1. Ekakanipāto

1. Apaṇṇakavaggo

JA 1: Apaṇṇakajātakavaṇṇanā

Imaṁ [PTS 1.95] tāva apaṇṇakadhammadesanaṁ bhagavā sāvatthiṁ upanissāya jetavanamahāvihāre viharanto kathesi. Kaṁ pana ārabbha ayaṁ kathā samuṭṭhitāti? Seṭṭhissa sahāyake pañcasate titthiyasāvake. Ekasmiñhi divase anāthapiṇḍiko seṭṭhi attano sahāyake pañcasate aññatitthiyasāvake ādāya bahuṁ mālāgandhavilepanañceva sappitelamadhuphāṇitavatthacchādanāni ca gāhāpetvā jetavanaṁ gantvā bhagavantaṁ vanditvā gandhamālādīhi pūjetvā bhesajjāni ceva vatthāni ca bhikkhusaṅghassa vissajjetvā cha nisajjādose vajjetvā ekamantaṁ nisīdi. Te pi aññatitthiyasāvakā tathāgataṁ vanditvā satthu puṇṇacandasassirikaṁ mukhaṁ, lakkhaṇānubyañjanapaṭimaṇḍitaṁ byāmappabhāparikkhittaṁ brahmakāyaṁ, āveḷāveḷā yamakayamakā hutvā niccharantiyo ghanabuddharasmiyo ca olokayamānā anāthapiṇḍikassa samīpe yeva nisīdiṁsu.

Atha nesaṁ satthā manosilātale sīhanādaṁ nadanto taruṇasīho viya gajjanto pāvussakamegho viya ca ākāsagaṅgaṁ otārento [PTS 1.96] viya ca ratanadāmaṁ ganthento viya ca aṭṭhaṅgasamannāgatena savanīyena kamanīyena brahmassarena nānānayavicittaṁ madhuradhammakathaṁ kathesi. Te satthu dhammadesanaṁ sutvā pasannacittā uṭṭhāya dasabalaṁ vanditvā aññatitthiyasaraṇaṁ bhinditvā buddhaṁ saraṇaṁ agamaṁsu. Te tato paṭṭhāya niccakālaṁ anāthapiṇḍikena saddhiṁ gandhamālādihatthā vihāraṁ gantvā dhammaṁ suṇanti, dānaṁ denti, sīlaṁ rakkhanti, uposathakammaṁ karonti.

Atha bhagavā sāvatthito punadeva rājagahaṁ agamāsi. Te tathāgatassa gatakāle taṁ saraṇaṁ bhinditvā puna aññatitthiyasaraṇaṁ gantvā attano mūlaṭṭhāne yeva patiṭṭhitā. Bhagavā pi sattaṭṭha māse vītināmetvā puna jetavanam-eva agamāsi. Anāthapiṇḍiko puna pi te ādāya satthu santikaṁ gantvā satthāraṁ gandhamālādīhi pūjetvā vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Te pi bhagavantaṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdiṁsu. Atha nesaṁ tathāgate cārikaṁ pakkante gahitasaraṇaṁ bhinditvā puna aññatitthiyasaraṇam-eva gahetvā mūle patiṭṭhitabhāvaṁ bhagavato ārocesi.

Bhagavā aparimitakappakoṭiyo nirantaraṁ pavattitavacīsucaritānubhāvena dibbagandhagandhitaṁ nānāgandhapūritaṁ ratanakaraṇḍakaṁ vivaranto viya mukhapadumaṁ vivaritvā madhurassaraṁ nicchārento: “Saccaṁ kira tumhe upāsakā tīṇi saraṇāni bhinditvā aññatitthiyasaraṇaṁ gatā” ti pucchi. Atha tehi paṭicchādetuṁ asakkontehi: “Saccaṁ bhagavā” ti vutte satthā: “Upāsakā heṭṭhā avīciṁ upari bhavaggaṁ paricchedaṁ katvā tiriyaṁ aparimāṇāsu lokadhātūsu sīlādīhi guṇehi buddhena sadiso nāma natthi, kuto adhikataro” ti. “Yāvatā, bhikkhave, sattā apadā vā dvipadā vā catuppadā vā bahuppadā vā, tathāgato tesaṁ aggamakkhāyati (SN. 5.139; AN. 4.34), yaṁ kiñci vittaṁ idha vā huraṁ vā . . . pe. . . (Khp. 6.3; Snp. 226) aggato ve pasannānan”-ti ādīhi (AN. 4.34; Iti. 90) suttehi pakāsite ratanattayaguṇe pakāsetvā: “Evaṁ uttamaguṇehi samannāgataṁ ratanattayaṁ saraṇaṁ gatā upāsakā vā upāsikā vā nirayādīsu nibbattakā nāma natthi, apāyanibbattito pana muccitvā devaloke uppajjitvā mahāsampattiṁ anubhonti, tasmā tumhehi evarūpaṁ saraṇaṁ bhinditvā aññatitthiyasaraṇaṁ gacchantehi ayuttaṁ katan”-ti āha.

Ettha ca tīṇi ratanāni mokkhavasena uttamavasena saraṇagatānaṁ apāyesu nibbattiyā abhāvadīpanatthaṁ imāni suttāni dassetabbāni:

Ye [PTS 1.97] keci buddhaṁ saraṇaṁ gatāse, na te gamissanti apāyabhūmiṁ,
Pahāya mānusaṁ dehaṁ, devakāyaṁ paripūressanti. (DN. 20.332, SN. 1.37).

Ye keci dhammaṁ saraṇaṁ gatāse, na te gamissanti apāyabhūmiṁ,
Pahāya mānusaṁ dehaṁ, devakāyaṁ paripūressanti.

Ye keci saṅghaṁ saraṇaṁ gatāse, na te gamissanti apāyabhūmiṁ,
Pahāya mānusaṁ dehaṁ, devakāyaṁ paripūressanti.

Bahuṁ ve saraṇaṁ yanti, pabbatāni vanāni ca,
Ārāmarukkhacetyāni, manussā bhayatajjitā.

Netaṁ kho saraṇaṁ khemaṁ, netaṁ saraṇamuttamaṁ,
Netaṁ saraṇamāgamma, sabbadukkhā pamuccati.

Yo ca buddhañca dhammañca, saṅghañca saraṇaṁ gato,
Cattāri ariyasaccāni, sammappaññāya passati.

Dukkhaṁ dukkhasamuppādaṁ, dukkhassa ca atikkamaṁ,
Ariyañcaṭṭhaṅgikaṁ maggaṁ, dukkhūpasamagāminaṁ.

Etaṁ kho saraṇaṁ khemaṁ, etaṁ saraṇamuttamaṁ,
Etaṁ saraṇamāgamma, sabbadukkhā pamuccatī ti. (Dhp. 188-192).

Na kevalañca nesaṁ satthā ettakaṁ yeva dhammaṁ desesi, apica kho: “Upāsakā buddhānussatikammaṭṭhānaṁ nāma, dhammānussatikammaṭṭhānaṁ nāma, saṅghānussatikammaṭṭhānaṁ nāma sotāpattimaggaṁ deti, sotāpattiphalaṁ deti, sakadāgāmimaggaṁ deti, sakadāgāmiphalaṁ deti, anāgāmimaggaṁ deti, anāgāmiphalaṁ deti, arahattamaggaṁ deti, arahattaphalaṁ detī” ti evam-ādīhi pi nayehi dhammaṁ desetvā: “Evarūpaṁ nāma saraṇaṁ bhindantehi ayuttaṁ tumhehi katan”-ti āha. Ettha ca buddhānussatikammaṭṭhānādīnaṁ sotāpattimaggādippadānaṁ: “Ekadhammo, bhikkhave, bhāvito bahulīkato ekantanibbidāya virāgāya nirodhāya upasamāya abhiññāya sambodhāya nibbānāya saṁvattati. Katamo ekadhammo? Buddhānussatī” ti evam-ādīhi (AN. 1.296) suttehi dīpetabbaṁ.

Evaṁ bhagavā nānappakārehi upāsake ovaditvā: “Upāsakā pubbe pi manussā asaraṇaṁ ‘saraṇan’-ti takkaggāhena viraddhaggāhena gahetvā amanussapariggahite kantāre yakkhabhakkhā hutvā mahāvināsaṁ pattā, apaṇṇakaggāhaṁ pana ekaṁsikaggāhaṁ aviraddhaggāhaṁ gahitamanussā tasmiṁ yeva kantāre sotthibhāvaṁ pattā” ti vatvā tuṇhī ahosi. Atha kho anāthapiṇḍiko gahapati uṭṭhāyāsanā bhagavantaṁ vanditvā abhitthavitvā sirasmiṁ añjaliṁ patiṭṭhāpetvā evamāha: “Bhante, idāni tāva imesaṁ upāsakānaṁ uttamasaraṇaṁ bhinditvā takkaggahaṇaṁ amhākaṁ pākaṭaṁ, pubbe pana amanussapariggahite kantāre takkikānaṁ vināso, apaṇṇakaggāhaṁ gahitamanussānañca sotthibhāvo amhākaṁ paṭicchanno, tumhākam-eva [PTS 1.98] pākaṭo, sādhu vata no bhagavā ākāse puṇṇacandaṁ uṭṭhāpento viya imaṁ kāraṇaṁ pākaṭaṁ karotū” ti. Atha bhagavā: “Mayā kho, gahapati, aparimitakālaṁ dasa pāramiyo pūretvā lokassa kaṅkhacchedanattham-eva sabbaññutaññāṇaṁ paṭividdhaṁ, sīhavasāya suvaṇṇanāḷiṁ pūrento viya sakkaccaṁ sotaṁ odahitvā suṇohī” ti seṭṭhino satuppādaṁ janetvā himagabbhaṁ padāletvā puṇṇacandaṁ nīharanto viya bhavantarena paṭicchannakāraṇaṁ pākaṭaṁ akāsi.

Atīte kāsiraṭṭhe bārāṇasinagare brahmadatto nāma rājā ahosi. Tadā bodhisatto satthavāhakule paṭisandhiṁ gahetvā dasamāsaccayena mātukucchito nikkhamitvā anupubbena vayappatto pañcahi sakaṭasatehi vaṇijjaṁ karonto vicarati. So kadāci pubbantato aparantaṁ gacchati, kadāci aparantato pubbantaṁ. Bārāṇasiyaṁ yeva añño pi satthavāhaputto atthi bālo abyatto anupāyakusalo. Tadā bodhisatto bārāṇasito mahagghaṁ bhaṇḍaṁ gahetvā pañca sakaṭasatāni pūretvā gamanasajjāni katvā ṭhapesi. So pi bālasatthavāhaputto tatheva pañca sakaṭasatāni pūretvā gamanasajjāni katvā ṭhapesi.

Tadā bodhisatto cintesi: “Sace ayaṁ bālasatthavāhaputto mayā saddhiṁ yeva gamissati, sakaṭasahasse ekato maggaṁ gacchante maggo pi nappahossati, manussānaṁ dārudakādīni pi, balibaddānaṁ tiṇāni pi dullabhāni bhavissanti, etena vā mayā vā purato gantuṁ vaṭṭatī” ti. So taṁ pakkosāpetvā etamatthaṁ ārocetvā: “Dvīhi pi amhehi ekato gantuṁ na sakkā, kiṁ tvaṁ purato gamissasi, udāhu pacchato” ti āha. So cintesi: “Mayi purato gacchante bahū ānisaṁsā, maggena abhinneneva gamissāmi, goṇā anāmaṭṭhatiṇaṁ khādissanti, manussānaṁ anāmaṭṭhaṁ sūpeyyapaṇṇaṁ bhavissati, pasannaṁ udakaṁ bhavissati, yathāruciṁ agghaṁ ṭhapetvā bhaṇḍaṁ vikkiṇissāmī” ti. So: “Ahaṁ, samma, purato gamissāmī” ti [PTS 1.99] āha. Bodhisatto pi pacchato gamane bahū ānisaṁse addasa. Evaṁ hissa ahosi: “purato gacchantā magge visamaṭṭhānaṁ samaṁ karissanti, ahaṁ tehi gatamaggena gamissāmi, purato gatehi balibaddehi pariṇatathaddhatiṇe khādite mama goṇā puna uṭṭhitāni madhuratiṇāni khādissanti, gahitapaṇṇaṭṭhānato uṭṭhitaṁ manussānaṁ sūpeyyapaṇṇaṁ madhuraṁ bhavissati, anudake ṭhāne āvāṭaṁ khanitvā ete udakaṁ uppādessanti, tehi katesu āvāṭesu mayaṁ udakaṁ pivissāma, agghaṭṭhapanaṁ nāma manussānaṁ jīvitā voropanasadisaṁ, ahaṁ pacchato gantvā etehi ṭhapitagghena bhaṇḍaṁ vikkiṇissāmī” ti. Atha so ettake ānisaṁse disvā: “Samma, tvaṁ purato gacchāhī” ti āha. “Sādhu, sammā” ti bālasatthavāho sakaṭāni yojetvā nikkhanto anupubbena manussāvāsaṁ atikkamitvā kantāramukhaṁ pāpuṇi.

Kantāraṁ nāma: corakantāraṁ, vāḷakantāraṁ, nirudakakantāraṁ, amanussakantāraṁ, appabhakkhakantāranti pañcavidhaṁ. Tattha corehi adhiṭṭhitamaggo corakantāraṁ nāma. Sīhādīhi adhiṭṭhitamaggo vāḷakantāraṁ nāma. Yattha nhāyituṁ vā pātuṁ vā udakaṁ natthi, idaṁ nirudakakantāraṁ nāma. Amanussādhiṭṭhitaṁ amanussakantāraṁ nāma. Mūlakhādanīyādivirahitaṁ appabhakkhakantāraṁ nāma. Imasmiṁ pañcavidhe kantāre taṁ kantāraṁ nirudakakantārañceva amanussakantārañca. Tasmā so bālasatthavāhaputto sakaṭesu mahantamahantā cāṭiyo ṭhapetvā udakassa pūrāpetvā saṭṭhiyojanikaṁ kantāraṁ paṭipajji.

Athassa kantāramajjhaṁ gatakāle kantāre adhivatthayakkho: “Imehi manussehi gahitaṁ udakaṁ chaḍḍāpetvā dubbale katvā sabbeva ne khādissāmī” ti sabbasetataruṇabalibaddayuttaṁ [PTS 1.100] manoramaṁ yānakaṁ māpetvā dhanukalāpaphalakāvudhahatthehi dasahi dvādasahi amanussehi parivuto uppalakumudāni piḷandhitvā allakoso allavattho issarapuriso viya tasmiṁ yānake nisīditvā kaddamamakkhitehi cakkehi paṭipathaṁ agamāsi. Parivāraamanussāpissa purato ca pacchato ca gacchantā allakesā allavatthā uppalakumudamālā piḷandhitvā padumapuṇḍarīkakalāpe gahetvā bhisamuḷālāni khādantā udakabindūhi ceva kalalehi ca paggharantehi agamaṁsu. Satthavāhā ca nāma yadā dhuravāto vāyati, tadā yānake nisīditvā upaṭṭhākaparivutā rajaṁ pariharantā purato gacchanti. Yadā pacchato vāto vāyati, tadā teneva nayena pacchato gacchanti. Tadā pana dhuravāto ahosi, tasmā so satthavāhaputto purato agamāsi.

Yakkho taṁ āgacchantaṁ disvā attano yānakaṁ maggā okkamāpetvā: “Kahaṁ gacchathā” ti tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ akāsi. Satthavāho pi attano yānakaṁ maggā okkamāpetvā sakaṭānaṁ gamanokāsaṁ datvā ekamante ṭhito taṁ yakkhaṁ avoca: “Bho, amhe tāva bārāṇasito āgacchāma. Tumhe pana uppalakumudāni piḷandhitvā padumapuṇḍarīkahatthā bhisamuḷālāni khādantā kaddamamakkhitā udakabindūhi paggharantehi āgacchatha. Kiṁ nu kho tumhehi āgatamagge devo vassati, uppalādisañchannāni vā sarāni atthī” ti pucchi. Yakkho tassa kathaṁ sutvā: “Samma, kiṁ nāmetaṁ kathesi. Esā nīlavanarāji paññāyati. Tato paṭṭhāya sakalaṁ araññaṁ ekodakaṁ, nibaddhaṁ devo vassati, kandarā pūrā, tasmiṁ tasmiṁ ṭhāne padumādisañchannāni sarāni atthī” ti vatvā paṭipāṭiyā gacchantesu [PTS 1.101] sakaṭesu: “Imāni sakaṭāni ādāya kahaṁ gacchathā” ti pucchi. “Asukajanapadaṁ nāmā” ti. “Imasmiṁ cimasmiñca sakaṭe kiṁ nāma bhaṇḍan”-ti? “Asukañca asukañcā” ti. “Pacchato āgacchantaṁ sakaṭaṁ ativiya garukaṁ hutvā āgacchati, etasmiṁ kiṁ bhaṇḍan”-ti? “Udakaṁ etthā” ti. “Parato tāva udakaṁ ānentehi vo manāpaṁ kataṁ, ito paṭṭhāya pana udakena kiccaṁ natthi, purato bahu udakaṁ, cāṭiyo bhinditvā udakaṁ chaḍḍetvā sukhena gacchathā” ti āha. Evañca pana vatvā: “Tumhe gacchatha, amhākaṁ papañco hotī” ti thokaṁ gantvā tesaṁ adassanaṁ patvā attano yakkhanagaram-eva agamāsi.

So pi bālasatthavāho attano bālatāya yakkhassa vacanaṁ gahetvā cāṭiyo bhindāpetvā pasatamattam-pi udakaṁ anavasesetvā sabbaṁ chaḍḍāpetvā sakaṭāni pājāpesi, purato appamattakam-pi udakaṁ nāhosi, manussā pānīyaṁ alabhantā kilamiṁsu. Te yāva sūriyatthaṅgamanā gantvā sakaṭāni mocetvā parivaṭṭakena ṭhapetvā goṇe cakkesu bandhiṁsu. Neva goṇānaṁ udakaṁ ahosi, na manussānaṁ yāgubhattaṁ vā. Dubbalamanussā tattha tattha nipajjitvā sayiṁsu. Rattibhāgasamanantare yakkhā yakkhanagarato āgantvā sabbe pi goṇe ca manusse ca jīvitakkhayaṁ pāpetvā maṁsaṁ khāditvā aṭṭhīni avasesetvā agamaṁsu. Evamekaṁ bālasatthavāhaputtaṁ nissāya sabbe pi te vināsaṁ pāpuṇiṁsu, hatthaṭṭhikādīni disāvidisāsu vippakiṇṇāni ahesuṁ. Pañca sakaṭasatāni yathāpūritāneva aṭṭhaṁsu.

Bodhisatto pi kho bālasatthavāhaputtassa nikkhantadivasato māsaḍḍhamāsaṁ vītināmetvā pañcahi sakaṭasatehi nagarā nikkhamma anupubbena kantāramukhaṁ pāpuṇi. So tattha udakacāṭiyo pūretvā bahuṁ udakaṁ ādāya khandhāvāre bheriṁ carāpetvā manusse sannipātetvā [PTS 1.102] evamāha: “Tumhe maṁ anāpucchitvā pasatamattam-pi udakaṁ mā vaḷañjayittha, kantāre visarukkhā nāma honti, pattaṁ vā pupphaṁ vā phalaṁ vā tumhehi pure akhāditapubbaṁ maṁ anāpucchitvā mā khāditthā” ti. Evaṁ manussānaṁ ovādaṁ datvā pañcahi sakaṭasatehi kantāraṁ paṭipajji. Tasmiṁ kantāramajjhaṁ sampatte so yakkho purimanayeneva bodhisattassa paṭipathe attānaṁ dassesi. Bodhisatto taṁ disvāva aññāsi: “Imasmiṁ kantāre udakaṁ natthi, nirudakakantāro nāmesa, ayañca nibbhayo rattanetto, chāyāpissa na paññāyati, nissaṁsayaṁ iminā purato gato bālasatthavāhaputto sabbaṁ udakaṁ chaḍḍāpetvā kilametvā sapariso khādito bhavissati, mayhaṁ pana paṇḍitabhāvaṁ upāyakosallaṁ na jānāti maññe” ti. Tato naṁ āha: “Gacchatha tumhe, mayaṁ vāṇijā nāma aññaṁ udakaṁ adisvā gahitaudakaṁ na chaḍḍema, diṭṭhaṭṭhāne pana chaḍḍetvā sakaṭāni sallahukāni katvā gamissāmā” ti yakkho thokaṁ gantvā adassanaṁ upagamma attano yakkhanagaram-eva gato.

Yakkhe pana gate manussā bodhisattaṁ āhaṁsu: “Ayya, ete manussā ‘esā nīlavanarāji paññāyati, tato paṭṭhāya nibaddhaṁ devo vassatī’ ti vatvā uppalakumudamālādhārino padumapuṇḍarīkakalāpe ādāya bhisamuḷālāni khādantā allavatthā allakesā udakabindūhi paggharantehi āgatā, udakaṁ chaḍḍetvā sallahukehi sakaṭehi khippaṁ gacchāmā” ti. Bodhisatto tesaṁ kathaṁ sutvā sakaṭāni ṭhapāpetvā sabbe manusse sannipātāpetvā: “Tumhehi ‘imasmiṁ kantāre saro vā pokkharaṇī vā atthī’ ti kassaci sutapubban”-ti pucchi. “Na, ayya, sutapubban”-ti. Nirudakakantāro nāma eso, idāni ekacce manussā: “Etāya nīlavanarājiyā purato devo vassatī” ti vadanti, “vuṭṭhivāto nāma kittakaṁ ṭhānaṁ [PTS 1.103] vāyatī” ti? “Yojanamattaṁ, ayyā” ti. “Kacci pana vo ekassā pi sarīraṁ vuṭṭhivāto paharatī” ti? “Natthi ayyā” ti. “Meghasīsaṁ nāma kittake ṭhāne paññāyatī” ti? “Tiyojanamatte ayyā” ti. “Atthi pana vo kenaci ekam-pi meghasīsaṁ diṭṭhan”-ti? “Natthi, ayyā” ti. “Vijjulatā nāma kittake ṭhāne paññāyatī” ti? “Catuppañcayojanamatte, ayyā” ti. “Atthi pana vo kenaci vijjulatobhāso diṭṭho” ti? “Natthi, ayyā” ti. “Meghasaddo nāma kittake ṭhāne suyyatī” ti? “Ekadviyojanamatte, ayyā” ti. “Atthi pana vo kenaci meghasaddo suto” ti? “Natthi, ayyā” ti. “Na ete manussā, yakkhā ete, amhe udakaṁ chaḍḍāpetvā dubbale katvā khāditukāmā āgatā bhavissanti. Purato gato bālasatthavāhaputto na upāyakusalo. Addhā so etehi udakaṁ chaḍḍāpetvā kilametvā khādito bhavissati, pañca sakaṭasatāni yathāpūritāneva ṭhitāni bhavissanti. Ajja mayaṁ tāni passissāma, pasatamattam-pi udakaṁ achaḍḍetvā sīghasīghaṁ pājethā” ti pājāpesi.

So gacchanto yathāpūritāneva pañca sakaṭasatāni goṇamanussānañca hatthaṭṭhikādīni disāvidisāsu vippakiṇṇāni disvā sakaṭāni mocāpetvā sakaṭaparivaṭṭakena khandhāvāraṁ bandhāpetvā kālasseva manusse ca goṇe ca sāyamāsabhattaṁ bhojāpetvā manussānaṁ majjhe goṇe nipajjāpetvā sayaṁ balanāyako hutvā khaggahattho tiyāmarattiṁ ārakkhaṁ gahetvā ṭhitako va aruṇaṁ uṭṭhāpesi. Punadivase pana pāto va sabbakiccāni niṭṭhāpetvā goṇe bhojetvā dubbalasakaṭāni chaḍḍāpetvā thirāni gāhāpetvā appagghaṁ bhaṇḍaṁ chaḍḍāpetvā mahagghaṁ bhaṇḍaṁ āropāpetvā yathādhippetaṁ ṭhānaṁ gantvā diguṇatiguṇena mūlena bhaṇḍaṁ vikkiṇitvā sabbaṁ parisaṁ ādāya puna attano nagaram-eva agamāsi.

Satthā [PTS 1.104] imaṁ dhammakathaṁ kathetvā: “Evaṁ, gahapati, pubbe takkaggāhagāhino mahāvināsaṁ pattā, apaṇṇakaggāhagāhino pana amanussānaṁ hatthato muccitvā sotthinā icchitaṭṭhānaṁ gantvā puna sakaṭṭhānam-eva paccāgamiṁsū” ti vatvā dve pi vatthūni ghaṭetvā imissā apaṇṇakadhammadesanāya abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

1. Apaṇṇakaṁ ṭhānameke, dutiyaṁ āhu takkikā,
Etadaññāya medhāvī, taṁ gaṇhe yadapaṇṇakan-ti.

Tattha apaṇṇakan-ti ekaṁsikaṁ aviraddhaṁ niyyānikaṁ. Ṭhānan-ti kāraṇaṁ. Kāraṇañhi yasmā tadāyattavuttitāya phalaṁ tiṭṭhati nāma, tasmā: “Ṭhānan”-ti vuccati, “ṭhānañca ṭhānato aṭṭhānañca aṭṭhānato” ti ādīsu (Vibh. 809) cassa payogo veditabbo. Iti: “Apaṇṇakaṁ ṭhānan”-ti padadvayenāpi: “Yaṁ ekantahitasukhāvahattā paṇḍitehi paṭipannaṁ ekaṁsikakāraṇaṁ aviraddhakāraṇaṁ niyyānikakāraṇaṁ, taṁ idan”-ti dīpeti. Ayamettha saṅkhepo, pabhedato pana tīṇi saraṇagamanāni, pañca sīlāni, dasa sīlāni, pātimokkhasaṁvaro, indriyasaṁvaro, ājīvapārisuddhi, paccayapaṭisevanaṁ, sabbam-pi catupārisuddhisīlaṁ; indriyesu guttadvāratā, bhojane mattaññutā, jāgariyānuyogo, jhānaṁ, vipassanā, abhiññā, samāpatti, ariyamaggo, ariyaphalaṁ, sabbampetaṁ apaṇṇakaṭṭhānaṁ apaṇṇakapaṭipadā, niyyānikapaṭipadā ti attho.

Yasmā ca pana niyyānikapaṭipadāya etaṁ nāmaṁ, tasmā yeva bhagavā apaṇṇakapaṭipadaṁ dassento imaṁ suttamāha.

“Tīhi, bhikkhave, dhammehi samannāgato bhikkhu apaṇṇakapaṭipadaṁ paṭipanno hoti, yoni cassa āraddhā hoti āsavānaṁ khayāya. Katamehi tīhi? Idha, bhikkhave, bhikkhu indriyesu guttadvāro hoti, bhojane mattaññū hoti, jāgariyaṁ anuyutto hoti. Kathañca, bhikkhave, bhikkhu indriyesu guttadvāro hoti? Idha, bhikkhave, bhikkhu cakkhunā rūpaṁ disvā na nimittaggāhī hoti . . . pe. . . evaṁ kho, bhikkhave, bhikkhu indriyesu guttadvāro hoti.

“Kathañca, bhikkhave, bhikkhu bhojane mattaññū hoti? Idha, bhikkhave, bhikkhu paṭisaṅkhā yoniso āhāraṁ āhāreti neva davāya na madāya . . . pe. . . evaṁ kho, bhikkhave, bhikkhu bhojane mattaññū hoti.

“Kathañca, bhikkhave, bhikkhu jāgariyaṁ anuyutto hoti. Idha, bhikkhave, bhikkhu divasaṁ caṅkamena nisajjāya . . . pe. . . evaṁ kho, bhikkhave, bhikkhu jāgariyaṁ anuyutto hotī” ti (AN. 3.16).

Imasmiñcā pi sutte tayo va dhammā vuttā. Ayaṁ pana apaṇṇakapaṭipadā yāva arahattaphalaṁ labbhateva [PTS 1.105]. Tattha arahattaphalam pi, phalasamāpattivihārassa ceva, anupādāparinibbānassa ca, paṭipadā yeva nāma hoti.

Eke ti ekacce paṇḍitamanussā. Tattha kiñcāpi: “Asukā nāmā” ti niyamo natthi, idaṁ pana saparisaṁ bodhisattaṁ yeva sandhāya vuttanti veditabbaṁ. Dutiyaṁ āhu takkikā ti dutiyan-ti paṭhamato apaṇṇakaṭṭhānato niyyānikakāraṇato dutiyaṁ takkaggāhakāraṇaṁ aniyyānikakāraṇaṁ. Āhu takkikā ti ettha pana saddhiṁ purimapadena ayaṁ yojanā: apaṇṇakaṭṭhānaṁ ekaṁsikakāraṇaṁ aviraddhakāraṇaṁ niyyānikakāraṇaṁ eke bodhisattappamukhā paṇḍitamanussā gaṇhiṁsu. Ye pana bālasatthavāhaputtappamukhā takkikā āhu, te dutiyaṁ sāparādhaṁ anekaṁsikaṭṭhānaṁ viraddhakāraṇaṁ aniyyānikakāraṇaṁ aggahesuṁ. Tesu ye apaṇṇakaṭṭhānaṁ aggahesuṁ, te sukkapaṭipadaṁ paṭipannā. Ye dutiyaṁ: “Purato bhavitabbaṁ udakenā” ti takkaggāhasaṅkhātaṁ aniyyānikakāraṇaṁ aggahesuṁ. Te kaṇhapaṭipadaṁ paṭipannā.

Tattha sukkapaṭipadā aparihānipaṭipadā, kaṇhapaṭipadā parihānipaṭipadā. Tasmā ye sukkapaṭipadaṁ paṭipannā, te aparihīnā sotthibhāvaṁ pattā. Ye pana kaṇhapaṭipadaṁ paṭipannā, te parihīnā anayabyasanaṁ āpannāti imamatthaṁ bhagavā anāthapiṇḍikassa gahapatino vatvā uttari idamāha: “Etadaññāya medhāvī, taṁ gaṇhe yadapaṇṇakan”-ti.

Tattha etadaññāya medhāvīti: “Medhā” ti laddhanāmāya vipulāya visuddhāya uttamāya paññāya samannāgato kulaputto etaṁ apaṇṇake ceva sapaṇṇake cāti dvīsu atakkaggāhatakkaggāhasaṅkhātesu ṭhānesu guṇadosaṁ vuddhihāniṁ atthānatthaṁ ñatvā ti attho. Taṁ gaṇhe yadapaṇṇakan-ti yaṁ apaṇṇakaṁ ekaṁsikaṁ sukkapaṭipadāaparihāniyapaṭipadāsaṅkhātaṁ niyyānikakāraṇaṁ, tadeva gaṇheyya. Kasmā? Ekaṁsikādibhāvato yeva. Itaraṁ pana na gaṇheyya. Kasmā? Anekaṁsikādibhāvato yeva. Ayañhi apaṇṇakapaṭipadā nāma sabbesaṁ buddhapaccekabuddhabuddhaputtānaṁ paṭipadā. Sabbabuddhā hi apaṇṇakapaṭipadāyam-eva ṭhatvā daḷhena vīriyena pāramiyo pūretvā bodhimūle buddhā nāma honti, paccekabuddhā paccekabodhiṁ uppādenti, buddhaputtā sāvakapāramiñāṇaṁ paṭivijjhanti.

Iti bhagavā tesaṁ upāsakānaṁ tisso kulasampattiyo ca cha kāmasagge brahmalokasampattiyo ca datvā pi pariyosāne arahattamaggaphaladāyikā [PTS 1.106] apaṇṇakapaṭipadā nāma, catūsu apāyesu pañcasu ca nīcakulesu nibbattidāyikā sapaṇṇakapaṭipadā nāmāti imaṁ apaṇṇakadhammadesanaṁ dassetvā uttari cattāri saccāni soḷasahi ākārehi pakāsesi. Catusaccapariyosāne sabbe pi te pañcasatā upāsakā sotāpattiphale patiṭṭhahiṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā dassetvā dve vatthūni kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānetvā dassesi: “tasmiṁ samaye bālasatthavāhaputto devadatto ahosi, tassa parisā devadattaparisāva, paṇḍitasatthavāhaputtaparisā buddhaparisā, paṇḍitasatthavāhaputto pana aham-eva ahosin”-ti desanaṁ niṭṭhāpesi.

Apaṇṇakajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 2: Vaṇṇupathajātakavaṇṇanā

Akilāsuno ti imaṁ dhammadesanaṁ bhagavā sāvatthiyaṁ viharanto kathesi. Kaṁ pana ārabbhāti? Ekaṁ ossaṭṭhavīriyaṁ bhikkhuṁ. Tathāgate kira sāvatthiyaṁ viharante eko sāvatthivāsī kulaputto jetavanaṁ gantvā satthu santike dhammadesanaṁ sutvā pasannacitto kāmesu ādīnavaṁ disvā pabbajitvā upasampadāya pañcavassiko hutvā dve mātikā uggaṇhitvā vipassanācāraṁ sikkhitvā satthu santike attano cittaruciyaṁ kammaṭṭhānaṁ gahetvā ekaṁ araññaṁ pavisitvā vassaṁ upagantvā temāsaṁ vāyamanto pi obhāsamattaṁ vā nimittamattaṁ vā uppādetuṁ nāsakkhi.

Athassa etadahosi: “Satthārā cattāro puggalā kathitā, tesu mayā padaparamena bhavitabbaṁ, natthi maññe mayhaṁ imasmiṁ attabhāve maggo vā phalaṁ vā, kiṁ karissāmi araññavāsena, satthu santikaṁ gantvā rūpasobhaggappattaṁ buddhasarīraṁ olokento madhuraṁ dhammadesanaṁ suṇanto viharissāmī” ti puna jetavanam-eva paccāgamāsi. Atha naṁ sandiṭṭhasambhattā āhaṁsu: “āvuso, tvaṁ satthu santike kammaṭṭhānaṁ gahetvā ‘samaṇadhammaṁ karissāmī’ ti gato, idāni pana āgantvā saṅgaṇikāya abhiramamāno carasi, kiṁ nu kho te pabbajitakiccaṁ matthakaṁ pattaṁ, appaṭisandhiko jātosī” ti? Āvuso, ahaṁ maggaṁ vā phalaṁ vā alabhitvā: “Abhabbapuggalena mayā bhavitabban”-ti vīriyaṁ ossajitvā āgatomhīti. “Akāraṇaṁ te, āvuso, kataṁ daḷhavīriyassa satthu sāsane pabbajitvā vīriyaṁ ossajantena, ayuttaṁ te kataṁ, ehi tathāgatassa [PTS 1.107] dassemā” ti taṁ ādāya satthu santikaṁ agamaṁsu.

Satthā taṁ disvā evamāha: “Bhikkhave, tumhe etaṁ bhikkhuṁ anicchamānaṁ ādāya āgatā, kiṁ kataṁ iminā” ti? “Bhante, ayaṁ bhikkhu evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā samaṇadhammaṁ karonto vīriyaṁ ossajitvā āgato” ti āhaṁsu. Atha naṁ satthā āha: “Saccaṁ kira tayā bhikkhu vīriyaṁ ossaṭṭhan”-ti? “Saccaṁ, bhagavā” ti. “Kiṁ pana tvaṁ bhikkhu evarūpe mama sāsane pabbajitvā ‘appiccho’ ti vā ‘santuṭṭho’ ti vā ‘pavivitto’ ti vā ‘āraddhavīriyo’ ti vā evaṁ attānaṁ ajānāpetvā ‘ossaṭṭhavīriyo bhikkhū’ ti jānāpesi. Nanu tvaṁ pubbe vīriyavā ahosi, tayā ekena kataṁ vīriyaṁ nissāya marukantāre pañcasu sakaṭasatesu manussā ca goṇā ca pānīyaṁ labhitvā sukhitā jātā, idāni kasmā vīriyaṁ ossajasī” ti. So bhikkhu ettakena vacanena upatthambhito ahosi.

Taṁ pana kathaṁ sutvā bhikkhū bhagavantaṁ yāciṁsu: “bhante, idāni iminā bhikkhunā vīriyassa ossaṭṭhabhāvo amhākaṁ pākaṭo, pubbe panassa ekassa vīriyaṁ nissāya marukantāre goṇamanussānaṁ pānīyaṁ labhitvā sukhitabhāvo paṭicchanno, tumhākaṁ sabbaññutaññāṇasseva pākaṭo, amhākampetaṁ kāraṇaṁ kathethā” ti. “Tena hi, bhikkhave, suṇāthā” ti bhagavā tesaṁ bhikkhūnaṁ satuppādaṁ janetvā bhavantarena paṭicchannakāraṇaṁ pākaṭamakāsi.

Atīte kāsiraṭṭhe bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto satthavāhakule paṭisandhiṁ gahetvā vayappatto pañcahi sakaṭasatehi vaṇijjaṁ karonto vicarati. So ekadā saṭṭhiyojanikaṁ marukantāraṁ paṭipajji. Tasmiṁ kantāre sukhumavālukā muṭṭhinā gahitā hatthe na tiṭṭhati, sūriyuggamanato paṭṭhāya aṅgārarāsi viya uṇhā hoti, na sakkā akkamituṁ. Tasmā taṁ paṭipajjantā dārudakatilataṇḍulādīni sakaṭehi ādāya rattim-eva gantvā aruṇuggamane sakaṭāni parivaṭṭaṁ katvā matthake maṇḍapaṁ kāretvā kālasseva āhārakiccaṁ niṭṭhāpetvā chāyāya nisinnā divasaṁ khepetvā atthaṅgate sūriye sāyamāsaṁ bhuñjitvā bhūmiyā sītalāya jātāya sakaṭāni yojetvā gacchanti, samuddagamanasadisam-eva gamanaṁ hoti. Thalaniyāmako nāma laddhuṁ vaṭṭati, so tārakasaññā [PTS 1.108] satthaṁ tāreti.

So pi satthavāho tasmiṁ kāle imināva niyāmena taṁ kantāraṁ gacchanto ekūnasaṭṭhi yojanāni gantvā: “Idāni ekaratteneva marukantārā nikkhamanaṁ bhavissatī” ti sāyamāsaṁ bhuñjitvā sabbaṁ dārudakaṁ khepetvā sakaṭāni yojetvā pāyāsi. Niyāmako pana purimasakaṭe āsanaṁ pattharāpetvā ākāse tārakaṁ olokento: “Ito pājetha, ito pājethā” ti vadamāno nipajji. So dīghamaddhānaṁ aniddāyanabhāvena kilanto niddaṁ okkami, goṇe nivattitvā āgatamaggam-eva gaṇhante na aññāsi. Goṇā sabbarattiṁ agamaṁsu. Niyāmako aruṇuggamanavelāya pabuddho nakkhattaṁ oloketvā: “Sakaṭāni nivattetha nivattethā” ti āha. Sakaṭāni nivattetvā paṭipāṭiṁ karontānaññeva aruṇo uggato. Manussā: “Hiyyo amhākaṁ niviṭṭhakhandhāvāraṭṭhānamevetaṁ, dārudakam-pi no khīṇaṁ, idāni naṭṭhamhā” ti sakaṭāni mocetvā parivaṭṭakena ṭhapetvā matthake maṇḍapaṁ katvā attano attano sakaṭassa heṭṭhā anusocantā nipajjiṁsu.

Bodhisatto: “Mayi vīriyaṁ ossajante sabbe vinassissantī” ti pāto sītalavelāyam-eva āhiṇḍanto ekaṁ dabbatiṇagacchaṁ disvā: “Imāni tiṇāni heṭṭhā udakasinehena uṭṭhitāni bhavissantī” ti cintetvā kuddālaṁ gāhāpetvā taṁ padesaṁ khaṇāpesi, te saṭṭhihatthaṭṭhānaṁ khaṇiṁsu. Ettakaṁ ṭhānaṁ khaṇitvā paharantānaṁ kuddālo heṭṭhāpāsāṇe paṭihaññi, pahaṭamatte sabbe vīriyaṁ ossajiṁsu. Bodhisatto pana: “Imassa pāsāṇassa heṭṭhā udakena bhavitabban”-ti otaritvā pāsāṇe ṭhito oṇamitvā sotaṁ odahitvā saddaṁ āvajjento heṭṭhā udakassa pavattanasaddaṁ sutvā uttaritvā cūḷupaṭṭhākaṁ āha: “tāta, tayā vīriye ossaṭṭhe sabbe vinassissāma, tvaṁ vīriyaṁ anossajanto imaṁ ayakūṭaṁ gahetvā āvāṭaṁ otaritvā etasmiṁ pāsāṇe pahāraṁ dehī” ti. So tassa vacanaṁ sampaṭicchitvā sabbesu [PTS 1.109] vīriyaṁ ossajitvā ṭhitesu pi vīriyaṁ anossajanto otaritvā pāsāṇe pahāraṁ adāsi. Pāsāṇo majjhe bhijjitvā heṭṭhā patitvā sotaṁ sannirumbhitvā aṭṭhāsi, tālakkhandhappamāṇā udakavaṭṭi uggañchi. Sabbe pānīyaṁ pivitvā nhāyiṁsu, atirekāni akkhayugādīni phāletvā yāgubhattaṁ pacitvā bhuñjitvā goṇe ca bhojetvā sūriye atthaṅgate udakāvāṭasamīpe dhajaṁ bandhitvā icchitaṭṭhānaṁ agamaṁsu. Te tattha bhaṇḍaṁ vikkiṇitvā diguṇaṁ tiguṇaṁ catugguṇaṁ lābhaṁ labhitvā attano vasanaṭṭhānam-eva agamaṁsu. Te tattha yāvatāyukaṁ ṭhatvā yathākammaṁ gatā, bodhisatto pi dānādīni puññāni katvā yathākammam-eva gato.

Sammāsambuddho imaṁ dhammadesanaṁ kathetvā abhisambuddho va imaṁ gāthaṁ kathesi:

2. Akilāsuno vaṇṇupathe khaṇantā, udaṅgaṇe tattha papaṁ avinduṁ,
Evaṁ munī vīriyabalūpapanno, akilāsu vinde hadayassa santin-ti.

Tattha akilāsuno ti nikkosajjā āraddhavīriyā. Vaṇṇupathe ti vaṇṇu vuccati vālukā, vālukāmaggeti attho. Khaṇantā ti bhūmiṁ khaṇamānā. Udaṅgaṇe ti ettha Ud ti nipāto, aṅgaṇe ti manussānaṁ sañcaraṇaṭṭhāne, anāvāṭe bhūmibhāgeti attho. Tatthā ti tasmiṁ vaṇṇupathe. Papaṁ avindun-ti udakaṁ paṭilabhiṁsu. Udakañhi papīyanabhāvena: “Papā” ti vuccati. Pavaddhaṁ vā āpaṁ papaṁ, mahodakanti attho.

Evan-ti opammapaṭipādanaṁ. Munī ti monaṁ vuccati ñāṇaṁ, kāyamoneyyādīsu vā aññataraṁ, tena samannāgatattā puggalo: “Munī” ti vuccati. So panesa agāriyamuni, anagāriyamuni, sekkhamuni, asekkhamuni, paccekabuddhamuni, munimunīti anekavidho. Tattha agāriyamunī ti gihī āgataphalo viññātasāsano. Anagāriyamunī ti tathārūpo va pabbajito. Sekkhamunī ti satta sekkhā. Asekkhamunī ti khīṇāsavo. Paccekabuddhamunī ti paccekasambuddho. Munimunī ti sammāsambuddho. Imasmiṁ panatthe sabbasaṅgāhakavasena [PTS 1.110] moneyyasaṅkhātāya paññāya samannāgato: “Munī” ti veditabbo. Vīriyabalūpapanno ti vīriyena ceva kāyabalañāṇabalena ca samannāgato. Akilāsū ti nikkosajjo:

Kāmaṁ taco ca nhāru ca, aṭṭhi ca avasissatu,
Upasussatu nissesaṁ, sarīre maṁsalohitan-ti.

Evaṁ vuttena caturaṅgasamannāgatena vīriyena samannāgatattā analaso. Vinde hadayassa santin-ti cittassa pi hadayarūpassa pi sītalabhāvakaraṇena: “Santin”-ti saṅkhaṁ gataṁ jhānavipassanābhiññāarahattamaggañāṇasaṅkhātaṁ ariyadhammaṁ vindati paṭilabhatī ti attho. Bhagavatā hi:

“Dukkhaṁ, bhikkhave, kusīto viharati vokiṇṇo pāpakehi akusalehi dhammehi, mahantañca sadatthaṁ parihāpeti. Āraddhavīriyo ca kho, bhikkhave, sukhaṁ viharati pavivitto pāpakehi akusalehi dhammehi, mahantañca sadatthaṁ paripūreti, na, bhikkhave, hīnena aggassa patti hotī” ti (SN. 2.22).

Evaṁ anekehi suttehi kusītassa dukkhavihāro, āraddhavīriyassa ca sukhavihāro saṁvaṇṇito. Idhā pi āraddhavīriyassa akatābhinivesassa vipassakassa vīriyabalena adhigantabbaṁ tam-eva sukhavihāraṁ dassento: “Evaṁ munī vīriyabalūpapanno, akilāsu vinde hadayassa santin”-ti āha. Idaṁ vuttaṁ hoti: yathā te vāṇijā akilāsuno vaṇṇupathe khaṇantā udakaṁ labhiṁsu, evaṁ imasmim-pi sāsane akilāsu hutvā vāyamamāno paṇḍito bhikkhu imaṁ jhānādibhedaṁ hadayassa santiṁ labhati. So tvaṁ bhikkhu pubbe udakamattassa atthāya vīriyaṁ katvā idāni evarūpe maggaphaladāyake niyyānikasāsane kasmā vīriyaṁ ossajasīti evaṁ imaṁ dhammadesanaṁ dassetvā cattāri saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ossaṭṭhavīriyo bhikkhu aggaphale arahatte patiṭṭhāsi.

Satthā pi dve vatthūni kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānetvā dassesi: “Tasmiṁ samaye vīriyaṁ anossajitvā pāsāṇaṁ bhinditvā mahājanassa udakadāyako cūḷupaṭṭhāko ayaṁ ossaṭṭhavīriyo bhikkhu ahosi, avasesaparisā idāni buddhaparisā jātā, satthavāhajeṭṭhako pana aham-eva ahosin”-ti desanaṁ niṭṭhāpesi.

Vaṇṇupathajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 3: Serivavāṇijajātakavaṇṇanā

Idha ce naṁ virādhesī ti imam-pi dhammadesanaṁ bhagavā sāvatthiyaṁ viharanto ekaṁ ossaṭṭhavīriyam-eva bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi purimanayeneva bhikkhūhi ānītaṁ disvā satthā āha: “tvaṁ bhikkhu, evarūpe maggaphaladāyake sāsane [PTS 1.111] pabbajitvā vīriyaṁ ossajanto satasahassagghanikāya kañcanapātiyā parihīno serivavāṇijo viya ciraṁ socissasī” ti. Bhikkhū tassatthassa āvibhāvatthaṁ bhagavantaṁ yāciṁsu, bhagavā bhavantarena paṭicchannakāraṇaṁ pākaṭamakāsi.

Atīte ito pañcame kappe bodhisatto serivaraṭṭhe kacchapuṭavāṇijo ahosi. So serivanāmakena ekena lolakacchapuṭavāṇijena saddhiṁ vohāratthāya gacchanto nīlavāhaṁ nāma nadiṁ uttaritvā ariṭṭhapuraṁ nāma nagaraṁ pavisanto nagaravīthiyo bhājetvā attano pattavīthiyā bhaṇḍaṁ vikkiṇanto vicari. Itaro pi attano pattavīthiṁ gaṇhi. Tasmiñca nagare ekaṁ seṭṭhikulaṁ parijiṇṇaṁ ahosi, sabbe puttabhātikā ca dhanañca parikkhayaṁ agamaṁsu, ekā dārikā ayyikāya saddhiṁ avasesā ahosi, tā dve pi paresaṁ bhatiṁ katvā jīvanti. Gehe pana tāsaṁ mahāseṭṭhinā paribhuttapubbā suvaṇṇapāti bhājanantare nikkhittā dīgharattaṁ avalañjiyamānā malaggahitā ahosi, tā tassā suvaṇṇapātibhāvam-pi na jānanti. So lolavāṇijo tasmiṁ samaye: “Maṇike gaṇhatha, maṇike gaṇhathā” ti vicaranto taṁ gharadvāraṁ pāpuṇi. Sā kumārikā taṁ disvā ayyikaṁ āha: “Amma mayhaṁ ekaṁ piḷandhanaṁ gaṇhā” ti. Amma mayaṁ duggatā, kiṁ datvā gaṇhissāmāti. Ayaṁ no pāti atthi, no ca amhākaṁ upakārā, imaṁ datvā gaṇhāti. Sā vāṇijaṁ pakkosāpetvā āsane nisīdāpetvā taṁ pātiṁ datvā: “Ayya, imaṁ gahetvā tava bhaginiyā kiñcideva dehī” ti āha. Vāṇijo pātiṁ hatthena gahetvāva: “Suvaṇṇapāti bhavissatī” ti parivattetvā pātipiṭṭhiyaṁ sūciyā lekhaṁ kaḍḍhitvā suvaṇṇabhāvaṁ ñatvā: “Imāsaṁ kiñci adatvāva imaṁ pātiṁ harissāmī” ti: “Ayaṁ kiṁ agghati, aḍḍhamāsako pissā mūlaṁ na [PTS 1.112] hotī” ti bhūmiyaṁ khipitvā uṭṭhāyāsanā pakkāmi. Ekena pavisitvā nikkhantavīthiṁ itaro pavisituṁ labhatīti bodhisatto taṁ vīthiṁ pavisitvā: “Maṇike gaṇhatha, maṇike gaṇhathā” ti vicaranto tam-eva gharadvāraṁ pāpuṇi.

Puna sā kumārikā tatheva ayyikaṁ āha. Atha naṁ ayyikā: “Amma, paṭhamaṁ āgatavāṇijo pātiṁ bhūmiyaṁ khipitvā gato, idāni kiṁ datvā gaṇhissāmā” ti āha. Amma, so vāṇijo pharusavāco, ayaṁ pana piyadassano mudusallāpo, appeva nāma naṁ gaṇheyyāti. Amma, tena hi pakkosāhīti. Sā taṁ pakkosi. Athassa gehaṁ pavisitvā nisinnassa taṁ pātiṁ adaṁsu. So tassā suvaṇṇapātibhāvaṁ ñatvā: “Amma, ayaṁ pāti satasahassaṁ agghati, satasahassagghanakabhaṇḍaṁ mayhaṁ hatthe natthī” ti āha. Ayya, paṭhamaṁ āgatavāṇijo: “Ayaṁ aḍḍhamāsakam-pi na agghatī” ti vatvā bhūmiyaṁ khipitvā gato, ayaṁ pana tava puññena suvaṇṇapāti jātā bhavissati, mayaṁ imaṁ tuyhaṁ dema, kiñcideva no datvā imaṁ gahetvā yāhīti. Bodhisatto tasmiṁ khaṇe hatthagatāni pañca kahāpaṇasatāni pañcasatagghanakañca bhaṇḍaṁ sabbaṁ datvā: “Mayhaṁ imaṁ tulañca pasibbakañca aṭṭha ca kahāpaṇe dethā” ti ettakaṁ yācitvā ādāya pakkāmi. So sīgham-eva nadītīraṁ gantvā nāvikassa aṭṭha kahāpaṇe datvā nāvaṁ abhiruhi.

Tato lolavāṇijo pi puna taṁ gehaṁ gantvā: “Āharatha taṁ pātiṁ, tumhākaṁ kiñcideva dassāmī” ti āha. Sā taṁ paribhāsitvā: “Tvaṁ amhākaṁ satasahassagghanikaṁ suvaṇṇapātiṁ aḍḍhamāsagghanikam-pi na akāsi, tuyhaṁ pana sāmikasadiso eko dhammiko vāṇijo amhākaṁ sahassaṁ datvā taṁ ādāya gato” ti āha. Taṁ sutvāva: “Satasahassagghanikāya suvaṇṇapātiyā parihīnomhi, mahājānikaro vata me ayan”-ti sañjātabalavasoko satiṁ paccupaṭṭhāpetuṁ asakkonto [PTS 1.113] visaññī hutvā attano hatthagate kahāpaṇe ceva bhaṇḍikañca gharadvāre yeva vikiritvā nivāsanapārupanaṁ pahāya tulādaṇḍaṁ muggaraṁ katvā ādāya bodhisattassa anupadaṁ pakkanto nadītīraṁ gantvā bodhisattaṁ gacchantaṁ disvā: “Ambho, nāvika, nāvaṁ nivattehī” ti āha. Bodhisatto pana: “Tāta, mā nivattayī” ti paṭisedhesi. Itarassa pi bodhisattaṁ gacchantaṁ passantasseva balavasoko udapādi, hadayaṁ uṇhaṁ ahosi, mukhato lohitaṁ uggañchi, vāpikaddamo viya hadayaṁ phali. So bodhisatte āghātaṁ bandhitvā tattheva jīvitakkhayaṁ pāpuṇi. Idaṁ paṭhamaṁ devadattassa bodhisatte āghātabandhanaṁ. Bodhisatto dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Sammāsambuddho imaṁ dhammadesanaṁ kathetvā abhisambuddho va imaṁ gāthaṁ kathesi:

3. Idha ce naṁ virādhesi, saddhammassa niyāmataṁ,
Ciraṁ tvaṁ anutappesi, serivāyaṁva vāṇijo ti.

Tattha idha ce naṁ virādhesi, saddhammassa niyāmatan-ti imasmiṁ sāsane etaṁ saddhammassa niyāmatāsaṅkhātaṁ sotāpattimaggaṁ virādhesi. Yadi virādhesi, vīriyaṁ ossajanto nādhigacchasi na paṭilabhasī ti attho. Ciraṁ tvaṁ anutappesī ti evaṁ sante tvaṁ dīghamaddhānaṁ socanto paridevanto anutapessasi, atha vā ossaṭṭhavīriyatāya ariyamaggassa virādhitattā dīgharattaṁ nirayādīsu uppanno nānappakārāni dukkhāni anubhavanto anutappissasi kilamissasīti ayamettha attho. Kathaṁ? Serivāyaṁva vāṇijo ti: “Serivā” ti evaṁnāmako ayaṁ vāṇijo yathā. Idaṁ vuttaṁ hoti: yathā pubbe serivanāmako vāṇijo satasahassagghanikaṁ suvaṇṇapātiṁ labhitvā tassā gahaṇatthāya vīriyaṁ akatvā tato parihīno anutap pi, evam-eva tvam-pi imasmiṁ sāsane paṭiyattasuvaṇṇapātisadisaṁ ariyamaggaṁ ossaṭṭhavīriyatāya anadhigacchanto tato parihīno dīgharattaṁ anutappissasi. Sace pana vīriyaṁ na ossajissasi, paṇḍitavāṇijo suvaṇṇapātiṁ viya mama sāsane navavidham-pi lokuttaradhammaṁ paṭilabhissasīti.

Evamassa [PTS 1.114] satthā arahattena kūṭaṁ gaṇhanto imaṁ dhammadesanaṁ dassetvā cattāri saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ossaṭṭhavīriyo bhikkhu aggaphale arahatte patiṭṭhāsi.

Satthā pi dve vatthūni kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānetvā dassesi: “tadā bālavāṇijo devadatto ahosi, paṇḍitavāṇijo pana aham-eva ahosin”-ti desanaṁ niṭṭhāpesi.

Serivavāṇijajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 4: Cūḷaseṭṭhijātakavaṇṇanā

Appakena pi medhāvī ti imaṁ dhammadesanaṁ bhagavā rājagahaṁ upanissāya jīvakambavane viharanto cūḷapanthakattheraṁ ārabbha kathesi.

Tattha cūḷapanthakassa tāva nibbatti kathetabbā. Rājagahe kira dhanaseṭṭhikulassa dhītā attano dāseneva saddhiṁ santhavaṁ katvā: “Aññe pi me imaṁ kammaṁ jāneyyun”-ti bhītā evamāha: “Amhehi imasmiṁ ṭhāne vasituṁ na sakkā, sace me mātāpitaro imaṁ dosaṁ jānissanti, khaṇḍākhaṇḍaṁ karissanti, videsaṁ gantvā vasissāmā” ti hatthasāraṁ gahetvā aggadvārena nikkhamitvā: “Yattha vā tattha vā aññehi ajānanaṭṭhānaṁ gantvā vasissāmā” ti ubho pi agamaṁsu.

Tesaṁ ekasmiṁ ṭhāne vasantānaṁ saṁvāsamanvāya tassā kucchiyaṁ gabbho patiṭṭhāsi. Sā gabbhaparipākaṁ āgamma sāmikena saddhiṁ mantesi: “Gabbho me paripākaṁ gato, ñātibandhuvirahite ṭhāne gabbhavuṭṭhānaṁ nāma ubhinnam-pi amhākaṁ dukkham-eva, kulageham-eva gacchāmā” ti. So: “Sacāhaṁ gamissāmi, jīvitaṁ me natthī” ti cintetvā: “Ajja gacchāma, sve gacchāmā” ti divase atikkāmesi. Sā cintesi: “Ayaṁ bālo attano dosamahantatāya gantuṁ na ussahati, mātāpitaro nāma ekantahitā, ayaṁ gacchatu vā mā vā, mayā gantuṁ vaṭṭatī” ti. Sā tasmiṁ gehā nikkhante gehaparikkhāraṁ paṭisāmetvā attano kulagharaṁ gatabhāvaṁ anantaragehavāsīnaṁ ārocetvā maggaṁ paṭipajji.

Atha so puriso gharaṁ āgato taṁ adisvā paṭivissake pucchitvā: “Kulagharaṁ gatā” ti sutvā vegena anubandhitvā antarāmagge sampāpuṇi. Tassā pi tattheva gabbhavuṭṭhānaṁ ahosi. So: “Kiṁ idaṁ bhadde” ti pucchi. “Sāmi, eko putto jāto” ti. “Idāni kiṁ karissāmā” ti? “Yassatthāya mayaṁ kulagharaṁ gaccheyyāma, taṁ kammaṁ antarāva nipphannaṁ, tattha gantvā kiṁ karissāma, nivattāmā” ti dve pi ekacittā hutvā nivattiṁsu. Tassa ca dārakassa panthe jātattā: “Panthako” ti nāmaṁ akaṁsu [PTS 1.115]. Tassā na cirasseva aparo pi gabbho patiṭṭhahi. Sabbaṁ purimanayeneva vitthāretabbaṁ. Tassā pi dārakassa panthe jātattā paṭhamajātassa: “Mahāpanthako” ti nāmaṁ katvā itarassa: “Cūḷapanthako” ti nāmaṁ akaṁsu. Te dve pi dārake gahetvā attano vasanaṭṭhānam-eva āgatā.

Tesaṁ tattha vasantānaṁ ayaṁ mahāpanthakadārako aññe dārake: “Cūḷapitā mahāpitā” ti, “ayyako ayyikā” ti ca vadante sutvā mātaraṁ pucchi: “Amma, aññe dārakā ‘cūḷapitā mahāpitā’ ti pi vadanti, ‘ayyako ayyikā’ ti pi vadanti, amhākaṁ ñātakā natthī” ti. “Āma, tāta, tumhākaṁ ettha ñātakā natthi, rājagahanagare pana vo dhanaseṭṭhi nāma ayyako, tattha tumhākaṁ bahū ñātakā” ti. “Kasmā tattha na gacchatha, ammā” ti? Sā attano agamanakāraṇaṁ puttassa akathetvā puttesu punappunaṁ kathentesu sāmikaṁ āha: “ime dārakā maṁ ativiya kilamenti, kiṁ no mātāpitaro disvā maṁsaṁ khādissanti, ehi dārakānaṁ ayyakakulaṁ dassessāmā” ti. “Ahaṁ sammukhā bhavituṁ na sakkhissāmi, taṁ pana tattha nayissāmī” ti. “Sādhu, ayya, yena kenaci upāyena dārakānaṁ ayyakakulam-eva daṭṭhuṁ vaṭṭatī” ti dve pi janā dārake ādāya anupubbena rājagahaṁ patvā nagaradvāre ekissā sālāya nivāsaṁ katvā dārakamātā dve dārake gahetvā āgatabhāvaṁ mātāpitūnaṁ ārocāpesi.

Te taṁ sāsanaṁ sutvā: “Saṁsāre vicarantānaṁ na putto na dhītā nāma natthi, te amhākaṁ mahāparādhikā, na sakkā tehi amhākaṁ cakkhupathe ṭhātuṁ, ettakaṁ pana dhanaṁ gahetvā dve pi janā phāsukaṭṭhānaṁ gantvā jīvantu, dārake pana idha pesentū” ti. Seṭṭhidhītā mātāpitūhi pesitaṁ dhanaṁ gahetvā dārake āgatadūtānaṁ yeva hatthe datvā pesesi, dārakā ayyakakule vaḍḍhanti. Tesu cūḷapanthako atidaharo, mahāpanthako pana ayyakena saddhiṁ dasabalassa dhammakathaṁ sotuṁ gacchati. Tassa niccaṁ satthu sammukhā dhammaṁ suṇantassa pabbajjāya cittaṁ nami. So ayyakaṁ āha: “Sace tumhe sampaṭicchatha, ahaṁ pabbajeyyan”-ti. “Kiṁ vadesi, tāta, mayhaṁ sakalalokassa pi pabbajjāto taveva pabbajjā bhaddikā, sace sakkosi, pabbaja tātā” ti sampaṭicchitvā satthu santikaṁ gato. Satthā: “Kiṁ mahāseṭṭhi dārako te laddho” ti. “Āma, bhante ayaṁ dārako mayhaṁ nattā, tumhākaṁ [PTS 1.116] santike pabbajāmīti vadatī” ti āha. Satthā aññataraṁ piṇḍacārikaṁ bhikkhuṁ: “Imaṁ dārakaṁ pabbājehī” ti āṇāpesi. Thero tassa tacapañcakakammaṭṭhānaṁ ācikkhitvā pabbājesi. So bahuṁ buddhavacanaṁ uggaṇhitvā paripuṇṇavasso upasampadaṁ labhi. Upasampanno hutvā yoniso manasikāre kammaṁ karonto arahattaṁ pāpuṇi.

So jhānasukhena, maggasukhena, phalasukhena vītināmento cintesi: “Sakkā nu kho imaṁ sukhaṁ cūḷapanthakassa dātun”-ti. Tato ayyakaseṭṭhissa santikaṁ gantvā: “Mahāseṭṭhi sace tumhe sampaṭicchatha, ahaṁ cūḷapanthakaṁ pabbājeyyan”-ti āha. “Pabbājetha, bhante” ti. Thero cūḷapanthakadārakaṁ pabbājetvā dasasu sīlesu patiṭṭhāpesi. Cūḷapanthakasāmaṇero pabbajitvāva dandho ahosi.

Padumaṁ yathā kokanadaṁ sugandhaṁ, pāto siyā phullamavītagandhaṁ,
Aṅgīrasaṁ passa virocamānaṁ, tapantamādiccamivantalikkhe ti. (SN. 1.123, AN. 5.195).

Imaṁ ekagāthaṁ catūhi māsehi gaṇhituṁ nāsakkhi. So kira kassapasammāsambuddhakāle pabbajitvā paññavā hutvā aññatarassa dandhabhikkhuno uddesaggahaṇakāle parihāsakeḷiṁ akāsi. So bhikkhu tena parihāsena lajjito neva uddesaṁ gaṇhi, na sajjhāyamakāsi. Tena kammena ayaṁ pabbajitvāva dandho jāto, gahitagahitaṁ padaṁ uparūpari padaṁ gaṇhantassa nassati. Tassa imam-eva gāthaṁ gahetuṁ vāyamantassa cattāro māsā atikkantā.

Atha naṁ mahāpanthako āha: “Cūḷapanthaka, tvaṁ imasmiṁ sāsane abhabbo, catūhi māsehi ekam-pi gāthaṁ gahetuṁ na sakkosi, pabbajitakiccaṁ pana tvaṁ kathaṁ matthakaṁ pāpessasi, nikkhama ito” ti vihārā nikkaḍḍhi. Cūḷapanthako buddhasāsane sinehena gihibhāvaṁ na pattheti. Tasmiñca kāle mahāpanthako bhattuddesako hoti. Jīvako komārabhacco bahuṁ gandhamālaṁ ādāya attano ambavanaṁ gantvā satthāraṁ pūjetvā dhammaṁ sutvā uṭṭhāyāsanā dasabalaṁ vanditvā mahāpanthakaṁ upasaṅkamitvā: “Kittakā, bhante, satthu santike bhikkhū” ti pucchi. “Pañcamattāni bhikkhusatānī” ti. “Sve, bhante, buddhappamukhāni pañca bhikkhusatāni ādāya amhākaṁ nivesane bhikkhaṁ gaṇhathā” ti. “Upāsaka, cūḷapanthako nāma bhikkhu dandho aviruḷhidhammo, taṁ ṭhapetvā sesānaṁ nimantanaṁ sampaṭicchāmī” ti [PTS 1.117] thero āha. Taṁ sutvā cūḷapanthako cintesi: “Thero ettakānaṁ bhikkhūnaṁ nimantanaṁ sampaṭicchanto maṁ bāhiraṁ katvā sampaṭicchati, nissaṁsayaṁ mayhaṁ bhātikassa mayi cittaṁ bhinnaṁ bhavissati, kiṁ idāni mayhaṁ iminā sāsanena, gihī hutvā dānādīni puññāni karonto jīvissāmī” ti.

So punadivase pātova: “Gihī bhavissāmī” ti pāyāsi. Satthā paccūsakāle yeva lokaṁ olokento imaṁ kāraṇaṁ disvā paṭhamataraṁ gantvā cūḷapanthakassa gamanamagge dvārakoṭṭhake caṅkamanto aṭṭhāsi. Cūḷapanthako gharaṁ gacchanto satthāraṁ disvā upasaṅkamitvā vandi. Atha naṁ satthā: “Kahaṁ pana, tvaṁ cūḷapanthaka, imāya velāya gacchasī” ti āha. Bhātā maṁ, bhante, nikkaḍḍhati, tenāhaṁ vibbhamituṁ gacchāmīti. Cūḷapanthaka, tava pabbajjā nāma mama santakā, bhātarā nikkaḍḍhito kasmā mama santikaṁ nāgañchi? Ehi kiṁ te gihibhāvena, mama santike bhavissasī” ti bhagavā cūḷapanthakaṁ ādāya gantvā gandhakuṭippamukhe nisīdāpetvā: “Cūḷapanthaka, tvaṁ puratthābhimukho hutvā imaṁ pilotikaṁ ‘rajoharaṇaṁ rajoharaṇan’-ti parimajjanto idheva hohī” ti iddhiyā abhisaṅkhataṁ parisuddhaṁ pilotikākhaṇḍaṁ datvā kāle ārocite bhikkhusaṅghaparivuto jīvakassa gehaṁ gantvā paññattāsane nisīdi.

Cūḷapanthako pi sūriyaṁ olokento taṁ pilotikākhaṇḍaṁ: “Rajoharaṇaṁ rajoharaṇan”-ti parimajjanto nisīdi, tassa taṁ pilotikākhaṇḍaṁ parimajjantassa parimajjantassa kiliṭṭhaṁ ahosi. Tato cintesi: “Idaṁ pilotikākhaṇḍaṁ ativiya parisuddhaṁ, imaṁ pana attabhāvaṁ nissāya purimapakatiṁ vijahitvā evaṁ kiliṭṭhaṁ jātaṁ, aniccā vata saṅkhārā” ti khayavayaṁ paṭṭhapento vipassanaṁ vaḍḍhesi. Satthā: “Cūḷapanthakassa cittaṁ vipassanaṁ āruḷhan”-ti ñatvā: “Cūḷapanthaka, tvaṁ etaṁ pilotikākhaṇḍam-eva saṁkiliṭṭhaṁ rajorañjitaṁ jātanti mā saññaṁ kari, abbhantare pana te rāgarajādayo atthi, te harāhī” ti vatvā obhāsaṁ vissajjetvā purato nisinno viya paññāyamānarūpo hutvā imā gāthā abhāsi:

Rāgo rajo na ca pana reṇu vuccati, rāgassetaṁ adhivacanaṁ rajoti,
Etaṁ rajaṁ vippajahitva bhikkhavo, viharanti te vigatarajassa sāsane.

Doso [PTS 1.118] rajo na ca pana reṇu vuccati, dosassetaṁ adhivacanaṁ rajoti,
Etaṁ rajaṁ vippajahitva bhikkhavo, viharanti te vigatarajassa sāsane.

Moho rajo na ca pana reṇu vuccati, mohassetaṁ adhivacanaṁ rajoti,
Etaṁ rajaṁ vippajahitva bhikkhavo, viharanti te vigatarajassa sāsane ti. (MNidd. 209, CNidd. udayamāṇavapucchāniddesa 74).

Gāthāpariyosāne cūḷapanthako saha paṭisambhidāhi arahattaṁ pāpuṇi, paṭisambhidāhi yevassa tīṇi piṭakāni āgamaṁsu. So kira pubbe rājā hutvā nagaraṁ padakkhiṇaṁ karonto nalāṭato sede muccante parisuddhena sāṭakena nalāṭantaṁ puñchi, sāṭako kiliṭṭho ahosi. So: “Imaṁ sarīraṁ nissāya evarūpo parisuddho sāṭako pakatiṁ jahitvā kiliṭṭho jāto, aniccā vata saṅkhārā” ti aniccasaññaṁ paṭilabhi. Tena kāraṇenassa rajoharaṇam-eva paccayo jāto.

Jīvako pi kho komārabhacco dasabalassa dakkhiṇodakaṁ upanāmesi. Satthā: “Nanu, jīvaka, vihāre bhikkhū atthī” ti hatthena pattaṁ pidahi. Mahāpanthako: “Bhante, vihāre natthi bhikkhū” ti āha. Satthā: “Atthi jīvakā” ti āha. Jīvako: “Tena hi, bhaṇe, gaccha, vihāre bhikkhūnaṁ atthibhāvaṁ vā natthibhāvaṁ vā jānāhī” ti purisaṁ pesesi. Tasmiṁ khaṇe cūḷapanthako: “Mayhaṁ bhātiko ‘vihāre bhikkhū natthī’ ti bhaṇati, vihāre bhikkhūnaṁ atthibhāvamassa pakāsessāmī” ti sakalaṁ ambavanaṁ bhikkhūnaṁ yeva pūresi. Ekacce bhikkhū cīvarakammaṁ karonti, ekacce rajanakammaṁ, ekacce sajjhāyaṁ karontīti evaṁ aññamaññaṁ asadisaṁ bhikkhusahassaṁ māpesi. So puriso vihāre bahū bhikkhū disvā nivattitvā: “Ayya, sakalaṁ ambavanaṁ bhikkhūhi paripuṇṇan”-ti jīvakassa ārocesi. Thero pi kho tattheva:

Sahassakkhattumattānaṁ, nimminitvāna panthako,
Nisīdambavane ramme, yāva kālappavedanā ti. (Thag. 563).

Atha satthā taṁ purisaṁ āha: “vihāraṁ gantvā ‘satthā cūḷapanthakaṁ nāma pakkosatī’ ti vadehī” ti. Tena gantvā tathāvutte: “Ahaṁ cūḷapanthako, ahaṁ cūḷapanthako” ti mukhasahassaṁ uṭṭhahi. Puriso gantvā: “Sabbe pi kira te, bhante, cūḷapanthakā yeva nāmā” ti āha. Tena hi tvaṁ gantvā yo paṭhamaṁ: “Ahaṁ cūḷapanthako” ti vadati, taṁ [PTS 1.119] hatthe gaṇha, avasesā antaradhāyissantīti. So tathā akāsi, tāvadeva sahassamattā bhikkhū antaradhāyiṁsu. Thero tena purisena saddhiṁ agamāsi. Satthā bhattakiccapariyosāne jīvakaṁ āmantesi: “Jīvaka, cūḷapanthakassa pattaṁ gaṇha, ayaṁ te anumodanaṁ karissatī” ti. Jīvako tathā akāsi. Thero sīhanādaṁ nadanto taruṇasīho viya tīṇi piṭakāni saṁkhobhetvā anumodanaṁ akāsi.

Satthā uṭṭhāyāsanā bhikkhusaṅghaparivāro vihāraṁ gantvā bhikkhūhi vatte dassite uṭṭhāyāsanā gandhakuṭippamukhe ṭhatvā bhikkhusaṅghassa sugatovādaṁ datvā kammaṭṭhānaṁ kathetvā bhikkhusaṅghaṁ uyyojetvā surabhigandhavāsitaṁ gandhakuṭiṁ pavisitvā dakkhiṇena passena sīhaseyyaṁ upagato. Atha sāyanhasamaye dhammasabhāyaṁ bhikkhū ito cito ca samosaritvā rattakambalasāṇiṁ parikkhipantā viya nisīditvā satthu guṇakathaṁ ārabhiṁsu: “Āvuso, mahāpanthako cūḷapanthakassa ajjhāsayaṁ ajānanto ‘catūhi māsehi ekagāthaṁ gaṇhituṁ na sakkoti, dandho ayan’-ti vihārā nikkaḍḍhi, sammāsambuddho pana attano anuttaradhammarājatāya ekasmiṁ yevassa antarabhatte saha paṭisambhidāhi arahattaṁ adāsi, tīṇi piṭakāni paṭisambhidāhi yeva āgatāni, aho buddhānaṁ balaṁ nāma mahantan”-ti.

Atha bhagavā dhammasabhāyaṁ imaṁ kathāpavattiṁ ñatvā: “Ajja mayā gantuṁ vaṭṭatī” ti buddhaseyyāya uṭṭhāya surattadupaṭṭaṁ nivāsetvā vijjulataṁ viya kāyabandhanaṁ bandhitvā rattakambalasadisaṁ sugatamahācīvaraṁ pārupitvā surabhigandhakuṭito nikkhamma mattavāraṇo viya sīhavikkantavilāsena vijambhamāno sīho viya anantāya buddhalīlāya dhammasabhaṁ gantvā alaṅkatamaṇḍapamajjhe supaññattavarabuddhāsanaṁ abhiruyha chabbaṇṇabuddharasmiyo vissajjento aṇṇavakucchiṁ obhāsayamāno yugandharamatthake bālasūriyo viya āsanamajjhe nisīdi. Sammāsambuddhe pana āgatamatte bhikkhusaṅgho kathaṁ pacchinditvā tuṇhī ahosi.

Satthā mudukena mettacittena parisaṁ oloketvā: “Ayaṁ parisā ativiya sobhati, ekassa pi hatthakukkuccaṁ vā pādakukkuccaṁ vā ukkāsitasaddo vā khipitasaddo vā natthi, sabbepime buddhagāravena sagāravā buddhatejena tajjitā mayi āyukappam-pi akathetvā nisinne paṭhamaṁ kathaṁ samuṭṭhāpetvā na kathessanti, kathāsamuṭṭhāpanavattaṁ nāma mayāva jānitabbaṁ, aham-eva paṭhamaṁ kathessāmī” ti madhurena brahmassarena bhikkhū āmantetvā: “Kāya nuttha, bhikkhave [PTS 1.120], etarahi kathāya sannisinnā, kā ca pana vo antarākathā vippakatā” ti āha. Bhante, na mayaṁ imasmiṁ ṭhāne nisinnā aññaṁ tiracchānakathaṁ kathema, tumhākaṁ yeva pana guṇe vaṇṇayamānā nisinnāmha: “Āvuso mahāpanthako cūḷapanthakassa ajjhāsayaṁ ajānanto ‘catūhi māsehi ekaṁ gāthaṁ gaṇhituṁ na sakkoti, dandho ayan’-ti vihārā nikkaḍḍhi, sammāsambuddho pana anuttaradhammarājatāya ekasmiṁ yevassa antarabhatte saha paṭisambhidāhi arahattaṁ adāsi, aho buddhānaṁ balaṁ nāma mahantan”-ti. Satthā bhikkhūnaṁ kathaṁ sutvā: “Bhikkhave, cūḷapanthako maṁ nissāya idāni tāva dhammesu dhammamahantataṁ patto, pubbe pana maṁ nissāya bhogesu pi bhogamahantataṁ pāpuṇī” ti āha. Bhikkhū tassatthassa āvibhāvatthaṁ bhagavantaṁ yāciṁsu. Bhagavā bhavantarena paṭicchannaṁ kāraṇaṁ pākaṭaṁ akāsi.

Atīte kāsiraṭṭhe bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto seṭṭhikule nibbattitvā vayappatto seṭṭhiṭṭhānaṁ labhitvā cūḷaseṭṭhi nāma ahosi, so paṇḍito byatto sabbanimittāni jānāti. So ekadivasaṁ rājupaṭṭhānaṁ gacchanto antaravīthiyaṁ matamūsikaṁ disvā taṅkhaṇaññeva nakkhattaṁ samānetvā idamāha: “Sakkā cakkhumatā kulaputtena imaṁ undūraṁ gahetvā puttadārabharaṇañca kātuṁ kammante ca payojetun”-ti? Aññataro duggatakulaputto taṁ seṭṭhissa vacanaṁ sutvā: “Nāyaṁ ajānitvā kathessatī” ti taṁ mūsikaṁ gahetvā ekasmiṁ āpaṇe biḷālassatthāya vikkiṇitvā kākaṇikaṁ labhitvā tāya kākaṇikāya phāṇitaṁ gahetvā ekena ghaṭena pānīyaṁ gaṇhi. So araññato āgacchante mālākāre disvā thokaṁ thokaṁ phāṇitakhaṇḍaṁ datvā uḷuṅkena pānīyaṁ adāsi, te cassa ekekaṁ pupphamuṭṭhiṁ adaṁsu. So tena pupphamūlena punadivase pi phāṇitañca pānīyaghaṭañca gahetvā pupphārāmam-eva gato. Tassa taṁ divasaṁ mālākārā aḍḍhocitake pupphagacche datvā agamaṁsu. So na cirasseva iminā upāyena aṭṭha kahāpaṇe labhi.

Puna ekasmiṁ vātavuṭṭhidivase rājuyyāne bahū sukkhadaṇḍakā ca sākhā ca palāsañca vātena pātitaṁ hoti, uyyānapālo chaḍḍetuṁ upāyaṁ na passati [PTS 1.121]. So tattha gantvā: “Sace imāni dārupaṇṇāni mayhaṁ dassasi, ahaṁ te imāni sabbāni nīharissāmī” ti uyyānapālaṁ āha, so: “Gaṇha ayyā” ti sampaṭicchi. Cūḷantevāsiko dārakānaṁ kīḷanamaṇḍalaṁ gantvā phāṇitaṁ datvā muhuttena sabbāni dārupaṇṇāni nīharāpetvā uyyānadvāre rāsiṁ kāresi. Tadā rājakumbhakāro rājakule bhājanānaṁ pacanatthāya dārūni pariyesamāno uyyānadvāre tāni disvā tassa hatthato kiṇitvā gaṇhi. Taṁ divasaṁ cūḷantevāsiko dāruvikkayena soḷasa kahāpaṇe cāṭi-ādīni ca pañca bhājanāni labhi.

So catuvīsatiyā kahāpaṇesu jātesu: “Atthi ayaṁ upāyo mayhan”-ti nagaradvārato avidūre ṭhāne ekaṁ pānīyacāṭiṁ ṭhapetvā pañcasate tiṇahārake pānīyena upaṭṭhahi. Te āhaṁsu: “Samma, tvaṁ amhākaṁ bahūpakāro, kiṁ te karomā” ti? So: “Mayhaṁ kicce uppanne karissathā” ti vatvā ito cito ca vicaranto thalapathakammikena ca jalapathakammikena ca saddhiṁ mittasanthavaṁ akāsi. Tassa thalapathakammiko: “Sve imaṁ nagaraṁ assavāṇijako pañca assasatāni gahetvā āgamissatī” ti ācikkhi. So tassa vacanaṁ sutvā tiṇahārake āha: “Ajja mayhaṁ ekekaṁ tiṇakalāpaṁ detha, mayā ca tiṇe avikkiṇite attano tiṇaṁ mā vikkiṇathā” ti. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā pañca tiṇakalāpasatāni āharitvā tassa ghare pāpayiṁsu. Assavāṇijo sakalanagare assānaṁ gocaraṁ alabhitvā tassa sahassaṁ datvā taṁ tiṇaṁ gaṇhi.

Tato katipāhaccayenassa jalapathakammiko sahāyako ārocesi: “Paṭṭanamhi mahānāvā āgatā” ti. So: “Atthi ayaṁ upāyo” ti aṭṭhahi kahāpaṇehi sabbaparivārasampannaṁ tāvakālikaṁ rathaṁ gahetvā mahantena yasena nāvāpaṭṭanaṁ gantvā ekaṁ aṅgulimuddikaṁ nāvikassa saccakāraṁ datvā avidūre ṭhāne sāṇiyā parikkhipāpetvā nisinno purise āṇāpesi: “Bāhirato vāṇijesu āgatesu tatiyena paṭihārena maṁ ārocethā” ti [PTS 1.122]. “Nāvā āgatā” ti sutvā bārāṇasito satamattā vāṇijā: “Bhaṇḍaṁ gaṇhāmā” ti āgamiṁsu. Bhaṇḍaṁ tumhe na labhissatha, asukaṭṭhāne nāma mahāvāṇijena saccakāro dinnoti. Te taṁ sutvā tassa santikaṁ āgatā. Pādamūlikapurisā purimasaññāvasena tatiyena paṭihārena tesaṁ āgatabhāvaṁ ārocesuṁ. Te satamattā vāṇijā ekekaṁ sahassaṁ datvā tena saddhiṁ nāvāya pattikā hutvā puna ekekaṁ sahassaṁ datvā pattiṁ vissajjāpetvā bhaṇḍaṁ attano santakamakaṁsu.

Cūḷantevāsiko dve satasahassāni gaṇhitvā bārāṇasiṁ āgantvā: “Kataññunā me bhavituṁ vaṭṭatī” ti ekaṁ satasahassaṁ gāhāpetvā cūḷaseṭṭhissa samīpaṁ gato. Atha naṁ seṭṭhi: “Kiṁ te, tāta, katvā idaṁ dhanaṁ laddhan”-ti pucchi. So: “Tumhehi kathitaupāye ṭhatvā catumāsambhantare yeva laddhan”-ti matamūsikaṁ ādiṁ katvā sabbaṁ vatthuṁ kathesi. Cūḷaseṭṭhi tassa vacanaṁ sutvā: “Idāni evarūpaṁ dārakaṁ mama santakaṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti vayappattaṁ attano dhītaraṁ datvā sakalakuṭumbassa sāmikaṁ akāsi. So seṭṭhino accayena tasmiṁ nagare seṭṭhiṭṭhānaṁ labhi. Bodhisatto pi yathākammaṁ agamāsi.

Sammāsambuddho pi imaṁ dhammadesanaṁ kathetvā abhisambuddho va imaṁ gāthaṁ kathesi:

4. Appakena pi medhāvī, pābhatena vicakkhaṇo,
Samuṭṭhāpeti attānaṁ, aṇuṁ aggiṁva sandhaman-ti.

Tattha appakenapī ti thokena pi parittakena pi. Medhāvī ti paññavā. Pābhatenā ti bhaṇḍamūlena. Vicakkhaṇo ti vohārakusalo. Samuṭṭhāpeti attānan-ti mahantaṁ dhanañca yasañca uppādetvā tattha attānaṁ saṇṭhāpeti patiṭṭhāpeti. Yathā kiṁ? Aṇuṁ aggiṁva sandhamaṁ, yathā paṇḍitapuriso parittaṁ aggiṁ anukkamena gomayacuṇṇādīni pakkhipitvā mukhavātena dhamanto samuṭṭhāpeti vaḍḍheti mahantaṁ aggikkhandhaṁ karoti, evam-eva paṇḍito thokam-pi pābhataṁ labhitvā nānāupāyehi payojetvā dhanañca yasañca vaḍḍheti [PTS 1.123], vaḍḍhetvā ca pana tattha attānaṁ patiṭṭhāpeti, tāya eva vā pana dhanayasamahantatāya attānaṁ samuṭṭhāpeti, abhiññātaṁ pākaṭaṁ karotī ti attho.

Iti bhagavā: “Bhikkhave, cūḷapanthako maṁ nissāya idāni dhammesu dhammamahantataṁ patto, pubbe pana bhogesu pi bhogamahantataṁ pāpuṇī” ti evaṁ imaṁ dhammadesanaṁ dassetvā dve vatthūni kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā cūḷantevāsiko cūḷapanthako ahosi, cūḷakaseṭṭhi pana aham-eva ahosin”-ti desanaṁ niṭṭhāpesi.

Cūḷaseṭṭhijātakavaṇṇanā catutthā

JA 5: Taṇḍulanāḷijātakavaṇṇanā

Kimagghati taṇḍulanāḷikā ti idaṁ satthā jetavane viharanto lāludāyittheraṁ ārabbha kathesi. Tasmiṁ samaye āyasmā dabbo mallaputto saṅghassa bhattuddesako hoti. Tasmiṁ pāto va salākabhattāni uddisamāne lāludāyittherassa kadāci varabhattaṁ pāpuṇāti, kadāci lāmakabhattaṁ. So lāmakabhattassa pattadivase salākaggaṁ ākulaṁ karoti, “kiṁ dabbo va salākaṁ dātuṁ jānāti, amhe na jānāmā” ti vadati. Tasmiṁ salākaggaṁ ākulaṁ karonte: “Handa dāni tvam-eva salākaṁ dehī” ti salākapacchiṁ adaṁsu. Tato paṭṭhāya so saṅghassa salākaṁ adāsi. Dento ca pana: “Idaṁ varabhattan”-ti vā: “Lāmakabhattan”-ti vā: “Asukavassagge varabhattan”-ti vā: “Asukavassagge lāmakabhattan”-ti vā na jānāti, ṭhitikaṁ karonto pi: “Asukavassagge ṭhitikā” ti na sallakkheti. Bhikkhūnaṁ ṭhitavelāya: “Imasmiṁ ṭhāne ayaṁ ṭhitikā ṭhitā, imasmiṁ ṭhāne ayan”-ti bhūmiyaṁ vā bhittiyaṁ vā lekhaṁ kaḍḍhati. Punadivase salākagge bhikkhū mandatarā vā honti bahutarā vā, tesu mandataresu lekhā heṭṭhā hoti, bahutaresu upari. So ṭhitikaṁ ajānanto lekhāsaññāya salākaṁ deti.

Atha naṁ bhikkhū: “Āvuso, udāyi, lekhā nāma heṭṭhā vā hoti upari vā, varabhattaṁ pana asukavassagge ṭhitaṁ, lāmakabhattaṁ asukavassagge” ti āhaṁsu. So bhikkhū paṭippharanto: “Yadi evaṁ ayaṁ lekhā kasmā evaṁ ṭhitā, kiṁ ahaṁ tumhākaṁ saddahāmi, imissā lekhāya saddahāmī” ti vadati. Atha naṁ daharā ca sāmaṇerā ca: “Āvuso lāludāyi [PTS 1.124] tayi salākaṁ dente bhikkhū lābhena parihāyanti, na tvaṁ dātuṁ anucchaviko, gaccha ito” ti salākaggato nikkaḍḍhiṁsu. Tasmiṁ khaṇe salākagge mahantaṁ kolāhalaṁ ahosi. Taṁ sutvā satthā ānandattheraṁ pucchi: “Ānanda, salākagge mahantaṁ kolāhalaṁ, kiṁ saddo nāmeso” ti. Thero tathāgatassa tamatthaṁ ārocesi. “Ānanda, na idāneva lāludāyi attano bālatāya paresaṁ lābhahāniṁ karoti, pubbe pi akāsiyevā” ti āha. Thero tassatthassa āvibhāvatthaṁ bhagavantaṁ yāci. Bhagavā bhavantarena paṭicchannaṁ kāraṇaṁ pākaṭaṁ akāsi.

Atīte kāsiraṭṭhe bārāṇasiyaṁ brahmadatto rājā ahosi. Tadā amhākaṁ bodhisatto tassa agghāpaniko ahosi. Hatthiassādīni ceva maṇisuvaṇṇādīni ca agghāpesi, agghāpetvā bhaṇḍasāmikānaṁ bhaṇḍānurūpam-eva mūlaṁ dāpesi. Rājā pana luddho hoti, so lobhapakatitāya evaṁ cintesi: “Ayaṁ agghāpaniko evaṁ agghāpento na cirasseva mama gehe dhanaṁ parikkhayaṁ gamessati, aññaṁ agghāpanikaṁ karissāmī” ti. So sīhapañjaraṁ ugghāṭetvā rājaṅgaṇaṁ olokento ekaṁ gāmikamanussaṁ lolabālaṁ rājaṅgaṇena gacchantaṁ disvā: “Esa mayhaṁ agghāpanikakammaṁ kātuṁ sakkhissatī” ti taṁ pakkosāpetvā: “Sakkhissasi, bhaṇe, amhākaṁ agghāpanikakammaṁ kātun”-ti āha. Sakkhissāmi, devā ti. Rājā attano dhanarakkhaṇatthāya taṁ bālaṁ agghāpanikakamme ṭhapesi. Tato paṭṭhāya so bālo hatthiassādīni agghāpento agghaṁ hāpetvā yathāruciyā katheti. Tassa ṭhānantare ṭhitattā yaṁ so katheti, tam-eva mūlaṁ hoti.

Tasmiṁ kāle uttarāpathato eko assavāṇijo pañca assasatāni ānesi. Rājā taṁ purisaṁ pakkosāpetvā asse agghāpesi. So pañcannaṁ assasatānaṁ ekaṁ taṇḍulanāḷikaṁ agghamakāsi. Katvā ca pana: “Assavāṇijassa ekaṁ taṇḍulanāḷikaṁ dethā” ti vatvā asse assasālāyaṁ [PTS 1.125] saṇṭhāpesi. Assavāṇijo porāṇaagghāpanikassa santikaṁ gantvā taṁ pavattiṁ ārocetvā: “Idāni kiṁ kattabban”-ti pucchi. So āha: “Tassa purisassa lañjaṁ datvā evaṁ pucchatha ‘amhākaṁ tāva assā ekaṁ taṇḍulanāḷikaṁ agghantīti ñātametaṁ, tumhe pana nissāya taṇḍulanāḷiyā agghaṁ jānitukāmamhā, sakkhissatha no rañño santike ṭhatvā sā taṇḍulanāḷikā idaṁ nāma agghatīti vattu’nti, sace sakkomīti vadati, taṁ gahetvā rañño santikaṁ gacchatha, aham-pi tattha āgamissāmī” ti.

Assavāṇijo: “Sādhū” ti bodhisattassa vacanaṁ sampaṭicchitvā agghāpanikassa lañjaṁ datvā tamatthaṁ ārocesi. So lañjaṁ labhitvāva: “Sakkhissāmi taṇḍulanāḷiṁ agghāpetun”-ti. “Tena hi gacchāma rājakulan”-ti taṁ ādāya rañño santikaṁ agamāsi. Bodhisatto pi aññe pi bahū amaccā agamiṁsu. Assavāṇijo rājānaṁ vanditvā āha: “deva, pañcannaṁ assasatānaṁ ekaṁ taṇḍulanāḷiṁ agghanakabhāvaṁ jānāma, sā pana taṇḍulanāḷi kiṁ agghatīti agghāpanikaṁ pucchatha devā” ti. Rājā taṁ pavattiṁ ajānanto: “Ambho agghāpanika, pañca assasatāni kiṁ agghantī” ti pucchi. Taṇḍulanāḷiṁ, devā ti. “Hotu, bhaṇe, assā tāva taṇḍulanāḷiṁ agghantu. Sā pana kiṁ agghati taṇḍulanāḷikā” ti pucchi. So bālapuriso: “Bārāṇasiṁ santarabāhiraṁ agghati taṇḍulanāḷikā” ti āha. So kira pubbe rājānaṁ anuvattanto ekaṁ taṇḍulanāḷiṁ assānaṁ agghamakāsi. Puna vāṇijassa hatthato lañjaṁ labhitvā tassā taṇḍulanāḷikāya bārāṇasiṁ santarabāhiraṁ agghamakāsi. Tadā pana bārāṇasiyā pākāraparikkhepo dvādasayojaniko hoti. Idamassa antaraṁ, bāhiraṁ pana tiyojanasatikaṁ raṭṭhaṁ. Iti so bālo evaṁ mahantaṁ bārāṇasiṁ santarabāhiraṁ taṇḍulanāḷikāya agghamakāsi.

Taṁ sutvā amaccā pāṇiṁ [PTS 1.126] paharitvā hasamānā: “Mayaṁ pubbe pathaviñca rajjañca anagghanti saññino ahumha, evaṁ mahantaṁ kira sarājakaṁ bārāṇasirajjaṁ taṇḍulanāḷimattaṁ agghati, aho agghāpanikassa ñāṇasampadā. Kahaṁ ettakaṁ kālaṁ ayaṁ agghāpaniko vihāsi, amhākaṁ rañño eva anucchaviko” ti parihāsaṁ akaṁsu:

5. Kimagghati taṇḍulanāḷikāyaṁ, assāna mūlāya vadehi rāja,
Bārāṇasiṁ santarabāhiraṁ, ayamagghati taṇḍulanāḷikā ti.

Tasmiṁ kāle rājā lajjito taṁ bālaṁ nikkaḍḍhāpetvā bodhisattasseva agghāpanikaṭṭhānaṁ adāsi. Bodhisatto pi yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā dve vatthūni kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā gāmikabālaagghāpaniko lāludāyī ahosi, paṇḍitaagghāpaniko pana aham-eva ahosin”-ti desanaṁ niṭṭhāpesi.

Taṇḍulanāḷijātakavaṇṇanā pañcamā

JA 6: Devadhammajātakavaṇṇanā

Hiriottappasampannā ti idaṁ bhagavā jetavane viharanto aññataraṁ bahubhaṇḍikaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Sāvatthivāsī kireko kuṭumbiko bhariyāya kālakatāya pabbaji. So pabbajanto attano pariveṇañca aggisālañca bhaṇḍagabbhañca kāretvā bhaṇḍagabbhaṁ sappitaṇḍulādīhi pūretvā pabbaji. Pabbajitvā ca pana attano dāse pakkosāpetvā yathārucitaṁ āhāraṁ pacāpetvā bhuñjati, bahuparikkhāro ca ahosi, rattiṁ aññaṁ nivāsanapārupanaṁ hoti, divā aññaṁ. Vihārapaccante vasati. Tassekadivasaṁ cīvarapaccattharaṇādīni nīharitvā pariveṇe pattharitvā sukkhāpentassa sambahulā jānapadā bhikkhū senāsanacārikaṁ āhiṇḍantā pariveṇaṁ gantvā cīvarādīni disvā: “Kassimānī” ti pucchiṁsu. So: “Mayhaṁ, āvuso” ti āha. “Āvuso, idam-pi cīvaraṁ, idam-pi nivāsanaṁ, idam-pi paccattharaṇaṁ, sabbaṁ tuyhamevā” ti? “Āma mayhamevā” ti. “Āvuso bhagavatā tīṇi cīvarāni anuññātāni, tvaṁ evaṁ appicchassa buddhassa sāsane pabbajitvā evaṁ bahuparikkhāro jāto, ehi taṁ dasabalassa santikaṁ nessāmā” ti taṁ ādāya satthu santikaṁ agamaṁsu.

Satthā disvāva: “Kiṁ nu kho, bhikkhave [PTS 1.127], anicchamānakaṁ yeva bhikkhuṁ gaṇhitvā āgatatthā” ti āha. “Bhante, ayaṁ bhikkhu bahubhaṇḍo bahuparikkhāro” ti. “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu bahubhaṇḍo” ti? “Saccaṁ, bhagavā” ti. “Kasmā pana tvaṁ bhikkhu bahubhaṇḍo jāto”? “Nanu ahaṁ appicchatāya santuṭṭhitāya pavivekassa vīriyārambhassa vaṇṇaṁ vadāmī” ti. So satthu vacanaṁ sutvā kupito: “Iminā dāni nīhārena carissāmī” ti pārupanaṁ chaḍḍetvā parisamajjhe ekacīvaro aṭṭhāsi.

Atha naṁ satthā upatthambhayamāno: “Nanu tvaṁ bhikkhu pubbe hirottappagavesako dakarakkhasakāle pi hirottappaṁ gavesamāno dvādasa saṁvaccharāni vihāsi, atha kasmā idāni evaṁ garuke buddhasāsane pabbajitvā catuparisamajjhe pārupanaṁ chaḍḍetvā hirottappaṁ pahāya ṭhitosī” ti? So satthu vacanaṁ sutvā hirottappaṁ paccupaṭṭhāpetvā taṁ cīvaraṁ pārupitvā satthāraṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Bhikkhū tassatthassa āvibhāvatthaṁ bhagavantaṁ yāciṁsu, bhagavā bhavantarena paṭicchannaṁ kāraṇaṁ pākaṭaṁ akāsi.

Atīte kāsiraṭṭhe bārāṇasiyaṁ brahmadatto nāma rājā ahosi. Tadā bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchimhi paṭisandhiṁ gaṇhi. Tassa nāmaggahaṇadivase: “Mahisāsakumāro” ti nāmaṁ akaṁsu. Tassa ādhāvitvā paridhāvitvā vicaraṇakāle rañño añño pi putto jāto, tassa: “Candakumāro” ti nāmaṁ akaṁsu. Tassa pana ādhāvitvā paridhāvitvā vicaraṇakāle bodhisattassa mātā kālamakāsi, rājā aññaṁ aggamahesiṭṭhāne ṭhapesi. Sā rañño piyā ahosi manāpā, sā pi saṁvāsamanvāya ekaṁ puttaṁ vijāyi, “sūriyakumāro” tissa nāmaṁ akaṁsu. Rājā puttaṁ disvā tuṭṭhacitto: “Bhadde, puttassa te varaṁ dammī” ti āha. Devī, varaṁ icchitakāle gahetabbaṁ katvā ṭhapesi. Sā putte vayappatte rājānaṁ āha: “devena mayhaṁ puttassa jātakāle varo dinno, puttassa me rajjaṁ dehī” ti. Rājā: “Mayhaṁ dve puttā aggikkhandhā viya jalamānā vicaranti, na sakkā tava puttassa rajjaṁ dātun”-ti paṭikkhipitvā pi taṁ punappunaṁ yācamānam-eva disvā: “Ayaṁ mayhaṁ [PTS 1.128] puttānaṁ pāpakam-pi cinteyyā” ti putte pakkosāpetvā āha: “tātā, ahaṁ sūriyakumārassa jātakāle varaṁ adāsiṁ. Idānissa mātā rajjaṁ yācati, ahaṁ tassa na dātukāmo, mātugāmo nāma pāpo, tumhākaṁ pāpakam-pi cinteyya, tumhe araññaṁ pavisitvā mama accayena kulasantake nagare rajjaṁ kareyyāthā” ti roditvā kanditvā sīse cumbitvā uyyojesi. Te pitaraṁ vanditvā pāsādā otarante rājaṅgaṇe kīḷamāno sūriyakumāro disvā taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Aham-pi bhātikehi saddhiṁ gamissāmī” ti tehi saddhiṁ yeva nikkhami. Te himavantaṁ pavisiṁsu.

Bodhisatto maggā okkamma rukkhamūle nisīditvā sūriyakumāraṁ āmantesi: “Tāta sūriyakumāra, etaṁ saraṁ gantvā nhatvā ca pivitvā ca paduminipaṇṇehi amhākam-pi pānīyaṁ ānehī” ti. Taṁ pana saraṁ vessavaṇassa santikā ekena dakarakkhasena laddhaṁ hoti, vessavaṇo ca taṁ āha: “ṭhapetvā devadhammajānanake ye aññe imaṁ saraṁ otaranti, te khādituṁ labhasi. Anotiṇṇe na labhasī” ti. Tato paṭṭhāya so rakkhaso ye taṁ saraṁ otaranti, te devadhamme pucchitvā ye na jānanti, te khādati. Atha kho sūriyakumāro taṁ saraṁ gantvā avīmaṁsitvāva otari. Atha naṁ so rakkhaso gahetvā: “Devadhamme jānāsī” ti pucchi. So: “Devadhammā nāma candimasūriyā” ti āha. Atha naṁ: “Tvaṁ devadhamme na jānāsī” ti vatvā udakaṁ pavesetvā attano vasanaṭṭhāne ṭhapesi. Bodhisatto pi taṁ aticirāyantaṁ disvā candakumāraṁ pesesi. Rakkhaso tam-pi gahetvā: “Devadhamme jānāsī” ti pucchi. “Āma jānāmi, devadhammā nāma catasso disā” ti. Rakkhaso: “Na tvaṁ devadhamme jānāsī” ti tam-pi gahetvā tattheva ṭhapesi.

Bodhisatto tasmim-pi cirāyante: “Ekena antarāyena bhavitabban”-ti sayaṁ tattha gantvā dvinnam-pi otaraṇapadavaḷañjaṁ [PTS 1.129] disvā: “Rakkhasapariggahitena iminā sarena bhavitabban”-ti khaggaṁ sannayhitvā dhanuṁ gahetvā aṭṭhāsi. Dakarakkhaso bodhisattaṁ udakaṁ anotarantaṁ disvā vanakammikapuriso viya hutvā bodhisattaṁ āha: “bho, purisa, tvaṁ maggakilanto kasmā imaṁ saraṁ otaritvā nhatvā pivitvā bhisamuḷālaṁ khāditvā pupphāni piḷandhitvā yathāsukhaṁ na gacchasī” ti? Bodhisatto taṁ disvā: “Eso yakkho bhavissatī” ti ñatvā: “Tayā me bhātikā gahitā” ti āha. “Āma, gahitā” ti. “Kiṁ kāraṇā” ti? “Ahaṁ imaṁ saraṁ otiṇṇake labhāmī” ti. “Kiṁ pana sabbeva labhasī” ti? “Ye devadhamme jānanti, te ṭhapetvā avasese labhāmī” ti. “Atthi pana te devadhammehi attho” ti? “Āma, atthī” ti. “Yadi evaṁ ahaṁ te devadhamme kathessāmī” ti. “Tena hi kathehi, ahaṁ devadhamme suṇissāmī” ti. Bodhisatto āha: “Ahaṁ devadhamme katheyyaṁ, kiliṭṭhagatto panamhī” ti. Yakkho bodhisattaṁ nhāpetvā bhojanaṁ bhojetvā pānīyaṁ pāyetvā pupphāni piḷandhāpetvā gandhehi vilimpāpetvā alaṅkatamaṇḍapamajjhe pallaṅkaṁ attharitvā adāsi.

Bodhisatto āsane nisīditvā yakkhaṁ pādamūle nisīdāpetvā: “Tena hi ohitasoto sakkaccaṁ devadhamme suṇāhī” ti imaṁ gāthamāha.

6. Hiriottappasampannā, sukkadhammasamāhitā,
Santo sappurisā loke, devadhammāti vuccare ti.

Tattha hiriottappasampannā ti hiriyā ca ottappena ca samannāgatā. Tesu kāyaduccaritādīhi hiriyatīti hirī, lajjāyetaṁ adhivacanaṁ. Tehi yeva ottappatīti ottappaṁ, pāpato ubbegassetaṁ adhivacanaṁ. Tattha ajjhattasamuṭṭhānā hirī, bahiddhāsamuṭṭhānaṁ ottappaṁ. Attādhipateyyā hirī, lokādhipateyyaṁ ottappaṁ. Lajjāsabhāvasaṇṭhitā hirī, bhayasabhāvasaṇṭhitaṁ ottappaṁ. Sappatissavalakkhaṇā hirī, vajjabhīrukabhayadassāvilakkhaṇaṁ ottappaṁ.

Tattha ajjhattasamuṭṭhānaṁ hiriṁ catūhi kāraṇehi samuṭṭhāpeti: jātiṁ paccavekkhitvā vayaṁ paccavekkhitvā [PTS 1.130] sūrabhāvaṁ paccavekkhitvā bāhusaccaṁ paccavekkhitvā. Kathaṁ? “Pāpakaraṇaṁ nāmetaṁ na jātisampannānaṁ kammaṁ, hīnajaccānaṁ kevaṭṭādīnaṁ kammaṁ, mādisassa jātisampannassa idaṁ kammaṁ kātuṁ na yuttan”-ti evaṁ tāva jātiṁ paccavekkhitvā pāṇātipātādipāpaṁ akaronto hiriṁ samuṭṭhāpeti. Tathā: “Pāpakaraṇaṁ nāmetaṁ daharehi kattabbaṁ kammaṁ, mādisassa vaye ṭhitassa idaṁ kammaṁ kātuṁ na yuttan”-ti evaṁ vayaṁ paccavekkhitvā pāṇātipātādipāpaṁ akaronto hiriṁ samuṭṭhāpeti. Tathā: “Pāpakammaṁ nāmetaṁ dubbalajātikānaṁ kammaṁ, mādisassa sūrabhāvasampannassa idaṁ kammaṁ kātuṁ na yuttan”-ti evaṁ sūrabhāvaṁ paccavekkhitvā pāṇātipātādipāpaṁ akaronto hiriṁ samuṭṭhāpeti. Tathā: “Pāpakammaṁ nāmetaṁ andhabālānaṁ kammaṁ, na paṇḍitānaṁ, mādisassa paṇḍitassa bahussutassa idaṁ kammaṁ kātuṁ na yuttan”-ti evaṁ bāhusaccaṁ paccavekkhitvā pāṇātipātādipāpaṁ akaronto hiriṁ samuṭṭhāpeti. Evaṁ ajjhattasamuṭṭhānaṁ hiriṁ catūhi kāraṇehi samuṭṭhāpeti. Samuṭṭhāpetvā ca pana attano citte hiriṁ pavesetvā pāpakammaṁ na karoti. Evaṁ hirī ajjhattasamuṭṭhānā nāma hoti.

Kathaṁ ottappaṁ bahiddhāsamuṭṭhānaṁ nāma? “Sace tvaṁ pāpakammaṁ karissasi, catūsu parisāsu garahappatto bhavissasi.

Garahissanti taṁ viññū, asuciṁ nāgariko yathā,
Vajjito sīlavantehi, kathaṁ bhikkhu karissasī ti. (Dhs-A. balarāsivaṇṇanā).

Evaṁ paccavekkhanto hi bahiddhāsamuṭṭhitena ottappena pāpakammaṁ na karoti. Evaṁ ottappaṁ bahiddhāsamuṭṭhānaṁ nāma hoti.

Kathaṁ hirī attādhipateyyā nāma? Idhekacco kulaputto attānaṁ adhipatiṁ jeṭṭhakaṁ katvā: “Mādisassa saddhāpabbajitassa bahussutassa dhutaṅgadharassa na yuttaṁ pāpakammaṁ kātun”-ti pāpaṁ na karoti. Evaṁ hirī attādhipateyyā nāma hoti. Tenāha bhagavā:

“So attānaṁ yeva adhipatiṁ katvā akusalaṁ pajahati, kusalaṁ bhāveti. Sāvajjaṁ pajahati, anavajjaṁ bhāveti. Suddhamattānaṁ pariharatī” ti (AN. 3.40).

Kathaṁ ottappaṁ lokādhipateyyaṁ nāma? Idhekacco kulaputto lokaṁ adhipatiṁ jeṭṭhakaṁ katvā pāpakammaṁ na karoti. Yathāha:

“Mahā kho panāyaṁ lokasannivāso. Mahantasmiṁ kho pana lokasannivāse santi samaṇabrāhmaṇā iddhimanto dibbacakkhukā paracittaviduno, te dūrato pi passanti, āsannā pi na dissanti, cetasā pi cittaṁ jānanti, te pi maṁ evaṁ jānissanti ‘passatha bho, imaṁ kulaputtaṁ, saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito samāno vokiṇṇo viharati pāpakehi akusalehi dhammehī’ ti.

“Santi devatā iddhimantiyo dibbacakkhukā paracittaviduniyo, tā dūrato pi passanti, āsannā pi na dissanti, cetasā pi cittaṁ jānanti, tā pi maṁ evaṁ jānissanti ‘passatha bho, imaṁ kulaputtaṁ, saddhā agārasmā anagāriyaṁ pabbajito [PTS 1.131] samāno vokiṇṇo viharati pāpakehi akusalehi dhammehī’ ti. So lokaṁ yeva adhipatiṁ jeṭṭhakaṁ karitvā akusalaṁ pajahati, kusalaṁ bhāveti. Sāvajjaṁ pajahati, anavajjaṁ bhāveti. Suddhamattānaṁ pariharatī” ti (AN. 3.40).

Evaṁ ottappaṁ lokādhipateyyaṁ nāma hoti.

“Lajjāsabhāvasaṇṭhitā hirī, bhayasabhāvasaṇṭhitaṁ ottappan”-ti ettha pana lajjā ti lajjanākāro, tena sabhāvena saṇṭhitā hirī. Bhayan-ti apāyabhayaṁ, tena sabhāvena saṇṭhitaṁ ottappaṁ. Tadubhayam-pi pāpaparivajjane pākaṭaṁ hoti. Ekacco hi yathā nāmeko kulaputto uccārapassāvādīni karonto lajjitabbayuttakaṁ ekaṁ disvā lajjanākārappatto bhaveyya hīḷito, evamevaṁ ajjhattaṁ lajjidhammaṁ okkamitvā pāpakammaṁ na karoti. Ekacco apāyabhayabhīto hutvā pāpakammaṁ na karoti. Tatridaṁ opammaṁ: yathā hi dvīsu ayoguḷesu eko sītalo bhaveyya gūthamakkhito, eko uṇho āditto. Tattha paṇḍito sītalaṁ gūthamakkhitattā jigucchanto na gaṇhāti, itaraṁ ḍāhabhayena. Tattha sītalassa gūthamakkhitassa jigucchāya agaṇhanaṁ viya ajjhattaṁ lajjidhammaṁ okkamitvā pāpassa akaraṇaṁ, uṇhassa ḍāhabhayena agaṇhanaṁ viya apāyabhayena pāpassa akaraṇaṁ veditabbaṁ.

“Sappatissavalakkhaṇā hirī, vajjabhīrukabhayadassāvilakkhaṇaṁ ottappan”-ti idam-pi dvayaṁ pāpaparivajjane yeva pākaṭaṁ hoti. Ekacco hi jātimahattapaccavekkhaṇā, satthumahattapaccavekkhaṇā, dāyajjamahattapaccavekkhaṇā, sabrahmacārimahattapaccavekkhaṇāti catūhi kāraṇehi sappatissavalakkhaṇaṁ hiriṁ samuṭṭhāpetvā pāpaṁ na karoti. Ekacco attānuvādabhayaṁ, parānuvādabhayaṁ, daṇḍabhayaṁ, duggatibhayanti catūhi kāraṇehi vajjabhīrukabhayadassāvilakkhaṇaṁ ottappaṁ samuṭṭhāpetvā pāpaṁ na karoti. Tattha jātimahattapaccavekkhaṇādīni ceva attānuvādabhayādīni ca vitthāretvā kathetabbāni. Tesaṁ vitthāro aṅguttaranikāyaṭṭhakathāyaṁ vutto.

Sukkadhammasamāhitā ti idam-eva hirottappaṁ ādiṁ katvā kattabbā kusalā dhammā sukkadhammā nāma, te sabbasaṅgāhakanayena catubhūmakalokiyalokuttaradhammā. Tehi samāhitā samannāgatā ti attho. Santo sappurisā loke ti kāyakammādīnaṁ santatāya santo, kataññukataveditāya sobhanā purisāti sappurisā. Loko pana saṅkhāraloko, sattaloko, okāsaloko, khandhaloko, āyatanaloko, dhātulokoti anekavidho. Tattha: “Eko loko sabbe sattā āhāraṭṭhitikā . . . pe. . . aṭṭhārasa lokā aṭṭhārasa dhātuyo” ti (Ps. 1.112) ettha saṅkhāraloko vutto. Khandhalokādayo tadantogadhā yeva. “Ayaṁ loko paraloko, devaloko manussaloko” ti ādīsu (MNidd. 3; CNidd. 2) pana sattaloko vutto.

Yāvatā [PTS 1.132] candimasūriyā, pariharanti disā bhanti virocamānā,
Tāva sahassadhā loko, ettha te vattate vaso ti. (MN. 49.503).

Ettha okāsaloko vutto. Tesu idha sattaloko adhippeto. Sattalokasmiñhi ye evarūpā sappurisā, te devadhammā ti vuccanti.

Tattha devā ti sammutidevā, upapattidevā, visuddhidevā ti tividhā. Tesu mahāsammatakālato paṭṭhāya lokena: “Devā” ti sammatattā rājarājakumārādayo sammutidevā nāma. Devaloke uppannā upapattidevā nāma. Khīṇāsavā pana visuddhidevā nāma. Vuttam-pi cetaṁ:

“Sammutidevā nāma rājāno deviyo rājakumārā. Upapattidevā nāma bhummadeve upādāya taduttaridevā. Visuddhidevā nāma buddhā paccekabuddhā khīṇāsavā” ti (CNidd. 32; 119).

Imesaṁ devānaṁ dhammāti devadhammā. Vuccare ti vuccanti. Hirottappamūlakā hi kusalā dhammā kulasampadāya ceva devaloke nibbattiyā ca visuddhibhāvassa ca kāraṇattā kāraṇaṭṭhena tividhānam-pi tesaṁ devānaṁ dhammāti devadhammā, tehi devadhammehi samannāgatā puggalā pi devadhammā. Tasmā puggalādhiṭṭhānadesanāya te dhamme dassento: “Santo sappurisā loke, devadhammāti vuccare” ti āha.

Yakkho imaṁ dhammadesanaṁ sutvā pasannacitto bodhisattaṁ āha: “paṇḍita, ahaṁ tumhākaṁ pasanno, ekaṁ bhātaraṁ demi, kataraṁ ānemī” ti? “Kaniṭṭhaṁ ānehī” ti. “Paṇḍita, tvaṁ kevalaṁ devadhamme jānāsi yeva, na pana tesu vattasī” ti. “Kiṁ kāraṇā” ti? “Yaṁkāraṇā jeṭṭhakaṁ ṭhapetvā kaniṭṭhaṁ āṇāpento jeṭṭhāpacāyikakammaṁ na karosī” ti. Devadhamme cāhaṁ, yakkha, jānāmi, tesu ca vattāmi. Mayañhi imaṁ araññaṁ etaṁ nissāya paviṭṭhā. Etassa hi atthāya amhākaṁ pitaraṁ etassa mātā rajjaṁ yāci, amhākaṁ pana pitā taṁ varaṁ adatvā amhākaṁ anurakkhaṇatthāya araññavāsaṁ anujāni. So kumāro anuvattitvā amhehi saddhiṁ āgato. “Taṁ araññe eko yakkho khādī” ti vutte pi na koci saddahissati, tenāhaṁ garahabhayabhīto tam-eva āṇāpemīti. “Sādhu sādhu paṇḍita, tvaṁ devadhamme ca jānāsi, tesu ca vattasī” ti [PTS 1.133] pasanno yakkho bodhisattassa sādhukāraṁ datvā dve pi bhātaro ānetvā adāsi.

Atha naṁ bodhisatto āha: “samma, tvaṁ pubbe attanā katena pāpakammena paresaṁ maṁsalohitakhādako yakkho hutvā nibbatto, idāni pi pāpam-eva karosi, idaṁ te pāpakammaṁ nirayādīhi muccituṁ okāsaṁ na dassati, tasmā ito paṭṭhāya pāpaṁ pahāya kusalaṁ karohī” ti. Asakkhi ca pana taṁ dametuṁ. So taṁ yakkhaṁ dametvā tena saṁvihitārakkho tattheva vasanto ekadivasaṁ nakkhattaṁ oloketvā pitu kālakatabhāvaṁ ñatvā yakkhaṁ ādāya bārāṇasiṁ gantvā rajjaṁ gahetvā candakumārassa oparajjaṁ, sūriyakumārassa senāpatiṭṭhānaṁ, datvā yakkhassa ramaṇīye ṭhāne āyatanaṁ kāretvā, yathā so aggamālaṁ aggapupphaṁ aggabhattañca labhati, tathā akāsi. So dhammena rajjaṁ kāretvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā dassetvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne so bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Sammāsambuddho pi dve vatthūni kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā dakarakkhaso bahubhaṇḍikabhikkhu ahosi, sūriyakumāro ānando, candakumāro sāriputto, jeṭṭhakabhātā mahisāsakumāro pana aham-eva ahosin”-ti.

Devadhammajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 7: Kaṭṭhahārijātakavaṇṇanā

Putto tyāhaṁ mahārājā ti idaṁ satthā jetavane viharanto vāsabhakhattiyaṁ ārabbha kathesi. Vāsabhakhattiyāya vatthu dvādasakanipāte bhaddasālajātake (JA. 465) āvi bhavissati. Sā kira mahānāmassa sakkassa dhītā nāgamuṇḍāya nāma dāsiyā kucchismiṁ jātā kosalarājassa aggamahesī ahosi. Sā rañño puttaṁ vijāyi. Rājā panassā pacchā dāsibhāvaṁ ñatvā ṭhānaṁ parihāpesi, puttassa viṭaṭūbhassā pi ṭhānaṁ parihāpesi yeva. Te ubho pi antonivesane yeva vasanti. Satthā taṁ kāraṇaṁ ñatvā pubbaṇhasamaye pañcasatabhikkhuparivuto [PTS 1.134] rañño nivesanaṁ gantvā paññattāsane nisīditvā: “Mahārāja, kahaṁ vāsabhakhattiyā” ti āha. “Rājā taṁ kāraṇaṁ ārocesi. Mahārāja vāsabhakhattiyā kassa dhītā” ti? “Mahānāmassa bhante” ti. “Āgacchamānā kassa āgatā” ti? “Mayhaṁ bhante” ti. Mahārāja sā rañño dhītā, rañño va āgatā, rājānaṁ yeva paṭicca puttaṁ labhi, so putto kiṁkāraṇā pitu santakassa rajjassa sāmiko na hoti, pubbe rājāno muhuttikāya kaṭṭhahārikāya kucchismim-pi puttaṁ labhitvā puttassa rajjaṁ adaṁsūti. Rājā tassatthassāvibhāvatthāya bhagavantaṁ yāci, bhagavā bhavantarena paṭicchannaṁ kāraṇaṁ pākaṭaṁ akāsi.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatto rājā mahantena yasena uyyānaṁ gantvā tattha pupphaphalalobhena vicaranto uyyānavanasaṇḍe gāyitvā dārūni uddharamānaṁ ekaṁ itthiṁ disvā paṭibaddhacitto saṁvāsaṁ kappesi. Taṅkhaṇaññeva bodhisatto tassā kucchiyaṁ paṭisandhiṁ gaṇhi, tāvadeva tassā vajirapūritā viya garukā kucchi ahosi. Sā gabbhassa patiṭṭhitabhāvaṁ ñatvā: “Gabbho me, deva, patiṭṭhito” ti āha. Rājā aṅgulimuddikaṁ datvā: “Sace dhītā hoti, imaṁ vissajjetvā poseyyāsi, sace putto hoti, aṅgulimuddikāya saddhiṁ mama santikaṁ āneyyāsī” ti vatvā pakkāmi.

Sā pi paripakkagabbhā bodhisattaṁ vijāyi. Tassa ādhāvitvā paridhāvitvā vicaraṇakāle kīḷāmaṇḍale kīḷantassa evaṁ vattāro honti: “Nippitikenamhā pahaṭā” ti. Taṁ sutvā bodhisatto mātu santikaṁ gantvā: “Amma, ko mayhaṁ pitā” ti pucchi. “Tāta, tvaṁ bārāṇasirañño putto” ti. “Amma, atthi pana koci sakkhī” ti? Tāta rājā imaṁ muddikaṁ datvā: “Sace dhītā hoti, imaṁ vissajjetvā poseyyāsi, sace putto hoti, imāya aṅgulimuddikāya saddhiṁ āneyyāsī” ti vatvā gatoti. “Amma, evaṁ sante kasmā maṁ pitu santikaṁ na nesī” ti [PTS 1.135]. Sā puttassa ajjhāsayaṁ ñatvā rājadvāraṁ gantvā rañño ārocāpesi. Raññā ca pakkosāpitā pavisitvā rājānaṁ vanditvā: “Ayaṁ te, deva, putto” ti āha. Rājā jānanto pi parisamajjhe lajjāya: “Na mayhaṁ putto” ti āha. “Ayaṁ te, deva, muddikā, imaṁ sañjānāsī” ti. “Ayam-pi mayhaṁ muddikā na hotī” ti. “Deva, idāni ṭhapetvā saccakiriyaṁ añño mama sakkhi natthi, sacāyaṁ dārako tumhe paṭicca jāto, ākāse tiṭṭhatu, no ce, bhūmiyaṁ patitvā maratū” ti bodhisattassa pāde gahetvā ākāse khi pi. Bodhisatto ākāse pallaṅkamābhujitvā nisinno madhurassarena pitu dhammaṁ kathento imaṁ gāthamāha.

7. Putto tyāhaṁ mahārāja, tvaṁ maṁ posa janādhipa,
Aññe pi devo poseti, kiñca devo sakaṁ pajan-ti.

Tattha putto tyāhan-ti putto te ahaṁ. Putto ca nāmesa atrajo, khettajo, antevāsiko, dinnakoti catubbidho. Tattha attānaṁ paṭicca jāto atrajo nāma. Sayanapiṭṭhe pallaṅke ureti evam-ādīsu nibbatto khettajo nāma. Santike sippuggaṇhanako antevāsiko nāma. Posāvanatthāya dinno dinnako nāma. Idha pana atrajaṁ sandhāya: “Putto” ti vuttaṁ. Catūhi saṅgahavatthūhi janaṁ rañjetīti rājā, mahanto rājā mahārājā. Tamālapanto āha: “Mahārājā” ti. Tvaṁ maṁ posa janādhipā ti janādhipa mahājanajeṭṭhaka tvaṁ maṁ posa bharassu vaḍḍhehi. Aññe pi devo posetī ti aññe pi hatthibandhādayo manusse, hatthiassādayo tiracchānagate ca bahujane devo poseti. Kiñca devo sakaṁ pajan-ti ettha pana kiñcā ti garahatthe ca anuggahaṇatthe ca nipāto. “Sakaṁ pajaṁ attano puttaṁ maṁ devo na posetī” ti vadanto garahati nāma, “aññe bahujane posetī” ti vadanto anuggaṇhati nāma. Iti bodhisatto garahanto pi anuggaṇhanto pi: “Kiñca devo sakaṁ pajan”-ti āha.

Rājā bodhisattassa ākāse nisīditvā evaṁ dhammaṁ desentassa sutvā: “Ehi, tātā” ti hatthaṁ pasāresi, “aham-eva posessāmi, aham-eva posessāmī” ti hatthasahassaṁ pasāriyittha. Bodhisatto [PTS 1.136] aññassa hatthe anotaritvā rañño va hatthe otaritvā aṅke nisīdi. Rājā tassa oparajjaṁ datvā mātaraṁ aggamahesiṁ akāsi. So pitu accayena kaṭṭhavāhanarājā nāma hutvā dhammena rajjaṁ kāretvā yathākammaṁ gato.

Satthā kosalarañño imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā dve vatthūni dassetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mātā mahāmāyā ahosi, pitā suddhodanamahārājā, kaṭṭhavāhanarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Kaṭṭhahārijātakavaṇṇanā sattamā

JA 8: Gāmaṇijātakavaṇṇanā

Api ataramānānan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ossaṭṭhavīriyaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Imasmiṁ pana jātake paccuppannavatthu ca atītavatthu ca ekādasakanipāte saṁvarajātake (JA. 462) āvi bhavissati. Vatthu hi tasmiñca imasmiñca ekasadisam-eva, gāthā pana nānā. Gāmaṇikumāro bodhisattassa ovāde ṭhatvā bhātikasatassa kaniṭṭho pi hutvā bhātikasataparivārito setacchattassaheṭṭhā varapallaṅke nisinno attano yasasampattiṁ oloketvā: “Ayaṁ mayhaṁ yasasampatti amhākaṁ ācariyassa santakā” ti tuṭṭho imaṁ udānaṁ udānesi:

8. Api ataramānānaṁ, phalāsāva samijjhati,
Vipakkabrahmacariyosmi, evaṁ jānāhi gāmaṇī ti.

Tattha apī ti nipātamattaṁ. Ataramānānan-ti paṇḍitānaṁ ovāde ṭhatvā ataritvā avegāyitvā upāyena kammaṁ karontānaṁ. Phalāsāva samijjhatī ti yathāpatthike phale āsā tassa phalassa nipphattiyā samijjhati yeva. Atha vā phalāsā ti āsāphalaṁ, yathāpatthitaṁ phalaṁ samijjhatiyevā ti attho. Vipakkabrahmacariyosmī ti ettha cattāri saṅgahavatthūni seṭṭhacariyattā brahmacariyaṁ nāma, tañca tammūlikāya yasasampattiyā paṭiladdhattā vipakkaṁ nāma. Yo vāssa yaso nipphanno, so pi seṭṭhaṭṭhena brahmacariyaṁ nāma. Tenāha: “Vipakkabrahmacariyosmī” ti. Evaṁ jānāhi gāmaṇī ti [PTS 1.137] katthaci gāmikapuriso pi gāmajeṭṭhako pi gāmaṇī. Idha pana sabbajanajeṭṭhakaṁ attānaṁ sandhāyāha. Ambho gāmaṇi, tvaṁ etaṁ kāraṇaṁ evaṁ jānāhi, ācariyaṁ nissāya bhātikasataṁ atikkamitvā idaṁ mahārajjaṁ pattosmīti udānaṁ udānesi.

Tasmiṁ pana rajjaṁ patte sattaṭṭhadivasaccayena sabbe pi bhātaro attano attano vasanaṭṭhānaṁ gatā. Gāmaṇirājā dhammena rajjaṁ kāretvā yathākammaṁ gato, bodhisatto pi puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā dassetvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ossaṭṭhavīriyo bhikkhu arahatte patiṭṭhito. Satthā dve vatthūni kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā gāmaṇikumāro ossaṭṭhavīriyo bhikkhu ahosi, ācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Gāmaṇijātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 9: Maghadevajātakavaṇṇanā

Uttamaṅgaruhā mayhan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto mahābhinikkhamanaṁ ārabbha kathesi. Taṁ heṭṭhā nidānakathāyaṁ kathitam-eva. Tasmiṁ pana kāle bhikkhū dasabalassa nekkhammaṁ vaṇṇayantā nisīdiṁsu. Atha satthā dhammasabhaṁ āgantvā buddhāsane nisinno bhikkhū āmantesi: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti. “Bhante, na aññāya kathāya, tumhākaṁ yeva pana nekkhammaṁ vaṇṇayamānā nisinnāmhā” ti vutte: “Na, bhikkhave, tathāgato etarahi yeva nekkhammaṁ nikkhanto, pubbe pi nikkhantoyevā” ti āha. Bhikkhū tassatthassāvibhāvatthaṁ bhagavantaṁ yāciṁsu, bhagavā bhavantarena paṭicchannaṁ kāraṇaṁ pākaṭaṁ akāsi.

Atīte videharaṭṭhe mithilāyaṁ maghadevo nāma rājā ahosi dhammiko dhammarājā. So caturāsīti vassasahassāni kumārakīḷaṁ kīḷi, tathā oparajjaṁ, tathā mahārajjaṁ katvā dīghamaddhānaṁ khepetvā ekadivasaṁ kappakaṁ āmantesi: “Yadā me, samma kappaka, sirasmiṁ palitāni passeyyāsi, atha me āroceyyāsī” ti. Kappako pi dīghamaddhānaṁ khepetvā ekadivasaṁ [PTS 1.138] rañño añjanavaṇṇānaṁ kesānaṁ antare ekam-eva palitaṁ disvā: “Deva, ekaṁ te palitaṁ dissatī” ti ārocesi. “Tena hi me, samma, taṁ palitaṁ uddharitvā pāṇimhi ṭhapehī” ti ca vutte suvaṇṇasaṇḍāsena uddharitvā rañño pāṇimhi patiṭṭhāpesi. Tadā rañño caturāsīti vassasahassāni āyu avasiṭṭhaṁ hoti. Evaṁ sante pi palitaṁ disvāva maccurājānaṁ āgantvā samīpe ṭhitaṁ viya attānaṁ ādittapaṇṇasālaṁ paviṭṭhaṁ viya ca maññamāno saṁvegaṁ āpajjitvā: “Bāla maghadeva, yāva palitassuppādāva ime kilese jahituṁ nāsakkhī” ti cintesi.

Tassevaṁ palitapātubhāvaṁ āvajjentassa antoḍāho uppajji, sarīrā sedā mucciṁsu, sāṭakā pīḷetvā apanetabbākārappattā ahesuṁ. So: “Ajjeva mayā nikkhamitvā pabbajituṁ vaṭṭatī” ti kappakassa satasahassuṭṭhānakaṁ gāmavaraṁ datvā jeṭṭhaputtaṁ pakkosāpetvā: “Tāta, mama sīse palitaṁ pātubhūtaṁ, mahallakomhi jāto, bhuttā kho pana me mānusakā kāmā, idāni dibbe kāme pariyesissāmi, nekkhammakālo mayhaṁ, tvaṁ imaṁ rajjaṁ paṭipajja, ahaṁ pana pabbajitvā maghadevaambavanuyyāne vasanto samaṇadhammaṁ karissāmī” ti āha. Taṁ evaṁ pabbajitukāmaṁ amaccā upasaṅkamitvā: “Deva, kiṁ tumhākaṁ pabbajjākāraṇan”-ti pucchiṁsu. Rājā palitaṁ hatthena gahetvā amaccānaṁ imaṁ gāthamāha.

9. Uttamaṅgaruhā mayhaṁ, ime jātā vayoharā,
Pātubhūtā devadūtā, pabbajjāsamayo mamā ti.

Tattha uttamaṅgaruhā ti kesā. Kesā hi sabbesaṁ hatthapādādīnaṁ aṅgānaṁ uttame sirasmiṁ ruhattā: “Uttamaṅgaruhā” ti vuccanti. Ime jātā vayoharā ti passatha, tātā, palitapātubhāvena tiṇṇaṁ vayānaṁ haraṇato [PTS 1.139] ime jātā vayoharā. Pātubhūtā ti nibbattā. Devadūtā ti devo vuccati maccu, tassa dūtāti devadūtā. Sirasmiñhi palitesu pātubhūtesu maccurājassa santike ṭhito viya hoti, tasmā palitāni: “Maccudevassa dūtā” ti vuccanti. Devā viya dūtāti pi devadūtā. Yathā hi alaṅkatapaṭiyattāya devatāya ākāse ṭhatvā: “Asukadivase tvaṁ marissasī” ti vutte taṁ tatheva hoti, evaṁ sirasmiṁ palitesu pātubhūtesu devatāya byākaraṇasadisam-eva hoti, tasmā palitāni: “Devasadisā dūtā” ti vuccanti. Visuddhidevānaṁ dūtāti pi devadūtā. Sabbabodhisattā hi jiṇṇabyādhimatapabbajite disvāva saṁvegamāpajjitvā nikkhamma pabbajanti. Yathāha:

Jiṇṇañca disvā dukhitañca byādhitaṁ, matañca disvā gatamāyusaṅkhayaṁ,
Kāsāyavatthaṁ pabbajitañca disvā, tasmā ahaṁ pabbajitomhi rājā ti. (Thag. 73 thokaṁ visadisaṁ).

Iminā pariyāyena palitāni visuddhidevānaṁ dūtattā: “Devadūtā” ti vuccanti. Pabbajjāsamayo mamā ti gihibhāvato nikkhantaṭṭhena: “Pabbajjā” ti laddhanāmassa samaṇaliṅgagahaṇassa kālo mayhanti dasseti.

So evaṁ vatvā taṁ divasam-eva rajjaṁ pahāya isipabbajjaṁ pabbajitvā tasmiṁ yeva maghadevaambavane viharanto caturāsīti vassasahassāni cattāro brahmavihāre bhāvetvā aparihīnajjhāne ṭhito kālaṁ katvā brahmaloke nibbattitvā puna tato cuto mithilāyaṁ yeva nimi nāma rājā hutvā osakkamānaṁ attano vaṁsaṁ ghaṭetvā tattheva ambavane pabbajitvā brahmavihāre bhāvetvā puna brahmalokūpago va ahosi.

Satthāpi: “Na, bhikkhave, tathāgato idāneva mahābhinikkhamanaṁ nikkhanto, pubbe pi nikkhantoyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā dassetvā cattāri saccāni pakāsesi, saccapariyosāne keci sotāpannā ahesuṁ, keci sakadāgāmino, keci anāgāmino. Iti bhagavā imāni dve vatthūni kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā kappako ānando ahosi, putto rāhulo, maghadevarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Maghadevajātakavaṇṇanā navamā

JA 10: Sukhavihārijātakavaṇṇanā

Yañca [PTS 1.140] aññe na rakkhantī ti idaṁ satthā anupiyanagaraṁ nissāya anupiyaambavane viharanto sukhavihāriṁ bhaddiyattheraṁ ārabbha kathesi. Sukhavihārī bhaddiyatthero chakhattiyasamāgame upālisattamo pabbajito. Tesu bhaddiyatthero ca, kimilatthero ca, bhagutthero ca, upālitthero ca arahattaṁ pattā, ānandatthero sotāpanno jāto, anuruddhatthero dibbacakkhuko, devadatto jhānalābhī jāto. Channaṁ pana khattiyānaṁ vatthu yāva anupiyanagarā khaṇḍahālajātake (JA. 542) āvi bhavissati. Āyasmā pana bhaddiyo rājakāle attano rakkhasaṁvidhānañceva tāva bahūhi rakkhāhi rakkhiyamānassa uparipāsādavaratale mahāsayane samparivattamānassā pi attano bhayuppattiñca idāni arahattaṁ patvā araññādīsu yattha katthaci viharanto pi attano vigatabhayatañca samanussaranto: “Aho sukhaṁ, aho sukhan”-ti udānaṁ udānesi. Taṁ sutvā bhikkhū: “Āyasmā bhaddiyo aññaṁ byākarotī” ti bhagavato ārocesuṁ. Bhagavā: “Na, bhikkhave, bhaddiyo idāneva sukhavihārī, pubbe pi sukhavihārīyevā” ti āha. Bhikkhū tassatthassāvibhāvatthāya bhagavantaṁ yāciṁsu. Bhagavā bhavantarena paṭicchannaṁ kāraṇaṁ pākaṭaṁ akāsi.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārayamāne bodhisatto udiccabrāhmaṇamahāsālo hutvā kāmesu ādīnavaṁ, nekkhamme cānisaṁsaṁ disvā kāme pahāya himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā aṭṭha samāpattiyo nibbattesi, parivāro pissa mahā ahosi pañca tāpasasatāni. So vassakāle himavantato nikkhamitvā tāpasagaṇaparivuto gāmanigamādīsu cārikaṁ caranto bārāṇasiṁ patvā rājānaṁ nissāya rājuyyāne vāsaṁ kappesi. Tattha vassike cattāro māse vasitvā rājānaṁ āpucchi. Atha naṁ rājā: “Tumhe, bhante, mahallakā, kiṁ vo himavantena, antevāsike himavantaṁ pesetvā [PTS 1.141] idheva vasathā” ti yāci. Bodhisatto jeṭṭhantevāsikaṁ pañca tāpasasatāni paṭicchāpetvā: “Gaccha, tvaṁ imehi saddhiṁ himavante vasa, ahaṁ pana idheva vasissāmī” ti te uyyojetvā sayaṁ tattheva vāsaṁ kappesi.

So panassa jeṭṭhantevāsiko rājapabbajito mahantaṁ rajjaṁ pahāya pabbajitvā kasiṇaparikammaṁ katvā aṭṭhasamāpattilābhī ahosi. So tāpasehi saddhiṁ himavante vasamāno ekadivasaṁ ācariyaṁ daṭṭhukāmo hutvā te tāpase āmantetvā: “Tumhe anukkaṇṭhamānā idheva vasatha, ahaṁ ācariyaṁ vanditvā āgamissāmī” ti ācariyassa santikaṁ gantvā vanditvā paṭisanthāraṁ katvā ekaṁ kaṭṭhattharikaṁ attharitvā ācariyassa santike yeva nipajji. Tasmiñca samaye rājā: “Tāpasaṁ passissāmī” ti uyyānaṁ gantvā vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Antevāsikatāpaso rājānaṁ disvā neva vuṭṭhāsi, nipanno yeva pana: “Aho sukhaṁ, aho sukhan”-ti udānaṁ udānesi. Rājā: “Ayaṁ tāpaso maṁ disvā pi na uṭṭhito” ti anattamano bodhisattaṁ āha: “bhante, ayaṁ tāpaso yadicchakaṁ bhutto bhavissati, udānaṁ udānento sukhaseyyam-eva kappetī” ti. Mahārāja, ayaṁ tāpaso pubbe tumhādiso eko rājā ahosi, svāyaṁ: “Ahaṁ pubbe gihikāle rajjasiriṁ anubhavanto āvudhahatthehi bahūhi rakkhiyamāno pi evarūpaṁ sukhaṁ nāma nālatthan”-ti attano pabbajjāsukhaṁ jhānasukhañca ārabbha imaṁ udānaṁ udānetīti. Evañca pana vatvā bodhisatto rañño dhammakathaṁ kathetuṁ imaṁ gāthamāha.

10. Yañca aññe na rakkhanti, yo ca aññe na rakkhati,
Sa ve rāja sukhaṁ seti, kāmesu anapekkhavā ti.

Tattha yañca aññe na rakkhantī ti yaṁ puggalaṁ aññe bahū puggalā na rakkhanti. Yo ca aññe na rakkhatī ti yo ca: “Ekako ahaṁ rajjaṁ kāremī” ti aññe bahū jane na rakkhati. Sa ve rāja sukhaṁ setī ti mahārāja so [PTS 1.142] puggalo eko adutiyo pavivitto kāyikacetasikasukhasamaṅgī hutvā sukhaṁ seti. Idañca desanāsīsam-eva. Na kevalaṁ pana seti yeva, evarūpo pana puggalo sukhaṁ gacchati tiṭṭhati nisīdati sayatīti sabbiriyāpathesu sukhappatto va hoti. Kāmesu anapekkhavā ti vatthu kāmakilesakāmesu apekkhārahito vigatacchandarāgo nittaṇho evarūpo puggalo sabbiriyāpathesu sukhaṁ viharati mahārājāti.

Rājā dhammadesanaṁ sutvā tuṭṭhamānaso vanditvā nivesanam-eva gato, antevāsiko pi ācariyaṁ vanditvā himavantam-eva gato. Bodhisatto pana tattheva viharanto aparihīnajjhāno kālaṁ katvā brahmaloke nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā dassetvā dve vatthūni kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā antevāsiko bhaddiyatthero ahosi, gaṇasatthā pana aham-eva ahosin”-ti.

Sukhavihārijātakavaṇṇanā dasamā

Apaṇṇakavaggo paṭhamo

Tassuddānaṁ:

Apaṇṇakaṁ vaṇṇupathaṁ, serivaṁ cūḷaseṭṭhi ca,
Taṇḍulaṁ devadhammañca, kaṭṭhavāhanagāmaṇi,
Maghadevaṁ vihārīti, piṇḍitā dasa jātakāti.

2. Sīlavaggo

JA 11: Lakkhaṇamigajātakavaṇṇanā

Ho ti sīlavataṁ attho ti idaṁ satthā rājagahaṁ upanissāya veḷuvane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Devadattassa vatthu yāva abhimārappayojanā khaṇḍahālajātake (JA. 542) āvi bhavissati, yāva dhanapālakavissajjanā pana cūḷahaṁsajātake (JA. 533) āvi bhavissati, yāva pathavippavesanā dvādasanipāte samuddavāṇijajātake (JA. 466) āvi bhavissati.

Ekasmiñhi samaye devadatto pañca vatthūni yācitvā alabhanto saṅghaṁ bhinditvā pañca bhikkhusatāni ādāya gayāsīse viharati. Atha tesaṁ bhikkhūnaṁ ñāṇaṁ paripākaṁ agamāsi. Taṁ ñatvā satthā dve aggasāvake āmantesi: “Sāriputtā, tumhākaṁ nissitakā pañcasatā bhikkhū devadattassa laddhiṁ rocetvā tena saddhiṁ gatā, idāni pana tesaṁ ñāṇaṁ paripākaṁ gataṁ, tumhe bahūhi bhikkhūhi saddhiṁ tattha gantvā tesaṁ dhammaṁ desetvā te bhikkhū maggaphalehi pabodhetvā gahetvā āgacchathā” ti. Te tatheva gantvā tesaṁ dhammaṁ desetvā maggaphalehi pabodhetvā punadivase aruṇuggamanavelāya [PTS 1.143] te bhikkhū ādāya veḷuvanam-eva āgamaṁsu. Āgantvā ca pana sāriputtattherassa bhagavantaṁ vanditvā ṭhitakāle bhikkhū theraṁ pasaṁsitvā bhagavantaṁ āhaṁsu: “bhante, amhākaṁ jeṭṭhabhātiko dhammasenāpati pañcahi bhikkhusatehi parivuto āgacchanto ativiya sobhati, devadatto pana parihīnaparivāro jāto” ti. Na, bhikkhave, sāriputto idāneva ñātisaṅghaparivuto āgacchanto sobhati, pubbe pi sobhi yeva. Devadatto pi na idāneva gaṇato parihīno, pubbe pi parihīnoyevā ti. Bhikkhū tassatthassāvibhāvatthāya bhagavantaṁ yāciṁsu, bhagavā bhavantarena paṭicchannaṁ kāraṇaṁ pākaṭaṁ akāsi.

Atīte magadharaṭṭhe rājagahanagare eko magadharājā rajjaṁ kāresi. Tadā bodhisatto migayoniyaṁ paṭisandhiṁ gahetvā vuddhippatto migasahassaparivāro araññe vasati. Tassa lakkhaṇo ca kāḷo cāti dve puttā ahesuṁ. So attano mahallakakāle: “Tātā, ahaṁ idāni mahallako, tumhe imaṁ gaṇaṁ pariharathā” ti pañca pañca migasatāni ekekaṁ puttaṁ paṭicchāpesi. Tato paṭṭhāya te dve janā migagaṇaṁ pariharanti. Magadharaṭṭhasmiñca sassapākasamaye kiṭṭhasambādhe araññe migānaṁ paripantho hoti. Manussā sassakhādakānaṁ migānaṁ māraṇatthāya tattha tattha opātaṁ khaṇanti, sūlāni ropenti, pāsāṇayantāni sajjenti, kūṭapāsādayo pāse oḍḍenti, bahū migā vināsaṁ āpajjanti. Bodhisatto kiṭṭhasambādhasamayaṁ ñatvā dve putte pakkosāpetvā āha: “tātā, ayaṁ kiṭṭhasambādhasamayo, bahū migā vināsaṁ pāpuṇanti, mayaṁ mahallakā yena kenaci upāyena ekasmiṁ ṭhāne vītināmessāma, tumhe tumhākaṁ migagaṇe gahetvā araññe pabbatapādaṁ pavisitvā sassānaṁ uddhaṭakāle āgaccheyyāthā” ti. Te: “Sādhū” ti pitu vacanaṁ sutvā saparivārā nikkhamiṁsu. Tesaṁ pana gamanamaggaṁ manussā jānanti: “Imasmiṁ kāle migā pabbatamārohanti, imasmiṁ kāle orohantī” ti. Te tattha tattha paṭicchannaṭṭhāne [PTS 1.144] nilīnā bahū mige vijjhitvā mārenti.

Kāḷamigo attano dandhatāya: “Imāya nāma velāya gantabbaṁ, imāya velāya na gantabban”-ti ajānanto migagaṇaṁ ādāya pubbaṇhe pi sāyanhe pi padose pi paccūse pi gāmadvārena gacchati. Manussā tattha tattha pakatiyā ṭhitā ca nilīnā ca bahū mige vināsaṁ pāpenti. Evaṁ so attano dandhatāya bahū mige vināsaṁ pāpetvā appakeheva migehi araññaṁ pāvisi. Lakkhaṇamigo pana paṇḍito byatto upāyakusalo: “Imāya velāya gantabbaṁ, imāya velāya na gantabban”-ti jānāti. So gāmadvārena pi na gacchati, divā pi na gacchati, padose pi na gacchati, paccūse pi na gacchati, migagaṇaṁ ādāya aḍḍharattasamaye yeva gacchati. Tasmā ekam-pi migaṁ avināsetvā araññaṁ pāvisi. Te tattha cattāro māse vasitvā sassesu uddhaṭesu pabbatā otariṁsu.

Kāḷo paccāgacchanto pi purimanayeneva avasesamige vināsaṁ pāpento ekako va āgami. Lakkhaṇo pana ekamigam-pi avināsetvā pañcahi migasatehi parivuto mātāpitūnaṁ santikaṁ āgami. Bodhisatto dve pi putte āgacchante disvā migagaṇena saddhiṁ mantento imaṁ gāthaṁ samuṭṭhāpesi:

11. Hoti sīlavataṁ attho, paṭisanthāravuttinaṁ,
Lakkhaṇaṁ passa āyantaṁ, ñātisaṅghapurakkhataṁ,
Atha passasimaṁ kāḷaṁ, suvihīnaṁva ñātibhī ti.

