Ja 380: Āsaṅkajātakavaṇṇanā

Āsāvatī nāma latā ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Vatthu indriyajātake (Ja. 423) āvi bhavissati.

Idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṁ kireko kulaputto satthu dhammadesanaṁ sutvā: “Na sakkā agāramajjhe vasantena ekantaparipuṇṇaṁ ekantaparisuddhaṁ brahmacariyaṁ carituṁ, niyyānikasāsane pabbajitvā dukkhassantaṁ karissāmī” ti ghare vibhavaṁ puttadārassa niyyādetvā nikkhamitvā satthāraṁ pabbajjaṁ yāci. Satthāpissa pabbajjaṁ dāpesi. Tassa ācariyupajjhāyehi saddhiṁ piṇḍāya carato navakattā ceva bhikkhūnaṁ bahubhāvena ca kulaghare vā āsanasālāya vā āsanaṁ na pāpuṇāti, saṅghanavakānaṁ koṭiyaṁ pīṭhakaṁ vā phalakaṁ vā pāpuṇāti. Āhāro pi uḷuṅkapiṭṭhena ghaṭṭitā bhinnasitthakayāgu vā pūtisukkhakhajjakaṁ vā jhāmasukkhakūro vā pāpuṇāti, yāpanapamāṇaṁ na hoti. So attanā {3.462} laddhaṁ gahetvā purāṇadutiyikāya santikaṁ gacchati. Athassa sā pattaṁ gahetvā vanditvā pattato bhattaṁ nīharitvā susampāditāni yāgubhattasūpabyañjanāni deti. Mahallako rasataṇhāya bajjhitvā purāṇadutiyikaṁ jahituṁ na sakkoti. Sā cintesi: “Baddho nu kho, noti vīmaṁsissāmi nan”-ti.

Athekadivasaṁ janapadamanussaṁ setamattikāya nhāpetvā gehe nisīdāpetvā aññepissa katipaye parivāramanusse āṇāpetvā thokathokaṁ pānabhojanaṁ dāpesi. Te khādantā bhuñjantā nisīdiṁsu. Gehadvāre ca cakkesu goṇe bandhāpetvā ekaṁ sakaṭam-pi ṭhapāpesi, sayaṁ pana piṭṭhigabbhe nisīditvā pūve paci. Mahallako āgantvā dvāre aṭṭhāsi. Taṁ disvā eko mahallakapuriso: “Ayye, eko thero dvāre ṭhito” ti āha. “Vanditvā aticchāpehī” ti. So: “Aticchatha, bhante” ti punappunaṁ kathetvā pi taṁ agacchantaṁ disvā: “Ayye, thero na gacchatī” ti āha. Sā āgantvā sāṇiṁ ukkhipitvā oloketvā: “Ambho ayaṁ mama dārakapitā” ti vatvā nikkhamitvā pattaṁ gahetvā gehaṁ pavesetvā parivisitvā bhojanapariyosāne vanditvā: “Bhante, tumhe idheva parinibbāyatha, mayaṁ ettakaṁ kālaṁ aññaṁ kulaṁ na gaṇhimha, asāmike pana ghare gharāvāso na saṇṭhāti, mayaṁ aññaṁ kulaṁ gaṇhāma, dūraṁ janapadaṁ gacchissāma, tumhe appamattā hotha, sace me doso atthi, khamathā” ti āha. Mahallakassa hadayaphālanakālo viya ahosi. Atha naṁ: “Ahaṁ taṁ jahituṁ na sakkomi, mā gaccha, vibbhamissāmi, asukaṭṭhāne me sāṭakaṁ pesehi, pattacīvaraṁ paṭicchāpetvā āgacchissāmī” ti āha. Sā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Mahallako vihāraṁ gantvā ācariyupajjhāye pattacīvaraṁ paṭicchāpento: “Kasmā, āvuso, evaṁ karosī” ti vutto: “Purāṇadutiyikaṁ jahituṁ na sakkomi vibbhamissāmī” ti āha. Atha naṁ te anicchantaññeva satthu santikaṁ netvā: “Kiṁ, bhikkhave, imaṁ anicchantaññeva ānayitthā” ti vutte: “Bhante, ayaṁ ukkaṇṭhitvā vibbhamitukāmo” ti vadiṁsu.

