Ja 403: Aṭṭhisenajātakavaṇṇanā

Yeme ahaṁ na jānāmī ti idaṁ satthā āḷaviṁ nissāya aggāḷave cetiye viharanto kuṭikārasikkhāpadaṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu heṭṭhā maṇikaṇṭhajātake (Ja. 253) kathitam-eva.

Āḷavakā hi bhikkhū saññācikāya kuṭiyo kārayamānā yācanabahulā viññattibahulā vihariṁsu: “Purisaṁ detha, purisatthakaraṁ dethā” ti ādīni vadantā. Manussā upaddutā yācanāya upaddutā viññattiyā bhikkhū disvā ubbijjiṁsu pi uttasiṁsu pi palāyiṁsu pi. Athāyasmā mahākassapo āḷaviṁ upasaṅkamitvā piṇḍāya pāvisi, manussā theram-pi disvā tatheva paṭipajjiṁsu. So pacchābhattaṁ piṇḍapātapaṭikkanto bhikkhū āmantetvā: “Pubbāyaṁ, āvuso, āḷavī sulabhapiṇḍā, idāni kasmā dullabhapiṇḍā jātā” ti pucchitvā taṁ kāraṇaṁ sutvā bhagavati āḷaviṁ āgantvā aggāḷavacetiye viharante bhagavantaṁ upasaṅkamitvā etamatthaṁ ārocesi. Satthā etasmiṁ kāraṇe bhikkhusaṅghaṁ sannipātāpetvā āḷavake bhikkhū paṭipucchi {2.283}: “saccaṁ kira tumhe, bhikkhave, saññācikāya kuṭiyo kārethā” ti.

Satthā pana te bhikkhū āmantetvā: “Bhikkhave, porāṇakapaṇḍitā pubbe anuppanne {3.352} buddhe bāhirakapabbajjāya pabbajitvā rājūhi pavāritā pi ‘yācanā nāma paresaṁ appiyā amanāpā’ ti na yāciṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ nigame brāhmaṇakule nibbatti, aṭṭhisenakumārotissa nāmaṁ kariṁsu. So vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā aparabhāge kāmesu ādīnavaṁ disvā gharāvāsato nikkhamitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññāsamāpattiyo nibbattetvā himavantapadese ciraṁ vasitvā loṇambilasevanatthāya manussapathaṁ otaritvā anupubbena bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase bhikkhāya caranto rājaṅgaṇaṁ agamāsi. Rājā tassācāravihāre pasīditvā taṁ nimantāpetvā pāsādatale pallaṅke nisīdāpetvā subhojanaṁ bhojetvā bhojanāvasāne anumodanaṁ sutvā pasanno paṭiññaṁ gahetvā mahāsattaṁ rājuyyāne vasāpesi, divasassa ca dve tayo vāre upaṭṭhānaṁ agamāsi. So ekadivasaṁ dhammakathāya pasanno rajjaṁ ādiṁ katvā: “Yena vo attho, taṁ vadeyyāthā” ti pavāresi. Bodhisatto: “Idaṁ nāma me dehī” ti na vadati. Aññe yācakā: “Idaṁ dehi, idaṁ dehī” ti icchiticchitaṁ yācanti, rājā asajjamāno deti yeva. So ekadivasaṁ cintesi: “Aññe yācanakavanibbakā ‘idañcidañca amhākaṁ dehī’ ti maṁ yācanti, ayyo pana aṭṭhiseno pavāritakālato paṭṭhāya na kiñci yācati, paññavā kho panesa upāyakusalo, pucchissāmi nan”-ti. So ekadivasaṁ bhuttapātarāso gantvā vanditvā ekamantaṁ nisinno aññesaṁ yācanakāraṇaṁ tassa ca ayācanakāraṇaṁ pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Yeme ahaṁ na jānāmi, aṭṭhisena vanibbake,
Te maṁ saṅgamma yācanti, kasmā maṁ tvaṁ na yācasī ti.

Tattha {3.353} vanibbake ti yācanake. Saṅgammā ti samāgantvā. Idaṁ vuttaṁ hoti: ayya, aṭṭhisena, yeme vanibbake ahaṁ nāmagottajātikulappadesena: “Ime nāmete” ti pi na jānāmi, te maṁ samāgantvā icchiticchitaṁ yācanti, tvaṁ pana kasmā maṁ kiñci na yācasīti.

Taṁ sutvā bodhisatto dutiyaṁ gāthamāha.

2. Yācako appiyo hoti, yācaṁ adadamappiyo,
Tasmāhaṁ taṁ na yācāmi, mā me videssanā ahū ti.

Tattha yācako appiyo hotī ti yo hi, mahārāja, puggalo: “Idaṁ me dehī” ti yācako, so mātāpitūnam-pi mittāmaccādīnam-pi appiyo hoti amanāpo. Tassa appiyabhāvo maṇikaṇṭhajātakena (Ja. 253) dīpetabbo. Yācan-ti yācitabhaṇḍaṁ. Adadan-ti adadamāno. Idaṁ vuttaṁ hoti: yo pi yācitaṁ na deti, so mātāpitaro ādiṁ katvā adadamāno puggalo yācakassa appiyo hotīti. Tasmā ti yasmā yācako pi dāyakassa, yācitaṁ bhaṇḍaṁ adadanto pi yācakassa appiyo hoti, tasmā ahaṁ taṁ na yācāmi. Mā me videssanā ahū ti sace hi ahaṁ yāceyyam-eva, tava videsso bhaveyya, sā me tava santikā uppannā videssanā, sace pana tvaṁ na dadeyyāsi, mama videsso bhaveyyāsi, sā ca mama tayi videssanā, evaṁ sabbathā pi mā me videssanā ahu, mā no ubhinnam-pi mettā bhijjīti etamatthaṁ sampassanto ahaṁ taṁ na kiñci yācāmīti.

