Ja 444: Kaṇhadīpāyanajātakavaṇṇanā

Sattāhamevāhan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu kusajātake (Ja. 531) āvi bhavissati.

Eko kira sāvatthivāsī kulaputto sāsane uraṁ datvā pabbajito ekadivasaṁ sāvatthiyaṁ piṇḍāya caranto ekaṁ alaṅkataitthiṁ disvā subhanimittaggāhavasena oloketvā kilesābhibhūto anabhirato vihāsi dīghakesanakho kiliṭṭhacīvaro uppaṇḍuppaṇḍukajāto dhamanīsanthatagatto. Yathā hi devalokā cavanadhammānaṁ devaputtānaṁ pañca pubbanimittāni paññāyanti, mālā milāyanti, vatthāni kilissanti, sarīre dubbaṇṇiyaṁ okkamati, ubhohi kacchehi sedā muccanti, devo devāsane nābhiramati, evam-eva sāsanā cavanadhammānaṁ ukkaṇṭhitabhikkhūnaṁ pañca pubbanimittāni paññāyanti, saddhāpupphāni milāyanti, sīlavatthāni kilissanti, sarīre maṅkutāya ceva ayasavasena ca dubbaṇṇiyaṁ okkamati, kilesasedā muccanti, araññarukkhamūlasuññāgāresu nābhiramanti. Tassa pi tāni paññāyiṁsu. Atha naṁ bhikkhū satthu santikaṁ netvā: “Ayaṁ, bhante, ukkaṇṭhito” ti dassesuṁ. Satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ, bhikkhu, ukkaṇṭhitosī” ti taṁ pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Mā, bhikkhu, kilesavasiko hohi, mātugāmo nāmesa pāpo, tasmiṁ paṭibaddhacittataṁ vinodehi, sāsane abhirama, mātugāme paṭibaddhacittatāya hi tejavanto pi porāṇakapaṇḍitā nittejā hutvā anayabyasanaṁ pāpuṇiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Satthā taṁ bhikkhuṁ: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ bhante” ti {4.28} vutte: “Bhikkhu porāṇakapaṇḍitā anuppanne buddhe bāhirakapabbajjaṁ pabbajitvā atirekapaññāsavassāni anabhiratā brahmacariyaṁ carantā hirottappabhedabhayena attano ukkaṇṭhitabhāvaṁ na kassaci kathesuṁ, tvaṁ kasmā evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā mādisassa garuno buddhassa sammukhe ṭhatvā catuparisamajjhe ukkaṇṭhitabhāvaṁ āvi karosi, kimatthaṁ attano hirottappaṁ na rakkhasī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte vaṁsaraṭṭhe kosambiyaṁ nāma nagare kosambako nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tadā aññatarasmiṁ nigame dve brāhmaṇā asītikoṭidhanavibhavā aññamaññaṁ piyasahāyakā kāmesu dosaṁ disvā mahādānaṁ pavattetvā ubho pi kāme pahāya mahājanassa rodantassa paridevantassa nikkhamitvā himavantapadese assamapadaṁ katvā pabbajitvā uñchācariyāya vanamūlaphalāphalena yāpentā paṇṇāsa vassāni vasiṁsu, jhānaṁ uppādetuṁ nāsakkhiṁsu. Te paṇṇāsavassaccayena loṇambilasevanatthāya janapadaṁ carantā kāsiraṭṭhaṁ sampāpuṇiṁsu. Tatra aññatarasmiṁ nigamagāme dīpāyanatāpasassa gihisahāyo maṇḍabyo nāma atthi, te ubho pi tassa santikaṁ agamaṁsu. So te disvāva attamano paṇṇasālaṁ kāretvā ubho pi te catūhi paccayehi upaṭṭhahi. Te tattha tīṇi cattāri vassāni vasitvā taṁ āpucchitvā cārikaṁ carantā bārāṇasiṁ patvā atimuttakasusāne vasiṁsu. Tattha dīpāyano yathābhirantaṁ viharitvā puna tasseva sahāyassa santikaṁ gato. Maṇḍabyatāpaso tattheva vasi.