Idha pana satthā taṁ bhikkhuṁ: “Saccaṁ kira tvaṁ ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Kena ukkaṇṭhāpitosī” ti vatvā: “Purāṇadutiyikāya, bhante” ti vutte: “Bhikkhu esā itthī tuyhaṁ anatthakārikā, pubbe pi tvaṁ etaṁ nissāya caturaṅginisenaṁ jahitvā himavantapadese mahantaṁ dukkhaṁ anubhavanto tīṇi saṁvaccharāni vasī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsigāme brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ {3.249} uggahitasippo isipabbajjaṁ pabbajitvā vanamūlaphalāhāro abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā himavantapadese vasi. Tasmiṁ kāle eko puññasampanno satto tāvatiṁsabhavanato cavitvā tasmiṁ ṭhāne padumasare ekasmiṁ padumagabbhe dārikā hutvā nibbatti, sesapadumesu purāṇabhāvaṁ patvā patantesu pi taṁ mahākucchikaṁ hutvā tiṭṭhateva. Tāpaso nahāyituṁ padumasaraṁ gato taṁ disvā: “Aññesu padumesu patantesu pi idaṁ mahākucchikaṁ hutvā tiṭṭhati, kiṁ nu kho kāraṇan”-ti cintetvā udakasāṭakaṁ nivāsetvā otaranto gantvā taṁ padumaṁ vivaritvā taṁ dārikaṁ disvā dhītusaññaṁ uppādetvā paṇṇasālaṁ ānetvā paṭijaggi. Sā aparabhāge soḷasavassikā hutvā abhirūpā ahosi uttamarūpadharā atikkantā mānusakavaṇṇaṁ, apattā devavaṇṇaṁ. Tadā sakko bodhisattassa upaṭṭhānaṁ āgacchati, so taṁ dārikaṁ disvā: “Kuto esā” ti pucchitvā laddhaniyāmaṁ sutvā: “Imissā kiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti pucchi. “Nivāsaṭṭhānaṁ vatthālaṅkārabhojanavidhānaṁ, mārisā” ti. So: “Sādhu, bhante” ti tassā vasanaṭṭhānassa āsanne phalikapāsādaṁ māpetvā dibbasayanadibbavatthālaṅkāradibbannapānāni māpesi.

So pāsādo tassā abhiruhanakāle otaritvā bhūmiyaṁ patiṭṭhāti, abhiruḷhakāle laṅghitvā ākāse tiṭṭhati. Sā bodhisattassa vattapaṭivattaṁ kurumānā pāsāde vasati. Tameko vanacarako disvā: “Ayaṁ, vo bhante, kiṁ hotī” ti pucchitvā: “Dhītā me” ti sutvā bārāṇasiṁ gantvā: “Deva, mayā himavantapadese evarūpā nāma ekassa tāpasassa dhītā diṭṭhā” ti rañño ārocesi. Taṁ sutvā so savanasaṁsaggena bajjhitvā vanacarakaṁ maggadesakaṁ katvā caturaṅginiyā senāya taṁ ṭhānaṁ gantvā khandhāvāraṁ nivāsāpetvā vanacarakaṁ ādāya amaccagaṇaparivuto assamapadaṁ pavisitvā {3.250} mahāsattaṁ vanditvā ekamantaṁ nisinno: “Bhante, itthiyo nāma brahmacariyassa malaṁ, tumhākaṁ dhītaraṁ ahaṁ paṭijaggissāmī” ti āha. Bodhisatto pana: “Kiṁ nu kho etasmiṁ padume” ti āsaṅkaṁ katvā udakaṁ otaritvā ānītabhāvena tassā kumārikāya āsaṅkāti nāmaṁ akāsi. So taṁ rājānaṁ: “Imaṁ gahetvā gacchā” ti ujukaṁ avatvā: “Mahārāja, imāya kumārikāya nāmaṁ jānanto gaṇhitvā gacchā” ti āha. “Tumhehi kathite ñassāmi, bhante” ti. “Ahaṁ te na kathemi, tvaṁ attano paññābalena nāmaṁ jānanto va gahetvā yāhī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tato paṭṭhāya amaccehi saddhiṁ: “Kinnāmā nu kho esā” ti nāmaṁ upadhāreti. So yāni dujjānāni nāmāni, tāni kittetvā: “Asukā nāma bhavissatī” ti bodhisattena saddhiṁ katheti. Bodhisatto: “Na evaṁnāmā” ti paṭikkhipati.

