Ja 474: Ambajātakavaṇṇanā

Ahāsi {4.200} me ambaphalāni pubbe ti idaṁ satthā jetavane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Devadatto hi: “Ahaṁ buddho bhavissāmi, mayhaṁ samaṇo gotamo neva ācariyo na upajjhāyo” ti ācariyaṁ paccakkhāya jhānaparihīno saṅghaṁ bhinditvā anupubbena sāvatthiṁ āgacchanto bahijetavane pathaviyā vivare dinne avīciṁ pāvisi. Tadā bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto ācariyaṁ paccakkhāya mahāvināsaṁ patto, avīcimahāniraye nibbatto” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi devadatto ācariyaṁ paccakkhāya mahāvināsaṁ pattoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente tassa purohitakulaṁ ahivātarogena vinassi. Eko va putto bhittiṁ bhinditvā palāto. So takkasilaṁ gantvā disāpāmokkhassācariyassa santike tayo vede ca avasesasippāni ca uggahetvā ācariyaṁ vanditvā nikkhanto: “Desacārittaṁ jānissāmī” ti caranto ekaṁ paccantanagaraṁ pāpuṇi. Taṁ nissāya mahācaṇḍālagāmako ahosi. Tadā bodhisatto tasmiṁ gāme paṭivasati, paṇḍito byatto akāle phalaṁ gaṇhāpanamantaṁ jānāti. So pāto va vuṭṭhāya kājaṁ ādāya tato gāmā nikkhimitvā araññe ekaṁ ambarukkhaṁ upasaṅkamitvā sattapadamatthake ṭhito taṁ mantaṁ parivattetvā ambarukkhaṁ ekena {4.201} udakapasatena paharati. Rukkhato taṅkhaṇaññeva purāṇapaṇṇāni patanti, navāni uṭṭhahanti, pupphāni pupphitvā patanti, ambaphalāni uṭṭhāya muhutteneva paccitvā madhurāni ojavantāni dibbarasasadisāni hutvā rukkhato patanti. Mahāsatto tāni uccinitvā yāvadatthaṁ khāditvā kājaṁ pūrāpetvā gehaṁ gantvā tāni vikkiṇitvā puttadāraṁ posesi.

So brāhmaṇakumāro mahāsattaṁ akāle ambapakkāni āharitvā vikkiṇantaṁ disvā: “Nissaṁsayena tehi mantabalena uppannehi bhavitabbaṁ, imaṁ purisaṁ nissāya idaṁ anagghamantaṁ labhissāmī” ti cintetvā mahāsattassa ambāni āharaṇaniyāmaṁ pariggaṇhanto tathato ñatvā tasmiṁ araññato anāgate yeva tassa gehaṁ gantvā ajānanto viya hutvā tassa bhariyaṁ: “Kuhiṁ ayyo, ācariyo” ti pucchitvā: “Araññaṁ gato” ti vutte taṁ āgataṁ āgamayamāno va ṭhatvā āgacchantaṁ disvā hatthato pacchiṁ gahetvā āharitvā gehe ṭhapesi. Mahāsatto taṁ oloketvā bhariyaṁ āha: “bhadde, ayaṁ māṇavo mantatthāya āgato, tassa hatthe manto nassati, asappuriso eso” ti. Māṇavo pi: “Ahaṁ imaṁ mantaṁ ācariyassa upakārako hutvā labhissāmī” ti cintetvā tato paṭṭhāya tassa gehe sabbakiccāni karoti. Dārūni āharati, vīhiṁ koṭṭeti, bhattaṁ pacati, dantakaṭṭhamukhadhovanādīni deti, pādaṁ dhovati.

