Ja 340: Visayhajātakavaṇṇanā

Adāsi dānānī ti idaṁ satthā jetavane viharanto anāthapiṇḍikaṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā khadiraṅgārajātake (Ja. 40) vitthāritam-eva.

Idaṁ satthā jetavane viharanto anāthapiṇḍikaṁ ārabbha kathesi. Anāthapiṇḍiko hi vihāram-eva ārabbha catupaññāsakoṭidhanaṁ buddhasāsane pariccajitvā vikiritvā ṭhapetvā tīṇi ratanāni aññattha ratanasaññam-eva anuppādetvā satthari jetavane viharante devasikaṁ tīṇi mahāupaṭṭhānāni gacchati. Pāto va ekavāraṁ gacchati, katapātarāso ekavāraṁ, sāyanhe ekavāraṁ. Aññāni pi antarantarupaṭṭhānāni honti yeva. Gacchanto ca: “Kiṁ nu kho ādāya āgatoti sāmaṇerā vā daharā vā hattham-pi me olokeyyun”-ti tucchahattho nāma na gatapubbo. Pāto va gacchanto yāguṁ gāhāpetvā {1.227} gacchati, katapātarāso sappinavanītamadhuphāṇitādīni pi, sāyanhasamaye gandhamālāvatthādihatthoti. Evaṁ divase divase pariccajantassa panassa pariccāge pamāṇaṁ natthi.

Bahū vohārūpajīvino pissa hatthato paṇṇe āropetvā aṭṭhārasakoṭisaṅkhyaṁ dhanaṁ iṇaṁ gaṇhiṁsu, te mahāseṭṭhi na āharāpeti. Aññā panassa kulasantakā aṭṭhārasa koṭiyo nadītīre nidahitvā ṭhapitā aciravatodakena nadīkūle bhinne mahāsamuddaṁ paviṭṭhā, tā yathāpihitalañchi tāva lohacāṭiyo aṇḍavakucchiyaṁ pavaṭṭantā vicaranti. Gehe panassa pañcannaṁ bhikkhusatānaṁ niccabhattaṁ nibaddham-eva hoti. Seṭṭhino hi gehaṁ bhikkhusaṅghassa catumahāpathe khatapokkharaṇisadisaṁ, sabbabhikkhūnaṁ mātāpituṭṭhāne ṭhitaṁ. Tenassa gharaṁ sammāsambuddho pi gacchati, asītimahātherā pi gacchanti yeva. Sesabhikkhūnaṁ pana gacchantānañca āgacchantānañca pamāṇaṁ natthi. Taṁ pana gharaṁ sattabhūmakaṁ sattadvārakoṭṭhakapaṭimaṇḍitaṁ, tassa catutthe dvārakoṭṭhake ekā micchādiṭṭhikā devatā vasati, sā sammāsambuddhe gehaṁ pavisante attano vimāne ṭhātuṁ na sakkoti, dārake gahetvā otaritvā bhūmiyaṁ tiṭṭhati. Asītimahātheresu pi avasesattheresu pi pavisantesu ca nikkhamantesu ca tatheva karoti. Sā cintesi: “Samaṇe gotame ca sāvakesu cassa imaṁ gehaṁ pavisantesu mayhaṁ sukhaṁ nāma natthi, niccakālaṁ otaritvā otaritvā bhūmiyaṁ ṭhātuṁ na sakkhissāmi. Yathā ime etaṁ gharaṁ na pavisanti, tathā mayā kātuṁ vaṭṭatī” ti. Athekadivasaṁ sayanūpagatasseva mahākammantikassa santikaṁ gantvā obhāsaṁ pharitvā aṭṭhāsi. “Ko etthā” ti ca vutte: “Ahaṁ catutthadvārakoṭṭhake nibbattadevatā” ti āha. “Kasmā āgatāsī” ti? “Kiṁ tumhe seṭṭhissa kiriyaṁ na passatha, attano pacchimakālaṁ anoloketvā dhanaṁ nīharitvā samaṇaṁ gotamaṁ yeva pūjeti, neva vaṇijjaṁ payojeti, na kammante paṭṭhapeti, tumhe seṭṭhiṁ tathā ovadatha, yathā attano kammantaṁ karoti. Yathā ca samaṇo gotamo sasāvako imaṁ gharaṁ na pavisati, tathā karothā” ti. Atha naṁ so āha: “Bāladevate, seṭṭhi dhanaṁ vissajjento niyyānike buddhasāsane vissajjeti, so sace maṁ cūḷāyaṁ gahetvā vikkiṇissati, nevāhaṁ kiñci kathessāmi, gaccha tvaṁn”-ti. Sā punekadivasaṁ seṭṭhino jeṭṭhaputtaṁ upasaṅkamitvā tatheva ovadi, so pi taṁ purimanayeneva tajjesi. Seṭṭhinā pana saddhiṁ kathetuṁ yeva na sakkoti.