Tattha sīlavatan-ti sukhasīlatāya sīlavantānaṁ ācārasampannānaṁ. Attho ti vuḍḍhi. Paṭisanthāravuttinan-ti dhammapaṭisanthāro ca āmisapaṭisanthāro ca etesaṁ vuttīti paṭisanthāravuttino, tesaṁ paṭisanthāravuttinaṁ. Ettha ca pāpanivāraṇaovādānusāsanivasena dhammapaṭisanthāro ca, gocaralābhāpanagilānupaṭṭhānadhammikarakkhāvasena āmisapaṭisanthāro ca veditabbo. Idaṁ vuttaṁ hoti: imesu dvīsu paṭisanthāresu ṭhitānaṁ ācārasampannānaṁ paṇḍitānaṁ vuḍḍhi nāma hotīti. Idāni taṁ vuḍḍhiṁ dassetuṁ puttamātaraṁ ālapanto viya: “Lakkhaṇaṁ passā” ti ādimāha. Tatrāyaṁ saṅkhepattho: ācārapaṭisanthārasampannaṁ attano puttaṁ [PTS 1.145] ekamigam-pi avināsetvā ñātisaṅghena purakkhataṁ parivāritaṁ āgacchantaṁ passa. Tāya pana ācārapaṭisanthārasampadāya vihīnaṁ dandhapaññaṁ atha passasimaṁ kāḷaṁ ekam-pi ñātiṁ anavasesetvā suvihīnam-eva ñātīhi ekakaṁ āgacchantanti. Evaṁ puttaṁ abhinanditvā pana bodhisatto yāvatāyukaṁ ṭhatvā yathākammaṁ gato.

Satthāpi: “Na, bhikkhave, sāriputto idāneva ñātisaṅghaparivārito sobhati, pubbe pi sobhati yeva. Na ca devadatto etarahi yeva gaṇamhā parihīno, pubbe pi parihīnoyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ dassetvā dve vatthūni kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kāḷo devadatto ahosi, parisāpissa devadattaparisāva, lakkhaṇo sāriputto, parisā panassa buddhaparisā, mātā rāhulamātā, pitā pana aham-eva ahosin”-ti.

Lakkhaṇamigajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 12: Nigrodhamigajātakavaṇṇanā

Nigrodham-eva seveyyā ti idaṁ satthā jetavane viharanto kumārakassapattherassa mātaraṁ ārabbha kathesi. Sā kira rājagahanagare mahāvibhavassa seṭṭhino dhītā ahosi ussannakusalamūlā parimadditasaṅkhārā pacchimabhavikā, antoghaṭe padīpo viya tassā hadaye arahattūpanissayo jalati. Sā attānaṁ jānanakālato paṭṭhāya gehe anabhiratā pabbajitukāmā hutvā mātāpitaro āha: “ammatātā, mayhaṁ gharāvāse cittaṁ nābhiramati, ahaṁ niyyānike buddhasāsane pabbajitukāmā, pabbājetha man”-ti. Amma, kiṁ vadesi, idaṁ kulaṁ bahuvibhavaṁ, tvañca amhākaṁ ekadhītā, na labbhā tayā pabbajitunti. Sā punappunaṁ yācitvā pi mātāpitūnaṁ santikā pabbajjaṁ alabhamānā cintesi: “Hotu, patikulaṁ gatā sāmikaṁ ārādhetvā pabbajissāmī” ti. Sā vayappattā patikulaṁ gantvā patidevatā hutvā sīlavatī kalyāṇadhammā agāraṁ ajjhāvasi.

Athassā saṁvāsamanvāya kucchiyaṁ gabbho patiṭṭhahi. Sā gabbhassa patiṭṭhitabhāvaṁ na aññāsi. Atha tasmiṁ nagare nakkhattaṁ ghosayiṁsu, sakalanagaravāsino [PTS 1.146] nakkhattaṁ kīḷiṁsu, nagaraṁ devanagaraṁ viya alaṅkatapaṭiyattaṁ ahosi. Sā pana tāva uḷārāya pi nakkhattakīḷāya vattamānāya attano sarīraṁ na vilimpati nālaṅkaroti, pakativeseneva vicarati.

Atha naṁ sāmiko āha: “bhadde, sakalanagaraṁ nakkhattanissitaṁ, tvaṁ pana sarīraṁ nappaṭijaggasī” ti. Ayyaputta, dvattiṁsāya me kuṇapehi pūritaṁ sarīraṁ, kiṁ iminā alaṅkatena, ayañhi kāyo neva devanimmito, na brahmanimmito, na suvaṇṇamayo, na maṇimayo, na haricandanamayo, na puṇḍarīkakumuduppalagabbhasambhūto, na amatosadhapūrito, atha kho kuṇape jāto, mātāpettikasambhavo, aniccucchādanaparimaddanabhedanaviddhaṁsanadhammo, kaṭasivaḍḍhano, taṇhūpādinno, sokānaṁ nidānaṁ, paridevānaṁ vatthu, sabbarogānaṁ ālayo, kammakaraṇānaṁ paṭiggaho, antopūti, bahi niccapaggharaṇo, kimikulānaṁ āvāso, sivathikapayāto, maraṇapariyosāno, sabbalokassa cakkhupathe vattamāno pi:

Aṭṭhinahārusaṁyutto, tacamaṁsāvalepano,
Chaviyā kāyo paṭicchanno, yathābhūtaṁ na dissati.

Antapūro udarapūro, yakanapeḷassa vatthino,
Hadayassa papphāsassa, vakkassa pihakassa ca.

Siṅghāṇikāya kheḷassa, sedassa ca medassa ca,
Lohitassa lasikāya, pittassa ca vasāya ca.

Athassa navahi sotehi, asucī savati sabbadā,
Akkhimhā akkhigūthako, kaṇṇamhā kaṇṇagūthako.

Siṅghāṇikā ca nāsato, mukhena vamatekadā,
Pittaṁ semhañca vamati, kāyamhā sedajallikā.

Athassa susiraṁ sīsaṁ, matthaluṅgassa pūritaṁ,
Subhato naṁ maññati bālo, avijjāya purakkhato. (Snp. 196-201).

Anantādīnavo kāyo, visarukkhasamūpamo,
Āvāso sabbarogānaṁ, puñjo dukkhassa kevalo. (Tha-ap. 55).

Sace imassa kāyassa, anto bāhirako siyā,
Daṇḍaṁ nūna gahetvāna, kāke soṇe ca vāraye.

Duggandho asuci kāyo, kuṇapo ukkarūpamo,
Nindito cakkhubhūtehi, kāyo bālābhinandito.

Allacammapaṭicchanno, navadvāro mahāvaṇo,
Samantato paggharati, asucī pūtigandhiyo ti. (Vsm. 1.122).

Ayyaputta [PTS 1.147], imaṁ kāyaṁ alaṅkaritvā kiṁ karissāmi? Nanu imassa alaṅkatakaraṇaṁ gūthapuṇṇaghaṭassa bahi cittakammakaraṇaṁ viya hotīti? Seṭṭhiputto tassā vacanaṁ sutvā āha: “Bhadde, tvaṁ imassa sarīrassa ime dose passamānā kasmā na pabbajasī” ti? “Ayyaputta, ahaṁ pabbajjaṁ labhamānā ajjeva pabbajeyyan”-ti. Seṭṭhiputto: “Sādhu, ahaṁ taṁ pabbājessāmī” ti vatvā mahādānaṁ pavattetvā mahāsakkāraṁ katvā mahantena parivārena bhikkhunupassayaṁ netvā taṁ pabbājento devadattapakkhiyānaṁ bhikkhunīnaṁ santike pabbājesi. Sā pabbajjaṁ labhitvā paripuṇṇasaṅkappā attamanā ahosi.

Athassā gabbhe paripākaṁ gacchante indriyānaṁ aññathattaṁ hatthapādapiṭṭhīnaṁ bahalattaṁ udarapaṭalassa ca mahantataṁ disvā bhikkhuniyo taṁ pucchiṁsu: “Ayye, tvaṁ gabbhinī viya paññāyasi, kiṁ etan”-ti? Ayye, “idaṁ nāma kāraṇan”-ti na jānāmi, sīlaṁ pana me paripuṇṇanti. Atha naṁ tā bhikkhuniyo devadattassa santikaṁ netvā devadattaṁ pucchiṁsu: “Ayya, ayaṁ kuladhītā kicchena sāmikaṁ ārādhetvā pabbajjaṁ labhi, idāni panassā gabbho paññāyati, mayaṁ imassa gabbhassa gihikāle vā pabbajitakāle vā laddhabhāvaṁ na jānāma, kiṁdāni karomā” ti? Devadatto attano abuddhabhāvena ca khantimettānuddayānañca natthitāya evaṁ cintesi: “Devadattapakkhikā bhikkhunī kucchinā gabbhaṁ pariharati, devadatto ca taṁ ajjhupekkhatiyevā ti mayhaṁ garahā uppajjissati, mayā imaṁ uppabbājetuṁ vaṭṭatī” ti. So avīmaṁsitvāva selaguḷaṁ pavaṭṭayamāno viya pakkhanditvā: “Gacchatha, imaṁ uppabbājethā” ti āha. Tā tassa vacanaṁ sutvā uṭṭhāya vanditvā upassayaṁ gatā.

Atha sā daharā tā bhikkhuniyo āha: “ayye, na devadattatthero buddho, nā pi mayhaṁ tassa santike pabbajjā, loke pana aggapuggalassa sammāsambuddhassa santike mayhaṁ pabbajjā, sā ca pana me dukkhena laddhā, mā naṁ antaradhāpetha, etha maṁ gahetvā satthu santikaṁ jetavanaṁ gacchathā” ti. Tā taṁ ādāya rājagahā pañcacattālīsayojanikaṁ maggaṁ atikkamma anupubbena jetavanaṁ patvā satthāraṁ vanditvā tamatthaṁ ārocesuṁ. Satthā cintesi: “kiñcā pi gihikāle etissā gabbho patiṭṭhito, evaṁ sante pi ‘samaṇo gotamo devadattena [PTS 1.148] jahitaṁ ādāya caratī’ ti titthiyānaṁ okāso bhavissati. Tasmā imaṁ kathaṁ pacchindituṁ sarājikāya parisāya majjhe imaṁ adhikaraṇaṁ vinicchituṁ vaṭṭatī” ti. Punadivase rājānaṁ pasenadikosalaṁ mahāanāthapiṇḍikaṁ cūḷaanāthapiṇḍikaṁ visākhaṁ mahāupāsikaṁ aññāni ca abhiññātāni mahākulāni pakkosāpetvā sāyanhasamaye catūsu parisāsu sannipatitāsu upālittheraṁ āmantesi: “Gaccha, tvaṁ catuparisamajjhe imissā daharabhikkhuniyā kammaṁ sodhehī” ti. “Sādhu, bhante” ti thero parisamajjhaṁ gantvā attano paññattāsane nisīditvā rañño purato visākhaṁ upāsikaṁ pakkosāpetvā imaṁ adhikaraṇaṁ paṭicchāpesi: “Gaccha visākhe, ‘ayaṁ daharā asukamāse asukadivase pabbajitā’ ti tathato ñatvā imassa gabbhassa pure vā pacchā vā laddhabhāvaṁ jānāhī” ti. Upāsikā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā sāṇiṁ parikkhipāpetvā antosāṇiyaṁ daharabhikkhuniyā hatthapādanābhiudarapariyosānādīni oloketvā māsadivase samānetvā gihibhāve gabbhassa laddhabhāvaṁ tathato ñatvā therassa santikaṁ gantvā tamatthaṁ ārocesi. Thero catuparisamajjhe taṁ bhikkhuniṁ suddhaṁ akāsi. Sā suddhā hutvā bhikkhusaṅghañca satthārañca vanditvā bhikkhunīhi saddhiṁ upassayam-eva gatā. Sā gabbhaparipākamanvāya padumuttarapādamūle patthitapatthanaṁ mahānubhāvaṁ puttaṁ vijāyi.

Athekadivasaṁ rājā bhikkhunupassayasamīpena gacchanto dārakasaddaṁ sutvā amacce pucchi. Amaccā taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Deva, daharabhikkhunī puttaṁ vijātā, tasseso saddo” ti āhaṁsu. “Bhikkhunīnaṁ, bhaṇe, dārakapaṭijagganaṁ nāma palibodho, mayaṁ naṁ paṭijaggissāmā” ti rājā taṁ dārakaṁ nāṭakitthīnaṁ dāpetvā kumāraparihārena vaḍḍhāpesi. Nāmaggahaṇadivase cassa: “Kassapo” ti nāmaṁ akaṁsu. Atha naṁ kumāraparihārena vaḍḍhitattā: “Kumārakassapo” ti sañjāniṁsu. So sattavassikakāle satthu santike pabbajitvā paripuṇṇavasso upasampadaṁ labhitvā gacchante gacchante kāle dhammakathikesu citrakathī ahosi. Atha naṁ satthā: “Etadaggaṁ, bhikkhave, mama sāvakānaṁ bhikkhūnaṁ cittakathikānaṁ yadidaṁ kumārakassapo” ti (AN. 1.209, 217) etadagge ṭhapesi. So pacchā vammikasutte (MN. 23) arahattaṁ pāpuṇi. Mātāpissa bhikkhunī vipassanaṁ vaḍḍhetvā aggaphalaṁ pattā. Kumārakassapatthero buddhasāsane gaganamajjhe [PTS 1.149] puṇṇacando viya pākaṭo jāto.

Athekadivasaṁ tathāgato pacchābhattaṁ piṇḍapātapaṭikkanto bhikkhūnaṁ ovādaṁ datvā gandhakuṭiṁ pāvisi. Bhikkhū ovādaṁ gahetvā attano attano rattiṭṭhānadivāṭṭhānesu divasabhāgaṁ khepetvā sāyanhasamaye dhammasabhāyaṁ sannipatitvā: “Āvuso, devadattena attano abuddhabhāvena ceva khantimettādīnañca abhāvena kumārakassapatthero ca therī ca ubho nāsitā, sammāsambuddho pana attano dhammarājatāya ceva khantimettānuddayasampattiyā ca ubhinnam-pi tesaṁ paccayo jāto” ti buddhaguṇe vaṇṇayamānā nisīdiṁsu. Satthā buddhalīlāya dhammasabhaṁ āgantvā paññattāsane nisīditvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchi. “Bhante, tumhākam-eva guṇakathāyā” ti sabbaṁ ārocayiṁsu. Na, bhikkhave, tathāgato idāneva imesaṁ ubhinnaṁ paccayo ca patiṭṭhā ca jāto, pubbe pi ahosiyevā ti. Bhikkhū tassatthassāvibhāvatthāya bhagavantaṁ yāciṁsu. Bhagavā bhavantarena paṭicchannaṁ kāraṇaṁ pākaṭaṁ akāsi.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārayamāne bodhisatto migayoniyaṁ paṭisandhiṁ gaṇhi. So mātukucchito nikkhanto suvaṇṇavaṇṇo ahosi, akkhīni panassa maṇiguḷasadisāni ahesuṁ, siṅgāni rajatavaṇṇāni, mukhaṁ rattakambalapuñjavaṇṇaṁ, hatthapādapariyantā lākhārasaparikammakatā viya, vāladhi camarassa viya ahosi, sarīraṁ panassa mahantaṁ assapotakappamāṇaṁ ahosi. So pañcasatamigaparivāro araññe vāsaṁ kappesi nāmena nigrodhamigarājā nāma. Avidūre panassa añño pi pañcasatamigaparivāro sākhamigo nāma vasati, so pi suvaṇṇavaṇṇo va ahosi.

Tena samayena bārāṇasirājā migavadhappasuto hoti, vinā maṁsena na bhuñjati, manussānaṁ kammacchedaṁ katvā sabbe negamajānapade sannipātetvā devasikaṁ migavaṁ gacchati. Manussā cintesuṁ: “ayaṁ rājā amhākaṁ kammacchedaṁ karoti, yaṁnūna mayaṁ uyyāne [PTS 1.150] migānaṁ nivāpaṁ vapitvā pānīyaṁ sampādetvā bahū mige uyyānaṁ pavesetvā dvāraṁ bandhitvā rañño niyyādeyyāmā” ti. Te sabbe uyyāne migānaṁ nivāpatiṇāni ropetvā udakaṁ sampādetvā dvāraṁ yojetvā vāgurāni ādāya muggarādinānāvudhahatthā araññaṁ pavisitvā mige pariyesamānā: “Majjhe ṭhite mige gaṇhissāmā” ti yojanamattaṁ ṭhānaṁ parikkhipitvā saṅkhipamānā nigrodhamigasākhamigānaṁ vasanaṭṭhānaṁ majjhe katvā parikkhipiṁsu. Atha naṁ migagaṇaṁ disvā rukkhagumbādayo ca bhūmiñca muggarehi paharantā migagaṇaṁ gahanaṭṭhānato nīharitvā asisattidhanuādīni āvudhāni uggiritvā mahānādaṁ nadantā taṁ migagaṇaṁ uyyānaṁ pavesetvā dvāraṁ pidhāya rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Deva, nibaddhaṁ migavaṁ gacchantā amhākaṁ kammaṁ nāsetha, amhehi araññato mige ānetvā tumhākaṁ uyyānaṁ pūritaṁ, ito paṭṭhāya tesaṁ maṁsāni khādathā” ti rājānaṁ āpucchitvā pakkamiṁsu.

Rājā tesaṁ vacanaṁ sutvā uyyānaṁ gantvā mige olokento dve suvaṇṇamige disvā tesaṁ abhayaṁ adāsi. Tato paṭṭhāya pana kadāci sayaṁ gantvā ekaṁ migaṁ vijjhitvā āneti, kadācissa bhattakārako gantvā vijjhitvā āharati. Migā dhanuṁ disvāva maraṇabhayena tajjitā palāyanti, dve tayo pahāre labhitvā kilamanti pi, gilānā pi honti, maraṇam-pi pāpuṇanti. Migagaṇo taṁ pavattiṁ bodhisattassa ārocesi. So sākhaṁ pakkosāpetvā āha: “samma, bahū migā nassanti, ekaṁsena maritabbe sati ito paṭṭhāya mā kaṇḍena mige vijjhantu, dhammagaṇḍikaṭṭhāne migānaṁ vāro hotu. Ekadivasaṁ mama parisāya vāro pāpuṇātu, ekadivasaṁ tava parisāya, vārappatto migo gantvā dhammagaṇḍikāya gīvaṁ ṭhapetvā nipajjatu, evaṁ sante migā kilantā na bhavissantī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Tato paṭṭhāya vārappatto va migo gantvā dhammagaṇḍikāya [PTS 1.151] gīvaṁ ṭhapetvā nipajjati, bhattakārako āgantvā tattha nipannakam-eva gahetvā gacchati.

Athekadivasaṁ sākhamigassa parisāya ekissā gabbhinimigiyā vāro pāpuṇi. Sā sākhaṁ upasaṅkamitvā: “Sāmi, ahaṁ gabbhinī, puttaṁ vijāyitvā dve janā vāraṁ gamissāma, mayhaṁ vāraṁ atikkāmehī” ti āha. So: “Na sakkā tava vāraṁ aññesaṁ pāpetuṁ, tvam-eva tuyhaṁ vāraṁ jānissasi, gacchāhī” ti āha. Sā tassa santikā anuggahaṁ alabhamānā bodhisattaṁ upasaṅkamitvā tamatthaṁ ārocesi. So tassā vacanaṁ sutvā: “Hotu gaccha tvaṁ, ahaṁ te vāraṁ atikkāmessāmī” ti sayaṁ gantvā dhammagaṇḍikāya sīsaṁ katvā nipajji. Bhattakārako taṁ disvā: “Laddhābhayo migarājā dhammagaṇḍikāya nipanno, kiṁ nu kho kāraṇan”-ti vegena gantvā rañño ārocesi.

Rājā tāvadeva rathaṁ āruyha mahantena parivārena āgantvā bodhisattaṁ disvā āha: “Samma migarāja, nanu mayā tuyhaṁ abhayaṁ dinnaṁ, kasmā tvaṁ idha nipanno” ti. Mahārāja, gabbhinī migī āgantvā: “Mama vāraṁ aññassa pāpehī” ti āha, na sakkā kho pana mayā ekassa maraṇadukkhaṁ aññassa upari nikkhipituṁ, svāhaṁ attano jīvitaṁ tassā datvā tassā santakaṁ maraṇaṁ gahetvā idha nipanno, mā aññaṁ kiñci āsaṅkittha, mahārājāti. Rājā āha: “sāmi, suvaṇṇavaṇṇamigarāja, mayā na tādiso khantimettānuddayasampanno manussesu pi diṭṭhapubbo, tena te pasannosmi, uṭṭhehi, tuyhañca tassā ca abhayaṁ dammī” ti. “Dvīhi abhaye laddhe avasesā kiṁ karissanti, narindā” ti? “Avasesānam-pi abhayaṁ dammi, sāmī” ti. “Mahārāja, evam-pi uyyāne yeva migā abhayaṁ labhissanti, sesā kiṁ karissantī” ti? “Etesam-pi abhayaṁ dammi, sāmī” ti. “Mahārāja, migā tāva abhayaṁ labhantu, sesā catuppadā kiṁ karissantī” ti [PTS 1.152]? “Etesam-pi abhayaṁ dammi, sāmī” ti. “Mahārāja, catuppadā tāva abhayaṁ labhantu, dijagaṇā kiṁ karissantī” ti? “Etesam-pi abhayaṁ dammi, sāmī” ti. “Mahārāja, dijagaṇā tāva abhayaṁ labhantu, udake vasantā macchā kiṁ karissantī” ti? “Etesam-pi abhayaṁ dammi, sāmī” ti. Evaṁ mahāsatto rājānaṁ sabbasattānaṁ abhayaṁ yācitvā uṭṭhāya rājānaṁ pañcasu sīlesu patiṭṭhāpetvā: “Dhammaṁ cara, mahārāja, mātāpitūsu puttadhītāsu brāhmaṇagahapatikesu negamajānapadesu dhammaṁ caranto samaṁ caranto kāyassa bhedā paraṁ maraṇā sugatiṁ saggaṁ lokaṁ gamissasī” ti rañño buddhalīlāya dhammaṁ desetvā katipāhaṁ uyyāne vasitvā rañño ovādaṁ datvā migagaṇaparivuto araññaṁ pāvisi. Sā pi kho migadhenu pupphakaṇṇikasadisaṁ puttaṁ vijāyi. So kīḷamāno sākhamigassa santikaṁ gacchati. Atha naṁ mātā tassa santikaṁ gacchantaṁ disvā: “Putta, ito paṭṭhāya mā etassa santikaṁ gaccha, nigrodhasseva santikaṁ gaccheyyāsī” ti ovadantī imaṁ gāthamāha.

12. Nigrodham-eva seveyya, na sākhamupasaṁvase,
Nigrodhasmiṁ mataṁ seyyo, yañce sākhasmi jīvitan-ti.

Tattha nigrodham-eva seveyyā ti tāta tvaṁ vā añño vā attano hitakāmo nigrodham-eva seveyya bhajeyya upasaṅkameyya, na sākhamupasaṁvase ti sākhamigaṁ pana na upasaṁvase upagamma na saṁvaseyya, etaṁ nissāya jīvikaṁ na kappeyya. Nigrodhasmiṁ mataṁ seyyo ti nigrodharañño pādamūle maraṇam-pi seyyo varaṁ uttamaṁ. Yañce sākhasmi jīvitan-ti yaṁ pana sākhassa santike jīvitaṁ, taṁ neva seyyo na varaṁ na uttamanti attho.

Tato paṭṭhāya ca pana abhayaladdhakā migā manussānaṁ sassāni khādanti, manussā: “Laddhābhayā ime migā” ti mige paharituṁ vā palāpetuṁ vā na visahanti, te rājaṅgaṇe sannipatitvā rañño tamatthaṁ ārocesuṁ. Rājā: “Mayā pasannena nigrodhamigarājassa [PTS 1.153] varo dinno, ahaṁ rajjaṁ jaheyyaṁ, na ca taṁ paṭiññaṁ bhindāmi, gacchatha na koci mama vijite mige paharituṁ labhatī” ti āha. Nigrodhamigo taṁ pavattiṁ sutvā migagaṇaṁ sannipātāpetvā: “Ito paṭṭhāya paresaṁ sassaṁ khādituṁ na labhissathā” ti mige ovaditvā manussānaṁ ārocāpesi: “Ito paṭṭhāya sassakārakā manussā sassarakkhaṇatthaṁ vatiṁ mā karontu, khettaṁ pana āvijjhitvā paṇṇasaññaṁ bandhantū” ti. Tato paṭṭhāya kira khettesu paṇṇabandhanasaññā udapādi. Tato paṭṭhāya paṇṇasaññaṁ atikkamanamigo nāma natthi. Ayaṁ kira nesaṁ bodhisattato laddhaovādo. Evaṁ migagaṇaṁ ovaditvā bodhisatto yāvatāyukaṁ ṭhatvā saddhiṁ migehi yathākammaṁ gato, rājā pi bodhisattassa ovāde ṭhatvā puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā: “Na, bhikkhave, idānevāhaṁ theriyā ca kumārakassapassa ca avassayo, pubbe pi avassayo evā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā catusaccadhammadesanaṁ vinivaṭṭetvā dve vatthūni kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā sākhamigo devadatto ahosi, parisāpissa devadattaparisāva, migadhenu therī ahosi, putto kumārakassapo, rājā ānando, nigrodhamigarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Nigrodhamigajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 13: Kaṇḍijātakavaṇṇanā

Dhiratthu kaṇḍinaṁ sallan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Taṁ aṭṭhakanipāte indriyajātake (JA. 423) āvi bhavissati. Bhagavā pana taṁ bhikkhuṁ etad-avoca: “Bhikkhu, pubbe pi tvaṁ etaṁ mātugāmaṁ nissāya jīvitakkhayaṁ patvā vītaccitesu aṅgāresu pakko” ti. Bhikkhū tassatthassāvibhāvatthāya bhagavantaṁ yāciṁsu, bhagavā bhavantarena paṭicchannakāraṇaṁ pākaṭaṁ akāsi. Ito paraṁ pana bhikkhūnaṁ yācanaṁ [PTS 1.154] bhavantarapaṭicchannatañca avatvā: “Atītaṁ āharī” ti ettakam-eva vakkhāma, ettake vutte pi yācanañca valāhakagabbhato candanīharaṇūpamāya bhavantarapaṭicchannakāraṇabhāvo cāti sabbametaṁ heṭṭhā vuttanayeneva yojetvā veditabbaṁ.

Atīte magadharaṭṭhe rājagahe magadharājā rajjaṁ kāresi. Magadhavāsikānaṁ sassasamaye migānaṁ mahāparipantho hoti. Te araññe pabbatapādaṁ pavisanti. Tattha eko araññavāsī pabbateyyamigo ekāya gāmantavāsiniyā migapotikāya saddhiṁ santhavaṁ katvā tesaṁ migānaṁ pabbatapādato oruyha puna gāmantaṁ otaraṇakāle migapotikāya paṭibaddhacittattā tehi saddhiṁ yeva otari. Atha naṁ sā āha: “tvaṁ khosi, ayya, pabbateyyo bālamigo, gāmanto ca nāma sāsaṅko sappaṭibhayo, mā amhehi saddhiṁ otarī” ti. So tassā paṭibaddhacittattā anivattitvā saddhiṁ yeva agamāsi. Magadhavāsino: “Idāni migānaṁ pabbatapādā otaraṇakālo” ti ñatvā magge paṭicchannakoṭṭhakesu tiṭṭhanti. Tesam-pi dvinnaṁ āgamanamagge eko luddako paṭicchannakoṭṭhake ṭhito hoti. Migapotikā manussagandhaṁ ghāyitvā: “Eko luddako ṭhito bhavissatī” ti taṁ bālamigaṁ purato katvā sayaṁ pacchato ahosi. Luddako ekeneva sarappahārena migaṁ tattheva pāteti. Migapotikā tassa viddhabhāvaṁ ñatvā uppatitvā vātagatiyāva palāyi. Luddako koṭṭhakato nikkhamitvā migaṁ okkantitvā aggiṁ katvā vītaccitesu aṅgāresu madhuramaṁsaṁ pacitvā khāditvā pānīyaṁ pivitvā avasesaṁ lohitabindūhi paggharantehi kājenādāya dārake tosento gharaṁ agamāsi.

Tadā bodhisatto tasmiṁ vanasaṇḍe rukkhadevatā hutvā nibbatto hoti. So taṁ kāraṇaṁ disvā: “Imassa bālamigassa maraṇaṁ neva mātaraṁ nissāya, na pitaraṁ nissāya, atha kho kāmaṁ nissāya. Kāmanimittañhi [PTS 1.155] sattā sugatiyaṁ hatthacchedādikaṁ, duggatiyañca pañcavidhabandhanādinānappakārakaṁ dukkhaṁ pāpuṇanti, paresaṁ maraṇadukkhuppādanam-pi nāma imasmiṁ loke garahitam-eva. Yaṁ janapadaṁ mātugāmo vicāreti anusāsati, so itthipariṇāyako janapado pi garahito yeva. Ye sattā mātugāmassa vasaṁ gacchanti, te pi garahitāyevā” ti ekāya gāthāya tīṇi garahavatthūni dassetvā vanadevatāsu sādhukāraṁ datvā gandhapupphādīhi pūjayamānāsu madhurena sarena taṁ vanasaṇḍaṁ unnādento imāya gāthāya dhammaṁ desesi:

13. Dhiratthu kaṇḍinaṁ sallaṁ, purisaṁ gāḷhavedhinaṁ,
Dhiratthu taṁ janapadaṁ, yatthitthī pariṇāyikā,
Te cā pi dhikkitā sattā, ye itthīnaṁ vasaṁ gatā ti.

Tattha dhiratthū ti garahaṇatthe nipāto, svāyamidha uttāsubbegavasena garahaṇe daṭṭhabbo. Uttasitubbiggo hi honto bodhisatto evamāha. Kaṇḍamassa atthīti kaṇḍī, taṁ kaṇḍinaṁ. Taṁ pana kaṇḍaṁ anupavisanaṭṭhena: “Sallan”-ti vuccati, tasmā kaṇḍinaṁ sallan-ti ettha sallakaṇḍinanti attho. Sallaṁ vā assatthīti pi sallo, taṁ sallaṁ. Mahantaṁ vaṇamukhaṁ katvā balavappahāraṁ dento gāḷhaṁ vijjhatīti gāḷhavedhī, taṁ gāḷhavedhinaṁ. Nānappakārena kaṇḍena, kumudapattasaṇṭhānathalena ujukagamaneneva sallena ca samannāgataṁ gāḷhavedhinaṁ purisaṁ dhiratthūti ayamettha attho. Pariṇāyikā ti issarā saṁvidhāyikā. Dhikkitā ti garahitā. Sesamettha uttānattham-eva. Ito paraṁ pana ettakam-pi avatvā yaṁ yaṁ anuttānaṁ, taṁ tadeva vaṇṇayissāma. Evaṁ ekāya gāthāya tīṇi garahavatthūni dassetvā bodhisatto vanaṁ unnādetvā buddhalīlāya dhammaṁ desesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Satthā dve vatthūni [PTS 1.156] kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi. Ito paraṁ pana: “Dve vatthūni kathetvā” ti idaṁ avatvā: “Anusandhiṁ ghaṭetvā” ti ettakam-eva vakkhāma, avuttam-pi pana heṭṭhā vuttanayeneva yojetvā gahetabbaṁ.

Tadā pabbateyyamigo ukkaṇṭhitabhikkhu ahosi, migapotikā purāṇadutiyikā, kāmesu dosaṁ dassetvā dhammadesakadevatā pana aham-eva ahosinti.

Kaṇḍijātakavaṇṇanā tatiyā

JA 14: Vātamigajātakavaṇṇanā

Na kiratthi rasehi pāpiyo ti idaṁ satthā jetavane viharanto cūḷapiṇḍapātikatissattheraṁ ārabbha kathesi. Satthari kira rājagahaṁ upanissāya veḷuvane viharante tissakumāro nāma mahāvibhavassa seṭṭhikulassa putto ekadivasaṁ veḷuvanaṁ gantvā satthu dhammadesanaṁ sutvā pabbajitukāmo pabbajjaṁ yācitvā mātāpitūhi ananuññātattā paṭikkhitto sattāhaṁ bhattacchedaṁ katvā raṭṭhapālatthero viya mātāpitaro anujānāpetvā satthu santike pabbaji. Satthā taṁ pabbājetvā aḍḍhamāsamattaṁ veḷuvane viharitvā jetavanaṁ agamāsi. Tatrāyaṁ kulaputto terasa dhutaṅgāni samādāya sāvatthiyaṁ sapadānaṁ piṇḍāya caramāno kālaṁ vītināmeti, “cūḷapiṇḍapātikatissatthero nāmā” ti vutte gaganatale puṇṇacando viya buddhasāsane pākaṭo paññāto ahosi.

Tasmiṁ kāle rājagahe nakkhattakīḷāya vattamānāya therassa mātāpitaro yaṁ tassa gihikāle ahosi ābharaṇabhaṇḍakaṁ, taṁ ratanacaṅkoṭake nikkhipitvā ure ṭhapetvā: “Aññāsu nakkhattakīḷāsu amhākaṁ putto iminā alaṅkārena alaṅkato nakkhattaṁ kīḷati, taṁ no ekaputtaṁ gahetvā samaṇo gotamo sāvatthinagaraṁ gato, kahaṁ nu kho so etarahi nisinno, kahaṁ ṭhito” ti vatvā rodanti.

Athekā vaṇṇadāsī taṁ kulaṁ gantvā seṭṭhibhariyaṁ rodantiṁ disvā pucchi: “Kiṁ pana, ayye, rodasī” ti? “Sā tamatthaṁ ārocesi”. “Kiṁ pana, ayye, ayyaputto piyāyatī” ti? “Asukañca asukañcā” ti. “Sace tumhe imasmiṁ gehe sabbaṁ issariyaṁ mayhaṁ detha, ahaṁ vo puttaṁ ānessāmī” ti. Seṭṭhibhariyā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā paribbayaṁ datvā mahantena parivārena taṁ uyyojesi: “Gaccha, attano balena mama puttaṁ ānehī” ti. Sā paṭicchannayāne nisinnā sāvatthiṁ gantvā therassa bhikkhācāravīthiyaṁ nivāsaṁ gahetvā seṭṭhikulā āgate manusse [PTS 1.157] therassa adassetvā attano parivāreneva parivutā therassa piṇḍāya paviṭṭhassa ādito va uḷuṅkayāguñca rasakabhikkhañca datvā rasataṇhāya bandhitvā anukkamena gehe nisīdāpetvā bhikkhaṁ dadamānā ca attano vasaṁ upagatabhāvaṁ ñatvā gilānālayaṁ dassetvā antogabbhe nipajji. Thero pi bhikkhācāravelāya sapadānaṁ caranto gehadvāraṁ agamāsi. Parijano therassa pattaṁ gahetvā theraṁ ghare nisīdāpesi. Thero nisīditvāva: “Kahaṁ upāsikā” ti pucchi. “Gilānā, bhante, tumhākaṁ dassanaṁ icchatī” ti. So rasataṇhāya baddho attano vatasamādānaṁ bhinditvā tassā nipannaṭṭhānaṁ pāvisi. Sā attano āgatakāraṇaṁ kathetvā taṁ palobhetvā rasataṇhāya bandhitvā uppabbājetvā attano vase ṭhapetvā yāne nisīdāpetvā mahantena parivārena rājagaham-eva agamāsi. Sā pavatti pākaṭā jātā.

Bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannisinnā: “Cūḷapiṇḍapātikatissattheraṁ kira ekā vaṇṇadāsī rasataṇhāya bandhitvā ādāya gatā” ti kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ. Satthā dhammasabhaṁ upagantvā alaṅkatadhammāsane nisīditvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti āha. Te taṁ pavattiṁ kathayiṁsu. “Na, bhikkhave, idāneva eso bhikkhu rasataṇhāya bajjhitvā tassā vasaṁ gato, pubbe pi tassā vasaṁ gatoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ rañño brahmadattassa sañjayo nāma uyyānapālo ahosi. Atheko vātamigo taṁ uyyānaṁ āgantvā sañjayaṁ disvā palāyati, sañjayo pi na taṁ tajjetvā nīharati. So punappunaṁ āgantvā uyyāne yeva carati. Uyyānapālo uyyāne nānappakārāni pupphaphalāni gahetvā divase divase rañño abhiharati. Atha naṁ ekadivasaṁ rājā pucchi: “Samma uyyānapāla, uyyāne kiñci acchariyaṁ passasī” ti? “Deva, aññaṁ na passāmi, eko pana vātamigo āgantvā uyyāne carati, etaṁ passāmī” ti. “Sakkhissati pana taṁ gahetun”-ti. “Thokaṁ madhuṁ labhanto anto rājanivesanam-pi naṁ ānetuṁ sakkhissāmi, devā” ti. Rājā tassa madhuṁ dāpesi. So taṁ gahetvā uyyānaṁ gantvā vātamigassa caraṇaṭṭhāne tiṇāni madhunā [PTS 1.158] makkhetvā nilīyi. Migo āgantvā madhumakkhitāni tiṇāni khāditvā rasataṇhāya baddho aññatra agantvā uyyānam-eva āgacchati. Uyyānapālo tassa madhumakkhitatiṇesu paluddhabhāvaṁ ñatvā anukkamena attānaṁ dassesi. So taṁ disvā katipāhaṁ palāyitvā punappunaṁ passanto vissāsaṁ āpajjitvā anukkamena uyyānapālassa hatthe ṭhitatiṇāni khādituṁ ārabhi.

So tassa vissāsaṁ āpannabhāvaṁ ñatvā yāva rājanivesanā vīthiṁ kilañjehi parikkhipitvā tahiṁ tahiṁ sākhābhaṅgaṁ pātetvā madhulābukaṁ aṁse laggetvā tiṇakalāpaṁ upakacchake ṭhapetvā madhumakkhitāni tiṇāni migassa purato purato vikiranto antorājanivesanaṁ yeva agamāsi. Mige anto paviṭṭhe dvāraṁ pidahiṁsu. Migo manusse disvā kampamāno maraṇabhayatajjito antonivesanaṅgaṇe ādhāvati paridhāvati. Rājā pāsādā oruyha taṁ kampamānaṁ disvā: “Vātamigo nāma manussānaṁ diṭṭhaṭṭhānaṁ sattāhaṁ na gacchati, tajjitaṭṭhānaṁ yāvajīvaṁ na gacchati, so evarūpo gahananissito vātamigo rasataṇhāya baddho idāni evarūpaṁ ṭhānaṁ āgato, natthi vata bho loke rasataṇhāya pāpataraṁ nāmā” ti imāya gāthāya dhammadesanaṁ paṭṭhapesi:

14. Na kiratthi rasehi pāpiyo, āvāsehiva santhavehi vā,
Vātamigaṁ gahananissitaṁ, vasamānesi rasehi sañjayo ti.

Tattha kirā ti anussavanatthe nipāto. Rasehī ti jivhāviññeyyehi madhurambilādīhi. Pāpiyo ti pāpataro. Āvāsehiva santhavehi vā ti nibaddhavasanaṭṭhānasaṅkhātesu hi āvāsesu pi mittasanthavesu pi chandarāgo pāpakova, tehi pana sacchandarāgaparibhogehi āvāsehi vā mittasanthavehi vā sataguṇena ca sahassaguṇena ca satasahassaguṇena ca dhuvapaṭisevanaṭṭhena āhāraṁ vinā jīvitindriyapālanāya abhāvena ca sacchandarāgaparibhogarasāva pāpatarāti. Bodhisatto pana anussavāgataṁ [PTS 1.159] viya imamatthaṁ katvā: “Na kiratthi rasehi pāpiyo, āvāsehiva santhavehi vā” ti āha. Idāni tesaṁ pāpiyabhāvaṁ dassento: “Vātamigan”-ti ādimāha. Tattha gahananissitan-ti gahanaṭṭhānanissitaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: passatha rasānaṁ pāpiyabhāvaṁ, idaṁ nāma araññāyatane gahananissitaṁ vātamigaṁ sañjayo uyyānapālo madhurasehi attano vasaṁ ānesi, sabbathā pi sacchandarāgaparibhogehi rasehi nāma aññaṁ pāpataraṁ lāmakataraṁ natthīti rasataṇhāya ādīnavaṁ kathesi. Kathetvā ca pana taṁ migaṁ araññam-eva pesesi.

Satthāpi: “Na, bhikkhave, sā vaṇṇadāsī idāneva etaṁ rasataṇhāya bandhitvā attano vase karoti, pubbe pi akāsiyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi. “Tadā sañjayo ayaṁ vaṇṇadāsī ahosi, vātamigo cūḷapiṇḍapātiko, bārāṇasirājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Vātamigajātakavaṇṇanā catutthā

JA 15: Kharādiyajātakavaṇṇanā

Aṭṭhakkhuraṁ kharādiye ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ dubbacabhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira bhikkhu dubbaco ovādaṁ na gaṇhāti. Atha naṁ satthā pucchi: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu dubbaco ovādaṁ na gaṇhāsī” ti? “Saccaṁ bhagavā” ti. Satthā: “Pubbe pi tvaṁ dubbacatāya paṇḍitānaṁ ovādaṁ aggahetvā pāsena baddho jīvitakkhayaṁ patto” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto migo hutvā migagaṇaparivuto araññe vasati. Athassa bhaginimigī puttakaṁ dassetvā: “Bhātika, ayaṁ te bhāgineyyo, etaṁ migamāyaṁ uggaṇhāpehī” ti paṭicchāpesi. So taṁ bhāgineyyaṁ: “Asukavelāya nāma āgantvā uggaṇhāhī” ti āha. So vuttavelāya nāgacchati. Yathā ca ekadivasaṁ, evaṁ satta divase sattovāde atikkanto so migamāyaṁ anuggaṇhitvāva vicaranto pāse bajjhi. Mātāpissa bhātaraṁ upasaṅkamitvā: “Kiṁ te, bhātika, bhāgineyyo migamāyaṁ uggaṇhāpito” ti pucchi. Bodhisatto ca: “Tassa anovādakassa mā cintayi, na [PTS 1.160] te puttena migamāyā uggahitā” ti vatvā idāni pi taṁ anovaditukāmo va hutvā imaṁ gāthamāha.

15. Aṭṭhakkhuraṁ kharādiye, migaṁ vaṅkātivaṅkinaṁ,
Sattahi kālātikkantaṁ, na naṁ ovaditussahe ti.

Tattha aṭṭhakkhuran-ti ekekasmiṁ pāde dvinnaṁ dvinnaṁ vasena aṭṭhakkhuraṁ. Kharādiye ti taṁ nāmena ālapati. Migan-ti sabbasaṅgāhikavacanaṁ. Vaṅkātivaṅkinan-ti mūle vaṅkāni, agge ativaṅkānīti vaṅkātivaṅkāni, tādisāni siṅgāni assa atthīti vaṅkātivaṅkī, taṁ vaṅkātivaṅkinaṁ. Sattahi kālātikkantan-ti sattahi ovādakālehi ovādaṁ atikkantaṁ. Na naṁ ovaditussahe ti etaṁ dubbacamigaṁ ahaṁ ovadituṁ na ussahāmi, etassa me ovādatthāya cittam-pi na uppajjatīti dasseti. Atha naṁ dubbacamigaṁ pāse baddhaṁ luddo māretvā maṁsaṁ ādāya pakkāmi.

Satthāpi: “Na tvaṁ bhikkhu idāneva dubbaco, pubbe pi dubbacoyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi. “Tadā bhāgineyyo migo dubbacabhikkhu ahosi, bhaginī uppalavaṇṇā, ovādamigo pana aham-eva ahosin”-ti.

Kharādiyajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 16: Tipallatthamigajātakavaṇṇanā

Migaṁ tipallatthan-ti idaṁ satthā kosambiyaṁ badarikārāme viharanto sikkhākāmaṁ rāhulattheraṁ ārabbha kathesi. Ekasmiñhi kāle satthari āḷavinagaraṁ upanissāya aggāḷave cetiye viharante bahū upāsakā upāsikā bhikkhū bhikkhuniyo ca vihāraṁ dhammassavanatthāya gacchanti, divā dhammassavanaṁ hoti. Gacchante pana kāle upāsikāyo bhikkhuniyo ca na gacchiṁsu, bhikkhū ceva upāsakā ca ahesuṁ. Tato paṭṭhāya rattiṁ dhammassavanaṁ jātaṁ. Dhammassavanapariyosāne therā bhikkhū attano attano vasanaṭṭhānāni gacchanti. Daharā sāmaṇerā ca upāsakehi saddhiṁ upaṭṭhānasālāyaṁ sayanti. Tesu niddaṁ upagatesu ekacce ghurughurupassāsā kākacchamānā dante khādantā nipajjiṁsu, ekacce [PTS 1.161] muhuttaṁ niddāyitvā uṭṭhahiṁsu. Te taṁ vippakāraṁ disvā bhagavato ārocesuṁ. Bhagavā: “Yo pana bhikkhu anupasampannena sahaseyyaṁ kappeyya pācittiyan”-ti (Pāc. 49) sikkhāpadaṁ paññapetvā kosambiṁ agamāsi.

Tattha bhikkhū āyasmantaṁ rāhulaṁ āhaṁsu: “āvuso rāhula, bhagavatā sikkhāpadaṁ paññattaṁ, idāni tvaṁ attano vasanaṭṭhānaṁ jānāhī” ti. Pubbe pana te bhikkhū bhagavati ca gāravaṁ tassa cāyasmato sikkhākāmataṁ paṭicca taṁ attano vasanaṭṭhānaṁ āgataṁ ativiya saṅgaṇhanti, khuddakamañcakaṁ paññapetvā ussīsakakaraṇatthāya cīvaraṁ denti. Taṁ divasaṁ pana sikkhāpadabhayena vasanaṭṭhānam-pi na adaṁsu. Rāhulabhaddo pi: “Pitā me” ti dasabalassa vā, “upajjhāyo me” ti dhammasenāpatino vā, “ācariyo me” ti mahāmoggallānassa vā, “cūḷapitā me” ti ānandattherassa vā santikaṁ agantvā dasabalassa vaḷañjanavaccakuṭiṁ brahmavimānaṁ pavisanto viya pavisitvā vāsaṁ kappesi. Buddhānañhi vaḷañjanakuṭiyaṁ dvāraṁ supihitaṁ hoti, gandhaparibhaṇḍakatā bhūmi, gandhadāmamālādāmāni osāritāneva honti, sabbarattiṁ dīpo jhāyati. Rāhulabhaddo pana na tassā kuṭiyā imaṁ sampattiṁ paṭicca tattha vāsaṁ upagato, bhikkhūhi pana: “Vasanaṭṭhānaṁ jānāhī” ti vuttattā ovādagāravena sikkhākāmatāya tattha vāsaṁ upagato. Antarantarā hi bhikkhū taṁ āyasmantaṁ dūrato va āgacchantaṁ disvā tassa vīmaṁsanatthāya muṭṭhisammajjaniṁ vā kacavarachaḍḍanakaṁ vā bahi khipitvā tasmiṁ āgate: “Āvuso, imaṁ kena chaḍḍitan”-ti vadanti. Tattha kehici: “Rāhulo iminā maggena gato” ti vutte so āyasmā: “Nāhaṁ, bhante, etaṁ jānāmī” ti avatvāva taṁ paṭisāmetvā: “Khamatha me, bhante” ti khamāpetvā gacchati. Evamesa sikkhākāmo.

So taṁ sikkhākāmataṁ yeva paṭicca tattha vāsaṁ upagato. Atha satthā purearuṇaṁ yeva vaccakuṭidvāre ṭhatvā ukkāsi, sopāyasmā ukkāsi. “Ko eso” ti? “Ahaṁ rāhulo” ti nikkhamitvā vandi. “Kasmā tvaṁ rāhula idha nipannosī” ti? “Vasanaṭṭhānassa abhāvato”. “Pubbe hi, bhante, bhikkhū mama saṅgahaṁ karonti, idāni attano āpattibhayena vasanaṭṭhānaṁ [PTS 1.162] na denti, svāhaṁ ‘idaṁ aññesaṁ asaṅghaṭṭanaṭṭhānan’-ti iminā kāraṇena idha nipannosmīti. Atha bhagavato: “Rāhulaṁ tāva bhikkhū evaṁ pariccajanti, aññe kuladārake pabbājetvā kiṁ karissantī” ti dhammasaṁvego udapādi.

Atha bhagavā pāto va bhikkhū sannipātāpetvā dhammasenāpatiṁ pucchi: “Jānāsi pana tvaṁ, sāriputta, ajja katthaci rāhulassa vutthabhāvan”-ti? “Na jānāmi, bhante” ti. “Sāriputta, ajja rāhulo vaccakuṭiyaṁ vasi, sāriputta, tumhe rāhulaṁ evaṁ pariccajantā aññe kuladārake pabbājetvā kiṁ karissatha? Evañhi sante imasmiṁ sāsane pabbajitā na patiṭṭhā bhavissanti, ito dāni paṭṭhāya anupasampannena ekaṁ dve divase attano santike vasāpetvā tatiyadivase tesaṁ vasanaṭṭhānaṁ ñatvā bahi vāsethā” ti imaṁ anupaññattiṁ katvā puna sikkhāpadaṁ paññapesi.

Tasmiṁ samaye dhammasabhāyaṁ sannisinnā bhikkhū rāhulassa guṇakathaṁ kathenti: “Passathāvuso, yāva sikkhākāmo vatāyaṁ rāhulo, ‘tava vasanaṭṭhānaṁ jānāhī’ ti vutto nāma ‘ahaṁ dasabalassa putto, tumhākaṁ senāsanasmā tumhe yeva nikkhamathā’ ti ekaṁ bhikkhum-pi appaṭippharitvā vaccakuṭiyaṁ vāsaṁ kappesī” ti. Evaṁ tesu kathayamānesu satthā dhammasabhaṁ gantvā alaṅkatāsane nisīditvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti āha. “Bhante, rāhulassa sikkhākāmakathāya, na aññāya kathāyā” ti. Satthā: “Na, bhikkhave, rāhulo idāneva sikkhākāmo, pubbe tiracchānayoniyaṁ nibbatto pi sikkhākāmoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte rājagahe eko magadharājā rajjaṁ kāresi. Tadā bodhisatto migayoniyaṁ nibbattitvā migagaṇaparivuto araññe vasati. Athassa bhaginī attano puttakaṁ upanetvā: “Bhātika, imaṁ te bhāgineyyaṁ migamāyaṁ sikkhāpehī” ti āha. Bodhisatto: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā: “Gaccha, tāta, asukavelāya nāma āgantvā sikkheyyāsī” ti āha. So mātulena vuttavelaṁ anatikkamitvā taṁ upasaṅkamitvā migamāyaṁ sikkhi. So ekadivasaṁ vane vicaranto pāsena baddho baddharavaṁ ravi, migagaṇo palāyitvā: “Putto te pāsena baddho” ti tassa mātuyā ārocesi. Sā bhātu santikaṁ gantvā: “Bhātika, bhāgineyyo te migamāyaṁ sikkhāpito” ti pucchi. Bodhisatto: “Mā tvaṁ puttassa [PTS 1.163] kiñci pāpakaṁ āsaṅki, suggahitā tena migamāyā, idāni taṁ hāsayamāno āgacchissatī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

16. Migaṁ tipallatthamanekamāyaṁ, aṭṭhakkhuraṁ aḍḍharattāpapāyiṁ,
Ekena sotena chamāssasanto, chahi kalāhitibhoti bhāgineyyo ti.

Tattha migan-ti bhāgineyyamigaṁ. Tipallatthan-ti pallatthaṁ vuccati sayanaṁ, ubhohi passehi ujukam-eva ca nipannakavasenāti tīhākārehi pallatthaṁ assa, tīṇi vā pallatthāni assāti tipallattho, taṁ tipallatthaṁ. Anekamāyan-ti bahumāyaṁ bahuvañcanaṁ. Aṭṭhakkhuran-ti ekekasmiṁ pāde dvinnaṁ dvinnaṁ vasena aṭṭhahi khurehi samannāgataṁ. Aḍḍharattāpapāyin-ti purimayāmaṁ atikkamitvā majjhimayāme araññato āgamma pānīyassa pivanato aḍḍharatte āpaṁ pivatīti aḍḍharattāpapāyī. Taṁ aḍḍharatte apāyinti attho. Mama bhāgineyyaṁ migaṁ ahaṁ sādhukaṁ migamāyaṁ uggaṇhāpesiṁ. Kathaṁ? Yathā ekena sotena chamāssasanto, chahi kalāhitibho ti bhāgineyyo ti. Idaṁ vuttaṁ hoti: ahañhi tava puttaṁ tathā uggaṇhāpesiṁ, yathā ekasmiṁ uparimanāsikāsote vātaṁ sannirumbhitvā pathaviyā allīnena ekena heṭṭhimasotena tattheva chamāyaṁ assasanto chahi kalāhi luddakaṁ atibhoti, chahi koṭṭhāsehi ajjhottharati vañcetī ti attho. Katamāhi chahi? Cattāro pāde pasāretvā ekena passena seyyāya, khurehi tiṇapaṁsukhaṇanena, jivhāninnāmanena udarassa uddhumātabhāvakaraṇena, uccārapassāvavissajjanena, vātasannirumbhanenāti.

Aparo nayo: pādena paṁsuṁ gahetvā abhimukhākaḍḍhanena, paṭipaṇāmanena, ubhosu passesu sañcaraṇena, udaraṁ uddhaṁ pakkhipanena, adho avakkhipanenāti imāhi chahi kalāhi yathā atibhoti, “mato ayan”-ti saññaṁ uppādetvā vañceti, evaṁ taṁ migamāyaṁ uggaṇhāpesinti dīpeti.

Aparo nayo: tathā naṁ uggaṇhāpesiṁ, yathā ekena sotena chamāssasanto chahi kalāhiti dvīsu pi nayesu dassitehi chahi kāraṇehi kalāhiti kalāyissati, luddaṁ vañcessatīti [PTS 1.164] attho. Bhotī ti bhaginiṁ ālapati. Bhāgineyyo ti evaṁ chahi kāraṇehi vañcanakaṁ bhāgineyyaṁ niddisati. Evaṁ bodhisatto bhāgineyyassa migamāyāya sādhukaṁ uggahitabhāvaṁ dassento bhaginiṁ samassāseti.

So pi migapotako pāse baddho avipphanditvā yeva bhūmiyaṁ mahāphāsukapassena pāde pasāretvā nipanno pādānaṁ āsannaṭṭhāne khureheva paharitvā paṁsuñca tiṇāni ca uppāṭetvā uccārapassāvaṁ vissajjetvā sīsaṁ pātetvā jivhaṁ ninnāmetvā sarīraṁ kheḷakilinnaṁ katvā vātaggahaṇena udaraṁ uddhumātakaṁ katvā akkhīni parivattetvā heṭṭhā nāsikāsotena vātaṁ sañcarāpento uparimanāsikāsotena vātaṁ sannirumbhitvā sakalasarīraṁ thaddhabhāvaṁ gāhāpetvā matākāraṁ dassesi. Nīlamakkhikā pi naṁ samparivāresuṁ, tasmiṁ tasmiṁ ṭhāne kākā nilīyiṁsu. Luddo āgantvā udaraṁ hatthena paharitvā: “Atipāto va baddho bhavissati, pūtiko jāto” ti tassa bandhanarajjukaṁ mocetvā: “Etthevadāni naṁ ukkantitvā maṁsaṁ ādāya gamissāmī” ti nirāsaṅko hutvā sākhāpalāsaṁ gahetuṁ āraddho. Migapotako pi uṭṭhāya catūhi pādehi ṭhatvā kāyaṁ vidhunitvā gīvaṁ pasāretvā mahāvātena chinnavalāhako viya vegena mātu santikaṁ agamāsi.

Satthāpi: “Na, bhikkhave, rāhulo idāneva sikkhākāmo, pubbe pi sikkhākāmoyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā bhāgineyyamigapotako rāhulo ahosi, mātā uppalavaṇṇā, mātulamigo pana aham-eva ahosin”-ti.

Tipallatthamigajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 17: Mālutajātakavaṇṇanā

Kāḷe vā yadi vā juṇhe ti idaṁ satthā jetavane viharanto dve vuḍḍhapabbajite ārabbha kathesi. Te kira kosalajanapade [PTS 1.165] ekasmiṁ araññāvāse vasanti. Eko kāḷatthero nāma, eko juṇhatthero nāma. Athekadivasaṁ juṇho kāḷaṁ pucchi: “Bhante kāḷa, sītaṁ nāma kasmiṁ kāle hotī” ti. So: “Kāḷe hotī” ti āha. Athekadivasaṁ kāḷo juṇhaṁ pucchi: “bhante juṇha, sītaṁ nāma kasmiṁ kāle hotī” ti. So: “Juṇhe hotī” ti āha. Te ubho pi attano kaṅkhaṁ chindituṁ asakkontā satthu santikaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā: “Bhante, sītaṁ nāma kasmiṁ kāle hotī” ti pucchiṁsu. Satthā tesaṁ kathaṁ sutvā: “Pubbe pi ahaṁ, bhikkhave, tumhākaṁ imaṁ pañhaṁ kathesiṁ, bhavasaṅkhepagatattā pana na sallakkhayitthā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte ekasmiṁ pabbatapāde sīho ca byaggho ca dve sahāyā ekissā yeva guhāya vasanti. Tadā bodhisatto pi isipabbajjaṁ pabbajitvā tasmiṁ yeva pabbatapāde vasati. Athekadivasaṁ tesaṁ sahāyakānaṁ sītaṁ nissāya vivādo udapādi. Byaggho: “Kāḷe yeva sītaṁ hotī” ti āha. Sīho: “Juṇhe yeva sītaṁ hotī” ti āha. Te ubho pi attano kaṅkhaṁ chindituṁ asakkontā bodhisattaṁ pucchiṁsu. Bodhisatto imaṁ gāthamāha.

17. Kāḷe vā yadi vā juṇhe, yadā vāyati māluto,
Vātajāni hi sītāni, ubhotthamaparājitā ti.

Tattha kāḷe vā yadi vā juṇhe ti kāḷapakkhe vā juṇhapakkhe vā. Yadā vāyati māluto ti yasmiṁ samaye puratthimādibhedo vāto vāyati, tasmiṁ samaye sītaṁ hoti. Kiṁkāraṇā? Vātajāni hi sītāni, yasmā vāte vijjante yeva sītāni honti, kāḷapakkho vā juṇhapakkho vā ettha apamāṇanti vuttaṁ hoti. Ubhotthamaparājitā ti ubho pi tumhe imasmiṁ pañhe aparājitāti. Evaṁ bodhisatto te sahāyake saññāpesi.

Satthāpi: “Bhikkhave, pubbe pi mayā tumhākaṁ ayaṁ pañho kathito” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne [PTS 1.166] dve pi therā sotāpattiphale patiṭṭhahiṁsu. Satthā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā byaggho kāḷo ahosi, sīho juṇho, pañhavissajjanakatāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Mālutajātakavaṇṇanā sattamā

JA 18: Matakabhattajātakavaṇṇanā

Evaṁ ce sattā jāneyyun-ti idaṁ satthā jetavane viharanto matakabhattaṁ ārabbha kathesi. Tasmiñhi kāle manussā bahū ajeḷakādayo māretvā kālakate ñātake uddissa matakabhattaṁ nāma denti. Bhikkhū te manusse tathā karonte disvā satthāraṁ pucchiṁsu: “Etarahi, bhante, manussā bahū pāṇe jīvitakkhayaṁ pāpetvā matakabhattaṁ nāma denti. Atthi nu kho, bhante, ettha vuḍḍhī” ti? Satthā: “Na, bhikkhave, ‘matakabhattaṁ dassāmā’ ti kate pi pāṇātipāte kāci vuḍḍhi nāma atthi, pubbe paṇḍitā ākāse nisajja dhammaṁ desetvā ettha ādīnavaṁ kathetvā sakalajambudīpavāsike etaṁ kammaṁ jahāpesuṁ. Idāni pana bhavasaṅkhepagatattā puna pātubhūtan”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente eko tiṇṇaṁ vedānaṁ pāragū disāpāmokkho ācariyabrāhmaṇo: “Matakabhattaṁ dassāmī” ti ekaṁ eḷakaṁ gāhāpetvā antevāsike āha: “tātā, imaṁ eḷakaṁ nadiṁ netvā nhāpetvā kaṇṭhe mālaṁ parikkhipitvā pañcaṅgulikaṁ datvā maṇḍetvā ānethā” ti. Te: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā taṁ ādāya nadiṁ gantvā nhāpetvā maṇḍetvā nadītīre ṭhapesuṁ. So eḷako attano pubbakammaṁ disvā: “Evarūpā nāma dukkhā ajja muccissāmī” ti somanassajāto mattikāghaṭaṁ bhindanto viya mahāhasitaṁ hasitvā puna: “Ayaṁ brāhmaṇo maṁ ghātetvā mayā laddhadukkhaṁ labhissatī” ti brāhmaṇe kāruññaṁ uppādetvā mahantena saddena parodi.

Atha naṁ te māṇavā pucchiṁsu: “Samma eḷaka [PTS 1.167], tvaṁ mahāsaddena hasi ceva rodi ca, kena nu kho kāraṇena hasi, kena kāraṇena parodī” ti? “Tumhe maṁ imaṁ kāraṇaṁ attano ācariyassa santike puccheyyāthā” ti. Te taṁ ādāya gantvā idaṁ kāraṇaṁ ācariyassa ārocesuṁ. Ācariyo tesaṁ vacanaṁ sutvā eḷakaṁ pucchi: “Kasmā tvaṁ eḷaka, hasi, kasmā rodī” ti? Eḷako attanā katakammaṁ jātissarañāṇena anussaritvā brāhmaṇassa kathesi: “Ahaṁ, brāhmaṇa, pubbe tādiso va mantajjhāyakabrāhmaṇo hutvā ‘matakabhattaṁ dassāmī’ ti ekaṁ eḷakaṁ māretvā matakabhattaṁ adāsiṁ, svāhaṁ ekassa eḷakassa ghātitattā ekenūnesu pañcasu attabhāvasatesu sīsacchedaṁ pāpuṇiṁ, ayaṁ me koṭiyaṁ ṭhito pañcasatimo attabhāvo, svāhaṁ ‘ajja evarūpā dukkhā muccissāmī’ ti somanassajāto iminā kāraṇena hasiṁ. Rodanto pana ‘ahaṁ tāva ekaṁ eḷakaṁ māretvā pañca jātisatāni sīsacchedadukkhaṁ patvā ajja tamhā dukkhā muccissāmi, ayaṁ pana brāhmaṇo maṁ māretvā ahaṁ viya pañca jātisatāni sīsacchedadukkhaṁ labhissatī’ ti tayi kāruññena rodin”-ti. “Eḷaka, mā bhāyi, nāhaṁ taṁ māressāmī” ti. “Brāhmaṇa, kiṁ vadesi, tayi mārente pi amārente pi na sakkā ajja mayā maraṇā muccitun”-ti. “Eḷaka, mā bhāyi, ahaṁ te ārakkhaṁ gahetvā tayā saddhiṁ yeva vicarissāmī” ti. “Brāhmaṇa, appamattako tava ārakkho, mayā katapāpaṁ pana mahantaṁ balavan”-ti.

Brāhmaṇo eḷakaṁ muñcitvā: “Imaṁ eḷakaṁ kassaci pi māretuṁ na dassāmī” ti antevāsike ādāya eḷakeneva saddhiṁ vicari. Eḷako vissaṭṭhamatto va ekaṁ pāsāṇapiṭṭhiṁ nissāya jātagumbe gīvaṁ ukkhipitvā paṇṇāni khādituṁ āraddho. Taṅkhaṇaññeva tasmiṁ pāsāṇapiṭṭhe asani pati, tato ekā pāsāṇasakalikā chijjitvā eḷakassa pasāritagīvāya patitvā sīsaṁ chindi, mahājano sannipati. Tadā bodhisatto [PTS 1.168] tasmiṁ ṭhāne rukkhadevatā hutvā nibbatto. So passantasseva tassa mahājanassa devatānubhāvena ākāse pallaṅkena nisīditvā: “Ime sattā evaṁ pāpassa phalaṁ jānamānā appevanāma pāṇātipātaṁ na kareyyun”-ti madhurassarena dhammaṁ desento imaṁ gāthamāha.

18. Evaṁ ce sattā jāneyyuṁ, dukkhāyaṁ jātisambhavo,
Na pāṇo pāṇinaṁ haññe, pāṇaghātī hi socatī ti.

Tattha evaṁ ce sattā jāneyyun-ti ime sattā evaṁ ce jāneyyuṁ. Kathaṁ? Dukkhāyaṁ jātisambhavo ti ayaṁ tattha tattha jāti ca jātassa anukkamena vaḍḍhisaṅkhāto sambhavo ca jarābyādhimaraṇaappiyasampayogapiyavippayogahatthapādacchedādīnaṁ dukkhānaṁ vatthubhūtattā: “Dukkho” ti yadi jāneyyuṁ. Na pāṇo pāṇinaṁ haññe ti: “Paraṁ vadhanto jātisambhave vadhaṁ labhati, pīḷento pīḷaṁ labhatī” ti jātisambhavassa dukkhavatthutāya dukkhabhāvaṁ jānanto koci pāṇo aññaṁ pāṇinaṁ na haññe, satto sattaṁ na haneyyā ti attho. Kiṁkāraṇā? Pāṇaghātī hi socatīti, yasmā sāhatthikādīsu chasu payogesu yena kenaci payogena parassa jīvitindriyupacchedanena pāṇaghātī puggalo aṭṭhasu mahānirayesu soḷasasu ussadanirayesu nānappakārāya tiracchānayoniyā pettivisaye asurakāyeti imesu catūsu apāyesu mahādukkhaṁ anubhavamāno dīgharattaṁ antonijjhāyanalakkhaṇena sokena socati. Yathā vāyaṁ eḷako maraṇabhayena socati, evaṁ dīgharattaṁ socatīti pi ñatvā na pāṇo pāṇinaṁ haññe, koci pāṇātipātakammaṁ nāma na kareyya. Mohena pana mūḷhā avijjāya andhīkatā imaṁ ādīnavaṁ apassantā pāṇātipātaṁ karontīti.

Evaṁ mahāsatto nirayabhayena tajjetvā dhammaṁ desesi. Manussā taṁ dhammadesanaṁ sutvā nirayabhayabhītā pāṇātipātā viramiṁsu. Bodhisatto pi dhammaṁ desetvā mahājanaṁ sīle patiṭṭhāpetvā yathākammaṁ gato, mahājano pi bodhisattassa ovāde ṭhatvā dānādīni puññāni katvā devanagaraṁ pūresi. Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Ahaṁ tena samayena rukkhadevatā ahosin”-ti.

Matakabhattajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 19: Āyācitabhattajātakavaṇṇanā

Sace [PTS 1.169] mucce pecca mucce ti idaṁ satthā jetavane viharanto devatānaṁ āyācanabalikammaṁ ārabbha kathesi. Tadā kira manussā vaṇijjāya gacchantā pāṇe vadhitvā devatānaṁ balikammaṁ katvā: “Mayaṁ anantarāyena atthasiddhiṁ patvā āgantvā puna tumhākaṁ balikammaṁ karissāmā” ti āyācitvā gacchanti. Tatthānantarāyena atthasiddhiṁ patvā āgatā: “Devatānubhāvena idaṁ jātan”-ti maññamānā bahū pāṇe vadhitvā āyācanato muccituṁ balikammaṁ karonti, taṁ disvā bhikkhū: “Atthi nu kho, bhante, ettha attho” ti bhagavantaṁ pucchiṁsu. Bhagavā atītaṁ āhari.

Atīte kāsiraṭṭhe ekasmiṁ gāmake kuṭumbiko gāmadvāre ṭhitanigrodharukkhe devatāya balikammaṁ paṭijānitvā anantarāyena āgantvā bahū pāṇe vadhitvā: “Āyācanato muccissāmī” ti rukkhamūlaṁ gato. Rukkhadevatā khandhaviṭape ṭhatvā imaṁ gāthamāha.

19. Sace mucce pecca mucce, muccamāno hi bajjhati,
Na hevaṁ dhīrā muccanti, mutti bālassa bandhanan-ti.

Tattha sace mucce pecca mucce ti bho purisa, tvaṁ sace mucce yadi muccitukāmosi. Pecca mucce ti yathā paraloke na bajjhasi, evaṁ muccāhi. Muccamāno hi bajjhatī ti yathā pana tvaṁ pāṇaṁ vadhitvā muccituṁ icchasi, evaṁ muccamāno hi pāpakammena bajjhati. Tasmā na hevaṁ dhīrā muccantī ti ye paṇḍitapurisā, te evaṁ paṭissavato na muccanti. Kiṁkāraṇā? Evarūpā hi mutti bālassa bandhanaṁ, esā pāṇātipātaṁ katvā mutti nāma bālassa bandhanam-eva hotīti dhammaṁ desesi. Tato paṭṭhāya manussā evarūpā pāṇātipātakammā viratā dhammaṁ caritvā devanagaraṁ pūrayiṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Ahaṁ tena samayena rukkhadevatā ahosin”-ti.

Āyācitabhattajātakavaṇṇanā navamā

JA 20: Naḷapānajātakavaṇṇanā

Disvā [PTS 1.170] padamanuttiṇṇan-ti idaṁ satthā kosalesu cārikaṁ caramāno naḷakapānagāmaṁ patvā naḷakapānapokkharaṇiyaṁ ketakavane viharanto naḷadaṇḍake ārabbha kathesi. Tadā kira bhikkhū naḷakapānapokkharaṇiyaṁ nhatvā sūcigharatthāya sāmaṇerehi naḷadaṇḍake gāhāpetvā te sabbatthakam-eva chidde disvā satthāraṁ upasaṅkamitvā: “Bhante, mayaṁ sūcigharatthāya naḷadaṇḍake gaṇhāpema, te mūlato yāva aggā sabbatthakam-eva chiddā, kiṁ nu kho etan”-ti pucchiṁsu. Satthā: “Idaṁ, bhikkhave, mayhaṁ porāṇakaadhiṭṭhānan”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Pubbe kira so vanasaṇḍo arañño ahosi. Tassā pi pokkharaṇiyā eko dakarakkhaso otiṇṇotiṇṇe khādati. Tadā bodhisatto rohitamigapotakappamāṇo kapirājā hutvā asītisahassamattavānaraparivuto yūthaṁ pariharanto tasmiṁ araññe vasati. So vānaragaṇassa ovādaṁ adāsi: “Tātā, imasmiṁ araññe visarukkhā pi amanussapariggahitapokkharaṇiyo pi honti, tumhe akhāditapubbaṁ phalāphalaṁ khādantā vā apītapubbaṁ pānīyaṁ pivantā vā maṁ paṭipuccheyyāthā” ti. Te: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā ekadivasaṁ agatapubbaṭṭhānaṁ gatā tattha bahudeva divasaṁ caritvā pānīyaṁ gavesamānā ekaṁ pokkharaṇiṁ disvā pānīyaṁ apivitvāva bodhisattassāgamanaṁ olokayamānā nisīdiṁsu. Bodhisatto āgantvā: “Kiṁ tātā, pānīyaṁ na pivathā” ti āha. “Tumhākaṁ āgamanaṁ olokemā” ti. “Suṭṭhu, tātā” ti bodhisatto pokkharaṇiṁ āvijjhitvā padaṁ paricchindanto otiṇṇam-eva passi, na uttiṇṇaṁ. So: “Nissaṁsayaṁ esā amanussapariggahitā” ti ñatvā: “Suṭṭhu vo kataṁ, tātā, pānīyaṁ apivantehi, amanussapariggahitā ayan”-ti āha.

Dakarakkhaso pi tesaṁ anotaraṇabhāvaṁ [PTS 1.171] ñatvā nīlodaro paṇḍaramukho surattahatthapādo bībhacchadassano hutvā udakaṁ dvidhā katvā nikkhamitvā: “Kasmā nisinnāttha, otaritvā pānīyaṁ pivathā” ti āha. Atha naṁ bodhisatto pucchi: “Tvaṁ idha nibbattadakarakkhasosī” ti? “Āma, ahan”-ti. “Tvaṁ pokkharaṇiṁ otiṇṇake labhasī” ti? “Āma, labhāmi, ahaṁ idhotiṇṇaṁ antamaso sakuṇikaṁ upādāya na kiñci muñcāmi, tumhe pi sabbe khādissāmī” ti. “Na mayaṁ attānaṁ tuyhaṁ khādituṁ dassāmā” ti. “Pānīyaṁ pana pivissathā” ti. “Āma, pānīyaṁ pivissāma, na ca te vasaṁ gamissāmā” ti. “Atha kathaṁ pānīyaṁ pivissathā” ti? Kiṁ pana tvaṁ maññasi: “Otaritvā pivissantī” ti. “Mayañhi anotaritvā asītisahassāni pi ekamekaṁ naḷadaṇḍakaṁ gahetvā uppalanāḷena udakaṁ pivantā viya tava pokkharaṇiyā pānīyaṁ pivissāma, evaṁ no tvaṁ khādituṁ na sakkhissasī” ti. Etamatthaṁ viditvā satthā abhisambuddho hutvā imissā gāthāya purimapadadvayaṁ abhāsi:

20. Disvā padamanuttiṇṇaṁ, disvānotaritaṁ padan-ti.

Tassattho: bhikkhave, so kapirājā tassā pokkharaṇiyā ekam-pi uttiṇṇapadaṁ nāddasa, otaritaṁ pana otiṇṇapadam-eva addasa. Evaṁ disvā padaṁ anuttiṇṇaṁ disvāna otaritaṁ padaṁ: “Addhāyaṁ pokkharaṇī amanussapariggahitā” ti ñatvā tena saddhiṁ sallapanto sapariso āha:

Naḷena vāriṁ pissāmā ti,

Tassattho: mayaṁ tava pokkharaṇiyaṁ naḷena pānīyaṁ pivissāmāti. Puna mahāsatto āha:

Neva maṁ tvaṁ vadhissasī ti,
Evaṁ naḷena pānīyaṁ pivantaṁ saparisam-pi maṁ tvaṁ neva vadhissasī ti attho.

Evañca pana vatvā bodhisatto ekaṁ naḷadaṇḍakaṁ āharāpetvā pāramiyo āvajjetvā saccakiriyaṁ katvā mukhena dhami, naḷo [PTS 1.172] anto kiñci gaṇṭhiṁ asesetvā sabbatthakam-eva susiro ahosi. Iminā niyāmena aparam-pi aparam-pi āharāpetvā mukhena dhamitvā adāsi. Evaṁ sante pi na sakkā niṭṭhāpetuṁ, tasmā evaṁ na gahetabbaṁ. Bodhisatto pana: “Imaṁ pokkharaṇiṁ parivāretvā jātā sabbe pi naḷā ekacchiddā hontū” ti adhiṭṭhāsi. Bodhisattānañhi hitūpacārassa mahantatāya adhiṭṭhānaṁ samijjhati. Tato paṭṭhāya sabbe pi taṁ pokkharaṇiṁ parivāretvā uṭṭhitanaḷā ekacchiddā jātā. Imasmiñhi kappe cattāri kappaṭṭhiyapāṭihāriyāni nāma. Katamāni cattāri? Cande sasalakkhaṇaṁ sakalam-pi imaṁ kappaṁ ṭhassati, vaṭṭakajātake (JA. 466) aggino nibbutaṭṭhānaṁ sakalam-pi imaṁ kappaṁ aggi na jhāyissati, ghaṭīkāranivesanaṭṭhānaṁ sakalam-pi imaṁ kappaṁ anovassakaṁ ṭhassati, imaṁ pokkharaṇiṁ parivāretvā uṭṭhitanaḷā sakalam-pi imaṁ kappaṁ ekacchiddā bhavissantīti imāni cattāri kappaṭṭhiyapāṭihāriyāni nāma.

Bodhisatto evaṁ adhiṭṭhahitvā ekaṁ naḷaṁ ādāya nisīdi. Te pi asītisahassavānarā ekekaṁ ādāya pokkharaṇiṁ parivāretvā nisīdiṁsu. Te pi bodhisattassa naḷena ākaḍḍhitvā pānīyaṁ pivanakāle sabbe tīre nisinnāva piviṁsu. Evaṁ tehi pānīye pivite dakarakkhaso kiñci alabhitvā anattamano sakanivesanam-eva gato. Bodhisatto pi saparivāro araññam-eva pāvisi.

Satthā pana: “Imesaṁ, bhikkhave, naḷānaṁ ekacchiddabhāvo nāma mayhamevetaṁ porāṇakaadhiṭṭhānan”-ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā dakarakkhaso devadatto ahosi, asītisahassavānarā buddhaparisā, upāyakusalo pana kapirājā aham-eva ahosin”-ti.

Naḷapānajātakavaṇṇanā dasamā

Sīlavaggo dutiyo

Tassuddānaṁ:

Nigrodhaṁ lakkhaṇaṁ kaṇḍi, vātamigaṁ kharādiyaṁ,
Tipallatthaṁ mālutañca, matabhatta ayācitaṁ,
Naḷapānanti te dasāti.

3. Kuruṅgavaggo

JA 21: Kuruṅgamigajātakavaṇṇanā

Ñātametaṁ [PTS 1.173] kuruṅgassā ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Ekasmiñhi samaye dhammasabhāyaṁ sannipatitā bhikkhū: “Āvuso devadatto tathāgatassa ghātanatthāya dhanuggahe payojesi, silaṁ pavijjhi, dhanapālaṁ vissajjesi, sabbathā pi dasabalassa vadhāya parisakkatī” ti devadattassa avaṇṇaṁ kathentā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā paññattāsane nisinno: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchi. Bhante, devadatto tumhākaṁ vadhāya parisakkatīti tassa aguṇakathāya sannisinnāmhāti. Satthā: “Na, bhikkhave, devadatto idāneva mama vadhāya parisakkati, pubbe pi mama vadhāya parisakki yeva, na ca pana maṁ vadhituṁ asakkhī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kuruṅgamigo hutvā ekasmiṁ araññāyatane phalāni khādanto vasati. So ekasmiṁ kāle phalasampanne sepaṇṇirukkhe sepaṇṇiphalāni khādati. Atheko gāmavāsī aṭṭakaluddako phalarukkhamūlesu migānaṁ padāni upadhāretvā uparirukkhe aṭṭakaṁ bandhitvā tattha nisīditvā phalāni khādituṁ āgatāgate mige sattiyā vijjhitvā tesaṁ maṁsaṁ vikkiṇanto jīvikaṁ kappeti. So ekadivasaṁ tasmiṁ rukkhamūle bodhisattassa padavaḷañjaṁ disvā tasmiṁ sepaṇṇirukkhe aṭṭakaṁ bandhitvā pāto va bhuñjitvā sattiṁ ādāya vanaṁ pavisitvā taṁ rukkhaṁ āruhitvā aṭṭake nisīdi. Bodhisatto pi pāto va vasanaṭṭhānā nikkhamitvā: “Sepaṇṇiphalāni khādissāmī” ti āgamma taṁ rukkhamūlaṁ sahasāva apavisitvā: “Kadāci aṭṭakaluddakā rukkhesu aṭṭakaṁ bandhanti, atthi nu kho evarūpo upaddavo” ti pariggaṇhanto bāhirato va aṭṭhāsi.

Luddako pi bodhisattassa anāgamanabhāvaṁ ñatvā aṭṭake nisinno va [PTS 1.174] sepaṇṇiphalāni khipitvā khipitvā tassa purato pātesi. Bodhisatto: “Imāni phalāni āgantvā mayhaṁ purato patanti, atthi nu kho upari luddako” ti punappunaṁ ullokento luddakaṁ disvā apassanto viya hutvā: “Ambho, rukkha-pubbe tvaṁ olambakaṁ cārento viya ujukam-eva phalāni pātesi, ajja pana te rukkhadhammo pariccatto, evaṁ tayā rukkhadhamme pariccatte aham-pi aññaṁ rukkhamūlaṁ upasaṅkamitvā mayhaṁ āhāraṁ pariyesissāmī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

21. Ñātametaṁ kuruṅgassa, yaṁ tvaṁ sepaṇṇi seyyasi,
Aññaṁ sepaṇṇi gacchāmi, na me te ruccate phalan-ti.

Tattha ñātan-ti pākaṭaṁ jātaṁ. Etan-ti idaṁ. Kuruṅgassā ti kuruṅgamigassa. Yaṁ tvaṁ sepaṇṇi seyyasī ti yaṁ tvaṁ ambho sepaṇṇirukkha purato phalāni pātayamāno seyyasi viseyyasi visiṇṇaphalo hosi, taṁ sabbaṁ kuruṅgamigassa pākaṭaṁ jātaṁ. Na me te ruccate phalan-ti evaṁ phalaṁ dadamānāya na me tava phalaṁ ruccati, tiṭṭha tvaṁ, ahaṁ aññattha gacchissāmīti agamāsi.

Athassa luddako aṭṭake nisinno va sattiṁ khipitvā: “Gaccha, viraddho dānimhi tan”-ti āha. Bodhisatto nivattitvā ṭhito āha: “Ambho purisa, idānīsi kiñcā pi maṁ viraddho, aṭṭha pana mahāniraye soḷasaussadaniraye pañcavidhabandhanādīni ca kammakāraṇāni aviraddhoyevāsī” ti. Evañca pana vatvā palāyitvā yathāruciṁ gato, luddo pi otaritvā yathāruciṁ gato.

Satthāpi: “Na, bhikkhave, devadatto idāneva mama vadhāya parisakkati, pubbe pi parisakki yeva, na ca pana maṁ vadhituṁ asakkhī” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā aṭṭakaluddako devadatto ahosi, kuruṅgamigo pana aham-eva ahosin”-ti.

Kuruṅgamigajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 22: Kukkurajātakavaṇṇanā

Ye [PTS 1.175] kukkurā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ñātatthacariyaṁ ārabbha kathesi. Sā dvādasakanipāte bhaddasālajātake (JA. 465) āvi bhavissati. Idaṁ pana vatthuṁ patiṭṭhapetvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tathārūpaṁ kammaṁ paṭicca kukkurayoniyaṁ nibbattitvā anekasatakukkuraparivuto mahāsusāne vasati. Athekadivasaṁ rājā setasindhavayuttaṁ sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitaṁ rathaṁ āruyha uyyānaṁ gantvā tattha divasabhāgaṁ kīḷitvā atthaṅgate sūriye nagaraṁ pāvisi. Tassa taṁ rathavarattaṁ yathānaddham-eva rājaṅgaṇe ṭhapayiṁsu, so rattibhāge deve vassante tinto. Uparipāsādato koleyyakasunakhā otaritvā tassa cammañca naddhiñca khādiṁsu. Punadivase rañño ārocesuṁ: “Deva, niddhamanamukhena sunakhā pavisitvā rathassa cammañca naddhiñca khādiṁsū” ti. Rājā sunakhānaṁ kujjhitvā: “Diṭṭhadiṭṭhaṭṭhāne sunakhe ghātethā” ti āha. Tato paṭṭhāya sunakhānaṁ mahābyasanaṁ udapādi. Te diṭṭhidiṭṭhaṭṭhāne ghātiyamānā palāyitvā susānaṁ gantvā bodhisattassa santikaṁ agamaṁsu.

Bodhisatto ‘tumhe bahū sannipatitā, kiṁ nu kho kāraṇan”-ti pucchi. Te: “Antepure kira rathassa cammañca naddhi ca sunakhehi khāditā’ ti kuddho rājā sunakhavadhaṁ āṇāpesi, bahū sunakhā vinassanti, mahābhayaṁ uppannan”-ti āhaṁsu. Bodhisatto cintesi: “Ārakkhaṭṭhāne bahi sunakhānaṁ okāso natthi, antorājanivesane koleyyakasunakhānam-eva taṁ kammaṁ bhavissati. Idāni pana corānaṁ kiñci bhayaṁ natthi, acorā maraṇaṁ labhanti, yaṁnūnāhaṁ core rañño dassetvā ñātisaṅghassa jīvitadānaṁ dadeyyan”-ti. So ñātake samassāsetvā: “Tumhe mā bhāyittha, ahaṁ vo abhayaṁ āharissāmi, yāva [PTS 1.176] rājānaṁ passāmi, tāva idheva hothā” ti pāramiyo āvajjetvā mettābhāvanaṁ purecārikaṁ katvā: “Mayhaṁ upari leḍḍuṁ vā muggaraṁ vā mā koci khipituṁ ussahī” ti adhiṭṭhāya ekako va antonagaraṁ pāvisi. Atha naṁ disvā ekasatto pi kujjhitvā olokento nāma nāhosi. Rājā pi sunakhavadhaṁ āṇāpetvā sayaṁ vinicchaye nisinno hoti. Bodhisatto tattheva gantvā pakkhanditvā rañño āsanassa heṭṭhā pāvisi. Atha naṁ rājapurisā nīharituṁ āraddhā, rājā pana vāresi.

So thokaṁ vissamitvā heṭṭhāsanā nikkhamitvā rājānaṁ vanditvā: “Deva, tumhe kukkure mārāpethā” ti pucchi. “Āma, mārāpemahan”-ti. “Ko nesaṁ aparādho narindā” ti? “Rathassa me parivāracammañca naddhiñca khādiṁsū” ti. “Ye khādiṁsu, te jānāthā” ti? “Na jānāmā” ti. “‘Ime nāma cammakhādakacorā’ ti tathato ajānitvā diṭṭhadiṭṭhaṭṭhāne yeva mārāpanaṁ na yuttaṁ, devā” ti. “Rathacammassa kukkurehi khāditattā ‘diṭṭhadiṭṭhe sabbeva mārethā’ ti sunakhavadhaṁ āṇāpesin”-ti. “Kiṁ pana vo manussā sabbeva kukkure mārenti, udāhu maraṇaṁ alabhantā pi atthī” ti? “Atthi, amhākaṁ ghare koleyyakā maraṇaṁ na labhantī” ti. Mahārāja idāneva tumhe: “Rathacammassa kukkurehi khāditattā ‘diṭṭhadiṭṭhe sabbeva mārethā’ ti sunakhavadhaṁ āṇāpesin”-ti avocuttha, idāni pana: “Amhākaṁ ghare koleyyakā maraṇaṁ na labhantī” ti vadetha. “Nanu evaṁ sante tumhe chandādivasena agatigamanaṁ gacchatha, agatigamanañca nāma na yuttaṁ, na ca rājadhammo, raññā nāma kāraṇagavesakena tulāsadisena bhavituṁ vaṭṭati, idāni ca koleyyakā maraṇaṁ na labhanti, dubbalasunakhāva labhanti, evaṁ sante nāyaṁ sabbasunakhaghaccā, dubbalaghātikā nāmesā” ti. Evañca pana vatvā mahāsatto madhurassaraṁ nicchāretvā: “Mahārāja, yaṁ tumhe karotha, nāyaṁ dhammo” ti rañño dhammaṁ desento imaṁ gāthamāha.

22. Ye [PTS 1.177] kukkurā rājakulamhi vaddhā, koleyyakā vaṇṇabalūpapannā,
Teme na vajjhā mayamasma vajjhā, nāyaṁ saghaccā dubbalaghātikāyan-ti.

Tattha ye kukkurā ti ye sunakhā. Yathā hi dhāruṇho pi passāvo: “Pūtimuttan”-ti, tadahujāto pi siṅgālo: “Jarasiṅgālo” ti, komalā pi galocilatā: “Pūtilatā” ti, suvaṇṇavaṇṇo pi kāyo: “Pūtikāyo” ti vuccati, evamevaṁ vassasatiko pi sunakho: “Kukkuro” ti vuccati. Tasmā mahallakā kāyabalūpapannā pi te: “Kukkurā” tveva vuttā. Vaddhā ti vaḍḍhitā. Koleyyakā ti rājakule jātā sambhūtā saṁvaḍḍhā. Vaṇṇabalūpapannā ti sarīravaṇṇena ceva kāyabalena ca sampannā. Teme na vajjhā ti te ime sassāmikā sārakkhā na vajjhā. Mayamasma vajjhā ti assāmikā anārakkhā mayaṁ vajjhā nāma jātā. Nāyaṁ saghaccā ti evaṁ sante ayaṁ avisesena saghaccā nāma na hoti. Dubbalaghātikāyan-ti ayaṁ pana dubbalānaṁ yeva ghātanato dubbalaghātikā nāma hoti. Rājūhi nāma corā niggaṇhitabbā, no acorā. Idha pana corānaṁ kiñci bhayaṁ natthi, acorā maraṇaṁ labhanti. Aho imasmiṁ loke ayuttaṁ vattati, aho adhammo vattatīti.

Rājā bodhisattassa vacaraṁ sutvā āha: “jānāsi tvaṁ, paṇḍita, asukehi nāma rathacammaṁ khāditan”-ti? “Āma, jānāmī” ti. “Kehi khāditan”-ti? “Tumhākaṁ gehe vasanakehi koleyyakasunakhehī” ti. “Kathaṁ tehi khāditabhāvo jānitabbo” ti? “Ahaṁ tehi khāditabhāvaṁ dassesāmī” ti. “Dassehi paṇḍitā” ti. “Tumhākaṁ ghare koleyyakasunakhe āharāpetvā thokaṁ takkañca dabbatiṇāni ca āharāpethā” ti. Rājā tathā akāsi. Atha naṁ mahāsatto: “Imāni tiṇāni takkena maddāpetvā ete sunakhe pāyethā” ti āha. Rājā tathā katvā pāyāpesi, pītā pītā sunakhā saddhiṁ cammehi vamiṁsu. Rājā: “Sabbaññubuddhassa byākaraṇaṁ viyā” ti tuṭṭho bodhisattassa setacchattena pūjaṁ akāsi. Bodhisatto: “Dhammaṁ cara, mahārāja, mātāpitūsu khattiyā” ti ādīhi tesakuṇajātake (JA. 521) āgatāhi dasahi dhammacariyagāthāhi rañño dhammaṁ desetvā: “Mahārāja, ito paṭṭhāya appamatto hohī” ti rājānaṁ pañcasu sīlesu patiṭṭhāpetvā setacchattaṁ rañño va paṭiadāsi.

Rājā mahāsattassa dhammakathaṁ [PTS 1.178] sutvā sabbasattānaṁ abhayaṁ datvā bodhisattaṁ ādiṁ katvā sabbasunakhānaṁ attano bhojanasadisam-eva niccabhattaṁ paṭṭhapetvā bodhisattassa ovāde ṭhito yāvatāyukaṁ dānādīni puññāni katvā kālaṁ katvā devaloke uppajji. Kukkurovādo dasa vassasahassāni pavatti. Bodhisatto pi yāvatāyukaṁ ṭhatvā yathākammaṁ gato.

Satthā: “Na, bhikkhave, tathāgato idāneva ñātakānaṁ atthaṁ carati, pubbe pi cariyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, avasesā parisā buddhaparisā, kukkurapaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Kukkurajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 23: Bhojājānīyajātakavaṇṇanā

Api passena semāno ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ossaṭṭhavīriyaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tasmiñhi samaye satthā taṁ bhikkhuṁ āmantetvā: “Bhikkhu, pubbe paṇḍitā anāyatane pi vīriyaṁ akaṁsu, pahāraṁ laddhā pi neva ossajiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bhojājānīyasindhavakule nibbatto sabbālaṅkārasampanno bārāṇasirañño maṅgalasso ahosi. So satasahassagghanikāya suvaṇṇapātiyaṁ yeva nānaggarasasampannaṁ tivassikagandhasālibhojanaṁ bhuñjati, cātujjātikagandhūpalittāyam-eva bhūmiyaṁ tiṭṭhati, taṁ ṭhānaṁ rattakambalasāṇiparikkhittaṁ upari suvaṇṇatārakakhacitacelavitānaṁ samosaritagandhadāmamālādāmaṁ avijahitagandhatelapadīpaṁ hoti. Bārāṇasirajjaṁ pana apatthentā rājāno nāma natthi. Ekaṁ samayaṁ satta rājāno bārāṇasiṁ parikkhipitvā: “Amhākaṁ rajjaṁ vā detu, yuddhaṁ vā” ti bārāṇasirañño paṇṇaṁ pesesuṁ. Rājā amacce sannipātetvā taṁ pavattiṁ ācikkhitvā: “Idāni kiṁ karoma, tātā” ti pucchi. “Deva, tumhehi tāva ādito va yuddhāya na gantabbaṁ, asukaṁ [PTS 1.179] nāma assārohaṁ pesetvā yuddhaṁ kāretha, tasmiṁ asakkonte pacchā jānissāmā” ti. Rājā taṁ pakkosāpetvā: “Sakkhissasi, tāta, sattahi rājūhi saddhiṁ yuddhaṁ kātun”-ti āha. “Deva, sace bhojājānīyasindhavaṁ labhāmi, tiṭṭhantu satta rājāno, sakalajambudīpe rājūhi pi saddhiṁ yujjhituṁ sakkhissāmī” ti. “Tāta, bhojājānīyasindhavo vā hotu añño vā, yaṁ icchasi, taṁ gahetvā yuddhaṁ karohī” ti.

So: “Sādhu, devā” ti rājānaṁ vanditvā pāsādā oruyha bhojājānīyasindhavaṁ āharāpetvā suvammitaṁ katvā attanā pi sabbasannāhasannaddho khaggaṁ bandhitvā sindhavapiṭṭhivaragato nagarā nikkhamma vijjulatā viya caramāno paṭhamaṁ balakoṭṭhakaṁ bhinditvā ekaṁ rājānaṁ jīvaggāham-eva gahetvā āgantvā nagare balassa niyyādetvā puna gantvā dutiyaṁ balakoṭṭhakaṁ bhinditvā tathā tatiyanti evaṁ pañca rājāno jīvaggāhaṁ gahetvā chaṭṭhaṁ balakoṭṭhakaṁ bhinditvā chaṭṭhassa rañño gahitakāle bhojājānīyo pahāraṁ labhati, lohitaṁ paggharati, vedanā balavatiyo vattanti. Assāroho tassa pahaṭabhāvaṁ ñatvā bhojājānīyasindhavaṁ rājadvāre nipajjāpetvā sannāhaṁ sithilaṁ katvā aññaṁ assaṁ sannayhituṁ āraddho. Bodhisatto mahāphāsukapassena nipanno va akkhīni ummiletvā assārohaṁ disvā: “Ayaṁ aññaṁ assaṁ sannayhati, ayañca asso sattamaṁ balakoṭṭhakaṁ bhinditvā sattamaṁ rājānaṁ gaṇhituṁ na sakkhissati, mayā katakammañca nassissati, appaṭisamo assāroho pi nassissati, rājā pi parahatthaṁ gamissati, ṭhapetvā maṁ añño asso sattamaṁ balakoṭṭhakaṁ bhinditvā sattamaṁ rājānaṁ gahetuṁ samattho nāma natthī” ti nipannako va assārohaṁ pakkosāpetvā: “Samma assāroha, sattamaṁ balakoṭṭhakaṁ bhinditvā sattamaṁ rājānaṁ gahetuṁ samattho ṭhapetvā maṁ añño asso nāma natthi, nāhaṁ mayā katakammaṁ nāsessāmi, mamaññeva uṭṭhāpetvā sannayhāhī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

23. Api [PTS 1.180] passena semāno, sallebhi sallalīkato,
Seyyo va vaḷavā bhojjho, yuñja maññeva sārathī ti.

Tattha a pi passena semāno ti ekena passena sayamānako pi. Sallebhi sallalīkato ti sallehi viddho pi samāno. Seyyo va vaḷavā bhojjho ti vaḷavā ti sindhavakulesu ajāto khaluṅkasso. Bhojjho ti bhojājānīyasindhavo. Iti etasmā vaḷavā sallehi viddho pi bhojājānīyasindhavo va seyyo varo uttamo. Yuñja maññeva sārathī ti yasmā eva gato pi aham-eva seyyo, tasmā mamaññeva yojehi, maṁ vammehīti vadati.

Assāroho bodhisattaṁ uṭṭhāpetvā vaṇaṁ bandhitvā susannaddhaṁ sannayhitvā tassa piṭṭhiyaṁ nisīditvā sattamaṁ balakoṭṭhakaṁ bhinditvā sattamaṁ rājānaṁ jīvaggāhaṁ gahetvā rājabalassa niyyādesi, bodhisattam-pi rājadvāraṁ ānayiṁsu. Rājā tassa dassanatthāya nikkhami. Mahāsatto rājānaṁ āha: “mahārāja, satta rājāno mā ghātayittha, sapathaṁ kāretvā vissajjetha, mayhañca assārohassa ca dātabbaṁ yasaṁ assārohasseva detha, satta rājāno gahetvā dinnayodhaṁ nāma nāsetuṁ na vaṭṭati. Tumhe pi dānaṁ detha, sīlaṁ rakkhatha, dhammena samena rajjaṁ kārethā” ti. Evaṁ bodhisattena rañño ovāde dinne bodhisattassa sannāhaṁ mocayiṁsu, so sannāhe muttamatte yeva nirujjhi. Rājā tassa sarīrakiccaṁ kāretvā assārohassa mahantaṁ yasaṁ datvā satta rājāno puna attanno adubbhāya sapathaṁ kāretvā sakasakaṭṭhānāni pesetvā dhammena samena rajjaṁ kāretvā jīvitapariyosāne yathākammaṁ gato.

Satthā: “Evaṁ bhikkhu pubbe paṇḍitā anāyatane pi vīriyaṁ akaṁsu, evarūpaṁ pahāraṁ laddhā pi na ossajiṁsu, tvaṁ pana evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā kasmā vīriyaṁ ossajasī” ti vatvā cattāri saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ossaṭṭhavīriyo bhikkhu arahattaphale patiṭṭhāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ [PTS 1.181] ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, assāroho sāriputto, bhojājānīyasindhavo pana aham-eva ahosin”-ti.

Bhojājānīyajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 24: Ājaññajātakavaṇṇanā

Yadā yadā ti idam-pi satthā jetavane viharanto ossaṭṭhavīriyam-eva bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Taṁ pana bhikkhuṁ satthā āmantetvā: “Bhikkhu pubbe paṇḍitā anāyatane pi laddhappahārā pi hutvā vīriyaṁ akaṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente purimanayeneva satta rājāno nagaraṁ parivārayiṁsu. Atheko rathikayodho dve bhātikasindhave rathe yojetvā nagarā nikkhamma cha balakoṭṭhake bhinditvā cha rājāno aggahesi. Tasmiṁ khaṇe jeṭṭhakaasso pahāraṁ labhi. Rathiko rathaṁ pesento rājadvāraṁ āgantvā jeṭṭhabhātikaṁ rathā mocetvā sannāhaṁ sithilaṁ katvā ekeneva passena nipajjāpetvā aññaṁ assaṁ sannayhituṁ āraddho. Bodhisatto taṁ disvā purimanayeneva cintetvā rathikaṁ pakkosāpetvā nipannako va imaṁ gāthamāha.

24. Yadā yadā yattha yadā, yattha yattha yadā yadā,
Ājañño kurute vegaṁ, hāyanti tattha vāḷavā ti.

Tattha yadā yadā ti pubbaṇhādīsu yasmiṁ yasmiṁ kāle. Yatthā ti yasmiṁ ṭhāne magge vā saṅgāmasīse vā. Yadā ti yasmiṁ khaṇe. Yattha yatthā ti sattannaṁ balakoṭṭhakānaṁ vasena bahūsu yuddhamaṇḍalesu. Yadā yadā ti yasmiṁ yasmiṁ kāle pahāraṁ laddhakāle vā aladdhakāle vā. Ājañño kurute vegan-ti sārathissa cittarucitaṁ kāraṇaṁ ājānanasabhāvo ājañño varasindhavo vegaṁ karoti vāyamati vīriyaṁ ārabhati. Hāyanti tattha vāḷavā ti tasmiṁ vege kariyamāne itare vaḷavasaṅkhātā khaḷuṅkassā hāyanti parihāyanti, tasmā imasmiṁ rathe maṁ yeva yojehīti āha.

Sārathi bodhisattaṁ uṭṭhāpetvā rathe yojetvā sattamaṁ balakoṭṭhakaṁ bhinditvā sattamaṁ rājānaṁ ādāya rathaṁ pesento rājadvāraṁ [PTS 1.182] āgantvā sindhavaṁ mocesi. Bodhisatto ekena passena nipanno purimanayeneva rañño ovādaṁ datvā nirujjhi. Rājā tassa sarīrakiccaṁ kāretvā sārathissa sammānaṁ katvā dhammena rajjaṁ kāretvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne so bhikkhu arahatte patiṭṭhāsi. Satthā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā rājā ānandatthero ahosi, asso sammāsambuddho” ti.

Ājaññajātakavaṇṇanā catutthā

JA 25: Titthajātakavaṇṇanā

Aññamaññehi titthehī ti idaṁ satthā jetavane viharanto dhammasenāpatissa saddhivihārikaṁ ekaṁ suvaṇṇakārapubbakaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Āsayānusayañāṇañhi buddhānaṁ yeva hoti, na aññesaṁ. Tasmā dhammasenāpati attano āsayānusayañāṇassa natthitāya saddhivihārikassa āsayānusayaṁ ajānanto asubhakammaṭṭhānam-eva kathesi, tassa taṁ na sappāyamahosi. Kasmā? So kira paṭipāṭiyā pañca jātisatāni suvaṇṇakāragehe yeva paṭisandhiṁ gaṇhi, athassa dīgharattaṁ parisuddhasuvaṇṇadassanavasena paricitattā asubhaṁ na sappāyamahosi. So tattha nimittamattam-pi uppādetuṁ asakkonto cattāro māse khepesi.

Dhammasenāpati attano saddhivihārikassa arahattaṁ dātuṁ asakkonto: “Addhā ayaṁ buddhaveneyyo bhavissati, tathāgatassa santikaṁ nessāmī” ti cintetvā pāto va taṁ ādāya satthu santikaṁ agamāsi. Satthā: “Kiṁ nu kho, sāriputta, ekaṁ bhikkhuṁ ādāya āgatosī” ti pucchi. “Ahaṁ, bhante, imassa kammaṭṭhānaṁ adāsiṁ, ayaṁ pana catūhi māsehi nimittamattam-pi na uppādesi, svāhaṁ ‘buddhaveneyyo eso bhavissatī’ ti cintetvā tumhākaṁ santikaṁ ādāya āgato” ti. “Sāriputta, kataraṁ pana te kammaṭṭhānaṁ saddhivihārikassa dinnan”-ti? “Asubhakammaṭṭhānaṁ bhagavā” ti. “Sāriputta, natthi tava santāne āsayānusayañāṇaṁ, gaccha, tvaṁ sāyanhasamaye āgantvā tava saddhivihārikaṁ ādāya gaccheyyāsī” ti. Evaṁ satthā theraṁ uyyojetvā tassa bhikkhussa manāpaṁ cīvarañca nivāsanañca dāpetvā taṁ ādāya gāmaṁ piṇḍāya pavisitvā paṇītaṁ khādanīyabhojanīyaṁ dāpetvā mahābhikkhusaṅghaparivāro puna vihāraṁ āgantvā gandhakuṭiyaṁ divasabhāgaṁ khepetvā [PTS 1.183] sāyanhasamaye taṁ bhikkhuṁ gahetvā vihāracārikaṁ caramāno ambavane ekaṁ pokkharaṇiṁ māpetvā tattha mahantaṁ paduminigacchaṁ, tatrā pi ca mahantaṁ ekaṁ padumapupphaṁ māpetvā: “Bhikkhu imaṁ pupphaṁ olokento nisīdā” ti nisīdāpetvā gandhakuṭiṁ pāvisi.

So bhikkhu taṁ pupphaṁ punappunaṁ oloketi. Bhagavā taṁ pupphaṁ jaraṁ pāpesi, taṁ tassa passantasseva jaraṁ patvā vivaṇṇaṁ ahosi. Athassa pariyantato paṭṭhāya pattāni patantāni muhuttena sabbāni patiṁsu. Tato kiñjakkhaṁ pati, kaṇṇikāva avasissi. So bhikkhu taṁ passanto cintesi: “Idaṁ padumapupphaṁ idāneva abhirūpaṁ ahosi dassanīyaṁ, athassa vaṇṇo pariṇato, pattāni ca kiñcakkhañca patitaṁ, kaṇṇikāmattam-eva avasiṭṭhaṁ, evarūpassa nāma padumassa jarā pattā, mayhaṁ sarīrassa kiṁ na pāpuṇissati, sabbe saṅkhārā aniccā” ti vipassanaṁ paṭṭhapesi. Satthā: “Tassa cittaṁ vipassanaṁ āruḷhan”-ti ñatvā gandhakuṭiyaṁ nisinno va obhāsaṁ pharitvā imaṁ gāthamāha.

Ucchinda sinehamattano, kumudaṁ sāradikaṁva pāṇinā,
Santimaggam-eva brūhaya, nibbānaṁ sugatena desitan-ti. (Dhp. 285).

So bhikkhu gāthāpariyosāne arahattaṁ patvā: “Mutto vatamhi sabbabhavehī” ti cintetvā:

So vutthavāso paripuṇṇamānaso, khīṇāsavo antimadehadhārī,
Visuddhasīlo susamāhitindriyo, cando yathā rāhumukhā pamutto.

Samotataṁ mohamahandhakāraṁ, vinodayiṁ sabbamalaṁ asesaṁ,
Ālokapajjotakaro pabhaṅkaro, sahassaraṁsī viya bhāṇumā nabhe ti.

Ādīhi gāthāhi udānaṁ udānesi. udānetvā ca pana gantvā bhagavantaṁ vandi. Thero pi āgantvā satthāraṁ vanditvā attano saddhivihārikaṁ gahetvā agamāsi. Ayaṁ pavatti bhikkhūnaṁ antare pākaṭā jātā. Bhikkhū [PTS 1.184] dhammasabhāyaṁ dasabalassa guṇe vaṇṇayamānā nisīdiṁsu: “āvuso, sāriputtatthero āsayānusayañāṇassa abhāvena attano saddhivihārikassa āsayaṁ na jānāti, satthā pana ñatvā ekadivaseneva tassa saha paṭisambhidāhi arahattaṁ adāsi, aho buddhā nāma mahānubhāvā” ti.

Satthā āgantvā paññattāsane nisīditvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchi. “Na bhagavā aññāya kathāya, tumhākaññeva pana dhammasenāpatino saddhivihārikassa āsayānusayañāṇakathāyā” ti. Satthā: “Na, bhikkhave, etaṁ acchariyaṁ, svāhaṁ etarahi buddho hutvā tassa āsayaṁ jānāmi, pubbepāhaṁ tassa āsayaṁ jānāmiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatto rajjaṁ kāresi. Tadā bodhisatto taṁ rājānaṁ atthe ca dhamme ca anusāsati. Tadā rañño maṅgalaassanhānatitthe aññataraṁ vaḷavaṁ khaḷuṅkassaṁ nhāpesuṁ. Maṅgalasso vaḷavena nhānatitthaṁ otāriyamāno jigucchitvā otarituṁ na icchi. Assagopako gantvā rañño ārocesi: “Deva, maṅgalasso titthaṁ otarituṁ na icchatī” ti. Rājā bodhisattaṁ pesesi: “gaccha, paṇḍita, jānāhi kena kāraṇena asso titthaṁ otāriyamāno na otaratī” ti. Bodhisatto: “Sādhu, devā” ti nadītīraṁ gantvā assaṁ oloketvā nirogabhāvamassa ñatvā: “Kena nu kho kāraṇena ayaṁ imaṁ titthaṁ na otaratī” ti upadhārento: “Paṭhamataraṁ ettha añño nhāpito bhavissati, tenesa jigucchamāno titthaṁ na otarati maññe” ti cintetvā assagopake pucchi: “Ambho, imasmiṁ titthe kaṁ paṭhamaṁ nhāpayitthā” ti? “Aññataraṁ vaḷavassaṁ, sāmī” ti.

Bodhisatto: “Esa attano sindhavatāya jigucchanto ettha nhāyituṁ na icchati, imaṁ aññatitthe nhāpetuṁ vaṭṭatī” ti tassa āsayaṁ ñatvā: “Bho assagopaka, sappimadhuphāṇitādibhisaṅkhatapāyāsam-pi tāva punappunaṁ bhuñjantassa titti hoti. Ayaṁ asso bahū vāre idha titthe nhāto, aññam-pi tāva naṁ titthaṁ [PTS 1.185] otāretvā nhāpetha ca pāyetha cā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

25. Aññamaññehi titthehi, assaṁ pāyehi sārathi,
Accāsanassa puriso, pāyāsassa pi tappatī ti.

Tattha aññamaññehī ti aññehi aññehi. Pāyehī ti desanāsīsametaṁ, nhāpehi ca pāyehi cā ti attho. Accāsanassā ti karaṇatthe sāmivacanaṁ, atiasanena atibhuttenā ti attho. Pāyāsassa pi tappatī ti sappi-ādīhi abhisaṅkhatena madhurapāyāsena tappati titto hoti, dhāto suhito na puna bhuñjitukāmataṁ āpajjati. Tasmā ayam-pi asso imasmiṁ titthe nibaddhaṁ nhānena pariyattiṁ āpanno bhavissati, aññattha naṁ nhāpethāti.

Te tassa vacanaṁ sutvā assaṁ aññatitthaṁ otāretvā pāyiṁsu ceva nhāpayiṁsu ca. Bodhisatto assassa pānīyaṁ pivitvā nhānakāle rañño santikaṁ agamāsi. Rājā: “Kiṁ, tāta, asso nhāto ca pīto cā” ti pucchi. “Āma, devā” ti. “Paṭhamaṁ kiṁ kāraṇā na icchatī” ti? “Iminā nāma kāraṇenā” ti sabbaṁ ācikkhi. Rājā: “Evarūpassa tiracchānassā pi nāma āsayaṁ jānāti, aho paṇḍito” ti bodhisattassa mahantaṁ yasaṁ datvā jīvitapariyosāne yathākammaṁ gato. Bodhisatto pi yathākammam-eva gato.

Satthā: “Na, bhikkhave, ahaṁ etassa idāneva āsayaṁ jānāmi, pubbe pi jānāmiyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā maṅgalaasso ayaṁ bhikkhu ahosi, rājā ānando, paṇḍitāmacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Titthajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 26: Mahiḷāmukhajātakavaṇṇanā

Purāṇacorāna vaco nisammā ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Devadatto ajātasattukumāraṁ pasādetvā lābhasakkāraṁ nipphādesi. Ajātasattukumāro devadattassa gayāsīse vihāraṁ kāretvā nānaggarasehi tivassikagandhasālibhojanassa [PTS 1.186] divase divase pañca thālipākasatāni abhihari. Lābhasakkāraṁ nissāya devadattassa parivāro mahanto jāto, devadatto parivārena saddhiṁ vihāre yeva hoti. Tena samayena rājagahavāsikā dve sahāyā. Tesu eko satthu santike pabbajito, eko devadattassa. Te aññamaññaṁ tasmiṁ tasmiṁ ṭhāne pi passanti, vihāraṁ gantvā pi passanti yeva.

Athekadivasaṁ devadattassa nissitako itaraṁ āha: “āvuso, kiṁ tvaṁ devasikaṁ sedehi muccamānehi piṇḍāya carasi, devadatto gayāsīsavihāre nisīditvāva nānaggarasehi subhojanaṁ bhuñjati, evarūpo upāyo natthi, kiṁ tvaṁ dukkhaṁ anubhosi, kiṁ te pāto va gayāsīsaṁ āgantvā sauttaribhaṅgaṁ yāguṁ pivitvā aṭṭhārasavidhaṁ khajjakaṁ khāditvā nānaggarasehi subhojanaṁ bhuñjituṁ na vaṭṭatī” ti? So punappunaṁ vuccamāno gantukāmo hutvā tato paṭṭhāya gayāsīsaṁ gantvā bhuñjitvā kālasseva veḷuvanaṁ āgacchati. So sabbakālaṁ paṭicchādetuṁ nāsakkhi, “gayāsīsaṁ gantvā devadattassa paṭṭhapitaṁ bhattaṁ bhuñjatī” ti na cirasseva pākaṭo jāto. Atha naṁ sahāyā pucchiṁsu: “Saccaṁ kira, tvaṁ āvuso, devadattassa paṭṭhapitaṁ bhattaṁ bhuñjasī” ti. “Ko evamāhā” ti? “Asuko ca asuko cā” ti. “Saccaṁ ahaṁ āvuso gayāsīsaṁ gantvā bhuñjāmi, na pana me devadatto bhattaṁ deti, aññe manussā dentī” ti. “Āvuso, devadatto buddhānaṁ paṭikaṇṭako dussīlo ajātasattuṁ pasādetvā adhammena attano lābhasakkāraṁ uppādesi, tvaṁ evarūpe niyyānike buddhasāsane pabbajitvā devadattassa adhammena uppannaṁ bhojanaṁ bhuñjasi, ehi taṁ satthu santikaṁ nessāmā” ti taṁ bhikkhuṁ ādāya dhammasabhaṁ āgamiṁsu.

Satthā disvāva: “Kiṁ, bhikkhave, etaṁ bhikkhuṁ anicchantaññeva ādāya āgatatthā” ti? “Āma bhante, ayaṁ bhikkhu tumhākaṁ santike pabbajitvā devadattassa adhammena uppannaṁ bhojanaṁ bhuñjatī” ti. “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu devadattassa adhammena uppannaṁ bhojanaṁ bhuñjasī” ti? “Na bhante, devadatto mayhaṁ deti, aññe manussā denti, tamahaṁ bhuñjāmī” ti. Satthā: “Mā bhikkhu ettha parihāraṁ kari, devadatto anācāro dussīlo, kathañhi nāma tvaṁ idha pabbajitvā mama sāsanaṁ bhajanto yeva devadattassa bhattaṁ bhuñjasi, niccakālam-pi bhajanasīlako va tvaṁ diṭṭhadiṭṭhe yeva bhajasī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa amacco ahosi. Tadā rañño mahiḷāmukho nāma [PTS 1.187] maṅgalahatthī ahosi sīlavā ācārasampanno, na kañci viheṭheti. Athekadivasaṁ tassa sālāya samīpe rattibhāgasamanantare corā āgantvā tassa avidūre nisinnā coramantaṁ mantayiṁsu: “Evaṁ ummaṅgo bhinditabbo, evaṁ sandhicchedakammaṁ kattabbaṁ, ummaṅgañca sandhicchedañca maggasadisaṁ titthasadisaṁ nijjaṭaṁ niggumbaṁ katvā bhaṇḍaṁ harituṁ vaṭṭati, harantena māretvāva haritabbaṁ, evaṁ uṭṭhātuṁ samattho nāma na bhavissati, corena ca nāma sīlācārayuttena na bhavitabbaṁ, kakkhaḷena pharusena sāhasikena bhavitabban”-ti. Evaṁ mantetvā aññamaññaṁ uggaṇhāpetvā agamaṁsu. Eteneva upāyena punadivase pi punadivasepīti bahū divase tattha āgantvā mantayiṁsu. So tesaṁ vacanaṁ sutvā: “Te maṁ sikkhāpentī” ti saññāya: “Idāni mayā kakkhaḷena pharusena sāhasikena bhavitabban”-ti tathārūpo va ahosi. Pāto va āgataṁ hatthigopakaṁ soṇḍāya gahetvā bhūmiyaṁ pothetvā māresi. Aparam-pi tathā aparam-pi tathāti āgatāgataṁ māreti yeva.

“Mahiḷāmukho ummattako jāto diṭṭhadiṭṭhe māretī” ti rañño ārocayiṁsu. Rājā bodhisattaṁ pahiṇi: “Gaccha paṇḍita, jānāhi kena kāraṇena so duṭṭho jāto” ti. Bodhisatto gantvā tassa sarīre arogabhāvaṁ ñatvā: “Kena nu kho kāraṇena esa duṭṭho jāto” ti upadhārento: “Addhā avidūre kesañci vacanaṁ sutvā ‘maṁ ete sikkhāpentī’ ti saññāya duṭṭho jāto” ti sanniṭṭhānaṁ katvā hatthigopake pucchi: “Atthi nu kho hatthisālāya samīpe rattibhāge kehici kiñci kathitapubban”-ti? “Āma, sāmi, corā āgantvā kathayiṁsū” ti. Bodhisatto gantvā rañño ārocesi: “Deva, añño hatthissa sarīre vikāro natthi, corānaṁ kathaṁ sutvā duṭṭho jāto” ti. “Idāni kiṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti? “Sīlavante samaṇabrāhmaṇe hatthisālāyaṁ nisīdāpetvā sīlācārakathaṁ kathāpetuṁ vaṭṭatī” ti. “Evaṁ kārehi, tātā” ti.

Bodhisatto gantvā sīlavante samaṇabrāhmaṇe hatthisālāyaṁ nisīdāpetvā: “Sīlakathaṁ [PTS 1.188] kathetha, bhante” ti āha. Te hatthissa avidūre nisinnā: “Na koci parāmasitabbo na māretabbo, sīlācārasampannena khantimettānuddayayuttena bhavituṁ vaṭṭatī” ti sīlakathaṁ kathayiṁsu. So taṁ sutvā: “Maṁ ime sikkhāpenti, ito dāni paṭṭhāya sīlavantena bhavitabban”-ti sīlavā ahosi. Rājā bodhisattaṁ pucchi: “Kiṁ, tāta, sīlavā jāto” ti? Bodhisatto: “Āma, devā” ti. “Evarūpo duṭṭhahatthī paṇḍite nissāya porāṇakadhamme yeva patiṭṭhito” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

26. Purāṇacorāna vaco nisamma, mahiḷāmukho pothayamanvacārī,
Susaññatānañhi vaco nisamma, gajuttamo sabbaguṇesu aṭṭhā ti.

Tattha purāṇacorānan-ti porāṇacorānaṁ. Nisammā ti sutvā, paṭhamaṁ corānaṁ vacanaṁ sutvā ti attho. Mahiḷāmukho ti hatthinimukhena sadisamukho. Yathā mahiḷā purato olokiyamānā sobhati, na pacchato, tathā so pi purato olokiyamāno sobhati. Tasmā: “Mahiḷāmukho” tissa nāmaṁ akaṁsu. Pothayamanvacārī ti pothayanto mārento anucārī. Ayam-eva vā pāṭho. Susaññatānan-ti suṭṭhu saññatānaṁ sīlavantānaṁ. Gajuttamo ti uttamagajo maṅgalahatthī. Sabbaguṇesu aṭṭhā ti sabbesu porāṇaguṇesu patiṭṭhito. Rājā: “Tiracchānagatassā pi āsayaṁ jānātī” ti bodhisattassa mahantaṁ yasaṁ adāsi. So yāvatāyukaṁ ṭhatvā saddhiṁ bodhisattena yathākammaṁ gato.

Satthā: “Pubbe pi tvaṁ bhikkhu diṭṭhadiṭṭhe yeva bhaji, corānaṁ vacanaṁ sutvā core bhaji, dhammikānaṁ vacanaṁ sutvā dhammike bhajī” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mahiḷāmukho vipakkhasevakabhikkhu ahosi, rājā ānando, amacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Mahiḷāmukhajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 27: Abhiṇhajātakavaṇṇanā

Nālaṁ kabaḷaṁ padātave ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ upāsakañca mahallakattherañca ārabbha kathesi [PTS 1.189]. Sāvatthiyaṁ kira dve sahāyakā. Tesu eko pabbajitvā devasikaṁ itarassa gharaṁ gacchati. So tassa bhikkhaṁ datvā sayam-pi bhuñjitvā teneva saddhiṁ vihāraṁ gantvā yāva sūriyatthaṅgamanā ālāpasallāpena nisīditvā nagaraṁ pavisati, itaro pi naṁ yāva nagaradvārā anugantvā nivattati. So tesaṁ vissāso bhikkhūnaṁ antare pākaṭo jāto. Athekadivasaṁ bhikkhū tesaṁ vissāsakathaṁ kathentā dhammasabhāyaṁ nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchi, te: “Imāya nāma, bhante” ti kathayiṁsu. Satthā: “Na, bhikkhave, idāneva ime vissāsikā, pubbe pi vissāsikā yeva ahesun”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa amacco ahosi. Tadā eko kukkuro maṅgalahatthisālaṁ gantvā maṅgalahatthissa bhuñjanaṭṭhāne patitāni bhattasitthāni khādati. So teneva bhojanena saṁvaddhamāno maṅgalahatthissa vissāsiko jāto hatthisseva santike bhuñjati, ubho pi vinā vattituṁ na sakkonti. So hatthī naṁ soṇḍāya gahetvā aparāparaṁ karonto kīḷati, ukkhipitvā kumbhe patiṭṭhāpeti. Athekadivasaṁ eko gāmikamanusso hatthigopakassa mūlaṁ datvā taṁ kukkuraṁ ādāya attano gāmaṁ agamāsi. Tato paṭṭhāya so hatthī kukkuraṁ apassanto neva khādati na pivati na nhāyati. Tamatthaṁ rañño ārocesuṁ. Rājā bodhisattaṁ pahiṇi: “Gaccha paṇḍita, jānāhi kiṁkāraṇā hatthī evaṁ karotī” ti.

Bodhisatto hatthisālaṁ gantvā hatthissa dummanabhāvaṁ ñatvā: “Imassa sarīre rogo na paññāyati, kenaci panassa saddhiṁ mittasanthavena bhavitabbaṁ, taṁ apassanto esa maññe sokābhibhūto” ti hatthigopake pucchi: “Atthi nu kho imassa kenaci saddhiṁ vissāso” ti? “Āma, atthi sāmi ekena sunakhena saddhiṁ balavā mettī” ti. “Kahaṁ so etarahī” ti? “Ekena manussena nīto” ti. “Jānātha panassa nivāsanaṭṭhānan”-ti? “Na jānāma, sāmī” ti. Bodhisatto rañño santikaṁ gantvā: “Natthi, deva, hatthissa koci ābādho, ekena panassa sunakhena saddhiṁ balavavissāso [PTS 1.190], taṁ apassanto na bhuñjati maññe” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

27. Nālaṁ kabaḷaṁ padātave, na ca piṇḍaṁ na kuse na ghaṁsituṁ,
Maññāmi abhiṇhadassanā, nāgo snehamakāsi kukkure ti.

Tattha nālan-ti na samattho. Kabaḷan-ti bhojanakāle paṭhamam-eva dinnaṁ kaṭukakabaḷaṁ. Padātave ti paādātave, sandhivasena ākāralopo veditabbo, gahetunti attho. Na ca piṇḍan-ti vaḍḍhetvā dīyamānaṁ bhattapiṇḍam-pi nālaṁ gahetuṁ. Na kuse ti khādanatthāya dinnāni tiṇāni pi nālaṁ gahetuṁ. Na ghaṁsitun-ti nhāpiyamāno sarīram-pi ghaṁsituṁ nālaṁ. Evaṁ yaṁ yaṁ so hatthī kātuṁ na samattho, taṁ taṁ sabbaṁ rañño ārocetvā tassa asamatthabhāve attanā sallakkhitakāraṇaṁ ārocento: “Maññāmī” ti ādimāha.

Rājā tassa vacanaṁ sutvā: “Idāni kiṁ kātabbaṁ paṇḍitā” ti pucchi. “‘Amhākaṁ kira maṅgalahatthissa sahāyaṁ sunakhaṁ eko manusso gahetvā gato, yassa ghare taṁ sunakhaṁ passanti, tassa ayaṁ nāma daṇḍo’ ti bheriṁ carāpetha devā” ti. Rājā tathā kāresi. Taṁ pavattiṁ sutvā so puriso sunakhaṁ vissajjesi, sunakho vegenāgantvā hatthissa santikam-eva agamāsi. Hatthī taṁ soṇḍāya gahetvā kumbhe ṭhapetvā roditvā paridevitvā kumbhā otāretvā tena bhutte pacchā attanā pi bhuñji. “Tiracchānagatassa āsayaṁ jānātī” ti rājā bodhisattassa mahantaṁ yasaṁ adāsi.

Satthā: “Na, bhikkhave, ime idāneva vissāsikā, pubbe pi vissāsikāyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā catusaccakathāya vinivaṭṭetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi. Idaṁ catusaccakathāya vinivaṭṭanaṁ nāma sabbajātakesu pi atthi yeva. Mayaṁ pana yatthassa ānisaṁso paññāyati, tattheva dassayissāma.

Tadā sunakho upāsako ahosi, hatthī mahallakatthero, rājā ānando, amaccapaṇḍito pana aham-eva ahosinti.

Abhiṇhajātakavaṇṇanā sattamā

JA 28: Nandivisālajātakavaṇṇanā

Manuññam-eva [PTS 1.191] bhāseyyā ti idaṁ satthā jetavane viharanto chabbaggiyānaṁ bhikkhūnaṁ omasavādaṁ ārabbha kathesi. Tasmiñhi samaye chabbaggiyā kalahaṁ karontā pesale bhikkhū khuṁsenti vambhenti ovijjhanti, dasahi akkosavatthūhi akkosanti. Bhikkhū bhagavato ārocesuṁ. Bhagavā chabbaggiye pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira bhikkhavo” ti pucchitvā: “Saccan”-ti vutte vigarahitvā: “Bhikkhave, pharusavācā nāma tiracchānagatānam-pi amanāpā, pubbe pi eko tiracchānagato attānaṁ pharusena samudācarantaṁ sahassaṁ parājesī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte gandhāraraṭṭhe takkasilāyaṁ gandhārarājā rajjaṁ kāresi. Tadā bodhisatto goyoniyaṁ nibbatti. Atha naṁ taruṇavacchakakāle yeva eko brāhmaṇo godakkhiṇādāyakānaṁ santikā labhitvā: “Nandivisālo” ti nāmaṁ katvā puttaṭṭhāne ṭhapetvā sampiyāyamāno yāgubhattādīni datvā posesi. Bodhisatto vayappatto cintesi: “Ahaṁ iminā brāhmaṇena kicchena paṭijaggito, mayā ca saddhiṁ sakalajambudīpe añño samadhuro goṇo nāma natthi, yaṁnūnāhaṁ attano balaṁ dassetvā brāhmaṇassa posāvaniyaṁ dadeyyan”-ti so ekadivasaṁ brāhmaṇaṁ āha: “Gaccha, brāhmaṇa, ekaṁ govittakaseṭṭhiṁ upasaṅkamitvā ‘mayhaṁ balibaddo atibaddhaṁ sakaṭasataṁ pavaṭṭetī’ ti vatvā sahassena abbhutaṁ karohī” ti. So brāhmaṇo seṭṭhissa santikaṁ gantvā kathaṁ samuṭṭhāpesi: “Imasmiṁ nagare kassa goṇo thāmasampanno” ti. Atha naṁ seṭṭhi: “Asukassa ca asukassa cā” ti vatvā: “Sakalanagare pana amhākaṁ goṇehi sadiso nāma natthī” ti āha. Brāhmaṇo: “Mayhaṁ eko goṇo atibaddhaṁ sakaṭasataṁ pavaṭṭetuṁ samattho atthī” ti āha. Seṭṭhi gahapati: “Kuto evarūpo goṇo” ti āha. Brāhmaṇo: “Mayhaṁ gehe atthī” ti. “Tena hi abbhutaṁ karohī” ti. “Sādhu karomī” ti sahassena abbhutaṁ [PTS 1.192] akāsi.

So sakaṭasataṁ vālukāsakkharapāsāṇānaṁ yeva pūretvā paṭipāṭiyā ṭhapetvā sabbāni akkhabandhanayottena ekato bandhitvā nandivisālaṁ nhāpetvā gandhapañcaṅgulikaṁ katvā kaṇṭhe mālaṁ piḷandhitvā purimasakaṭadhure ekakam-eva yojetvā sayaṁ dhure nisīditvā patodaṁ ukkhipitvā: “Gaccha kūṭa, vahassu kūṭā” ti āha. Bodhisatto: “Ayaṁ maṁ akūṭaṁ kūṭavādena samudācaratī” ti cattāro pāde thambhe viya niccale katvā aṭṭhāsi. Seṭṭhi taṅkhaṇaññeva brāhmaṇaṁ sahassaṁ āharāpesi. Brāhmaṇo sahassaparājito goṇaṁ muñcitvā gharaṁ gantvā sokābhibhūto nipajji. Nandivisālo caritvā āgato brāhmaṇaṁ sokābhibhūtaṁ disvā upasaṅkamitvā: “Kiṁ, brāhmaṇa, niddāyasī” ti āha. “Kuto me, niddā, sahassaparājitassāti, brāhmaṇa, mayā ettakaṁ kālaṁ tava gehe vasantena atthi kiñci bhājanaṁ vā bhinditapubbaṁ, koci vā madditapubbo, aṭṭhāne vā pana uccārapassāvo katapubbo” ti? “Natthi tātā” ti. Atha tvaṁ maṁ kasmā kūṭavādena samudācarasi, taveveso doso, mayhaṁ doso natthi, gaccha, tena saddhiṁ dvīhi sahassehi abbhutaṁ karohi, kevalaṁ maṁ akūṭaṁ kūṭavādena mā samudācarasīti.

Brāhmaṇo tassa vacanaṁ sutvā gantvā dvīhi sahassehi abbhutaṁ katvā purimanayeneva sakaṭasataṁ atibandhitvā nandivisālaṁ maṇḍetvā purimasakaṭadhure yojesi. Kathaṁ yojesīti? Yugaṁ dhure niccalaṁ bandhitvā ekāya koṭiyā nandivisālaṁ yojetvā ekaṁ koṭiṁ dhurayottena paliveṭhetvā yugakoṭiñca akkhapādañca nissāya muṇḍarukkhadaṇḍakaṁ datvā tena yottena niccalaṁ bandhitvā ṭhapesi. Evañhi kate yugaṁ etto vā ito vā na gacchati, sakkā hoti ekeneva goṇena ākaḍḍhituṁ. Athassa brāhmaṇo dhure nisīditvā nandivisālassa piṭṭhiṁ parimajjitvā: “Gaccha bhadra, vahassu, bhandrā” ti āha. Bodhisatto atibaddhaṁ sakaṭasataṁ ekavegeneva ākaḍḍhitvā pacchā ṭhitaṁ sakaṭaṁ purato ṭhitassa sakaṭassa [PTS 1.193] ṭhāne ṭhapesi. Govittakaseṭṭhi parājito brāhmaṇassa dve sahassāni adāsi. Aññe pi manussā bodhisattassa bahuṁ dhanaṁ adaṁsu, sabbaṁ brāhmaṇasseva ahosi. Evaṁ so bodhisattaṁ nissāya bahuṁ dhanaṁ labhi.

Satthā: “Na, bhikkhave, pharusavacanaṁ nāma kassaci manāpan”-ti chabbaggiye bhikkhū garahitvā sikkhāpadaṁ paññapetvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

28. Manuññam-eva bhāseyya, nāmanuññaṁ kudācanaṁ,
Manuññaṁ bhāsamānassa, garuṁ bhāraṁ udaddhari,
Dhanañca naṁ alābhesi, tena cattamano ahū ti.

Tattha manuññam-eva bhāseyyā ti parena saddhiṁ bhāsamāno catudosavirahitaṁ madhuraṁ manāpaṁ saṇhaṁ mudukaṁ piyavacanam-eva bhāseyya. Garuṁ bhāraṁ udaddharī ti nandivisālo balibaddo amanāpaṁ bhāsamānassa bhāraṁ anuddharitvā pacchā manāpaṁ piyavacanaṁ bhāsamānassa brāhmaṇassa garuṁ bhāraṁ uddhari, uddharitvā kaḍḍhitvā pavaṭṭesī ti attho, da-kāro panettha byañjanasandhivasena padasandhikaro.

Iti satthā: “Manuññam-eva bhāseyyā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā brāhmaṇo ānando ahosi, nandivisālo pana aham-eva ahosin”-ti.

Nandivisālajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 29: Kaṇhajātakavaṇṇanā

Yato yato garu dhuran-ti idaṁ satthā jetavane viharanto yamakapāṭihāriyaṁ ārabbha kathesi. Taṁ saddhiṁ devorohaṇena terasakanipāte sarabhamigajātake (JA. 483.134) āvi bhavissati. Sammāsambuddhe pana yamakapāṭihāriyaṁ katvā devaloke temāsaṁ vasitvā mahāpavāraṇāya saṅkassanagaradvāre oruyha mahantena parivārena jetavanaṁ paviṭṭhe bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannipatitvā: “Āvuso, tathāgato nāma asamadhuro, tathāgatena vuḷhadhuraṁ añño vahituṁ samattho nāma natthi, cha satthāro ‘mayam-eva pāṭihāriyaṁ karissāma, mayam-eva pāṭihāriyaṁ karissāmā’ ti vatvā ekam-pi pāṭihāriyaṁ na akaṁsu, aho satthā asamadhuro” ti satthu guṇakathaṁ kathentā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti [PTS 1.194] pucchi. “Mayaṁ, bhante, na aññāya kathāya, evarūpāya nāma tumhākam-eva guṇakathāyā” ti. Satthā: “Bhikkhave, idāni mayā vuḷhadhuraṁ ko vahissati, pubbe tiracchānayoniyaṁ nibbatto pi ahaṁ attanā samadhuraṁ kañci nālatthan”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto goyoniyaṁ paṭisandhiṁ gaṇhi. Atha naṁ sāmikā taruṇavacchakakāle yeva ekissā mahallikāya ghare vasitvā tassā nivāsavetanato paricchinditvā adaṁsu. Sā taṁ yāgubhattādīhi paṭijaggamānā puttaṭṭhāne ṭhapetvā vaḍḍhesi. So: “Ayyikākāḷako” tveva nāmaṁ paññāyittha. Vayappatto ca añjanavaṇṇo hutvā gāmagoṇehi saddhiṁ carati, sīlācārasampanno ahosi. Gāmadārakā siṅgesu pi kaṇṇesu pi gale pi gahetvā olambanti, naṅguṭṭhe pi gahetvā kīḷanti, piṭṭhiyam-pi nisīdanti. So ekadivasaṁ cintesi: “Mayhaṁ mātā duggatā, maṁ puttaṭṭhāne ṭhapetvā dukkhena posesi, yaṁnūnāhaṁ bhatiṁ katvā imaṁ duggatabhāvato moceyyan”-ti. So tato paṭṭhāya bhatiṁ upadhārento carati.

Athekadivasaṁ eko satthavāhaputto pañcahi sakaṭasatehi visamatitthaṁ sampatto, tassa goṇā sakaṭāni uttāretuṁ na sakkonti, pañcasu sakaṭasatesu goṇā yugaparamparāya yojitā ekam-pi sakaṭaṁ uttāretuṁ nāsakkhiṁsu. Bodhisatto pi gāmagoṇehi saddhiṁ tattha samīpe carati. Satthavāhaputto pi gosuttavittako, so: “Atthi nu kho etesaṁ gunnaṁ antare imāni sakaṭāni uttāretuṁ samattho usabhājānīyo” ti upadhārayamāno bodhisattaṁ disvā: “Ayaṁ ājānīyo sakkhissati mayhaṁ sakaṭāni uttāretuṁ, ko nu kho assa sāmiko” ti gopālake pucchi: “Ko nu kho bho imassa sāmiko, ahaṁ imaṁ sakaṭe yojetvā sakaṭesu uttāritesu vetanaṁ dassāmī” ti. Te āhaṁsu: “Gahetvā naṁ yojetha, natthi imassa imasmiṁ ṭhāne sāmiko” ti. So naṁ nāsāya rajjukena bandhitvā [PTS 1.195] ākaḍḍhento cāletum-pi nāsakkhi. Bodhisatto kira: “Bhatiyā kathitāya gamissāmī” ti na agamāsi. Satthavāhaputto tassādhippāyaṁ ñatvā: “Sāmi, tayā pañcasu sakaṭasatesu uttāritesu ekekassa sakaṭassa dve dve kahāpaṇe bhatiṁ katvā sahassaṁ dassāmī” ti āha. Tadā bodhisatto sayam-eva agamāsi. Atha naṁ purisā purimasakaṭesu yojesuṁ. Atha naṁ ekavegeneva ukkhipitvā thale patiṭṭhāpesi. Etenupāyena sabbasakaṭāni uttāresi.

Satthavāhaputto ekekassa sakaṭassa ekekaṁ katvā pañcasatāni bhaṇḍikaṁ katvā tassa gale bandhi. So: “Ayaṁ mayhaṁ yathāparicchinnaṁ bhatiṁ na deti, na dānissa gantuṁ dassāmī” ti gantvā sabbapurimasakaṭassa purato maggaṁ nivāretvā aṭṭhāsi. Apanetuṁ vāyamantā pi naṁ apanetuṁ nāsakkhiṁsu. Satthavāhaputto: “Jānāti maññe esa attano bhatiyā ūnabhāvan”-ti ekekasmiṁ sakaṭe dve dve katvā sahassabhaṇḍikaṁ bandhitvā: “Ayaṁ te sakaṭuttaraṇabhatī” ti gīvāyaṁ laggesi. So sahassabhaṇḍikaṁ ādāya mātu santikaṁ agamāsi. Gāmadārakā: “Kiṁ nāmetaṁ ayyikākāḷakassa gale” ti bodhisattassa santikaṁ āgacchanti. So te anubandhitvā dūrato va palāpento mātu santikaṁ gato. Pañcannaṁ pana sakaṭasatānaṁ uttāritattā rattehi akkhīhi kilantarūpo paññāyittha. Ayyikā tassa gīvāya sahassatthavikaṁ disvā: “Tāta, ayaṁ te kahaṁ laddhā” ti gopālakadārake pucchitvā tamatthaṁ sutvā: “Tāta, kiṁ ahaṁ tayā laddhabhatiyā jīvitukāmā, kiṁkāraṇā evarūpaṁ dukkhaṁ anubhosī” ti vatvā bodhisattaṁ uṇhodakena nhāpetvā sakalasarīraṁ telena makkhetvā pānīyaṁ pāyetvā sappāyaṁ bhojanaṁ bhojetvā jīvitapariyosāne saddhiṁ bodhisattena yathākammaṁ gatā.

Satthā: “Na, bhikkhave, tathāgato idāneva asamadhuro, pubbe pi asamadhuroyevā” ti vatvā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

29. Yato [PTS 1.196] yato garu dhuraṁ, yato gambhīravattanī,
Tadāssu kaṇhaṁ yuñjanti, svāssu taṁ vahate dhuran-ti.

Tattha yato yato garu dhuran-ti yasmiṁ yasmiṁ ṭhāne dhuraṁ garu bhāriyaṁ hoti, aññe balibaddā ukkhipituṁ na sakkonti. Yato gambhīravattanī ti vattanti etthāti vattanī, maggassetaṁ nāmaṁ, yasmiṁ ṭhāne udakacikkhallamahantatāya vā visamacchinnataṭabhāvena vā maggo gambhīro hotī ti attho. Tadāssu kaṇhaṁ yuñjantī ti ettha assū ti nipātamattaṁ, tadā kaṇhaṁ yuñjantī ti attho. Yadā dhurañca garu hoti maggo ca gambhīro, tadā aññe balibadde apanetvā kaṇham-eva yojentīti vuttaṁ hoti. Svāssu taṁ vahate dhuran-ti etthā pi assū ti nipātamattam-eva, so taṁ dhuraṁ vahatī ti attho.

Evaṁ bhagavā: “Tadā, bhikkhave, kaṇho va taṁ dhuraṁ vahatī” ti dassetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mahallikā uppalavaṇṇā ahosi, ayyikākāḷako pana aham-eva ahosin”-ti.

Kaṇhajātakavaṇṇanā navamā

JA 30: Munikajātakavaṇṇanā

Mā munikassa pihayī ti idaṁ satthā jetavane viharanto thullakumārikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Taṁ terasakanipāte cūḷanāradakassapajātake (JA. 477) āvi bhavissati. Satthā pana taṁ bhikkhuṁ: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchi. “Āma, bhante” ti. “Kiṁ nissāyā” ti? “Thullakumārikāpalobhanaṁ bhante” ti. Satthā: “Bhikkhu esā tava anatthakārikā, pubbe pi tvaṁ imissā vivāhadivase jīvitakkhayaṁ patvā mahājanassa uttaribhaṅgabhāvaṁ patto” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ gāmake ekassa kuṭumbikassa gehe goyoniyaṁ nibbatti: “Mahālohito” ti nāmena, kaniṭṭhabhātāpissa cūḷalohito nāma ahosi. Te yeva dve bhātike nissāya tasmiṁ kule kammadhuraṁ vattati. Tasmiṁ pana kule ekā kumārikā atthi, taṁ eko nagaravāsī kulaputto attano puttassa vāresi. Tassā mātāpitaro: “Kumārikāya vivāhakāle āgatānaṁ pāhunakānaṁ [PTS 1.197] uttaribhaṅgo bhavissatī” ti yāgubhattaṁ datvā munikaṁ nāma sūkaraṁ posesuṁ. Taṁ disvā cūḷalohito bhātaraṁ pucchi: “Imasmiṁ kule kammadhuraṁ vattamānaṁ amhe dve bhātike nissāya vattati, ime pana amhākaṁ tiṇapalālādīneva denti, sūkaraṁ yāgubhattena posenti, kena nu kho kāraṇena esa etaṁ labhatī” ti. Athassa bhātā: “Tāta cūḷalohita, mā tvaṁ etassa bhojanaṁ pihayi, ayaṁ sūkaro maraṇabhattaṁ bhuñjati. Etissā hi kumārikāya vivāhakāle āgatānaṁ pāhunakānaṁ uttaribhaṅgo bhavissatīti ime etaṁ sūkaraṁ posenti, ito katipāhaccayena te manussā āgamissanti, atha naṁ sūkaraṁ pādesu gahetvā kaḍḍhentā heṭṭhāmañcato nīharitvā jīvitakkhayaṁ pāpetvā pāhunakānaṁ sūpabyañjanaṁ kariyamānaṁ passissasī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

30. Mā munikassa pihayi, āturannāni bhuñjati,
Appossukko bhusaṁ khāda, etaṁ dīghāyulakkhaṇan-ti.

Tattha mā munikassa pihayī ti munikassa bhojane pihaṁ mā uppādayi, “esa muniko subhojanaṁ bhuñjatī” ti mā munikassa pihayi, “kadā nu kho aham-pi evaṁ sukhito bhaveyyan”-ti mā munikabhāvaṁ patthayi. Ayañhi āturannāni bhuñjati. Āturannānī ti maraṇabhojanāni. Appossukko bhusaṁ khādā ti tassa bhojane nirussukko hutvā attanā laddhaṁ bhusaṁ khāda. Etaṁ dīghāyulakkhaṇan-ti etaṁ dīghāyubhāvassa kāraṇaṁ. Tato na cirasseva te manussā āgamiṁsu, munikaṁ ghātetvā nānappakārehi paciṁsu. Bodhisatto cūḷalohitaṁ āha: “Diṭṭho te, tāta, muniko” ti. Diṭṭhaṁ me, bhātika, munikassa bhojanaphalaṁ, etassa bhojanato sataguṇena sahassaguṇena amhākaṁ tiṇapalālabhusamattam-eva uttamañca anavajjañca dīghāyulakkhaṇañcāti.

Satthā: “Evaṁ kho tvaṁ bhikkhu pubbe pi imaṁ kumārikaṁ nissāya jīvitakkhayaṁ patvā mahājanassa uttaribhaṅgabhāvaṁ gato” ti [PTS 1.198] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhito bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhāsi. Satthā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā munikasūkaro ukkaṇṭhitabhikkhu ahosi, thullakumārikā esā eva, cūḷalohito ānando, mahālohito pana aham-eva ahosin”-ti.

Munikajātakavaṇṇanā dasamā

Kuruṅgavaggo tatiyo

Tassuddānaṁ:

Kuruṅgaṁ kukkurañceva, bhojājānīyañca ājaññaṁ,
Titthaṁ mahiḷāmukhābhiṇhaṁ, nandikaṇhañca munikanti.

4. Kulāvakavaggo

JA 31: Kulāvakajātakavaṇṇanā

Kulāvakā ti idaṁ satthā jetavane viharanto aparissāvetvā pānīyaṁ pītaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Sāvatthito kira dve sahāyakā daharabhikkhū janapadaṁ gantvā ekasmiṁ phāsukaṭṭhāne yathājjhāsayaṁ vasitvā: “Sammāsambuddhaṁ passissāmā” ti puna tato nikkhamitvā jetavanābhimukhā pāyiṁsu. Ekassa hatthe parissāvanaṁ atthi, ekassa natthi. Dve pi ekato pānīyaṁ parissāvetvā pivanti. Te ekadivasaṁ vivādaṁ akaṁsu. Parissāvanasāmiko itarassa parissāvanaṁ adatvā sayam-eva pānīyaṁ parissāvetvā pivi, itaro pana parissāvanaṁ alabhitvā pipāsaṁ sandhāretuṁ asakkonto aparissāvetvā pānīyaṁ pivi. Te ubho pi anupubbena jetavanaṁ patvā satthāraṁ vanditvā nisīdiṁsu. Satthā sammodanīyaṁ kathaṁ kathetvā: “Kuto āgatatthā” ti pucchi. “Bhante, mayaṁ kosalajanapade ekasmiṁ gāmake vasitvā tato nikkhamitvā tumhākaṁ dassanatthāya āgatā” ti. “Kacci pana vo samaggā āgatatthā” ti? Aparissāvanako āha: “Ayaṁ, bhante, antarāmagge mayā saddhiṁ vivādaṁ katvā parissāvanaṁ nādāsī” ti. Itaro pi āha: “Ayaṁ, bhante, aparissāvetvāva jānaṁ sapāṇakaṁ udakaṁ pivī” ti. “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu jānaṁ sapāṇakaṁ udakaṁ pivī” ti? “Āma, bhante, aparissāvitaṁ udakaṁ pivinti. Satthā: “Bhikkhu pubbe paṇḍitā devanagare rajjaṁ kārentā yuddhaparājitā samuddapiṭṭhena palāyantā ‘issariyaṁ nissāya pāṇavadhaṁ na karissāmā’ ti tāva mahantaṁ yasaṁ pariccajitvā supaṇṇapotakānaṁ jīvitaṁ datvā rathaṁ nivattayiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 1.199] magadharaṭṭhe rājagahe eko māgadharājā rajjaṁ kāresi. Tadā bodhisatto yathā etarahi sakko purimattabhāve magadharaṭṭhe macalagāmake nibbatti, evaṁ tasmiṁ yeva macalagāmake mahākulassa putto hutvā nibbatti. Nāmaggahaṇadivase cassa: “Maghakumāro” tveva nāmaṁ akaṁsu. So vayappatto: “Maghamāṇavo” ti paññāyittha. Athassa mātāpitaro samānajātikakulato dārikaṁ ānayiṁsu. So puttadhītāhi vaḍḍhamāno dānapati ahosi, pañca sīlāni rakkhati. Tasmiñca gāme tettiṁseva kulāni honti, te pi tettiṁsa kulā manussā ekadivasaṁ gāmamajjhe ṭhatvā gāmakammaṁ karonti. Bodhisatto ṭhitaṭṭhāne pādehi paṁsuṁ viyūhitvā taṁ padesaṁ ramaṇīyaṁ katvā aṭṭhāsi, athañño eko āgantvā tasmiṁ ṭhāne ṭhito. Bodhisatto aparaṁ ṭhānaṁ ramaṇīyaṁ katvā aṭṭhāsi, tatrā pi añño ṭhito. Bodhisatto aparam-pi aparampīti sabbesam-pi ṭhitaṭṭhānaṁ ramaṇīyaṁ katvā aparena samayena tasmiṁ ṭhāne maṇḍapaṁ kāresi, maṇḍapam-pi apanetvā sālaṁ kāresi, tattha phalakāsanāni santharitvā pānīyacāṭiṁ ṭhapesi.

