Ja 424: Ādittajātakavaṇṇanā

Ādittasmin-ti idaṁ satthā jetavane viharanto asadisadānaṁ ārabbha kathesi. Asadisadānaṁ mahāgovindasuttavaṇṇanāto (DA. 2.296) vitthāretvā kathetabbaṁ.

Ekasmiṁ kira samaye Rājagahe Sāvatthiyaṁ Sākete Kosambiyaṁ Bārāṇasiyaṁ Bhagavato paṭipāṭibhattaṁ nāma uppannaṁ, tattheko: “Ahaṁ sataṁ vissajjetvā, dānaṁ dassāmī” ti, paṇṇaṁ likhitvā vihāradvāre bandhi. Añño: “Ahaṁ dve satāni.” Añño: “Ahaṁ pañca satāni.” Añño: “Ahaṁ sahassaṁ.” Añño: “Ahaṁ dve sahassāni.” Añño: “Ahaṁ pañca, dasa, vīsati, paññāsaṁ.” Añño: “Ahaṁ satasahassaṁ.” Añño: “Ahaṁ dve satasahassāni vissajjetvā dānaṁ dassāmī,” ti paṇṇaṁ likhitvā vihāradvāre bandhi. Janapadacārikaṁ carantam-pi okāsaṁ labhitvā: “Dānaṁ dassāmī,” ti sakaṭāni pūretvā, mahājano anubandhi yeva. Yathāha: “Tena kho pana samayena jānapadā manussā bahuṁ loṇam-pi telam-pi taṇḍulam-pi khādanīyam-pi sakaṭesu āropetvā, Bhagavato piṭṭhito piṭṭhito anubandhā honti: ‘Yattha paṭipāṭiṁ labhissāma, tattha bhattaṁ karissāmā’ ti, evaṁ aññāni pi Khandhake ca Vinaye ca bahūni vatthūni veditabbāni.

Asadisadāne panesa lābho matthakaṁ patto. Ekasmiṁ kira samaye bhagavati janapadacārikaṁ caritvā jetavanaṁ sampatte rājā nimantetvā dānaṁ adāsi. Dutiyadivase nāgarā adaṁsu. Puna tesaṁ dānato atirekaṁ rājā, tassa dānato atirekaṁ nāgarāti evaṁ bahūsu divasesu gatesu rājā cintesi: “ime nāgarā divase divase atirekataraṁ karonti, pathavissaro pana rājā nāgarehi dāne parājitoti garahā bhavissatī”ti. Athassa mallikā upāyaṁ ācikkhi. So rājaṅgaṇe sālakalyāṇipadarehi maṇḍapaṁ kāretvā taṁ nīluppalehi chādetvā pañca āsanasatāni paññāpetvā pañca hatthisatāni āsanānaṁ pacchābhāge ṭhapetvā ekekena hatthinā ekekassa bhikkhuno setacchattaṁ dhārāpesi. Dvinnaṁ dvinnaṁ āsanānaṁ antare sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitā ekekā khattiyadhītā catujjātiyagandhaṁ pisati. Niṭṭhitaṁ niṭṭhitaṁ majjhaṭṭhāne gandhambaṇe pakkhipati, taṁ aparā khattiyadhītā nīluppalahatthakena samparivatteti. Evaṁ ekekassa bhikkhuno tisso tisso khattiyadhītaro parivārā, aparā sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitā itthī tālavaṇṭaṁ gahetvā bījati, aññā dhamakaraṇaṁ gahetvā udakaṁ parissāveti, aññā pattato udakaṁ harati. Bhagavato cattāri anagghāni ahesuṁ. Pādakathalikā ādhārako apassenaphalakaṁ chattapādamaṇīti imāni cattāri anagghāni ahesuṁ. Saṅghanavakassa deyyadhammo satasahassaṁ agghati. Tasmiñca dāne aṅgulimālatthero saṅghanavako ahosi. Tassa āsanasamīpe ānīto hatthī taṁ upagantuṁ nāsakkhi. Tato rañño ārocesuṁ. Rājā: “añño hatthī natthī”ti? Duṭṭhahatthī pana atthi, ānetuṁ na sakkāti. Sammāsambuddho: saṅghanavako kataro mahārājāti? Aṅgulimālatthero bhagavāti. Tena hi taṁ duṭṭhahatthiṁ ānetvā ṭhapetu, mahārājāti. Hatthiṁ maṇḍayitvā ānayiṁsu. So therassa tejena nāsāvātasañcaraṇamattampi kātuṁ nāsakkhi. Evaṁ nirantaraṁ satta divasāni dānaṁ dīyittha. Sattame divase rājā dasabalaṁ vanditvā: “bhagavā mayhaṁ dhammaṁ desethā”ti āha.