Seṭṭhino pi nirantaraṁ dānaṁ dentassa {1.228} vohāre akarontassa āye mandībhūte dhanaṁ parikkhayaṁ agamāsi. Athassa anukkamena dāliddiyappattassa paribhogasāṭakasayanabhojanāni pi purāṇasadisāni na bhaviṁsu. Evaṁbhūto pi bhikkhusaṅghassa dānaṁ deti, paṇītaṁ pana katvā dātuṁ na sakkoti. Atha naṁ ekadivasaṁ vanditvā nisinnaṁ satthā: “Dīyati pana te, gahapati, kule dānan”-ti pucchi. So: “Dīyati, bhante, tañca kho kaṇājakaṁ bilaṅgadutiyan”-ti āha. Atha naṁ satthā: “Gahapati, ‘lūkhaṁ dānaṁ demī’ ti mā cittaṁ saṅkocayittha. Cittasmiñhi paṇīte buddhapaccekabuddhabuddhasāvakānaṁ dinnadānaṁ lūkhaṁ nāma na hoti. Kasmā? Vipākamahantattā” ti āha. Cittañhi paṇītaṁ kātuṁ sakkontassa dānaṁ lūkhaṁ nāma natthīti cetaṁ evaṁ veditabbaṁ:

Natthi citte pasannamhi, appakā nāma dakkhiṇā,
Tathāgate vā sambuddhe, atha vā tassa sāvake. (Vv. 804).

Na kiratthi anomadassisu, pāricariyā buddhesu appakā,
Sukkhāya aloṇikāya ca, passa phalaṁ kummāsapiṇḍiyā ti.

Aparam-pi naṁ āha: “Gahapati, tvaṁ tāva lūkhaṁ dānaṁ dadamāno aṭṭhannaṁ ariyapuggalānaṁ desi, ahaṁ velāmakāle sakalajambudīpaṁ unnaṅgalaṁ katvā satta ratanāni dadamāno pañca mahānadiyo ekoghapuṇṇaṁ katvā viya ca mahādānaṁ pavattayamāno tisaraṇagataṁ vā pañcasīlarakkhanakaṁ vā kañci nālatthaṁ, dakkhiṇeyyapuggalā nāma evaṁ dullabhā. Tasmā ‘lūkhaṁ me dānan’-ti mā cittaṁ saṅkocayitthā” ti evañca pana vatvā velāmasuttaṁ (AN. 9.20) kathesi.