Athekadivasaṁ eko coro antonagare corikaṁ katvā dhanasāraṁ ādāya nikkhanto: “Coro” ti ñatvā paṭibuddhehi gharassāmikehi ceva ārakkhamanussehi ca anubaddho niddhamanena nikkhamitvā vegena susānaṁ pavisitvā tāpasassa paṇṇasāladvāre bhaṇḍikaṁ chaṭṭetvā palāyi. Manussā bhaṇḍikaṁ disvā: “Are duṭṭhajaṭila, tvaṁ rattiṁ corikaṁ katvā {4.29} divā tāpasarūpena carasī” ti tajjetvā pothetvā taṁ ādāya netvā rañño dassayiṁsu. Rājā anupaparikkhitvāva: “Gacchatha, naṁ sūle uttāsethā” ti āha. Te taṁ susānaṁ netvā khadirasūlaṁ āropayiṁsu, tāpasassa sarīre sūlaṁ na pavisati. Tato nimbasūlaṁ āhariṁsu, tam-pi na pavisati. Ayasūlaṁ āhariṁsu, tam-pi na pavisati. Tāpaso: “Kiṁ nu kho me pubbakamman”-ti olokesi, athassa jātissarañāṇaṁ uppajji, tena pubbakammaṁ oloketvā addasa. Kiṁ panassa pubbakammanti? Koviḷārasūle makkhikāvedhanaṁ. So kira purimabhave vaḍḍhakiputto hutvā pitu rukkhatacchanaṭṭhānaṁ gantvā ekaṁ makkhikaṁ gahetvā koviḷārasalākāya sūle viya vijjhi. Tamenaṁ pāpakammaṁ imaṁ ṭhānaṁ patvā gaṇhi. So: “Na sakkā ito pāpā mayā muccitun”-ti ñatvā rājapurise āha: “Sace maṁ sūle uttāsetukāmattha, koviḷārasūlaṁ āharathā” ti. Te tathā katvā taṁ sūle uttāsetvā ārakkhaṁ datvā pakkamiṁsu.

Ārakkhakā paṭicchannā hutvā tassa santikaṁ āgacchante olokenti. Tadā dīpāyano: “Ciradiṭṭho me sahāyo” ti maṇḍabyassa santikaṁ āgacchanto: “Sūle uttāsito” ti taṁ divasaññeva antarāmagge sutvā taṁ ṭhānaṁ gantvā ekamantaṁ ṭhito: “Kiṁ samma kārakosī” ti pucchitvā: “Akārakomhī” ti vutte: “Attano manopadosaṁ rakkhituṁ sakkhi, nāsakkhī” ti pucchi. “Samma, yehi ahaṁ gahito, neva tesaṁ, na rañño upari mayhaṁ manopadoso atthī” ti. “Evaṁ sante tādisassa sīlavato chāyā mayhaṁ sukhā” ti vatvā dīpāyano sūlaṁ nissāya nisīdi. Athassa sarīre maṇḍabyassa sarīrato lohitabindūni patiṁsu. Tāni suvaṇṇavaṇṇasarīre patitapatitāni sussitvā kāḷakāni uppajjiṁsu. Tato paṭṭhā yeva so kaṇhadīpāyano nāma ahosi. So sabbarattiṁ tattheva nisīdi.

