6. Chakkanipāto

2. Kharaputtavaggo

Ja 386: Kharaputtajātakavaṇṇanā

Saccaṁ {3.275} kirevamāhaṁsū ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Tañhi bhikkhuṁ satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Āma, bhante” ti vutte: “Kena ukkaṇṭhāpitosī” ti vatvā: “Purāṇadutiyikāyā” ti vutte: “Bhikkhu ayaṁ te itthī anatthakārikā, pubbe pi tvaṁ imaṁ nissāya aggiṁ pavisitvā maranto paṇḍite nissāya jīvitaṁ labhī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ senake nāma raññe rajjaṁ kārente bodhisatto sakkattaṁ kāresi. Tadā senakassa rañño ekena nāgarājena saddhiṁ mittabhāvo hoti. So kira nāgarājā nāgabhavanā nikkhamitvā thale gocaraṁ gaṇhanto carati. Atha naṁ gāmadārakā disvā: “Sappo ayan”-ti leḍḍudaṇḍādīhi pahariṁsu. Atha rājā uyyānaṁ kīḷituṁ gacchanto disvā: “Kiṁ ete dārakā karontī” ti pucchitvā: “Ekaṁ sappaṁ paharantī” ti sutvā: “Paharituṁ mā detha, palāpetha ne” ti palāpesi. Nāgarājā jīvitaṁ labhitvā nāgabhavanaṁ gantvā bahūni ratanāni ādāya aḍḍharattasamaye rañño sayanagharaṁ pavisitvā tāni ratanāni datvā: “Mahārāja, mayā tumhe nissāya jīvitaṁ laddhan”-ti raññā saddhiṁ mittabhāvaṁ katvā punappunaṁ gantvā rājānaṁ passati. So attano nāgamāṇavikāsu ekaṁ kāmesu atittaṁ nāgamāṇavikaṁ rakkhaṇatthāya rañño santike ṭhapetvā: “Yadā etaṁ na passasi, tadā imaṁ mantaṁ parivatteyyāsī” ti tassa ekaṁ mantaṁ adāsi.

So ekadivasaṁ uyyānaṁ gantvā nāgamāṇavikāya saddhiṁ pokkharaṇiyaṁ udakakīḷaṁ kīḷi. Nāgamāṇavikā ekaṁ udakasappaṁ disvā attabhāvaṁ vijahitvā tena saddhiṁ asaddhammaṁ paṭisevi. Rājā taṁ apassanto: “Kahaṁ nu {3.276} kho gatā” ti mantaṁ parivattetvā anācāraṁ karontiṁ disvā veḷupesikāya pahari. Sā kujjhitvā tato nāgabhavanaṁ gantvā: “Kasmā āgatāsī” ti puṭṭhā: “Tumhākaṁ sahāyo maṁ attano vacanaṁ agaṇhantiṁ piṭṭhiyaṁ paharī” ti pahāraṁ dassesi. Nāgarājā tathato ajānitvāva cattāro nāgamāṇavake āmantetvā: “Gacchatha, senakassa sayanagharaṁ pavisitvā nāsavātena taṁ bhusaṁ viya viddhaṁsethā” ti pesesi. Te gantvā rañño sirisayane nipannakāle gabbhaṁ pavisiṁsu. Tesaṁ pavisanavelāyam-eva rājā deviṁ āha: “jānāsi nu kho bhadde, nāgamāṇavikāya gataṭṭhānan”-ti? “Na jānāmi, devā” ti. “Ajja sā amhākaṁ pokkharaṇiyaṁ kīḷanakāle attabhāvaṁ vijahitvā ekena udakasappena saddhiṁ anācāraṁ akāsi, atha naṁ ahaṁ ‘evaṁ mā karī’ ti sikkhāpanatthāya veḷupesikāya pahariṁ, sā ‘nāgabhavanaṁ gantvā sahāyassa me aññaṁ kiñci kathetvā mettiṁ bhindeyyā’ ti me bhayaṁ uppajjatī” ti. Taṁ sutvā nāgamāṇavakā tato va nivattitvā nāgabhavanaṁ gantvā nāgarājassa tamatthaṁ ārocesuṁ. So saṁvegappatto hutvā taṅkhaṇaññeva rañño sayanagharaṁ āgantvā tamatthaṁ ācikkhitvā khamāpetvā: “Idaṁ me daṇḍakamman”-ti sabbarutajānanaṁ nāma mantaṁ datvā: “Ayaṁ, mahārāja, anaggho manto, sace imaṁ mantaṁ aññassa dadeyyāsi, datvāva aggiṁ pavisitvā mareyyāsī” ti āha. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. So tato paṭṭhāya kipillikānam-pi saddaṁ jānāti.