Atha kho sā devatā issarakāle seṭṭhinā saddhiṁ kathetum-pi asakkontī: “Idānāyaṁ duggatattā mama vacanaṁ gaṇhissatī” ti maññamānā aḍḍharattasamaye sirigabbhaṁ pavisitvā obhāsaṁ pharitvā ākāse aṭṭhāsi. Seṭṭhi taṁ disvā: “Ko eso” ti āha. “Ahaṁ mahāseṭṭhi catutthadvārakoṭṭhake adhivatthā, devatā” ti. “Kimatthamāgatāsī” ti? “Tuyhaṁ ovādaṁ kathetukāmā hutvā āgacchāmī” ti. “Tena hi kathehī” ti. Mahāseṭṭhi tvaṁ pacchimakālaṁ na cintesi, puttadhītaro na olokesi, samaṇassa te gotamassa sāsane bahuṁ dhanaṁ vippakiṇṇaṁ, so tvaṁ ativelaṁ dhanavissajjanena {1.229} vā vaṇijjādikammānaṁ akaraṇena vā samaṇaṁ gotamaṁ nissāya duggato jāto, evaṁbhūto pi samaṇaṁ gotamaṁ na muñcasi, ajja pi te samaṇā gharaṁ pavisanti yeva. Yaṁ tāva tehi nītaṁ, taṁ na sakkā paccāharāpetuṁ, gahitaṁ gahitam-eva hotu, ito paṭṭhāya pana sayañca samaṇassa gotamassa santikaṁ mā gamittha, sāvakānañcassa imaṁ gharaṁ pavisituṁ mā adāsi, samaṇaṁ gotamaṁ nivattitvā pi anolokento attano vohāre ca vaṇijjañca katvā kuṭumbaṁ saṇṭhapehī” ti. Atha naṁ so evamāha: “Ayaṁ tayā mayhaṁ dātabbaovādo” ti. “Āma, ayyā” ti. Tādisānaṁ devatānaṁ satena pi sahassena pi satasahassena pi akampanīyo ahaṁ dasabalena kato. Mama hi saddhā sineru viya acalā suppatiṭṭhitā, mayā niyyānike ratanasāsane dhanaṁ vissajjitaṁ, ayuttaṁ te kathitaṁ, buddhasāsane pahāro dinno, evarūpāya anācārāya dussīlāya kāḷakaṇṇiyā saddhiṁ tayā mama ekagehe vasanakiccaṁ natthi, sīghaṁ mama gehā nikkhamitvā aññattha gacchāti.

Sā sotāpannassa ariyasāvakassa vacanaṁ sutvā ṭhātuṁ asakkontī attano vasanaṭṭhānaṁ gantvā dārake hatthena gahetvā nikkhami. Nikkhamitvā ca pana aññattha vasanaṭṭhānaṁ alabhamānā: “Seṭṭhiṁ khamāpetvā tattheva vasissāmī” ti cintetvā nagarapariggāhakadevaputtassa santikaṁ gantvā taṁ vanditvā aṭṭhāsi. “Kenaṭṭhena āgatāsī” ti ca vutte: “Ahaṁ sāmi, attano bālatāya anupadhāretvā anāthapiṇḍikena seṭṭhinā saddhiṁ kathesiṁ, so maṁ kujjhitvā vasanaṭṭhānā nikkaḍḍhi, maṁ seṭṭhissa santikaṁ netvā khamāpetvā vasanaṭṭhānaṁ me dethā” ti. “Kiṁ pana tayā seṭṭhi vutto” ti: “Ito paṭṭhāya buddhupaṭṭhānaṁ saṅghupaṭṭhānaṁ mā kari, samaṇassa gotamassa gharappavesanaṁ mā adāsī” ti: “Evaṁ me vutto, sāmī” ti. Ayuttaṁ tayā vuttaṁ, sāsane pahāro dinno, “ahaṁ taṁ ādāya seṭṭhino santikaṁ gantuṁ na ussahāmī” ti. Sā tassa santikā saṅgahaṁ alabhitvā catunnaṁ mahārājānaṁ santikaṁ agamāsi.