Tassañca parisati kāḷo ca juṇho cāti dve amaccā honti. Kāḷo cintesi: “nassati rājakulassa santakaṁ, kiṁ nāmete ettakā janā karissanti, bhuñjitvā vihāraṁ gantvā niddāyissanteva, idaṁ pana eko rājapuriso labhitvā kiṁ nāma na kareyya, aho nassati rañño santaka”nti. Juṇho cintesi: “mahantaṁ idaṁ rājattanaṁ nāma, ko añño idaṁ kātuṁ sakkhissati? Kiṁ rājā nāma so, yo rājattane ṭhitopi evarūpaṁ dānaṁ dātuṁ na sakkotī”ti. Bhagavā parisāya ajjhāsayaṁ olokento tesaṁ dvinnaṁ ajjhāsayaṁ viditvā: “sace ajja juṇhassa ajjhāsayena dhammakathaṁ kathemi, kāḷassa sattadhā muddhā phalissati. Mayā kho pana sattānuddayatāya pāramiyo pūritā. Juṇho aññasmimpi divase mayi dhammaṁ kathayante maggaphalaṁ paṭivijjhissati, idāni pana kāḷaṁ olokessāmī”ti rañño catuppadikameva gāthaṁ abhāsi:

“Na ve kadariyā devalokaṁ vajanti,
Bālā have nappasaṁsanti dānaṁ,
Dhīro ca dānaṁ anumodamāno,
Teneva so hoti sukhī paratthā”ti. (Dhp. 177);

Rājā anattamano hutvā: “mayā mahādānaṁ dinnaṁ, satthā ca me mandameva dhammaṁ kathesi, nāsakkhiṁ maññe dasabalassa cittaṁ gahetu”nti. So bhuttapātarāso vihāraṁ gantvā bhagavantaṁ vanditvā pucchi: “mayā, bhante, mahantaṁ dānaṁ dinnaṁ, anumodanā ca me na mahatī katā, ko nu kho me, bhante, doso”ti? Natthi, mahārāja, tava doso, parisā pana aparisuddhā, tasmā dhammaṁ na desesinti. Kasmā pana bhagavā parisā na suddhāti? Satthā dvinnaṁ amaccānaṁ parivitakkaṁ ārocesi. Rājā kāḷaṁ pucchi: “evaṁ, tāta, kāḷā”ti? “Evaṁ, mahārājā”ti. “Mayi mama santakaṁ dadamāne tava kataraṁ ṭhānaṁ rujjati, na taṁ sakkomi passituṁ, pabbājetha naṁ mama raṭṭhato”ti āha. Tato juṇhaṁ pakkosāpetvā pucchi: “evaṁ kira, tāta, cintesī”ti? “Āma, mahārājā”ti. “Tava cittānurūpameva hotū”ti tasmiṁyeva maṇḍape evaṁ paññattesuyeva āsanesu pañca bhikkhusatāni nisīdāpetvā tāyeva khattiyadhītaro parivārāpetvā rājagehato dhanaṁ gahetvā mayā dinnasadisameva satta divasāni dānaṁ dehīti. So tathā adāsi. Datvā sattame divase: “dhammaṁ bhagavā desethā”ti āha.

Satthā dvinnampi dānānaṁ anumodanaṁ ekato katvā dve mahānadiyo ekoghapuṇṇā kurumāno viya mahādhammadesanaṁ desesi. Desanāpariyosāne juṇho sotāpanno ahosi.

