Ja 472: Mahāpadumajātakavaṇṇanā

Nādaṭṭhā {4.187} parato dosan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ciñcamāṇavikaṁ ārabbha kathesi.

Paṭhamabodhiyañhi dasabalassa puthubhūtesu sāvakesu aparimāṇesu devamanussesu ariyabhūmiṁ okkantesu patthaṭesu guṇasamudayesu mahālābhasakkāro udapādi. Titthiyā sūriyuggamane khajjopanakasadisā ahesuṁ hatalābhasakkārā. Te antaravīthiyaṁ ṭhatvā: “Kiṁ samaṇo gotamo va buddho, mayam-pi buddhā, kiṁ tasseva dinnaṁ mahapphalaṁ, amhākam-pi dinnaṁ mahapphalam-eva, amhākam-pi detha karothā” ti evaṁ manusse viññāpentā pi lābhasakkāraṁ alabhantā raho sannipatitvā: “Kena nu kho upāyena samaṇassa gotamassa manussānaṁ antare avaṇṇaṁ uppādetvā lābhasakkāraṁ nāseyyāmā” ti mantayiṁsu. Tadā sāvatthiyaṁ ciñcamāṇavikā nāmekā paribbājikā uttamarūpadharā sobhaggappattā devaccharā viya. Tassā sarīrato rasmiyo niccharanti. Atheko kharamantī evamāha: “ciñcamāṇavikaṁ paṭicca samaṇassa gotamassa avaṇṇaṁ uppādetvā lābhasakkāraṁ nāsessāmā” ti. Te: “Attheso upāyo” ti sampaṭicchiṁsu. Atha sā titthiyārāmaṁ gantvā vanditvā aṭṭhāsi, titthiyā tāya saddhiṁ na kathesuṁ. Sā: “Ko nu kho me doso” ti yāvatatiyaṁ: “Vandāmi ayyā” ti vatvā: “Ayyā, ko nu kho me doso, kiṁ mayā saddhiṁ na kathethā” ti āha. “Bhagini, samaṇaṁ gotamaṁ amhe viheṭhentaṁ hatalābhasakkāre katvā vicarantaṁ na jānāsī” ti. “Nāhaṁ jānāmi ayyā, mayā kiṁ panettha kattabbanti. Sace tvaṁ bhagini, amhākaṁ sukhamicchasi, attānaṁ paṭicca samaṇasssa gotamassa avaṇṇaṁ uppādetvā lābhasakkāraṁ nāsehī” ti.

Sā: “Sādhu ayyā, mayhameveso bhāro, mā cintayitthā” ti vatvā pakkamitvā itthimāyāsu kusalatāya tato paṭṭhāya sāvatthivāsīnaṁ dhammakathaṁ sutvā jetavanā nikkhamanasamaye indagopakavaṇṇaṁ paṭaṁ pārupitvā gandhamālādihatthā jetavanābhimukhī {4.188} gacchantī: “Imāya velāya kuhiṁ gacchasī” ti vutte: “Kiṁ tumhākaṁ mama gamanaṭṭhānenā” ti vatvā jetavanasamīpe titthiyārāme vasitvā pātova: “Aggavandanaṁ vandissāmā” ti nagarā nikkhamante upāsakajane jetavane vutthā viya hutvā nagaraṁ pavisati. “Kuhiṁ vutthāsī” ti vutte: “Kiṁ tumhākaṁ mama vutthaṭṭhānenā” ti vatvā māsaḍḍhamāsaccayena pucchiyamānā: “Jetavane samaṇena gotamena saddhiṁ ekagandhakuṭiyā vutthāmhī” ti āha. Puthujjanānaṁ: “Saccaṁ nu kho etaṁ, no” ti kaṅkhaṁ uppādetvā temāsacatumāsaccayena pilotikāhi udaraṁ veṭhetvā gabbhinivaṇṇaṁ dassetvā upari rattapaṭaṁ pārupitvā: “Samaṇaṁ gotamaṁ paṭicca gabbho me laddho” ti andhabāle gāhāpetvā aṭṭhanavamāsaccayena udare dārumaṇḍalikaṁ bandhitvā upari rattapaṭaṁ pārupitvā hatthapādapiṭṭhiyo gohanukena koṭṭāpetvā ussade dassetvā kilantindriyā hutvā sāyanhasamaye tathāgate alaṅkatadhammāsane nisīditvā dhammaṁ desente dhammasabhaṁ gantvā tathāgatassa purato ṭhatvā: “Mahāsamaṇa, mahājanassa tāva dhammaṁ desesi, madhuro te saddo, suphusitaṁ dantāvaraṇaṁ, ahaṁ pana taṁ paṭicca gabbhaṁ labhitvā paripuṇṇagabbhā jātā, neva me sūtigharaṁ jānāsi, na sappitelādīni, sayaṁ akaronto upaṭṭhākānam-pi aññataraṁ kosalarājānaṁ vā anāthapiṇḍikaṁ vā visākhaṁ upāsikaṁ vā: “Imissā ciñcamāṇavikāya kattabbayuttaṁ karohī’ ti na vadasi, abhiramituṁ yeva jānāsi, gabbhaparihāraṁ na jānāsī” ti gūthapiṇḍaṁ gahetvā candamaṇḍalaṁ dūsetuṁ vāyamantī viya parisamajjhe tathāgataṁ akkosi. Tathāgato dhammakathaṁ ṭhapetvā sīho viya abhinadanto: “Bhagini, tayā kathitassa tathabhāvaṁ vā atathabhāvaṁ vā ahañceva tvañca jānāmā” ti āha. Āma, samaṇa, tayā ca mayā ca ñātabhāvenetaṁ jātanti.