Ekadivasaṁ mahāsattena: “Tāta māṇava, mañcapādānaṁ me upadhānaṁ dehī” ti vutte aññaṁ apassitvā sabbarattiṁ ūrumhi ṭhapetvā nisīdi. Aparabhāge mahāsattassa bhariyā puttaṁ vijāyi. Tassā pasūtikāle parikammaṁ sabbamakāsi. Sā ekadivasaṁ mahāsattaṁ āha: “Sāmi, ayaṁ māṇavo jātisampanno hutvā mantatthāya amhākaṁ veyyāvaccaṁ karoti, etassa hatthe manto tiṭṭhatu vā mā vā, detha tassa mantan”-ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā {4.202} tassa mantaṁ datvā evamāha: “tāta, anagghoyaṁ manto, tava imaṁ nissāya mahālābhasakkāro bhavissati, raññā vā rājamahāmattena vā ‘ko te ācariyo’ ti puṭṭhakāle mā maṁ nigūhittho, sace hi ‘caṇḍālassa me santikā manto gahito’ ti lajjanto ‘brāhmaṇamahāsālo me ācariyo’ ti kathessasi, imassa mantassa phalaṁ na labhissasī” ti. So: “Kiṁ kāraṇā taṁ nigūhissāmi, kenaci puṭṭhakāle tumhe yeva kathessāmī” ti vatvā taṁ vanditvā caṇḍālagāmato nikkhamitvā mantaṁ vīmaṁsitvā anupubbena bārāṇasiṁ patvā ambāni vikkiṇitvā bahuṁ dhanaṁ labhi.

Athekadivasaṁ uyyānapālo tassa hatthato ambaṁ kiṇitvā rañño adāsi. Rājā taṁ paribhuñjitvā: “Kuto samma, tayā evarūpaṁ ambaṁ laddhan”-ti pucchi. Deva, eko māṇavo akālaambaphalāni ānetvā vikkiṇāti, tato me gahitanti. Tena hi: “Ito paṭṭhāya idheva ambāni āharatū” ti naṁ vadehīti. So tathā akāsi. Māṇavo pi tato paṭṭhāya ambāni rājakulaṁ harati. Atha raññā: “Upaṭṭhaha man”-ti vutte rājānaṁ upaṭṭhahanto bahuṁ dhanaṁ labhitvā anukkamena vissāsiko jāto. Atha naṁ ekadivasaṁ rājā pucchi: “Māṇava, kuto akāle evaṁ vaṇṇagandharasasampannāni ambāni labhasi, kiṁ te nāgo vā supaṇṇo vā devo vā koci deti, udāhu mantabalaṁ etan”-ti? “Na me mahārāja, koci deti, anaggho pana me manto atthi, tasseva balan”-ti. “Tena hi mayam-pi te ekadivasaṁ mantabalaṁ daṭṭhukāmā” ti. “Sādhu, deva, dassessāmī” ti. Rājā punadivase tena saddhiṁ uyyānaṁ gantvā: “Dassehī” ti āha. So: “Sādhū” ti ambarukkhaṁ upagantvā sattapadamatthake ṭhito mantaṁ parivattetvā rukkhaṁ udakena pahari. Taṅkhaṇaññeva ambarukkho heṭṭhā vuttaniyāmeneva phalaṁ gahetvā {4.203} mahāmegho viya ambavassaṁ vassi. Mahājano sādhukāraṁ adāsi, celukkhepā pavattiṁsu.

Rājā ambaphalāni khāditvā tassa bahuṁ dhanaṁ datvā: “Māṇavaka, evarūpo te acchariyamanto kassa santike gahito” ti pucchi. Māṇavo: “Sacāhaṁ ‘caṇḍālassa santike’ ti vakkhāmi, lajjitabbakaṁ bhavissati, mañca garahissanti, manto kho pana me paguṇo, idāni na nassissati, disāpāmokkhaṁ ācariyaṁ apadisāmī” ti cintetvā musāvādaṁ katvā: “Takkasilāyaṁ disāpāmokkhācariyassa santike gahito me” ti vadanto ācariyaṁ paccakkhāsi. Taṅkhaṇaññeva manto antaradhāyi. Rājā somanassajāto taṁ ādāya nagaraṁ pavisitvā punadivase: “Ambāni khādissāmī” ti uyyānaṁ gantvā maṅgalasilāpaṭṭe nisīditvā māṇava, ambāni āharāti āha. So: “Sādhū” ti ambaṁ upagantvā sattapadamatthake ṭhito: “Mantaṁ parivattessāmī” ti mante anupaṭṭhahante antarahitabhāvaṁ ñatvā lajjito aṭṭhāsi. Rājā: “Ayaṁ pubbe parisamajjhe yeva ambāni āharitvā amhākaṁ deti, ghanameghavassaṁ viya ambavassaṁ vassāpeti, idāni thaddho viya ṭhito, kiṁ nu kho kāraṇan”-ti cintetvā taṁ pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Ahāsi me ambaphalāni pubbe, aṇūni thūlāni ca brahmacāri,
Teheva mantehi na dāni tuyhaṁ, dumapphalā pātubhavanti brahme ti.

