Ja 461: Dasarathajātakavaṇṇanā

Etha lakkhaṇa sītā cā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ matapitikaṁ kuṭumbikaṁ ārabbha kathesi. So hi pitari kālakate sokābhibhūto sabbakiccāni pahāya sokānuvattako va ahosi. Satthā paccūsasamaye lokaṁ olokento tassa sotāpattiphalūpanissayaṁ disvā punadivase sāvatthiyaṁ piṇḍāya caritvā katabhattakicco bhikkhū uyyojetvā ekaṁ pacchāsamaṇaṁ {4.124} gahetvā tassa gehaṁ gantvā vanditvā nisinnaṁ madhuravacanena ālapanto: “Kiṁ socasi upāsakā” ti vatvā: “Āma, bhante, pitusoko maṁ bādhatī” ti vutte: “Upāsaka, porāṇakapaṇḍitā aṭṭhavidhe lokadhamme tathato jānantā pitari kālakate appamattakam-pi sokaṁ na kariṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ dasarathamahārājā nāma agatigamanaṁ pahāya dhammena rajjaṁ kāresi. Tassa soḷasannaṁ itthisahassānaṁ jeṭṭhikā aggamahesī dve putte ekañca dhītaraṁ vijāyi. Jeṭṭhaputto rāmapaṇḍito nāma ahosi, dutiyo lakkhaṇakumāro nāma, dhītā sītā devī nāma. Aparabhāge mahesī kālamakāsi. Rājā tassā kālakatāya cirataraṁ sokavasaṁ gantvā amaccehi saññāpito tassā kattabbaparihāraṁ katvā aññaṁ aggamahesiṭṭhāne ṭhapesi. Sā rañño piyā ahosi manāpā. Sā pi aparabhāge gabbhaṁ gaṇhitvā laddhagabbhaparihārā puttaṁ vijāyi, “bharatakumāro” tissa nāmaṁ akaṁsu. Rājā puttasinehena: “Bhadde, varaṁ te dammi, gaṇhāhī” ti āha. Sā gahitakaṁ katvā ṭhapetvā kumārassa sattaṭṭhavassakāle rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Deva, tumhehi mayhaṁ puttassa varo dinno, idānissa varaṁ dethā” ti āha. Gaṇha, bhaddeti. “Deva, puttassa me rajjaṁ dethā” ti vutte rājā accharaṁ paharitvā: “Nassa, vasali, mayhaṁ dve puttā aggikkhandhā viya jalanti, te mārāpetvā tava puttassa rajjaṁ yācasī” ti tajjesi. Sā bhītā sirigabbhaṁ pavisitvā aññesu pi divasesu rājānaṁ punappunaṁ rajjam-eva yāci.

Rājā tassā taṁ varaṁ adatvāva cintesi: “Mātugāmo nāma akataññū mittadubbhī, ayaṁ me kūṭapaṇṇaṁ vā kūṭalañjaṁ vā katvā putte ghātāpeyyā” ti. So putte pakkosāpetvā tamatthaṁ ārocetvā: “Tātā, tumhākaṁ idha vasantānaṁ antarāyo pi bhaveyya, tumhe sāmantarajjaṁ vā araññaṁ vā gantvā mama maraṇakāle āgantvā kulasantakaṁ rajjaṁ gaṇheyyāthā” ti vatvā puna nemittake brāhmaṇe pakkosāpetvā attano āyuparicchedaṁ pucchitvā: “Aññāni dvādasa vassāni {4.125} pavattissatī” ti sutvā: “Tātā, ito dvādasavassaccayena āgantvā chattaṁ ussāpeyyāthā” ti āha. Te: “Sādhū” ti vatvā pitaraṁ vanditvā rodantā pāsādā otariṁsu. Sītā devī: “Aham-pi bhātikehi saddhiṁ gamissāmī” ti pitaraṁ vanditvā rodantī nikkhami. Tayo pi janā mahāparivārā nikkhamitvā mahājanaṁ nivattetvā anupubbena himavantaṁ pavisitvā sampannodake sulabhaphalāphale padese assamaṁ māpetvā phalāphalena yāpentā vasiṁsu.