Tasmiṁ khaṇe sakkassa bhavanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. So āvajjamāno: “Ciñcamāṇavikā tathāgataṁ abhūtena akkosatī” ti ñatvā: “Imaṁ vatthuṁ sodhessāmī” ti catūhi devaputtehi saddhiṁ āgami. Devaputtā mūsikapotakā hutvā dārumaṇḍalikassa {4.189} bandhanarajjuke ekappahāreneva chindiṁsu, pārutapaṭaṁ vāto ukkhi pi, dārumaṇḍalikaṁ patamānaṁ tassā pādapiṭṭhiyaṁ pati, ubho aggapādā chijjiṁsu. Manussā uṭṭhāya: “Kāḷakaṇṇi, sammāsambuddhaṁ akkosasī” ti sīse kheḷaṁ pātetvā leḍḍudaṇḍādihatthā jetavanā nīhariṁsu. Athassā tathāgatassa cakkhupathaṁ atikkantakāle mahāpathavī bhijjitvā vivaramadāsi, avīcito aggijālā uṭṭhahi. Sā kuladattiyaṁ kambalaṁ pārupamānā viya gantvā avīcimhi nibbatti. Aññatitthiyānaṁ lābhasakkāro parihāyi, dasabalassa bhiyyosomattāya vaḍḍhi. Punadivase dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, ciñcamāṇavikā evaṁ uḷāraguṇaṁ aggadakkhiṇeyyaṁ sammāsambuddhaṁ abhūtena akkositvā mahāvināsaṁ pattā” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi esā maṁ abhūtena akkositvā mahāvināsaṁ pattā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchimhi nibbatti, phullapadumasassirikamukhattā panassa: “Padumakumāro” tveva nāmaṁ kariṁsu. So vayappatto takkasilāyaṁ gantvā sabbasippāni uggaṇhitvā āgami. Athassa mātā kālamakāsi. Rājā aññaṁ aggamahesiṁ katvā puttassa uparajjaṁ adāsi. Aparabhāge rājā paccantaṁ kupitaṁ vūpasametuṁ aggamahesiṁ āha: “Bhadde, idheva vasa, ahaṁ paccantaṁ kupitaṁ vūpasametuṁ gacchāmī” ti vatvā: “Nāhaṁ idheva vasissāmi, aham-pi gamissāmī” ti vutte yuddhabhūmiyā ādīnavaṁ dassetvā: “Yāva mamāgamanā anukkaṇṭhamānā vasa, ahaṁ padumakumāraṁ yathā tava kattabbakiccesu appamatto hoti, evaṁ āṇāpetvā gamissāmī” ti vatvā tathā katvā gantvā paccāmitte palāpetvā janapadaṁ santappetvā paccāgantvā bahinagare khandhāvāraṁ nivāsesi. Bodhisatto pitu āgatabhāvaṁ ñatvā nagaraṁ {4.190} alaṅkārāpetvā rājagehaṁ paṭijaggāpetvā ekako va tassā santikaṁ agamāsi.