Tattha ahāsī ti āhari. Dumapphalā ti rukkhaphalāni.

Taṁ sutvā māṇavo: “Sace ‘ajja ambaphalaṁ na gaṇhāmī’ ti vakkhāmi, rājā me kujjhissati, musāvādena naṁ vañcessāmī” ti dutiyaṁ gāthamāha.

2. Nakkhattayogaṁ paṭimānayāmi, khaṇaṁ muhuttañca mante na passaṁ,
Nakkhattayogañca {4.204} khaṇañca laddhā, addhā harissambaphalaṁ pahūtan-ti.

Tattha addhāharissambaphalan-ti addhā ambaphalaṁ āharissāmi.

Rājā: “Ayaṁ aññadā nakkhattayogaṁ na vadati, kiṁ nu kho etan”-ti pucchanto dve gāthā abhāsi:

3. Nakkhattayogaṁ na pure abhāṇi, khaṇaṁ muhuttaṁ na pure asaṁsi,
Sayaṁ harī ambaphalaṁ pahūtaṁ, vaṇṇena gandhena rasenupetaṁ.

4. Mantābhijappena pure hi tuyhaṁ, dumapphalā pātubhavanti brahme,
Svājja na pāresi jappam-pi mantaṁ, ayaṁ so ko nāma tavajja dhammo ti.

Tattha na pāresī ti na sakkosi. Jappampī ti jappanto pi parivattento pi. Ayaṁ so ti ayam-eva so tava sabhāvo ajja ko nāma jātoti.

Taṁ sutvā māṇavo: “Na sakkā rājānaṁ musāvādena vañcetuṁ, sace pi me sabhāve kathite āṇaṁ kareyya, karotu, sabhāvam-eva kathessāmī” ti cintetvā dve gāthā abhāsi:

5. Caṇḍālaputto mama sampadāsi, dhammena mante pakatiñca saṁsi,
Mā cassu me pucchito nāmagottaṁ, guyhittho atthaṁ vijaheyya manto.

6. Sohaṁ janindena janamhi puṭṭho, makkhābhibhūto alikaṁ abhāṇiṁ,
Mantā ime brāhmaṇassā’ ti micchā, pahīnamanto kapaṇo rudāmī ti.

Tattha dhammenā ti samena kāraṇena appaṭicchādetvāva adāsi. Pakatiñca saṁsīti: “Mā me pucchito nāmagottaṁ guyhittho, sace gūhasi {4.205}, mantā te nassissantī” ti tesaṁ nassanapakatiñca mayhaṁ saṁsi. Brāhmaṇassā ti micchāti: “Brāhmaṇassa santike mayā ime mantā gahitā” ti micchāya abhaṇiṁ, tena me te mantā naṭṭhā, svāhaṁ pahīnamanto idāni kapaṇo rudāmīti.

Taṁ sutvā rājā: “Ayaṁ pāpadhammo evarūpaṁ ratanamantaṁ na olokesi, evarūpasmiñhi uttamaratanamante laddhe jāti kiṁ karissatī” ti kujjhitvā tassa garahanto:

7. Eraṇḍā pucimandā vā, atha vā pālibhaddakā,
Madhuṁ madhutthiko vinde, so hi tassa dumuttamo.

8. Khattiyā brāhmaṇā vessā, suddā caṇḍālapukkusā,
Yamhā dhammaṁ vijāneyya, so hi tassa naruttamo.

9. Imassa daṇḍañca vadhañca datvā, gale gahetvā khalayātha jammaṁ,
Yo uttamatthaṁ kasirena laddhaṁ, mānātimānena vināsayitthā ti.

Imā gāthā āha.

Tattha madhutthiko ti madhuatthiko puriso araññe madhuṁ olokento etesaṁ rukkhānaṁ yato madhuṁ labhati, so va dumo tassa dumuttamo nāma. Tatheva khattiyādīsu yamhā purisā dhammaṁ kāraṇaṁ yuttaṁ atthaṁ vijāneyya, so va tassa uttamo naro nāma. Imassa daṇḍañcā ti imassa pāpadhammassa sabbassaharaṇadaṇḍañca veḷupesikādīhi piṭṭhicammaṁ uppāṭetvā vadhañca datvā imaṁ jammaṁ gale gahetvā khalayātha, khalikārattaṁ pāpetvā niddhamatha nikkaḍḍhatha, kiṁ iminā idha vasantenāti.

