Ja 416: Parantapajātakavaṇṇanā

Āgamissati me pāpan-ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattassa vadhāya parisakkanaṁ ārabbha kathesi. Tadā hi dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto tathāgatassa {3.415} māraṇattham-eva parisakkati, dhanuggahe payojesi, silaṁ pavijjhi, nāḷāgiriṁ vissajjāpesi, tathāgatassa vināsattham-eva upāyaṁ karotī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa mama vadhāya parisakki, tāsamattam-pi pana kātuṁ asakkonto attanāva dukkhaṁ anubhosī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchimhi nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni sikkhi, sabbarutajānanamantaṁ uggaṇhi. So ācariyassa anuyogaṁ datvā bārāṇasiṁ paccāgacchi, pitā taṁ oparajje ṭhapesi. Kiñcā pi oparajje ṭhapeti, mārāpetukāmo pana naṁ hutvā daṭṭhum-pi na icchi. Athekā siṅgālī dve potake gahetvā rattiṁ manussesu paṭisallīnesu niddhamanena nagaraṁ pāvisi. Bodhisattassa ca pāsāde sayanagabbhassa avidūre ekā sālā atthi, tattheko addhikamanusso upāhanā omuñcitvā pādamūle bhūmiyaṁ ṭhapetvā ekasmiṁ phalake nipajji, na tāva niddāyati. Tadā siṅgāliyā potakā chātā viraviṁsu. Atha tesaṁ mātā: “Tātā, mā saddaṁ karittha, etissā sālāya eko manusso upāhanā omuñcitvā bhūmiyaṁ ṭhapetvā phalake nipanno na tāva niddāyati, etassa niddāyanakāle etā upāhanā āharitvā tumhe khādāpessāmī” ti attano bhāsāya āha. Bodhisatto mantānubhāvena tassā bhāsaṁ jānitvā sayanagabbhā nikkhamma vātapānaṁ vivaritvā: “Ko etthā” ti āha. “Ahaṁ, deva, addhikamanusso” ti. “Upāhanā te kuhin”-ti? “Bhūmiyaṁ, devā” ti. “Ukkhitvā olambetvā ṭhapehī” ti. Taṁ sutvā siṅgālī bodhisattassa kujjhi.

Puna ekadivasaṁ sā tatheva nagaraṁ pāvisi. Tadā ceko mattamanusso: “Pānīyaṁ {3.416} pivissāmī” ti pokkharaṇiṁ otaranto patitvā nimuggo nirassāso mari. Nivatthā panassa dve sāṭakā nivāsanantare kahāpaṇasahassaṁ aṅguliyā ca muddikā atthi. Tadā pi sā puttake: “Chātamhā, ammā” ti viravante: “Tātā, mā saddaṁ karittha, etissā pokkharaṇiyā manusso mato, tassa idañcidañca atthi, so pana maritvā sopāne yeva nipanno, tumhe etaṁ manussaṁ khādāpessāmī” ti āha. Bodhisatto taṁ sutvā vātapānaṁ vivaritvā: “Sālāya ko atthī” ti vatvā ekenuṭṭhāya: “Ahaṁ, devā” ti vutte: “Gaccha etissā pokkharaṇiyā matamanussassa sāṭake ca kahāpaṇasahassañca aṅgulimuddikañca gahetvā sarīramassa yathā na uṭṭhahati, evaṁ udake osīdāpehī” ti āha. So tathā akāsi. Sā puna pi kujjhitvā: “Purimadivase tāva me puttakānaṁ upāhanā khādituṁ na adāsi, ajja matamanussaṁ khādituṁ na deti, hotu, ito dāni tatiyadivase eko sapattarājā āgantvā nagaraṁ parikkhipissati. Atha naṁ pitā yuddhatthāya pesessati, tatra te sīsaṁ chindissanti, atha te galalohitaṁ pivitvā veraṁ muñcissāmi. Tvaṁ mayā saddhiṁ veraṁ bandhasi, jānissāmī” ti viravitvā bodhisattaṁ tajjetvā puttake gahetvā nikkhamati.