Tassa pana dinnadivasato dutiyadivase dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, kosalarājā vicinitvāva {3.470}, puññakkhettaṁ ñatvā buddhappamukhassa ariyasaṅghassa asadisadānaṁ adāsī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Anacchariyaṁ, bhikkhave, rañño vicinitvā anuttare puññakkhette dānapatiṭṭhāpanaṁ, porāṇakapaṇḍitā pi vicinitvāva mahādānaṁ adaṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte siviraṭṭhe roruvanagare roruvamahārājā nāma dasa rājadhamme akopetvā catūhi saṅgahavatthūhi janaṁ saṅgaṇhanto mahājanassa mātāpituṭṭhāne ṭhatvā kapaṇaddhikavanibbakayācakādīnaṁ mahādānaṁ pavattesi. Tassa samuddavijayā nāma aggamahesī ahosi paṇḍitā ñāṇasampannā. So ekadivasaṁ dānaggaṁ olokento: “Mayhaṁ dānaṁ dussīlā lolasattā bhuñjanti, taṁ maṁ na hāseti, ahaṁ kho pana sīlavantānaṁ aggadakkhiṇeyyānaṁ paccekabuddhānaṁ dātukāmo, te ca himavantapadese vasanti, ko nu kho te nimantetvā ānessati, kaṁ pesessāmī” ti cintetvā tamatthaṁ deviyā ārocesi. Atha naṁ sā āha: “Mahārāja, mā cintayittha, amhākaṁ dātabbadānabalena sīlabalena saccabalena pupphāni pesetvā paccekabuddhe nimantetvā tesaṁ āgatakāle sabbaparikkhārasampannadānaṁ dassāmā” ti. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā: “Sakalanagaravāsino sīlaṁ samādiyantū” ti nagare bheriṁ carāpetvā sayam-pi saparijano uposathaṅgāni adhiṭṭhāya mahādānaṁ pavattetvā sumanapupphapuṇṇaṁ suvaṇṇasamuggaṁ gāhāpetvā pāsādā oruyha rājaṅgaṇe ṭhatvā pañcaṅgāni pathaviyaṁ patiṭṭhāpetvā pācīnadisābhimukho vanditvā: “Pācīnadisāya arahante vandāmi, sace amhākaṁ koci guṇo atthi, amhesu anukampaṁ katvā amhākaṁ bhikkhaṁ gaṇhathā” ti vatvā satta pupphamuṭṭhiyo khi pi. Pācīnadisāya paccekabuddhānaṁ abhāvena punadivase nāgamiṁsu. Dutiyadivase dakkhiṇadisaṁ namassi, tato pi nāgatā. Tatiyadivase pacchimadisaṁ {3.471} namassi, tato pi nāgatā. Catutthadivase uttaradisaṁ namassi, namassitvā ca pana: “Uttarahimavantapadesavāsino paccekabuddhā amhākaṁ bhikkhaṁ gaṇhantū” ti satta pupphamuṭṭhiyo vissajjesi. Pupphāni gantvā nandamūlakapabbhāre pañcannaṁ paccekabuddhasatānaṁ upari patiṁsu.

Te āvajjamānā raññā attano nimantitabhāvaṁ ñatvā punadivase satta paccekabuddhe āmantetvā: “Mārisā, rājā vo nimanteti, tassa saṅgahaṁ karothā” ti vadiṁsu. Satta paccekabuddhā ākāsenāgantvā rājadvāre otariṁsu. Te disvā rājā somanassajāto vanditvā pāsādaṁ āropetvā mahantaṁ sakkāraṁ katvā dānaṁ datvā bhattakiccapariyosāne punadivasatthāya punadivasatthāyāti evaṁ cha divase nimantetvā sattame divase sabbaparikkhāradānaṁ sajjetvā sattaratanakhacitāni mañcapīṭhādīni paññapetvā ticīvarādike sabbasamaṇaparibhoge sattannaṁ paccekabuddhānaṁ santike ṭhapetvā: “Mayaṁ ime parikkhāre tumhākaṁ demā” ti vatvā tesaṁ bhattakiccapariyosāne rājā ca devī ca ubho pi namassamānā aṭṭhaṁsu. Atha nesaṁ anumodanaṁ karonto saṅghatthero dve gāthā abhāsi:

1. Ādittasmiṁ agārasmiṁ, yaṁ nīharati bhājanaṁ,
Taṁ tassa hoti atthāya, no ca yaṁ tattha ḍayhati.