Punadivase ārakkhapurisā āgantvā taṁ pavattiṁ rañño ārocesuṁ. Rājā: “Anisāmetvāva me katan”-ti vegena tattha gantvā {4.30} “pabbajita, kasmā sūlaṁ nissāya nisinnosī” ti dīpāyanaṁ pucchi. Mahārāja, imaṁ tāpasaṁ rakkhanto nisinnomhi. Kiṁ pana tvaṁ mahārāja, imassa kārakabhāvaṁ vā akārakabhāvaṁ vā ñatvā evaṁ kāresīti? So kammassa asodhitabhāvaṁ ācikkhi. Athassa so: “Mahārāja, raññā nāma nisammakārinā bhavitabbaṁ, alaso gihī kāmabhogī na sādhū” ti ādīni vatvā dhammaṁ desesi. Rājā maṇḍabyassa niddosabhāvaṁ ñatvā: “Sūlaṁ harathā” ti āṇāpesi. Sūlaṁ harantā harituṁ na sakkhiṁsu. Maṇḍabyo āha: “mahārāja, ahaṁ pubbe katakammadosena evarūpaṁ bhayaṁ sampatto, mama sarīrato sūlaṁ harituṁ na sakkā, sace mayhaṁ jīvitaṁ dātukāmo, kakacaṁ āharāpetvā imaṁ sūlaṁ cammasamaṁ chindāpehī” ti. Rājā tathā kāresi. Antosarīre sūlo anto yeva ahosi. Tadā kira so sukhumaṁ koviḷārasalākaṁ gahetvā makkhikāya vaccamaggaṁ pavesesi, taṁ tassa antosarīre yeva ahosi. So tena kāraṇena amaritvā attano āyukkhayeneva mari, tasmā ayam-pi na mato. Rājā tāpase vanditvā khamāpetvā ubho pi uyyāne vasāpento paṭijaggi, tato paṭṭhāya maṇḍabyo āṇimaṇḍabyo nāma jāto. So rājānaṁ upanissāya tattheva vasi, dīpāyano pana tassa vaṇaṁ phāsukaṁ katvā attano gihisahāyamaṇḍabyassa santikam-eva gato.

Taṁ paṇṇasālaṁ pavisantaṁ disvā eko puriso sahāyassa ārocesi. So sutvāva tuṭṭhacitto saputtadāro bahū gandhamālatelaphāṇitādīni ādāya taṁ paṇṇasālaṁ gantvā dīpāyanaṁ vanditvā pāde dhovitvā telena makkhetvā pānakaṁ pāyetvā āṇimaṇḍabyassa pavattiṁ suṇanto nisīdi. Athassa putto yaññadattakumāro nāma caṅkamanakoṭiyaṁ geṇḍukena kīḷi, tatra cekasmiṁ vammike āsīviso vasati. Kumārassa bhūmiyaṁ pahaṭageṇḍuko gantvā vammikabile āsīvisassa matthake pati. So ajānanto bile hatthaṁ pavesesi. Atha naṁ kuddho āsīviso hatthe ḍaṁsi. So visavegena mucchito tattheva pati. Athassa mātāpitaro {4.31} sappena ḍaṭṭhabhāvaṁ ñatvā kumārakaṁ ukkhipitvā tāpasassa santikaṁ ānetvā pādamūle nipajjāpetvā: “Bhante, pabbajitā nāma osadhaṁ vā parittaṁ vā jānanti, puttakaṁ no ārogaṁ karothā” ti āhaṁsu. Ahaṁ osadhaṁ na jānāmi, nāhaṁ vejjakammaṁ karissāmīti. “Tena hi bhante, imasmiṁ kumārake mettaṁ katvā saccakiriyaṁ karothā” ti vutte tāpaso: “Sādhu, saccakiriyaṁ karissāmī” ti vatvā yaññadattassa sīse hatthaṁ ṭhapetvā paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Sattāhamevāhaṁ pasannacitto, puññatthiko ācariṁ brahmacariyaṁ,
Athāparaṁ yaṁ caritaṁ mamedaṁ, vassāni paññāsa samādhikāni,
Akāmakovā pi ahaṁ carāmi, etena saccena suvatthi hotu,
Hataṁ visaṁ jīvatu yaññadatto ti.

Tattha athāparaṁ yaṁ caritan-ti tasmā sattāhā uttari yaṁ mama brahmacariyaṁ. Akāmakovāpī ti pabbajjaṁ anicchanto yeva. Etena saccena suvatthi hotū ti sace atirekapaṇṇāsavassāni anabhirativāsaṁ vasantena mayā kassaci anārocitabhāvo saccaṁ, etena saccena yaññadattakumārassa sotthibhāvo hotu, jīvitaṁ paṭilabhatūti.

Athassa saha saccakiriyāya yaññadattassa thanappadesato uddhaṁ visaṁ bhassitvā pathaviṁ pāvisi. Kumāro akkhīni ummīletvā mātāpitaro oloketvā: “Ammatātā” ti vatvā parivattitvā nipajji. Athassa pitaraṁ kaṇhadīpāyano āha: “mayā tāva mama balaṁ kataṁ, tvam-pi attano balaṁ karohī” ti. So: “Aham-pi saccakiriyaṁ karissāmī” ti puttassa ure hatthaṁ ṭhapetvā dutiyaṁ gāthamāha.