Athassa vacanaṁ sutvā rājā tisso gāthā abhāsi:

3. Yo ve yācanajīvāno, kāle yācaṁ na yācati,
Parañca puññā dhaṁseti, attanā pi na jīvati.

4. Yo ca yācanajīvāno, kāle yācañhi yācati,
Parañca puññaṁ labbheti, attanā pi ca jīvati.

5. Na vedessanti sappaññā, disvā yācakamāgate,
Brahmacāri piyo mesi, vada tvaṁ bhaññamicchasī ti.

Tattha yācanajīvāno ti yācanajīvamāno, ayam-eva vā pāṭho. Idaṁ vuttaṁ hoti: ayya, aṭṭhisena yo yācanena jīvamāno dhammiko samaṇo vā brāhmaṇo vā yācitabbayuttapattakāle kiñcideva yācitabbaṁ na yācati, so parañca dāyakaṁ puññā dhaṁseti parihāpeti, attanā pi ca sukhaṁ na jīvati. Puññaṁ labbhetī ti {3.354} kāle pana yācitabbaṁ yācanto parañca puññaṁ adhigameti, attanā pi ca sukhaṁ jīvati. Na vedessantī ti yaṁ tvaṁ vadesi: “Mā me videssanā ahū” ti, taṁ kasmā vadasi. Sappaññā hi dānañca dānaphalañca jānantā paṇḍitā yācake āgate disvā na dessanti na kujjhanti, aññadatthu pana pamuditāva hontīti dīpeti. Yācakamāgate ti ma-kāro byañjanasandhivasena vutto, yācake āgateti attho. Brahmacāri piyo mesī ti ayya aṭṭhisena, parisuddhacāri mahāpuñña, tvaṁ mayhaṁ ativiya piyo, tasmā varaṁ tvaṁ maṁ vadehi yācāhi yeva. Bhaññamicchasī ti yaṁkiñci vattabbaṁ icchasi, sabbaṁ vada, rajjam-pi te dassāmiyevā ti.

Evaṁ bodhisatto raññā rajjenā pi pavārito neva kiñci yāci. Rañño pana evaṁ attano ajjhāsaye kathite mahāsatto pi pabbajitapaṭipattiṁ dassetuṁ: “Mahārāja, yācanā hi nāmesā kāmabhogīnaṁ gihīnaṁ āciṇṇā, na pabbajitānaṁ, pabbajitena pana pabbajitakālato paṭṭhāya gihīhi asamānaparisuddhājīvena bhavitabban”-ti pabbajitapaṭipadaṁ dassento chaṭṭhaṁ gāthamāha.

6. Na ve yācanti sappaññā, dhīro ca veditumarahati,
Uddissa ariyā tiṭṭhanti, esā ariyāna yācanā ti.

Tattha sappaññā ti buddhā ca buddasāvakā ca bodhiyā paṭipannā isipabbajjaṁ pabbajitā bodhisattā ca sabbe pi sappaññā ca susīlā ca, ete evarūpā sappaññā: “Amhākaṁ idañcidañca dethā” ti na yācanti. Dhīro ca veditumarahatī ti upaṭṭhāko pana dhīro paṇḍito gilānakāle ca agilānakāle ca yena yenattho, taṁ sabbaṁ sayam-eva vedituṁ jānituṁ arahati. Uddissa ariyā tiṭṭhantī ti ariyā pana vācaṁ abhinditvā yenatthikā honti, taṁ uddissa kevalaṁ bhikkhācāravattena tiṭṭhanti, neva kāyaṅgaṁ vā vācaṅgaṁ vā kopenti. Kāyavikāraṁ dassetvā nimittaṁ karonto hi kāyaṅgaṁ kopeti nāma, vacībhedaṁ karonto vācaṅgaṁ kopeti nāma, tadubhayaṁ akatvā buddhādayo ariyā tiṭṭhanti. Esā ariyāna yācanā ti esā kāyaṅgavācaṅgaṁ akopetvā bhikkhāya tiṭṭhamānā ariyānaṁ yācanā nāma.

Rājā {3.355} bodhisattassa vacanaṁ sutvā: “Bhante, yadi sappañño upaṭṭhāko attanāva ñatvā kulūpakassa dātabbaṁ deti, aham-pi tumhākaṁ idañcidañca dammī” ti vadanto sattamaṁ gāthamāha.

7. Dadāmi te brāhmaṇa rohiṇīnaṁ, gavaṁ sahassaṁ saha puṅgavena,
Ariyo hi ariyassa kathaṁ na dajjā, sutvāna gāthā tava dhammayuttā ti.

Tattha rohiṇīnan-ti rattavaṇṇānaṁ. Gavaṁ sahassan-ti khīradadhi-ādimadhurarasaparibhogatthāya evarūpānaṁ gunnaṁ sahassaṁ tuyhaṁ dammi, taṁ me paṭiggaṇha. Ariyo ti ācāraariyo. Ariyassā ti ācāraariyassa. Kathaṁ na dajjā ti kena kāraṇena na dadeyya.

Evaṁ vutte bodhisatto: “Ahaṁ mahārāja, akiñcano pabbajito, na me gāvīhi attho” ti paṭikkhi pi. Rājā tassovāde ṭhatvā dānādīni puññāni katvā saggaparāyaṇo ahosi. So pi aparihīnajjhāno brahmaloke uppajji.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne bahū sotāpattiphalādīsu patiṭṭhitā. Tadā rājā ānando ahosi, aṭṭhiseno pana aham-eva ahosinti.

Aṭṭhisenajātakavaṇṇanā aṭṭhamā