Sā tassa rūpasampattiṁ disvā paṭibaddhacittā ahosi. Bodhisatto taṁ vanditvā: “Amma, kiṁ amhākaṁ kattabban”-ti pucchi. Atha naṁ: “Ammāti maṁ vadasī” ti uṭṭhāya hatthe gahetvā: “Sayanaṁ abhiruhā” ti āha. “Kiṁkāraṇā” ti? “Yāva rājā na āgacchati, tāva ubho pi kilesaratiyā ramissāmā” ti. “Amma, tvaṁ mama mātā ca sasāmikā ca, mayā sapariggaho mātugāmo nāma kilesavasena indriyāni bhinditvā na olokitapubbo, kathaṁ tayā saddhiṁ evarūpaṁ kiliṭṭhakammaṁ karissāmī” ti. Sā dve tayo vāre kathetvā tasmiṁ anicchamāne: “Mama vacanaṁ na karosī” ti āha. “Āma, na karomī” ti. “Tena hi rañño kathetvā sīsaṁ te chindāpessāmī” ti. Mahāsatto: “Tava ruciṁ karohī” ti vatvā taṁ lajjāpetvā pakkāmi.

Sā bhītatasitā cintesi: “Sace ayaṁ paṭhamaṁ pitu ārocessati, jīvitaṁ me natthi, aham-eva puretaraṁ kathessāmī” ti bhattaṁ abhuñjitvā kiliṭṭhalomavatthaṁ nivāsetvā sarīre nakharājiyo dassetvā: “Kuhiṁ devīti rañño pucchanakāle: “Gilānā’ ti katheyyāthā” ti paricārikānaṁ saññaṁ datvā gilānālayaṁ katvā nipajji. Rājā pi nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā nivesanaṁ āruyha taṁ apassanto: “Kuhiṁ devī” ti pucchitvā: “Gilānā” ti sutvā sirigabbhaṁ pavisitvā: “Kiṁ te devi, aphāsukan”-ti pucchi. Sā tassa vacanaṁ asuṇantī viya hutvā dve tayo vāre pucchitā: “Mahārāja, kasmā kathesi, tuṇhī hohi, sasāmikaitthiyo nāma mādisā na hontī” ti vatvā: “Kena tvaṁ viheṭhitāsi, sīghaṁ me kathehi {4.191}, sīsamassa chindissāmī” ti vutte: “Kaṁsi tvaṁ, mahārāja, nagare ṭhapetvā gato” ti vatvā: “Padumakumāran”-ti vutte: “So mayhaṁ vasanaṭṭhānaṁ āgantvā ‘tāta, mā evaṁ karohi, ahaṁ tava mātā’ ti vuccamāno pi ‘ṭhapetvā maṁ añño rājā natthi, ahaṁ taṁ gehe karitvā kilesaratiyā ramissāmī’ ti maṁ kesesu gahetvā aparāparaṁ luñcitvā attano vacanaṁ akarontiṁ maṁ pātetvā koṭṭetvā gato” ti āha.

Rājā anupaparikkhitvāva āsīviso viya kuddho purise āṇāpesi: “Gacchatha, bhaṇe, padumakumāraṁ bandhitvā ānethā” ti. Te nagaraṁ avattharantā viya tassa gehaṁ gantvā taṁ bandhitvā paharitvā pacchābāhaṁ gāḷhabandhanaṁ bandhitvā rattakaṇaveramālaṁ gīvāyaṁ paṭimuñcitvā vajjhaṁ katvā ānayiṁsu. So: “Deviyā idaṁ kamman”-ti ñatvā: “Bho purisā, nāhaṁ rañño dosakārako, nipparādhohamasmī” ti vilapanto āgacchati. Sakalanagaraṁ saṁkhubbhitvā: “Rājā kira mātugāmassa vacanaṁ gahetvā mahāpadumakumāraṁ ghātāpesī” ti sannipatitvā rājakumārassa pādamūle nipatitvā: “Idaṁ te sāmi, ananucchavikan”-ti mahāsaddena paridevi. Atha naṁ netvā rañño dassesuṁ. Rājā disvāva cittaṁ niggaṇhituṁ asakkonto: “Ayaṁ arājāva rājalīḷaṁ karoti, mama putto hutvā aggamahesiyā aparajjhati, gacchatha naṁ corapapāte pātetvā vināsaṁ pāpethā” ti āha. Mahāsatto: “Na mayhaṁ, tāta, evarūpo aparādho atthi, mātugāmassa vacanaṁ gahetvā mā maṁ nāsehī” ti pitaraṁ yāci. So tassa kathaṁ na gaṇhi.