Tatiyadivase eko sapattarājā āgantvā nagaraṁ parivāresi. Rājā bodhisattaṁ: “Gaccha, tāta, tena saddhiṁ yujjhā” ti āha. “Mayā, deva, ekaṁ diṭṭhaṁ atthi, gantuṁ na visahāmi, jīvitantarāyaṁ bhāyāmī” ti. “Mayhaṁ tayi mate vā amate vā kiṁ, gacchāheva tvan”-ti? So: “Sādhu, devā” ti mahāsatto parisaṁ gahetvā sapattarañño ṭhitadvārena anikkhamitvā aññaṁ dvāraṁ vivaritvā nikkhami. Tasmiṁ gacchante sakalanagaraṁ tucchaṁ viya ahosi. Sabbe teneva saddhiṁ nikkhamiṁsu. So ekasmiṁ sabhāgaṭṭhāne khandhāvāraṁ nivāsetvā acchi. Rājā cintesi: “Uparājā nagaraṁ tucchaṁ katvā balaṁ gahetvā palāyi, sapattarājā pi nagaraṁ parivāretvā {3.417} ṭhito, idāni mayhaṁ jīvitaṁ natthī” ti. So: “Jīvitaṁ rakkhissāmī” ti deviñca purohitañca parantapaṁ nāmekaṁ pādamūlikañca dāsaṁ gahetvā rattibhāge aññātakavesena palāyitvā araññaṁ pāvisi. Bodhisatto tassa palātabhāvaṁ ñatvā nagaraṁ pavisitvā yuddhaṁ katvā sapattaṁ palāpetvā rajjaṁ gaṇhi. Pitāpissa ekasmiṁ nadītīre paṇṇasālaṁ kāretvā phalāphalena yāpento vasi. Rājā ca purohito ca phalāphalatthāya gacchanti. Parantapadāso deviyā saddhiṁ paṇṇasālāyam-eva hoti. Tatrā pi rājānaṁ paṭicca deviyā kucchismiṁ gabbho patiṭṭhāsi. Sā abhiṇhasaṁsaggavasena parantapena saddhiṁ aticari. Sā ekadivasaṁ parantapaṁ āha: “Raññā ñāte neva tava, na mayhaṁ jīvitaṁ atthi, tasmā mārehi nan”-ti. “Kathaṁ māremī” ti? Esa taṁ khaggañca nhānasāṭakañca gāhāpetvā nhāyituṁ gacchati, tatrassa nhānaṭṭhāne pamādaṁ ñatvā khaggena sīsaṁ chinditvā sarīraṁ khaṇḍākhaṇḍikaṁ katvā bhūmiyaṁ nikhaṇāhīti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchi.

Athekadivasaṁ purohito yeva phalāphalatthāya gantvā avidūre rañño nhānatitthasāmante ekaṁ rukkhaṁ āruyha phalāphalaṁ gaṇhāti. Rājā: “Nhāyissāmī” ti parantapaṁ khaggañca nhānasāṭakañca gāhāpetvā nadītīraṁ agamāsi. Tattha naṁ nhānakāle pamādamāpannaṁ: “Māressāmī” ti parantapo gīvāya gahetvā khaggaṁ ukkhi pi. So maraṇabhayena viravi. Purohito taṁ saddaṁ sutvā olokento parantapaṁ rājānaṁ mārentaṁ disvā bhītatasito sākhaṁ vissajjetvā rukkhato oruyha ekaṁ gumbaṁ pavisitvā nilīyi. Parantapo tassa sākhāvissajjanasaddaṁ sutvā rājānaṁ māretvā bhūmiyaṁ khaṇitvā: “Imasmiṁ ṭhāne sākhāvissajjanasaddo ahosi, ko nu kho etthā” ti vicinanto kañci adisvā nhatvā gato. Tassa gatakāle purohito nisinnaṭṭhānā nikkhamitvā rañño sarīraṁ khaṇḍākhaṇḍikaṁ {3.418} chinditvā āvāṭe nikhātabhāvaṁ ñatvā nhatvā attano vadhabhayena andhavesaṁ gahetvā paṇṇasālaṁ agamāsi. Taṁ disvā parantapo: “Kiṁ te, brāhmaṇa, katan”-ti āha. So ajānanto viya: “Deva, akkhīni me nāsetvā āgatomhi, ussannāsīvise araññe ekasmiṁ vammikapasse aṭṭhāsiṁ, tatrekena āsīvisena nāsavāto vissaṭṭho me bhavissatī” ti āha. Parantapo: “Na maṁ sañjānāti, ‘devā’ ti vadati, samassāsessāmi nan”-ti cintetvā: “Brāhmaṇa, mā cintayi, ahaṁ taṁ paṭijaggissāmī” ti assāsetvā phalāphalaṁ datvā santappesi. Tato paṭṭhāya parantapadāso phalāphalaṁ āhari, devī pi puttaṁ vijāyi. Sā putte vaḍḍhante ekadivasaṁ paccūsasamaye sukhanisinnā saṇikaṁ parantapadāsaṁ etad-avoca: “Tvaṁ rājānaṁ mārento kenaci diṭṭho” ti. “Na maṁ koci addasa, sākhāvissajjanasaddaṁ pana assosiṁ, tassā sākhāya manussena vā tiracchānena vā vissaṭṭhabhāvaṁ na jānāmi, yadā kadāci pana me bhayaṁ āgacchantaṁ sākhāvissaṭṭhaṭṭhānato āgamissatī” ti tāya saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Āgamissati me pāpaṁ, āgamissati me bhayaṁ,
Tadā hi calitā sākhā, manussena migena vā ti.