Aparena samayena te pi tettiṁsajanā bodhisattena samānacchandā ahesuṁ. Te bodhisatto pañcasu sīlesu patiṭṭhāpetvā tato paṭṭhāya tehi saddhiṁ puññāni karonto vicarati. Te pi teneva saddhiṁ puññāni karontā kālasseva vuṭṭhāya vāsipharasumusalahatthā catumahāpathādīsu musalena pāsāṇe ubbattetvā pavaṭṭenti, yānānaṁ akkhapaṭighātarukkhe haranti, visamaṁ samaṁ karonti, setuṁ attharanti, pokkharaṇiyo khaṇanti, sālaṁ karonti, dānāni denti, sīlāni rakkhanti. Evaṁ yebhuyyena sakalagāmavāsino bodhisattassa ovāde ṭhatvā sīlāni rakkhiṁsu.

Atha nesaṁ gāmabhojako cintesi: “Ahaṁ pubbe etesu suraṁ pivantesu pāṇātipātādīni karontesu cāṭikahāpaṇādivasena ceva daṇḍabalivasena ca dhanaṁ labhāmi, idāni pana magho māṇavo sīlaṁ rakkhāpeti, tesaṁ pāṇātipātādīni kātuṁ [PTS 1.200] na deti, idāni pana te pañca sīlāni na rakkhāpessāmī” ti kuddho rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Deva, bahū corā gāmaghātādīni karontā vicarantī” ti āha. Rājā tassa vacanaṁ sutvā: “Gaccha, te ānehī” ti āha. So gantvā sabbe pi te bandhitvā ānetvā: “Ānītā, deva, corā” ti rañño ārocesi. Rājā tesaṁ kammaṁ asodhetvāva: “Hatthinā ne maddāpethā” ti āha. Tato sabbe pi te rājaṅgaṇe nipajjāpetvā hatthiṁ ānayiṁsu. Bodhisatto tesaṁ ovādaṁ adāsi: “Tumhe sīlāni āvajjetha, pesuññakārake ca raññe ca hatthimhi ca attano sarīre ca ekasadisam-eva mettaṁ bhāvethā” ti. Te tathā akaṁsu. Atha nesaṁ maddanatthāya hatthiṁ upanesuṁ. So upanīyamāno pi na upagacchati, mahāviravaṁ viravitvā palāyati. Aññaṁ aññaṁ hatthiṁ ānayiṁsu, te pi tatheva palāyiṁsu.

Rājā: “Etesaṁ hatthe kiñci osadhaṁ bhavissatī” ti cintetvā: “Vicinathā” ti āha. Vicinantā adisvā: “Natthi, devā” ti āhaṁsu. Tena hi kiñci mantaṁ parivattessanti, pucchatha ne: “Atthi vo parivattanamanto” ti? Rājapurisā pucchiṁsu, bodhisatto: “Atthī” ti āha. Rājapurisā: “Atthi kira, devā” ti ārocayiṁsu, rājā sabbe pi te pakkosāpetvā: “Tumhākaṁ jānanamantaṁ kathethā” ti āha. Bodhisatto avoca: “Deva, añño amhākaṁ manto nāma natthi, amhe pana tettiṁsamattā janā pāṇaṁ na hanāma, adinnaṁ nādiyāma, micchācāraṁ na carāma, musāvādaṁ na bhaṇāma, majjaṁ na pivāma, mettaṁ bhāvema, dānaṁ dema, maggaṁ samaṁ karoma, pokkharaṇiyo khaṇāma, sālaṁ karoma, ayaṁ amhākaṁ manto ca parittañca vuḍḍhi cā” ti. Rājā tesaṁ pasanno pesuññakārakassa sabbaṁ gehavibhavaṁ tañca tesaṁ yeva dāsaṁ katvā adāsi, taṁ hatthiñca gāmañca tesaṁ yeva adāsi.

Te tato paṭṭhāya yathāruciyā puññāni karontā: “Catumahāpathe mahantaṁ sālaṁ kāressāmā” ti vaḍḍhakiṁ pakkosāpetvā sālaṁ paṭṭhapesuṁ. Mātugāmesu pana vigatacchandatāya [PTS 1.201] tassā sālāya mātugāmānaṁ pattiṁ nādaṁsu. Tena ca samayena bodhisattassa gehe sudhammā, cittā, nandā, sujāti catasso itthiyo honti. Tāsu sudhammā vaḍḍhakinā saddhiṁ ekato hutvā: “Bhātika, imissā sālāya maṁ jeṭṭhikaṁ karohī” ti vatvā lañjaṁ adāsi. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā paṭhamam-eva kaṇṇikārukkhaṁ sukkhāpetvā tacchetvā vijjhitvā kaṇṇikaṁ niṭṭhāpetvā vatthena paliveṭhetvā ṭhapesi. Atha sālaṁ niṭṭhāpetvā kaṇṇikāropanakāle: “Aho, ayyā, ekaṁ na sarimhā” ti āha. “Kiṁ nāma, bho” ti. “Kaṇṇikā laddhuṁ vaṭṭatī” ti. “Hotu āharissāmā” ti? “Idāni chinnarukkhena kātuṁ na sakkā, pubbe yeva chinditvā tacchetvā vijjhitvā ṭhapitakaṇṇikā laddhuṁ vaṭṭatī” ti. “Idāni kiṁ kātabban”-ti? “Sace kassaci gehe niṭṭhāpetvā ṭhapitā vikkāyikakaṇṇikā atthi, sā pariyesitabbā” ti. Te pariyesantā sudhammāya gehe disvā mūlena na labhiṁsu. “Sace maṁ sālāya pattikaṁ karotha, dassāmī” ti vutte: “Na mayaṁ mātugāmānaṁ pattiṁ damhā” ti āhaṁsu.

Atha ne vaḍḍhakī āha: “Ayyā, tumhe kiṁ kathetha, ṭhapetvā brahmalokaṁ aññaṁ mātugāmarahitaṭṭhānaṁ nāma natthi, gaṇhatha kaṇṇikaṁ, evaṁ sante amhākaṁ kammaṁ niṭṭhaṁ gamissatī” ti. Te: “Sādhū” ti kaṇṇikaṁ gahetvā sālaṁ niṭṭhāpetvā āsanaphalakāni santharitvā pānīyacāṭiyo ṭhapetvā yāgubhattaṁ nibandhiṁsu. Sālaṁ pākārena parikkhipitvā dvāraṁ yojetvā antopākāre vālukaṁ ākiritvā bahipākāre tālapantiyo ropesuṁ. Cittā pi tasmiṁ ṭhāne uyyānaṁ kāresi, “pupphūpagaphalūpagarukkho asuko nāma tasmiṁ natthī” ti nāhosi. Nandā pi tasmiṁ yeva ṭhāne pokkharaṇiṁ kāresi pañcavaṇṇehi padumehi sañchannaṁ ramaṇīyaṁ. Sujā na kiñci akāsi.

Bodhisatto mātu upaṭṭhānaṁ pitu upaṭṭhānaṁ kule jeṭṭhāpacāyikakammaṁ saccavācaṁ apharusavācaṁ [PTS 1.202] apisuṇavācaṁ maccheravinayanti imāni satta vatapadāni pūretvā:

Mātāpettibharaṁ jantuṁ, kule jeṭṭhāpacāyinaṁ,
Saṇhaṁ sakhilasambhāsaṁ, pesuṇeyyappahāyinaṁ.

Maccheravinaye yuttaṁ, saccaṁ kodhābhibhuṁ naraṁ,
Taṁ ve devā tāvatiṁsā, āhu sappuriso itī ti. (SN. 1.257).

Evaṁ pasaṁsiyabhāvaṁ āpajjitvā jīvitapariyosāne tāvatiṁsabhavane sakko devarājā hutvā nibbatti, tepissa sahāyā tattheva nibbattiṁsu. Tasmiṁ kāle tāvatiṁsabhavane asurā paṭivasanti. Sakko devarājā: “Kiṁ no sādhāraṇena rajjenā” ti asure dibbapānaṁ pāyetvā matte samāne pādesu gāhāpetvā sinerupabbatapāde khipāpesi. Te asurabhavanam-eva sampāpuṇiṁsu.

Asurabhavanaṁ nāma sinerussa heṭṭhimatale tāvatiṁsadevalokappamāṇam-eva, tattha devānaṁ pāricchattako viya cittapāṭali nāma kappaṭṭhiyarukkho hoti. Te cittapāṭaliyā pupphitāya jānanti: “Nāyaṁ amhākaṁ devaloko, devalokasmiñhi pāricchattako pupphatī” ti. Atha te: “Jarasakko amhe matte katvā mahāsamuddapiṭṭhe khipitvā amhākaṁ devanagaraṁ gaṇhi, te mayaṁ tena saddhiṁ yujjhitvā amhākaṁ devanagaram-eva gaṇhissāmā” ti kipillikā viya thambhaṁ sineruṁ anusañcaramānā uṭṭhahiṁsu. Sakko: “Asurā kira uṭṭhitā” ti sutvā samuddapiṭṭhe yeva abbhuggantvā yujjhamāno tehi parājito diyaḍḍhayojanasatikena vejayantarathena dakkhiṇasamuddassa matthakena palāyituṁ āraddho. Athassa ratho samuddapiṭṭhena vegena gacchanto simbalivanaṁ pakkhanto, tassa gamanamagge simbalivanaṁ naḷavanaṁ viya chijjitvā chijjitvā samuddapiṭṭhe patati. Supaṇṇapotakā samuddapiṭṭhe paripatantā mahāviravaṁ raviṁsu. Sakko mātaliṁ pucchi: “Samma mātali, kiṁ saddo nāmesa, atikāruññaravo [PTS 1.203] vattatī” ti? “Deva, tumhākaṁ rathavegena vicuṇṇite simbalivane patante supaṇṇapotakā maraṇabhayatajjitā ekaviravaṁ viravantī” ti.

Mahāsatto: “Samma mātali, mā amhe nissāya ete kilamantu, na mayaṁ issariyaṁ nissāya pāṇavadhakammaṁ karoma, etesaṁ pana atthāya mayaṁ jīvitaṁ pariccajitvā asurānaṁ dassāma, nivattayetaṁ rathan”-ti vatvā imaṁ gāthamāha.

31. Kulāvakā mātali simbalismiṁ, īsāmukhena parivajjayassu,
Kāmaṁ cajāma asuresu pāṇaṁ, māme dijā vikulāvā ahesun-ti.

Tattha kulāvakā ti supaṇṇapotakā. Mātalī ti sārathiṁ āmantesi. Simbalismin-ti passa ete simbalirukkhe olambantā ṭhitāti dasseti. Īsāmukhena parivajjayassū ti ete etassa rathassa īsāmukhena yathā na haññanti, evaṁ te parivajjayassu. Kāmaṁ cajāma asuresu pāṇan-ti yadi amhesu asurānaṁ pāṇaṁ cajantesu etesaṁ sotthi hoti, kāmaṁ cajāma ekaṁseneva mayaṁ asuresu amhākaṁ pāṇaṁ cajāma. Māme dijā vikulāvā ahesun-ti ime pana dijā ime garuḷapotakā viddhastavicuṇṇitakulāvakatāya vikulāvā mā ahesuṁ, mā amhākaṁ dukkhaṁ etesaṁ upari khipa, nivattaya nivattaya rathanti. Mātalisaṅgāhako tassa vacanaṁ sutvā rathaṁ nivattetvā aññena maggena devalokābhimukhaṁ akāsi. Asurā pana taṁ nivattayamānam-eva disvā: “Addhā aññehi pi cakkavāḷehi sakkā āgacchanti, balaṁ labhitvā ratho nivatto bhavissatī” ti maraṇabhayabhītā palāyitvā asurabhavanam-eva pavisiṁsu.

Sakko pi devanagaraṁ pavisitvā dvīsu devalokesu devagaṇena parivuto nagaramajjhe aṭṭhāsi. Tasmiṁ khaṇe pathaviṁ bhinditvā yojanasahassubbedho vejayantapāsādo uṭṭhahi. Vijayante uṭṭhitattā: “Vejayanto” tveva nāmaṁ akaṁsu. Atha sakko puna asurānaṁ anāgamanatthāya pañcasu ṭhānesu ārakkhaṁ ṭhapesi. Yaṁ sandhāya vuttaṁ:

Antarā [PTS 1.204] dvinnaṁ ayujjhapurānaṁ, pañcavidhā ṭhapitā abhirakkhā,
Uragakaroṭipayassa ca hārī, madanayutā caturo ca mahantā ti. (SA).

Dve nagarāni pi yuddhena gahetuṁ asakkuṇeyyatāya ayujjhapurāni nāma jātāni devanagarañca asuranagarañca. Yadā hi asurā balavantā honti, atha devehi palāyitvā devanagaraṁ pavisitvā dvāre pihite asurānaṁ satasahassam-pi kiñci kātuṁ na sakkoti. Yadā devā balavantā honti, atha asurehi palāyitvā asuranagaraṁ pavisitvā dvāre pihite sakkānaṁ satasahassam-pi kiñci kātuṁ na sakkoti. Iti imāni dve nagarāni ayujjhapurāni nāma. Tesaṁ antarā etesu uragādīsu pañcasu ṭhānesu sakkena ārakkhā ṭhapitā. Tattha uraga-saddena nāgā gahitā. Te udake balavantā honti, tasmā sinerussa paṭhamālinde tesaṁ ārakkhā. Karoṭi-saddena supaṇṇā gahitā. Tesaṁ kira karoṭi nāma pānabhojanaṁ, tena taṁ nāmaṁ labhiṁsu, dutiyālinde tesaṁ ārakkhā. Payassahāri-saddena kumbhaṇḍā gahitā. Dānavarakkhasā kirete, tatiyālinde tesaṁ ārakkhā. Madanayuta-saddena yakkhā gahitā. Visamacārino kira te yuddhasoṇḍā, catutthālinde tesaṁ ārakkhā. Caturo ca mahantā ti cattāro mahārājāno vuttā, pañcamālinde tesaṁ ārakkhā. Tasmā yadi asurā kupitā āvilacittā devapuraṁ upayanti, pañcavidhesu yaṁ girino paṭhamaṁ paribhaṇḍaṁ, taṁ uragā paribāhiya tiṭṭhanti. Evaṁ sesesu sesā.

Imesu pana pañcasu ṭhānesu ārakkhaṁ ṭhapetvā sakke devānaminde dibbasampattiṁ anubhavamāne sudhammā cavitvā tasseva pādaparicārikā hutvā nibbatti, kaṇṇikāya dinnanissandena cassā pañcayojanasatikā sudhammā nāma devasabhā udapādi, yattha dibbasetacchattassa heṭṭhā yojanappamāṇe kañcanapallaṅke nisinno sakko devānamindo devamanussānaṁ kattabbakiccāni karoti. Cittā pi cavitvā tasseva pādaparicārikā hutvā nibbatti, uyyānassa karaṇanissandena cassā cittalatāvanaṁ nāma uyyānaṁ udapādi. Nandā pi cavitvā tasseva pādaparicārikā hutvā nibbatti, pokkharaṇiyā nissandena cassā nandā nāma pokkharaṇī udapādi.

Sujā pana [PTS 1.205] kusalakammassa akatattā ekasmiṁ araññe kandarāya bakasakuṇikā hutvā nibbattā. Sakko: “Sujā na paññāyati, kattha nu kho nibbattā” ti āvajjento taṁ disvā tattha gantvā taṁ ādāya devalokaṁ āgantvā tassā ramaṇīyaṁ devanagaraṁ sudhammaṁ devasabhaṁ cittalatāvanaṁ nandāpokkharaṇiñca dassetvā: “Etā kusalaṁ katvā mayhaṁ pādaparicārikā hutvā nibbattā, tvaṁ pana kusalaṁ akatvā tiracchānayoniyaṁ nibbattā, ito paṭṭhāya sīlaṁ rakkhāhī” ti taṁ ovaditvā pañcasu sīlesu patiṭṭhāpetvā tattheva netvā vissajjesi. Sā pi tato paṭṭhāya sīlaṁ rakkhati. Sakko katipāhaccayena: “Sakkā nu kho sīlaṁ rakkhitun”-ti gantvā maccharūpena uttāno hutvā purato nipajji, sā: “Matamacchako” ti saññāya sīse aggahesi, maccho naṅguṭṭhaṁ cālesi, atha naṁ: “Jīvati maññe” ti vissajjesi. Sakko: “Sādhu sādhu, sakkhissasi sīlaṁ rakkhitun”-ti agamāsi. Sā tato cutā bārāṇasiyaṁ kumbhakāragehe nibbatti.

Sakko: “Kahaṁ nu kho nibbattā” ti tattha nibbattabhāvaṁ ñatvā suvaṇṇaeḷālukānaṁ yānakaṁ pūretvā majjhe gāmassa mahallakavesena nisīditvā: “Eḷālukāni gaṇhatha, eḷālukāni gaṇhathā” ti ugghosesi. Manussā āgantvā: “Dehi, tātā” ti āhaṁsu. “Ahaṁ sīlarakkhakānaṁ dammi, tumhe sīlaṁ rakkhathā” ti? “Mayaṁ sīlaṁ nāma na jānāma, mūlena dehī” ti. “Na mayhaṁ mūlena attho, sīlarakkhakānaññevāhaṁ dammī” ti. Manussā: “Ko cāyaṁ eḷāluko” ti pakkamiṁsu. Sujā taṁ pavattiṁ sutvā: “Mayhaṁ ānītaṁ bhavissatī” ti cintetvā gantvā taṁ: “Dehi, tātā” ti āha. “Sīlaṁ rakkhasi, ammā” ti? “Āma, rakkhāmī” ti. “Idaṁ mayā tuyham-eva atthāya ābhatan”-ti saddhiṁ yānakena gehadvāre ṭhapetvā pakkāmi.

Sā pi yāvajīvaṁ sīlaṁ rakkhitvā tato cutā vepacittissa asurindassa dhītā hutvā nibbatti, sīlānisaṁsena abhirūpā ahosi. So tassā vayappattakāle: “Mayhaṁ dhītā attano cittarucitaṁ sāmikaṁ gaṇhatū” ti asure sannipātesi [PTS 1.206]. Sakko: “Kahaṁ nu kho sā nibbattā” ti olokento tattha nibbattabhāvaṁ ñatvā: “Sujā cittarucitaṁ sāmikaṁ gaṇhantī maṁ gaṇhissatī” ti asuravaṇṇaṁ māpetvā tattha agamāsi. Sujaṁ alaṅkaritvā sannipātaṭṭhānaṁ ānetvā: “Cittarucitaṁ sāmikaṁ gaṇhā” ti āhaṁsu. Sā olokentī sakkaṁ disvā pubbe pi sinehavasena uppannapemena mahoghena viya ajjhotthaṭahadayā hutvā: “Ayaṁ me sāmiko” ti vatvā tassa upari pupphadāmaṁ khipitvā aggahesi. Asurā: “Amhākaṁ rājā ettakaṁ kālaṁ dhītu anucchavikaṁ alabhitvā idāni labhati, ayamevassā dhītu pitāmahato mahallako anucchaviko” ti lajjamānā pakkamiṁsu. So taṁ devanagaraṁ ānetvā aḍḍhateyyānaṁ nāṭikākoṭīnaṁ jeṭṭhikaṁ katvā yāvatāyukaṁ ṭhatvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ bhikkhu pubbe paṇḍitā devanagare rajjaṁ kārayamānā attano jīvitaṁ pariccajantā pi pāṇātipātaṁ na kariṁsu, tvaṁ nāma evarūpe niyyānike sāsane pabbajitvā aparissāvitaṁ sapāṇakaṁ udakaṁ pivissasī” ti taṁ bhikkhuṁ garahitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mātalisaṅgāhako ānando ahosi, sakko pana aham-eva ahosin”-ti.

Kulāvakajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 32: Naccajātakavaṇṇanā

Rudaṁ manuññan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ bahubhaṇḍikaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā devadhammajātake (JA. 6) vuttasadisam-eva. Satthā taṁ bhikkhuṁ: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu bahubhaṇḍo” ti pucchi. “Āma, bhante” ti. “Kiṁkāraṇā tvaṁ bhikkhu bahubhaṇḍo jātosī” ti? So ettakaṁ sutvāva kuddho nivāsanapārupanaṁ chaḍḍetvā: “Iminā dāni nīhārena vicarāmī” ti satthu purato naggo aṭṭhāsi. Manussā: “Dhī dhī” ti āhaṁsu. So tato palāyitvā hīnāyāvatto. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannisinnā: “Satthu nāma purato evarūpaṁ karissatī” ti tassa aguṇakathaṁ kathesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti bhikkhū pucchi. Bhante, “so hi nāma bhikkhu tumhākaṁ purato catuparisamajjhe hirottappaṁ pahāya gāmadārako viya naggo ṭhatvā manussehi jigucchiyamāno hīnāyāvattitvā sāsanā parihīno” ti tassa aguṇakathāya nisinnāmhāti. Satthā: “Na, bhikkhave, idāneva so bhikkhu hirottappābhāvena ratanasāsanā parihīno, pubbe itthiratanapaṭilābhato pi parihīnoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 1.207] paṭhamakappe catuppadā sīhaṁ rājānaṁ akaṁsu, macchā ānandamacchaṁ, sakuṇā suvaṇṇahaṁsaṁ. Tassa pana suvaṇṇahaṁsarājassa dhītā haṁsapotikā abhirūpā ahosi. So tassā varaṁ adāsi, sā attano cittarucitaṁ sāmikaṁ vāresi. Haṁsarājā tassā varaṁ datvā himavante sabbe sakuṇe sannipātāpesi, nānappakārā haṁsamorādayo sakuṇagaṇā samāgantvā ekasmiṁ mahante pāsāṇatale sannipatiṁsu. Haṁsarājā: “Attano cittarucitaṁ sāmikaṁ āgantvā gaṇhātū” ti dhītaraṁ pakkosāpesi. Sā sakuṇasaṅghaṁ olokentī maṇivaṇṇagīvaṁ citrapekhuṇaṁ moraṁ disvā: “Ayaṁ me sāmiko hotū” ti ārocesi. Sakuṇasaṅghā moraṁ upasaṅkamitvā āhaṁsu: “Samma mora, ayaṁ rājadhītā ettakānaṁ sakuṇānaṁ majjhe sāmikaṁ rocentī tayi ruciṁ uppādesī” ti. Moro: “Ajjā pi tāva me balaṁ na passatī” ti atituṭṭhiyā hirottappaṁ bhinditvā tāva mahato sakuṇasaṅghassa majjhe pakkhe pasāretvā naccituṁ ārabhi, naccanto appaṭicchanno ahosi.

Suvaṇṇahaṁsarājā lajjito: “Imassa neva ajjhattasamuṭṭhānā hirī atthi, na bahiddhāsamuṭṭhānaṁ ottappaṁ, nāssa bhinnahirottappassa mama dhītaraṁ dassāmī” ti sakuṇasaṅghamajjhe imaṁ gāthamāha.

32. Rudaṁ manuññaṁ rucirā ca piṭṭhi, veḷuriyavaṇṇūpanibhā ca gīvā,
Byāmamattāni ca pekhuṇāni, naccena te dhītaraṁ no dadāmī ti.

Tattha rudaṁ manuññan-ti ta-kārassa da-kāro kato, rutaṁ manāpaṁ, vassitasaddo madhuroti attho. Rucirā ca piṭṭhī ti piṭṭhi pi te citrā ceva sobhanā ca. Veḷuriyavaṇṇūpanibhā ti veḷuriyamaṇivaṇṇasadisā. Byāmamattānī ti ekabyāmappamāṇāni. Pekhuṇānī ti piñchāni. Naccena te dhītaraṁ no dadāmī ti hirottappaṁ bhinditvā naccitabhāveneva te evarūpassa nillajjassa dhītaraṁ no dadāmīti vatvā haṁsarājā tasmiṁ yeva parisamajjhe attano bhāgineyyassa haṁsapotakassa dhītaraṁ adāsi. Moro haṁsapotikaṁ alabhitvā [PTS 1.208] lajjitvā tato va uppatitvā palāyi. Haṁsarājā pi attano vasanaṭṭhānam-eva gato.

Satthā: “Na, bhikkhave, idāneva esa hirottappaṁ bhinditvā ratanasāsanā parihīno, pubbe pi itthiratanapaṭilābhato parihīnoyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā moro bahubhaṇḍiko ahosi, haṁsarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Naccajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 33: Sammodamānajātakavaṇṇanā

Sammodamānā ti idaṁ satthā kapilavatthuṁ upanissāya nigrodhārāme viharanto cumbaṭakakalahaṁ ārabbha kathesi. So kuṇālajātake (JA. 536) āvi bhavissati. Tadā pana satthā ñātake āmantetvā: “Mahārājā ñātakānaṁ aññamaññaṁ viggaho nāma na yutto, tiracchānagatā pi hi pubbe samaggakāle paccāmitte abhibhavitvā sotthiṁ pattā yadā vivādamāpannā, tadā mahāvināsaṁ pattā” ti vatvā ñātirājakulehi āyācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto vaṭṭakayoniyaṁ nibbattitvā anekavaṭṭakasahassaparivāro araññe paṭivasati. Tadā eko vaṭṭakaluddako tesaṁ vasanaṭṭhānaṁ gantvā vaṭṭakavassitaṁ katvā tesaṁ sannipatitabhāvaṁ ñatvā tesaṁ upari jālaṁ khipitvā pariyantesu maddanto sabbe ekato katvā pacchiṁ pūretvā gharaṁ gantvā te vikkiṇitvā tena mūlena jīvikaṁ kappeti. Athekadivasaṁ bodhisatto te vaṭṭake āha: “ayaṁ sākuṇiko amhākaṁ ñātake vināsaṁ pāpeti, ahaṁ ekaṁ upāyaṁ jānāmi, enesa amhe gaṇhituṁ na sakkhissati, ito dāni paṭṭhāya etena tumhākaṁ upari jāle khittamatte ekeko ekekasmiṁ jālakkhike sīsaṁ ṭhapetvā jālaṁ ukkhipitvā icchitaṭṭhānaṁ haritvā ekasmiṁ kaṇṭakagumbe pakkhipatha, evaṁ sante heṭṭhā tena tena ṭhānena palāyissāmā” ti. Te sabbe: “Sādhū” ti paṭissuṇiṁsu. Dutiyadivase upari jāle khitte te bodhisattena vuttanayeneva jālaṁ ukkhipitvā [PTS 1.209] ekasmiṁ kaṇṭakagumbe khipitvā sayaṁ heṭṭhābhāgena tato tato palāyiṁsu. Sākuṇikassa gumbato jālaṁ mocentasseva vikālo jāto, so tucchahattho va agamāsi.

Punadivasato paṭṭhāya pi vaṭṭakā tatheva karonti. So pi yāva sūriyatthaṅgamanā jālam-eva mocento kiñci alabhitvā tucchahattho va gehaṁ gacchati. Athassa bhariyā kujjhitvā: “Tvaṁ divase divase tucchahattho āgacchasi, aññam-pi te bahi positabbaṭṭhānaṁ atthi maññe” ti āha. Sākuṇiko: “Bhadde, mama aññaṁ positabbaṭṭhānaṁ natthi, apica kho pana te vaṭṭakā samaggā hutvā caranti, mayā khittamatte jālaṁ ādāya kaṇṭakagumbe khipitvā gacchanti, na kho panete sabbakālam-eva sammodamānā viharissanti, tvaṁ mā cintayi, yadā te vivādamāpajjissanti, tadā te sabbeva ādāya tava mukhaṁ hāsayamāno āgacchissāmī” ti vatvā bhariyāya imaṁ gāthamāha.

33. Sammodamānā gacchanti, jālamādāya pakkhino,
Yadā te vivadissanti, tadā ehinti me vasan-ti.

Tattha yadā te vivadissantī ti yasmiṁ kāle te vaṭṭakā nānāladdhikā nānāgāhā hutvā vivadissanti, kalahaṁ karissantī ti attho. Tadā ehinti me vasan-ti tasmiṁ kāle sabbe pi te mama vasaṁ āgacchissanti. Athāhaṁ te gahetvā tava mukhaṁ hāsento āgacchissāmīti bhariyaṁ samassāsesi.

Katipāhasseva pana accayena eko vaṭṭako gocarabhūmiṁ otaranto asallakkhetvā aññassa sīsaṁ akkami, itaro: “Ko maṁ sīse akkamī” ti kujjhiṁ. “Ahaṁ asallakkhetvā akkamiṁ, mā kujjhī” ti vutte pi kujjhi yeva. Te punappunaṁ kathentā: “Tvam-eva maññe jālaṁ ukkhipasī” ti aññamaññaṁ vivādaṁ kariṁsu. Tesu vivadantesu bodhisatto cintesi: “Vivādake sotthibhāvo nāma natthi, idāneva te jālaṁ na ukkhipissanti, tato mahantaṁ vināsaṁ pāpuṇissanti, sākuṇiko okāsaṁ labhissati, mayā imasmiṁ ṭhāne na sakkā vasitun”-ti. So attano parisaṁ ādāya aññattha gato. Sākuṇiko pi kho katipāhaccayena [PTS 1.210] āgantvā vaṭṭakavassitaṁ vassitvā tesaṁ sannipatitānaṁ upari jālaṁ khi pi. Atheko vaṭṭako: “Tuyhaṁ kira jālaṁ ukkhipantasseva matthake lomāni patitāni, idāni ukkhipā” ti āha. Aparo: “Tuyhaṁ kira jālaṁ ukkhipantasseva dvīsu pakkhesu pattāni patitāni, idāni ukkhipā” ti āha. Iti tesaṁ: “Tvaṁ ukkhipa, tvaṁ ukkhipā” ti vadantānaññeva sākuṇiko jālaṁ ukkhipitvā sabbeva te ekato katvā pacchiṁ pūretvā bhariyaṁ hāsayamāno gehaṁ agamāsi.

Satthā: “Evaṁ mahārājā ñātakānaṁ kalaho nāma na yutto, kalaho vināsamūlam-eva hotī” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā apaṇḍitavaṭṭako devadatto ahosi, paṇḍitavaṭṭako pana aham-eva ahosin”-ti.

Sammodamānajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 34: Macchajātakavaṇṇanā

Na maṁ sītaṁ na maṁ uṇhan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Tadā hi satthā taṁ bhikkhuṁ: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchi. “Saccaṁ, bhagavā” ti. “Kenāsi ukkaṇṭhāpito” ti? “Purāṇadutiyikā me, bhante madhurahattharasā, taṁ jahituṁ na sakkomī” ti. Atha naṁ satthā: “Bhikkhu esā itthī tava anatthakārikā, pubbe pi tvaṁ etaṁ nissāya maraṇaṁ pāpuṇanto maṁ āgamma maraṇā mutto” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa purohito ahosi. Tadā kevaṭṭā nadiyaṁ jālaṁ khipiṁsu. Atheko mahāmaccho rativasena attano macchiyā saddhiṁ kīḷamāno āgacchati. Tassa sā macchī purato gacchamānā jālagandhaṁ ghāyitvā jālaṁ pariharamānā gatā. So pana kāmagiddho lolamaccho jālakucchim-eva paviṭṭho. Kevaṭṭā tassa jālaṁ paviṭṭhabhāvaṁ ñatvā jālaṁ ukkhipitvā macchaṁ gahetvā amāretvāva vālikāpiṭṭhe khipitvā [PTS 1.211] “imaṁ aṅgāresu pacitvā khādissāmā” ti aṅgāre karonti, sūlaṁ tacchenti. Maccho: “Etaṁ aṅgāratāpanaṁ vā sūlavijjhanaṁ vā aññaṁ vā pana dukkhaṁ na maṁ kilameti, yaṁ panesā macchī ‘aññaṁ so nūna ratiyā gato’ ti mayi domanassaṁ āpajjati, tam-eva maṁ bādhatī” ti paridevamāno imaṁ gāthamāha.

34. Na maṁ sītaṁ na maṁ uṇhaṁ, na maṁ jālasmi bādhanaṁ,
Yañca maṁ maññate macchī, aññaṁ so ratiyā gato ti.

Tattha na maṁ sītaṁ na maṁ uṇhan-ti macchānaṁ udakā nīhaṭakāle sītaṁ hoti, tasmiṁ vigate uṇhaṁ hoti, tadubhayam-pi sandhāya: “Na maṁ sītaṁ na maṁ uṇhaṁ bādhatī” ti paridevati. Yam-pi aṅgāresu paccanamūlakaṁ dukkhaṁ bhavissati, tam-pi sandhāya: “Na maṁ uṇhan”-ti paridevateva. Na maṁ jālasmi bādhanan-ti yam-pi me jālasmiṁ bādhanaṁ ahosi, tam-pi maṁ na bādhetīti paridevati. “Yañca man”-ti ādīsu ayaṁ piṇḍattho: sā macchī mama jāle patitassa imehi kevaṭṭehi gahitabhāvaṁ ajānantī maṁ apassamānā: “So maccho idāni aññaṁ macchiṁ kāmaratiyā gato bhavissatī” ti cinteti, taṁ tassā domanassappattāya cintanaṁ maṁ bādhatīti vālikāpiṭṭhe nipanno paridevati.

Tasmiṁ samaye purohito dāsaparivuto nhānatthāya nadītīraṁ āgato. So pana sabbarutaññū hoti. Tenassa macchaparidevanaṁ sutvā etadahosi: “Ayaṁ maccho kilesavasena paridevati, evaṁ āturacitto kho panesa mīyamāno niraye yeva nibbattissati, ahamassa avassayo bhavissāmī” ti kevaṭṭānaṁ santikaṁ gantvā: “Ambho tumhe amhākaṁ ekadivasam-pi byañjanatthāya macchaṁ na dethā” ti āha. Kevaṭṭā: “Kiṁ vadetha, sāmi, tumhākaṁ ruccanakamacchaṁ gaṇhitvā gacchathā” ti āhaṁsu. “Amhākaṁ aññena kammaṁ natthi, imaññeva dethā” ti. “Gaṇhatha sāmī” ti. Bodhisatto taṁ ubhohi hatthehi gahetvā nadītīre nisīditvā: “Ambho maccha, sace tāhaṁ ajja na passeyyaṁ, jīvitakkhayaṁ pāpuṇeyyāsi, idāni ito paṭṭhāya mā kilesavasiko ahosī” ti ovaditvā udake vissajjetvā nhatvā nagaraṁ pāvisi.

Satthā [PTS 1.212] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhāsi. Satthā pi anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā macchī purāṇadutiyikā ahosi, maccho ukkaṇṭhitabhikkhu purohito pana aham-eva ahosin”-ti.

Macchajātakavaṇṇanā catutthā

JA 35: Vaṭṭakajātakavaṇṇanā

Santi pakkhā apatanā ti idaṁ satthā magadhesu cārikaṁ caramāno dāvagginibbānaṁ ārabbha kathesi. Ekasmiñhi samaye satthā magadhesu cārikaṁ caramāno aññatarasmiṁ magadhagāmake piṇḍāya caritvā pacchābhattaṁ piṇḍapātapaṭikkanto bhikkhugaṇaparivuto maggaṁ paṭipajji. Tasmiṁ samaye mahāḍāho uṭṭhahi, purato ca pacchato ca bahū bhikkhū dissanti, so pi kho aggi ekadhūmo ekajālo hutvā avattharamāno āgacchateva. Tattheke puthujjanabhikkhū maraṇabhayabhītā: “Paṭaggiṁ dassāma, tena daḍḍhaṭṭhānaṁ itaro aggi na ottharissatī” ti araṇisahitaṁ nīharitvā aggiṁ karonti. Apare āhaṁsu: “Āvuso, tumhe kiṁ nāma karotha, gaganamajjhe ṭhitaṁ candamaṇḍalaṁ, pācīnalokadhātuto uggacchantaṁ sahassaraṁsipaṭimaṇḍitaṁ sūriyamaṇḍalaṁ, velāya tīre ṭhitā samuddaṁ, sineruṁ nissāya ṭhitā sineruṁ apassantā viya sadevake loke aggapuggalaṁ attanā saddhiṁ gacchantam-eva sammāsambuddhaṁ anoloketvā ‘paṭaggiṁ demā’ ti vadatha, buddhabalaṁ nāma na jānātha, etha satthu santikaṁ gamissāmā” ti. Te purato ca pacchato ca gacchantā sabbe pi ekato hutvā dasabalassa santikaṁ agamaṁsu. Satthā mahābhikkhusaṅghaparivāro aññatarasmiṁ padese aṭṭhāsi. Dāvaggi abhibhavanto viya viravanto āgacchati. Āgantvā tathāgatassa ṭhitaṭṭhānaṁ patvā tassa padesassa samantā soḷasakarīsamattaṭṭhānaṁ patto udake o pilāpitatiṇukkā viya nibbāyi, vinibbedhato dvattiṁsakarīsamattaṭṭhānaṁ avattharituṁ nāsakkhi.

Bhikkhū satthu guṇakathaṁ ārabhiṁsu: “aho buddhānaṁ guṇā nāma, ayañhi nāma acetano aggi buddhānaṁ ṭhitaṭṭhānaṁ avattharituṁ na sakkoti, udake tiṇukkā viya nibbāyati, aho buddhānaṁ [PTS 1.213] ānubhāvo nāmā” ti. Satthā tesaṁ kathaṁ sutvā: “Na, bhikkhave, etaṁ etarahi mayhaṁ balaṁ, yaṁ imaṁ bhūmippadesaṁ patvā esa aggi nibbāyati. Idaṁ pana mayhaṁ porāṇakasaccabalaṁ. Imasmiñhi padese sakalam-pi imaṁ kappaṁ aggi na jalissati, kappaṭṭhiyapāṭihāriyaṁ nāmetan”-ti āha. Athāyasmā ānando satthu nisīdanatthāya catugguṇaṁ saṅghāṭiṁ paññapesi, nisīdi satthā pallaṅkaṁ ābhujitvā. Bhikkhusaṅgho pi tathāgataṁ vanditvā parivāretvā nisīdi. Atha satthā: “Idaṁ tāva, bhante, amhākaṁ pākaṭaṁ, atītaṁ paṭicchannaṁ, taṁ no pākaṭaṁ karothā” ti bhikkhūhi āyācito atītaṁ āhari.

Atīte magadharaṭṭhe tasmiṁ yeva padese bodhisatto vaṭṭakayoniyaṁ paṭisandhiṁ gahetvā mātukucchito jāto aṇḍakosaṁ padāletvā nikkhantakāle mahāgeṇḍukappamāṇo vaṭṭakapotako ahosi. Atha naṁ mātāpitaro kulāvake nipajjāpetvā mukhatuṇḍakena gocaraṁ āharitvā posenti. Tassa pakkhe pasāretvā ākāse gamanabalaṁ vā pāde ukkhipitvā thale gamanabalaṁ vā natthi. Tañca padesaṁ saṁvacchare saṁvacchare dāvaggi gaṇhāti, so tasmim-pi samaye mahāravaṁ ravanto taṁ padesaṁ gaṇhi, sakuṇasaṅghā attano attano kulāvakehi nikkhamitvā maraṇabhayabhītā viravantā palāyanti, bodhisattassa pi mātāpitaro maraṇabhayabhītā bodhisattaṁ chaḍḍetvā palāyiṁsu. Bodhisatto kulāvake nipannako va gīvaṁ ukkhipitvā avattharitvā āgacchantaṁ aggiṁ disvā cintesi: “Sace mayhaṁ pakkhe pasāretvā ākāsena gamanabalaṁ bhaveyya, uppatitvā aññattha gaccheyyaṁ. Sace pāde ukkhipitvā gamanabalaṁ bhaveyya, padavārena aññattha gaccheyyaṁ. Mātāpitaro pi kho me maraṇabhayabhītā maṁ ekakaṁ pahāya attānaṁ parittāyantā palātā. Idāni me aññaṁ paṭisaraṇaṁ natthi, atāṇomhi asaraṇo, kiṁ nu kho ajja mayā kātuṁ vaṭṭatī” ti.

Athassa etadahosi: “Imasmiṁ loke sīlaguṇo nāma atthi, saccaguṇo nāma atthi, atīte pāramiyo pūretvā bodhimūle nisīditvā abhisambuddhā sīlasamādhipaññāvimuttivimuttiñāṇadassanasampannā [PTS 1.214] saccānuddayakāruññakhantisamannāgatā sabbasattesu samappavattamettābhāvanā sabbaññubuddhā nāma atthi, tehi ca paṭividdhā dhammaguṇā nāma atthi, mayi cā pi ekaṁ saccaṁ atthi, saṁvijjamāno eko sabhāvadhammo paññāyati, tasmā atīte buddhe ceva tehi paṭividdhaguṇe ca āvajjetvā mayi vijjamānaṁ saccasabhāvadhammaṁ gahetvā saccakiriyaṁ katvā aggiṁ paṭikkamāpetvā ajja mayā attano ceva sesasakuṇānañca sotthibhāvaṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti. Tena vuttaṁ:

Atthi loke sīlaguṇo, saccaṁ soceyyanuddayā,
Tena saccena kāhāmi, saccakiriyamanuttaraṁ.

Āvajjetvā dhammabalaṁ, saritvā pubbake jine,
Saccabalamavassāya, saccakiriyamakāsahan-ti. (Cp. 3.79-80).

Atha bodhisatto atīte parinibbutānaṁ buddhānaṁ guṇe āvajjetvā attani vijjamānaṁ saccasabhāvaṁ ārabbha saccakiriyaṁ karonto imaṁ gāthamāha.

35. Santi pakkhā apatanā, santi pādā avañcanā,
Mātāpitā ca nikkhantā, jātaveda paṭikkamā ti.

Tattha santi pakkhā apatanā ti mayhaṁ pakkhā nāma atthi upalabbhanti, no ca kho sakkā etehi uppatituṁ ākāsena gantunti apatanā. Santi pādā avañcanā ti pādā pi me atthi, tehi pana vañcituṁ padavāragamanena gantuṁ na sakkāti avañcanā. Mātāpitā ca nikkhantā ti ye ca maṁ aññattha neyyuṁ, te pi maraṇabhayena mātāpitaro nikkhantā. Jātavedā ti aggiṁ ālapati. So hi jāto va vedayati paññāyati, tasmā: “Jātavedo” ti vuccati. Paṭikkamā ti paṭigaccha nivattāti jātavedaṁ āṇāpeti.

Iti mahāsatto: “Sace mayhaṁ pakkhānaṁ atthibhāvo, te ca pasāretvā ākāse apatanabhāvo, pādānaṁ atthibhāvo, te ca ukkhipitvā avañcanabhāvo, mātāpitūnaṁ maṁ kulāvake yeva chaḍḍetvā palātabhāvo ca sacco sabhāvabhūto yeva, jātaveda, etena saccena tvaṁ ito paṭikkamā” ti kulāvake nipannako va saccakiriyaṁ akāsi. Tassa saha saccakiriyāya soḷasakarīsamatte ṭhāne jātavedo paṭikkami. Paṭikkamanto ca na jhāyamāno va aññaṁ gato, udake pana o pilāpitā ukkā viya tattheva nibbāyi. Tena vuttaṁ:

Saha [PTS 1.215] sacce kate mayhaṁ, mahāpajjalito sikhī,
Vajjesi soḷasa karīsāni, udakaṁ patvā yathā sikhī ti. (Cp. 3.82).

Taṁ pana ṭhānaṁ sakale pi imasmiṁ kappe agginā anabhibhavanīyattā kappaṭṭhiyapāṭihāriyaṁ nāma jātaṁ. Evaṁ bodhisatto saccakiriyaṁ katvā jīvitapariyosāne yathākammaṁ gato.

Satthā: “Na, bhikkhave, imassa vanassa agginā anajjhottharaṇaṁ etarahi mayhaṁ balaṁ, porāṇaṁ panetaṁ vaṭṭapotakakāle mayham-eva saccabalan”-ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi. Saccapariyosāne keci sotāpannā ahesuṁ, keci sakadāgāmino, keci anāgāmino, keci arahattaṁ pattāti. Satthā pi anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mātāpitaro etarahi mātāpitaro va ahesuṁ, vaṭṭakarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Vaṭṭakajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 36: Sakuṇajātakavaṇṇanā

Yaṁ nissitā ti idaṁ satthā jetavane viharanto daḍḍhapaṇṇasālaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Eko kira bhikkhu satthu santike kammaṭṭhānaṁ gahetvā jetavanato nikkhamma kosalesu ekaṁ paccantagāmaṁ nissāya ekasmiṁ araññasenāsane vasati. Athassa paṭhamamāse yeva paṇṇasālā ḍayhittha. So: “Paṇṇasālā me daḍḍhā, dukkhaṁ vasāmī” ti manussānaṁ ācikkhi. Manussā: “Idāni no khettaṁ parisukkhaṁ, kedāre pāyetvā karissāma”, tasmiṁ pāyite: “Bījaṁ vapitvā”, bīje vutte: “Vatiṁ katvā”, vatiyā katāya: “Niddāyitvā, lāyitvā, madditvā” ti evaṁ taṁ taṁ kammaṁ apadisantā yeva temāsaṁ vītināmesuṁ. So bhikkhu temāsaṁ ajjhokāse dukkhaṁ vasanto kammaṭṭhānaṁ vaḍḍhetvā visesaṁ nibbattetuṁ nāsakkhi. Pavāretvā pana satthu santikaṁ gantvā vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Satthā tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā: “Kiṁ bhikkhu sukhena vassaṁvutthosi, kammaṭṭhānaṁ te matthakaṁ pattan”-ti pucchi. So taṁ pavattiṁ ācikkhitvā: “Senāsanasappāyassa me abhāvena kammaṭṭhānaṁ matthakaṁ na pattan”-ti āha. Satthā: “Pubbe bhikkhu tiracchānagatā pi attano sappāyāsappāyaṁ jāniṁsu, tvaṁ kasmā na aññāsī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 1.216] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sakuṇayoniyaṁ nibbattitvā sakuṇasaṅghaparivuto araññāyatane sākhāviṭapasampannaṁ mahārukkhaṁ nissāya vasati. Athekadivasaṁ tassa rukkhassa sākhāsu aññamaññaṁ ghaṁsantīsu cuṇṇaṁ patati, dhūmo uṭṭhāti. Taṁ disvā bodhisatto cintesi: “Imā dve sākhā evaṁ ghaṁsamānā aggiṁ vissajjessanti, so patitvā purāṇapaṇṇāni gaṇhissati, tato paṭṭhāya imam-pi rukkhaṁ jhāpessati, na sakkā idha amhehi vasituṁ, ito palāyitvā aññattha gantuṁ vaṭṭatī” ti. So sakuṇasaṅghassa imaṁ gāthamāha.

36. Yaṁ nissitā jagatiruhaṁ vihaṅgamā, svāyaṁ aggiṁ pamuñcati,
Disā bhajatha vakkaṅgā, jātaṁ saraṇato bhayan-ti.

Tattha jagatiruhan-ti jagati vuccati pathavī, tattha jātattā rukkho: “Jagatiruho” ti vuccati. Vihaṅgamā ti vihaṁ vuccati ākāsaṁ, tattha gamanato pakkhī: “Vihaṅgamā” ti vuccanti. Disā bhajathā ti imaṁ rukkhaṁ muñcitvā ito palāyantā catasso disā bhajatha. Vakkaṅgā ti sakuṇe ālapati. Te hi uttamaṅgaṁ galaṁ kadāci kadāci vaṅkaṁ karonti, tasmā: “Vakkaṅgā” ti vuccanti. Vaṅkā vā tesaṁ ubhosu passesu pakkhā jātāti vakkaṅgā. Jātaṁ saraṇato bhayan-ti amhākaṁ avassayarukkhato yeva bhayaṁ nibbattaṁ, etha aññattha gacchāmāti.

Bodhisattassa vacanakarā paṇḍitasakuṇā tena saddhiṁ ekappahāreneva uppatitvā aññattha gatā. Ye pana apaṇḍitā, te: “Evam-eva esa bindumatte udake kumbhīle passatī” ti tassa vacanaṁ aggahetvā tattheva vasiṁsu. Tato na cirasseva bodhisattena cintitākāreneva aggi nibbattitvā taṁ rukkhaṁ aggahesi. Dhūmesu ca jālāsu ca uṭṭhitāsu dhūmandhā sakuṇā aññattha gantuṁ nāsakkhiṁsu, aggimhi patitvā patitvā vināsaṁ pāpuṇiṁsu.

Satthā: “Evaṁ bhikkhu pubbe tiracchānagatā pi rukkhagge vasantā attano sappāyāsappāyaṁ jānanti, tvaṁ kasmā na aññāsī” ti imaṁ [PTS 1.217] dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi. Saccapariyosāne so bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhito. Satthā pi anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā bodhisattassa vacanakarā sakuṇā buddhaparisā ahesuṁ, paṇḍitasakuṇo pana aham-eva ahosin”-ti.

Sakuṇajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 37: Tittirajātakavaṇṇanā

Ye vuḍḍhamapacāyantī ti idaṁ satthā sāvatthiṁ gacchanto sāriputtattherassa senāsanapaṭibāhanaṁ ārabbha kathesi. Anāthapiṇḍikena hi vihāraṁ kāretvā dūte pesite satthā rājagahā nikkhamma vesāliṁ patvā tattha yathābhirantaṁ viharitvā: “Sāvatthiṁ gamissāmī” ti maggaṁ paṭipajji. Tena ca samayena chabbaggiyānaṁ antevāsikā purato purato gantvā therānaṁ senāsanesu aggahitesveva: “Idaṁ senāsanaṁ amhākaṁ upajjhāyassa, idaṁ ācariyassa, idaṁ amhākam-eva bhavissatī” ti senāsanāni palibundhenti. Pacchā āgatā therā senāsanāni na labhanti. Sāriputtattherassā pi antevāsikā therassa senāsanaṁ pariyesantā na labhiṁsu. Thero senāsanaṁ alabhanto satthu senāsanassa avidūre ekasmiṁ rukkhamūle nisajjāya ca caṅkamena ca rattiṁ vītināmesi. Satthā paccūsasamaye nikkhamitvā ukkāsi, thero pi ukkāsi. “Ko eso” ti? “Ahaṁ, bhante, sāriputto” ti. “Sāriputta, imāya velāya idha kiṁ karosī” ti? “So taṁ pavattiṁ ārocesi”. Satthā therassa vacanaṁ sutvā: “Idāni tāva mayi jīvante yeva bhikkhū aññamaññaṁ agāravā apatissā viharanti, parinibbute kiṁ nu kho karissantī” ti āvajjentassa dhammasaṁvego udapādi.

So pabhātāya rattiyā bhikkhusaṅghaṁ sannipātāpetvā bhikkhū pucchi: “Saccaṁ kira, bhikkhave, chabbaggiyā bhikkhū purato purato gantvā therānaṁ bhikkhūnaṁ senāsanaṁ paṭibāhantī” ti. “Saccaṁ, bhagavā” ti? Tato chabbaggiye garahitvā dhammiṁ kathaṁ katvā bhikkhū āmantesi: “Ko nu kho, bhikkhave, aggāsanaṁ aggodakaṁ aggapiṇḍaṁ arahatī” ti? Ekacce: “Khattiyakulā pabbajito” ti āhaṁsu, ekacce: “Brāhmaṇakulā, gahapatikulā pabbajito” ti, apare: “Vinayadharo, dhammakathiko, paṭhamassa jhānassa lābhī, dutiyassa, tatiyassa, catutthassa jhānassa lābhī” ti. Apare: “Sotāpanno, sakadāgāmī, anāgāmī, arahā, tevijjo, chaḷabhiñño” ti āhaṁsu. Evaṁ tehi bhikkhūhi attano attano rucivasena aggāsanādirahānaṁ kathitakāle satthā āha: “na, bhikkhave, mayhaṁ [PTS 1.218] sāsane aggāsanādīni patvā khattiyakulā pabbajito pamāṇaṁ, na brāhmaṇakulā pabbajito, na gahapatikulā pabbajito, na vinayadharo, na suttantiko, na ābhidhammiko, na paṭhamajjhānādilābhino, na sotāpannādayo pamāṇaṁ, atha kho, bhikkhave, imasmiṁ sāsane yathāvuḍḍhaṁ abhivādanaṁ paccuṭṭhānaṁ añjalikammaṁ sāmīcikammaṁ kātabbaṁ, aggāsanaṁ aggodakaṁ aggapiṇḍo laddhabbo. Idamettha pamāṇaṁ. Tasmā vuḍḍhataro bhikkhu etesaṁ anucchaviko. Idāni kho pana, bhikkhave, sāriputto mayhaṁ aggasāvako anudhammacakkappavattako mamānantaraṁ senāsanaṁ laddhuṁ arahati, so imaṁ rattiṁ senāsanaṁ alabhanto rukkhamūle vītināmesi, tumhe idāneva evaṁ agāravā apatissā, gacchante gacchante kāle kinti katvā viharissathā” ti. Atha nesaṁ ovādadānatthāya: “Pubbe, bhikkhave, tiracchānagatā pi ‘na kho panetaṁ amhākaṁ patirūpaṁ, yaṁ mayaṁ aññamaññaṁ agāravā apatissā asabhāgavuttino vihareyyāma, amhesu mahallakataraṁ jānitvā tassa abhivādanādīni karissāmā’ ti sādhukaṁ vīmaṁsitvā ‘ayaṁ no mahallako’ ti ñatvā tassa abhivādanādīni katvā devapathaṁ pūrayamānā gatā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte himavantappadese ekaṁ mahānigrodhaṁ upanissāya tayo sahāyā vihariṁsu: tittiro, makkaṭo, hatthīti. Te aññamaññaṁ agāravā apatissā asabhāgavuttino ahesuṁ. Atha nesaṁ etadahosi: “Na yuttaṁ amhākaṁ evaṁ viharituṁ, yaṁnūna mayaṁ yo no mahallakataro, tassa abhivādanādīni karontā vihareyyāmā” ti. “Ko pana no mahallakataro” ti cintentā ekadivasaṁ: “Attheso upāyo” ti tayo pi janā nigrodhamūle nisīditvā tittiro ca makkaṭo ca hatthiṁ pucchiṁsu: “Samma hatthi, tvaṁ imaṁ nigrodharukkhaṁ kīvappamāṇakālato paṭṭhāya jānāsī” ti? So āha: “Sammā, ahaṁ taruṇapotakakāle imaṁ nigrodhagacchaṁ antarasatthīsu katvā gacchāmi, avattharitvā ṭhitakāle ca pana me etassa aggasākhā nābhiṁ ghaṭṭeti, evāhaṁ imaṁ gacchakālato paṭṭhāya jānāmī” ti puna ubho pi janā purimanayeneva makkaṭaṁ pucchiṁsu. So āha: “Ahaṁ sammā makkaṭacchāpako samāno bhūmiyaṁ nisīditvā gīvaṁ [PTS 1.219] anukkhipitvāva imassa nigrodhapotakassa aggaṅkure khādāmi, evāhaṁ imaṁ khuddakakālato paṭṭhāya jānāmī” ti. Atha itare ubho pi purimanayeneva tittiraṁ pucchiṁsu. So āha: “Sammā, pubbe asukasmiṁ nāma ṭhāne mahānigrodharukkho ahosi, ahaṁ tassa phalāni khāditvā imasmiṁ ṭhāne vaccaṁ pātesiṁ, tato esa rukkho jāto, evāhaṁ imaṁ ajātakālato paṭṭhāya jānāmi, tasmā ahaṁ tumhehi jātiyā mahallakataro” ti.

Evaṁ vutte makkaṭo ca hatthī ca tittirapaṇḍitaṁ āhaṁsu: “Samma, tvaṁ amhehi mahallakataro, ito paṭṭhāya mayaṁ tava sakkāragarukāramānanavandanapūjanāni ceva abhivādanapaccuṭṭhānaañjalikammasāmīcikammāni ca karissāma, ovāde ca te ṭhassāma, tvaṁ pana ito paṭṭhāya amhākaṁ ovādānusāsaniṁ dadeyyāsī” ti. Tato paṭṭhāya tittiro tesaṁ ovādaṁ adāsi, sīlesu patiṭṭhāpesi, sayam-pi sīlāni samādiyi. Te tayo pi janā pañcasu sīlesu patiṭṭhāya aññamaññaṁ sagāravā sappatissā sabhāgavuttino hutvā jīvitapariyosāne devalokaparāyaṇā ahesuṁ. Tesaṁ tiṇṇaṁ samādānaṁ tittiriyaṁ brahmacariyaṁ nāma ahosi.

Te hi nāma, bhikkhave, tiracchānagatā aññamaññaṁ sagāravā sappatissā vihariṁsu, tumhe evaṁ svākhāte dhammavinaye pabbajitvā kasmā aññamaññaṁ agāravā apatissā viharatha. Anujānāmi, bhikkhave, ito paṭṭhāya tumhākaṁ yathāvuḍḍhaṁ abhivādanaṁ paccuṭṭhānaṁ añjalikammaṁ sāmīcikammaṁ, yathāvuḍḍhaṁ aggāsanaṁ aggodakaṁ aggapiṇḍaṁ, na ito paṭṭhāya ca navakatarena vuḍḍhataro senāsanena paṭibāhitabbo, yo paṭibāheyya, āpattidukkaṭassāti evaṁ satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

37. Ye vuḍḍhamapacāyanti, narā dhammassa kovidā,
Diṭṭheva dhamme pāsaṁsā, samparāye ca suggatī ti.

Tattha ye vuḍḍhamapacāyantī ti jātivuḍḍho, vayovuḍḍho, guṇavuḍḍhoti tayo vuḍḍhā. Tesu jātisampanno jātivuḍḍho nāma, vaye ṭhito vayovuḍḍho nāma [PTS 1.220], guṇasampanno guṇavuḍḍho nāma. Tesu guṇasampanno vayovuḍḍho imasmiṁ ṭhāne: “Vuḍḍho” ti adhippeto. Apacāyantī ti jeṭṭhāpacāyikakammena pūjenti. Dhammassa kovidā ti jeṭṭhāpacāyanadhammassa kovidā kusalā. Diṭṭheva dhamme ti imasmiṁ yeva attabhāve. Pāsaṁsā ti pasaṁsārahā. Samparāye ca suggatī ti samparetabbe imaṁ lokaṁ hitvā gantabbe paraloke pi tesaṁ sugati yeva hotīti. Ayaṁ panettha piṇḍattho: bhikkhave, khattiyā vā hontu brāhmaṇā vā vessā vā suddā vā gahaṭṭhā vā pabbajitā vā tiracchānagatā vā, ye keci sattā jeṭṭhāpacitikamme chekā kusalā guṇasampannānaṁ vayovuḍḍhānaṁ apacitiṁ karonti, te imasmiñca attabhāve jeṭṭhāpacitikārakāti pasaṁsaṁ vaṇṇanaṁ thomanaṁ labhanti, kāyassa ca bhedā sagge nibbattantīti.

Evaṁ satthā jeṭṭhāpacitikammassa guṇaṁ kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā hatthināgo moggallāno ahosi, makkaṭo sāriputto, tittirapaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Tittirajātakavaṇṇanā sattamā

JA 38: Bakajātakavaṇṇanā

Nāccantaṁ nikatippañño ti idaṁ satthā jetavane viharanto cīvaravaḍḍhakaṁ bhikkhu ārabbha kathesi. Eko kira jetavanavāsiko bhikkhu yaṁkiñci cīvare kattabbaṁ chedanaghaṭṭanavicāraṇasibbanādikaṁ kammaṁ, tattha sukusalo. So tāya kusalatāya cīvaraṁ vaḍḍheti, tasmā: “Cīvaravaḍḍhako” tveva paññāyittha. Kiṁ panesa karotīti? Jiṇṇapilotikāsu hatthakammaṁ dassetvā suphassikaṁ manāpaṁ cīvaraṁ katvā rajanapariyosāne piṭṭhodakena rajitvā saṅkhena ghaṁsitvā ujjalaṁ manuññaṁ katvā nikkhipati. Cīvarakammaṁ kātuṁ ajānantā bhikkhū ahate sāṭake gahetvā tassa santikaṁ āgantvā: “Mayaṁ cīvaraṁ kātuṁ na jānāma, cīvaraṁ no katvā dethā” ti vadanti. So: “Cīvaraṁ āvuso kariyamānaṁ cirena niṭṭhāti, mayā katacīvaram-eva atthi, ime sāṭake ṭhapetvā taṁ gaṇhitvā gacchathā” ti nīharitvā dasseti. Te tassa vaṇṇasampattim-eva disvā antaraṁ ajānantā: “Thiran”-ti saññāya ahatasāṭake cīvaravaḍḍhakassa datvā taṁ gaṇhitvā gacchanti. Taṁ tehi thokaṁ kiliṭṭhakāle uṇhodakena dhoviyamānaṁ attano pakatiṁ dasseti, tattha tattha jiṇṇaṭṭhānaṁ paññāyati, te vippaṭisārino honti. Evaṁ āgatāgate pilotikāhi vañcento so bhikkhu sabbattha pākaṭo jāto.

Yathā cesa jetavane, tathā aññatarasmiṁ gāmake pi eko cīvaravaḍḍhako lokaṁ vañceti. Tassa [PTS 1.221] sambhattā bhikkhū: “Bhante, jetavane kira eko cīvaravaḍḍhako evaṁ lokaṁ vañcetī” ti ārocesuṁ. Athassa etadahosi: “Handāhaṁ, taṁ nagaravāsikaṁ vañcemī” ti pilotikacīvaraṁ atimanāpaṁ katvā surattaṁ rajitvā taṁ pārupitvā jetavanaṁ agamāsi. Itaro taṁ disvāva lobhaṁ uppādetvā: “Bhante, imaṁ cīvaraṁ tumhehi katan”-ti pucchi. “Āmāvuso” ti. “Bhante, imaṁ cīvaraṁ mayhaṁ detha, tumhe aññaṁ labhissathā” ti? “Āvuso, mayaṁ gāmavāsikā dullabhapaccayā, imāhaṁ tuyhaṁ datvā attanā kiṁ pārupissāmī” ti? “Bhante, mama santike ahatasāṭakā atthi, te gahetvā tumhākaṁ cīvaraṁ karothā” ti. “Āvuso, mayā ettha hatthakammaṁ dassitaṁ, tayi pana evaṁ vadante kiṁ sakkā kātuṁ, gaṇhāhi nan”-ti tassa pilotikacīvaraṁ datvā ahatasāṭake ādāya taṁ vañcetvā pakkāmi. Jetavanavāsiko pi taṁ cīvaraṁ pārupitvā katipāhaccayena uṇhodakena dhovanto jiṇṇapilotikabhāvaṁ disvā lajjito: “Gāmavāsicīvaravaḍḍhakena kira jetavanavāsiko vañcito” ti tassa vañcitabhāvo saṅghamajjhe pākaṭo jāto.

Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ taṁ kathaṁ kathentā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchi. Te tamatthaṁ ārocesuṁ. Satthā: “Na, bhikkhave, jetavanavāsī cīvaravaḍḍhako idāneva aññe vañceti, pubbe pi vañcesi yeva. Na gāmavāsikenā pi idāneva esa jetavanavāsī cīvaravaḍḍhako vañcito, pubbe pi vañcitoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte ekasmiṁ araññāyatane bodhisatto aññataraṁ padumasaraṁ nissāya ṭhite varaṇarukkhe rukkhadevatā hutvā nibbatti. Tadā aññatarasmiṁ nātimahante sare nidāghasamaye udakaṁ mandaṁ ahosi, bahū cettha macchā honti. Atheko bako te macche disvā: “Ekena upāyena ime macche vañcetvā khādissāmī” ti gantvā udakapariyante cintento nisīdi. Atha naṁ macchā disvā: “Kiṁ, ayya, cintento nisinnosī” ti pucchiṁsu. “Tumhākaṁ cintento nisinnomhī” ti. “Kiṁ amhākaṁ cintesi, ayyā” ti? “‘Imasmiṁ sare udakaṁ parittaṁ, gocaro mando, nidāgho ca mahanto, idānime macchā kiṁ nāma karissantī’ ti tumhākaṁ cintento nisinnomhī” ti. “Atha kiṁ karoma, ayyā” ti? “Tumhe sace mayhaṁ vacanaṁ kareyyātha [PTS 1.222], ahaṁ vo ekekaṁ mukhatuṇḍakena gahetvā ekaṁ pañcavaṇṇapadumasañchannaṁ mahāsaraṁ netvā vissajjeyyan”-ti. “Ayya, paṭhamakappikato paṭṭhāya macchānaṁ cintanakabako nāma natthi, tvaṁ amhesu ekekaṁ khāditukāmosī” ti. “Nāhaṁ tumhe mayhaṁ saddahante khādissāmi”. “Sace pana sarassa atthibhāvaṁ mayhaṁ na saddahatha, ekaṁ macchaṁ mayā saddhiṁ saraṁ passituṁ pesethā” ti. Macchā tassa saddahitvā: “Ayaṁ jale pi thale pi samattho” ti ekaṁ kāḷamahāmacchaṁ adaṁsu: “Imaṁ gahetvā gacchathā” ti. So taṁ gahetvā netvā sare vissajjetvā sabbaṁ saraṁ dassetvā puna ānetvā tesaṁ macchānaṁ santike vissajjesi. So tesaṁ macchānaṁ sarassa sampattiṁ vaṇṇesi. Te tassa kathaṁ sutvā gantukāmā hutvā: “Sādhu, ayya, amhe gaṇhitvā gacchāhī” ti āhaṁsu.

Bako paṭhamaṁ taṁ kāḷamahāmaccham-eva gahetvā saratīraṁ netvā saraṁ dassetvā saratīre jāte varaṇarukkhe nilīyitvā taṁ viṭapantare pakkhipitvā tuṇḍena vijjhanto jīvitakkhayaṁ pāpetvā maṁsaṁ khāditvā kaṇṭake rukkhamūle pātetvā puna gantvā: “Vissaṭṭho, me so maccho, añño āgacchatū” ti etenupāyena ekekaṁ gahetvā sabbe macche khāditvā puna āgato ekaṁ maccham-pi nāddasa. Eko panettha kakkaṭako avasiṭṭho. Bako tam-pi khāditukāmo hutvā: “Bho, kakkaṭaka, mayā sabbete macchā netvā padumasañchanne mahāsare vissajjitā, ehi tam-pi nessāmī” ti. “Maṁ gahetvā gacchanto kathaṁ gaṇhissasī” ti? “Ḍaṁsitvā gaṇhissāmī” ti. “Tvaṁ evaṁ gahetvā gacchanto maṁ pātessasi, nāhaṁ tayā saddhiṁ gamissāmī” ti. “Mā bhāyi, ahaṁ taṁ suggahitaṁ gahetvā gamissāmī” ti. Kakkaṭako cintesi: “Imassa macche netvā sare vissajjanaṁ nāma natthi. Sace pana maṁ sare vissajjessati, iccetaṁ kusalaṁ. No ce vissajjessati, gīvamassa chinditvā jīvitaṁ harissāmī” ti.

Atha naṁ evamāha: “Samma baka, na kho tvaṁ suggahitaṁ gahetuṁ sakkhissasi, amhākaṁ pana gahaṇaṁ suggahaṇaṁ [PTS 1.223], sacāhaṁ aḷehi tava gīvaṁ gahetuṁ labhissāmi, tava gīvaṁ suggahitaṁ katvā tayā saddhiṁ gamissāmī” ti. So taṁ: “Vañcetukāmo esa man”-ti ajānanto: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Kakkaṭako attano aḷehi kammārasaṇḍāsena viya tassa gīvaṁ suggahitaṁ katvā: “Idāni gacchā” ti āha. So taṁ netvā saraṁ dassetvā varaṇarukkhābhimukho pāyāsi. Kakkaṭako āha: “Mātula, ayaṁ saro etto, tvaṁ pana ito kiṁ nesī” ti? Bako: “Na te mātulo ahaṁ, na bhaginiputtosi vata me tvan”-ti vatvā: “Tvaṁ ‘esa maṁ ukkhipitvā vicaranto mayhaṁ dāso’ ti saññaṁ karosi maññe, passetaṁ varaṇarukkhassa mūle kaṇṭakarāsiṁ, yathā me te sabbe macchā khāditā, tam-pi tatheva khādissāmī” ti āha. Kakkaṭako: “Ete macchā attano bālatāya tayā khāditā, ahaṁ pana te maṁ khādituṁ na dassāmi, taññeva pana vināsaṁ pāpessāmi. Tvañhi bālatāya mayā vañcitabhāvaṁ na jānāsi, marantā ubho pi marissāma, ahaṁ te sīsaṁ chinditvā bhūmiyaṁ khipissāmī” ti vatvā kammārasaṇḍāsena viya aḷehi tassa gīvaṁ nippīḷesi. So vivaṭena mukhena akkhīhi assunā paggharantena maraṇabhayatajjito: “Sāmi, ahaṁ taṁ na khādissāmi, jīvitaṁ me dehī” ti āha. “Yadi evaṁ otaritvā maṁ sarasmiṁ vissajjehī” ti. So nivattitvā saram-eva otaritvā kakkaṭakaṁ sarapariyante paṅkapiṭṭhe ṭhapesi, kakkaṭako kattarikāya kumudanāḷaṁ kappento viya tassa gīvaṁ kappetvā udakaṁ pāvisi.

Taṁ acchariyaṁ disvā varaṇarukkhe adhivatthā devatā sādhukāraṁ dadamānā vanaṁ unnādayamānā madhurassarena imaṁ gāthamāha.

38. Nāccantaṁ nikatippañño, nikatyā sukhamedhati,
Ārādheti nikatippañño, bako kakkaṭakāmivā ti.

Tattha nāccantaṁ nikatippañño, nikatyā sukhamedhatī ti nikati vuccati vañcanā, nikatippañño vañcanapañño puggalo tāya nikatyā nikatiyā vañcanāya [PTS 1.224] na accantaṁ sukhamedhati, niccakāle sukhasmiṁ yeva patiṭṭhātuṁ na sakkoti, ekaṁsena pana vināsaṁ pāpuṇātiyevā ti attho. Ārādhetī ti paṭilabhati. Nikatippañño ti kerāṭikabhāvaṁ sikkhitapañño pāpapuggalo attanā katassa pāpassa phalaṁ ārādheti paṭilabhati vindatī ti attho. Kathaṁ? Bako kakkaṭakāmiva, yathā bako kakkaṭakā gīvacchedaṁ pāpuṇāti, evaṁ pāpapuggalo attanā katapāpato diṭṭhadhamme vā samparāye vā bhayaṁ ārādheti paṭilabhatīti imamatthaṁ pakāsento mahāsatto vanaṁ unnādento dhammaṁ desesi.

Satthā: “Na, bhikkhave, idāneva gāmavāsicīvaravaḍḍhakenesa vañcito, atīte pi vañcitoyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā so bako jetavanavāsī cīvaravaḍḍhako ahosi, kakkaṭako gāmavāsī cīvaravaḍḍhako, rukkhadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Bakajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 39: Nandajātakavaṇṇanā

Maññe sovaṇṇayo rāsī ti idaṁ satthā jetavane viharanto sāriputtattherassa saddhivihārikaṁ ārabbha kathesi. So kira bhikkhu subbaco ahosi vacanakkhamo, therassa mahantenussāhena upakāraṁ karoti. Athekaṁ samayaṁ thero satthāraṁ āpucchitvā cārikaṁ caranto dakkhiṇāgirijanapadaṁ agamāsi. So bhikkhu tattha gatakāle mānatthaddho hutvā therassa vacanaṁ na karoti: “Āvuso, idaṁ nāma karohī” ti vutte pana therassa paṭipakkho hoti. Thero tassa āsayaṁ na jānāti. So tattha cārikaṁ caritvā puna jetavanaṁ āgato. So bhikkhu therassa jetavanavihāraṁ āgatakālato paṭṭhāya puna tādiso va jāto. Thero tathāgatassa ārocesi: “Bhante, mayhaṁ eko saddhivihāriko ekasmiṁ ṭhāne satena kītadāso viya hoti, ekasmiṁ ṭhāne mānatthaddho hutvā ‘idaṁ nāma karohī’ ti vutte paṭipakkho hotī” ti. Satthā: “Nāyaṁ, sāriputta, bhikkhu idāneva evaṁsīlo, pubbepesa ekaṁ ṭhānaṁ gato satena kītadāso viya hoti. Ekaṁ ṭhānaṁ gato paṭipakkho paṭisattu hotī” ti vatvā therena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ kuṭumbiyakule paṭisandhiṁ gaṇhi. Tasseko sahāyako kuṭumbiko sayaṁ mahallako, bhariyā panassa [PTS 1.225] taruṇī. Sā taṁ nissāya puttaṁ paṭilabhi. So cintesi: “Ayaṁ itthī taruṇattā mamaccayena kañcideva purisaṁ gahetvā imaṁ dhanaṁ vināseyya, puttassa me na dadeyya, yaṁnūnāhaṁ imaṁ dhanaṁ pathavigataṁ kareyyan”-ti ghare nandaṁ nāma dāsaṁ gahetvā araññaṁ gantvā ekasmiṁ ṭhāne taṁ dhanaṁ nidahitvā tassa ācikkhitvā: “Tāta, nanda, imaṁ dhanaṁ mamaccayena mayhaṁ puttassa ācikkheyyāsi, mā ca naṁ pariccajasī” ti ovaditvā kālamakāsi.

Putto pissa anukkamena vayappatto jāto. Atha naṁ mātā āha: “tāta, tava pitā nandaṁ dāsaṁ gahetvā dhanaṁ nidhesi, taṁ āharāpetvā kuṭumbaṁ saṇṭhapehī” ti. So ekadivasaṁ nandaṁ āha: “mātula, atthi kiñci mayhaṁ pitarā dhanaṁ nidahitan”-ti. “Āma, sāmī” ti. “Kuhiṁ taṁ nidahitan”-ti. “Araññe, sāmī” ti. “Tena hi gacchāmā” ti kuddālapiṭakaṁ ādāya nidhiṭṭhānaṁ gantvā: “Kahaṁ mātula, dhanan”-ti āha. Nando āruyha dhanamatthake ṭhatvā dhanaṁ nissāya mānaṁ uppādetvā: “Are dāsiputta ceṭaka, kuto te imasmiṁ ṭhāne dhanan”-ti kumāraṁ akkosati. Kumāro tassa pharusavacanaṁ sutvā asuṇanto viya: “Tena hi gacchāmā” ti taṁ gahetvā paṭinivattitvā puna dve tayo divase atikkamitvā agamāsi, nando tatheva akkosati. Kumāro tena saddhiṁ pharusavacanaṁ avatvāva nivattitvā: “Ayaṁ dāso ito paṭṭhāya ‘dhanaṁ ācikkhissāmī’ ti gacchati, gantvā pana maṁ akkosati, tattha kāraṇaṁ na jānāmi, atthi kho pana me pitu sahāyo kuṭumbiko, taṁ paṭipucchitvā jānissāmī” ti bodhisattassa santikaṁ gantvā sabbaṁ taṁ pavattiṁ ārocetvā: “Kiṁ nu kho, tāta, kāraṇan”-ti pucchi.

Bodhisatto: “Yasmiṁ te, tāta, ṭhāne ṭhito nando akkosati, tattheva te pitu santakaṁ dhanaṁ, tasmā yadā te nando akkosati, tadā naṁ ‘ehi re dāsa, kiṁ akkosasī’ ti ākaḍḍhitvā taṁ ṭhānaṁ bhinditvā kulasantakaṁ dhanaṁ nīharitvā dāsaṁ ukkhipāpetvā dhanaṁ āharā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

39. Maññe [PTS 1.226] sovaṇṇayo rāsi, sovaṇṇamālā ca nandako,
Yattha dāso āmajāto, ṭhito thullāni gajjatī ti.

Tattha maññe ti evaṁ ahaṁ jānāmi. Sovaṇṇayo ti sundaro vaṇṇo etesanti sovaṇṇāni. Kāni tāni? Rajatamaṇikañcanapavāḷādīni ratanāni. Imasmiñhi ṭhāne sabbānetāni: “Suvaṇṇānī” ti adhippetāni, tesaṁ rāsi sovaṇṇayo rāsi. Sovaṇṇamālā cā ti tuyhaṁ pitusantakā suvaṇṇamālā ca etthevā ti maññāmi. Nandako yattha dāso ti yasmiṁ ṭhāne ṭhito nandako dāso. Āmajāto ti: “Āma, ahaṁ vo dāsī” ti evaṁ dāsabyaṁ upagatāya āmadāsisaṅkhātāya dāsiyā putto. Ṭhito thullāni gajjatīti: “So yasmiṁ ṭhāne ṭhito thullāni pharusavacanāni vadati, tattheva te kulasantakaṁ dhanaṁ, evaṁ ahaṁ taṁ maññāmī” ti bodhisatto kumārassa dhanaggahaṇūpāyaṁ ācikkhi.

Kumāro bodhisattaṁ vanditvā gharaṁ gantvā nandaṁ ādāya nidhiṭṭhānaṁ gantvā yathānusiṭṭhaṁ paṭipajjitvā taṁ dhanaṁ āharitvā kuṭumbaṁ saṇṭhapetvā bodhisattassa ovāde ṭhito dānādīni puññāni katvā jīvitapariyosāne yathākammaṁ gato.

Satthā: “Pubbepesa evaṁsīloyevā” ti vatvā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā nando sāriputtassa saddhivihāriko ahosi, paṇḍitakuṭumbiko pana aham-eva ahosin”-ti.

Nandajātakavaṇṇanā navamā

JA 40: Khadiraṅgārajātakavaṇṇanā

Kāmaṁ patāmi nirayan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto anāthapiṇḍikaṁ ārabbha kathesi. Anāthapiṇḍiko hi vihāram-eva ārabbha catupaññāsakoṭidhanaṁ buddhasāsane pariccajitvā vikiritvā ṭhapetvā tīṇi ratanāni aññattha ratanasaññam-eva anuppādetvā satthari jetavane viharante devasikaṁ tīṇi mahāupaṭṭhānāni gacchati. Pāto va ekavāraṁ gacchati, katapātarāso ekavāraṁ, sāyanhe ekavāraṁ. Aññāni pi antarantarupaṭṭhānāni honti yeva. Gacchanto ca: “Kiṁ nu kho ādāya āgatoti sāmaṇerā vā daharā vā hattham-pi me olokeyyun”-ti tucchahattho nāma na gatapubbo. Pāto va gacchanto yāguṁ gāhāpetvā [PTS 1.227] gacchati, katapātarāso sappinavanītamadhuphāṇitādīni pi, sāyanhasamaye gandhamālāvatthādihatthoti. Evaṁ divase divase pariccajantassa panassa pariccāge pamāṇaṁ natthi.

Bahū vohārūpajīvino pissa hatthato paṇṇe āropetvā aṭṭhārasakoṭisaṅkhyaṁ dhanaṁ iṇaṁ gaṇhiṁsu, te mahāseṭṭhi na āharāpeti. Aññā panassa kulasantakā aṭṭhārasa koṭiyo nadītīre nidahitvā ṭhapitā aciravatodakena nadīkūle bhinne mahāsamuddaṁ paviṭṭhā, tā yathāpihitalañchi tāva lohacāṭiyo aṇḍavakucchiyaṁ pavaṭṭantā vicaranti. Gehe panassa pañcannaṁ bhikkhusatānaṁ niccabhattaṁ nibaddham-eva hoti. Seṭṭhino hi gehaṁ bhikkhusaṅghassa catumahāpathe khatapokkharaṇisadisaṁ, sabbabhikkhūnaṁ mātāpituṭṭhāne ṭhitaṁ. Tenassa gharaṁ sammāsambuddho pi gacchati, asītimahātherā pi gacchanti yeva. Sesabhikkhūnaṁ pana gacchantānañca āgacchantānañca pamāṇaṁ natthi. Taṁ pana gharaṁ sattabhūmakaṁ sattadvārakoṭṭhakapaṭimaṇḍitaṁ, tassa catutthe dvārakoṭṭhake ekā micchādiṭṭhikā devatā vasati, sā sammāsambuddhe gehaṁ pavisante attano vimāne ṭhātuṁ na sakkoti, dārake gahetvā otaritvā bhūmiyaṁ tiṭṭhati. Asītimahātheresu pi avasesattheresu pi pavisantesu ca nikkhamantesu ca tatheva karoti. Sā cintesi: “Samaṇe gotame ca sāvakesu cassa imaṁ gehaṁ pavisantesu mayhaṁ sukhaṁ nāma natthi, niccakālaṁ otaritvā otaritvā bhūmiyaṁ ṭhātuṁ na sakkhissāmi. Yathā ime etaṁ gharaṁ na pavisanti, tathā mayā kātuṁ vaṭṭatī” ti. Athekadivasaṁ sayanūpagatasseva mahākammantikassa santikaṁ gantvā obhāsaṁ pharitvā aṭṭhāsi. “Ko etthā” ti ca vutte: “Ahaṁ catutthadvārakoṭṭhake nibbattadevatā” ti āha. “Kasmā āgatāsī” ti? “Kiṁ tumhe seṭṭhissa kiriyaṁ na passatha, attano pacchimakālaṁ anoloketvā dhanaṁ nīharitvā samaṇaṁ gotamaṁ yeva pūjeti, neva vaṇijjaṁ payojeti, na kammante paṭṭhapeti, tumhe seṭṭhiṁ tathā ovadatha, yathā attano kammantaṁ karoti. Yathā ca samaṇo gotamo sasāvako imaṁ gharaṁ na pavisati, tathā karothā” ti. Atha naṁ so āha: “Bāladevate, seṭṭhi dhanaṁ vissajjento niyyānike buddhasāsane vissajjeti, so sace maṁ cūḷāyaṁ gahetvā vikkiṇissati, nevāhaṁ kiñci kathessāmi, gaccha tvaṁn”-ti. Sā punekadivasaṁ seṭṭhino jeṭṭhaputtaṁ upasaṅkamitvā tatheva ovadi, so pi taṁ purimanayeneva tajjesi. Seṭṭhinā pana saddhiṁ kathetuṁ yeva na sakkoti.

Seṭṭhino pi nirantaraṁ dānaṁ dentassa [PTS 1.228] vohāre akarontassa āye mandībhūte dhanaṁ parikkhayaṁ agamāsi. Athassa anukkamena dāliddiyappattassa paribhogasāṭakasayanabhojanāni pi purāṇasadisāni na bhaviṁsu. Evaṁbhūto pi bhikkhusaṅghassa dānaṁ deti, paṇītaṁ pana katvā dātuṁ na sakkoti. Atha naṁ ekadivasaṁ vanditvā nisinnaṁ satthā: “Dīyati pana te, gahapati, kule dānan”-ti pucchi. So: “Dīyati, bhante, tañca kho kaṇājakaṁ bilaṅgadutiyan”-ti āha. Atha naṁ satthā: “Gahapati, ‘lūkhaṁ dānaṁ demī’ ti mā cittaṁ saṅkocayittha. Cittasmiñhi paṇīte buddhapaccekabuddhabuddhasāvakānaṁ dinnadānaṁ lūkhaṁ nāma na hoti. Kasmā? Vipākamahantattā” ti āha. Cittañhi paṇītaṁ kātuṁ sakkontassa dānaṁ lūkhaṁ nāma natthīti cetaṁ evaṁ veditabbaṁ:

Natthi citte pasannamhi, appakā nāma dakkhiṇā,
Tathāgate vā sambuddhe, atha vā tassa sāvake. (Vv. 804).

Na kiratthi anomadassisu, pāricariyā buddhesu appakā,
Sukkhāya aloṇikāya ca, passa phalaṁ kummāsapiṇḍiyā ti.

Aparam-pi naṁ āha: “Gahapati, tvaṁ tāva lūkhaṁ dānaṁ dadamāno aṭṭhannaṁ ariyapuggalānaṁ desi, ahaṁ velāmakāle sakalajambudīpaṁ unnaṅgalaṁ katvā satta ratanāni dadamāno pañca mahānadiyo ekoghapuṇṇaṁ katvā viya ca mahādānaṁ pavattayamāno tisaraṇagataṁ vā pañcasīlarakkhanakaṁ vā kañci nālatthaṁ, dakkhiṇeyyapuggalā nāma evaṁ dullabhā. Tasmā ‘lūkhaṁ me dānan’-ti mā cittaṁ saṅkocayitthā” ti evañca pana vatvā velāmasuttaṁ (AN. 9.20) kathesi.

Atha kho sā devatā issarakāle seṭṭhinā saddhiṁ kathetum-pi asakkontī: “Idānāyaṁ duggatattā mama vacanaṁ gaṇhissatī” ti maññamānā aḍḍharattasamaye sirigabbhaṁ pavisitvā obhāsaṁ pharitvā ākāse aṭṭhāsi. Seṭṭhi taṁ disvā: “Ko eso” ti āha. “Ahaṁ mahāseṭṭhi catutthadvārakoṭṭhake adhivatthā, devatā” ti. “Kimatthamāgatāsī” ti? “Tuyhaṁ ovādaṁ kathetukāmā hutvā āgacchāmī” ti. “Tena hi kathehī” ti. Mahāseṭṭhi tvaṁ pacchimakālaṁ na cintesi, puttadhītaro na olokesi, samaṇassa te gotamassa sāsane bahuṁ dhanaṁ vippakiṇṇaṁ, so tvaṁ ativelaṁ dhanavissajjanena [PTS 1.229] vā vaṇijjādikammānaṁ akaraṇena vā samaṇaṁ gotamaṁ nissāya duggato jāto, evaṁbhūto pi samaṇaṁ gotamaṁ na muñcasi, ajja pi te samaṇā gharaṁ pavisanti yeva. Yaṁ tāva tehi nītaṁ, taṁ na sakkā paccāharāpetuṁ, gahitaṁ gahitam-eva hotu, ito paṭṭhāya pana sayañca samaṇassa gotamassa santikaṁ mā gamittha, sāvakānañcassa imaṁ gharaṁ pavisituṁ mā adāsi, samaṇaṁ gotamaṁ nivattitvā pi anolokento attano vohāre ca vaṇijjañca katvā kuṭumbaṁ saṇṭhapehī” ti. Atha naṁ so evamāha: “Ayaṁ tayā mayhaṁ dātabbaovādo” ti. “Āma, ayyā” ti. Tādisānaṁ devatānaṁ satena pi sahassena pi satasahassena pi akampanīyo ahaṁ dasabalena kato. Mama hi saddhā sineru viya acalā suppatiṭṭhitā, mayā niyyānike ratanasāsane dhanaṁ vissajjitaṁ, ayuttaṁ te kathitaṁ, buddhasāsane pahāro dinno, evarūpāya anācārāya dussīlāya kāḷakaṇṇiyā saddhiṁ tayā mama ekagehe vasanakiccaṁ natthi, sīghaṁ mama gehā nikkhamitvā aññattha gacchāti.

Sā sotāpannassa ariyasāvakassa vacanaṁ sutvā ṭhātuṁ asakkontī attano vasanaṭṭhānaṁ gantvā dārake hatthena gahetvā nikkhami. Nikkhamitvā ca pana aññattha vasanaṭṭhānaṁ alabhamānā: “Seṭṭhiṁ khamāpetvā tattheva vasissāmī” ti cintetvā nagarapariggāhakadevaputtassa santikaṁ gantvā taṁ vanditvā aṭṭhāsi. “Kenaṭṭhena āgatāsī” ti ca vutte: “Ahaṁ sāmi, attano bālatāya anupadhāretvā anāthapiṇḍikena seṭṭhinā saddhiṁ kathesiṁ, so maṁ kujjhitvā vasanaṭṭhānā nikkaḍḍhi, maṁ seṭṭhissa santikaṁ netvā khamāpetvā vasanaṭṭhānaṁ me dethā” ti. “Kiṁ pana tayā seṭṭhi vutto” ti: “Ito paṭṭhāya buddhupaṭṭhānaṁ saṅghupaṭṭhānaṁ mā kari, samaṇassa gotamassa gharappavesanaṁ mā adāsī” ti: “Evaṁ me vutto, sāmī” ti. Ayuttaṁ tayā vuttaṁ, sāsane pahāro dinno, “ahaṁ taṁ ādāya seṭṭhino santikaṁ gantuṁ na ussahāmī” ti. Sā tassa santikā saṅgahaṁ alabhitvā catunnaṁ mahārājānaṁ santikaṁ agamāsi.

Tehi pi tatheva paṭikkhittā sakkaṁ devarājaṁ upasaṅkamitvā taṁ pavattiṁ ācikkhitvā: “Ahaṁ, deva, vasanaṭṭhānaṁ alabhamānā dārake hatthena gahetvā anāthā vicarāmi, tumhākaṁ siriyā mayhaṁ vasanaṭṭhānaṁ dāpethā” ti suṭṭhutaraṁ yāci. So pi naṁ āha: “Tayā ayuttaṁ kataṁ, jinasāsane pahāro dinno, aham-pi taṁ nissāya seṭṭhinā saddhiṁ kathetuṁ na sakkomi, ekaṁ pana te seṭṭhissa khamanūpāyaṁ [PTS 1.230] kathessāmī” ti. “Sādhu, deva, kathehī” ti. Mahāseṭṭhissa hatthato manussehi paṇṇe āropetvā aṭṭhārasakoṭisaṅkhyaṁ dhanaṁ gahitaṁ atthi, tvaṁ tassa āyuttakavesaṁ gahetvā kañci ajānāpetvā tāni paṇṇāni ādāya katipayehi yakkhataruṇehi parivāritā ekena hatthena paṇṇaṁ, ekena lekhaniṁ gahetvā tesaṁ gehaṁ gantvā gehamajjhe ṭhitā attano yakkhānubhāvena te uttāsetvā: “Idaṁ tumhākaṁ iṇapaṇṇaṁ, amhākaṁ seṭṭhi attano issarakāle tumhe na kiñci āha, idāni duggato jāto, tumhehi gahitakahāpaṇāni dethā” ti attano yakkhānubhāvaṁ dassetvā sabbā pi tā aṭṭhārasa hiraññakoṭiyo sādhetvā seṭṭhissa tucchakoṭṭhake pūretvā aññaṁ aciravatinadītīre nidahitaṁ dhanaṁ nadīkūle bhinne samuddaṁ paviṭṭhaṁ atthi, tam-pi attano ānubhāvena āharitvā tucchakoṭṭhake pūretvā, aññam-pi asukaṭṭhāne nāma assāmikaṁ aṭṭhārasakoṭimattam-eva dhanaṁ atthi, tam-pi āharitvā tucchakoṭṭhake pūrehi, imāhi catupaññāsakoṭīhi imaṁ tucchakoṭṭhakapūrakaṁ daṇḍakammaṁ katvā mahāseṭṭhiṁ khamāpehīti.

Sā: “Sādhu, devā” ti tassa vacanaṁ sampaṭicchitvā vuttanayeneva sabbaṁ dhanaṁ āharitvā koṭṭhake pūretvā aḍḍharattasamaye seṭṭhissa sirigabbhaṁ pavisitvā obhāsaṁ pharitvā ākāse aṭṭhāsi. “Ko eso” ti vutte: “Ahaṁ te mahāseṭṭhi catutthadvārakoṭṭhake adhivatthā andhabāladevatā, mayā mahāmohamūḷhāya buddhaguṇe ajānitvā purimesu divasesu tumhehi saddhiṁ kiñci kathitaṁ atthi, taṁ me dosaṁ khamatha. Sakkassa hi me devarājassa vacanena tumhākaṁ iṇaṁ sodhetvā aṭṭhārasa koṭiyo, samuddaṁ gatā aṭṭhārasa koṭiyo, tasmiṁ tasmiṁ ṭhāne assāmikadhanassa aṭṭhārasa koṭiyoti catupaṇṇāsa koṭiyo āharitvā tucchakoṭṭhakapūraṇena daṇḍakammaṁ kataṁ, jetavanavihāraṁ ārabbha parikkhayaṁ gatadhanaṁ sabbaṁ sampiṇḍitaṁ, vasanaṭṭhānaṁ alabhamānā kilamāmi, mayā aññāṇatāya kathitaṁ manasi akatvā khamatha mahāseṭṭhī” ti āha.

Anāthapiṇḍiko tassā vacanaṁ sutvā cintesi: “Ayaṁ devatā ‘daṇḍakammañca me katan’-ti vadati, attano ca dosaṁ paṭijānāti, satthā imaṁ vinetvā attano guṇe jānāpessati, sammāsambuddhassa naṁ dassessāmī” ti. Atha naṁ āha: “Amma, devate, sacesi maṁ khamāpetukāmā, satthu santike maṁ khamāpehī” ti. Sādhu evaṁ karissāmi, “satthu pana maṁ santikaṁ gahetvā gacchāhī” ti. So: “Sādhū” ti vatvā vibhātāya rattiyā pāto va taṁ gahetvā satthu santikaṁ gantvā tāya katakammaṁ sabbaṁ tathāgatassa ārocesi. Satthā tassa vacanaṁ sutvā: “Idha, gahapati, pāpapuggalo pi yāva pāpaṁ na paccati [PTS 1.231], tāva bhadrāni passati. Yadā panassa pāpaṁ paccati, tadā pāpam-eva passati. Bhadrapuggalo pi yāva bhadraṁ na paccati, tāva pāpāni passati. Yadā panassa bhadraṁ paccati, tadā bhadram-eva passatī” ti vatvā imā dhammapade dve gāthā abhāsi:

Pāpo pi passatī bhadraṁ, yāva pāpaṁ na paccati,
Yadā ca paccatī pāpaṁ, atha pāpo pāpāni passati.

Bhadro pi passatī pāpaṁ, yāva bhadraṁ na paccati,
Yadā ca paccatī bhadraṁ, atha bhadro bhadrāni passatī ti. (Dhp. 119-120).

Imāsañca pana gāthānaṁ pariyosāne sā devatā sotāpattiphale patiṭṭhāsi. Sā cakkaṅkitesu satthu pādesu nipatitvā: “Mayā, bhante, rāgarattāya dosapaduṭṭhāya mohamūḷhāya avijjandhāya tumhākaṁ guṇe ajānantiyā pāpakaṁ vacanaṁ vuttaṁ, taṁ me khamathā” ti satthāraṁ khamāpetvā mahāseṭṭhim-pi khamāpesi.

Tasmiṁ samaye anāthapiṇḍiko satthu purato attano guṇaṁ kathesi: “Bhante, ayaṁ devatā ‘buddhupaṭṭhānādīni mā karohī’ ti vārayamānā pi maṁ vāretuṁ nāsakkhi, ‘dānaṁ na dātabban’-ti imāya vāriyamānopahaṁ dānaṁ adāsim-eva, nūna esa, bhante, mayhaṁ guṇo” ti. Satthā: “Tvaṁ khosi gahapati sotāpanno ariyasāvako acalasaddho visuddhadassano, tuyhaṁ imāya appesakkhadevatāya vārentiyā avāritabhāvo na acchariyo. Yaṁ pana pubbe paṇḍitā anuppanne buddhe aparipakkañāṇe ṭhitā kāmāvacarissarena mārena ākāse ṭhatvā ‘sace dānaṁ dassasi, imasmiṁ niraye paccissasī’ ti asītihatthagambhīraṁ aṅgārakāsuṁ dassetvā ‘mā dānaṁ adāsī’ ti vāritā pi padumakaṇṇikāmajjhe ṭhatvā dānaṁ adaṁsu, idaṁ acchariyan”-ti vatvā anāthapiṇḍikena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bārāṇasiseṭṭhissa kule nibbattitvā nānappakārehi sukhūpakaraṇehi devakumāro viya saṁvaḍḍhiyamāno anukkamena viññutaṁ patvā soḷasavassakāle yeva sabbasippesu nipphattiṁ patto. So pitu accayena seṭṭhiṭṭhāne ṭhatvā catūsu nagaradvāresu catasso dānasālāyo, majjhe nagarassa ekaṁ, attano nivesanadvāre ekanti cha dānasālāyo kāretvā mahādānaṁ deti, sīlaṁ [PTS 1.232] rakkhati, uposathakammaṁ karoti.

Athekadivasaṁ pātarāsavelāya bodhisattassa nānaggarase manuññabhojane upanīyamāne eko paccekabuddho sattāhaccayena nirodhā vuṭṭhāya bhikkhācāravelaṁ sallakkhetvā: “Ajja mayā bārāṇasiseṭṭhissa gehadvāraṁ gantuṁ vaṭṭatī” ti nāgalatādantakaṭṭhaṁ khāditvā anotattadahe mukhadhovanaṁ katvā manosilātale ṭhito nivāsetvā vijjulatāsadisaṁ kāyabandhanaṁ bandhitvā cīvaraṁ pārupitvā iddhimayamattikāpattaṁ ādāya ākāsenāgantvā bodhisattassa bhatte upanītamatte gehadvāre aṭṭhāsi. Bodhisatto taṁ disvāva āsanā vuṭṭhāya nipaccakāraṁ dassetvā parikammakārakaṁ olokesi. “Kiṁ karomi, sāmī” ti ca vutte: “Ayyassa pattaṁ āharathā” ti āha. Taṅkhaṇaññeva māro pāpimā vikampamāno uṭṭhāya: “Ayaṁ paccekabuddho ito sattame divase āhāraṁ labhi, ajja alabhamāno vinassissati, imañca vināsessāmi, seṭṭhino ca dānantarāyaṁ karissāmī” ti taṅkhaṇaññeva āgantvā antaravatthumhi asītihatthamattaṁ aṅgārakāsuṁ nimmini. Sā khadiraṅgārapuṇṇā sampajjalitā sajotibhūtā avīcimahānirayo viya khāyittha. Taṁ pana māpetvā sayaṁ ākāse aṭṭhāsi. Pattāharaṇatthāya gacchamāno puriso taṁ disvā mahābhayappatto nivatti. Bodhisatto: “Kiṁ, tāta, nivattosī” ti pucchi. Ayaṁ sāmi antaravatthumhi mahatī aṅgārakāsu sampajjalitā sajotibhūtāti. Athañño athaññoti evaṁ āgatāgatā sabbe pi bhayappattā vegena palāyiṁsu.

Bodhisatto cintesi: “Ajja mayhaṁ dānantarāyaṁ kātukāmo vasavattī māro uyyutto bhavissati, na kho pana jānāti mārasatena mārasahassena pi mayhaṁ akampiyabhāvaṁ, ajja dāni mayhaṁ vā mārassa vā balamahantataṁ, ānubhāvamahantataṁ jānissāmī” ti taṁ yathāsajjitam-eva bhattapātiṁ sayaṁ ādāya gehā nikkhamma aṅgārakāsutaṭe ṭhatvā ākāsaṁ ulloketvā māraṁ disvā: “Kosi tvan”-ti āha. “Ahaṁ, māro” ti. “Ayaṁ aṅgārakāsu tayā nimmitā” ti? “Āma, mayā” ti [PTS 1.233]. “Kimatthāyā” ti. “Tava dānassa antarāyakaraṇatthāya ca paccekabuddhassa ca jīvitanāsanatthāyā” ti. Bodhisatto: “Neva te ahaṁ attano dānassa antarāyaṁ, na paccekabuddhassa jīvitantarāyaṁ kātuṁ dassāmi, ajja dāni mayhaṁ vā tuyhaṁ vā balamahantataṁ, ānubhāvamahantataṁ jānissāmī” ti aṅgārakāsutaṭe ṭhatvā: “Bhante, paccekabuddha ahaṁ imissā aṅgārakāsuyā adhosīso patamāno pi na nivattissāmi, kevalaṁ tumhe mayā dinnaṁ bhojanaṁ paṭiggaṇhathā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

40. Kāmaṁ patāmi nirayaṁ, uddhaṁpādo avaṁsiro,
Nānariyaṁ karissāmi, handa piṇḍaṁ paṭiggahā ti.

Tatthāyaṁ piṇḍattho: bhante, paccekavarabuddha sacepahaṁ tumhākaṁ piṇḍapātaṁ dento ekaṁseneva imaṁ nirayaṁ uddhaṁpādo avaṁsiro hutvā patāmi, tathā pi yadidaṁ adānañca asīlañca ariyehi akattabbattā anariyehi ca kattabbattā: “Anariyan”-ti vuccati, “na taṁ anariyaṁ karissāmi, handa imaṁ mayā dīyamānaṁ piṇḍaṁ paṭiggaha paṭiggaṇhāhī” ti. Ettha ca handā ti vossaggatthe nipāto.

Evaṁ vatvā bodhisatto daḷhasamādānena bhattapātiṁ gahetvā aṅgārakāsumatthakena pakkhanto, tāvadeva asītihatthagambhīrāya aṅgārakāsuyā talato uparūparijātaṁ satapattapupphitaṁ ekaṁ mahāpadumaṁ uggantvā bodhisattassa pāde sampaṭicchi. Tato mahātumbamattā reṇu uggantvā mahāsattassa muddhani ṭhatvā sakalasarīraṁ suvaṇṇacuṇṇasamokiṇṇamiva akāsi. So padumakaṇṇikāya ṭhatvā nānaggarasabhojanaṁ paccekabuddhassa patte patiṭṭhāpesi. So taṁ paṭiggahetvā anumodanaṁ katvā pattaṁ ākāse khipitvā passantasseva mahājanassa sayam-pi vehāsaṁ abbhuggantvā nānappakāraṁ valāhakapantiṁ maddamāno viya himavantam-eva gato. Māro pi parājito domanassaṁ patvā attano vasanaṭṭhānam-eva gato. Bodhisatto pana padumakaṇṇikāya ṭhitako va mahājanassa dānasīlasaṁvaṇṇanena [PTS 1.234] dhammaṁ desetvā mahājanena parivuto attano nivesanam-eva pavisitvā yāvajīvaṁ dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā: “Nayidaṁ, gahapati, acchariyaṁ, yaṁ tvaṁ evaṁ dassanasampanno etarahi devatāya na kampito, pubbe paṇḍitehi katam-eva acchariyan”-ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā paccekabuddho tattheva parinibbāyi, māraṁ parājetvā padumakaṇṇikāya ṭhatvā paccekabuddhassa piṇḍapātadāyako bārāṇasiseṭṭhi pana aham-eva ahosin”-ti.

Khadiraṅgārajātakavaṇṇanā dasamā

Kulāvakavaggo catuttho

Tassuddānaṁ:

Kulāvakañca naccañca, sammodamacchavaṭṭakaṁ,
Sakuṇaṁ tittiraṁ bakaṁ, nandañca khadiraṅgāranti.

5. Atthakāmavaggo

JA 41: Losakajātakavaṇṇanā

Yo atthakāmassā ti idaṁ satthā jetavane viharanto losakatissattheraṁ nāma ārabbha kathesi. Ko panesa losakatissatthero nāmāti? Kosalaraṭṭhe eko attano kulanāsako kevaṭṭaputtako alābhī bhikkhu. So kira nibbattaṭṭhānetā cavitvā kosalaraṭṭhe ekasmiṁ kulasahassavāse kevaṭṭagāme ekissā kevaṭṭiyā kucchismiṁ paṭisandhiṁ gaṇhi. Tassa paṭisandhiggahaṇadivase taṁ kulasahassaṁ jālahatthaṁ nadiyañca taḷākādīsu ca macche pariyesantaṁ ekaṁ khuddakamaccham-pi nālattha. Tato paṭṭhāya ca te kevaṭṭā parihāyanti yeva. Tasmiñhi kucchigate yeva nesaṁ gāmo satta vāre agginā daḍḍho, satta vāre raññā daṇḍito. Evaṁ anukkamena duggatā jātā. Te cintayiṁsu: “Pubbe amhākaṁ evarūpaṁ natthi, idāni pana parihāyāma, amhākaṁ antare ekāya kāḷakaṇṇiyā bhavitabbaṁ, dve bhāgā homā” ti pañca pañca kulasatāni ekato ahesuṁ. Tato yattha tassa mātāpitaro, so va koṭṭhāso parihāyati, itaro vaḍḍhati. Te tam-pi koṭṭhāsaṁ dvidhā, tam-pi dvidhāti evaṁ yāva tam-eva kulaṁ ekaṁ ahosi, tāva vibhajitvā tesaṁ kāḷakaṇṇibhāvaṁ ñatvā pothetvā nikkaḍḍhiṁsu.

Athassa [PTS 1.235] mātā kicchena jīvamānā paripakke gabbhe ekasmiṁ ṭhāne vijāyi. Pacchimabhavikasattaṁ na sakkā nāsetuṁ, antoghaṭe padīpo viya tassa hadaye arahattassa upanissayo jalati. Sā taṁ dārakaṁ paṭijaggitvā ādhāvitvā paridhāvitvā vicaraṇakāle ekamassa kapālakaṁ hatthe datvā: “Putta, etaṁ gharaṁ pavisā” ti pesetvā palātā. So tato paṭṭhāya ekako va hutvā tattha tattha bhikkhaṁ pariyesitvā ekasmiṁ ṭhāne sayati, na nhāyati, na sarīraṁ paṭijaggati, paṁsupisācako viya kicchena jīvikaṁ kappeti. So anukkamena sattavassiko hutvā ekasmiṁ gehadvāre ukkhalidhovanassa chaḍḍitaṭṭhāne kāko viya ekekaṁ bhattasitthaṁ uccinitvā khādati.

Atha naṁ dhammasenāpati sāvatthiyaṁ piṇḍāya caramāno disvā: “Ayaṁ satto atikāruññappatto, kataragāmavāsiko nu kho” ti tasmiṁ mettacittaṁ vaḍḍhetvā: “Ehi, re” ti āha. So āgantvā theraṁ vanditvā aṭṭhāsi. Atha naṁ thero: “Kataragāmavāsikosi, kahaṁ vā te mātāpitaro” ti pucchi. “Ahaṁ, bhante, nippaccayo, mayhaṁ mātāpitaro maṁ nissāya ‘kilantamhā’ ti maṁ chaḍḍetvā palātā” ti. “Api pana pabbajissasī” ti. “Bhante, ahaṁ tāva pabbajeyyaṁ, mādisaṁ pana kapaṇaṁ ko pabbājessasī” ti? “Ahaṁ pabbājessāmī” ti. “Sādhu, bhante, pabbājethā” ti. Thero tassa khādanīyabhojanīyaṁ datvā taṁ vihāraṁ netvā sahattheneva nhāpetvā pabbājetvā paripuṇṇavassaṁ upasampādesi. So mahallakakāle: “Losakatissatthero” ti paññāyittha appapuñño appalābho. Tena kira asadisadāne pi kucchipūro na laddhapubbo, jīvitaghaṭanamattam-eva labhati. Tassa hi patte ekasmiṁ yeva yāguuḷuṅke dinne patto samatittiko viya hutvā paññāyati. Atha manussā: “Imassa patto pūro” ti heṭṭhā yāguṁ denti. Tassa patte yāguṁ dānakāle manussānaṁ bhājane yāgu antaradhāyatīti pi vadanti. Khajjakādīsu pi eseva nayo.

So aparena samayena vipassanaṁ vaḍḍhetvā aggaphale arahatte patiṭṭhito pi appalābho va ahosi. Athassa anupubbena āyusaṅkhāresu parihīnesu parinibbānadivaso sampāpuṇi. Dhammasenāpati āvajjento tassa parinibbānabhāvaṁ ñatvā: “Ayaṁ losakatissatthero ajja parinibbāyissati, ajja mayā etassa yāvadatthaṁ āhāraṁ dātuṁ vaṭṭatī” ti taṁ ādāya sāvatthiṁ piṇḍāya pāvisi. Thero taṁ nissāya tāva bahumanussāya sāvatthiyā hatthaṁ pasāretvā vandanamattam-pi nālattha. Atha naṁ thero: “Gacchāvuso, āsanasālāya nisīdā” ti uyyojetvā gato. Taṁ āgatam-eva manussā: “Ayyo, āgato” ti āsane nisīdāpetvā bhojesi. Thero pi: “Imaṁ losakassa dethā” ti [PTS 1.236] laddhāhāraṁ pesesi. Taṁ gahetvā gatā losakatissattheraṁ asaritvā sayam-eva bhuñjiṁsu. Atha therassa uṭṭhāya vihāraṁ gamanakāle losakatissatthero āgantvā theraṁ vandi, thero nivattitvā ṭhitakova: “Laddhaṁ te, āvuso, bhattan”-ti pucchi. Labhissāma no, bhanteti. Thero saṁvegapatto kālaṁ olokesi, kālo atikkanto. Thero: “Hotāvuso, idheva nisīdā” ti losakattheraṁ āsanasālāyaṁ nisīdāpetvā kosalarañño nivesanaṁ agamāsi. Rājā therassa pattaṁ gāhāpetvā: “Bhattassa akālo” ti pattapūraṁ catumadhuraṁ dāpesi. Thero taṁ ādāya gantvā: “Ehāvuso, tissa imaṁ catumadhuraṁ bhuñjā” ti vatvā pattaṁ gahetvā aṭṭhāsi. So there gāravena lajjanto na paribhuñjati. Atha naṁ thero: “Ehāvuso tissa, ahaṁ imaṁ pattaṁ gahetvāva ṭhassāmi, tvaṁ nisīditvā paribhuñja. Sace ahaṁ pattaṁ hatthato muñceyyaṁ, kiñci na bhaveyyā” ti āha. Athāyasmā losakatissatthero aggasāvake dhammasenāpatimhi pattaṁ gahetvā ṭhite catumadhuraṁ paribhuñji. Taṁ therassa ariyiddhibalena parikkhayaṁ na agamāsi. Tadā losakatissatthero yāvadatthaṁ udarapūraṁ katvā paribhuñji, taṁ divasaṁ yeva ca anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyi. Sammāsambuddho santike ṭhatvā sarīranikkhepaṁ kāresi, dhātuyo gahetvā cetiyaṁ kariṁsu.

Tadā bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannipatitvā: “Āvuso, aho losakatissatthero appapuñño appalābhī, evarūpena nāma appapuññena appalābhinā kathaṁ ariyadhammo laddho” ti kathentā nisīdiṁsu. Satthā dhammasabhaṁ gantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchi. Te: “Imāya nāma, bhante” ti ārocayiṁsu. Satthā: “Bhikkhave, eso bhikkhu attano alābhibhāvañca ariyadhammalābhibhāvañca attanāva akāsi. Ayañhi pubbe paresaṁ lābhantarāyaṁ katvā appalābhī jāto, “aniccaṁ, dukkhaṁ, anattā” ti vipassanāya yuttabhāvassa balena ariyadhammalābhī jāto” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte kira kassapasammāsambuddhakāle aññataro bhikkhu ekaṁ kuṭumbikaṁ nissāya gāmakāvāse vasati pakatatto sīlavā vipassanāya yuttappayutto. Atheko khīṇāsavatthero samavattavāsaṁ vasamāno anupubbena tassa bhikkhuno upaṭṭhākakuṭumbikassa vasanagāmaṁ sampatto. Kuṭumbiko therassa [PTS 1.237] iriyāpathe yeva pasīditvā pattaṁ ādāya gharaṁ pavesetvā sakkaccaṁ bhojetvā thokaṁ dhammakathaṁ sutvā theraṁ vanditvā: “Bhante, amhākaṁ dhuravihāram-eva gacchatha, mayaṁ sāyanhasamaye āgantvā passissāmā” ti āha. Thero vihāraṁ gantvā nevāsikattheraṁ vanditvā āpucchitvā ekamantaṁ nisīdi. So pi tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā: “Laddho te, āvuso, bhikkhāhāro” ti pucchi. “Āma, laddho” ti. “Kahaṁ laddho” ti? “Tumhākaṁ dhuragāme kuṭumbikaghare” ti. Evañca pana vatvā attano senāsanaṁ pucchitvā paṭijaggitvā pattacīvaraṁ paṭisāmetvā jhānasukhena phalasukhena ca vītināmento nisīdi.

So pi kuṭumbiko sāyanhe gandhamālañceva padīpeyyañca gāhāpetvā vihāraṁ gantvā nevāsikattheraṁ vanditvā: “Bhante, eko āgantukatthero atthi, āgato nu kho” ti pucchi. “Āma, āgato” ti. “Idāni kahan”-ti. “Asukasenāsane nāmā” ti. So tassa santikaṁ gantvā vanditvā ekamantaṁ nisinno dhammakathaṁ sutvā sītalavelāya cetiyañca bodhiñca pūjetvā dīpe jāletvā ubho pi jane nimantetvā gato. Nevāsikatthero pi kho: “Ayaṁ kuṭumbiko paribhinno, sacāyaṁ bhikkhu imasmiṁ vihāre vasissati, na maṁ esa kismiñci gaṇayissatī” ti there anattamanataṁ āpajjitvā: “Imasmiṁ vihāre etassa avasanākāro mayā kātuṁ vaṭṭatī” ti tena upaṭṭhānavelāya āgatena saddhiṁ kiñci na kathesi. Khīṇāsavatthero tassa ajjhāsayaṁ jānitvā: “Ayaṁ thero mama kule vā gaṇe vā apalibuddhabhāvaṁ na jānātī” ti attano vasanaṭṭhānaṁ gantvā jhānasukhena phalasukhena vītināmesi.

Nevāsiko pi punadivase nakhapiṭṭhena gaṇḍiṁ paharitvā nakhena dvāraṁ ākoṭetvā kuṭumbikassa gehaṁ agamāsi. So tassa pattaṁ gahetvā paññattāsane nisīdāpetvā: “Āgantukatthero kahaṁ, bhante” ti pucchi. “Nāhaṁ tava kulūpakassa pavattiṁ jānāmi, gaṇḍiṁ paharanto pi dvāraṁ ākoṭento pi pabodhetuṁ nāsakkhiṁ, hiyyo tava gehe paṇītabhojanaṁ bhuñjitvā [PTS 1.238] jīrāpetuṁ asakkonto idāni niddaṁ okkanto yeva bhavissati, tvaṁ pasīdamāno evarūpesu yeva ṭhānesu pasīdasī” ti āha: “khīṇāsavatthero pi attano bhikkhācāravelaṁ sallakkhetvā sarīraṁ paṭijaggitvā pattacīvaramādāya ākāse uppatitvā aññattha agamāsi. So kuṭumbiko nevāsikattheraṁ sappimadhusakkharābhisaṅkhataṁ pāyāsaṁ pāyetvā pattaṁ gandhacuṇṇehi ubbaṭṭetvā puna pūretvā: “Bhante, so thero maggakilanto bhavissati, idamassa harathā” ti adāsi. Itaro apaṭikkhipitvāva gahetvā gacchanto: “Sace so bhikkhu imaṁ pāyāsaṁ pivissati, gīvāyaṁ gahetvā nikkaḍḍhiyamāno pi na gamissati. Sace panāhaṁ imaṁ pāyāsaṁ manussānaṁ dassāmi, pākaṭaṁ me kammaṁ bhavissati. Sace udake o pilāpessāmi, udakapiṭṭhe sap pi paññāyissati. Sace bhūmiyaṁ chaḍḍessāmi, kākasannipātena paññāyissati. Kattha nu kho imaṁ chaḍḍeyyan”-ti upadhārento ekaṁ jhāmakkhettaṁ disvā aṅgāre viyūhitvā tattha pakkhipitvā upari aṅgārehi paṭicchādetvā vihāraṁ gato taṁ bhikkhuṁ adisvā cintesi: “Addhā so bhikkhu khīṇāsavo mama ajjhāsayaṁ viditvā aññattha gato bhavissati, aho mayā udarahetu ayuttaṁ katan”-ti tāvadevassa mahantaṁ domanassaṁ udapādi. Tato paṭṭhā yeva ca manussapeto hutvā na cirasseva kālaṁ katvā niraye nibbatti.

So bahūni vassasatasahassāni niraye paccitvā pakkāvasesena paṭipāṭiyā pañcajātisatesu yakkho hutvā ekadivasam-pi udarapūraṁ āhāraṁ na labhi. Ekadivasaṁ pana gabbhamalaṁ udarapūraṁ labhi. Puna pañcajātisatesu sunakho ahosi. Tadā pi ekadivasaṁ bhattavamanaṁ udarapūraṁ labhi, sesakāle pana tena udarapūro āhāro nāma na laddhapubbo. Sunakhayonito pana cavitvā kāsiraṭṭhe ekasmiṁ gāme duggatakule nibbatti. Tassa nibbattito paṭṭhāya taṁ kulaṁ paramaduggatam-eva jātaṁ, jātito uddhaṁ udakakañjikāmattam-pi na labhi. Tassa pana: “Mittavindako” ti nāmaṁ ahosi. Mātāpitaro [PTS 1.239] chātakadukkhaṁ adhivāsetuṁ asakkontā: “Gaccha kāḷakaṇṇī” ti taṁ pothetvā nīhariṁsu. So apaṭisaraṇo vicaranto bārāṇasiṁ agamāsi. Tadā bodhisatto bārāṇasiyaṁ disāpāmokkho ācariyo hutvā pañca māṇavakasatāni sippaṁ vāceti. Tadā bārāṇasivāsino duggatānaṁ paribbayaṁ datvā sippaṁ sikkhāpenti. Ayam-pi mittavindako bodhisattassa santike sippaṁ sikkhati. So pharuso anovādakkhamo taṁ taṁ paharanto vicarati, bodhisattena ovadiyamāno pi ovādaṁ na gaṇhāti. Taṁ nissāya āyo pissa mando jāto.

Atha so māṇavakehi saddhiṁ bhaṇḍitvā ovādaṁ aggaṇhanto tato palāyitvā āhiṇḍanto ekaṁ paccantagāmaṁ patvā bhatiṁ katvā jīvati. So tattha ekāya duggatitthiyā saddhiṁ saṁvāsaṁ kappesi. Sā taṁ nissāya dve dārake vijāyi. Gāmavāsino: “Amhākaṁ susāsanaṁ dussāsanaṁ āroceyyāsī” ti mittavindakassa bhatiṁ datvā taṁ gāmadvāre kuṭikāya vasāpesuṁ. Taṁ pana mittavindakaṁ nissāya te paccantagāmavāsino sattakkhattuṁ rājadaṇḍaṁ agamaṁsu, sattakkhattuṁ nesaṁ gehāni jhāyiṁsu, sattakkhattuṁ taḷākaṁ bhijji. Te cintayiṁsu: “Amhākaṁ pubbe imassa mittavindakassa anāgamanakāle evarūpaṁ natthi, idāni panassa āgatakālato paṭṭhāya parihāyāmā” ti taṁ pothetvā nīhariṁsu.

So attano dārake gahetvā aññattha gacchanto ekaṁ amanussapariggahaṁ aṭaviṁ pāvisi. Tatthassa amanussā dārake ca bhariyañca māretvā maṁsaṁ khādiṁsu. So tato palāyitvā tato tato āhiṇḍanto ekaṁ gambhīraṁ nāma paṭṭanagāmaṁ nāvāvissajjanadivase yeva patvā kammakārako hutvā nāvaṁ abhiruhi. Nāvā samuddapiṭṭhe sattāhaṁ gantvā sattame divase samuddamajjhe ākoṭetvā ṭhapitā viya aṭṭhāsi. Te kāḷakaṇṇisalākaṁ cāresuṁ, sattakkhattuṁ mittavindakasseva pāpuṇi. Manussā tassekaṁ veḷukalāpaṁ datvā hatthe gahetvā samuddapiṭṭhe khipiṁsu, tasmiṁ khittamatte nāvā agamāsi. Mittavindako [PTS 1.240] veḷukalāpe nipajjitvā samuddapiṭṭhe gacchanto kassapasammāsambuddhakāle rakkhitasīlassa phalena samuddapiṭṭhe ekasmiṁ phalikavimāne catasso devadhītaro paṭilabhitvā tāsaṁ santike sukhaṁ anubhavamāno sattāhaṁ vasi. Tā pana vimānapetiyo sattāhaṁ sukhaṁ anubhavanti, sattāhaṁ dukkhaṁ. Sattāhaṁ dukkhaṁ anubhavituṁ gacchamānā: “Yāva mayaṁ āgacchāma, tāva idheva hohī” ti vatvā agamaṁsu.

Mittavindako tāsaṁ gatakāle veḷukalāpe nipajjitvā purato gacchanto rajatavimāne aṭṭha devadhītaro labhi. Tato pi paraṁ gacchanto maṇivimāne soḷasa, kanakavimāne dvattiṁsa devadhītaro labhi. Tāsam-pi vacanaṁ akatvā parato gacchanto antaradīpake ekaṁ yakkhanagaraṁ addasa. Tatthekā yakkhinī ajarūpena vicarati. Mittavindako tassā yakkhinibhāvaṁ ajānanto: “Ajamaṁsaṁ khādissāmī” ti taṁ pāde aggahesi, sā yakkhānubhāvena taṁ ukkhipitvā khi pi. So tāya khitto samuddamatthakena gantvā bārāṇasiyaṁ parikhāpiṭṭhe ekasmiṁ kaṇṭakagumbamatthake patitvā pavaṭṭamāno bhūmiyaṁ patiṭṭhāsi. Tasmiñca samaye tasmiṁ parikhāpiṭṭhe rañño ajikā caramānā corā haranti. Ajikagopakā: “Core gaṇhissāmā” ti ekamantaṁ nilīnā aṭṭhaṁsu. Mittavindako pavaṭṭitvā bhūmiyaṁ ṭhito tā ajikā disvā cintesi: “Ahaṁ samudde ekasmiṁ dīpake ajikaṁ pāde gahetvā tāya khitto idha patito. Sace idāni ekaṁ ajikaṁ pāde gahessāmi, sā maṁ parato samuddapiṭṭhe vimānadevatānaṁ santike khipissatī” ti. So evaṁ ayoniso manasikaritvā ajikaṁ pāde gaṇhi, sā gahitamattā viravi. Ajikagopakā ito cito ca āgantvā taṁ gahetvā: “Ettakaṁ kālaṁ rājakule ajikakhādako esa coro” ti taṁ koṭṭetvā bandhitvā rañño santikaṁ nenti.

Tasmiṁ khaṇe bodhisatto pañcasatamāṇavakaparivuto nagarā nikkhamma nhāyituṁ gacchanto mittavindakaṁ disvā sañjānitvā te manusse āha: “tātā, ayaṁ amhākaṁ antevāsiko, kasmā naṁ gaṇhathā” ti? “Ajikacorako, ayya, ekaṁ ajikaṁ pāde gaṇhi, tasmā gahito” ti. “Tena hetaṁ [PTS 1.241] amhākaṁ dāsaṁ katvā detha, amhe nissāya jīvissatī” ti. Te, “sādhu ayyā” ti taṁ vissajjetvā agamaṁsu. Atha naṁ bodhisatto: “Mittavindaka, tvaṁ ettakaṁ kālaṁ kahaṁ vasī” ti pucchi. So sabbaṁ attanā katakammaṁ ārocesi. Bodhisatto: “Atthakāmānaṁ vacanaṁ akaronto evaṁ dukkhaṁ pāpuṇātī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

41. Yo atthakāmassa hitānukampino, ovajjamāno na karoti sāsanaṁ,
Ajiyā pādamolamba, mittako viya socatī ti.

Tattha atthakāmassā ti vuḍḍhiṁ icchantassa. Hitānukampino ti hitena anukampamānassa. Ovajjamāno ti mudukena hitacittena ovadiyamāno. Na karoti sāsanan-ti anusiṭṭhaṁ na karoti, dubbaco anovādako hoti. Mittako viya socatī ti yathāyaṁ mittavindako ajikāya pādaṁ gahetvā socati kilamati, evaṁ niccakālaṁ socatīti imāya gāthāya bodhisatto dhammaṁ desesi.

Evaṁ tena therena ettake addhāne tīsu yeva attabhāvesu kucchipūro laddhapubbo. Yakkhena hutvā ekadivasaṁ gabbhamalaṁ laddhaṁ, sunakhena hutvā ekadivasaṁ bhattavamanaṁ, parinibbānadivase dhammasenāpatissānubhāvena catumadhuraṁ laddhaṁ. Evaṁ parassa lābhantarāyakaraṇaṁ nāma mahādosanti veditabbaṁ. Tasmiṁ pana kāle so pi ācariyo mittavindako pi yathākammaṁ gato.

Satthā: “Evaṁ, bhikkhave, attano appalābhibhāvañca ariyadhammalābhibhāvañca sayam-eva esa akāsī” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mittavindako losakatissatthero ahosi, disāpāmokkhācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Losakajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 42: Kapotajātakavaṇṇanā

Yo atthakāmassā ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ lolabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tassa lolabhāvo navakanipāte kākajātake (JA. 434) āvi bhavissati. Tadā pana taṁ bhikkhū: “Ayaṁ, bhante, bhikkhu lolo” ti satthu ārocesuṁ. Atha naṁ satthā: “Saccaṁ kira [PTS 1.242] tvaṁ bhikkhu lolosī” ti pucchi. “Āma, bhante” ti. Satthā: “Pubbe pi tvaṁ bhikkhu lolo lolakāraṇā jīvitakkhayaṁ patto, paṇḍitā pi taṁ nissāya attano vasanaṭṭhānā parihīnā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto pārāvatayoniyaṁ nibbatti. Tadā bārāṇasivāsino puññakāmatāya tasmiṁ tasmiṁ ṭhāne sakuṇānaṁ sukhavasanatthāya thusapacchiyo olambenti. Bārāṇasiseṭṭhino pi bhattakārako attano mahānase ekaṁ thusapacchiṁ olambetvā ṭhapesi, bodhisatto tattha vāsaṁ kappesi. So pāto va nikkhamitvā gocare caritvā sāyaṁ āgantvā tattha vasanto kālaṁ khepesi. Athekadivasaṁ eko kāko mahānasamatthakena gacchanto ambilānambilamacchamaṁsānaṁ dhūpanavāsaṁ ghāyitvā lobhaṁ uppādetvā: “Kaṁ nu kho nissāya imaṁ macchamaṁsaṁ labhissāmī” ti avidūre nisīditvā pariggaṇhanto sāyaṁ bodhisattaṁ āgantvā mahānasaṁ pavisantaṁ disvā: “Imaṁ pārāvataṁ nissāya macchamaṁsaṁ labhissāmī” ti punadivase pāto va āgantvā bodhisattassa nikkhamitvā gocaratthāya gamanakāle piṭṭhito piṭṭhito agamāsi. Atha naṁ bodhisatto: “Kasmā tvaṁ, samma, amhehi saddhiṁ carasī” ti āha. “Sāmi, tumhāhaṁ kiriyā mayhaṁ ruccati, ito paṭṭhāya tumhe upaṭṭhahissāmī” ti. “Samma, tumhe aññagocarā, mayaṁ aññagocarā, tumhehi amhākaṁ upaṭṭhānaṁ dukkaran”-ti. “Sāmi, tumhākaṁ gocaraggahaṇakāle aham-pi gocaraṁ gahetvā tumhehi saddhiṁ yeva gamissāmī” ti. “Sādhu, kevalaṁ te appamattena bhavitabban”-ti evaṁ bodhisatto kākaṁ ovaditvā gocaraṁ caranto tiṇabījādīni khādati. Bodhisattassa pana gocaraggahaṇakāle kāko gantvā gomayapiṇḍaṁ apanetvā pāṇake khāditvā udaraṁ pūretvā bodhisattassa santikaṁ āgantvā: “Sāmi, tumhe ativelaṁ caratha, atibahubhakkhena nāma bhavituṁ na vaṭṭatī” ti vatvā bodhisattena gocaraṁ gahetvā sāyaṁ āgacchantena saddhiṁ yeva mahānasaṁ pāvisi. Bhattakārako [PTS 1.243] “amhākaṁ kapoto aññam-pi gahetvā āgato” ti kākassa pi pacchiṁ ṭhapesi. Tato paṭṭhāya dve janā vasanti.

Athekadivasaṁ seṭṭhissa bahuṁ macchamaṁsaṁ āhariṁsu. Taṁ ādāya bhattakārako mahānase tattha tattha olambesi. Kāko taṁ disvā lobhaṁ uppādetvā: “Sve gocarabhūmiṁ agantvā mayā idam-eva khāditabban”-ti rattiṁ nitthunanto nipajji. Punadivase bodhisatto gocarāya gacchanto: “Ehi, samma, kākā” ti āha. “Sāmi, tumhe gacchatha, mayhaṁ kucchirogo atthī” ti. “Samma, kākānaṁ kucchirogo nāma na kadāci bhūtapubbo, rattiṁ tīsu yāmesu ekekasmiṁ yāme mucchitā honti, dīpavaṭṭiṁ gilitakāle pana nesaṁ muhuttaṁ titti hoti, tvaṁ imaṁ macchamaṁsaṁ khāditukāmo bhavissasi, ehi manussaparibhogo nāma tumhākaṁ dupparibhuñjiyo, mā evarūpaṁ akāsi, mayā saddhiṁ yeva gocarāya gacchāhī” ti. “Na sakkomi, sāmī” ti. “Tena hi paññāyissasi sakena kammena, lobhavasaṁ agantvā appamatto hohī” ti taṁ ovaditvā bodhisatto gocarāya gato.

Bhattakārako nānappakāraṁ macchamaṁsavikatiṁ sampādetvā usumanikkhamanatthaṁ bhājanāni thokaṁ vivaritvā rasaparissāvanakaroṭiṁ bhājanamatthake ṭhapetvā bahi nikkhamitvā sedaṁ puñchamāno aṭṭhāsi. Tasmiṁ khaṇe kāko pacchito sīsaṁ ukkhipitvā bhattagehaṁ olokento tassa nikkhantabhāvaṁ ñatvā: “Ayaṁdāni mayhaṁ manorathaṁ pūretvā maṁsaṁ khādituṁ kālo, kiṁ nu kho mahāmaṁsaṁ khādāmi, udāhu cuṇṇikamaṁsan”-ti cintetvā: “Cuṇṇikamaṁsena nāma khippaṁ kucchiṁ pūretuṁ na sakkā, mahantaṁ maṁsakhaṇḍaṁ āharitvā pacchiyaṁ nikkhipitvā khādamāno nipajjissāmī” ti pacchito uppatitvā rasakaroṭiyaṁ nilīyi. Sā: “Kirī” ti saddamakāsi. Bhattakārako taṁ saddaṁ sutvā: “Kiṁ nu kho etan”-ti paviṭṭho kākaṁ disvā: “Ayaṁ duṭṭhakāko mahāseṭṭhino pakkamaṁsaṁ khāditukāmo, ahaṁ kho pana seṭṭhiṁ nissāya jīvāmi, na imaṁ bālaṁ, kiṁ me iminā” ti dvāraṁ pidhāya kākaṁ gahetvā sakalasarīre pattāni [PTS 1.244] luñcitvā allasiṅgīveraloṇajīrakādayo koṭṭetvā ambilatakkena āloḷetvā tenassa sakalasarīraṁ makkhetvā taṁ kākaṁ pacchiyaṁ khi pi. So adhimattavedanābhibhūto nitthunanto nipajji.

Bodhisatto sāyaṁ āgantvā taṁ byasanappattaṁ disvā: “Lolakāka, mama vacanaṁ akatvā tava lobhaṁ nissāya mahādukkhaṁ pattosī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

42. Yo atthakāmassa hitānukampino, ovajjamāno na karoti sāsanaṁ,
Kapotakassa vacanaṁ akatvā, amittahatthatthagato va setī ti.

Tattha kapotakassa vacanaṁ akatvā ti pārāvatassa hitānusāsanavacanaṁ akatvā. Amittahatthatthagato va setī ti amittānaṁ anatthakārakānaṁ dukkhuppādakapuggalānaṁ hatthatthaṁ hatthapathaṁ gato ayaṁ kāko viya so puggalo mahantaṁ byasanaṁ patvā anusocamāno setīti.

Bodhisatto imaṁ gāthaṁ vatvā: “Idāni mayā ca imasmiṁ ṭhāne na sakkā vasitun”-ti aññattha gato. Kāko pi tattheva jīvitakkhayaṁ patto. Atha naṁ bhattakārako saddhiṁ pacchiyā gahetvā saṅkāraṭṭhāne chaḍḍesi.

Satthāpi: “Na tvaṁ bhikkhu idāneva lolo, pubbe pi lolo yeva, tañca pana te lolyaṁ nissāya paṇḍitā pi sakāvāsā parihīnā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne so bhikkhu anāgāmiphalaṁ patto. Satthā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kāko lolabhikkhu ahosi, pārāvato pana aham-eva ahosin”-ti.

Kapotajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 43: Veḷukajātakavaṇṇanā

Yo atthakāmassā ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ dubbacabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi bhagavā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu dubbacosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Na tvaṁ bhikkhu idāneva dubbaco, pubbe pi dubbaco yeva, dubbacattā yeva [PTS 1.245] ca paṇḍitānaṁ vacanaṁ akatvā sappamukhe jīvitakkhayaṁ patto” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsiraṭṭhe mahābhogakule nibbatto viññutaṁ patvā kāmesu ādīnavaṁ nekkhamme cānisaṁsaṁ disvā kāme pahāya himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā kasiṇaparikammaṁ katvā pañcābhiññā aṭṭha samāpattiyo ca uppādetvā jhānasukhena vītināmento aparabhāge mahāparivāro pañcahi tāpasasatehi parivuto gaṇassa satthā hutvā vihāsi. Atheko āsivisapotako attano dhammatāya caranto aññatarassa tāpasassa assamapadaṁ patto. Tāpaso tasmiṁ puttasinehaṁ uppādetvā taṁ ekasmiṁ veḷupabbe sayāpetvā paṭijaggati. Tassa veḷupabbe sayanato: “Veḷuko” tveva nāmaṁ akaṁsu. Taṁ puttasinehena paṭijagganato tāpasassa: “Veḷukapitā” tveva nāmaṁ akaṁsu.

Tadā bodhisatto: “Eko kira tāpaso āsivisaṁ paṭijaggatī” ti sutvā taṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ āsivisaṁ paṭijaggasī” ti pucchitvā: “Saccan”-ti vutte: “Āsivisena saddhiṁ vissāso nāma natthi, mā evaṁ jaggāhī” ti āha. “So me ācariya putto, nāhaṁ tena vinā vattituṁ sakkhissāmī” ti. “Tena hi etasseva santikā jīvitakkhayaṁ pāpuṇissasī” ti. Tāpaso bodhisattassa vacanaṁ na gaṇhi, āsivisam-pi jahituṁ nāsakkhi. Tato katipāhaccayeneva sabbe tāpasā phalāphalatthāya gantvā gataṭṭhāne phalāphalassa sulabhabhāvaṁ disvā dve tayo divase tattheva vasiṁsu, veḷukapitā pi tehi saddhiṁ gacchanto āsivisaṁ veḷupabbe yeva sayāpetvā pidahitvā gato. So puna tāpasehi saddhiṁ dvīhatīhaccayena āgantvā: “Veḷukassa gocaraṁ dassāmī” ti veḷupabbaṁ ugghāṭetvā: “Ehi, puttaka, chātakosī” ti hatthaṁ pasāresi. Āsiviso dvīhatīhaṁ nirāhāratāya kujjhitvā pasāritahatthaṁ ḍaṁsitvā tāpasaṁ tattheva jīvitakkhayaṁ pāpetvā araññaṁ pāvisi. Tāpasā taṁ disvā bodhisattassa ārocesuṁ. Bodhisatto [PTS 1.246] tassa sarīrakiccaṁ kāretvā isigaṇassa majjhe nisīditvā isīnaṁ ovādavasena imaṁ gāthamāha.

43. Yo atthakāmassa hitānukampino, ovajjamāno na karoti sāsanaṁ,
Evaṁ so nihato seti, veḷukassa yathā pitā ti.

Tattha evaṁ so nihato setī ti yo hi isīnaṁ ovādaṁ na gaṇhāti, so yathā esa tāpaso āsivisamukhe pūtibhāvaṁ patvā nihato seti, evaṁ mahāvināsaṁ patvā nihato setī ti attho. Evaṁ bodhisatto isigaṇaṁ ovaditvā cattāro brahmavihāre bhāvetvā āyupariyosāne brahmaloke uppajji.

Satthā: “Na tvaṁ bhikkhu idāneva dubbaco, pubbe pi dubbaco yeva, dubbacabhāveneva ca āsivisamukhe pūtibhāvaṁ patto” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā veḷukapitā dubbacabhikkhu ahosi, sesaparisā buddhaparisā, gaṇasatthā pana aham-eva ahosin”-ti.

Veḷukajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 44: Makasajātakavaṇṇanā

Seyyo amitto ti idaṁ satthā magadhesu cārikaṁ caramāno aññatarasmiṁ gāmake bālagāmikamanusse ārabbha kathesi. Tathāgato kira ekasmiṁ samaye sāvatthito magadharaṭṭhaṁ gantvā tattha cārikaṁ caramāno aññataraṁ gāmakaṁ sampāpuṇi. So ca gāmako yebhuyyena andhabālamanussehi yeva ussanno. Tatthekadivasaṁ te andhabālamanussā sannipatitvā: “Bho, amhe araññaṁ pavisitvā kammaṁ karonte makasā khādanti, tappaccayā amhākaṁ kammacchedo hoti, sabbeva dhanūni ceva āvudhāni ca ādāya gantvā makasehi saddhiṁ yujjhitvā sabbamakase vijjhitvā chinditvā ca māressāmā” ti mantayitvā araññaṁ gantvā: “Makase vijjhissāmā” ti aññamaññaṁ vijjhitvā ca paharitvā ca dukkhappattā āgantvā antogāme ca gāmamajjhe ca gāmadvāre ca nipajjiṁsu.

Satthā bhikkhusaṅghaparivuto taṁ gāmaṁ piṇḍāya pāvisi. Avasesā paṇḍitamanussā bhagavantaṁ disvā gāmadvāre maṇḍapaṁ kāretvā buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa [PTS 1.247] mahādānaṁ datvā satthāraṁ vanditvā nisīdiṁsu. Satthā tasmiṁ tasmiṁ ṭhāne patitamanusse disvā te upāsake pucchi: “Bahū ime gilānā manussā, kiṁ etehi katan”-ti? “Bhante, ete manussā ‘makasayuddhaṁ karissāmā’ ti gantvā aññamaññaṁ vijjhitvā sayaṁ gilānā jātā” ti. Satthā: “Na idāneva andhabālamanussā ‘makase paharissāmā’ ti attānaṁ paharanti, pubbe pi ‘makasaṁ paharissāmā’ ti paraṁ paharaṇakamanussā ahesuṁyevā” ti vatvā tehi manussehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto vaṇijjāya jīvikaṁ kappeti. Tadā kāsiraṭṭhe ekasmiṁ paccantagāme bahū vaḍḍhakī vasanti. Tattheko khalitavaḍḍhakī rukkhaṁ tacchati, athassa eko makaso tambalohathālakapiṭṭhisadise sīse nisīditvā sattiyā paharanto viya sīsaṁ mukhatuṇḍakena vijjhi. So attano santike nisinnaṁ puttaṁ āha: “tāta, mayhaṁ sīsaṁ makaso sattiyā paharanto viya vijjhati, vārehi nan”-ti. “Tāta, adhivāsehi, ekappahāreneva taṁ māressāmī” ti. Tasmiṁ samaye bodhisatto pi attano bhaṇḍaṁ pariyesamāno taṁ gāmaṁ patvā tassā vaḍḍhakisālāya nisinno hoti. Atha so vaḍḍhakī puttaṁ āha: “tāta, imaṁ makasaṁ vārehī” ti. So: “Vāressāmi, tātā” ti tikhiṇaṁ mahāpharasuṁ ukkhipitvā pitu piṭṭhipasse ṭhatvā: “Makasaṁ paharissāmī” ti pitu matthakaṁ dvidhā bhindi, vaḍḍhakī tattheva jīvitakkhayaṁ patto.

Bodhisatto tassa taṁ kammaṁ disvā: “Paccāmitto pi paṇḍito va seyyo. So hi daṇḍabhayena pi manusse na māressatī” ti cintetvā imaṁ gāthamāha.

44. Seyyo amitto matiyā upeto, na tveva mitto mativippahīno,
Makasaṁ vadhissan’-ti hi eḷamūgo, putto pitu abbhidā uttamaṅgan-ti.

Tattha [PTS 1.248] seyyo ti pavaro uttamo. Matiyā upeto ti paññāya samannāgato. Eḷamūgo ti lālāmukho bālo. Putto pitu abbhidā uttamaṅgan-ti attano bālatāya putto pi hutvā pitu uttamaṅgaṁ matthakaṁ: “Makasaṁ paharissāmī” ti dvidhā bhindi. Tasmā bālamittato paṇḍitaamitto va seyyoti imaṁ gāthaṁ vatvā bodhisatto uṭṭhāya yathākammaṁ gato. Vaḍḍhakissa pi ñātakā sarīrakiccaṁ akaṁsu.

Satthā: “Evaṁ upāsakā pubbe pi ‘makasaṁ paharissāmā’ ti paraṁ paharaṇakamanussā ahesuṁyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā gāthaṁ vatvā pakkanto paṇḍitavāṇijo pana aham-eva ahosin”-ti.

Makasajātakavaṇṇanā catutthā

JA 45: Rohiṇijātakavaṇṇanā

Seyyo amitto tiidaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ anāthapiṇḍikaseṭṭhino dāsiṁ ārabbha kathesi. Anāthapiṇḍikassa kira ekā rohiṇī nāma dāsī ahosi. Tassā vīhipaharaṇaṭṭhāne āgantvā mahallikā mātā nipajji, taṁ makkhikā parivāretvā sūciyāvijjhamānā viya khādanti. Sā dhītaraṁ āha: “amma, makkhikā maṁ khādanti, etā vārehī” ti. Sā: “Vāressāmi, ammā” ti musalaṁ ukkhipitvā: “Mātu sarīre makkhikā māretvā vināsaṁ pāpessāmī” ti mātaraṁ musalena paharitvā jīvitakkhayaṁ pāpesi. Taṁ disvā: “Mātā me matā” ti rodituṁ ārabhi. Taṁ pavattiṁ seṭṭhissa ārocesuṁ. Seṭṭhi tassā sarīrakiccaṁ kāretvā vihāraṁ gantvā sabbaṁ taṁ pavattiṁ satthu ārocesi. Satthā: “Na kho, gahapati, esā ‘mātu sarīre makkhikā māressāmī’ ti idāneva musalena paharitvā mātaraṁ māresi, pubbe pi māresiyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto seṭṭhikule nibbattitvā pituaccayena seṭṭhiṭṭhānaṁ pāpuṇi. Tassā pi rohiṇī yeva nāma dāsī ahosi. Sā pi attano vīhipaharaṇaṭṭhānaṁ āgantvā nipannaṁ mātaraṁ: “Makkhikā me, amma, vārehī” ti vuttā evam-eva musalena paharitvā mātaraṁ jīvitakkhayaṁ pāpetvā rodituṁ ārabhi. Bodhisatto taṁ pavattiṁ [PTS 1.249] sutvā: “Amitto pi hi imasmiṁ loke paṇḍito va seyyo” ti cintetvā imaṁ gāthamāha.

45. Seyyo amitto medhāvī, yañce bālānukampako,
Passa rohiṇikaṁ jammiṁ, mātaraṁ hantvāna socatī ti.

Tattha medhāvī ti paṇḍito ñāṇī vibhāvī. Yañce bālānukampako ti ettha yan-ti liṅgavipallāso kato, ce ti nāmatthe nipāto. Yo nāma bālo anukampako, tato sataguṇena sahassaguṇena paṇḍito amitto honto pi seyyoyevā ti attho. Atha vā yan-ti paṭisedhanatthe nipāto, no ce bālānukampakoti attho. Jammin-ti lāmikaṁ dandhaṁ. Mātaraṁ hantvāna socatīti: “Makkhikā māressāmī” ti mātaraṁ hantvā idāni ayaṁ bālā sayam-eva rodati paridevati. Iminā kāraṇena imasmiṁ loke amitto pi paṇḍito seyyoti bodhisatto paṇḍitaṁ pasaṁsanto imāya gāthāya dhammaṁ desesi.

Satthā: “Na kho, gahapati, esā idāneva ‘makkhikā māressāmī’ ti mātaraṁ ghātesi, pubbe pi ghātesiyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mātā yeva mātā ahosi, dhītā yeva dhītā, mahāseṭṭhi pana aham-eva ahosin”-ti.