2. Evamādīpito loko, jarāya maraṇena ca,
Nīharetheva dānena, dinnaṁ hoti sunīhatan-ti.

Tattha ādittasmin-ti taṅkhaṇe pajjalite. Bhājanan-ti upakaraṇaṁ. No ca yaṁ tattha ḍayhatī ti yaṁ pana tattha ḍayhati, antamaso tiṇasanthāro pi, sabbaṁ tassa anupakaraṇam-eva hoti. Jarāya maraṇena cā ti desanāsīsametaṁ, atthato panesa ekādasahi aggīhi ādīpito nāma. Nīharethevā ti {3.472} tato ekādasati aggīhi pajjalitalokā dasavidhadānavatthubhedaṁ taṁ taṁ parikkhāradānaṁ cetanāya nikkaḍḍhetheva. Dinnaṁ hotī ti appaṁ vā bahuṁ vā yaṁ dinnaṁ, tadeva sunīhataṁ nāma hotīti.

Evaṁ saṅghatthero anumodanaṁ katvā: “Appamatto hohi, mahārājā” ti rañño ovādaṁ datvā ākāse uppatitvā pāsādakaṇṇikaṁ dvidhā katvā gantvā nandamūlakapabbhāre yeva otari. Tassa dinnaparikkhāro pi teneva saddhiṁ uppatitvā nandamūlakapabbhāre yeva otari. Rañño ca deviyā ca sakalasarīraṁ pītiyā puṇṇaṁ ahosi. Evaṁ tasmiṁ gate avasesāpi:

3. Yo dhammaladdhassa dadāti dānaṁ, uṭṭhānavīriyādhigatassa jantu,
Atikkamma so vetaraṇiṁ yamassa, dibbāni ṭhānāni upeti macco.

4. Dānañca yuddhañca samānamāhu, appā pi santā bahuke jinanti,
Appam-pi ce saddahāno dadāti, teneva so hoti sukhī parattha.

5. Viceyya dānaṁ sugatappasatthaṁ, ye dakkhiṇeyyā idha jīvaloke,
Etesu dinnāni mahapphalāni, bījāni vuttāni yathā sukhette.

6. Yo pāṇabhūtāni aheṭhayaṁ caraṁ, parūpavādā na karoti pāpaṁ,
Bhīruṁ pasaṁsanti na tattha sūraṁ, bhayā hi santo na karonti pāpaṁ.

7. Hīnena brahmacariyena, khattiye upapajjati,
Majjhimena ca devattaṁ, uttamena visujjhati.

8. Addhā hi dānaṁ bahudhā pasatthaṁ, dānā ca kho dhammapadaṁva seyyo,
Pubbeva {3.473} hi pubbatareva santo, nibbānamevajjhagamuṁ sapaññā ti.

Evamekekāya gāthāya anumodanaṁ katvā tatheva agamiṁsu saddhiṁ parikkhārehi.

Tattha dhammaladdhassā ti khīṇāsavaṁ ādiṁ katvā yāva sukkhavipassakayogāvacaro puggalo dhammassa laddhattā dhammaladdho nāma. Sveva uṭṭhānavīriyena tassa dhammassa adhigatattā uṭṭhānavīriyādhigato nāma. Tassa puggalassa yo jantu dadāti dānanti attho, dhammena laddhassa uṭṭhānasaṅkhātena vīriyena adhigatassa deyyadhammassa aggaṁ gahetvā yo jantu sīlavantesu dānaṁ dadātīti pi attho. Upayogatthe vā sāmivacanaṁ katvāpettha attho veditabbo. Vetaraṇin-ti desanāsīsametaṁ, aṭṭha mahāniraye soḷasa ca ussade atikkamitvā ti attho. Dibbāni ṭhānāni upetī ti devaloke uppajjati.

