Ja 346: Kesavajātakavaṇṇanā

Manussindaṁ jahitvānā ti idaṁ satthā jetavane viharanto vissāsabhojanaṁ ārabbha kathesi. Anāthapiṇḍikassa kira gehe pañcannaṁ bhikkhusatānaṁ nibaddhabhattaṁ hoti, gehaṁ niccakālaṁ {3.142} bhikkhusaṅghassa opānabhūtaṁ kāsāvapajjotaṁ isivātapaṭivātaṁ. Athekadivasaṁ rājā nagaraṁ padakkhiṇaṁ karonto seṭṭhino nivesane bhikkhusaṅghaṁ disvā: “Aham-pi ariyasaṅghassa nibaddhaṁ bhikkhaṁ dassāmī” ti vihāraṁ gantvā satthāraṁ vanditvā pañcannaṁ bhikkhusatānaṁ nibaddhaṁ bhikkhaṁ paṭṭhapesi. Tato paṭṭhāya rājanivesane nibaddhaṁ bhikkhā diyyati, tivassikagandhasālibhojanaṁ paṇītaṁ. Vissāsena pi sinehena pi sahatthā dāyakā natthi, rājayutte dāpesi. Bhikkhū nisīditvā bhuñjituṁ na icchanti, nānaggarasabhattaṁ gahetvā attano attano upaṭṭhākakulaṁ gantvā taṁ bhattaṁ tesaṁ datvā tehi dinnaṁ lūkhaṁ vā paṇītaṁ vā bhuñjanti.

Athekadivasaṁ rañño bahuṁ phalāphalaṁ āhariṁsu. Rājā: “Saṅghassa dethā” ti āha. Manussā bhattaggaṁ gantvā ekabhikkhum-pi adisvā: “Eko bhikkhu pi natthī” ti rañño ārocesuṁ. “Nanu velā yeva tāvā” ti? “Āma, velā, bhikkhū pana tumhākaṁ gehe bhattaṁ gahetvā attano attano vissāsikānaṁ upaṭṭhākānaṁ gehaṁ gantvā tesaṁ datvā tehi dinnaṁ lūkhaṁ vā paṇītaṁ vā bhuñjantī” ti. Rājā: “Amhākaṁ bhattaṁ paṇītaṁ, kena nu kho kāraṇena abhutvā aññaṁ bhuñjanti, satthāraṁ pucchissāmī” ti cintetvā vihāraṁ gantvā satthāraṁ vanditvā pucchi. Satthā: “Mahārāja, bhojanaṁ nāma vissāsaparamaṁ, tumhākaṁ gehe vissāsaṁ paccupaṭṭhāpetvā sinehena dāyakānaṁ abhāvā bhikkhū bhattaṁ gahetvā attano attano vissāsikaṭṭhāne paribhuñjanti. Mahārāja, vissāsasadiso añño raso nāma natthi, avissāsikena dinnaṁ catumadhuram-pi hi vissāsikena dinnaṁ sāmākabhattaṁ na agghati. Porāṇakapaṇḍitā pi roge uppanne raññā pañca vejjakulāni gahetvā bhesajje kārite pi roge avūpasante vissāsikānaṁ santikaṁ gantvā aloṇakaṁ sāmākanīvārayāguñceva udakamattasittaṁ aloṇakapaṇṇañca paribhuñjitvā nirogā jātā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsiraṭṭhe brāmhaṇakule nibbatti, “kappakumāro” tissa {3.143} nāmaṁ akaṁsu. So vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā aparabhāge isipabbajjaṁ pabbaji. Tadā kesavo nāma tāpaso pañcahi tāpasasatehi parivuto gaṇasatthā hutvā himavante vasati. Bodhisatto tassa santikaṁ gantvā pañcannaṁ antevāsikasatānaṁ jeṭṭhantevāsiko hutvā vihāsi, kesavatāpasassa hitajjhāsayo sasineho ahosi. Te aññamaññaṁ ativiya vissāsikā ahesuṁ. Aparabhāge kesavo te tāpase ādāya loṇambilasevanatthāya manussapathaṁ gantvā bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase nagaraṁ bhikkhāya pavisitvā rājadvāraṁ agamāsi. Rājā isigaṇaṁ disvā pakkosāpetvā antonivesane bhojetvā paṭiññaṁ gahetvā uyyāne vasāpesi. Atha vassāratte atikkante kesavo rājānaṁ āpucchi. Rājā: “Bhante, tumhe mahallakā, amhe tāva upanissāya vasatha, daharatāpase himavantaṁ pesethā” ti āha. So: “Sādhū” ti jeṭṭhantevāsikena saddhiṁ te himavantaṁ pesetvā sayaṁ ekako va ohiyi. Kappo himavantaṁ gantvā tāpasehi saddhiṁ vasi.