Rohiṇijātakavaṇṇanā pañcamā

JA 46: Ārāmadūsakajātakavaṇṇanā

Na ve anatthakusalenā ti idaṁ satthā aññatarasmiṁ kosalagāmake viharanto uyyānadūsakaṁ ārabbha kathesi. Satthā kira kosalesu cārikaṁ caramāno aññataraṁ gāmakaṁ sampāpuṇi. Tattheko kuṭumbiko tathāgataṁ nimantetvā attano uyyāne nisīdāpetvā buddhappamukhassa saṅghassa mahādānaṁ datvā: “Bhante, yathāruciyā imasmiṁ uyyāne vicarathā” ti āha. Bhikkhū uṭṭhāya uyyānapālaṁ gahetvā uyyāne vicarantā ekaṁ aṅgaṇaṭṭhānaṁ disvā uyyānapālaṁ pucchiṁsu: “Upāsaka, imaṁ uyyānaṁ aññattha sandacchāyaṁ, imasmiṁ pana ṭhāne na koci rukkho vā gaccho vā atthi, kiṁ nu kho kāraṇan”-ti? “Bhante, imassa uyyānassa ropanakāle eko gāmadārako udakaṁ siñcanto imasmiṁ ṭhāne rukkhapotake ummūlaṁ katvā mūlappamāṇena udakaṁ siñci [PTS 1.250]. Te rukkhapotakā milāyitvā matā. Iminā kāraṇena idaṁ ṭhānaṁ aṅgaṇaṁ jātan”-ti. Bhikkhū satthāraṁ upasaṅkamitvā etamatthaṁ ārocesuṁ. Satthā: “Na, bhikkhave, so gāmadārako idāneva ārāmadūsako, pubbe pi ārāmadūsakoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bārāṇasiyaṁ nakkhattaṁ ghosayiṁsu. Nakkhattabherisaddasavanakālato paṭṭhāya sakalanagaravāsino nakkhattanissitakā hutvā vicaranti. Tadā rañño uyyāne bahū makkaṭā vasanti. Uyyānapālo cintesi: “Nagare nakkhattaṁ ghuṭṭhaṁ, ime vānare ‘udakaṁ siñcathā’ ti vatvā ahaṁ nakkhattaṁ kīḷissāmī” ti jeṭṭhakavānaraṁ upasaṅkamitvā: “Samma vānarajeṭṭhaka, imaṁ uyyānaṁ tumhākam-pi bahūpakāraṁ, tumhe ettha pupphaphalapallavāni khādatha, nagare nakkhattaṁ ghuṭṭhaṁ, ahaṁ nakkhattaṁ kīḷissāmi. Yāvāhaṁ āgacchāmi, tāva imasmiṁ uyyāne rukkhapotakesu udakaṁ siñcituṁ sakkhissathā” ti pucchi. “Sādhu, siñcissāmī” ti. “Tena hi appamattā hothā” ti udakasiñcanatthāya tesaṁ cammakuṭe ca dārukuṭe ca datvā gato. Vānarā cammakuṭe ceva dārukuṭe ca gahetvā rukkhapotakesu udakaṁ siñcanti. Atha ne vānarajeṭṭhako evamāha: “Bhonto vānarā, udakaṁ nāma rakkhitabbaṁ, tumhe rukkhapotakesu udakaṁ siñcantā uppāṭetvā uppāṭetvā mūlaṁ oloketvā gambhīragatesu mūlesu bahuṁ udakaṁ siñcatha, agambhīragatesu appaṁ, pacchā amhākaṁ udakaṁ dullabhaṁ bhavissatī” ti. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tathā akaṁsu.

Tasmiṁ samaye eko paṇḍitapuriso rājuyyāne te vānare tathā karonte disvā evamāha: “Bhonto vānarā, kasmā tumhe rukkhapotake uppāṭetvā uppāṭetvā mūlappamāṇena udakaṁ siñcathā” ti? Te: “Evaṁ no vānarajeṭṭhako ovadatī” ti āhaṁsu. So taṁ vacanaṁ sutvā: “Aho vata bho bālā apaṇḍitā, ‘atthaṁ karissāmā’ ti anattham-eva karontī” ti cintetvā imaṁ gāthamāha.

46. Na [PTS 1.251] ve anatthakusalena, atthacariyā sukhāvahā,
Hāpeti atthaṁ dummedho, ka pi ārāmiko yathā ti.

Tattha ve ti nipātamattaṁ. Anatthakusalenā ti anatthe anāyatane kusalena, atthe āyatane kāraṇe akusalena vā ti attho. Atthacariyā ti vuḍḍhikiriyā. Sukhāvahā ti evarūpena anatthakusalena kāyikacetasikasukhasaṅkhātassa atthassa cariyā na sukhāvahā, na sakkā āvahitunti attho. Kiṁkāraṇā? Ekanteneva hi hāpeti atthaṁ dummedho ti, bālapuggalo: “Atthaṁ karissāmī” ti atthaṁ hāpetvā anattham-eva karoti. Ka pi ārāmiko yathā ti yathā ārāme niyutto ārāmarakkhanako makkaṭo: “Atthaṁ karissāmī” ti anattham-eva karoti, evaṁ yo koci anatthakusalo, tena na sakkā atthacariyaṁ āvahituṁ, so ekaṁsena atthaṁ hāpetiyevā ti. Evaṁ so paṇḍito puriso imāya gāthāya vānarajeṭṭhakaṁ garahitvā attano parisaṁ ādāya uyyānā nikkhami.

Satthāpi: “Na, bhikkhave, esa gāmadārako idāneva ārāmadūsako, pubbe pi ārāmadūsakoyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā vānarajeṭṭhako ārāmadūsakagāmadārako ahosi, paṇḍitapuriso pana aham-eva ahosin”-ti.

Ārāmadūsakajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 47: Vāruṇidūsakajātakavaṇṇanā

Na ve anatthakusalenā ti idaṁ satthā jetavane viharanto vāruṇidūsakaṁ ārabbha kathesi. Anāthapiṇḍikassa kira sahāyo eko vāruṇivāṇijo tikhiṇaṁ vāruṇiṁ yojetvā hiraññasuvaṇṇādīni gahetvā vikkiṇanto mahājane sannipatite: “Tāta, tvaṁ mūlaṁ gahetvā vāruṇiṁ dehī” ti antevāsikaṁ āṇāpetvā sayaṁ nhāyituṁ agamāsi. Antevāsiko mahājanassa vāruṇiṁ dento manusse antarantarā loṇasakkharā āharāpetvā khādante disvā: “Ayaṁ surā aloṇikā bhavissati, loṇamettha pakkhipissāmī” ti surācāṭiyaṁ nāḷimattaṁ loṇaṁ pakkhipitvā tesaṁ suraṁ adāsi. Te mukhaṁ pūretvā pūretvā chaḍḍetvā: “Kiṁ te katan”-ti pucchiṁsu. “Tumhe suraṁ pivitvā loṇaṁ āharāpente disvā loṇena yojesin”-ti. “Evarūpaṁ nāma manāpaṁ vāruṇiṁ nāsesi bālā” ti taṁ garahitvā uṭṭhāyuṭṭhāya pakkantā. Vāruṇivāṇijo āgantvā ekam-pi adisvā [PTS 1.252] “vāruṇipāyakā kahaṁ gatā” ti pucchi, so tamatthaṁ ārocesi. Atha naṁ ācariyo: “Bāla, evarūpā nāma te surā nāsitā” ti garahitvā imaṁ kāraṇaṁ anāthapiṇḍikassa ārocesi. Anāthapiṇḍiko: “Atthidāni me idaṁ kathāpābhatan”-ti jetavanaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā etamatthaṁ ārocesi. Satthā: “Na esa, gahapati, idāneva vāruṇidūsako, pubbe pi vāruṇidūsakoyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bārāṇasiyaṁ seṭṭhi ahosi. Taṁ upanissāya eko vāruṇivāṇijo jīvati. So tikhiṇaṁ suraṁ yojetvā: “Imaṁ vikkiṇāhī” ti antevāsikaṁ vatvā nhāyituṁ gato. Antevāsiko tasmiṁ gatamatte yeva surāya loṇaṁ pakkhipitvā imināva nayena suraṁ vināsesi. Athassa ācariyo āgantvā taṁ kāraṇaṁ ñatvā seṭṭhissa ārocesi. Seṭṭhi: “Anatthakusalā nāma bālā ‘atthaṁ karissāmā’ ti anattham-eva karontī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

47. Na ve anatthakusalena, atthacariyā sukhāvahā,
Hāpeti atthaṁ dummedho, koṇḍañño vāruṇiṁ yathā ti.

Tattha koṇḍañño vāruṇiṁ yathā ti yathā ayaṁ koṇḍaññanāmako antevāsiko: “Atthaṁ karissāmī” ti loṇaṁ pakkhipitvā vāruṇiṁ hāpesi parihāpesi vināsesi, evaṁ sabbo pi anatthakusalo atthaṁ hāpetīti bodhisatto imāya gāthāya dhammaṁ desesi.

Satthāpi: “Na esa gahapati idāneva vāruṇidūsako, pubbe pi vāruṇidūsakoyevā” ti vatvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā vāruṇidūsako idāni pi vāruṇidūsako va ahosi, bārāṇasiseṭṭhi pana aham-eva ahosin”-ti.

Vāruṇidūsakajātakavaṇṇanā sattamā

JA 48: Vedabbajātakavaṇṇanā

Anupāyena yo atthan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto dubbacabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi bhikkhuṁ satthā: “Na tvaṁ bhikkhu idāneva dubbaco, pubbe pi dubbaco yeva, teneva [PTS 1.253] ca kāraṇena paṇḍitānaṁ vacanaṁ akatvā tiṇhena asinā dvidhā katvā chinno hutvā magge nipatittha, tañca ekakaṁ nissāya purisasahassaṁ jīvitakkhayaṁ pattan”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente ekasmiṁ gāmake aññataro brāhmaṇo vedabbaṁ nāma mantaṁ jānāti. So kira manto anaggho mahāraho, nakkhattayoge laddhe taṁ mantaṁ parivattetvā ākāse ullokite ākāsato sattaratanavassaṁ vassati. Tadā bodhisatto tassa brāhmaṇassa santike sippaṁ uggaṇhāti. Athekadivasaṁ brāhmaṇo bodhisattaṁ ādāya kenacideva karaṇīyena attano gāmā nikkhamitvā cetaraṭṭhaṁ agamāsi, antarāmagge ca ekasmiṁ araññaṭṭhāne pañcasatā pesanakacorā nāma panthaghātaṁ karonti. Te bodhisattañca vedabbabrāhmaṇañca gaṇhiṁsu. Kasmā panete: “Pesanakacorā” ti vuccanti? Te kira dve jane gahetvā ekaṁ dhanāharaṇatthāya pesenti, tasmā: “Pesanakacorā” tveva vuccanti. Te pi ca pitāputte gahetvā pitaraṁ: “Tvaṁ amhākaṁ dhanaṁ āharitvā puttaṁ gahetvā yāhī” ti vadanti. Etenupāyena mātudhītaro gahetvā mātaraṁ vissajjenti, jeṭṭhakaniṭṭhe gahetvā jeṭṭhabhātikaṁ vissajjenti, ācariyantevāsike gahetvā antevāsikaṁ vissajjenti. Te tasmiṁ kāle vedabbabrāhmaṇaṁ gahetvā bodhisattaṁ vissajjesuṁ.

Bodhisatto ācariyaṁ vanditvā: “Ahaṁ ekāhadvīhaccayena āgamissāmi, tumhe mā bhāyittha, apica kho pana mama vacanaṁ karotha, ajja dhanavassāpanakanakkhattayogo bhavissati, mā kho tumhe dukkhaṁ asahantā mantaṁ parivattetvā dhanaṁ vassāpayittha. Sace vassāpessatha, tumhe ca vināsaṁ pāpuṇissatha, ime ca pañcasatā corā” ti evaṁ ācariyaṁ ovaditvā dhanatthāya agamāsi. Corā pi sūriye atthaṅgate brāhmaṇaṁ bandhitvā nipajjāpesuṁ. Taṅkhaṇaññeva pācīnalokadhātuto paripuṇṇacandamaṇḍalaṁ uṭṭhahi. Brāhmaṇo nakkhattaṁ olokento: “Dhanavassāpanakanakkhattayogo [PTS 1.254] laddho, kiṁ me dukkhena anubhūtena, mantaṁ parivattetvā ratanavassaṁ vassāpetvā corānaṁ dhanaṁ datvā yathāsukhaṁ gamissāmī” ti cintetvā core āmantesi: “Bhonto corā, tumhe maṁ kimatthāya gaṇhathā” ti? “Dhanatthāya, ayyā” ti. “Sace vo, dhanena attho, khippaṁ maṁ bandhanā mocetvā sīsaṁ nhāpetvā ahatavatthāni acchādetvā gandhehi vilimpāpetvā pupphāni pilandhāpetvā ṭhapethā” ti. “Corā tassa kathaṁ sutvā tathā akaṁsu”.

Brāhmaṇo nakkhattayogaṁ ñatvā mantaṁ parivattetvā ākāsaṁ ullokesi, tāvadeva ākāsato ratanāni patiṁsu. Corā taṁ dhanaṁ saṅkaḍḍhitvā uttarāsaṅgesu bhaṇḍikaṁ katvā pāyiṁsu. Brāhmaṇo pi tesaṁ pacchato va agamāsi. Atha te core aññe pañcasatā corā gaṇhiṁsu. “Kimatthaṁ amhe gaṇhathā” ti ca vuttā: “Dhanatthāyā” ti āhaṁsu. “Yadi vo dhanena attho, etaṁ brāhmaṇaṁ gaṇhatha, eso ākāsaṁ ulloketvā dhanaṁ vassāpesi, amhākampetaṁ eteneva dinnan”-ti. Corā core vissajjetvā: “Amhākam-pi dhanaṁ dehī” ti brāhmaṇaṁ gaṇhiṁsu. Brāhmaṇo: “Ahaṁ tumhākaṁ dhanaṁ dadeyyaṁ, dhanavassāpanakanakkhattayogo pana ito saṁvaccharamatthake bhavissati. Yadi vo dhanenattho, adhivāsetha, tadā dhanavassaṁ vassāpessāmī” ti āha. Corā kujjhitvā: “Ambho, duṭṭhabrāhmaṇa, aññesaṁ idāneva dhanaṁ vassāpetvā amhe aññaṁ saṁvaccharaṁ adhivāsāpesī” ti tiṇhena asinā brāhmaṇaṁ dvidhā chinditvā magge chaḍḍetvā vegena anubandhitvā tehi corehi saddhiṁ yujjhitvā te sabbe pi māretvā dhanaṁ ādāya puna dve koṭṭhāsā hutvā aññamaññaṁ yujjhitvā aḍḍhateyyāni purisasatāni ghātetvā etena upāyena yāva dve janā avasiṭṭhā ahesuṁ, tāva aññamaññaṁ ghātayiṁsu. Evaṁ taṁ purisasahassaṁ vināsaṁ pattaṁ.

Te pana dve janā upāyena taṁ dhanaṁ āharitvā ekasmiṁ gāmasamīpe gahanaṭṭhāne dhanaṁ paṭicchādetvā eko khaggaṁ gahetvā [PTS 1.255] rakkhanto nisīdi, eko taṇḍule gahetvā bhattaṁ pacāpetuṁ gāmaṁ pāvisi. Lobho ca nāmesa vināsamūlamevā ti dhanasantike nisinno cintesi: “Tasmiṁ āgate idaṁ dhanaṁ dve koṭṭhāsā bhavissanti, yaṁnūnāhaṁ taṁ āgatamattam-eva khaggena paharitvā ghāteyyan”-ti. So khaggaṁ sannayhitvā tassa āgamanaṁ olokento nisīdi. Itaro pi cintesi: “Taṁ dhanaṁ dve koṭṭhāsā bhavissanti, yaṁnūnāhaṁ bhatte visaṁ pakkhipitvā taṁ purisaṁ bhojetvā jīvitakkhayaṁ pāpetvā ekako va dhanaṁ gaṇheyyan”-ti. So niṭṭhite bhatte sayaṁ bhuñjitvā sesake visaṁ pakkhipitvā taṁ ādāya tattha agamāsi. Taṁ bhattaṁ otāretvā ṭhitamattam-eva itaro khaggena dvidhā chinditvā taṁ paṭicchannaṭṭhāne chaḍḍetvā tañca bhattaṁ bhuñjitvā sayam-pi tattheva jīvitakkhayaṁ pāpuṇi. Evañca taṁ dhanaṁ nissāya sabbeva vināsaṁ pāpuṇiṁsu.

Bodhisatto pi kho ekāhadvīhaccayena dhanaṁ ādāya āgato tasmiṁ ṭhāne ācariyaṁ adisvā vippakiṇṇaṁ pana dhanaṁ disvā: “Ācariyena mama vacanaṁ akatvā dhanaṁ vassāpitaṁ bhavissati, sabbehi vināsaṁ pattehi bhavitabban”-ti mahāmaggena pāyāsi. Gacchanto ācariyaṁ mahāmagge dvidhā chinnaṁ disvā: “Mama vacanaṁ akatvā mato” ti dārūni uddharitvā citakaṁ katvā ācariyaṁ jhāpetvā vanapupphehi pūjetvā purato gacchanto jīvitakkhayaṁ patte pañcasate, purato aḍḍhateyyasateti anukkamena avasāne dve jane jīvitakkhayaṁ patte disvā cintesi: “Imaṁ dvīhi ūnaṁ purisasahassaṁ vināsaṁ pattaṁ, aññehi dvīhi corehi bhavitabbaṁ, te pi santhambhituṁ na sakkhissanti, kahaṁ nu kho te gatā” ti gacchanto tesaṁ dhanaṁ ādāya gahanaṭṭhānaṁ paviṭṭhamaggaṁ disvā gacchanto bhaṇḍikabaddhassa dhanassa rāsiṁ disvā ekaṁ bhattapātiṁ avattharitvā mataṁ addasa. Tato: “Idaṁ nāma tehi kataṁ bhavissatī” ti sabbaṁ ñatvā: “Kahaṁ nu kho so puriso” ti vicinanto tam-pi paṭicchannaṭṭhāne apaviddhaṁ disvā: “Amhākaṁ [PTS 1.256] ācariyo mama vacanaṁ akatvā attano dubbacabhāvena attanā pi vināsaṁ patto, aparam-pi tena purisasahassaṁ vināsitaṁ, anupāyena vata akāraṇena attano vuḍḍhiṁ patthayamānā amhākaṁ ācariyo viya mahāvināsam-eva pāpuṇissantī” ti cintetvā imaṁ gāthamāha.

48. Anupāyena yo atthaṁ, icchati so vihaññati,
Cetā haniṁsu vedabbaṁ, sabbe te byasanamajjhagū ti.

Tattha so vihaññatī ti so anupāyena: “Attano atthaṁ vuḍḍhiṁ sukhaṁ icchāmī” ti akāle vāyāmaṁ karonto puggalo vihaññati kilamati mahāvināsaṁ pāpuṇāti. Cetā ti cetaraṭṭhavāsino corā. Haniṁsu vedabban-ti vedabbamantavasena: “Vedabbo” ti laddhanāmaṁ brāhmaṇaṁ haniṁsu. Sabbe te byasanamajjhagū ti te pi ca anavasesā aññamaññaṁ ghātayamānā byasanaṁ adhigacchiṁsu paṭilabhiṁsūti.

Evaṁ bodhisatto: “Yathā amhākaṁ ācariyo anupāyena aṭṭhāne parakkamaṁ karonto dhanaṁ vassāpetvā attanā pi jīvitakkhayaṁ patto, aññesañca vināsapaccayo jāto, evam-eva yo añño pi anupāyena attano atthaṁ icchanto vāyāmaṁ karissati, sabbo so attanā ca vinassissati, paresañca vināsapaccayo bhavissatī” ti vanaṁ unnādento devatāsu sādhukāraṁ dadamānāsu imāya gāthāya dhammaṁ desetvā taṁ dhanaṁ upāyena attano gehaṁ āharitvā dānādīni puññāni karonto yāvatāyukaṁ ṭhatvā jīvitapariyosāne saggapathaṁ pūrayamāno agamāsi.

Satthāpi: “Na tvaṁ bhikkhu idāneva dubbaco, pubbe pi dubbacova, dubbacattā pana mahāvināsaṁ patto” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā vedabbabrāhmaṇo dubbacabhikkhu ahosi, antevāsiko pana aham-eva ahosin”-ti.

Vedabbajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 49: Nakkhattajātakavaṇṇanā

Nakkhattaṁ [PTS 1.257] patimānentan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ ājīvakaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṁ kirekaṁ kuladhītaraṁ janapade eko kulaputto attano puttassa vāretvā: “Asukadivase nāma gaṇhissāmī” ti divasaṁ ṭhapetvā tasmiṁ divase sampatte attano kulūpakaṁ ājīvakaṁ pucchi: “Bhante, ajja mayaṁ ekaṁ maṅgalaṁ karissāma, sobhanaṁ nu kho nakkhattan”-ti. So: “Ayaṁ maṁ paṭhamaṁ apucchitvāva divasaṁ ṭhapetvā idāni paṭipucchati, hotu, sikkhāpessāmi nan”-ti kujjhitvā: “Ajja asobhanaṁ nakkhattaṁ, mā ajja maṅgalaṁ karittha, sace karissatha, mahāvināso bhavissatī” ti āha. Tasmiṁ kule manussā tassa saddahitvā taṁ divasaṁ na gacchiṁsu. Nagaravāsino sabbaṁ maṅgalakiriyaṁ katvā tesaṁ anāgamanaṁ disvā: “Tehi ajja divaso ṭhapito, no ca kho āgatā, amhākam-pi bahu vayakammaṁ kataṁ, kiṁ no tehi, amhākaṁ dhītaraṁ aññassa dassāmā” ti yathākateneva maṅgalena dhītaraṁ aññassa kulassa adaṁsu.

Itare punadivase āgantvā: “Detha no dārikan”-ti āhaṁsu. Atha ne sāvatthivāsino: “Janapadavāsino nāma tumhe gahapatikā pāpamanussā divasaṁ ṭhapetvā avaññāya na āgatā, āgatamaggeneva paṭigacchatha, amhehi aññesaṁ dārikā dinnā” ti paribhāsiṁsu. Te tehi saddhiṁ kalahaṁ katvā dārikaṁ alabhitvā yathāgatamaggeneva gatā. Tena pi ājīvakena tesaṁ manussānaṁ maṅgalantarāyassa katabhāvo bhikkhūnaṁ antare pākaṭo jāto. Te bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannipatitā: “Āvuso, ājīvakena kulassa maṅgalantarāyo kato” ti kathayamānā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchi. Te: “Imāya nāmā” ti kathayiṁsu. “Na, bhikkhave, idāneva ājīvako tassa kulassa maṅgalantarāyaṁ karoti, pubbe pi esa tesaṁ kujjhitvā maṅgalantarāyaṁ akāsiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente nagaravāsino janapadavāsīnaṁ dhītaraṁ vāretvā divasaṁ ṭhapetvā attano kulūpakaṁ ājīvakaṁ pucchiṁsu: “Bhante, ajja amhākaṁ ekā maṅgalakiriyā, sobhanaṁ nu kho nakkhattan”-ti. So: “Ime attano ruciyā divasaṁ ṭhapetvā idāni maṁ pucchantī” ti kujjhitvā: “Ajja nesaṁ maṅgalantarāyaṁ karissāmī” ti cintetvā: “Ajja asobhanaṁ [PTS 1.258] nakkhattaṁ, sace karotha, mahāvināsaṁ pāpuṇissathā” ti āha. Te tassa saddahitvā na gamiṁsu. Janapadavāsino tesaṁ anāgamanaṁ ñatvā: “Te ajja divasaṁ ṭhapetvā pi na āgatā, kiṁ no tehi, aññesaṁ dhītaraṁ dassāmā” ti aññesaṁ dhītaraṁ adaṁsu. Nagaravāsino punadivase āgantvā dārikaṁ yāciṁsu. Janapadavāsino: “Tumhe nagaravāsino nāma chinnahirikā gahapatikā, divasaṁ ṭhapetvā dārikaṁ na gaṇhittha, mayaṁ tumhākaṁ anāgamanabhāvena aññesaṁ adamhā” ti. Mayaṁ ājīvakaṁ paṭipucchitvā: “‘nakkhattaṁ na sobhanan’-ti nāgatā, detha no dārikan”-ti. “Amhehi tumhākaṁ anāgamanabhāvena aññesaṁ dinnā, idāni dinnadārikaṁ kathaṁ puna ānessāmā” ti.

Evaṁ tesu aññamaññaṁ kalahaṁ karontesu eko nagaravāsī paṇḍitapuriso ekena kammena janapadaṁ gato tesaṁ nagaravāsīnaṁ: “Mayaṁ ājīvakaṁ pucchitvā nakkhattassa asobhanabhāvena nāgatā” ti kathentānaṁ sutvā: “Nakkhattena ko attho, nanu dārikāya laddhabhāvo va nakkhattan”-ti vatvā imaṁ gāthamāha.

49. Nakkhattaṁ patimānentaṁ, attho bālaṁ upaccagā,
Attho atthassa nakkhattaṁ, kiṁ karissanti tārakā ti.

Tattha patimānentan-ti olokentaṁ, “idāni nakkhattaṁ bhavissati, idāni nakkhattaṁ bhavissatī” ti āgamayamānaṁ. Attho bālaṁ upaccagā ti etaṁ nagaravāsikaṁ bālaṁ dārikāpaṭilābhasaṅkhāto attho atikkanto. Attho atthassa nakkhattan-ti yaṁ atthaṁ pariyesanto carati, so paṭiladdho attho va atthassa nakkhattaṁ nāma. Kiṁ karissanti tārakā ti itare pana ākāse tārakā kiṁ karissanti, kataraṁ atthaṁ sādhessantī ti attho. Nagaravāsino kalahaṁ katvā dārikaṁ alabhitvāva agamaṁsu.

Satthā: “Na, bhikkhave, esa ājīvako idāneva kulassa maṅgalantarāyaṁ karoti, pubbe pi akāsiyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā ājīvako etarahi [PTS 1.259] ājīvako va ahosi, tāni pi kulāni etarahi kulāni yeva, gāthaṁ vatvā ṭhito paṇḍitapuriso pana aham-eva ahosin”-ti.

Nakkhattajātakavaṇṇanā navamā

JA 50: Dummedhajātakavaṇṇanā

Dummedhānan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto lokatthacariyaṁ ārabbha kathesi. Sā dvādasakanipāte mahākaṇhajātake (JA. 469) āvi bhavissati.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa rañño aggamahesiyā kucchimhi paṭisandhiṁ gaṇhi. Tassa mātukucchito nikkhantassa nāmaggahaṇadivase: “Brahmadattakumāro” ti nāmaṁ akaṁsu. So soḷasavassuddesiko hutvā takkasilāyaṁ sippaṁ uggaṇhitvā tiṇṇaṁ vedānaṁ pāraṁ gantvā aṭṭhārasannaṁ vijjaṭṭhānānaṁ nipphattiṁ pāpuṇi, athassa pitā oparajjaṁ adāsi. Tasmiṁ samaye bārāṇasivāsino devatāmaṅgalikā honti, devatā namassanti, bahū ajeḷakakukkuṭabhūkarādayo vadhitvā nānappakārehi pupphagandhehi ceva maṁsalohitehi ca balikammaṁ karonti. Bodhisatto cintesi: “Idāni sattā devatāmaṅgalikā, bahuṁ pāṇavadhaṁ karonti, mahājano yebhuyyena adhammasmiṁ yeva niviṭṭho, ahaṁ pitu accayena rajjaṁ labhitvā ekam-pi akilametvā upāyeneva pāṇavadhaṁ kātuṁ na dassāmī” ti. So ekadivasaṁ rathaṁ abhiruyha nagarā nikkhanto addasa ekasmiṁ mahante vaṭarukkhe mahājanaṁ sannipatitaṁ, tasmiṁ rukkhe nibbattadevatāya santike puttadhītuyasadhanādīsu yaṁ yaṁ icchati, taṁ taṁ patthentaṁ. So taṁ disvā rathā oruyha taṁ rukkhaṁ upasaṅkamitvā gandhapupphehi pūjetvā udakena abhisekaṁ katvā rukkhaṁ padakkhiṇaṁ katvā devatāmaṅgaliko viya hutvā devataṁ namassitvā rathaṁ abhiruyha nagaraṁ pāvisi. Tato paṭṭhāya imināva niyāmena antarantare tattha gantvā devatāmaṅgaliko [PTS 1.260] viya pūjaṁ karoti.

So aparena samayena pitu accayena rajje patiṭṭhāya catasso agatiyo vajjetvā dasa rājadhamme akopento dhammena rajjaṁ kārento cintesi: “Mayhaṁ manoratho matthakaṁ patto, rajje patiṭṭhitomhi. Yaṁ panāhaṁ pubbe ekaṁ atthaṁ cintayiṁ, idāni taṁ matthakaṁ pāpessāmī” ti amacce ca brāhmaṇagahapatikādayo ca sannipātāpetvā āmantesi: “Jānātha bho mayā kena kāraṇena rajjaṁ pattan”-ti? “Na jānāma, devā” ti. “Api vohaṁ asukaṁ nāma vaṭarukkhaṁ gandhādīhi pūjetvā añjaliṁ paggahetvā namassamāno diṭṭhapubbo” ti. “Āma, devā” ti. Tadāhaṁ patthanaṁ akāsiṁ: “Sace rajjaṁ pāpuṇissāmi, balikammaṁ te karissāmī” ti. “Tassā me devatāya ānubhāvena idaṁ rajjaṁ laddhaṁ, idānissā balikammaṁ karissāmi, tumhe papañcaṁ akatvā khippaṁ devatāya balikammaṁ sajjethā” ti. “Kiṁ kiṁ gaṇhāma, devā” ti? Bho ahaṁ devatāya āyācamāno: “Ye mayhaṁ rajje pāṇātipātādīni pañca dussīlakammāni dasa akusalakammapathe samādāya vattissanti, te ghātetvā antavaṭṭimaṁsalohitādīhi balikammaṁ karissāmī” ti āyāciṁ. Tasmā tumhe evaṁ bheriṁ carāpetha: “Amhākaṁ rājā uparājakāle yeva evaṁ āyāci ‘sacāhaṁ rajjaṁ pāpuṇissāmi, ye me rajje dussīlā bhavissanti, te sabbe ghātetvā balikammaṁ karissāmī’ ti, so idāni pañcavidhaṁ dussīlakammaṁ dasavidhaṁ akusalakammapathaṁ samādāya vattamānānaṁ dussīlānaṁ sahassaṁ ghātetvā tesaṁ hadayamaṁsādīni gāhāpetvā devatāya balikammaṁ kātukāmo, evaṁ nagaravāsino jānantū” ti. Evañca pana vatvā: “Yedāni ito paṭṭhāya dussīlakamme vattissanti, tesaṁ sahassaṁ ghātetvā yaññaṁ yajitvā āyācanato muccissāmī” ti etamatthaṁ pakāsento imaṁ gāthamāha.

50. Dummedhānaṁ sahassena, yañño me upayācito,
Idāni khohaṁ yajissāmi, bahu adhammiko jano ti.

Tattha [PTS 1.261] dummedhānaṁ sahassenāti: “Idaṁ kammaṁ kātuṁ vaṭṭati, idaṁ na vaṭṭatī” ti ajānanabhāvena, dasasu vā pana akusalakammapathesu samādāya vattanabhāvena duṭṭhā medhā etesanti dummedhā, tesaṁ dummedhānaṁ nippaññānaṁ bālapuggalānaṁ gaṇitvā gahitena sahassena. Yañño me upayācito ti mayā devataṁ upasaṅkamitvā: “Evaṁ yajissāmī” ti yañño yācito. Idāni khohaṁ yajissāmī ti so ahaṁ iminā āyācanena rajjassa paṭiladdhattā idāni yajissāmi. Kiṁkāraṇā? Idāni hi bahu adhammiko jano, tasmā idāneva naṁ gahetvā balikammaṁ karissāmīti.

Amaccā bodhisattassa vacanaṁ sutvā: “Sādhu, devā” ti dvādasayojanike bārāṇasinagare bheriṁ carāpesuṁ. Bheriyā āṇaṁ sutvā ekam-pi dussīlakammaṁ samādāya ṭhito ekapuriso pi nāhosi. Iti yāva bodhisatto rajjaṁ kāresi, tāva ekapuggalo pi pañcasu dasasu vā dussīlakammesu ekam-pi kammaṁ karonto na paññāyittha. Evaṁ bodhisatto ekapuggalam-pi akilamento sakalaraṭṭhavāsino sīlaṁ rakkhāpetvā sayam-pi dānādīni puññāni katvā jīvitapariyosāne attano parisaṁ ādāya devanagaraṁ pūrento agamāsi.

Satthāpi: “Na, bhikkhave, tathāgato idāneva lokassa atthaṁ carati, pubbe pi cariyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadāparisā buddhaparisā ahesuṁ, bārāṇasirājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Dummedhajātakavaṇṇanā dasamā

Atthakāmavaggo pañcamo

Tassuddānaṁ:

Losakatissakapota, veḷukaṁ makasam-pi ca,
Rohiṇī ārāmadūsaṁ, vāruṇīdūsavedabbaṁ,
Nakkhattaṁ dummedhaṁ dasāti.

Paṭhamo paṇṇāsako.

6. Āsīsavaggo

JA 51: Mahāsīlavajātakavaṇṇanā

Āsīsetheva puriso ti idaṁ satthā jetavane viharanto ossaṭṭhavīriyaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ossaṭṭhavīriyosī” ti pucchi. “Āma, bhante” ti [PTS 1.262] ca vutte: “Kasmā tvaṁ bhikkhu evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā vīriyaṁ ossaji, pubbe paṇḍitā rajjā parihāyitvā pi attano vīriye ṭhatvāva naṭṭham-pi yasaṁ puna uppādayiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto rañño aggamahesiyā kucchimhi nibbatto. Tassa nāmaggahaṇadivase: “Sīlavakumāro” ti nāmaṁ akaṁsu. So soḷasavassuddesiko va sabbasippesu nipphattiṁ patvā aparabhāge pitu accayena rajje patiṭṭhito mahāsīlavarājā nāma ahosi dhammiko dhammarājā. So nagarassa catūsu dvāresu catasso, majjhe ekaṁ, nivesanadvāre ekanti niccaṁ cha dānasālāyo kārāpetvā kapaṇaddhikānaṁ dānaṁ deti, sīlaṁ rakkhati, uposathakammaṁ karoti, khantimettānuddayasampanno aṅke nisinnaṁ puttaṁ paritosayamāno viya sabbasatte paritosayamāno dhammena rajjaṁ kāreti. Tasseko amacco antepure padubbhitvā aparabhāge pākaṭo jāto. Amaccā rañño ārocesuṁ. Rājā pariggaṇhanto attanā paccakkhato ñatvā taṁ amaccaṁ pakkosāpetvā: “Andhabāla ayuttaṁ te kataṁ, na tvaṁ mama vijite vasituṁ arahasi, attano dhanañca puttadāre ca gahetvā aññattha yāhī” ti raṭṭhā pabbājesi. So nikkhamitvā kāsiraṭṭhaṁ atikkamma kosalajanapadaṁ gantvā kosalarājānaṁ upaṭṭhahanto anukkamena rañño abbhantariko vissāsiko jāto.

So ekadivasaṁ kosalarājānaṁ āha: “deva bārāṇasirajjaṁ nāma nimmakkhikamadhupaṭalasadisaṁ, rājā atimuduko, appeneva balavāhanena sakkā bārāṇasirajjaṁ gaṇhitun”-ti. Rājā tassa vacanaṁ sutvā: “Bārāṇasirajjaṁ nāma mahā, ayañca ‘appeneva balavāhanena sakkā bārāṇasirajjaṁ gaṇhitu’nti āha, kiṁ nu kho pana payuttakacoro siyā” ti cintetvā: “Payuttakosi maññe” ti āha. “Nāhaṁ, deva, payuttako, saccam-eva vadāmi. Sace me na saddahatha, manusse pesetvā paccantagāmaṁ hanāpetha, te manusse gahetvā attano santikaṁ nīte dhanaṁ datvā vissajjessatī” ti. Rājā: “Ayaṁ ativiya sūro hutvā vadati, vīmaṁsissāmi tāvā” ti [PTS 1.263] attano purise pesetvā paccantagāmaṁ hanāpesi. Manussā te core gahetvā bārāṇasirañño dassesuṁ. Rājā te disvā: “Tātā, kasmā gāmaṁ hanathā” ti pucchi. “Jīvituṁ asakkontā, devā” ti vutte rājā: “Atha kasmā mama santikaṁ nāgamittha, itodāni paṭṭhāya evarūpaṁ kammaṁ mā karitthā” ti tesaṁ dhanaṁ datvā vissajjesi. Te gantvā kosalarañño taṁ pavattiṁ ārocesuṁ. So ettakenā pi gantuṁ avisahanto puna majjhejanapadaṁ hanāpesi. Te pi core rājā tatheva dhanaṁ datvā vissajjesi. So ettakenā pi agantvā puna pesetvā antaravīthiyaṁ vilumpāpesi, rājā tesam-pi corānaṁ dhanaṁ datvā vissajjesi yeva. Tadā kosalarājā: “Ativiya dhammiko rājā” ti ñatvā: “Bārāṇasirajjaṁ gahessāmī” ti balavāhanaṁ ādāya niyyāsi.

Tadā pana bārāṇasirañño mattavāraṇe pi abhimukhaṁ āgacchante anivattanadhammā asaniyā pi sīse patantiyā asantasanasabhāvā sīlavamahārājassa ruciyā sati sakalajambudīpe rajjaṁ gahetuṁ samatthā sahassamattā abhejjavarasūrā mahāyodhā honti. Te: “Kosalarājā āgacchatī” ti sutvā rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Deva, kosalarājā kira ‘bārāṇasirajjaṁ gaṇhissāmī’ ti āgacchati, gacchāma, naṁ amhākaṁ rajjasīmaṁ anokkantam-eva pothetvā gaṇhāmā” ti vadiṁsu. Rājā: “Tātā, maṁ nissāya aññesaṁ kilamanakiccaṁ natthi, rajjatthiko rajjaṁ gaṇhātu, māgamitthā” ti nivāresi. Kosalarājā rajjasīmaṁ atikkamitvā janapadamajjhaṁ pāvisi. Amaccā puna pi rājānaṁ upasaṅkamitvā tatheva vadiṁsu, rājā purimanayeneva nivāresi. Kosalarājā bahinagare ṭhatvā: “Rajjaṁ vā detu yuddhaṁ vā” ti sīlavamahārājassa sāsanaṁ pesesi. Rājā taṁ sutvā: “Natthi mayā saddhiṁ yuddhaṁ, rajjaṁ gaṇhātū” ti paṭisāsanaṁ pesesi. Puna pi amaccā rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Deva, na mayaṁ kosalarañño nagaraṁ pavisituṁ dema, bahinagare yeva naṁ pothetvā gaṇhāmā” ti āhaṁsu, rājā purimanayeneva nivāretvā nagaradvārāni vivarāpetvā saddhiṁ [PTS 1.264] amaccasahassena mahātale pallaṅkamajjhe nisīdi.

Kosalarājā mahantena balavāhanena bārāṇasiṁ pāvisi. So ekam-pi paṭisattuṁ apassanto rañño nivesanadvāraṁ gantvā amaccagaṇaparivuto apārutadvāre nivesane alaṅkatapaṭiyattaṁ mahātalaṁ āruyha nisinnaṁ nirāparādhaṁ sīlavamahārājānaṁ saddhiṁ amaccasahassena gaṇhāpetvā: “Gacchatha, imaṁ rājānaṁ saddhiṁ amaccehi pacchābāhaṁ gāḷhabandhanaṁ bandhitvā āmakasusānaṁ netvā galappamāṇe āvāṭe khanitvā yathā eko pi hatthaṁ ukkhipituṁ na sakkoti, evaṁ paṁsuṁ pakkhipitvā nikhanatha, rattiṁ siṅgālā āgantvā etesaṁ kātabbayuttakaṁ karissantī” ti āha. Manussā corarañño āṇaṁ sutvā rājānaṁ saddhiṁ amaccehi pacchābāhaṁ gāḷhabandhanaṁ bandhitvā nikkhamiṁsu. Tasmim-pi kāle sīlavamahārājā corarañño āghātamattam-pi nākāsi. Tesu pi amaccesu evaṁ bandhitvā nīyamānesu eko pi rañño vacanaṁ bhindituṁ samattho nāma nāhosi. Evaṁ suvinītā kirassa parisā. Atha te rājapurisā sāmaccaṁ sīlavamahārājānaṁ āmakasusānaṁ netvā galappamāṇe āvāṭe khanitvā sīlavamahārājānaṁ majjhe, ubhosu passesu sesaamacceti evaṁ sabbe pi āvāṭesu otāretvā paṁsuṁ ākiritvā ghanaṁ ākoṭetvā agamaṁsu. Tadā sīlavamahārājā amacce āmantetvā: “Corarañño upari kopaṁ akatvā mettaṁ eva bhāvetha, tātā” ti ovadi.

Atha aḍḍharattasamaye: “Manussamaṁsaṁ khādissāmā” ti siṅgālā āgamiṁsu. Te disvā rājā ca amaccā ca ekappahāreneva saddamakaṁsu, siṅgālā bhītā palāyiṁsu. Te nivattitvā olokentā pacchato kassaci anāgamanabhāvaṁ ñatvā puna paccāgamiṁsu. Itare pi tatheva saddamakaṁsu. Evaṁ yāvatatiyaṁ palāyitvā puna olokentā tesu ekassa pi anāgamanabhāvaṁ ñatvā: “Vajjhappattā ete bhavissantī” ti sūrā hutvā nivattitvā puna tesu saddaṁ karontesu pi na palāyiṁsu. Jeṭṭhakasiṅgālo rājānaṁ upagañchi, sesā siṅgālā sesānaṁ amaccānaṁ santikaṁ agamaṁsu. Upāyakusalo [PTS 1.265] rājā tassa attano santikaṁ āgatabhāvaṁ ñatvā ḍaṁsituṁ okāsaṁ dento viya gīvaṁ ukkhipitvā taṁ gīvāya ḍaṁsamānaṁ hanukaṭṭhikena ākaḍḍhitvā yante pakkhipitvā viya gāḷhaṁ gaṇhi, nāgabalena raññā hanukaṭṭhikena ākaḍḍhitvā gīvāya gāḷhaṁ gahitasiṅgālo attānaṁ mocetuṁ asakkonto maraṇabhayatajjito mahāviravaṁ viravi. Avasesā siṅgālā tassa taṁ aṭṭassaraṁ sutvā: “Ekena purisena suggahito bhavissatī” ti amacce upasaṅkamituṁ asakkontā maraṇabhayatajjitā sabbe palāyiṁsu. Rañño hanukaṭṭhikena daḷhaṁ katvā gahitasiṅgāle aparāparaṁ sañcarante paṁsu sithilā ahosi. So pi siṅgālo maraṇabhayabhīto catūhi pādehi rañño uparibhāge paṁsuṁ apabyūhi, rājā paṁsuno sithilabhāvaṁ ñatvā siṅgālaṁ vissajjetvā nāgabalo thāmasampanno aparāparaṁ sañcaranto ubho hatthe ukkhipitvā āvāṭamukhavaṭṭiyaṁ olubbha vātacchinnavalāhako viya nikkhamitvā ṭhito amacce assāsetvā paṁsuṁ viyūhitvā sabbe uddharitvā amaccaparivuto āmakasusāne aṭṭhāsi.

Tasmiṁ samaye manussā ekaṁ matamanussaṁ āmakasusāne chaḍḍentā dvinnaṁ yakkhānaṁ sīmantarikāya chaḍḍesuṁ. Te yakkhā taṁ matamanussaṁ bhājetuṁ asakkontā: “Na mayaṁ imaṁ bhājetuṁ sakkoma, ayaṁ sīlavarājā dhammiko, esa no bhājetvā dassati, etassa santikaṁ gacchāmā” ti taṁ matamanussaṁ pāde gahetvā ākaḍḍhantā rañño santikaṁ gantvā: “Deva, amhākaṁ imaṁ matakaṁ bhājetvā dehī” ti āhaṁsu. “Bho yakkhā, ahaṁ imaṁ tumhākaṁ bhājetvā dadeyyaṁ, aparisuddho panamhi, nhāyissāmi tāvā” ti. Yakkhā corarañño ṭhapitaṁ vāsitaudakaṁ attano ānubhāvena āharitvā rañño nhānatthāya adaṁsu. Nhatvā ṭhitassa saṁharitvā ṭhapite corarañño sāṭake āharitvā adaṁsu, te nivāsetvā ṭhitassa catujjātiyagandhasamuggaṁ āharitvā adaṁsu, gandhe vilimpitvā ṭhitassa suvaṇṇasamugge maṇitālavaṇṭesu ṭhapitāni nānāpupphāni āharitvā adaṁsu. Pupphāni piḷandhitvā ṭhitakāle: “Aññaṁ kiṁ karomā” ti pucchiṁsu. Rājā attano chātakākāraṁ [PTS 1.266] dassesi, te gantvā corarañño sampāditaṁ nānaggarasabhojanaṁ āharitvā adaṁsu, rājā nhātānulitto sumaṇḍitappasādhito nānaggarasabhojanaṁ bhuñji. Yakkhā corarañño ṭhapitaṁ vāsitapānīyaṁ suvaṇṇabhiṅkāreneva suvaṇṇasarakena pi saddhiṁ āhariṁsu. Athassa pānīyaṁ pivitvā mukhaṁ vikkhāletvā hatthe dhovitvā ṭhitakāle corarañño sampāditaṁ pañcasugandhikasuparibhāvitaṁ tambūlaṁ āharitvā adaṁsu. Taṁ khāditvā ṭhitakāle: “Aññaṁ kiṁ karomā” ti pucchiṁsu. Gantvā corarañño ussīsake nikkhittaṁ maṅgalakhaggaṁ āharathāti. Tam-pi gantvā āhariṁsu. Rājā taṁ khaggaṁ gahetvā taṁ matamanussaṁ ujukaṁ ṭhapāpetvā matthakamajjhe asinā paharitvā dve koṭṭhāse katvā dvinnaṁ yakkhānaṁ samavibhattam-eva vibhajitvā adāsi, datvā ca pana khaggaṁ dhovitvā sannayhitvā aṭṭhāsi. Atha te yakkhā manussamaṁsaṁ khāditvā suhitā hutvā tuṭṭhacittā: “Aññaṁ te, mahārāja, kiṁ karomā” ti pucchiṁsu. Tena hi tumhe attano ānubhāvena maṁ corarañño sirigabbhe otāretha, ime ca amacce attano attano gehesu patiṭṭhāpethāti. Te: “Sādhu devā” ti sampaṭicchitvā tathā akaṁsu.

Tasmiṁ samaye corarājā alaṅkatasirigabbhe sirisayanapiṭṭhe nipanno niddāyati. Rājā tassa pamattassa niddāyantassa khaggatalena udaraṁ pahari. So bhīto pabujjhitvā dīpālokena sīlavamahārājānaṁ sañjānitvā sayanā uṭṭhāya satiṁ upaṭṭhapetvā ṭhito rājānaṁ āha: “Mahārāja, evarūpāya rattiyā gahitārakkhe pihitadvāre bhavane ārakkhamanussehi nirokāse ṭhāne khaggaṁ sannayhitvā alaṅkatapaṭiyatto kathaṁ nāma tvaṁ imaṁ sayanapiṭṭhaṁ āgatosī” ti. Rājā attano āgamanākāraṁ sabbaṁ vitthārato kathesi. Taṁ sutvā corarājā saṁviggamānaso: “Mahārāja, ahaṁ manussabhūto pi samāno tumhākaṁ guṇe na jānāmi, paresaṁ lohitamaṁsakhādakehi pana kakkhaḷehi pharusehi yakkhehi tava guṇā ñātā, na dānāhaṁ, narinda [PTS 1.267], evarūpe sīlasampanne tayi dubbhissāmī” ti khaggaṁ ādāya sapathaṁ katvā rājānaṁ khamāpetvā mahāsayane nipajjāpetvā attanā khuddakamañcake nipajjitvā pabhātāya rattiyā uṭṭhite sūriye bheriṁ carāpetvā sabbaseniyo ca amaccabrāhmaṇagahapatike ca sannipātāpetvā tesaṁ purato ākāse puṇṇacandaṁ ukkhipanto viya sīlavarañño guṇe kathetvā parisamajjhe yeva puna rājānaṁ khamāpetvā rajjaṁ paṭicchāpetvā: “Mahārāja, ito paṭṭhāya tumhākaṁ uppanno corūpaddavo mayhaṁ bhāro, mayā gahitārakkhā tumhe rajjaṁ karothā” ti vatvā pesuññakārakassa āṇaṁ kāretvā attano balavāhanaṁ ādāya sakaraṭṭham-eva gato.

Sīlavarājā pi kho alaṅkatapaṭiyatto setacchattassa heṭṭhā sarabhapādake kañcanapallaṅke nisinno attano sampattiṁ oloketvā: “Ayañca evarūpā sampatti amaccasahassassa ca jīvitapaṭilābho mayi vīriyaṁ akaronte na kiñci abhavissa, vīriyabalena panāhaṁ naṭṭhañca imaṁ yasaṁ paṭilabhiṁ, amaccasahassassa ca jīvitadānaṁ adāsiṁ, āsacchedaṁ vata akatvā vīriyam-eva kattabbaṁ. Katavīriyassa hi phalaṁ nāma evaṁ samijjhatī” ti cintetvā udānavasena imaṁ gāthamāha.

51. Āsīsetheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito,
Passāmi vohaṁ attānaṁ, yathā icchiṁ tathā ahū ti.

Tattha āsīsethevā ti: “Evāhaṁ vīriyaṁ ārabhanto imamhā dukkhā muccissāmī” ti attano vīriyabalena āsaṁ karotheva. Na nibbindeyya paṇḍito ti paṇḍito upāyakusalo yuttaṭṭhāne vīriyaṁ karonto: “Ahaṁ imassa vīriyassa phalaṁ na labhissāmī” ti na ukkaṇṭheyya, āsacchedaṁ kareyyā ti attho. Passāmi vohaṁ attānan-ti ettha vo ti nipātamattaṁ, ahaṁ ajja attānaṁ passāmi. Yathā icchiṁ tathā ahū ti ahañhi āvāṭe nikhāto tamhā dukkhā muccitvā puna attano rajjasampattiṁ icchiṁ, so ahaṁ imaṁ sampattiṁ pattaṁ attānaṁ passāmi. Yathevāhaṁ pubbe icchiṁ, tatheva me attā jātoti. Evaṁ bodhisatto: “Aho vata bho sīlasampannānaṁ vīriyaphalaṁ nāma samijjhatī” ti imāya gāthāya udānaṁ udānetvā yāvajīvaṁ puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā pi [PTS 1.268] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ossaṭṭhavīriyo bhikkhu arahatte patiṭṭhāsi. Satthā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā paduṭṭhāmacco devadatto ahosi, amaccasahassaṁ buddhaparisā, sīlavamahārājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Mahāsīlavajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 52: Cūḷajanakajātakavaṇṇanā

Vāyametheva puriso ti idaṁ satthā jetavane viharanto ossaṭṭhavīriyamevārabbha kathesi. Tattha yaṁ vattabbaṁ, taṁ sabbaṁ mahājanakajātake (JA. 539) āvi bhavissati. Janakarājā pana setacchattassa heṭṭhā nisinno imaṁ gāthamāha.

52. Vāyametheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito,
Passāmi vohaṁ attānaṁ, udakā thalamubbhatan-ti.

Tattha vāyamethevā ti vāyāmaṁ karotheva. Udakā thalamubbhatan-ti udakato thalamuttiṇṇaṁ thale patiṭṭhitaṁ attānaṁ passāmīti. Idhā pi ossaṭṭhavīriyo bhikkhu arahattaṁ patto, janakarājā sammāsambuddho va ahosīti.

Cūḷajanakajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 53: Puṇṇapātijātakavaṇṇanā

Tatheva puṇṇā pātiyo ti idaṁ satthā jetavane viharanto visavāruṇiṁ ārabbha kathesi. Ekaṁ samayaṁ sāvatthiyaṁ surādhuttā sannipatitvā mantayiṁsu: “surāmūlaṁ no khīṇaṁ, kahaṁ nu kho labhissāmā” ti. Atheko kakkhaḷadhutto āha: “Mā cintayittha, attheko upāyo” ti. “Kataro upāyo nāmā” ti? “Anāthapiṇḍiko aṅgulimuddikā piḷandhitvā maṭṭhasāṭakanivattho rājupaṭṭhānaṁ gacchati, mayaṁ surāpātiyaṁ visaññīkaraṇaṁ bhesajjaṁ pakkhipitvā āpānaṁ sajjetvā nisīditvā anāthapiṇḍikassa āgamanakāle ‘ito ehi mahāseṭṭhī’ ti pakkositvā taṁ suraṁ pāyetvā visaññībhūtassa aṅgulimuddikā ca sāṭake ca gahetvā surāmūlaṁ karissāmā” ti. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tathā katvā seṭṭhissa āgamanakāle paṭimaggaṁ gantvā: “Sāmi, ito tāva āgacchatha [PTS 1.269], ayaṁ amhākaṁ santike atimanāpā surā, thokaṁ pivitvā gacchathā” ti vadiṁsu. Sotāpanno ariyasāvako kiṁ suraṁ pivissati, anatthiko samāno pi pana: “Ime dhutte pariggaṇhissāmī” ti tesaṁ āpānabhūmiṁ gantvā tesaṁ kiriyaṁ oloketvā: “Ayaṁ surā imehi iminā nāma kāraṇena yojitā” ti ñatvā: “Ito dāni paṭṭhāya ime ito palāpessāmī” ti cintetvā āha: “hare duṭṭhadhuttā, tumhe ‘surāpātiyaṁ bhesajjaṁ pakkhipitvā āgatāgate pāyetvā visaññī katvā vilumpissāmā’ ti āpānamaṇḍalaṁ sajjetvā nisinnā kevalaṁ imaṁ suraṁ vaṇṇetha, eko pi taṁ ukkhipitvā pivituṁ na ussahati. Sace ayaṁ ayojitā assa, imaṁ tumheva piveyyāthā” ti te dhutte tajjetvā tato palāpetvā attano gehaṁ gantvā: “Dhuttehi katakāraṇaṁ tathāgatassa ārocessāmī” ti cintento jetavanaṁ gantvā ārocesi. Satthā: “Idāni tāva gahapati te dhuttā taṁ vañcetukāmā jātā, pubbe pana paṇḍite pi vañcetukāmā ahesun”-ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bārāṇasiseṭṭhi ahosi. Tadāpete dhuttā evam-eva sammantetvā suraṁ yojetvā bārāṇasiseṭṭhissa āgamanakāle paṭimaggaṁ gantvā evam-eva kathayiṁsu. Seṭṭhi anatthiko pi hutvā te pariggaṇhitukāmo gantvā tesaṁ kiriyaṁ oloketvā: “Idaṁ nāmete kātukāmā, palāpessāmi ne ito” ti cintetvā evamāha: “Bhonto, dhuttā suraṁ pivitvā rājakulaṁ gantuṁ nāma ayuttaṁ, rājānaṁ disvā puna āgacchanto jānissāmi, tumhe idheva nisīdathā” ti rājupaṭṭhānaṁ gantvā paccāgañchi. Dhuttā: “Ito etha, sāmī” ti. So pi tattha gantvā bhesajjena saṁyojitā surāpātiyo oloketvā evamāha: “Bhonto dhuttā tumhākaṁ kiriyā mayhaṁ na ruccati, tumhākaṁ surāpātiyo yathāpūritāva ṭhitā, tumhe kevalaṁ suraṁ vaṇṇetha, na pana pivatha. Sacāyaṁ manāpā assa, tumhe pi piveyyātha, imāya pana visasaṁyuttāya bhavitabban”-ti tesaṁ manorathaṁ bhindanto imaṁ gāthamāha.

53. Tatheva puṇṇā pātiyo, aññāyaṁ vattate kathā,
Ākāraṇena jānāmi, na cāyaṁ bhaddikā surā ti.

Tattha [PTS 1.270] tathevā ti yathā mayā gamanakāle diṭṭhā, idāni pi imā surāpātiyo tatheva puṇṇā. Aññāyaṁ vattate kathā ti yā ayaṁ tumhākaṁ surāvaṇṇanakathā vattati, sā aññāva abhūtā atacchā. Yadi hi esā surā manāpā assa, tumhe pi piveyyātha, upaḍḍhapātiyo avasisseyyuṁ. Tumhākaṁ pana ekenā pi surā na pītā. Ākāraṇena jānāmī ti tasmā iminā kāraṇena jānāmi. Na cāyaṁ bhaddikā surāti: “Nevāyaṁ bhaddikā surā, visasaṁyojitāya etāya bhavitabban”-ti dhutte niggaṇhitvā yathā na puna evarūpaṁ karonti, tathā te tajjetvā vissajjesi. So yāvajīvaṁ dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā dhuttā etarahi dhuttā, bārāṇasiseṭṭhi pana aham-eva ahosin”-ti.

Puṇṇapātijātakavaṇṇanā tatiyā

JA 54: Kiṁphalajātakavaṇṇanā

Nāyaṁ rukkho durāruhā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ phalakusalaṁ upāsakaṁ ārabbha kathesi. Eko kira sāvatthivāsī kuṭumbiko buddhappamukhaṁ bhikkhusaṅghaṁ nimantetvā attano ārāme nisīdāpetvā yāgukhajjakaṁ datvā uyyānapālaṁ āṇāpesi: “Bhikkhūhi saddhiṁ uyyāne vicaritvā ayyānaṁ ambādīni nānāphalāni dehī” ti. So: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā bhikkhūsaṅghamādāya uyyāne vicaranto rukkhaṁ ulloketvāva: “Etaṁ phalaṁ āmaṁ, etaṁ na supakkaṁ, etaṁ supakkan”-ti jānāti. Yaṁ so vadati, taṁ tatheva hoti. Bhikkhū gantvā tathāgatassa ārocesuṁ: “Bhante, ayaṁ uyyānapālo phalakusalo bhūmiyaṁ ṭhito va rukkhaṁ ulloketvā ‘etaṁ phalaṁ āmaṁ, etaṁ na supakkaṁ, etaṁ supakkan’-ti jānāti. Yaṁ so vadati, taṁ tatheva hotī” ti. Satthā: “Na, bhikkhave, ayam-eva uyyānapālo phalakusalo, pubbe paṇḍitā pi phalakusalā yeva ahesun”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto satthavāhakule nibbattitvā vayappatto pañcahi sakaṭasatehi vaṇijjaṁ karonto ekasmiṁ kāle mahāvattaniaṭaviṁ patvā [PTS 1.271] aṭavimukhe ṭhatvā sabbe manusse sannipātāpetvā: “Imissā aṭaviyā visarukkhā nāma honti, visapattāni, visapupphāni, visaphalāni, visamadhūni honti yeva, pubbe tumhehi aparibhuttaṁ, yaṁ kiñci pattaṁ vā pupphaṁ vā phalaṁ vā pallavaṁ vā maṁ aparipucchitvā mā khādathā” ti āha. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā aṭaviṁ otariṁsu. Aṭavimukhe ca ekasmiṁ gāmadvāre kiṁphalarukkho nāma atthi, tassa khandhasākhāpalāsapupphaphalāni sabbāni ambasadisāneva honti. Na kevalaṁ vaṇṇasaṇṭhānatova, gandharasehipissa āmapakkāni phalāni ambaphalasadisāneva, khāditāni pana halāhalavisaṁ viya taṅkhaṇaññeva jīvitakkhayaṁ pāpenti. Purato gacchantā ekacce lolapurisā: “Amburukkho ayan”-ti saññāya phalāni khādiṁsu, ekacce: “Satthavāhaṁ pucchitvāva khādissāmā” ti hatthena gahetvā aṭṭhaṁsu. Te satthavāhe āgate: “Ayya, imāni ambaphalāni khādāmā” ti pucchiṁsu. Bodhisatto: “Nāyaṁ ambarukkho” ti ñatvā: “Kiṁ phalarukkho nāmesa, nāyaṁ ambarukkho, mā khāditthā” ti vāretvā ye khādiṁsu. Te pi vamāpetvā catumadhuraṁ pāyetvā niroge akāsi.

Pubbe pana imasmiṁ rukkhamūle manussā nivāsaṁ kappetvā: “Ambaphalānī” ti saññāya imāni visaphalāni khāditvā jīvitakkhayaṁ pāpuṇanti. Punadivase gāmavāsino nikkhamitvā matamanusse disvā pāde gaṇhitvā paṭicchannaṭṭhāne chaḍḍetvā sakaṭehi saddhiṁ yeva sabbaṁ tesaṁ santakaṁ gahetvā gacchanti. Te taṁ divasam-pi aruṇuggamanakāle yeva: “Mayhaṁ balibaddo bhavissati, mayhaṁ sakaṭaṁ, mayhaṁ bhaṇḍan”-ti vegena taṁ rukkhamūlaṁ gantvā manusse niroge disvā: “Kathaṁ tumhe imaṁ rukkhaṁ ‘nāyaṁ ambarukkho’ ti jānitthā” ti pucchiṁsu. Te: “Mayaṁ na jānāma, satthavāhajeṭṭhako no jānātī” ti āhaṁsu. Manussā bodhisattaṁ pucchiṁsu: “Paṇḍita, kinti katvā tvaṁ imassa rukkhassa anambarukkhabhāvaṁ aññāsī” ti? So: “Dvīhi kāraṇehi aññāsin”-ti vatvā imaṁ gāthamāha.

54. Nāyaṁ [PTS 1.272] rukkho durāruho, na pi gāmato ārakā,
Ākāraṇena jānāmi, nāyaṁ sāduphalo dumo ti.

Tattha nāyaṁ rukkho durāruho ti ayaṁ visarukkho na dukkhāruho, ukkhipitvā ṭhapitanisseṇī viya sukhenārohituṁ sakkāti vadati. Na pi gāmato ārakā ti gāmato dūre ṭhito pi na hoti, gāmadvāre ṭhitoyevā ti dīpeti. Ākāraṇena jānāmī ti iminā duvidhena kāraṇenāhaṁ imaṁ rukkhaṁ jānāmi. Kinti? Nāyaṁ sāduphalo dumo ti. Sace hi ayaṁ madhuraphalo ambarukkho abhavissa, evaṁ sukhāruḷhe avidūre ṭhite etasmiṁ ekam-pi phalaṁ na tiṭṭheyya, phalakhādakamanussehi niccaṁ parivuto va assa. Evaṁ ahaṁ attano ñāṇena paricchinditvā imassa visarukkhabhāvaṁ aññāsinti mahājanassa dhammaṁ desetvā sotthigamanaṁ gato.

Satthāpi: “Evaṁ, bhikkhave, pubbe paṇḍitā pi phalakusalā ahesun”-ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā parisā buddhaparisā ahesuṁ, satthavāho pana aham-eva ahosin”-ti.

Kiṁphalajātakavaṇṇanā catutthā

JA 55: Pañcāvudhajātakavaṇṇanā

Yo alīnena cittenā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ossaṭṭhavīriyaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi bhikkhuṁ satthā āmantetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ossaṭṭhavīriyosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhagavā” ti vutte: “Bhikkhu pubbe paṇḍitā vīriyaṁ kātuṁ yuttaṭṭhāne vīriyaṁ katvā rajjasampattiṁ pāpuṇiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa rañño aggamahesiyā kucchismiṁ nibbatti. Tassa nāmaggahaṇadivase aṭṭhasate brāhmaṇe sabbakāmehi santappetvā lakkhaṇāni pucchiṁsu. Lakkhaṇakusalā brāhmaṇā lakkhaṇasampattiṁ disvā: “Puññasampanno, mahārāja, kumāro tumhākaṁ accayena rajjaṁ pāpuṇissati, pañcāvudhakamme paññāto pākaṭo jambudīpe aggapuriso bhavissatī” ti byākariṁsu. Rājā brāhmaṇānaṁ [PTS 1.273] vacanaṁ sutvā kumārassa nāmaṁ gaṇhanto: “Pañcāvudhakumāro” ti nāmaṁ akāsi. Atha naṁ viññutaṁ patvā soḷasavassuddese ṭhitaṁ rājā āmantetvā: “Tāta, sippaṁ uggaṇhāhī” ti āha. “Kassa santike uggaṇhāmi, devā” ti? “Gaccha, tāta, gandhāraraṭṭhe takkasilanagare disāpāmokkhassa ācariyassa santike uggaṇha, idañcassa ācariyabhāgaṁ dajjeyyāsī” ti sahassaṁ datvā uyyojesi. So tattha gantvā sippaṁ sikkhitvā ācariyena dinnaṁ pañcāvudhaṁ gahetvā ācariyaṁ vanditvā takkasilanagarato nikkhamitvā sannaddhapañcāvudho bārāṇasimaggaṁ paṭipajji.

So antarāmagge silesalomayakkhena nāma adhiṭṭhitaṁ ekaṁ aṭaviṁ pāpuṇi. Atha naṁ aṭavimukhe manussā disvā: “Bho māṇava, mā imaṁ aṭaviṁ pavisa, silesalomayakkho nāmettha atthi, so diṭṭhadiṭṭhe manusse jīvitakkhayaṁ pāpetī” ti vārayiṁsu. Bodhisatto attānaṁ takkento asambhītakesarasīho viya aṭaviṁ pāvisi yeva. Tasmiṁ aṭavimajjhaṁ sampatte so yakkho tālamatto hutvā kūṭāgāramattaṁ sīsaṁ pattappamāṇāni akkhīni, dakalimakuḷamattā dve dāṭhā ca māpetvā setamukho kabarakucchi nīlahatthapādo hutvā bodhisattassa attānaṁ dassetvā: “Kahaṁ yāsi, tiṭṭha bhakkhosi me” ti āha. Atha naṁ bodhisatto: “Yakkha, ahaṁ attānaṁ takketvā idha paviṭṭho, tvaṁ appamatto hutvā maṁ upagaccheyyāsi. Visapītena hi sarena taṁ vijjhitvā ettheva pātessāmī” ti santajjetvā halāhalavisapītaṁ saraṁ sannayhitvā muñci, so yakkhassa lomesu yeva allīyi. Tato aññaṁ, tato aññanti evaṁ paññāsa sare muñci, sabbe tassa lomesu yeva allīyiṁsu. Yakkho sabbe pi te sare phoṭetvā attano pādamūle yeva pātetvā bodhisattaṁ upasaṅkami.

Bodhisatto puna pi taṁ tajjetvā khaggaṁ kaḍḍhitvā pahari, tettiṁsaṅgulāyato khaggo lomesu yeva allīyi. Atha naṁ kaṇayena pahari, so pi lomesu yeva allīyi. Tassa allīnabhāvaṁ ñatvā muggarena pahari, so pi lomesu yeva allīyi. Tassa allīnabhāvaṁ ñatvā kuntena pahari, so pi lomesu yeva allīyi. Tassa allīnabhāvaṁ ñatvā: “Bho yakkhana, te ahaṁ ‘pañcāvudhakumāro [PTS 1.274] nāmā’ ti sutapubbo, ahaṁ tayā adhiṭṭhitaṁ aṭaviṁ pavisanto na dhanuādīni takketvā paviṭṭho, attānaṁ yeva pana takketvā paviṭṭho, ajja taṁ pothetvā cuṇṇavicuṇṇaṁ karissāmī” ti unnādento attānaṁ takketvā dakkhiṇahatthena yakkhaṁ pahari, hattho lomesu yeva allīyi. Vāmahatthena pahari, so pi allīyi. Dakkhiṇapādena pahari, so pi allīyi. Vāmapādena pahari, so pi allīyi. “Sīsena taṁ pothetvā cuṇṇavicuṇṇaṁ karissāmī” ti sīsena pahari, tam-pi lomesu yeva allīyi. So pañcoḍḍito pañcasu ṭhānesu baddho olambanto pi nibbhayo nissārajjo va ahosi.

Yakkho cintesi: “Ayaṁ eko purisasīho purisājānīyo, na purisamattova, mādisena nāmassa yakkhena gahitassa santāsamattam-pi na bhavissati, mayā imaṁ maggaṁ hanantena eko pi evarūpo puriso na diṭṭhapubbo, kasmā nu kho esa na bhāyatī” ti. So taṁ khādituṁ avisahanto: “Kasmā nu kho, tvaṁ māṇava, maraṇabhayaṁ na bhāyasī” ti pucchi. “Kiṁkāraṇā, yakkha, bhāyissāmi. Ekasmiñhi attabhāve ekaṁ maraṇaṁ niyatam-eva, apica mayhaṁ kucchimhi vajirāvudhaṁ atthi. Sace maṁ khādissasi, taṁ āvudhaṁ jīrāpetuṁ na sakkhissasi, taṁ te antāni khaṇḍākhaṇḍikaṁ chinditvā jīvitakkhayaṁ pāpessati. Iti ubho pi nassissāma, iminā kāraṇenāhaṁ na bhāyāmī” ti. Idaṁ kira bodhisatto attano abbhantare ñāṇāvudhaṁ sandhāya kathesi. Taṁ sutvā yakkho cintesi: “Ayaṁ māṇavo saccam-eva bhaṇati, imassa purisasīhassa sarīrato muggabījamattam-pi maṁsakhaṇḍaṁ mayhaṁ kucchi jīretuṁ na sakkhissati, vissajjessāmi nan”-ti maraṇabhayatajjito bodhisattaṁ vissajjetvā: “Māṇava, purisasīho tvaṁ, na te ahaṁ maṁsaṁ khādissāmi, tvaṁ ajja rāhumukhā muttacando viya mama hatthato muccitvā ñātisuhajjamaṇḍalaṁ tosento yāhī” ti āha.

Atha naṁ bodhisatto āha: “yakkha, ahaṁ tāva gacchissāmi, tvaṁ pana pubbe pi akusalaṁ katvā luddo lohitapāṇi pararuhiramaṁsabhakkho yakkho hutvā nibbatto. Sace idhā pi [PTS 1.275] ṭhatvā akusalam-eva karissasi, andhakārā andhakāram-eva gamissasi, maṁ diṭṭhakālato paṭṭhāya pana na sakkā tayā akusalaṁ kātuṁ, pāṇātipātakammaṁ nāma niraye tiracchānayoniyaṁ pettivisaye asurakāye ca nibbatteti, manussesu nibbattanibbattaṭṭhāne appāyukasaṁvattanikaṁ hotī” ti evamādinā nayena pañcannaṁ dussīlyakammānaṁ ādīnavaṁ, pañcannaṁ sīlānaṁ ānisaṁsañca kathetvā nānākāraṇehi yakkhaṁ tajjetvā dhammaṁ desetvā dametvā nibbisevanaṁ katvā pañcasu sīlesu patiṭṭhāpetvā tassā yeva naṁ aṭaviyā balipaṭiggāhakaṁ devataṁ katvā appamādena ovaditvā aṭavito nikkhamitvā aṭavimukhe manussānaṁ ācikkhitvā sannaddhapañcāvudho bārāṇasiṁ gantvā mātāpitaro disvā aparabhāge rajje patiṭṭhāya dhammena rajjaṁ kārento dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā pi imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

55. Yo alīnena cittena, alīnamanaso naro,
Bhāveti kusalaṁ dhammaṁ, yogakkhemassa pattiyā,
Pāpuṇe anupubbena, sabbasaṁyojanakkhayan-ti.

Tatrāyaṁ piṇḍattho: yo puriso alīnena asaṁkuṭitena cittena pakatiyā pi alīnamano alīnajjhāsayo va hutvā anavajjaṭṭhena kusalaṁ sattatiṁ sabodhipakkhiyabhedaṁ dhammaṁ bhāveti vaḍḍheti, visālena cittena vipassanaṁ anuyuñjati catūhi yogehi khemassa nibbānassa pattiyā, so evaṁ sabbasaṅkhāresu: “Aniccaṁ dukkhaṁ anattā” ti tilakkhaṇaṁ āropetvā taruṇavipassanato paṭṭhāya uppanne bodhipakkhiyadhamme bhāvento anupubbena ekasaṁyojanam-pi anavasesetvā sabbasaṁyojanakkhayakarassa catutthamaggassa pariyosāne uppannattā: “Sabbasaṁyojanakkhayo” ti saṅkhyaṁ gataṁ arahattaṁ pāpuṇeyyāti.

Evaṁ satthā arahattena dhammadesanāya kūṭaṁ gahetvā matthake cattāri saccāni pakāsesi, saccapariyosāne so bhikkhu arahattaṁ pāpuṇi. Satthā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā yakkho aṅgulimālo ahosi, pañcāvudhakumāro pana aham-eva ahosin”-ti.

Pañcāvudhajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 56: Kañcanakkhandhajātakavaṇṇanā

Yo [PTS 1.276] pahaṭṭhena cittenā ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Eko kira sāvatthivāsī kulaputto satthu dhammadesanaṁ sutvā ratanasāsane uraṁ datvā pabbaji. Athassa ācariyupajjhāyā: “Āvuso, ekavidhena sīlaṁ nāma, duvidhena, tividhena, catubbidhena, pañcavidhena, chabbidhena, sattavidhena, aṭṭhavidhena, navavidhena, dasavidhena, bahuvidhena sīlaṁ nāma. Idaṁ cūḷasīlaṁ nāma, idaṁ majjhimasīlaṁ nāma, idaṁ mahāsīlaṁ nāma. Idaṁ pātimokkhasaṁvarasīlaṁ nāma, idaṁ indriyasaṁvarasīlaṁ nāma, idaṁ ājīvapārisuddhisīlaṁ nāma, idaṁ paccayapaṭisevanasīlaṁ nāmā” ti sīlaṁ ācikkhanti. So cintesi: “Idaṁ sīlaṁ nāma atibahu, ahaṁ ettakaṁ samādāya vattituṁ na sakkhissāmi, sīlaṁ pūretuṁ asakkontassa ca nāma pabbajjāya ko attho, ahaṁ gihī hutvā dānādīni puññāni ca karissāmi, puttadārañca posessāmī” ti. Evañca pana cintetvā: “Bhante, ahaṁ sīlaṁ rakkhituṁ na sakkhissāmi, asakkontassa ca nāma pabbajjāya ko attho, ahaṁ hīnāyāvattissāmi, tumhākaṁ pattacīvaraṁ gaṇhathā” ti āha.

Atha naṁ āhaṁsu: “Āvuso evaṁ sante dasabalaṁ vanditvāva yāhī” ti te taṁ ādāya satthu santikaṁ dhammasabhaṁ agamaṁsu. Satthā disvāva: “Kiṁ, bhikkhave, anatthikaṁ bhikkhuṁ ādāya āgatatthā” ti āha. Bhante, ayaṁ bhikkhu: “Ahaṁ sīlaṁ rakkhituṁ na sakkhissāmī” ti pattacīvaraṁ niyyādeti, atha naṁ mayaṁ gahetvā āgatamhāti. “Kasmā pana tumhe, bhikkhave, imassa bhikkhuno bahuṁ sīlaṁ ācikkhatha. Yattakaṁ esa rakkhituṁ sakkoti, tattakam-eva rakkhissati. Ito paṭṭhāya tumhe etaṁ mā kiñci avacuttha, ahamettha kattabbaṁ jānissāmi, ehi tvaṁ bhikkhu, kiṁ te bahunā sīlena, tīṇi yeva sīlāni rakkhituṁ sakkhissasī” ti? “Rakkhissāmi, bhante” ti. Tena hi tvaṁ ito paṭṭhāya kāyadvāraṁ vacīdvāraṁ manodvāranti tīṇi dvārāni rakkha, mā kāyena pāpakammaṁ kari, mā vācāya, mā manasā. “Gaccha mā hīnāyāvatti, imāni tīṇi yeva sīlāni rakkhā” ti. Ettāvatā so bhikkhu tuṭṭhamānaso: “Sādhu, bhante, rakkhissāmi imāni tīṇi sīlānī” ti satthāraṁ vanditvā ācariyupajjhāyehi saddhiṁ yeva agamāsi. So tāni tīṇi sīlāni pūrento va aññāsi: “Ācariyupajjhāyehi mayhaṁ ācikkhitaṁ sīlam-pi ettakam-eva, te pana attano abuddhabhāvena maṁ bujjhāpetuṁ nāsakkhiṁsu, sammāsambuddho [PTS 1.277] attano buddhasubuddhatāya anuttaradhammarājatāya ettakaṁ sīlaṁ tīsu yeva dvāresu pakkhipitvā maṁ gaṇhāpesi, avassayo vata me satthā jāto” ti vipassanaṁ vaḍḍhetvā katipāheneva arahatte patiṭṭhāsi.

Taṁ pavattiṁ ñatvā dhammasabhāyaṁ sannipatitā bhikkhū: “Āvuso, taṁ kira bhikkhuṁ ‘bahusīlāni rakkhituṁ na sakkomī’ ti hīnāyāvattantaṁ sabbāni sīlāni tīhi koṭṭhāsehi saṅkhipitvā gāhāpetvā satthā arahattaṁ pāpesi, aho buddhānaṁ balaṁ nāma acchariyan”-ti buddhaguṇe kathentā nisīdiṁsu. Atha satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Bhikkhave, atigaruko pi bhāro koṭṭhāsavasena bhājetvā dinno lahuko viya hoti, pubbe pi paṇḍitā mahantaṁ kañcanakkhandhaṁ labhitvā ukkhipituṁ asakkontā vibhāgaṁ katvā ukkhipitvā agamaṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ gāmake kassako ahosi. So ekadivasaṁ aññatarasmiṁ chaḍḍitagāmake khette kasiṁ kasati. Pubbe ca tasmiṁ gāme eko vibhavasampanno seṭṭhi ūrumattapariṇāhaṁ catuhatthāyāmaṁ kañcanakkhandhaṁ nidahitvā kālamakāsi. Tasmiṁ bodhisattassa naṅgalaṁ lagitvā aṭṭhāsi. So: “Mūlasantānakaṁ bhavissatī” ti paṁsuṁ viyūhanto taṁ disvā paṁsunā paṭicchādetvā divasaṁ kasitvā atthaṅgate sūriye yuganaṅgalādīni ekamante nikkhipitvā: “Kañcanakkhandhaṁ gaṇhitvā gacchissāmī” ti taṁ ukkhipituṁ nāsakkhi. Asakkonto nisīditvā: “Ettakaṁ kucchibharaṇāya bhavissati, ettakaṁ nidahitvā ṭhapessāmi, ettakena kammante payojessāmi, ettakaṁ dānādipuññakiriyāya bhavissatī” ti cattāro koṭṭhāse akāsi. Tassevaṁ vibhattakāle so kañcanakkhandho sallahuko viya ahosi. So taṁ ukkhipitvā gharaṁ netvā catudhā vibhajitvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Iti bhagavā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

56. Yo [PTS 1.278] pahaṭṭhena cittena, pahaṭṭhamanaso naro,
Bhāveti kusalaṁ dhammaṁ, yogakkhemassa pattiyā,
Pāpuṇe anupubbena, sabbasaṁyojanakkhayan-ti.

Tattha pahaṭṭhenā ti vinīvaraṇena. Pahaṭṭhamanaso ti tāya eva vinīvaraṇatāya pahaṭṭhamānaso, suvaṇṇaṁ viya pahaṁsitvā samujjotitasappabhāsacitto hutvā ti attho.

Evaṁ satthā arahattakūṭena desanaṁ niṭṭhāpetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kañcanakkhandhaladdhapuriso aham-eva ahosin”-ti.

Kañcanakkhandhajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 57: Vānarindajātakavaṇṇanā

Yassete caturo dhammā ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattassa vadhāya parisakkanaṁ ārabbha kathesi. Tasmiñhi samaye satthā: “Devadatto vadhāya parisakkatī” ti sutvā: “Na, bhikkhave, idāneva devadatto mayhaṁ vadhāya parisakkati, pubbe pi parisakki yeva, tāsamattam-pi pana kātuṁ nāsakkhī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kapiyoniyaṁ nibbattitvā vuḍḍhimanvāya assapotakappamāṇo thāmasampanno ekacaro hutvā nadītīre viharati. Tassā pana nadiyā vemajjhe eko dīpako nānappakārehi ambapanasādīhi phalarukkhehi sampanno. Bodhisatto nāgabalo thāmasampanno nadiyā orimatīrato uppatitvā dīpakassa orato nadīmajjhe eko piṭṭhipāsāṇo atthi, tasmiṁ nipatati, tato uppatitvā tasmiṁ dīpake patati. Tattha nānappakārāni phalāni khāditvā sāyaṁ teneva upāyena paccāgantvā attano vasanaṭṭhāne vasitvā punadivase pi tatheva karoti. Iminā niyāmena tattha vāsaṁ kappeti.

Tasmiṁ pana kāle eko kumbhīlo sapajāpatiko tassā nadiyā vasati. Tassa bhariyā bodhisattaṁ aparāparaṁ gacchantaṁ disvā bodhisattassa hadayamaṁse dohaḷaṁ [PTS 1.279] uppādetvā kumbhīlaṁ āha: “mayhaṁ kho, ayya, imassa vānarindassa hadayamaṁse dohaḷo uppanno” ti. Kumbhīlo: “Sādhu, bhadde, lacchasī” ti vatvā: “Ajja taṁ sāyaṁ dīpakato āgacchantam-eva gaṇhissāmī” ti gantvā piṭṭhipāsāṇe nipajji.

Bodhisatto divasaṁ caritvā sāyanhasamaye dīpake ṭhito va pāsāṇaṁ oloketvā: “ayaṁ pāsāṇo idāni uccataro khāyati, kiṁ nu kho kāraṇan”-ti cintesi. Tassa kira udakappamāṇañca pāsāṇappamāṇañca suvavatthāpitam-eva hoti. Tenassa etadahosi: “Ajja imissā nadiyā udakaṁ neva hāyati, na ca vaḍḍhati, atha ca panāyaṁ pāsāṇo mahā hutvā paññāyati, kacci nu kho ettha mayhaṁ gahaṇatthāya kumbhīlo nipanno” ti. So: “Vīmaṁsāmi tāva nan”-ti tattheva ṭhatvā pāsāṇena saddhiṁ kathento viya: “Bho pāsāṇā” ti vatvā paṭivacanaṁ alabhanto yāvatatiyaṁ: “Bho pāsāṇā” ti āha. Pāsāṇo kiṁ paṭivacanaṁ dassati. Puna pi vānaro: “Kiṁ bho pāsāṇa, ajja mayhaṁ paṭivacanaṁ na desī” ti āha. Kumbhīlo: “Addhā aññesu divasesu ayaṁ pāsāṇo vānarindassa paṭivacanaṁ adāsi, dassāmi dānissa paṭivacanan”-ti cintetvā: “Kiṁ, bho vānarindā” ti āha. “Kosi tvan”-ti? “Ahaṁ kumbhīlo” ti. “Kimatthaṁ ettha nipannosī” ti? “Tava hadayamaṁsaṁ patthayamāno” ti. Bodhisatto cintesi: “Añño me gamanamaggo natthi, ajja mayā esa kumbhīlo vañcetabbo” ti. Atha naṁ evamāha: “Samma kumbhīla, ahaṁ attānaṁ tuyhaṁ pariccajissāmi, tvaṁ mukhaṁ vivaritvā maṁ tava santikaṁ āgatakāle gaṇhāhī” ti. Kumbhīlānañhi mukhe vivaṭe akkhīni nimmīlanti. So taṁ kāraṇaṁ asallakkhetvā mukhaṁ vivari, athassa akkhīni pithīyiṁsu. So mukhaṁ vivaritvā akkhīni nimmīletvā nipajji. Bodhisatto tathābhāvaṁ ñatvā dīpakā uppatito gantvā kumbhīlassa matthake akkamitvā tato uppatito vijjulatā viya vijjotamāno paratīre aṭṭhāsi.

Kumbhīlo taṁ acchariyaṁ disvā: “Iminā vānarindena atiaccherakaṁ katan”-ti cintetvā: “Bho vānarinda, imasmiṁ loke catūhi dhammehi samannāgato [PTS 1.280] puggalo paccāmitte adhibhavati. Te sabbe pi tuyhaṁ abbhantare atthi maññe” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

57. Yassete caturo dhammā, vānarinda yathā tava,
Saccaṁ dhammo dhiti cāgo, diṭṭhaṁ so ativattatī ti.

Tattha yassā ti yassa kassaci puggalassa. Ete ti idāni vattabbe paccakkhato niddisati. Caturo dhammā ti cattāro guṇā. Saccan-ti vacīsaccaṁ, “mama santikaṁ āgamissāmī” ti vatvā musāvādaṁ akatvā āgatoyevā ti etaṁ te vacīsaccaṁ. Dhammo ti vicāraṇapaññā, “evaṁ kate idaṁ nāma bhavissatī” ti esā te vicāraṇapaññā atthi. Dhitī ti abbocchinnaṁ vīriyaṁ vuccati, etam-pi te atthi. Cāgo ti attapariccāgo, tvaṁ attānaṁ pariccajitvā mama santikaṁ āgato. Yaṁ panāhaṁ gaṇhituṁ nāsakkhiṁ, mayhamevesa doso. Diṭṭhan-ti paccāmittaṁ. So ativattatī ti yassa puggalassa yathā tava, evaṁ ete cattāro dhammā atthi, so yathā maṁ ajja tvaṁ atikkanto, tatheva attano paccāmittaṁ atikkamati abhibhavatīti. Evaṁ kumbhīlo bodhisattaṁ pasaṁsitvā attano vasaṭṭhānaṁ gato.

Satthāpi: “Na, bhikkhave, devadatto idāneva mayhaṁ vadhāya parisakkati, pubbe pi parisakkiyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kumbhīlo devadatto ahosi, bhariyāssa ciñcamāṇavikā, vānarindo pana aham-eva ahosin”-ti.

Vānarindajātakavaṇṇanā sattamā

JA 58: Tayodhammajātakavaṇṇanā

Yassa ete tayo dhammā ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattassa vadhāya parisakkanamevārabbha kathesi.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente devadatto vānarayoniyaṁ nibbattitvā himavantappadese yūthaṁ pariharanto attānaṁ paṭicca jātānaṁ vānarapotakānaṁ: “Vuḍḍhippattā ime yūthaṁ parihareyyun”-ti bhayena dantehi ḍaṁsitvā tesaṁ [PTS 1.281] bījāni uppāṭeti. Tadā bodhisatto pi taññeva paṭicca ekissā vānariyā kucchismiṁ paṭisandhiṁ gaṇhi. Atha sā vānarī gabbhassa patiṭṭhitabhāvaṁ ñatvā attano gabbhaṁ anurakkhamānā aññaṁ pabbatapādaṁ agamāsi. Sā paripakkagabbhā bodhisattaṁ vijāyi. So vuḍḍhimanvāya viññutaṁ patto thāmasampanno ahosi. So ekadivasaṁ mātaraṁ pucchi: “Amma, mayhaṁ pitā kahan”-ti? “Tāta, asukasmiṁ nāma pabbatapāde yūthaṁ pariharanto vasatī” ti. “Amma, tassa maṁ santikaṁ nehī” ti. “Tāta, na sakkā tayā pitu santikaṁ gantuṁ. Pitā hi te attānaṁ paṭicca jātānaṁ vānarapotakānaṁ yūthapariharaṇabhayena dantehi ḍaṁsitvā bījāni uppāṭetī” ti. “Amma, nehi maṁ tattha, ahaṁ jānissāmī” ti. Sā puttaṁ ādāya tassa santikaṁ agamāsi.

So vānaro attano puttaṁ disvāva: “Ayaṁ vaḍḍhanto mayhaṁ yūthaṁ pariharituṁ na dassati, idāneva māretabbo” ti: “Etaṁ āliṅganto viya gāḷhaṁ pīḷetvā jīvitakkhayaṁ pāpessāmī” ti cintetvā: “Ehi, tāta, ettakaṁ kālaṁ kahaṁ gatosī” ti bodhisattaṁ āliṅganto viya nippīḷesi. Bodhisatto pana nāgabalo thāmasampanno, so pi naṁ nippīḷesi, athassa aṭṭhīni bhijjanākārappattāni ahesuṁ. Athassa etadahosi: “Ayaṁ vaḍḍhanto maṁ māressati, kena nu kho upāyena puretaraññeva māreyyan”-ti. Tato cintesi: “Ayaṁ avidūre rakkhasapariggahito saro atthi, tattha naṁ rakkhasena khādāpessāmī” ti. Atha naṁ evamāha: “Tāta, ahaṁ mahallako, imaṁ yūthaṁ tuyhaṁ niyyādemi, ajjeva taṁ rājānaṁ karomi, asukasmiṁ nāma ṭhāne saro atthi, tattha dve kumudiniyo, tisso uppaliniyo, pañca paduminiyo ca pupphanti, gaccha, tato pupphāni āharā” ti. So: “Sādhu, tāta, āharissāmī” ti gantvā sahasā anotaritvā samantā padaṁ paricchindanto otiṇṇapadaññeva addasa, na uttiṇṇapadaṁ. So: “Iminā sarena rakkhasapariggahitena bhavitabbaṁ, mayhaṁ pitā attanā māretuṁ asakkonto rakkhasena maṁ khādāpetukāmo bhavissati [PTS 1.282], ahaṁ imañca saraṁ na otarissāmi, pupphāni ca gahessāmī” ti nirudakaṭṭhānaṁ gantvā vegaṁ gahetvā uppatitvā parato gacchanto nirudake okāse ṭhitāneva dve pupphāni gahetvā paratīre pati. Paratīrato pi orimatīraṁ āgacchanto tenevupāyena dve gaṇhi. Evaṁ ubhosu passesu rāsiṁ karonto pupphāni ca gaṇhi, rakkhasassa ca āṇaṭṭhānaṁ na otari.

Athassa: “Ito uttari ukkhipituṁ na sakkhissāmī” ti tāni pupphāni gahetvā ekasmiṁ ṭhāne rāsiṁ karontassa so rakkhaso: “Mayā ettakaṁ kālaṁ evarūpo paññavā acchariyapuriso na diṭṭhapubbo, pupphāni ca nāma yāvadicchakaṁ gahitāni, mayhañca āṇaṭṭhānaṁ na otarī” ti udakaṁ dvidhā bhindanto udakato uṭṭhāya bodhisattaṁ upasaṅkamitvā: “Vānarinda, imasmiṁ loke yassa tayo dhammā atthi, so paccāmittaṁ abhibhavati, te sabbe pi tava abbhantare atthi maññe” ti vatvā bodhisattassa thutiṁ karonto imaṁ gāthamāha.

58. Yassa ete tayo dhammā, vānarinda yathā tava,
Dakkhiyaṁ sūriyaṁ paññā, diṭṭhaṁ so ativattatī ti.

Tattha dakkhiyan-ti dakkhabhāvo, sampattabhayaṁ vidhamituṁ jānanapaññāya sampayuttauttamavīriyassetaṁ nāmaṁ. Sūriyan-ti sūrabhāvo, nibbhayabhāvassetaṁ nāmaṁ. Paññā ti paññāpadaṭṭhānāya upāyapaññāyetaṁ nāmaṁ.

Evaṁ so dakarakkhaso imāya gāthāya bodhisattassa thutiṁ katvā: “Imāni pupphāni kimatthaṁ harasī” ti pucchi. “Pitā maṁ rājānaṁ kātukāmo, tena kāraṇena harāmī” ti. “Na sakkā tādisena uttamapurisena pupphāni vahituṁ ahaṁ vahissāmī” ti ukkhipitvā tassa pacchato pacchato agamāsi. Athassa pitā dūrato va taṁ disvā: “Ahaṁ imaṁ ‘rakkhasabhattaṁ bhavissatī’ ti pahiṇiṁ, so dānesa rakkhasaṁ pupphāni gāhāpento āgacchati, idānimhi naṭṭho” ti cintento sattadhā hadayaphālanaṁ [PTS 1.283] patvā tattheva jīvitakkhayaṁ patto. Sesavānarā sannipatitvā bodhisattaṁ rājānaṁ akaṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā yūthapati devadatto ahosi, yūthapatiputto pana aham-eva ahosin”-ti.

Tayodhammajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 59: Bherivādakajātakavaṇṇanā

Dhame dhame ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ dubbacabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi bhikkhuṁ satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu dubbacosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhagavā” ti vutte: “Na tvaṁ bhikkhu idāneva dubbaco, pubbe pi dubbacoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bherivādakakule nibbattitvā gāmake vasati. So: “Bārāṇasiyaṁ nakkhattaṁ ghuṭṭhan”-ti sutvā: “Samajjamaṇḍale bheriṁ vādetvā dhanaṁ āharissāmī” ti puttaṁ ādāya tattha gantvā bheriṁ vādetvā bahudhanaṁ labhi. So taṁ ādāya attano gāmaṁ gacchanto corāṭaviṁ patvā puttaṁ nirantaraṁ bheriṁ vādentaṁ vāresi: “Tāta, nirantaraṁ avādetvā maggapaṭipannassa issarassa bheriṁ viya antarantarā vādehī” ti so pitarā vāriyamāno pi: “Bherisaddeneva core palāpessāmī” ti vatvā nirantaram-eva vādesi. Corā paṭhamaññeva bherisaddaṁ sutvā: “Issarabherī bhavissatī” ti palāyitvā ati viya ekābaddhaṁ saddaṁ sutvā: “Nāyaṁ issarabherī bhavissatī” ti āgantvā upadhārentā dve yeva jane disvā pothetvā vilumpiṁsu. Bodhisatto: “Kicchena vata no laddhaṁ dhanaṁ ekābaddhaṁ katvā vādento nāsesī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

59. Dhame dhame nātidhame, atidhantañhi pāpakaṁ,
Dhantena hi sataṁ laddhaṁ, atidhantena nāsitan-ti.

Tattha [PTS 1.284] dhame dhame ti dhameyya no na dhameyya, bheriṁ vādeyya no na vādeyyā ti attho. Nātidhame ti atikkamitvā pana nirantaram-eva katvā na vādeyya. Kiṁkāraṇā? Atidhantañhi pāpakaṁ, nirantaraṁ bherivādanaṁ idāni amhākaṁ pāpakaṁ lāmakaṁ jātaṁ. Dhantena hi sataṁ laddhan-ti nagare dhamantena bherivādanena kahāpaṇasataṁ laddhaṁ. Atidhantena nāsitan-ti idāni pana me puttena vacanaṁ akatvā yadidaṁ aṭaviyaṁ atidhantaṁ, tena atidhantena sabbaṁ nāsitanti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā putto dubbacabhikkhu ahosi, pitā pana aham-eva ahosin”-ti.

Bherivādakajātakavaṇṇanā navamā

JA 60: Saṅkhadhamajātakavaṇṇanā

Dhame dhame ti idaṁ satthā jetavane viharanto dubbacamevārabbha kathesi.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto saṅkhadhamakakule nibbattitvā bārāṇasiyaṁ nakkhatte ghuṭṭhe pitaraṁ ādāya saṅkhadhamanakammena dhanaṁ labhitvā āgamanakāle corāṭaviyaṁ pitaraṁ nirantaraṁ saṅkhaṁ dhamantaṁ vāresi. So: “Saṅkhasaddena core palāpessāmī” ti nirantaram-eva dhami, corā purimanayeneva āgantvā vilumpiṁsu. Bodhisatto purimanayeneva gāthaṁ abhāsi:

60. Dhame dhame nātidhame, atidhantañhi pāpakaṁ,
Dhantenādhigatā bhogā, te tāto vidhamī dhaman-ti.

Tattha te tāto vidhamī dhaman-ti te saṅkhaṁ dhamitvā laddhabhoge mama pitā punappunaṁ dhamanto vidhami viddhaṁsesi vināsesīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā pitā dubbacabhikkhu ahosi, putto panassa aham-eva ahosin”-ti.

Saṅkhadhamajātakavaṇṇanā dasamā

Āsīsavaggo chaṭṭho

Tassuddānaṁ:

Mahāsīlavajanakaṁ, puṇṇapāti ca kiṁphalaṁ,
Pañcāvudhakañcanakkhandhaṁ, vānarindaṁ tayodhammaṁ,
Bherivādasaṅkhadhamanti.

7. Itthivaggo

JA 61: Asātamantajātakavaṇṇanā

Asā [PTS 1.285] lokitthiyo nāmā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ukkaṇṭhitaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tassa vatthu ummādantījātake (JA. 527) āvi bhavissati. Taṁ pana bhikkhuṁ satthā: “Bhikkhu itthiyo nāma asātā asatiyo lāmikā pacchimikā, tvaṁ evarūpaṁ lāmikaṁ itthiṁ nissāya kasmā ukkaṇṭhitosī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto gandhāraraṭṭhe takkasilāyaṁ brāhmaṇakule nibbattitvā viññutaṁ patto tīsu vedesu sabbasippesu ca nipphattiṁ patto disāpāmokkho ācariyo ahosi. Tadā bārāṇasiyaṁ ekasmiṁ brāhmaṇakule puttassa jātadivase aggiṁ gahetvā anibbāyantaṁ ṭhapayiṁsu. Atha naṁ brāhmaṇakumāraṁ soḷasavassakāle mātāpitaro āhaṁsu: “Putta, mayaṁ tava jātadivase aggiṁ gahetvā ṭhapayimha. Sace brahmalokaparāyaṇo bhavitukāmo, tvaṁ aggiṁ ādāya araññaṁ pavisitvā aggiṁ bhagavantaṁ namassamāno brahmalokaparāyaṇo hohi. Sace agāraṁ ajjhāvasitukāmo, takkasilaṁ gantvā disāpāmokkhassa ācariyassa santike sippaṁ uggaṇhitvā kuṭumbaṁ saṇṭhapehī” ti. Māṇavo: “Nāhaṁ sakkhissāmi araññe aggiṁ paricarituṁ, kuṭumbam-eva saṇṭhapessāmī” ti mātāpitaro vanditvā ācariyabhāgaṁ sahassaṁ gahetvā takkasilaṁ gantvā sippaṁ uggaṇhitvā paccāgamāsi.

Mātāpitaro panassa anatthikā gharāvāsena, araññe aggiṁ paricarāpetukāmā honti. Atha naṁ mātā itthīnaṁ dosaṁ dassetvā araññaṁ pesetukāmā: “So ācariyo paṇḍito byatto sakkhissati me puttassa itthīnaṁ dosaṁ kathetun”-ti cintetvā āha: “uggahitaṁ te, tāta, sippan”-ti. “Āma, ammā” ti. “Asātamanto pi [PTS 1.286] te uggahito” ti. “Na uggahito, ammā” ti. “Tāta, yadi te asātamanto na uggahito, kiṁ nāma te sippaṁ uggahitaṁ, gaccha, uggaṇhitvā ehī” ti. So: “Sādhū” ti puna takkasilābhimukho pāyāsi. Tassa pi ācariyassa mātā mahallikā vīsativassasatikā. So taṁ sahatthā nhāpento bhojento pāyento paṭijaggati. Aññe manussā naṁ tathā karontaṁ jigucchanti. So cintesi: “Yaṁnūnāhaṁ araññaṁ pavisitvā tattha mātaraṁ paṭijagganto vihareyyan”-ti. Athekasmiṁ vivitte araññe udakaphāsukaṭṭhāne paṇṇasālaṁ kāretvā sappitaṇḍulādīni āharāpetvā mātaraṁ ukkhipitvā tattha gantvā mātaraṁ paṭijagganto vāsaṁ kappesi.

So pi kho māṇavo takkasilaṁ gantvā ācariyaṁ apassanto: “Kahaṁ ācariyo” ti pucchitvā taṁ pavattiṁ sutvā tattha gantvā vanditvā aṭṭhāsi. Atha naṁ ācariyo: “Kiṁ nu kho, tāta, atisīghaṁ āgatosī” ti? “Nanu ahaṁ tumhehi asātamanto nāma na uggaṇhāpito” ti? “Ko pana te asātamante uggaṇhitabbe katvā kathesī” ti? “Mayhaṁ mātā ācariyā” ti. Bodhisatto cintesi: “Asātamanto nāma koci natthi, imassa pana mātā imaṁ itthidose jānāpetukāmā bhavissatī” ti. Atha naṁ: “Sādhu, tāta, dassāmi te asātamante, tvaṁ ajja ādiṁ katvā mama ṭhāne ṭhatvā mama mātaraṁ sahatthā nhāpento bhojento pāyento paṭijaggāhi, hatthapādasīsapiṭṭhisambāhanādīni cassā karonto ‘ayye jaraṁ pattakāle pi tāva te evarūpaṁ sarīraṁ, daharakāle kīdisaṁ ahosī’ ti hatthapādaparikammādikaraṇakāle hatthapādādīnaṁ vaṇṇaṁ katheyyāsi. Yañca te mama mātā katheti, taṁ alajjanto aniguhanto mayhaṁ āroceyyāsi, evaṁ karonto asātamante lacchasi, akaronto na lacchasī” ti āha. So: “Sādhu ācariyā” ti tassa vacanaṁ sampaṭicchitvā tato paṭṭhāya sabbaṁ yathāvuttavidhānaṁ akāsi.

Athassā tasmiṁ māṇave punappunaṁ vaṇṇayamāne: “Ayaṁ mayā saddhiṁ abhiramitukāmo bhavissatī” ti andhāya jarājiṇṇāya abbhantare kileso uppajji [PTS 1.287]. Sā ekadivasaṁ attano sarīravaṇṇaṁ kathayamānaṁ māṇavaṁ āha: “Mayā saddhiṁ abhiramituṁ icchasī” ti? “Ayye, ahaṁ tāva iccheyyaṁ, ācariyo pana garuko” ti. “Sace maṁ icchasi, puttaṁ me mārehī” ti. “Ahaṁ ācariyassa santike ettakaṁ sippaṁ uggaṇhitvā kilesamattaṁ nissāya kinti katvā ācariyaṁ māressāmī” ti. “Tena hi sace tvaṁ maṁ na pariccajasi, aham-eva naṁ māressāmī” ti. Evaṁ itthiyo nāma asātā lāmikā pacchimikā, tathārūpe nāma vaye ṭhitā rāgacittaṁ uppādetvā kilesaṁ anuvattamānā evaṁ upakārakaṁ puttaṁ māretukāmā jātā. Māṇavo sabbaṁ taṁ kathaṁ bodhisattassa ārocesi.

Bodhisatto: “Suṭṭhu te, māṇava, kataṁ mayhaṁ ārocentenā” ti vatvā mātu āyusaṅkhāraṁ olokento: “Ajjeva marissatī” ti ñatvā: “Ehi, māṇava, vīmaṁsissāma nan”-ti ekaṁ udumbararukkhaṁ chinditvā attano pamāṇena kaṭṭharūpakaṁ katvā sasīsaṁ pārupitvā attano sayanaṭṭhāne uttānaṁ nipajjāpetvā rajjukaṁ bandhitvā antevāsikaṁ āha: “tāta, pharasuṁ ādāya gantvā mama mātu saññaṁ dehī” ti. Māṇavo gantvā: “Ayye, ācariyo paṇṇasālāyaṁ attano sayanaṭṭhāne nipanno, rajjusaññā me baddhā, imaṁ pharasuṁ ādāya gantvā sace sakkosi, mārehi nan”-ti āha. “Tvaṁ pana maṁ na pariccajissasī” ti? “Kiṁkāraṇā pariccajissāmī” ti? Sā pharasuṁ ādāya pavedhamānā uṭṭhāya rajjusaññāya gantvā hatthena parāmasitvā: “Ayaṁ me putto” ti saññāya kaṭṭharūpakassa mukhato sāṭakaṁ apanetvā pharasuṁ ādāya: “Ekappahāreneva māressāmī” ti gīvāyam-eva paharitvā: “Dhan”-ti sadde uppanne rukkhabhāvaṁ aññāsi. Atha bodhisattena: “Kiṁ karosi, ammā” ti vutte sā: “Vañcitāmhī” ti tattheva maritvā patitā. Attano kira paṇṇasālāya nipannāya pi taṅkhaṇaññeva tāya maritabbam-eva.

So tassā matabhāvaṁ ñatvā sarīrakiccaṁ katvā āḷāhanaṁ nibbāpetvā vanapupphehi pūjetvā māṇavaṁ ādāya paṇṇasāladvāre nisīditvā: “Tāta, pāṭiyekko asātamanto [PTS 1.288] nāma natthi, itthiyo asātā nāma, tava mātā ‘asātamantaṁ uggaṇhā’ ti mama santikaṁ pesayamānā itthīnaṁ dosaṁ jānanatthaṁ pesesi. Idāni pana te paccakkham-eva mama mātu doso diṭṭho, iminā kāraṇena ‘itthiyo nāma asātā lāmikā pacchimikā’ ti jāneyyāsī” ti taṁ ovaditvā uyyojesi. So pi ācariyaṁ vanditvā mātāpitūnaṁ santikaṁ agamāsi. Atha naṁ mātā pucchi: “Tāta, uggahito te asātamanto” ti? “Āma, ammā” ti. “Idāni kiṁ karissasi, pabbajitvā aggiṁ vā paricarissasi, agāramajjhe vā vasissasī” ti? Māṇavo: “Mayā, amma, paccakkhato itthīnaṁ dosā diṭṭhā, agārena me kiccaṁ natthi, pabbajissāmahan”-ti attano adhippāyaṁ pakāsento imaṁ gāthamāha.

61. Asā lokitthiyo nāma, velā tāsaṁ na vijjati,
Sārattā ca pagabbhā ca, sikhī sabbaghaso yathā,
Tā hitvā pabbajissāmi, vivekamanubrūhayan-ti.

Tattha asā ti asatiyo lāmikā. Atha vā sātaṁ vuccati sukhaṁ, taṁ tāsu natthi. Attani paṭibaddhacittānaṁ asātam-eva dentīti pi asā, dukkhā dukkhavatthubhūtā ti attho. Imassa panatthassa sādhanatthāya idaṁ suttaṁ āharitabbaṁ:

Māyā cetā marīcī ca, soko rogo cupaddavo,
Kharā ca bandhanā cetā, maccupāsā guhāsayā,
Tāsu yo vissase poso, so naresu narādhamo ti. (JA. 534.118).

Lokitthiyo ti loke itthiyo. Velā tāsaṁ na vijjatī ti amma, tāsaṁ itthīnaṁ kilesuppattiṁ patvā velā saṁvaro mariyādā pamāṇaṁ nāma natthi. Sārattā ca pagabbhā cā ti velā ca etāsaṁ natthi, pañcasu kāmaguṇesu sārattā allīnā, tathā kāyapāgabbhiyena, vācāpāgabbhiyena, manopāgabbhiyenāti tividhena pāgabbhiyena samannāgatattā pagabbhā cetā. Etāsañhi abbhantare kāyadvārādīni patvā saṁvaro nāma natthi, lolā kākapaṭibhāgāti dasseti. Sikhī sabbaghaso yathā ti amma, yathā jālasikhāya: “Sikhī” ti saṅkhaṁ gato aggi nāma gūthagatādibhedaṁ asucim pi, sappimadhuphāṇitādibhedaṁ sucim pi, iṭṭham-pi aniṭṭham-pi yaṁ yadeva labhati, sabbaṁ ghasati khādati, tasmā: “Sabbaghaso” ti vuccati. Tatheva tā itthiyo pi hatthimeṇḍagomeṇḍādayo vā hontu hīnajaccā hīnakammantā, khattiyādayo vā hontu uttamakammantā, hīnukkaṭṭhabhāvaṁ acintetvā lokassādavasena [PTS 1.289] kilesasanthave uppanne yaṁ yaṁ labhanti, sabbam-eva sevantīti sabbaghasasikhisadisā honti. Tasmā sikhī sabbaghaso yathā, tathevetāti veditabbā.

Tā hitvā pabbajissāmī ti ahaṁ tā lāmikā dukkhavatthubhūtā itthiyo hitvā araññaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajissāmi. Vivekamanubrūhayan-ti kāyaviveko cittaviveko upadhivivekoti tayo vivekā, tesu idha kāyaviveko pi vaṭṭati cittaviveko pi. Idaṁ vuttaṁ hoti: ahaṁ, amma, pabbajitvā kasiṇaparikammaṁ katvā aṭṭha samāpattiyo ca pañcābhiññā ca uppādetvā gaṇato kāyaṁ, kilesehi ca cittaṁ vivecetvā imaṁ vivekaṁ brūhento vaḍḍhento brahmalokaparāyaṇo bhavissāmi, alaṁ me agārenāti. Evaṁ itthiyo garahitvā mātāpitaro vanditvā himavantaṁ pavisitvā pabbajitvā vuttappakāraṁ vivekaṁ brūhento brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthāpi: “Evaṁ bhikkhu itthiyo nāma asātā lāmikā pacchimikā dukkhadāyikā” ti itthīnaṁ aguṇaṁ kathetvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne so bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhāsi. Satthā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mātā bhaddakāpilānī, pitā mahākassapo ahosi, antevāsiko ānando, ācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Asātamantajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 62: Aṇḍabhūtajātakavaṇṇanā

Yaṁ brāhmaṇo avādesī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ukkaṇṭhitamevārabbha kathesi. Tañhi satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccan”-ti vutte: “Bhikkhu itthiyo nāma arakkhiyā, pubbe paṇḍitā itthiṁ gabbhato paṭṭhāya rakkhantā pi rakkhituṁ nāsakkhiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchismiṁ nibbattitvā vayappatto sabbasippesu nipphattiṁ patvā pitu accayena rajje patiṭṭhāya dhammena rajjaṁ kāresi. So purohitena saddhiṁ jūtaṁ kīḷati. Kīḷanto pana:

Sabbā nadī vaṅkagatī, sabbe kaṭṭhamayā vanā,
Sabbitthiyo kare pāpaṁ, labhamāne nivātake ti. (JA. 356.308).

Imaṁ [PTS 1.290] jūtagītaṁ gāyanto rajataphalake suvaṇṇapāsake khipati. Evaṁ kīḷanto pana rājā niccaṁ jināti, purohito parājīyati.

So anukkamena ghare vibhave parikkhayaṁ gacchante cintesi: “Evaṁ sante sabbaṁ imasmiṁ ghare dhanaṁ khīyissati, pariyesitvā purisantaraṁ agataṁ ekaṁ mātugāmaṁ ghare karissāmī” ti. Athassa etadahosi: “Aññaṁ purisaṁ diṭṭhapubbaṁ itthiṁ rakkhituṁ na sakkhissāmi, gabbhato paṭṭhāyekaṁ mātugāmaṁ rakkhitvā taṁ vayappattaṁ vase ṭhapetvā ekapurisikaṁ katvā gāḷhaṁ ārakkhaṁ saṁvidahitvā rājakulato dhanaṁ āharissāmī” ti. So ca aṅgavijjāya cheko hoti, athekaṁ duggatitthiṁ gabbhiniṁ disvā: “Dhītaraṁ vijāyissatī” ti ñatvā taṁ pakkosāpetvā paribbayaṁ datvā ghare yeva vasāpetvā vijātakāle dhanaṁ datvā uyyojetvā taṁ kumārikaṁ aññesaṁ purisānaṁ daṭṭhuṁ adatvā itthīnaṁ yeva hatthe datvā posāpetvā vayappattakāle taṁ attano vase ṭhapesi. Yāva cesā vaḍḍhati, tāva raññā saddhiṁ jūtaṁ na kīḷi. Taṁ pana vase ṭhapetvā brāhmaṇo: “Mahārāja, jūtaṁ kīḷāmā” ti āha. Rājā: “Sādhū” ti purimaniyāmeneva kīḷi. Purohito rañño gāyitvā pāsakaṁ khipanakāle: “Ṭhapetvā mama māṇavikan”-ti āha. Tato paṭṭhāya purohito jināti, rājā parājīyati.

Bodhisatto: “Imassa ghare ekapurisikāya ekāya itthiyā bhavitabban”-ti pariggaṇhāpento atthibhāvaṁ ñatvā: “Sīlamassā bhindāpessāmī” ti ekaṁ dhuttaṁ pakkosāpetvā: “Sakkhissasi purohitassa itthiyā sīlaṁ bhinditun”-ti āha. “Sakkomi, devā” ti. Athassa rājā dhanaṁ datvā: “Tena hi khippaṁ niṭṭhāpehī” ti taṁ pahiṇi. So rañño santikā dhanaṁ ādāya gandhadhūmacuṇṇakappūrādīni gahetvā tassa gharato avidūre sabbagandhāpaṇaṁ pasāresi. Purohitassa pi gehaṁ sattabhūmakaṁ sattadvārakoṭṭhakaṁ hoti, sabbesu dvārakoṭṭhakesu itthīnaṁ yeva ārakkhā. Ṭhapetvā pana brāhmaṇaṁ añño puriso gehaṁ pavisituṁ labhanto nāma natthi, kacavarachaḍḍanapacchim-pi [PTS 1.291] sodhetvā yeva pavesenti. Taṁ māṇavikaṁ purohito yeva daṭṭhuṁ labhati. Tassā ca ekā paricārikā itthī atthi. Athassā sā paricārikā gandhapupphamūlaṁ gahetvā gacchantī tassa dhuttassa āpaṇasamīpena gacchati. So: “Ayaṁ tassā paricārikā” ti suṭṭhu ñatvā ekadivasaṁ taṁ āgacchantiṁ disvā āpaṇā uṭṭhāya gantvā tassā pādamūle patitvā ubhohi hatthehi pāde gāḷhaṁ gahetvā: “Amma, ettakaṁ kālaṁ kahaṁ gatāsī” ti paridevi, avasesā pi payuttakadhuttā ekamantaṁ ṭhatvā: “Hatthapādamukhasaṇṭhānehi ca ākappena ca mātāputtā ekasadisāyevā” ti āhaṁsu. Sā itthī tesu tesu kathentesu attano asaddahitvā: “Ayaṁ me putto bhavissatī” ti sayam-pi rodituṁ ārabhi. Te ubho pi kanditvā roditvā aññamaññaṁ āliṅgetvā aṭṭhaṁsu.

Atha so dhutto āha: “Amma, kahaṁ vasasī” ti? “Kinnarilīlāya vasamānāya rūpasobhaggappattāya purohitassa daharitthiyā upaṭṭhānaṁ kurumānā vasāmi, tātā” ti. “Idāni kahaṁ yāsi, ammā” ti? “Tassā gandhamālādīnaṁ atthāyā” ti. “Amma, kiṁ te aññattha gatāya, ito paṭṭhāya mam-eva santikā harā” ti mūlaṁ aggahetvāva bahūni tambūlatakkolakādīni ceva nānāpupphāni ca adāsi. Māṇavikā bahūni gandhapupphādīni disvā: “Kiṁ, amma, ajja amhākaṁ brāhmaṇo pasanno” ti āha. “Kasmā evaṁ vadasī” ti? “Imesaṁ bahubhāvaṁ disvā” ti. Na brāhmaṇo bahumūlaṁ adāsi, mayā panetaṁ mayhaṁ puttassa santikā ābhatanti. Tato paṭṭhāya sā brāhmaṇena dinnamūlaṁ attanā gahetvā tasseva santikā gandhapupphādīni āharati. Dhutto katipāhaccayena gilānālayaṁ katvā nipajji. Sā tassa āpaṇadvāraṁ gantvā taṁ adisvā: “Kahaṁ me putto” ti pucchi. “Puttassa te aphāsukaṁ jātan”-ti? Sā tassa nipannaṭṭhānaṁ gantvā nisīditvā piṭṭhiṁ parimajjantī: “Kiṁ te, tāta, aphāsukan”-ti pucchi. So tuṇhī ahosi. “Kiṁ na kathesi puttā” ti? “Amma, marantenā pi tuyhaṁ kathetuṁ na sakkā” ti. “Tāta, mayhaṁ akathetvā [PTS 1.292] kassa katheyyāsi, kathehi, tātā” ti. “Amma, mayhaṁ aññaṁ aphāsukaṁ natthi, tassā pana māṇavikāya vaṇṇaṁ sutvā paṭibaddhacittosmi, taṁ labhanto jīvissāmi, alabhanto idheva marissāmī” ti. “Tāta, mayhaṁ esa bhāro, mā tvaṁ etaṁ nissāya cintayī” ti taṁ assāsetvā bahūni gandhapupphādīni ādāya māṇavikāya santikaṁ gantvā: “Putto me, amma, mama santikā tava vaṇṇaṁ sutvā paṭibaddhacitto jāto, kiṁ kātabban”-ti? “Sace ānetuṁ sakkotha, mayā katokāsoyevā” ti.

Sā tassā vacanaṁ sutvā tato paṭṭhāya tassa gehassa kaṇṇakaṇṇehi bahuṁ kacavaraṁ saṅkaḍḍhitvā ārakkhitthiyā upari chaḍḍesi. Sā tena aṭṭīyamānā apeti. Itarā teneva niyāmena yā yā kiñci katheti, tassā tassā upari kacavaraṁ chaḍḍesi. Tato paṭṭhāya pana sā yaṁ yaṁ āharati vā harati vā, taṁ taṁ na kāci sodhetuṁ ussahati. Tasmiṁ kāle sā taṁ dhuttaṁ pupphapacchiyaṁ nipajjāpetvā māṇavikāya santikaṁ abhihari. Dhutto māṇavikāya sīlaṁ bhinditvā ekāhadvīhaṁ pāsāde yeva ahosi. Purohite bahi nikkhante ubho abhiramanti. Tasmiṁ āgate dhutto nilīyati.

Atha naṁ sā ekāhadvīhaccayena: “Sāmi, idāni tayā gantuṁ vaṭṭatī” ti āha. “Ahaṁ brāhmaṇaṁ paharitvā gantukāmo” ti. Sā: “Evaṁ hotū” ti dhuttaṁ nilīyāpetvā brāhmaṇe āgate evamāha: “Ahaṁ, ayya, tumhesu vīṇaṁ vādentesu naccituṁ icchāmī” ti. “Sādhu, bhadde, naccassū” ti vīṇaṁ vādesi. “Tumhesu olokentesu lajjāmi, mukhaṁ pana vo sāṭakena bandhitvā naccissāmī” ti. “Sace lajjasi, evaṁ karohī” ti. Māṇavikā ghanasāṭakaṁ gahetvā tassa akkhīni pidahamānā mukhaṁ bandhi. Brāhmaṇo mukhaṁ bandhāpetvā vīṇaṁ vādesi. Sā muhuttaṁ naccitvā: “Ayya, ahaṁ te ekavāraṁ sīse paharitukāmā” ti āha. Itthilolo brāhmaṇo kiñci kāraṇaṁ ajānanto: “Paharāhī” ti āha, māṇavikā dhuttassa saññaṁ adāsi. So saṇikaṁ āgantvā brāhmaṇassa piṭṭhipasse ṭhatvā [PTS 1.293] sīse kapparena pahari, akkhīni patanākārappattāni ahesuṁ, sīse gaṇḍo uṭṭhahi. So vedanāṭṭo hutvā: “Āhara te hatthan”-ti āha. Māṇavikā attano hatthaṁ ukkhipitvā tassa hatthe ṭhapesi. Brāhmaṇo: “Hattho muduko, pahāro pana thaddho” ti āha. Dhutto brāhmaṇaṁ paharitvā nilīyi. Māṇavikā tasmiṁ nilīne brāhmaṇassa mukhato sāṭakaṁ mocetvā telaṁ ādāya sīsaṁ parisambāhi. Brāhmaṇe bahi nikkhante puna sā itthī dhuttaṁ pacchiyaṁ nipajjāpetvā nīhari.

So rañño santikaṁ gantvā sabbaṁ taṁ pavattiṁ ārocesi. Rājā attano upaṭṭhānaṁ āgataṁ brāhmaṇaṁ āha: “Jūtaṁ kīḷāma brāhmaṇā” ti? “Sādhu, mahārājā” ti. Rājā jūtamaṇḍalaṁ sajjāpetvā purimanayeneva jūtagītaṁ gāyitvā pāsake khipati. Brāhmaṇo māṇavikāya tapassa bhinnabhāvaṁ ajānanto: “Ṭhapetvā mama māṇavikan”-ti āha. Evaṁ vadanto pi parājito yeva. Rājā jinitvā: “Brāhmaṇa, kiṁ vadesi, māṇavikāya te tapo bhinno, tvaṁ ‘mātugāmaṁ gabbhato paṭṭhāya rakkhanto sattasu ṭhānesu ārakkhaṁ karonto rakkhituṁ sakkhissāmī’ ti maññasi, mātugāmo nāma kucchiyaṁ pakkhipitvā carantenā pi rakkhituṁ na sakkā, ekapurisikā itthī nāma natthi, tava māṇavikā ‘naccitukāmāmhī’ ti vatvā vīṇaṁ vādentassa tava sāṭakena mukhaṁ bandhitvā attano jāraṁ tava sīse kapparena paharāpetvā uyyojesi, idāni kiṁ kathesī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

62. Yaṁ brāhmaṇo avādesi, vīṇaṁ samukhaveṭhito,
Aṇḍabhūtābhatā bhariyā, tāsu ko jātu vissase ti.

Tattha yaṁ brāhmaṇo avādesi, vīṇaṁ samukhaveṭhito ti yena kāraṇena brāhmaṇo ghanasāṭakena saha mukhena veṭhito hutvā vīṇaṁ vādesi, taṁ kāraṇaṁ na jānātī ti attho. Tañhi sā vañcetukāmā evamakāsi. Brāhmaṇo pana taṁ itthiṁ bahumāyābhāvaṁ ajānanto mātugāmassa saddahitvā: “Maṁ esā lajjatī” ti evaṁsaññī ahosi, tenassa aññāṇabhāvaṁ pakāsento rājā evamāha, ayametthādhippāyo [PTS 1.294]. Aṇḍabhūtābhatā bhariyā ti aṇḍaṁ vuccati bījaṁ, bījabhūtā mātukucchito anikkhantakāle yeva ābhatā ānītā, bhatā ti vā puṭṭhā ti attho. Kā sā? Bhariyā pajāpati pādaparicārikā. Sā hi bhattavatthādīhi bharitabbatāya, bhinnasaṁvaratāya, lokadhammehi bharitatāya vā: “Bhariyā” ti vuccati. Tāsu ko jātu vissase ti jātū ti ekaṁsādhivacanaṁ, tāsu mātukucchito paṭṭhāya rakkhiyamānāsu pi evaṁ vippakāraṁ āpajjantīsu bhariyāsu ko nāma paṇḍito puriso ekaṁsena vissase, “nibbikārā esā mayī” ti ko saddaheyyā ti attho. Asaddhammavasena hi āmantakesu nimantakesu vijjamānesu mātugāmo nāma na sakkā rakkhitunti.

Evaṁ bodhisatto brāhmaṇassa dhammaṁ desesi. Brāhmaṇo bodhisattassa dhammadesanaṁ sutvā nivesanaṁ gantvā taṁ māṇavikaṁ āha: “tayā kira evarūpaṁ pāpakammaṁ katan”-ti? “Ayya, ko evamāha, na karomi, ‘aham-eva pahariṁ, na añño koci’. Sace na saddahatha, ahaṁ ‘tumhe ṭhapetvā aññassa purisassa hatthasamphassaṁ na jānāmī’ ti saccakiriyaṁ katvā aggiṁ pavisitvā tumhe saddahāpessāmī” ti. Brāhmaṇo: “Evaṁ hotū” ti mahantaṁ dārurāsiṁ kāretvā aggiṁ katvā taṁ pakkosāpetvā: “Sace attano saddahasi, aggiṁ pavisāhī” ti āha.

Māṇavikā attano paricārikaṁ paṭhamam-eva sikkhāpesi: “Amma, tava puttaṁ tattha gantvā mama aggiṁ pavisanakāle hatthaggahaṇaṁ kātuṁ vadehī” ti. Sā gantvā tathā avaca. Dhutto āgantvā parisamajjhe aṭṭhāsi. Sā māṇavikā brāhmaṇaṁ vañcetukāmā mahājanamajjhe ṭhatvā: “Brāhmaṇa, taṁ ṭhapetvā aññassa purisassa hatthasamphassaṁ nāma na jānāmi, iminā saccena ayaṁ aggi mā maṁ jhāpesī” ti aggiṁ pavisituṁ āraddhā. Tasmiṁ khaṇe dhutto: “Passatha bho purohitabrāhmaṇassa kammaṁ, evarūpaṁ mātugāmaṁ aggiṁ pavesāpetī” ti gantvā taṁ māṇavikaṁ hatthe gaṇhi. Sā hatthaṁ vissajjāpetvā purohitaṁ āha: “ayya, mama saccakiriyā bhinnā, na sakkā aggiṁ pavisitun”-ti. “Kiṁkāraṇā” ti? “Ajja mayā evarūpā saccakiriyā katā ‘ṭhapetvā mama sāmikaṁ aññassa purisassa hatthasamphassaṁ na jānāmī’ ti [PTS 1.295], idāni camhi iminā purisena hatthe gahitā” ti. Brāhmaṇo: “Vañcito ahaṁ imāyā” ti ñatvā taṁ pothetvā nīharāpesi. Evaṁ asaddhammasamannāgatā kiretā itthiyo tāva mahantam-pi pāpakammaṁ katvā attano sāmikaṁ vañcetuṁ: “Nāhaṁ evarūpaṁ kammaṁ karomī” ti divasam-pi sapathaṁ kurumānā nānācittāva honti. Tena vuttaṁ:

Corīnaṁ bahubuddhīnaṁ, yāsu saccaṁ sudullabhaṁ,
Thīnaṁ bhāvo durājāno, macchassevodake gataṁ. (JA. 519.347).

Musā tāsaṁ yathā saccaṁ, saccaṁ tāsaṁ yathā musā,
Gāvo bahi tiṇasseva, omasanti varaṁ varaṁ.

Coriyo kathinā hetā, vāḷā ca lapasakkharā,
Na tā kiñci na jānanti, yaṁ manussesu vañcanan-ti. (JA. 519.332, 334).

Satthā: “Evaṁ arakkhiyo mātugāmo” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Satthā pi anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā bārāṇasirājā aham-eva ahosin”-ti.

Aṇḍabhūtajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 63: Takkapaṇḍitajātakavaṇṇanā

Kodhanā akataññū cā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ukkaṇṭhitabhikkhuññevārabbha kathesi. Tañhi satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccan”-ti vutte: “Itthiyo nāma bhikkhu akataññū mittadubbhā, kasmā tā nissāya ukkaṇṭhitosī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto isipabbajjaṁ pabbajitvā gaṅgātīre assamaṁ māpetvā samāpattiyo ceva abhiññāyo ca nibbattetvā jhānasukhena viharati. Tasmiṁ samaye bārāṇasiseṭṭhino dhītā duṭṭhakumārī nāma caṇḍā ahosi pharusā, dāsakammakare akkosati paribhāsati paharati. Atha naṁ ekadivasaṁ parivāramanussā gahetvā: “Gaṅgāya kīḷissāmā” ti [PTS 1.296] agamaṁsu. Tesaṁ kīḷantānaññeva sūriyatthaṅgamanavelā jātā, megho uṭṭhahi, manussā meghaṁ disvā ito cito ca vegena palāyiṁsu. Seṭṭhidhītāya pi dāsakammakarā: “Ajja amhehi etissā piṭṭhiṁ passituṁ vaṭṭatī” ti taṁ antoudakasmiṁ yeva chaḍḍetvā uttariṁsu. Devo pāvassi, sūriyo pi atthaṅgato, andhakāro jāto. Te tāya vināva gehaṁ gantvā: “Kahaṁ sā” ti vutte: “Gaṅgāto tāva uttiṇṇā, atha naṁ na jānāma kahaṁ gatā” ti. Ñātakā vicinitvā pi na passiṁsu.

Sā mahāviravaṁ viravantī udakena vuyhamānā aḍḍharattasamaye bodhisattassa paṇṇasālāsamīpaṁ pāpuṇi. So tassā saddaṁ sutvā: “Mātugāmassa saddo eso, parittāṇamassā karissāmī” ti tiṇukkaṁ ādāya nadītīraṁ gantvā taṁ disvā: “Mā bhāyi, mā bhāyī” ti assāsetvā nāgabalo thāmasampanno bodhisatto nadiṁ taramāno gantvā taṁ ukkhipitvā assamapadaṁ ānetvā aggiṁ katvā adāsi. Sīte vigate madhurāni phalāphalāni upanāmesi. Tāni khāditvā ṭhitaṁ: “Kattha vāsikāsi, kathañca gaṅgāya patitāsī” ti pucchi. Sā taṁ pavattiṁ ārocesi. Atha naṁ: “Tvaṁ idheva vasā” ti paṇṇasālāya vasāpento dvīhatīhaṁ sayaṁ abbhokāse vasitvā: “Idāni gacchā” ti āha. Sā: “Imaṁ tāpasaṁ sīlabhedaṁ pāpetvā gahetvā gamissāmī” ti na gacchati. Atha gacchante kāle itthikuttaṁ itthilīlaṁ dassetvā tassa sīlabhedaṁ katvā jhānaṁ antaradhāpesi. So taṁ gahetvā araññe yeva vasati. Atha naṁ sā āha: “Ayya, kiṁ no araññavāsena, manussapathaṁ gamissāmā” ti? So taṁ ādāya ekaṁ paccantagāmakaṁ gantvā takkabhatiyā jīvikaṁ kappetvā taṁ poseti. Tassa takkaṁ vikkiṇitvā jīvatīti: “Takkapaṇḍito” ti nāmaṁ akaṁsu. Athassa gāmavāsino paribbayaṁ datvā: “Amhākaṁ suyuttaduyuttakaṁ ācikkhanto ettha vasā” ti gāmadvāre kuṭiyaṁ vāsesuṁ.

Tena ca samayena corā pabbatā oruyha paccantaṁ paharanti. Te ekadivasaṁ taṁ gāmaṁ paharitvā [PTS 1.297] gāmavāsikehi yeva bhaṇḍikā ukkhipāpetvā gacchantā tam-pi seṭṭhidhītaraṁ gahetvā attano vasanaṭṭhānaṁ gantvā sesajane vissajjesuṁ. Corajeṭṭhako pana tassā rūpe bajjhitvā taṁ attano bhariyaṁ akāsi. Bodhisatto: “Itthannāmā kahan”-ti pucchi. “Corajeṭṭhakena gahetvā attano bhariyā katā” ti ca sutvāpi: “Na sā tattha mayā vinā vasissati, palāyitvā āgacchissatī” ti tassā āgamanaṁ olokento tattheva vasi.

Seṭṭhidhītā pi cintesi: “Ahaṁ idha sukhaṁ vasāmi, kadāci maṁ takkapaṇḍito kiñcideva nissāya āgantvā ito ādāya gaccheyya, atha etasmā sukhā parihāyissāmi, yannūnāhaṁ sampiyāyamānā viya taṁ pakkosāpetvā ghātāpeyyan”-ti. Sā ekaṁ manussaṁ pakkositvā: “Ahaṁ idha dukkhaṁ jīvāmi, takkapaṇḍito āgantvā maṁ ādāya gacchatū” ti sāsanaṁ pesesi. So taṁ sāsanaṁ sutvā saddahitvā tattha gantvā gāmadvāre ṭhatvā sāsanaṁ pesesi. Sā nikkhamitvā taṁ disvā: “Ayya, sace mayaṁ idāni gacchissāma, corajeṭṭhako anubandhitvā ubho pi amhe ghātessati, rattibhāge gacchissāmā” ti taṁ ānetvā bhojetvā koṭṭhake nisīdāpetvā sāyaṁ corajeṭṭhakassa āgantvā suraṁ pivitvā mattakāle: “Sāmi, sace imāya velāya tava sattuṁ passeyyāsi, kinti naṁ kareyyāsī” ti āha. “Idañcidañca karissāmīti”. “Kiṁ pana so dūre, nanu koṭṭhake nisinno” ti? Corajeṭṭhako ukkaṁ ādāya tattha gantvā taṁ disvā gahetvā gehamajjhe pātetvā kapparādīhi yathāruciṁ pothesi. So pothiyamāno pi aññaṁ kiñci avatvā: “Kodhanā akataññū ca, pisuṇā mittabhedikā” ti ettakam-eva vadati. Coro taṁ pothetvā bandhitvā nipajjāpetvā sāyamāsaṁ bhuñjitvā sayi. Pabuddho jiṇṇāya surāya puna taṁ pothetuṁ ārabhi, so pi tāneva cattāri padāni vadati.

Coro cintesi: “Ayaṁ evaṁ pothiyamāno pi aññaṁ kiñci avatvā imāneva cattāri padāni vadati, pucchissāmi nan”-ti tassā suttabhāvaṁ ñatvā taṁ pucchi: “Ambho tvaṁ evaṁ pothiyamāno pi kasmā [PTS 1.298] etāneva padāni vadasī” ti? Takkapaṇḍito: “Tena hi suṇāhī” ti taṁ kāraṇaṁ ādito paṭṭhāya kathesi. “Ahaṁ pubbe araññavāsiko eko tāpaso jhānalābhī, svāhaṁ etaṁ gaṅgāya vuyhamānaṁ uttāretvā paṭijaggiṁ. Atha maṁ esā palobhetvā jhānā parihāpesi, svāhaṁ araññaṁ pahāya etaṁ posento paccantagāmake vasāmi, athesā corehi idhānītā ‘ahaṁ dukkhaṁ vasāmi, āgantvā maṁ netū’ ti mayhaṁ sāsanaṁ pesetvā idāni tava hatthe pātesi, iminā kāraṇenāhaṁ evaṁ kathemī” ti. Coro cintesi: “Yā esā evarūpe guṇasampanne upakārake evaṁ vippaṭipajji, sā mayhaṁ kataraṁ nāma upaddavaṁ na kareyya, māretabbā esā” ti so takkapaṇḍitaṁ assāsetvā taṁ pabodhetvā khaggaṁ ādāya nikkhamma: “Etaṁ purisaṁ gāmadvāre ghātessāmī” ti vatvā tāya saddhiṁ bahigāmaṁ gantvā: “Etaṁ hatthe gaṇhā” ti taṁ tāya hatthe gāhāpetvā khaggaṁ ādāya takkapaṇḍitaṁ paharanto viya taṁ dvidhā chinditvā sasīsaṁ nhāpetvā takkapaṇḍitaṁ katipāhaṁ paṇītena bhojanena santappetvā idāni kahaṁ gamissasī” ti āha. Takkapaṇḍito: “Gharāvāsena me kiccaṁ natthi, isipabbajjaṁ pabbajitvā tattheva araññe vasissāmī” ti āha. “Tena hi aham-pi pabbajissāmī” ti ubho pi pabbajitvā taṁ araññāyatanaṁ gantvā pañca abhiññā aṭṭha ca samāpattiyo nibbattetvā jīvitapariyosāne brahmalokūpagā ahesuṁ.

Satthā imāni dve vatthūni kathetvā anusandhiṁ ghaṭetvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

63. Kodhanā akataññū ca, pisuṇā mittabhedikā,
Brahmacariyaṁ cara bhikkhu, so sukhaṁ na vihāhisī ti.

Tatrāyaṁ piṇḍattho: bhikkhu itthiyo nāmetā kodhanā, uppannaṁ kodhaṁ nivāretuṁ na sakkonti. Akataññū ca, atimahantam-pi upakāraṁ na jānanti. Pisuṇā [PTS 1.299] ca, piyasuññabhāvakaraṇam-eva kathaṁ kathenti. Mittabhedikā, mitte bhindanti, mittabhedanakathaṁ kathanasīlā yeva, evarūpehi pāpadhammehi samannāgatā etā. Kiṁ te etāhi, brahmacariyaṁ cara bhikkhu, ayañhi methunavirati parisuddhaṭṭhena brahmacariyaṁ nāma, taṁ cara. So sukhaṁ na vihāhisī ti so tvaṁ etaṁ brahmacariyavāsaṁ vasanto jhānasukhaṁ maggasukhaṁ phalasukhañca na vihāhisi, etaṁ sukhaṁ na vijahissati, etasmā sukhā na parihāyissasī ti attho. “Na parihāhisī” ti pi pāṭho, ayamevattho.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Satthā jātakaṁ samodhānesi: “tadā corajeṭṭhako ānando ahosi, takkapaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Takkapaṇḍitajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 64: Durājānajātakavaṇṇanā

Māsu nandi icchati man-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ upāsakaṁ ārabbha kathesi. Eko kira sāvatthivāsī upāsako tīsu saraṇesu pañcasu ca sīlesu patiṭṭhito buddhamāmako, dhammamāmako, saṅghamāmako, bhariyā panassa dussīlā pāpadhammā. Yaṁ divasaṁ micchācāraṁ carati, taṁ divasaṁ satakītadāsī viya hoti, micchācārassa pana akatadivase sāminī viya hoti caṇḍā pharusā. So tassā bhāvaṁ jānituṁ na sakkoti, atha tāya ubbāḷho buddhūpaṭṭhānaṁ na gacchati. Atha naṁ ekadivasaṁ gandhapupphādīni ādāya āgantvā vanditvā nisinnaṁ satthā āha: “kiṁ nu kho tvaṁ, upāsaka, sattaṭṭha divase buddhūpaṭṭhānaṁ nāgacchasī” ti. Gharaṇī me, bhante, ekasmiṁ divase satakītadāsī viya hoti, ekasmiṁ divase sāminī viya caṇḍā pharusā. Ahaṁ tassā bhāvaṁ jānituṁ na sakkomi, svāhaṁ tāya ubbāḷho buddhūpaṭṭhānaṁ nāgacchāmīti. Athassa vacanaṁ sutvā satthā: “Upāsaka, ‘mātugāmassa bhāvo nāma dujjāno’ ti pubbe pi te paṇḍitā kathayiṁsu, tvaṁ pana taṁ bhavasaṅkhepagatattā sallakkhetuṁ na sakkosī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto disāpāmokkho ācariyo hutvā pañca māṇavakasatāni [PTS 1.300] sippaṁ sikkhāpeti. Atheko tiroraṭṭhavāsiko brāhmaṇamāṇavako āgantvā tassa santike sippaṁ uggaṇhanto ekāya itthiyā paṭibaddhacitto hutvā taṁ bhariyaṁ katvā tasmiṁ yeva bārāṇasinagare vasanto dve tisso velāyo ācariyassa upaṭṭhānaṁ na gacchati. Sā panassa bhariyā dussīlā pāpadhammā. Micchācāraṁ ciṇṇadivase dāsī viya hoti, aciṇṇadivase sāminī viya hoti caṇḍā pharusā. So tassā bhāvaṁ jānituṁ asakkonto tāya ubbāḷho ākulacitto ācariyassa upaṭṭhānaṁ na gacchati. Atha naṁ sattaṭṭha divase atikkamitvā āgataṁ: “Kiṁ, māṇava, na paññāyasī” ti ācariyo pucchi. So: “Bhariyā maṁ, ācariya, ekadivasaṁ icchati pattheti, dāsī viya nihatamānā hoti. Ekadivasaṁ sāminī viya thaddhā caṇḍā pharusā, ahaṁ tassā bhāvaṁ jānituṁ na sakkomi, tāya ubbāḷho ākulacitto tumhākaṁ upaṭṭhānaṁ nāgatomhī” ti. Ācariyo: “Evametaṁ, māṇava, itthiyo nāma anācāraṁ ciṇṇadivase sāmikaṁ anuvattanti, dāsī viya nihatamānā honti. Anāciṇṇadivase pana mānatthaddhā hutvā sāmikaṁ na gaṇenti. Evaṁ itthiyo nāmetā anācārā dussīlā, tāsaṁ bhāvo nāma dujjāno, tāsu icchantīsu pi anicchantīsu pi majjhatteneva bhavitabban”-ti vatvā tassovādavasena imaṁ gāthamāha.

64. Mā su nandi icchati maṁ, mā su soci na micchati,
Thīnaṁ bhāvo durājāno, macchassevodake gatan-ti.

Tattha mā su nandi icchati man-ti su-kāro nipātamattaṁ, “ayaṁ itthī maṁ icchati pattheti, mayi sinehaṁ karotī” ti mā tussi. Mā su soci na micchatīti: “Ayaṁ maṁ na icchatī” ti pi mā soci, tassā icchamānāya nandiṁ, na icchamānāya ca sokaṁ akatvā majjhatto va hohīti dīpeti. Thīnaṁ bhāvo durājāno ti itthīnaṁ bhāvo nāma itthimāyāya paṭicchannattā durājāno. Yathā kiṁ? Macchassevodake gatan-ti yathā macchassa gamanaṁ udakena paṭicchannattā dujjānaṁ, teneva so kevaṭṭe āgate udakena gamanaṁ paṭicchādetvā palāyati, attānaṁ gaṇhituṁ na deti, evam-eva itthiyo mahantam-pi dussīlakammaṁ katvā: “Mayaṁ evarūpaṁ na karomā” ti attanā katakammaṁ itthimāyāya paṭicchādetvā sāmike vañcenti [PTS 1.301]. Evaṁ itthiyo nāmetā pāpadhammā durājānā, tāsu majjhatto yeva sukhito hotīti.

Evaṁ bodhisatto antevāsikassa ovādaṁ adāsi. Tato paṭṭhāya so tassā upari majjhatto va ahosi. Sāpissa bhariyā: “Ācariyena kira me dussīlabhāvo ñāto” ti tato paṭṭhāya na anācāraṁ cari. Sā pi tassa upāsakassa itthī: “Sammāsambuddhena kira mayhaṁ durācārabhāvo ñāto” ti tato paṭṭhāya pāpakammaṁ nāma na akāsi.

Satthā pi imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne so upāsako sotāpattiphale patiṭṭhahi, satthā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā jayampatikā yeva idāni jayampatikā, ācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Durājānajātakavaṇṇanā catutthā

JA 65: Anabhiratijātakavaṇṇanā

Yathā nadī ca pantho cā ti idaṁ satthā jetavane viharanto tathārūpaṁ yeva upāsakaṁ ārabbha kathesi. So pana pariggaṇhanto tassā dussīlabhāvaṁ ñatvā bhaṇḍito cittabyākulatāya sattaṭṭha divase upaṭṭhānaṁ nāgamāsi. So ekadivasaṁ vihāraṁ gantvā tathāgataṁ vanditvā nisinno: “Kasmā sattaṭṭha divasāni nāgatosī” ti vutte: “Bhariyā me, bhante, dussīlā, tassā upari byākulacittatāya nāgatomhī” ti āha. Satthā: “Upāsaka, itthīsu ‘anācārā etā’ ti kopaṁ akatvā majjhatteneva bhavituṁ vaṭṭatīti pubbe pi te paṇḍitā kathayiṁsu, tvaṁ pana bhavantarena paṭicchannattā taṁ kāraṇaṁ na sallakkhesī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto purimanayeneva disāpāmokkho ācariyo ahosi. Athassa antevāsiko bhariyāya dosaṁ disvā byākulacittatāya katipāhaṁ anāgantvā ekadivasaṁ ācariyena pucchito taṁ kāraṇaṁ nivedesi. Athassa ācariyo: “Tāta, itthiyo nāma sabbasādhāraṇā [PTS 1.302], tāsu ‘dussīlā etā’ ti paṇḍitā kopaṁ na karontī” ti vatvā ovādavasena imaṁ gāthamāha.

65. Yathā nadī ca panto ca, pānāgāraṁ sabhā papā,
Evaṁ lokitthiyo nāma, nāsaṁ kujjhanti paṇḍitā ti.

Tattha yathā nadī ti yathā anekatitthā nadī nhānatthāya sampattasampattānaṁ caṇḍālādīnam-pi khattiyādīnam-pi sādhāraṇā, na tattha koci nhāyituṁ na labhati nāma. “Pantho” ti ādīsu pi yathā mahāmaggo pi sabbesaṁ sādhāraṇo, na koci tena gantuṁ na labhati. Pānāgāram-pi surāgehaṁ sabbesaṁ sādhāraṇaṁ, yo yo pātukāmo, sabbo tattha pavisateva. Puññatthikehi tattha tattha manussānaṁ nivāsatthāya katā sabhā pi sādhāraṇā, na tattha koci pavisituṁ na labhati. Mahāmagge pānīyacāṭiyo ṭhapetvā katā papā pi sabbesaṁ sādhāraṇā, na tattha koci pānīyaṁ pivituṁ na labhati. Evaṁ lokitthiyo nāmā ti evam-eva tāta māṇava imasmiṁ loke itthiyo pi sabbasādhāraṇāva, teneva ca sādhāraṇaṭṭhena nadīpanthapānāgārasabhāpapāsadisā. Tasmā nāsaṁ kujjhanti paṇḍitā, etāsaṁ itthīnaṁ: “Lāmikā etā anācārā dussīlā sabbasādhāraṇā” ti cintetvā paṇḍitā chekā buddhisampannā na kujjhantīti.

Evaṁ bodhisatto antevāsikassa ovādaṁ adāsi, so taṁ ovādaṁ sutvā majjhatto ahosi. Bhariyāpissa: “Ācariyena kiramhi ñātā” ti tato paṭṭhāya pāpakammaṁ na akāsi. Tassa pi upāsakassa bhariyā: “Satthārā kiramhi ñātā” ti tato paṭṭhāya pāpakammaṁ na akāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne upāsako sotāpattiphale patiṭṭhahi. Satthā pi anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā jayampatikāva etarahi jayampatikā, ācariyabrāhmaṇo pana aham-eva ahosin”-ti.

Anabhiratijātakavaṇṇanā pañcamā

JA 66: Mudulakkhaṇajātakavaṇṇanā

Ekā icchā pure āsī ti idaṁ satthā jetavane viharanto saṁkilesaṁ ārabbha kathesi. Eko kira sāvatthivāsī kulaputto satthu dhammadesanaṁ [PTS 1.303] sutvā ratanasāsane uraṁ datvā pabbajitvā paṭipannako yogāvacaro avissaṭṭhakammaṭṭhāno hutvā ekadivasaṁ sāvatthiyaṁ piṇḍāya caranto ekaṁ alaṅkatapaṭiyattaṁ itthiṁ disvā subhavasena indriyāni bhinditvā olokesi. Tassa abbhantare kileso cali, vāsiyā ākoṭitakhīrarukkho viya ahosi. So tato paṭṭhāya kilesavasiko hutvā neva kāyassādaṁ na cittassādaṁ labhati, bhantamigasappaṭibhāgo sāsane anabhirato parūḷhakesalomanakho kiliṭṭhacīvaro ahosi. Athassa indriyavikāraṁ disvā sahāyakā bhikkhū: “Kiṁ nu kho te, āvuso, na yathā porāṇāni indriyānī” ti pucchiṁsu. Anabhiratosmi, āvusoti.