Tassekadivasaṁ mahātale nisīditvā madhuphāṇitehi khādanīyaṁ khādantassa ekaṁ madhubindu ca phāṇitabindu ca pūvakhaṇḍañca bhūmiyaṁ pati. Ekā kipillikā taṁ disvā: “Rañño mahātale madhucāṭi bhinnā, phāṇitasakaṭaṁ pūvasakaṭaṁ {3.277} nikkujjitaṁ, madhuphāṇitañca pūvañca khādathā” ti viravantī vicarati. Atha rājā tassā ravaṁ sutvā hasi. Rañño samīpe ṭhitā devī: “Kiṁ nu kho disvā rājā hasī” ti cintesi. Tasmiṁ khādanīyaṁ khāditvā nhatvā pallaṅke nisinne ekaṁ makkhikaṁ sāmiko: “Ehi bhadde, kilesaratiyā ramissāmā” ti āha. Atha naṁ sā: “Adhivāsehi tāva sāmi, idāni rañño gandhe āharissanti, tassa vilimpantassa pādamūle gandhacuṇṇaṁ patissati, ahaṁ tattha vaṭṭetvā sugandhā bhavissāmi, tato rañño piṭṭhiyaṁ nipajjitvā ramissāmā” ti āha. Rājā tam-pi saddaṁ sutvā hasi. Devīpi: “Kiṁ nu kho disvā hasī” ti puna cintesi. Puna rañño sāyamāsaṁ bhuñjantassa ekaṁ bhattasitthaṁ bhūmiyaṁ pati. Kipillikā: “Rājakule bhattasakaṭaṁ bhaggaṁ, bhattaṁ bhuñjathā” ti viravi. Taṁ sutvā rājā puna pi hasi. Devī suvaṇṇakaṭacchuṁ gahetvā rājānaṁ parivisantī: “Maṁ nu kho disvā rājā hasatī” ti vitakkesi.

Sā raññā saddhiṁ sayanaṁ āruyha nipajjanakāle: “Kiṁkāraṇā deva, hasī” ti pucchi. So: “Kiṁ te mama hasitakāraṇenā” ti vatvā punappunaṁ nibaddho kathesi. Atha naṁ sā: “Tumhākaṁ jānanamantaṁ mayhaṁ dethā” ti vatvā: “Na sakkā dātun”-ti paṭikkhittā pi punappunaṁ nibandhi. Rājā: “Sacāhaṁ imaṁ mantaṁ tuyhaṁ dassāmi, marissāmī” ti āha. “Maranto pi mayhaṁ dehi, devā” ti. Rājā mātugāmavasiko hutvā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā: “Imissā mantaṁ datvā aggiṁ pavisissāmī” ti rathena uyyānaṁ pāyāsi.