2. Yasmā dānaṁ nābhinandiṁ kadāci, disvānahaṁ atithiṁ vāsakāle,
Na {4.32} cā pi me appiyataṁ aveduṁ, bahussutā samaṇabrāhmaṇā ca,
Akāmakovā pi ahaṁ dadāmi, etena saccena suvatthi hotu,
Hataṁ visaṁ jīvatu yaññadatto ti.

Tattha vāsakāle ti vasanatthāya gehaṁ āgatakāle. Na cā pi me appiyataṁ avedun-ti bahussutā pi samaṇabrāhmaṇā: “Ayaṁ neva dānaṁ abhinandati na amhe” ti imaṁ mama appiyabhāvaṁ neva jāniṁsu. Ahañhi te piyacakkhūhi yeva olokemīti dīpeti. Etena saccenā ti sace ahaṁ dānaṁ dadamāno vipākaṁ asaddahitvā attano anicchāya dammi, anicchanabhāvaṁ mama pare na jānanti, etena saccena suvatthi hotū ti attho.

Evaṁ tassa saccakiriyāya saha kaṭito uddhaṁ visaṁ bhassitvā pathaviṁ pāvisi. Kumāro uṭṭhāya nisīdi, ṭhātuṁ pana na sakkoti. Athassa pitā mātaraṁ āha: “Bhadde, mayā attano balaṁ kataṁ, tvaṁ idāni saccakiriyaṁ katvā puttassa uṭṭhāya gamanabhāvaṁ karohī” ti. “Sāmi, atthi mayhaṁ ekaṁ saccaṁ, tava pana santike kathetuṁ na sakkomī” ti. “Bhadde, yathā tathā me puttaṁ arogaṁ karohī” ti. Sā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā saccaṁ karontī tatiyaṁ gāthamāha.

3. Āsīviso tāta pahūtatejo, yo taṁ aḍaṁsī bilarā udicca,
Tasmiñca me appiyatāya ajja, pitarañca te natthi koci viseso,
Etena saccena suvatthi hotu, hataṁ visaṁ jīvatu yaññadatto ti.

Tattha tātā ti puttaṁ ālapati. Pahūtatejo ti balavaviso. Bilarā ti vivarā, ayam-eva vā pāṭho. Udiccā ti uṭṭhahitvā, vammikabilato uṭṭhāyā ti attho. Pitarañca te ti pitari ca te. Aṭṭhakathāyaṁ pana ayam-eva pāṭho. Idaṁ vuttaṁ hoti: “tāta, yaññadatta tasmiñca āsīvise tava pitari {4.33} ca appiyabhāvena mayhaṁ koci viseso natthi. Tañca pana appiyabhāvaṁ ṭhapetvā ajja mayā koci jānāpitapubbo nāma natthi, sace etaṁ saccaṁ, etena saccena tava sotthi hotū” ti.

Saha ca saccakiriyāya sabbaṁ visaṁ bhassitvā pathaviṁ pāvisi. Yaññadatto nibbisena sarīrena uṭṭhāya kīḷituṁ āraddho. Evaṁ putte uṭṭhite maṇḍabyo dīpāyanassa ajjhāsayaṁ pucchanto catutthaṁ gāthamāha.

4. Santā dantā yeva paribbajanti, aññatra kaṇhā natthākāmarūpā,
Dīpāyana kissa jigucchamāno, akāmako carasi brahmacariyan-ti.

Tassattho: ye keci khattiyādayo kāme pahāya idha loke pabbajanti, te aññatra kaṇhā bhavantaṁ kaṇhaṁ ṭhapetvā aññe akāmarūpā nāma natthi, sabbe jhānabhāvanāya kilesānaṁ samitattā santā, cakkhādīni dvārāni yathā nibbisevanāni honti, tathā tesaṁ damitattā dantā hutvā abhiratāva brahmacariyaṁ caranti, tvaṁ pana bhante dīpāyana, kiṁkāraṇā tapaṁ jigucchamāno akāmako hutvā brahmacariyaṁ carasi, kasmā puna na agāram-eva ajjhāvasasīti.