Kesavo kappena vinā vasanto ukkaṇṭhitvā taṁ daṭṭhukāmo hutvā niddaṁ na labhati, tassa niddaṁ alabhantassa sammā āhāro na pariṇāmaṁ gacchati, lohitapakkhandikā ahosi, bāḷhā vedanā vattanti. Rājā pañca vejjakulāni gahetvā tāpasaṁ paṭijaggi, rogo na vūpasammati. Kesavo rājānaṁ āha: “Mahārāja, kiṁ mayhaṁ maraṇaṁ icchatha, udāhu arogabhāvan”-ti? “Arogabhāvaṁ, bhante” ti. “Tena hi maṁ himavantaṁ pesethā” ti. “Sādhu, bhante” ti rājā nāradaṁ nāma amaccaṁ pakkāsāpetvā: “Nārada, amhākaṁ bhadantaṁ gahetvā vanacarakehi saddhiṁ himavantaṁ yāhī” ti pesesi. Nārado taṁ tattha netvā paccāgamāsi. Kesavassa pi kappe diṭṭhamatte yeva cetasikarogo vūpasanto, ukkaṇṭhā paṭippassambhi. Athassa kappo aloṇakena adhūpanena {3.144} udakamattasittapaṇṇena saddhiṁ sāmākanīvārayāguṁ adāsi, tassa taṅkhaṇaññeva lohitapakkhandikā paṭippassambhi.

Puna rājā nāradaṁ pesesi: “Gaccha kesavassa tāpasassa pavattiṁ jānāhī” ti. So gantvā taṁ arogaṁ disvā: “Bhante, bārāṇasirājā pañca vejjakulāni gahetvā paṭijagganto tumhe aroge kātuṁ nāsakkhi, kathaṁ te kappo paṭijaggī” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Manussindaṁ jahitvāna, sabbakāmasamiddhinaṁ,
Kathaṁ nu bhagavā kesī, kappassa ramati assame ti.

Tattha manussindan-ti manussānaṁ indaṁ bārāṇasirājānaṁ. Kathaṁ nu bhagavā kesī ti kena nu kho upāyena ayaṁ amhākaṁ bhagavā kesavatāpaso kappassa assame ramatīti.

Evaṁ aññehi saddhiṁ sallapanto viya kesavassa abhiratikāraṇaṁ pucchi. Taṁ sutvā kesavo dutiyaṁ gāthamāha.

2. Sādūni ramaṇīyāni, santi vakkhā manoramā,
Subhāsitāni kappassa, nārada ramayanti man-ti.

Tattha vakkhā ti rukkhā. Pāḷiyaṁ pana: “Rukkhā” tveva likhitaṁ. Subhāsitānī ti kappena kathitāni subhāsitāni maṁ ramayantī ti attho.

Evañca pana vatvā: “Evaṁ maṁ abhiramāpento kappo aloṇakaṁ adhūpanaṁ udakasittapaṇṇamissaṁ sāmākanīvārayāguṁ pāyesi, tāya me sarīre byādhi vūpasamito, arogo jātomhī” ti āha. Taṁ sutvā nārado tatiyaṁ gāthamāha.

3. Sālīnaṁ odanaṁ bhuñje, suciṁ maṁsūpasecanaṁ,
Kathaṁ sāmākanīvāraṁ, aloṇaṁ chādayanti tan-ti.

Tattha {3.145} bhuñje ti bhuñjasi, ayam-eva vā pāṭho. Chādayantī ti chādayati pīṇeti toseti. Gāthābandhasukhatthaṁ pana anunāsiko kato. Idaṁ vuttaṁ hoti: yo tvaṁ suciṁ maṁsūpasecanaṁ rājakule rājārahaṁ sālibhattaṁ bhuñjasi, taṁ kathamidaṁ sāmākanīvāraṁ aloṇaṁ pīṇeti toseti, kathaṁ te etaṁ ruccatīti.

Taṁ sutvā kesavo catutthaṁ gāthamāha.

4. Sāduṁ vā yadi vāsāduṁ, appaṁ vā yadi vā bahuṁ,
Vissattho yattha bhuñjeyya, vissāsaparamā rasā ti.

Tattha yadi vāsādun-ti yadi vā asāduṁ. Vissattho ti nirāsaṅko vissāsapatto hutvā. Yattha bhuñjeyyā ti yasmiṁ nivesane evaṁ bhuñjeyya, tattha evaṁ bhuttaṁ yaṁkiñci bhojanaṁ sādum-eva. Kasmā? Yasmā vissāsaparamā rasā, vissāso paramo uttamo etesanti vissāsaparamā rasā. Vissāsasadiso hi añño raso nāma natthi. Avissāsikena hi dinnaṁ catumadhuram-pi vissāsikena dinnaṁ ambilakañjiyaṁ na agghatīti.

Nārado tassa vacanaṁ sutvā rañño santikaṁ gantvā: “Kesavo idaṁ nāma kathesī” ti ācikkhi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, nārado sāriputto, kesavo bakabrahmā, kappo pana aham-eva ahosin”-ti.

Kesavajātakavaṇṇanā chaṭṭhā