Lakkhaṇapaṇḍito ca sītā ca rāmapaṇḍitaṁ yācitvā: “Tumhe amhākaṁ pituṭṭhāne ṭhitā, tasmā assame yeva hotha, mayaṁ phalāphalaṁ āharitvā tumhe posessāmā” ti paṭiññaṁ gaṇhiṁsu. Tato paṭṭhāya rāmapaṇḍito tattheva hoti. Itare dve phalāphalaṁ āharitvā taṁ paṭijaggiṁsu. Evaṁ tesaṁ phalāphalena yāpetvā vasantānaṁ dasarathamahārājā puttasokena navame saṁvacchare kālamakāsi. Tassa sarīrakiccaṁ kāretvā devī: “Attano puttassa bharatakumārassa chattaṁ ussāpethā” ti āha. Amaccā pana: “Chattassāmikā araññe vasantī” ti na adaṁsu. Bharatakumāro: “Mama bhātaraṁ rāmapaṇḍitaṁ araññato ānetvā chattaṁ ussāpessāmī” ti pañcarājakakudhabhaṇḍāni gahetvā caturaṅginiyā senāya tassa vasanaṭṭhānaṁ patvā avidūre khandhāvāraṁ katvā tattha nivāsetvā katipayehi amaccehi saddhiṁ lakkhaṇapaṇḍitassa ca sītāya ca araññaṁ gatakāle assamapadaṁ pavisitvā assamapadadvāre ṭhapitakañcanarūpakaṁ viya rāmapaṇḍitaṁ nirāsaṅkaṁ sukhanisinnaṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ ṭhito rañño pavattiṁ ārocetvā saddhiṁ amaccehi pādesu patitvā rodati. Rāmapaṇḍito pana neva soci, na paridevi, indriyavikāramattampissa nāhosi. Bharatassa pana roditvā nisinnakāle sāyanhasamaye itare dve phalāphalaṁ ādāya āgamiṁsu. Rāmapaṇḍito cintesi: “Ime daharā mayhaṁ viya pariggaṇhanapaññā etesaṁ natthi, sahasā {4.126} ‘pitā vo mato’ ti vutte sokaṁ sandhāretuṁ asakkontānaṁ hadayam-pi tesaṁ phaleyya, upāyena te udakaṁ otāretvā etaṁ pavattiṁ ārocessāmī” ti. Atha nesaṁ purato ekaṁ udakaṭṭhānaṁ dassetvā: “Tumhe aticirena āgatā, idaṁ vo daṇḍakammaṁ hotu, imaṁ udakaṁ otaritvā tiṭṭhathā” ti upaḍḍhagāthaṁ tāva āha:

1. Etha lakkhaṇa sītā ca, ubho otarathodakan-ti.
Tassattho: etha lakkhaṇa sītā ca āgacchatha, ubho pi otaratha udakanti,

Te ekavacaneneva otaritvā aṭṭhaṁsu. Atha nesaṁ pitu pavattiṁ ārocento sesaṁ upaḍḍhagāthamāha.

“Evāyaṁ bharato āha, rājā dasaratho mato” ti.

Te pitu matasāsanaṁ sutvāva visaññā ahesuṁ. Puna pi nesaṁ kathesi, puna pi te visaññā ahesunti evaṁ yāvatatiyaṁ visaññitaṁ patte te amaccā ukkhipitvā udakā nīharitvā thale nisīdāpetvā laddhassāsesu tesu sabbe aññamaññaṁ roditvā paridevitvā nisīdiṁsu. Tadā bharatakumāro cintesi: “mayhaṁ bhātā lakkhaṇakumāro ca bhaginī ca sītā devī pitu matasāsanaṁ sutvāva sokaṁ sandhāretuṁ na sakkonti, rāmapaṇḍito pana neva socati, na paridevati, kiṁ nu kho tassa asocanakāraṇaṁ, pucchissāmi nan”-ti. So taṁ pucchanto dutiyaṁ gāthamāha.

