Ja 362: Sīlavīmaṁsajātakavaṇṇanā

Sīlaṁ seyyo ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ sīlavīmaṁsakabrāhmaṇaṁ ārabbha kathesi. Taṁ kira rājā: “Esa sīlasampanno” ti aññehi brāhmaṇehi atirekaṁ katvā passati. So cintesi: “Kiṁ nu kho maṁ rājā ‘sīlasampanno’ ti aññehi atirekaṁ katvā passati, udāhu ‘sutadharayutto’ ti, vīmaṁsissāmi tāva sīlassa vā sutassa vā mahantabhāvan”-ti. So ekadivasaṁ heraññikaphalakato kahāpaṇaṁ gaṇhi. Heraññiko garubhāvena na kiñci āha, dutiyavāre pi na kiñci āha. Tatiyavāre pana taṁ: “Vilopakhādako” ti gāhāpetvā rañño dassetvā: “Kiṁ iminā katan”-ti vutte: “Kuṭumbaṁ vilumpatī” ti āha. “Saccaṁ kira {3.194}, brāhmaṇā” ti? “Na, mahārāja, kuṭumbaṁ vilumpāmi, mayhaṁ pana ‘sīlaṁ nu kho mahantaṁ, sutaṁ nu kho’ ti kukkuccaṁ ahosi, svāhaṁ ‘etesu kataraṁ nu kho mahantan’-ti vīmaṁsanto tayo vāre kahāpaṇaṁ gaṇhiṁ, taṁ maṁ esa bandhāpetvā tumhākaṁ dasseti. Idāni me sutato sīlassa mahantabhāvo ñāto, na me gharāvāsenattho, pabbajissāmahan”-ti pabbajjaṁ anujānāpetvā gharadvāraṁ anoloketvāva jetavanaṁ gantvā satthāraṁ pabbajjaṁ yāci. Tassa satthā pabbajjañca upasampadañca dāpesi. So acirūpasampanno vipassanaṁ vipassitvā aggaphale patiṭṭhahi. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asukabrāhmaṇo attano sīlaṁ vīmaṁsitvā pabbajito vipassitvā arahattaṁ patto” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāni ayam-eva, pubbe paṇḍitā pi sīlaṁ vīmaṁsitvā pabbajitvā attano patiṭṭhaṁ kariṁsuyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā bārāṇasiṁ āgantvā rājānaṁ passi. Rājā tassa purohitaṭṭhānaṁ adāsi. So pañca sīlāni rakkhati. Rājā pi naṁ: “Sīlavā” ti garuṁ katvā passi. So cintesi: “Kiṁ nu kho rājā ‘sīlavā’ ti maṁ garuṁ katvā passati, udāhu ‘sutadharayutto” ti. Sabbaṁ paccuppannavatthusadisam-eva. Idha pana so brāhmaṇo: “Idāni me sutato sīlassa mahantabhāvo ñāto” ti vatvā imā pañca gāthā abhāsi:

1. Sīlaṁ seyyo sutaṁ seyyo, iti me saṁsayo ahu,
Sīlam-eva sutā seyyo, iti me natthi saṁsayo.

2. Moghā jāti ca vaṇṇo ca, sīlam-eva kiruttamaṁ,
Sīlena anupetassa, sutenattho na vijjati.

3. Khattiyo ca adhammaṭṭho, vesso cādhammanissito,
Te pariccajjubho loke, upapajjanti duggatiṁ.

4. Khattiyā brāhmaṇā vessā, suddā caṇḍālapukkusā,
Idha dhammaṁ caritvāna, bhavanti tidive samā.

5. Na {3.195} vedā samparāyāya, na jāti nā pi bandhavā,
Sakañca sīlaṁ saṁsuddhaṁ, samparāyāya sukhāya cā ti.

Tattha sīlam-eva sutā seyyo ti sutapariyattito sataguṇena sahassaguṇena sīlam-eva uttaritaranti. Evañca pana vatvā sīlaṁ nāmetaṁ ekavidhaṁ saṁvaravasena, duvidhaṁ cārittavārittavasena, tividhaṁ kāyikavācasikamānasikavasena, catubbidhaṁ pātimokkhasaṁvaraindriyasaṁvaraājīvapārisuddhipaccayasannissitavasenāti mātikaṁ ṭhapetvā vitthārento sīlassa vaṇṇaṁ abhāsi.

Moghā ti aphalā tucchā. Jātī ti khattiyakulādīsu nibbatti. Vaṇṇo ti sarīravaṇṇo abhirūpabhāvo. Yā hi yasmā sīlarahitassa jātisampadā vā vaṇṇasampadā vā saggasukhaṁ dātuṁ na sakkoti, tasmā ubhayam-pi taṁ: “Moghan”-ti āha. Sīlam-eva kirā ti anussavavasena vadati, na pana sayaṁ jānāti. Anupetassā ti anupagatassa. Sutenattho na vijjatī ti sīlarahitassa sutapariyattimattena idhaloke vā paraloke vā kāci vaḍḍhi nāma natthi.

Tato parā dve gāthā jātiyā moghabhāvadassanatthaṁ vuttā. Tattha te pariccajjubho loke ti te dussīlā devalokañca manussalokañcāti ubho pi loke pariccajitvā duggatiṁ upapajjanti. Caṇḍālapukkusā ti chavachaḍḍakacaṇḍālā ca pupphachaḍḍakapukkusā ca. Bhavanti tidive samā ti ete sabbe pi sīlānubhāvena devaloke nibbattā samā honti nibbisesā, devātveva saṅkhyaṁ gacchanti.

Pañcamagāthā sabbesam-pi sutādīnaṁ moghabhāvadassanatthaṁ vuttā. Tassattho: mahārāja, ete vedādayo ṭhapetvā idhaloke yasamattadānaṁ samparāye dutiye vā tatiye vā bhave yasaṁ vā sukhaṁ vā dātuṁ nāma na sakkonti, parisuddhaṁ pana attano sīlam-eva taṁ dātuṁ sakkotīti.

Evaṁ mahāsatto sīlaguṇe thometvā rājānaṁ pabbajjaṁ anujānāpetvā taṁ divasam-eva himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā aparihīnajjhāno brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sīlaṁ vīmaṁsitvā isipabbajjaṁ pabbajito aham-eva ahosin”-ti.

Sīlavīmaṁsajātakavaṇṇanā dutiyā