Tattha pāpan-ti lāmakaṁ aniṭṭhaṁ akantaṁ. Bhayan-ti cittutrāsabhayam-pi me āgamissati, na sakkā nāgantuṁ. Kiṁkāraṇā? Tadā hi calitā sākhā manussena migena vā ti na paññāyati, tasmā tato maṁ bhayaṁ āgamissati.

Te: “Purohito niddāyatī” ti maññiṁsu. So pana aniddāyamāno va tesaṁ kathaṁ assosi. Athekadivasaṁ purohito parantapadāse phalāphalatthāya gate attano brāhmaṇiṁ saritvā vilapanto dutiyaṁ gāthamāha.

2. Bhīruyā {3.419} nūna me kāmo, avidūre vasantiyā,
Karissati kisaṁ paṇḍuṁ, sāva sākhā parantapan-ti.

Tattha bhīruyā ti itthī ca nāma appamattakenā pi bhāyati, tasmā: “Bhīrū” ti vuccati. Avidūre ti nātidūre ito katipayayojanamatthake vasantiyā bhīruyā mayhaṁ brāhmaṇiyā yo mama kāmo uppanno, so nūna maṁ kisañca paṇḍuñca karissatīti dasseti. “Sāva sākhā” ti iminā pana opammaṁ dasseti, yathā sākhā parantapaṁ kisaṁ paṇḍuṁ karoti, evanti attho.

Iti brāhmaṇo gātham-eva vadati, atthaṁ pana na katheti, tasmā imāya gāthāya kiccaṁ deviyā apākaṭaṁ. Atha naṁ: “Kiṁ kathesi brāhmaṇā” ti āha. So pi: “Sallakkhitaṁ me” ti vatvā puna ekadivasaṁ tatiyaṁ gāthamāha.

3. Socayissati maṁ kantā, gāme vasamaninditā,
Karissati kisaṁ paṇḍuṁ, sāva sākhā parantapan-ti.

Tattha socayissatī ti sokuppādanena sukkhāpessati. Kantā ti iṭṭhabhariyā. Gāme vasan-ti bārāṇasiyaṁ vasantīti adhippāyo. Aninditā ti agarahitā uttamarūpadharā.

Punekadivasaṁ catutthaṁ gāthamāha.

4. Tayā maṁ asitāpaṅgi, sitāni bhaṇitāni ca,
Kisaṁ paṇḍuṁ karissanti, sāva sākhā parantapan-ti.

Tattha tayā maṁ asitāpaṅgī ti tayā maṁ asitā apaṅgi. Idaṁ vuttaṁ hoti: bhadde, akkhikoṭito añjanasalākāya nīharitvā abhisaṅkhataasitāpaṅgi tayā pavattitāni mandahasitāni ca madhurabhāsitāni ca maṁ sā vissaṭṭhasākhā viravamānā parantapaṁ viya kisaṁ paṇḍuṁ karissatīti. Pa-kārassa va-kāraṁ katvā: “Vaṅgī” ti pi pāṭho yeva.