2. Kena rāmappabhāvena, socitabbaṁ na socasi,
Pitaraṁ kālakataṁ sutvā, na taṁ pasahate dukhan-ti.

Tattha pabhāvenā ti ānubhāvena. Na taṁ pasahate dukhan-ti evarūpaṁ dukkhaṁ kena kāraṇena taṁ na pīḷeti, kiṁ te asocanakāraṇaṁ, kathehi tāva nanti.

Athassa rāmapaṇḍito attano asocanakāraṇaṁ kathento:

3. Yaṁ na sakkā nipāletuṁ, posena lapataṁ bahuṁ,
Sa kissa viññū medhāvī, attānamupatāpaye.

4. Daharā {4.127} ca hi vuddhā ca, ye bālā ye ca paṇḍitā,
Aḍḍhā ceva daliddā ca, sabbe maccuparāyaṇā.

5. Phalānamiva pakkānaṁ, niccaṁ patanato bhayaṁ,
Evaṁ jātāna maccānaṁ, niccaṁ maraṇato bhayaṁ.

6. Sāyameke na dissanti, pāto diṭṭhā bahujjanā,
Pāto eke na dissanti, sāyaṁ diṭṭhā bahujjanā.

7. Paridevayamāno ce, kiñcidatthaṁ udabbahe,
Sammūḷho hiṁsamattānaṁ, kayirā taṁ vicakkhaṇo.

8. Kiso vivaṇṇo bhavati, hiṁsamattānamattano,
Na tena petā pālenti, niratthā paridevanā.

9. Yathā saraṇamādittaṁ, vārinā parinibbaye,
Evam-pi dhīro sutavā, medhāvī paṇḍito naro,
Khippamuppatitaṁ sokaṁ, vāto tūlaṁva dhaṁsaye.

10. Macco eko va acceti, eko va jāyate kule,
Saṁyogaparamātveva, sambhogā sabbapāṇinaṁ.

11. Tasmā hi dhīrassa bahussutassa, sampassato lokamimaṁ parañca,
Aññāya dhammaṁ hadayaṁ manañca, sokā mahantā pi na tāpayanti.

12. Sohaṁ dassañca bhokkhañca, bharissāmi ca ñātake,
Sesañca pālayissāmi, kiccametaṁ vijānato ti.

Imāhi dasahi gāthāhi aniccataṁ pakāseti.

Tattha nipāletun-ti rakkhituṁ. Lapatan-ti lapantānaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: “tāta bharata, yaṁ sattānaṁ jīvitaṁ bahum-pi vilapantānaṁ purisānaṁ ekenā pi mā ucchijjīti na sakkā rakkhituṁ, so dāni mādiso aṭṭha lokadhamme tathato jānanto viññū medhāvī paṇḍito maraṇapariyosānajīvitesu sattesu kissa attānamupatāpaye, kiṁkāraṇā anupakārena sokadukkhena attānaṁ santāpeyyā” ti.

Daharā cā ti gāthā: “Maccu nāmesa tāta bharata, neva {4.128} suvaṇṇarūpakasadisānaṁ daharānaṁ khattiyakumārakādīnaṁ, na vuddhippattānaṁ mahāyodhānaṁ, na bālānaṁ puthujjanasattānaṁ, na buddhādīnaṁ paṇḍitānaṁ, na cakkavatti ādīnaṁ issarānaṁ, na niddhanānaṁ daliddādīnaṁ lajjati, sabbepime sattā maccuparāyaṇā maraṇamukhe saṁbhaggavibhaggā bhavantiyevā” ti dassanatthaṁ vuttā.

