Ja 370: Palāsajātakavaṇṇanā

Haṁso palāsamavacā ti idaṁ satthā jetavane viharanto kilesaniggahaṁ ārabbha kathesi. Vatthu paññāsajātake (Ja. 459) āvi bhavissati.

Idaṁ satthā jetavane viharanto kilesaniggahaṁ ārabbha kathesi. Ekasmiñhi samaye sāvatthivāsino pañcasatā gihisahāyakā tathāgatassa dhammadesanaṁ sutvā pabbajitvā upasampannā antokoṭisanthāre vasantā aḍḍharattasamaye kāmavitakkaṁ vitakkesuṁ. Sabbaṁ heṭṭhā vuttanayeneva veditabbaṁ. Bhagavato āṇattiyā panāyasmatā ānandena bhikkhusaṅghe sannipātite.

Idha pana satthā bhikkhū āmantetvā: “Bhikkhave, kileso nāma āsaṅkitabbova, appamattako samāno pi nigrodhagaccho viya vināsaṁ pāpeti, porāṇakapaṇḍitā pi āsaṅkitabbaṁ āsaṅkiṁsuyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto suvaṇṇahaṁsayoniyaṁ nibbattitvā vayappatto cittakūṭapabbate suvaṇṇaguhāyaṁ vasanto himavantapadese jātassare sayaṁjātasāliṁ khāditvā āgacchati. Tassa gamanāgamanamagge mahāpalāsarukkho ahosi. So gacchanto pi tattha vissamitvā gacchati, āgacchanto pi tattha vissamitvā āgacchati. Athassa tasmiṁ rukkhe nibbattadevatāya saddhiṁ vissāso ahosi. Aparabhāge ekā sakuṇikā ekasmiṁ nigrodharukkhe nigrodhapakkaṁ khāditvā āgantvā tasmiṁ palāsarukkhe nisīditvā viṭapantare vaccaṁ pātesi. Tattha nigrodhagaccho jāto, so caturaṅgulamattakāle rattaṅkurapalāsatāya sobhati. Haṁsarājā taṁ disvā rukkhadevataṁ āmantetvā: “Samma palāsa, nigrodho nāma yamhi rukkhe jāyati, vaḍḍhanto taṁ nāseti, imassa vaḍḍhituṁ mā deti, vimānaṁ te nāsessati, paṭikacceva naṁ uddharitvā chaḍḍehi, āsaṅkitabbayuttakaṁ nāma āsaṅkituṁ vaṭṭatī” ti palāsadevatāya saddhiṁ mantento paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Haṁso {3.209} palāsamavaca, nigrodho samma jāyati,
Aṅkasmiṁ te nisinnova, so te mammāni checchatī ti.

Paṭhamapādo panettha abhisambuddhena hutvā satthārā vutto. Palāsan-ti palāsadevataṁ. Sammā ti vayassa. Aṅkasmin-ti viṭabhiyaṁ. So te mammāni checchatī ti so te aṅke saṁvaḍḍho sapatto viya jīvitaṁ chindissatī ti attho. Jīvitasaṅkhārā hi idha: “Mammānī” ti vuttā.

Taṁ sutvā tassa vacanaṁ agaṇhantī palāsadevatā dutiyaṁ gāthamāha.

2. Vaḍḍhatām-eva nigrodho, patiṭṭhassa bhavāmahaṁ,
Yathā pitā ca mātā ca, evaṁ me so bhavissatī ti.

Tassattho: samma, na tvaṁ jānāsi vaḍḍhatam-eva esa, ahamassa yathā bālakāle puttānaṁ mātāpitaro patiṭṭhā honti, tathā bhavissāmi, yathā pana saṁvaḍḍhā puttā pacchā mahallakakāle mātāpitūnaṁ patiṭṭhā honti, mayham-pi pacchā mahallakakāle evam-eva so patiṭṭho bhavissatīti.

Tato haṁso tatiyaṁ gāthamāha.

3. Yaṁ tvaṁ aṅkasmiṁ vaḍḍhesi, khīrarukkhaṁ bhayānakaṁ,
Āmanta kho taṁ gacchāma, vuḍḍhi massa na ruccatī ti.

Tattha yaṁ tvan-ti yasmā tvaṁ etañca bhayadāyakattena bhayānakaṁ khīrarukkhaṁ sapattaṁ viya aṅke vaḍḍhesi. Āmanta kho tan-ti tasmā mayaṁ taṁ āmantetvā jānāpetvā gacchāma. Vuḍḍhi massā ti assa vuḍḍhi mayhaṁ na ruccatīti.

Evañca pana vatvā haṁsarājā pakkhe pasāretvā cittakūṭapabbatam-eva gato. Tato paṭṭhāya puna nāgacchi. Aparabhāge nigrodho vaḍḍhiṁ, tasmiṁ ekā rukkhadevatā pi nibbatti. So vaḍḍhanto palāsaṁ bhañji, sākhāhi saddhiṁ yeva devatāya vimānaṁ pati. Sā tasmiṁ kāle haṁsarañño vacanaṁ sallakkhetvā: “Idaṁ anāgatabhayaṁ disvā haṁsarājā kathesi {3.210}, ahaṁ panassa vacanaṁ nākāsin”-ti paridevamānā catutthaṁ gāthamāha.

4. Idāni kho maṁ bhāyeti, mahānerunidassanaṁ,
Haṁsassa anabhiññāya, mahā me bhayamāgatan-ti.

Tattha idāni kho maṁ bhāyetī ti ayaṁ nigrodho taruṇakāle tosetvā idāni maṁ bhāyāpeti santāseti. Mahānerunidassanan-ti sinerupabbatasadisaṁ mahantaṁ haṁsarājassa vacanaṁ sutvā ajānitvā taruṇakāle yeva etassa anuddhaṭattā. Mahā me bhayamāgatan-ti idāni mayhaṁ mahantaṁ bhayaṁ āgatanti paridevi.

Nigrodho pi vaḍḍhanto sabbaṁ palāsaṁ bhañjitvā khāṇukamattam-eva akāsi. Devatāya vimānaṁ sabbaṁ antaradhāyi.

5. Na tassa vuḍḍhi kusalappasatthā, yo vaḍḍhamāno ghasate patiṭṭhaṁ,
Tassūparodhaṁ parisaṅkamāno, patārayī mūlavadhāya dhīro ti.

Pañcamā abhisambuddhagāthā.

Tattha kusalappasatthā ti kusalehi pasatthā. Ghasate ti khādati, vināsetī ti attho. Patārayī ti patarati vāyamati. Idaṁ vuttaṁ hoti: bhikkhave, yo vaḍḍhamāno attano patiṭṭhaṁ nāseti, tassa vuḍḍhi paṇḍitehi na pasatthā, tassa pana abbhantarassa vā bāhirassa vā parissayassa: “Ito me uparodho bhavissatī” ti evaṁ uparodhaṁ vināsaṁ parisaṅkamāno vīro ñāṇasampanno mūlavadhāya parakkamatīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne pañcasatā bhikkhū arahattaṁ pāpuṇiṁsu. Tadā suvaṇṇahaṁso aham-eva ahosinti.

Palāsajātakavaṇṇanā dasamā

Vaṇṇārohavaggo dutiyo