Ja 367: Sāḷiyajātakavaṇṇanā

Yvāyaṁ sāḷiyachāpotī ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto: “Āvuso, devadatto tāsakārako pi bhavituṁ nāsakkhī” ti vacanaṁ ārabbha kathesi. Tadā hi satthā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa mama tāsakārako pi bhavituṁ nāsakkhī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattassa vadhāya parisakkanaṁ ārabbha kathesi. Aññesu jātakesu devadatto bodhisattassa tāsamattam-pi kātuṁ nāsakkhi, imasmiṁ {3.178} pana cūḷadhammapālajātake (Ja. 358) bodhisattassa sattamāsikakāle hatthapāde ca sīsañca chedāpetvā asimālakaṁ nāma kāresi. Daddarajātake (Ja. 172) gīvaṁ gahetvā māretvā uddhane maṁsaṁ pacitvā khādi. Khantīvādījātake (Ja. 313) dvīhi pi kasāhi pahārasahassehi tāḷāpetvā hatthapāde ca kaṇṇanāsañca chedāpetvā jaṭāsu gahetvā kaḍḍhāpetvā uttānakaṁ nipajjāpetvā ure pādena paharitvā gato. Bodhisatto taṁ divasaṁ yeva jīvitakkhayaṁ pāpuṇi. Cūḷanandiyajātake pi (Ja. 222) mahākapijātake pi (Ja. 516) māresi yeva. Evam-eva so dīgharattaṁ vadhāya parisakkanto buddhakāle pi parisakki yeva. Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “āvuso, devadatto buddhānaṁ māraṇattham-eva upāyaṁ karoti, ‘sammāsambuddhaṁ mārāpessāmī’ ti dhanuggahe payojesi, silaṁ pavijjhi, nāḷāgiriṁ vissajjāpesī” ti. Satthā āgantvā ‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa mayhaṁ vadhāya parisakki yeva, idāni pana tāsamattam-pi kātuṁ na sakkoti...” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto gāmake kuṭumbikakule nibbattitvā taruṇakāle paṁsukīḷakehi dārakehi saddhiṁ gāmadvāre nigrodharukkhamūle kīḷati. Tadā eko dubbalavejjo gāme kiñci alabhitvā nikkhamanto taṁ ṭhānaṁ patvā ekaṁ sappaṁ viṭapabbhantarena sīsaṁ nīharitvā niddāyantaṁ disvā: “Mayā gāme kiñci na laddhaṁ, ime dārake vañcetvā sappena ḍaṁsāpetvā tikicchitvā kiñcideva gaṇhissāmī” ti cintetvā bodhisattaṁ āha: “Sace sāḷiyachāpaṁ passeyyāsi, gaṇheyyāsī” ti. “Āma, gaṇheyyan”-ti {3.203}. “Passeso viṭapabbhantare sayito” ti. So tassa sappabhāvaṁ ajānanto rukkhaṁ āruyha taṁ gīvāyaṁ gahetvā: “Sappo” ti ñatvā nivattituṁ adento suggahitaṁ gahetvā vegena khi pi. So gantvā vejjassa gīvāyaṁ patito gīvaṁ paliveṭhetvā: “Kara karā” ti ḍaṁsitvā tattheva naṁ pātetvā palāyi. Manussā parivārayiṁsu.

Mahāsatto sampattaparisāya dhammaṁ desento imā gāthā abhāsi:

1. Yvāyaṁ sāḷiyachāpoti, kaṇhasappaṁ agāhayi,
Tena sappenayaṁ daṭṭho, hato pāpānusāsako.

2. Ahantāramahantāraṁ, yo naro hantumicchati,
Evaṁ so nihato seti, yathāyaṁ puriso hato.

3. Ahantāramaghātentaṁ, yo naro hantumicchati,
Evaṁ so nihato seti, yathāyaṁ puriso hato.

4. Yathā paṁsumuṭṭhiṁ puriso, paṭivātaṁ paṭikkhipe,
Tam-eva so rajo hanti, tathāyaṁ puriso hato.

5. Yo appaduṭṭhassa narassa dussati, suddhassa posassa anaṅgaṇassa,
Tam-eva bālaṁ pacceti pāpaṁ, sukhumo rajo paṭivātaṁva khitto ti.

Tattha yvāyan-ti yo ayaṁ, ayam-eva vā pāṭho. Sappenayan-ti so ayaṁ tena sappena daṭṭho. Pāpānusāsako ti pāpakaṁ anusāsako.

Ahantāran-ti apaharantaṁ. Ahantāran-ti amārentaṁ. Setī ti matasayanaṁ sayati. Aghātentan-ti amārentaṁ. Suddhassā ti niraparādhassa. Posassā ti sattassa. Anaṅgaṇassā ti idam-pi niraparādhabhāvaññeva sandhāya vuttaṁ. Paccetī ti kammasarikkhakaṁ hutvā patieti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā dubbalavejjo devadatto ahosi, paṇḍitadārako pana aham-eva ahosin”-ti.

Sāḷiyajātakavaṇṇanā sattamā