Atha naṁ te satthu santikaṁ nayiṁsu. Satthā: “Kiṁ, bhikkhave, anicchamānaṁ bhikkhuṁ ādāya āgatatthā” ti pucchi. “Ayaṁ, bhante, bhikkhu anabhirato” ti? “Saccaṁ bhikkhū” ti. “Saccaṁ bhagavā” ti. “Ko taṁ ukkaṇṭhāpesī” ti? “Ahaṁ, bhante, piṇḍāya caranto ekaṁ itthiṁ disvā indriyāni bhinditvā olokesiṁ, atha me kileso cali, tenamhi ukkaṇṭhito” ti. Atha naṁ satthā: “Anacchariyametaṁ bhikkhu, yaṁ tvaṁ indriyāni bhinditvā visabhāgārammaṇaṁ subhavasena olokento kilesehi kampito, pubbe pañcābhiññā aṭṭhasamāpattilābhino jhānabalena kilese vikkhambhetvā visuddhacittā gaganatalacarā bodhisattā pi indriyāni bhinditvā visabhāgārammaṇaṁ olokayamānā jhānā parihāyitvā kilesehi kampitā mahādukkhaṁ anubhaviṁsu. Na hi sineruuppāṭanakavāto hatthimattaṁ muṇḍapabbataṁ, mahājambuummūlakavāto chinnataṭe virūḷhagacchakaṁ, mahāsamuddaṁ vā pana sosanakavāto khuddakataḷākaṁ kismiñcideva gaṇeti, evaṁ uttamabuddhīnaṁ nāma visuddhacittānaṁ bodhisattānaṁ aññāṇabhāvakarā kilesā tayi kiṁ lajjissanti, visuddhā pi sattā saṁkilissanti, uttamayasasamaṅgino pi āyasakyaṁ pāpuṇantī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsiraṭṭhe ekassa mahāvibhavassa brāhmaṇassa kule nibbattitvā viññutaṁ patto sabbasippānaṁ pāraṁ gantvā kāme pahāya isipabbajjaṁ pabbajitvā kasiṇaparikammaṁ katvā pañca abhiññā ca aṭṭha samāpattiyo ca uppādetvā jhānasukhena vītināmento himavantappadese vāsaṁ kappesi. So ekasmiṁ kāle loṇambilasevanatthāya [PTS 1.304] himavantā otaritvā bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase katasarīrapaṭijaggano rattavākamayaṁ nivāsanapārupanaṁ saṇṭhāpetvā ajinacammaṁ ekasmiṁ aṁse katvā jaṭāmaṇḍalaṁ bandhitvā bhikkhābhājanamādāya bārāṇasiyaṁ bhikkhāya caramāno rañño gharadvāraṁ sampāpuṇi. Rājā tassa iriyāpathe yeva pasīditvā pakkosāpetvā mahārahe āsane nisīdāpetvā paṇītena khādanīyabhojanīyena santappetvā katānumodanaṁ uyyāne vasanatthāya yāci. So sampaṭicchitvā rājagehe bhuñjitvā rājakulaṁ ovadamāno tasmiṁ uyyāne soḷasa vassāni vasi.

Athekadivasaṁ rājā kupitaṁ paccantaṁ vūpasametuṁ gacchanto mudulakkhaṇaṁ nāma aggamahesiṁ: “Appamattā ayyassa upaṭṭhānaṁ karohī” ti vatvā agamāsi. Bodhisatto rañño gatakālato paṭṭhāya attano ruccanavelāya rājagehaṁ gacchati. Athekadivasaṁ mudulakkhaṇā bodhisattassa āhāraṁ sampādetvā: “ajja ayyo cirāyatī” ti gandhodakena nhāyitvā sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitā mahātale cūḷasayanaṁ paññāpetvā bodhisattassa āgamanaṁ olokayamānā nipajji. Bodhisatto pi attano velaṁ sallakkhetvā jhānā vuṭṭhāya ākāseneva rājanivesanaṁ agamāsi. Mudulakkhaṇā vākacīrasaddaṁ sutvāva: “Ayyo, āgato” ti vegena uṭṭhahi, tassā vegena uṭṭhahantiyā maṭṭhasāṭako bhassi. Tāpaso pi sīhapañjarena pavisanto deviyā visabhāgarūpārammaṇaṁ indriyāni bhinditvā subhavasena olokesi. Athassa abbhantare kileso cali, vāsiyā pahaṭakhīrarukkho viya ahosi. Tāvadevassa jhānaṁ antaradhāyi, chinnapakkho kāko viya ahosi. So ṭhitako va āhāraṁ gahetvā abhuñjitvāva kilesakampito pāsādā oruyha uyyānaṁ gantvā paṇṇasālaṁ pavisitvā phalakattharaṇasayanassa heṭṭhā āhāraṁ ṭhapetvā visabhāgārammaṇena baddho kilesagginā ḍayhamāno nirāhāratāya sussamāno satta divasāni phalakattharaṇe nipajji.

Sattame divase rājā paccantaṁ vūpasametvā āgato nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā nivesanaṁ agantvāva: “Ayyaṁ [PTS 1.305] passissāmī” ti uyyānaṁ gantvā paṇṇasālaṁ pavisitvā taṁ nipannakaṁ disvā: “Ekaṁ aphāsukaṁ jātaṁ maññe” ti paṇṇasālaṁ sodhāpetvā pāde parimajjanto: “Kiṁ, ayya, aphāsukan”-ti pucchi. “Mahārāja aññaṁ me aphāsukaṁ natthi, kilesavasena panamhi paṭibaddhacitto jāto” ti. “Kahaṁ paṭibaddhaṁ te, ayya, cittan”-ti? “Mudulakkhaṇāya, mahārājā” ti. “Sādhu ayya, ahaṁ mudulakkhaṇaṁ tumhākaṁ dammī” ti tāpasaṁ ādāya nivesanaṁ pavisitvā deviṁ sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitaṁ katvā tāpasassa adāsi. Dadamāno yeva ca mudulakkhaṇāya saññamadāsi: “Tayā attano balena ayyaṁ rakkhituṁ vāyamitabban”-ti. “Sādhu, deva, rakkhissāmī” ti. Tāpaso deviṁ gahetvā rājanivesanā otari.

Atha naṁ mahādvārato nikkhantakāle: “Ayya, amhākaṁ ekaṁ gehaṁ laddhuṁ vaṭṭati, gaccha, rājānaṁ gehaṁ yācāhī” ti āha. Tāpaso gantvā gehaṁ yāci. Rājā manussānaṁ vaccakuṭikiccaṁ sādhayamānaṁ ekaṁ chaḍḍitagehaṁ dāpesi. So deviṁ gahetvā tattha agamāsi, sā pavisituṁ na icchati. “Kiṁkāraṇā na pavisasī” ti? “Asucibhāvenā” ti. Idāni: “Kiṁ karomī” ti. “Paṭijaggāhi nan”-ti vatvā rañño santikaṁ pesetvā: “Gaccha, kuddālaṁ āhara, pacchiṁ āharā” ti āharāpetvā asuciñca saṅkārañca chaḍḍāpetvā gāmayaṁ āharāpetvā limpāpetvā punapi: “Gaccha, mañcaṁ āhara, pīṭhaṁ āhara, attharaṇaṁ āhara, cāṭiṁ āhara, ghaṭaṁ āharā” ti ekamekaṁ āharāpetvā puna udakāharaṇādīnaṁ atthāya āṇāpesi. So ghaṭaṁ ādāya udakaṁ āharitvā cāṭiṁ pūretvā nhānodakaṁ sajjetvā sayanaṁ atthari. Atha naṁ sayane ekato nisinnaṁ dāṭhikāsu gahetvā: “Tava samaṇabhāvaṁ vā brāhmaṇabhāvaṁ vā na jānāsī” ti oṇametvā attano abhimukhaṁ ākaḍḍhi. So tasmiṁ kāle satiṁ paṭilabhi, ettakaṁ pana kālaṁ aññāṇī ahosi. Evaṁ aññāṇakaraṇā kilesā nāma. “Kāmacchandanīvaraṇaṁ, bhikkhave, andhakaraṇaṁ [PTS 1.306] aññāṇakaraṇan”-ti ādi (SN. 5.221) cettha vattabbaṁ.

So satiṁ paṭilabhitvā cintesi: “Ayaṁ taṇhā vaḍḍhamānā mama catūhi apāyehi sīsaṁ ukkhipituṁ na dassati, ajjeva mayā imaṁ rañño niyyādetvā himavantaṁ pavisituṁ vaṭṭatī” ti. So taṁ ādāya rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Mahārāja, tava deviyā mayhaṁ attho natthi, kevalaṁ me imaṁ nissāya taṇhā vaḍḍhitā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

66. Ekā icchā pure āsi, aladdhā mudulakkhaṇaṁ,
Yato laddhā aḷārakkhī, icchā icchaṁ vijāyathā ti.

Tatrāyaṁ piṇḍattho: mahārāja, mayhaṁ imaṁ tava deviṁ mudulakkhaṇaṁ alabhitvā pure: “Aho vatāhaṁ etaṁ labheyyan”-ti ekā icchā āsi, ekāva taṇhā uppajji. Yato pana me ayaṁ aḷārakkhī visālanettā sobhanalocanā laddhā, atha me sā purimikā icchā gehataṇhaṁ upakaraṇataṇhaṁ upabhogataṇhanti uparūpari aññaṁ nānappakāraṁ icchaṁ vijāyatha janesi uppādesi. Sā kho pana me evaṁ vaḍḍhamānā icchā apāyato sīsaṁ ukkhipituṁ na dassati, alaṁ me imāya, tvaññeva tava bhariyaṁ gaṇha, ahaṁ pana himavantaṁ gamissāmīti tāvadeva naṭṭhaṁ jhānaṁ uppādetvā ākāse nisinno dhammaṁ desetvā rañño ovādaṁ datvā ākāseneva himavantaṁ gantvā puna manussapathaṁ nāma nāgamāsi, brahmavihāre pana bhāvetvā aparihīnajjhāno brahmaloke nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne so bhikkhu arahattaphale patiṭṭhahi. Satthā pi anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, mudulakkhaṇā uppalavaṇṇā, isi pana aham-eva ahosin”-ti.

Mudulakkhaṇajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 67: Ucchaṅgajātakavaṇṇanā

Ucchaṅge deva me putto ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ jānapaditthiṁ ārabbha kathesi. Ekasmiñhi samaye kosalaraṭṭhe tayo janā aññatarasmiṁ aṭavimukhe kasanti. Tasmiṁ samaye antoaṭaviyaṁ corā manusse vilumpitvā palāyiṁsu. Manussā te [PTS 1.307] core pariyesitvā apassantā taṁ ṭhānaṁ āgamma: “Tumhe aṭaviyaṁ vilumpitvā idāni kassakā viya hothā” ti: “Te corā ime” ti bandhitvā ānetvā kosalarañño adaṁsu. Athekā itthī āgantvā: “Acchādanaṁ me detha, acchādanaṁ me dethā” ti paridevantī punappunaṁ rājanivesanaṁ pariyāti. Rājā tassā saddaṁ sutvā: “Gacchatha, detha imissā acchādanan”-ti āha. Manussā sāṭakaṁ gahetvā adaṁsu. Sā taṁ disvā: “Nāhaṁ etaṁ acchādanaṁ yācāmi, sāmikacchādanaṁ yācāmī” ti āha. Manussā gantvā rañño ārocayiṁsu: “Na kiresā idaṁ acchādanaṁ katheti, sāmikacchādanaṁ kathetī” ti. Atha naṁ rājā pakkosāpetvā: “Tvaṁ kira sāmikacchādanaṁ yācasī” ti pucchi. Āma, deva, itthiyā hi sāmiko acchādanaṁ nāma, sāmike hi asati sahassamūlam-pi sāṭakaṁ nivatthā itthī naggā yeva nāma. Imassa panatthassa sādhanatthaṁ:

Naggā nadī anūdakā, naggaṁ raṭṭhaṁ arājakaṁ,
Itthī pi vidhavā naggā, yassā pi dasa bhātaro ti. (JA. 547.1840).

Idaṁ suttaṁ āharitabbaṁ.

Rājā tassā pasanno: “Ime te tayo janā ke hontī” ti pucchi. “Eko me, deva, sāmiko, eko bhātā, eko putto” ti. Rājā: “Ahaṁ te tuṭṭho, imesu tīsu ekaṁ demi, kataraṁ icchasī” ti pucchi. Sā āha: “Ahaṁ, deva, jīvamānā ekaṁ sāmikaṁ labhissāmi, puttam-pi labhissāmi yeva, mātāpitūnaṁ pana me matattā bhātāva dullabho, bhātaraṁ me dehi, devā” ti. Rājā tussitvā tayo pi vissajjesi. Evaṁ taṁ ekikaṁ nissāya te tayo janā dukkhato muttā. Taṁ kāraṇaṁ bhikkhusaṅghe pākaṭaṁ jātaṁ. Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannipatitā: “Āvuso, ekaṁ itthiṁ nissāya tayo janā dukkhato muttā” ti tassā guṇakathāya nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, esā itthī idāneva te tayo jane dukkhā moceti, pubbe pi mocesiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente tayo janā aṭavimukhe kasantīti sabbaṁ purimasadisam-eva. Tadā pana raññā: “Tīsu janesu kaṁ icchasī” ti vutte sā āha: “tayo pi dātuṁ na sakkotha, devā” ti? “Āma, na sakkomī” ti. “Sace [PTS 1.308] tayo dātuṁ na sakkotha, bhātaraṁ me dethā” ti. “Puttaṁ vā sāmikaṁ vā gaṇha, kiṁ te bhātarā” ti ca vuttā: “Ete nāma deva sulabhā, bhātā pana dullabho” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

67. Ucchaṅge deva me putto, pathe dhāvantiyā pati,
Tañca desaṁ na passāmi, yato sodariyamānaye ti.

Tattha ucchaṅge, deva, me putto ti deva, mayhaṁ putto ucchaṅge yeva. Yathā hi araññaṁ pavisitvā ucchaṅge katvā ḍākaṁ uccinitvā tattha pakkhipantiyā ucchaṅge ḍākaṁ nāma sulabhaṁ hoti, evaṁ itthiyā putto pi sulabho ucchaṅge ḍākasadiso va. Tena vuttaṁ: “Ucchaṅge, deva, me putto” ti. Pathe dhāvantiyā patī ti maggaṁ āruyha ekikāya gacchamānāya pi hi itthiyā pati nāma sulabho, diṭṭhadiṭṭho yeva hoti. Tena vuttaṁ: “Pathe dhāvantiyā patī” ti. Tañca desaṁ na passāmi, yato sodariyamānaye ti yasmā pana me mātāpitaro natthi, tasmā idāni taṁ mātukucchisaṅkhātaṁ aññaṁ desaṁ na passāmi. Yato ahaṁ samāne udare jātattā saudariyasaṅkhātaṁ bhātaraṁ āneyyaṁ, tasmā bhātaraṁ yeva me dethāti.

Rājā: “Saccaṁ esā vadatī” ti tuṭṭhacitto tayo pi jane bandhanāgārato ānetvā adāsi, sā tayo pi te gahetvā gatā.

Satthāpi: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesā ime tayo jane dukkhato mocesiyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “atīte cattāro va etarahi cattāro, rājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Ucchaṅgajātakavaṇṇanā sattamā

JA 68: Sāketajātakavaṇṇanā

Yasmiṁ mano nivisatī ti idaṁ satthā sāketaṁ nissāya añjanavane viharanto ekaṁ brāhmaṇaṁ ārabbha kathesi. Bhagavato kira bhikkhusaṅghaparivutassa sāketaṁ piṇḍāya pavisanakāle eko sāketanagaravāsī mahallakabrāhmaṇo nagarato bahi gacchanto antaradvāre dasabalaṁ disvā pādesu patitvā gopphakesu gāḷhaṁ gahetvā: “Tāta, nanu nāma puttehi jiṇṇakāle mātāpitaro paṭijaggitabbā, kasmā ettakaṁ [PTS 1.309] kālaṁ amhākaṁ attānaṁ na dassesi? Mayā tāva diṭṭhosi, mātaraṁ pana passituṁ ehī” ti satthāraṁ gahetvā attano gehaṁ agamāsi. Satthā tattha gantvā nisīdi paññatte āsane saddhiṁ bhikkhusaṅghena. Brāhmaṇī pi āgantvā satthu pādesu patitvā: “Tāta, ettakaṁ kālaṁ kahaṁ gatosi, nanu nāma mātāpitaro mahallakakāle upaṭṭhātabbā” ti paridevi. Puttadhītaro pi: “Etha, bhātaraṁ vandathā” ti vandāpesi. Ubho tuṭṭhamānasā mahādānaṁ adaṁsu. Satthā bhattakiccaṁ niṭṭhāpetvā tesaṁ dvinnam-pi janānaṁ jarāsuttaṁ (Snp. 810 ādayo) kathesi. Suttapariyosāne ubho pi anāgāmiphale patiṭṭhahiṁsu. Satthā uṭṭhāyāsanā añjanavanam-eva agamāsi.

Bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannisinnā kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, brāhmaṇo ‘tathāgatassa pitā suddhodano, mātā mahāmāyā’ ti jānāti, jānanto va saddhiṁ brāhmaṇiyā tathāgataṁ ‘amhākaṁ putto’ ti vadati, satthā pi adhivāseti. Kiṁ nu kho kāraṇan”-ti? Satthā tesaṁ kathaṁ sutvā: “Bhikkhave, ubho pi te attano puttam-eva ‘putto’ ti vadantī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Bhikkhave, ayaṁ brāhmaṇo atīte nirantaraṁ pañca jātisatāni mayhaṁ pitā ahosi, pañca jātisatāni cūḷapitā, pañca jātisatāni mahāpitā. Esā pi brāhmaṇī nirantaram-eva pañca jātisatāni mātā ahosi, pañca jātisatāni cūḷamātā, pañca jātisatāni mahāmātā. Evāhaṁ diyaḍḍhajātisahassaṁ brāhmaṇassa hatthe saṁvaḍḍho, diyaḍḍhajātisahassaṁ brāhmaṇiyā hatthe saṁvaḍḍhoti tīṇi jātisahassāni kathetvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

68. Yasmiṁ mano nivisati, cittañcā pi pasīdati,
Adiṭṭhapubbake pose, kāmaṁ tasmim-pi vissase ti.

Tattha yasmiṁ mano nivisatī ti yasmiṁ puggale diṭṭhamatte yeva cittaṁ patiṭṭhāti. Cittañcā pi pasīdatī ti yasmiṁ diṭṭhamatte cittaṁ pasīdati, mudukaṁ hoti. Adiṭṭhapubbake pose ti pakatiyā tasmiṁ attabhāve adiṭṭhapubbe pi puggale. Kāmaṁ tasmim-pi vissase ti anubhūtapubbasineheneva tasmim-pi puggale ekaṁsena vissase, vissāsaṁ āpajjatiyevā ti attho.

Evaṁ [PTS 1.310] satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā brāhmaṇo ca brāhmaṇī ca ete eva ahesuṁ, putto pana aham-eva ahosin”-ti.

Sāketajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 69: Visavantajātakavaṇṇanā

Dhiratthu taṁ visaṁ vantan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto dhammasenāpatiṁ ārabbha kathesi. Therassa kira piṭṭhakhajjakakhādanakāle manussā saṅghassa bahuṁ piṭṭhakhādanīyaṁ gahetvā vihāraṁ agamaṁsu, bhikkhusaṅghassa gahitāvasesaṁ bahu atirittaṁ ahosi. Manussā: “Bhante, antogāmagatānam-pi gaṇhathā” ti āhaṁsu. Tasmiṁ khaṇe therassa saddhivihāriko daharo antogāme hoti, tassa koṭṭhāsaṁ gahetvā tasmiṁ anāgacchante: “Atidivā hotī” ti therassa adaṁsu. Therena tasmiṁ paribhutte daharo agamāsi. Atha naṁ thero: “Mayaṁ, āvuso, tuyhaṁ ṭhapitakhādanīyaṁ paribhuñjimhā” ti āha. So: “Madhuraṁ nāma, bhante, kassa appiyan”-ti āha. Mahātherassa saṁvego uppajji. So ito paṭṭhāya: “Piṭṭhakhādanīyaṁ na khādissāmī” ti adhiṭṭhāsi. Tato paṭṭhāya kira sāriputtattherena piṭṭhakhādanīyaṁ nāma na khāditapubbaṁ. Tassa piṭṭhakhādanīyaṁ akhādanabhāvo bhikkhusaṅghe pākaṭo jāto. Bhikkhū taṁ kathaṁ kathentā dhammasabhāyaṁ nisīdiṁsu. Atha satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Bhikkhave, sāriputto ekavāraṁ jahitakaṁ jīvitaṁ pariccajanto pi puna na gaṇhātiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto visavejjakule nibbattitvā vejjakammena jīvikaṁ kappesi. Athekaṁ janapadamanussaṁ sappo ḍaṁsi, tassa ñātakā pamādaṁ akatvā khippaṁ vejjaṁ ānayiṁsu. Vejjo āha: “Kiṁ tāva osadhena, paribhāvetvā visaṁ harāmi, daṭṭhasappaṁ āvāhetvā daṭṭhaṭṭhānato teneva visaṁ ākaḍḍhāpemī” ti. “Sappaṁ āvāhetvā visaṁ ākaḍḍhāpehī” ti. So sappaṁ āvāhetvā: “Tayā ayaṁ daṭṭho” ti āha. “Āma, mayā” ti [PTS 1.311]. “Tayā daṭṭhaṭṭhānato tvaññeva mukhena visaṁ ākaḍḍhāhī” ti. “Mayā ekavāraṁ jahitakaṁ puna na gahitapubbaṁ, nāhaṁ mayā jahitavisaṁ ākaḍḍhissāmī” ti. So dārūni āharāpetvā aggiṁ katvā āha: “Sace attano visaṁ nākaḍḍhasi, imaṁ aggiṁ pavisā” ti. Sappo: “Api aggiṁ pavisissāmi, nevattanā ekavāraṁ jahitavisaṁ paccāharissāmī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

69. Dhiratthu taṁ visaṁ vantaṁ, yamahaṁ jīvitakāraṇā,
Vantaṁ paccāharissāmi, mataṁ me jīvitā varan-ti.

Tattha dhiratthū ti garahatthe nipāto. Taṁ visan-ti yamahaṁ jīvitakāraṇā vantaṁ visaṁ paccāharissāmi, taṁ vantaṁ visaṁ dhiratthu. Mataṁ me jīvitā varan-ti tassa visassa apaccāharaṇakāraṇā yaṁ aggiṁ pavisitvā maraṇaṁ, taṁ mama jīvitato varanti attho.

Evañca pana vatvā aggiṁ pavisituṁ pāyāsi. Atha naṁ vejjo nivāretvā taṁ purisaṁ osadhehi ca mantehi ca nibbisaṁ arogaṁ katvā sappassa sīlāni datvā: “Ito paṭṭhāya mā kañci viheṭhesī” ti vatvā vissajjesi.

Satthāpi: “Na, bhikkhave, sāriputto ekavāraṁ jahitakaṁ jīvitam-pi pariccajanto puna gaṇhātī” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā sappo sāriputto ahosi, vejjo pana aham-eva ahosin”-ti.

Visavantajātakavaṇṇanā navamā

JA 70: Kuddālajātakavaṇṇanā

Na taṁ jitaṁ sādhu jitan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto cittahatthasāriputtaṁ ārabbha kathesi. So kira sāvatthiyaṁ eko kuladārako. Athekadivasaṁ kasitvā āgacchanto vihāraṁ pavisitvā ekassa therassa pattato siniddhaṁ madhuraṁ paṇītabhojanaṁ labhitvā cintesi: “Mayaṁ rattindivaṁ sahatthena nānākammāni kurumānā pi evarūpaṁ madhurāhāraṁ na labhāma, mayā pi samaṇena bhavitabban”-ti. So pabbajitvā māsaḍḍhamāsaccayena ayoniso manasikaronto kilesavasiko hutvā vibbhamitvā puna bhattena kilamanto [PTS 1.312] āgantvā pabbajitvā abhidhammaṁ uggaṇhi. Imināva upāyena cha vāre vibbhamitvā pabbajito. Tato sattame bhikkhubhāve sattappakaraṇiko hutvā bahū bhikkhū dhammaṁ vācento vipassanaṁ vaḍḍhetvā arahattaṁ pāpuṇi. Athassa sahāyakā bhikkhū: “Kiṁ nu kho, āvuso cittahattha, pubbe viya te etarahi kilesā na vaḍḍhantī” ti parihāsaṁ kariṁsu. “Āvuso, abhabbo dāni ahaṁ ito paṭṭhāya gihibhāvāyā” ti.

Evaṁ tasmiṁ arahattaṁ patte dhammasabhāyaṁ kathā udapādi: “Āvuso, evarūpassa nāma arahattassa upanissaye sati āyasmā cittahatthasāriputto chakkhattuṁ uppabbajito, aho mahādoso puthujjanabhāvo” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Bhikkhave, puthujjanacittaṁ nāma lahukaṁ dunniggahaṁ, ārammaṇavasena gantvā allīyati, ekavāraṁ allīnaṁ na sakkā hoti khippaṁ mocetuṁ, evarūpassa cittassa damatho sādhu. Dantam-eva hi taṁ sukhaṁ āvahati.

Dunniggahassa lahuno, yatthakāmanipātino,
Cittassa damatho sādhu, cittaṁ dantaṁ sukhāvahaṁ. (Dhp. 35).

Tassa pana dunniggahatāya pubbe paṇḍitā ekaṁ kuddālakaṁ nissāya taṁ jahituṁ asakkontā lobhavasena chakkhattuṁ uppabbajitvā sattame pabbajitabhāve jhānaṁ uppādetvā taṁ lobhaṁ niggaṇhiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto paṇṇikakule nibbattitvā viññutaṁ pāpuṇi, “kuddālapaṇḍito” tissa nāmaṁ ahosi. So kuddālakena bhūmiparikammaṁ katvā ḍākañceva alābukumbhaṇḍaeḷālukādīni ca vapitvā tāni vikkiṇanto kapaṇajīvikaṁ kappesi. Tañhissa ekaṁ kuddālakaṁ ṭhapetvā aññaṁ dhanaṁ nāma natthi. So ekadivasaṁ cintesi: “Kiṁ me gharāvāsena, nikkhamitvā pabbajissāmī” ti. Athekadivasaṁ kuddālakaṁ paṭicchannaṭṭhāne ṭhapetvā isipabbajjaṁ pabbajitvā taṁ kuddālakaṁ anussaritvā lobhaṁ chindituṁ asakkonto kuṇṭhakuddālakaṁ [PTS 1.313] nissāya uppabbaji. Evaṁ dutiyam pi, tatiyampīti cha vāre taṁ kuddālakaṁ paṭicchannaṭṭhāne nikkhipitvā pabbajito ceva uppabbajito ca.

Sattame pana vāre cintesi: “Ahaṁ imaṁ kuṇṭhakuddālakaṁ nissāya punappunaṁ uppabbajito, idāni naṁ mahānadiyaṁ pakkhipitvā pabbajissāmī” ti nadītīraṁ gantvā: “Sacassa patitaṭṭhānaṁ passissāmi, punāgantvā uddharitukāmatā bhaveyyā” ti taṁ kuddālakaṁ daṇḍe gahetvā nāgabalo thāmasampanno sīsassa uparibhāge tikkhattuṁ āvijjhitvā akkhīni nimmīletvā nadīmajjhe khipitvā: “Jitaṁ me jitaṁ me” ti tikkhattuṁ sīhanādaṁ nadi. Tasmiṁ khaṇe bārāṇasirājā paccantaṁ vūpasametvā āgato nadiyā sīsaṁ nhāyitvā sabbālaṅkārapaṭimaṇḍito hatthikkhandhena gacchamāno taṁ bodhisattassa saddaṁ sutvā: “Ayaṁ puriso ‘jitaṁ me jitaṁ me’ ti vadati, ko nu kho etena jito, pakkosatha nan”-ti pakkosāpetvā: “Bho purisa, ahaṁ tāva vijitasaṅgāmo idāni jayaṁ gahetvā āgacchāmi, tayā pana ko jito” ti pucchi. Bodhisatto: “Mahārāja, tayā saṅgāmasatam-pi saṅgāmasahassam-pi saṅgāmasatasahassam-pi jinantena dujjitam-eva kilesānaṁ ajitattā. Ahaṁ pana mama abbhantare lobhaṁ niggaṇhanto kilese jinin”-ti kathento yeva mahānadiṁ oloketvā āpokasiṇārammaṇaṁ jhānaṁ nibbattetvā sampattānubhāvo ākāse nisīditvā rañño dhammaṁ desento imaṁ gāthamāha.

70. Na taṁ jitaṁ sādhu jitaṁ, yaṁ jitaṁ avajīyati,
Taṁ kho jitaṁ sādhu jitaṁ, yaṁ jitaṁ nāvajīyatī ti.

Tattha na taṁ jitaṁ sādhu jitaṁ, yaṁ jitaṁ avajīyatī ti yaṁ paccāmitte parājinitvā raṭṭhaṁ jitaṁ paṭiladdhaṁ puna pi tehi paccāmittehi avajīyati, taṁ jitaṁ sādhujitaṁ nāma na hoti. Kasmā? Puna avajīyanato. Aparo nayo: jitaṁ vuccati jayo. Yo paccāmittehi saddhiṁ yujjhitvā adhigato jayo puna tesu jinantesu [PTS 1.314], parājayo hoti, so na sādhu na sobhano. Kasmā? Yasmā puna parājayo va hoti. Taṁ kho jitaṁ sādhu jitaṁ, yaṁ jitaṁ nāvajīyatī ti yaṁ kho pana paccāmitte nimmathetvā jitaṁ puna tehi nāvajīyati, yo vā ekavāraṁ laddho jayo na puna parājayo hoti, taṁ jitaṁ sādhu jitaṁ sobhanaṁ, so jayo sādhu sobhano nāma hoti. Kasmā? Puna nāvajīyanato. Tasmā, tvaṁ mahārāja, satakkhattum-pi sahassakkhattum-pi satasahassakkhattum-pi saṅgāmasīsaṁ jinitvā pi saṅgāmayodho nāma na hosi. Kiṁkāraṇā? Attano kilesānaṁ ajitattā. Yo pana ekavāram-pi attano abbhantare kilese jināti, ayaṁ uttamo saṅgāmasīsayodhoti ākāse nisinnako va buddhalīlāya rañño dhammaṁ desesi. Uttamasaṅgāmayodhabhāvo panettha:

Yo sahassaṁ sahassena, saṅgāme mānuse jine,
Ekañca jeyyamattānaṁ, sa ve saṅgāmajuttamo ti. (Dhp. 103).

Idaṁ suttaṁ sādhakaṁ.

Rañño pana dhammaṁ suṇantasseva tadaṅgappahānavasena kilesā pahīnā, pabbajjāya cittaṁ nami. Rājabalassa pi tatheva kilesā pahīyiṁsu. Rājā: “Idāni tumhe kahaṁ gamissathā” ti bodhisattaṁ pucchi. “Himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajissāmi, mahārājā” ti. “Tena hi aham-pi pabbajissāmī” ti bodhisatteneva saddhiṁ nikkhami, balakāyo brāhmaṇagahapatikā sabbā seniyoti sabbo pi tasmiṁ ṭhāne sannipatito mahājanakāyo raññā saddhiṁ yeva nikkhami. Bārāṇasivāsino pi: “Amhākaṁ kira rājā kuddālapaṇḍitassa dhammadesanaṁ sutvā pabbajjābhimukho hutvā saddhiṁ balakāyena nikkhanto, mayaṁ idha kiṁ karissāmā” ti dvādasayojanikāya bārāṇasiyā sakalanagaravāsino nikkhamiṁsu. Dvādasayojanikā parisā ahosi. Taṁ ādāya bodhisatto himavantaṁ pāvisi.

Tasmiṁ khaṇe sakkassa devarañño nisinnāsanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. So āvajjamāno: “Kuddālapaṇḍito mahābhinikkhamanaṁ nikkhanto” ti disvā: “Mahāsamāgamo bhavissati, vasanaṭṭhānaṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti vissakammaṁ āmantetvā: “Tāta, kuddālapaṇḍito mahābhinikkhamanaṁ nikkhanto [PTS 1.315], vasanaṭṭhānaṁ laddhuṁ vaṭṭati, tvaṁ himavantappadesaṁ gantvā same bhūmibhāge dīghato tiṁsayojanaṁ vitthārato pannarasayojanaṁ assamapadaṁ māpehī” ti āha. So: “Sādhu, devā” ti paṭissuṇitvā gantvā tathā akāsi. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana hatthipālajātake (JA. 509) āvi bhavissati. Idañca hi tañca ekaparicchedam-eva. Vissakammo pi assamapade paṇṇasālaṁ māpetvā dussadde mige ca sakuṇe ca amanusse ca paṭikkamāpetvā tena tena disābhāgena ekapadikamaggaṁ māpetvā attano vasanaṭṭhānam-eva agamāsi. Kuddālapaṇḍito pi taṁ parisaṁ ādāya himavantaṁ pavisitvā sakkadattiyaṁ assamapadaṁ gantvā vissakammena māpitaṁ pabbajitaparikkhāraṁ gahetvā paṭhamaṁ attanā pabbajitvā pacchā parisaṁ pabbājetvā assamapadaṁ bhājetvā adāsi. Satta rājāno satta rajjāni chaḍḍayiṁsu. Tiṁsayojanaṁ assamapadaṁ pūri. Kuddālapaṇḍito sesakasiṇesu pi parikammaṁ katvā brahmavihāre bhāvetvā parisāya kammaṭṭhānaṁ ācikkhi. Sabbe samāpattilābhino hutvā brahmavihāre bhāvetvā brahmalokaparāyaṇā ahesuṁ. Ye pana tesaṁ pāricariyaṁ akaṁsu, te devalokaparāyaṇā ahesuṁ.

Satthā: “Evaṁ, bhikkhave, cittaṁ nāmetaṁ kilesavasena allīnaṁ dummocayaṁ hoti, uppannā lobhadhammā duppajahā, evarūpe pi paṇḍite aññāṇe karontī” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne keci sotāpannā ahesuṁ, keci sakadāgāmino, keci anāgāmino, keci arahattaṁ pāpuṇiṁsu. Satthā pi anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, parisā buddhaparisā, kuddālapaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Kuddālajātakavaṇṇanā dasamā

Itthivaggo sattamo

Tassuddānaṁ:

Asātamantaṇḍabhūtaṁ, takkapaṇḍi durājānaṁ,
Anabhirati mudulakkhaṇaṁ, ucchaṅgam-pi ca sāketaṁ,
Visavantaṁ kuddālakanti.

8. Varuṇavaggo

JA 71: Varuṇajātakavaṇṇanā

Yo [PTS 1.316] pubbe karaṇīyānī ti idaṁ satthā jetavane viharanto kuṭumbikaputtatissattheraṁ ārabbha kathesi. Ekasmiṁ kira divase sāvatthivāsino aññamaññasahāyakā tiṁsamattā kulaputtā gandhapupphavatthādīni gahetvā: “Satthu dhammadesanaṁ suṇissāmā” ti mahājanaparivutā jetavanaṁ gantvā nāgamāḷakasālamāḷakādīsu thokaṁ nisīditvā sāyanhasamaye satthari surabhigandhavāsitāya gandhakuṭito nikkhamitvā dhammasabhaṁ gantvā alaṅkatabuddhāsane nisinne saparivārā dhammasabhaṁ gantvā satthāraṁ gandhapupphehi pūjetvā cakkaṅkitatalesu phullapadumasassirikesu pādesu vanditvā ekamantaṁ nisinnā dhammaṁ suṇiṁsu.

Atha nesaṁ etadahosi: “Yathā yathā kho mayaṁ bhagavatā dhammaṁ desitaṁ ājānāma, pabbajeyyāmā” ti. Te tathāgatassa dhammasabhāto nikkhantakāle tathāgataṁ upasaṅkamitvā vanditvā pabbajjaṁ yāciṁsu, satthā tesaṁ pabbajjaṁ adāsi. Te ācariyupajjhāye ārādhetvā upasampadaṁ labhitvā pañca vassāni ācariyupajjhāyānaṁ santike vasitvā dve mātikā paguṇaṁ katvā kappiyākappiyaṁ ñatvā tisso anumodanā uggaṇhitvā cīvarāni sibbetvā rajitvā: “Samaṇadhammaṁ karissāmā” ti ācariyupajjhāye āpucchitvā satthāraṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisīditvā: “Mayaṁ, bhante, bhavesu ukkaṇṭhitā jātijarābyādhimaraṇabhayabhītā, tesaṁ no saṁsāraparimocanatthāya kammaṭṭhānaṁ kathethā” ti yāciṁsu. Satthā tesaṁ aṭṭhatiṁsāya kammaṭṭhānesu sappāyaṁ vicinitvā kammaṭṭhānaṁ kathesi. Te satthu santike kammaṭṭhānaṁ gahetvā satthāraṁ vanditvā padakkhiṇaṁ katvā pariveṇaṁ gantvā ācariyupajjhāye oloketvā pattacīvaramādāya: “Samaṇadhammaṁ karissāmā” ti nikkhamiṁsu.

Atha nesaṁ abbhantare eko bhikkhu nāmena kuṭumbikaputtatissatthero nāma kusīto hīnavīriyo rasagiddho. So evaṁ cintesi: “Ahaṁ neva araññe vasituṁ, na padhānaṁ padahituṁ, na bhikkhācariyāya yāpetuṁ sakkhissāmi, ko me gamanena attho, nivattissāmī” ti so vīriyaṁ ossajitvā te bhikkhū anugantvā nivatti. Te pi kho bhikkhū kosalesu cārikaṁ caramānā aññataraṁ paccantagāmaṁ [PTS 1.317] gantvā taṁ upanissāya ekasmiṁ araññāyatane vassaṁ upagantvā antotemāsaṁ appamattā ghaṭentā vāyamantā vipassanāgabbhaṁ gāhāpetvā pathaviṁ unnādayamānā arahattaṁ patvā vutthavassā pavāretvā: “Paṭiladdhaguṇaṁ satthu ārocessāmā” ti tato nikkhamitvā anupubbena jetavanaṁ patvā pattacīvaraṁ paṭisāmetvā ācariyupajjhāye disvā tathāgataṁ daṭṭhukāmā satthu santikaṁ gantvā vanditvā nisīdiṁsu. Satthā tehi saddhiṁ madhurapaṭisanthāraṁ akāsi. Te katapaṭisanthārā attanā paṭiladdhaguṇaṁ tathāgatassa ārocesuṁ, satthā te bhikkhū pasaṁsi. Kuṭumbikaputtatissatthero satthāraṁ tesaṁ guṇakathaṁ kathentaṁ disvā sayam-pi samaṇadhammaṁ kātukāmo jāto. Te pi kho bhikkhū: “Mayaṁ, bhante, tam-eva araññavāsaṁ gantvā vasissāmā” ti satthāraṁ āpucchiṁsu. Satthā: “Sādhū” ti anujāni. Te satthāraṁ vanditvā pariveṇaṁ agamaṁsu.

Atha so kuṭumbikaputtatissatthero rattibhāgasamanantare accāraddhavīriyo hutvā ativegena samaṇadhammaṁ karonto majjhimayāmasamanantare ālambanaphalakaṁ nissāya ṭhitako va niddāyanto parivattitvā pati, ūruṭṭhikaṁ bhijji, vedanā mahantā jātā. Tesaṁ bhikkhūnaṁ taṁ paṭijaggantānaṁ gamanaṁ na sampajji. Atha ne upaṭṭhānavelāyaṁ āgate satthā pucchi: “Nanu tumhe, bhikkhave, ‘sve gamissāmā’ ti hiyyo āpucchitthā” ti? “Āma, bhante, apica kho pana amhākaṁ sahāyako kuṭumbikaputtatissatthero akāle ativegena samaṇadhammaṁ karonto niddābhibhūto parivattitvā patito, ūruṭṭhissa bhinnaṁ, taṁ nissāya amhākaṁ gamanaṁ na sampajjī” ti. Satthā: “Na, bhikkhave, idānevesa attano hīnavīriyabhāvena akāle ativegena vīriyaṁ karonto tumhākaṁ gamanantarāyaṁ karoti, pubbepesa tumhākaṁ gamanantarāyaṁ akāsiyevā” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte gandhāraraṭṭhe takkasilāyaṁ bodhisatto disāpāmokkho ācariyo hutvā pañca māṇavakasatāni sippaṁ uggaṇhāpesi. Athassa te māṇavā ekadivasaṁ dāruṁ āharaṇatthāya araññaṁ gantvā dārūni uddhariṁsu. Tesaṁ antare eko kusītamāṇavo mahantaṁ varuṇarukkhaṁ disvā: “Sukkharukkho eso” ti saññāya: “Muhuttaṁ tāva nipajjitvā pacchā rukkhaṁ abhiruhitvā [PTS 1.318] dārūni pātetvā ādāya gamissāmī” ti uttarisāṭakaṁ pattharitvā nipajjitvā kākacchamāno niddaṁ okkami. Itare māṇavakā dārukalāpe bandhitvā ādāya gacchantā taṁ pādena piṭṭhiyaṁ paharitvā pabodhetvā agamaṁsu. Kusītamāṇavo uṭṭhāya akkhīni puñchitvā puñchitvā avigataniddo va varuṇarukkhaṁ abhiruhitvā sākhaṁ gahetvā attano abhimukhaṁ ākaḍḍhitvā bhañjanto bhijjitvā uṭṭhitakoṭiyā attano akkhiṁ bhindāpetvā ekena hatthena taṁ pidhāya ekena hatthena alladārūni bhañjitvā rukkhato oruyha dārukalāpaṁ bandhitvā ukkhipitvā vegena gantvā tehi pātitānaṁ dārūnaṁ upari pātesi.

Taṁ divasañca janapadagāmake ekaṁ kulaṁ: “Sve brāhmaṇavācanakaṁ karissāmā” ti ācariyaṁ nimantesi. Ācariyo māṇavake āha: “Tātā, sve ekaṁ gāmakaṁ gantabbaṁ, tumhe pana nirāhārā na sakkhissatha gantuṁ, pāto va yāguṁ pacāpetvā tattha gantvā attanā laddhakoṭṭhāsañca amhākaṁ pattakoṭṭhāsañca sabbamādāya āgacchathā” ti. Te pāto va yāgupacanatthāya dāsiṁ uṭṭhāpetvā: “Khippaṁ no yāguṁ pacāhī” ti āhaṁsu. Sā dārūni gaṇhantī upari ṭhitāni allavaruṇadārūni gahetvā punappunaṁ mukhavātaṁ dadamānā pi aggiṁ ujjāletuṁ asakkontī sūriyaṁ uṭṭhāpesi. Māṇavakā: “Atidivā jāto, idāni na sakkā gantun”-ti ācariyassa santikaṁ agamiṁsu. Ācariyo: “Kiṁ, tātā, na gatatthā” ti? “Āma, ācariya na gatamhā” ti. “Kiṁkāraṇā” ti? “Asuko nāma kusītamāṇavo amhehi saddhiṁ dārūnamatthāya araññaṁ gantvā varuṇarukkhamūle niddāyitvā pacchā vegena rukkhaṁ āruyha akkhiṁ bhindāpetvā allavaruṇadārūni āharitvā amhehi ānītadārūnaṁ upari pakkhi pi. Yāgupācikā tāni sukkhadārusaññāya gahetvā yāva sūriyuggamanā ujjāletuṁ nāsakkhi. Iminā no kāraṇena gamanantarāyo jāto” ti. Ācariyo māṇavena katakammaṁ sutvā: “Andhabālānaṁ kammaṁ nissāya evarūpā parihāni hotī” ti vatvā imaṁ gāthaṁ samuṭṭhāpesi:

71. Yo [PTS 1.319] pubbe karaṇīyāni, pacchā so kātumicchati,
Varuṇakaṭṭhabhañjova, sa pacchā manutappatī ti.

Tattha sa pacchā manutappatī ti yo koci puggalo: “Idaṁ pubbe kattabbaṁ, idaṁ pacchā” ti avīmaṁsitvā pubbe karaṇīyāni paṭhamam-eva kattabbakammāni pacchā karoti, ayaṁ varuṇakaṭṭhabhañjo amhākaṁ māṇavako viya so bālapuggalo pacchā anutappati socati paridevatī ti attho.

Evaṁ bodhisatto antevāsikānaṁ imaṁ kāraṇaṁ kathetvā dānādīni puññāni karitvā jīvitapariyosāne yathākammaṁ gato.

Satthā: “Na, bhikkhave, idānevesa tumhākaṁ antarāyaṁ karoti, pubbe pi akāsiyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā akkhibhedaṁ patto māṇavo ūrubhedaṁ pattabhikkhu ahosi, sesamāṇavā buddhaparisā, ācariyabrāhmaṇo pana aham-eva ahosin”-ti.

Varuṇajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 72: Sīlavanāgarājajātakavaṇṇanā

Akataññussa posassā ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Dhammasabhāyañhi bhikkhū: “Āvuso, devadatto akataññū tathāgatassa guṇe na jānātī” ti kathentā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva devadatto akataññū, pubbe pi akataññū yeva, na kadāci mayhaṁ guṇaṁ jānātī” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto himavantappadese hatthiyoniyaṁ nibbatti. So mātukucchito nikkhanto sabbaseto ahosi rajatapuñjasannibho, akkhīni panassa maṇiguḷasadisāni, paññāyamānāni pañca pasādāni ahesuṁ, mukhaṁ rattakambalasadisaṁ, soṇḍā rattasuvaṇṇabindupaṭimaṇḍitaṁ rajatadāmaṁ viya, cattāro pādā katalākhārasaparikammā viya. Evamassa dasahi pāramīhi alaṅkato rūpasobhaggappatto attabhāvo ahosi. Atha naṁ viññutaṁ pattaṁ sakalahimavante [PTS 1.320] vāraṇā sannipatitvā upaṭṭhahantā vicariṁsu. Evaṁ so asītisahassavāraṇaparivāro himavantappadese vasamāno aparabhāge gaṇe dosaṁ disvā gaṇamhā kāyavivekāya ekako va araññe vāsaṁ kappesi. Sīlavantatāya ca panassa: “Sīlavanāgarājā” tveva nāmaṁ ahosi.

Atheko bārāṇasivāsiko vanacarako himavantaṁ pavisitvā attano ājīvabhaṇḍakaṁ gavesamāno disā vavatthāpetuṁ asakkonto maggamūḷho hutvā maraṇabhayabhīto bāhā paggayha paridevamāno vicarati. Bodhisatto tassa taṁ balavaparidevitaṁ sutvā: “Imaṁ purisaṁ dukkhā mocessāmī” ti kāruññena codito tassa santikaṁ agamāsi. So taṁ disvāva bhīto palāyi. Bodhisatto taṁ palāyantaṁ disvā tattheva aṭṭhāsi. So puriso bodhisattaṁ ṭhitaṁ disvā aṭṭhāsi. Bodhisatto puna agamāsi, so puna palāyitvā tassa ṭhitakāle ṭhatvā cintesi: “Ayaṁ vāraṇo mama palāyanakāle tiṭṭhati, ṭhitakāle āgacchati, nāyaṁ mayhaṁ anatthakāmo, imamhā pana maṁ dukkhā mācetukāmo bhavissatī” ti sūro hutvā aṭṭhāsi. Bodhisatto taṁ upasaṅkamitvā: “Kasmā bho tvaṁ purisa, paridevamāno vicarasī” ti pucchi. “Sāmi, disā vavatthāpetuṁ asakkonto maggamūḷho hutvā maraṇabhayenā” ti. Atha naṁ bodhisatto attano vasanaṭṭhānaṁ netvā katipāhaṁ phalāphalehi santappetvā: “Bho, purisa, mā bhāyi, ahaṁ taṁ manussapathaṁ nessāmī” ti attano piṭṭhe nisīdāpetvā manussapathaṁ pāyāsi.

Atha kho so mittadubbhī puriso: “Sace koci pucchissati, ācikkhitabbaṁ bhavissatī” ti bodhisattassa piṭṭhe nisinno yeva rukkhanimittaṁ pabbatanimittaṁ upadhārento va gacchati. Atha naṁ bodhisatto araññā nīharitvā bārāṇasigāmimahāmagge ṭhapetvā: “Bho purisa, iminā maggena gaccha, mayhaṁ pana vasanaṭṭhānaṁ pucchito pi apucchito pi mā kassaci ācikkhī” ti taṁ uyyojetvā attano vasanaṭṭhānaṁ yeva agamāsi. Atha so puriso bārāṇasiṁ gantvā anuvicaranto dantakāravīthiṁ patvā dantakāre dantavikatiyo kurumāne disvā: “Kiṁ pana bho, jīvadantam-pi [PTS 1.321] labhitvā gaṇheyyāthā” ti? “Bho, kiṁ vadesi, jīvadanto nāma matahatthidantato mahagghataro” ti. “Tena hi ahaṁ vo jīvadantaṁ āharissāmī” ti pātheyyaṁ gahetvā kharakakacaṁ ādāya bodhisattassa vasanaṭṭhānaṁ agamāsi.

Bodhisatto taṁ disvā: “Kimatthaṁ āgatosī” ti pucchi. “Ahaṁ, sāmi, duggato kapaṇo jīvituṁ asakkonto tumhe dantakhaṇḍaṁ yācitvā sace dassatha, taṁ ādāya gantvā vikkiṇitvā tena mūlena jīvissāmī” ti āgatoti. “Hotu bho, dantaṁ te dassāmi, sace dantakappanatthāya kakacaṁ atthī” ti. “Kakacaṁ gahetvā āgatomhi sāmī” ti. “Tena hi dante kakacena kantitvā ādāya gacchā” ti bodhisatto pāde samiñjitvā gonisinnakaṁ nisīdi. So dve pi aggadante chindi. Bodhisatto te dante soṇḍāya gahetvā: “Bho purisa, nāhaṁ ‘ete dantā mayhaṁ appiyā amanāpā’ ti dammi, imehi pana me dantehi sataguṇena sahassaguṇena satasahassaguṇena sabbadhammapaṭivedhanasamatthā sabbaññutaññāṇadantāva piyatarā, tassa me idaṁ dantadānaṁ sabbaññutaññāṇapaṭivijjhanatthāya hotū” ti sabbaññutaññāṇassa ārādhanaṁ katvā dantayugalaṁ adāsi.

So taṁ ādāya gantvā vikkiṇitvā tasmiṁ mūle khīṇe puna bodhisattassa santikaṁ gantvā: “Sāmi, tumhākaṁ dante vikkiṇitvā laddhamūlaṁ mayhaṁ iṇasodhanamattam-eva jātaṁ, avasesadante dethā” ti āha. Bodhisatto: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā purimanayeneva kappāpetvā avasesadante adāsi. So te pi vikkiṇitvā puna āgantvā: “Sāmi, jīvituṁ na sakkomi, mūladāṭhā me dethā” ti āha. Bodhisatto: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā purimanayeneva nisīdi. So pāpapuriso mahāsattassa rajatadāmasadisaṁ soṇḍaṁ maddamāno kelāsakūṭasadisaṁ kumbhaṁ abhiruhitvā ubho dantakoṭiyo paṇhiyā paharanto maṁsaṁ viyūhitvā kumbhaṁ āruyha kharakakacena mūladāṭhā kappetvā pakkāmi. Bodhisattassa dassanūpacāraṁ vijahante yeva pana tasmiṁ pāpapurise catunahutādhikadviyojanasatasahassabahalā ghanapathavī [PTS 1.322] sineruyugandharādayo mahābhāre duggandhajegucchāni gūthamuttādīni ca dhāretuṁ samatthā pi tassa aguṇarāsiṁ dhāretuṁ asakkontī viya bhijjitvā vivaraṁ adāsi. Tāvadeva avīcimahānirayato aggijālā nikkhamitvā taṁ mittadubbhipurisaṁ kulasantakena kambalena pārupantī viya parikkhipitvā gaṇhi.

Evaṁ tassa pāpapuggalassa pathaviṁ paviṭṭhakāle tasmiṁ vanasaṇḍe adhivatthā rukkhadevatā: “Akataññū mittadubbhī puggalo cakkavattirajjaṁ datvā pi tosetuṁ na sakkā” ti vanaṁ unnādetvā dhammaṁ desayamānā imaṁ gāthamāha.

72. Akataññussa posassa, niccaṁ vivaradassino,
Sabbaṁ ce pathaviṁ dajjā, neva naṁ abhirādhaye ti.

Tattha akataññussā ti attano kataguṇaṁ ajānantassa. Posassā ti purisassa. Vivaradassino ti chiddam-eva okāsam-eva olokentassa. Sabbaṁ ce pathaviṁ dajjā ti sace pi tādisassa puggalassa sakalaṁ cakkavattirajjaṁ, imaṁ vā pana mahāpathaviṁ parivattetvā pathavojaṁ dadeyya. Neva naṁ abhirādhaye ti evaṁ karonto pi evarūpaṁ kataguṇaviddhaṁsakaṁ koci paritosetuṁ vā pasādetuṁ vā na sakkuṇeyyā ti attho.

Evaṁ sā devatā vanaṁ unnādetvā dhammaṁ desesi. Bodhisatto yāvatāyukaṁ ṭhatvā yathākammaṁ agamāsi.

Satthā: “Na, bhikkhave, devadatto idāneva akataññū, pubbe pi akataññūyevā” ti vatvā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā mittadubbhī puggalo devadatto ahosi, rukkhadevatā sāriputto, sīlavanāgarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Sīlavanāgarājajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 73: Saccaṁkirajātakavaṇṇanā

Saccaṁ kirevamāhaṁsū ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattassa vadhāya parisakkanaṁ ārabbha kathesi. Bhikkhusaṅghasmiñhi dhammasabhāyaṁ nisīditvā: “Āvuso, devadatto satthu guṇaṁ na jānāti, vadhāya yeva parisakkatī” ti devadattassa aguṇaṁ kathente satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti [PTS 1.323] pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva devadatto mayhaṁ vadhāya parisakkati, pubbe pi parisakkiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente tassa duṭṭhakumāro nāma putto ahosi kakkhaḷo pharuso pahaṭāsīvisūpamo, anakkositvā vā apaharitvā vā kenaci saddhiṁ na katheti. So antojanassa ca bahijanassa ca akkhimhi patitarajaṁ viya, khādituṁ āgatapisāco viya ca amanāpo ahosi ubbejanīyo. So ekadivasaṁ nadīkīḷaṁ kīḷitukāmo mahantena parivārena nadītīraṁ agamāsi. Tasmiṁ khaṇe mahāmegho uṭṭhahi, disā andhakārā jātā. So dāsapessajanaṁ āha: “Etha bhaṇe, maṁ gahetvā nadīmajjhaṁ netvā nhāpetvā ānethā” ti. Te taṁ tattha netvā: “Kiṁ no rājā karissati, imaṁ pāpapurisaṁ ettheva māremā” ti mantayitvā: “Ettha gaccha kāḷakaṇṇī” ti udake naṁ o pilāpetvā paccuttaritvā tīre aṭṭhaṁsu. “Kahaṁ kumāro” ti ca vutte: “Na mayaṁ kumāraṁ passāma, meghaṁ uṭṭhitaṁ disvā udake nimujjitvā purato āgato bhavissatī” ti. Amaccā rañño santikaṁ agamaṁsu. Rājā: “Kahaṁ me putto” ti pucchi. Na jānāma deva, meghe uṭṭhite: “Purato āgato bhavissatī” ti saññāya āgatamhāti. Rājā dvāraṁ vivarāpetvā: “Nadītīraṁ gantvā vicinathā” ti tattha tattha vicināpesi, koci kumāraṁ nāddasa.

So pi kho meghandhakāre deve vassante nadiyā vuyhamāno ekaṁ dārukkhandhaṁ disvā tattha nisīditvā maraṇabhayatajjito paridevamāno gacchati. Tasmiṁ pana kāle bārāṇasivāsī eko seṭṭhi nadītīre cattālīsakoṭidhanaṁ nidahitvāva maranto dhanataṇhāya dhanapiṭṭhe sappo hutvā nibbatti. Aparo tasmiṁ yeva padese tiṁsa koṭiyo nidahitvā dhanataṇhāya tattheva undūro hutvā nibbatti. Tesaṁ vasanaṭṭhānaṁ udakaṁ pāvisi. Te udakassa paviṭṭhamaggeneva nikkhamitvā sotaṁ chindantā gantvā taṁ rājakumārena abhinisinnaṁ [PTS 1.324] dārukkhandhaṁ patvā eko ekaṁ koṭiṁ, itaro itaraṁ āruyha khandhapiṭṭhe yeva nipajjiṁsu. Tassā yeva kho pana nadiyā tīre eko simbalirukkho atthi, tattheko suvapotako vasati. So pi rukkho udakena dhotamūlo nadīpiṭṭhe pati, suvapotako deve vassante uppatitvā gantuṁ asakkonto gantvā tasseva khandhassa ekapasse nilīyi. Evaṁ te cattāro janā ekato vuyhamānā gacchanti.

Bodhisatto pi kho tasmiṁ kāle kāsiraṭṭhe udiccabrāhmaṇakule nibbattitvā vuḍḍhippatto isipabbajjaṁ pabbajitvā ekasmiṁ nadīnivattane paṇṇasālaṁ māpetvā vasati. So aḍḍharattasamaye caṅkamamāno tassa rājakumārassa balavaparidevanasaddaṁ sutvā cintesi: “Mādise nāma mettānuddayasampanne tāpase passante etassa purisassa maraṇaṁ ayuttaṁ, udakato uddharitvā tassa jīvitadānaṁ dassāmī” ti. So taṁ: “Mā bhāyi, mā bhāyī” ti assāsetvā udakasotaṁ chindanto gantvā taṁ dārukkhandhaṁ ekāya koṭiyā gahetvā ākaḍḍhanto nāgabalo thāmasampanno ekavegena tīraṁ patvā kumāraṁ ukkhipitvā tīre patiṭṭhāpesi. Te pi sappādayo disvā ukkhipitvā assamapadaṁ netvā aggiṁ jāletvā: “Ime dubbalatarā” ti paṭhamaṁ sappādīnaṁ sarīraṁ sedetvā pacchā rājakumārassa sarīraṁ sedetvā tam-pi arogaṁ katvā āhāraṁ dento pi paṭhamaṁ sappādīnaṁ yeva datvā pacchā tassa phalāphalāni upanāmesi. Rājakumāro: “Ayaṁ kūṭatāpaso maṁ rājakumāraṁ agaṇetvā tiracchānagatānaṁ sammānaṁ karotī” ti bodhisatte āghātaṁ bandhi.

Tato katipāhaccayena sabbesu pi tesu thāmabalappattesu nadiyā oghe pacchinne sappo tāpasaṁ vanditvā āha: “Bhante, tumhehi mayhaṁ mahāupakāro kato, na kho panāhaṁ daliddo, asukaṭṭhāne me cattālīsa hiraññakoṭiyo nidahitvā ṭhapitā, tumhākaṁ dhanena kicce sati sabbampetaṁ dhanaṁ tumhākaṁ dātuṁ sakkomi, taṁ ṭhānaṁ āgantvā ‘dīghā’ ti pakkoseyyāthā” ti vatvā pakkāmi. Undūro pi tatheva tāpasaṁ nimantetvā: “Asukaṭṭhāne ṭhatvā ‘undūrā’ ti pakkoseyyāthā” ti [PTS 1.325] vatvā pakkāmi. Suvapotako pana tāpasaṁ vanditvā: “Bhante, mayhaṁ dhanaṁ natthi, rattasālīhi pana vo atthe sati asukaṁ nāma mayhaṁ vasanaṭṭhānaṁ, tattha gantvā ‘suvā’ ti pakkoseyyātha, ahaṁ ñātakānaṁ ārocetvā anekasakaṭapūramattā rattasāliyo āharāpetvā dātuṁ sakkomī” ti vatvā pakkāmi. Itaro pana mittadubbhī: “Dhammasudhammatāya kiñci avatvā gantuṁ ayuttaṁ, evaṁ taṁ attano santikaṁ āgataṁ māressāmī” ti cintetvā: “Bhante, mayi rajje patiṭṭhite āgaccheyyātha, ahaṁ vo catūhi paccayehi upaṭṭhahissāmī” ti vatvā pakkāmi. So gantvā na cirasseva rajje patiṭṭhāsi.

Bodhisatto: “Vīmaṁsissāmi tāva ne” ti paṭhamaṁ sappassa santikaṁ gantvā avidūre ṭhatvā: “Dīghā” ti pakkosi. So ekavacaneneva nikkhamitvā bodhisattaṁ vanditvā: “Bhante, imasmiṁ ṭhāne cattālīsa hiraññakoṭiyo, tā sabbā pi nīharitvā gaṇhathā” ti āha. Bodhisatto: “Evamatthu, uppanne kicce jānissāmī” ti taṁ nivattetvā undūrassa santikaṁ gantvā saddamakāsi. So pi tatheva paṭipajji. Bodhisatto tam-pi nivattetvā suvassa santikaṁ gantvā: “Suvā” ti pakkosi. So pi ekavacaneneva rukkhaggato otaritvā bodhisattaṁ vanditvā: “Kiṁ, bhante, mayhaṁ ñātakānaṁ santikaṁ gantvā himavantappadesato tumhākaṁ sayaṁjātasālī āharāpemī” ti pucchi. Bodhisatto: “Atthe sati jānissāmī” ti tam-pi nivattetvā: “Idāni rājānaṁ pariggaṇhissāmī” ti gantvā rājuyyāne vasitvā punadivase ākappasampattiṁ katvā bhikkhācāravattena nagaraṁ pāvisi. Tasmiṁ khaṇe so mittadubbhī rājā alaṅkatahatthikkhandhavaragato mahantena parivārena nagaraṁ padakkhiṇaṁ karoti. So bodhisattaṁ dūrato va disvā: “Ayaṁ so kūṭatāpaso mama santike bhuñjitvā vasitukāmo āgato, yāva parisamajjhe attano mayhaṁ kataguṇaṁ nappakāseti, tāvadevassa sīsaṁ chindāpessāmī” ti purise olokesi. “Kiṁ karoma, devā” ti ca vutte: “Esa kūṭatāpaso maṁ kiñci yācitukāmo āgacchati maññe, etassa kāḷakaṇṇitāpasassa maṁ passituṁ adatvāva etaṁ gahetvā pacchābāhaṁ [PTS 1.326] bandhitvā catukke catukke paharantā nagarā nikkhāmetvā āghātane sīsamassa chinditvā sarīraṁ sūle uttāsethā” ti āha. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā gantvā niraparādhaṁ mahāsattaṁ bandhitvā catukke catukke paharantā āghātanaṁ netuṁ ārabhiṁsu. Bodhisatto pahaṭapahaṭaṭṭhāne: “Amma, tātā” ti akanditvā nibbikāro imaṁ gāthamāha.

73. Saccaṁ kirevamāhaṁsu, narā ekacciyā idha,
Kaṭṭhaṁ niplavitaṁ seyyo, na tvevekacciyo naro ti.

Tattha saccaṁ kirevamāhaṁsū ti avitatham-eva kira evaṁ vadanti. Narā ekacciyā idhā ti idhekacce paṇḍitapurisā. Kaṭṭhaṁ niplavitaṁ seyyo ti nadiyā vuyhamānaṁ sukkhadāruṁ niplavitaṁ uttāretvā thale ṭhapitaṁ seyyo sundarataro. Evañhi vadamānā te purisā saccaṁ kira vadanti. Kiṁkāraṇā? Tañhi yāgubhattādīnaṁ pacanatthāya, sītāturānaṁ visibbanatthāya, aññesam-pi ca parissayānaṁ haraṇatthāya upakāraṁ hoti. Na tvevekacciyo naro ti ekacco pana mittadubbhī akataññū pāpapuriso oghena vuyhamāno hatthena gahetvā uttārito na tveva seyyo. Tathā hi ahaṁ imaṁ pāpapurisaṁ uttāretvā imaṁ attano dukkhaṁ āharinti. Evaṁ pahaṭapahaṭaṭṭhāne imaṁ gāthamāha.

Taṁ sutvā ye tattha paṇḍitapurisā, te āhaṁsu: “Kiṁ pana, bho pabbajita, tayā amhākaṁ rañño atthi koci guṇo kato” ti? Bodhisatto taṁ pavattiṁ ārocetvā: “Evamimaṁ mahoghato uttārento aham-eva attano dukkhaṁ akāsiṁ, ‘na vata me porāṇakapaṇḍitānaṁ vacanaṁ katan’-ti anussaritvā evaṁ vadāmī” ti āha. Taṁ sutvā khattiyabrāhmaṇādayo nagaravāsino: “Svāyaṁ mittadubbhī rājā evaṁ guṇasampannassa attano jīvitadāyakassa guṇamattam-pi na jānāti, taṁ nissāya kuto amhākaṁ vuḍḍhi, gaṇhatha nan”-ti kupitā samantato uṭṭhahitvā ususattipāsāṇamuggarādippahārehi hatthikkhandhagatam-eva naṁ ghātetvā pāde gahetvā kaḍḍhitvā parikhāpiṭṭhe chaḍḍetvā bodhisattaṁ abhisiñcitvā rajje patiṭṭhāpesuṁ.

So dhammena rajjaṁ kārento puna ekadivasaṁ sappādayo [PTS 1.327] pariggaṇhitukāmo mahantena parivārena sappassa vasanaṭṭhānaṁ gantvā: “Dīghā” ti pakkosi. Sappo āgantvā vanditvā: “Idaṁ te sāmi dhanaṁ gaṇhā” ti āha. Rājā cattālīsahiraññakoṭidhanaṁ amacce paṭicchāpetvā undūrassa santikaṁ gantvā: “Undūrā” ti pakkosi. So pi āgantvā vanditvā tiṁsakoṭidhanaṁ niyyādesi. Rājā tam-pi amacce paṭicchāpetvā suvassa vasanaṭṭhānaṁ gantvā: “Suvā” ti pakkosi. So pi āgantvā pāde vanditvā: “Kiṁ, sāmi, sāliṁ āharāmī” ti āha. Rājā: “Sālīhi atthe sati āharissasi, ehi gacchāmā” ti sattatiyā hiraññakoṭīhi saddhiṁ te tayo pi jane gāhāpetvā nagaraṁ gantvā pāsādavare mahātalaṁ āruyhaṁ dhanaṁ saṅgopetvā sappassa vasanatthāya suvaṇṇanāḷiṁ, undūrassa phalikaguhaṁ, suvassa suvaṇṇapañjaraṁ kārāpetvā sappassa ca suvassa ca bhojanatthāya devasikaṁ kañcanataṭṭake madhulāje, undūrassa gandhasālitaṇḍule dāpesi, dānādīni ca puññāni karoti. Evaṁ te cattāro pi janā yāvajīvaṁ samaggā sammodamānā viharitvā jīvitakkhaye yathākammaṁ agamaṁsu.

Satthā: “Na, bhikkhave, devadatto idāneva mayhaṁ vadhāya parisakkati, pubbe pi parisakkiyevā” ti vatvā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā duṭṭharājā devadatto ahosi, sappo sāriputto, undūro moggallāno, suvo ānando, pacchā rajjappatto dhammarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Saccaṁkirajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 74: Rukkhadhammajātakavaṇṇanā

Sādhū sambahulā ñātī ti idaṁ satthā jetavane viharanto udakakalahe attano ñātakānaṁ mahāvināsaṁ paccupaṭṭhitaṁ ñatvā ākāsena gantvā rohiṇīnadiyā upari pallaṅkena nisīditvā nīlaraṁsiṁ vissajjetvā ñātake saṁvejetvā ākāsā oruyha nadītīre nisinno taṁ kalahaṁ ārabbha kathesi. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana kuṇālajātake (JA. 536) āvi bhavissati. Tadā pana satthā ñātake āmantetvā: “Mahārājā [PTS 1.328], tumhe ñātakā, ñātakehi nāma samaggehi sammodamānehi bhavituṁ vaṭṭati. Ñātakānañhi sāmaggiyā sati paccāmittā okāsaṁ na labhanti, tiṭṭhantu tāva manussabhūtā, acetanānaṁ rukkhānam-pi sāmaggiṁ laddhuṁ vaṭṭati. Atītasmiñhi himavantappadese mahāvāto sālavanaṁ pahari, tassa pana sālavanassa aññamaññaṁ rukkhagacchagumbalatāhi sambandhattā ekarukkham-pi pātetuṁ asakkonto matthakamatthakeneva agamāsi. Ekaṁ pana aṅgaṇe ṭhitaṁ sākhāviṭapasampannam-pi mahārukkhaṁ aññehi rukkhehi asambandhattā ummūletvā bhūmiyaṁ pātesi, iminā kāraṇena tumhehi pi samaggehi sammodamānehi bhavituṁ vaṭṭatī” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente paṭhamaṁ uppanno vessavaṇo mahārājā cavi, sakko aññaṁ vessavaṇaṁ ṭhapesi. Etasmiṁ vessavaṇe parivatte pacchā nibbattavessavaṇo: “Rukkhagacchagumbalatānaṁ attano attano ruccanaṭṭhāne vimānaṁ gaṇhantū” ti sāsanaṁ pesesi. Tadā bodhisatto himavantappadese ekasmiṁ sālavane rukkhadevatā hutvā nibbatti. So ñātake āha: “Tumhe vimānāni gaṇhantā aṅgaṇe ṭhitarukkhesu mā gaṇhatha, imasmiṁ pana sālavane mayā gahitavimānaṁ parivāretvā ṭhitavimānāni gaṇhathā” ti. Tattha bodhisattassa vacanakarā paṇḍitadevatā bodhisattassa vimānaṁ parivāretvā ṭhitavimānāni gaṇhiṁsu. Apaṇḍitā pana devatā: “Kiṁ amhākaṁ attho araññavimānehi, mayaṁ manussapathe gāmanigamarājadhānidvāresu vimānāni gaṇhissāma. Gāmādayo hi upanissāya vasamānā devatā lābhaggayasaggappattā hontī” ti manussapathe aṅgaṇaṭṭhāne nibbattamahārukkhesu vimānāni gaṇhiṁsu.

Athekasmiṁ divase mahatī vātavuṭṭhi uppajji. Vātassa atibalavatāya daḷhamūlā vanajeṭṭhakarukkhā pi saṁbhaggasākhāviṭapā samūlā nipatiṁsu. Taṁ pana aññamaññaṁ sambandhanena ṭhitaṁ sālavanaṁ patvā ito cito ca paharanto ekarukkham-pi pātetuṁ nāsakkhi. Bhaggavimānā devatā nippaṭisaraṇā dārake hatthesu gahetvā himavantaṁ gantvā attano pavattiṁ sālavanadevatānaṁ [PTS 1.329] kathayiṁsu. Tā tāsaṁ evaṁ āgatabhāvaṁ bodhisattassa ārocesuṁ. Bodhisatto: “Paṇḍitānaṁ vacanaṁ aggahetvā nippaccayaṭṭhānaṁ gatā nāma evarūpāva hontī” ti vatvā dhammaṁ desento imaṁ gāthamāha.

74. Sādhū sambahulā ñātī, api rukkhā araññajā,
Vāto vahati ekaṭṭhaṁ, brahantam-pi vanappatin-ti.

Tattha sambahulā ñātī ti cattāro upādāya tatuttari satasahassam-pi sambahulā nāma, evaṁ sambahulā aññamaññaṁ nissāya vasantā ñātakā. Sādhū ti sobhanā pasatthā, parehi appadhaṁsiyā ti attho. Api rukkhā araññajā ti tiṭṭhantu manussabhūtā, araññe jātarukkhā pi sambahulā aññamaññūpatthambhena ṭhitā sādhu yeva. Rukkhānam-pi hi sapaccayabhāvo laddhuṁ vaṭṭati. Vāto vahati ekaṭṭhan-ti puratthimādibhedo vāto vāyanto aṅgaṇaṭṭhāne ṭhitaṁ ekaṭṭhaṁ ekakam-eva ṭhitaṁ brahantam-pi vanappatiṁ sākhāviṭapasampannaṁ mahārukkham-pi vahati, ummūletvā pātetī ti attho. Bodhisatto imaṁ kāraṇaṁ kathetvā āyukkhaye yathākammaṁ gato.

Satthāpi: “Evaṁ, mahārājā, ñātakānaṁ tāva sāmaggi yeva laddhuṁ vaṭṭati, samaggā sammodamānā piyasaṁvāsam-eva vasathā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā devatā buddhaparisā ahesuṁ, paṇḍitadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Rukkhadhammajātakavaṇṇanā catutthā

JA 75: Macchajātakavaṇṇanā

Abhitthanaya pajjunnā ti idaṁ satthā jetavane viharanto attanā vassāpitavassaṁ ārabbha kathesi. Ekasmiṁ kira samaye kosalaraṭṭhe devo na vassi, sassāni milāyanti, tesu tesu ṭhānesu taḷākapokkharaṇisarāni sussanti. Jetavanadvārakoṭṭhakasamīpe jetavanapokkharaṇiyā pi udakaṁ chijji. Kalalagahanaṁ pavisitvā nipanne macchakacchape kākakulalādayo kaṇayaggasadisehi tuṇḍehi koṭṭetvā nīharitvā nīharitvā vipphandamāne khādanti.

Satthā macchakacchapānaṁ taṁ byasanaṁ disvā mahākaruṇāya ussāhitahadayo: “Ajja mayā devaṁ [PTS 1.330] vassāpetuṁ vaṭṭatī” ti pabhātāya rattiyā sarīrapaṭijagganaṁ katvā bhikkhācāravelaṁ sallakkhetvā mahābhikkhusaṅghaparivuto buddhalīlāya sāvatthiyaṁ piṇḍāya pavisitvā pacchābhattaṁ piṇḍapātapaṭikkanto sāvatthito vihāraṁ gacchanto jetavanapokkharaṇiyā sopāne ṭhatvā ānandattheraṁ āmantesi: “Ānanda, udakasāṭikaṁ āhara, jetavanapokkharaṇiyaṁ nhāyissāmī” ti. “Nanu, bhante, jetavanapokkharaṇiyaṁ udakaṁ chinnaṁ, kalalamattam-eva avasiṭṭhan”-ti? “Ānanda, buddhabalaṁ nāma mahantaṁ, āhara tvaṁ udakasāṭikan”-ti. Thero āharitvā adāsi. Satthā ekenantena udakasāṭikaṁ nivāsetvā ekenantena sarīraṁ pārupitvā: “Jetavanapokkharaṇiyaṁ nhāyissāmī” ti sopāne aṭṭhāsi. Taṅkhaṇaññeva sakkassa paṇḍukambalasilāsanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. So: “Kiṁ nu kho” ti āvajjento taṁ kāraṇaṁ ñatvā vassavalāhakadevarājānaṁ pakkosāpetvā: “Tāta, satthā ‘jetavanapokkharaṇiyaṁ nhāyissāmī’ ti dhurasopāne ṭhito, khippaṁ sakalakosalaraṭṭhaṁ ekameghaṁ katvā vassāpehī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā ekaṁ valāhakaṁ nivāsetvā ekaṁ pārupitvā meghagītaṁ gāyanto pācīnalokadhātuabhimukho pakkhandi. Pācīnadisābhāge khalamaṇḍalamattaṁ ekaṁ meghapaṭalaṁ uṭṭhāya satapaṭalaṁ sahassapaṭalaṁ hutvā abhitthanantaṁ vijjulatā nicchārentaṁ adhomukhaṁ ṭhapitaudakakumbhākārena vassamānaṁ sakalakosalaraṭṭhaṁ mahoghena viya ajjhotthari. Devo acchinnadhāraṁ vassanto muhutteneva jetavanapokkharaṇiṁ pūresi, dhurasopānaṁ āhacca udakaṁ aṭṭhāsi.

Satthā pokkharaṇiyaṁ nhāyitvā surattadupaṭṭaṁ nivāsetvā kāyabandhanaṁ bandhitvā sugatamahācīvaraṁ ekaṁsaṁ katvā bhikkhusaṅghaparivuto gantvā gandhakuṭipariveṇe paññattavarabuddhāsane nisīditvā bhikkhusaṅghena vatte dassite uṭṭhāya maṇisopānaphalake ṭhatvā bhikkhusaṅghassa ovādaṁ datvā uyyojetvā surabhigandhakuṭiṁ pavisitvā dakkhiṇena passena sīhaseyyaṁ kappetvā sāyanhasamaye dhammasabhāyaṁ sannipatitānaṁ bhikkhūnaṁ: “Passathāvuso, dasabalassa khantimettānuddayasampattiṁ, vividhasassesu milāyantesu nānājalāsayesu sussantesu macchakacchapesu mahādukkhaṁ pāpuṇantesu kāruññaṁ paṭicca ‘mahājanaṁ dukkhā mocessāmī’ ti udakasāṭikaṁ nivāsetvā jetavanapokkharaṇiyā dhurasopāne ṭhatvā muhuttena sakalakosalaraṭṭhaṁ mahoghena o pilāpento viya devaṁ vassāpetvā mahājanaṁ kāyikacetasikadukkhato mocetvā [PTS 1.331] vihāraṁ paviṭṭho” ti kathāya vattamānāya gandhakuṭito nikkhamitvā dhammasabhaṁ āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, tathāgato idāneva mahājane kilamante devaṁ vassāpeti, pubbe tiracchānayoniyaṁ nibbattitvā maccharājakāle pi vassāpesiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte imasmiṁ yeva kosalaraṭṭhe imissā sāvatthiyā imasmiṁ yeva jetavanapokkharaṇiṭṭhāne ekā valligahanaparikkhittā kandarā ahosi. Tadā bodhisatto macchayoniyaṁ nibbattitvā macchagaṇaparivuto tattha paṭivasati. Yathā pana idāni, evam-eva tadā pi tasmiṁ raṭṭhe devo na vassi, manussānaṁ sassāni milāyiṁsu, vāpitaḷākakandarādīsu udakaṁ chijji, macchakacchapā kalalagahanaṁ pavisiṁsu. Imissā pi kandarāya macchakacchapā kalalagahanaṁ pavisitvā tasmiṁ tasmiṁ ṭhāne nilīyiṁsu. Kākādayo tuṇḍena koṭṭetvā nīharitvā khādiṁsu.

Bodhisatto ñātisaṅghassa taṁ byasanaṁ disvā: “Imaṁ tesaṁ dukkhaṁ ṭhapetvā maṁ añño mocetuṁ samattho nāma natthi, saccakiriyaṁ katvā devaṁ vassāpetvā ñātake maraṇadukkhā mocessāmī” ti kāḷavaṇṇaṁ kaddamaṁ dvidhā viyūhitvā nikkhamitvā añjanarukkhasāraghaṭikavaṇṇo mahāmaccho sudhotalohitaṅgamaṇiguḷasadisāni akkhīni ummīletvā ākāsaṁ ulloketvā pajjunnadevarājassa saddaṁ datvā: “Bho pajjunna, ahaṁ ñātake nissāya dukkhito, tvaṁ mayi sīlavante kilamante kasmā devaṁ na vassāpesi? Mayā samānajātikānaṁ khādanaṭṭhāne nibbattitvā taṇḍulappamāṇam-pi macchaṁ ādiṁ katvā khāditapubbo nāma natthi, añño pi me pāṇo jīvitā na voro pitapubbo, iminā saccena devaṁ vassāpetvā ñātisaṅghaṁ me dukkhā mocehī” ti vatvā paricārakaceṭakaṁ āṇāpento viya pajjunnadevarājānaṁ ālapanto imaṁ gāthamāha.

75. Abhitthanaya [PTS 1.332] pajjunna, nidhiṁ kākassa nāsaya,
Kākaṁ sokāya randhehi, mañca sokā pamocayā ti.

Tattha abhitthanaya pajjunnā ti pajjunno vuccati megho, ayaṁ pana meghavasena laddhanāmaṁ vassavalāhakadevarājānaṁ ālapati. Ayaṁ kirassa adhippāyo: devo nāma anabhitthananto vijjulatā anicchārento vassanto pi na sobhati, tasmā tvaṁ abhitthananto vijjulatā nicchārento vassāpehīti. Nidhiṁ kākassa nāsayā ti kākā kalalaṁ pavisitvā ṭhite macche tuṇḍena koṭṭetvā nīharitvā khādanti, tasmā tesaṁ antokalale macchā: “Nidhī” ti vuccanti, taṁ kākasaṅghassa nidhiṁ devaṁ vassāpento udakena paṭicchādetvā nāsehīti. Kākaṁ sokāya randhehī ti kākasaṅgho imissā kandarāya udakena puṇṇāya macche alabhamāno socissati, taṁ kākagaṇaṁ tvaṁ imaṁ kandaraṁ pūrento sokāya randhehi, sokassatthāya macchassa assāsatthāya devaṁ vassāpehi. Yathā antonijjhānalakkhaṇaṁ sokaṁ pāpuṇāti, evaṁ karohī ti attho, mañca sokā pamocayā ti ettha ca-kāro sampiṇḍanattho, mañca mama ñātake ca sabbeva imamhā maraṇasokā mocehīti.

Evaṁ bodhisatto paricārakaceṭakaṁ āṇāpento viya pajjunnaṁ ālapitvā sakalakosalaraṭṭhe mahāvassaṁ vassāpetvā mahājanaṁ maraṇadukkhā mocetvā jīvitapariyosāne yathākammaṁ gato.

Satthā: “Na, bhikkhave, tathāgato idāneva devaṁ vassāpeti, pubbe macchayoniyaṁ nibbatto pi vassāpesiyevā” ti vatvā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā macchagaṇā buddhaparisā ahesuṁ, pajjunnadevarājā ānando, maccharājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Macchajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 76: Asaṅkiyajātakavaṇṇanā

Asaṅkiyomhi gāmamhī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ sāvatthivāsiṁ upāsakaṁ ārabbha kathesi. So kira sotāpanno ariyasāvako kenacideva karaṇīyena ekena sakaṭasatthavāhena saddhiṁ maggaṁ paṭipajjitvā ekasmiṁ araññaṭṭhāne sakaṭāni mocetvā khandhāvārabandhe kate satthavāhassa avidūre aññatarasmiṁ rukkhamūle caṅkamati. Athattano kālaṁ sallakkhetvā pañcasatā corā: “Khandhāvāraṁ vilumpissāmā” ti dhanumuggarādihatthā taṁ ṭhānaṁ [PTS 1.333] parivārayiṁsu. Upāsako pi caṅkamati yeva. Corā naṁ disvā: “Addhā esa khandhāvārarakkhako bhavissati, imassa niddaṁ okkantakāle vilumpissāmā” ti ajjhottharituṁ asakkontā tattha tattheva aṭṭhaṁsu. So pi upāsako paṭhamayāme pi majjhimayāme pi pacchimayāme pi caṅkamanto yeva aṭṭhāsi. Paccūsakāle jāte corā okāsaṁ alabhantā gahite pāsāṇamuggarādayo chaḍḍetvā palāyiṁsu.

Upāsako pi attano kammaṁ niṭṭhāpetvā puna sāvatthiṁ āgantvā satthāraṁ upasaṅkamitvā: “Bhante, attānaṁ rakkhamānā pararakkhakā hontī” ti pucchi. “Āma, upāsaka, attānaṁ rakkhanto param-pi rakkhati, paraṁ rakkhanto attānam-pi rakkhatī” ti. So: “Yāva subhāsitañcidaṁ, bhante, bhagavatā, ahaṁ ekena satthavāhena saddhiṁ maggaṁ paṭipanno rukkhamūle caṅkamanto ‘maṁ rakkhissāmī’ ti sakalasatthaṁ rakkhin”-ti āha. Satthā: “Upāsaka, pubbe pi paṇḍitā attānaṁ rakkhantā paraṁ rakkhiṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto kāmesu ādīnavaṁ disvā isipabbajjaṁ pabbajitvā himavante vasanto loṇambilasevanatthāya janapadaṁ āgantvā janapadacārikaṁ caranto ekena satthavāhena saddhiṁ maggaṁ paṭipajjitvā ekasmiṁ araññaṭṭhāne satthe niviṭṭhe satthato avidūre jhānasukhena vītināmento aññatarasmiṁ rukkhamūle caṅkamanto aṭṭhāsi. Atha kho pañcasatā corā: “Sāyamāsabhattassa bhuttakāle taṁ sakaṭasatthaṁ vilumpissāmā” ti āgantvā parivārayiṁsu. Te taṁ tāpasaṁ disvā: “Sace ayaṁ amhe passissati, satthavāsikānaṁ ārocessati, etassa niddūpagatavelāya vilumpissāmā” ti tattheva aṭṭhaṁsu. Tāpaso sakalam-pi rattiṁ caṅkami yeva. Corā okāsaṁ alabhitvā gahitagahite muggarapāsāṇe chaḍḍetvā sakaṭasatthavāsīnaṁ saddaṁ datvā: “Bhonto, satthavāsino sace esa rukkhamūle caṅkamanakatāpaso ajja nābhavissa, sabbe mahāvilopaṁ pattā abhavissatha, sve tāpasassa mahāsakkāraṁ kareyyāthā” ti vatvā pakkamiṁsu.

Te pabhātāya rattiyā corehi chaḍḍite muggarapāsāṇādayo [PTS 1.334] disvā bhītā bodhisattassa santikaṁ gantvā vanditvā: “Bhante, diṭṭhā vo corā” ti pucchiṁsu. “Āmāvuso, diṭṭhā” ti. “Bhante, ettakevo core disvā bhayaṁ vā sārajjaṁ vā na uppajjī” ti? Bodhisatto: “Āvuso core disvā bhayaṁ nāma sadhanassa hoti, ahaṁ pana niddhano, svāhaṁ kiṁ bhāyissāmi. Mayhañhi gāme pi araññe pi vasantassa bhayaṁ vā sārajjaṁ vā natthī” ti vatvā tesaṁ dhammaṁ desento imaṁ gāthamāha.

76. Asaṅkiyomhi gāmamhi, araññe natthi me bhayaṁ,
Ujumaggaṁ samāruḷho, mettāya karuṇāya cā ti.

Tattha asaṅkiyomhi gāmamhī ti saṅkāya niyutto patiṭṭhitoti saṅkiyo, na saṅkiyo asaṅkiyo. Ahaṁ gāme vasanto pi saṅkāya appatiṭṭhitattā asaṅkiyo nibbhayo nirāsaṅkoti dīpeti. Araññe ti gāmagāmūpacāravinimutte ṭhāne. Ujumaggaṁ samāruḷho, mettāya karuṇāya cā ti ahaṁ tikacatukkajjhānikāhi mettākaruṇāhi kāyavaṅkādivirahitaṁ ujuṁ brahmalokagāmimaggaṁ āruḷhoti vadati. Atha vā parisuddhasīlatāya kāyavacīmanovaṅkavirahitaṁ ujuṁ devalokamaggaṁ āruḷhomhīti dassetvā tato uttari mettāya karuṇāya ca patiṭṭhitattā ujuṁ brahmalokamaggam-pi āruḷhomhīti pi dasseti. Aparihīnajjhānassa hi ekantena brahmalokaparāyaṇattā mettākaruṇādayo ujumaggā nāma.

Evaṁ bodhisatto imāya gāthāya dhammaṁ desetvā tuṭṭhacittehi tehi manussehi sakkato pūjito yāvajīvaṁ cattāro brahmavihāre bhāvetvā brahmaloke nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā satthavāsino buddhaparisā ahesuṁ, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Asaṅkiyajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 77: Mahāsupinajātakavaṇṇanā

Lābūni sīdantī ti idaṁ satthā jetavane viharanto soḷasa mahāsupine ārabbha kathesi. Ekadivasaṁ kira kosalamahārājā rattiṁ niddūpagato pacchimayāme soḷasa mahāsupine disvā bhītatasito [PTS 1.335] pabujjhitvā: “Imesaṁ supinānaṁ diṭṭhattā kiṁ nu kho me bhavissatī” ti maraṇabhayatajjito sayanapiṭṭhe nisinnako va rattiṁ vītināmesi.

Atha naṁ pabhātāya rattiyā brāhmaṇapurohitā upasaṅkamitvā: “Sukhaṁ sayittha, mahārājā” ti pucchiṁsu. “Kuto me ācariyā sukhaṁ, ajjāhaṁ paccūsasamaye soḷasa mahāsupine passiṁ, somhi tesaṁ diṭṭhakālato paṭṭhāya bhayappatto” ti. “Vadetha, mahārāja, sutvā jānissāmā” ti vuttaṁ brāhmaṇānaṁ diṭṭhasupine kathetvā: “Kiṁ nu kho me imesaṁ diṭṭhakāraṇā bhavissatī” ti pucchi. Brāhmaṇā hatthe vidhuniṁsu. “Kasmā hatthe vidhunathā” ti ca vutte: “Kakkhaḷā, mahārāja, supinā” ti. “Kā tesaṁ nipphatti bhavissatī” ti? “Rajjantarāyo jīvitantarāyo bhogantarāyoti imesaṁ tiṇṇaṁ antarāyānaṁ aññataro” ti. “Sappaṭikammā, appaṭikammā” ti? “Kāmaṁ ete supinā atipharusattā appaṭikammā, mayaṁ pana te sappaṭikamme karissāma, ete paṭikkamāpetuṁ asakkontānaṁ amhākaṁ sikkhitabhāvo nāma kiṁ karissatī” ti. “Kiṁ pana katvā paṭikkamāpessathā” ti? “Sabbacatukkena yaññaṁ yajissāma, mahārājā” ti. Rājā bhītatasito: “Tena hi ācariyā mama jīvitaṁ tumhākaṁ hatthe hotu, khippaṁ me sotthiṁ karothā” ti āha. Brāhmaṇā: “Bahuṁ dhanaṁ labhissāma, bahuṁ khajjabhojjaṁ āharāpessāmā” ti haṭṭhatuṭṭhā: “Mā cintayittha, mahārājā” ti rājānaṁ samassāsetvā rājanivesanā nikkhamitvā bahinagare yaññāvāṭaṁ katvā bahū catuppadagaṇe thūṇūpanīte katvā pakkhigaṇe samāharitvā: “Idañcidañca laddhuṁ vaṭṭatī” ti punappunaṁ sañcaranti.

Atha kho mallikā devī taṁ kāraṇaṁ ñatvā rājānaṁ upasaṅkamitvā pucchi: “Kiṁ nu kho, mahārāja, brāhmaṇā punappunaṁ sañcarantī” ti? “Sukhitā, tvaṁ bhadde, amhākaṁ kaṇṇamūle āsīvisaṁ carantaṁ na jānāsī” ti. “Kiṁ etaṁ, mahārājā” ti? Mayā evarūpā dussupinā diṭṭhā, brāhmaṇā: “Tiṇṇaṁ antarāyānaṁ aññataro paññāyatī” ti vatvā: “‘tesaṁ paṭighātāya yaññaṁ yajissāmā’ ti vatvā punappunaṁ sañcarantī” ti. “Kiṁ pana te, mahārāja, sadevake loke aggabrāhmaṇo supinapaṭikammaṁ pucchito” ti? “Kataro panesa, bhadde, sadevake loke aggabrāhmaṇo” ti. “Sadevake loke aggapuggalaṁ sabbaññuṁ visuddhaṁ nikkilesaṁ mahābrāhmaṇaṁ na jānāsi. So hi bhagavā supinantaraṁ jāneyya, gaccha tvaṁ puccha taṁ, mahārājā” ti. “Sādhu, devī” ti rājā vihāraṁ gantvā satthāraṁ vanditvā nisīdi.

Satthā madhurassaraṁ nicchāretvā: “Kiṁ nu kho, mahārāja, atippago va āgatosī” ti āha. Ahaṁ, bhante, paccūsasamaye soḷasa mahāsupine [PTS 1.336] disvā bhīto brāhmaṇānaṁ ārocesiṁ. Brāhmaṇā: “Kakkhaḷā, mahārāja, supinā, etesaṁ paṭighātatthāya sabbacatukkena yaññaṁ yajissāmā” ti yaññaṁ sajjenti, bahū pāṇā maraṇabhayatajjitā, tumhe ca sadevake loke aggapuggalā, atītānāgatapaccuppannaṁ upādāya natthi so ñeyyadhammo, yo vo ñāṇamukhe āpāthaṁ nāgacchati. “Etesaṁ me supinānaṁ nipphattiṁ kathetha bhagavā” ti. “Evametaṁ, mahārāja, sadevake loke maṁ ṭhapetvā añño etesaṁ supinānaṁ antaraṁ vā nipphattiṁ vā jānituṁ samattho nāma natthi, ahaṁ te kathessāmi, apica kho tvaṁ diṭṭhadiṭṭhaniyāmeneva supine kathehī” ti. “Sādhu, bhante” ti rājā diṭṭhaniyāmeneva kathento:

“Usabhā rukkhā gāviyo gavā ca,
Asso kaṁso siṅgālī ca kumbho,
Pokkharaṇī ca apākacandanaṁ.

Lābūni sīdanti silā plavanti, maṇḍūkiyo kaṇhasappe gilanti,
Kākaṁ suvaṇṇā parivārayanti, tasā vakā eḷakānaṁ bhayā hī ti.

Imaṁ mātikaṁ nikkhipitvā kathesi.

(1) Ahaṁ, bhante, ekaṁ tāva supinaṁ evaṁ addasaṁ: cattāro añjanavaṇṇā kāḷausabhā: “Yujjhissāmā” ti catūhi disāhi rājaṅgaṇaṁ āgantvā: “Usabhayuddhaṁ passissāmā” ti mahājane sannipatite yujjhanākāraṁ dassetvā naditvā gajjitvā ayujjhitvāva paṭikkantā. Imaṁ paṭhamaṁ supinaṁ addasaṁ, imassa ko vipākoti? “Mahārāja, imassa vipāko neva tava, na mama kāle bhavissati, anāgate pana adhammikānaṁ kapaṇarājūnaṁ adhammikānañca manussānaṁ kāle loke viparivattamāne kusale ossanne, akusale ussanne, lokassa parihāyanakāle devo na sammā vassissati, meghapādā pacchijjissanti, sassāni milāyissanti, dubbhikkhaṁ bhavissati, vassitukāmā viya catūhi disāhi meghā uṭṭhahitvā itthikāhi ātape patthaṭānaṁ vīhi-ādīnaṁ temanabhayena antopavesitakāle purisesu kuddālapiṭakahatthesu āḷibandhanatthāya nikkhantesu vassanākāraṁ dassetvā gajjitvā vijjulatā nicchāretvā te usabhā viya ayujjhitvā avassitvāva palāyissanti. Ayametassa vipāko. Tuyhaṁ pana tappaccayā koci antarāyo natthi, anāgataṁ [PTS 1.337] ārabbha diṭṭho supino esa, brāhmaṇā pana attano jīvitavuttiṁ nissāya kathayiṁsū” ti evaṁ satthā supinassa nipphattiṁ kathetvā āha: “Dutiyaṁ kathehi, mahārājā” ti.

(2) Dutiyāhaṁ, bhante, evaṁ addasaṁ: khuddakā rukkhā ceva gacchā ca pathaviṁ bhinditvā vidatthimattam-pi ratanamattam-pi anuggantvāva pupphanti ceva phalanti ca. Imaṁ dutiyaṁ addasaṁ, imassa ko vipākoti? Mahārāja, imassā pi vipāko lokassa parihāyanakāle manussānaṁ parittāyukakāle bhavissati. Anāgatasmiñhi sattā tibbarāgā bhavissanti, asampattavayāva kumāriyo purisantaraṁ gantvā utuniyo ceva gabbhiniyo ca hutvā puttadhītāhi vaḍḍhissanti. Khuddakarukkhānaṁ pupphaṁ viya hi tāsaṁ utunibhāvo, phalaṁ viya ca puttadhītaro bhavissanti. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, tatiyaṁ kathehi, mahārājāti.

(3) Gāviyo, bhante, tadahujātānaṁ vacchakānaṁ khīraṁ pivantiyo addasaṁ. Ayaṁ me tatiyo supino, imassa ko vipākoti? Imassā pi vipāko anāgate eva manussānaṁ jeṭṭhāpacāyikakammassa naṭṭhakāle bhavissati. Anāgatasmiñhi sattā mātāpitūsu vā sassusasuresu vā lajjaṁ anupaṭṭhāpetvā sayam-eva kuṭumbaṁ saṁvidahantāva ghāsacchādanamattam-pi mahallakānaṁ dātukāmā dassanti, adātukāmā na dassanti. Mahallakā anāthā asayaṁvasī dārake ārādhetvā jīvissanti tadahujātānaṁ vacchakānaṁ khīraṁ pivantiyo mahāgāviyo viya. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, catutthaṁ kathehi, mahārājāti.

(4) Dhuravāhe, bhante, ārohapariṇāhasampanne mahāgoṇeyugaparamparāya ayojetvā taruṇe godamme dhure yojente addasaṁ. Te dhuraṁ vahituṁ asakkontā chaḍḍetvā aṭṭhaṁsu, sakaṭāni nappavaṭṭiṁsu. Ayaṁ me catuttho supino, imassa ko vipākoti? Imassā pi vipāko anāgate eva adhammikarājūnaṁ kāle bhavissati. Anāgatasmiñhi adhammikakapaṇarājāno paṇḍitānaṁ paveṇikusalānaṁ kammaṁ nittharaṇasamatthānaṁ mahāmattānaṁ yasaṁ na dassanti. Dhammasabhāyaṁ vinicchayaṭṭhāne pi paṇḍite vohārakusale mahallake amacce na ṭhapessanti, tabbiparītānaṁ pana taruṇataruṇānaṁ yasaṁ dassanti, tathārūpe eva vinicchayaṭṭhāne ṭhapessanti, te rājakammāni ceva yuttāyuttañca ajānantā neva taṁ yasaṁ ukkhipituṁ sakkhissanti, na rājakammāni nittharituṁ. Te asakkontā kammadhuraṁ chaḍḍessanti, mahallakā pi paṇḍitāmaccā yasaṁ alabhantā kiccāni nittharituṁ samatthāpi: “Kiṁ amhākaṁ etehi, mayaṁ bāhirakā jātā, abbhantarikā taruṇadārakā jānissantī” ti [PTS 1.338] uppannāni kammāni na karissanti, evaṁ sabbathā pi tesaṁ rājūnaṁ hāni yeva bhavissati, dhuraṁ vahituṁ asamatthānaṁ vacchadammānaṁ dhure yojitakālo viya, dhuravāhānañca mahāgoṇānaṁ yugaparamparāya ayojitakālo viya bhavissati. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, pañcamaṁ kathehi, mahārājāti.

(5) Bhante, ekaṁ ubhatomukhaṁ assaṁ addasaṁ, tassa dvīsu passesu yavasaṁ denti, so dvīhi mukhehi khādati. Ayaṁ me pañcamo supino, imassa ko vipākoti? Imassā pi anāgate adhammikarājakāle yeva vipāko bhavissati. Anāgatasmiñhi adhammikā bālarājāno adhammike lolamanusse vinicchaye ṭhapessanti, te pāpapuññesu anādarā bālā sabhāyaṁ nisīditvā vinicchayaṁ dentā ubhinnam-pi atthapaccatthikānaṁ hatthato lañjaṁ gahetvā khādissanti asso viya dvīhi mukhehi yavasaṁ. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, chaṭṭhaṁ kathehi, mahārājāti.

(6) Bhante, mahājano satasahassagghanikaṁ suvaṇṇapātiṁ sammajjitvā: “Idha passāvaṁ karohī” ti ekassa jarasiṅgālassa upanāmesi, taṁ tattha passāvaṁ karontaṁ addasaṁ. Ayaṁ me chaṭṭho supino, imassa ko vipākoti? Imassā pi vipāko anāgate yeva bhavissati. Anāgatasmiñhi adhammikā vijātirājāno jātisampannānaṁ kulaputtānaṁ āsaṅkāya yasaṁ na dassanti, akulīnānaṁ yeva dassanti. Evaṁ mahākulāni duggatāni bhavissanti, lāmakakulāni issarāni. Te ca kulīnapurisā jīvituṁ asakkontā: “Ime nissāya jīvissāmā” ti akulīnānaṁ dhītaro dassanti, iti tāsaṁ kuladhītānaṁ akulīnehi saddhiṁ saṁvāso jarasiṅgālassa suvaṇṇapātiyaṁ passāvakaraṇasadiso bhavissati. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, sattamaṁ kathehīti.

(7) Bhante, eko puriso rajjuṁ vaṭṭetvā vaṭṭetvā pādamūle nikkhipati, tena nisinnapīṭhassa heṭṭhā sayitā ekā chātasiṅgālī tassa ajānantasseva taṁ khādati, evāhaṁ addasaṁ. Ayaṁ me sattamo supino, imassa ko vipākoti? Imassā pi anāgate yeva vipāko bhavissati. Anāgatasmiñhi itthiyo purisalolā surālolā alaṅkāralolā visikhālolā āmisalolā bhavissanti dussīlā durācārā, tā sāmikehi kasigorakkhādīni kammāni katvā kicchena kasirena sambhataṁ dhanaṁ jārehi saddhiṁ suraṁ pivantiyo mālāgandhavilepanaṁ dhārayamānā antogehe accāyikam-pi kiccaṁ anoloketvā gehe parikkhepassa uparibhāgena pi chiddaṭṭhānehi pi jāre upadhārayamānā sve vapitabbayuttakaṁ bījam-pi koṭṭetvā yāgubhattakhajjakādīni sampādetvā khādamānā vilumpissanti heṭṭhāpīṭhake nipannachātasiṅgālī viya vaṭṭetvā vaṭṭetvā [PTS 1.339] pādamūle nikkhittarajjuṁ. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, aṭṭhamaṁ kathehīti.

(8) Bhante, rājadvāre bahūhi tucchakumbhehi parivāretvā ṭhapitaṁ ekaṁ mahantaṁ pūritakumbhaṁ addasaṁ. Cattāro pi pana vaṇṇā catūhi disāhi catūhi anudisāhi ca ghaṭehi udakaṁ āharitvā āharitvā pūritakumbham-eva pūrenti, pūritapūritaṁ udakaṁ uttaritvā palāyati, te pi punappunaṁ tattheva udakaṁ āsiñcanti, tucchakumbhe pana olokentā pi natthi. Ayaṁ me aṭṭhamo supino, imassa ko vipākoti? Imassā pi anāgate yeva vipāko bhavissati. Anāgatasmiñhi loko parihāyissati, raṭṭhaṁ nirojaṁ bhavissati, rājāno duggatā kapaṇā bhavissanti. Yo issaro bhavissati, tassa bhaṇḍāgāre satasahassamattā kahāpaṇā bhavissanti, te evaṁ duggatā sabbe jānapade attano va kamme kāressanti, upaddutā manussā sake kammante chaḍḍetvā rājūnaññeva atthāya pubbaṇṇāparaṇṇāni vapantā rakkhantā lāyantā maddantā pavesentā ucchukhettāni karontā yantāni karontā yantāni vāhentā phāṇitādīni pacantā pupphārāme ca phalārāme ca karontā tattha tattha nipphannāni pubbaṇṇādīni āharitvā rañño koṭṭhāgāram-eva pūressanti, attano gehesu tucchakoṭṭhe olokentā pi na bhavissanti, tucchakumbhe anoloketvā pūritakumbhe pūraṇasadisam-eva bhavissati. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, navamaṁ kathehīti.

(9) Bhante, ekaṁ pañcavaṇṇapadumasañchannaṁ gambhīraṁ sabbato titthaṁ pokkharaṇiṁ addasaṁ. Samantato dvipadacatuppadā otaritvā tattha pānīyaṁ pivanti. Tassā majjhe gambhīraṭṭhāne udakaṁ āvilaṁ, tīrappadesesu dvipadacatuppadānaṁ akkamaṭṭhāne acchaṁ vippasannaṁ anāvilaṁ. Evāhaṁ addasaṁ. Ayaṁ me navamo supino, imassa ko vipākoti? Imassā pi anāgate yeva vipāko bhavissati. Anāgatasmiñhi rājāno adhammikā bhavissanti, chandādivasena agatiṁ gacchantā rajjaṁ kāressanti, dhammena vinicchayaṁ nāma na dassanti, lañjavittakā bhavissanti dhanalolā, raṭṭhavāsikesu nesaṁ khantimettānuddayā nāma na bhavissanti, kakkhaḷā pharusā ucchuyante ucchugaṇṭhikā viya manusse pīḷentā nānappakārena baliṁ uppādentā dhanaṁ gaṇhissanti. Manussā balipīḷitā kiñci dātuṁ asakkontā gāmanigamādayo chaḍḍetvā paccantaṁ gantvā vāsaṁ kappessanti, majjhimajanapado suñño bhavissati, paccanto ghanavāso seyyathā pi pokkharaṇiyā majjhe udakaṁ āvilaṁ pariyante vippasannaṁ. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, dasamaṁ [PTS 1.340] kathehīti.

(10) Bhante, ekissā yeva kumbhiyā paccamānaṁ odanaṁ apākaṁ addasaṁ: “Apākan”-ti vicāretvā vibhajitvā ṭhapitaṁ viya tīhākārehi paccamānaṁ, ekasmiṁ passe atikilinno hoti, ekasmiṁ uttaṇḍulo, ekasmiṁ supakkoti. Ayaṁ me dasamo supino, imassa ko vipākoti? Imassā pi anāgate yeva vipāko bhavissati. Anāgatasmiñhi rājāno adhammikā bhavissanti, tesu adhammikesu rājayuttā pi brāhmaṇagahapatikā pi negamajānapadāpīti samaṇabrāhmaṇe upādāya sabbe manussā adhammikā bhavissanti, tato tesaṁ ārakkhadevatā, balipaṭiggāhikā devatā, rukkhadevatā, ākāsaṭṭhadevatāti evaṁ devatā pi adhammikā bhavissanti. Adhammikarājūnañca rajje vātā visamā kharā vāyissanti, te ākāsaṭṭhavimānāni kampessanti, tesu kampitesu devatā kupitā devaṁ vassituṁ na dassanti, vassamāno pi sakalaraṭṭhe ekappahārena na vassissati, vassamāno pi sabbattha kasikammassa vā vappakammassa vā upakārako hutvā na vassissati. Yathā ca raṭṭhe, evaṁ janapade pi gāme pi ekataḷāke pi ekasare pi ekappahāreneva na vassissati, taḷākassa uparibhāge vassanto heṭṭhābhāge na vassissati, heṭṭhā vassanto upari na vassissati. Ekasmiṁ bhāge sassaṁ ativassena nassissati, ekasmiṁ avassanena milāyissati, ekasmiṁ sammā vassamāno sampādessati. Evaṁ ekassa rañño rajje vuttasassā tippakārā bhavissanti ekakumbhiyā odano viya. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, ekādasamaṁ kathehīti.

(11) Bhante, satasahassagghanikaṁ candanasāraṁ pūtitakkena vikkiṇante addasaṁ. Ayaṁ me ekādasamo supino, imassa ko vipākoti? Imassā pi anāgate yeva mayhaṁ sāsane parihāyante vipāko bhavissati. Anāgatasmiñhi paccayalolā alajjī bhikkhū bahū bhavissanti, te mayā paccayaloluppaṁ nimmathetvā kathitadhammadesanaṁ cīvarādicatupaccayahetu paresaṁ desessanti, paccayehi mucchitā nissaraṇapakkhe ṭhitā nibbānābhimukhaṁ katvā desetuṁ na sakkhissanti, kevalaṁ: “Padabyañjanasampattiñceva madhurasaddañca sutvā mahagghāni cīvarādīni dassanti” iccevaṁ desessanti. Apare antaravīthicatukkarājadvārādīsu nisīditvā kahāpaṇaaḍḍhakahāpaṇapādamāsakarūpādīni pi nissāya desessanti. Iti mayā nibbānagghanakaṁ katvā desitaṁ dhammaṁ catupaccayatthāya ceva kahāpaṇaḍḍhakahāpaṇādīnaṁ atthāya ca vikkiṇitvā desentā satasahassagghanakaṁ candanasāraṁ pūtitakkena vikkiṇantā [PTS 1.341] viya bhavissanti. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, dvādasamaṁ kathehīti.

(12) Bhante, tucchalābūni udake sīdantāni addasaṁ, imassa ko vipākoti? Imassa pi anāgate adhammikarājakāle loke viparivattante yeva vipāko bhavissati. Tadā hi rājāno jātisampannānaṁ kulaputtānaṁ yasaṁ na dassanti, akulīnānaṁ yeva dassanti, te issarā bhavissanti, itare daliddā. Rājasammukhe pi rājadvāre pi amaccasammukhe pi vinicchayaṭṭhāne pi tucchalābusadisānaṁ akulīnānaṁ yeva kathā osīditvā ṭhitā viya niccalā suppatiṭṭhitā bhavissati. Saṅghasannipātesu pi saṅghakammagaṇakammaṭṭhānesu ceva pattacīvarapariveṇādivinicchayaṭṭhānesu ca dussīlānaṁ pāpapuggalānaṁ yeva kathā niyyānikā bhavissati, na lajjibhikkhūnanti evaṁ sabbathā pi tucchalābusīdanakālo viya bhavissati. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, terasamaṁ kathehīti.

(13) Bhante, mahantamahantā kūṭāgārappamāṇā ghanasilā nāvā viya udake plavamānā addasaṁ, imassa ko vipākoti? Imassa pi tādise yeva kāle vipāko bhavissati. Tadā hi adhammikarājāno akulīnānaṁ yasaṁ dassanti, te issarā bhavissanti, kulīnā duggatā. Tesu na keci gāravaṁ karissanti, itaresu yeva karissanti. Rājasammukhe vā amaccasammukhe vā vinicchayaṭṭhāne vā vinicchayakusalānaṁ ghanasilāsadisānaṁ kulaputtānaṁ kathā na ogāhitvā patiṭṭhahissati. Tesu kathentesu: “Kiṁ ime kathentī” ti itare parihāsam-eva karissanti. Bhikkhusannipātesu pi vuttappakāresu ṭhānesu neva pesale bhikkhū garukātabbe maññissanti, nā pi tesaṁ kathā pariyogāhitvā patiṭṭhahissati, silānaṁ plavanakālo viya bhavissati. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, cuddasamaṁ kathehīti.

(14) Bhante, khuddakamadhukapupphappamāṇā maṇḍūkiyo mahantamahante kaṇhasappe vegena anubandhitvā uppalanāḷe viya chinditvā chinditvā maṁsaṁ khāditvā gilantiyo addasaṁ, imassa ko vipākoti? Imassa pi loke parihāyante anāgate eva vipāko bhavissati. Tadā hi manussā tibbarāgajātikā kilesānuvattakā hutvā taruṇataruṇānaṁ attano bhariyānaṁ vase vattissanti, gehe dāsakammakarādayo pi gomahiṁsādayo pi hiraññasuvaṇṇam-pi sabbaṁ tāsaññeva āyattaṁ bhavissati. “Asukaṁ hiraññasuvaṇṇaṁ vā paricchadādijātaṁ vā kahan”-ti vutte: “Yattha vā tattha vā hotu, kiṁ tuyhiminā byāpārena, tvaṁ mayhaṁ ghare santaṁ vā asantaṁ vā jānitukāmo jāto” ti vatvā nānappakārehi akkositvā mukhasattīhi koṭṭetvā dāsaceṭake viya attano vase katvā attano issariyaṁ pavattessanti. Evaṁ madhukapupphappamāṇānaṁ [PTS 1.342] maṇḍūkapotikānaṁ āsīvise kaṇhasappe gilanakālo viya bhavissati. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, pannarasamaṁ kathehīti.

(15) Bhante, dasahi asaddhammehi samannāgataṁ gāmagocaraṁ kākaṁ kañcanavaṇṇatāya: “Suvaṇṇā” ti laddhanāme suvaṇṇarājahaṁse parivārente addasaṁ, imassa ko vipākoti? Imassā pi anāgate dubbalarājakāle yeva vipāko bhavissati. Anāgatasmiñhi rājāno hatthisippādīsu akusalā yuddhesu avisāradā bhavissanti, te attano rajjavipattiṁ āsaṅkamānā samānajātikānaṁ kulaputtānaṁ issariyaṁ adatvā attano pādamūlikanhāpakakappakādīnaṁ dassanti, jātigottasampannā kulaputtā rājakule patiṭṭhaṁ alabhamānā jīvikaṁ kappetuṁ asamatthā hutvā issariye ṭhite jātigottahīne akulīne upaṭṭhahantā vicarissanti, suvaṇṇarājahaṁsehi kākassa parivāritakālo viya bhavissati. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi, soḷasamaṁ kathehīti.

(16) Bhante, pubbe dīpino eḷake khādanti, ahaṁ pana eḷake dīpino anubandhitvā murumurūti khādante addasaṁ. Athaññe tasā vakā eḷake dūrato va disvā tasitā tāsappattā hutvā eḷakānaṁ bhayāpalāyitvā gumbagahanādīni pavisitvā nilīyiṁsu, evāhaṁ addasaṁ, imassa ko vipākoti? Imassa pi anāgate adhammikarājakāle yeva vipāko bhavissati. Tadā hi akulīnā rājavallabhā issarā bhavissanti, kulīnā apaññātā duggatā. Te rājavallabhā rājānaṁ attano kathaṁ gāhāpetvā vinicchayaṭṭhānādīsu balavanto hutvā kulīnānaṁ paveṇi-āgatāni khettavatthādīni: “Amhākaṁ santakāni etānī” ti abhiyuñjitvā tesu: “Na tumhākaṁ, amhākan”-ti āgantvā vinicchayaṭṭhānādīsu vivadantesu vettalatādīhi paharāpetvā gīvāyaṁ gahetvā apakaḍḍhāpetvā: “Attano pamāṇaṁ na jānātha, amhehi saddhiṁ vivadatha, idāni vo rañño kathetvā hatthapādacchedanādīni kāressāmā” ti santajjessanti. Te tesaṁ bhayena attano santakāni vatthūni: “Tumhākaṁyevetāni gaṇhathā” ti niyyādetvā attano gehāni pavisitvā bhītā nipajjissanti. Pāpabhikkhū pi pesale bhikkhū yathāruci viheṭhessanti, te pesalā bhikkhū paṭisaraṇaṁ alabhamānā araññaṁ pavisitvā gahanaṭṭhānesu nilīyissanti. Evaṁ hīnajaccehi ceva pāpabhikkhūhi ca upaddutānaṁ jātimantakulaputtānañceva pesalabhikkhūnañca eḷakānaṁ bhayena tasavakānaṁ palāyanakālo viya bhavissati. Itonidānam-pi te bhayaṁ natthi. Ayam-pi hi supino anāgataṁ yeva ārabbha diṭṭho. Brāhmaṇā pana na [PTS 1.343] dhammasudhammatāya tayi sinehena kathayiṁsu, “bahudhanaṁ labhissāmā” ti āmisāpekkhatāya jīvitavuttiṁ nissāya kathayiṁsūti.

Evaṁ satthā soḷasannaṁ mahāsupinānaṁ nipphattiṁ kathetvā: “Na kho, mahārāja, etarahi tvaññeva ime supine addasa, porāṇakarājāno pi addasaṁsu. Brāhmaṇā pi nesaṁ evam-eva ime supine gahetvā yaññamatthake khipiṁsu, tato paṇḍitehi dinnanayena gantvā bodhisattaṁ pucchiṁsu. Porāṇakā paṇḍitā pi nesaṁ ime supine kathentā imināva niyāmena kathesun”-ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto udiccabrāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ceva samāpattiyo ca nibbattetvā himavantappadese jhānakīḷaṁ kīḷanto viharati. Tadā bārāṇasiyaṁ brahmadatto imināva niyāmena ime supine disvā brāhmaṇe pucchi. Brāhmaṇā evam-eva yaññaṁ yajituṁ ārabhiṁsu. Tesu purohitassa antevāsikamāṇavo paṇḍito byatto ācariyaṁ āha: “ācariya, tumhehi mayaṁ tayo vede uggaṇhāpitā, nanu tesu ekaṁ māretvā ekassa sotthikammassa kāraṇaṁ nāma natthī” ti. Tāta, iminā upāyena amhākaṁ bahudhanaṁ uppajjissati, tvaṁ pana rañño dhanaṁ rakkhitukāmo maññeti. Māṇavo: “Tena hi, ācariya, tumhe tumhākaṁ kammaṁ karotha, ahaṁ tumhākaṁ santike kiṁ karissāmī” ti vicaranto rañño uyyānaṁ agamāsi.

Taṁ divasam-eva bodhisatto pi taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Ajja mayi manussapathaṁ gate mahājanassa bandhanā mokkho bhavissatī” ti ākāsena gantvā uyyāne otaritvā suvaṇṇapaṭimā viya maṅgalasilātale nisīdi. Māṇavo bodhisattaṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisīditvā paṭisanthāramakāsi. Bodhisatto pi tena saddhiṁ madhurapaṭisanthāraṁ katvā: “Kiṁ nu kho, māṇava, rājā dhammena rajjaṁ kāretī” ti pucchi. “Bhante, rājā nāma dhammiko, apica kho taṁ brāhmaṇā atitthe pakkhandāpen”-ti. Rājā soḷasa supine disvā brāhmaṇānaṁ ārocesi. Brāhmaṇā: “Yaññaṁ yajissāmā” ti [PTS 1.344] āraddhā. Kiṁ nu kho, bhante, “ayaṁ nāma imesaṁ supinānaṁ nipphattī” ti rājānaṁ saññāpetvā tumhākaṁ mahājanaṁ bhayā mocetuṁ na vaṭṭatīti. Mayaṁ kho, māṇava, rājānaṁ na jānāma, rājā pi amhe na jānāti. Sace pana idhāgantvā puccheyya, katheyyāmassa mayanti. Māṇavo: “Ahaṁ, bhante, taṁ ānessāmi, tumhe mamāgamanaṁ udikkhantā muhuttaṁ nisīdathā” ti bodhisattaṁ paṭijānāpetvā rañño santikaṁ gantvā: “Mahārāja, eko ākāsacāriko tāpaso tumhākaṁ uyyāne otaritvā ‘tumhehi diṭṭhasupinānaṁ nipphattiṁ kathessāmī’ ti tumhe pakkosatī” ti āha.

Rājā tassa kathaṁ sutvā tāvadeva mahantena parivārena uyyānaṁ gantvā tāpasaṁ vanditvā ekamantaṁ nisinno pucchi: “Tumhe kira, bhante, mayā diṭṭhasupinānaṁ nipphattiṁ jānāthā” ti? “Āma, mahārājā” ti. “Tena hi kathethā” ti. “Kathemi, mahārāja, yathādiṭṭhe tāva supine maṁ sāvehī” ti. “Sādhu, bhante” ti rājā:

77. Usabhā rukkhā gāviyo gavā ca,
Asso kaṁso siṅgālī ca kumbho,
Pokkharaṇī ca apākacandanaṁ.

Lābūni sīdanti silā plavanti, maṇḍūkiyo kaṇhasappe gilanti,
Kākaṁ suvaṇṇā parivārayanti, tasā vakā eḷakānaṁ bhayā hī ti.

Vatvā pasenadiraññā kathitaniyāmeneva supine kathesi.

Bodhisatto pi tesaṁ idāni satthārā kathitaniyāmeneva vitthārato nipphattiṁ kathetvā pariyosāne sayaṁ idaṁ kathesi:

Vipariyāso vattati nayidha matthī ti,

Tatrāyamattho: ayaṁ, mahārāja, imesaṁ supinānaṁ nipphatti. Yaṁ panetaṁ tesaṁ paṭighātatthāya yaññakammaṁ vattati, taṁ vipariyāso vattati viparītato vattati, vipallāsena vattatīti vuttaṁ hoti. Kiṁkāraṇā? Imesañhi nipphatti nāma lokassa viparivattanakāle, akāraṇassa kāraṇanti gahaṇakāle, kāraṇassa akāraṇanti chaḍḍanakāle, abhūtassa bhūtanti gahaṇakāle, bhūtassa abhūtanti jahanakāle, alajjīnaṁ ussannakāle, lajjīnañca parihīnakāle bhavissati. Nayidha matthī ti idāni pana tava vā mama [PTS 1.345] vā kāle idha imasmiṁ purisayuge vattamāne etesaṁ nipphatti natthi. Tasmā etesaṁ paṭighātāya vattamānaṁ yaññakammaṁ vipallāsena vattati, alaṁ tena. Natthi te itonidānaṁ bhayaṁ vā chambhitattaṁ vāti mahāpuriso rājānaṁ samassāsetvā mahājanaṁ bandhanā mocetvā puna ākāse ṭhatvā rañño ovādaṁ datvā pañcasu sīlesu patiṭṭhāpetvā: “Ito paṭṭhāya, mahārāja, brāhmaṇehi saddhiṁ ekato hutvā pasughātayaññaṁ mā yajī” ti dhammaṁ desetvā ākāseneva attano vasanaṭṭhānaṁ agamāsi. Rājā pi tassa ovāde ṭhito dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Supinapaccayā te bhayaṁ natthi, haretaṁ yaññan”-ti yaññaṁ hāretvā mahājanassa jīvitadānaṁ datvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, māṇavo sāriputto, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Parinibbute pana bhagavati saṅgītikārakā: “Usabhā” ti ādīni tīṇi padāni aṭṭhakathaṁ āropetvā: “Lābūnī” ti ādīni cattāri padāni ekaṁ gāthaṁ katvā ekakanipātapāḷiṁ āropesunti.

Mahāsupinajātakavaṇṇanā sattamā

JA 78: Illisajātakavaṇṇanā

Ubho khañjā ti idaṁ satthā jetavane viharanto macchariyakosiyaseṭṭhiṁ ārabbha kathesi. Rājagahanagarassa kira avidūre sakkāraṁ nāma nigamo ahosi, tattheko macchariyakosiyo nāma seṭṭhi asītikoṭivibhavo paṭivasati. So tiṇaggena telabindumattam-pi neva paresaṁ deti, na attanā paribhuñjati. Iti tassa taṁ vibhavajātaṁ neva puttadārādīnaṁ, na samaṇabrāhmaṇānaṁ atthaṁ anubhoti, rakkhasapariggahitapokkharaṇī viya aparibhogaṁ tiṭṭhati.

Satthā ekadivasaṁ paccūsasamaye mahākaruṇāsamāpattito vuṭṭhāya sakalalokadhātuyaṁ bodhaneyyabandhave olokento pañcacattālīsayojanamatthake vasantassa tassa seṭṭhino sapajāpatikassa sotāpattiphalassa upanissayaṁ addasa. Tato purimadivase pana rājānaṁ upaṭṭhātuṁ rājagehaṁ gantvā rājūpaṭṭhānaṁ katvā āgacchanto ekaṁ chātajjhattaṁ janapadamanussaṁ kummāsapūraṁ kapallapūvaṁ khādantaṁ disvā tattha pipāsaṁ uppādetvā attano gharaṁ [PTS 1.346] gantvā cintesi: “Sacāhaṁ ‘kapallapūvaṁ khāditukāmomhī’ ti vakkhāmi, bahū mayā saddhiṁ khāditukāmā bhavissanti, evaṁ me bahūni taṇḍulasappimadhuphāṇitādīni parikkhayaṁ gamissanti, na kassaci kathessāmī” ti taṇhaṁ adhivāsento vicarati. So gacchante gacchante kāle uppaṇḍupaṇḍukajāto dhamanisanthatagatto jāto. Tato taṇhaṁ adhivāsetuṁ asakkonto gabbhaṁ pavisitvā mañcakaṁ upagūhitvā nipajji. Evaṁgato pi dhanahānibhayena kassaci kiñci na kathesi.

Atha naṁ bhariyā upasaṅkamitvā piṭṭhiṁ parimajjitvā: “Kiṁ te sāmi, aphāsukan”-ti pucchi. “Na me kiñci aphāsukaṁ atthī” ti. “Kiṁ nu kho te rājā kupito” ti? “Rājā pi me na kuppatī” ti. “Atha kiṁ te puttadhītāhi vā dāsakammakarādīhi vā kiñci amanāpaṁ kataṁ atthī” ti? “Evarūpam-pi natthī” ti. “Kismiñci pana te taṇhā atthī” ti? Evaṁ vutte pi dhanahānibhayena kiñci avatvā nissaddo va nipajji. Atha naṁ bhariyā: “Kathehi, sāmi, kismiṁ te taṇhā” ti āha. So vacanaṁ parigilanto viya: “Atthi me ekā taṇhā” ti āha. “Kiṁ taṇhā, sāmī” ti? “Kapallapūvaṁ khāditukāmomhī” ti. “Atha kimatthaṁ na kathesi, kiṁ tvaṁ daliddo, idāni sakalasakkāranigamavāsīnaṁ pahonake kapallapūve pacissāmī” ti? “Kiṁ te etehi, te attano kammaṁ katvā khādissantī” ti? “Tena hi ekaracchavāsīnaṁ pahonake pacāmī” ti. Jānāmahaṁ tava mahaddhanabhāvanti. “Tena hi imasmiṁ gehamatte sabbesaṁ pahonakaṁ katvā pacāmī” ti. “Jānāmahaṁ tava mahajjhāsayabhāvan”-ti. “Tena hi te puttadāramattasseva pahonakaṁ katvā pacāmī” ti. “Kiṁ pana te etehī” ti? “Tena hi tuyhañca mayhañca pahonakaṁ katvā pacāmī” ti. “Tvaṁ kiṁ karissasī” ti? “Tena hi ekasseva te pahonakaṁ katvā pacāmī” ti. “Imasmiṁ ṭhāne paccamānaṁ bahū paccāsīsanti, sakalataṇḍule ṭhapetvā bhinnataṇḍule ca uddhanakapallādīni ca ādāya thokaṁ khīrasappimadhuphāṇitañca gahetvā sattabhūmikassa pāsādassa uparimatalaṁ āruyha paca, tatthāhaṁ ekako va nisīditvā khādissāmī” ti. Sā: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā gahetabbaṁ gāhāpetvā pāsādaṁ āruyha dāsiyo vissajjetvā seṭṭhiṁ pakkosāpesi. So ādito paṭṭhāya dvārāni pidahanto sabbadvāresu sūcighaṭikāni datvā sattamatalaṁ abhiruhitvā tattha pi dvāraṁ pidahitvā nisīdi. Bhariyāpissa uddhane aggiṁ jāletvā kapallakaṁ āropetvā pūve pacituṁ ārabhi.

Atha satthā pāto va mahāmoggallānattheraṁ āmantesi, “eso, moggallāna, rājagahanagarassa avidūre [PTS 1.347] sakkāranigame macchariyakosiyaseṭṭhi ‘kapallapūve khādissāmī’ ti aññesaṁ dassanabhayena sattabhūmike pāsāde kapallapūve pacāpeti. Tvaṁ tattha gantvā taṁ seṭṭhiṁ dametvā nibbisevanaṁ katvā ubho pi jayampatike pūve ca khīrasappimadhuphāṇitādīni ca gāhāpetvā attano balena jetavanaṁ ānehi. Ajjāhaṁ pañcahi bhikkhusatehi saddhiṁ vihāre yeva nisīdissāmi, pūveheva bhattakiccaṁ karissāmī” ti. Thero: “Sādhu, bhante” ti satthu vacanaṁ sampaṭicchitvā tāvadeva iddhibalena taṁ nigamaṁ gantvā tassa pāsādassa sīhapañjaradvāre sunivattho supāruto ākāse yeva maṇirūpakaṁ viya aṭṭhāsi.

Mahāseṭṭhino theraṁ disvāva hadayamaṁsaṁ kam pi. So: “Ahaṁ evarūpānaññeva bhayena imaṁ ṭhānaṁ āgato, ayañca āgantvā vātapānadvāre ṭhito” ti gahetabbagahaṇaṁ apassanto aggimhi pakkhittaloṇasakkharā viya dosena taṭataṭāyanto evamāha: “Samaṇa, ākāse ṭhatvā tvaṁ kiṁ labhissasi, ākāse apade padaṁ dassetvā caṅkamanto pi neva labhissasī” ti. Thero tasmiṁ yeva ṭhāne aparāparaṁ caṅkami. Seṭṭhi: “Caṅkamanto kiṁ labhissasi, ākāse pallaṅkena nisīdamāno pi na labhissasiyevā” ti āha. Thero pallaṅkaṁ ābhujitvā nisīdi. Atha naṁ: “Nisinno kiṁ labhissasi, āgantvā vātapānaummāre ṭhito pi na labhissasī” ti āha. Atha thero ummāre aṭṭhāsi. Atha naṁ: “Ummāre ṭhito kiṁ labhissasi, dhūmāyanto pi na labhissasiyevā” ti āha. Thero dhūmāyi, sakalapāsādo ekadhūmo ahosi, seṭṭhino akkhīnaṁ sūciyā vijjhanakālo viya jāto. Gehajjhāyanabhayena pana naṁ: “Pajjalanto pi na labhissasī” ti avatvā cintesi: “Ayaṁ samaṇo suṭṭhu laggo, aladdhā na gamissati, ekamassa pūvaṁ dāpessāmī” ti bhariyaṁ āha: “bhadde, ekaṁ khuddakapūvaṁ pacitvā samaṇassa datvā uyyojehi nan”-ti. Sā thokaññeva piṭṭhaṁ kapallapātiyaṁ pakkhi pi, mahāpūvo hutvā sakalapātiṁ pūretvā uddhumāto aṭṭhāsi.

Seṭṭhi taṁ disvā: “Bahu tayā piṭṭhaṁ gahitaṁ bhavissatī” ti sayam-eva dabbikaṇṇena thokataraṁ piṭṭhaṁ gahetvā pakkhi pi, pūvo purimapūvato mahantataro jāto. Evaṁ yaṁ yaṁ pacati, so so mahantamahanto va hoti. So nibbinno bhariyaṁ āha: “Bhadde, imassa ekaṁ pūvaṁ dehī” ti. Tassā pacchito ekaṁ pūvaṁ gaṇhantiyā sabbe ekābaddhā allīyiṁsu. Sā seṭṭhiṁ āha: “Sāmi, sabbe pūvā ekato laggā, visuṁ kātuṁ na sakkomī” ti. “Ahaṁ karissāmī” ti so pi kātuṁ nāsakkhi. Ubho janā koṭiyaṁ gahetvā kaḍḍhantā pi viyojetuṁ nāsakkhiṁsu yeva. Athassa pūvehi saddhiṁ vāyamantasseva sarīrato sedā mucciṁsu, pipāsā ca pacchijji. Tato bhariyaṁ āha: “Bhadde, na me pūvehi attho [PTS 1.348], pacchiyā saddhiṁ yeva imassa bhikkhussa dehī” ti. Sā pacchiṁ ādāya theraṁ upasaṅkamitvā sabbe pūve therassa adāsi. Thero ubhinnam-pi dhammaṁ desesi, tiṇṇaṁ ratanānaṁ guṇe kathesi, “atthi dinnaṁ, atthi yiṭṭhan”-ti dānādīnaṁ phalaṁ gaganatale puṇṇacandaṁ viya dassesi.

Taṁ sutvā pasannacitto seṭṭhi: “Bhante, āgantvā imasmiṁ pallaṅke nisīditvā pūve paribhuñjathā” ti āha. Thero: “Mahāseṭṭhi, sammāsambuddho ‘pūve khādissāmī’ ti pañcahi bhikkhusatehi saddhiṁ vihāre nisinno, tumhākaṁ ruciyā sati seṭṭhibhariyaṁ pūve ca khīrādīni ca gaṇhāpetha, satthu santikaṁ gamissāmā” ti āha. “Kahaṁ pana, bhante, etarahi satthā” ti? “Ito pañcacattālīsayojanamatthake jetavanamahāvihāre” ti. “Bhante, kālaṁ anatikkamitvā ettakaṁ addhānaṁ kathaṁ gamissāmā” ti? “Mahāseṭṭhi tumhākaṁ ruciyā sati ahaṁ vo attano iddhibalena nessāmi, tumhākaṁ pāsāde sopānasīsaṁ attano ṭhāne yeva bhavissati, sopānapariyosānaṁ pana jetavanadvārakoṭṭhake bhavissati, uparipāsādā heṭṭhāpāsādaṁ otaraṇakālamattena vo jetavanaṁ nessāmī” ti. So: “Sādhu, bhante” ti sampaṭicchi. Thero sopānasīsaṁ tattheva katvā: “Sopānapādamūlaṁ jetavanadvārakoṭṭhake hotū” ti adhiṭṭhāsi, tathevāhosi.

Iti thero seṭṭhiñca seṭṭhibhariyañca uparipāsādā heṭṭhāotaraṇakālato khippataraṁ jetavanaṁ sampāpesi. Te ubho pi satthāraṁ upasaṅkamitvā vanditvā kālaṁ ārocesuṁ. Satthā bhattaggaṁ pavisitvā paññattavarabuddhāsane nisīdi saddhiṁ bhikkhusaṅghena. Mahāseṭṭhi buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa dakkhiṇodakaṁ adāsi, seṭṭhibhariyā tathāgatassa patte pūve patiṭṭhāpesi. Satthā attano yāpanamattaṁ gaṇhi, pañcasatā bhikkhū pi tatheva gaṇhiṁsu. Seṭṭhi khīrasappimadhuphāṇitasakkharādīni dadamāno agamāsi. Satthā pañcahi bhikkhusatehi saddhiṁ bhattakiccaṁ niṭṭhāpesi. Mahāseṭṭhi pi saddhiṁ bhariyāya yāvadatthaṁ khādi, pūvānaṁ pariyosānam-eva na paññāyati, sakalavihāre bhikkhūnañca vighāsādānañca dinne pi na pariyanto paññāyati. “Bhante, pūvā parikkhayaṁ na gacchantī” ti bhagavato ārocesuṁ. Tena hi jetavanadvārakoṭṭhake chaḍḍethāti. Atha ne dvārakoṭṭhakassa avidūre pabbhāraṭṭhāne chaḍḍayiṁsu. Ajjatanā pi taṁ ṭhānaṁ: “Kapallapūvapabbhāro” tveva paññāyati. Mahāseṭṭhi saddhiṁ bhariyāya bhagavantaṁ upasaṅkamitvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Bhagavā anumodanaṁ akāsi. Anumodanāpariyosāne ubho pi sotāpattiphale patiṭṭhāya satthāraṁ vanditvā dvārakoṭṭhake sopānaṁ āruyha attano pāsāde yeva patiṭṭhahiṁsu [PTS 1.349]. Tato paṭṭhāya mahāseṭṭhi asītikoṭidhanaṁ buddhasāsane yeva vikiri.

Punadivase sammāsambuddhe sāvatthiyaṁ piṇḍāya caritvā jetavanaṁ āgamma bhikkhūnaṁ sugatovādaṁ datvā gandhakuṭiṁ pavisitvā paṭisallīne sāyanhasamaye dhammasabhāyaṁ sannipatitā bhikkhū: “Passathāvuso, mahāmoggallānattherassānubhāvaṁ, anupahacca saddhaṁ anupahacca bhoge macchariyaseṭṭhiṁ muhutteneva dametvā nibbisevanaṁ katvā pūve gāhāpetvā jetavanaṁ ānetvā satthu sammukhaṁ katvā sotāpattiphale patiṭṭhāpesi, aho mahānubhāvo thero” ti therassa guṇakathaṁ kathentā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Bhikkhave, kuladamakena nāma bhikkhunā kule aviheṭhetvā akilametvā pupphato reṇuṁ gaṇhantena bhamarena viya upasaṅkamitvā buddhaguṇe jānāpetabban”-ti vatvā theraṁ pasaṁsanto:

Yathā pi bhamaro pupphaṁ, vaṇṇagandhamaheṭhayaṁ,
Paleti rasamādāya, evaṁ gāme munī care ti. (Dhp. 49).

Imaṁ dhammapade gāthaṁ vatvā uttari pi therassa guṇaṁ pakāsetuṁ: “Na bhikkhave, idāneva moggallānena macchariyaseṭṭhi damito, pubbe pi taṁ dametvā kammaphalasambandhaṁ jānāpesiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bārāṇasiyaṁ illiso nāma seṭṭhi ahosi asītikoṭivibhavo purisadosasamannāgato khañjo kuṇī visamakkhimaṇḍalo assaddho appasanno maccharī, neva aññesaṁ deti, na sayaṁ paribhuñjati. Rakkhasapariggahitapokkharaṇī viyassa gehaṁ ahosi. Mātāpitaro panassa yāva sattamā kulaparivaṭṭā dāyakā dānapatino. So seṭṭhiṭṭhānaṁ labhitvā yeva kulavaṁsaṁ nāsetvā dānasālaṁ jhāpetvā yācake pothetvā nikkaḍḍhitvā dhanam-eva saṇṭhāpesi.

So ekadivasaṁ rājūpaṭṭhānaṁ gantvā attano gharaṁ āgacchanto ekaṁ maggakilantaṁ jānapadamanussaṁ, ekaṁ surāvārakaṁ, ādāya pīṭhake nisīditvā ambilasurāya kosakaṁ pūretvā pūretvā pūtimacchakena uttaribhaṅgena pivantaṁ disvā suraṁ pātukāmo [PTS 1.350] hutvā cintesi: “Sacāhaṁ suraṁ pivissāmi, mayi pivante bahū pivitukāmā bhavissanti, evaṁ me dhanaparikkhayo bhavissatī” ti. So taṇhaṁ adhivāsento vicaritvā gacchante gacchante kāle adhivāsetuṁ asakkonto vihatakappāso viya paṇḍusarīro ahosi dhammanisanthatagatto jāto. Athekadivasaṁ gabbhaṁ pavisitvā mañcakaṁ upagūhitvā nipajji. Tamenaṁ bhariyā upasaṅkamitvā piṭṭhiṁ parimajjitvā: “Kiṁ te, sāmi, aphāsukan”-ti pucchi. Sabbaṁ heṭṭhā kathitaniyāmeneva veditabbaṁ. “Tena hi ekasseva te pahonakaṁ suraṁ karomī” ti pana vutte: “Gehe surāya kāriyamānāya bahū paccāsīsanti, antarāpaṇato āharāpetvā pi na sakkā idha nisinnena pivitun”-ti māsakamattaṁ datvā antarāpaṇato surāvārakaṁ āharāpetvā ceṭakena gāhāpetvā nagarā nikkhamma nadītīraṁ gantvā mahāmaggasamīpe ekaṁ gumbaṁ pavisitvā surāvārakaṁ ṭhapāpetvā: “Gaccha tvan”-ti ceṭakaṁ dūre nisīdāpetvā kosakaṁ pūretvā suraṁ pātuṁ ārabhi.

Pitā panassa dānādīnaṁ puññānaṁ katattā devaloke sakko hutvā nibbatti. So tasmiṁ khaṇe: “Pavattati nu kho me dānaggaṁ, udāhu no” ti āvajjento tassa appavattiṁ ñatvā, puttassa kulavaṁsaṁ nāsetvā dānasālaṁ jhāpetvā yācake nikkaḍḍhitvā macchariyabhāve patiṭṭhāya: “Aññesaṁ dātabbaṁ bhavissatī” ti bhayena gumbaṁ pavisitvā ekakasseva suraṁ pivanabhāvañca disvā: “Gacchāmi, naṁ saṅkhobhetvā dametvā kammaphalasambandhaṁ jānāpetvā dānaṁ dāpetvā devaloke nibbattanārahaṁ karomī” ti manussapathaṁ otaritvā illisaseṭṭhinā sadisaṁ khañjaṁ kuṇiṁ visamacakkhumaṇḍalaṁ attabhāvaṁ nimminitvā bārāṇasinagaraṁ pavisitvā rañño nivesanadvāre ṭhatvā attano āgatabhāvaṁ ārocāpetvā: “Pavisatū” ti vutte pavisitvā rājānaṁ vanditvā aṭṭhāsi. Rājā: “Kiṁ, mahāseṭṭhi, avelāya āgatosī” ti āha. “Āma, āgatomhi, deva ghare me asītikoṭimattaṁ dhanaṁ atthi, taṁ devo āharāpetvā attano bhaṇḍāgāraṁ pūrāpetū” ti. “Alaṁ mahāseṭṭhi, tava dhanato [PTS 1.351] amhākaṁ gehe bahutaraṁ dhanan”-ti. “Sace, deva, tumhākaṁ kammaṁ natthi, yathāruciyā dhanaṁ gahetvā dānaṁ dammī” ti. “Dehi, mahāseṭṭhī” ti. So: “Sādhu, devā” ti rājānaṁ vanditvā nikkhamitvā illisaseṭṭhino gehaṁ agamāsi, sabbe upaṭṭhākamanussā parivāresuṁ, eko pi: “Nāyaṁ, illiso” ti jānituṁ samattho nāma natthi.

So gehaṁ pavisitvā antoummāre ṭhatvā dovārikaṁ pakkosāpetvā: “Yo añño mayā samānarūpo āgantvā ‘mametaṁ gehan’-ti pavisituṁ āgacchati, taṁ piṭṭhiyaṁ paharitvā nīhareyyāthā” ti vatvā pāsādaṁ āruyha mahārahe āsane nisīditvā seṭṭhibhariyaṁ pakkosāpetvā sitākāraṁ dassetvā: “Bhadde, dānaṁ demā” ti āha. Tassa taṁ vacanaṁ sutvāva seṭṭhibhariyā ca puttadhītaro ca dāsakammakarā ca: “Ettakaṁ kālaṁ dānaṁ dātuṁ cittam-eva natthi, ajja pana suraṁ pivitvā muducitto hutvā dātukāmo jāto bhavissatī” ti vadiṁsu. Atha naṁ seṭṭhibhariyā: “Yathāruciyā detha, sāmī” ti āha. Tena hi bherivādakaṁ pakkosāpetvā: “‘suvaṇṇarajatamaṇimuttādīhi atthikā illisaseṭṭhissa gharaṁ gacchantū’nti sakalanagare bheriṁ carāpehī” ti. Sā ca tathā kāresi. Mahājano pacchipasibbakādīni gahetvā gehadvāre sannipati. Sakko sattaratanapūre gabbhe vivarāpetvā: “Tumhākaṁ dammi, yāvadicchakaṁ gahetvā gacchathā” ti āha. Mahājano dhanaṁ nīharitvā mahātale rāsiṁ katvā ābhatabhājanāni pūretvā gacchati.

Aññataro janapadamanusso illisaseṭṭhino goṇe tasseva rathe yojetvā sattahi ratanehi pūretvā nagarā nikkhamma mahāmaggaṁ paṭipajjitvā tassa gumbassa avidūrena rathaṁ pesento: “Vassasataṁ jīva, sāmi, illisaseṭṭhi, taṁ nissāya idāni me yāvajīvaṁ kammaṁ akatvā jīvitabbaṁ jātaṁ, taveva ratho, taveva goṇā, taveva gehe satta ratanāni, neva mātarā dinnāni, na pitarā, taṁ nissāya laddhāni, sāmī” ti seṭṭhino guṇakathaṁ kathento gacchati. So taṁ saddaṁ sutvā bhītatasito cintesi: “Ayaṁ mama nāmaṁ gahetvā [PTS 1.352] idañcidañca vadati, kacci nu kho mama dhanaṁ raññā lokassa dinnan”-ti gumbā nikkhamitvā goṇe ca rathañca sañjānitvā: “Are, ceṭaka, mayhaṁ goṇā, mayhaṁ ratho” ti vatvā gantvā goṇe nāsārajjuyaṁ gaṇhi, gahapatiko rathā oruyha: “Are, duṭṭhaceṭaka, illisamahāseṭṭhi sakalanagarassa dānaṁ deti, tvaṁ kiṁ ahosī” ti pakkhanditvā asaniṁ pātento viya khandhe paharitvā rathaṁ ādāya agamāsi. So puna kampamāno uṭṭhāya paṁsuṁ puñchitvā puñchitvā vegena gantvā rathaṁ gaṇhi, gahapatiko rathā otaritvā kesesu gahetvā oṇāmetvā kapparapahārehi koṭṭetvā gale gahetvā āgatamaggābhimukhaṁ khipitvā pakkāmi. Ettāvatāssa surāmado chijji. So kampamāno vegena nivesanadvāraṁ gantvā dhanaṁ ādāya gacchante mahājane disvā: “Ambho kiṁ nāmetaṁ, kiṁ rājā mama dhanaṁ vilumpāpetī” ti taṁ taṁ gantvā gaṇhāti, gahitagahitā paharitvā pādamūle yeva pātenti. So vedanāppatto gehaṁ pavisituṁ ārabhi. Dvārapālā: “Are, duṭṭhagahapati, kahaṁ pavisasī” ti vaṁsapesikāhi pothetvā gīvāyaṁ gahetvā nīhariṁsu.

So: “Ṭhapetvā idāni rājānaṁ natthi me añño koci paṭisaraṇo” ti rañño santikaṁ gantvā: “Deva, mama gehaṁ tumhe vilumpāpethā” ti āha. Nāhaṁ seṭṭhi vilumpāpemi, nanu tvam-eva āgantvā: “Sace tumhe na gaṇhatha, ahaṁ mama dhanaṁ dānaṁ dassāmī” ti nagare bheriṁ carāpetvā dānaṁ adāsīti. Nāhaṁ, deva, tumhākaṁ santikaṁ āgacchāmi, kiṁ tumhe mayhaṁ macchariyabhāvaṁ na jānātha, ahaṁ tiṇaggena telabindum-pi na kassaci demi. Yo dānaṁ deti, taṁ pakkosāpetvā vīmaṁsatha, devā ti. Rājā sakkaṁ pakkosāpesi, dvinnaṁ janānaṁ visesaṁ neva rājā jānāti, na amaccā. Macchariyaseṭṭhi: “Kiṁ, deva, ayaṁ seṭṭhi, ahaṁ seṭṭhī” ti āha. “Mayaṁ na sañjānāma, atthi te koci sañjānanako” ti? “Bhariyā me, devā” ti. Bhariyaṁ pakkosāpetvā: “Kataro te sāmiko” ti pucchiṁsu. Sā: “Ayan”-ti sakkasseva santike aṭṭhāsi. Puttadhītaro dāsakammakare [PTS 1.353] ca pakkosāpetvā pucchiṁsu, sabbe pi sakkasseva santike tiṭṭhanti.