Samānamāhū ti sadisaṁ vadanti. Khayabhīrukassa hi dānaṁ natthi, bhayabhīrukassa yuddhaṁ natthi. Jīvite ālayaṁ vijahitvā yujjanto va yujjhituṁ sakkoti, bhogesu ālayaṁ vijahitvā dāyako dātuṁ sakkoti, teneva taṁ ubhayaṁ: “Samānan”-ti vadanti. Appā pi santā ti thokā pi samānā pariccattajīvitā bahuke jinanti, evam-eva appā pi muñcacetanā bahum-pi maccheracittaṁ lobhādiṁ vā kilesagahanaṁ jināti. Appam-pi ce ti thokam-pi ce deyyadhammaṁ kammañca phalañca saddahanto deti. Teneva so ti tena parittadeyyadhammavatthukena parittakenā pi cāgena so parattha sukhī hoti, mahārājāti.

Viceyya dānan-ti dakkhiṇañca dakkhiṇeyyañca vicinitvā dinnadānaṁ. Tattha yaṁ vā taṁ vā adatvā aggaṁ paṇītaṁ deyyadhammaṁ vicinitvā dadanto dakkhiṇaṁ vicināti nāma, yesaṁ tesaṁ vā adatvā sīlādiguṇasampanne vicinitvā tesaṁ dadanto dakkhiṇeyyaṁ vicināti nāma. Sugatappasatthan-ti evarūpaṁ dānaṁ buddhehi pasatthaṁ. Tattha dakkhiṇeyyavicinanaṁ dassetuṁ: “Ye dakkhiṇeyyā” ti ādi vuttaṁ. Tattha dakkhiṇeyyā ti dakkhiṇāya anucchavikā buddhādayo.

Pāṇabhūtānī ti pāṇasaṅkhātāni bhūtāni. Aheṭhayaṁ caran-ti kāruññena aviheṭhayanto caramāno. Parūpavādā ti parūpavādabhayena pāpaṁ na karoti. Bhīrun-ti upavādabhīrukaṁ. Na tattha sūran-ti yo pana ayonisomanasikārena tasmiṁ upavāde sūro hoti, taṁ paṇḍitā nappasaṁsanti. Bhayā hī ti upavādabhayena hi paṇḍitā pāpaṁ na karonti.

Hīnena brahmacariyenā ti bāhiratitthāyatane tāva methunaviratisīlamattakaṁ {3.474} hīnaṁ brahmacariyaṁ nāma, tena khattiyakule uppajjati. Jhānassa upacāramattaṁ majjhimaṁ, tena devaloke uppajjati. Aṭṭha samāpattiyo uttamaṁ, tena brahmaloke uppajjanto visujjhati nāma. Sāsane pana sīlavantasseva ekaṁ devanikāyaṁ paṇidhāya brahmacariyaṁ hīnaṁ nāma, parisuddhasīlasseva samāpattinibbattanaṁ majjhimaṁ nāma, parisuddhasīle ṭhatvā vipassanaṁ vaḍḍhetvā arahattuppatti uttamaṁ nāma.

Osānagāthāya ayamattho: mahārāja, kiñcā pi ekaṁseneva dānaṁ bahudhā pasatthaṁ vaṇṇitaṁ, dānato pana samathavipassanāsaṅkhātaṁ nibbānasaṅkhātañca dhammakoṭṭhāsabhūtaṁ dhammapadam-eva uttaritaraṁ. Kiṁkāraṇā? Pubbeva hi imasmiṁ kappe kassapadasabalādayo pubbatareva vessabhūdasabalādayo santo sappurisā sapaññā samathavipassanaṁ bhāvetvā nibbānam-eva ajjhagamuṁ adhigatāti.

Evaṁ satta paccekabuddhā anumodanāya rañño amatamahānibbānaṁ vaṇṇetvā rājānaṁ appamādena ovaditvā vuttanayeneva attano vasanaṭṭhānam-eva gatā. Rājā pi saddhiṁ aggamahesiyā dānaṁ datvā yāvajīvaṁ ṭhatvā tato cavitvā saggapuraṁ pūresi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ pubbe pi paṇḍitā viceyya dānaṁ adaṁsū” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā paccekabuddhā parinibbāyiṁsu, samuddavijayā rāhulamātā ahosi, roruvamahārājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Ādittajātakavaṇṇanā aṭṭhamā