Tato soḷasasahassā antepurikā: “Tāta mahāpadumakumāra, attano ananucchavikaṁ idaṁ laddhan”-ti mahāviravaṁ viraviṁsu. Sabbe {4.192} khattiyamahāsālādayo pi amaccaparijanāpi: “Deva, kumāro sīlācāraguṇasampanno vaṁsānurakkhito rajjadāyādo, mā naṁ mātugāmassa vacanaṁ gahetvā anupaparikkhitvāva vināsehi, raññā nāma nisammakārinā bhavitabban”-ti vatvā satta gāthā abhāsiṁsu:

1. Nādaṭṭhā parato dosaṁ, aṇuṁ thūlāni sabbaso,
Issaro paṇaye daṇḍaṁ, sāmaṁ appaṭivekkhiya.

2. Yo ca appaṭivekkhitvā, daṇḍaṁ kubbati khattiyo,
Sakaṇṭakaṁ so gilati, jaccandho va samakkhikaṁ.

3. Adaṇḍiyaṁ daṇḍayati, daṇḍiyañca adaṇḍiyaṁ,
Andho va visamaṁ maggaṁ, na jānāti samāsamaṁ.

4. Yo ca etāni ṭhānāni, aṇuṁ thūlāni sabbaso,
Sudiṭṭhamanusāseyya, sa ve voharitu marahati.

5. Nekantamudunā sakkā, ekantatikhiṇena vā,
Attaṁ mahante ṭhapetuṁ, tasmā ubhayamācare.

6. Paribhūto mudu hoti, atitikkho ca veravā,
Etañca ubhayaṁ ñatvā, anumajjhaṁ samācare.

7. Bahum-pi ratto bhāseyya, duṭṭho pi bahu bhāsati,
Na itthikāraṇā rāja, puttaṁ ghātetumarahasī ti.

Tattha nādaṭṭhā ti na adisvā. Parato ti parassa. Sabbaso ti sabbāni. Aṇuṁthūlānī ti khuddakamahantāni vajjāni. Sāmaṁ appaṭivekkhiyā ti parassa vacanaṁ gahetvā attano paccakkhaṁ akatvā pathavissaro rājā daṇḍaṁ na paṇaye na paṭṭhapeyya. Mahāsammatarājakālasmiñhi satato uttari daṇḍo nāma natthi, tāḷanagarahaṇapabbājanato uddhaṁ hatthapādacchedanaghātanaṁ nāma natthi, pacchā kakkhaḷarājūnaṁ yeva kāle etaṁ uppannaṁ, taṁ sandhāya te amaccā: “Ekanteneva parassa dosaṁ sāmaṁ adisvā kātuṁ na yuttan”-ti kathentā evamāhaṁsu.

Yo ca appaṭivekkhitvā ti mahārāja, evaṁ appaṭivekkhitvā dosānucchavike daṇḍe paṇetabbe yo rājā agatigamane ṭhito taṁ dosaṁ appaṭivekkhitvā hatthacchedādidaṇḍaṁ karoti, so {4.193} attano dukkhakāraṇaṁ karonto sakaṇṭakaṁ bhojanaṁ gilati nāma, jaccandho viya ca samakkhikaṁ bhuñjati nāma. Adaṇḍiyan-ti yo adaṇḍiyaṁ adaṇḍapaṇetabbañca daṇḍetvā daṇḍiyañca daṇḍapaṇetabbaṁ adaṇḍetvā attano rucim-eva karoti, so andho viya visamaṁ maggaṁ paṭipanno, na jānāti samāsamaṁ, tato pāsāṇādīsu pakkhalanto andho viya catūsu apāyesu mahādukkhaṁ pāpuṇātī ti attho. Etāni ṭhānānī ti etāni daṇḍiyādaṇḍiyakāraṇāni ceva daṇḍiyakāraṇesu pi aṇuṁthūlāni ca sabbāni sudiṭṭhaṁ disvā anusāseyya, sa ve voharituṁ rajjamanusāsituṁ arahatī ti attho.