Puna seṭṭhi cintesi: “Mayhaṁ sīse piḷakā atthi, kesehi paṭicchannā, taṁ kho pana kappako eva jānāti, taṁ pakkosāpessāmī” ti. So: “Kappako maṁ, deva, sañjānāti, taṁ pakkosāpethā” ti āha. Tasmiṁ pana kāle bodhisatto tassa kappako ahosi. Rājā taṁ pakkosāpetvā: “Illisaseṭṭhiṁ jānāsī” ti pucchi. “Sīsaṁ oloketvā jānissāmi, devā” ti. “Tena hi dvinnam-pi sīsaṁ olokehī” ti. Tasmiṁ khaṇe sakko sīse piḷakaṁ māpesi. Bodhisatto dvinnam-pi sīsaṁ olokento piḷakā disvā: “Mahārāja, dvinnam-pi sīse piḷakā attheva, nāhaṁ etesu ekassā pi illisabhāvaṁ sañjānituṁ sakkomī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

78. Ubho khañjā ubho kuṇī, ubho visamacakkhukā,
Ubhinnaṁ piḷakā jātā, nāhaṁ passāmi illisan-ti.

Tattha ubho ti dve pi janā. Khañjā ti kuṇṭhapādā. Kuṇī ti kuṇṭhahatthā. Visamacakkhukā ti visamakkhimaṇḍalā kekarā. Piḷakā ti dvinnam-pi ekasmiṁ yeva sīsapadese ekasaṇṭhānāva piḷakā jātā. Nāhaṁ passāmī ti ahaṁ: “Imesu ayaṁ nāma illiso” ti na passāmi, ekassā pi illisabhāvaṁ na jānāmīti avoca.

Bodhisattassa vacanaṁ sutvā seṭṭhi kampamāno dhanasokena satiṁ paccupaṭṭhāpetuṁ asakkonto tattheva pati. Tasmiṁ khaṇe sakko: “Nāhaṁ, mahārāja, illiso, sakkohamasmī” ti mahatiyā sakkalīlāya ākāse aṭṭhāsi. Illisassa mukhaṁ puñchitvā udakena siñciṁsu, so uṭṭhāya sakkaṁ devarājānaṁ vanditvā aṭṭhāsi. Atha naṁ sakko āha: “Illisa, idaṁ dhanaṁ mama santakaṁ, na tava. Ahañhi te pitā, tvaṁ mama putto. Ahaṁ dānādīni puññāni katvā sakkattaṁ patto, tvaṁ pana me vaṁsaṁ upacchinditvā adānasīlo hutvā macchariye patiṭṭhāya dānasālāyo jhāpetvā yācake nikkaḍḍhitvā dhanam-eva saṇṭhāpesi. Taṁ neva tvaṁ paribhuñjasi, na aññesaṁ desi, rakkhasapariggahitaṁ viya [PTS 1.354] tiṭṭhati. Sace me dānasālā pākatikā katvā dānaṁ dassasi, iccetaṁ kusalaṁ. No ce dassasi, sabbaṁ te dhanaṁ antaradhāpetvā iminā indavajirena te sīsaṁ chinditvā jīvitakkhayaṁ pāpessāmī” ti. Illisaseṭṭhi maraṇabhayena santajjito: “Ito paṭṭhāya dānaṁ dassāmī” ti paṭiññaṁ adāsi. Sakko tassa paṭiññaṁ gahetvā ākāse nisinno va dhammaṁ desetvā taṁ sīlesu patiṭṭhāpetvā sakaṭṭhānam-eva agamāsi. Illiso pi dānādīni puññāni katvā saggaparāyaṇo ahosi.

Satthā: “Na, bhikkhave, idāneva moggallāno macchariyaseṭṭhiṁ dameti, pubbepesa iminā damitoyevā” ti vatvā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā illiso macchariyaseṭṭhi ahosi, sakko devarājā mahāmoggallāno, rājā ānando, kappako pana aham-eva ahosin”-ti.

Illisajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 79: Kharassarajātakavaṇṇanā

Yato viluttā ca hatā ca gāvo ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ amaccaṁ ārabbha kathesi. Kosalarañño kira eko amacco rājānaṁ ārādhetvā paccantagāme rājabaliṁ labhitvā corehi saddhiṁ ekato hutvā: “Ahaṁ manusse ādāya araññaṁ pavisissāmi, tumhe gāmaṁ vilumpitvā upaḍḍhaṁ mayhaṁ dadeyyāthā” ti vatvā pageva manusse sannipātetvā araññaṁ gantvā coresu āgantvā gāviyo ghātetvā maṁsaṁ khāditvā gāmaṁ vilumpitvā gatesu sāyanhasamaye mahājanaparivuto āgacchati. Tassa na cirasseva taṁ kammaṁ pākaṭaṁ jātaṁ. Manussā rañño ārocesuṁ. Rājā taṁ pakkosāpetvā dosaṁ patiṭṭhāpetvā suniggahitaṁ niggahetvā aññaṁ gāmabhojakaṁ pesetvā jetavanaṁ gantvā bhagavato etamatthaṁ ārocesi. Bhagavā: “Na, mahārāja, idāneva esa evaṁsīlo, pubbe pi evaṁsīloyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente ekassa amaccassa paccantagāmaṁ adāsi. Sabbaṁ purimasadisam-eva. Tadā pana bodhisatto vaṇijjāya paccante vicaranto [PTS 1.355] tasmiṁ gāmake nivāsaṁ kappesi. So tasmiṁ gāmabhojake sāyanhasamaye mahājanaparivārena bheriyā vajjamānāya āgacchante: “Ayaṁ duṭṭhagāmabhojako corehi saddhiṁ ekato hutvā gāmaṁ vilumpāpetvā coresu palāyitvā aṭaviṁ paviṭṭhesu idāni upasantūpasanto viya bheriyā vajjamānāya āgacchatī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

79. Yato viluttā ca hatā ca gāvo, daḍḍhāni gehāni jano ca nīto,
Athāgamā puttahatāya putto, kharassaraṁ ḍiṇḍimaṁ vādayanto ti.

Tattha yato ti yadā. Viluttā ca hatā cā ti vilumpitvā bandhitvā ca nītā, maṁsaṁ khādanatthāya ca hatā. Gāvo ti gorūpāni. Daḍḍhānī ti aggiṁ datvā jhāpitāni. Jano ca nīto ti karamaraggāhaṁ gahetvā nīto. Puttahatāya putto ti hataputtāya putto, nillajjoti attho. Chinnahirottappassa hi mātā nāma natthi, iti so tassā jīvanto pi hataputtaṭṭhāne tiṭṭhatīti hataputtāya putto nāma hoti. Kharassaran-ti thaddhasaddaṁ. Ḍiṇḍiman-ti paṭahabheriṁ.

Evaṁ bodhisatto imāya gāthāya taṁ paribhāsi. Na cireneva ca tassa taṁ kammaṁ pākaṭaṁ jātaṁ, athassa rājā dosānurūpaṁ niggahaṁ akāsi.

Satthā: “Na, mahārāja, idānevesa evaṁsīlo, pubbe pi evaṁsīloyevā” ti vatvā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā amacco idāni amacco yeva, gāthāya udāhārakapaṇḍitamanusso pana aham-eva ahosin”-ti.

Kharassarajātakavaṇṇanā navamā

JA 80: Bhīmasenajātakavaṇṇanā

Yaṁ te pavikatthitaṁ pure ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ vikatthitaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Eko kira bhikkhu: “Āvuso, amhākaṁ jātisamā jāti, gottasamaṁ gottaṁ nāma natthi, mayaṁ evarūpe nāma mahākhattiyakule jātā, gottena vā dhanena vā kulappadesena vā amhehi sadiso nāma natthi, amhākaṁ suvaṇṇarajatādīnaṁ anto natthi, dāsakammakarā pi no sālimaṁsodanaṁ bhuñjanti, kāsikavatthaṁ nivāsenti, kāsikavilepanaṁ vilimpanti. Mayaṁ pabbajitabhāvena etarahi [PTS 1.356] evarūpāni lūkhāni bhojanāni bhuñjāma, lūkhāni cīvarāni dhāremā” ti theranavamajjhimānaṁ bhikkhūnaṁ antare vikatthento jāti ādivasena vambhento khuṁsento vicarati. Athassa eko bhikkhu kulappadesaṁ pariggaṇhitvā taṁ vikatthanabhāvaṁ bhikkhūnaṁ ārocesi. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannipatitā: “Āvuso, asuko nāma bhikkhu evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā vikatthento vambhento khuṁsento vicaratī” ti etassa aguṇaṁ kathayiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, so bhikkhu idāneva vikatthento vambhento khuṁsento vicarati, pubbe pi vikatthento vambhento khuṁsento vicarī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ nigamagāme udiccabrāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ disāpāmokkhassa ācariyassa santike tayo vede aṭṭhārasa vijjaṭṭhānāni uggahetvā sabbasippesu nipphattiṁ patvā cūḷadhanuggahapaṇḍito nāma ahosi. So takkasilāto nikkhamitvā sabbasamayasippāni pariyesamāno mahiṁsakaraṭṭhaṁ agamāsi. Imasmiṁ pana jātake bodhisatto thokaṁ rasso oṇatākāro ahosi. So cintesi: “Sacāhaṁ kañci rājānaṁ upasaṅkamissāmi, so ‘evaṁ rassasarīro tvaṁ kiṁ amhākaṁ kammaṁ karissasī’ ti vakkhati, yaṁnūnāhaṁ ārohapariṇāhasampannaṁ abhirūpaṁ ekaṁ purisaṁ phalakaṁ katvā tassa piṭṭhicchāyāya jīvikaṁ kappeyyan”-ti. So tathārūpaṁ purisaṁ pariyesamāno bhīmasenassa nāmekassa tantavāyassa tantavītaṭṭhānaṁ gantvā tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā: “Samma, tvaṁ kinnāmosī” ti pucchi. “Ahaṁ bhīmaseno nāmā” ti? “Kiṁ pana tvaṁ evaṁ abhirūpo upadhisampanno hutvā imaṁ lāmakakammaṁ karosī” ti? “Jīvituṁ asakkonto” ti. “Samma, mā etaṁ kammaṁ kari, sakalajambudīpe mayā sadiso dhanuggaho nāma natthi. Sace panāhaṁ kañci rājānaṁ passeyyaṁ, so maṁ ‘evaṁrasso ayaṁ kiṁ amhākaṁ kammaṁ karissatī’ ti kopeyya, tvaṁ rājānaṁ disvā ‘ahaṁ dhanuggaho’ ti vakkhasi. Rājā te paribbayaṁ datvā vuttiṁ [PTS 1.357] nibaddhaṁ dassati. Ahaṁ te uppannakammaṁ karonto tava piṭṭhicchāyāya jīvissāmi. Evaṁ ubho pi sukhitā bhavissāma. Karohi mama vacanan”-ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchi.

Atha naṁ ādāya bārāṇasiṁ gantvā sayaṁ cūḷūpaṭṭhāko hutvā taṁ purato katvā rājadvāre ṭhatvā rañño ārocāpesi. “Āgacchantū” ti vutte ubho pi pavisitvā rājānaṁ vanditvā aṭṭhaṁsu. “Kiṁkāraṇā āgatatthā” ti ca vutte bhīmaseno āha: “ahaṁ dhanuggaho, mayā sadiso sakalajambudīpe dhanuggaho natthī” ti. “Kiṁ pana labhanto maṁ upaṭṭhahissasī” ti? “Aḍḍhamāse sahassaṁ labhanto upaṭṭhahissāmi, devā” ti. “Ayaṁ te puriso kiṁ hotī” ti? “Cūḷūpaṭṭhāko, devā” ti. “Sādhu upaṭṭhahā” ti. Tato paṭṭhāya bhīmaseno rājānaṁ upaṭṭhahati. Uppannakiccaṁ panassa bodhisatto va nittharati.

Tena kho pana samayena kāsiraṭṭhe ekasmiṁ araññe bahūnaṁ manussānaṁ sañcaraṇamaggaṁ byaggho chaḍḍāpeti, bahū manusse gahetvā gahetvā khādati. Taṁ pavattiṁ rañño ārocesuṁ. Rājā bhīmasenaṁ pakkosāpetvā: “Sakkhissasi, tāta, naṁ byagghaṁ gaṇhitun”-ti āha. “Deva, kiṁ dhanuggaho nāmāhaṁ, yadi byagghaṁ gahetuṁ na sakkomī” ti. Rājā tassa paribbayaṁ datvā uyyojesi. So gharaṁ gantvā bodhisattassa kathesi. Bodhisatto: “Sādhu, samma, gacchā” ti āha. “Tvaṁ pana na gamissasī” ti? “Āma na gamissāmi, upāyaṁ pana te ācikkhissāmī” ti. “Ācikkha, sammā” ti. Tvaṁ byagghassa vasanaṭṭhānaṁ sahasā ekako va mā agamāsi, janapadamanusse pana sannipātetvā ekaṁ vā dve vā dhanusahassāni gāhāpetvā tattha gantvā byagghassa uṭṭhitabhāvaṁ ñatvā palāyitvā ekaṁ gumbaṁ pavisitvā urena nipajjeyyāsi, jānapadāva byagghaṁ pothetvā gaṇhissanti, tehi byagghe gahite tvaṁ dantehi ekaṁ valliṁ chinditvā koṭiyaṁ gahetvā matabyagghassa santikaṁ gantvā: “Bho, kenesa, byaggho mārito, ahaṁ imaṁ byagghaṁ goṇaṁ viya [PTS 1.358] valliyā bandhitvā rañño santikaṁ nessāmī’ ti valliatthāya gumbaṁ paviṭṭho, mayā valliyā anābhatāya eva kenesa mārito” ti katheyyāsi. Atha te jānapadā bhītatasitā: “Sāmi, mā rañño ācikkhī” ti bahuṁ dhanaṁ dassanti, byaggho tayā gahito bhavissati, rañño pi santikā bahuṁ dhanaṁ labhissasīti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā bodhisattena kathitaniyāmeneva byagghaṁ gahetvā araññaṁ khemaṁ katvā mahājanaparivuto bārāṇasiṁ āgantvā rājānaṁ disvā: “Gahito me, deva, byaggho, araññaṁ khemaṁ katan”-ti āha. Rājā tuṭṭho bahuṁ dhanaṁ adāsi. Punekadivasaṁ: “Ekamaggaṁ mahiṁso chaḍḍāpetī” ti ārocesuṁ, rājā tatheva bhīmasenaṁ pesesi. So pi bodhisattena dinnanayena byagghaṁ viya tam-pi gahetvā āgañchi, rājā puna bahuṁ dhanaṁ adāsi, mahantaṁ issariyaṁ jātaṁ. So issariyamadamatto bodhisattaṁ avamaññaṁ katvā tassa vacanaṁ na gaṇhāti, “nāhaṁ taṁ nissāya jīvāmi, kiṁ tvaññeva puriso” ti ādīni pharusavacanāni vadati.

Atha katipāhaccayena eko sāmantarājā āgantvā bārāṇasiṁ uparundhitvā: “Rajjaṁ vā detu, yuddhaṁ vā” ti rañño sāsanaṁ pesesi. Rājā: “Yujjhāhī” ti bhīmasenaṁ pesesi. So sabbasannāhasannaddho rājavesaṁ gahetvā susannaddhassa vāraṇassa piṭṭhe nisīdi. Bodhisatto pi tassa maraṇabhayena sabbasannāhasannaddho bhīmasenasseva pacchimāsane nisīdi. Vāraṇo mahājanaparivuto nagaradvārena nikkhamitvā saṅgāmasīsaṁ pāpuṇi. Bhīmaseno yuddhabherisaddaṁ sutvāva kampituṁ āraddho. Bodhisatto: “Idānesa hatthipiṭṭhito patitvā marissatī” ti hatthikkhandhato apatanatthaṁ bhīmasenaṁ yottena parikkhipitvā gaṇhi, bhīmaseno sampahāraṭṭhānaṁ disvā maraṇabhayatajjito sarīravaḷañjena hatthipiṭṭhiṁ dūsesi. Bodhisatto: “Na kho te bhīmasena purimena pacchimaṁ sameti, tvaṁ pubbe saṅgāmayodho viya ahosi, idāni hatthipiṭṭhiṁ dūsesī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

80. Yaṁ [PTS 1.359] te pavikatthitaṁ pure, atha te pūtisarā sajanti pacchā,
Ubhayaṁ na sameti bhīmasena, yuddhakathā ca idañca te vihaññan-ti.

Tattha yaṁ te pavikatthitaṁ pure ti yaṁ tayā pubbe: “Kiṁ tvaṁ yeva puriso, nāhaṁ puriso, aham-pi saṅgāmayodho” ti vikatthitaṁ vambhanavacanaṁ vuttaṁ, idaṁ tāva ekaṁ. Atha te pūtisarā sajanti pacchā ti atha te ime pūtibhāvena saraṇabhāvena ca: “Pūtisarā” ti laddhanāmā sarīravaḷañjadhārā sajanti vaḷañjanti paggharanti. Pacchā ti tato pure vikatthitato aparabhāge, idāni imasmiṁ saṅgāmasīseti attho. Ubhayaṁ na sameti bhīmasenā ti idaṁ bhīmasena ubhayaṁ na sameti. Kataraṁ? Yuddhakathā ca idañca te vihaññanti, yā ca pure kathitā yuddhakathā, yañca te idāni vihaññaṁ kilamatho hatthipiṭṭhidūsanākārappatto vighātoti attho.

Evaṁ bodhisatto taṁ garahitvā: “Mā bhāyi, samma, kasmā mayi ṭhite vihaññasī” ti bhīmasenaṁ hatthipiṭṭhito otāretvā: “Nhāyitvā geham-eva gacchā” ti uyyojetvā: “Ajja mayā pākaṭena bhavituṁ vaṭṭatī” ti saṅgāmaṁ pavisitvā unnaditvā balakoṭṭhakaṁ bhinditvā sapattarājānaṁ jīvaggāhaṁ gāhāpetvā bārāṇasirañño santikaṁ agamāsi. Rājā tuṭṭho bodhisattassa mahantaṁ yasaṁ adāsi. Tato paṭṭhāya: “Cūḷadhanuggahapaṇḍito” ti sakalajambudīpe pākaṭo ahosi. So bhīmasenassa paribbayaṁ datvā sakaṭṭhānam-eva pesetvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā: “Na, bhikkhave, idānevesa bhikkhu vikattheti, pubbe pi vikatthiyevā” ti vatvā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā bhīmaseno vikatthitabhikkhu ahosi, cūḷadhanuggahapaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Bhīmasenajātakavaṇṇanā dasamā

Varuṇavaggo aṭṭhamo

Tassuddānaṁ:

Varuṇaṁ sīlavanāgaṁ, saccaṁkira rukkhadhammaṁ,
Maccharājā asaṅkiyaṁ, mahāsupinaillisaṁ,
Kharassaraṁ bhīmasenanti.

9. Apāyimhavaggo

JA 81: Surāpānajātakavaṇṇanā

Apāyimha [PTS 1.360] anaccimhā ti idaṁ satthā kosambiṁ upanissāya ghositārāme viharanto sāgatattheraṁ ārabbha kathesi. Bhagavati hi sāvatthiyaṁ vassaṁ vasitvā cārikāgamanena bhaddavatikaṁ nāma nigamaṁ sampatte gopālakā pasupālakā kassakā pathāvino ca satthāraṁ disvā vanditvā: “Mā, bhante, bhagavā ambatitthaṁ agamāsi, ambatitthe jaṭilassa assame ambatitthako nāma nāgo āsīviso ghoraviso, so bhagavantaṁ viheṭheyyā” ti vārayiṁsu. Bhagavā pi tesaṁ kathaṁ asuṇanto viya tesu yāvatatiyaṁ vārayamānesu pi agamāsi yeva.

Tatra sudaṁ bhagavā bhaddavatikāya avidūre aññatarasmiṁ vanasaṇḍe viharati. Tena kho pana samayena buddhūpaṭṭhāko sāgato nāma thero pothujjanikāya iddhiyā samannāgato taṁ assamaṁ upasaṅkamitvā tassa nāgarājassa vasanaṭṭhāne tiṇasanthārakaṁ paññāpetvā pallaṅkena nisīdi. Nāgo makkhaṁ asahamāno dhūmāyi, thero pi dhūmāyi. Nāgo pajjali, thero pi pajjali. Nāgassa tejo theraṁ na bādhati, therassa tejo nāgaṁ bādhati. Evaṁ so khaṇena taṁ nāgarājānaṁ dametvā saraṇesu ca sīlesu ca patiṭṭhāpetvā satthu santikaṁ agamāsi.

Satthā bhaddavatikāyaṁ yathābhirantaṁ viharitvā kosambiṁ agamāsi. Sāgatattherena nāgassa damitabhāvo sakalajanapadaṁ patthari. Kosambinagaravāsino satthu paccuggamanaṁ katvā satthāraṁ vanditvā sāgatattherassa santikaṁ gantvā vanditvā ekamantaṁ ṭhitā evamāhaṁsu: “Bhante, yaṁ tumhākaṁ dullabhaṁ, taṁ vadeyyātha, tadeva mayaṁ paṭiyādessāmā” ti. Thero tuṇhī ahosi. Chabbaggiyā panāhaṁsu: “Āvuso, pabbajitānaṁ nāma kāpotikā surā dullabhā ceva manāpā ca. Sace tumhe therassa pasannā, kāpotikaṁ suraṁ paṭiyādethā” ti. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā satthāraṁ svātanāya nimantetvā nagaraṁ pavisitvā attano attano gehe: “Therassa dassāmā” ti kāpotikaṁ suraṁ pasannaṁ paṭiyādetvā theraṁ nimantetvā ghare ghare pasannaṁ suraṁ adaṁsu. Thero pivitvā surāmadamatto nagarato nikkhamanto dvārantare patitvā vilapamāno nipajji.

Satthā katabhattakicco nagarā nikkhamanto theraṁ tenākārena nipannaṁ disvā: “Gaṇhatha, bhikkhave, sāgatan”-ti gāhāpetvā ārāmaṁ agamāsi [PTS 1.361]. Bhikkhū therassa sīsaṁ tathāgatassa pādamūle katvā taṁ nipajjāpesuṁ, so parivattitvā pāde tathāgatābhimukhe katvā nipajji. Satthā bhikkhū paṭipucchi: “Kiṁ nu kho, bhikkhave, yaṁ pubbe sāgatassa mayi gāravaṁ, taṁ idāni atthī” ti? “Natthi, bhante” ti. “Bhikkhave, ambatitthakaṁ nāgarājānaṁ ko damesī” ti. “Sāgato, bhante” ti. “Kiṁ panetarahi, bhikkhave, sāgato udakadeḍḍūbhakam-pi dametuṁ sakkuṇeyyā” ti. “No hetaṁ, bhante”. “Api nu kho, bhikkhave, evarūpaṁ pātuṁ yuttaṁ, yaṁ pivitvā evaṁvisaññī hotī” ti. “Ayuttaṁ, bhante” ti. Atha kho bhagavā theraṁ garahitvā bhikkhū āmantetvā: “Surāmerayapāne pācittiyan”-ti (Pāc. 327) sikkhāpadaṁ paññāpetvā uṭṭhāyāsanā gandhakuṭiṁ pāvisi.

Dhammasabhāyaṁ sannipatitā bhikkhū surāpānassa avaṇṇaṁ kathayiṁsu: “Yāva mahādosañcetaṁ, āvuso, surāpānaṁ nāma, tāva paññāsampannaṁ nāma iddhimantaṁ sāgataṁ yathā satthu guṇamattam-pi na jānāti, tathā akāsī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva suraṁ pivitvā pabbajitā visaññino honti, pubbe pi ahesuṁyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsiraṭṭhe udiccabrāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca uppādetvā jhānakīḷaṁ kīḷanto himavantappadese vasati pañcahi antevāsikasatehi parivuto. Atha naṁ vassānasamaye sampatte antevāsikā āhaṁsu: “Ācariya, manussapathaṁ gantvā loṇambilaṁ sevitvā āgacchāmā” ti. “Āvuso, ahaṁ idheva vasissāmi, tumhe pana gantvā sarīraṁ santappetvā vassaṁ vītināmetvā āgacchathā” ti. Te: “Sādhū” ti ācariyaṁ vanditvā bārāṇasiṁ gantvā rājuyyāne vasitvā punadivase bahidvāragāme yeva bhikkhāya caritvā suhitā hutvā punadivase nagaraṁ pavisiṁsu. Manussā sampiyāyamānā bhikkhaṁ adaṁsu. Katipāhaccayena ca rañño pi ārocesuṁ: “Deva, himavantato pañcasatā isayo āgantvā uyyāne vasanti ghoratapā paramadhitindriyā sīlavanto” ti. Rājā tesaṁ guṇe sutvā uyyānaṁ gantvā vanditvā katapaṭisanthāro vassānaṁ [PTS 1.362] catumāsaṁ tattheva vasanatthāya paṭiññaṁ gahetvā nimantesi, te tato paṭṭhāya rājagehe yeva bhuñjitvā uyyāne vasanti.

Athekadivasaṁ nagare surānakkhattaṁ nāma ahosi. Rājā: “Pabbajitānaṁ surā dullabhā” ti bahuṁ uttamasuraṁ dāpesi. Tāpasā suraṁ pivitvā uyyānaṁ gantvā surāmadamattā hutvā ekacce uṭṭhāya nacciṁsu, ekacce gāyiṁsu, naccitvā gāyitvā khārikādīni avattharitvā niddāyitvā surāmade chinne pabujjhitvā taṁ attano vippakāraṁ disvā: “Na amhehi pabbajitasāruppaṁ katan”-ti roditvā paridevitvā: “Mayaṁ ācariyena vinābhūtattā evarūpaṁ pāpakammaṁ karimhā” ti taṅkhaṇaññeva uyyānaṁ pahāya himavantaṁ gantvā paṭisāmitaparikkhārā ācariyaṁ vanditvā nisīditvā: “Kiṁ nu kho, tātā, manussapathe bhikkhāya akilamamānā sukhaṁ vasittha, samaggavāsañca pana vasitthā” ti pucchitā: “Ācariya, sukhaṁ vasimha, apica kho pana mayaṁ apātabbayuttakaṁ pivitvā visaññībhūtā satiṁ paccupaṭṭhāpetuṁ asakkontā naccimha ceva gāyimha cā” ti etamatthaṁ ārocentā imaṁ gāthaṁ samuṭṭhāpetvā āhaṁsu:

81. Apāyimha anaccimha, agāyimha rudimha ca,
Visaññīkaraṇiṁ pitvā, diṭṭhā nāhumha vānarā ti.

Tattha apāyimhā ti suraṁ pivimha. Anaccimhā ti taṁ pivitvā hatthapāde lāḷentā naccimha. Agāyimhā ti mukhaṁ vivaritvā āyatakena sarena gāyimha. Rudimha cā ti puna vippaṭisārino: “Evarūpaṁ nāma amhehi katan”-ti rodimha ca. Visaññīkaraṇiṁ pitvā, diṭṭhā nāhumha vānarā ti evarūpaṁ saññāvināsanato visaññīkaraṇiṁ suraṁ pivitvā: “Etadeva sādhu, yaṁ vānarā nāhumhā” ti. Evaṁ te attano aguṇaṁ kathesuṁ.

Bodhisatto: “Garusaṁvāsarahitānaṁ nāma evarūpaṁ hotiyevā” ti te tāpase garahitvā: “Puna evarūpaṁ mākaritthā” ti tesaṁ ovādaṁ datvā aparihīnajjhāno brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā [PTS 1.363] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi. Ito paṭṭhāya hi: “Anusandhiṁ ghaṭetvā” ti idam-pi na vakkhāma. Tadā isigaṇo buddhaparisā ahosi, gaṇasatthā pana aham-eva ahosinti.

Surāpānajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 82: Mittavindakajātakavaṇṇanā

Atikkamma ramaṇakan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ dubbacabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Imassa pana jātakassa kassapasammāsambuddhakālikaṁ vatthu, taṁ dasakanipāte mahāmittavindakajātake (JA. 439, aka catudvārajātakaṁ) āvi bhavissati. Tadā pana bodhisatto imaṁ gāthamāha.

82. Atikkamma ramaṇakaṁ, sadāmattañca dūbhakaṁ,
Svāsi pāsāṇamāsīno, yasmā jīvaṁ na mokkhasī ti.

Tattha ramaṇakan-ti tasmiṁ kāle phalikassa nāmaṁ, phalikapāsādañca atikkantosīti dīpeti. Sadāmattañcā ti rajatassa nāmaṁ, rajatapāsādañca atikkantosīti dīpeti. Dūbhakan-ti maṇino nāmaṁ, maṇipāsādañca atikkantosīti dīpeti. Svāsī ti so asi tvaṁ. Pāsāṇamāsīno ti khuracakkaṁ nāma pāsāṇamayaṁ vā hoti rajatamayaṁ vā maṇimayaṁ vā, taṁ pana pāsāṇamayam-eva. So ca tena āsīno atiniviṭṭho ajjhotthaṭo. Tasmā pāsāṇena āsīnattā: “Pāsāṇāsīno” ti vattabbe byañjanasandhivasena makāraṁ ādāya: “Pāsāṇamāsīno” ti vuttaṁ. Pāsāṇaṁ vā āsīno, taṁ khuracakkaṁ āsajja pāpuṇitvā ṭhitoti attho. Yasmā jīvaṁ na mokkhasī ti yasmā khuracakkā yāva te pāpaṁ na khīyati, tāva jīvanto yeva na muccissasi, taṁ āsīnosīti.

Imaṁ gāthaṁ vatvā bodhisatto attano vasanaṭṭhānaṁ yeva gato. Mittavindako pi khuracakkaṁ ukkhipitvā mahādukkhaṁ anubhavamāno pāpakamme parikkhīṇe yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mittavindako dubbacabhikkhu ahosi, devarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Mittavindakajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 83: Kāḷakaṇṇijātakavaṇṇanā

Mitto [PTS 1.364] have sattapadena hotī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ anāthapiṇḍikassa mittaṁ ārabbha kathesi. So kira anāthapiṇḍikena saddhiṁ sahapaṁsukīḷiko ekācariyasseva santike uggahitasippo nāmena kāḷakaṇṇī nāma. So gacchante kāle duggato hutvā jīvituṁ asakkonto seṭṭhissa santikaṁ agamāsi. So taṁ samassāsetvā paribbayaṁ datvā attano kuṭumbaṁ paṭicchāpesi. So seṭṭhino upakārako hutvā sabbakiccāni karoti. Taṁ seṭṭhissa santikaṁ āgatakāle: “Tiṭṭha, kāḷakaṇṇi, nisīda, kāḷakaṇṇi, bhuñja kāḷakaṇṇī” ti vadanti. Athekadivasaṁ seṭṭhino mittāmaccā seṭṭhiṁ upasaṅkamitvā evamāhaṁsu: “Mahāseṭṭhi, mā etaṁ tava santike kari, ‘tiṭṭha, kāḷakaṇṇi, nisīda kāḷakaṇṇi, bhuñja kāḷakaṇṇī’ ti hi iminā saddena yakkho pi palāyeyya, na cesa tayā samāno, duggato durūpeto, kiṁ te iminā” ti. Anāthapiṇḍiko: “Nāmaṁ nāma vohāramattaṁ, na taṁ paṇḍitā pamāṇaṁ karonti, sutamaṅgalikena nāma bhavituṁ na vaṭṭati, na sakkā mayā nāmamattaṁ nissāya sahapaṁsukīḷikaṁ sahāyaṁ pariccajitun”-ti tesaṁ vacanaṁ anādāya ekadivasaṁ attano bhogagāmaṁ gacchanto taṁ geharakkhakaṁ katvā agamāsi.

Corā: “Seṭṭhi kira bhogagāmaṁ gato, gehamassa vilumpissāmā” ti nānāvudhahatthā rattibhāge āgantvā gehaṁ parivāresuṁ. Itaro pi corānaññeva āgamanaṁ āsaṅkamāno aniddāyanto va nisīdi. So corānaṁ āgatabhāvaṁ ñatvā manusse pabodhetuṁ: “Tvaṁ saṅkhaṁ dhama, tvaṁ mudiṅgaṁ vādehī” ti mahāsamajjaṁ karonto viya sakalanivesanaṁ ekasaddaṁ kāresi. Corā: “Suññaṁ gehanti dussutaṁ amhehi, attheva idha mahāseṭṭhī” ti pāsāṇamuggarādīni tattheva chaḍḍetvā palāyiṁsu.

Punadivase manussā tattha tattha chaḍḍite pāsāṇamuggarādayo disvā saṁvegappattā hutvā: “Sace ajja evarūpo buddhisampanno gharavicārako nābhavissa, corehi yathāruciyā pavisitvā sabbaṁ gehaṁ viluttaṁ assa, imaṁ daḷhamittaṁ nissāya seṭṭhino vuḍḍhi jātā” ti taṁ pasaṁsitvā seṭṭhissa bhogagāmato āgatakāle sabbaṁ taṁ pavattiṁ ārocayiṁsu. Atha ne seṭṭhi avoca: “Tumhe evarūpaṁ mama geharakkhakaṁ mittaṁ nikkaḍḍhāpetha, sacāyaṁ tumhākaṁ vacanena mayā nikkaḍḍhito assa, ajja me kuṭumbaṁ kiñci nābhavissa, nāmaṁ nāma appamāṇaṁ, hitacittam-eva pamāṇan”-ti tassa uttaritaraṁ paribbayaṁ datvā: “Atthi dāni me idaṁ kathāpābhatan”-ti [PTS 1.365] satthu santikaṁ gantvā ādito paṭṭhāya sabbaṁ taṁ pavattiṁ ārocesi. Satthā: “Na kho, gahapati, idāneva kāḷakaṇṇimitto attano mittassa ghare kuṭumbaṁ rakkhati, pubbe pi rakkhiyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto mahāyaso seṭṭhi ahosi. Tassa kāḷakaṇṇī nāma mittoti sabbaṁ paccuppannavatthusadisam-eva. Bodhisatto bhogagāmato āgato taṁ pavattiṁ sutvā: “Sace mayā tumhākaṁ vacanena evarūpo mitto nikkaḍḍhito assa, ajja me kuṭumbaṁ kiñci nābhavissā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

83. Mitto have sattapadena hoti, sahāyo pana dvādasakena hoti,
Māsaḍḍhamāsena ca ñāti hoti, tatuttariṁ attasamo pi hoti,
Sohaṁ kathaṁ attasukhassa hetu, cirasanthutaṁ kāḷakaṇṇiṁ jaheyyan-ti.

Tattha have ti nipātamattaṁ. Mettāyatīti mitto, mettaṁ paccupaṭṭhāpeti, sinehaṁ karotī ti attho. So panesa sattapadena hoti, ekato sattapadavītihāragamanamattena hotī ti attho. Sahāyo pana dvādasakena hotī ti sabbakiccāni ekato karaṇavasena sabbiriyāpathesu saha gacchatīti sahāyo. So panesa dvādasakena hoti, dvādasāhaṁ ekato nivāsena hotī ti attho. Māsaḍḍhamāsena cā ti māsena vā aḍḍhamāsena vā. Ñā ti hotī ti ñātisamo hoti. Tatuttarin-ti tato uttariṁ ekato vāsena attasamo pi hoti yeva. Jaheyyanti: “Evarūpaṁ sahāyaṁ kathaṁ jaheyyan”-ti mittassa guṇaṁ kathesi. Tato paṭṭhāya puna koci tassa antare vattā nāma nāhosīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kāḷakaṇṇī ānando ahosi, bārāṇasiseṭṭhi pana aham-eva ahosin”-ti.

Kāḷakaṇṇijātakavaṇṇanā tatiyā

JA 84: Atthassadvārajātakavaṇṇanā

Ārogyamicche [PTS 1.366] paramañca lābhan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ atthakusalaṁ kulaputtaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyañhi ekassa mahāvibhavassa seṭṭhino putto jātiyā sattavasso paññavā atthakusalo. So ekadivasaṁ pitaraṁ upasaṅkamitvā atthassa dvārapañhaṁ nāma pucchi, so taṁ na jānāti. Athassa etadahosi: “Ayaṁ pañho atisukhumo, ṭhapetvā sabbaññubuddhaṁ añño upari bhavaggena, heṭṭhā ca avīcinā paricchinne lokasannivāse etaṁ pañhaṁ kathetuṁ samattho nāma natthī” ti. So puttamādāya bahuṁ mālāgandhavilepanaṁ gāhāpetvā jetavanaṁ gantvā satthāraṁ pūjetvā vanditvā ekamantaṁ nisinno bhagavantaṁ etad-avoca: “Ayaṁ, bhante, dārako paññavā atthakusalo maṁ atthassa dvārapañhaṁ nāma pucchi, ahaṁ taṁ pañhaṁ ajānanto tumhākaṁ santikaṁ āgato, sādhu me, bhante, bhagavā taṁ pañhaṁ kathetū” ti. Satthā: “Pubbepāhaṁ, upāsaka, iminā kumārakenetaṁ pañhaṁ puṭṭho, mayā cassa kathito, tadā naṁ esa jānāti, idāni pana bhavasaṅkhepagatattā na sallakkhetī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto mahāvibhavo seṭṭhi ahosi. Athassa putto sattavassiko jātiyā paññavā atthakusalo. So ekadivasaṁ pitaraṁ upasaṅkamitvā: “Tāta, atthassa dvāraṁ nāma kin”-ti atthassa dvārapañhaṁ pucchi. Athassa pitā taṁ pañhaṁ kathento imaṁ gāthamāha.

84. Ārogyamicche paramañca lābhaṁ, sīlañca vuddhānumataṁ sutañca,
Dhammānuvattī ca alīnatā ca, atthassa dvārā pamukhā chaḷete ti.

Tattha ārogyamicche paramañca lābhan-ti ca-kāro nipātamattaṁ. Tāta, paṭhamam-eva ārogyasaṅkhātaṁ paramaṁ lābhaṁ iccheyyāti imamatthaṁ dīpento evamāha. Tattha ārogyaṁ nāma sarīrassa ceva cittassa ca arogabhāvo anāturatā. Sarīre hi rogāture neva aladdhaṁ bhogalābhaṁ uppādetuṁ sakkoti, na [PTS 1.367] laddhaṁ paribhuñjituṁ, anāture pana ubhayampetaṁ sakkoti. Citte ca kilesāture neva aladdhaṁ jhānādibhedaṁ lābhaṁ uppādetuṁ sakkoti, na laddhaṁ puna samāpattivasena paribhuñjituṁ. Etasmiṁ anārogye sati aladdho pi lābho na labbhati, laddho pi niratthako hoti, asati panetasmiṁ aladdho pi lābho labbhati, laddho pi sātthako hotīti ārogyaṁ paramo lābho nāma. Taṁ sabbapaṭhamaṁ icchitabbaṁ. Idamekaṁ atthassa dvāranti ayamettha attho. Sīlañcā ti ācārasīlaṁ. Iminā lokacārittaṁ dasseti. Vuddhānumatan-ti guṇavuddhānaṁ paṇḍitānaṁ anumataṁ. Iminā ñāṇasampannānaṁ garūnaṁ ovādaṁ dasseti. Sutañcā ti kāraṇanissitaṁ sutaṁ. Iminā imasmiṁ loke atthanissitaṁ bāhusaccaṁ dasseti. Dhammānuvattī cā ti tividhassa sucaritadhammassa anuvattanaṁ. Iminā duccaritadhammaṁ vajjetvā sucaritadhammassa anuvattanabhāvaṁ dasseti. Alīnatā cā ti cittassa alīnatā anīcatā. Iminā cittassa asaṅkocataṁ paṇītabhāvaṁ uttamabhāvaṁ dasseti. Atthassa dvārā pamukhā chaḷete ti attho nāma vuḍḍhi, tassa vuḍḍhisaṅkhātassa lokiyalokuttarassa atthassa ete pamukhā uttamā cha dvārā upāyā adhigamamukhānīti.

Evaṁ bodhisatto puttassa atthassa dvārapañhaṁ kathesi. So tato paṭṭhāya tesu chasu dhammesu vatti. Bodhisatto pi dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā putto va paccuppannaputto, mahāseṭṭhi pana aham-eva ahosin”-ti.

Atthassadvārajātakavaṇṇanā catutthā

JA 85: Kiṁpakkajātakavaṇṇanā

Āyatiṁ dosaṁ nāññāyā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Aññataro kira kulaputto buddhasāsane uraṁ datvā pabbajito ekadivasaṁ sāvatthiyaṁ piṇḍāya caranto ekaṁ alaṅkataitthiṁ disvā ukkaṇṭhi. Atha naṁ ācariyupajjhāyā satthu santikaṁ ānayiṁsu. Satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccan”-ti vutte: “Pañca kāmaguṇā nāmete bhikkhu paribhogakāle ramaṇīyā. So pana tesaṁ paribhogo nirayādīsu paṭisandhidāyakattā kiṁpakkaphalaparibhogasadiso hoti. Kiṁpakkaphalaṁ nāma vaṇṇagandharasasampannaṁ, khāditaṁ pana antāni khaṇḍitvā jīvitakkhayaṁ pāpeti. Pubbe bahū bālajanā tassa dosaṁ adisvā [PTS 1.368] vaṇṇagandharasesu bajjhitvā taṁ phalaṁ paribhuñjitvā jīvitakkhayaṁ pāpuṇiṁsū” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto satthavāho hutvā pañcahi sakaṭasatehi pubbantāparantaṁ gacchanto aṭavimukhaṁ patvā manusse sannipātetvā: “Imissā aṭaviyā visarukkhā nāma atthi, mā kho maṁ anāpucchā pubbe akhāditapubbāni phalāphalāni khāditthā” ti ovadi. Manussā aṭaviṁ atikkamitvā aṭavimukhe ekaṁ kiṁpakkarukkhaṁ phalabhāraoṇamitasākhaṁ addasaṁsu. Tassa khandhasākhāpattaphalāni saṇṭhānavaṇṇarasagandhehi ambasadisāneva. Tesu ekacce vaṇṇagandharasesu bajjhitvā ambaphalasaññāya phalāni khādiṁsu, ekacce: “Satthavāhaṁ pucchitvā khādissāmā” ti gahetvā aṭṭhaṁsu. Bodhisatto taṁ ṭhānaṁ patvā ye gahetvā ṭhitā, te phalāni chaḍḍāpetvā, ye khādamānā aṭṭhaṁsu, te vamanaṁ kāretvā tesaṁ bhesajjaṁ adāsi. Tesu ekacce arogā jātā, paṭhamam-eva khāditvā ṭhitā pana jīvitakkhayaṁ pattā. Bodhisatto pi icchitaṭṭhānaṁ sotthinā gantvā lābhaṁ labhitvā puna sakaṭṭhānam-eva āgantvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā taṁ vatthuṁ kathetvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

85. Āyatiṁ dosaṁ nāññāya, yo kāme paṭisevati,
Vipākante hananti naṁ, kiṁpakkamiva bhakkhitan-ti.

Tattha āyatiṁ dosaṁ nāññāyā ti anāgate dosaṁ na aññāya, ajānitvā ti attho. Yo kāme paṭisevatī ti yo vatthukāme ca kilesakāme ca paṭisevati. Vipākante hananti nan-ti te kāmā taṁ purisaṁ attano vipākasaṅkhāte ante nirayādīsu uppannaṁ nānappakārena dukkhena saṁyojayamānā hananti. Kathaṁ? Kiṁpakkamiva bhakkhitanti, yathā paribhogakāle vaṇṇagandharasasampattiyā manāpaṁ kiṁpakkaphalaṁ anāgatadosaṁ adisvā bhakkhitaṁ ante hanati, jīvitakkhayaṁ pāpeti, evaṁ paribhogakāle manāpā pi kāmā vipākakāle hanantīti desanaṁ yathānusandhiṁ pāpetvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphalaṁ [PTS 1.369] pāpuṇi. Sesaparisāya pi keci sotāpannā, keci sakadāgāmino, keci anāgāmino, keci arahanto ahesuṁ.

Satthā pi imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā parisā buddhaparisā ahosi, satthavāho pana aham-eva ahosin”-ti.

Kiṁpakkajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 86: Sīlavīmaṁsakajātakavaṇṇanā

Sīlaṁ kireva kalyāṇan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ sīlavīmaṁsakaṁ brāhmaṇaṁ ārabbha kathesi. So kira kosalarājānaṁ nissāya jīvati tisaraṇaṁ gato akhaṇḍapañcasīlo tiṇṇaṁ vedānaṁ pāragū. Rājā: “Ayaṁ sīlavā” ti tassa atirekasammānaṁ karoti. So cintesi: “Ayaṁ rājā mayhaṁ aññehi brāhmaṇehi atirekasammānaṁ karoti, ativiya maṁ garuṁ katvā passati, kiṁ nu kho esa mama jātigottakulappadesasippasampattiṁ nissāya imaṁ sammānaṁ karoti, udāhu sīlasampattiṁ, vīmaṁsissāmi tāvā” ti. So ekadivasaṁ rājūpaṭṭhānaṁ gantvā gharaṁ āgacchanto ekassa heraññikassa phalakato anāpucchitvā ekaṁ kahāpaṇaṁ gahetvā agamāsi, heraññiko brāhmaṇe garubhāvena kiñci avatvā nisīdi. Punadivase dve kahāpaṇe gaṇhi, heraññiko tatheva adhivāsesi. Tatiyadivase kahāpaṇamuṭṭhiṁ aggahesi, atha naṁ heraññiko: “Ajja te tatiyo divaso rājakuṭumbaṁ vilumpantassā” ti: “Rājakuṭumbavilumpakacoro me gahito” ti tikkhattuṁ viravi. Atha naṁ manussā ito cito ca āgantvā: “Ciraṁdāni tvaṁ sīlavā viya vicarī” ti dve tayo pahāre datvā bandhitvā rañño dassesuṁ.

Rājā vippaṭisārī hutvā: “Kasmā, brāhmaṇa, evarūpaṁ dussīlakammaṁ karosī” ti vatvā: “Gacchatha, tassa rājāṇaṁ karothā” ti āha. Brāhmaṇo: “Nāhaṁ, mahārāja, coro” ti āha. Atha: “Kasmā rājakuṭumbikassa phalakato kahāpaṇe gaṇhī” ti? “Etaṁ mayā tayi mama atisammānaṁ karonte ‘kiṁ nu kho rājā mama jāti ādīni nissāya atisammānaṁ karoti, udāhu sīlaṁ nissāyā’ ti vīmaṁsanatthāya kataṁ, idāni pana mayā ekaṁsena ñātaṁ. Yathā sīlam-eva nissāya tayā mama sammāno kato, na jāti ādīni. Tathā hi me idāni rājāṇaṁ kāresi, svāhaṁ iminā kāraṇena ‘imasmiṁ loke sīlam-eva uttamaṁ sīlaṁ pamukhan’-ti sanniṭṭhānaṁ gato. Imassa panāhaṁ sīlassa anucchavikaṁ [PTS 1.370] karonto gehe ṭhito kilese paribhuñjanto na sakkhissāmi kātuṁ, ajjeva jetavanaṁ gantvā satthu santike pabbajissāmi, pabbajjaṁ me detha, devā” ti vatvā rājānaṁ anujānāpetvā jetavanābhimukho pāyāsi.

Atha naṁ ñātisuhajjabandhavā sannipatitvā nivāretuṁ asakkontā nivattiṁsu. So satthu santikaṁ gantvā pabbajjaṁ yācitvā pabbajjañca upasampadañca labhitvā avissaṭṭhakammaṭṭhāno vipassanaṁ vaḍḍhetvā arahattaṁ patvā satthāraṁ upasaṅkamitvā: “Bhante, mayhaṁ pabbajjā matthakaṁ pattā” ti aññaṁ byākāsi. Tassa taṁ aññabyākaraṇaṁ bhikkhusaṅghe pākaṭaṁ jātaṁ. Athekadivasaṁ dhammasabhāyaṁ sannipatitā bhikkhū: “Āvuso, asuko nāma rañño upaṭṭhākabrāhmaṇo attano sīlaṁ vīmaṁsitvā rājānaṁ āpucchitvā pabbajitvā arahatte patiṭṭhito” ti tassa guṇaṁ kathayamānā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāni ayam-eva brāhmaṇo attano sīlaṁ vīmaṁsitvā pabbajitvā attano patiṭṭhaṁ akāsi, pubbe pi paṇḍitā attano sīlaṁ vīmaṁsitvā pabbajitvā attano patiṭṭhaṁ kariṁsū” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa purohito ahosi dānādhimutto sīlajjhāsayo akhaṇḍapañcasīlo. Rājā sesabrāhmaṇehi atirekaṁ tassa sammānaṁ karotīti sabbaṁ purimasadisam-eva. Bodhisatte pana bandhitvā rañño santikaṁ nīyamāne ahituṇḍikā antaravīthiyaṁ sappaṁ kīḷāpentā naṅguṭṭhe gaṇhanti, gīvāya gaṇhanti, gale veṭhenti. Bodhisatto te disvā: “Mā, tātā, evaṁ sappaṁ naṅguṭṭhe gaṇhatha, mā gīvāya gaṇhatha, mā gale veṭhetha. Ayañhi vo ḍaṁsitvā jīvitakkhayaṁ pāpeyyā” ti āha. Ahituṇḍikā: “Ayaṁ, brāhmaṇa, sappo sīlavā ācārasampanno tādiso dussīlo na hoti, tvaṁ pana attano dussīlatāya anācārena rājakuṭumbavilumpakacoroti bandhitvā nīyasī” ti āhaṁsu.

So cintesi: “Sappā pi tāva aḍaṁsantā aviheṭhentā ‘sīlavanto’ ti nāmaṁ labhanti, kimaṅgaṁ pana manussabhūtā. Sīlam-eva imasmiṁ loke uttamaṁ, natthi [PTS 1.371] tato uttaritaran”-ti. Atha naṁ netvā rañño dassesuṁ. Rājā: “Kiṁ idaṁ, tātā” ti pucchi. “Rājakuṭumbavilumpako coro, devā” ti. “Tena hissa rājāṇaṁ karothā” ti. Brāhmaṇo: “Nāhaṁ, mahārāja, coro” ti āha. “Atha kasmā kahāpaṇe aggahesī” ti ca vutte purimanayeneva sabbaṁ ārocento: “Svāhaṁ iminā kāraṇena ‘imasmiṁ loke sīlam-eva uttamaṁ, sīlaṁ pāmokkhan’-ti sanniṭṭhānaṁ gato” ti vatvā: “Tiṭṭhatu tāva idaṁ, āsīviso pi tāva aḍaṁsanto aviheṭhento ‘sīlavā’ ti vattabbataṁ labhati. Iminā pi kāraṇena sīlam-eva uttamaṁ, sīlaṁ pavaran”-ti sīlaṁ vaṇṇento imaṁ gāthamāha.

86. Sīlaṁ kireva kalyāṇaṁ, sīlaṁ loke anuttaraṁ,
Passa ghoraviso nāgo, sīlavāti na haññatī ti.

Tattha sīlaṁ kirevā ti kāyavācācittehi avītikkamasaṅkhātaṁ ācārasīlam-eva. Kirā ti anussavavasena vadati. Kalyāṇan-ti sundarataraṁ. Anuttaran-ti jeṭṭhakaṁ sabbaguṇadāyakaṁ. Passā ti attanā diṭṭhakāraṇaṁ abhimukhaṁ karonto katheti. Sīlavā ti na haññatī ti ghoraviso pi samāno aḍaṁsanaaviheṭhanamattakena sīlavāti pasaṁsaṁ labhati, na haññati na vihaññatīti. Iminā pi kāraṇena sīlam-eva uttamanti.

Evaṁ bodhisatto imāya gāthāya rañño dhammaṁ desetvā kāme pahāya isipabbajjaṁ pabbajitvā himavantaṁ pavisitvā pañcābhiññā aṭṭha samāpattiyo nibbattetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, rājaparisā buddhaparisā, purohito pana aham-eva ahosin”-ti.

Sīlavīmaṁsakajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 87: Maṅgalajātakavaṇṇanā

Yassa maṅgalā samūhatā ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto ekaṁ sāṭakalakkhaṇabrāhmaṇaṁ ārabbha kathesi. Rājagahavāsiko [PTS 1.372] kireko brāhmaṇo kotuhalamaṅgaliko tīsu ratanesu appasanno micchādiṭṭhiko aḍḍho mahaddhano mahābhogo, tassa samugge ṭhapitaṁ sāṭakayugaṁ mūsikā khādiṁsu. Athassa sīsaṁ nhāyitvā: “Sāṭake āharathā” ti vuttakāle mūsikāya khāditabhāvaṁ ārocayiṁsu. So cintesi: “Sace idaṁ mūsikādaṭṭhaṁ sāṭakayugaṁ imasmiṁ gehe bhavissati, mahāvināso bhavissati. Idañhi avamaṅgalaṁ kāḷakaṇṇisadisaṁ puttadhītādīnaṁ vā dāsakammakarādīnaṁ vā na sakkā dātuṁ. Yo hi idaṁ gaṇhissati, sabbassa mahāvināso bhavissati, āmakasusāne taṁ chaḍḍāpessāmi, na kho pana sakkā dāsakammakarādīnaṁ hatthe dātuṁ. Te hi ettha lobhaṁ uppādetvā imaṁ gahetvā vināsaṁ pāpuṇeyyuṁ, puttassa taṁ hatthe dassāmī” ti. So puttaṁ pakkosāpetvā tamatthaṁ ārocetvā: “Tvam-pi naṁ, tāta, hatthena aphusitvā daṇḍakena gahetvā āmakasusāne chaḍḍetvā sīsaṁ nhāyitvā ehī” ti pesesi.

Satthā pi kho taṁ divasaṁ paccūsasamaye bodhaneyyabandhave olokento imesaṁ pitāputtānaṁ sotāpattiphalassa upanissayaṁ disvā migavīthiṁ gahetvā migaluddako viya gantvā āmakasusānadvāre nisīdi chabbaṇṇabuddharasmiyo vissajjento. Māṇavo pi pitu vacanaṁ sampaṭicchitvā ajagarasappaṁ viya taṁ yugasāṭakaṁ yaṭṭhikoṭiyā gahetvā āmakasusānadvāraṁ pāpuṇi. Atha naṁ satthā: “Kiṁ karosi māṇavā” ti āha. “Bho gotama, idaṁ sāṭakayugaṁ mūsikādaṭṭhaṁ kāḷakaṇṇisadisaṁ halāhalavisūpamaṁ, mama pitā ‘añño etaṁ chaḍḍento lobhaṁ uppādetvā gaṇheyyā’ ti bhayena maṁ pahiṇi, ahametaṁ chaḍḍetvā sīsaṁ nhāyissāmīti āgatomhi, bho gotamā” ti. “Tena hi chaḍḍehī” ti. Māṇavo chaḍḍesi, satthā: “Amhākaṁ dāni vaṭṭatī” ti tassa sammukhāva gaṇhi. “Avamaṅgalaṁ, bho gotama, etaṁ kāḷakaṇṇisadisaṁ, mā gaṇhi mā gaṇhī” ti tasmiṁ vārayamāne yeva taṁ gahetvā veḷuvanābhimukho pāyāsi.

Māṇavo vegena gantvā pitu ārocesi: “Tāta, mayā āmakasusāne chaḍḍitaṁ sāṭakayugaṁ samaṇo gotamo ‘amhākaṁ vaṭṭatī’ ti mayā vāriyamāno pi gahetvā veḷuvanaṁ gato” ti. Brāhmaṇo cintesi: “Taṁ sāṭakayugaṁ avamaṅgalaṁ kāḷakaṇṇisadisaṁ, taṁ vaḷañjento samaṇo pi gotamo nassissati, vihāro pi nassissati, tato amhākaṁ garahā bhavissati, samaṇassa gotamassa aññe bahū sāṭake datvā taṁ chaḍḍāpessāmī” ti. So bahū sāṭake gāhāpetvā puttena saddhiṁ veḷuvanaṁ gantvā satthāraṁ disvā ekamantaṁ ṭhito evamāha: “Saccaṁ kira vo, bho gotama, āmakasusāne [PTS 1.373] sāṭakayugaṁ gahitan”-ti? “Saccaṁ, brāhmaṇā” ti. “Bho gotama, taṁ sāṭakayugaṁ avamaṅgalaṁ, tumhe taṁ paribhuñjamānā nassissatha, sakalavihāro pi nassissati. Sace vo nivāsanaṁ vā pārupanaṁ vā nappahoti, ime sāṭake gahetvā taṁ chaḍḍāpethā” ti. Atha naṁ satthā: “Mayaṁ brāhmaṇa pabbajitā nāma, amhākaṁ āmakasusāne antaravīthiyaṁ saṅkāraṭṭhāne nhānatitthe mahāmaggeti evarūpesu ṭhānesu chaḍḍitā vā patitā vā pilotikā vaṭṭati, tvaṁ pana na idāneva evaṁladdhiko, pubbe pi evaṁladdhikoyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte magadharaṭṭhe rājagahanagare dhammiko magadharājā rajjaṁ kāresi. Tadā bodhisatto ekasmiṁ udiccabrāhmaṇakule nibbattitvā viññutaṁ patto isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā himavante vasamāno ekasmiṁ kāle himavantato nikkhamitvā rājagahanagare rājuyyānaṁ patvā tattha vasitvā dutiyadivase bhikkhācāratthāya nagaraṁ pāvisi. Rājā taṁ disvā pakkosāpetvā pāsāde nisīdāpetvā bhojetvā uyyāne yeva vasanatthāya paṭiññaṁ gaṇhi. Bodhisatto rañño nivesane bhuñjitvā uyyāne vasati. Tasmiṁ kāle rājagahanagare dussalakkhaṇabrāhmaṇo nāma ahosi. Tassa samugge ṭhapitaṁ sāṭakayuganti sabbaṁ purimasadisam-eva.

Māṇave pana susānaṁ gacchante bodhisatto paṭhamataraṁ gantvā susānadvāre nisīditvā tena chaḍḍitaṁ sāṭakayugaṁ gahetvā uyyānaṁ agamāsi. Māṇavo gantvā pitu ārocesi. Pitā: “Rājakulūpako tāpaso nasseyyā” ti bodhisattassa santikaṁ gantvā: “Tāpasa, tayā gahitasāṭake chaḍḍehi, mā nassī” ti āha. Tāpaso: “Amhākaṁ susāne chaḍḍitapilotikā vaṭṭati, na mayaṁ kotuhalamaṅgalikā, kotuhalamaṅgalaṁ nāmetaṁ na buddhapaccekabuddhabodhisattehi vaṇṇitaṁ, tasmā paṇḍitena nāma kotuhalamaṅgalikena na bhavitabban”-ti brāhmaṇassa dhammaṁ desesi. Brāhmaṇo dhammaṁ sutvā diṭṭhiṁ bhinditvā bodhisattaṁ saraṇaṁ gato. Bodhisatto pi aparihīnajjhāno brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā pi [PTS 1.374] imaṁ atītaṁ āharitvā abhisambuddho hutvā brāhmaṇassa dhammaṁ desento imaṁ gāthamāha.

87. Yassa maṅgalā samūhatā, uppātā supinā ca lakkhaṇā ca,
So maṅgaladosavītivatto, yugayogādhigato na jātumetī ti.

Tattha yassa maṅgalā samūhatā ti yassa arahato khīṇāsavassa diṭṭhamaṅgalaṁ, sutamaṅgalaṁ, mutamaṅgalanti ete maṅgalā samucchinnā. Uppātā supinā ca lakkhaṇā cāti: “Evarūpo candaggāho bhavissati, evarūpo sūriyaggāho bhavissati, evarūpo nakkhattaggāho bhavissati, evarūpo ukkāpāto bhavissati, evarūpo disāḍāho bhavissatī” ti ime pañca mahāuppātā, nānappakārā supinā, subhagalakkhaṇaṁ, dubbhagalakkhaṇaṁ, itthilakkhaṇaṁ, purisalakkhaṇaṁ, dāsilakkhaṇaṁ, dāsalakkhaṇaṁ, asilakkhaṇaṁ, hatthilakkhaṇaṁ, assalakkhaṇaṁ, usabhalakkhaṇaṁ, āvudhalakkhaṇaṁ, vatthalakkhaṇanti evamādikāni lakkhaṇāni ime ca diṭṭhiṭṭhānā yassa samūhatā, na etehi uppātādīhi attano maṅgalaṁ vā avamaṅgalaṁ vā pacceti. So maṅgaladosavītivatto ti so khīṇāsavo sabbamaṅgaladose vītivatto atikkanto pajahitvā ṭhito. Yugayogādhigato ti: “Kodho ca upanāho ca, makkho ca paḷāso cā” ti ādinā (Vibh. 833) nayena dve dve ekato āgatakilesā yugā nāma. Kāmayogo, bhavayogo, diṭṭhiyogo, avijjāyogoti ime saṁsāre yojanabhāvato cattāro yogā nāma. Te yuge ca yoge cāti yugayoge adhigato abhibhavitvā gato vītivatto samatikkanto khīṇāsavo bhikkhu. Na jātumetī ti puna paṭisandhivasena ekaṁseneva imaṁ lokaṁ na eti nāgacchatīti.

Evaṁ satthā imāya gāthāya brāhmaṇassa dhammaṁ desetvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne brāhmaṇo saddhiṁ puttena sotāpattiphale patiṭṭhahi. Satthā jātakaṁ samodhānesi: “tadā eteva pitāputtā idāni pitāputtā ahesuṁ, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Maṅgalajātakavaṇṇanā sattamā

JA 88: Sārambhajātakavaṇṇanā

Kalyāṇim-eva muñceyyā ti idaṁ satthā jetavane viharanto omasavādasikkhāpadaṁ (Pāc. 15) ārabbha kathesi. Dve pi vatthūni heṭṭhā nandivisālajātake (JA. 28) vuttasadisāneva. Imasmiṁ pana jātake bodhisatto [PTS 1.375] gandhāraraṭṭhe takkasilāyaṁ aññatarassa brāhmaṇassa sārambho nāma balibaddo ahosi. Satthā idaṁ atītavatthuṁ kathetvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

88. Kalyāṇim-eva muñceyya, na hi muñceyya pāpikaṁ,
Mokkho kalyāṇiyā sādhu, mutvā tappati pāpikan-ti.

Tattha kalyāṇim-eva muñceyyā ti catudosavinimuttaṁ kalyāṇiṁ sundaraṁ anavajjaṁ vācam-eva muñceyya vissajjeyya katheyya. Na hi muñceyya pāpikan-ti pāpikaṁ lāmikaṁ paresaṁ appiyaṁ amanāpaṁ na muñceyya na katheyya. Mokkho kalyāṇiyā sādhū ti kalyāṇavācāya vissajjanam-eva imasmiṁ loke sādhu sundaraṁ bhaddakaṁ. Mutvā tappati pāpikan-ti pāpikaṁ pharusavācaṁ muñcitvā vissajjetvā kathetvā so puggalo tappati socati kilamatīti.

Evaṁ satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā brāhmaṇo ānando ahosi, brāhmaṇī uppalavaṇṇā, sārambho pana aham-eva ahosin”-ti.

Sārambhajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 89: Kuhakajātakavaṇṇanā

Vācāva kira te āsī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kuhakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Kuhakavatthu uddālakajātake (JA. 487) āvi bhavissati.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente ekaṁ gāmakaṁ upanissāya eko kūṭajaṭilo kuhakatāpaso vasati. Eko kuṭumbiko tassa araññe paṇṇasālaṁ kāretvā tattha naṁ vāsento attano gehe paṇītāhārena paṭijaggati. So taṁ kūṭajaṭilaṁ: “Sīlavā eso” ti saddahitvā corabhayena suvaṇṇanikkhasataṁ tassa paṇṇasālaṁ netvā bhūmigataṁ katvā: “Idaṁ olokeyyāsi, bhante” ti āha. Atha naṁ tāpaso: “Pabbajitānaṁ nāma, āvuso, evarūpaṁ kathetuṁ, na vaṭṭati, amhākaṁ pana parasantake lobho nāma natthī” ti āha. So: “Sādhu, bhante” ti tassa vacanaṁ saddahitvā pakkāmi. Duṭṭhatāpaso: “Sakkā ettakena jīvitun”-ti [PTS 1.376] katipāhaṁ atikkamitvā taṁ suvaṇṇaṁ gahetvā antarāmagge ekasmiṁ ṭhāne ṭhapetvā āgantvā paṇṇasālāyam-eva vasitvā punadivase tassa gehe bhattakiccaṁ katvā evamāha: “Āvuso, mayaṁ tumhe nissāya ciraṁ vasimha, aticiraṁ ekasmiṁ ṭhāne vasantānaṁ manussehi saddhiṁ saṁsaggo hoti, saṁsaggo ca nāma pabbajitānaṁ malaṁ, tasmā gacchāmahan”-ti vatvā tena punappunaṁ yāciyamāno pi nivattituṁ na icchi. Atha naṁ so: “Evaṁ sante gacchatha, bhante” ti yāva gāmadvāraṁ anugantvā nivatti. Tāpaso pi thokaṁ gantvāva: “Imaṁ kuṭumbikaṁ mayā vañcetuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā jaṭānaṁ antare tiṇaṁ ṭhapetvā paṭinivatti. Kuṭumbiko: “Kiṁ, bhante, nivattitthā” ti pucchi. Āvuso tumhākaṁ gehacchadanato me jaṭāsu ekatiṇaṁ laggaṁ, adinnādānañca nāma pabbajitānaṁ na vaṭṭati, taṁ ādāya āgatomhīti. Kuṭumbiko: “Chaḍḍetvā gacchatha, bhante” ti vatvā: “Tiṇasalākam-pi nāma parasantakaṁ na gaṇhāti, aho kukkuccako me ayyo” ti pasīditvā vanditvā uyyojesi.

Tadā pana bodhisattena bhaṇḍatthāya paccantaṁ gacchantena tasmiṁ nivesane nivāso gahito hoti. So tāpasassa vacanaṁ sutvāva: “Addhā iminā duṭṭhatāpasena imassa kiñci gahitaṁ bhavissatī” ti kuṭumbikaṁ pucchi: “Atthi pana te, samma, kiñci etassa tāpasassa santike nikkhittan”-ti? “Atthi, samma, suvaṇṇanikkhasatan”-ti. “Tena hi gaccha, taṁ upadhārehī” ti. So paṇṇasālaṁ gantvā taṁ adisvā vegenāgantvā: “Natthi, sammā” ti āha. “Na te suvaṇṇaṁ aññena gahitaṁ, teneva kuhakatāpasena gahitaṁ, ehi, taṁ anubandhitvā gaṇhāmā” ti vegena gantvā kūṭatāpasaṁ gaṇhitvā hatthehi ca pādehi ca pothetvā suvaṇṇaṁ āharāpetvā gaṇhiṁsu. Bodhisatto suvaṇṇaṁ disvā: “Nikkhasataṁ haramāno asajjitvā tiṇamatte sattosī” ti vatvā taṁ garahanto imaṁ gāthamāha.

89. Vācāva kira te āsi, saṇhā sakhilabhāṇino,
Tiṇamatte asajjittho, no ca nikkhasataṁ haran-ti.

Tattha [PTS 1.377] vācāva kira te āsi, saṇhā sakhilabhāṇino ti: “Pabbajitānaṁ tiṇamattam-pi adinnaṁ ādātuṁ na vaṭṭatī” ti evaṁ sakhilaṁ muduvacanaṁ vadantassa vācā eva kira te saṇhā āsi, vacanamattam-eva maṭṭhaṁ ahosī ti attho. Tiṇamatte asajjittho ti kūṭajaṭila ekissā tiṇasalākāya kukkuccaṁ kurumāno tvaṁ satto āsatto laggo ahosi. No ca nikkhasataṁ haran-ti imaṁ pana nikkhasataṁ haranto asatto nillaggo va jātosīti.

Evaṁ bodhisatto taṁ garahitvā: “Mā puna, kūṭajaṭila, evarūpamakāsī” ti ovādaṁ datvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idānevesa bhikkhu kuhako, pubbe pi kuhakoyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kūṭatāpaso kuhakabhikkhu ahosi, paṇḍitapuriso pana aham-eva ahosin”-ti.

Kuhakajātakavaṇṇanā navamā

JA 90: Akataññujātakavaṇṇanā

Yo pubbe katakalyāṇo ti idaṁ satthā jetavane viharanto anāthapiṇḍikaṁ ārabbha kathesi. Tassa kireko paccantavāsiko seṭṭhi adiṭṭhasahāyo ahosi. So ekadā paccante uṭṭhānakabhaṇḍassa pañca sakaṭasatāni pūretvā kammantikamanusse āha: “gacchatha, bho, imaṁ bhaṇḍaṁ sāvatthiṁ netvā amhākaṁ sahāyakassa anāthapiṇḍikamahāseṭṭhissa paccagghena vikkiṇitvā paṭibhaṇḍaṁ āharathā” ti. Te: “Sādhū” ti tassa vacanaṁ sampaṭicchitvā sāvatthiṁ gantvā mahāseṭṭhiṁ disvā paṇṇākāraṁ datvā taṁ pavattiṁ ārocesuṁ. Mahāseṭṭhi: “Svāgataṁ vo” ti tesaṁ āvāsañca paribbayañca dāpetvā sahāyakassa sukhaṁ pucchitvā bhaṇḍaṁ vikkiṇitvā paṭibhaṇḍaṁ dāpesi. Te paccantaṁ gantvā tamatthaṁ attano seṭṭhissa ārocesuṁ.

Aparabhāge anāthapiṇḍiko pi tatheva pañca sakaṭasatāni tattha pesesi. Manussā tattha gantvā paṇṇākāraṁ ādāya paccantavāsikaseṭṭhiṁ passiṁsu. So: “Kuto āgacchathā” ti pucchitvā: “Sāvatthito tumhākaṁ sahāyakassa anāthapiṇḍikassa santikā” ti vutte: “Anāthapiṇḍikoti kassaci purisassa nāmaṁ bhavissatī” ti parihāsaṁ katvā paṇṇākāraṁ gahetvā: “Gacchatha tumhe” ti uyyojesi, neva nivāsaṁ, na paribbayaṁ dāpesi. Te sayam-eva bhaṇḍaṁ vikkiṇitvā paṭibhaṇḍaṁ ādāya sāvatthiṁ āgantvā seṭṭhissa taṁ pavattiṁ ārocesuṁ.

Atha so paccantavāsī [PTS 1.378] puna pi ekavāraṁ tatheva pañca sakaṭasatāni sāvatthiṁ pesesi, manussā paṇṇākāraṁ ādāya mahāseṭṭhiṁ passiṁsu. Te pana disvā anāthapiṇḍikassa manussā: “Mayaṁ, sāmi, etesaṁ nivāsañca bhattañca paribbayañca jānissāmā” ti vatvā tesaṁ sakaṭāni bahinagare tathārūpe ṭhāne mocāpetvā: “Tumhe idheva vasatha, amhākaṁ vo ghare yāgubhattañca paribbayo ca bhavissatī” ti gantvā dāsakammakare sannipātetvā majjhimayāmasamanantare pañca sakaṭasatāni vilumpitvā nivāsanapārupanāni pi nesaṁ acchinditvā goṇe palāpetvā sakaṭāni vicakkāni katvā bhūmiyaṁ ṭhapetvā cakkāni pi gaṇhitvāva agamaṁsu. Paccantavāsino nivāsanamattassa pi sāmikā ahutvā bhītā vegena palāyitvā paccantam-eva gatā. Seṭṭhimanussā pi tamatthaṁ mahāseṭṭhino ārocesuṁ. So: “Atthi dānidaṁ kathāpābhatan”-ti satthu santikaṁ gantvā ādito paṭṭhāya sabbaṁ taṁ pavattiṁ ārocesi. Satthā: “Na kho, gahapati, so paccantavāsī idāneva evaṁsīlo, pubbe pi evaṁsīlo yeva ahosī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bārāṇasiyaṁ mahāvibhavo seṭṭhi ahosi. Tasseko paccantavāsiko seṭṭhi adiṭṭhasahāyo ahosi. Sabbaṁ atītavatthu paccuppannavatthusadisam-eva bodhisatto pana attano manussehi: “Ajja amhehi idaṁ nāma katan”-ti ārocite: “Paṭhamaṁ attano kataṁ upakāraṁ ajānantā pacchā evarūpaṁ labhantiyevā” ti vatvā sampattaparisāya dhammaṁ desento imaṁ gāthamāha.

90. Yo pubbe katakalyāṇo, katattho nāvabujjhati,
Pacchā kicce samuppanne, kattāraṁ nādhigacchatī ti.

Tatrāyaṁ piṇḍattho: khattiyādīsu yo koci puriso pubbe paṭhamataraṁ aññena katakalyāṇo katūpakāro katattho nipphāditakicco hutvā taṁ parena attani kataṁ kalyāṇañceva atthañca na jānāti, so pacchā attano kicce samuppanne tassa kiccassa kattāraṁ nādhigacchati na labhatīti.

Evaṁ bodhisatto imāya gāthāya dhammaṁ desetvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā [PTS 1.379] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā paccantavāsī idānī pi paccantavāsī yeva, bārāṇasiseṭṭhi pana aham-eva ahosin”-ti.

Akataññujātakavaṇṇanā dasamā

Apāyimhavaggo navamo

Tassuddānaṁ:

Surāpānaṁ mittavindaṁ, kāḷakaṇṇī atthadvāraṁ,
Kiṁpakkasīlavīmaṁsaṁ, maṅgalañcā pi sārambhaṁ,
Kuhakaṁ akataññū cāti.

10. Littavaggo

JA 91: Littajātakavaṇṇanā

Littaṁ paramena tejasā ti idaṁ satthā jetavane viharanto apaccavekkhitaparibhogaṁ ārabbha kathesi. Tasmiṁ kira kāle bhikkhū cīvarādīni labhitvā yebhuyyena apaccavekkhitvā paribhuñjanti. Te cattāro paccaye apaccavekkhitvā paribhuñjamānā yebhuyyena nirayatiracchānayonito na muccanti. Satthā taṁ kāraṇaṁ ñatvā bhikkhūnaṁ anekapariyāyena dhammiṁ kathaṁ kathetvā apaccavekkhitaparibhoge ādīnavaṁ dassetvā: “Bhikkhave, bhikkhunā nāma cattāro paccaye labhitvā apaccavekkhitvā paribhuñjituṁ na vaṭṭati, tasmā ito paṭṭhāya cattāro paccaye paccavekkhitvā paribhuñjeyyāthā” ti paccavekkhanavidhiṁ dassento: “Idha pana, bhikkhave, bhikkhu paṭisaṅkhā yoniso cīvaraṁ paṭisevati sītassa paṭighātāyā” ti ādinā (MN. 2.23; AN. 6.58) nayena tantiṁ ṭhapetvā: “Bhikkhave, cattāro paccaye evaṁ paccavekkhitvā paribhuñjituṁ vaṭṭati, apaccavekkhitvā paribhogo nāma halāhalavisaparibhogasadiso. Porāṇakā hi apaccavekkhitvā dosaṁ ajānitvā visaṁ paribhuñjitvā vipākante mahādukkhaṁ anubhaviṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto aññatarasmiṁ mahābhogakule nibbattitvā vayappatto akkhadhutto ahosi. Athāparo kūṭakkhadhutto bodhisattena saddhiṁ kīḷanto attano jaye vattamāne keḷimaṇḍalaṁ na bhindati, parājayakāle pana akkhaṁ mukhe pakkhipitvā: “Akkho naṭṭho” ti keḷimaṇḍalaṁ bhinditvā pakkamati. Bodhisatto [PTS 1.380] tassa taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Hotu, jānissāmettha patirūpakāraṇan”-ti akkhe ādāya attano ghare halāhalavisena rañjitvā punappunaṁ sukkhāpetvā te ādāya tassa santikaṁ gantvā: “Ehi, samma, akkhehi kīḷāmā” ti āha. So: “Sādhu, sammā” ti keḷimaṇḍalaṁ sajjetvā tena saddhiṁ kīḷanto attano parājayakāle ekaṁ akkhaṁ mukhe pakkhi pi. Atha naṁ bodhisatto tathā karontaṁ disvā: “Gilāhi tāva, pacchā idaṁ nāmetanti jānissasī” ti codetuṁ imaṁ gāthamāha.

91. Littaṁ paramena tejasā, gilamakkhaṁ puriso na bujjhati,
Gila re gila pāpadhuttaka, pacchā te kaṭukaṁ bhavissatī ti.

Tattha littan-ti makkhitaṁ rañjitaṁ. Paramena tejasā ti uttamatejasampannena halāhalavisena. Gilan-ti gilanto. Akkhan-ti guḷakaṁ. Na bujjhatīti: “Ayaṁ me gilato idaṁ nāma karissatī” ti na jānāti. Gila re ti gilāhi are. Gilā ti puna pi codento vadati. Pacchā te kaṭukaṁ bhavissatī ti imasmiṁ te akkhe gilite pacchā etaṁ visaṁ tikhiṇaṁ bhavissatī ti attho.

So bodhisattassa kathentasseva visavegena mucchito akkhīni parivattetvā khandhaṁ nāmetvā pati. Bodhisatto: “Idānissa jīvitadānaṁ dātuṁ vaṭṭatī” ti osadhaparibhāvitaṁ vamanayogaṁ datvā vametvā sappiphāṇitamadhusakkarādayo khādāpetvā arogaṁ katvā: “Puna evarūpaṁ mā akāsī” ti ovaditvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Bhikkhave, apaccavekkhitaparibhogo nāma apaccavekkhitvā katavisaparibhogasadiso hotī” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā paṇḍitadhutto aham-eva ahosiṁ, kūṭadhutto panettha na kathīyati, yathā ca ettha, evaṁ sabbattha. Yo pana imasmiṁ kāle na paññāyati, so na kathīyatevā” ti.

Littajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 92: Mahāsārajātakavaṇṇanā

Ukkaṭṭhe [PTS 1.381] sūramicchantī ti idaṁ satthā jetavane viharanto āyasmantaṁ ānandattheraṁ ārabbha kathesi. Ekasmiñhi samaye kosalarañño itthiyo cintayiṁsu: “Buddhuppādo nāma dullabho, tathā manussapaṭilābho, paripuṇṇāyatanatā ca. Mayañca imaṁ dullabhaṁ khaṇasamavāyaṁ labhitvā pi attano ruciyā vihāraṁ gantvā dhammaṁ vā sotuṁ buddhapūjaṁ vā kātuṁ dānaṁ vā dātuṁ na labhāma, mañjūsāya pakkhittā viya vasāma, rañño kathetvā amhākaṁ dhammaṁ desetuṁ anucchavikaṁ ekaṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā tassa santike dhammaṁ sossāma, tato yaṁ sakkhissāma, taṁ uggaṇhissāma, dānādīni ca puññāni karissāma. Evaṁ no ayaṁ khaṇapaṭilābho saphalo bhavissatī” ti. Tā sabbā pi rājānaṁ upasaṅkamitvā attanā cintitakāraṇaṁ kathayiṁsu. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchi.

Athekadivasaṁ rājā uyyānakīḷaṁ kīḷitukāmo uyyānapālaṁ pakkosāpetvā: “Uyyānaṁ sodhehī” ti āha. Uyyānapālo uyyānaṁ sodhento satthāraṁ aññatarasmiṁ rukkhamūle nisinnaṁ disvā rañño santikaṁ gantvā: “Suddhaṁ, deva, uyyānaṁ, apicettha aññatarasmiṁ rukkhamūle bhagavā nisinno” ti āha. Rājā: “Sādhu, samma, satthu santike dhammam-pi sossāmā” ti alaṅkatarathaṁ abhiruhitvā uyyānaṁ gantvā satthu santikaṁ agamāsi.

Tasmiñca samaye chattapāṇi nāmeko anāgāmī upāsako satthu santike dhammaṁ suṇamāno nisinno hoti. Rājā taṁ disvā āsaṅkamāno muhuttaṁ ṭhatvā puna: “Sacāyaṁ pāpako bhaveyya, na satthu santike nisīditvā dhammaṁ suṇeyya, apāpakena iminā bhavitabban”-ti cintetvā satthāraṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Upāsako buddhagāravena rañño paccuṭṭhānaṁ vā vandanaṁ vā na akāsi, tenassa rājā anattamano ahosi. Satthā tassa anattamanabhāvaṁ ñatvā upāsakassa guṇaṁ kathesi: “Ayaṁ, mahārāja, upāsako bahussuto āgatāgamo kāmesu vītarāgo” ti rājā: “Na iminā orakena bhavitabbaṁ, yassa satthā guṇaṁ vaṇṇetī” ti cintetvā: “Upāsaka, vadeyyāsi yena te attho” ti āha. Upāsako: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Rājā satthu santike dhammaṁ sutvā satthāraṁ padakkhiṇaṁ katvā pakkāmi.

So ekadivasaṁ uparipāsāde mahāvātapānaṁ vivaritvā ṭhito taṁ upāsakaṁ bhuttapātarāsaṁ chattamādāya jetavanaṁ gacchantaṁ disvā pakkosāpetvā evamāha: “Tvaṁ kira, upāsaka, bahussuto, amhākañca itthiyo dhammaṁ sotukāmā ceva uggahetukāmā ca, sādhu vatassa sace tāsaṁ dhammaṁ vāceyyāsī” ti. “Deva, gihīnaṁ nāma rājantepure [PTS 1.382] dhammaṁ desetuṁ vā vācetuṁ vā nappatirūpaṁ, ayyānaṁ eva patirūpan”-ti. Rājā: “Saccaṁ esa vadatī” ti uyyojetvā itthiyo pakkosāpetvā: “Bhadde, ahaṁ tumhākaṁ dhammadesanatthāya ca dhammavācanatthāya ca satthu santikaṁ gantvā ekaṁ bhikkhuṁ yācāmi, asītiyā mahāsāvakesu kataraṁ yācāmī” ti āha. Tā sabbā pi mantetvā dhammabhaṇḍāgārikaṁ ānandattheram-eva ārocesuṁ. Rājā satthu santikaṁ gantvā vanditvā ekamantaṁ nisinno evamāha: “Bhante, amhākaṁ gehe itthiyo ānandattherassa santike dhammaṁ sotuñca uggaṇhituñca icchanti, sādhu vata sace thero amhākaṁ gehe dhammaṁ deseyya ceva vāceyya cā” ti. Satthā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā theraṁ āṇāpesi. Tato paṭṭhāya rañño itthiyo therassa santike dhammaṁ suṇanti ceva uggaṇhanti ca.

Athekadivasaṁ rañño cūḷāmaṇi naṭṭho. Rājā tassa naṭṭhabhāvaṁ sutvā amacce āṇāpesi: “Sabbe antovaḷañjanake manusse gahetvā cūḷāmaṇiṁ āharāpethā” ti. Amaccā mātugāme ādiṁ katvā cūḷāmaṇiṁ paripucchantā adisvā mahājanaṁ kilamenti. Taṁ divasaṁ ānandatthero rājanivesanaṁ paviṭṭho. Yathā tā itthiyo pubbe theraṁ disvāva haṭṭhatuṭṭhā dhammaṁ suṇanti ceva uggaṇhanti ca, tathā akatvā sabbā domanassappattāva ahesuṁ. Tato therena: “Kasmā tumhe ajja evarūpā jātā” ti pucchitā evamāhaṁsu: “Bhante, rañño cūḷāmaṇiṁ pariyesāmāti amaccā mātugāme upādāya antovaḷañjanake kilamenti, na jānāma kassa ‘kiṁ bhavissatī’ ti, tenamha domanassappattā” ti. Thero: “Mā cintayitthā” ti tā samassāsetvā rañño santikaṁ gantvā paññattāsane nisīditvā: “Maṇi kira te, mahārāja, naṭṭho” ti pucchi. “Āma, bhante” ti. “Asakkhi pana taṁ āharāpetun”-ti. “Bhante, sabbaṁ antojanaṁ gahetvā kilamento pi na sakkomi āharāpetun”-ti. “Mahārāja, mahājanaṁ akilametvāva āharaṇūpāyo atthī” ti. “Kataro, bhante” ti? “Piṇḍadānaṁ, mahārājā” ti. “Kataraṁ piṇḍadānaṁ, bhante” ti? “Mahārāja, yattakesu āsaṅkā atthi, te gahetvā ekekassa ekekaṁ palālapiṇḍaṁ vā mattikāpiṇḍaṁ vā datvā ‘imaṁ paccūsakāle āharitvā asukaṭṭhāne nāma pātethā’ ti vattabbaṁ. Yena gahito bhavissati, so tasmiṁ pakkhipitvā āharissati. Sace paṭhamadivase yeva pātenti, iccetaṁ kusalaṁ. No ce pātenti, dutiyadivase pi tatiyadivase pi tatheva kātabbaṁ. Evaṁ mahājano ca na kilamissati, maṇiñca labhissasī” ti evaṁ vatvā thero agamāsi.

Rājā vuttanayeneva tayo divase dāpesi, neva maṇiṁ āhariṁsu. Thero [PTS 1.383] tatiyadivase āgantvā: “Kiṁ, mahārāja, pātito maṇī” ti pucchi. “Na pātenti, bhante” ti. “Tena hi, mahārāja, mahātalasmiṁ yeva paṭicchannaṭṭhāne mahācāṭiṁ ṭhapāpetvā udakassa pūrāpetvā sāṇiṁ parikkhipāpetvā ‘sabbe antovaḷañjanakamanussā ca itthiyo ca uttarāsaṅgaṁ katvā ekeko va antosāṇiṁ pavisitvā hatthaṁ dhovitvā āgacchantū’ ti vadehī” ti thero imaṁ upāyaṁ ācikkhitvā pakkāmi. Rājā tathā kāresi. Maṇicoro cintesi: “Dhammabhaṇḍāgāriko imaṁ adhikaraṇaṁ ādāya maṇiṁ adassetvā osakkissatīti aṭṭhānametaṁ, pātetuṁ dāni vaṭṭatī” ti maṇiṁ paṭicchannaṁ katvā ādāya antosāṇiṁ pavisitvā cāṭiyaṁ pātetvā nikkhami. Sabbesaṁ nikkhantakāle udakaṁ chaḍḍetvā maṇiṁ addasaṁsu. Rājā: “Theraṁ nissāya mahājanaṁ akilametvāva me maṇi laddho” ti tussi, antovaḷañjanakamanussāpi: “Theraṁ nissāya mahādukkhato muttamhā” ti tussiṁsu. “Therassānubhāvena rañño cūḷāmaṇi laddho” ti therassānubhāvo sakalanagare ceva bhikkhusaṅghe ca pākaṭo jāto.

Dhammasabhāyaṁ sannisinnā bhikkhū therassa guṇaṁ vaṇṇayiṁsu: “Āvuso, ānandatthero attano bahussutatāya paṇḍiccena upāyakusalatāya mahājanaṁ akilametvā upāyeneva rañño maṇiṁ dassesī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāni ānandeneva parahatthagataṁ bhaṇḍaṁ dassitaṁ, pubbe pi paṇḍitā mahājanaṁ akilametvā upāyeneva tiracchānahatthagataṁ bhaṇḍaṁ dassayiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sabbasippesu nipphattiṁ patto tasseva amacco ahosi. Athekadivasaṁ rājā mahantena parivārena uyyānaṁ gantvā vanantarāni vicaritvā udakakīḷaṁ kīḷitukāmo maṅgalapokkharaṇiṁ otaritvā itthāgāram-pi pakkosi. Itthiyo attano attano sīsūpagagīvūpagādīni ābharaṇāni omuñcitvā uttarāsaṅgesu pakkhipitvā samuggapiṭṭhesu ṭhapetvā dāsiyo paṭicchāpetvā pokkharaṇiṁ otariṁsu. Athekā uyyānamakkaṭī sākhantare nisinnā deviṁ piḷandhanāni omuñcitvā uttarāsaṅge pakkhipitvā samuggapiṭṭhe ṭhapayamānaṁ disvā tassā muttāhāraṁ piḷandhitukāmā hutvā dāsiyā [PTS 1.384] pamādaṁ olokayamānā nisīdi, dāsī pi taṁ rakkhamānā tahaṁ tahaṁ oloketvā nisinnā yeva niddāyituṁ ārabhi. Makkaṭī tassā pamādabhāvaṁ ñatvā vātavegena otaritvā mahāmuttāhāraṁ gīvāya paṭimuñcitvā vātavegena uppatitvā sākhantare nisīditvā aññāsaṁ makkaṭīnaṁ dassanabhayena ekasmiṁ rukkhasusiraṭṭhāne ṭhapetvā upasantūpasantā viya taṁ rakkhamānā nisīdi.

Sā pi kho dāsī paṭibujjhitvā muttāhāraṁ apassantī kampamānā aññaṁ upāyaṁ adisvā: “Puriso deviyā muttāhāraṁ gahetvā palāto” ti mahāviravaṁ viravi. Ārakkhamanussā tato tato sannipatitvā tassā vacanaṁ sutvā rañño ārocayiṁsu. Rājā: “Coraṁ gaṇhathā” ti āha. Purisā uyyānā nikkhamitvā: “Coraṁ gaṇhatha, coraṁ gaṇhathā” ti ito cito ca olokenti. Atheko jānapado balikārakapuriso taṁ saddaṁ sutvā kampamāno palāyi. Taṁ disvā rājapurisā: “Ayaṁ coro bhavissatī” ti anubandhitvā taṁ gahetvā pothetvā: “Are, duṭṭhacora, evaṁ mahāsāraṁ nāma piḷandhanaṁ avaharissasī” ti paribhāsiṁsu. So cintesi: “Sacāhaṁ ‘na gaṇhāmī’ ti vakkhāmi, ajja me jīvitaṁ natthi, pothentā yeva maṁ māressanti, sampaṭicchāmi nan”-ti. So: “Āma, sāmi, gahitaṁ me” ti āha. Atha naṁ bandhitvā rañño santikaṁ ānayiṁsu. Rājā pi naṁ pucchi: “Gahitaṁ te mahāsārapiḷandhanan”-ti? “Āma, devā” ti. “Idāni taṁ kahan”-ti. “Deva, mayā mahāsāraṁ nāma mañcapīṭham-pi na diṭṭhapubbaṁ, seṭṭhi pana maṁ mahāsārapiḷandhanaṁ gaṇhāpesi, sohaṁ taṁ gahetvāva tassa adāsiṁ, so naṁ jānātī” ti.

Rājā seṭṭhiṁ pakkosāpetvā: “Gahitaṁ te imassa hatthato mahāsārapiḷandhanan”-ti pucchi. “Āma, devā” ti. “Kahaṁ tan”-ti. “Purohitassa me dinnan”-ti. Purohitam-pi pakkosāpetvā tatheva pucchi, so pi sampaṭicchitvā: “Gandhabbassa me dinnan”-ti āha. Tam-pi pakkosāpetvā: “Purohitassa hatthato te mahāsārapiḷandhanaṁ gahitan”-ti pucchi. “Āma, devā” ti. “Kahaṁ tan”-ti. “Kilesavasena me vaṇṇadāsiyā [PTS 1.385] dinnan”-ti. Tam-pi pakkosāpetvā pucchi, sā: “Na gaṇhāmī” ti āha. Te pañca jane pucchantānaññeva sūriyo atthaṁ gato. Rājā: “Idāni vikālo jāto, sve jānissāmā” ti te pañca jane amaccānaṁ datvā nagaraṁ pāvisi.

Bodhisatto cintesi: “idaṁ piḷandhanaṁ antovaḷañje naṭṭhaṁ, ayañca gahapatiko bahivaḷañjo, dvāre pi balavārakkho, tasmā antovaḷañjanakānam-pi taṁ gahetvā palāyituṁ na sakkā. Evaṁ neva bahivaḷañjanakānaṁ, na anto, uyyāne vaḷañjanakānaṁ gahaṇūpāyo dissati. Iminā duggatamanussena ‘seṭṭhissa me dinnan’-ti kathentena attano mokkhatthāya kathitaṁ bhavissati, seṭṭhinā pi ‘purohitassa me dinnan’-ti kathentena ‘ekato hutvā nittharissāmī’ ti cintetvā kathitaṁ bhavissati, purohitenā pi ‘gandhabbassa me dinnan’-ti kathentena ‘bandhanāgāre gandhabbaṁ nissāya sukhena vasissāmā’ ti cintetvā kathitaṁ bhavissati, gandhabbenā pi ‘vaṇṇadāsiyā me dinnan’-ti kathentena ‘ekantena anukkaṇṭhitā bhavissāmā’ ti cintetvā kathitaṁ bhavissati, imehi pañcahi pi corehi na bhavitabbaṁ, uyyāne makkaṭā bahū, piḷandhanena ekissā makkaṭiyā hatthe āruḷhena bhavitabban”-ti. So rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Mahārāja, core amhākaṁ niyyādetha, mayaṁ taṁ kiccaṁ sodhessāmā” ti āha. Rājā: “Sādhu, paṇḍita, sodhehī” ti tassa niyyādesi.

Bodhisatto attano dāsapurise pakkosāpetvā te pañca jane ekasmiṁ yeva ṭhāne vasāpetvā samantā ārakkhaṁ katvā kaṇṇaṁ datvā: “Yaṁ te aññamaññaṁ kathenti, taṁ mayhaṁ ārocethā” ti vatvā pakkāmi. Te tathā akaṁsu. Tato manussānaṁ sannisinnavelāya seṭṭhi taṁ gahapatikaṁ āha: “are, duṭṭhagahapati, tayā ahaṁ, mayā vā tvaṁ kahaṁ diṭṭhapubbo, kadā te mayhaṁ piḷandhanaṁ dinnan”-ti āha. So: “Sāmi mahāseṭṭhi, ahaṁ mahāsāraṁ nāma rukkhasārapādakaṁ mañcapīṭham-pi na jānāmi, ‘taṁ nissāya pana mokkhaṁ labhissāmī’ ti evaṁ avacaṁ, mā me kujjha, sāmī” ti āha. Purohito pi [PTS 1.386] seṭṭhiṁ āha: “Mahāseṭṭhi, tvaṁ iminā attano adinnakam-eva mayhaṁ kathaṁ adāsī” ti? “Mayam-pi dve issarā, amhākaṁ ekato hutvā ṭhitakāle kammaṁ khippaṁ nipphajjissatī” ti kathesinti. Gandhabbo pi purohitaṁ āha: “Brāhmaṇa, kadā tayā mayhaṁ piḷandhanaṁ dinnan”-ti? “Ahaṁ taṁ nissāya vasanaṭṭhāne sukhaṁ vasissāmī” ti kathesinti. Vaṇṇadāsī pi gandhabbaṁ āha: “Are duṭṭhagandhabba, ahaṁ kadā tava santikaṁ gatapubbā, tvaṁ vā mama santikaṁ āgatapubbo, kadā te mayhaṁ piḷandhanaṁ dinnan”-ti? Bhagini kiṁkāraṇā kujjhasi, “amhesu pañcasu ekato vasantesu gharāvāso bhavissati, anukkaṇṭhamānā sukhaṁ vasissāmā” ti kathesinti. Bodhisatto payojitamanussānaṁ santikā taṁ kathaṁ sutvā tesaṁ tathato acorabhāvaṁ ñatvā: “Makkaṭiyā gahitapiḷandhanaṁ upāyeneva pātessāmī” ti geṇḍumayāni bahūni piḷandhanāni kāretvā uyyāne makkaṭiyo gāhāpetvā hatthapādagīvāsu geṇḍupiḷandhanāni piḷandhāpetvā vissajjesi. Itarā makkaṭī piḷandhanaṁ rakkhamānā uyyāne eva nisīdi.

Bodhisatto manusse āṇāpesi: “Gacchatha tumhe, uyyāne sabbā makkaṭiyo upadhāretha, yassā taṁ piḷandhanaṁ passatha, taṁ uttāsetvā piḷandhanaṁ gaṇhathā” ti. Tā pi kho makkaṭiyo: “Piḷandhanaṁ no laddhan”-ti tuṭṭhapahaṭṭhā uyyāne vicarantiyo tassā santikaṁ gantvā: “Passa amhākaṁ piḷandhanan”-ti āhaṁsu. Sā makkaṭī asahamānā: “Kiṁ iminā geṇḍupiḷandhanenā” ti muttāhāraṁ piḷandhitvā nikkhami. Atha naṁ te purisā disvā piḷandhanaṁ chaḍḍāpetvā āharitvā bodhisattassa adaṁsu. So taṁ ādāya rañño dassetvā: “Idaṁ te deva piḷandhanaṁ, te pañca pi acorā, idaṁ pana uyyāne makkaṭiyā ābhatan”-ti āha. “Kathaṁ pana te, paṇḍita, makkaṭiyā hatthaṁ āruḷhabhāvo ñāto, kathaṁ te gahitan”-ti? So sabbaṁ ācikkhi. Rājā tuṭṭhamānaso: “Saṅgāmasīsādīsu [PTS 1.387] nāma sūrādayo icchitabbā hontī” ti bodhisattassa thutiṁ karonto imaṁ gāthamāha.

92. Ukkaṭṭhe sūramicchanti, mantīsu akutūhalaṁ,
Piyañca annapānamhi, atthe jāte ca paṇḍitan-ti.

Tattha ukkaṭṭhe ti upakaṭṭhe, ubhatobyūḷhe saṅgāme sampahāre vattamāneti attho. Sūramicchantī ti asaniyā pi matthake patamānāya apalāyinaṁ sūraṁ icchanti, tasmiṁ khaṇe evarūpo saṅgāmayodho patthetabbo hoti. Mantīsu akutūhalan-ti kattabbākattabbakiccaṁ sammantanakāle uppanne mantīsu yo akutūhalo avikiṇṇavāco mantaṁ na bhindati, taṁ icchanti, tādiso tesu ṭhānesu patthetabbo hoti. Piyañca annapānamhī ti madhure annapāne paccupaṭṭhite sahaparibhuñjanatthāya piyapuggalaṁ patthenti, tādiso tasmiṁ kāle patthetabbo hoti. Atthe jāte ca paṇḍitan-ti atthagambhīre dhammagambhīre kismiñcideva kāraṇe vā pañhe vā uppanne paṇḍitaṁ vicakkhaṇaṁ icchanti. Tathārūpo hi tasmiṁ samaye patthetabbo hotīti.

Evaṁ rājā bodhisattaṁ vaṇṇetvā thometvā ghanavassaṁ vassento mahāmegho viya sattāhi ratanehi pūjetvā tassovāde ṭhatvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato, bodhisatto pi yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā therassa guṇaṁ kathetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, paṇḍitāmacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Mahāsārajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 93: Vissāsabhojanajātakavaṇṇanā

Na vissase avissatthe ti idaṁ satthā jetavane viharanto vissāsabhojanaṁ ārabbha kathesi. Tasmiṁ kira samaye yebhuyyena bhikkhū: “Mātarā no dinnaṁ, pitarā no dinnaṁ, bhātarā, bhaginiyā, cūḷamātarā, cūḷapitarā, mātulena, mātulāniyā dinnaṁ. Amhākaṁ gihikāle pi bhikkhukāle pi ete dātuṁ yuttarūpāvā” ti ñātīhi dinne cattāro paccaye vissatthā hutvā apaccavekkhitvā paribhuñjanti. Satthā taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Bhikkhūnaṁ mayā dhammadesanaṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti bhikkhū sannipātāpetvā: “Bhikkhave, bhikkhunā nāma ñātīhi pi aññātīhi pi [PTS 1.388] dinnake cattāro paccaye paccavekkhitvāva paribhogo kātabbo. Apaccavekkhitvā paribhogaṁ katvā hi kālaṁ kurumāno bhikkhu yakkhapetaattabhāvato na muccati, apaccavekkhitaparibhogo nāmesa visaparibhogasadiso. Visañhi vissāsikena dinnakam-pi avissāsikena dinnakam-pi māreti yeva. Pubbe pi vissāsena dinnaṁ visaṁ paribhuñjitvā jīvitakkhayaṁ pattā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto mahāvibhavo seṭṭhi ahosi. Tasseko gopālako kiṭṭhasambādhasamaye gāvo gahetvā araññaṁ pavisitvā tattha gosālaṁ katvā rakkhanto vasati. Seṭṭhino ca kālena kālaṁ gorasaṁ āharati. Athassa gosālāya avidūre sīho nivāsaṁ gaṇhi. Gāvīnaṁ sīhasantāsena milātānaṁ khīraṁ mandaṁ ahosi. Atha naṁ ekadivasaṁ sappiṁ ādāya āgataṁ seṭṭhi pucchi: “Kiṁ nu kho, samma gopālaka, mandaṁ sappī” ti? So taṁ kāraṇaṁ ācikkhi. “Atthi pana, samma, tassa sīhassa katthaci paṭibandho” ti? “Atthissa sāmi, ekāya migamātukāya saddhiṁ saṁsaggo” ti. “Sakkā pana taṁ gāhāpetun”-ti? “Sakkā, sāmī” ti. “Tena hi taṁ gahetvā tassā nalāṭato paṭṭhāya sarīre lomāni visena punappunaṁ rajitvā sukkhāpetvā dve tayo divase atikkāmetvā taṁ migamātukaṁ vissajjehi, so tassā sinehena sarīraṁ lehitvā jīvitakkhayaṁ pāpuṇissati. Athassa cammanakhadāṭhā ceva vasañca maṁsañca gahetvā āgaccheyyāsī” ti halāhalavisaṁ datvā uyyojesi.

So gopālako jālaṁ khipitvā upāyena taṁ migamātukaṁ gaṇhitvā tathā akāsi. Sīho taṁ disvāva balavasinehena tassā sarīraṁ lehitvā jīvitakkhayaṁ pāpuṇi. Gopālako pi cammādīni gahetvā bodhisattassa santikaṁ agamāsi. Bodhisatto taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Paresu sineho nāma na kātabbo, evaṁ balasampanno pi sīho migarājā kilesavasena saṁsaggaṁ nissāya migamātukāya sarīraṁ lehanto visaparibhogaṁ katvā jīvitakkhayaṁ patto” ti vatvā sampattaparisāya dhammaṁ desento imaṁ gāthamāha.

93. Na [PTS 1.389] vissase avissatthe, vissatthe pi na vissase,
Vissāsā bhayamanveti, sīhaṁva migamātukā ti.

Tatrāyaṁ saṅkhepattho: yo pubbe sabhayo attani avissattho ahosi, tasmiṁ avissatthe, yo pubbe pi nibbhayo attani vissāsiko yeva, tasmiṁ vissatthe pi na vissase, neva vissāsaṁ kareyya. Kiṁkāraṇā? Vissāsā bhayamanveti, yo hi mitte pi amitte pi vissāso, tato bhayam-eva āgacchati. Kathaṁ? Sīhaṁva migamātukā, yathā mittasanthavavasena katavissāsāya migamātukāya santikā sīhassa bhayaṁ anveti, upagataṁ sampattanti attho. Yathā vā vissāsavasena sīhaṁ migamātukā anvetā upagatāti pi attho.

Evaṁ bodhisatto sampattaparisāya dhammaṁ desetvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mahāseṭṭhi aham-eva ahosin”-ti.

Vissāsabhojanajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 94: Lomahaṁsajātakavaṇṇanā

Sotatto sosinno cevā ti idaṁ satthā vesāliṁ upanissāya pāṭikārāme viharanto sunakkhattaṁ ārabbha kathesi. Ekasmiñhi samaye sunakkhatto satthu upaṭṭhāko hutvā pattacīvaramādāya vicaramāno korakkhattiyassa dhammaṁ rocento dasabalassa pattacīvaraṁ niyyādetvā korakkhattiyaṁ nissāya vasati. Tassa kālakañjikaasurayoniyaṁ nibbattakāle gihi hutvā: “Natthi samaṇassa gotamassa uttari manussadhammā alamariyañāṇadassanaviseso, takkapariyāhataṁ samaṇo gotamo dhammaṁ deseti vīmaṁsānucaritaṁ sayaṁpaṭibhānaṁ. Yassa ca khvāssa atthāya dhammo desito, na so niyyāti takkarassa sammā dukkhakkhayāyā” ti (MN. 1.146) vesāliyaṁ tiṇṇaṁ pākārānaṁ antare vicaranto satthu avaṇṇaṁ bhāsati.

Athāyasmā sāriputto piṇḍāya caranto tassevaṁ avaṇṇaṁ bhāsantassa sutvā piṇḍapātapaṭikkanto tamatthaṁ bhagavato ārocesi. Bhagavā: “Kodhano, sāriputta, sunakkhatto moghapuriso, kodhavasenevamāha, kodhavasenā pi pana ‘na so niyyāti takkarassa sammā dukkhakkhayāyā’ ti vadanto ajānitvā pi mayhaṁ guṇam-eva bhāsati. Na kho pana so moghapuriso mayhaṁ guṇaṁ [PTS 1.390] jānāti. Mayhañhi, sāriputta, cha abhiññā nāma atthi, ayam-pi me uttarimanussadhammo va. Dasabalañāṇāni atthi, catuvesārajjañāṇaṁ atthi, catuyoniparicchedakañāṇaṁ atthi, pañcagatiparicchedakañāṇaṁ atthi, ayam-pi me uttarimanussadhammo va. Evaṁ uttarimanussadhammasamannāgataṁ pana maṁ yo evaṁ vadeyya ‘natthi samaṇassa gotamassa uttarimanussadhammo’ ti, so taṁ vācaṁ appahāya taṁ cittaṁ appahāya taṁ diṭṭhiṁ appaṭinissajjitvā yathābhataṁ nikkhitto evaṁ niraye” ti evaṁ attano vijjamānaṁ uttarimanussadhammassa guṇaṁ kathetvā: “Sunakkhatto kira, sāriputta, korakkhattiyassa dukkarakārikāya micchātape pasanno, micchātape pasīdantena pana mayi eva pasīdituṁ vaṭṭati. Ahañhi ito ekanavutikappamatthake ‘atthi nu kho ettha sāro’ ti bāhirakaṁ micchātapaṁ vīmaṁsanto caturaṅgasamannāgataṁ brahmacariyavāsaṁ vasiṁ, tapassī sudaṁ homi paramatapassī, lūkho sudaṁ homi paramalūkho, jegucchī sudaṁ homi paramajegucchī, pavivitto sudaṁ homi paramapavivitto” ti vatvā therena yācito atītaṁ āhari.

Atīte ekanavutikappamatthake bodhisatto: “Bāhirakatapaṁ vīmaṁsissāmī” ti ājīvakapabbajjaṁ pabbajitvā acelako ahosi rajojalliko, pavivitto ahosi ekavihārī. Manusse disvā migo viya palāyi, mahāvikatibhojano ahosi, vacchakagomayādīni paribhuñji, appamādavihāratthāya araññe ekasmiṁ bhiṁsanake vanasaṇḍe vihāsi. Tasmim-pi viharanto himapātasamaye antaraṭṭhake rattiṁ vanasaṇḍā nikkhamitvā abbhokāse viharitvā sūriye uggate vanasaṇḍaṁ pavisati. So yathā rattiṁ abbhokāse himodakena tinto, tatheva divā vanasaṇḍato paggharantehi udakabindūhi temayi. Evaṁ ahorattaṁ sītadukkhaṁ anubhoti. Gimhānaṁ pana pacchime māse divā abbhokāse viharitvā rattiṁ vanasaṇḍaṁ pavisati. So yathā divā abbhokāse ātapena pariḷāhappatto, tatheva rattiṁ nivāte vanasaṇḍe pariḷāhaṁ pāpuṇāti, sarīrā sedadhārā muccanti. Athassa pubbe assutapubbā ayaṁ gāthā paṭibhāsi:

94. Sotatto sosinno ceva, eko bhiṁsanake vane,
Naggo na caggimāsīno, esanāpasuto munī ti.

Tattha [PTS 1.391] sotatto ti sūriyasantāpena suṭṭhu tatto. Sosinno ti himodakena susinno suṭṭhu tinto. Eko bhiṁsanake vane ti yattha paviṭṭhānaṁ yebhuyyena lomāni haṁsanti, tathārūpe bhiṁsanakevanasaṇḍe eko adutiyo va ahosinti dīpeti. Naggo na caggimāsīno ti naggo ca na ca aggimāsīno. Tathā sītena pīḷiyamāno pi neva nivāsanapārupanaṁ vā ādiyiṁ, na ca aggiṁ āgamma nisīdinti dīpeti. Esanāpasuto ti abrahmacariye pi tasmiṁ brahmacariyasaññī hutvā: “Brahmacariyamevetaṁ esanā gavesanā upāyo brahmalokassā” ti evaṁ tāya brahmacariyesanāya pasuto anuyutto ussukkaṁ āpanno ahosinti dasseti. Munīti: “Muni kho esa monatthāya paṭipanno” ti evaṁ lokena sambhāvito ahosinti dīpeti.

Evaṁ caturaṅgasamannāgataṁ brahmacariyaṁ caritvā bodhisatto maraṇakāle upaṭṭhitaṁ nirayanimittaṁ disvā: “Idaṁ vatasamādānaṁ niratthakan”-ti ñatvā taṅkhaṇaññeva taṁ laddhiṁ bhinditvā sammādiṭṭhiṁ gahetvā devaloke nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “ahaṁ tena samayena so ājīvako ahosin”-ti.

Lomahaṁsajātakavaṇṇanā catutthā

JA 95: Mahāsudassanajātakavaṇṇanā

Aniccā vata saṅkhārā ti idaṁ satthā parinibbānamañce nipanno ānandattherassa: “Mā, bhante, bhagavā imasmiṁ khuddakanagarake” tyādivacanaṁ (DN. 16.210) ārabbha kathesi. Tathāgate hi jetavane viharante sāriputtatthero kattikapuṇṇamāyaṁ nāḷakagāmake jātovarake parinibbāyi, mahāmoggallāno kattikamāsasseva kāḷapakkhaamāvasiyaṁ. Evaṁ parinibbute aggasāvakayuge: “Aham-pi kusinārāyaṁ parinibbāyissāmī” ti anupubbena cārikaṁ caramāno tattha gantvā yamakasālānamantare uttarasīsake mañcake anuṭṭhānaseyyāya nipajji. Atha naṁ āyasmā ānandatthero: “Mā, bhante, bhagavā imasmiṁ khuddakanagarake visame ujjaṅgalanagarake, sākhānagarake parinibbāyi, aññesaṁ campārājagahādīnaṁ mahānagarānaṁ aññatarasmiṁ bhagavā parinibbāyatū” ti yāci. Satthā: “Mā, ānanda, imaṁ ‘khuddakanagarakaṁ, ujjaṅgalanagarakaṁ sākhānagarakan’-ti vadehi, ahañhi pubbe sudassanacakkavattirājakāle imasmiṁ nagare vasiṁ, tadā idaṁ dvādasayojanikena ratanapākārena parikkhittaṁ [PTS 1.392] mahānagaraṁ ahosī” ti vatvā therena yācito atītaṁ āharanto mahāsudassanasuttaṁ (DN. 17.241) kathesi.

Tadā pana mahāsudassanaṁ sudhammapāsādā otaritvā avidūre sattaratanamaye tālavane paññattasmiṁ kappiyamañcake dakkhiṇena passena anuṭṭhānaseyyāya nipannaṁ disvā: “Imāni te, deva, caturāsīti nagarasahassāni kusāvatirājadhānippamukhāni, ettha chandaṁ karohī” ti subhaddāya deviyā vutte mahāsudassano: “Mā devi evaṁ avaca, atha kho ‘ettha chandaṁ vinehi, mā apekkhaṁ akāsī’ ti evaṁ maṁ ovadā” ti vatvā: “Kiṁkāraṇā, devā” ti pucchito: “Ajjāhaṁ kālakiriyaṁ karissāmī” ti. Atha naṁ devī rodamānā akkhīni puñchitvā kicchena kasirena tathā vatvā rodi paridevi. Sesā pi caturāsītisahassaitthiyo rodiṁsu parideviṁsu. Amaccādīsu pi eko pi adhivāsetuṁ nāsakkhi, sabbe pi rodiṁsu. Bodhisatto: “Alaṁ, bhaṇe, mā saddamakatthā” ti sabbe nivāretvā deviṁ āmantetvā: “Mā tvaṁ devi rodi, mā paridevi. Tilaphalamatto pi hi saṅkhāro nicco nāma natthi, sabbe pi aniccā bhedanadhammā evā” ti vatvā deviṁ ovadanto imaṁ gāthamāha.

95. Aniccā vata saṅkhārā, uppādavayadhammino,
Uppajjitvā nirujjhanti, tesaṁ vūpasamo sukho ti.

Tattha aniccā vata saṅkhārā ti bhadde subhaddādevi, yattakā kehici paccayehi samāgantvā katā khandhāyatanādayo saṅkhārā, sabbe te aniccā yeva nāma. Etesu hi rūpaṁ aniccaṁ . . . pe. . . viññāṇaṁ aniccaṁ. Cakkhu aniccaṁ . . . pe. . . dhammā aniccā. Yaṁkiñci saviññāṇakaṁ aviññāṇakaṁ ratanaṁ, sabbaṁ taṁ aniccam-eva. Iti: “Aniccā vata saṅkhārā” ti gaṇha. Kasmā? Uppādavayadhammino ti, sabbe hete uppādadhammino ceva vayadhammino ca uppajjanabhijjanasabhāvā yeva, tasmā: “Aniccā” ti veditabbā. Yasmā ca aniccā, tasmā uppajjitvā nirujjhanti, uppajjitvā ṭhitiṁ patvā pi nirujjhanti yeva. Sabbeva hete nibbattamānā uppajjanti nāma, bhijjamānā nirujjhanti nāma. Tesaṁ uppāde sati yeva ca ṭhiti nāma hoti, ṭhitiyā sati yeva bhaṅgo nāma hoti, na hi anuppannassa ṭhiti nāma [PTS 1.393], nā pi ṭhitaṁ abhijjanakaṁ nāma atthi. Iti sabbe pi saṅkhārā tīṇi lakkhaṇāni patvā tattha tattheva nirujjhanti, tasmā sabbepime aniccā khaṇikā ittarā adhuvā pabhaṅguno calitā samīritā anaddhaniyā payātā tāvakālikā nissārā, tāvakālikaṭṭhena māyāmarīcipheṇasadisā. Tesu bhadde subhaddādevi, kasmā sukhasaññaṁ uppādesi, evaṁ pana gaṇha tesaṁ vūpasamo sukho ti, sabbavaṭṭavūpasamanato tesaṁ vūpasamo nāma nibbānaṁ, tadevekaṁ ekantato sukhaṁ, tato aññaṁ sukhaṁ nāma natthīti.

Evaṁ mahāsudassano amatamahānibbānena desanāya kūṭaṁ gahetvā avasesassa pi mahājanassa: “Dānaṁ detha, sīlaṁ rakkhatha, uposathakammaṁ karothā” ti ovādaṁ datvā devalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā subhaddā devī rāhulamātā ahosi, pariṇāyakaratanaṁ rāhulo, sesaparisā buddhaparisā, mahāsudassano pana aham-eva ahosin”-ti.

Mahāsudassanajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 96: Telapattajātakavaṇṇanā

Samatittikaṁ anavasesakan-ti idaṁ satthā sumbharaṭṭhe sedakaṁ nāma nigamaṁ upanissāya aññatarasmiṁ vanasaṇḍe viharanto janapadakalyāṇisuttaṁ ārabbha kathesi. Tatra hi bhagavā:

“Seyyathā pi, bhikkhave, ‘janapadakalyāṇī janapadakalyāṇī’ ti kho, bhikkhave, mahājanakāyo sannipateyya, sā kho panassa janapadakalyāṇī paramapāsāvinī nacce, paramapāsāvinī gīte. ‘Janapadakalyāṇī naccati gāyatī’ ti kho, bhikkhave, bhiyyosomattāya mahājanakāyo sannipateyya. Atha puriso āgaccheyya jīvitukāmo amaritukāmo sukhakāmo dukkhapaṭikūlo. Tamenaṁ evaṁ vadeyya: “Ayaṁ te, ambho purisa, samatittiko telapatto antarena ca mahājanakāyassa antarena ca janapadakalyāṇiyā pariharitabbo, puriso ca taṁ ukkhittāsiko piṭṭhito piṭṭhito anubandhissati ‘yattheva naṁ thokam-pi chaḍḍessasi, tattheva te sīsaṁ pātessāmī” ti. “Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave, api nu so puriso amuṁ telapattaṁ amanasikaritvā bahiddhā pamādaṁ āhareyyā” ti? “No hetaṁ, bhante”. Upamā kho myāyaṁ, bhikkhave, [PTS 1.394] katā atthassa viññāpanāya. Ayamevettha attho: ‘samatittiko telapatto’ ti kho, bhikkhave, kāyagatāyetaṁ satiyā adhivacanaṁ. Tasmātiha, bhikkhave, evaṁ sikkhitabbaṁ ‘kāyagatā no sati bhāvitā bhavissati susamāraddhā’ ti evañhi vo, bhikkhave, sikkhitabban”-ti (SN. 5.386).

Idaṁ janapadakalyāṇisuttaṁ sātthaṁ sabyañjanaṁ kathesi.

Tatrāyaṁ saṅkhepattho: janapadakalyāṇī ti janapadamhi kalyāṇī uttamā chasarīradosarahitā pañcakalyāṇasamannāgatā. Sā hi yasmā nātidīghā, nātirassā, nātikisā, nātithūlā, nātikāḷā, nāccodātā, atikkantā mānusakavaṇṇaṁ, apattā dibbavaṇṇaṁ, tasmā chasarīradosarahitā. Chavikalyāṇaṁ, maṁsakalyāṇaṁ, nhārukalyāṇaṁ, aṭṭhikalyāṇaṁ, vayokalyāṇanti imehi pana pañcahi kalyāṇehi samannāgatattā pañcakalyāṇasamannāgatā nāma. Tassā hi āgantukobhāsakiccaṁ nāma natthi, attano sarīrobhāseneva dvādasahatthe ṭhāne ālokaṁ karoti, piyaṅgusāmā vā hoti suvaṇṇasāmā vā. Ayamassā chavikalyāṇatā. Cattāro panassā hatthapādā mukhapariyosānañca lākhārasaparikammakataṁ viya rattapavāḷarattakambalasadisaṁ hoti. Ayamassā maṁsakalyāṇatā. Vīsati nakhapattāni maṁsato amuttaṭṭhāne lākhārasapūritāni viya, muttaṭṭhāne khīradhārāsadisāni. Ayamassā nhārukalyāṇatā. Dvattiṁsa dantā suphusitā sudhotavajirapanti viya khāyanti. Ayamassā aṭṭhikalyāṇatā. Vīsativassasatikā pi pana samānā soḷasavassuddesikā viya hoti nibbalipalitā. Ayamassā vayokalyāṇatā.

Paramapāsāvinī ti ettha pana pasavanaṁ pasavo, pavattī ti attho. Pasavo eva pāsāvo, paramo pāsāvo paramapāsāvo, so assā atthīti paramapāsāvinī. Nacce ca gīte ca uttamappavatti seṭṭhakiriyā. Uttamam-eva naccaṁ naccati, gītañca gāyatīti vuttaṁ hoti.

Atha puriso āgaccheyyā ti na attano ruciyā āgaccheyya, ayaṁ panettha adhippāyo: athevaṁ mahājanamajjhe janapadakalyāṇiyā naccamānāya: “Sādhu sādhū” ti sādhukāresu aṅguliphoṭanesu celukkhepesu ca pavattamānesu taṁ pavattiṁ sutvā rājā bandhanāgārato ekaṁ corapurisaṁ pakkosāpetvā nigaḷāni chinditvā samatittikaṁ suparipuṇṇaṁ telapattaṁ tassa hatthe datvā ubhohi hatthehi daḷhaṁ gāhāpetvā ekaṁ asihatthaṁ purisaṁ āṇāpesi: “Etaṁ gahetvā janapadakalyāṇiyā samajjaṭṭhānaṁ gaccha. Yattheva cesa pamādaṁ āgamma ekam-pi telabinduṁ chaḍḍeti, tatthevassa sīsaṁ chindā” ti. So puriso asiṁ ukkhipitvā taṁ tajjento tattha nesi. So maraṇabhayatajjito jīvitukāmatāya pamādavasena taṁ amanasikaritvā sakim-pi akkhīni ummīletvā taṁ janapadakalyāṇiṁ na olokesi. Evaṁ bhūtapubbamevetaṁ vatthu, sutte pana parikappavasenetaṁ vuttanti veditabbaṁ.

Upamā kho myāyan-ti ettha pana telapattassa tāva kāyagatāsatiyā opammasaṁsandanaṁ katam-eva. Ettha pana rājā viya kammaṁ daṭṭhabbaṁ, asi viya kilesā, ukkhittāsikapuriso viya māro, telapattahattho puriso viya kāyagatāsatibhāvako vipassakayogāvacaro. Iti [PTS 1.395] bhagavā: “Kāyagatāsatiṁ bhāvetukāmena bhikkhunā telapattahatthena tena purisena viya satiṁ avissajjetvā appamattena kāyagatāsati bhāvetabbā” ti imaṁ suttaṁ āharitvā dassesi.

Bhikkhū imaṁ suttañca atthañca sutvā evamāhaṁsu: “dukkaraṁ, bhante, tena purisena kataṁ tathārūpiṁ janapadakalyāṇiṁ anoloketvā telapattaṁ ādāya gacchantenā” ti. Satthā: “Na, bhikkhave, tena dukkaraṁ kataṁ, sukaramevetaṁ. Kasmā? Ukkhittāsikena purisena santajjetvā nīyamānatāya. Yaṁ pana pubbe paṇḍitā appamādena satiṁ avissajjetvā abhisaṅkhataṁ dibbarūpam-pi indriyāni bhinditvā anoloketvāva gantvā rajjaṁ pāpuṇiṁsu, etaṁ dukkaran”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa rañño puttasatassa sabbakaniṭṭho hutvā nibbatti, so anupubbena viññutaṁ pāpuṇi. Tadā ca rañño gehe paccekabuddhā bhuñjanti, bodhisatto tesaṁ veyyāvaccaṁ karoti. So ekadivasaṁ cintesi: “Mama bahū bhātaro, lacchāmi nu kho ahaṁ imasmiṁ nagare kulasantakaṁ rajjaṁ, udāhu no” ti? Athassa etadahosi: “Paccekabuddhe pucchitvā jānissāmī” ti. So dutiyadivase paccekabuddhesu āgatesu dhamakaraṇaṁ ādāya pānīyaṁ parissāvetvā pāde dhovitvā telena makkhetvā tesaṁ antarakhajjakaṁ khāditvā nisinnakāle vanditvā ekamantaṁ nisinno tamatthaṁ pucchi. Atha naṁ te avocuṁ: kumāra, na tvaṁ imasmiṁ nagare rajjaṁ labhissasi, ito pana vīsayojanasatamatthake gandhāraraṭṭhe takkasilānagaraṁ nāma atthi, tattha gantuṁ sakkonto ito sattame divase rajjaṁ lacchasi. Antarāmagge pana mahāvattaniaṭaviyaṁ paripantho atthi, taṁ aṭaviṁ pariharitvā gacchantassa yojanasatiko maggo hoti, ujukaṁ gacchantassa paññāsa yojanāni honti. So hi amanussakantāro nāma. Tattha yakkhiniyo antarāmagge gāme ca sālāyo ca māpetvā upari suvaṇṇatārakavicittavitānaṁ mahārahaseyyaṁ paññāpetvā nānāvirāgapaṭasāṇiyo parikkhipitvā dibbālaṅkārehi attabhāvaṁ maṇḍetvā sālāsu nisīditvā āgacchante purise madhurāhi vācāhi [PTS 1.396] saṅgaṇhitvā: “Kilantarūpā viya paññāyatha, idhāgantvā nisīditvā pānīyaṁ pivitvā gacchathā” ti pakkositvā āgatāgatānaṁ āsanāni datvā attano rūpalīlāvilāsehi palobhetvā kilesavasike katvā attanā saddhiṁ ajjhācāre kate tattheva ne lohitena paggharantena khāditvā jīvitakkhayaṁ pāpenti. Rūpagocaraṁ sattaṁ rūpeneva gaṇhanti, saddagocaraṁ madhurena gītavāditasaddena, gandhagocaraṁ dibbagandhehi, rasagocaraṁ dibbena nānaggarasabhojanena, phoṭṭhabbagocaraṁ ubhatolohitakūpadhānehi dibbasayanehi gaṇhanti. Sace indriyāni bhinditvā tā anoloketvā satiṁ paccupaṭṭhāpetvā gamissasi, sattame divase tattha rajjaṁ lacchasīti.

Bodhisatto: “Hotu, bhante, tumhākaṁ ovādaṁ gahetvā kiṁ tā olokessāmī” ti paccekabuddhehi parittaṁ kārāpetvā parittavālukañceva parittasuttañca ādāya paccekabuddhe ca mātāpitaro ca vanditvā nivesanaṁ gantvā attano purise āha: “ahaṁ takkasilāyaṁ rajjaṁ gahetuṁ gacchāmi, tumhe idheva tiṭṭhathā” ti. Atha naṁ pañca janā āhaṁsu: “Mayam-pi anugacchāmā” ti. “Na sakkā tumhehi anugantuṁ, antarāmagge kira yakkhiniyo rūpādigocare manusse evañcevañca rūpādīhi palobhetvā gaṇhanti, mahā paripantho, ahaṁ pana attānaṁ takketvā gacchāmī” ti. “Kiṁ pana, deva, mayaṁ tumhehi saddhiṁ gacchantā attano piyāni rūpādīni olokessāma, mayam-pi tatheva gamissāmā” ti. Bodhisatto: “Tena hi appamattā hothā” ti te pañca jane ādāya maggaṁ paṭipajji.

Yakkhiniyo gāmādīni māpetvā nisīdiṁsu. Tesu rūpagocaro puriso tā yakkhiniyo oloketvā rūpārammaṇe paṭibaddhacitto thokaṁ ohīyi. Bodhisatto: “Kiṁ bho, thokaṁ ohīyasī” ti āha. “Deva, pādā me rujjanti, thokaṁ sālāyaṁ nisīditvā āgacchāmī” ti. “Ambho, etā yakkhiniyo, mā kho patthesī” ti. “Yaṁ hoti, taṁ hotu, na sakkomi, devā” ti. “Tena hi paññāyissasī” ti itare cattāro ādāya agamāsi. So pi rūpagocarako tāsaṁ santikaṁ agamāsi. Tā attanā saddhiṁ [PTS 1.397] ajjhācāre kate taṁ tattheva jīvitakkhayaṁ pāpetvā purato gantvā aññaṁ sālaṁ māpetvā nānātūriyāni gahetvā gāyamānā nisīdiṁsu, tattha saddagocarako ohīyi. Purimanayeneva tam-pi khāditvā purato gantvā nānappakāre gandhakaraṇḍake pūretvā āpaṇaṁ pasāretvā nisīdiṁsu, tattha gandhagocarako ohīyi. Tam-pi khāditvā purato gantvā nānaggarasānaṁ dibbabhojanānaṁ bhājanāni pūretvā odanikāpaṇaṁ pasāretvā nisīdiṁsu, tattha rasagocarako ohīyi. Tam-pi khāditvā purato gantvā dibbasayanāni paññāpetvā nisīdiṁsu, tattha phoṭṭhabbagocarako ohīyi. Tam-pi khādiṁsu, bodhisatto ekako va ahosi.

Athekā yakkhinī: “Atikharamanto vatāyaṁ, ahaṁ taṁ khāditvāva nivattissāmī” ti bodhisattassa pacchato pacchato agamāsi. Aṭaviyā parabhāge vanakammikādayo yakkhiniṁ disvā: “Ayaṁ te purato gacchanto puriso kiṁ hotī” ti pucchiṁsu. “Komārasāmiko me, ayyā” ti. “Ambho, ayaṁ evaṁ sukumālā pupphadāmasadisā suvaṇṇavaṇṇā kumārikā attano kulaṁ chaḍḍetvā bhavantaṁ takketvā nikkhantā, kasmā etaṁ akilametvā ādāya na gacchasī” ti? “Nesā, ayyā, mayhaṁ pajāpati, yakkhinī esā, etāya me pañca manussā khāditā” ti. “Ayyā, purisā nāma kuddhakāle attano pajāpatiyo yakkhiniyo pi karonti petiniyopī” ti. Sā gacchamānā gabbhinivaṇṇaṁ dassetvā puna sakiṁ vijātavaṇṇaṁ katvā puttaṁ aṅkena ādāya bodhisattaṁ anubandhi, diṭṭhadiṭṭhā purimanayeneva pucchanti. Bodhisatto pi tatheva vatvā gacchanto takkasilaṁ pāpuṇi. Sā puttaṁ antaradhāpetvā ekikāva anubandhi. Bodhisatto nagaradvāraṁ gantvā ekissā sālāya nisīdi. Sā bodhisattassa tejena pavisituṁ asakkontī dibbarūpaṁ māpetvā sālādvāre aṭṭhāsi.

Tasmiṁ samaye takkasilarājā uyyānaṁ gacchanto taṁ disvā paṭibaddhacitto hutvā: “Gaccha, imissā sassāmikaassāmikabhāvaṁ jānāhī” ti [PTS 1.398] manussaṁ pesesi. So taṁ upasaṅkamitvā: “Sassāmikāsī” ti pucchi. “Āma, ayya, ayaṁ me sālāya nisinno sāmiko” ti. Bodhisatto: “Nesā mayhaṁ pajāpati, yakkhinī esā, etāya me pañca manussā khāditā” ti āha. Sāpi: “Purisā nāma ayyā kuddhakāle yaṁ icchanti, taṁ vadantī” ti āha. So ubhinnam-pi vacanaṁ rañño ārocesi. Rājā: “Assāmikabhaṇḍaṁ nāma rājasantakaṁ hotī” ti yakkhiniṁ pakkosāpetvā ekahatthipiṭṭhe nisīdāpetvā nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā pāsādaṁ abhiruyha taṁ aggamahesiṭṭhāne ṭhapesi.

So nhātavilitto sāyamāsaṁ bhuñjitvā sirīsayanaṁ abhiruhi. Sā pi yakkhinī attano upakappanakaṁ āhāraṁ āharitvā alaṅkatapaṭiyattā sirisayane raññā saddhiṁ nipajjitvā rañño rativasena sukhaṁ samappitassa nipannakāle ekena passena parivattitvā parodi. Atha naṁ rājā: “Kiṁ, bhadde, rodasī” ti pucchi. “Deva, ahaṁ tumhehi magge disvā ānītā, tumhākañca gehe bahū itthiyo, ahaṁ sapattīnaṁ antare vasamānā kathāya uppannāya ‘ko tuyhaṁ mātaraṁ vā pitaraṁ vā gottaṁ vā jātiṁ vā jānāti, tvaṁ antarāmagge disvā ānītā nāmā’ ti sīse gahetvā nippīḷiyamānā viya maṅku bhavissāmi. Sace tumhe sakalarajje issariyañca āṇañca mayhaṁ dadeyyātha, koci mayhaṁ cittaṁ kopetvā kathetuṁ na sakkhissatī” ti. “Bhadde, mayhaṁ sakalaraṭṭhavāsino na kiñci honti, nāhaṁ etesaṁ sāmiko. Ye pana rājāṇaṁ kopetvā akattabbaṁ karonti, tesaññevāhaṁ sāmiko. Iminā kāraṇena na sakkā tuyhaṁ sakalaraṭṭhe vā nagare vā issariyañca āṇañca dātun”-ti. “Tena hi, deva, sace raṭṭhe vā nagare vā āṇaṁ dātuṁ na sakkotha, antonivesane antovaḷañjanakānaṁ upari mama vasaṁ vattanatthāya āṇaṁ dethā” ti. Rājā dibbaphoṭṭhabbena baddho tassā vacanaṁ atikkamituṁ asakkonto: “Sādhu, bhadde, antovaḷañjanakesu tuyhaṁ āṇaṁ dammi, tvaṁ ete attano vase vattāpehī” ti [PTS 1.399] āha. Sā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā rañño niddaṁ okkantakāle yakkhanagaraṁ gantvā yakkhe pakkositvā attanā rājānaṁ jīvitakkhayaṁ pāpetvā aṭṭhimattaṁ sesetvā sabbaṁ nhārucammamaṁsalohitaṁ khādi, avasesā yakkhā mahādvārato paṭṭhāya antonivesane kukkuṭakukkure ādiṁ katvā sabbe khāditvā aṭṭhimattasese akaṁsu.

Punadivase dvāraṁ yathāpihitam-eva disvā manussā pharasūhi kavāṭāni koṭṭetvā anto pavisitvā sabbaṁ nivesanaṁ aṭṭhikaparikiṇṇaṁ disvā: “Saccaṁ vata so puriso āha ‘nāyaṁ mayhaṁ pajāpati, yakkhinī esā’ ti. Rājā pana kiñci ajānitvā taṁ gahetvā attano bhariyaṁ akāsi, sā yakkhe pakkositvā sabbaṁ janaṁ khāditvā gatā bhavissatī” ti āhaṁsu. Bodhisatto pi taṁ divasaṁ tassā yeva sālāyaṁ parittavālukaṁ sīse katvā parittasuttañca parikkhipitvā khaggaṁ gahetvā ṭhitako va aruṇaṁ uṭṭhāpesi. Manussā sakalarājanivesanaṁ sodhetvā haritūpalittaṁ katvā upari gandhehi vilimpitvā pupphāni vikiritvā pupphadāmāni osāretvā dhūmaṁ datvā navamālā bandhitvā sammantayiṁsu: “Ambho, yo puriso dibbarūpaṁ māpetvā pacchato āgacchantiṁ yakkhiniṁ indriyāni bhinditvā olokanamattam-pi na akāsi, so ativiya uḷārasatto dhitimā ñāṇasampanno, tādise purise rajjaṁ anusāsante sabbaraṭṭhaṁ sukhitaṁ bhavissati, taṁ rājānaṁ karomā” ti. Atha sabbe amaccā ca nāgarā ca ekacchandā hutvā bodhisattaṁ upasaṅkamitvā: “Deva, tumhe imaṁ rajjaṁ kārethā” ti nagaraṁ pavesetvā ratanarāsimhi ṭhapetvā abhisiñcitvā takkasilarājānaṁ akaṁsu. So cattāri agatigamanāni vajjetvā dasa rājadhamme akopetvā dhammena rajjaṁ kārento dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ atītaṁ āharitvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

96. Samatittikaṁ [PTS 1.400] anavasesakaṁ, telapattaṁ yathā parihareyya,
Evaṁ sacittamanurakkhe, patthayāno disaṁ agatapubban-ti.

Tattha samatittikan-ti antomukhavaṭṭilekhaṁ pāpetvā samabharitaṁ. Anavasesakan-ti anavasiñcanakaṁ aparissāvanakaṁ katvā. Telapattan-ti pakkhittatilatelapattaṁ. Parihareyyā ti hareyya, ādāya gaccheyya. Evaṁ sacittamanurakkhe ti taṁ telabharitaṁ pattaṁ viya attano cittaṁ kāyagatāsatiyā gocare ceva sampayuttasatiyā cāti ubhinnaṁ antare pakkhipitvā yathā muhuttam-pi bahiddhā gocare na vikkhipati, tathā paṇḍito yogāvacaro rakkheyya gopeyya. Kiṁkāraṇā? Etassa hi:

Dunniggahassa lahuno, yatthakāmanipātino,
Cittassa damatho sādhu, cittaṁ dantaṁ sukhāvahan-ti. (Dhp. 35).

Tasmā:

Sududdasaṁ sunipuṇaṁ, yatthakāmanipātinaṁ,
Cittaṁ rakkhetha medhāvī, cittaṁ guttaṁ sukhāvahaṁ. (Dhp. 36).

Idañhi:

Dūraṅgamaṁ ekacaraṁ, asarīraṁ guhāsayaṁ,
Ye cittaṁ saṁyamessanti, mokkhanti mārabandhanā. (Dhp. 37).

Itarassa pana:

Anavaṭṭhitacittassa, saddhammaṁ avijānato,
Pariplavapasādassa, paññā na paripūrati. (Dhp. 38).

Thirakammaṭṭhānasahāyassa pana:

Anavassutacittassa, ananvāhatacetaso,
Puññapāpapahīnassa, natthi jāgarato bhayaṁ. (Dhp. 39).

Tasmā etaṁ:

Phandanaṁ capalaṁ cittaṁ, dūrakkhaṁ dunnivārayaṁ,
Ujuṁ karoti medhāvī, usukāro va tejanaṁ. (Dhp. 33).

Evaṁ [PTS 1.401] ujuṁ karonto sacittamanurakkhe.

Patthayāno disaṁ agatapubban-ti imasmiṁ kāyagatāsatikammaṭṭhāne kammaṁ ārabhitvā anamatagge saṁsāre agatapubbaṁ disaṁ patthento pihento vuttanayena sakaṁ cittaṁ rakkheyyā ti attho. Kā panesā disā nāma?:

Mātāpitā disā pubbā, ācariyā dakkhiṇā disā,
Puttadārā disā pacchā, mittāmaccā ca uttarā.

Dāsakammakarā heṭṭhā, uddhaṁ samaṇabrāhmaṇā,
Etā disā namasseyya, alamatto kule gihī ti. (DN. 31.273).

Ettha tāva puttadārādayo: “Disā” ti vuttā.

Disā catasso vidisā catasso, uddhaṁ adho dasa disā imāyo,
Katamaṁ disaṁ tiṭṭhati nāgarājā, yamaddasā supine chabbisāṇan-ti. (JA. 514.104).

Ettha puratthimādibhedā disāva: “Disā” ti vuttā.

Agārino annadapānavatthadā, avhāyikā tam-pi disaṁ vadanti,
Esā disā paramā setaketu, yaṁ patvā dukkhī sukhino bhavantī ti. (JA. 377.9).

Ettha pana nibbānaṁ: “Disā” ti vuttaṁ. Idhā pi tadeva adhippetaṁ. Tañhi: “Khayaṁ virāgan”-ti ādīhi dissati apadissati, tasmā: “Disā” ti vuccati. Anamatagge pana saṁsāre kenaci bālaputhujjanena supinena pi agatapubbatāya agatapubbā disā nāmāti vuttaṁ. Taṁ patthayantena kāyagatāsatiyā yogo karaṇīyoti.

Evaṁ satthā nibbānena desanāya kūṭaṁ gahetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājaparisā buddhaparisā ahosi, rajjappattakumāro pana aham-eva ahosin”-ti.

Telapattajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 97: Nāmasiddhijātakavaṇṇanā

Jīvakañca mataṁ disvā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ nāmasiddhikaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Eko kira kulaputto nāmena pāpako nāma. So sāsane uraṁ datvā pabbajito bhikkhūhi [PTS 1.402] “ehāvuso, pāpaka, tiṭṭhāvuso, pāpakā” ti vuccamāno cintesi: “Loke pāpakaṁ nāma lāmakaṁ kāḷakaṇṇibhūtaṁ vuccati, aññaṁ maṅgalapaṭisaṁyuttaṁ nāmaṁ āharāpessāmī” ti. So ācariyupajjhāye upasaṅkamitvā: “Bhante, mayhaṁ nāmaṁ avamaṅgalaṁ, aññaṁ me nāmaṁ karothā” ti āha. Atha naṁ te evamāhaṁsu: “āvuso, nāmaṁ nāma paṇṇattimattaṁ, nāmena kāci atthasiddhi nāma natthi, attano nāmeneva santuṭṭho hohī” ti. So punappunaṁ yāci yeva. Tassāyaṁ nāmasiddhikabhāvo bhikkhusaṅghe pākaṭo jāto. Athekadivasaṁ dhammasabhāyaṁ sannisinnā bhikkhū kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asuko kira bhikkhu nāmasiddhiko maṅgalaṁ nāmaṁ āharāpetī” ti. Atha satthā dhammasabhaṁ āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, so idāneva, pubbe pi nāmasiddhikoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte takkasilāyaṁ bodhisatto disāpāmokkho ācariyo hutvā pañca māṇavakasatāni mante vācesi. Tasseko māṇavo pāpako nāma nāmena. So: “Ehi, pāpaka, yāhi, pāpakā” ti vuccamāno cintesi: “Mayhaṁ nāmaṁ avamaṅgalaṁ, aññaṁ nāmaṁ āharāpessāmī” ti. So ācariyaṁ upasaṅkamitvā: “Ācariya, mayhaṁ nāmaṁ avamaṅgalaṁ, aññaṁ me nāmaṁ karothā” ti āha. Atha naṁ ācariyo avoca: “Gaccha, tāta, janapadacārikaṁ caritvā attano abhirucitaṁ ekaṁ maṅgalanāmaṁ gahetvā ehi, āgatassa te nāmaṁ parivattetvā aññaṁ nāmaṁ karissāmī” ti. So: “Sādhū” ti pātheyyaṁ gahetvā nikkhanto gāmena gāmaṁ caranto ekaṁ nagaraṁ pāpuṇi. Tattha ceko puriso kālakato jīvako nāma nāmena. So taṁ ñātijanena āḷāhanaṁ nīyamānaṁ disvā: “Kiṁ nāmako esa puriso” ti pucchi. “Jīvako nāmeso” ti. “Jīvako pi maratī” ti? “Jīvako pi marati, ajīvako pi marati, nāmaṁ nāma paṇṇattimattaṁ, tvaṁ bālo maññe” ti. So taṁ kathaṁ sutvā nāme majjhatto hutvā antonagaraṁ pāvisi.

Athekaṁ dāsiṁ bhatiṁ adadamānaṁ sāmikā dvāre nisīdāpetvā rajjuyā paharanti, tassā ca: “Dhanapālī” ti nāmaṁ hoti. So antaravīthiyā [PTS 1.403] gacchanto taṁ pothiyamānaṁ disvā: “Kasmā imaṁ pothethā” ti pucchi. “Bhatiṁ dātuṁ na sakkotī” ti. “Kiṁ panassā nāman”-ti? “Dhanapālī nāmā” ti. Nāmena dhanapālī samānā pi bhatimattaṁ dātuṁ na sakkotīti dhanapāliyo pi adhanapāliyo pi duggatā honti, nāmaṁ nāma paṇṇattimattaṁ, tvaṁ bālo maññeti. So nāme majjhattataro hutvā nagarā nikkhamma maggaṁ paṭipanno antarāmagge maggamūḷhapurisaṁ disvā: “Ambho kiṁ karonto vicarasī” ti pucchi. “Maggamūḷhomhi, sāmī” ti. “Kiṁ pana te nāman”-ti? “Panthako nāmā” ti. “Panthako pi maggamūḷho hotī” ti? “Panthako pi apanthako pi maggamūḷho hoti, nāmaṁ nāma paṇṇattimattaṁ tvaṁ pana bālo maññeti”. So nāme atimajjhatto hutvā bodhisattassa santikaṁ gantvā: “Kiṁ, tāta, nāmaṁ rocetvā āgatosī” ti vutte: “Ācariya, jīvakā pi nāma maranti ajīvakā pi, dhanapāliyo pi duggatā honti adhanapāliyo pi, panthakā pi maggamūḷhā honti apanthakā pi, nāmaṁ nāma paṇṇattimattaṁ, nāmena siddhi natthi, kammeneva siddhi. Alaṁ mayhaṁ aññena nāmena, tadeva me nāmaṁ hotū” ti āha. Bodhisatto tena diṭṭhañca katañca saṁsandetvā imaṁ gāthamāha.

97. Jīvakañca mataṁ disvā, dhanapāliñca duggataṁ,
Panthakañca vane mūḷhaṁ, pāpako punarāgato ti.

Tattha punarāgato ti imāni tīṇi kāraṇāni disvā puna āgato, ra-kāro sandhivasena vutto.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa nāmasiddhikoyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā nāmasiddhiko idāni pi nāmasiddhiko yeva, ācariyaparisā buddhaparisā, ācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Nāmasiddhijātakavaṇṇanā sattamā

JA 98: Kūṭavāṇijajātakavaṇṇanā

Sādhu [PTS 1.404] kho paṇḍito nāmā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kūṭavāṇijaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyañhi dve janā ekato vaṇijjaṁ karontā bhaṇḍaṁ sakaṭenādāya janapadaṁ gantvā laddhalābhā paccāgamiṁsu. Tesu kūṭavāṇijo cintesi: “Ayaṁ bahū divase dubbhojanena dukkhaseyyāya kilanto, idāni attano ghare nānaggarasehi yāvadatthaṁ subhojanaṁ bhuñjitvā ajīrakena marissati. Athāhaṁ imaṁ bhaṇḍaṁ tayo koṭṭhāse katvā ekaṁ tassa dārakānaṁ dassāmi, dve koṭṭhāse attanā gahessāmī” ti. So: “Ajja bhājessāma, sve bhājessāmā” ti bhaṇḍaṁ bhājetuṁ na icchi. Atha naṁ paṇḍitavāṇijo akāmakaṁ nippīḷetvā bhājāpetvā vihāraṁ gantvā satthāraṁ vanditvā katapaṭisanthāro: “Atipapañco te kato, idhāgantvā pi cirena buddhupaṭṭhānaṁ āgatosī” ti vutte taṁ pavattiṁ bhagavato ārocesi. Satthā: “Na kho so, upāsaka, idāneva kūṭavāṇijo, pubbe pi kūṭavāṇijo yeva. Idāni pana taṁ vañcetukāmo jāto, pubbe paṇḍite pi vañcetuṁ ussahī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bārāṇasiyaṁ vāṇijakule nibbatti, nāmaggahaṇadivase cassa: “Paṇḍito” ti nāmaṁ akaṁsu. So vayappatto aññena vāṇijena saddhiṁ ekato hutvā vaṇijjaṁ karoti, tassa: “Atipaṇḍito” ti nāmaṁ ahosi. Te bārāṇasito pañcahi sakaṭasatehi bhaṇḍaṁ ādāya janapadaṁ gantvā vaṇijjaṁ katvā laddhalābhā puna bārāṇasiṁ āgamiṁsu. Atha nesaṁ bhaṇḍabhājanakāle atipaṇḍito āha: “Mayā dve koṭṭhāsā laddhabbā” ti. “Kiṁkāraṇā” ti? “Tvaṁ paṇḍito, ahaṁ atipaṇḍito. Paṇḍito ekaṁ laddhuṁ arahati, atipaṇḍito dve” ti. “Nanu amhākaṁ dvinnaṁ bhaṇḍamūlakam-pi goṇādayo pi samasamā yeva, tvaṁ kasmā dve koṭṭhāse laddhuṁ arahasī” ti. “Atipaṇḍitabhāvenā” ti. Evaṁ te kathaṁ vaḍḍhetvā kalahaṁ akaṁsu.