Rañño ca nāmaṁ upadhārentassa saṁvaccharo atīto. Tadā hatthiassamanusse sīhādayo vāḷā gaṇhanti, dīghajātikaparipantho hoti, makkhikaparipantho hoti, sītena kilamitvā bahū manussā maranti. Atha rājā kujjhitvā: “Kiṁ me etāyā” ti bodhisattassa kathetvā pāyāsi. Āsaṅkā kumārikā taṁ divasaṁ phalikavātapānaṁ vivaritvā attānaṁ dassentī aṭṭhāsi. Rājā taṁ disvā: “Mayaṁ tava nāmaṁ jānituṁ na sakkoma, tvaṁ himavante yeva vasa, mayaṁ gamissāmā” ti āha. “Kahaṁ, mahārāja, gacchanto mādisaṁ itthiṁ labhissasi, mama vacanaṁ suṇāhi, tāvatiṁsadevaloke cittalatāvane āsāvatī nāma latā atthi, tassā phalassa abbhantare dibbapānaṁ nibbattaṁ, taṁ ekavāraṁ pivitvā cattāro māse mattā hutvā dibbasayane sayanti, sā pana vassasahassena {3.251} phalati, surāsoṇḍā devaputtā ‘ito phalaṁ labhissāmā’ ti dibbapānapipāsaṁ adhivāsetvā vassasahassaṁ nibaddhaṁ gantvā taṁ lataṁ ‘arogā nu kho’ ti olokenti, tvaṁ pana ekasaṁvacchareneva ukkaṇṭhito, āsāphalavatī nāma sukhā, mā ukkaṇṭhī” ti vatvā tisso gāthā abhāsi:

1. Āsāvatī nāma latā, jātā cittalatāvane,
Tassā vassasahassena, ekaṁ nibbattate phalaṁ.

2. Taṁ devā payirupāsanti, tāva dūraphalaṁ satiṁ,
Āsīseva tuvaṁ rāja, āsā phalavatī sukhā.

3. Āsīsateva so pakkhī, āsīsateva so dijo,
Tassa cāsā samijjhati, tāva dūragatā satī,
Āsīseva tuvaṁ rāja, āsā phalavatī sukhā ti.

Tattha āsāvatī ti evaṁnāmikā. Sā hi yasmā tassā phale āsā uppajjati, tasmā etaṁ nāmaṁ labhati. Cittalatāvane ti evaṁnāmake uyyāne. Tasmiṁ kira uyyāne tiṇarukkhalatādīnaṁ pabhā tattha paviṭṭhapaviṭṭhānaṁ devatānaṁ sarīravaṇṇaṁ cittaṁ karoti, tenassa: “Cittalatāvanan”-ti nāmaṁ jātaṁ. Payirupāsantī ti punappunaṁ upenti. Āsīsevā ti āsīsāhi yeva patthehi yeva, mā āsacchedaṁ karohīti.