Tehi pi tatheva paṭikkhittā sakkaṁ devarājaṁ upasaṅkamitvā taṁ pavattiṁ ācikkhitvā: “Ahaṁ, deva, vasanaṭṭhānaṁ alabhamānā dārake hatthena gahetvā anāthā vicarāmi, tumhākaṁ siriyā mayhaṁ vasanaṭṭhānaṁ dāpethā” ti suṭṭhutaraṁ yāci. So pi naṁ āha: “Tayā ayuttaṁ kataṁ, jinasāsane pahāro dinno, aham-pi taṁ nissāya seṭṭhinā saddhiṁ kathetuṁ na sakkomi, ekaṁ pana te seṭṭhissa khamanūpāyaṁ {1.230} kathessāmī” ti. “Sādhu, deva, kathehī” ti. Mahāseṭṭhissa hatthato manussehi paṇṇe āropetvā aṭṭhārasakoṭisaṅkhyaṁ dhanaṁ gahitaṁ atthi, tvaṁ tassa āyuttakavesaṁ gahetvā kañci ajānāpetvā tāni paṇṇāni ādāya katipayehi yakkhataruṇehi parivāritā ekena hatthena paṇṇaṁ, ekena lekhaniṁ gahetvā tesaṁ gehaṁ gantvā gehamajjhe ṭhitā attano yakkhānubhāvena te uttāsetvā: “Idaṁ tumhākaṁ iṇapaṇṇaṁ, amhākaṁ seṭṭhi attano issarakāle tumhe na kiñci āha, idāni duggato jāto, tumhehi gahitakahāpaṇāni dethā” ti attano yakkhānubhāvaṁ dassetvā sabbā pi tā aṭṭhārasa hiraññakoṭiyo sādhetvā seṭṭhissa tucchakoṭṭhake pūretvā aññaṁ aciravatinadītīre nidahitaṁ dhanaṁ nadīkūle bhinne samuddaṁ paviṭṭhaṁ atthi, tam-pi attano ānubhāvena āharitvā tucchakoṭṭhake pūretvā, aññam-pi asukaṭṭhāne nāma assāmikaṁ aṭṭhārasakoṭimattam-eva dhanaṁ atthi, tam-pi āharitvā tucchakoṭṭhake pūrehi, imāhi catupaññāsakoṭīhi imaṁ tucchakoṭṭhakapūrakaṁ daṇḍakammaṁ katvā mahāseṭṭhiṁ khamāpehīti.

Sā: “Sādhu, devā” ti tassa vacanaṁ sampaṭicchitvā vuttanayeneva sabbaṁ dhanaṁ āharitvā koṭṭhake pūretvā aḍḍharattasamaye seṭṭhissa sirigabbhaṁ pavisitvā obhāsaṁ pharitvā ākāse aṭṭhāsi. “Ko eso” ti vutte: “Ahaṁ te mahāseṭṭhi catutthadvārakoṭṭhake adhivatthā andhabāladevatā, mayā mahāmohamūḷhāya buddhaguṇe ajānitvā purimesu divasesu tumhehi saddhiṁ kiñci kathitaṁ atthi, taṁ me dosaṁ khamatha. Sakkassa hi me devarājassa vacanena tumhākaṁ iṇaṁ sodhetvā aṭṭhārasa koṭiyo, samuddaṁ gatā aṭṭhārasa koṭiyo, tasmiṁ tasmiṁ ṭhāne assāmikadhanassa aṭṭhārasa koṭiyoti catupaṇṇāsa koṭiyo āharitvā tucchakoṭṭhakapūraṇena daṇḍakammaṁ kataṁ, jetavanavihāraṁ ārabbha parikkhayaṁ gatadhanaṁ sabbaṁ sampiṇḍitaṁ, vasanaṭṭhānaṁ alabhamānā kilamāmi, mayā aññāṇatāya kathitaṁ manasi akatvā khamatha mahāseṭṭhī” ti āha.