Tato atipaṇḍito: “Attheko upāyo” ti cintetvā attano pitaraṁ ekasmiṁ susirarukkhe [PTS 1.405] pavesetvā: “Tvaṁ amhesu āgatesu ‘atipaṇḍito dve koṭṭhāse laddhuṁ arahatī’ ti vadeyyāsī” ti vatvā bodhisattaṁ upasaṅkamitvā: “Samma, mayhaṁ dvinnaṁ koṭṭhāsānaṁ yuttabhāvaṁ vā ayuttabhāvaṁ vā esā rukkhadevatā jānāti, ehi, taṁ pucchissāmā” ti taṁ tattha netvā: “Ayye rukkhadevate, amhākaṁ aṭṭaṁ pacchindā” ti āha. Athassa pitā saraṁ parivattetvā: “Tena hi kathethā” ti āha. “Ayye, ayaṁ paṇḍito, ahaṁ atipaṇḍito. Amhehi ekato vohāro kato, tattha kena kiṁ laddhabbanti. Paṇḍitena eko koṭṭhāso, atipaṇḍitena pana dve koṭṭhāsā laddhabbā” ti. Bodhisatto evaṁ vinicchitaṁ aṭṭaṁ sutvā: “Idāni devatābhāvaṁ vā adevatābhāvaṁ vā jānissāmī” ti palālaṁ āharitvā susiraṁ pūretvā aggiṁ adāsi, atipaṇḍitassa pitā jālāya phuṭṭhakāle aḍḍhajjhāmena sarīrena upari āruyha sākhaṁ gahetvā olambanto bhūmiyaṁ patitvā imaṁ gāthamāha.

98. Sādhu kho paṇḍito nāma, na tveva atipaṇḍito,
Atipaṇḍitena puttena, manamhi upakūḷito ti.

Tattha sādhu kho paṇḍito nāmā ti imasmiṁ loke paṇḍiccena samannāgato kāraṇākāraṇaññū puggalo sādhu sobhano. Atipaṇḍito ti nāmamattena atipaṇḍito kūṭapuriso na tveva varaṁ. Manamhi upakūḷito ti thokenamhi jhāmo, aḍḍhajjhāmako va muttoti attho. Te ubho pi majjhe bhinditvā samaññeva koṭṭhāsaṁ gaṇhitvā yathākammaṁ gatā.

Satthā: “Pubbe pi esa kūṭavāṇijoyevā” ti imaṁ atītaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kūṭavāṇijo paccuppanne pi kūṭavāṇijo yeva, paṇḍitavāṇijo pana aham-eva ahosin”-ti.

Kūṭavāṇijajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 99: Parosahassajātakavaṇṇanā

Parosahassam-pi samāgatānan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto puthujjanapucchāpañcakaṁ ārabbha kathesi [PTS 1.406]. Vatthu sarabhajātake (JA. 483) āvi bhavissati. Ekasmiṁ pana samaye bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannipatitvā: “Āvuso, dasabalena saṁkhittena kathitaṁ dhammasenāpati sāriputto vitthārena byākāsī” ti therassa guṇaṁ kathayamānā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, sāriputto idāneva mayā saṁkhittena bhāsitaṁ vitthārena byākaroti, pubbe pi byākāsiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto udiccabrāhmaṇakule nibbattitvā takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā kāme pahāya isipabbajjaṁ pabbajitvā pañcābhiññā aṭṭha samāpattiyo nibbattetvā himavante vihāsi. Parivāro pissa pañca tāpasasatāni ahesuṁ. Athassa jeṭṭhantevāsiko vassārattasamaye upaḍḍhaṁ isigaṇaṁ ādāya loṇambilasevanatthāya manussapathaṁ agamāsi. Tadā bodhisattassa kālakiriyāsamayo jāto. Atha naṁ antevāsikā: “Ācariya, kataro vo guṇo laddho” ti adhigamaṁ pucchiṁsu. So: “Natthi kiñcī” ti vatvā ābhassarabrahmaloke nibbatti. Bodhisattā hi arūpasamāpattilābhino hutvā pi abhabbaṭṭhānattā āruppe na nibbattanti. Antevāsikā: “Ācariyassa adhigamo natthī” ti āḷāhane sakkāraṁ na kariṁsu.

Jeṭṭhantevāsiko āgantvā: “Kahaṁ ācariyo” ti pucchitvā: “Kālakato” ti sutvā: “Api ācariyaṁ adhigamaṁ pucchitthā” ti āha. “Āma, pucchimhā” ti. “Kiṁ kathesī” ti? “Natthi kiñcīti tena vuttaṁ, athassa amhehi sakkāro na kato” ti āhaṁsu. Jeṭṭhantevāsiko: “Tumhe ācariyassa vacanatthaṁ na jānātha, ākiñcaññāyatanasamāpattilābhī ācariyo” ti āha. Te tasmiṁ punappunaṁ kathente pi na saddahiṁsu. Bodhisatto taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Andhabālā mama jeṭṭhantevāsikassa vacanaṁ na saddahanti. Imaṁ tesaṁ kāraṇaṁ pākaṭaṁ karissāmī” ti brahmalokā āgantvā assamapadamatthake mahantenānubhāvena ākāse ṭhatvā jeṭṭhantevāsikassa paññānubhāvaṁ vaṇṇento imaṁ gāthamāha.

99. Parosahassam-pi [PTS 1.407] samāgatānaṁ, kandeyyuṁ te vassasataṁ apaññā,
Eko va seyyo puriso sapañño, yo bhāsitassa vijānā ti atthan-ti.

Tattha parosahassampī ti atirekasahassam pi. Samāgatānan-ti sannipatitānaṁ bhāsitassa atthaṁ jānituṁ asakkontānaṁ bālānaṁ. Kandeyyuṁ te vassasataṁ apaññā ti te evaṁ samāgatā apaññā ime bālatāpasā viya vassasatam-pi vassasahassam-pi rodeyyuṁ parideveyyuṁ, rodamānā pi pana atthaṁ vā kāraṇaṁ vā neva jāneyyunti dīpeti. Eko va seyyo puriso sapañño ti evarūpānaṁ bālānaṁ parosahassato pi eko paṇḍitapuriso va seyyo varataroti attho. Kīdiso sapaññoti? Yo bhāsitassa vijānā ti atthaṁ ayaṁ jeṭṭhantevāsiko viyāti.

Evaṁ mahāsatto ākāse ṭhito va dhammaṁ desetvā tāpasagaṇaṁ bujjhāpetvā brahmalokam-eva gato. Te pi tāpasā jīvitapariyosāne brahmalokaparāyaṇā ahesuṁ.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā jeṭṭhantevāsiko sāriputto ahosi, mahābrahmā pana aham-eva ahosin”-ti.

Parosahassajātakavaṇṇanā navamā

JA 100: Asātarūpajātakavaṇṇanā

Asātaṁ sātarūpenā ti idaṁ satthā kuṇḍiyanagaraṁ upanissāya kuṇḍadhānavane viharanto koliyarājadhītaraṁ suppavāsaṁ upāsikaṁ ārabbha kathesi. Sā hi tasmiṁ samaye satta vassāni kucchinā gabbhaṁ pariharitvā sattāhaṁ mūḷhagabbhā ahosi, adhimattā vedanā pavattiṁsu. Sā evaṁ adhimattavedanābhibhūtāpi: “Sammāsambuddho vata so bhagavā, yo evarūpassa dukkhassa pahānāya dhammaṁ deseti. Suppaṭipanno vata tassa bhagavato sāvakasaṅgho, yo evarūpassa dukkhassa pahānāya paṭipanno. Susukhaṁ vata nibbānaṁ, yattheva rūpaṁ dukkhaṁ natthī” ti (Ud. 18) imehi tīhi vitakkehi adhivāsesi. Sā sāmikaṁ pakkosetvā tañca attano pavattiṁ vandanasāsanañca ārocetuṁ satthu santikaṁ pesesi. Satthā vandanasāsanaṁ sutvāva: “Sukhinī [PTS 1.408] hotu suppavāsā koliyadhītā, sukhinī arogā arogaṁ puttaṁ vijāyatū” ti āha. Saha vacaneneva pana bhagavato suppavāsā koliyadhītā sukhinī arogā arogaṁ puttaṁ vijāyi. Athassā sāmiko gehaṁ gantvā taṁ vijātaṁ disvā: “Acchariyaṁ vata, bho” ti ativiya tathāgatassa ānubhāvena acchariyabbhutacittajāto ahosi.

Suppavāsā pi puttaṁ vijāyitvā sattāhaṁ buddhappamukhassa saṅghassa dānaṁ dātukāmā puna nimantanatthāya taṁ pesesi. Tena kho pana samayena mahāmoggallānassa upaṭṭhākena buddhappamukho saṅgho nimantito hoti. Satthā suppavāsāya dānassa okāsadānatthāya theraṁ tassa santikaṁ pesetvā taṁ saññāpetvā sattāhaṁ tassā dānaṁ paṭiggahesi saddhiṁ bhikkhusaṅghena. Sattame pana divase suppavāsā puttaṁ sīvalikumāraṁ maṇḍetvā satthārañceva bhikkhusaṅghañca vandāpesi. Tasmiṁ paṭipāṭiyā sāriputtattherassa santikaṁ nīte thero tena saddhiṁ: “Kacci te, sīvali, khamanīyan”-ti paṭisanthāramakāsi. So: “Kuto me, bhante, sukhaṁ, svāhaṁ satta vassāni lohitakumbhiyaṁ vasin”-ti therena saddhiṁ evarūpaṁ kathaṁ kathesi. Suppāvāsā tassa vacanaṁ sutvā: “Sattāhajāto me putto anubuddhena dhammasenāpatinā saddhiṁ mantetī” ti somanassappattā ahosi. Satthā: “Api nu suppavāse aññe pi evarūpe putte icchasī” ti āha. “Sace, bhante, evarūpe aññe satta putte labheyyaṁ, iccheyyamevāhan”-ti. Satthā udānaṁ udānetvā anumodanaṁ katvā pakkāmi. Sīvalikumāro pi kho sattavassikakāle yeva sāsane uraṁ datvā pabbajitvā paripuṇṇavasso upasampadaṁ labhitvā puññavā lābhaggappatto hutvā pathaviṁ unnādetvā arahattaṁ patvā puññavantānaṁ antare etadaggaṭṭhānaṁ pāpuṇi.

Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannipatitvā: “Āvuso, sīvalitthero nāma evarūpo mahāpuñño patthitapatthano pacchimabhavikasatto satta vassāni lohitakumbhiyaṁ vasitvā sattāhaṁ mūḷhagabbhabhāvaṁ āpajji, aho mātāputtā mahantaṁ dukkhaṁ anubhaviṁsu, kiṁ nu kho kammaṁ akaṁsū” ti kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ. Satthā tatthāgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Bhikkhave, sīvalino mahāpuññato va satta vassāni [PTS 1.409] lohitakumbhiyaṁ nivāso ca sattāhaṁ mūḷhagabbhabhāvappatti ca attanā katakammamūlakāva, suppavāsāya pi satta vassāni kucchinā gabbhapariharaṇadukkhañca sattāhaṁ mūḷhagabbhadukkhañca attanā katakammamūlakamevā” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchismiṁ paṭisandhiṁ gaṇhitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā pitu accayena rajjaṁ patvā dhammena rajjaṁ kāresi. Tasmiṁ samaye kosalamahārājā mahantena balenāgantvā bārāṇasiṁ gahetvā rājānaṁ māretvā tasseva aggamahesiṁ attano aggamahesiṁ akāsi. Bārāṇasirañño pana putto pitu maraṇakāle niddhamanadvārena palāyitvā balaṁ saṁharitvā bārāṇasiṁ āgantvā avidūre nisīditvā tassa rañño paṇṇaṁ pesesi: “Rajjaṁ vā detu yuddhaṁ vā” ti. So: “Yuddhaṁ demī” ti paṭipaṇṇaṁ pesesi. Rājakumārassa pana mātā taṁ sāsanaṁ sutvā: “Yuddhena kammaṁ natthi, sabbadisāsu sañcāraṁ pacchinditvā bārāṇasinagaraṁ parivāretu, tato dārūdakabhattaparikkhayena kilantamanussaṁ nagaraṁ vināva yuddhena gaṇhissasī” ti paṇṇaṁ pesesi. So mātu sāsanaṁ sutvā satta divasāni sañcāraṁ pacchinditvā nagaraṁ rundhi, nāgarā sañcāraṁ alabhamānā sattame divase tassa rañño sīsaṁ gahetvā kumārassa adaṁsu. Kumāro pana nagaraṁ pavisitvā rajjaṁ gahetvā jīvitapariyosāne yathākammaṁ gato.

So etarahi satta divasāni sañcāraṁ pacchinditvā nagaraṁ rundhitvā gahitakammanissandena satta vassāni lohitakumbhiyaṁ vasitvā sattāhaṁ mūḷhagabbhabhāvaṁ āpajji. Yaṁ pana so padumuttarassa bhagavato pādamūle: “Lābhīnaṁ aggo bhaveyyan”-ti mahādānaṁ datvā patthanaṁ akāsi, yañca vipassibuddhakāle nāgarehi saddhiṁ sahassagghanakaṁ guḷadadhiṁ [PTS 1.410] datvā patthanamakāsi, tassānubhāvena lābhīnaṁ aggo jāto. Suppavāsāpi: “Nagaraṁ rundhitvā gaṇha, tātā” ti pesitabhāvena satta vassāni kucchinā gabbhaṁ pariharitvā sattāhaṁ mūḷhagabbhā jātā.

Satthā imaṁ atītaṁ āharitvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

100. Asātaṁ sātarūpena, piyarūpena appiyaṁ,
Dukkhaṁ sukhassa rūpena, pamattamativattatī ti.

Tattha asātaṁ sātarūpenā ti amadhuram-eva madhurapatirūpakena. Pamattamativattatī ti asātaṁ appiyaṁ dukkhanti etaṁ tividham-pi etena sātarūpādinā ākārena sativippavāsavasena pamattaṁ puggalaṁ ativattati abhibhavati ajjhottharatī ti attho. Idaṁ bhagavatā yañca te mātāputtā iminā gabbhapariharaṇagabbhavāsasaṅkhātena asātādinā pubbe nagararundhanasātādipatirūpakena ajjhotthaṭā, yañca idāni sā upāsikā puna pi sattakkhattuṁ evarūpaṁ asātaṁ appiyaṁ dukkhaṁ pemavatthubhūtena puttasaṅkhātena sātādipatirūpakena ajjhotthaṭā hutvā tathā avaca, taṁ sabbam-pi sandhāya vuttanti veditabbaṁ.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā nagaraṁ rundhitvā rajjappattakumāro sīvali ahosi, mātā suppavāsā, pitā pana bārāṇasirājā aham-eva ahosin”-ti.

Asātarūpajātakavaṇṇanā dasamā

Littavaggo dasamo

Tassuddānaṁ:

Littatejaṁ mahāsāraṁ, vissāsa lomahaṁsanaṁ,
Sudassana telapattaṁ, nāmasiddhi kūṭavāṇijaṁ,
Parosahassa asātarūpanti.

Majjhimapaṇṇāsako niṭṭhito

11. Parosatavaggo

JA 101: Parosatajātakavaṇṇanā

101. Parosatañce pi samāgatānaṁ, jhāyeyyuṁ te vassasataṁ apaññā,
Eko va seyyo puriso sapañño, yo bhāsitassa vijānā ti atthan-ti.

Idaṁ [PTS 1.411] jātakaṁ vatthuto ca veyyākaraṇato ca samodhānato ca parosahassajātakasadisam-eva (Jā 99). Kevalañhettha: “Jhāyeyyun”-ti padamattam-eva viseso. Tassattho: vassasatam-pi apaññā jhāyeyyuṁ olokeyyuṁ upadhāreyyuṁ, evaṁ olokentā pi pana atthaṁ vā kāraṇaṁ vā na passanti, tasmā yo bhāsitassa atthaṁ jānāti, so eko va sapañño seyyoti.

Parosatajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 102: Paṇṇikajātakavaṇṇanā

Yo dukkhaphuṭṭhāya bhaveyya tāṇan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ paṇṇikaṁ upāsakaṁ ārabbha kathesi. So kira sāvatthivāsī upāsako nānappakārāni mūlapaṇṇādīni ceva lābukumbhaṇḍādīni ca vikkiṇitvā jīvikaṁ kappeti. Tassekā dhītā abhirūpā pāsādikā ācārasīlasampannā hirottappasamannāgatā kevalaṁ niccappahasitamukhā. Tassā samānakulesu vāreyyatthāya āgatesu so cintesi: “Imissā vāreyyaṁ vattati, ayañca niccappahasitamukhā. Kumārikādhamme pana asati kumārikāya parakulaṁ gatāya mātāpitūnaṁ garahā hoti, ‘atthi nu kho imissā kumārikādhammo, natthī’ ti vīmaṁsissāmi nan”-ti. So ekadivasaṁ dhītaraṁ pacchiṁ gāhāpetvā paṇṇatthāya araññaṁ gantvā vīmaṁsanavasena kilesasannissito viya hutvā rahassakathaṁ kathetvā taṁ hatthe gaṇhi. Sā gahitamattāva rodantī kandantī: “Ayuttametaṁ, tāta, udakato aggipātubhāvasadisaṁ, mā evarūpaṁ karothā” ti āha. “Amma, mayā vīmaṁsanatthāya tvaṁ hatthe gahitā, na ca kilesavasena. Vadehi, atthi dāni te kumārikādhammo” ti. “Āma, tāta, atthi. Mayā hi lobhavasena na koci puriso olokitapubbo” ti. So dhītaraṁ assāsetvā gharaṁ netvā maṅgalaṁ katvā parakulaṁ pesetvā: “Satthāraṁ vandissāmī” ti gandhamālādihattho jetavanaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā pūjetvā ekamantaṁ nisīdi, “cirassamāgatosī” ti ca vutte tamatthaṁ bhagavato ārocesi. Satthā: “Upāsaka, kumārikā ciraṁ paṭṭhāya ācārasīlasampannāva, tvaṁ pana na idāneva evaṁ vīmaṁsasi, pubbe pi vīmaṁsiyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto [PTS 1.412] araññe rukkhadevatā hutvā nibbatti. Atheko bārāṇasiyaṁ paṇṇikaupāsakoti atītavatthu paccuppannasadisam-eva. Tena pana sā vīmaṁsanatthāya hatthe gahitamattā paridevamānā imaṁ gāthamāha.

102. Yo dukkhaphuṭṭhāya bhaveyya tāṇaṁ, so me pitā dubbhi vane karoti,
Sā kassa kandāmi vanassa majjhe, yo tāyitā so sahasaṁ karotī ti.

Tattha yo dukkhaphuṭṭhāya bhaveyya tāṇan-ti kāyikacetasikehi dukkhehi phuṭṭhāya tāyitā paritāyitā patiṭṭhā bhaveyya. So me pitā dubbhi vane karotī ti so mayhaṁ dukkhaparitāyako pitāva imasmiṁ vane evarūpaṁ mittadubbhi kammaṁ karoti, attano jātāya dhītari vītikkamaṁ kātuṁ maññatī ti attho. Sā kassa kandāmī ti kassa rodāmi, ko me patiṭṭhā bhavissatīti dīpeti. Yo tāyitā so sahasaṁ karotī ti yo mayhaṁ tāyitā rakkhitā avassayo bhavituṁ arahati, so pitā yeva sāhasikakammaṁ karotī ti attho.

Atha naṁ pitā assāsetvā: “Amma, rakkhitattāsī” ti pucchi. “Āma, tāta rakkhito me attā” ti. So taṁ gharaṁ netvā maṇḍetvā maṅgalaṁ katvā parakulaṁ pesesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne upāsako sotāpattiphale patiṭṭhahi.

Tadā pitā etarahi pitāva, dhītā ca etarahi dhītāva, taṁ kāraṇaṁ paccakkhato diṭṭharukkhadevatā pana aham-eva ahosinti.

Paṇṇikajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 103: Verijātakavaṇṇanā

Yattha verī nivisatī ti idaṁ satthā jetavane viharanto anāthapiṇḍikaṁ ārabbha kathesi. Anāthapiṇḍiko kira bhogagāmaṁ gantvā āgacchanto antarāmagge core disvā: “Antarāmagge vasituṁ na yuttaṁ, sāvatthim-eva gamissāmī” ti vegena goṇe pājetvā sāvatthim-eva [PTS 1.413] āgantvā punadivase vihāraṁ gato satthu etamatthaṁ ārocesi. Satthā: “Pubbe pi gahapati paṇḍitā antarāmagge core disvā antarā avilambamānā attano vasanaṭṭhānam-eva gamiṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto mahāvibhavo seṭṭhi hutvā ekaṁ gāmakaṁ nimantanaṁ bhuñjanatthāya gantvā paccāgacchanto antarāmagge core disvā antarāmagge avasitvāva vegena goṇe pājento attano geham-eva āgantvā nānaggarasehi bhuñjitvā mahāsayane nisinno: “Corānaṁ hatthato muccitvā nibbhayaṭṭhānaṁ attano gehaṁ āgatomhī” ti udānavasena imaṁ gāthamāha.

103. Yattha verī nivisati, na vase tattha paṇḍito,
Ekarattaṁ dirattaṁ vā, dukkhaṁ vasati verisū ti.

Tattha verī ti veracetanāsamaṅgipuggalo. Nivisatī ti patiṭṭhāti. Na vase tattha paṇḍito ti so verīpuggalo yasmiṁ ṭhāne patiṭṭhito hutvā vasati, tattha paṇḍito paṇḍiccena samannāgato na vaseyya. Kiṁkāraṇā? Ekarattaṁ dirattaṁ vā, dukkhaṁ vasati verisūti, verīnañhi antare vasanto ekāham-pi dvīham-pi dukkham-eva vasatī ti attho.

Evaṁ mahāsatto udānaṁ udānetvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā aham-eva bārāṇasiseṭṭhi ahosin”-ti.

Verijātakavaṇṇanā tatiyā

JA 104: Mittavindakajātakavaṇṇanā

Catubbhi aṭṭhajjhagamā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ dubbacabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā mittavindakajātake (JA. 82) vuttanayena vitthāretabbaṁ. Idaṁ pana jātakaṁ kassapabuddhakālikaṁ. Tasmiñhi [PTS 1.414] kāle uracakkaṁ ukkhipitvā niraye paccamāno eko nerayikasatto: “Bhante, kiṁ nu kho pāpakammaṁ akāsin”-ti bodhisattaṁ pucchi. Bodhisatto: “Tayā idañcidañca pāpakammaṁ katan”-ti vatvā imaṁ gāthamāha.

104. Catubbhi aṭṭhajjhagamā, aṭṭhāhi pi ca soḷasa,
Soḷasāhi ca bāttiṁsa, atricchaṁ cakkamāsado,
Icchāhatassa posassa, cakkaṁ bhamati matthake ti.

Tattha catubbhi aṭṭhajjhagamā ti samuddantare catasso vimānapetiyo labhitvā tāhi asantuṭṭho atricchatāya parato gantvā aparā aṭṭha adhigatosī ti attho. Sesapadadvaye pi eseva nayo. Atricchaṁ cakkamāsado ti evaṁ sakalābhena asantuṭṭho atra atra icchanto parato parato lābhaṁ patthento idāni cakkamāsado idaṁ uracakkaṁ pattosi. Tassa te evaṁ icchāhatassa posassa taṇhāya hatassa upahatassa tava cakkaṁ bhamati matthake. Pāsāṇacakkaṁ, ayacakkanti imesu dvīsu khuradhāraṁ ayacakkaṁ tassa matthake punappunaṁ patanavasena bhamantaṁ disvā evamāha. Vatvā ca pana attano devalokam-eva gato. So pi nerayikasatto attano pāpe khīṇe yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mittavindako dubbacabhikkhu ahosi, devaputto pana aham-eva ahosin”-ti.

Mittavindakajātakavaṇṇanā catutthā

JA 105: Dubbalakaṭṭhajātakavaṇṇanā

Bahumpetaṁ vane kaṭṭhan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ uttasitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira sāvatthivāsī eko kulaputto satthu dhammadesanaṁ sutvā pabbajitvā maraṇabhīruko ahosi, rattiṭṭhānadivāṭṭhānesu vātassa vā vījantassa sukkhadaṇḍakassa vā patantassa pakkhicatuppadānaṁ vā saddaṁ sutvā maraṇabhayatajjito mahāravaṁ ravanto palāyati. Tassa hi: “Maritabbaṁ mayā” ti satimattam-pi natthi. Sace hi so: “Ahaṁ marissāmī” ti jāneyya, na maraṇaṁ bhāyeyya. Maraṇassatikammaṭṭhānassa pana tassa abhāvitattāva bhāyati [PTS 1.415]. Tassa so maraṇabhīrukabhāvo bhikkhusaṅghe pākaṭo jāto.

Athekadivasaṁ dhammasabhāyaṁ bhikkhū kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asuko nāma bhikkhu maraṇabhīruko maraṇaṁ bhāyati, bhikkhunā nāma ‘avassaṁ mayā maritabban’-ti maraṇassatikammaṭṭhānaṁ bhāvetuṁ vaṭṭatī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte taṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ maraṇabhīruko” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Bhikkhave, mā etassa bhikkhuno anattamanā hotha, nāyaṁ idāneva maraṇabhīruko, pubbe pi maraṇabhīrukoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto himavante rukkhadevatā hutvā nibbatti. Tasmiṁ kāle bārāṇasirājā attano maṅgalahatthiṁ āneñjakāraṇaṁ sikkhāpetuṁ hatthācariyānaṁ adāsi. Taṁ āḷāne niccalaṁ bandhitvā tomarahatthā manussā parivāretvā āneñjakāraṇaṁ kārenti. So taṁ kāraṇaṁ kāriyamāno vedanaṁ adhivāsetuṁ asakkonto āḷānaṁ bhinditvā manusse palāpetvā himavantaṁ pāvisi. Manussā taṁ gahetuṁ asakkontā nivattiṁsu. So tattha maraṇabhīruko ahosi, vātasaddāni sutvā kampamāno maraṇabhayatajjito soṇḍaṁ vidhunitvā vegena palāyati, āḷāne bandhitvā āneñjakāraṇaṁ karaṇakālo viyassa hoti, kāyassādaṁ vā cittassādaṁ vā alabhanto kampamāno vicarati.

Rukkhadevatā taṁ disvā khandhaviṭape ṭhatvā imaṁ gāthamāha.

105. Bahumpetaṁ vane kaṭṭhaṁ, vāto bhañjati dubbalaṁ,
Tassa ce bhāyasi nāga, kiso nūna bhavissasī ti.

Tatthāyaṁ piṇḍattho: yaṁ etaṁ dubbalaṁ kaṭṭhaṁ puratthimādibhedo vāto bhañjati, taṁ imasmiṁ vane bahuṁ sulabhaṁ, tattha tattha saṁvijjati. Sace tvaṁ tassa bhāyasi, evaṁ sante niccaṁ bhīto maṁsalohitakkhayaṁ patvā kiso nūna bhavissasi, imasmiṁ pana vane tava bhayaṁ nāma natthi, tasmā ito paṭṭhāya mā bhāyīti.

Evaṁ [PTS 1.416] devatā tassa ovādaṁ adāsi, so pi tato paṭṭhāya nibbhayo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne so bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. “Tadā nāgo ayaṁ bhikkhu ahosi, rukkhadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Dubbalakaṭṭhajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 106: Udañcanījātakavaṇṇanā

Sukhaṁ vata maṁ jīvantan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto thullakumārikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Vatthu terasakanipāte cūḷanāradakassapajātake (JA. 477) āvi bhavissati. Taṁ pana bhikkhuṁ satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhagavā” ti vutte: “Kattha te cittaṁ paṭibaddhan”-ti pucchi. So: “Ekissā thullakumārikāyā” ti āha. Atha naṁ satthā: “Ayaṁ te bhikkhu anatthakārikā, pubbe pi tvaṁ etaṁ nissāya sīlabyasanaṁ patvā kampanto vicaramāno paṇḍite nissāya sukhaṁ labhī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārenteti atītavatthu pi cūḷanāradakassapajātake (JA. 477) yeva āvi bhavissati. Tadā pana bodhisatto sāyaṁ phalāphale ādāya āgantvā paṇṇasālādvāraṁ vivaritvā pavisitvā puttaṁ cūḷatāpasaṁ etad-avoca: “Tāta, tvaṁ aññesu divasesu dārūni āharasi, pānīyaṁ paribhojanīyaṁ āharasi, aggiṁ karosi, ajja pana ekam-pi akatvā kasmā dummukho pajjhāyanto nipannosī” ti? “Tāta, tumhesu phalāphalatthāya gatesu ekā itthī āgantvā maṁ palobhetvā ādāya gantuṁ ārabhi, ahaṁ pana ‘tumhehi vissajjito gamissāmī’ ti na gacchiṁ, asukaṭṭhāne pana naṁ nisīdāpetvā āgatomhi, idāni gacchāmahaṁ tātā” ti. Bodhisatto: “Na sakkā etaṁ nivattetun”-ti ñatvā: “Tena hi, tāta, gaccha, esā pana taṁ netvā yadā macchamaṁsādīni [PTS 1.417] vā khāditukāmā bhavissati, sappiloṇataṇḍulādīhi vā panassā attho bhavissati, tadā ‘idañcidañcāharā’ ti taṁ kilamessati. Tadā mayhaṁ guṇaṁ saritvā palāyitvā idheva āgaccheyyāsī” ti vissajjesi. So tāya saddhiṁ manussapathaṁ agamāsi. Atha naṁ sā attano vasaṁ gametvā: “Maṁsaṁ āhara, macchaṁ āharā” ti yena yena atthikā hoti, taṁ taṁ āharāpeti. Tadā so: “Ayaṁ maṁ attano dāsaṁ viya kammakāraṁ viya ca katvā pīḷetī” ti palāyitvā pitu santikaṁ āgantvā pitaraṁ vanditvā ṭhitako va imaṁ gāthamāha.

106. Sukhaṁ vata maṁ jīvantaṁ, pacamānā udañcanī,
Corī jāyappavādena, telaṁ loṇañca yācatī ti.

Tattha sukhaṁ vata maṁ jīvantan-ti tāta, tumhākaṁ santike maṁ sukhaṁ jīvantaṁ. Pacamānā ti tāpayamānā pīḷayamānā, yaṁ yaṁ vā khāditukāmā hoti, taṁ taṁ pacamānā. Udakaṁ añcanti etāyāti udañcanī, cāṭito vā kūpato vā udakaussiñcanaghaṭikāyetaṁ nāmaṁ. Sā pana udañcanī viya, udakaṁ viya ghaṭikā, yena yenatthikā hoti, taṁ taṁ ākaḍḍhatiyevā ti attho. Corī jāyappavādenāti: “Bhariyā” ti nāmena ekā corī maṁ madhuravacanena upalāpetvā tattha netvā telaṁ loṇañca yañca aññaṁ icchati, taṁ sabbaṁ yācati, dāsaṁ viya kammakāraṁ viya ca katvā āharāpetīti tassā aguṇaṁ kathesi.

Atha naṁ bodhisatto assāsetvā: “Hotu, tāta, ehi tvaṁ mettaṁ bhāvehi, karuṇaṁ bhāvehī” ti cattāro brahmavihāre ācikkhi, ācikkhitvā kasiṇaparikammaṁ ācikkhi. So na cirasseva abhiññā ca samāpattiyo ca uppādetvā brahmavihāre bhāvetvā saddhiṁ pitarā brahmaloke nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne so bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi.

“Tadā thullakumārikāva etarahi thullakumārikā. Cūḷatāpaso ukkaṇṭhitabhikkhu ahosi, pitā pana aham-eva ahosin”-ti.

Udañcanījātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 107: Sālittakajātakavaṇṇanā

Sādhū [PTS 1.418] kho sippakaṁ nāmā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ haṁsapaharanakaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kireko sāvatthivāsī kulaputto sālittakasippe nipphattiṁ patto. “Sālittakasippan”-ti sakkharākhipanasippaṁ vuccati. So ekadivasaṁ dhammaṁ sutvā sāsane uraṁ datvā pabbajitvā upasampadaṁ labhi, na pana sikkhākāmo, na paṭipattisādhako ahosi. So ekadivasaṁ ekaṁ daharabhikkhuṁ ādāya aciravatiṁ gantvā nhāyitvā nadītīre aṭṭhāsi. Tasmiṁ samaye dve setahaṁsā ākāsena gacchanti. So taṁ daharaṁ āha: “Imaṁ pacchimahaṁsaṁ sakkharāya akkhimhi paharitvā pādamūle pātemī” ti. Itaro: “Kathaṁ pātessasi, na sakkhissasi paharitun”-ti āha. Itaro: “Tiṭṭhatu tāvassa orato akkhi, parato akkhimhi taṁ paharāmī” ti. Idāni pana tvaṁ asantaṁ kathesīti. “Tena hi upadhārehī” ti ekaṁ tikhiṇasakkharaṁ gahetvā aṅguliyā pariyante katvā tassa haṁsassa pacchato khi pi. Sā: “Run”-ti saddaṁ akāsi, haṁso: “Parissayena bhavitabban”-ti nivattitvā saddaṁ sotuṁ ārabhi. Itaro tasmiṁ khaṇe ekaṁ vaṭṭasakkharaṁ gahetvā tassa nivattitvā olokentassa parabhāge akkhiṁ pahari. Sakkharā itaram-pi akkhiṁ vinivijjhitvā gatā. Haṁso mahāravaṁ ravanto pādamūle yeva pati. Tato tato bhikkhū āgantvā garahitvā: “Ananucchavikaṁ te katan”-ti satthu santikaṁ netvā: “Bhante, iminā idaṁ nāma katan”-ti tamatthaṁ ārocesuṁ. Satthā taṁ bhikkhuṁ garahitvā: “Na, bhikkhave, idānevesa etasmiṁ sippe kusalo, pubbe pi kusalo yeva ahosī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa amacco ahosi. Tasmiṁ kāle rañño purohito atimukharo hoti bahubhāṇī, tasmiṁ kathetuṁ āraddhe aññe okāsam-eva na labhanti. Rājā cintesi: “Kadā nu kho etassa vacanupacchedakaṁ kañci labhissāmī” ti. So tato paṭṭhāya tathārūpaṁ ekaṁ upadhārento vicarati. Tasmiṁ kāle bārāṇasiyaṁ eko pīṭhasappī sakkharākhipanasippe nipphattiṁ patto hoti. Gāmadārakā taṁ rathakaṁ āropetvā ākaḍḍhamānā bārāṇasinagaradvāramūle [PTS 1.419] eko viṭapasampanno mahānigrodho atthi, tattha ānetvā samparivāretvā kākaṇikādīni datvā: “Hatthirūpakaṁ kara, assarūpakaṁ karā” ti vadanti. So sakkharā khipitvā khipitvā nigrodhapaṇṇesu nānārūpāni dasseti, sabbāni paṇṇāni chiddāvachiddāneva ahesuṁ.

Atha bārāṇasirājā uyyānaṁ gacchanto taṁ ṭhānaṁ pāpuṇi. Ussāraṇābhayena sabbe dārakā palāyiṁsu, pīṭhasappī tattheva nipajji. Rājā nigrodhamūlaṁ patvā rathe nisinno pattānaṁ chiddatāya chāyaṁ kabarakabaraṁ disvā olokento sabbesaṁ pattānaṁ chiddabhāvaṁ disvā: “Kenetāni evaṁ katānī” ti pucchi. “Pīṭhasappinā, devā” ti. Rājā: “Imaṁ nissāya brāhmaṇassa vacanupacchedaṁ kātuṁ sakkā bhavissatī” ti cintetvā: “Kahaṁ, bhaṇe, pīṭhasappī” ti pucchi. Vicinantā mūlantare nipannaṁ disvā: “Ayaṁ, devā” ti āhaṁsu. Rājā naṁ pakkosāpetvā parisaṁ ussāretvā pucchi: “Amhākaṁ santike eko mukharabrāhmaṇo atthi, sakkhissasi taṁ nissaddaṁ kātun”-ti. Nāḷimattā ajalaṇḍikā labhanto sakkhissāmi, devā ti. Rājā pīṭhasappiṁ gharaṁ netvā antosāṇiyaṁ nisīdāpetvā sāṇiyaṁ chiddaṁ kāretvā brāhmaṇassa chiddābhimukhaṁ āsanaṁ paññapetvā nāḷimattā sukkhā ajalaṇḍikā pīṭhasappissa santike ṭhapāpetvā brāhmaṇaṁ upaṭṭhānakāle āgataṁ tasmiṁ āsane nisīdāpetvā kathaṁ samuṭṭhāpesi. Brāhmaṇo aññesaṁ okāsaṁ adatvā raññā saddhiṁ kathetuṁ ārabhi. Athassa so pīṭhasappī sāṇicchiddena ekekaṁ ajalaṇḍikaṁ pacchiyaṁ pavesento viya tālutalamhi yeva pāteti, brāhmaṇo āgatāgataṁ nāḷiyaṁ telaṁ pavesento viya gilati, sabbā parikkhayaṁ gamiṁsu. Tassetā nāḷimattā ajalaṇḍikā kucchiṁ paviṭṭhā aḍḍhāḷhakamattā ahesuṁ.

Rājā tāsaṁ parikkhīṇabhāvaṁ ñatvā āha: “ācariya, tumhe atimukharatāya nāḷimattā ajalaṇḍikā gilantā kiñci na jānittha, ito dāni uttari jīrāpetuṁ na sakkhissatha. Gacchatha, piyaṅgudakaṁ pivitvā chaḍḍetvā attānaṁ arogaṁ karothā” ti brāhmaṇo tato paṭṭhāya [PTS 1.420] pihitamukho viya hutvā kathentenā pi saddhiṁ akathanasīlo ahosi. Rājā: “Iminā me kaṇṇasukhaṁ katan”-ti pīṭhasappissa satasahassuṭṭhānake catūsu disāsu cattāro gāme adāsi. Bodhisatto rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Deva, sippaṁ nāma loke paṇḍitehi uggahitabbaṁ, pīṭhasappinā sālittakamattenā pi ayaṁ sampatti laddhā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

107. Sādhuṁ kho sippakaṁ nāma, api yādisa kīdisaṁ,
Passa khañjappahārena, laddhā gāmā catuddisā ti.

Tattha passa khañjappahārenā ti passa, mahārāja, iminā khañjapīṭhasappinā ajalaṇḍikāpahārena catuddisā cattāro gāmā laddhā, aññesaṁ sippānaṁ ko ānisaṁsaparicchedoti sippaguṇaṁ kathesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā pīṭhasappī ayaṁ bhikkhu ahosi, rājā ānando, paṇḍitāmacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Sālittakajātakavaṇṇanā sattamā

JA 108: Bāhiyajātakavaṇṇanā

Sikkheyya sikkhitabbānī ti idaṁ satthā vesāliṁ upanissāya mahāvane kūṭāgārasālāyaṁ viharanto ekaṁ licchaviṁ ārabbha kathesi. So kira licchavirājā saddho pasanno buddhappamukhaṁ bhikkhusaṅghaṁ nimantetvā attano nivesane mahādānaṁ pavattesi. Bhariyā panassa thūlaṅgapaccaṅgā uddhumātakanimittasadisā anākappasampannā ahosi. Satthā bhattakiccāvasāne anumodanaṁ katvā vihāraṁ gantvā bhikkhūnaṁ ovādaṁ datvā gandhakuṭiṁ pāvisi. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, tassa nāma licchavirañño tāva abhirūpassa tādisā bhariyā thūlaṅgapaccaṅgā anākappasampannā, kathaṁ so tāya saddhiṁ abhiramatī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, esa idāneva, pubbe pi thūlasarīrāya eva itthiyā saddhiṁ abhiramī” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 1.421] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa amacco ahosi. Athekā janapaditthī thūlasarīrā anākappasampannā bhatiṁ kurumānā rājaṅgaṇassa avidūrena gacchamānā sarīravaḷañjapīḷitā hutvā nivatthasāṭakena sarīraṁ paṭicchādetvā nisīditvā sarīravaḷañjaṁ muñcitvā khippam-eva uṭṭhāsi. Tasmiṁ khaṇe bārāṇasirājā vātapānena rājaṅgaṇaṁ olokento taṁ disvā cintesi: “Ayaṁ evarūpe aṅgaṇaṭṭhāne sarīravaḷañjaṁ muñcamānā hirottappaṁ appahāya nivāsaneneva paṭicchannā hutvā sarīravaḷañjaṁ mocetvā khippaṁ uṭṭhitā, imāya nirogāya bhavitabbaṁ, etissā vatthu visadaṁ bhavissati, visade pana vatthusmiṁ eko putto labbhamāno visado puññavā bhavissati, imaṁ mayā aggamahesiṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti. So tassā apariggahitabhāvaṁ ñatvā āharāpetvā aggamahesiṭṭhānaṁ adāsi. Sā tassa piyā ahosi manāpā, na cirasseva ekaṁ puttaṁ vijāyi. So panassā putto cakkavattī rājā ahosi.

Bodhisatto tassā sampattiṁ disvā tathārūpaṁ vacanokāsaṁ labhitvā: “Deva, sikkhitabbayuttakaṁ nāma sippaṁ kasmā na sikkhitabbaṁ, yatra hi nāmāyaṁ mahāpuññā hirottappaṁ appahāya paṭicchannākārena sarīravaḷañjaṁ kurumānā tumhe ārādhetvā evarūpaṁ sampattiṁ pattā” ti vatvā sikkhitabbayuttakānaṁ sippānaṁ vaṇṇaṁ kathento imaṁ gāthamāha.

108. Sikkheyya sikkhitabbāni, santi sacchandino janā,
Bāhiyā hi suhannena, rājānamabhirādhayī ti.

Tattha santi sacchandino janā ti tesu tesu sippesu sacchandā janā atthi yeva. Bāhiyā ti bahijanapade jātā saṁvaḍḍhā itthī. Suhannenā ti hirottappaṁ appahāya paṭicchannenākārena hannaṁ suhannaṁ nāma, tena suhannena. Rājānamabhirādhayī ti devaṁ abhirādhayitvā imaṁ sampattiṁ pattāti. Evaṁ mahāsatto sikkhitabbayuttakānaṁ sippānaṁ guṇaṁ kathesi.

Satthā [PTS 1.422] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā jayampatikā etarahi pi jayampatikāva, paṇḍitāmacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Bāhiyajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 109: Kuṇḍakapūvajātakavaṇṇanā

Yathanno puriso hotī ti idaṁ satthā sāvatthiyaṁ viharanto mahāduggataṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyañhi kadāci ekam-eva kulaṁ buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa dānaṁ deti, kadāci tīṇi cattāri ekato hutvā, kadāci gaṇabandhanena, kadāci vīthisabhāgena, kadāci sakalanagaraṁ chandakaṁ saṁharitvā. Tadā pana vīthibhattaṁ nāma ahosi. Atha manussā buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa yāguṁ datvā: “Khajjakaṁ āharathā” ti āhaṁsu. Tadā paneko paresaṁ bhatikārako duggatamanusso tassaṁ vīthiyaṁ vasamāno cintesi: “Ahaṁ yāguṁ dātuṁ na sakkhissāmi, khajjakaṁ pana dassāmī” ti saṇhasaṇhaṁ kuṇḍakaṁ vaḍḍhāpetvā udakena temetvā akkapaṇṇena veṭhetvā kukkuḷe pacitvā: “Idaṁ buddhassa dassāmī” ti taṁ ādāya gantvā satthu santike ṭhito: “Khajjakaṁ āharathā” ti ekasmiṁ vacane vuttamatte sabbapaṭhamaṁ gantvā taṁ pūvaṁ satthu patte patiṭṭhāpesi, satthā aññehi dīyamānaṁ khajjakaṁ aggahetvā tam-eva pūvakhajjakaṁ paribhuñji.

Tasmiṁ yeva pana khaṇe: “Sammāsambuddhena kira mahāduggatassa kuṇḍakakhajjakaṁ ajigucchitvā amataṁ viya paribhuttan”-ti sakalanagaraṁ ekakolāhalaṁ ahosi. Rājarājamahāmattādayo antamaso dovārike upādāya sabbeva sannipatitvā satthāraṁ vanditvā mahāduggataṁ upasaṅkamitvā: “Handa bho, sataṁ gahetvā, dve satāni gahetvā, pañca satāni gahetvā amhākaṁ pattiṁ dehī” ti vadiṁsu. So: “Satthāraṁ paṭipucchitvā jānissāmī” ti satthu santikaṁ gantvā tamatthaṁ ārocesi. Satthā: “Dhanaṁ gahetvā vā aggahetvā vā sabbasattānaṁ pattiṁ dehī” ti āha. So dhanaṁ gahetuṁ ārabhi. Manussā diguṇacatugguṇaaṭṭhaguṇādivasena dadantā nava hiraññakoṭiyo adaṁsu. Satthā anumodanaṁ katvā vihāraṁ gantvā bhikkhūhi vatte dassite sugatovādaṁ datvā gandhakuṭiṁ pāvisi. Rājā sāyanhasamaye mahāduggataṁ pakkosāpetvā seṭṭhiṭṭhānena pūjesi.

Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, satthā mahāduggatena dinnaṁ kuṇḍakapūvaṁ ajigucchanto amataṁ viya paribhuñji, mahāduggato pi bahudhanañca seṭṭhiṭṭhānañca [PTS 1.423] labhitvā mahāsampattiṁ patto” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva mayā ajigucchantena tassa kuṇḍakapūvo paribhutto, pubbe pi rukkhadevatāya hutvā paribhutto yeva, tadā pi cesa maṁ nissāya seṭṭhiṭṭhānaṁ alatthevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ ṭhāne eraṇḍarukkhe rukkhadevatā hutvā nibbatti. Tadā tasmiṁ gāmake manussā devatāmaṅgalikā honti. Athekasmiṁ chaṇe sampatte manussā attano attano rukkhadevatānaṁ balikammaṁ akaṁsu. Atheko duggatamanusso te manusse rukkhadevatā paṭijaggante disvā ekaṁ eraṇḍarukkhaṁ paṭijaggi. Te manussā attano attano devatānaṁ nānappakārāni mālāgandhavilepanādīni ceva khajjabhojjāni ca ādāya gacchiṁsu. So pana kuṇḍakapūvañceva uḷuṅkena ca udakaṁ ādāya gantvā eraṇḍarukkhassa avidūre ṭhatvā cintesi: “Devatā nāma dibbakhajjakāni khādanti, mayhaṁ devatā imaṁ kuṇḍakapūvaṁ na khādissati, kiṁ imaṁ akāraṇena nāsemi, aham-eva naṁ khādissāmī” ti tato va nivatti. Bodhisatto khandhaviṭape ṭhatvā: “Bho purisa, sace tvaṁ issaro bhaveyyāsi, mayhaṁ madhurakhajjakaṁ dadeyyāsi. Tvaṁ pana duggato, ahaṁ tava pūvaṁ na khāditvā aññaṁ kiṁ khādissāmi, mā me koṭṭhāsaṁ nāsehī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

109. Yathanno puriso hoti, tathannā tassa devatā,
Āharetaṁ kuṇḍapūvaṁ, mā me bhāgaṁ vināsayā ti.

Tattha yathanno ti yathārūpabhojano hoti. Tathannā ti tassa purisassa devatā pi tathārūpabhojanāva hoti. Āharetaṁ kuṇḍapūvan-ti etaṁ kuṇḍakena pakkapūvaṁ ānehi, mayhaṁ bhāgaṁ mā vināsehīti.

So nivattitvā bodhisattaṁ oloketvā balikammamakāsi. Bodhisatto tato ojaṁ paribhuñjitvā: “Purisa, tvaṁ kimatthaṁ maṁ paṭijaggasī” ti āha. “Duggatomhi, sāmi, taṁ nissāya duggatabhāvato muccitukāmatāya paṭijaggāmī” ti. “Bho purisa, mā [PTS 1.424] cintayi, tayā kataññussa katavedino pūjā katā, imaṁ eraṇḍaṁ parikkhipitvā nidhikumbhiyo gīvāya gīvaṁ āhaccaṭhitā. Tvaṁ rañño ācikkhitvā sakaṭehi dhanaṁ āharāpetvā rājaṅgaṇe rāsiṁ kārehi, rājā te tussitvā seṭṭhiṭṭhānaṁ dassatī” ti vatvā bodhisatto antaradhāyi. So tathā akāsi. Rājā pi tassa seṭṭhiṭṭhānaṁ adāsi. Iti so bodhisattaṁ nissāya mahāsampattiṁ patvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā duggato etarahi duggatova, eraṇḍarukkhadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Kuṇḍakapūvajātakavaṇṇanā navamā

JA 110: Sabbasaṁhārakapañhajātakavaṇṇanā

Sabbasaṁhārako natthī ti ayaṁ sabbasaṁhārakapañho sabbākārena umaṅgajātake (JA. 542) āvi bhavissatīti.

Ganthī ti ekā duggatitthī nānāvaṇṇehi suttehi ganthike bandhitvā kataṁ suttaganthitapiḷandhanaṁ gīvato mocetvā sāṭakassa upari ṭhapetvā nhāyituṁ paṇḍitena kāritapokkharaṇiṁ otari. Aparā taruṇitthī taṁ disvā lobhaṁ uppādetvā ukkhipitvā: “Amma, ativiya sobhanaṁ idaṁ kittakena te kataṁ, aham-pi attano evarūpaṁ [PTS 6.336] karissāmi, gīvāya piḷandhitvā pamāṇaṁ tāvassa upadhāremī” ti vatvā tāya ujucittatāya: “Upadhārehī” ti vutte gīvāya piḷandhitvā pakkāmi. Itarā taṁ disvā sīghaṁ uttaritvā sāṭakaṁ nivāsetvā upadhāvitvā: “Kahaṁ me piḷandhanaṁ gahetvā palāyissasī” ti sāṭake gaṇhi. Itarā: “Nāhaṁ tava santakaṁ gaṇhāmi, mama gīvāyam-eva piḷandhanan”-ti āha. Mahājano taṁ sutvā sannipati. Paṇḍito dārakehi saddhiṁ kīḷanto tāsaṁ kalahaṁ katvā sālādvārena gacchantīnaṁ saddaṁ sutvā: “Kiṁ saddo eso” ti pucchitvā ubhinnaṁ kalahakāraṇaṁ sutvā pakkosāpetvā ākāreneva coriñca acoriñca ñatvā pi tamatthaṁ pucchitvā: “Ahaṁ vo dhammena vinicchinissāmi, mama vinicchaye ṭhassathā” ti vatvā: “Āma, ṭhassāma, sāmī” ti vutte paṭhamaṁ coriṁ pucchi: “Tvaṁ imaṁ piḷandhanaṁ piḷandhantī kataragandhaṁ vilimpasī” ti? “Ahaṁ niccaṁ sabbasaṁhārakaṁ vilimpāmī” ti. Sabbasaṁhārako nāma sabbagandhehi yojetvā katagandho. Tato itaraṁ pucchi. Sā āha: “Kuto, sāmi, laddho duggatāya mayhaṁ sabbasaṁhārako, ahaṁ niccaṁ piyaṅgupupphagandham-eva vilimpāmī” ti. Paṇḍito udakapātiṁ āharāpetvā taṁ piḷandhanaṁ tattha pakkhipāpetvā gandhikaṁ pakkosāpetvā: “Etaṁ gandhaṁ upasiṅghitvā asukagandhabhāvaṁ jānāhī” ti āha. So upasiṅghanto piyaṅgupupphabhāvaṁ ñatvā imaṁ ekakanipāte gāthamāha.

110. Sabbasaṁhārako natthi, suddhaṁ kaṅgu pavāyati,
Alikaṁ bhāsatiyaṁ dhuttī, saccamāhu mahallikā ti.

Tattha dhuttī ti dhuttikā. Āhū ti āha, ayam-eva vā pāṭho.

Sabbasaṁhārakapañhajātakavaṇṇanā dasamā

Parosatavaggo ekādasamo

Tassuddānaṁ:

Parosatam-pi paṇṇikaṁ, verī ca mittavindakaṁ,
Dubbalañca udañcanī, sālittam-pi ca bāhiyaṁ,
Kuṇḍakapūvasabbasaṁhārakanti.

12. Haṁcivaggo

JA 111: Gadrabhapañhajātakavaṇṇanā

Haṁci tuvaṁ evamaññasī ti ayam-pi gadrabhapañho mahāumaṅgajātake yeva (JA. 542) āvi bhavissati.

Gadrabhapañho

Daṇḍo ti athekadivasaṁ rājā: “Paṇḍitaṁ vīmaṁsissāmā” ti khadiradaṇḍaṁ āharāpetvā tato vidatthiṁ gahetvā cundakāre pakkosāpetvā suṭṭhu likhāpetvā pācīnayavamajjhakagāmaṁ pesesi: “Pācīnayavamajjhakagāmavāsino kira paṇḍitā, ‘imassa khadiradaṇḍassa idaṁ aggaṁ, idaṁ mūlan’-ti jānantu, ajānantānaṁ sahassadaṇḍo” ti. Gāmavāsino sannipatitvā jānituṁ asakkontā seṭṭhino kathayiṁsu: “Kadāci mahosadhapaṇḍito jāneyya, pakkosāpetvā taṁ pucchathā” ti. Seṭṭhi paṇḍitaṁ kīḷāmaṇḍalā pakkosāpetvā tamatthaṁ ārocetvā: “Tāta, mayaṁ jānituṁ na sakkoma, api nu tvaṁ sakkhissasī” ti pucchi. Taṁ sutvā paṇḍito cintesi: “Rañño imassa aggena vā mūlena vā payojanaṁ natthi, mama vīmaṁsanatthāya pesitaṁ bhavissatī” ti. Cintetvā ca pana: “Āharatha, tāta, jānissāmī” ti āharāpetvā hatthena gahetvāva: “Idaṁ aggaṁ idaṁ mūlan”-ti ñatvā pi mahājanassa hadayaggahaṇatthaṁ udakapātiṁ āharāpetvā khadiradaṇḍakassa majjhe suttena bandhitvā suttakoṭiyaṁ gahetvā khadiradaṇḍakaṁ udakapiṭṭhe ṭhapesi. Mūlaṁ bhāriyatāya paṭhamaṁ udake nimujji. Tato mahājanaṁ pucchi: “Rukkhassa nāma mūlaṁ bhāriyaṁ hoti, udāhu aggan”-ti? “Mūlaṁ paṇḍitā” ti. Tena hi imassa paṭhamaṁ nimuggaṁ passatha, etaṁ mūlanti imāya saññāya aggañca mūlañca ācikkhi. Gāmavāsino: “Idaṁ aggaṁ idaṁ mūlan”-ti rañño pahiṇiṁsu. Rājā: “Ko imaṁ jānātī” ti pucchitvā: “Sirivaḍḍhanaseṭṭhino putto mahosadhapaṇḍito” ti sutvā: “Kiṁ, senaka, ānema paṇḍitan”-ti pucchi. Adhivāsehi, deva, aññena pi upāyena naṁ vīmaṁsissāmāti.

Sīsan-ti athekadivasaṁ itthiyā ca purisassa cāti dve sīsāni āharāpetvā: “Idaṁ itthisīsaṁ, idaṁ purisasīsanti jānantu, ajānantānaṁ sahassadaṇḍo” ti pahiṇiṁsu. Gāmavāsino ajānantā paṇḍitaṁ pucchiṁsu. So disvāva aññāsi. Kathaṁ jānāti? Purisasīse kira sibbinī ujukāva hoti, itthisīse sibbinī vaṅkā hoti, parivattitvā gacchati. So iminā abhiññāṇena: “Idaṁ itthiyā sīsaṁ, idaṁ purisassa sīsan”-ti ācikkhi. Gāmavāsino pi rañño pahiṇiṁsu. Sesaṁ purimasadisam-eva.

Ahī ti athekadivasaṁ sappañca sappiniñca āharāpetvā: “Ayaṁ sappo, ayaṁ sappinīti jānantu, ajānantānaṁ sahassadaṇḍo” ti vatvā gāmavāsīnaṁ pesesuṁ. Gāmavāsino ajānantā paṇḍitaṁ pucchiṁsu. So disvāva jānāti. Sappassa hi naṅguṭṭhaṁ thūlaṁ hoti, sappiniyā tanukaṁ hoti, sappassa sīsaṁ puthulaṁ hoti, sappiniyā tanukaṁ hoti, sappassa akkhīni mahantāni, sappiniyā khuddakāni, sappassa sovattiko parābaddho hoti, sappiniyā vicchinnako. So imehi abhiññāṇehi: “Ayaṁ [PTS 6.340] sappo, ayaṁ sappinī” ti ācikkhi. Sesaṁ vuttanayam-eva.

Kukkuṭo ti athekadivasaṁ: “Pācīnayavamajjhakagāmavāsino amhākaṁ sabbasetaṁ pādavisāṇaṁ sīsakakudhaṁ tayo kāle anatikkamitvā nadantaṁ usabhaṁ pesentu, no ce pesenti, sahassadaṇḍo” ti pahiṇiṁsu. Te ajānantā paṇḍitaṁ pucchiṁsu. So āha: “rājā vo sabbasetaṁ kukkuṭaṁ āharāpesi, so hi pādanakhasikhatāya pādavisāṇo nāma, sīsacūḷatāya sīsakakudho nāma, tikkhattuṁ vassanato tayo kāle anatikkamitvā nadati nāma, tasmā evarūpaṁ kukkuḷaṁ pesethā” ti āha. Te pesayiṁsu.

Maṇī ti sakkena kusarañño dinno maṇikkhandho aṭṭhasu ṭhānesu vaṅko hoti. Tassa purāṇasuttaṁ chinnaṁ, koci purāṇasuttaṁ nīharitvā navasuttaṁ pavesetuṁ na sakkoti, tasmā ekadivasaṁ: “Imasmā maṇikkhandhā purāṇasuttaṁ nīharitvā navasuttaṁ pavesentū” ti pesayiṁsu. Gāmavāsino purāṇasuttaṁ nīharitvā navasuttaṁ pavesetuṁ asakkontā paṇḍitassa ācikkhiṁsu. So: “Mā cintayittha, madhuṁ āharathā” ti āharāpetvā maṇino dvīsu passesu madhunā chiddaṁ makkhetvā kambalasuttaṁ vaṭṭetvā koṭiyaṁ madhunā makkhetvā thokaṁ chidde pavesetvā kipillikānaṁ nikkhamanaṭṭhāne ṭhapesi. Kipillikā madhugandhena nikkhamitvā maṇimhi purāṇasuttaṁ khādamānā gantvā kambalasuttakoṭiyaṁ ḍaṁsitvā kaḍḍhantā ekena passena nīhariṁsu. Paṇḍito pavesitabhāvaṁ ñatvā: “Rañño dethā” ti gāmavāsīnaṁ adāsi. Te rañño pesayiṁsu. So pavesitaupāyaṁ sutvā tussi.

Vijāyanan-ti athekadivasaṁ rañño maṅgalausabhaṁ bahū māse khādāpetvā mahodaraṁ katvā visāṇāni dhovitvā telena makkhetvā haliddiyā nhāpetvā gāmavāsīnaṁ pahiṇiṁsu: “Tumhe kira paṇḍitā, ayañca rañño maṅgalausabho patiṭṭhitagabbho, etaṁ vijāyāpetvā savacchakaṁ pesetha, apesentānaṁ sahassadaṇḍo” ti. Gāmavāsino: “Na sakkā idaṁ kātuṁ, kiṁ nu kho karissāmā” ti paṇḍitaṁ pucchiṁsu. So: “Iminā ekena pañhapaṭibhāgena bhavitabban”-ti cintetvā: “Sakkhissatha panekaṁ raññā saddhiṁ kathanasamatthaṁ visāradaṁ purisaṁ laddhun”-ti pucchi. “Na garu etaṁ, paṇḍitā” ti. “Tena hi naṁ pakkosathā” ti. Te pakkosiṁsu. Atha naṁ mahāsatto: “Ehi, bho purisa, tvaṁ tava kese piṭṭhiyaṁ vikiritvā nānappakāraṁ balavaparidevaṁ paridevanto rājadvāraṁ gaccha, aññehi pucchito pi kiñci avatvāva parideva, raññā pana pakkosāpetvā paridevakāraṇaṁ pucchito va samāno ‘pitā me deva vijāyituṁ na sakkoti, ajja sattamo divaso, paṭisaraṇaṁ me hohi, vijāyanupāyamassa karohī’ ti vatvā raññā ‘kiṁ vilapasi aṭṭhānametaṁ, purisā nāma vijāyantā natthī’ ti vutte ‘sace deva, evaṁ natthi, atha kasmā pācīnayavamajjhakagāmavāsino kathaṁ maṅgalausabhaṁ vijāyāpessantī’ ti vadeyyāsī” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tathā akāsi. Rājā: “Kenidaṁ pañhapaṭibhāgaṁ cintitan”-ti pucchitvā: “Mahosadhapaṇḍitenā” ti sutvā tussi.

Odanan-ti aparasmiṁ divase: “Paṇḍitaṁ vīmaṁsissāmā” ti: “Pācīnayavamajjhakagāmavāsino amhākaṁ aṭṭhaṅgasamannāgataṁ ambilodanaṁ pacitvā pesentu. Tatrimāni aṭṭhaṅgāni [PTS 6.341]: na taṇḍulehi, na udakena, na ukkhaliyā, na uddhanena, na agginā, na dārūhi, na itthiyā na purisena, na maggenāti. Apesentānaṁ sahassadaṇḍo” ti pahiṇiṁsu. Gāmavāsino taṁ kāraṇaṁ ajānantā paṇḍitaṁ pucchiṁsu. So: “Mā cintayitthā” ti vatvā: “Na taṇḍulehīti kaṇikaṁ gāhāpetvā, na udakenāti himaṁ gāhāpetvā, na ukkhaliyāti aññaṁ navamattikābhājanaṁ gāhāpetvā, na uddhanenāti khāṇuke koṭṭāpetvā, na aggināti pakatiaggiṁ pahāya araṇiaggiṁ gāhāpetvā, na dārūhīti paṇṇāni gāhāpetvā ambilodanaṁ pacāpetvā navabhājane pakkhipitvā lañchitvā, na itthiyā na purisenāti paṇḍakena ukkhipāpetvā, na maggenāti mahāmaggaṁ pahāya jaṅghamaggena rañño pesethā” ti āha. Te tathā kariṁsu. Rājā: “Kena panesa pañho ñāto” ti pucchitvā: “Mahosadhapaṇḍitenā” ti sutvā tussi.

Vālukan-ti aparasmiṁ divase paṇḍitassa vīmaṁsanatthaṁ gāmavāsīnaṁ pahiṇiṁsu: “Rājā dolāya kīḷitukāmo, rājakule purāṇayottaṁ chinnaṁ, ekaṁ vālukayottaṁ vaṭṭetvā pesentu, apesentānaṁ sahassadaṇḍo” ti. Te paṇḍitaṁ pucchiṁsu. Paṇḍito: “Iminā pi pañhapaṭibhāgeneva bhavitabban”-ti gāmavāsino assāsetvā vacanakusale dve tayo purise pakkosāpetvā: “Gacchatha tumhe, rājānaṁ vadetha ‘deva, gāmavāsino tassa yottassa tanukaṁ vā thūlaṁ vā pamāṇaṁ na jānanti, purāṇavālukayottato vidatthimattaṁ vā caturaṅgulamattaṁ vā khaṇḍaṁ pesetha, taṁ oloketvā tena pamāṇena vaṭṭessantī’ ti. Sace, vo rājā ‘amhākaṁ ghare vālukayottaṁ nāma na kadāci sutapubban’-ti vadati, atha naṁ ‘sace, mahārāja, vo evarūpaṁ na sakkā kātuṁ, pācīnayavamajjhakagāmavāsino kathaṁ karissantī’ ti vadeyyāthā” ti pesesi. Te tathā kariṁsu. Rājā: “Kena cintitaṁ pañhapaṭibhāgan”-ti pucchitvā: “Mahosadhapaṇḍitenā” ti sutvā tussi.

Taḷākan-ti aparasmiṁ divase paṇḍitassa vīmaṁsanatthaṁ: “Rājā udakakīḷaṁ kīḷitukāmo, pañcavidhapadumasacchannaṁ pokkharaṇiṁ pesentu, apesentānaṁ sahassadaṇḍo” ti gāmavāsīnaṁ pesayiṁsu. Te paṇḍitassa ārocesuṁ. So: “Iminā pi pañhapaṭibhāgeneva bhavitabban”-ti cintetvā vacanakusale katipaye manusse pakkosāpetvā: “Etha tumhe udakakīḷaṁ kīḷitvā akkhīni rattāni katvā allakesā allavatthā kaddamamakkhitasarīrā yottadaṇḍaleḍḍuhatthā rājadvāraṁ gantvā dvāre ṭhitabhāvaṁ rañño ārocāpetvā katokāsā pavisitvā ‘mahārāja, tumhehi kira pācīnayavamajjhakagāmavāsino pokkharaṇiṁ pesentūti pahitā mayaṁ tumhākaṁ anucchavikaṁ mahantaṁ pokkharaṇiṁ ādāya āgatā. Sā pana araññavāsikattā nagaraṁ disvā dvārapākāraparikhāaṭṭālakādīni oloketvā bhītatasitā yottāni chinditvā palāyitvā araññam-eva paviṭṭhā, mayaṁ leḍḍudaṇḍādīhi pothentā pi nivattetuṁ na sakkhimhā, tumhākaṁ araññā ānītaṁ purāṇapokkharaṇiṁ pesetha, tāya saddhiṁ yojetvā harissāmā’ ti vatvā raññāna kadāci mama araññato ānītapokkharaṇī nāma [PTS 6.342] bhūtapubbā, na ca mayā kassaci yojetvā āharaṇatthāya pokkharaṇī pesitapubbā’ ti vutte ‘sace, deva, vo evaṁ na sakkā kātuṁ, pācīnayavamajjhakagāmavāsino kathaṁ pokkharaṇiṁ pesessantī’ ti vadeyyāthā” ti vatvā pesesi. Te tathā kariṁsu. Rājā paṇḍitena ñātabhāvaṁ sutvā tussi.

Uyyānan-ti punekadivasaṁ: “Mayaṁ uyyānakīḷaṁ kīḷitukāmā, amhākañca purāṇauyyānaṁ parijiṇṇaṁ, obhaggaṁ jātaṁ, pācīnayavamajjhakagāmavāsino supupphitataruṇarukkhasañchannaṁ navauyyānaṁ pesentū” ti pahiṇiṁsu. Gāmavāsino paṇḍitassa ārocesuṁ. Paṇḍito: “Iminā pi pañhapaṭibhāgeneva bhavitabban”-ti te samassāsetvā manusse pesetvā purimanayeneva kathāpesi.

Tadā pi rājā tussitvā senakaṁ pucchi: “Kiṁ, senaka, ānema paṇḍitan”-ti. So lābhamacchariyena: “Ettakena paṇḍito nāma na hoti, āgametha, devā” ti āha. Tassa taṁ vacanaṁ sutvā rājā cintesi: “Mahosadhapaṇḍito sattadārakapañhehi mama manaṁ gaṇhi, evarūpesupissa guyhapañhavissajjanesu ceva pañhapaṭibhāgesu ca buddhassa viya byākaraṇaṁ, senako evarūpaṁ paṇḍitaṁ ānetuṁ na deti, kiṁ me senakena, ānessāmi nan”-ti. So mahantena parivārena taṁ gāmaṁ pāyāsi. Tassa maṅgalaassaṁ abhiruhitvā gacchantassa assassa pādo phalitabhūmiyā antaraṁ pavisitvā bhijji. Rājā tato va nivattitvā nagaraṁ pāvisi. Atha naṁ senako upasaṅkamitvā pucchi: “Mahārāja, paṇḍitaṁ kiṁ ānetuṁ pācīnayavamajjhakagāmaṁ agamitthā” ti. “Āma, paṇḍitā” ti. “Mahārāja, tumhe maṁ anatthakāmaṁ katvā passatha, ‘āgametha tāvā’ ti vutte pi atituritā nikkhamittha, paṭhamagamaneneva maṅgalaassassa pādo bhinno” ti.

So tassa vacanaṁ sutvā tuṇhī hutvā punekadivasaṁ tena saddhiṁ mantesi: “Kiṁ, senaka, ānema paṇḍitan”-ti. Deva, sayaṁ agantvā dūtaṁ pesetha: “Paṇḍita, amhākaṁ tava santikaṁ āgacchantānaṁ assassa pādo bhinno, assataraṁ vā no pesetu seṭṭhataraṁ vā” ti. “Yadi assataraṁ pesessati, sayaṁ āgamissati. Seṭṭhataraṁ pesento pitaraṁ pesessati, ayameko no pañho bhavissatī” ti. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tathā katvā dūtaṁ pesesi. Paṇḍito dūtassa vacanaṁ sutvā: “Rājā mamañceva pitarañca passitukāmo” ti cintetvā pitu santikaṁ gantvā vanditvā: “Tāta, rājā tumhe ceva mamañca daṭṭhukāmo, tumhe paṭhamataraṁ seṭṭhisahassaparivutā gacchatha, gacchantā ca tucchahatthā agantvā navasappipūraṁ candanakaraṇḍakaṁ ādāya gacchatha. Rājā tumhehi saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā ‘gahapati patirūpaṁ āsanaṁ ñatvā nisīdāhī’ ti vakkhati, atha tumhe tathārūpaṁ āsanaṁ ñatvā nisīdeyyātha. Tumhākaṁ nisinnakāle ahaṁ āgamissāmi, rājā mayā pi saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā ‘paṇḍita, tavānurūpaṁ āsanaṁ ñatvā nisīdā’ ti vakkhati, athāhaṁ tumhe olokessāmi, tumhe tāya saññāya āsanā vuṭṭhāya ‘tāta mahosadha, imasmiṁ āsane nisīdā’ ti vadeyyātha, ajja no eko pañho matthakaṁ pāpuṇissatī” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā vuttanayeneva gantvā attano dvāre ṭhitabhāvaṁ rañño ārocāpetvā: “Pavisatū” ti vutte pavisitvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ aṭṭhāsi.

Rājā tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā: “Gahapati, tavaputto mahosadhapaṇḍito kuhin”-ti pucchi. “Pacchato āgacchati, devā” ti. Rājā: “Pacchato āgacchatī” ti sutvā tuṭṭhamānaso hutvā: “Mahāseṭṭhi attano yuttāsanaṁ ñatvā nisīdā” ti āha. So attano yuttāsanaṁ ñatvā [PTS 6.343] ekamantaṁ nisīdi. Mahāsatto pi alaṅkatapaṭiyatto dārakasahassaparivuto alaṅkatarathe nisīditvā nagaraṁ pavisanto parikhāpiṭṭhe caramānaṁ ekaṁ gadrabhaṁ disvā thāmasampanne māṇave pesesi: “Ambho, etaṁ gadrabhaṁ anubandhitvā yathā saddaṁ na karoti, evamassa mukhabandhanaṁ katvā kilañjena veṭhetvā tasmiṁ ekenattharaṇena paṭicchādetvā aṁsenādāya āgacchathā” ti. Te tathā kariṁsu. Bodhisatto pi mahantena parivārena nagaraṁ pāvisi. Mahājano: “Esa kira sirivaḍḍhanaseṭṭhino putto mahosadhapaṇḍito nāma, esa kira jāyamāno osadhaghaṭikaṁ hatthena gahetvā jāto, iminā kira ettakānaṁ vīmaṁsanapañhānaṁ pañhapaṭibhāgo ñāto” ti mahāsattaṁ abhitthavanto olokento pi tittiṁ na gacchati. So rājadvāraṁ gantvā paṭivedesi. Rājā sutvāva haṭṭhatuṭṭho: “Mama putto mahosadhapaṇḍito khippaṁ āgacchatū” ti āha. So dārakasahassaparivuto pāsādaṁ abhiruhitvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Rājā taṁ disvāva somanassappatto hutvā madhurapaṭisanthāraṁ katvā: “Paṇḍita, patirūpaṁ āsanaṁ ñatvā nisīdā” ti āha. Atha so pitaraṁ olokesi. Athassa pitā pi olokitasaññāya uṭṭhāya: “Paṇḍita, imasmiṁ āsane nisīdā” ti āha. So tasmiṁ āsane nisīdi.

Taṁ tattha nisinnaṁ disvāva senakapukkusakāmindadevindā ceva aññe ca andhabālā pāṇiṁ paharitvā mahāhasitaṁ hasitvā: “Imaṁ andhabālaṁ ‘paṇḍito’ ti vadiṁsu, so pitaraṁ āsanā vuṭṭhāpetvā sayaṁ nisīdati, imaṁ ‘paṇḍito’ ti vattuṁ ayuttan”-ti parihāsaṁ kariṁsu. Rājā pi dummukho anattamano ahosi. Atha naṁ mahāsatto pucchi: “Kiṁ, mahārāja, dummukhatthā” ti? “Āma paṇḍita, dummukhomhi, savanam-eva te manāpaṁ, dassanaṁ pana amanāpaṁ jātan”-ti. “Kiṁ kāraṇā, mahārājā” ti? “Pitaraṁ āsanā vuṭṭhāpetvā nisinnattā” ti. “Kiṁ pana tvaṁ, mahārāja, ‘sabbaṭṭhānesu puttehi pitaro va uttamā’ ti maññasī” ti. “Āma, paṇḍitā” ti. Atha mahāsatto: “Nanu, mahārāja, tumhehi amhākaṁ ‘assataraṁ vā pesetu seṭṭhataraṁ vā’ ti sāsanaṁ pahitan”-ti vatvā āsanā vuṭṭhāya te māṇave oloketvā: “Tumhehi gahitaṁ gadrabhaṁ ānethā” ti āṇāpetvā rañño pādamūle nipajjāpetvā: “Mahārāja, ayaṁ gadrabho kiṁ agghatī” ti pucchi. “Paṇḍita, sace upakārako, aṭṭha kahāpaṇe agghatī” ti. “Imaṁ paṭicca jāto ājānīyavaḷavāya kucchimhi vuṭṭhaassataro kiṁ agghatī” ti? “Anaggho paṇḍitā” ti. “Deva, kasmā evaṁ kathetha, nanu tumhehi idāneva vuttaṁ ‘sabbaṭṭhānesu puttehi pitaro va uttamā’ ti. Sace taṁ saccaṁ, tumhākaṁ vāde assatarato gadrabho va uttamo hoti, kiṁ pana, mahārāja, tumhākaṁ paṇḍitā ettakam-pi jānituṁ asakkontā pāṇiṁ paharitvā hasanti, aho tumhākaṁ paṇḍitānaṁ paññāsampatti, kuto vo ete laddhā” ti cattāro paṇḍite parihasitvā rājānaṁ imāya ekakanipāte gāthāya ajjhabhāsi:

111. Haṁci tuvaṁ evamaññasi ‘seyyo, puttena pitā’ ti rājaseṭṭha,
Handassatarassa te ayaṁ, assatarassa hi gadrabho pitā ti.

Tassattho: yadi, tvaṁ rājaseṭṭha, sabbaṭṭhānesu seyyo puttena pitāti evaṁ maññasi, tava assatarato pi ayaṁ gadrabho seyyo hotu. Kiṁ kāraṇā? Assatarassa hi gadrabho pitāti.

Evañca pana vatvā mahāsatto āha: “mahārāja [PTS 6.344], sace puttato pitā seyyo, mama pitaraṁ gaṇhatha. Sace pitito putto seyyo, maṁ gaṇhatha tumhākaṁ atthāyā” ti. Rājā somanassappatto ahosi. Sabbā rājaparisāpi: “Sukathito paṇḍitena pañho” ti unnadantā sādhukārasahassāni adaṁsu, aṅguliphoṭā ceva celukkhepā ca pavattiṁsu. Cattāro paṇḍitā pi dummukhā pajjhāyantāva ahesuṁ. Nanu mātāpitūnaṁ guṇaṁ jānanto bodhisattena sadiso nāma natthi, atha so kasmā evamakāsīti? Na so pitu avamānanatthāya, raññā pana: “Assataraṁ vā pesetu seṭṭhataraṁ vā” ti pesitaṁ, tasmā tasseva pañhassa āvibhāvatthaṁ attano ca paṇḍitabhāvassa ñāpanatthaṁ catunnañca paṇḍitānaṁ appaṭibhānakaraṇatthaṁ evamakāsīti.

Gadrabhapañho niṭṭhito

Gadrabhapañhajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 112: Amarādevīpañhajātakavaṇṇanā

Yena sattubilaṅgā cā ti ayam-pi amarādevipañho nāma tattheva āvi bhavissati.

Tato paṭṭhāya bodhisattassa yaso mahā ahosi. Taṁ sabbaṁ udumbaradevī yeva vicāresi. Sā tassa soḷasavassikakāle cintesi: “Mama kaniṭṭho mahallako jāto, yaso pissa mahā ahosi, āvāhamassa kātuṁ vaṭṭatī” ti. Sā rañño tamatthaṁ ārocesi. Rājā: “Sādhu jānāpehi nan”-ti āha. Sā taṁ jānāpetvā [PTS 6.364] tena sampaṭicchite: “Tena hi, tāta, te kumārikaṁ ānemī” ti āha. Atha mahāsatto: “Kadāci imehi ānītā mama na rucceyya, sayam-eva tāva upadhāremī” ti cintetvā evamāha: “devi, katipāhaṁ mā kiñci rañño vadetha, ahaṁ ekaṁ kumārikaṁ sayaṁ pariyesitvā mama cittarucitaṁ tumhākaṁ ācikkhissāmī” ti. “Evaṁ karohi, tātā” ti. So deviṁ vanditvā attano gharaṁ gantvā sahāyakānaṁ saññaṁ datvā aññātakavesena tunnavāyaupakaraṇāni gahetvā ekako va uttaradvārena nikkhamitvā uttarayavamajjhakaṁ pāyāsi. Tadā pana tattha ekaṁ porāṇaseṭṭhikulaṁ parikkhīṇaṁ ahosi. Tassa kulassa dhītā amarādevī nāma abhirūpā dassanīyā pāsādikā sabbalakkhaṇasampannā puññavatī. Sā taṁ divasaṁ pāto va yāguṁ pacitvā ādāya: “Pitu kasanaṭṭhānaṁ gamissāmī” ti nikkhamitvā tam-eva maggaṁ paṭipajji. Mahāsatto taṁ āgacchantiṁ disvā: “Sabbalakkhaṇasampannāyaṁ itthī, sace apariggahā, imāya me pādaparicārikāya bhavituṁ vaṭṭatī” ti cintesi.

Sā pi taṁ disvāva: “Sace evarūpassa purisassa gehe bhaveyyaṁ, sakkā mayā kuṭumbaṁ saṇṭhāpetun”-ti cintesi.

Atha mahāsatto: “imissā sapariggahāpariggahabhāvaṁ na jānāmi, hatthamuṭṭhiyā naṁ pucchissāmi, sace esā paṇḍitā bhavissati, jānissati. No ce, na jānissati, idheva naṁ chaḍḍetvā gacchāmī” ti cintetvā dūre ṭhito va hatthamuṭṭhimakāsi. Sāpi: “Ayaṁ mama sasāmikāsāmikabhāvaṁ pucchatī” ti ñatvā hatthaṁ pasāresi. So apariggahabhāvaṁ ñatvā samīpaṁ gantvā: “Bhadde, kā nāma tvan”-ti pucchi. “Sāmi, ahaṁ atīte vā anāgate vā etarahi vā yaṁ natthi, tannāmikā” ti. “Bhadde, loke amarā nāma natthi, tvaṁ amarā nāma bhavissasī” ti. “Evaṁ, sāmī” ti. “Bhadde, kassa yāguṁ harissasī” ti? “Pubbadevatāya, sāmī” ti. “Bhadde, pubbadevatā nāma mātāpitaro, tava pitu yāguṁ harissasi maññe” ti. “Evaṁ, sāmī” ti. “Bhadde, tava pitā kiṁ karotī” ti? “Sāmi, ekaṁ dvidhā karotī” ti. “Ekassa dvidhākaraṇaṁ nāma kasanaṁ, tava pitā kasatī” ti [PTS 6.365]. “Evaṁ, sāmī” ti. “Katarasmiṁ pana ṭhāne te pitā kasatī” ti? “Yattha sakiṁ gatā na enti, tasmiṁ ṭhāne, sāmī” ti. “Sakiṁ gatānaṁ na paccāgamanaṭṭhānaṁ nāma susānaṁ, susānasantike kasati, bhadde” ti. “Evaṁ, sāmī” ti. “Bhadde, ajjeva essasī” ti. “Sace essati, na essā”mi. “No ce essati, essāmi, sāmī” ti. “Bhadde, pitā te maññe nadīpāre kasati, udake ente na essasi, anente essasī” ti. “Evaṁ, sāmī” ti. Ettakaṁ nāma mahāsatto ālāpasallāpaṁ karoti.

Atha naṁ amarādevī: “Yāguṁ pivissasi, sāmī” ti nimantesi. Mahāsatto: “Paṭhamam-eva paṭikkhipanaṁ nāma avamaṅgalan”-ti cintetvā: “Āma, pivissāmī” ti āha. Sā pana yāgughaṭaṁ otāresi. Mahāsatto cintesi: “Sace pātiṁ adhovitvā hatthadhovanaṁ adatvā dassati, ettheva naṁ pahāya gamissāmī” ti. Sā pana pātiṁ dhovitvā pātiyā udakaṁ āharitvā hatthadhovanaṁ datvā tucchapātiṁ hatthe aṭṭhapetvā bhūmiyaṁ ṭhapetvā ghaṭaṁ āluḷetvā yāguyā pūresi, tattha pana sitthāni mahantāni. Atha naṁ mahāsatto āha: “Kiṁ, bhadde, atibahalā yāgū” ti. “Udakaṁ na laddhaṁ, sāmī” ti. “Kedāre udakaṁ na laddhaṁ bhavissati maññe” ti. “Evaṁ, sāmī” ti. Sā pitu yāguṁ ṭhapetvā bodhisattassa adāsi. So yāguṁ pivitvā mukhaṁ vikkhāletvā: “Bhadde, tuyhaṁ mātu gehaṁ gamissāmi, maggaṁ me ācikkhā” ti āha. Sā: “Sādhū” ti vatvā maggaṁ ācikkhantī ekakanipāte imaṁ gāthamāha.

112. Yena sattubilaṅgā ca, diguṇapalāso ca pupphito,
Yena dadāmi tena vadāmi, yena na dadāmi na tena vadāmi,
Esa maggo yavamajjhakassa, etaṁ annapathaṁ vijānāhī ti.

Tassattho: “sāmi, antogāmaṁ pavisitvā ekaṁ sattuāpaṇaṁ passissasi, tato kañjikāpaṇaṁ, tesaṁ purato diguṇapaṇṇo koviḷāro supupphito, tasmā tvaṁ yena sattubilaṅgā [PTS 6.366] ca koviḷāro ca pupphito, tena gantvā koviḷāramūle ṭhatvā dakkhiṇaṁ gaṇha vāmaṁ muñca, esa maggo yavamajjhakassa yavamajjhakagāme ṭhitassa amhākaṁ gehassa, etaṁ evaṁ paṭicchādetvā mayā vuttaṁ channapathaṁ paṭicchannapathaṁ channapathaṁ vā paṭicchannakāraṇaṁ vijānāhī” ti. Ettha hi yena dadāmī ti yena hatthena dadāmi, idaṁ dakkhiṇahatthaṁ sandhāya vuttaṁ, itaraṁ vāmahatthaṁ. Evaṁ sā tassa maggaṁ ācikkhitvā pitu yāguṁ gahetvā agamāsi.

Amarādevīpañhajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 113: Siṅgālajātakavaṇṇanā

Saddahāsi siṅgālassā ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Tasmiñhi samaye bhikkhū dhammasabhāyaṁ [PTS 1.425] sannipatitvā: “Āvuso, devadattena pañca bhikkhusatāni ādāya gayāsīsaṁ gantvā ‘yaṁ samaṇo gotamo karoti, na so dhammo. Yamahaṁ karomi, ayam-eva dhammo’ ti te bhikkhū attano laddhiṁ gāhāpetvā ṭhānappattaṁ musāvādaṁ katvā saṅghaṁ bhinditvā ekasīmāya dve uposathā katā” ti devadattassa aguṇakathaṁ kathentā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, devadatto idāneva musāvādī, pubbe pi musāvādīyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto susānavane rukkhadevatā hutvā nibbatti. Tadā bārāṇasiyaṁ nakkhattaṁ ghuṭṭhaṁ ahosi. Manussā: “Yakkhabalikammaṁ karomā” ti tesu tesu caccararacchādiṭṭhānesu macchamaṁsādīni vippakiritvā kapālakesu bahuṁ suraṁ ṭhapayiṁsu. Atheko siṅgālo aḍḍharattasamaye niddhamanena nagaraṁ pavisitvā macchamaṁsaṁ khāditvā suraṁ pivitvā punnāgagacchantaraṁ pavisitvā yāva aruṇuggamanā niddaṁ okkami. So pabujjhitvā ālokaṁ disvā: “Idāni nikkhamituṁ na sakkā” ti maggasamīpaṁ gantvā adissamāno nipajjitvā aññe manusse disvā pi kiñci avatvā ekaṁ brāhmaṇaṁ mukhadhovanatthāya gacchantaṁ disvā cintesi: “Brāhmaṇā nāma dhanalolā honti, imaṁ dhanena palobhetvā yathā maṁ upakacchakantare katvā uttarāsaṅgena paṭicchādetvā nagarā nīharati, tathā karissāmī” ti. So manussabhāsāya: “Brāhmaṇā” ti āha. So nivattitvā: “Ko maṁ pakkosatī” ti āha. “Ahaṁ, brāhmaṇā” ti. “Kiṁkāraṇā” ti. “Brāhmaṇa, mayhaṁ dve kahāpaṇasatāni atthi. Sace maṁ upakacchakantare katvā uttarāsaṅgena paṭicchādetvā yathā na koci passati, tathā nagarā nikkhāmetuṁ sakkosi, tuyhaṁ te kahāpaṇe dassāmī” ti. Brāhmaṇo dhanalobhena: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā taṁ tathā katvā ādāya nagarā nikkhamitvā thokaṁ agamāsi. Atha naṁ siṅgālo pucchi: “Kataraṭṭhānaṁ, brāhmaṇā” ti? “Asukaṁ nāmā” ti. “Aññaṁ thokaṁ ṭhānaṁ gacchā” ti. Evaṁ punappunaṁ vadanto mahāsusānaṁ patvā: “Idha [PTS 1.426] maṁ otārehī” ti āha. Tattha naṁ otāresi. Atha siṅgālo: “Tena hi, brāhmaṇa, uttarisāṭakaṁ pattharā” ti āha. So dhanalobhena: “Sādhū” ti patthari. Atha naṁ: “Imaṁ rukkhamūlaṁ khaṇāhī” ti pathavikhaṇane yojetvā brāhmaṇassa uttarisāṭakaṁ abhiruyha catūsu kaṇṇesu ca majjhe cāti pañcasu ṭhānesu sarīranissandaṁ pātetvā makkhetvā ceva temetvā ca susānavanaṁ pāvisi. Bodhisatto rukkhaviṭape ṭhatvā imaṁ gāthamāha.

113. Saddahāsi siṅgālassa, surāpītassa brāhmaṇa,
Sippikānaṁ sataṁ natthi, kuto kaṁsasatā duve ti.

Tattha saddahāsī ti saddahasi, ayam-eva vā pāṭho, pattiyāyasī ti attho. Sippikānaṁ sataṁ natthī ti etassa hi sippikāsatam-pi natthi. Kuto kaṁsasatā duve ti dve kahāpaṇasatāni panassa kuto evā ti.

Bodhisatto imaṁ gāthaṁ vatvā: “Gaccha, brāhmaṇa, tava sāṭakaṁ dhovitvā nhāyitvā attano kammaṁ karohī” ti vatvā antaradhāyi. Brāhmaṇo tathā katvā: “Vañcito vatamhī” ti domanassappatto pakkāmi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā siṅgālo devadatto ahosi, rukkhadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Siṅgālajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 114: Mitacintījātakavaṇṇanā

Bahucintī appacintī ti idaṁ satthā jetavane viharanto dve mahallakatthere ārabbha kathesi. Te kira janapade ekasmiṁ araññāvāse vassaṁ vasitvā: “Satthu dassanatthāya gacchissāmā” ti pātheyyaṁ sajjetvā: “Ajja gacchāma, sve gacchāmā” ti māsaṁ atikkāmetvā puna pātheyyaṁ sajjetvā tatheva māsaṁ, puna māsanti evaṁ attano kusītabhāvena ceva nivāsaṭṭhāne ca apekkhāya tayo māse atikkāmetvā tato nikkhamma jetavanaṁ gantvā sabhāgaṭṭhāne pattacīvaraṁ paṭisāmetvā satthāraṁ passiṁsu. Atha ne bhikkhū pucchiṁsu: “Ciraṁ vo, āvuso, buddhupaṭṭhānaṁ akarontānaṁ, kasmā evaṁ cirāyitthā” ti? Te tamatthaṁ ārocesuṁ. Atha nesaṁ so ālasiyakusītabhāvo [PTS 1.427] bhikkhusaṅghe pākaṭo jāto. Dhammasabhāyam-pi tesaṁ bhikkhūnam-eva ālasiyabhāvaṁ nissāya kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte te pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tumhe, bhikkhave, alasā kusītā” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Na, bhikkhave, idānevete alasā, pubbe pi alasā ceva nivāsaṭṭhāne ca sālayā sāpekkhā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bārāṇasinadiyaṁ tayo macchā ahesuṁ, bahucintī, appacintī, mitacintīti tesaṁ nāmāni. Te araññato manussapathaṁ āgamiṁsu. Tattha mitacintī itare dve evamāha: “Ayaṁ manussapatho nāma sāsaṅko sappaṭibhayo, kevaṭṭā nānappakārāni jālakuminādīni khipitvā macche gaṇhanti, mayaṁ araññam-eva gacchāmā” ti. Itare dve janā alasatāya ceva āmisagiddhatāya ca: “Ajja gacchāma, sve gacchāmā” ti tayo māse atikkāmesuṁ. Atha kevaṭṭā nadiyaṁ jālaṁ khipiṁsu. Bahucintī ca appacintī ca gocaraṁ gaṇhantā purato gacchanti. Te attano andhabālatāya jālagandhaṁ asallakkhetvā jālakucchim-eva pavisiṁsu. Mitacintī pacchato āgacchanto jālagandhaṁ sallakkhetvā tesañca jālakucchiṁ paviṭṭhabhāvaṁ ñatvā: “Imesaṁ kusītānaṁ andhabālānaṁ jīvitadānaṁ dassāmī” ti cintetvā bahipassena jālakucchiṭṭhānaṁ gantvā jālakucchiṁ phāletvā nikkhantasadiso hutvā udakaṁ āluḷento jālassa purato patitvā puna jālakucchiṁ pavisitvā pacchimabhāgena phāletvā nikkhantasadiso udakaṁ āluḷento pacchimabhāge pati. Kevaṭṭā: “Macchā jālaṁ phāletvā gatā” ti maññamānā jālakoṭiyaṁ gahetvā ukkhipiṁsu. Te dve pi macchā jālato muccitvā udake patiṁsu. Iti tehi mitacintiṁ nissāya jīvitaṁ laddhaṁ.

Satthā imaṁ atītaṁ āharitvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

114. Bahucintī [PTS 1.428] appacintī, ubho jāle abajjhare,
Mitacintī pamocesi, ubho tattha samāgatā ti.

Tattha bahucintī ti bahucintanatāya vitakkabahulatāya evaṁladdhanāmo. Itaresu pi dvīsu ayam-eva nayo. Ubho tattha samāgatā ti mitacintiṁ nissāya laddhajīvitā tattha udake puna ubho pi janā mitacintinā saddhiṁ samāgatā ti attho.

Evaṁ satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne mahallakā bhikkhū sotāpattiphale patiṭṭhahiṁsu. Tadā bahucintī ca appacintī ca ime dve ahesuṁ, mitacintī pana aham-eva ahosinti.

Mitacintījātakavaṇṇanā catutthā

JA 115: Anusāsikajātakavaṇṇanā

Yāyaññe manusāsatī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ anusāsikaṁ bhikkhuniṁ ārabbha kathesi. Sā kira sāvatthivāsinī ekā kuladhītā pabbajitvā upasampannakālato paṭṭhāya samaṇadhamme ananuyuttā āmisagiddhā hutvā yattha aññā bhikkhuniyo na gacchanti, tādise nagarassa ekadese piṇḍāya carati. Athassā manussā paṇītapiṇḍapātaṁ denti. Sā rasataṇhāya bajjhitvā: “Sace imasmiṁ padese aññā pi bhikkhuniyo piṇḍāya carissanti, mayhaṁ lābho parihāyissati. Yathā etaṁ padesaṁ aññā nāgacchanti, evaṁ mayā kātuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā bhikkhunūpassayaṁ gantvā: “Ayye, asukaṭṭhāne caṇḍo hatthī, caṇḍo asso, caṇḍo meṇḍo, caṇḍo kukkuro carati, saparissayaṭṭhānaṁ, mā tattha piṇḍāya caritthā” ti bhikkhuniyo anusāsati. Tassā vacanaṁ sutvā ekā bhikkhunī pi taṁ padesaṁ gīvaṁ parivattetvā na olokesi. Tassā ekasmiṁ divase tasmiṁ padese piṇḍāya carantiyā vegenekaṁ gehaṁ pavisantiyā caṇḍo meṇḍako paharitvā ūruṭṭhikaṁ bhindi. Manussā vegena upadhāvitvā dvidhā bhinnaṁ ūruṭṭhikaṁ ekato bandhitvā taṁ bhikkhuniṁ mañcenādāya bhikkhunūpassayaṁ nayiṁsu. Bhikkhuniyo: “Ayaṁ aññā bhikkhuniyo anusāsitvā sayaṁ tasmiṁ padese carantī ūruṭṭhikaṁ bhindāpetvā āgatā” ti parihāsaṁ akaṁsu. Tam-pi tāya katakāraṇaṁ na cirasseva bhikkhusaṅghe pākaṭaṁ ahosi.

Athekadivasaṁ dhammasabhāyaṁ bhikkhū [PTS 1.429] “āvuso, asukā anusāsikā bhikkhunī aññaṁ anusāsitvā sayaṁ tasmiṁ padese caramānā caṇḍena meṇḍakena ūruṁ bhindāpesī” ti tassā aguṇakathaṁ kathesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesā aññe anusāsati yeva, sayaṁ pana na vattati, niccakālaṁ dukkham-eva anubhotī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto araññe sakuṇayoniyaṁ nibbattitvā vayappatto sakuṇajeṭṭhako hutvā anekasakuṇasahassaparivāro himavantaṁ pāvisi. Tassa tattha vasanakāle ekā caṇḍasakuṇikā mahāvattanimaggaṁ gantvā gocaraṁ gaṇhāti. Sā tattha sakaṭehi patitāni vīhimuggabījādīni labhitvā: “Yathā idāni imaṁ padesaṁ aññe sakuṇā nāgacchanti, tathā karissāmī” ti cintetvā sakuṇasaṅghassa ovādaṁ deti: “Vattanimahāmaggo nāma sappaṭibhayo, hatthiassādayo ceva caṇḍagoṇayuttayānādīni ca sañcaranti, sahasā uppatitum-pi na sakkā hoti, na tattha gantabban”-ti. Sakuṇasaṅgho tassā: “Anusāsikā”teva nāmaṁ akāsi.

Sā ekadivasaṁ vattanimahāmagge carantī atimahāvegena āgacchantassa yānassa saddaṁ sutvā nivattitvā oloketvā: “Dūre tāvā” ti carati yeva. Atha naṁ yānaṁ vātavegena sīgham-eva sampāpuṇi, sā uṭṭhātuṁ nāsakkhi, cakkena dvidhā chinditvā gatā. Sakuṇajeṭṭhako sakuṇe samānento taṁ adisvā: “Anusāsikā na dissati, upadhāretha nan”-ti āha. Sakuṇā upadhārentā taṁ mahāmagge dvidhā chinnaṁ disvā sakuṇajeṭṭhakassa ārocesuṁ. Sakuṇajeṭṭhako: “Sā aññā sakuṇikā vāretvā sayaṁ tattha caramānā dvidhā chinnā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

115. Yāyaññe manusāsati, sayaṁ loluppacārinī,
Sāyaṁ vipakkhikā seti, hatā cakkena sāsikā ti.

Tattha [PTS 1.430] yāyaññe manusāsatī ti yakāro padasandhikaro, yā aññe anusāsatī ti attho. Sayaṁ loluppacārinī ti attanā loluppacārinī samānā. Sāyaṁ vipakkhikā setī ti sā esā vihatapakkhā hutvā mahāmagge sayati. Hatā cakkena sāsikā ti yānacakkena hatā sāsikā sakuṇikāti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā anusāsikā sakuṇikā ayaṁ anusāsikā bhikkhunī ahosi, sakuṇajeṭṭhako pana aham-eva ahosin”-ti.

Anusāsikajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 116: Dubbacajātakavaṇṇanā

Atikaramakarācariyā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ dubbacabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tassa vatthu navakanipāte gijjhajātake (JA. 427) āvi bhavissati. Satthā pana taṁ bhikkhuṁ āmantetvā: “Bhikkhu na tvaṁ idāneva dubbaco, pubbe pi dubbaco yeva. Dubbacabhāveneva paṇḍitānaṁ ovādaṁ akaronto sattippahārena jīvitakkhayaṁ pattosī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto laṅghanaṭakayoniyaṁ paṭisandhiṁ gahetvā vayappatto paññavā upāyakusalo ahosi. So ekassa laṅghanakassa santike sattilaṅghanasippaṁ sikkhitvā ācariyena saddhiṁ sippaṁ dassento vicarati. Ācariyo panassa catunnaṁ yeva sattīnaṁ laṅghanasippaṁ jānāti, na pañcannaṁ. So ekadivasaṁ ekasmiṁ gāmake sippaṁ dassento surāmadamatto: “Pañca sattiyo laṅghissāmī” ti paṭipāṭiyā ṭhapesi. Atha naṁ bodhisatto āha: “Ācariya, tvaṁ pañcasattilaṅghanasippaṁ na jānāsi, ekaṁ sattiṁ hara. Sace laṅghissasi, pañcamāya sattiyā viddho marissasī” ti. So suṭṭhu mattatāya: “Tvañhi mayhaṁ pamāṇaṁ na jānāsī” ti tassa vacanaṁ anādiyitvā catasso laṅghitvā pañcamāya sattiyā daṇḍake madhukapupphaṁ viya āvuto paridevamāno nipajji. Atha naṁ bodhisatto: “Paṇḍitānaṁ vacanaṁ akatvā imaṁ byasanaṁ pattosī” ti imaṁ gāthamāha.

116. Atikaramakarācariya [PTS 1.431], mayhampetaṁ na ruccati,
Catutthe laṅghayitvāna, pañcamāyasi āvuto ti.

Tattha atikaramakarācariyā ti ācariya ajja tvaṁ atikaraṁ akari, attano karaṇato atirekaṁ karaṇaṁ akarī ti attho. Mayhampetaṁ na ruccatī ti mayhaṁ antevāsikassa pi samānassa etaṁ tava karaṇaṁ na ruccati, tena te ahaṁ paṭhamam-eva kathesinti dīpeti. Catutthe laṅghayitvānā ti catutthe sattithale apatitvā attānaṁ laṅghayitvā. Pañcamāyasi āvuto ti paṇḍitānaṁ vacanaṁ aggaṇhanto idāni pañcamāya sattiyā āvutosīti. Idaṁ vatvā ācariyaṁ sattito apanetvā kattabbayuttakaṁ akāsi.

Satthā imaṁ atītaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā ācariyo ayaṁ dubbaco ahosi, antevāsiko pana aham-eva ahosin”-ti.

Dubbacajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 117: Tittirajātakavaṇṇanā

Accuggatātibalatā ti idaṁ satthā jetavane viharanto kokālikaṁ ārabbha kathesi. Tassa vatthu terasakanipāte takkāriyajātake (JA. 481) āvi bhavissati. Satthā pana: “Na, bhikkhave, kokāliko idāneva attano vācaṁ nissāya naṭṭho, pubbe pi naṭṭhoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto udiccabrāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā kāme pahāya isipabbajjaṁ pabbajitvā pañcābhiññā aṭṭha samāpattiyo nibbattesi. Himavantappadese sabbo isigaṇo sannipatitvā taṁ ovādācariyaṁ katvā parivāresi. So pañcannaṁ isisatānaṁ ovādācariyo hutvā jhānakīḷaṁ kīḷanto himavante vasati. Tadā eko cettha paṇḍurogī tāpaso kuṭhāriṁ gahetvā kaṭṭhaṁ phāleti. Atheko mukharatāpaso tassa santike nisīditvā: “Idha pahāraṁ dehi, idha pahāraṁ dehī” ti [PTS 1.432] taṁ tāpasaṁ rosesi. So kujjhitvā: “Na dāni me tvaṁ dāruphālanasippaṁ sikkhāpanakācariyo” ti tiṇhaṁ kuṭhāriṁ ukkhipitvā naṁ ekappahāreneva jīvitakkhayaṁ pāpesi. Bodhisatto tassa sarīrakiccaṁ kāresi. Tadā assamato avidūre ekasmiṁ vammikapāde eko tittiro vasati. So sāyaṁ pātaṁ tasmiṁ vammikamatthake ṭhatvā mahāvassitaṁ vassati. Taṁ sutvā eko luddako: “Tittirena bhavitabban”-ti cintetvā saddasaññāya tattha gantvā taṁ vadhitvā ādāya gato.

Bodhisatto tassa saddaṁ asuṇanto: “Asukaṭṭhāne tittiro vasati, kiṁ nu kho tassa saddo na sūyatī” ti tāpase pucchi. Te tassa tamatthaṁ ārocesuṁ. So ubho pi tāni kāraṇāni saṁsandetvā isigaṇamajjhe imaṁ gāthamāha.

117. Accuggatātibalatā, ativelaṁ pabhāsitā,
Vācā hanati dummedhaṁ, tittiraṁ vātivassitan-ti.

Tattha accuggatā ti atiuggatā. Atibalatā ti punappunaṁ bhāsanena atibalasabhāvā. Ativelaṁ pabhāsitā ti atikkantavelā pamāṇātikkamena bhāsitā. Tittiraṁ vātivassitan-ti yathā tittiraṁ ativassitaṁ hanati, tathā evarūpā vācā dummedhaṁ bālapuggalaṁ hanatīti.

Evaṁ bodhisatto isigaṇassa ovādaṁ datvā cattāro brahmavihāre bhāvetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā: “Na, bhikkhave, kokāliko idāneva attano vacanaṁ nissāya naṭṭho, pubbe pi naṭṭhoyevā” ti vatvā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mukharatāpaso kokāliko ahosi, isigaṇo buddhaparisā, gaṇasatthā pana aham-eva ahosin”-ti.

Tittirajātakavaṇṇanā sattamā

JA 118: Vaṭṭajātakavaṇṇanā

Nācintayanto puriso ti idaṁ satthā jetavane viharanto uttaraseṭṭhiputtaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṁ kira uttaraseṭṭhi nāma ahosi mahāvibhavo. Tassa bhariyāya kucchiyaṁ eko puññavā satto brahmalokā cavitvā paṭisandhiṁ gahetvā vayappatto abhirūpo pāsādiko ahosi [PTS 1.433] brahmavaṇṇī. Atha ekadivasaṁ sāvatthiyaṁ kattikachaṇe nakkhatte ghuṭṭhe sabbo loko nakkhattanissito ahosi. Tassa sahāyakā aññe seṭṭhiputtā sapajāpatikā ahesuṁ. Uttaraseṭṭhiputtassa pana dīgharattaṁ brahmaloke vasitattā kilesesu cittaṁ na allīyati. Athassa sahāyakā: “Uttaraseṭṭhiputtassa pi ekaṁ itthiṁ ānetvā nakkhattaṁ kīḷissāmā” ti sammantayitvā taṁ upasaṅkamitvā: “Samma, imasmiṁ nagare kattikachaṇo ghuṭṭho, tuyham-pi ekaṁ itthiṁ ānetvā nakkhattaṁ kīḷissāmā” ti āhaṁsu. “Na me attho itthiyā” ti ca vutte pi punappunaṁ nibandhitvā sampaṭicchāpetvā ekaṁ vaṇṇadāsiṁ sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitaṁ katvā tassa gharaṁ netvā: “Tvaṁ seṭṭhiputtassa santikaṁ gacchā” ti sayanigharaṁ pesetvā nikkhamiṁsu. Taṁ sayanigharaṁ paviṭṭham-pi seṭṭhiputto neva oloketi, nālapati. Sā cintesi: “Ayaṁ evaṁ rūpasobhaggappattaṁ uttamavilāsasampannaṁ maṁ neva oloketi, nālapati, idāni naṁ attano itthikuttalīlāya olokāpessāmī” ti itthilīlaṁ dassentī pahaṭṭhākārena aggadante vivaritvā hasitaṁ akāsi. Seṭṭhiputto oloketvā dantaṭṭhike nimittaṁ gaṇhi. Athassa aṭṭhikasaññā uppajji, sakalam-pi taṁ sarīraṁ aṭṭhikasaṅkhalikā viya paññāyi. So tassā paribbayaṁ datvā: “Gacchā” ti uyyojesi.

Taṁ tassa gharā otiṇṇaṁ eko issaro antaravīthiyaṁ disvā paribbayaṁ datvā attano gharaṁ nesi, sattāhe vītivatte nakkhattaṁ ositaṁ. Vaṇṇadāsiyā mātā dhītu āgamanaṁ adisvā seṭṭhiputtānaṁ santikaṁ gantvā: “Kahaṁ sā” ti pucchi. Te uttaraseṭṭhiputtassa gharaṁ gantvā: “Kahaṁ sā” ti pucchiṁsu. “Taṅkhaṇaññeva tassā paribbayaṁ datvā uyyojesin”-ti. Athassā mātā rodantī: “Dhītaraṁ me na passāmi, dhītaraṁ me samānethā” ti uttaraseṭṭhiputtaṁ ādāya rañño santikaṁ agamāsi. Rājā aṭṭaṁ vinicchinanto: “Ime te seṭṭhiputtā vaṇṇadāsiṁ ānetvā tuyhaṁ adaṁsū” ti pucchi. “Āma, devā” ti. “Idāni sā kahan”-ti? “Na jānāmi, taṅkhaṇaññeva naṁ uyyojesin”-ti. “Idāni taṁ samānetuṁ sakkosī” ti? “Na sakkomi, devā” ti. Rājā: “Sace samānetuṁ na sakkoti, rājāṇamassa karothā” ti āha. Atha naṁ pacchābāhaṁ bandhitvā: “Rājāṇaṁ karissāmā” ti gahetvā pakkamiṁsu. “Seṭṭhiputtaṁ kira vaṇṇadāsiṁ samānetuṁ asakkontaṁ rājā rājāṇaṁ kāretī” ti sakalanagaraṁ ekakolāhalaṁ ahosi. Mahājano ure hatthe ṭhapetvā: “Kiṁ nāmetaṁ, sāmi, attano te ananucchavikaṁ laddhan”-ti paridevati. Seṭṭhi pi puttassa pacchato pacchato paridevanto gacchati.

Seṭṭhiputto cintesi: “Idaṁ mayhaṁ evarūpaṁ [PTS 1.434] dukkhaṁ agāre vasanabhāvena uppannaṁ. Sace ito muccissāmi, mahāgotamasammāsambuddhassa santike pabbajissāmī” ti. Sā pi kho vaṇṇadāsī taṁ kolāhalasaddaṁ sutvā: “Kiṁsaddo nāmeso” ti pucchitvā taṁ pavattiṁ sutvā vegena otaritvā: “Ussaratha, ussaratha, sāmī, maṁ rājapurisānaṁ daṭṭhuṁ dethā” ti attānaṁ dassesi. Rājapurisā taṁ disvā mātaraṁ paṭicchāpetvā seṭṭhiputtaṁ muñcitvā pakkamiṁsu. So sahāyakaparivuto va nadiṁ gantvā sasīsaṁ nhāyitvā gehaṁ gantvā bhuttapātarāso mātāpitaro vanditvā pabbajjaṁ anujānāpetvā cīvarasāṭake ādāya mahantena parivārena satthu santikaṁ gantvā vanditvā pabbajjaṁ yācitvā pabbajjañca upasampadañca labhitvā avissaṭṭhakammaṭṭhāno vipassanaṁ vaḍḍhetvā na cirasseva arahatte patiṭṭhāsi.

Athekadivasaṁ dhammasabhāyaṁ sannipatitā bhikkhū: “Āvuso, uttaraseṭṭhiputto attano bhaye uppanne sāsanassa guṇaṁ jānitvā ‘imamhā dukkhā muccamāno pabbajissāmī’ ti cintetvā tena sucintitena maraṇamutto ceva, pabbajito ca aggaphale patiṭṭhito” ti tassa guṇakathaṁ kathesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, uttaraseṭṭhiputto va attano bhaye uppanne ‘iminā upāyena imamhā dukkhā muccissāmī’ ti cintetvā maraṇabhayā mutto, atīte paṇḍitā pi attano bhaye uppanne ‘iminā upāyena imamhā dukkhā muccissāmā’ ti cintetvā maraṇabhayato mucciṁsuyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto cutipaṭisandhivasena parivattanto vaṭṭakayoniyaṁ nibbatti. Tadā eko vaṭṭakaluddako araññā bahū vaṭṭake āharitvā gehe ṭhapetvā gocaraṁ datvā mūlaṁ gahetvā āgatāgatānaṁ hatthe vaṭṭake vikkiṇanto jīvikaṁ kappeti. So ekadivasaṁ bahūhi vaṭṭakehi saddhiṁ bodhisattam-pi gahetvā ānesi. Bodhisatto cintesi: “Sacāhaṁ iminā dinnaṁ gocarañca pānīyañca paribhuñjissāmi, ayaṁ maṁ gahetvā āgatānaṁ manussānaṁ dassati. Sace pana na paribhuñjissāmi, ahaṁ milāyissāmi, atha maṁ milāyantaṁ disvā manussā na gaṇhissanti. Evaṁ me sotthi bhavissati, imaṁ upāyaṁ karissāmī” ti. So tathā karonto milāyitvā aṭṭhicammamatto ahosi. Manussā taṁ disvā na gaṇhiṁsu. Luddako bodhisattaṁ ṭhapetvā [PTS 1.435] sesesu vaṭṭakesu parikkhīṇesu pacchiṁ nīharitvā dvāre ṭhapetvā bodhisattaṁ hatthatale katvā: “Kiṁ nu kho ayaṁ vaṭṭako” ti cintetvā oloketuṁ āraddho. Athassa pamattabhāvaṁ ñatvā bodhisatto pakkhe pasāretvā uppatitvā araññam-eva gato. Aññe vaṭṭakā taṁ disvā: “Kiṁ nu kho na paññāyasi, kahaṁ gatosī” ti pucchitvā: “Luddakena gahitomhī” ti vutte: “Kinti katvā muttosī” ti pucchiṁsu. Bodhisatto: “Ahaṁ tena dinnaṁ gocaraṁ aggahetvā pānīyaṁ apivitvā upāyacintāya mutto” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

118. Nācintayanto puriso, visesamadhigacchati,
Cintitassa phalaṁ passa, muttosmi vadhabandhanā ti.

Tatthāyaṁ piṇḍattho: puriso dukkhaṁ patvā: “Iminā nāma upāyena imamhā dukkhā muccissāmī” ti acintayanto attano dukkhā mokkhasaṅkhātaṁ visesaṁ nādhigacchati. Idāni pana mayā cintitakammassa phalaṁ passa. Teneva upāyena muttosmi vadhabandhanā, maraṇato ca bandhanato ca muttosmi ahanti. Evaṁ bodhisatto attanā katakāraṇaṁ ācikkhi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā maraṇamutto vaṭṭako aham-eva ahosin”-ti.

Vaṭṭajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 119: Akālarāvijātakavaṇṇanā

Amātāpitarasaṁvaddho ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ akālarāviṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira sāvatthivāsī kulaputto sāsane pabbajitvā vattaṁ vā sikkhaṁ vā na uggaṇhi. So: “Imasmiṁ kāle mayā vattaṁ kātabbaṁ, imasmiṁ kāle upaṭṭhātabbaṁ, imasmiṁ kāle uggahetabbaṁ, imasmiṁ kāle sajjhāyitabban”-ti na jānāti, paṭhamayāme pi majjhimayāme pi pacchimayāme pi pabuddhapabuddhakkhaṇe yeva mahāsaddaṁ karoti, bhikkhū niddaṁ na labhanti. Dhammasabhāyaṁ bhikkhū: “Āvuso, asuko nāma bhikkhu evarūpe ratanasāsane pabbajitvā vattaṁ vā sikkhaṁ vā kālaṁ vā akālaṁ vā na jānātī” ti tassa aguṇakathaṁ kathesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idānevesa akālarāvī, pubbe pi akālarāvī yeva, kālākālaṁ ajānanabhāvena ca gīvāya vaṭṭitāya jīvitakkhayaṁ patto” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 1.436] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto udiccabrāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto sabbasippesu pāraṁ gantvā bārāṇasiyaṁ disāpāmokkho ācariyo hutvā pañcasate māṇave sippaṁ vāceti. Tesaṁ māṇavānaṁ eko kālarāvī kukkuṭo atthi, te tassa vassitasaddena uṭṭhāya sippaṁ sikkhanti. So kālamakāsi. Te aññaṁ kukkuṭaṁ pariyesantā caranti. Atheko māṇavako susānavane dārūni uddharanto ekaṁ kukkuṭaṁ disvā ānetvā pañjare ṭhapetvā paṭijaggati. So susāne vaḍḍhitattā: “Asukavelāya nāma vassitabban”-ti ajānanto kadāci atirattiṁ vassati, kadāci aruṇuggamane. Māṇavā tassa atirattiṁ vassitakāle sippaṁ sikkhantā yāva aruṇuggamanā sikkhituṁ na sakkonti, niddāyamānā gahitaṭṭhānam-pi na passanti. Atipabhāte vassitakāle sajjhāyassa okāsam-eva na labhanti. Māṇavā: “Ayaṁ atirattiṁ vā vassati atipabhāte vā, imaṁ nissāya amhākaṁ sippaṁ na niṭṭhāyissatī” ti taṁ gahetvā gīvaṁ vaṭṭetvā jīvitakkhayaṁ pāpetvā: “Akālarāvī kukkuṭo amhehi ghātito” ti ācariyassa kathesuṁ. Ācariyo: “Ovādaṁ aggahetvā saṁvaḍḍhitabhāvena maraṇaṁ patto” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

119. Amātāpitara-saṁvaddho, anācerakule vasaṁ,
Nāyaṁ kālaṁ akālaṁ vā, abhijānāti kukkuṭo ti.

Tattha amātāpitarasaṁvaddho ti mātāpitaro nissāya tesaṁ ovādaṁ aggahetvā saṁvaḍḍho. Anācerakule vasan-ti ācariyakule pi avasamāno, ācārasikkhāpakaṁ kañci nissāya avasitattā ti attho. Nāyaṁ kālaṁ akālaṁ vāti: “Imasmiṁ kāle vassitabbaṁ, imasmiṁ na vassitabban”-ti evaṁ vassitabbayuttakaṁ kālaṁ vā akālaṁ vā esa kukkuṭo na jānāti, ajānanabhāveneva jīvitakkhayaṁ pattoti. Idaṁ kāraṇaṁ dassetvā bodhisatto yāvatāyukaṁ ṭhatvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā akālarāvī kukkuṭo ayaṁ bhikkhu ahosi, antevāsikā buddhaparisā, ācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Akālarāvijātakavaṇṇanā navamā

JA 120: Bandhanamokkhajātakavaṇṇanā

Abaddhā [PTS 1.437] tattha bajjhantī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ciñcamāṇavikaṁ ārabbha kathesi. Tassā vatthu dvādasakanipāte mahāpadumajātake (JA. 427) āvi bhavissati. Tadā pana satthā: “Na, bhikkhave, ciñcamāṇavikā idāneva maṁ abhūtena abbhācikkhati, pubbe pi abbhācikkhiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto purohitassa gehe nibbattitvā vayappatto pitu accayena tasseva purohito ahosi. Tena aggamahesiyā varo dinno hoti: “Bhadde, yaṁ icchasi, taṁ vadeyyāsī” ti. Sā evamāha: “Na mayhaṁ añño varo nāma dullabho, ito pana te paṭṭhāya aññā itthī kilesavasena na oloketabbā” ti. So paṭikkhipitvā punappunaṁ nippīḷiyamāno tassā vacanaṁ atikkamituṁ asakkonto sampaṭicchitvā tato paṭṭhāya soḷasasu nāṭakitthisahassesu kilesavasena ekitthim-pi na olokesi.

Athassa paccanto kup pi, paccante ṭhitā yodhā corehi saddhiṁ dve tayo saṅgāme katvā: “Ito uttari mayaṁ na sakkomā” ti rañño paṇṇaṁ pesesuṁ. Rājā tattha gantukāmo balakāyaṁ saṁharitvā taṁ pakkosāpetvā: “Bhadde, ahaṁ paccantaṁ gacchāmi, tattha nānappakārāni yuddhāni honti, jayaparājayo pi anibaddho, tādisesu ṭhānesu mātugāmo dupparihāro, tvaṁ idheva nivattāhī” ti āha. Sā: “Na sakkā, deva, mayā nivattitun”-ti punappunaṁ raññā paṭikkhittā āha: “Tena hi ekekaṁ yojanaṁ gantvā mayhaṁ sukhadukkhajānanatthaṁ ekekaṁ manussaṁ peseyyāthā” ti. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā bodhisattaṁ nagare ṭhapetvā mahantena balakāyena nikkhamitvā gacchanto yojane yojane ekekaṁ purisaṁ: “Amhākaṁ ārogyaṁ ārocetvā deviyā sukhadukkhaṁ jānitvā āgacchā” ti pesesi. Sā āgatāgataṁ purisaṁ: “Rājā kimatthaṁ taṁ pesetī” ti pucchitvā: “Tumhākaṁ sukhadukkhajānanatthāyā” ti vutte: “Tena hi ehī” ti tena saddhiṁ asaddhammaṁ paṭisevati. Rājā dvattiṁsayojanamaggaṁ gacchanto dvattiṁsa jane pesesi, sā [PTS 1.438] sabbehi pi tehi saddhiṁ tatheva akāsi.

Rājā paccantaṁ vūpasametvā janapadaṁ samassāsetvā puna āgacchanto pi tatheva dvattiṁsa jane pesesi, sā tehi pi saddhiṁ tatheva vippaṭipajji yeva. Rājā āgantvā jayakkhandhāvāraṭṭhāne ṭhatvā: “Nagaraṁ paṭijaggāpetū” ti bodhisattassa paṇṇaṁ pesesi. Bodhisatto sakalanagaraṁ paṭijaggāpetvā rājanivesanaṁ paṭijaggāpento deviyā vasanaṭṭhānaṁ agamāsi. Sā bodhisattassa rūpasobhaggappattaṁ kāyaṁ disvā saṇṭhātuṁ asakkontī: “Ehi, brāhmaṇa, sayanaṁ abhiruhā” ti āha. Bodhisatto: “Mā evaṁ avaca, rājā pi garu, akusalam-pi bhāyāmi, na sakkā mayā evaṁ kātun”-ti āha. “Catusaṭṭhiyā pādamūlikānaṁ neva rājā garu, na akusalaṁ bhāyanti. Taveva rājā garu, tvaṁ yeva ca akusalaṁ bhāyasī” ti. “Āma, devi, sace tesam-pi evaṁ bhaveyya, na evarūpaṁ kareyyuṁ”. “Ahaṁ pana jānamāno evarūpaṁ sāhasiyakammaṁ na karissāmī” ti. “Kiṁ bahuṁ vippalapasi, sace me vacanaṁ na karosi, sīsaṁ te chindāpessāmī” ti. “Tiṭṭhatu tāva ekasmiṁ attabhāve sīsaṁ, attabhāvasahasse pi sīse chijjante na sakkā mayā evarūpaṁ kātun”-ti. Sā: “Hotu, jānissāmī” ti bodhisattaṁ tajjetvā attano gabbhaṁ pavisitvā sarīre nakhavaḷañjaṁ dassetvā telena gattāni abbhañjitvā kiliṭṭhavatthaṁ nivāsetvā gilānālayaṁ katvā dāsiyo āṇāpesi ‘raññā kahaṁ devī’ ti vutte ‘gilānā’ ti katheyyāthā” ti.

Bodhisatto pi rañño paṭipathaṁ agamāsi. Rājā nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā pāsādaṁ āruyha deviṁ apassanto: “Kahaṁ, devī” ti pucchi. “Gilānā, devā” ti. So pi sirigabbhaṁ pavisitvā tassā piṭṭhiṁ parimajjanto: “Kiṁ te, bhadde, aphāsukan”-ti pucchi. Sā tuṇhī ahosi. Tatiyavāre rājānaṁ oloketvā: “Tvam pi, mahārāja, jīvasi nāma, mādisā pi itthiyo sassāmikā yeva nāmā” ti āha. “Kiṁ etaṁ, bhadde” ti? Tumhehi nagaraṁ rakkhanatthāya ṭhapito purohito: “Tumhākaṁ nivesanaṁ paṭijaggāmī” ti idhāgantvā attano vacanaṁ akarontiṁ [PTS 1.439] maṁ paharitvā attano manaṁ pūretvā gatoti. Rājā aggimhi pakkhittaloṇasakkharā viya kodhena taṭataṭāyanto sirigabbhā nikkhamitvā dovārikapādamūlikādayo pakkosāpetvā: “Gacchatha, bhaṇe, purohitaṁ pacchābāhaṁ bandhitvā vajjhabhāvappattaṁ katvā nagarā nīharitvā āghātanaṁ netvā sīsamassa chindathā” ti āha. Te vegena gantvā taṁ pacchābāhaṁ bandhitvā vajjhabheriṁ carāpesuṁ.

Bodhisatto cintesi: “addhā tāya duṭṭhadeviyā rājā puretaram-eva paribhinno, ajja dānāhaṁ attano baleneva attānaṁ mocessāmī” ti. So te purise āha: “Bho, tumhe maṁ mārentā rañño dassetvāva mārethā” ti. “Kiṁkāraṇā” ti? “Ahaṁ rājakammiko, bahu me kammaṁ kataṁ, bahūni mahānidhiṭṭhānāni jānāmi, rājakuṭumbaṁ mayā vicāritaṁ. Sace maṁ rañño na dassessatha, bahudhanaṁ nassissati, mayā rañño sāpateyye ācikkhite pacchā kātabbaṁ karothā” ti. Te taṁ rañño dassayiṁsu. Rājā taṁ disvāva: “Kasmā bho, brāhmaṇa, mayi lajjaṁ na akāsi, kasmā te evarūpaṁ pāpakammaṁ katan”-ti āha. “Mahārāja, ahaṁ sotthiyakule jāto, mayā kunthakipillikamatto pi pāṇātipāto na katapubbo, tiṇasalākamattam-pi adinnaṁ nādinnapubbaṁ, lobhavasena paresaṁ itthī akkhīni ummīletvā pi na olokitapubbā, hassavasenā pi musā na bhāsitapubbā, kusaggenā pi majjaṁ na pītapubbaṁ, ahaṁ tumhesu niraparādho. Sā pana bālā lobhavasena maṁ hatthe gahetvā mayā paṭikkhittā maṁ tajjetvā attanā kataṁ pāpaṁ uttānaṁ katvā mama ācikkhitvā antogabbhaṁ paviṭṭhā. Ahaṁ niraparādho, paṇṇaṁ gahetvā pana āgatā catusaṭṭhi janā sāparādhā, te pakkosāpetvā: “Tāya vo vacanaṁ kataṁ, na katan”-ti puccha, devā ti. Rājā te catusaṭṭhi jane bandhāpetvā deviṁ pakkosāpetvā: “Tayā etehi saddhiṁ pāpaṁ kataṁ, na katan”-ti pucchi. “Kataṁ, devā” ti vutte te pacchābāhaṁ bandhāpetvā: “Imesaṁ catusaṭṭhijanānaṁ sīsāni chindathā” ti āṇāpesi.

Atha naṁ [PTS 1.440] bodhisatto āha: “natthi, mahārāja, etesaṁ doso, devī attano ruciṁ kārāpesi. Niraparādhā ete, tasmā nesaṁ khamatha. Tassā pi doso natthi, itthiyo nāma methunadhammena atittā. Jātisabhāvo hi esa. Etāsaṁ khamitabbayuttam-eva hoti. Tasmā etissā pi khamathā” ti nānappakārena rājānaṁ saññāpetvā te catusaṭṭhi pi jane tañca bālaṁ mocāpetvā sabbesaṁ yathāsakāni ṭhānāni dāpesi. Evaṁ te sabbe mocetvā sakaṭṭhāne patiṭṭhāpetvā bodhisatto rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Mahārāja, andhabālānaṁ nāma avatthukena vacanena abandhitabbayuttakā pi paṇḍitā pacchābāhaṁ baddhā, paṇḍitānaṁ kāraṇayuttena vacanena pacchābāhaṁ baddhā pi muttā. Evaṁ bālā nāma abandhitabbayuttake pi bandhāpenti, paṇḍitā baddhe pi mocentī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

120. Abaddhā tattha bajjhanti, yattha bālā pabhāsare,
Baddhā pi tattha muccanti, yattha dhīrā pabhāsare ti.

Tattha abaddhā ti abandhitabbayuttā. Pabhāsare ti pabhāsanti vadanti kathenti.

Evaṁ mahāsatto imāya gāthāya rañño dhammaṁ desetvā: “Mayā imaṁ dukkhaṁ agāre vasanabhāvena laddhaṁ, idāni me agārena kiccaṁ natthi, pabbajjaṁ me anujāna, devā” ti pabbajjaṁ anujānāpetvā assumukhaṁ ñātijanaṁ mahantañca vibhavaṁ pahāya isipabbajjaṁ pabbajitvā himavante vasanto abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā duṭṭhadevī ciñcamāṇavikā ahosi, rājā ānando, purohito pana aham-eva ahosin”-ti.

Bandhanamokkhajātakavaṇṇanā dasamā

Haṁcivaggo dvādasamo

Tassuddānaṁ:

Gadrabhapañhā amarā, siṅgālaṁ mitacinti ca,
Anusāsikadubbacaṁ, tittiraṁ vaṭṭakaṁ puna,
Akālarāvi bandhananti.

13. Kusanāḷivaggo

JA 121: Kusanāḷijātakavaṇṇanā

Kare [PTS 1.441] sarikkho ti idaṁ satthā jetavane viharanto anāthapiṇḍikassa mittaṁ ārabbha kathesi. Anāthapiṇḍikassa hi mittasuhajjañātibandhavā ekato hutvā: “Mahāseṭṭhi ayaṁ tayā jātigottadhanadhaññādīhi neva sadiso, na uttaritaro, kasmā etena saddhiṁ santhavaṁ karosi, mā karohī” ti punappunaṁ nivāresuṁ. Anāthapiṇḍiko pana: “Mittasanthavo nāma hīnehi pi samehi pi atirekehi pi kattabboyevā” ti tesaṁ vacanaṁ aggahetvā bhogagāmaṁ gacchanto taṁ kuṭumbarakkhakaṁ katvā agamāsīti sabbaṁ kāḷakaṇṇivatthusmiṁ vuttanayeneva veditabbaṁ. Idha pana anāthapiṇḍikena attano ghare pavattiyā ārocitāya satthā: “Gahapati, mitto nāma khuddako natthi, mittadhammaṁ rakkhituṁ samatthabhāvovettha pamāṇaṁ, mitto nāma attanā samo pi hīno pi seṭṭho pi gahetabbo. Sabbe pi hete attano pattabhāraṁ nittharanti yeva, idāni tāva tvaṁ attano nīcamittaṁ nissāya kuṭumbassa sāmiko jāto, porāṇā pana nīcamittaṁ nissāya vimānasāmikā jātā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto rañño uyyāne kusanāḷigacche devatā hutvā nibbatti. Tasmiṁ yeva ca uyyāne maṅgalasilaṁ nissāya ujugatakkhandho parimaṇḍalasākhāviṭapasampanno rañño santikā laddhasammāno rucamaṅgalarukkho atthi, “mukhako” ti pi vuccati. Tasmiṁ eko mahesakkho devarājā nibbatti. Bodhisattassa tena saddhiṁ mittasanthavo ahosi. Tadā rājā ekasmiṁ ekatthambhake pāsāde vasati, tassa so thambho cali. Athassa calitabhāvaṁ rañño ārocesuṁ. Rājā vaḍḍhakī pakkosāpetvā: “Tātā, mama ekatthambhakassa maṅgalapāsādassa thambho calito, ekaṁ sāratthambhaṁ āharitvā taṁ niccalaṁ karothā” ti āha. Te: “Sādhu, devā” ti rañño vacanaṁ sampaṭicchitvā tadanucchavikaṁ [PTS 1.442] rukkhaṁ pariyesamānā aññattha adisvā uyyānaṁ pavisitvā taṁ mukhakarukkhaṁ disvā rañño santikaṁ gantvā: “Kiṁ, tātā, diṭṭho vo tadanucchaviko rukkho” ti vutte: “Diṭṭho, deva, apica taṁ chindituṁ na visahāmā” ti āhaṁsu. “Kiṁkāraṇā” ti? Mayañhi aññattha rukkhaṁ apassantā uyyānaṁ pavisimha, tatra pi ṭhapetvā maṅgalarukkhaṁ aññaṁ na passāma. Iti naṁ maṅgalarukkhatāya chindituṁ na visahāmāti. Gacchatha, taṁ chinditvā pāsādaṁ thiraṁ karotha, mayaṁ aññaṁ maṅgalarukkhaṁ karissāmāti. Te: “Sādhū” ti balikammaṁ gahetvā uyyānaṁ gantvā: “Sve chindissāmā” ti rukkhassa balikammaṁ katvā nikkhamiṁsu.

Rukkhadevatā taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Sve mayhaṁ vimānaṁ nāsessanti, dārake gahetvā kuhiṁ gamissāmī” ti gantabbaṭṭhānaṁ apassantī puttake gīvāya gahetvā parodi. Tassā sandiṭṭhasambhattā rukkhadevatā āgantvā: “Kiṁ etan”-ti pucchitvā taṁ kāraṇaṁ sutvā sayam-pi vaḍḍhakīnaṁ paṭikkamanūpāyaṁ apassantiyo taṁ parissajitvā rodituṁ ārabhiṁsu. Tasmiṁ samaye bodhisatto: “Rukkhadevataṁ passissāmī” ti tattha gantvā taṁ kāraṇaṁ sutvā: “Hotu, mā cintayittha, ahaṁ rukkhaṁ chindituṁ na dassāmi, sve vaḍḍhakīnaṁ āgatakāle mama kāraṇaṁ passathā” ti tā devatā samassāsetvā punadivase vaḍḍhakīnaṁ āgatavelāya kakaṇṭakavesaṁ gahetvā vaḍḍhakīnaṁ purato gantvā maṅgalarukkhassa mūlantaraṁ pavisitvā taṁ rukkhaṁ susiraṁ viya katvā rukkhamajjhena abhiruhitvā khandhamatthakena nikkhamitvā sīsaṁ kampayamāno nipajji. Mahāvaḍḍhakī taṁ kakaṇṭakaṁ disvā rukkhaṁ hatthena paharitvā: “Susirarukkho eso nissāro, hiyyo anupadhāretvāva balikammaṁ karimhā” ti ekaghanaṁ mahārukkhaṁ garahitvā pakkāmi. Rukkhadevatā bodhisattaṁ nissāya vimānassa sāminī jātā.

Tassā paṭisanthāratthāya sandiṭṭhasambhattā [PTS 1.443] bahū devatā sannipatiṁsu. Rukkhadevatā: “Vimānaṁ me laddhan”-ti tuṭṭhacittā tāsaṁ devatānaṁ majjhe bodhisattassa guṇaṁ kathayamānā: “Bho, devatā, mayaṁ mahesakkhā hutvā pi dandhapaññatāya imaṁ upāyaṁ na jānimha, kusanāḷidevatā pana attano ñāṇasampattiyā amhe vimānasāmike akāsi, mitto nāma sadiso pi adhiko pi hīno pi kattabbo va. Sabbe pi hi attano thāmena sahāyakānaṁ uppannaṁ dukkhaṁ nittharitvā sukhe patiṭṭhāpentiyevā” ti mittadhammaṁ vaṇṇetvā imaṁ gāthamāha.

121. Kare sarikkho atha vā pi seṭṭho, nihīnako vā pi kareyya eko,
Kareyyumete byasane uttamatthaṁ, yathā ahaṁ kusanāḷi rucāyan-ti.

Tattha kare sarikkho ti jāti ādīhi sadiso pi mittadhammaṁ kareyya. Atha vā pi seṭṭho ti jāti ādīhi adhiko pi kareyya. Nihīnako vā pi kareyya eko ti eko jāti ādīhi hīno pi mittadhammaṁ kareyya. Tasmā sabbe pi ete mittā kātabbāyevā ti dīpeti. Kiṁkāraṇā? Kareyyumete byasane uttamatthan-ti sabbepete sahāyassa byasane uppanne attano attano pattabhāraṁ vahamānā uttamatthaṁ kareyyuṁ, kāyikacetasikadukkhato taṁ sahāyakaṁ moceyyumevā ti attho. Tasmā hīno pi mitto kātabbo yeva, pageva itare. Tatridaṁ opammaṁ: yathā ahaṁ kusanāḷi rucāyanti, yathā ahaṁ rucāyaṁ nibbattadevatā ayañca kusanāḷidevatā, appesakkhā pi mittasanthavaṁ karimha, tatrapāhaṁ mahesakkhā pi samānā attano uppannadukkhaṁ bālatāya anupāyakusalatāya harituṁ nāsakkhiṁ, imaṁ pana appesakkham-pi samānaṁ paṇḍitadevataṁ nissāya dukkhato muttomhi. Tasmā aññehi pi dukkhā muccitukāmehi samavisiṭṭhabhāvaṁ anoloketvā hīno pi paṇḍito mitto kātabboti.

Rucādevatā imāya gāthāya devasaṅghassa dhammaṁ desetvā yāvatāyukaṁ ṭhatvā saddhiṁ kusanāḷidevatāya yathākammaṁ gatā.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rucādevatā ānando ahosi, kusanāḷidevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Kusanāḷijātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 122: Dummedhajātakavaṇṇanā

Yasaṁ [PTS 1.444] laddhāna dummedho ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Dhammasabhāyañhi bhikkhū: “Āvuso devadatto, tathāgatassa puṇṇacandasassirikamukhaṁ asītānubyañjanadvattiṁsamahāpurisalakkhaṇapaṭimaṇḍitaṁ byāmappabhāparikkhittaṁ āveḷāveḷābhūtā yamakayamakabhūtā ghanabuddharasmiyo vissajjentaṁ paramasobhaggappattaṁ attabhāvañca oloketvā cittaṁ pasādetuṁ na sakkoti, usūyam-eva karoti. ‘Buddhā nāma evarūpena sīlena samādhinā paññāya vimuttiyā vimuttiñāṇadassanena samannāgatā’ ti vuccamāne vaṇṇaṁ sahituṁ na sakkoti, usūyam-eva karotī” ti devadattassa aguṇakathaṁ kathayiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva devadatto mama vaṇṇe bhaññamāne usūyaṁ karoti, pubbe pi akāsiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte magadharaṭṭhe rājagahanagare ekasmiṁ magadharāje rajjaṁ kārente bodhisatto hatthiyoniyaṁ nibbattitvā sabbaseto ahosi heṭṭhā vaṇṇitasadisāya rūpasampattiyā samannāgato. Atha naṁ: “Lakkhaṇasampanno ayan”-ti so rājā maṅgalahatthiṁ akāsi. Athekasmiṁ chaṇadivase sakalanagaraṁ devanagaraṁ viya alaṅkārāpetvā sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitaṁ maṅgalahatthiṁ abhiruhitvā mahantena rājānubhāvena nagaraṁ padakkhiṇaṁ akāsi. Mahājano tattha tattha ṭhatvā maṅgalahatthino rūpasobhaggappattaṁ sarīraṁ disvā: “Aho rūpaṁ, aho gati, aho līḷā, aho lakkhaṇasampatti, evarūpo nāma sabbasetavaravāraṇo cakkavattirañño anucchaviko” ti maṅgalahatthim-eva vaṇṇesi.

Rājā maṅgalahatthissa vaṇṇaṁ sutvā sahituṁ asakkonto usūyaṁ uppādetvā: “Ajjeva taṁ pabbatapāde pātetvā jīvitakkhayaṁ pāpessāmī” ti hatthācariyaṁ pakkosāpetvā: “Kinti katvā tayā ayaṁ nāgo sikkhāpito” ti āha. “Susikkhāpito, devā” ti. “Na susikkhito, dusikkhito” ti. “Susikkhito, devā” ti. “Yadi susikkhito [PTS 1.445], sakkhissasi naṁ vepullapabbatamatthakaṁ āropetun”-ti. “Āma, devā” ti. “Tena hi ehī” ti sayaṁ otaritvā hatthācariyaṁ āropetvā pabbatapādaṁ gantvā hatthācariyena hatthipiṭṭhiyaṁ nisīditvāva hatthimhi vepullapabbatamatthakaṁ āro pite sayam-pi amaccagaṇaparivuto pabbatamatthakaṁ abhiruhitvā hatthiṁ papātābhimukhaṁ kāretvā: “Tvaṁ ‘mayā esa susikkhāpito’ ti vadesi, tīhi yeva tāva naṁ pādehi ṭhapehī” ti āha. Hatthācariyo piṭṭhiyaṁ nisīditvāva: “Bho tīhi pādehi tiṭṭhā” ti hatthissa paṇhikāya saññaṁ adāsi, mahāsatto tathā akāsi. Puna rājā: “Dvīhi purimapādehi yeva ṭhapehī” ti āha, mahāsatto dve pacchimapāde ukkhipitvā purimapādehi aṭṭhāsi. “Pacchimapādehiyevā” ti vutte pi dve purimapāde ukkhipitvā pacchimapādehi aṭṭhāsi, “ekenā” ti vutte pi tayo pāde ukkhipitvā ekeneva aṭṭhāsi. Athassa apatanabhāvaṁ ñatvā: “Sace pahosi, ākāse naṁ ṭhapehī” ti āha.

Ācariyo cintesi: “sakalajambudīpe iminā sadiso susikkhito hatthī nāma natthi, nissaṁsayaṁ panetaṁ esa papāte pātetvā māretukāmo bhavissatī” ti. So tassa kaṇṇamūle mantesi: “Tāta, ayaṁ rājā taṁ papāte pātetvā māretukāmo, na tvaṁ etassa anucchaviko. Sace te ākāsena gantuṁ balaṁ atthi, maṁ yathānisinnaṁ yeva ādāya vehāsaṁ abbhuggantvā bārāṇasiṁ gacchā” ti. Puññiddhiyā samannāgato mahāsatto taṅkhaṇaññeva ākāse aṭṭhāsi. Hatthācariyo: “Mahārāja, ayaṁ hatthī puññiddhiyā samannāgato, na tādisassa mandapuññassa dubbuddhino anucchaviko, paṇḍitassa puññasampannassa rañño anucchaviko, tādisā nāma mandapuññā evarūpaṁ vāhanaṁ labhitvā tassa guṇaṁ ajānantā tañceva vāhanaṁ avasesañca yasasampattiṁ nāsentiyevā” ti vatvā hatthikkhandhe nisinno va imaṁ gāthamāha.

122. Yasaṁ laddhāna dummedho, anatthaṁ carati attano,
Attano ca paresañca, hiṁsāya paṭipajjatī ti.

Tatrāyaṁ [PTS 1.446] saṅkhepattho: mahārāja, tādiso dummedho nippañño puggalo parivārasampattiṁ labhitvā attano anatthaṁ carati. Kiṁkāraṇā? So hi yasamadamatto kattabbākattabbaṁ ajānanto attano ca paresañca hiṁsāya paṭipajjati. Hiṁsā vuccati kilamanaṁ dukkhuppādanaṁ, tadatthāya eva paṭipajjatīti.

Evaṁ imāya gāthāya rañño dhammaṁ desetvā: “Tiṭṭha dāni tvan”-ti vatvā ākāse uppatitvā bārāṇasinagaraṁ gantvā rājaṅgaṇe ākāse aṭṭhāsi. Sakalanagaraṁ saṅkhubhitvā: “Amhākaṁ rañño ākāsena setavaravāraṇo āgantvā rājaṅgaṇe ṭhito” ti ekakolāhalaṁ ahosi. Vegena rañño pi ārocesuṁ. Rājā nikkhamitvā: “Sace mayhaṁ upabhogatthāya āgatosi, bhūmiyaṁ patiṭṭhāhī” ti āha. Bodhisatto bhūmiyaṁ patiṭṭhāsi, ācariyo otaritvā rājānaṁ vanditvā: “Kuto āgatosi, tātā” ti vutte: “Rājagahato” ti vatvā sabbaṁ pavattiṁ ārocesi. Rājā: “Manāpaṁ te, tāta, kataṁ idhāgacchantenā” ti tuṭṭhahaṭṭho nagaraṁ sajjāpetvā vāraṇaṁ maṅgalahatthiṭṭhāne ṭhapetvā sakalarajjaṁ tayo koṭṭhāse katvā ekaṁ bodhisattassa adāsi, ekaṁ ācariyassa, ekaṁ attanā aggahesi. Bodhisattassa āgatakālato paṭṭhā yeva pana rañño sakalajambudīpe rajjaṁ hatthagatam-eva jātaṁ. So jambudīpe aggarājā hutvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ agamāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā magadharājā devadatto ahosi, bārāṇasirājā sāriputto, hatthācariyo ānando, hatthī pana aham-eva ahosin”-ti.

Dummedhajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 123: Naṅgalīsajātakavaṇṇanā

Asabbatthagāmiṁ vācan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto lāḷudāyittheraṁ ārabbha kathesi. So kira dhammaṁ kathento: “Imasmiṁ ṭhāne idaṁ kathetabbaṁ, imasmiṁ ṭhāne idaṁ na kathetabban”-ti yuttāyuttaṁ na jānāti, maṅgale avamaṅgalaṁ vadanto: “Tirokuṭṭesu tiṭṭhanti, sandhisiṅghāṭakesu cā” ti idaṁ avamaṅgalaṁ maṅgalaṁ katvā anumodanaṁ katheti. Avamaṅgalesu anumodanaṁ karonto: “Bahū devā manussā ca, maṅgalāni acintayun”-ti vatvā: “Evarūpānaṁ maṅgalānaṁ satam-pi [PTS 1.447] sahassam-pi kātuṁ samatthā hothā” ti vadati. Athekadivasaṁ dhammasabhāyaṁ bhikkhū: “Āvuso, lāḷudāyī yuttāyuttaṁ na jānāti, sabbattha abhāsitabbavācaṁ bhāsatī” ti kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, lāḷudāyī idāneva dandhaparisakkano yuttāyuttaṁ na jānāti, pubbe pi evarūpo ahosi, niccaṁ lāḷako yeva eso” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇamahāsālakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā bārāṇasiyaṁ disāpāmokkho ācariyo hutvā pañca māṇavakasatāni sippaṁ vācesi. Tadā tesu māṇavesu eko dandhaparisakkano lāḷako māṇavo dhammantevāsiko hutvā sippaṁ uggaṇhāti, dandhabhāvena pana uggaṇhituṁ na sakkoti. Bodhisattassa pana upakāro hoti, dāso viya sabbakiccāni karoti. Athekadivasaṁ bodhisatto sāyamāsaṁ bhuñjitvā sayane nipanno taṁ māṇavaṁ hatthapādapiṭṭhiparikammāni katvā gacchantaṁ āha: “Tāta, mañcapāde upatthambhetvā yāhī” ti. Māṇavo ekaṁ pādaṁ upatthambhetvā ekassa upatthambhakaṁ alabhanto attano ūrumhi ṭhapetvā rattiṁ khepesi.

Bodhisatto paccūsasamaye uṭṭhāya taṁ disvā: “Kiṁ, tāta, nisinnosī” ti pucchi. “Ācariya, ekassa mañcapādassa upatthambhakaṁ alabhanto ūrumhi ṭhapetvā nisinnomhī” ti. Bodhisatto saṁviggamānaso hutvā: “Ayaṁ ati viya mayhaṁ upakāro, ettakānaṁ pana māṇavakānaṁ antare ayam-eva dandho sippaṁ sikkhituṁ na sakkoti, kathaṁ nu kho ahaṁ imaṁ paṇḍitaṁ kareyyan”-ti cintesi. Athassa etadahosi: “Attheko upāyo, ahaṁ imaṁ māṇavaṁ dāruatthāya paṇṇatthāya ca vanaṁ gantvā āgataṁ ‘ajja te kiṁ diṭṭhaṁ, kiṁ katan’-ti pucchissāmi. Atha me ‘idaṁ nāma ajja mayā diṭṭhaṁ, idaṁ katan’-ti ācikkhissati. Atha naṁ ‘tayā diṭṭhañca katañca kīdisan’-ti pucchissāmi, so ‘evarūpaṁ nāmā’ ti [PTS 1.448] upamāya ca kāraṇena ca kathessati. Iti naṁ navaṁ navaṁ upamañca kāraṇañca kathāpetvā iminā upāyena paṇḍitaṁ karissāmī” ti. So taṁ pakkosāpetvā: “Tāta māṇava, ito paṭṭhāya dāruatthāya vā paṇṇatthāya vā gataṭṭhāne yaṁ te tattha diṭṭhaṁ vā sutaṁ vā bhuttaṁ vā pītaṁ vā khāditaṁ vā hoti, taṁ āgantvā mayhaṁ āroceyyāsī” ti āha.

