Ja 404: Kapijātakavaṇṇanā

Yattha verī nivasatī ti idaṁ satthā jetavane viharanto devadattassa pathavipavesanaṁ ārabbha kathesi. Tasmiñhi pathaviṁ paviṭṭhe dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto saha parisāya naṭṭho” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva devadatto saha parisāya naṭṭho, pubbe pi nassiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kapiyoniyaṁ nibbattitvā pañcasatakapiparivāro rājuyyāne {3.356} vasi. Devadatto pi kapiyoniyaṁ nibbattitvā pañcasatakapiparivāro tattheva vasi. Athekadivasaṁ purohite uyyānaṁ gantvā nhatvā alaṅkaritvā nikkhamante eko lolakapi puretaraṁ gantvā rājuyyānadvāre toraṇamatthake nisīditvā tassa matthake vaccapiṇḍaṁ pātetvā puna uddhaṁ olokentassa mukhe pātesi. So nivattitvā: “Hotu, jānissāmi tumhākaṁ kattabban”-ti makkaṭe santajjetvā puna nhatvā pakkāmi. Tena veraṁ gahetvā makkaṭānaṁ santajjitabhāvaṁ bodhisattassa ārocesuṁ. So: “Verīnaṁ nivasanaṭṭhāne nāma vasituṁ na vaṭṭati, sabbo pi kapigaṇo palāyitvā aññattha gacchatū” ti kapisahassassa pi ārocāpesi. Dubbacakapi attano parivāramakkaṭe gahetvā: “Pacchā jānissāmī” ti tattheva nisīdi. Bodhisatto attano parivāraṁ gahetvā araññaṁ pāvisi. Athekadivasaṁ ekissā vīhikoṭṭikāya dāsiyā ātape pasāritavīhiṁ khādanto eko eḷako ummukkena pahāraṁ labhitvā ādittasarīro palāyanto ekissā hatthisālaṁ nissāya tiṇakuṭiyā kuṭṭe sarīraṁ ghaṁsi. So aggi tiṇakuṭikaṁ gaṇhi, tato uṭṭhāya hatthisālaṁ gaṇhi, hatthisālāya hatthīnaṁ piṭṭhi jhāyi, hatthivejjā hatthīnaṁ paṭijagganti.

Purohito pi makkaṭānaṁ gahaṇūpāyaṁ upadhārento vicarati. Atha naṁ rājupaṭṭhānaṁ āgantvā nisinnaṁ rājā āha: “Ācariya, bahū no hatthī vaṇitā jātā, hatthivejjā paṭijaggituṁ na jānanti, jānāsi nu kho kiñci bhesajjan”-ti? “Jānāmi, mahārājā” ti. “Kiṁ nāmā” ti? “Makkaṭavasā, mahārājā” ti. “Kahaṁ labhissāmā” ti? “Nanu uyyāne bahū makkaṭā” ti? Rājā: “Uyyāne makkaṭe māretvā vasaṁ ānethā” ti āha. Dhanuggahā gantvā pañcasate pi makkaṭe vijjhitvā māresuṁ. Eko pana jeṭṭhakamakkaṭo palāyanto sarapahāraṁ labhitvā pi tattheva apatitvā {3.357} bodhisattassa vasanaṭṭhānaṁ patvā pati. Vānarā: “Amhākaṁ vasanaṭṭhānaṁ patvā mato” ti tassa pahāraṁ laddhā matabhāvaṁ bodhisattassa ārocesuṁ. So gantvā kapigaṇamajjhe nisinno: “Paṇḍitānaṁ ovādaṁ akatvā veriṭṭhāne vasantā nāma evaṁ vinassantī” ti kapigaṇassa ovādavasena imā gāthā abhāsi:

1. Yattha verī nivasati, na vase tattha paṇḍito,
Ekarattaṁ dvirattaṁ vā, dukkhaṁ vasati verisu.

2. Diso ve lahucittassa, posassānuvidhīyato,
Ekassa kapino hetu, yūthassa anayo kato.

3. Bālo va paṇḍitamānī, yūthassa parihārako,
Sacittassa vasaṁ gantvā, sayethāyaṁ yathā ka pi.

4. Na sādhu balavā bālo, yūthassa parihārako,
Ahito bhavati ñātīnaṁ, sakuṇānaṁva cetako.

5. Dhīro va balavā sādhu, yūthassa parihārako,
Hito bhavati ñātīnaṁ, tidasānaṁva vāsavo.

6. Yo ca sīlañca paññañca, sutañcattani passati,
Ubhinnamatthaṁ carati, attano ca parassa ca.

7. Tasmā tuleyya mattānaṁ, sīlapaññāsutāmiva,
Gaṇaṁ vā parihare dhīro, eko vā pi paribbaje ti.

Tattha lahucittassā ti lahucitto assa. Idaṁ vuttaṁ hoti: yo poso lahucittassa mittassa vā ñātino vā anuvidhīyati anuvattati, tassa posassa anuvidhīyato so lahucitto diso hoti, verikiccaṁ karoti. Ekassa kapino ti passatha ekassa lahucittassa andhabālassa kapino hetu ayaṁ sakalassa yūthassa anayo avuḍḍhi mahāvināso katoti. Paṇḍitamānī ti yo sayaṁ bālo hutvā: “Ahaṁ paṇḍito” ti attānaṁ maññamāno paṇḍitānaṁ ovādaṁ akatvā sakassa cittassa vasaṁ gacchati, so sacittassa vasaṁ gantvā yathāyaṁ dubbacakapi matasayanaṁ sayito, evaṁ sayethā ti attho.

Na sādhū ti bālo nāma balasampanno yūthassa parihārako na sādhu na laddhako. Kiṁkāraṇā? So hi ahito bhavati ñātīnaṁ, vināsam-eva vahati. Sakuṇānaṁva cetako ti yathā hi tittirasakuṇānaṁ {3.358} dīpakatittiro divasam-pi vassanto aññe sakuṇe na māreti, ñātakeva māreti, tesaññeva ahito hoti, evanti attho. Hito bhavatī ti kāyena pi vācāya pi manasā pi hitakārako yeva. Ubhinnamatthaṁ caratī ti yo idha puggalo ete sīlādayo guṇe attani passati, so: “Mayhaṁ ācārasīlam-pi atthi, paññā pi sutapariyatti pi atthī” ti tathato jānitvā gaṇaṁ pariharanto attano ca paresañca attānaṁ parivāretvā carantānanti ubhinnam-pi attham-eva carati.

Tuleyya mattānan-ti tuleyya attānaṁ. Tuleyyā ti tuletvā. Sīlapaññāsutāmivā ti etāni sīlādīni viya. Idaṁ vuttaṁ hoti: yasmā sīlādīni attani samanupassanto ubhinnamatthaṁ carati, tasmā paṇḍito etāni sīlādīni viya attānam-pi tesu tuletvā: “Patiṭṭhito nu khomhi sīle paññāya sute” ti tīretvā patiṭṭhitabhāvaṁ paccakkhaṁ katvā dhīro gaṇaṁ vā parihareyya, catūsu iriyāpathesu eko vā hutvā paribbajeyya vatteyya, parisupaṭṭhākena pi vivekacārinā pi imehi tīhi dhammehi samannāgateneva bhavitabbanti.

Evaṁ mahāsatto kapirājā hutvā pi vinayapariyattikiccaṁ kathesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā dubbacakapi devadatto ahosi, parisāpissa devadattaparisā, paṇḍitakapirājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Kapijātakavaṇṇanā navamā