Athassa so kāraṇaṁ kathento pañcamaṁ gāthamāha.

5. Saddhāya nikkhamma punaṁ nivatto, so eḷamūgo va bālo vatāyaṁ,
Etassa vādassa jigucchamāno, akāmako carāmi brahmacariyaṁ,
Viññuppasatthañca satañca ṭhānaṁ, evampahaṁ puññakaro bhavāmī ti.

Tassattho: kaṇho kammañca phalañca saddahitvā tāva mahantaṁ vibhavaṁ pahāya agārā nikkhamitvā yaṁ jahi, puna tadattham-eva nivatto. So ayaṁ eḷamūgo gāmadārako viya bālo vatāti imaṁ vādaṁ jigucchamāno ahaṁ attano hirottappabhedabhayena anicchamāno pi brahmacariyaṁ carāmi. Kiñca bhiyyo pabbajjāpuññañca nāmetaṁ viññūhi buddhādīhi pasatthaṁ, tesaṁ yeva ca sataṁ nivāsaṭṭhānaṁ. Evaṁ iminā pi kāraṇena ahaṁ puññakaro bhavāmi, assumukho pi rudamāno brahmacariyaṁ carāmiyevā ti.

Evaṁ {4.34} so attano ajjhāsayaṁ kathetvā puna maṇḍabyaṁ pucchanto chaṭṭhaṁ gāthamāha.

6. Samaṇe tuvaṁ brāhmaṇe addhike ca, santappayāsi annapānena bhikkhaṁ,
Opānabhūtaṁva gharaṁ tava yidaṁ, annena pānena upetarūpaṁ,
Atha kissa vādassa jigucchamāno, akāmako dānamimaṁ dadāsī ti.

Tattha bhikkhan-ti bhikkhāya carantānaṁ bhikkhañca sampādetvā dadāsi. Opānabhūtaṁvā ti catumahāpathe khatasādhāraṇapokkharaṇī viya.

Tato maṇḍabyo attano ajjhāsayaṁ kathento sattamaṁ gāthamāha.

7. Pitaro ca me āsuṁ pitāmahā ca, saddhā ahuṁ dānapatī vadaññū,
Taṁ kullavattaṁ anuvattamāno, māhaṁ kule antimagandhano ahuṁ,
Etassa vādassa jigucchamāno, akāmako dānamimaṁ dadāmī ti.

Tattha: “Āsun”-ti padassa: “Saddhā” ti iminā sambandho, saddhā ahesunti attho. Ahun-ti saddhā hutvā tato uttari dānajeṭṭhakā ceva: “Detha karothā” ti vuttavacanassa atthajānanakā ca ahesuṁ. Taṁ kullavattan-ti taṁ kulavattaṁ, aṭṭhakathāyaṁ pana ayam-eva pāṭho. Māhaṁ kule antimagandhano ahunti: “Ahaṁ attano kule sabbapacchimako ceva kulapalāpo ca mā ahun”-ti sallakkhetvā etaṁ: “Kulaantimo kulapalāpo” ti vādaṁ jigucchamāno dānaṁ anicchanto pi idaṁ dānaṁ dadāmīti dīpeti.

Evañca pana vatvā maṇḍabyo attano bhariyaṁ pucchamāno aṭṭhamaṁ gāthamāha.

8. Dahariṁ {4.35} kumāriṁ asamatthapaññaṁ, yaṁ tānayiṁ ñātikulā sugatte,
Na cā pi me appiyataṁ avedi, aññatra kāmā paricārayantā,
Atha kena vaṇṇena mayā te bhoti, saṁvāsadhammo ahu evarūpo ti.

Tattha asamatthapaññan-ti kuṭumbaṁ vicāretuṁ appaṭibalapaññaṁ atitaruṇiññeva samānaṁ. Yaṁ tānayin-ti yaṁ taṁ ānayiṁ, ahaṁ daharim-eva samānaṁ taṁ ñātikulato ānesinti vuttaṁ hoti. Aññatra kāmā paricārayantā ti ettakaṁ kālaṁ vinā kāmena anicchāya maṁ paricārayantā pi attano appiyataṁ maṁ na jānāpesi, sampiyāyamānarūpāva paricari. Kena vaṇṇenā ti kena kāraṇena. Bhotī ti taṁ ālapati. Evarūpo ti āsīvisasamānapaṭikūlabhāvena mayā saddhiṁ tava saṁvāsadhammo evarūpo piyasaṁvāso viya kathaṁ jātoti.