Niccaṁ patanato ti idaṁ vuttaṁ hoti: yathā hi tāta bharata, pakkānaṁ phalānaṁ pakkakālato paṭṭhāya: “Idāni vaṇṭā chijjitvā patissanti, idāni patissantī” ti patanato bhayaṁ niccaṁ dhuvaṁ ekaṁsikam-eva bhavati, evaṁ āsaṅkanīyato evaṁ jātānaṁ maccānam-pi ekaṁsikaṁ yeva maraṇato bhayaṁ, natthi so khaṇo vā layo vā yattha tesaṁ maraṇaṁ na āsaṅkitabbaṁ bhaveyyāti.

Sāyan-ti vikāle. Iminā rattibhāge ca diṭṭhānaṁ divasabhāge adassanaṁ, divasabhāge ca diṭṭhānaṁ rattibhāge adassanaṁ dīpeti. Kiñcidatthanti: “Pitā me, putto me” ti ādīhi paridevamāno va poso sammūḷho attānaṁ hiṁsanto kilamento appamattakam-pi atthaṁ āhareyya. Kayirā taṁ vicakkhaṇo ti atha paṇḍito puriso evaṁ paridevaṁ kareyya, yasmā pana paridevanto mataṁ vā ānetuṁ aññaṁ vā tassa vaḍḍhiṁ kātuṁ na sakkoti, tasmā niratthakattā paridevitassa paṇḍitā na paridevanti.

Attānamattano ti attano attabhāvaṁ sokaparidevadukkhena hiṁsanto. Na tenā ti tena paridevena paralokaṁ gatā sattā na pālenti na yāpenti. Niratthā ti tasmā tesaṁ matasattānaṁ ayaṁ paridevanā niratthakā. Saraṇan-ti nivāsagehaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: yathā paṇḍito puriso attano vasanāgāre āditte muhuttam-pi vosānaṁ anāpajjitvā ghaṭasatena ghaṭasahassena vārinā nibbāpayateva, evaṁ dhīro uppatitaṁ sokaṁ khippam-eva nibbāpaye. Tūlaṁ viya ca vāto yathā saṇṭhātuṁ na sakkoti, evaṁ dhaṁsaye viddhaṁseyyā ti attho.

Macco eko va accetī ti ettha tāta bharata, ime sattā kammassakā nāma, tathā hi ito paralokaṁ gacchanto satto eko va acceti atikkamati, khattiyādikule jāyamāno pi eko va gantvā jāyati. Tattha tattha pana ñātimittasaṁyogena: “Ayaṁ me pitā, ayaṁ me mātā, ayaṁ me mitto” ti saṁyogaparamātveva sambhogā sabbapāṇīnaṁ, paramatthena pana tīsu pi bhavesu kammassakāvete sattā ti attho.

Tasmā ti yasmā etesaṁ sattānaṁ ñātimittasaṁyogaṁ ñātimittaparibhogamattaṁ ṭhapetvā ito paraṁ aññaṁ natthi, tasmā. Sampassato ti imañca parañca lokaṁ nānābhāvavinābhāvam-eva sammā passato. Aññāya dhamman-ti aṭṭhavidhalokadhammaṁ jānitvā. Hadayaṁ manañcā ti {4.129} idaṁ ubhayam-pi cittasseva nāmaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti:

Lābho alābho yaso ayaso ca, nindā pasaṁsā ca sukhañca dukkhaṁ,
Ete aniccā manujesu dhammā, mā soca kiṁ socasi poṭṭhapādā ti. (Ja. 329.2).

Imesaṁ aṭṭhannaṁ lokadhammānaṁ yena kenaci cittaṁ pariyādīyati, tassa ca aniccataṁ ñatvā ṭhitassa dhīrassa pituputtamaraṇādivatthukā mahantā pi sokā hadayaṁ na tāpayantīti. Etaṁ vā aṭṭhavidhaṁ lokadhammaṁ ñatvā ṭhitassa hadayavatthuñca manañca mahantā pi sokā na tāpayantīti evampettha attho daṭṭhabbo.

