Ja 385: Nandiyamigarājajātakavaṇṇanā

Sace brāhmaṇa gacchesī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ mātuposakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu gihī posesī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Kiṁ te hontī” ti vutte: “Mātāpitaro me, bhante” ti vutte: “Sādhu sādhu bhikkhu porāṇakapaṇḍitānaṁ vaṁsaṁ pālesi, porāṇakapaṇḍitā hi tiracchānayoniyaṁ nibbattitvā pi mātāpitūnaṁ jīvitaṁ adaṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte kosalaraṭṭhe sākete kosalarāje rajjaṁ kārente bodhisatto migayoniyaṁ nibbattitvā vayappatto nandiyamigo nāma hutvā sīlācārasampanno mātāpitaro posesi. Tadā kosalarājā migavittako va ahosi. So pana manussānaṁ kasikammādīni kātuṁ adatvā mahāparivāro devasikaṁ migavaṁ gacchati. Manussā sannipatitvā: “Ayyā, ayaṁ rājā amhākaṁ kammacchedaṁ karoti, gharāvāso pi nassati, yaṁnūna mayaṁ ajjunavanaṁ uyyānaṁ parikkhipitvā dvāraṁ yojetvā porakkhaṇiṁ khaṇitvā tiṇāni āropetvā daṇḍamuggarādihatthā araññaṁ pavisitvā gumbe paharantā mige nīharitvā parivāretvā gorūpāni viya vajaṁ uyyānaṁ pavesetvā dvāraṁ pidahitvā rañño ārocetvā attano kammaṁ kareyyāmā” ti mantayiṁsu. “Attheso upāyo” ti sabbe ekacchandā hutvā uyyānaṁ sajjetvā araññaṁ pavisitvā yojanamattaṭṭhānaṁ {3.271} parikkhipiṁsu.

Tasmiṁ khaṇe nandiyo ekasmiṁ khuddakagumbe mātāpitaro gahetvā bhūmiyaṁ nipanno hoti. Manussā nānāphalakāvudhahatthā bāhunā bāhuṁ pīḷetvā taṁ gumbaṁ parikkhipiṁsu. Athekacce mige olokentā taṁ gumbaṁ pavisiṁsu. Nandiyo te disvā: “Ajja mayā jīvitaṁ pariccajitvā mātāpitūnaṁ jīvitaṁ dātuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā uṭṭhāya mātāpitaro vanditvā: “Ammatāta, ime manussā imaṁ gumbaṁ pavisitvā amhe tayo pi passissanti, tumhe ekena upāyena jīveyyātha, jīvitaṁ vo seyyo, ahaṁ tumhākaṁ jīvitadānaṁ datvā manussehi gumbapariyante ṭhatvā gumbe pahaṭamatte yeva nikkhamissāmi, atha te ‘imasmiṁ khuddakagumbe eko yeva migo bhavissatī’ ti maññamānā gumbaṁ na pavisissanti, tumhe appamattā hothā” ti mātāpitaro khamāpetvā gamanasajjo aṭṭhāsi. So manussehi gumbapariyante ṭhatvā unnādetvā gumbe pahaṭamatte yeva tato nikkhami. Te: “Ekovettha migo bhavissatī” ti gumbaṁ na pavisiṁsu. Atha nandiyo gantvā migānaṁ antaraṁ pāvisi. Manussā parivāretvā sabbe mige uyyānaṁ pavesetvā dvāraṁ thaketvā rañño ārocetvā sakasakaṭṭhānāni agamaṁsu.