Rājā tassā kathāya bajjhitvā puna amacce sannipātāpetvā dasanāmakaṁ kāretvā nāmaṁ gavesanto aparam-pi saṁvaccharaṁ vasi. Tassā dasanāmakam-pi nāmaṁ nāhosi, “asukā nāmā” ti vutte bodhisatto paṭikkhipateva. Puna rājā: “Kiṁ me imāyā” ti turaṅgaṁ āruyha pāyāsi. Sā pi puna vātapāne ṭhatvā attānaṁ dassesi. Rājā: “Tiṭṭha tvaṁ, mayaṁ gamissāmā” ti {3.252} āha. “Kasmā yāsi, mahārājā” ti? “Tava nāmaṁ jānituṁ na sakkomī” ti. “Mahārāja, kasmā nāmaṁ na jānissasi, āsā nāma asamijjhanakā nāma natthi, eko kira bako pabbatamuddhani ṭhito attanā patthitaṁ labhi, tvaṁ kasmā na labhissasi, adhivāsehi, mahārājā” ti. Eko kira bako ekasmiṁ padumasare gocaraṁ gahetvā uppatitvā pabbatamatthake nilīyi. So taṁ divasaṁ tattheva vasitvā punadivase cintesi: “Ahaṁ imasmiṁ pabbatamatthake sukhaṁ nisinno, sace ito anotaritvā ettheva nisinno gocaraṁ gahetvā pānīyaṁ pivitvā imaṁ divasaṁ vaseyyaṁ, bhadrakaṁ vata assā” ti. Atha taṁ divasam-eva sakko devarājā asuranimmathanaṁ katvā tāvatiṁsabhavane devissariyaṁ laddhā cintesi ‘mama tāva manoratho matthakaṁ patto, atthi nu kho añño koci aparipuṇṇamanoratho’ ti upadhārento taṁ disvā ‘imassa manorathaṁ matthakaṁ pāpessāmī’ ti bakassa nisinnaṭṭhānato avidūre ekā nadī atthi, taṁ nadiṁ oghapuṇṇaṁ katvā pabbatamatthakena pesesi. So pi bako tattheva nisinno macche khāditvā pānīyaṁ pivitvā taṁ divasaṁ tattheva vasi, udakam-pi bhassitvā gataṁ. “Evaṁ, mahārāja, bako pi tāva attano āsāphalaṁ labhi, kiṁ tvaṁ na labhissasī” ti vatvā: “Āsīsatevā” ti ādimāha.

Tattha āsīsatevā ti āsīsati yeva pattheti yeva. Pakkhī ti pakkhehi yuttatāya pakkhī. Dvikkhattuṁ jātatāya dijo. Tāva dūragatā satī ti pabbatamatthakato macchānañca udakassa ca dūrabhāvaṁ passa, evaṁ dūragatā samānā sakkassa ānubhāvena bakassa āsā pūriyevā ti.

Atha rājā tassā kathaṁ sutvā rūpe bajjhitvā kathāya allīno gantuṁ asakkonto amacce sannipātetvā satanāmaṁ kāresi, satanāmavasena {3.253} nāmaṁ gavesato pissa aññaṁ saṁvaccharaṁ atītaṁ. So tiṇṇaṁ saṁvaccharānaṁ accayena bodhisattaṁ upasaṅkamitvā satanāmavasena: “Asukā nāma bhavissatī” ti pucchi. “Na jānāsi, mahārājā” ti. So: “Gamissāma dāni mayan”-ti bodhisattaṁ vanditvā pāyāsi. Āsaṅkā kumārikā ca puna phalikavātapānaṁ nissāya ṭhitāva. Rājā taṁ disvā: “Tvaṁ accha, mayaṁ gamissāmā” ti āha. “Kasmā, mahārājā” ti. “Tvaṁ maṁ vacaneneva santappesi, na ca kāmaratiyā, tava madhuravacanena bajjhitvā vasantassa mama tīṇi saṁvaccharāni atikkantāni, idāni gamissāmī” ti imā gāthā āha:

4. Sampesi kho maṁ vācāya, na ca sampesi kammunā,
Mālā sereyyakasseva, vaṇṇavantā agandhikā.

5. Aphalaṁ madhuraṁ vācaṁ, yo mittesu pakubbati,
Adadaṁ avissajaṁ bhogaṁ, sandhi tenassa jīrati.

6. Yañhi kayirā tañhi vade, yaṁ na kayirā na taṁ vade,
Akarontaṁ bhāsamānaṁ, parijānanti paṇḍitā.

7. Balañca vata me khīṇaṁ, pātheyyañca na vijjati,
Saṅke pāṇūparodhāya, handa dāni vajāmahan-ti.

Tattha sampesī ti santappesi pīṇesi. Sereyyakassā ti suvaṇṇakuraṇḍakassa. Desanāsīsamevetaṁ, yaṁkiñci pana suvaṇṇakuraṇḍakajayasumanādikaṁ aññam-pi pupphaṁ vaṇṇasampannaṁ agandhakaṁ, sabbaṁ taṁ sandhā yevamāha. Vaṇṇavantā agandhikā ti yathā sereyyakādīnaṁ mālā vaṇṇavantatāya dassanena tappeti, agandhatāya gandhena na tappeti, evaṁ tvam-pi dassanena piyavacanena ca santappesi, na kammunāti dīpeti. Adadan-ti bhadde, yo: “Imaṁ nāma vo bhogaṁ dassāmī” ti madhuravacanena vatvā taṁ bhogaṁ adadanto avissajjento kevalaṁ madhuravacanam-eva karoti, tena saddhiṁ assa mittassa {3.254} sandhi jīrati, mittasanthavo na ghaṭīyati. Pātheyyañcā ti bhadde, mayhaṁ tava madhuravacanena bajjhitvā tīṇi saṁvaccharāni vasantasseva hatthiassarathapattisaṅkhātaṁ balañca khīṇaṁ, manussānaṁ bhattavetanasaṅkhātaṁ pātheyyañca natthi. Saṅke pāṇūparodhāyā ti svāhaṁ idheva attano jīvitavināsaṁ āsaṅkāmi, handa dānāhaṁ gacchāmīti.

Āsaṅkā kumārikā rañño vacanaṁ sutvā: “Mahārāja, tvaṁ mayhaṁ nāmaṁ jānāsi, tayā vuttam-eva mama nāmaṁ, idaṁ me pitu kathetvā maṁ gaṇhitvā yāhī” ti raññā saddhiṁ sallapantī āha:

8. Etadeva hi me nāmaṁ, yaṁnāmasmi rathesabha,
Āgamehi mahārāja, pitaraṁ āmantayāmahan-ti.

Tassattho: yaṁnāmā ahaṁ asmi, taṁ etaṁ āsaṅkātveva mama nāmanti.

Taṁ sutvā rājā bodhisattassa santikaṁ gantvā: “Bhante, tumhākaṁ dhītā āsaṅkā nāmā” ti āha. “Nāmaṁ ñātakālato paṭṭhāya taṁ gahetvā gaccha, mahārājā” ti. So mahāsattaṁ vanditvā phalikavimānadvāraṁ āgantvā āha: “bhadde, pitarā pi te mayhaṁ dinnā, ehi dāni gamissāmā” ti. “Āgamehi, mahārāja, pitaraṁ āmantayāmahan”-ti pāsādā otaritvā mahāsattaṁ vanditvā roditvā khamāpetvā rañño santikaṁ āgatā. Rājā taṁ gahetvā bārāṇasiṁ gantvā puttadhītāhi vaḍḍhanto piyasaṁvāsaṁ vasi. Bodhisatto aparihīnajjhāno brahmaloke uppajji.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā āsaṅkā kumārikā purāṇadutiyikā ahosi, rājā ukkaṇṭhitabhikkhu, tāpaso pana aham-eva ahosinti.

Āsaṅkajātakavaṇṇanā pañcamā