Anāthapiṇḍiko tassā vacanaṁ sutvā cintesi: “Ayaṁ devatā ‘daṇḍakammañca me katan’-ti vadati, attano ca dosaṁ paṭijānāti, satthā imaṁ vinetvā attano guṇe jānāpessati, sammāsambuddhassa naṁ dassessāmī” ti. Atha naṁ āha: “Amma, devate, sacesi maṁ khamāpetukāmā, satthu santike maṁ khamāpehī” ti. Sādhu evaṁ karissāmi, “satthu pana maṁ santikaṁ gahetvā gacchāhī” ti. So: “Sādhū” ti vatvā vibhātāya rattiyā pāto va taṁ gahetvā satthu santikaṁ gantvā tāya katakammaṁ sabbaṁ tathāgatassa ārocesi. Satthā tassa vacanaṁ sutvā: “Idha, gahapati, pāpapuggalo pi yāva pāpaṁ na paccati {1.231}, tāva bhadrāni passati. Yadā panassa pāpaṁ paccati, tadā pāpam-eva passati. Bhadrapuggalo pi yāva bhadraṁ na paccati, tāva pāpāni passati. Yadā panassa bhadraṁ paccati, tadā bhadram-eva passatī” ti vatvā imā dhammapade dve gāthā abhāsi:

Pāpo pi passatī bhadraṁ, yāva pāpaṁ na paccati,
Yadā ca paccatī pāpaṁ, atha pāpo pāpāni passati.

Bhadro pi passatī pāpaṁ, yāva bhadraṁ na paccati,
Yadā ca paccatī bhadraṁ, atha bhadro bhadrāni passatī ti. (Dhp. 119-120).

Imāsañca pana gāthānaṁ pariyosāne sā devatā sotāpattiphale patiṭṭhāsi. Sā cakkaṅkitesu satthu pādesu nipatitvā: “Mayā, bhante, rāgarattāya dosapaduṭṭhāya mohamūḷhāya avijjandhāya tumhākaṁ guṇe ajānantiyā pāpakaṁ vacanaṁ vuttaṁ, taṁ me khamathā” ti satthāraṁ khamāpetvā mahāseṭṭhim-pi khamāpesi.

Tasmiṁ samaye anāthapiṇḍiko satthu purato attano guṇaṁ kathesi: “Bhante, ayaṁ devatā ‘buddhupaṭṭhānādīni mā karohī’ ti vārayamānā pi maṁ vāretuṁ nāsakkhi, ‘dānaṁ na dātabban’-ti imāya vāriyamānopahaṁ dānaṁ adāsim-eva, nūna esa, bhante, mayhaṁ guṇo” ti.

Idha pana satthā anāthapiṇḍikaṁ. Āmantetvā: “Porāṇakapaṇḍitā pi gahapati ‘dānaṁ mā dadāsī’ ti ākāse ṭhatvā vārentaṁ sakkaṁ devānamindaṁ paṭibāhitvā dānaṁ adaṁsuyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto asītikoṭivibhavo visayho nāma seṭṭhi hutvā {3.129} pañcahi sīlehi samannāgato dānajjhāsayo dānābhirato ahosi. So catūsu nagaradvāresu, nagaramajjhe, attano gharadvāreti chasu ṭhānesu dānasālāyo kāretvā dānaṁ pavattesi, divase divase cha satasahassāni vissajjeti. Bodhisattassa ca vanibbakayācakānañca ekasadisam-eva bhattaṁ hoti. Tassa jambudīpaṁ unnaṅgalaṁ katvā dānaṁ dadato dānānubhāvena sakkassa bhavanaṁ kam pi, sakkassa devarañño paṇḍukambalasilāsanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. Sakko: “Ko nu kho maṁ ṭhānā cāvetukāmo” ti upadhārento mahāseṭṭhiṁ disvā: “Ayaṁ visayho ativiya pattharitvā sakalajambudīpaṁ unnaṅgalaṁ karonto dānaṁ deti, iminā dānena maṁ cāvetvā sayaṁ sakko bhavissati maññe, dhanamassa nāsetvā etaṁ daliddaṁ katvā yathā dānaṁ na deti, tathā karissāmī” ti cintetvā sabbaṁ dhanadhaññaṁ telamadhuphāṇitasakkarādīni antamaso dāsakammakaraporisam-pi antaradhāpesi.