Rājapurisā tathā katvā: “Tavācariyassa santikaṁ gantvā taṁ ārādhetvāva sace puna mante labhissasi, idha āgaccheyyāsi, no ce, imaṁ disaṁ mā olokeyyāsī” ti taṁ nibbisayamakaṁsu. So anātho hutvā: “Ṭhapetvā ācariyaṁ na me aññaṁ paṭisaraṇaṁ atthi, tasseva santikaṁ gantvā taṁ ārādhetvā puna mantaṁ yācissāmī” ti rodanto taṁ gāmaṁ agamāsi. Atha {4.206} naṁ āgacchantaṁ disvā mahāsatto bhariyaṁ āmantetvā: “Bhadde, passa taṁ pāpadhammaṁ parihīnamantaṁ puna āgacchantan”-ti āha. So mahāsattaṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisinno: “Kiṁkāraṇā āgatosī” ti puṭṭho: “Ācariya, musāvādaṁ katvā ācariyaṁ paccakkhitvā mahāvināsaṁ pattomhī” ti vatvā accayaṁ dassetvā puna mante yācanto:

10. Yathā samaṁ maññamāno pateyya, sobbhaṁ guhaṁ narakaṁ pūtipādaṁ,
Rajjūti vā akkame kaṇhasappaṁ, andho yathā jotimadhiṭṭhaheyya,
Evam-pi maṁ taṁ khalitaṁ sapañña, pahīnamantassa punappadāhī ti.

Gāthamāha.

Tattha yathā saman-ti yathā puriso idaṁ samaṁ ṭhānanti maññamāno sobbhaṁ vā guhaṁ vā bhūmiyā phalitaṭṭhānasaṅkhātaṁ narakaṁ vā pūtipādaṁ vā pateyya. Pūtipādo ti himavantapadese mahārukkhe sussitvā mate tassa mūlesu pūtikesu jātesu tasmiṁ ṭhāne mahāāvāṭo hoti, tassa nāmaṁ. Jotimadhiṭṭhaheyyā ti aggiṁ akkameyya. Evampī ti evaṁ aham-pi paññācakkhuno abhāvā andho tumhākaṁ visesaṁ ajānanto tumhesu khalito, taṁ maṁ khalitaṁ viditvā sapañña ñāṇasampanna pahīnamantassa mama puna pi dethāti.

Atha naṁ ācariyo: “Tāta, kiṁ kathesi, andho hi saññāya dinnāya sobbhādīni pariharati, mayā paṭhamam-eva tava kathitaṁ, idāni kimatthaṁ mama santikaṁ āgatosī” ti vatvā:

11. Dhammena mantaṁ tava sampadāsiṁ, tuvam-pi dhammena paṭiggahesi,
Pakatim-pi te attamano asaṁsiṁ, dhamme ṭhitaṁ taṁ na jaheyya manto.

12. Yo {4.207} bāla-mantaṁ kasirena laddhaṁ, yaṁ dullabhaṁ ajja manussaloke,
Kiñcā pi laddhā jīvituṁ appapañño, vināsayī alikaṁ bhāsamāno.

13. Bālassa mūḷhassa akataññuno ca, musā bhaṇantassa asaññatassa,
Mante mayaṁ tādisake na dema, kuto mantā gaccha na mayhaṁ ruccasī ti.

Imā gāthā āha.

Tattha dhammenā ti aham-pi tava ācariyabhāgaṁ hiraññaṁ vā suvaṇṇaṁ vā aggahetvā dhammeneva mantaṁ sampadāsiṁ, tvam-pi kiñci adatvā dhammena sameneva paṭiggahesi. Dhamme ṭhitan-ti ācariyapūjakadhamme ṭhitaṁ. Tādisake ti tathārūpe akālaphalagaṇhāpake mante na dema, gaccha na me ruccasīti.

So evaṁ ācariyena uyyojito: “Kiṁ mayhaṁ jīvitenā” ti araññaṁ pavisitvā anāthamaraṇaṁ mari.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi devadatto ācariyaṁ paccakkhāya mahāvināsaṁ patto” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā akataññū māṇavo devadatto ahosi, rājā ānando, caṇḍālaputto pana aham-eva ahosin”-ti.

Ambajātakavaṇṇanā paṭhamā