Aparabhāge kumāro vayappatto ahosi soḷasavassuddesiko. Atha naṁ brāhmaṇo yaṭṭhikoṭiṁ gāhāpetvā nhānatitthaṁ gantvā akkhīni ummīletvā olokesi. Kumāro: “Nanu tvaṁ brāhmaṇa, andho” ti {3.420} āha. So: “Nāhaṁ andho, iminā me upāyena jīvitaṁ rakkhāmī” ti vatvā: “Tava pitaraṁ jānāsī” ti āha. “Ayaṁ me pitā” ti vutte: “Nāyaṁ tava pitā, pitā pana te bārāṇasirājā, ayaṁ tumhākaṁ dāso, so mātari te vippaṭipajjitvā imasmiṁ ṭhāne tava pitaraṁ māretvā nikhaṇī” ti aṭṭhīni nīharitvā dassesi. Kumārassa balavakodho uppajji. Atha naṁ: “Idāni kiṁ karomī” ti pucchi. “Yaṁ te ismiṁ yeva titthe pitu tena kataṁ, taṁ karohī” ti sabbaṁ pavattiṁ ācikkhitvā kumāraṁ katipāhaṁ tharugaṇhanaṁ sikkhāpesi. Athekadivasaṁ kumāro khaggañca nhānasāṭakañca gahetvā: “Nhāyituṁ gacchāma, tātā” ti āha. Parantapo: “Sādhū” ti tena saddhiṁ gato. Athassa nhāyituṁ otiṇṇakāle dakkhiṇahatthena asiṁ, vāmahatthena cūḷaṁ gahetvā: “Tvaṁ kira imasmiṁ yeva titthe mama pitaraṁ cūḷāya gahetvā viravantaṁ māresi, aham-pi taṁ tatheva karissāmī” ti āha. So maraṇabhayabhīto paridevamāno dve gāthā abhāsi:

5. Āgamā nūna so saddo, asaṁsi nūna so tava,
Akkhātaṁ nūna taṁ tena, yo taṁ sākhamakampayi.

6. Idaṁ kho taṁ samāgamma, mama bālassa cintitaṁ,
Tadā hi calitā sākhā, manussena migena vā ti.

Tattha āgamā ti so sākhasaddo nūna taṁ āgato sampatto. Asaṁsi nūna so tavā ti so saddo tava ārocesi maññe. Akkhātaṁ nūna taṁ tenā ti yo satto tadā taṁ sākhaṁ akampayi, tena: “Evaṁ te pitā mārito” ti nūna taṁ kāraṇaṁ akkhātaṁ. Samāgammā ti saṅgamma, samāgatanti attho. Yaṁ mama bālassa: “Tadā calitā sākhā manussena migena vā, tato me bhayaṁ uppajjissatī” ti cintitaṁ parivitakkitaṁ ahosi, idaṁ tayā saddhiṁ samāgatanti vuttaṁ hoti.

Tato kumāro osānagāthamāha.

7. Tatheva tvaṁ avedesi, avañci pitaraṁ mama,
Hantvā sākhāhi chādento, āgamissati me bhayan-ti.

Tattha {3.421} tatheva tvaṁ avedesī ti tatheva tvaṁ aññāsi. Avañci pitaraṁ mamā ti tvaṁ mama pitaraṁ: “Nhāyituṁ gacchāmā” ti vissāsetvā nhāyantaṁ māretvā khaṇḍākhaṇḍikaṁ chinditvā nikhaṇitvā: “Sace koci jānissati, mayham-pi evarūpaṁ bhayaṁ āgacchissatī” ti vañcesi, idaṁ kho pana maraṇabhayaṁ idāni tavāgatanti.

Iti taṁ vatvā tattheva jīvitakkhayaṁ pāpetvā nikhaṇitvā sākhāhi paṭicchādetvā khaggaṁ dhovitvā nhatvā paṇṇasālaṁ gantvā tassa māritabhāvaṁ purohitassa kathetvā mātaraṁ paribhāsitvā: “Idha kiṁ karissāmā” ti tayo janā bārāṇasim-eva agamaṁsu. Bodhisatto kaniṭṭhassa oparajjaṁ datvā dānādīni puññāni katvā saggapadaṁ pūresi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā piturājā devadatto ahosi, purohito ānando, puttarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Parantapajātakavaṇṇanā ekādasamā

Gandhāravaggo dutiyo

Jātakuddānaṁ:

Kukku manoja sutano, gijjha dabbhapuppha paṇṇako,
Sattubhasta aṭṭhiseno, kapi bakabrahmā dasa.

Gandhāro mahākapi ca, kumbhakāro daḷhadhammo,
Somadatto susīmo ca, koṭasimbali dhūmakārī,
Jāgaro kummāsapiṇḍo, parantapā ekādasa.

Sattakanipātavaṇṇanā niṭṭhitā