Tadā dānabyāvaṭā āgantvā: “Sāmi dānaggaṁ pacchinnaṁ, ṭhapitaṭhapitaṭṭhāne na kiñci passāmā” ti ārocayiṁsu. “Ito paribbayaṁ haratha, mā dānaṁ pacchindathā” ti bhariyaṁ pakkosāpetvā: “Bhadde, dānaṁ pavattāpehī” ti āha. Sā sakalagehaṁ vicinitvā aḍḍhamāsakamattam-pi adisvā: “Ayya, amhākaṁ nivatthavatthaṁ ṭhapetvā aññaṁ kiñci na passāmi, sakalagehaṁ tucchan”-ti āha. Sattaratanagabbhesu dvāraṁ vivarāpetvā na kiñci addasa, seṭṭhiñca bhariyañca ṭhapetvā aññe dāsakammakarā pi na paññāyiṁsu. Puna mahāsatto. Bhariyaṁ āmantetvā: “Bhadde, na sakkā dānaṁ pacchindituṁ, sakalanivesanaṁ vicinitvā kiñci upadhārehī” ti āha. Tasmiṁ khaṇe eko tiṇahārako asitañca kājañca tiṇabandhanarajjuñca dvārantare chaḍḍetvā palāyi. Seṭṭhibhariyā taṁ disvā: “Sāmi, idaṁ ṭhapetvā aññaṁ na passāmī” ti {3.130} āharitvā adāsi. Mahāsatto: “Bhadde, mayā ettakaṁ kālaṁ tiṇaṁ nāma na lāyitapubbaṁ, ajja pana tiṇaṁ lāyitvā āharitvā vikkiṇitvā yathānucchavikaṁ dānaṁ dassāmī” ti dānupacchedabhayena asitañceva kājañca rajjuñca gahetvā nagarā nikkhamitvā tiṇavatthuṁ gantvā tiṇaṁ lāyitvā: “Eko amhākaṁ bhavissati, ekena dānaṁ dassāmī” ti dve tiṇakalāpe bandhitvā kāje laggetvā ādāya gantvā nagaradvāre vikkiṇitvā māsake gahetvā ekaṁ koṭṭhāsaṁ yācakānaṁ adāsi. Yācakā bahū, tesaṁ: “Mayham-pi dehi, mayham-pi dehī” ti vadantānaṁ itaram-pi koṭṭhāsaṁ datvā taṁ divasaṁ saddhiṁ bhariyāya anāhāro vītināmesi. Iminā niyāmena cha divasā vītivattā.

Athassa sattame divase tiṇaṁ āharamānassa sattāhaṁ nirāhārassa atisukhumālassa nalāṭe sūriyātapena pahaṭamatte akkhīni bhamiṁsu. So satiṁ paccupaṭṭhāpetuṁ asakkonto tiṇaṁ avattharitvā pati. Sakko tassa kiriyaṁ upadhārayamāno vicarati. So taṅkhaṇaññeva āgantvā ākāse ṭhatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Adāsi dānāni pure visayha, dadato ca te khayadhammo ahosi,
Ito paraṁ ce na dadeyya dānaṁ, tiṭṭheyyuṁ te saṁyamantassa bhogā ti.

Tassattho: ambho visayha tvaṁ ito pubbe tava gehe dhane vijjamāne sakalajambudīpaṁ unnaṅgalaṁ karitvā dānāni adāsi. Tassa ca te evaṁ dadato bhogānaṁ khayadhammo khayasabhāvo ahosi, sabbaṁ sāpateyyaṁ khīṇaṁ, ito paraṁ ce pi tvaṁ dānaṁ na dadeyya, kassaci kiñci na dadeyyāsi, tava saṁyamantassa adadantassa bhogā tatheva {3.131} tiṭṭheyyuṁ, “ito paṭṭhāya na dassāmī” ti tvaṁ mayhaṁ paṭiññaṁ dehi, ahaṁ te bhoge dassessāmīti.