Tasmiṁ khaṇe sakko lokaṁ olokento imaṁ kāraṇaṁ disvā: “Ayaṁ bālarājā mātugāmaṁ nissāya ‘aggiṁ pavisissāmī’ ti gacchati, jīvitamassa dassāmī” ti sujaṁ asurakaññaṁ ādāya bārāṇasiṁ āgantvā taṁ ajikaṁ {3.278} katvā attanā ajo hutvā: “Mahājano mā passatū” ti adhiṭṭhāya rañño rathassa purato ahosi. Taṁ rājā ceva rathe yuttasindhavā ca passanti, añño koci na passati. Ajo kathāsamuṭṭhāpanatthaṁ rathapurato ajikāya saddhiṁ methunaṁ dhammaṁ paṭisevanto viya ahosi. Tameko rathe yuttasindhavo disvā: “Samma ajarāja, mayaṁ pubbe ‘ajā kira bālā ahirikā’ ti assumha, na ca taṁ passimha, tvaṁ pana raho paṭicchannaṭṭhāne kattabbaṁ anācāraṁ amhākaṁ ettakānaṁ passantānaññeva karosi, na lajjasi, taṁ no pubbe sutaṁ iminā diṭṭhena sametī” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Saccaṁ kirevamāhaṁsu, vastaṁ bāloti paṇḍitā,
Passa bālo rahokammaṁ, āvikubbaṁ na bujjhatī ti.

Tattha vastan-ti ajaṁ. Paṇḍitā ti ñāṇasampannā taṁ bāloti vadanti, saccaṁ kira vadanti. Passā ti ālapanaṁ, passathāhi attho. Na bujjhatī ti evaṁ kātuṁ ayuttanti na jānāti.

Taṁ sutvā ajo dve gāthā abhāsi:

2. Tvaṁ kho pi samma bālosi, kharaputta vijānahi,
Rajjuyā hi parikkhitto, vaṅkoṭṭho ohitomukho.

3. Aparam-pi samma te bālyaṁ, yo mutto na palāyasi,
So ca bālataro samma, yaṁ tvaṁ vahati senakan-ti.

Tattha tvaṁ kho pi sammā ti samma sindhava mayā pi kho tvaṁ bālataro. Kharaputtā ti so kira gadrabhassa jātako, tena taṁ evamāha. Vijānahī ti aham-eva bāloti evaṁ jānāhi. Parikkhitto ti yugena saddhiṁ gīvāya parikkhitto. Vaṅkoṭṭho ti vaṅkaoṭṭho. Ohitomukho ti mukhabandhanena pihitamukho. Yo mutto na palāyasī ti yo tvaṁ rathato mutto samāno muttakāle palāyitvā araññaṁ na pavisasi, taṁ te apalāyanaṁ aparam-pi bālyaṁ {3.279}, so ca bālataro ti yaṁ tvaṁ senakaṁ vahasi, so senako tayā pi bālataro.

Rājā tesaṁ ubhinnam-pi kathaṁ jānāti, tasmā taṁ suṇanto saṇikaṁ rathaṁ pesesi. Sindhavo pi tassa kathaṁ sutvā puna catutthaṁ gāthamāha.

4. Yaṁ nu samma ahaṁ bālo, ajarāja vijānahi,
Atha kena senako bālo, taṁ me akkhāhi pucchito ti.

Tattha yan-ti karaṇatthe paccattavacanaṁ. ti anussavatthe nipāto. Idaṁ vuttaṁ hoti: samma ajarāja, yena tāva tiracchānagatattena kāraṇena ahaṁ bālo, taṁ tvaṁ kāraṇaṁ jānāhi, sakkā etaṁ tayā ñātuṁ, ahañhi tiracchānagatattāva bālo, tasmā maṁ kharaputtāti ādīni vadanto suṭṭhu vadasi, ayaṁ pana senako rājā kena kāraṇena bālo, taṁ me kāraṇaṁ pucchito akkhāhīti.

Taṁ sutvā ajo ācikkhanto pañcamaṁ gāthamāha.