Sohaṁ dassañca bhokkhañcāti gāthāya: tāta bharata, andhabālānaṁ sattānaṁ viya mama rodanaparidevanaṁ nāma na anucchavikaṁ, ahaṁ pana pitu accayena tassa ṭhāne ṭhatvā kapaṇādīnaṁ dānārahānaṁ dānaṁ, ṭhānantarārahānaṁ ṭhānantaraṁ, yasārahānaṁ yasaṁ dassāmi, pitarā me paribhuttanayena issariyaṁ paribhuñjissāmi, ñātake ca posessāmi, avasesañca antoparijanādikaṁ janaṁ pālessāmi, dhammikasamaṇabrāhmaṇānaṁ dhammikaṁ rakkhāvaraṇaguttiṁ karissāmīti evañhi jānato paṇḍitapurisassa anurūpaṁ kiccanti attho.

Parisā imaṁ rāmapaṇḍitassa aniccatāpakāsanaṁ dhammadesanaṁ sutvā nissokā ahesuṁ. Tato bharatakumāro rāmapaṇḍitaṁ vanditvā: “Bārāṇasirajjaṁ sampaṭicchathā” ti āha. Tāta lakkhaṇañca, sītādeviñca gahetvā gantvā rajjaṁ anusāsathāti. Tumhe pana, devā ti. Tāta, mama pitā: “Dvādasavassaccayena āgantvā rajjaṁ kāreyyāsī” ti maṁ avoca, ahaṁ idāneva gacchanto tassa vacanakaro nāma na homi, aññāni pi tīṇi vassāni atikkamitvā āgamissāmīti. “Ettakaṁ kālaṁ ko rajjaṁ kāressatī” ti? “Tumhe kārethā” ti. “Na mayaṁ kāressāmā” ti. “Tena hi yāva mamāgamanā imā pādukā kāressantī” ti attano tiṇapādukā omuñcitvā adāsi. Te tayo pi janā pādukā gahetvā rāmapaṇḍitaṁ vanditvā mahājanaparivutā bārāṇasiṁ agamaṁsu. Tīṇi saṁvaccharāni pādukā rajjaṁ kāresuṁ. Amaccā tiṇapādukā rājapallaṅke ṭhapetvā aḍḍaṁ vinicchinanti. Sace dubbinicchito hoti, pādukā aññamaññaṁ {4.130} paṭihaññanti. Tāya saññāya puna vinicchinanti. Sammā vinicchitakāle pādukā nissaddā sannisīdanti. Rāmapaṇḍito tiṇṇaṁ saṁvaccharānaṁ accayena araññā nikkhamitvā bārāṇasinagaraṁ patvā uyyānaṁ pāvisi. Tassa āgamanabhāvaṁ ñatvā kumārā amaccagaṇaparivutā uyyānaṁ gantvā sītaṁ aggamahesiṁ katvā ubhinnam-pi abhisekaṁ akaṁsu. Evaṁ abhisekappatto mahāsatto alaṅkatarathe ṭhatvā mahantena parivārena nagaraṁ pavisitvā padakkhiṇaṁ katvā candakapāsādavarassa mahātalaṁ abhiruhi. Tato paṭṭhāya soḷasa vassasahassāni dhammena rajjaṁ kāretvā āyupariyosāne saggapuraṁ pūresi.

13. Dasa vassasahassāni, saṭṭhi vassasatāni ca,
Kambugīvo mahābāhu, rāmo rajjamakārayī ti.

Ayaṁ abhisambuddhagāthā tamatthaṁ dīpeti.

Tattha kambugīvo ti suvaṇṇāḷiṅgasadisagīvo. Suvaṇṇañhi kambūti vuccati.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne kuṭumbiko sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā dasarathamahārājā suddhodanamahārājā ahosi, mātā mahāmāyādevī, sītā rāhulamātā, bharato ānando, lakkhaṇo sāriputto, parisā buddhaparisā, rāmapaṇḍito pana aham-eva ahosinti.

Dasarathajātakavaṇṇanā sattamā