Ja 352: Sujātajātakavaṇṇanā

Kiṁ nu santaramānovā ti idaṁ satthā jetavane viharanto matapitikaṁ kuṭumbikaṁ ārabbha kathesi. So kira pitari mate paridevamāno vicarati, sokaṁ vinodetuṁ na sakkoti. Atha satthā tassa sotāpattiphalūpanissayaṁ disvā sāvatthiṁ piṇḍāya caritvā pacchāsamaṇaṁ ādāya tassa gehaṁ gantvā paññattāsane nisinno taṁ vanditvā nisinnaṁ: “Kiṁ, upāsaka, socasī” ti vatvā: “Āma, bhante” ti vutte: “Āvuso, porāṇakapaṇḍitā paṇḍitānaṁ vacanaṁ sutvā pitari kālakate na sociṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kuṭumbikagehe nibbatti, “sujātakumāro” tissa nāmaṁ kariṁsu. Tassa vayappattassa pitāmaho kālamakāsi. Athassa pitā pitu kālakiriyato paṭṭhāya sokasamappito āḷāhanaṁ gantvā āḷāhanato aṭṭhīni āharitvā attano ārāme mattikāthūpaṁ katvā tāni tattha nidahitvā gatagatavelāya thūpaṁ pupphehi pūjetvā cetiyaṁ āvijjhanto paridevati, neva nhāyati na limpati na bhuñjati na kammante vicāreti. Taṁ disvā bodhisatto: “Pitā me ayyakassa matakālato paṭṭhāya sokābhibhūto carati, ṭhapetvā pana maṁ añño etaṁ saññāpetuṁ na sakkoti, ekena naṁ upāyena nissokaṁ karissāmī” ti bahigāme {3.156} ekaṁ matagoṇaṁ disvā tiṇañca pānīyañca āharitvā tassa purato ṭhapetvā: “Khāda, khāda, piva, pivā” ti āha. Āgatāgatā naṁ disvā: “Samma sujāta, kiṁ ummattakosi, matagoṇassa tiṇodakaṁ desī” ti vadanti. So na kiñci paṭivadati. Athassa pitu santikaṁ gantvā: “Putto te ummattako jāto, matagoṇasssa tiṇodakaṁ detī” ti āhaṁsu. Taṁ sutvā kuṭumbikassa pitusoko apagato, puttasoko patiṭṭhito. So vegenāgantvā: “Nanu tvaṁ, tāta sujāta, paṇḍitosi, kiṁkāraṇā matagoṇassa tiṇodakaṁ desī” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

1. Kiṁ nu santaramānova, lāyitvā haritaṁ tiṇaṁ,
Khāda khādāti lapasi, gatasattaṁ jaraggavaṁ.

2. Na hi annena pānena, mato goṇo samuṭṭhahe,
Tvañca tucchaṁ vilapasi, yathā taṁ dummatī tathā ti.

Tattha santaramānovā ti turito viya hutvā. Lāyitvā ti lunitvā. Lapasī ti vilapasi. Gatasattaṁ jaraggavan-ti vigatajīvitaṁ jiṇṇagoṇaṁ. Yathā tan-ti ettha tan-ti nipātamattaṁ, yathā dummati appapañño vilapeyya, tathā tvaṁ tucchaṁ vilapasīti.

Tato bodhisatto dve gāthā abhāsi:

3. Tatheva tiṭṭhati sīsaṁ, hatthapādā ca vāladhi,
Sotā tatheva tiṭṭhanti, maññe goṇo samuṭṭhahe.

4. Nevayyakassa sīsañca, hatthapādā ca dissare,
Rudaṁ mattikathūpasmiṁ, nanu tvaññeva dummatī ti.

Tattha tathevā ti yathā pubbe ṭhitaṁ, tatheva tiṭṭhati. Maññe ti etesaṁ sīsādīnaṁ tatheva ṭhitattā ayaṁ goṇo samuṭṭhaheyyāti maññāmi. Nevayyakassa sīsañcā ti ayyakassa pana sīsañca hatthapādā ca na dissanti. “Piṭṭhipādā na dissare” ti pi pāṭho. Nanu tvaññeva dummatī ti ahaṁ tāva sīsādīni passanto evaṁ karomi, tvaṁ pana na kiñci passasi, jhāpitaṭṭhānato aṭṭhīni āharitvā mattikāthūpaṁ katvā paridevasi. Iti maṁ paṭicca sataguṇena sahassaguṇena satasahassaguṇena nanu tvaññeva dummati. Bhijjanadhammā nāma saṅkhārā bhijjanti, tattha kā paridevanāti.

Taṁ {3.157} sutvā bodhisattassa pitā: “Mama putto paṇḍito idhalokaparalokakiccaṁ jānāti, mama saññāpanatthāya etaṁ kammaṁ akāsī” ti cintetvā: “Tāta sujātapaṇḍita, ‘sabbe saṅkhārā aniccā’ ti me ñātā, ito paṭṭhāya na socissāmi, pitusokaharaṇakaputtena nāma tādisena bhavitabban”-ti vatvā puttassa thutiṁ karonto āha:

5. Ādittaṁ vata maṁ santaṁ, ghatasittaṁva pāvakaṁ,
Vārinā viya osiñcaṁ, sabbaṁ nibbāpaye daraṁ.

6. Abbahī vata me sallaṁ, yamāsi hadayassitaṁ,
Yo me sokaparetassa, pitusokaṁ apānudi.

7. Sohaṁ abbūḷhasallosmi, vītasoko anāvilo,
Na socāmi na rodāmi, tava sutvāna māṇava.

8. Evaṁ karonti sappaññā, ye honti anukampakā,
Vinivattenti sokamhā, sujāto pitaraṁ yathā ti.

Tattha nibbāpaye ti nibbāpayi. Daran-ti sokadarathaṁ. Sujāto pitaraṁ yathā ti yathā mama putto sujāto maṁ pitaraṁ samānaṁ attano sappaññatāya sokamhā vinivattayi, evaṁ aññe pi sappaññā sokamhā vinivattayantīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne kuṭumbiko sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā sujāto aham-eva ahosinti.

Sujātajātakavaṇṇanā dutiyā