5. Uttamatthaṁ labhitvāna, bhariyāya yo padassati,
Tena jahissatattānaṁ, sā cevassa na hessatī ti.

Tattha uttamatthan-ti sabbarutajānanamantaṁ. Tenā ti tassā mantappadānasaṅkhātena kāraṇena taṁ datvā aggiṁ pavisanto attānañca jahissati, sā cassa bhariyā na bhavissati, tasmā esa tayā pi bālataro, yo laddhaṁ yasaṁ rakkhituṁ na sakkotīti.

Rājā tassa vacanaṁ sutvā: “Ajarāja, amhākaṁ sotthiṁ karonto pi tvaññeva karissasi, kathehi tāva no kattabbayuttakan”-ti āha. Atha naṁ ajarājā: “Mahārāja, imesaṁ sattānaṁ attanā añño piyataro nāma natthi, ekaṁ piyabhaṇḍaṁ nissāya {3.280} attānaṁ nāsetuṁ laddhayasaṁ pahātuṁ na vaṭṭatī” ti vatvā chaṭṭhaṁ gāthamāha.

6. Na ve piyammeti janinda tādiso, attaṁ niraṁkatvā piyāni sevati,
Attāva seyyo paramā ca seyyo, labbhā piyā ocitatthena pacchā ti.

Tattha piyamme ti piyaṁ me, ayam-eva vā pāṭho. Idaṁ vuttaṁ hoti: janinda, tādiso tumhādiso yasamahatte ṭhito puggalo ekaṁ piyabhaṇḍaṁ nissāya: “Idaṁ piyaṁ me” ti attaṁ niraṁkatvā attānaṁ chaḍḍetvā tāni piyāni na sevateva. Kiṁkāraṇā? Attāva seyyo paramā ca seyyo ti, yasmā sataguṇena sahassaguṇena attāva seyyo varo uttamo, paramā ca seyyo, paramā uttamā pi aññasmā piyabhaṇḍā ti attho. Ettha hi ca-kāro pi-kāratthe nipātoti daṭṭhabbo. Labbhā piyā ocitatthena pacchā ti ocitatthena vaḍḍhitatthena yasasampannena purisena pacchā piyā nāma sakkā laddhuṁ, na tassā kāraṇā attā nāsetabboti.

Evaṁ mahāsatto rañño ovādaṁ adāsi. Rājā tussitvā: “Ajarāja, kuto āgatosī” ti pucchi. Sakko ahaṁ, mahārāja, tava anukampāya taṁ maraṇā mocetuṁ āgatomhīti. Devarāja, ahaṁ etissā: “Mantaṁ dassāmī” ti avacaṁ, idāni: “Kiṁ karomī” ti? “Mahārāja, tumhākaṁ ubhinnam-pi vināsena kiccaṁ natthi, ‘sippassa upacāro’ ti vatvā etaṁ katipaye pahāre paharāpehi, iminā upāyena na gaṇhissatī” ti. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Mahāsatto rañño ovādaṁ datvā sakaṭṭhānam-eva gato. Rājā uyyānaṁ gantvā deviṁ pakkosāpetvā āha: “Gaṇhissasi bhadde, mantan”-ti? “Āma, devā” ti. “Tena hi upacāraṁ karomī” ti. “Ko upacāro” ti? “Piṭṭhiyaṁ pahārasate {3.281} pavattamāne saddaṁ kātuṁ na vaṭṭatī” ti. Sā mantalobhena: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Rājā coraghātake pakkosāpetvā kasā gāhāpetvā ubhosu passesu paharāpesi. Sā dve tayo pahāre adhivāsetvā tato paraṁ: “Na me mantena attho” ti ravi. Atha naṁ rājā: “Tvaṁ maṁ māretvā mantaṁ gaṇhitukāmāsī” ti piṭṭhiyaṁ niccammaṁ kāretvā vissajjāpesi. Sā tato paṭṭhāya puna kathetuṁ nāsakkhi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā rājā ukkaṇṭhitabhikkhu ahosi, devī purāṇadutiyikā, asso sāriputto, sakko pana aham-eva ahosinti.

Kharaputtajātakavaṇṇanā paṭhamā