Attaṁ mahante ṭhapetun-ti evarūpo anuppanne bhoge uppādetvā uppanne thāvare katvā attānaṁ mahante uḷāre issariye ṭhapetuṁ na sakkotī ti attho. Mudū ti mudurājā raṭṭhavāsīnaṁ paribhūto hoti avaññāto, so rajjaṁ niccoraṁ kātuṁ na sakkoti. Veravā ti atitikkhassa pana sabbe pi raṭṭhavāsino verino hontīti so veravā nāma hoti. Anumajjhan-ti anubhūtaṁ mudutikhiṇabhāvānaṁ majjhaṁ samācare, amudu atikkho hutvā rajjaṁ kāreyyā ti attho. Na itthikāraṇā ti pāpaṁ lāmakaṁ mātugāmaṁ nissāya vaṁsānurakkhakaṁ chattadāyādaṁ puttaṁ ghātetuṁ nārahasi, mahārājāti.

Evaṁ nānākāraṇehi kathentā pi amaccā attano kathaṁ gāhāpetuṁ nāsakkhiṁsu. Bodhisatto pi yācanto attano kathaṁ gāhāpetuṁ nāsakkhi. Andhabālo pana rājā: “Gacchatha naṁ corapapāte khipathā” ti āṇāpento aṭṭhamaṁ gāthamāha.

8. Sabbo va loko ekato, itthī ca ayamekikā,
Tenāhaṁ paṭipajjissaṁ, gacchatha pakkhipatheva tan-ti.

Tattha tenāhan-ti yena kāraṇena sabbo loko ekato kumārasseva pakkho hutvā ṭhito, ayañca itthī ekikāva, tena kāraṇena ahaṁ imissā vacanaṁ paṭipajjissaṁ, gacchatha taṁ pabbataṁ āropetvā papāte khipathevā ti.

Evaṁ vutte soḷasasahassāsu rājaitthīsu ekā pi sakabhāvena saṇṭhātuṁ nāsakkhi, sakalanagaravāsino bāhā paggayha kanditvā kese vikirayamānā vilapiṁsu. Rājā: “Ime imassa papāte khipanaṁ {4.194} paṭibāheyyun”-ti saparivāro gantvā mahājanassa paridevantasseva naṁ uddhaṁpādaṁ avaṁsiraṁ katvā gāhāpetvā papāte khipāpesi. Athassa mettānubhāvena pabbate adhivatthā devatā: “Mā bhāyi mahāpadumā” ti taṁ samassāsetvā ubhohi hatthehi gahetvā hadaye ṭhapetvā dibbasamphassaṁ pharāpetvā otaritvā pabbatapāde patiṭṭhitanāgarājassa phaṇagabbhe ṭhapesi. Nāgarājā bodhisattaṁ nāgabhavanaṁ netvā attano yasaṁ majjhe bhinditvā adāsi. So tattha ekasaṁvaccharaṁ vasitvā: “Manussapathaṁ gamissāmī” ti vatvā: “Kataraṁ ṭhānan”-ti vutte: “Himavantaṁ gantvā pabbajissāmī” ti āha. Nāgarājā: “Sādhū” ti taṁ gahetvā manussapathe patiṭṭhāpetvā pabbajitaparikkhāre datvā sakaṭṭhānam-eva gato. So pi himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññaṁ nibbattetvā vanamūlaphalāhāro tattha paṭivasati.

Atheko bārāṇasivāsī vanacarako taṁ ṭhānaṁ patto mahāsattaṁ sañjānitvā: “Nanu tvaṁ deva, mahāpadumakumāro” ti vatvā: “Āma, sammā” ti vutte taṁ vanditvā katipāhaṁ tattha vasitvā bārāṇasiṁ gantvā rañño ārocesi: “Deva, putto te himavantapadese isipabbajjaṁ pabbajitvā paṇṇasālāyaṁ vasati, ahaṁ tassa santike vasitvā āgato” ti. “Paccakkhato te diṭṭho” ti? “Āma devā” ti. Rājā mahābalakāyaparivuto tattha gantvā vanapariyante khandhāvāraṁ bandhitvā amaccagaṇaparivuto paṇṇasālaṁ gantvā kañcanarūpasadisaṁ paṇṇasāladvāre nisinnaṁ mahāsattaṁ disvā vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Amaccā pi vanditvā paṭisanthāraṁ katvā nisīdiṁsu. Bodhisatto pi rājānaṁ paṭipucchitvā paṭisanthāramakāsi. Atha naṁ rājā: “Tāta, mayā tvaṁ gambhīre {4.195} papāte khipāpito, kathaṁ sajīvitosī” ti pucchanto navamaṁ gāthamāha.

9. Anekatāle narake, gambhīre ca suduttare,
Pātito giriduggasmiṁ, kena tvaṁ tattha nāmarī ti.

Tattha anekatāle ti anekatālappamāṇe. Nāmarī ti na amari.