Tato paṭṭhāya rājā sayam-eva gantvā ekaṁ migaṁ vijjhitvā taṁ gahetvā ehīti ekaṁ pesetvā āharāpesi. Migā vāraṁ ṭhapayiṁsu, pattavāro migo ekamante tiṭṭhati, taṁ vijjhitvā gaṇhanti. Nandiyo pokkharaṇiyaṁ pānīyaṁ pivati, tiṇāni khādati, vāro panassa na tāva pāpuṇāti. Atha bahūnaṁ divasānaṁ accayena tassa mātāpitaro taṁ daṭṭhukāmā hutvā: “Amhākaṁ putto nandiyamigarājā nāgabalo thāmasampanno, sace jīvati, avassaṁ vatiṁ laṅghitvā amhākaṁ dassanatthāya āgamissati, sāsanamassa pesessāmā” ti {3.272} cintetvā maggasamīpe ṭhatvā ekaṁ brāhmaṇaṁ disvā: “Ayya, kahaṁ gacchasī” ti mānusikāya vācāya pucchitvā: “Sāketan”-ti vutte puttassa sāsanaṁ pahiṇantā paṭhamaṁ gāthamāhaṁsu:

1. Sace brāhmaṇa gacchesi, sākete ajjunaṁ vanaṁ,
Vajjāsi nandiyaṁ nāma, puttaṁ asmākamorasaṁ,
Mātā pitā ca te vuddhā, te taṁ icchanti passitun-ti.

Tassattho: sace, tvaṁ brāhmaṇa, sāketaṁ gacchasi, sākete ajjunavanaṁ nāma uyyānaṁ atthi, tattha amhākaṁ putto nandiyo nāma migo atthi, taṁ vadeyyāsi: “Mātāpitaro te vuḍḍhā yāva na maranti, tāva taṁ passituṁ icchantī” ti.

So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā sāketaṁ gantvā punadivase uyyānaṁ pavisitvā: “Nandiyamigo nāma kataro” ti pucchi. Migo āgantvā tassa samīpe ṭhatvā: “Ahan”-ti āha. Brāhmaṇo tamatthaṁ ārocesi. Nandiyo taṁ sutvā: “Gaccheyyāmahaṁ, brāhmaṇa, vatiṁ laṅghitvā no na gaccheyyaṁ, mayā pana rañño santakaṁ nivāpapānabhojanaṁ bhuttaṁ, taṁ me iṇaṭṭhāne ṭhitaṁ, imesañca migānaṁ majjhe ciravutthosmi, tassa me rañño ceva etesañca sotthibhāvaṁ akatvā attano balaṁ adassetvā gamanaṁ nāma na yuttaṁ, attano vāre pana sampatte ahaṁ etesaṁ sotthibhāvaṁ katvā sukhito āgacchissāmī” ti tamatthaṁ pakāsento dve gāthā abhāsi:

2. Bhuttā mayā nivāpāni, rājino pānabhojanaṁ,
Taṁ rājapiṇḍaṁ avabhottuṁ, nāhaṁ brāhmaṇa mussahe.

3. Odahissāmahaṁ passaṁ, khurappānissa rājino,
Tadāhaṁ sukhito mutto, api passeyya mātaran-ti.

Tattha nivāpānī ti tesu tesu ṭhānesu nivutāni nivāpāni. Pānabhojanan-ti pānīyañca avasesatiṇañca. Taṁ rājapiṇḍan-ti taṁ rañño santakaṁ saṅkaḍḍhitvā samodhānakaṭṭhena piṇḍaṁ. Avabhottun-ti dubbhuttaṁ bhuñjituṁ {3.273}. Rañño hi kiccaṁ anipphādento taṁ avabhuttaṁ bhuñjati nāma, svāhaṁ evaṁ avabhottuṁ na ussahāmīti vadati. Brāhmaṇa mussahe ti cettha brāhmaṇā ti ālapanaṁ, ma-kāro padasandhivasena vutto.

Odahissāmahaṁ passaṁ, khurappānissa rājino ti ahaṁ, brāhmaṇa, attano vāre sampatte khurappaṁ sannayhitvā āgatassa rañño migayūthato nikkhamitvā ekamante ṭhatvā: “Maṁ vijjha, mahārājā” ti vatvā attano mahāphāsukapassaṁ odahissāmi oḍḍessāmi. Sukhito mutto ti tadā ahaṁ maraṇabhayā mutto sukhito niddukkho raññā anuññāto api nāma mātaraṁ passeyyanti.