Mahāsatto tassa vacanaṁ sutvā: “Kosi tvan”-ti āha. “Sakkohamasmī” ti. Bodhisatto: “Sakko nāma sayaṁ dānaṁ datvā sīlaṁ samādiyitvā uposathakammaṁ katvā satta vattapadāni pūretvā sakkattaṁ patto, tvaṁ pana attano issariyakāraṇaṁ dānaṁ vāresi, anariyaṁ vata karosī” ti vatvā tisso gāthā abhāsi:

2. Anariyamariyena sahassanetta, suduggatenā pi akiccamāhu,
Mā vo dhanaṁ taṁ ahu devarāja, yaṁ bhogahetu vijahemu saddhaṁ.

3. Yena eko ratho yāti, yāti tenaparo ratho,
Porāṇaṁ nihitaṁ vattaṁ, vattataññeva vāsava.

4. Yadi hessati dassāma, asante kiṁ dadāmase,
Evaṁbhūtā pi dassāma, mā dānaṁ pamadamhase ti.

Tattha anariyan-ti lāmakaṁ pāpakammaṁ. Ariyenā ti parisuddhācārena ariyena. Suduggatenāpī ti sudaliddenā pi. Akiccamāhū ti akattabbanti buddhādayo ariyā vadanti, tvaṁ pana maṁ anariyaṁ maggaṁ ārocesīti adhippāyo. Vo ti nipātamattaṁ. Yaṁ bhogahetū ti yassa dhanassa paribhuñjanahetu mayaṁ dānasaddhaṁ vijahemu pariccajeyyāma, taṁ dhanam-eva mā ahu, na no tena dhanena atthoti dīpeti.

Ratho ti yaṁkiñci yānaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: yena maggena eko ratho yāti, añño pi ratho: “Rathassa gatamaggo eso” ti teneva maggena yāti. Porāṇaṁ nihitaṁ vattan-ti yaṁ mayā pubbe nihitaṁ vattaṁ, taṁ mayi dharante vattatu yeva, mā tiṭṭhatū ti attho. Evaṁbhūtā ti evaṁ tiṇahārakabhūtā pi mayaṁ yāva {3.132} jīvāma, tāva dassāma yeva. Kiṁkāraṇā? Mā dānaṁ pamadamhase ti. Adadanto hi dānaṁ pamajjati nāma na sarati na sallakkheti, ahaṁ pana jīvamāno dānaṁ pamussituṁ na icchāmi, tasmā dānaṁ dassāmiyevā ti dīpeti.

Sakko taṁ paṭibāhituṁ asakkonto: “Kimatthāya dānaṁ dadāsī” ti pucchi. Bodhisatto: “Neva sakkattaṁ, na brahmattaṁ patthayamāno, sabbaññutaṁ patthento panāhaṁ dadāmī” ti āha. Sakko tassa vacanaṁ sutvā tuṭṭho hatthena piṭṭhiṁ parimajji. Bodhisattassa taṅkhaṇaññeva parimajjitamattasseva sakalasarīraṁ paripūri. Sakkānubhāvena cassa sabbo vibhavaparicchedo paṭipākatiko va ahosi. Sakko: “Mahāseṭṭhi, tvaṁ ito paṭṭhāya divase divase dvādasa satasahassāni vissajjento dānaṁ dadāhī” ti tassa gehe aparimāṇaṁ dhanaṁ katvā taṁ uyyojetvā sakaṭṭhānam-eva gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā seṭṭhibhariyā rāhulamātā ahosi, visayho pana seṭṭhi aham-eva ahosin”-ti.

Visayhajātakavaṇṇanā dasamā

Kokilavaggo catuttho