Tatoparaṁ:

10. Nāgo jātaphaṇo tattha, thāmavā girisānujo,
Paccaggahi maṁ bhogehi, tenāhaṁ tattha nāmariṁ.

11. Ehi taṁ paṭinessāmi, rājaputta sakaṁ gharaṁ,
Rajjaṁ kārehi bhaddante, kiṁ araññe karissasi.

12. Yathā gilitvā baḷisaṁ, uddhareyya salohitaṁ,
Uddharitvā sukhī assa, evaṁ passāmi attanaṁ.

13. Kiṁ nu tvaṁ baḷisaṁ brūsi, kiṁ tvaṁ brūsi salohitaṁ,
Kiṁ nu tvaṁ ubbhataṁ brūsi, taṁ me akkhāhi pucchito.

14. Kāmāhaṁ baḷisaṁ brūmi, hatthiassaṁ salohitaṁ,
Cattāhaṁ ubbhataṁ brūmi, evaṁ jānāhi khattiyā ti.

Imāsu pañcasu ekantarikā tisso gāthā bodhisattassa, dve rañño.

Tattha paccaggahi man-ti pabbatapatanakāle devatāya pariggahetvā dibbasamphassena samassāsetvā upanītaṁ maṁ paṭiggaṇhi, gahetvā ca pana nāgabhavanaṁ ānetvā mahantaṁ yasaṁ datvā: “Manussapathaṁ maṁ nehī” ti vutto maṁ manussapathaṁ ānesi. Ahaṁ idhāgantvā pabbajito, iti tena devatāya ca nāgarājassa ca ānubhāvena ahaṁ tattha nāmarinti sabbaṁ ārocesi.

Ehī ti rājā tassa vacanaṁ sutvā somanassappatto hutvā: “Tāta, ahaṁ bālabhāvena itthiyā vacanaṁ gahetvā evaṁ sīlācārasampanne tayi aparajjhiṁ, khamāhi me dosan”-ti pādesu nipatitvā: “Uṭṭhehi, mahārāja, khamāma te dosaṁ, ito paraṁ puna mā evaṁ anisammakārī bhaveyyāsī” ti vutte: “Tāta, tvaṁ attano kulasantakaṁ setacchattaṁ ussāpetvā rajjaṁ anusāsanto mayhaṁ khamasi nāmā” ti evamāha.

Uddharitvā ti {4.196} hadayavakkādīni asampattam-eva taṁ uddharitvā sukhī assa. Evaṁ passāmi attanan-ti attānaṁ mahārāja, evaṁ aham-pi puna sotthibhāvappattaṁ gilitabaḷisaṁ purisamiva attānaṁ passāmīti. “Kiṁ nu tvan”-ti idaṁ rājā tamatthaṁ vitthārato sotuṁ pucchati. Kāmāhan-ti pañca kāmaguṇe ahaṁ. Hatthiassaṁ salohitan-ti evaṁ hatthiassarathavāhanaṁ sattaratanādivibhavaṁ: “Salohitan”-ti brūmi. Cattāhan-ti cattaṁ ahaṁ, yadā taṁ sabbam-pi cattaṁ hoti pariccattaṁ, taṁ dānāhaṁ: “Ubbhatan”-ti brūmi.

“Iti kho, mahārāja, mayhaṁ rajjena kiccaṁ natthi, tvaṁ pana dasa rājadhamme akopetvā agatigamanaṁ pahāya dhammena rajjaṁ kārehī” ti mahāsatto pitu ovādaṁ adāsi. So rājā roditvā paridevitvā nagaraṁ gacchanto antarāmagge amacce pucchi. “Ahaṁ kaṁ nissāya evarūpena ācāraguṇasampannena puttena viyogaṁ patto” ti? “Aggamahesiṁ, devā” ti. Rājā taṁ uddhaṁpādaṁ gāhāpetvā corapapāte khipāpetvā nagaraṁ pavisitvā dhammena rajjaṁ kāresi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, pubbepesā maṁ akkositvā mahāvināsaṁ pattā” ti vatvā:

15. Ciñcamāṇavikā mātā, devadatto ca me pitā,
Ānando paṇḍito nāgo, sāriputto ca devatā,
Rājaputto ahaṁ āsiṁ, evaṁ dhāretha jātakan-ti.

Osānagāthāya jātakaṁ samodhānesi.

Mahāpadumajātakavaṇṇanā navamā