Taṁ sutvā brāhmaṇo pakkāmi. Aparabhāge tassa vāradivase rājā mahantena parivārena uyyānaṁ āgacchi. Mahāsatto ekamante aṭṭhāsi. Rājā: “Migaṁ vijjhissāmī” ti khurappaṁ sannayhi. Mahāsatto yathā aññe maraṇabhayatajjitā palāyanti, evaṁ apalāyitvā nibbhayo hutvā mettaṁ purecārikaṁ katvā mahāphāsukapassaṁ odahitvā niccalo va aṭṭhāsi. Rājā tassa mettānubhāvena saraṁ vissajjetuṁ nāsakkhi. Mahāsatto: “Kiṁ, mahārāja, saraṁ na muccesi, muñcāhī” ti āha. “Na sakkomi, migarājā” ti. “Tena hi guṇavantānaṁ guṇaṁ jāna, mahārājā” ti. Tadā rājā bodhisatte pasīditvā dhanuṁ chaḍḍetvā: “Imaṁ acittakaṁ kaliṅgarakaṇḍam-pi tāva tava guṇaṁ jānāti, ahaṁ sacittako manussabhūto pi tava guṇaṁ na jānāmi, migarāja, mayhaṁ khama, abhayaṁ te dammī” ti āha. “Mahārāja, mayhaṁ tāva abhayaṁ desi, ayaṁ pana uyyāne migagaṇo kiṁ karissatī” ti? “Etassa pi abhayaṁ dammī” ti. Evaṁ mahāsatto nigrodhajātake (Ja. 12) vuttanayeneva sabbesaṁ araññe migānaṁ ākāsagatasakuṇānaṁ jalacaramacchānañca abhayaṁ dāpetvā rājānaṁ pañcasu sīlesu patiṭṭhāpetvā: “Mahārāja, raññā nāma agatigamanaṁ pahāya dasa rājadhamme akopentena dhammena samena rajjaṁ kāretuṁ vaṭṭatī” ti.

Dānaṁ {3.274} sīlaṁ pariccāgaṁ, ajjavaṁ maddavaṁ tapaṁ,
Akkodhaṁ avihiṁsañca, khantiñca avirodhanaṁ.

Iccete kusale dhamme, ṭhite passāmi attani,
Tato me jāyate pīti, somanassañcanappakan-ti. (Ja. 534.88-89).

Evaṁ vutte rājadhamme gāthābandheneva desetvā katipāhaṁ rañño santike vasitvā nagare sabbasattānaṁ abhayadānapakāsanatthaṁ suvaṇṇabheriṁ carāpetvā: “Appamatto hohi, mahārājā” ti vatvā mātāpitūnaṁ dassanatthāya gato.

4. Migarājā pure āsiṁ, kosalassa niketane,
Nandiyo nāma nāmena, abhirūpo catuppado.

5. Taṁ maṁ vadhitumāgacchi, dāyasmiṁ ajjune vane,
Dhanuṁ ārajjaṁ katvāna, usuṁ sannayha kosalo.

6. Tassāhaṁ odahiṁ passaṁ, khurappānissa rājino,
Tadāhaṁ sukhito mutto, mātaraṁ daṭṭhumāgato ti.

Imā tisso abhisambuddhagāthā honti.

Tattha kosalassa niketane ti kosalassa rañño niketane vasanaṭṭhāne, tassa santike araññasminti attho. Dāyasmin-ti migānaṁ vasanatthāya dinnauyyāne. Ārajjaṁ katvānā ti jiyāya saddhiṁ ekato katvā, āropetvā ti attho. Sannayhā ti sannayhitvā yojetvā. Odahin-ti oḍḍesiṁ. Mātaraṁ daṭṭhumāgato ti desanāsīsametaṁ, rañño dhammaṁ desetvā sabbasattānaṁ abhayatthāya suvaṇṇabheriṁ carāpetvā mātāpitaro daṭṭhuṁ āgatosmī ti attho.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne mātuposakabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā mātāpitaro mahārājakulāni ahesuṁ, brāhmaṇo sāriputto, rājā ānando, nandiyamigarājā pana aham-eva ahosinti.

Nandiyamigarājajātakavaṇṇanā dasamā

Avāriyavaggo paṭhamo