Athassa sā kathentī navamaṁ gāthamāha.

9. Ārā dūre nayidha kadāci atthi, paramparā nāma kule imasmiṁ,
Taṁ kullavattaṁ anuvattamānā, māhaṁ kule antimagandhinī ahuṁ,
Etassa vādassa jigucchamānā, akāmikā paddhacarāmhi tuyhan-ti.

Tattha ārā dūre ti aññamaññavevacanaṁ. Atidūreti vā dassentī evamāha. Idhā ti nipātamattaṁ, na kadācī ti attho. Paramparā ti purisaparamparā. Idaṁ vuttaṁ hoti: sāmi, imasmiṁ amhākaṁ ñātikule dūrato paṭṭhāya yāva sattamā kulaparivaṭṭā purisaparamparā nāma na kadāci atthi, ekitthiyā pi sāmikaṁ chaḍḍetvā añño puriso gahitapubbo nāma natthīti. Taṁ kullavattan-ti aham-pi taṁ kulavattaṁ kulapaveṇiṁ anuvattamānā attano kule pacchimikā palālabhūtā mā ahunti sallakkhetvā etaṁ kulaantimā kulagandhinīti vādaṁ jigucchamānā akāmikā pi tuyhaṁ paddhacarāmhi veyyāvaccakārikā pādaparicārikā jātāmhīti.

Evañca {4.36} pana vatvā: “Mayā sāmikassa santike abhāsitapubbaṁ guyhaṁ bhāsitaṁ, kujjheyya pi me ayaṁ, amhākaṁ kulūpakatāpasassa sammukhe yeva khamāpessāmī” ti cintetvā khamāpentī dasamaṁ gāthamāha.

10. Maṇḍabya bhāsiṁ yamabhāsaneyyaṁ, taṁ khamyataṁ puttakahetu majja,
Puttapemā na idha paratthi kiñci, so no ayaṁ jīvati yaññadatto ti.

Tattha taṁ khamyatan-ti taṁ khamayatu. Puttakahetu majjā ti taṁ mama bhāsitaṁ ajja imassa puttassa hetu khamayatu. So no ayan-ti yassa puttassa kāraṇā mayā etaṁ bhāsitaṁ, so no putto jīvati, imassa jīvitalābhabhāvena me khama sāmi, ajjato paṭṭhāya tava vasavattinī bhavissāmīti.

Atha naṁ maṇḍabyo: “Uṭṭhehi bhadde, khamāmi te, ito pana paṭṭhāya mā pharusacittā ahosi, aham-pi te appiyaṁ na karissāmī” ti āha. Bodhisatto maṇḍabyaṁ āha: “āvuso, tayā dussaṅgharaṁ dhanaṁ saṅgharitvā kammañca phalañca asaddahitvā dānaṁ dadantena ayuttaṁ kataṁ, ito paṭṭhāya dānaṁ saddahitvā dehī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā bodhisattaṁ āha: “bhante, tayā amhākaṁ dakkhiṇeyyabhāve ṭhatvā anabhiratena brahmacariyaṁ carantena ayuttaṁ kataṁ, ito paṭṭhāya idāni yathā tayi katakārā mahapphalā honti, evaṁ cittaṁ pasādetvā suddhacitto abhirato hutvā brahmacariyaṁ carāhī” ti. Te mahāsattaṁ vanditvā uṭṭhāya agamaṁsu. Tato paṭṭhāya bhariyā sāmike sasnehā ahosi, maṇḍabyo pasannacitto saddhāya dānaṁ adāsi. Bodhisatto anabhiratiṁ vinodetvā jhānābhiññaṁ uppādetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhito bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā maṇḍabyo ānando ahosi, bhariyā {4.37} visākhā, putto rāhulo, āṇimaṇḍabyo sāriputto, kaṇhadīpāyano pana aham-eva ahosinti.

Kaṇhadīpāyanajātakavaṇṇanā chaṭṭhā