So: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā ekadivasaṁ māṇavehi saddhiṁ dāruatthāya araññaṁ gato tattha sappaṁ disvā āgantvā: “Ācariya, sappo me diṭṭho” ti ārocesi. “Sappo nāma, tāta, kīdiso hotī” ti? “Seyyathā pi naṅgalīsā” ti. “Sādhu, tāta, manāpā te upamā āhaṭā, sappā nāma naṅgalīsasadisāva hontī” ti. Atha bodhisatto: “Māṇavakena manāpā upamā āhaṭā, sakkhissāmi naṁ paṇḍitaṁ kātun”-ti cintesi. Māṇavo puna ekadivasaṁ araññe hatthiṁ disvā: “Hatthī me ācariya diṭṭho” ti āha. “Hatthī nāma, tāta, kīdiso” ti? “Seyyathā pi, naṅgalīsā” ti. Bodhisatto: “Hatthissa soṇḍā naṅgalīsasadisā honti, dantādayo evarūpā ca evarūpā ca. Ayaṁ pana bālatāya vibhajitvā kathetuṁ asakkonto soṇḍaṁ sandhāya kathesi maññe” ti tuṇhī ahosi. Athekadivasaṁ nimantane ucchuṁ labhitvā: “Ācariya, ajja mayaṁ ucchu khādimhā” ti āha. “Ucchu nāma kīdiso” ti vutte: “Seyyathā pi naṅgalīsā” ti āha. Ācariyo: “Thokaṁ patirūpaṁ kāraṇaṁ kathesī” ti tuṇhī jāto.

Punekadivasaṁ nimantane ekacce māṇavā guḷaṁ dadhinā bhuñjiṁsu, ekacce khīrena. So āgantvā: “Ācariya, ajja mayaṁ dadhinā khīrena ca bhuñjimhā” ti vatvā: “Dadhikhīraṁ nāma kīdisaṁ hotī” ti vutte: “Seyyathā pi naṅgalīsā” ti āha. Ācariyo: “Ayaṁ māṇavo ‘sappo naṅgalīsasadiso’ ti kathento tāva sukathitaṁ kathesi, ‘hatthī naṅgalīsasadiso’ ti kathentenā pi soṇḍaṁ sandhāya lesena kathitaṁ. ‘Ucchu naṅgalīsasadisan’-ti kathane pi leso atthi, ‘dadhikhīrāni pana niccaṁ paṇḍarāni pakkhittabhājanasaṇṭhānānī’ ti idha [PTS 1.449] sabbena sabbaṁ upamaṁ na kathesi, na sakkā imaṁ lāḷakaṁ sikkhāpetun”-ti vatvā imaṁ gāthamāha.

123. Asabbatthagāmiṁ vācaṁ, bālo sabbattha bhāsati,
Nāyaṁ dadhiṁ vedi na naṅgalīsaṁ, dadhippayaṁ maññati naṅgalīsan-ti.

Tatrāyaṁ saṅkhepattho: yā vācā opammavasena sabbattha na gacchati, taṁ asabbatthagāmiṁ vācaṁ bālo dandhapuggalo sabbattha bhāsati, “dadhi nāma kīdisan”-ti puṭṭho pi: “Seyyathā pi, naṅgalīsā” ti vadateva. Evaṁ vadanto nāyaṁ dadhiṁ vedi na naṅgalīsaṁ. Kiṁkāraṇā? Dadhippayaṁ maññati naṅgalīsaṁ, yasmā ayaṁ dadhim-pi naṅgalīsam-eva maññati. Atha vā dadhī ti dadhim-eva, payan-ti khīraṁ, dadhi ca payañca dadhippayaṁ. Yasmā dadhikhīrāni pi ayaṁ naṅgalīsam-eva maññati, ediso cāyaṁ bālo, kiṁ imināti antevāsikānaṁ dhammakathaṁ kathetvā paribbayaṁ datvā taṁ uyyojesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā lāḷakamāṇavo lāḷudāyī ahosi, disāpāmokkho ācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Naṅgalīsajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 124: Ambajātakavaṇṇanā

Vāyametheva puriso ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ vattasampannaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira sāvatthivāsī kulaputto sāsane uraṁ datvā pabbajito vattasampanno ahosi, ācariyupajjhāyavattāni pānīyaparibhojanīyauposathāgārajantāgharādivattāni ca sādhukaṁ karoti, cuddasasu mahāvattesu asītikhandhakavattesu ca paripūrakārī yeva hoti, vihāraṁ sammajjati, pariveṇaṁ vitakkamāḷakaṁ vihāramaggaṁ sammajjati, manussānaṁ pānīyaṁ deti. Manussā tassa vattasampattiyaṁ pasīditvā pañcasatamattāni dhuvabhattāni adaṁsu, mahālābhasakkāro uppajji. Taṁ nissāya bahūnaṁ phāsuvihāro jāto. Athekadivasaṁ dhammasabhāyaṁ bhikkhū kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asuko nāma bhikkhu attano vattasampattiyā mahantaṁ lābhasakkāraṁ nibbattesi, etaṁ ekaṁ nissāya bahūnaṁ phāsuvihāro jāto” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave [PTS 1.450], etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepāyaṁ bhikkhu vattasampanno, pubbepetaṁ ekaṁ nissāya pañca isisatāni phalāphalatthāya araññaṁ agantvā eteneva ānītaphalāphalehi yāpesun”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto udiccabrāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto isipabbajjaṁ pabbajitvā pañcasataisiparivāro pabbatapāde vihāsi. Tadā himavante caṇḍo nidāgho ahosi, tattha tattha pānīyāni chijjiṁsu, tiracchānā pānīyaṁ alabhamānā kilamanti. Atha tesu tāpasesu eko tāpaso tesaṁ pipāsadukkhaṁ disvā ekaṁ rukkhaṁ chinditvā doṇiṁ katvā pānīyaṁ ussiñcitvā doṇiṁ pūretvā tesaṁ pānīyaṁ adāsi. Bahūsu sannipatitvā pānīyaṁ pivantesu tāpasassa phalāphalatthāya gamanokāso nāhosi. So nirāhāro pi pānīyaṁ deti yeva. Migagaṇā cintesuṁ: “Ayaṁ amhākaṁ pānīyaṁ dento phalāphalatthāya gantuṁ okāsaṁ na labhati, nirāhāratāya ativiya kilamati, handamayaṁ katikaṁ karomā” ti. Te katikaṁ akaṁsu: “Ito paṭṭhāya pānīyaṁ pivanatthāya āgacchantena attano balānurūpena phalāphalaṁ gahetvāva āgantabban”-ti. Te tato paṭṭhāya ekeko tiracchāno attano attano balānurūpena madhuramadhurāni ambajambupanasādīnigahetvāva āgacchati. Ekassa atthāya ābhataṁ phalāphalaṁ aḍḍhateyyasakaṭabhārappamāṇaṁ ahosi. Pañcasatatāpasā tadeva paribhuñjanti. Atirekaṁ chaḍḍiyittha.

Bodhisatto taṁ disvā: “Ekaṁ nāma vattasampannaṁ nissāya ettakānaṁ tāpasānaṁ phalāphalatthāya agantvā yāpanaṁ uppannaṁ, vīriyaṁ nāma kātabbamevā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

124. Vāyametheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito,
Vāyāmassa phalaṁ passa, bhuttā ambā anītihan-ti.

Tatrāyaṁ saṅkhepattho: paṇḍito attano vattapūraṇādike kammasmiṁ vāyametheva, na ukkaṇṭheyya. Kiṁkāraṇā? Vāyāmassa nipphalatāya abhāvato. Iti mahāsatto [PTS 1.451] “vāyāmo nāmesa saphalo va hotī” ti isigaṇaṁ ālapanto: “Vāyāmassa phalaṁ passā” ti āha. Kīdisaṁ? Bhuttā ambā anītihaṁ. Tattha ambā ti desanāmattaṁ, tehi pana nānappakārāni phalāphalāni ābhatāni. Tesu sampannatarānaṁ ussannatarānaṁ vā vasena: “Ambā” ti vuttaṁ. Ye imehi pañcahi isisatehi sayaṁ araññaṁ agantvā ekassa atthāya ānītā ambā bhuttā, idaṁ vāyāmassa phalaṁ. Tañca kho pana anītihaṁ, “iti āha iti āhā” ti evaṁ itihītihena gahetabbaṁ na hoti, paccakkham-eva taṁ phalaṁ passāti. Evaṁ mahāsatto isigaṇassa ovādaṁ adāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā vattasampanno tāpaso ayaṁ bhikkhu ahosi, gaṇasatthā pana aham-eva ahosin”-ti.

Ambajātakavaṇṇanā catutthā

JA 125: Kaṭāhakajātakavaṇṇanā

Bahum-pi so vikattheyyā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ vikatthakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tassa vatthu heṭṭhā kathitasadisam-eva.

Atīte pana bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto mahāvibhavo seṭṭhi ahosi. Tassa bhariyā puttaṁ vijāyi, dāsīpissa taṁ divasaññeva puttaṁ vijāyi. Te ekato va vaḍḍhiṁsu. Seṭṭhiputte lekhaṁ sikkhante dāso pissa phalakaṁ vahamāno gantvā teneva saddhiṁ lekhaṁ sikkhi, gaṇanaṁ sikkhi, dve tayo vohāre akāsi. So anukkamena vacanakusalo vohārakusalo yuvā abhirūpo ahosi, nāmena kaṭāheko nāma. So seṭṭhighare bhaṇḍāgārikakammaṁ karonto cintesi: “Na maṁ ime sabbakālaṁ bhaṇḍāgārikakammaṁ kāressanti, kiñcideva dosaṁ disvā tāḷetvā bandhitvā lakkhaṇena aṅketvā dāsaparibhogena pi paribhuñjissanti. Paccante kho pana seṭṭhissa sahāyako seṭṭhi atthi, yaṁnūnāhaṁ seṭṭhissa vacanena lekhaṁ ādāya tattha gantvā ‘ahaṁ seṭṭhiputto’ ti vatvā taṁ seṭṭhiṁ vañcetvā tassa dhītaraṁ gahetvā sukhaṁ vaseyyan”-ti. So sayam-eva paṇṇaṁ gahetvā [PTS 1.452] “ahaṁ asukaṁ nāma mama puttaṁ tava santikaṁ pahiṇiṁ, āvāhavivāhasambandho nāma mayhañca tayā, tuyhañca mayā saddhiṁ patirūpo, tasmā tvaṁ imassa dārakassa attano dhītaraṁ datvā etaṁ tattheva vasāpehi, aham-pi okāsaṁ labhitvā āgamissāmī” ti likhitvā seṭṭhisseva muddikāya lañjetvā yathārucitaṁ paribbayañceva gandhavatthādīni ca gahetvā paccantaṁ gantvā seṭṭhiṁ disvā vanditvā aṭṭhāsi.

Atha naṁ seṭṭhi: “Kuto āgatosi, tātā” ti pucchi. “Bārāṇasito” ti. “Kassa puttosī” ti? “Bārāṇasiseṭṭhissā” ti. “Kenatthenāgatosī” ti? Tasmiṁ khaṇe kaṭāhako: “Idaṁ disvā jānissathā” ti paṇṇaṁ adāsi. Seṭṭhi paṇṇaṁ vācetvā: “Idānāhaṁ jīvāmi nāmā” ti tuṭṭhacitto dhītaraṁ datvā patiṭṭhāpesi. Tassa parivāro mahanto ahosi. So yāgukhajjakādīsu vā vatthagandhādīsu vā upanītesu: “Evam-pi nāma yāguṁ pacanti, evaṁ khajjakaṁ, evaṁ bhattaṁ, aho paccantavāsikā nāmā” ti yāguādīni garahati. “Ime paccantavāsibhāveneva ahatasāṭake vaḷañjituṁ na jānanti, gandhe pisituṁ, pupphāni ganthituṁ na jānantī” ti vatthakammantikādayo garahati.

Bodhisatto pi dāsaṁ apassanto: “Kaṭāhako na dissati, kahaṁ gato, pariyesatha nan”-ti samantā manusse payojesi. Tesu eko tattha gantvā taṁ disvā sañjānitvā attānaṁ ajānāpetvā āgantvā bodhisattassa ārocesi. Bodhisatto taṁ pavattiṁ sutvā: “Ayuttaṁ tena kataṁ, gantvā naṁ gahetvā āgacchissāmī” ti rājānaṁ āpucchitvā mahantena parivārena nikkhami. “Seṭṭhi kira paccantaṁ gacchatī” ti sabbattha pākaṭo jāto. Kaṭāhako: “Seṭṭhi kira āgacchatī” ti sutvā cintesi: “Na so aññena kāraṇena āgacchissati, maṁ nissā yevassa āgamanena bhavitabbaṁ. Sace panāhaṁ palāyissāmi, puna āgantuṁ na sakkā bhavissati. Atthi panesa upāyo. Mama sāmikassa paṭipathaṁ gantvā dāsakammaṁ katvā tam-eva ārādhessāmī” ti. So tato paṭṭhāya parisamajjhe evaṁ bhāsati: “Aññe bālamanussā attano bālabhāvena mātāpitūnaṁ [PTS 1.453] guṇaṁ ajānantā tesaṁ bhojanavelāya apacitikammaṁ akatvā tehi saddhiṁ yeva bhuñjanti, mayaṁ pana mātāpitūnaṁ bhojanakāle paṭiggahaṁ upanema, kheḷamallakaṁ upanema, bhājanāni upanema, pānīyam-pi bījanim-pi gahetvā upatiṭṭhāmā” ti yāva sarīravaḷañjanakāle udakakalasaṁ ādāya paṭicchannaṭṭhānagamanā sabbaṁ dāsehi sāmikānaṁ kattabbakiccaṁ pakāsesi.

So evaṁ parisaṁ uggaṇhāpetvā bodhisattassa paccantasamīpaṁ āgatakāle sasuraṁ avoca: “Tāta, mama kira pitā tumhākaṁ dassanatthāya āgacchati, tumhe khādanīyabhojanīyaṁ paṭiyādāpetha, ahaṁ paṇṇākāraṁ gahetvā paṭipathaṁ gamissāmī” ti. So: “Sādhu, tātā” ti sampaṭicchi. Kaṭāhako bahuṁ paṇṇākāramādāya mahantena parivārena gantvā bodhisattaṁ vanditvā paṇṇākāraṁ adāsi. Bodhisatto pi paṇṇākāraṁ gahetvā tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā pātarāsakāle khandhāvāraṁ nivāsetvā sarīravaḷañjanatthāya paṭicchannaṭṭhānaṁ pāvisi. Kaṭāhako attano parivāraṁ nivattetvā kalasaṁ ādāya bodhisattassa santikaṁ gantvā udakakiccapariyosāne pādesu patitvā: “Sāmi, ahaṁ tumhākaṁ yattakaṁ icchatha, tattakaṁ dhanaṁ dassāmi, mā me yasaṁ antaradhāpayitthā” ti āha. Bodhisatto tassa vattasampadāya pasīditvā: “Mā bhāyi, natthi te mama santikā antarāyo” ti samassāsetvā paccantanagaraṁ pāvisi. Mahanto sakkāro ahosi, kaṭāhako pissa nirantaraṁ dāsena kattabbakiccaṁ karoti. Atha naṁ ekāya velāya sukhanisinnaṁ paccantaseṭṭhi āha: “Mahāseṭṭhi, mayā tumhākaṁ paṇṇaṁ disvāva tumhākaṁ puttassa dārikā dinnā” ti bodhisatto kaṭāhakaṁ puttam-eva katvā tadanucchavikaṁ piyavacanaṁ vatvā seṭṭhiṁ tosesi. Tato paṭṭhāya kaṭāhakassa mukhaṁ ulloketuṁ samattho nāma nāhosi.

Athekadivasaṁ mahāsatto seṭṭhidhītaraṁ pakkositvā: “Ehi, amma, sīse me ūkā vicināhī” ti vatvā taṁ āgantvā ūkā gahetvā ṭhitaṁ piyavacanaṁ vatvā: “Kathehi, amma, kacci te mama putto sukhadukkhesu appamatto [PTS 1.454], ubho janā sammodamānā samaggavāsaṁ vasathā” ti pucchi. “Tāta, mahāseṭṭhi tumhākaṁ puttassa añño doso natthi, kevalaṁ āhāraṁ garahatī” ti. “Amma, niccakālamesa dukkhasīlova, apica te ahaṁ tassa mukhabandhanamantaṁ dassāmi, taṁ tvaṁ sādhukaṁ uggaṇhitvā mama puttassa bhojanakāle garahantassa uggahitaniyāmeneva purato ṭhatvā vadeyyāsī” ti gāthaṁ uggaṇhāpetvā katipāhaṁ vasitvā bārāṇasim-eva agamāsi. Kaṭāhako pi bahuṁ khādanīyabhojanīyaṁ ādāya anumaggaṁ gantvā bahudhanaṁ datvā vanditvā nivatti. So bodhisattassa gatakālato paṭṭhāya atirekamānī ahosi. So ekadivasaṁ seṭṭhidhītāya nānaggarasabhojanaṁ upanetvā kaṭacchuṁ ādāya parivisantiyā bhattaṁ garahituṁ ārabhi. Seṭṭhidhītā bodhisattassa santike uggahitaniyāmeneva imaṁ gāthamāha.

125. Bahum-pi so vikattheyya, aññaṁ janapadaṁ gato,
Anvāgantvāna dūseyya, bhuñja bhoge kaṭāhakā ti.

Tattha bahum-pi so vikattheyya, aññaṁ janapadaṁ gato ti yo attano jātibhūmito aññaṁ janapadaṁ gato hoti, yatthassa jātiṁ na jānanti, so bahum-pi vikattheyya, vambhanavacanaṁ vañcanavacanaṁ vadeyya. Anvāgantvāna dūseyyā ti imaṁ tāva vāraṁ sāmikassa paṭipathaṁ gantvā dāsakiccassa katattā kasāhi paharitvā piṭṭhicammuppāṭanato ca lakkhaṇāhananato ca muttosi. Sace anācāraṁ karosi, puna aññasmiṁ āgamanavāre tava sāmiko anvāgantvāna dūseyya, imaṁ gehaṁ anuāgantvā kasābhighātehi ceva lakkhaṇāhananena ca jātippakāsanena ca taṁ dūseyya upahaneyya. Tasmā imaṁ anācāraṁ pahāya bhuñja bhoge kaṭāhaka, mā pacchā attano dāsabhāvaṁ pākaṭaṁ kāretvā vippaṭisārī ahosīti ayamettha seṭṭhino adhippāyo.

Seṭṭhidhītā pana etamatthaṁ ajānantī uggahitaniyāmena byañjanam-eva payirudāhāsi. Kaṭāhako: “Addhā seṭṭhinā mama kulaṁ ācikkhitvā etissā sabbaṁ kathitaṁ bhavissatī” ti tato paṭṭhāya puna bhattaṁ garahituṁ na visahi, nihatamāno yathāladdhaṁ bhuñjitvā yathākammaṁ gato.

Satthā [PTS 1.455] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā kaṭāhako vikatthakabhikkhu ahosi, bārāṇasiseṭṭhi pana aham-eva ahosin”-ti.

Kaṭāhakajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 126: Asilakkhaṇajātakavaṇṇanā

Tathevekassa kalyāṇan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto kosalarañño asilakkhaṇapāṭhakaṁ brāhmaṇaṁ ārabbha kathesi. So kira kammārehi rañño asīnaṁ āhaṭakāle asiṁ upasiṅghitvā asilakkhaṇaṁ udāharati. So yesaṁ hatthato lābhaṁ labhati, tesaṁ asiṁ: “Lakkhaṇasampanno maṅgalasaṁyutto” ti vadati. Yesaṁ hatthato lābhaṁ na labhati, tesaṁ asiṁ: “Avalakkhaṇo” ti garahati. Atheko kammāro asiṁ katvā kosiyaṁ sukhumaṁ maricacuṇṇaṁ pakkhipitvā rañño asiṁ āhari. Rājā brāhmaṇaṁ pakkosāpetvā: “Asiṁ vīmaṁsā” ti āha. Brāhmaṇassa asiṁ ākaḍḍhitvā upasiṅghantassa maricacuṇṇāni nāsaṁ pavisitvā khipitukāmataṁ uppādesuṁ. Tassa khipantassa nāsikā asidhārāya paṭihatā dvidhā chijji. Tassevaṁ nāsikāya chinnabhāvo bhikkhusaṅghe pākaṭo jāto. Athekadivasaṁ dhammasabhāyaṁ bhikkhū kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, rañño kira asilakkhaṇapāṭhako asiṁ upasiṅghanto nāsikaṁ chindāpesī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva so brāhmaṇo asiṁ upasiṅghanto nāsikāchedaṁ patto, pubbe pi pattoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente tassa asilakkhaṇapāṭhako brāhmaṇo ahosīti sabbaṁ paccuppannavatthusadisam-eva. Rājā pana tassa vejje datvā nāsikākoṭiṁ phāsukaṁ kārāpetvā lākhāya paṭināsikaṁ kāretvā puna taṁ upaṭṭhākam-eva akāsi. Bārāṇasirañño pana putto natthi, ekā dhītā ceva bhāgineyyo ca ahesuṁ. So ubho pi te attano santike yeva vaḍḍhāpesi. Te ekato vaḍḍhantā aññamaññaṁ paṭibaddhacittā ahesuṁ. Rājā pi amacce pakkosāpetvā: “Mayhaṁ bhāgineyyo pi imassa rajjassa sāmikova, dhītaraṁ etasseva datvā abhisekamassa karomī” ti vatvā puna cintesi [PTS 1.456] “mayhaṁ bhāgineyyo sabbathā pi ñātako yeva, etassa aññaṁ rājadhītaraṁ ānetvā abhisekaṁ katvā dhītaraṁ aññassa rañño dassāmi, evaṁ no ñātakā bahū bhavissanti, dvinnam-pi rajjānaṁ mayam-eva sāmikā bhavissāmā” ti. So amaccehi saddhiṁ sammantetvā: “Ubhopete visuṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti bhāgineyyaṁ aññasmiṁ nivesane, dhītaraṁ aññasmiṁ vāsesi.

Te soḷasavassuddesikabhāvaṁ pattā ativiya paṭibaddhacittā ahesuṁ. Rājakumāro: “Kena nu kho upāyena mātuladhītaraṁ rājagehā nīharāpetuṁ sakkā bhaveyyā” ti cintento: “Attheko upāyo” ti mahāikkhaṇikaṁ pakkosāpetvā tassā sahassabhaṇḍikaṁ datvā: “Kiṁ mayā kattabban”-ti vutte: “Amma, tayi karontiyā anipphatti nāma natthi, kiñcideva kāraṇaṁ vatvā yathā mama mātulo rājā dhītaraṁ antogehā nīharāpeti, tathā karohī” ti āha. Sādhu, sāmi, ahaṁ rājānaṁ upasaṅkamitvā evaṁ vakkhāmi: “Deva, rājadhītāya upari kāḷakaṇṇī atthi, ettakaṁ kālaṁ nivattitvā olokento pi natthi, ahaṁ rājadhītaraṁ asukadivase nāma rathaṁ āropetvā bahuāvudhahatthe purise ādāya mahantena parivārena susānaṁ gantvā maṇḍalapīṭhikāya heṭṭhāmañce matamanussaṁ nipajjāpetvā uparimañce rājadhītaraṁ ṭhapetvā gandhodakaghaṭānaṁ aṭṭhuttarasatena nhāpetvā kāḷakaṇṇiṁ pavāhessāmī” ti evaṁ vatvā rājadhītaraṁ susānaṁ nessāmi, tvaṁ amhākaṁ tattha gamanadivase amhehi puretaram-eva thokaṁ maricacuṇṇaṁ ādāya āvudhahatthehi attano manussehi parivuto rathaṁ abhiruyha susānaṁ gantvā rathaṁ susānadvāre ekapadese ṭhapetvā āvudhahatthe manusse susānavanaṁ pesetvā sayaṁ susāne maṇḍalapīṭhikaṁ pasāretvā matako viya paṭikujjo hutvā nipajja. Ahaṁ tattha āgantvā tava upari mañcakaṁ attharitvā rājadhītaraṁ ukkhipitvā mañce sayāpessāmi, tvaṁ tasmiṁ khaṇe maricacuṇṇaṁ nāsikāya pakkhipitvā dve tayo vāre khipeyyāsi. Tayā khipitakāle [PTS 1.457] mayaṁ rājadhītaraṁ pahāya palāyissāma. Atha tvaṁ rājadhītaraṁ sīsaṁ nhāpetvā sayam-pi sīsaṁ nhāyitvā taṁ ādāya attano nivesanaṁ gaccheyyāsīti. So: “Sādhu sundaro upāyo” ti sampaṭicchi.

Sā pi gantvā rañño tamatthaṁ ārocesi, rājā pi sampaṭicchi. Rājadhītāya pi taṁ antaraṁ ācikkhi, sā pi sampaṭicchi. Sā nikkhamanadivase kumārassa saññaṁ datvā mahantena parivārena susānaṁ gacchantī ārakkhamanussānaṁ bhayajananatthaṁ āha: “mayā rājadhītāya mañce ṭhapitakāle heṭṭhāmañce matapuriso khipissati, khipitvā ca heṭṭhāmañcā nikkhamitvā yaṁ paṭhamaṁ passissati, tam-eva gahessati, appamattā bhaveyyāthā” ti. Rājakumāro puretaraṁ gantvā vuttanayeneva tattha nipajji. Mahāikkhaṇikā rājadhītaraṁ ukkhipitvā maṇḍalapīṭhikāṭhānaṁ gacchantī: “Mā bhāyī” ti saññāpetvā mañce ṭhapesi. Tasmiṁ khaṇe kumāro maricacuṇṇaṁ nāsāya pakkhipitvā khi pi. Tena khipitamatte yeva mahāikkhaṇikā rājadhītaraṁ pahāya mahāravaṁ ravamānā sabbapaṭhamaṁ palāyi, tassā palātakālato paṭṭhāya eko pi ṭhātuṁ samattho nāma nāhosi, gahitagahitāni āvudhāni chaḍḍetvā sabbe palāyiṁsu. Kumāro yathāsammantitaṁ sabbaṁ katvā rājadhītaraṁ ādāya attano nivesanaṁ agamāsi.

Ikkhaṇikā gantvā taṁ kāraṇaṁ rañño ārocesi. Rājā: “Pakatiyā pi sā mayā tassevatthāya puṭṭhā, pāyāse chaḍḍitasap pi viya jātan”-ti sampaṭicchitvā aparabhāge bhāgineyyassa rajjaṁ datvā dhītaraṁ mahādeviṁ kāresi. So tāya saddhiṁ samaggavāsaṁ vasamāno dhammena rajjaṁ kāresi. So pi asilakkhaṇapāṭhako tasseva upaṭṭhāko ahosi. Tassekadivasaṁ rājūpaṭṭhānaṁ āgantvā paṭisūriyaṁ ṭhatvā upaṭṭhahantassa lākhā vilīyi, paṭināsikā bhūmiyaṁ pati. So lajjāya adhomukho aṭṭhāsi. Atha naṁ rājā parihasanto: “Ācariya, mā cintayittha, khipitaṁ nāma ekassa kalyāṇaṁ hoti, ekassa pāpakaṁ. Tumhehi khipitena nāsikā [PTS 1.458] chijjīyittha, mayaṁ pana khipantā mātuladhītaraṁ labhitvā rajjaṁ pāpuṇimhā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

126. Tathevekassa kalyāṇaṁ, tathevekassa pāpakaṁ,
Tasmā sabbaṁ na kalyāṇaṁ, sabbaṁ vā pi na pāpakan-ti.

Tattha tathevekassā ti tadevekassa. Ayam-eva vā pāṭho. Dutiyapade pi eseva nayo.

Iti so imāya gāthāya taṁ kāraṇaṁ āharitvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā imāya desanāya lokasammatānaṁ kalyāṇapāpakānaṁ anekaṁsikabhāvaṁ pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā asilakkhaṇapāṭhako va etarahi asilakkhaṇapāṭhako, bhāgineyyarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Asilakkhaṇajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 127: Kalaṇḍukajātakavaṇṇanā

Te desā tāni vatthūnī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ vikatthakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tattha dve pi vatthūni kaṭāhakajātakasadisāneva.

Idha panesa bārāṇasiseṭṭhino dāso kalaṇḍuko nāma ahosi. Tassa palāyitvā paccantavāsiseṭṭhino dhītaraṁ gahetvā mahantena parivārena vasanakāle bārāṇasiseṭṭhi pariyesāpetvā pi tassa gataṭṭhānaṁ ajānanto: “Gaccha, kalaṇḍukaṁ pariyesā” ti attanā puṭṭhaṁ sukapotakaṁ pesesi. Sukapotako ito cito ca vicaranto taṁ nagaraṁ pāpuṇi. Tasmiñca kāle kalaṇḍuko nadīkīḷaṁ kīḷitukāmo bahuṁ mālāgandhavilepanañceva khādanīyabhojanīyāni ca gāhāpetvā nadiṁ gantvā seṭṭhidhītāya saddhiṁ nāvaṁ āruyha udake kīḷati. Tasmiñca padese nadīkīḷaṁ kīḷantā issarajātikā tikhiṇabhesajjaparibhāvitaṁ khīraṁ pivanti, tena tesaṁ divasabhāgam-pi udake kīḷantānaṁ sītaṁ na [PTS 1.459] bādhati. Ayaṁ pana kalaṇḍuko khīragaṇḍūsaṁ gahetvā mukhaṁ vikkhāletvā taṁ khīraṁ nuṭṭhubhati. Nuṭṭhubhanto pi udake anuṭṭhubhitvā seṭṭhidhītāya sīse nuṭṭhubhati. Sukapotako pi nadītīraṁ gantvā ekissā udumbarasākhāya nisīditvā oloketvā kalaṇḍukaṁ sañjānitvā seṭṭhidhītāya sīse nuṭṭhubhantaṁ disvā: “Are, kalaṇḍuka dāsa, attano jātiñca vasanaṭṭhānañca anussara, khīragaṇḍūsaṁ gahetvā mukhaṁ vikkhāletvā jātisampannāya sukhasaṁvaḍḍhāya seṭṭhidhītāya sīse mā nuṭṭhubhi, attano pamāṇaṁ na jānāsī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

127. Te desā tāni vatthūni, ahañca vanagocaro,
Anuvicca kho taṁ gaṇheyyuṁ, piva khīraṁ kalaṇḍukā ti.

Tattha te desā tāni vatthūnī ti mātukucchiṁ sandhāya vadati. Ayametthādhippāyo: yattha te vasitaṁ, na te khattiyadhītādīnaṁ kucchidesā. Yattha vāsi patiṭṭhito, na tāni khattiyadhītādīnaṁ kucchivatthūni. Atha kho dāsikucchiyaṁ tvaṁ vasi ceva patiṭṭhito cāti. Ahañca vanagocaro ti tiracchānabhūto pi etamatthaṁ jānāmīti dīpeti. Anuvicca kho taṁ gaṇheyyun-ti evaṁ anācāraṁ caramānaṁ mayā gantvā ārocite anuvicca jānitvā tava sāmikā tāḷetvā ceva lakkhaṇāhatañca katvā taṁ gaṇheyyuṁ, gahetvā gamissanti, tasmā attano pamāṇaṁ ñatvā seṭṭhidhītāya sīse anuṭṭhubhitvā piva khīraṁ. Kalaṇḍukā ti taṁ nāmenālapati.

Kalaṇḍuko pi suvapotakaṁ sañjānitvā: “Maṁ pākaṭaṁ kareyyā” ti bhayena: “Ehi, sāmi, kadā āgatosī” ti āha. Suko: “Na esa maṁ hitakāmatāya pakkosati, gīvaṁ pana me vaṭṭetvā māretukāmo” ti ñatvāva: “Na me tayā attho” ti tato uppatitvā bārāṇasiṁ gantvā yathādiṭṭhaṁ seṭṭhino vitthārena kathesi. Seṭṭhi: “Ayuttaṁ tena katan”-ti vatvā gantvā tassa āṇaṁ kāretvā bārāṇasim-eva naṁ ānetvā dāsaparibhogena paribhuñji.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kalaṇḍuko ayaṁ bhikkhu ahosi, bārāṇasiseṭṭhi pana aham-eva ahosin”-ti.

Kalaṇḍukajātakavaṇṇanā sattamā

JA 128: Biḷāravatajātakavaṇṇanā

Yo [PTS 1.460] ve dhammaṁ dhajaṁ katvā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kuhakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tadā hi satthā tassa kuhakabhāve ārocite: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa kuhakoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto mūsikayoniyaṁ paṭisandhiṁ gahetvā vuḍḍhimanvāya mahāsarīro sūkaracchāpakasadiso hutvā anekasatamūsikāhi parivuto araññe viharati. Atheko siṅgālo ito cito ca vicaranto taṁ mūsikayūthaṁ disvā: “Imā mūsikā vañcetvā khādissāmī” ti cintetvā mūsikānaṁ āsayassa avidūre sūriyābhimukho vātaṁ pivanto ekena pādena aṭṭhāsi. Bodhisatto gocarāya caramāno taṁ disvā: “Sīlavā eso bhavissatī” ti tassa santikaṁ gantvā: “Bhante, tvaṁ ko nāmo” ti pucchi. “Dhammiko nāmā” ti. “Cattāro pāde bhūmiyaṁ aṭhapetvā kasmā ekeneva ṭhitosī” ti. “Mayi cattāro pāde pathaviyaṁ ṭhapente pathavī vahituṁ na sakkoti, tasmā ekeneva tiṭṭhāmī” ti. “Mukhaṁ vivaritvā kasmā ṭhitosī” ti? “Mayaṁ aññaṁ na bhakkhayāma, vātam-eva bhakkhayāmā” ti. “Atha kasmā sūriyābhimukho tiṭṭhasī” ti? “Sūriyaṁ namassāmī” ti. Bodhisatto tassa vacanaṁ sutvā: “Sīlavā eso bhavissatī” ti tato paṭṭhāya mūsikagaṇena saddhiṁ sāyaṁ pātaṁ tassa upaṭṭhānaṁ gacchati.

Athassa upaṭṭhānaṁ katvā gamanakāle siṅgālo sabbapacchimaṁ mūsikaṁ gahetvā maṁsaṁ khāditvā ajjhoharitvā mukhaṁ puñchitvā tiṭṭhati. Anupubbena mūsikagaṇo tanuko jāto. Mūsikā: “Pubbe amhākaṁ ayaṁ āsayo nappahoti, nirantarā tiṭṭhāma. Idāni sithilā, evam-pi āsayo na pūrateva, kiṁ nu kho etan”-ti bodhisattassa taṁ pavattiṁ ārocesuṁ. Bodhisatto: “Kena nu kho kāraṇena musikā tanuttaṁ gatā” ti cintento siṅgāle āsaṅkaṁ ṭhapetvā: “Vīmaṁsissāmi [PTS 1.461] nan”-ti upaṭṭhānakāle sesamūsikā purato katvā sayaṁ pacchato ahosi. Siṅgālo tassa upari pakkhandi, bodhisatto attano gahaṇatthāya taṁ pakkhandantaṁ disvā nivattitvā: “Bho siṅgāla, idaṁ te vatasamādānaṁ na dhammasudhammatāya, paresaṁ pana vihiṁsanatthāya dhammaṁ dhajaṁ katvā carasī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

128. Yo ve dhammaṁ dhajaṁ katvā, nigūḷho pāpamācare,
Vissāsayitvā bhūtāni, biḷāraṁ nāma taṁ vatan-ti.

Tattha yo ve ti khattiyādīsu yo kocideva. Dhammaṁ dhajaṁ katvā ti dasakusalakammapathadhammaṁ dhajaṁ karitvā, kūṭaṁ karonto viya ussāpetvā dassentoti attho. Vissāsayitvāti: “Sīlavā ayan”-ti saññāya sañjātavissāsāni katvā. Biḷāraṁ nāma taṁ vatan-ti taṁ evaṁ dhammaṁ dhajaṁ katvā raho pāpāni karontassa vataṁ kerāṭikavataṁ nāma hotī ti attho.

Mūsikarājā kathento va uppatitvā tassa gīvāyaṁ patitvā hanukassa heṭṭhā antogalanāḷiyaṁ ḍaṁsitvā galanāḷiṁ phāletvā jīvitakkhayaṁ pāpesi. Mūsikagaṇo nivattitvā siṅgālaṁ: “Muru murū” ti khāditvā agamāsi. Paṭhamāgatāva kirassa maṁsaṁ labhiṁsu, pacchā āgatā na labhiṁsu. Tato paṭṭhāya mūsikagaṇo nibbhayo jāto.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā siṅgālo kuhakabhikkhu ahosi, mūsikarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Biḷāravatajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 129: Aggikabhāradvājajātakavaṇṇanā

Nāyaṁ sikhā puññahetū ti idaṁ satthā jetavane viharanto kuhakaññeva bhikkhuṁ ārabbha kathesi.

Atītasmiñhi bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto mūsikarājā hutvā araññe vasati. Atheko siṅgālo davaḍāhe uṭṭhite palāyituṁ asakkonto ekasmiṁ rukkhe sīsaṁ [PTS 1.462] āhacca aṭṭhāsi. Tassa sakalasarīre lomāni jhāyiṁsu, rukkhaṁ āhacca ṭhitaṭṭhāne pana matthake cūḷā viya thokāni lomāni aṭṭhaṁsu. So ekadivasaṁ soṇḍiyaṁ pānīyaṁ pivanto chāyaṁ olokento cūḷaṁ disvā: “Uppannaṁ dāni me bhaṇḍamūlan”-ti araññe vicaranto taṁ mūsikādariṁ disvā: “Imā mūsikā vañcetvā khādissāmī” ti heṭṭhā vuttanayeneva avidūre aṭṭhāsi. Atha naṁ bodhisatto gocarāya caranto disvā: “Sīlavā ayan”-ti saññāya upasaṅkamitvā: “Tvaṁ kinnāmosī” ti pucchi. “Ahaṁ aggikabhāradvājo nāmā” ti. “Atha kasmā āgatosī” ti? “Tumhākaṁ rakkhanatthāyā” ti. “Kinti katvā amhe rakkhissasī” ti? “Ahaṁ aṅguṭṭhagaṇanaṁ nāma jānāmi, tumhākaṁ pāto va nikkhamitvā gocarāya gamanakāle ‘ettakā’ ti gaṇetvā paccāgamanakāle pi gaṇessāmi, evaṁ sāyaṁ pātaṁ gaṇento rakkhissāmī” ti. “Tena hi rakkha mātulā” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā nikkhamanakāle: “Eko dve tayo” ti gaṇetvā paccāgamanakāle pi tatheva gaṇetvā sabbapacchimaṁ gahetvā khādati. Sesaṁ purimasadisam-eva.

Idha pana mūsikarājā nivattitvā ṭhito: “Bho aggikabhāradvāja, nāyaṁ tava dhammasudhammatāya matthake cūḷā ṭhapitā, kucchikāraṇā pana ṭhapitā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

129. Nāyaṁ sikhā puññahetu, ghāsahetu ayaṁ sikhā,
Nāguṭṭhigaṇanaṁ yāti, alaṁ te hotu aggikā ti.

Tattha nāguṭṭhigaṇanaṁ yātīti: “Aṅguṭṭhigaṇanā” ti aṅguṭṭhagaṇanā vuccati, ayaṁ mūsikagaṇo aṅguṭṭhagaṇanaṁ na gacchati na upeti na pūreti, parikkhayaṁ gacchatī ti attho. Alaṁ te hotu aggikā ti siṅgālaṁ nāmena ālapanto āha. Ettāvatā te alaṁ hotu, na ito paraṁ mūsike khādissasi. Amhehi vā tayā saddhiṁ saṁvāso alaṁ hotu, na mayaṁ idāni tayā saddhiṁ vasissāmāti pi attho. Sesaṁ purimasadisam-eva.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā siṅgālo ayaṁ bhikkhu ahosi, mūsikarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Aggikabhāradvājajātakavaṇṇanā navamā

JA 130: Kosiyajātakavaṇṇanā

Yathā [PTS 1.463] vācā ca bhuñjassū ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ sāvatthiyaṁ mātugāmaṁ ārabbha kathesi. Sā kirekassa saddhāsampannassa upāsakabrāhmaṇassa brāhmaṇī dussīlā pāpadhammā rattiṁ aticaritvā divā kiñci kammaṁ akatvā gilānālayaṁ dassetvā nitthunamānā nipajjati. Atha naṁ brāhmaṇo: “Kiṁ te bhadde aphāsukan”-ti pucchi. “Vātā me vijjhantī” ti. “Atha kiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti? “Siniddhamadhurāni paṇītapaṇītāni yāgubhattatelādīnī” ti. Brāhmaṇo yaṁ yaṁ sā icchati, taṁ taṁ āharitvā deti, dāso viya sabbakiccāni karoti. Sā pana brāhmaṇassa gehaṁ paviṭṭhakāle nipajjati, bahi nikkhantakāle jārehi saddhiṁ vītināmeti.

Atha brāhmaṇo: “Imissā sarīre vijjhanavātānaṁ pariyanto na paññāyatī” ti ekadivasaṁ gandhamālādīni ādāya jetavanaṁ gantvā satthāraṁ pūjetvā vanditvā ekamantaṁ nisīditvā: “Kiṁ, brāhmaṇa, na paññāyasī” ti vutte: “Bhante, brāhmaṇiyā kira me sarīre vātā vijjhanti, svāhaṁ tassā sappitelādīni ceva paṇītapaṇītabhojanāni ca pariyesāmi, sarīramassā ghanaṁ vippasannacchavivaṇṇaṁ jātaṁ, vātarogassa pana pariyanto na paññāyati. Ahaṁ taṁ paṭijagganto va idhāgamanassa okāsaṁ na labhāmī” ti āha. Satthā brāhmaṇiyā pāpabhāvaṁ ñatvā: “Brāhmaṇa, ‘evaṁ nipannassa mātugāmassa roge avūpasamante idañcidañca bhesajjaṁ kātuṁ vaṭṭatī’ ti pubbe pi te paṇḍitehi kathitaṁ, bhavasaṅkhepagatattā pana na sallakkhesī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇamahāsālakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā bārāṇasiyaṁ disāpāmokkho ācariyo ahosi. Ekasatarājadhānīsu khattiyakumārā ca brāhmaṇakumārā ca yebhuyyena tasseva santike sippaṁ uggaṇhanti. Atheko janapadavāsī brāhmaṇamāṇavo bodhisattassa santike tayo vede aṭṭhārasa ca vijjāṭṭhānāni uggaṇhitvā bārāṇasiyaṁ yeva kuṭumbaṁ saṇṭhapetvā divase divase dvattikkhattuṁ bodhisattassa santikaṁ āgacchati [PTS 1.464]. Tassa brāhmaṇī dussīlā ahosi pāpadhammāti sabbaṁ paccuppannavatthusadisam-eva.

Bodhisatto pana: “Iminā kāraṇena ovādagahaṇāya okāsaṁ na labhāmī” ti vutte: “Sā māṇavikā imaṁ vañcetvā nipajjatī” ti ñatvā: “Tassā rogānucchavikaṁ bhesajjaṁ ācikkhissāmī” ti cintetvā āha: “Tāta, tvaṁ ito paṭṭhāya tassā sappikhīrarasādīni mā adāsi, gomutte pana pañcapaṇṇāni phalādīni ca pakkhipitvā koṭṭetvā navatambalohabhājane pakkhipitvā lohagandhaṁ gāhāpetvā rajjuṁ vā yottaṁ vā rukkhaṁ vā lataṁ vā gahetvā ‘idaṁ te rogassa anucchavikabhesajjaṁ, idaṁ vā piva, uṭṭhāya vā tayā bhuttabhattassa anucchavikaṁ kammaṁ karohī” ti vatvā imaṁ gāthaṁ vadeyyāsi. “Sace bhesajjaṁ na pivati, atha naṁ rajjuyā vā yottena vā rukkhena vā latāya vā katici pahāre paharitvā kesesu gahetvā ākaḍḍhitvā kapparena potheyyāsi, sā taṅkhaṇaññeva uṭṭhāya kammaṁ karissatī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā vuttaniyāmeneva bhesajjaṁ katvā: “Bhadde, imaṁ bhesajjaṁ pivā” ti āha. “Kena te idaṁ ācikkhitan”-ti? “Ācariyena, bhadde” ti. “Apanehi taṁ, na pivissāmī” ti. Māṇavo: “Na tvaṁ attano ruciyā pivissasī” ti rajjuṁ gahetvā: “Attano rogassa anucchavikaṁ bhesajjaṁ vā piva, yāgubhattānucchavikaṁ kammaṁ vā karohī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

130. Yathāvācā ca bhuñjassu, yathābhuttañca byāhara,
Ubhayaṁ te na sameti, vācā bhuttañca kosiye ti.

Tattha yathāvācā ca bhuñjassū ti yathā te vācā, tathā bhuñjassu, “vātā me vijjhantī” ti vācāya anucchavikam-eva katvā bhuñjassū ti attho. “Yathāvācaṁ vā” ti pi pāṭho yujjati, “yathāvācāyā” ti pi paṭhanti, sabbattha ayam-eva attho. Yathābhuttañca byāharā ti yaṁ yathā te bhuttaṁ, tassa anucchavikam-eva [PTS 1.465] byāhara, “arogamhī” ti vatvā gehe kattabbaṁ karosī ti attho. “Yathābhūtañcā” ti pi pāṭho, atha vā arogamhīti yathābhūtam-eva vatvā kammaṁ karohī ti attho. Ubhayaṁ te na sameti, vācābhuttañca kosiye ti yā ca te ayaṁ vācā: “Vātā maṁ vijjhantī” ti yañca te idaṁ paṇītabhojanaṁ bhuttaṁ, idaṁ ubhayam-pi tuyhaṁ na sameti, tasmā uṭṭhāya kammaṁ karohi. “Kosiye” ti taṁ gottenālapati.

Evaṁ vutte kosiyabrāhmaṇadhītā: “Ācariyena ussukkaṁ āpannakālato paṭṭhāya na sakkā mayā esa vañcetuṁ, uṭṭhāya kammaṁ karissāmī” ti uṭṭhāya kammaṁ akāsi. “Ācariyena me dussīlabhāvo ñāto, idāni na sakkā ito paṭṭhāya puna evarūpaṁ kātun”-ti ācariye gāravena pāpakammato pi viramitvā sīlavatī ahosi. Sā pi brāhmaṇī: “Sammāsambuddhena kiramhi ñātā” ti satthari pi gāravena na puna anācāraṁ akāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā jayampatikā idāni jayampatikāva, ācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Kosiyajātakavaṇṇanā dasamā

Kusanāḷivaggo terasamo

Tassuddānaṁ:

Kusanāḷi ca dummedhaṁ, naṅgalīsambakaṭāhaṁ,
Asilakkhaṇakalaṇḍukaṁ, biḷāraggikakosiyanti.

14. Asampadānavaggo

JA 131: Asampadānajātakavaṇṇanā

Asampadānenitarītarassā ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Tasmiñhi kāle bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso devadatto, akataññū tathāgatassa guṇaṁ na jānātī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva devadatto akataññū, pubbe pi akataññūyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 1.466] magadharaṭṭhe rājagahe ekasmiṁ magadharaññe rajjaṁ kārente bodhisatto tasseva seṭṭhi ahosi asītikoṭivibhavo saṅkhaseṭṭhīti nāmena. Bārāṇasiyaṁ pīḷiyaseṭṭhi nāma asītikoṭivibhavo va ahosi. Te aññamaññaṁ sahāyakā ahesuṁ. Tesu bārāṇasiyaṁ pīḷiyaseṭṭhissa kenacideva kāraṇena mahantaṁ bhayaṁ uppajji, sabbaṁ sāpateyyaṁ parihāyi. So daliddo appaṭisaraṇo hutvā bhariyaṁ ādāya saṅkhaseṭṭhiṁ paccayaṁ katvā bārāṇasito nikkhamitvā padasāva rājagahaṁ patvā saṅkhaseṭṭhissa nivesanaṁ agamāsi. So taṁ disvāva: “Sahāyo me āgato” ti parissajitvā sakkārasammānaṁ katvā katipāhaṁ vītināmetvā ekadivasaṁ: “Samma, kenaṭṭhena āgatosī” ti pucchi. “Bhayaṁ me, samma, uppannaṁ, sabbaṁ dhanaṁ parikkhīṇaṁ, upatthambho me hohī” ti. “Sādhu samma, mā bhāyī” ti bhaṇḍāgāraṁ vivarāpetvā cattālīsa hiraññakoṭiyo dāpetvā sesam-pi paricchadaparivāraṁ sabbaṁ attano santakaṁ saviññāṇakaṁ aviññāṇakaṁ majjhe bhinditvā upaḍḍham-eva adāsi. So taṁ vibhavaṁ ādāya puna bārāṇasiṁ gantvā nivāsaṁ kappesi.

Aparabhāge saṅkhaseṭṭhissa pi tādisam-eva bhayaṁ uppajji. So attano paṭisaraṇaṁ upadhārento: “Sahāyassa me mahāupakāro kato, upaḍḍhavibhavo dinno. Na so maṁ disvā pariccajissati, tassa santikaṁ gamissāmī” ti cintetvā bhariyaṁ ādāya padasāva bārāṇasiṁ gantvā bhariyaṁ āha: “Bhadde, tava mayā saddhiṁ antaravīthiyā gamanaṁ nāma na yuttaṁ, mayā pesitayānamāruyha mahantena parivārena pacchā āgamissasi. Yāva yānaṁ pesemi, tāva idheva hohī” ti vatvā taṁ sālāya ṭhapetvā sayaṁ nagaraṁ pavisitvā seṭṭhissa gharaṁ gantvā: “Rājagahanagarato tumhākaṁ sahāyo saṅkhaseṭṭhi nāma āgato” ti ārocāpesi. So: “Āgacchatū” ti pakkosāpetvā taṁ disvā neva āsanā vuṭṭhāsi, na paṭisanthāraṁ akāsi, kevalaṁ: “Kimatthaṁ āgatosī” ti pucchi. “Tumhākaṁ dassanatthaṁ āgatomhī” ti. “Nivāso [PTS 1.467] te kahaṁ gahito” ti? “Na tāva nivāsaṭṭhānaṁ atthi, seṭṭhigharaṇim-pi sālāya ṭhapetvāva āgatomhī” ti. “Tumhākaṁ idha nivāsaṭṭhānaṁ natthi, nivāpaṁ gahetvā ekasmiṁ ṭhāne pacāpetvā bhuñjitvā gacchatha, puna amhākaṁ gharaṁ mā pavisathā” ti vatvā: “Mayhaṁ sahāyassa dussante bandhitvā ekaṁ bahalapalāpatumbaṁ dehī” ti dāsaṁ āṇāpesi. Taṁ divasaṁ kira so rattasālīnaṁ sakaṭasahassamattaṁ ophunāpetvā koṭṭhāgāraṁ pūrāpesi, cattālīsakoṭidhanaṁ gahetvā āgato akataññū mahācoro sahāyakassa tumbamatte palāpe dāpesi. Dāso pacchiyaṁ ekaṁ palāpatumbaṁ pakkhipitvā bodhisattassa santikaṁ agamāsi.

Bodhisatto cintesi: “ayaṁ asappuriso mama santikā cattālīsakoṭidhanaṁ labhitvā idāni palāpatumbaṁ dāpesi, gaṇhāmi nu kho, na gaṇhāmī” ti? Athassa etadahosi: “Ayaṁ tāva akataññū mittadubbhī katavināsakabhāvena mayā saddhiṁ mittabhāvaṁ bhindi. Sacāhaṁ etena dinnaṁ palāpatumbaṁ lāmakattā na gaṇhissāmi, aham-pi mittabhāvaṁ bhindissāmi. Andhabālā parittakaṁ laddhaṁ aggaṇhantā mittabhāvaṁ vināsenti, ahaṁ pana etena dinnaṁ palāpatumbaṁ gahetvā mama vasena mittabhāvaṁ patiṭṭhāpessāmī” ti. So palāpatumbaṁ dussante bandhitvā pāsādā oruyha sālaṁ agamāsi. Atha naṁ bhariyā: “Kiṁ te, ayya, laddhan”-ti pucchi. “Bhadde amhākaṁ sahāyo pīḷiyaseṭṭhi palāpatumbaṁ datvā amhe ajjeva vissajjesī” ti. Sā: “Ayya, kimatthaṁ aggahesi, kiṁ etaṁ cattālīsakoṭidhanassa anucchavikan”-ti rodituṁ ārabhi. Bodhisatto pi: “Bhadde, mā rodi, ahaṁ tena saddhiṁ mittabhāvabhedanabhayena mama vasena mittabhāvaṁ patiṭṭhāpetuṁ gaṇhiṁ, tvaṁ kiṁkāraṇā rodasī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

131. Asampadānenitarītarassa, bālassa mittāni kalībhavanti,
Tasmā [PTS 1.468] harāmi bhusaṁ aḍḍhamānaṁ, mā me mitti jīyittha sassatāyan-ti.

Tattha asampadānenā ti asampādānena. Akāralope sandhi, aggahaṇenā ti attho. Itarītarassā ti yassa kassaci lāmakālāmakassa. Bālassa mittāni kalībhavantī ti dandhassa apaññassa mittāni kalīni kāḷakaṇṇisadisāni honti, bhijjantī ti attho. Tasmā harāmi bhusaṁ aḍḍhamānan-ti tena kāraṇena ahaṁ sahāyena dinnaṁ ekapalāpatumbaṁ harāmi gaṇhāmīti dasseti. “Mānan”-ti hi aṭṭhannaṁ nāḷīnaṁ nāmaṁ, catunnaṁ aḍḍhamānaṁ, catasso ca nāḷiyo tumbo nāma. Tena vuttaṁ: “Palāpatumban”-ti. Mā me mitti jīyittha sassatāyan-ti mama sahāyena saddhiṁ mitti mā bhijjittha, sassatāva ayaṁ hotū ti attho.

Evaṁ vutte pi seṭṭhibhariyā rodateva. Tasmiṁ khaṇe saṅkhaseṭṭhinā pīḷiyaseṭṭhissa dinno kammantadāso sālādvārena āgacchanto seṭṭhibhariyāya rodanasaddaṁ sutvā sālaṁ pavisitvā attano sāmike disvā pādesu nipatitvā roditvā kanditvā: “Kimatthaṁ idhāgatattha, sāmī” ti pucchi. Seṭṭhi sabbaṁ ārocesi. Kammantadāso: “Hotu, sāmi, mā cintayitthā” ti ubho pi assāsetvā attano gehaṁ netvā gandhodakena nhāpetvā bhojetvā: “Sāmikā, vo āgatā” ti sesadāse sannipātetvā dassetvā katipāhaṁ vītināmetvā sabbe dāse gahetvā rājaṅgaṇaṁ gantvā uparavaṁ akāsi. Rājā pakkosāpetvā: “Kiṁ etan”-ti pucchi, te sabbaṁ taṁ pavattiṁ rañño ārocesuṁ.

Rājā tesaṁ vacanaṁ sutvā ubho pi seṭṭhī pakkosāpetvā saṅkhaseṭṭhiṁ pucchi: “Saccaṁ kira tayā mahāseṭṭhi pīḷiyaseṭṭhissa cattālīsakoṭidhanaṁ dinnan”-ti? “Āma, mahārāja, mama sahāyassa maṁ takketvā rājagahaṁ āgatassa na kevalaṁ dhanaṁ, sabbaṁ vibhavajātaṁ saviññāṇakaṁ aviññāṇakaṁ dve koṭṭhāse katvā samabhāge adāsinti. Rājā: “Saccametan”-ti pīḷiyaseṭṭhiṁ pucchi. “Āma, devā” ti. “Tayā panassa taññeva takketvā āgatassa atthi koci sakkāro vā sammāno vā kato” ti. So tuṇhī ahosi. Api pana te etassa palāpatumbamattaṁ dussante pakkhipāpetvā dāpitaṁ [PTS 1.469] atthīti. Tam-pi sutvā tuṇhī yeva ahosi. Rājā: “Kiṁ kātabban”-ti amaccehi saddhiṁ mantetvā taṁ paribhāsitvā: “Gacchatha, pīḷiyaseṭṭhissa ghare sabbaṁ vibhavaṁ saṅkhaseṭṭhissa dethā” ti āha. Bodhisatto: “Mahārāja, mayhaṁ parasantakena attho natthi, mayā dinnamattam-eva pana dāpethā” ti āha. Rājā bodhisattassa santakaṁ dāpesi. Bodhisatto sabbaṁ attano dinnavibhavaṁ paṭilabhitvā dāsaparivuto rājagaham-eva gantvā kuṭumbaṁ saṇṭhapetvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā pīḷiyaseṭṭhi devadatto ahosi, saṅkhaseṭṭhi pana aham-eva ahosin”-ti.

Asampadānajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 132: Bhīrukajātakavaṇṇanā

Kusalūpadese dhitiyā daḷhāya cā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ajapālanigrodhe māradhītānaṁ palobhanasuttantaṁ ārabbha kathesi. Bhagavatā hi ādito paṭṭhāya vuttaṁ:

Daddallamānā āgañchuṁ, taṇhā ca aratī ragā,
Tā tattha panudī satthā, tūlaṁ bhaṭṭhaṁva māluto ti. (SN. 1.161).

Evaṁ yāva pariyosānā tassa suttantassa kathitakāle dhammasabhāyaṁ sannipatitā bhikkhū kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, sammāsambuddho māradhītaro anekasatāni pi dibbarūpāni māpetvā palobhanatthāya upasaṅkamantiyo akkhīni pi ummīletvā na olokesi, aho buddhabalaṁ nāma acchariyan”-ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva mayhaṁ sabbāsave khepetvā sabbaññutaṁ sampattassa māradhītānaṁ anolokanaṁ nāma acchariyaṁ, ahañhi pubbe bodhiñāṇaṁ pariyesamāno sakilesakāle pi abhisaṅkhataṁ dibbarūpaṁ indriyāni bhinditvā kilesavasena anoloketvāva gantvā mahārajjaṁ pāpuṇin”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bhātikasatassa kaniṭṭho ahosīti sabbaṁ heṭṭhā takkasilājātake (JA. 132) [PTS 1.470] vuttanayeneva vitthāretabbaṁ. Tadā pana takkasilānagaravāsīhi bahinagare sālāyaṁ bodhisattaṁ upasaṅkamitvā yācitvā rajjaṁ paṭicchāpetvā abhiseke kate takkasilānagaravāsino nagaraṁ devanagaraṁ viya, rājabhavanañca indabhavanaṁ viya alaṅkariṁsu. Tadā bodhisatto nagaraṁ pavisitvā rājabhavane pāsāde mahātale samussitasetacchattaṁ ratanavarapallaṅkaṁ abhiruyha devarājalīlāya nisīdi, amaccā ca brāhmaṇagahapatikādayo ca khattiyakumārā ca sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitā parivāretvā aṭṭhaṁsu, devaccharāpaṭibhāgā soḷasasahassanāṭakitthiyo naccagītavāditakusalā uttamavilāsasampannā naccagītavāditāni payojesuṁ. Gītavāditasaddena rājabhavanaṁ meghatthanitapūritā mahāsamuddakucchi viya ekaninnādaṁ ahosi. Bodhisatto taṁ attano sirisobhaggaṁ olokayamāno va cintesi: “Sacāhaṁ tāsaṁ yakkhinīnaṁ abhisaṅkhataṁ dibbarūpaṁ olokessaṁ, jīvitakkhayaṁ patto abhavissaṁ, imaṁ sirisobhaggaṁ na olokessaṁ. Paccekabuddhānaṁ pana ovāde ṭhitabhāvena idaṁ mayā sampattan”-ti. Evañca pana cintetvā udānaṁ udānento imaṁ gāthamāha.

132. Kusalūpadese dhitiyā daḷhāya ca, anivattitattā bhayabhīrutāya ca,
Na rakkhasīnaṁ vasamāgamimhase, sa sotthibhāvo mahatā bhayena me ti.

Tattha kusalūpadese ti kusalānaṁ upadese, paccekabuddhānaṁ ovādeti attho. Dhitiyā daḷhāya cā ti daḷhāya dhitiyā ca, thirena abbocchinnanirantaravīriyena cā ti attho. Anivattitattā bhayabhīrutāya cā ti bhayabhīrutāya anivattitatāya ca. Tattha bhayan-ti cittutrāsamattaṁ parittabhayaṁ. Bhīrutā ti sarīrakampanappattaṁ mahābhayaṁ. Idaṁ ubhayam-pi mahāsattassa: “Yakkhiniyo nāmetā manussakhādikā” ti bheravārammaṇaṁ disvā pi nāhosi. Tenāha: “Anivattitattā bhayabhīrutāya cā” ti. Bhayabhīrutāya abhāveneva bheravārammaṇaṁ disvā pi anivattanabhāvenā ti attho. Na rakkhasīnaṁ vasamāgamimhase ti yakkhakantāre tāsaṁ rakkhasīnaṁ vasaṁ na agamimha. Yasmā amhākaṁ kusalūpadese dhiti ca daḷhā ahosi, bhayabhīrutābhāvena ca anivattanasabhāvā ahumhā, tasmā rakkhasīnaṁ vasaṁ [PTS 1.471] na agamimhāti vuttaṁ hoti. Sa sotthibhāvo mahatā bhayena me ti so mayhaṁ ayaṁ ajja mahatā bhayena rakkhasīnaṁ santikā pattabbena dukkhadomanassena sotthibhāvo khemabhāvo pītisomanassabhāvo yeva jātoti.

Evaṁ mahāsatto imāya gāthāya dhammaṁ desetvā dhammena rajjaṁ kāretvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “ahaṁ tena samayena takkasilaṁ gantvā rajjappattakumāro ahosin”-ti.

Bhīrukajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 133: Ghatāsanajātakavaṇṇanā

Khemaṁ yahin-ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. So hi bhikkhu satthu santike kammaṭṭhānaṁ gahetvā paccantaṁ gantvā ekaṁ gāmakaṁ upanissāya araññasenāsane vassaṁ upagañchi. Tassa paṭhamamāse yeva piṇḍāya paviṭṭhassa paṇṇasālā jhāyittha. So vasanaṭṭhānābhāvena kilamanto upaṭṭhākānaṁ ācikkhi. Te: “Hotu, bhante, paṇṇasālaṁ karissāma, kasāma tāva, vapāma tāvā” ti ādīni vadantā temāsaṁ vītināmesuṁ. So senāsanasappāyābhāvena kammaṭṭhānaṁ matthakaṁ pāpetuṁ nāsakkhi. So nimittamattam-pi anuppādetvā vutthavasso jetavanaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Satthā tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā: “Kiṁ nu kho te, bhikkhu, kammaṭṭhānaṁ sappāyaṁ jātan”-ti pucchi. So ādito paṭṭhāya asappāyabhāvaṁ kathesi. Satthā: “Pubbe kho, bhikkhu, tiracchānā pi attano sappāyāsappāyaṁ ñatvā sappāyakāle vasitvā asappāyakāle vasanaṭṭhānaṁ pahāya aññattha agamaṁsu, tvaṁ kasmā attano sappāyāsappāyaṁ na aññāsī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sakuṇayoniyaṁ nibbattitvā viññutaṁ patvā sobhaggappatto sakuṇarājā hutvā ekasmiṁ araññāyatane jātassaratīre sākhāviṭapasampannaṁ bahalapattapalāsaṁ mahārukkhaṁ upanissāya saparivāro vāsaṁ kappesi. Bahū sakuṇā tassa rukkhassa [PTS 1.472] udakamatthake patthaṭasākhāsu vasantā sarīravaḷañjaṁ udake pātenti. Tasmiñca jātassare caṇḍo nāgarājā vasati. Tassa etadahosi: “Ime sakuṇā mayhaṁ nivāse jātassare sarīravaḷañjaṁ pātenti, yaṁnūnāhaṁ udakato aggiṁ uṭṭhāpetvā rukkhaṁ jhāpetvā ete palāpeyyan”-ti. So kuddhamānaso rattibhāge sabbesaṁ sakuṇānaṁ sannipatitvā rukkhasākhāsu nipannakāle paṭhamaṁ tāva uddhanāro pitaṁ viya udakaṁ pakkudhāpetvā dutiyavāre dhūmaṁ uṭṭhāpetvā tatiyavāre tālakkhandhappamāṇaṁ jālaṁ uṭṭhāpesi. Bodhisatto udakato jālaṁ uṭṭhahamānaṁ disvā: “Bho, sakuṇā, agginā ādittaṁ nāma udakena nibbāpenti, idāni pana udakam-eva ādittaṁ. Na sakkā amhehi idha vasituṁ, aññattha gamissāmā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

133. Khemaṁ yahiṁ tattha arī udīrito, dakassa majjhe jalate ghatāsano,
Na ajja vāso mahiyā mahīruhe, disā bhajavho saraṇājja nobhayan-ti.

Tattha khemaṁ yahiṁ tattha arī udīrito ti yasmiṁ udakapiṭṭhe khemabhāvo nibbhayabhāvo, tasmiṁ attapaccatthiko sapatto uṭṭhito. Dakassā ti udakassa. Ghatāsano ti aggi. So hi ghataṁ asnāti, tasmā: “Ghatāsano” ti vuccati. Na ajja vāso ti ajja no vāso natthi. Mahiyā mahīruhe ti mahiruho vuccati rukkho, tasmiṁ imissā mahiyā jāte rukkheti attho. Disā bhajavho ti disā bhajatha gacchatha. Saraṇājja no bhayan-ti ajja amhākaṁ saraṇato bhayaṁ jātaṁ, paṭisaraṇaṭṭhānato bhayaṁ uppannanti attho.

Evaṁ vatvā bodhisatto attano vacanakare sakuṇe ādāya uppatitvā aññattha gato. Bodhisattassa vacanaṁ aggahetvā ṭhitasakuṇā jīvitakkhayaṁ pattā.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne so bhikkhu arahatte patiṭṭhāsi.

Tadā bodhisattassa vacanakarā sakuṇā buddhaparisā ahesuṁ, sakuṇarājā pana aham-eva ahosinti.

Ghatāsanajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 134: Jhānasodhanajātakavaṇṇanā

Ye [PTS 1.473] saññino ti idaṁ satthā jetavane viharanto saṅkassanagaradvāre attanā saṁkhittena pucchitapañhassa dhammasenāpatino vitthārabyākaraṇaṁ ārabbha kathesi. Tatridaṁ atītavatthu: atīte kira bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto araññāyatane kālaṁ karonto antevāsikehi pucchito: “Nevasaññīnāsaññī” ti āha . . . pe. . . tāpasā jeṭṭhantevāsikassa kathaṁ na gaṇhiṁsu. Bodhisatto ābhassarato āgantvā ākāse ṭhatvā imaṁ gāthamāha.

134. Ye saññino te pi duggatā, ye pi asaññino te pi duggatā,
Etaṁ ubhayaṁ vivajjaya, taṁ samāpattisukhaṁ anaṅgaṇan-ti.

Tattha ye saññino ti ṭhapetvā nevasaññānāsaññāyatanalābhino avasese sacittakasatte dasseti. Te pi duggatā ti tassā samāpattiyā alābhato te pi duggatā nāma. Ye pi asaññino ti asaññabhave nibbatte acittakasatte dasseti. Te pi duggatā ti te pi imissā yeva samāpattiyā alābhato duggatā yeva nāma. Etaṁ ubhayaṁ vivajjayā ti etaṁ ubhayam-pi saññibhavañca asaññibhavañca vivajjaya pajahāti antevāsikaṁ ovadati. Taṁ samāpattisukhaṁ anaṅgaṇan-ti taṁ nevasaññānāsaññāyatanasamāpattilābhino santaṭṭhena: “Sukhan”-ti saṅkhaṁ gataṁ jhānasukhaṁ anaṅgaṇaṁ niddosaṁ balavacittekaggatāsabhāvena pi taṁ anaṅgaṇaṁ nāma jātaṁ.

Evaṁ bodhisatto dhammaṁ desetvā antevāsikassa guṇaṁ kathetvā brahmalokam-eva agamāsi. Tadā sesatāpasā jeṭṭhantevāsikassa saddahiṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā jeṭṭhantevāsiko sāriputto, mahābrahmā pana aham-eva ahosin”-ti.

Jhānasodhanajātakavaṇṇanā catutthā

JA 135: Candābhajātakavaṇṇanā

Candābhan-ti [PTS 1.474] idaṁ satthā jetavane viharanto saṅkassanagaradvāre therasseva pañhabyākaraṇaṁ ārabbha kathesi. Atīte kira bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto araññāyatane kālaṁ karonto antevāsikehi pucchito: “Candābhaṁ sūriyābhan”-ti vatvā ābhassare nibbatto. Tāpasā jeṭṭhantevāsikassa na saddahiṁsu. Bodhisatto ābhassarato āgantvā ākāse ṭhito imaṁ gāthamāha.

135. Candābhaṁ sūriyābhañca, yodha paññāya gādhati,
Avitakkena jhānena, hoti ābhassarūpago ti.

Tattha candābhan-ti odātakasiṇaṁ dasseti. Sūriyābhan-ti pītakasiṇaṁ. Yodha paññāya gādhatī ti yo puggalo idha sattaloke idaṁ kasiṇadvayaṁ paññāya gādhati, ārammaṇaṁ katvā anupavisati, tattheva patiṭṭhahati. Atha vā candābhaṁ sūriyābhañca, yodha paññāya gādhatī ti yattakaṁ ṭhānaṁ candābhā ca sūriyābhā ca patthaṭā, tatthake ṭhāne paṭibhāgakasiṇaṁ vaḍḍhetvā taṁ ārammaṇaṁ katvā jhānaṁ nibbattento ubhayampetaṁ ābhaṁ paññāya gādhati nāma. Tasmā ayampettha attho yeva. Avitakkena jhānena, ho ti ābhassarūpago ti so puggalo tathā katvā paṭiladdhena dutiyena jhānena ābhassarabrahmalokūpago hotīti.

Evaṁ bodhisatto tāpase bodhetvā jeṭṭhantevāsikassa guṇaṁ kathetvā brahmalokam-eva gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā jeṭṭhantevāsiko sāriputto, mahābrahmā pana aham-eva ahosin”-ti.

Candābhajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 136: Suvaṇṇahaṁsajātakavaṇṇanā

Yaṁ laddhaṁ tena tuṭṭhabban-ti idaṁ satthā jetavane viharanto thullanandaṁ bhikkhuniṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyañhi aññataro upāsako bhikkhunisaṅghaṁ lasuṇena pavāretvā khettapālaṁ āṇāpesi: “Sace bhikkhuniyo āgacchanti, ekekāya bhikkhuniyā dve tayo bhaṇḍike dehī” ti. Tato paṭṭhāya bhikkhuniyo tassa geham-pi [PTS 1.475] khettam-pi lasuṇatthāya gacchanti. Athekasmiṁ ussavadivase tassa gehe lasuṇaṁ parikkhayaṁ agamāsi. Thullanandā bhikkhunī saparivārā gehaṁ gantvā: “Lasuṇenāvuso attho” ti vatvā: “Natthayye, yathābhataṁ lasuṇaṁ parikkhīṇaṁ, khettaṁ gacchathā” ti vuttā khettaṁ gantvā na mattaṁ jānitvā lasuṇaṁ āharāpesi. Khettapālo ujjhāyi: “Kathañhi nāma bhikkhuniyo na mattaṁ jānitvā lasuṇaṁ harāpessantī” ti? Tassa kathaṁ sutvā yā tā bhikkhuniyo appicchā, tā pi, tāsaṁ sutvā bhikkhū pi, ujjhāyiṁsu. Ujjhāyitvā ca pana bhagavato etamatthaṁ ārocesuṁ. Bhagavā thullanandaṁ bhikkhaniṁ garahitvā: “Bhikkhave, mahiccho puggalo nāma vijātamātuyā pi appiyo hoti amanāpo, appasanne pasādetuṁ, pasannānaṁ vā bhiyyosomattāya pasādaṁ janetuṁ, anuppannaṁ vā lābhaṁ uppādetuṁ, uppannaṁ vā pana lābhaṁ thiraṁ kātuṁ na sakkoti. Appiccho pana puggalo appasanne pasādetuṁ, pasannānaṁ vā bhiyyosomattāya pasādaṁ janetuṁ, anuppannaṁ vā lābhaṁ uppādetuṁ, uppannaṁ vā pana lābhaṁ thiraṁ kātuṁ sakkotī” ti ādinā nayena bhikkhūnaṁ tadanucchavikaṁ dhammaṁ kathetvā: “Na, bhikkhave, thullanandā idāneva mahicchā, pubbe pi mahicchāyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto aññatarasmiṁ brāhmaṇakule nibbatti. Tassa vayappattassa samānajātikā kulā pajāpatiṁ āhariṁsu. Tassā nandā nandāvatī sundarīnandāti tisso dhītaro ahesuṁ. Tāsu patikulaṁ agatāsu yeva bodhisatto kālaṁ katvā suvaṇṇahaṁsayoniyaṁ nibbatti, jātissarañāṇañcassa uppajji. So vayappatto suvaṇṇasañchannaṁ sobhaggappattaṁ mahantaṁ attabhāvaṁ disvā: “Kuto nu kho cavitvā ahaṁ idhūpapanno” ti āvajjento: “Manussalokato” ti ñatvā puna: “Kathaṁ nu kho me brāhmaṇī ca dhītaro ca jīvantī” ti upadhārento: “Paresaṁ bhatiṁ katvā kicchena jīvantī” ti ñatvā cintesi: “Mayhaṁ sarīre sovaṇṇamayāni pattāni koṭṭanaghaṭṭanakhamāni, ito tāsaṁ ekekaṁ pattaṁ dassāmi, tena me pajāpati ca dhītaro ca sukhaṁ jīvissantī” ti. So tattha gantvā piṭṭhivaṁsakoṭiyaṁ nilīyi, brāhmaṇī ca dhītaro ca bodhisattaṁ disvā: “Kuto [PTS 1.476] āgatosi, sāmī” ti pucchiṁsu. “Ahaṁ tumhākaṁ pitā kālaṁ katvā suvaṇṇahaṁsayoniyaṁ nibbatto tumhe daṭṭhuṁ āgato. Ito paṭṭhāya tumhākaṁ paresaṁ bhatiṁ katvā dukkhajīvikāya jīvanakiccaṁ natthi, ahaṁ vo ekekaṁ pattaṁ dassāmi, taṁ vikkiṇitvā sukhena jīvathā” ti ekaṁ pattaṁ datvā agamāsi. So eteneva niyāmena antarantarā āgantvā ekekaṁ pattaṁ deti, brāhmaṇī ca dhītaro ca aḍḍhā sukhitā ahesuṁ.

Athekadivasaṁ sā brāhmaṇī dhītaro āmantesi: “Ammā, tiracchānānaṁ nāma cittaṁ dujjānaṁ. Kadāci vo pitā idha nāgaccheyya, idānissa āgatakāle sabbāni pattāni pi luñcitvā gaṇhāmā” ti. Tā: “Evaṁ no pitā kilamissatī” ti na sampaṭicchiṁsu. Brāhmaṇī pana mahicchatāya puna ekadivasaṁ suvaṇṇahaṁsarājassa āgatakāle: “Ehi tāva, sāmī” ti vatvā taṁ attano santikaṁ upagataṁ ubhohi hatthehi gahetvā sabbapattāni luñci. Tāni pana bodhisattassa ruciṁ vinā balakkārena gahitattā sabbāni bakapattasadisāni ahesuṁ. Bodhisatto pakkhe pasāretvā gantuṁ nāsakkhi. Atha naṁ sā mahācāṭiyaṁ pakkhipitvā posesi. Tassa puna uṭṭhahantāni pattāni setāni sampajjiṁsu. So sañjātapatto uppatitvā attano vasanaṭṭhānam-eva gantvā na puna āgamāsi.

Satthā imaṁ atītaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, thullanandā idāneva mahicchā, pubbe pi mahicchā yeva, mahicchatāya ca pana suvaṇṇamhā parihīnā. Idāni pana attano mahicchatāya eva lasuṇamhā pi parihāyissati, tasmā ito paṭṭhāya lasuṇaṁ khādituṁ na labhissati. Yathā ca thullanandā, evaṁ taṁ nissāya sesabhikkhuniyo pi. Tasmā bahuṁ labhitvā pi pamāṇam-eva jānitabbaṁ, appaṁ labhitvā pana yathāladdheneva santoso kātabbo, uttari na patthetabban”-ti vatvā imaṁ gāthamāha.

136. Yaṁ laddhaṁ tena tuṭṭhabbaṁ, atilobho hi pāpako,
Haṁsarājaṁ gahetvāna, suvaṇṇā parihāyathā ti.

Tattha tuṭṭhabban-ti tussitabbaṁ.

Idaṁ pana vatvā satthā anekapariyāyena garahitvā: “Yā pana bhikkhunī lasuṇaṁ khādeyya, pācittiyan”-ti (Pāc. 794) sikkhāpadaṁ paññāpetvā jātakaṁ [PTS 1.477] samodhānesi: “tadā brāhmaṇī ayaṁ thullanandā ahosi, tisso dhītaro idāni tisso yeva bhaginiyo, suvaṇṇahaṁsarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Suvaṇṇahaṁsajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 137: Babbujātakavaṇṇanā

Yattheko labhate babbū ti idaṁ satthā jetavane viharanto kāṇamātusikkhāpadaṁ (Pāc. 230) ārabbha kathesi. Sāvatthiyañhi kāṇamātā nāma dhītuvasena pākaṭanāmā upāsikā ahosi sotāpannā ariyasāvikā. Sā dhītaraṁ kāṇaṁ aññatarasmiṁ gāmake samānajātikassa purisassa adāsi. Kāṇā kenacideva karaṇīyena mātu gharaṁ agamāsi. Athassā sāmiko katipāhaccayena dūtaṁ pāhesi: “Āgacchatu kāṇā, icchāmi kāṇāya āgamanan”-ti. Kāṇā dūtassa vacanaṁ sutvā: “Amma, gamissāmī” ti mātaraṁ āpucchi. Kāṇamātā: “Ettakaṁ kālaṁ vasitvā kathaṁ tucchahatthāva gamissasī” ti pūvaṁ paci. Tasmiṁ yeva khaṇe eko piṇḍacāriko bhikkhu tassā nivesanaṁ agamāsi, upāsikā taṁ nisīdāpetvā pattapūraṁ pūvaṁ dāpesi. So bhikkhu nikkhamitvā aññassa ācikkhi, tassa pi tatheva dāpesi. So pi nikkhamitvā aññassa ācikkhi, tassa pi tathevā ti evaṁ catunnaṁ janānaṁ dāpesi. Yathāpaṭiyattaṁ pūvaṁ parikkhayaṁ agamāsi, kāṇāya gamanaṁ na sampajji. Athassā sāmiko dutiyam pi, tatiyam-pi dūtaṁ pāhesi. Tatiyaṁ pāhento ca: “Sace kāṇā nāgacchissati, ahaṁ aññaṁ pajāpatiṁ ānessāmī” ti pāhesi. Tayo pi vāre teneva upāyena gamanaṁ na sampajji, kāṇāya sāmiko aññaṁ pajāpatiṁ ānesi. Kāṇā taṁ pavattiṁ sutvā rodamānā aṭṭhāsi.

Satthā taṁ kāraṇaṁ ñatvā pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya kāṇamātāya nivesanaṁ gantvā paññattāsane nisīditvā kāṇamātaraṁ pucchi: “Kissāyaṁ kāṇā rodatī” ti? “Iminā nāma kāraṇenā” ti ca sutvā kāṇamātaraṁ samassāsetvā dhammiṁ kathaṁ kathetvā uṭṭhāyāsanā vihāraṁ agamāsi. Atha tesaṁ catunnaṁ bhikkhūnaṁ tayo vāre yathāpaṭiyattapūvaṁ gahetvā kāṇāya gamanassa upacchinnabhāvo bhikkhusaṅghe pākaṭo jāto. Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, catūhi nāma bhikkhūhi tayo vāre kāṇamātāya pakkapūvaṁ khāditvā kāṇāya gamanantarāyaṁ katvā sāmikena pariccattaṁ dhītaraṁ nissāya mahāupāsikāya domanassaṁ uppāditan”-ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya [PTS 1.478] sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva te cattāro bhikkhū kāṇamātāya santakaṁ khāditvā tassā domanassaṁ uppādesuṁ, pubbe pi uppādesuṁyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto pāsāṇakoṭṭakakule nibbattitvā vayappatto pariyodātasippo ahosi. Kāsiraṭṭhe ekasmiṁ nigame eko mahāvibhavo seṭṭhi ahosi, tassa nidhānagatā yeva cattālīsa hiraññakoṭiyo ahesuṁ. Athassa bhariyā kālaṁ katvā dhanasinehena gantvā dhanapiṭṭhiyaṁ mūsikā hutvā nibbatti. Evaṁ anukkamena sabbam-pi taṁ kulaṁ abbhatthaṁ agamāsi, vaṁso upacchijji. So gāmo pi chaḍḍito apaṇṇattikabhāvaṁ agamāsi. Tadā bodhisatto tasmiṁ purāṇagāmaṭṭhāne pāsāṇe uppāṭetvā koṭṭeti. Atha sā mūsikā gocarāya caramānā bodhisattaṁ punappunaṁ passantī uppannasinehā hutvā cintesi: “Mayhaṁ dhanaṁ bahu nikkāraṇena nassissati, iminā saddhiṁ ekato hutvā idaṁ dhanaṁ datvā maṁsaṁ vikkiṇāpetvā khādissāmī” ti. Sā ekadivasaṁ ekaṁ kahāpaṇaṁ mukhena ḍaṁsitvā bodhisattassa santikaṁ agamāsi. So taṁ disvā piyavācāya samālapanto: “Kiṁ nu kho, amma, kahāpaṇaṁ gahetvā āgatāsī” ti āha. Tāta, imaṁ gahetvā attanā pi paribhuñja, mayham-pi maṁsaṁ āharāti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā kahāpaṇaṁ ādāya gharaṁ gantvā ekena māsakena maṁsaṁ kiṇitvā āharitvā tassā adāsi. Sā taṁ gahetvā attano nivāsaṭṭhānaṁ gantvā yathāruciyā khādi. Tato paṭṭhāya imināva niyāmena divase divase bodhisattassa kahāpaṇaṁ deti, so pissā maṁsaṁ āharati.

Athekadivasaṁ taṁ mūsikaṁ biḷāro aggahesi. Atha naṁ sā evamāha: “Mā, samma, maṁ māresī” ti. Kiṁkāraṇā na māressāmi? Ahañhi chāto maṁsaṁ khāditukāmo, na sakkā mayā na māretunti. Kiṁ pana ekadivasam-eva maṁsaṁ khāditukāmosi, udāhu niccakālanti? “Labhamāno niccakālam-pi khāditukāmomhī” ti. “Yadi evaṁ ahaṁ te niccakālaṁ maṁsaṁ dassāmi, vissajjehi [PTS 1.479] man”-ti. Atha naṁ biḷāro: “Tena hi appamattā hohī” ti vissajjesi. Tato paṭṭhāya sā attano ābhataṁ maṁsaṁ dve koṭṭhāse katvā ekaṁ biḷārassa deti, ekaṁ sayaṁ khādati. Atha naṁ ekadivasaṁ añño pi biḷāro aggahesi, tam-pi tatheva saññāpetvā attānaṁ vissajjāpesi. Tato paṭṭhāya tayo koṭṭhāse katvā khādanti. Puna añño aggahesi, tam-pi tatheva saññāpetvā attānaṁ mocāpesi. Tato paṭṭhāya cattāro koṭṭhāse katvā khādanti. Puna añño aggahesi, tam-pi tatheva saññāpetvā attānaṁ mocāpesi. Tato paṭṭhāya pañca koṭṭhāse katvā khādanti. Sā pañcamaṁ koṭṭhāsaṁ khādamānā appāhāratāya kilantā kisā ahosi appamaṁsalohitā

Bodhisatto taṁ disvā: “Amma, kasmā milātāsī” ti vatvā: “Iminā nāma kāraṇenā” ti vutte: “Tvaṁ ettakaṁ kālaṁ kasmā mayhaṁ nācikkhi, ahamettha kātabbaṁ jānissāmī” ti taṁ samassāsetvā suddhaphalikapāsāṇena guhaṁ katvā āharitvā: “Amma, tvaṁ imaṁ guhaṁ pavisitvā nipajjitvā āgatāgatānaṁ pharusāhi vācāhi santajjeyyāsī” ti āha. Sā guhaṁ pavisitvā nipajji. Atheko biḷāro āgantvā: “Dehi, ajja me maṁsan”-ti āha. Atha naṁ mūsikā: “Are, duṭṭhabiḷāra, kiṁ te ahaṁ maṁsahārikā, attano puttānaṁ maṁsaṁ khādā” ti tajjesi. Biḷāro phalikaguhāya nipannabhāvaṁ ajānanto kodhavasena mūsikaṁ gaṇhissāmī” ti sahasāva pakkhanditvā hadayena phalikaguhāyaṁ pahari. Tāvadevassa hadayaṁ bhijji, akkhīni nikkhamanākārappattāni jātāni. So tattheva jīvitakkhayaṁ patvā ekamantaṁ paṭicchannaṭṭhāne pati. Etenūpāyena aparo pi aparopīti cattāro pi janā jīvitakkhayaṁ pāpuṇiṁsu. Tato paṭṭhāya mūsikā nibbhayā hutvā bodhisattassa devasikaṁ dve tayo kahāpaṇe deti. Evaṁ anukkamena sabbam-pi dhanaṁ bodhisattasseva adāsi. Te ubho pi yāvajīvaṁ mettiṁ abhinditvā yathākammaṁ gatā.

Satthā imaṁ atītaṁ āharitvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

137. Yattheko [PTS 1.480] labhate babbu, dutiyo tattha jāyati,
Tatiyo ca catuttho ca, idaṁ te babbukā bilan-ti.

Tattha yatthā ti yasmiṁ ṭhāne. Babbū ti biḷāro. Dutiyo tattha jāyatī ti yattha eko mūsikaṁ vā maṁsaṁ vā labhati, dutiyo pi tattha biḷāro jāyati uppajjati, tathā tatiyo ca catuttho ca. Evaṁ te tadā cattāro biḷārā ahesuṁ. Hutvā ca pana divase divase maṁsaṁ khādantā te babbukā idaṁ phalikamayaṁ bilaṁ urena paharitvā sabbe pi jīvitakkhayaṁ pattāti.

Evaṁ satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā cattāro biḷārā cattāro bhikkhū ahesuṁ, mūsikā kāṇamātā, pāsāṇakoṭṭakamaṇikāro pana aham-eva ahosin”-ti.

Babbujātakavaṇṇanā sattamā

JA 138: Godhājātakavaṇṇanā

Kiṁ te jaṭāhi dummedhā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kuhakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu heṭṭhā kathitasadisam-eva.

Atīte pana bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto godhāyoniyaṁ paṭisandhiṁ gaṇhi. Tadā eko pañcābhiñño uggatapo tāpaso ekaṁ paccantagāmaṁ nissāya araññāyatane paṇṇasālāyaṁ vasati, gāmavāsino tāpasaṁ sakkaccaṁ upaṭṭhahanti. Bodhisatto tassa caṅkamanakoṭiyaṁ ekasmiṁ vammike vasati, vasanto ca pana divase divase dve tayo vāre tāpasaṁ upasaṅkamitvā dhammūpasaṁhitaṁ atthūpasaṁhitañca vacanaṁ sutvā tāpasaṁ vanditvā vasanaṭṭhānam-eva gacchati. Aparabhāge tāpaso gāmavāsino āpucchitvā pakkāmi. Pakkamante ca pana tasmiṁ sīlavatasampanne tāpase añño kūṭatāpaso āgantvā tasmiṁ assamapade vāsaṁ kappesi. Bodhisatto: “Ayam-pi sīlavā” ti sallakkhetvā purimanayeneva tassa santikaṁ agamāsi.

Athekadivasaṁ nidāghasamaye akālameghe vuṭṭhe vammikehi makkhikā nikkhamiṁsu, tāsaṁ khādanatthaṁ godhā āhiṇḍiṁsu. Gāmavāsino nikkhamitvā makkhikākhādakā godhā [PTS 1.481] gahetvā siniddhasambhārasaṁyuttaṁ ambilānambilaṁ godhāmaṁsaṁ sampādetvā tāpasassa adaṁsu. Tāpaso godhāmaṁsaṁ khāditvā rasataṇhāya baddho: “Idaṁ maṁsaṁ atimadhuraṁ, kissa maṁsaṁ nāmetan”-ti pucchitvā: “Godhāmaṁsan”-ti sutvā: “Mama santikaṁ mahāgodhā āgacchati, taṁ māretvā maṁsaṁ khādissāmī” ti cintesi. Cintetvā ca pana bhājanañca sappiloṇādīni ca āharāpetvā ekamante ṭhapetvā muggaramādāya kāsāvena paṭicchādetvā paṇṇasālādvāre bodhisattassa āgamanaṁ olokayamāno upasantūpasanto viya hutvā nisīdi bodhisatto sāyanhasamaye: “Tāpasassa santikaṁ gamissāmī” ti nikkhamitvā upasaṅkamanto va tassa indriyavippakāraṁ disvā cintesi: “Nāyaṁ tāpaso aññesu divasesu nisīdanākārena nisinno, ajjesa maṁ olokento pi duṭṭhindriyo hutvā oloketi, pariggaṇhissāmi nan”-ti. So tāpasassa heṭṭhāvāte ṭhatvā godhāmaṁsagandhaṁ ghāyitvā: “Iminā kūṭatāpasena ajja godhāmaṁsaṁ khāditaṁ bhavissati, tenesa rasataṇhāya baddho ajja maṁ attano santikaṁ upasaṅkamantaṁ muggarena paharitvā maṁsaṁ pacitvā khāditukāmo bhavissatī” ti tassa santikaṁ anupagantvāva paṭikkamitvā vicarati.

Tāpaso bodhisattassa anāgamanabhāvaṁ ñatvā: “Iminā ‘ayaṁ maṁ paharitukāmo’ ti ñātaṁ bhavissati, tena kāraṇena nāgacchati, anāgacchantassāpissa kuto muttī” ti muggaraṁ nīharitvā khi pi. So tassa agganaṅguṭṭham-eva āsādesi. Bodhisatto vegena vammikaṁ pavisitvā aññena chiddena sīsaṁ ukkhipitvā: “Ambho kūṭajaṭila, ahaṁ tava santikaṁ upasaṅkamanto ‘sīlavā’ ti saññāya upasaṅkamiṁ, idāni pana te mayā kūṭabhāvo ñāto, tādisassa mahācorassa kiṁ iminā pabbajjāliṅgenā” ti vatvā taṁ garahanto imaṁ gāthamāha.

138. Kiṁ te jaṭāhi dummedha, kiṁ te ajinasāṭiyā,
Abbhantaraṁ te gahanaṁ, bāhiraṁ parimajjasī ti.

Tattha [PTS 1.482] kiṁ te jaṭāhi dummedhā ti ambho dummedha, nippañña etā pabbajitena dhāretabbā jaṭā, pabbajjāguṇarahitassa kiṁ te tāhi jaṭāhī ti attho. Kiṁ te ajinasāṭiyā ti ajinasāṭiyā anucchavikassa saṁvarassa abhāvakālato paṭṭhāya kiṁ te ajinasāṭiyā. Abbhantaraṁ te gahanan-ti tava abbhantaraṁ hadayaṁ rāgadosamohagahanena gahanaṁ paṭicchannaṁ. Bāhiraṁ parimajjasī ti so tvaṁ abbhantare gahane nhānādīhi ceva liṅgagahanena ca bāhiraṁ parimajjasi, taṁ parimajjanto kañjikapūritalābu viya visapūritacāṭi viya āsīvisapūritavammiko viya gūthapūritacittaghaṭo viya ca bahimaṭṭho va hosi, kiṁ tayā corena idha vasantena, sīghaṁ ito palāyāhi, no ce palāyasi, gāmavāsīnaṁ te ācikkhitvā niggahaṁ kārāpessāmīti.

Evaṁ bodhisatto kūṭatāpasaṁ tajjetvā vammikam-eva pāvisi, kūṭatāpaso pi tato pakkāmi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kūṭatāpaso ayaṁ kuhako ahosi, purimo sīlavantatāpaso sāriputto, godhāpaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Godhājātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 139: Ubhatobhaṭṭhajātakavaṇṇanā

Akkhī bhinnā paṭo naṭṭho ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Tadā kira dhammasabhāyaṁ bhikkhū kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, seyyathā pi nāma chavālātaṁ ubhatopadittaṁ majjhe gūthagataṁ nevāraññe kaṭṭhatthaṁ pharati, na gāme kaṭṭhatthaṁ pharati, evam-eva devadatto evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā ubhato bhaṭṭho ubhato paribāhiro jāto, gihiparibhogā ca parihīno, sāmaññatthañca na paripūretī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, devadatto idāneva ubhato bhaṭṭho hoti, atīte pi ubhato bhaṭṭho ahosiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto rukkhadevatā hutvā nibbatti. Tadā ekasmiṁ gāmake bāḷisikā vasanti. Atheko bāḷisiko baḷisaṁ ādāya daharena puttena saddhiṁ yasmiṁ sobbhe pakatiyā pi bāḷisikā macche gaṇhanti, tattha gantvā baḷisaṁ khi pi. Baḷiso udakapaṭicchanne [PTS 1.483] ekasmiṁ khāṇuke laggi. Bāḷisiko taṁ ākaḍḍhituṁ asakkonto cintesi: “Ayaṁ baḷiso mahāmacche laggo bhavissati, puttakaṁ mātu santikaṁ pesetvā paṭivissakehi saddhiṁ kalahaṁ kārāpemi, evaṁ ito na koci koṭṭhāsaṁ paccāsīsissatī” ti. So puttaṁ āha: “Gaccha, tāta, amhehi mahāmacchassa laddhabhāvaṁ mātu ācikkhāhi, ‘paṭivissakehi kira saddhiṁ kalahaṁ karohī’ ti vadehī” ti. So puttaṁ pesetvā baḷisaṁ ākaḍḍhituṁ asakkonto rajjucchedanabhayena uttarisāṭakaṁ thale ṭhapetvā udakaṁ otaritvā macchalobhena macchaṁ upadhārento khāṇukehi paharitvā dve pi akkhīni bhindi. Thale ṭhapitasāṭakaṁpissa coro hari. So vedanāppatto hutvā hatthena akkhīni uppīḷayamāno gahetvā udakā uttaritvā kampamāno sāṭakaṁ pariyesati.

Sāpissa bhariyā: “Kalahaṁ katvā kassaci apaccāsīsanabhāvaṁ karissāmī” ti ekasmiṁ yeva kaṇṇe tālapaṇṇaṁ piḷandhitvā ekaṁ akkhiṁ ukkhalimasiyā añjetvā kukkuraṁ aṅkenādāya paṭivissakagharaṁ agamāsi. Atha naṁ ekā sahāyikā evamāha: “Ekasmiṁ yeva te kaṇṇe tālapaṇṇaṁ piḷandhitaṁ, ekaṁ akkhi añjitaṁ, piyaputtaṁ viya kukkuraṁ aṅkenādāya gharato gharaṁ gacchasi, kiṁ ummattikāsi jātā” ti. “Nāhaṁ ummattikā, tvaṁ pana maṁ akāraṇena akkosasi paribhāsasi, idāni taṁ gāmabhojakassa santikaṁ gantvā aṭṭha kahāpaṇe daṇḍāpessāmī” ti evaṁ kalahaṁ katvā ubho pi gāmabhojakassa santikaṁ agamaṁsu. Kalahe visodhiyamāne tassā yeva matthake daṇḍo pati. Atha naṁ bandhitvā: “Daṇḍaṁ dehī” ti pothetuṁ ārabhiṁsu.

Rukkhadevatā gāme tassā imaṁ pavattiṁ, araññe cassā patino taṁ byasanaṁ disvā khandhantare ṭhitā: “Bho purisa, tuyhaṁ udake pi kammanto paduṭṭho thale pi, ubhatobhaṭṭho jāto” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

139. Akkhī bhinnā paṭo naṭṭho, sakhigehe ca bhaṇḍanaṁ,
Ubhato paduṭṭhā kammantā, udakamhi thalamhi cā ti.

Tattha [PTS 1.484] sakhigehe ca bhaṇḍanan-ti sakhī nāma sahāyikā, tassā ca gehe tava bhariyāya bhaṇḍanaṁ kataṁ, bhaṇḍanaṁ katvā bandhitvā pothetvā daṇḍaṁ dāpiyati. Ubhato paduṭṭhā kammantā ti evaṁ tava dvīsu pi ṭhānesu kammantā paduṭṭhā yeva bhinnā yeva. Kataresu dvīsu? Udakamhi thalamhi cāti, akkhibhedena paṭanāsena ca udake kammantā paduṭṭhā, sakhigehe bhaṇḍanena thale kammantā paduṭṭhāti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā bāḷisiko devadatto ahosi, rukkhadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Ubhatobhaṭṭhajātakavaṇṇanā navamā

JA 140: Kākajātakavaṇṇanā

Niccaṁ ubbiggahadayā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ñātatthacariyaṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu dvādasakanipāte bhaddasālajātake (JA. 465) āvi bhavissati.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kākayoniyaṁ nibbatti. Athekadivasaṁ rañño purohito bahinagare nadiyaṁ nhāyitvā gandhe vilimpitvā mālaṁ piḷandhitvā varavatthanivattho nagaraṁ pāvisi. Nagaradvāratoraṇe dve kākā nisinnā honti. Tesu eko ekaṁ āha: “samma, ahaṁ imassa brāhmaṇassa matthake sarīravaḷañjaṁ pātessāmī” ti. Itaro: “Mā te etaṁ rucci, ayaṁ brāhmaṇo issaro, issarajanena ca saddhiṁ veraṁ nāma pāpakaṁ. Ayañhi kuddho sabbe pi kāke vināseyyā” ti. “Na sakkā mayā na kātun”-ti. “Tena hi paññāyissasī” ti vatvā itaro kāko palāyi. So toraṇassa heṭṭhābhāgaṁ sampatte brāhmaṇe olambakaṁ cālento viya tassa matthake vaccaṁ pātesi. Brāhmaṇo kujjhitvā kākesu veraṁ bandhi.

Tasmiṁ kāle ekā bhatiyā vīhikoṭṭikadāsī vīhiṁ gehadvāre ātape pattharitvā rakkhantī nisinnāva niddaṁ okkami. Tassā pamādaṁ ñatvā eko dīghalomako eḷako āgantvā vīhiṁ khādi, sā pabujjhitvā taṁ disvā palāpesi. Eḷako dutiyam pi, tatiyam-pi tassā tatheva niddāyanakāle āgantvā vīhiṁ khādi. Sā pi [PTS 1.485] taṁ tikkhattuṁ palāpetvā cintesi: “Ayaṁ punappunaṁ khādanto upaḍḍhavīhiṁ khādissati, bahu me chedo bhavissati, idānissa puna anāgamanakāraṇaṁ karissāmī” ti. Sā alātaṁ gahetvā niddāyamānā viya nisīditvā vīhikhādanatthāya eḷake sampatte uṭṭhāya alātena eḷakaṁ pahari, lomāni aggiṁ gaṇhiṁsu. So sarīre jhāyante: “Aggiṁ nibbāpessāmī” ti vegena gantvā hatthisālāya samīpe ekissā tiṇakuṭiyā sarīraṁ ghaṁsi, sā pajjali. Tato uṭṭhitā jālā hatthisālaṁ gaṇhi. Hatthisālāsu jhāyantīsu hatthipiṭṭhāni jhāyiṁsu, bahū hatthī vaṇitasarīrā ahesuṁ. Vejjā hatthī aroge kātuṁ asakkontā rañño ārocesuṁ. Rājā purohitaṁ āha: “Ācariya, hatthivejjā hatthī tikicchituṁ na sakkonti, api kiñci bhesajjaṁ jānāsī” ti. “Jānāmi, mahārājā” ti. “Kiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti? “Kākavasā, mahārājā” ti. Rājā: “Tena hi kāke māretvā vasaṁ āharathā” ti āha. Tato paṭṭhāya kāke māretvā vasaṁ alabhitvā tattha tattheva rāsiṁ karonti, kākānaṁ mahābhayaṁ uppajji.

Tadā bodhisatto asītikākasahassaparivāro mahāsusāne vasati. Atheko kāko gantvā kākānaṁ uppannabhayaṁ bodhisattassa ārocesi. So cintesi: “Ṭhapetvā maṁ añño mayhaṁ ñātakānaṁ uppannabhayaṁ harituṁ samattho nāma natthi, harissāmi nan”-ti dasa pāramiyo āvajjetvā mettāpāramiṁ purecārikaṁ katvā ekavegena pakkhanditvā vivaṭamahāvātapānena pavisitvā rañño āsanassa heṭṭhā pāvisi. Atha naṁ eko manusso gahitukāmo ahosi. Rājā: “Saraṇaṁ paviṭṭho, mā gaṇhī” ti vāresi. Mahāsatto thokaṁ vissamitvā mettāpāramiṁ āvajjetvā heṭṭhāsanā nikkhamitvā rājānaṁ āha: “mahārāja, raññā nāma chandādivasena agantvā rajjaṁ kāretuṁ vaṭṭati. Yaṁ yaṁ kammaṁ kattabbaṁ hoti, sabbaṁ nisamma upadhāretvā kātuṁ vaṭṭati. Yañca kayiramānaṁ nipphajjati, tadeva kātuṁ vaṭṭati, na itaraṁ. Sace hi rājāno yaṁ kayiramānaṁ na nipphajjati, taṁ karonti, mahājanassa maraṇabhayapariyosānaṁ mahābhayaṁ uppajjati [PTS 1.486]. Purohito veravasiko hutvā musāvādaṁ abhāsi, kākānaṁ vasā nāma natthī” ti. Taṁ sutvā rājā pasannacitto bodhisattassa kañcanabhaddapīṭhaṁ dāpetvā tattha nisinnassa pakkhantarāni satapākasahassapākatelehi makkhāpetvā kañcanataṭṭake rājārahaṁ subhojanaṁ bhojāpetvā pānīyaṁ pāyetvā suhitaṁ vigatadarathaṁ mahāsattaṁ etad-avoca: “Paṇḍita, tvaṁ ‘kākānaṁ vasā nāma natthī’ ti vadesi, kena kāraṇena nesaṁ vasā na hotī” ti bodhisatto: “Iminā ca iminā ca kāraṇenā” ti sakalanivesanaṁ ekaravaṁ katvā dhammaṁ desento imaṁ gāthamāha.

140. Niccaṁ ubbiggahadayā, sabbalokavihesakā,
Tasmā nesaṁ vasā natthi, kākānamhāka ñātinan-ti.

Tatrāyaṁ saṅkhepattho: mahārāja, kākā nāma niccaṁ ubbiggamānasā bhayappattāva viharanti, sabbalokassa ca vihesakā, khattiyādayo manusse pi itthipurise pi kumārakumārikādayo pi viheṭhentā kilamentāva vicaranti, tasmā imehi dvīhi kāraṇehi nesaṁ amhākaṁ ñātīnaṁ kākānaṁ vasā nāma natthi. Atīte pi na bhūtapubbā, anāgate pi na bhavissatīti.

Evaṁ mahāsatto imaṁ kāraṇaṁ uttānaṁ katvā: “Mahārāja, raññā nāma anisamma anupadhāretvā kammaṁ na kattabban”-ti rājānaṁ bodhesi. Rājā tussitvā bodhisattaṁ rajjena pūjesi. Bodhisatto rajjaṁ rañño yeva paṭidatvā rājānaṁ pañcasu sīlesu patiṭṭhāpetvā sabbasattānaṁ abhayaṁ yāci. Rājā tassa dhammadesanaṁ sutvā sabbasattānaṁ abhayaṁ datvā kākānaṁ nibaddhadānaṁ paṭṭhapesi. Divase divase taṇḍulambaṇassa bhattaṁ pacitvā nānaggarasehi omadditvā kākānaṁ dīyati, mahāsattassa pana rājabhojanam-eva dīyittha.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā bārāṇasirājā ānando ahosi, kākarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Kākajātakavaṇṇanā dasamā

Asampadānavaggo cuddasamo

Tassuddānaṁ:

Asampadānabhīrukaṁ, ghatāsanajhānasodhaṁ,
Candābhaṁ suvaṇṇahaṁsaṁ, babbugodhubhatobhaṭṭhaṁ,
Kākarājāti te dasāti.

15. Kakaṇṭakavaggo

JA 141: Godhājātakavaṇṇanā

Na [PTS 1.487] pāpajanasaṁsevī ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto ekaṁ vipakkhaseviṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu mahiḷāmukhajātake (JA. 26) kathitasadisam-eva.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto godhāyoniyaṁ paṭisandhiṁ gaṇhi. So vayappatto nadītīre mahābile anekagodhāsataparivāro vāsaṁ kappesi. Tassa putto godhāpillako ekena kakaṇṭakena saddhiṁ santhavaṁ katvā tena saddhiṁ sammodamāno viharanto: “Kakaṇṭakaṁ parissajissāmī” ti avattharati. Tassa tena saddhiṁ vissāsaṁ godhārājassa ārocesuṁ. Godhārājā puttaṁ pakkosāpetvā: “Tāta, tvaṁ aṭṭhāne vissāsaṁ karosi, kakaṇṭakā nāma nīcajātikā, tehi saddhiṁ vissāso na kattabbo. Sace tvaṁ tena saddhiṁ vissāsaṁ karissasi, taṁ kakaṇṭakaṁ nissāya sabbampetaṁ godhākulaṁ vināsaṁ pāpuṇissati, ito paṭṭhāya etena saddhiṁ vissāsaṁ mā akāsī” ti āha. So karoti yeva. Bodhisatto punappunaṁ kathento pi tassa tena saddhiṁ vissāsaṁ vāretuṁ asakkonto: “Avassaṁ amhākaṁ etaṁ kakaṇṭakaṁ nissāya bhayaṁ uppajjissati, tasmiṁ uppanne palāyanamaggaṁ sampādetuṁ vaṭṭatī” ti ekena passena vātabilaṁ kārāpesi.

Putto pissa anukkamena mahāsarīro ahosi, kakaṇṭako pana purimappamāṇo yeva. Itaro: “Kakaṇṭakaṁ parissajissāmī” ti antarantarā avattharati yeva, kakaṇṭakassa pabbatakūṭena avattharaṇakālo viya hoti. So kilamanto cintesi: “Sace ayaṁ aññāni katipayāni divasāni maṁ evaṁ parissajissati, jīvitaṁ me natthi, ekena luddakena saddhiṁ ekato hutvā imaṁ godhākulaṁ vināsessāmī” ti. Athekadivasaṁ nidāghasamaye meghe vuṭṭhe vammikamakkhikā uṭṭhahiṁsu, tato tato godhā [PTS 1.488] nikkhamitvā makkhikāyo khādanti. Eko godhāluddako godhābilaṁ bhindanatthāya kuddālaṁ gahetvā sunakhehi saddhiṁ araññaṁ pāvisi. Kakaṇṭako taṁ disvā: “Ajja attano manorathaṁ pūressāmī” ti taṁ upasaṅkamitvā avidūre nipajjitvā: “Bho purisa, kasmā araññe vicarasī” ti pucchi. So: “Godhānaṁ atthāyā” ti āha. “Ahaṁ anekasatānaṁ godhānaṁ āsayaṁ jānāmi, aggiñca palālañca ādāya ehī” ti taṁ tattha netvā: “Imasmiṁ ṭhāne palālaṁ pakkhipitvā aggiṁ datvā dhūmaṁ katvā samantā sunakhe ṭhapetvā sayaṁ mahāmuggaraṁ gahetvā nikkhantā nikkhantā godhā paharitvā māretvā rāsiṁ katvā yāhī” ti evañca pana vatvā: “Ajja paccāmittassa piṭṭhiṁ passissāmī” ti ekasmiṁ ṭhāne sīsaṁ ukkhipitvā nipajji. Luddako pi palāladhūmaṁ akāsi, dhūmo bilaṁ pāvisi, godhā dhūmandhā maraṇabhayatajjitā nikkhamitvā palāyituṁ āraddhā. Luddako nikkhantaṁ nikkhantaṁ paharitvā māresi, tassa hatthato muttā sunakhā gaṇhiṁsu. Godhānaṁ mahāvināso uppajji.

Bodhisatto: “Kakaṇṭakaṁ nissāya bhayaṁ uppannan”-ti ñatvā: “Pāpapurisasaṁsaggo nāma na kattabbo, pāpe nissāya hitasukhaṁ nāma natthi, ekassa pāpakakaṇṭakassa vasena ettakānaṁ godhānaṁ vināso jāto” ti vātabilena palāyanto imaṁ gāthamāha.

141. Na pāpajanasaṁsevī, accantasukhamedhati,
Godhākulaṁ kakaṇṭāva, kaliṁ pāpeti attānan-ti.

Tatrāyaṁ saṅkhepattho: pāpajanasaṁsevī puggalo accantasukhaṁ ekantasukhaṁ nirantarasukhaṁ nāma na edhati na vindati na paṭilabhati. Yathā kiṁ? Godhākulaṁ kakaṇṭāva. Yathā kakaṇṭakato godhākulaṁ sukhaṁ na labhati, evaṁ pāpajanasaṁsevī puggalo sukhaṁ na labhati. Pāpajanaṁ pana sevanto ekanteneva kaliṁ pāpeti attānaṁ, kali vuccati vināso, ekanteneva pāpasevī attānañca aññe ca attanā saddhiṁ vasante vināsaṁ pāpeti. Pāḷiyaṁ pana: “Phalaṁ pāpeyyā” ti likhanti. Taṁ byañjanaṁ aṭṭhakathāyaṁ natthi, attho pissa na yujjati. Tasmā yathāvuttam-eva gahetabbaṁ.

Satthā [PTS 1.489] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kakaṇṭako devadatto ahosi, bodhisattassa putto anovādako godhāpillako vipakkhasevī bhikkhu, godhārājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Godhājātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 142: Siṅgālajātakavaṇṇanā

Etañhi te durājānan-ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattassa vadhāya parisakkanaṁ ārabbha kathesi. Dhammasabhāyañhi bhikkhūnaṁ kathaṁ sutvā satthā: “Na, bhikkhave, devadatto idāneva mayhaṁ vadhāya parisakkati, pubbe pi parisakki yeva, na ca maṁ māretuṁ asakkhi, sayam-eva pana kilanto” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto siṅgālayoniyaṁ nibbattitvā siṅgālarājā hutvā siṅgālagaṇaparivuto susānavane vihāsi. Tena samayena rājagahe ussavo ahosi, yebhuyyena manussā suraṁ pivanti, surāchaṇo yeva kireso. Athettha sambahulā dhuttā bahuṁ surañca maṁsañca āharāpetvā maṇḍitapasādhitā gāyitvā gāyitvā surañca pivanti, maṁsañca khādanti. Tesaṁ paṭhamayāmāvasāne maṁsaṁ khīyi, surā pana bahukāva. Atheko dhutto: “Maṁsakhaṇḍaṁ dehī” ti āha. “Maṁsaṁ khīṇan”-ti ca vutte: “Mayi ṭhite maṁsakkhayo nāma natthī” ti vatvā: “Āmakasusāne matamanussamaṁsaṁ khādanatthāya āgate siṅgāle māretvā maṁsaṁ āharissāmī” ti muggaraṁ gahetvā niddhamanamaggena nagarā nikkhamitvā susānaṁ gantvā muggaraṁ gahetvā matako viya uttāno nipajji. Tasmiṁ khaṇe bodhisatto siṅgālagaṇaparivuto tattha gato taṁ disvā: “Nāyaṁ matako” ti ñatvāpi: “Suṭṭhutaraṁ upaparikkhissāmī” ti tassa adhovātena gantvā sarīragandhaṁ ghāyitvā tathatovassa amatakabhāvaṁ ñatvā: “Lajjāpetvā naṁ uyyojessāmī” ti gantvā muggarakoṭiyaṁ ḍaṁsitvā ākaḍḍhi, dhutto muggaraṁ na vissaji, upasaṅkamantam-pi na [PTS 1.490] olokento naṁ gāḷhataraṁ aggahesi. Bodhisatto paṭikkamitvā: “Bho purisa, sace tvaṁ matako bhaveyyāsi, na mayi muggaraṁ ākaḍḍhante gāḷhataraṁ gaṇheyyāsi, iminā kāraṇena tava matakabhāvo vā amatakabhāvo vā dujjāno” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

142. Etañhi te durājānaṁ, yaṁ sesi matasāyikaṁ,
Yassa te kaḍḍhamānassa, hatthā daṇḍo na muccatī ti.

Tattha etañhi te durājānan-ti etaṁ kāraṇaṁ tava duviññeyyaṁ. Yaṁ sesi matasāyikan-ti yena kāraṇena tvaṁ matasāyikaṁ sesi, matako viya hutvā sayasi. Yassa te kaḍḍhamānassā ti yassa tava daṇḍakoṭiyaṁ gahetvā kaḍḍhiyamānassa hatthato daṇḍo na muccati, so tvaṁ tathato matako nāma na hosīti.

Evaṁ vutte so dhutto: “Ayaṁ mama amatakabhāvaṁ jānātī” ti uṭṭhāya daṇḍaṁ khi pi, daṇḍo virajjhi. Dhutto: “Gaccha, viraddho dānisi mayā” ti āha. Bodhisatto nivattitvā: “Bho purisa, maṁ virajjhanto pi tvaṁ aṭṭha mahāniraye soḷasa ca ussadaniraye aviraddhoyevā” ti vatvā pakkāmi. Dhutto kiñci alabhitvā susānā nikkhamitvā parikhāyaṁ nhāyitvā āgatamaggeneva nagaraṁ pāvisi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā dhutto devadatto ahosi, siṅgālarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Siṅgālajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 143: Virocajātakavaṇṇanā

Lasī ca te nipphalitā ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattassa gayāsīse sugatālayassa dassitabhāvaṁ ārabbha kathesi. Devadatto hi parihīnajjhāno lābhasakkāraparihīno: “Attheko upāyo” ti cintetvā satthāraṁ pañca vatthūni yācitvā alabhamāno dvinnaṁ aggasāvakānaṁ saddhivihārike adhunā pabbajite dhammavinayamhi akovide pañcasate bhikkhū gahetvā gayāsīsaṁ gantvā saṅghaṁ bhinditvā ekasīmāyaṁ āveṇikaṁ saṅghakammaṁ akāsi. Satthā tesaṁ bhikkhūnaṁ ñāṇaparipākakālaṁ ñatvā dve aggasāvake pesesi. Te disvā devadatto [PTS 1.491] tuṭṭhamānaso rattiṁ dhammaṁ desayamāno: “Buddhalīlaṁ karissāmī” ti sugatālayaṁ dassento: “Vigatathinamiddho kho, āvuso sāriputta, bhikkhusaṅgho, paṭibhātu taṁ bhikkhūnaṁ dhammīkathā, piṭṭhi me āgilāyati, tamahaṁ āyamissāmī” ti vatvā niddaṁ upagato. Dve aggasāvakā tesaṁ bhikkhūnaṁ dhammaṁ desetvā maggaphalehi pabodhetvā sabbe ādāya veḷuvanam-eva paccāgamiṁsu.

Kokāliko vihāraṁ tucchaṁ disvā devadattassa santikaṁ gantvā: “Āvuso devadatta, parisaṁ te bhinditvā dve aggasāvakā vihāraṁ tucchaṁ katvā gatā, tvaṁ pana niddāyasiyevā” ti vatvā uttarāsaṅgamassa apanetvā bhittiyaṁ piṭṭhikaṇṭakaṁ phusanto viya paṇhiyā naṁ hadaye pahari. Tāvadevassa mukhato lohitaṁ uggañchi. So tato paṭṭhāya gilāno ahosi. Satthā theraṁ pucchi: “Sāriputta, tumhākaṁ gatakāle devadatto kiṁ akāsī” ti? Bhante, devadatto amhe disvā: “Buddhalīlaṁ karissāmī” ti sugatālayaṁ dassetvā mahāvināsaṁ pattoti. Satthā: “Na kho sāriputta, devadatto idāneva mama anukaronto vināsaṁ patto, pubbe pi pattoyevā” ti vatvā therena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kesarasīho hutvā himavantappadese kañcanaguhāyaṁ vāsaṁ kappesi. So ekadivasaṁ kañcanaguhāya nikkhamitvā vijambhitvā catuddisaṁ oloketvā sīhanādaṁ naditvā gocarāya pakkanto mahāmahiṁsaṁ vadhitvā varamaṁsaṁ khāditvā ekaṁ saraṁ otaritvā maṇivaṇṇassa udakassa kucchiṁ pūretvā guhaṁ sandhāya pāyāsi. Atheko siṅgālo gocarappasuto sahasāva sīhaṁ disvā palāyituṁ asakkonto sīhassa purato pādesu patitvā nipajji. “Kiṁ, jambukā” ti ca vutte: “Ahaṁ te, sāmi, pāde upaṭṭhātukāmo” ti āha. Sīho: “Sādhu ehi, maṁ upaṭṭhaha, varamaṁsāni taṁ khādāpessāmī” ti vatvā siṅgālaṁ ādāya kañcanaguhaṁ agamāsi. Siṅgālo tato paṭṭhāya sīhavighāsaṁ khādati. So katipāhaccayeneva thūlasarīro ahosi.

Atha naṁ ekadivasaṁ guhāya nipannako va sīho āha: “Gaccha jambuka, pabbatasikhare ṭhatvā pabbatapāde sañcarantesu hatthiassamahiṁsādīsu yassa [PTS 1.492] maṁsaṁ khāditukāmosi, taṁ oloketvā āgantvā ‘asukamaṁsaṁ khāditukāmomhī’ ti vatvā maṁ vanditvā ‘viroca, sāmī’ ti vadāhi, ahaṁ taṁ vadhitvā madhuramaṁsaṁ khāditvā tuyham-pi dassāmī” ti. Siṅgālo pabbatasikharaṁ abhiruhitvā nānappakāre mige oloketvā yasseva maṁsaṁ khāditukāmo hoti, kañcanaguhaṁ pavisitvā tam-eva sīhassa ārocetvā pādesu patitvā: “Viroca, sāmī” ti vadati. Sīho vegena pakkhanditvā sace pi mattavaravāraṇo hoti, tattheva naṁ jīvitakkhayaṁ pāpetvā sayam-pi varamaṁsaṁ khādati, siṅgālassa pi deti. Siṅgālo kucchipūraṁ maṁsaṁ khāditvā guhaṁ pavisitvā niddāyati. So gacchante gacchante kāle mānaṁ vaḍḍhesi: “Aham-pi catuppadova, kiṁkāraṇā divase divase parehi posiyamāno viharāmi, ito paṭṭhāya aham-pi hatthi-ādayo hanitvā maṁsaṁ khādissāmi, sīho pi migarājā ‘viroca, sāmī’ ti vuttam-eva padaṁ nissāya varavāraṇe vadheti, aham-pi sīhena ‘viroca, jambukā’ ti maṁ vadāpetvā ekaṁ varavāraṇaṁ vadhitvā maṁsaṁ khādissāmī” ti.

So sīhaṁ upasaṅkamitvā etad-avoca: “Sāmi, mayā dīgharattaṁ tumhehi vadhitavaravāraṇānaṁ maṁsaṁ khāditaṁ, aham-pi ekaṁ varavāraṇaṁ māretvā maṁsaṁ khāditukāmo, tasmā tumhehi nipannaṭṭhāne kañcanaguhāyaṁ nipajjissāmi, tumhe pabbatapāde vicarantaṁ varavāraṇaṁ oloketvā mama santikaṁ āgantvā ‘viroca, jambukā’ ti vadetha, ettakamattasmiṁ maccheraṁ mā karitthā” ti. Atha naṁ sīho āha: “Na, tvaṁ jambuka, vāraṇe vadhituṁ samatthe sīhakule uppanno, vāraṇaṁ vadhitvā maṁsaṁ khādanasamattho siṅgālo nāma loke natthi, mā te etaṁ rucci, mayā vadhitavaravāraṇānaññeva maṁsaṁ khāditvā vasā” ti. So evaṁ vutte pi viramituṁ na icchi, punappunaṁ yāci yeva. Sīho taṁ vāretuṁ asakkonto sampaṭicchitvā: “Tena hi mama vasanaṭṭhānaṁ pavisitvā nipajjā” ti jambukaṁ kañcanaguhāyaṁ nipajjāpetvā sayaṁ pabbatapāde mattavaravāraṇaṁ oloketvā guhādvāraṁ gantvā: “Viroca, jambukā” ti āha. Siṅgālo kañcanaguhāya nikkhamitvā [PTS 1.493] vijambhitvā catuddisaṁ oloketvā tikkhattuṁ vassitvā: “Mattavaravāraṇassa kumbhe patissāmī” ti pakkhanditvā virajjhitvā pādamūle pati. Vāraṇo dakkhiṇapādaṁ ukkhipitvā tassa sīsaṁ akkami, sīsaṭṭhīni cuṇṇavicuṇṇāni ahesuṁ. Athassa sarīraṁ vāraṇo pādena saṅgharitvā rāsiṁ katvā upari laṇḍaṁ pātetvā koñcanādaṁ nadanto araññaṁ pāvisi.

Bodhisatto imaṁ pavattiṁ disvā: “Idāni viroca, jambukā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

143. Lasī ca te nipphalitā, matthako ca padālito,
Sabbā te phāsukā bhaggā, ajja kho tvaṁ virocasī ti.

Tattha lasī ti matthaluṅgaṁ. Nipphalitā ti nikkhantā. Evaṁ bodhisatto imaṁ gāthaṁ vatvā yāvatāyukaṁ ṭhatvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā siṅgālo devadatto ahosi, sīho pana aham-eva ahosin”-ti.

Virocajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 144: Naṅguṭṭhajātakavaṇṇanā

Bahumpetaṁ asabbhi jātavedā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ājīvakānaṁ micchātapaṁ ārabbha kathesi. Tadā kira ājīvakā jetavanapiṭṭhiyaṁ nānappakāraṁ micchātapaṁ caranti. Sambahulā bhikkhū tesaṁ ukkuṭikappadhānavaggulivatakaṇṭakāpassayapañcātapatapanādibhedaṁ micchātapaṁ disvā bhagavantaṁ pucchiṁsu: “Atthi nu kho, bhante, imaṁ micchātapaṁ nissāya kusalaṁ vā vuḍḍhi vā” ti. Satthā: “Na, bhikkhave, evarūpaṁ micchātapaṁ nissāya kusalaṁ vā vuḍḍhi vā atthi, pubbe paṇḍitā ‘evarūpaṁ tapaṁ nissāya kusalaṁ vā vuḍḍhi vā bhavissatī’ ti saññāya jātaggiṁ gahetvā araññaṁ pavisitvā aggijuhanādivasena kiñci vuḍḍhiṁ apassantā aggiṁ udakena nibbāpetvā kasiṇaparikammaṁ katvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā brahmalokaparāyaṇā ahesun”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 1.494] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto udiccabrāhmaṇakule nibbatti. Tassa jātadivase mātāpitaro jātaggiṁ gahetvā ṭhapesuṁ. Atha naṁ soḷasavassakāle etadavocuṁ: “Mayaṁ te, putta, jātadivase aggiṁ gaṇhimha. Sacesi agāraṁ ajjhāvasitukāmo, tayo vede uggaṇha. Atha brahmalokaṁ gantukāmo, aggiṁ gahetvā araññaṁ pavisitvā aggiṁ paricaranto mahābrahmānaṁ ārādhetvā brahmalokaparāyaṇo hohī” ti. So: “Na mayhaṁ agārena attho” ti aggiṁ gahetvā araññaṁ pavisitvā assamapadaṁ māpetvā aggiṁ paricaranto araññe vihāsi. So ekadivasaṁ paccantagāmake godakkhiṇaṁ labhitvā taṁ goṇaṁ assamapadaṁ netvā cintesi: “Aggibhagavantaṁ gomaṁsaṁ khādāpessāmī” ti. Athassa etadahosi: “Idha loṇaṁ natthi, aggibhagavā aloṇaṁ khādituṁ na sakkhissati, gāmato loṇaṁ āharitvā aggibhagavantaṁ saloṇakaṁ khādāpessāmī” ti. So taṁ tattheva bandhitvā loṇatthāya gāmakaṁ agamāsi. Tasmiṁ gate sambahulā luddakā taṁ ṭhānaṁ āgatā. Goṇaṁ disvā vadhitvā maṁsaṁ pacitvā khāditvā naṅguṭṭhañca jaṅghañca cammañca tattheva chaḍḍetvā avasesamaṁsaṁ ādāya agamaṁsu.

Brāhmaṇo āgantvā naṅguṭṭhādimattam-eva disvā cintesi: “Ayaṁ aggibhagavā attano santakam-pi rakkhituṁ na sakkoti, maṁ pana kadā rakkhissati. Iminā aggiparicaraṇena niratthakena bhavitabbaṁ, natthi itonidānaṁ kusalaṁ vā vuḍḍhi vā” ti. So aggiparicariyāya vigatacchando: “Hambho aggibhagavā, tvaṁ attano pi santakaṁ rakkhituṁ asakkonto maṁ kadā rakkhissasi, maṁsaṁ natthi, ettakena pi tussāhī” ti naṅguṭṭhādīni aggimhi pakkhipanto imaṁ gāthamāha.

144. Bahumpetaṁ asabbhi jātaveda, yaṁ taṁ vāladhinābhipūjayāma,
Maṁsārahassa [PTS 1.495] natthajja maṁsaṁ, naṅguṭṭham-pi bhavaṁ paṭiggahātū ti.

Tattha bahumpetan-ti ettakam-pi bahuṁ. Asabbhī ti asappurisa asādhujātika. Jātavedā ti aggiṁ ālapati. Aggi hi jātamatto va vediyati paññāyati pākaṭo hoti, tasmā: “Jātavedo” ti vuccati. Yaṁ taṁ vāladhinābhipūjayāmā ti yaṁ ajja mayaṁ attano pi santakaṁ rakkhituṁ asamatthaṁ bhagavantaṁ vāladhinā abhipūjayāma, etam-pi tava bahumevā ti dasseti. Maṁsārahassā ti maṁsaṁ arahassa tuyhaṁ natthi ajja maṁsaṁ. Naṅguṭṭham-pi bhavaṁ paṭiggahātū ti attano santakaṁ rakkhituṁ asakkonto bhavaṁ imaṁ sajaṅghacammaṁ naṅguṭṭham-pi paṭiggaṇhātūti.

Evaṁ vatvā mahāsatto aggiṁ udakena nibbāpetvā isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “nibbutaggitāpaso aham-eva tena samayenā” ti.

Naṅguṭṭhajātakavaṇṇanā catutthā

JA 145: Rādhajātakavaṇṇanā

Na tvaṁ rādha vijānāsī ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu indriyajātake (JA. 423) āvi bhavissati. Satthā pana taṁ bhikkhuṁ āmantetvā: “Bhikkhu mātugāmo nāma arakkhiyo, ārakkhaṁ ṭhapetvā rakkhantā pi rakkhituṁ na sakkonti. Tvam-pi pubbe etaṁ ārakkhaṁ ṭhapetvā rakkhanto pi rakkhituṁ nāsakkhi, idāni kathaṁ rakkhissasī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sukayoniyaṁ nibbatti. Kāsiraṭṭhe eko brāhmaṇo bodhisattañca kaniṭṭhabhātarañcassa puttaṭṭhāne ṭhapetvā posesi. Tesu bodhisattassa: “Poṭṭhapādo” ti nāmaṁ ahosi, itarassa: “Rādho” ti. Tassa pana brāhmaṇassa bhariyā anācārā hoti dussīlā. So vohāratthāya gacchanto ubho pi bhātaro āha: “tātā, sace vo mātā brāhmaṇī anācāraṁ ācarati, vāreyyātha nan”-ti. Bodhisatto āha: “Sādhu, tāta, vāretuṁ sakkontā vāreyyāma, asakkontā [PTS 1.496] tuṇhī bhavissāmā” ti. Evaṁ brāhmaṇo brāhmaṇiṁ sukānaṁ niyyādetvā vohāratthāya gato.

Tassa pana gatadivasato paṭṭhāya brāhmaṇī aticarituṁ āraddhā, pavisantānañca nikkhamantānañca anto natthi, tassā kiriyaṁ disvā rādho bodhisattaṁ āha: “bhātika, amhākaṁ pitā ‘sace vo mātā anācāraṁ ācarati, vāreyyāthā’ ti vatvā gato, idāni cesā anācāraṁ ācarati, vārema nan”-ti. Bodhisatto: “Tāta, tvaṁ attano abyattatāya bālabhāvena evaṁ vadesi, mātugāmaṁ nāma ukkhipitvā carantā pi rakkhituṁ na sakkonti. Yaṁ kammaṁ kātuṁ na sakkā, na taṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

145. Na tvaṁ rādha vijānāsi, aḍḍharatte anāgate,
Abyayataṁ vilapasi, virattā kosiyāyane ti.

Tattha na tvaṁ rādha vijānāsi, aḍḍharatte anāgate ti tāta rādha, tvaṁ na jānāsi, aḍḍharatte anāgate paṭhamayāme yeva ettakā janā āgatā, idāni ko jānāti, kittakā pi āgamissanti. Abyayataṁ vilapasī ti tvaṁ abyattavilāpaṁ vilapasi. Virattā kosiyāyane ti mātā no kosiyāyanī brāhmaṇī virattā amhākaṁ pitari nippemā jātā. Sacassā tasmiṁ sineho vā pemaṁ vā bhaveyya, na evarūpaṁ anācāraṁ kareyyāti imamatthaṁ etehi byañjanehi pakāsesi.

Evaṁ pakāsetvā ca pana brāhmaṇiyā saddhiṁ rādhassa vattuṁ na adāsi. Sā pi yāva brāhmaṇassa anāgamanā yathāruciyā vicari. Brāhmaṇo āgantvā poṭṭhapādaṁ pucchi: “tāta, kīdisī vo mātā” ti. Bodhisatto brāhmaṇassa sabbaṁ yathābhūtaṁ kathetvā: “Kiṁ te, tāta, evarūpāya dussīlāyā” ti vatvā: “Tāta, amhehi mātuyā dosassa kathitakālato paṭṭhāya na sakkā idha vasitun”-ti brāhmaṇassa pāde vanditvā saddhiṁ rādhena uppatitvā araññaṁ agamāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. “Tadā brāhmaṇo ca brāhmaṇī ca ete yeva dve janā ahesuṁ, rādho ānando, poṭṭhapādo pana aham-eva ahosin”-ti.

Rādhajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 146: Samuddakākajātakavaṇṇanā

A pi [PTS 1.497] nu hanukā santā ti idaṁ satthā jetavane viharanto sambahule mahallake bhikkhū ārabbha kathesi. Te kira gihikāle sāvatthiyaṁ kuṭumbikā aḍḍhā mahaddhanā aññamaññasahāyakā ekato hutvā puññāni karontā satthu dhammadesanaṁ sutvā: “Mayaṁ mahallakā, kiṁ no gharāvāsena, satthu santike ramaṇīye buddhasāsane pabbajitvā dukkhassantaṁ karissāmā” ti sabbaṁ sāpateyyaṁ puttadhītādīnaṁ datvā assumukhaṁ ñātisaṅghaṁ pahāya satthāraṁ pabbajjaṁ yācitvā pabbajiṁsu. Pabbajitvā pana pabbajjānurūpaṁ samaṇadhammaṁ na kariṁsu, mahallakabhāvena dhammam-pi na pariyāpuṇiṁsu, gihikāle viya pabbajitakāle pi vihārapariyante paṇṇasālaṁ kāretvā ekato va vasiṁsu. Piṇḍāya carantā pi aññattha agantvā yebhuyyena attano puttadārasseva gehaṁ gantvā bhuñjiṁsu. Tesu ekassa purāṇadutiyikā sabbesam-pi mahallakattherānaṁ upakārā ahosi, tasmā sesā pi attanā laddhaṁ āhāraṁ gahetvā tassā yeva gehe nisīditvā bhuñjanti. Sā pi tesaṁ yathāsannihitaṁ sūpabyañjanaṁ deti. Sā aññatarena rogena phuṭṭhā kālamakāsi. Atha te mahallakattherā vihāraṁ gantvā aññamaññaṁ gīvāsu gahetvā: “Madhurahattharasā upāsikā kālakatā” ti vihārapaccante rodantā vicariṁsu. Tesaṁ saddaṁ sutvā ito cito ca bhikkhū sannipatitvā: “Āvuso, kasmā rodathā” ti pucchiṁsu. Te: “Amhākaṁ sahāyassa purāṇadutiyikā madhurahattharasā kālakatā amhākaṁ ativiya upakārā, ‘idāni kuto tathārūpiṁ labhissāmā’ ti iminā kāraṇena rodimhā” ti āhaṁsu.

Tesaṁ taṁ vippakāraṁ disvā bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, iminā nāma kāraṇena mahallakattherā aññamaññaṁ gīvāsu gahetvā vihārapaccante rodantā vicarantī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idānevete tassā kālakiriyāya rodantā vicaranti, pubbepete imaṁ kākayoniyaṁ nibbattitvā samudde mataṁ nissāya ‘samuddaudakaṁ ussiñcitvā etaṁ nīharissāmā’ ti vāyamantā paṇḍite nissāya jīvitaṁ labhiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto samuddadevatā hutvā nibbatti. Atheko kāko attano bhariyaṁ kākiṁ ādāya gocaraṁ pariyesamāno samuddatīraṁ agamāsi [PTS 1.498]. Tasmiṁ kāle manussā samuddatīre khīrapāyāsamacchamaṁsasurādīhi nāgabalikammaṁ katvā pakkamiṁsu. Atha so kāko balikammaṭṭhānaṁ gantvā khīrādīni disvā saddhiṁ kākiyā khīrapāyāsamacchamaṁsādīni bhuñjitvā bahuṁ suraṁ pivi. Te ubho pi surāmadamattā: “Samuddakīḷaṁ kīḷissāmā” ti velante nisīditvā nhāyituṁ ārabhiṁsu athekā ūmi āgantvā kākiṁ gahetvā samuddaṁ pavesesi. Tameko maccho maṁsaṁ khāditvā ajjhohari. Kāko: “Bhariyā me matā” ti rodi paridevi. Athassa paridevanasaddaṁ sutvā bahū kākā sannipatitvā: “Kiṁkāraṇā rodasī” ti pucchiṁsu. “Sahāyikā vo velante nhāyamānā ūmiyā haṭā” ti. Te sabbe pi ekaravaṁ ravantā rodiṁsu. Atha nesaṁ etadahosi: “Idaṁ samuddaudakaṁ nāma amhākaṁ kiṁ pahosi, udakaṁ ussiñcitvā samuddaṁ tucchaṁ katvā sahāyikaṁ nīharissāmā” ti. Te mukhaṁ pūretvā pūretvā udakaṁ bahi chaḍḍenti, loṇūdakena ca gale sussamāne uṭṭhāyuṭṭhāya thalaṁ gantvā vissamanti.

Te hanūsu kilantesu mukhesu sukkhantesu akkhīsu rattesu dīnā kilantā hutvā aññamaññaṁ āmantetvā: “Ambho, mayaṁ samuddaudakaṁ gahetvā bahi pātema, gahitagahitaṭṭhānaṁ puna udakena pūrati, samuddaṁ tucchaṁ kātuṁ na sakkhissāmā” ti vatvā imaṁ gāthamāhaṁsu:

146. Api nu hanukā santā, mukhañca parisussati,
Oramāma na pārema, pūrateva mahodadhī ti.

Tattha a pi nu hanukā santā ti api no hanukā santā, api amhākaṁ hanukā kilantā. Oramāma na pāremā ti mayaṁ attano balena mahāsamuddaudakaṁ ākaḍḍhāma osārema, tucchaṁ pana naṁ kātuṁ na sakkoma. Ayañhi pūrateva mahodadhīti.

Evañca pana vatvā sabbe pi te kākā: “Tassā kākiyā evarūpaṁ nāma tuṇḍaṁ ahosi, evarūpāni vaṭṭakkhīni, evarūpaṁ chavisaṇṭhānaṁ, evarūpo madhurasaddo. Sā no imaṁ corasamuddaṁ nissāya naṭṭhā” ti bahuṁ vippalapiṁsu. Te evaṁ vippalapamāne [PTS 1.499] samuddadevatā bheravarūpaṁ dassetvā palāpesi, evaṁ tesaṁ sotthi ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kākī ayaṁ purāṇadutiyikā ahosi, kāko mahallakatthero, sesakākā sesamahallakattherā, samuddadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Samuddakākajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 147: Puppharattajātakavaṇṇanā

Nayidaṁ dukkhaṁ aduṁ dukkhan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. So hi bhagavatā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhito” ti vutte: “Saccan”-ti vatvā: “Kena ukkaṇṭhāpitosī” ti ca puṭṭho: “Purāṇadutiyikāyā” ti vatvā: “Madhurahattharasā, bhante, sā itthī, na sakkomi taṁ vinā vasitun”-ti āha. Atha naṁ satthā: “Esā te bhikkhu anatthakārikā, pubbe pi tvaṁ etaṁ nissāya sūle uttāsito etaññeva patthayamāno kālaṁ katvā niraye nibbatto, idāni naṁ kasmā puna patthesī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ākāsaṭṭhadevatā ahosi. Atha bārāṇasiyaṁ kattikarattivārachaṇo sampatto hoti, nagaraṁ devanagaraṁ viya alaṅkariṁsu. Sabbo jano khaṇakīḷānissito ahosi. Ekassa pana duggatamanussassa ekam-eva ghanasāṭakayugaṁ ahosi. So taṁ sudhotaṁ dhovāpetvā obhañjāpetvā satavalikaṁ sahassavalikaṁ kāretvā ṭhapesi. Atha naṁ bhariyā evamāha: “Icchāmahaṁ, sāmi, ekaṁ kusumbharattaṁ nivāsetvā ekaṁ pārupitvā tava kaṇṭhe laggā kattikarattivāraṁ caritun”-ti. “Bhadde, kuto amhākaṁ daliddānaṁ kusumbhaṁ, suddhavatthaṁ nivāsetvā kīḷāhī” ti? “Kusumbharattaṁ alabhamānā chaṇakīḷaṁ na kīḷissāmi, tvaṁ aññaṁ itthiṁ gahetvā kīḷassū” ti. “Bhadde, kiṁ maṁ pīḷesi, kuto amhākaṁ kusumbhan”-ti? “Sāmi, purisassa icchāya sati kiṁ nāma natthi, nanu rañño kusumbhavatthusmiṁ bahu kusumbhan”-ti. “Bhadde [PTS 1.500], taṁ ṭhānaṁ rakkhasapariggahitapokkharaṇisadisaṁ, balavārakkhā, na sakkā upasaṅkamituṁ, mā te etaṁ rucci, yathāladdheneva tussassū” ti. “Sāmi, rattibhāge andhakāre sati purisassa agamanīyaṭṭhānaṁ nāma natthī” ti. Iti so tāya punappunaṁ kathentiyā kilesavasena tassā vacanaṁ gahetvā: “Hotu bhadde, mā cintayitthā” ti taṁ samassāsetvā rattibhāge jīvitaṁ pariccajitvā nagarā nikkhamitvā rañño kusumbhavatthuṁ gantvā vatiṁ madditvā antovatthuṁ pāvisi. Ārakkhamanussā vatisaddaṁ sutvā: “Coro coro” ti parivāretvā gahetvā paribhāsitvā koṭṭetvā bandhitvā pabhātāya rattiyā rañño dassesuṁ. Rājā: “Gacchatha, naṁ sūle uttāsethā” ti āha. Atha naṁ pacchābāhaṁ bandhitvā vajjhabheriyā vajjamānāya nagarā nikkhamāpetvā sūle uttāsesuṁ. Balavavedanā pavattanti, kākā sīse nilīyitvā kaṇayaggasadisehi tuṇhehi akkhīni vijjhanti.

So tathārūpam-pi dukkhaṁ amanasikaritvā tam-eva itthiṁ anussaritvā: “Tāya nāmamhi ghanapuppharattavatthanivatthāya kaṇṭhe āsattabāhuyugaḷāya saddhiṁ kattikarattivārato parihīno” ti cintetvā imaṁ gāthamāha.

147. Nayidaṁ dukkhaṁ aduṁ dukkhaṁ, yaṁ maṁ tudati vāyaso,
Yaṁ sāmā puppharattena, kattikaṁ nānubhossatī ti.

Tattha nayidaṁ dukkhaṁ aduṁ dukkhaṁ, yaṁ maṁ tudati vāyaso ti yañca idaṁ sūle lagganapaccayaṁ kāyikacetasikadukkhaṁ, yañca lohamayehi viya tuṇḍehi vāyaso tudati, idaṁ sabbam-pi mayhaṁ na dukkhaṁ, aduṁ dukkhaṁ etaṁ yeva pana me dukkhanti attho. Kataraṁ? Yaṁ sāmā puppharattena, kattikaṁ nānubhossatīti, yaṁ sā piyaṅgusāmā mama bhariyā ekaṁ kusumbharattaṁ nivāsetvā ekaṁ pārupitvā evaṁ ghanapuppharattena vatthayugena acchannā mama kaṇṭhe gahetvā kattikarattivāraṁ nānubhavissati, idaṁ mayhaṁ dukkhaṁ, etadeva hi maṁ bādhatīti? So evaṁ mātugāmaṁ ārabbha vippalapanto yeva kālaṁ katvā niraye nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā jayampatikāva idāni jayampatikā, taṁ kāraṇaṁ paccakkhaṁ katvā ṭhitā ākāsaṭṭhadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Puppharattajātakavaṇṇanā sattamā

JA 148: Siṅgālajātakavaṇṇanā

Nāhaṁ [PTS 1.501] punaṁ na ca punan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto kilesaniggahaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṁ kira pañcasatamattā sahāyakā mahāvibhavā seṭṭhiputtā satthu dhammadesanaṁ sutvā sāsane uraṁ datvā pabbajitvā jetavane antokoṭisanthāre vihariṁsu. Athekadivasaṁ tesaṁ aḍḍharattasamaye kilesanissito saṅkappo uppajji. Te ukkaṇṭhitvā attanā jahitakilese puna gaṇhituṁ cittaṁ uppādayiṁsu. Atha satthā aḍḍharattasamanantare sabbaññutaññāṇadaṇḍadīpakaṁ ukkhipitvā: “Katarāya nu kho ratiyā jetavane bhikkhū viharantī” ti bhikkhūnaṁ ajjhāsayaṁ olokento tesaṁ bhikkhūnaṁ abbhantare kāmarāgasaṅkappassa uppannabhāvaṁ aññāsi. Satthā ca nāma ekaputtikā itthī attano puttaṁ viya, ekacakkhuko puriso cakkhuṁ viya attano sāvake rakkhati. Pubbaṇhādīsu yasmiṁ yasmiṁ samaye tesaṁ kilesā uppajjanti, te tesaṁ kilese tato paraṁ vaḍḍhituṁ adatvā tasmiṁ tasmiṁ yeva samaye niggaṇhāti. Tenassa etadahosi: “Ayaṁ cakkavattirañño antonagare yeva corānaṁ uppannakālo viya vattati, idāneva tesaṁ dhammadesanaṁ katvā te kilese niggaṇhitvā arahattaṁ dassāmī” ti. So surabhigandhakuṭito nikkhamitvā madhurassarena: “Ānandā” ti āyasmantaṁ dhammabhaṇḍāgārikaṁ ānandattheraṁ āmantesi. Thero: “Kiṁ, bhante” ti āgantvā vanditvā aṭṭhāsi. “Ānanda, yattakā bhikkhū antokoṭisanthāre viharanti, sabbeva gandhakuṭipariveṇe sannipātehī” ti. Evaṁ kirassa ahosi: “Sacāhaṁ te yeva pañcasate bhikkhū pakkosāpessāmi. ‘Satthārā no abbhantare kilesānaṁ uppannabhāvo ñāto’ ti saṁviggamānasā dhammadesanaṁ sampaṭicchituṁ na sakkhissantī” ti. Tasmā: “Sabbe sannipātehī” ti āha. Thero: “Sādhu, bhante” ti avāpuraṇaṁ ādāya pariveṇena pariveṇaṁ āhiṇḍitvā sabbe bhikkhū gandhakuṭipariveṇe sannipātetvā buddhāsanaṁ paññapesi.

Satthā pallaṅkaṁ ābhujitvā ujuṁ kāyaṁ paṇidhāya silāpathaviyaṁ patiṭṭhahamāno sineru viya paññatte buddhāsane nisīdi āveḷāveḷā yamakayamakā chabbaṇṇaghanabuddharasmiyo vissajjento. Tā pi rasmiyo pātimattā chattamattā kūṭāgārakucchimattā chijjitvā chijjitvā gaganatale vijjulatā viya sañcariṁsu, aṇṇavakucchiṁ khobhetvā bālasūriyuggamanakālo viya ahosi. Bhikkhusaṅgho pi satthāraṁ vanditvā garucittaṁ paccupaṭṭhapetvā rattakambalasāṇiyā parikkhipanto viya parivāretvā nisīdi. Satthā brahmassaraṁ nicchārento bhikkhū āmantetvā [PTS 1.502] “na, bhikkhave, bhikkhunā nāma kāmavitakkaṁ byāpādavitakkaṁ vihiṁsāvitakkanti ime tayo akusalavitakke vitakketuṁ vaṭṭati. Anto uppannakileso hi ‘parittako’ ti avamaññituṁ na vaṭṭati, kileso nāma paccāmittasadiso. Paccāmitto ca khuddako nāma natthi, okāsaṁ labhitvā vināsam-eva pāpeti, evam-eva appamattako pi kileso uppajjitvā vaḍḍhituṁ labhanto mahāvināsaṁ pāpeti. Kileso nāmesa halāhalavisūpamo uppāṭitacchavigaṇḍasadiso āsīvisapaṭibhāgo asaniaggisadiso allīyituṁ na yutto āsaṅkitabbo. Uppannuppannakkhaṇe yeva paṭisaṅkhānabalena bhāvanābalena yathā muhuttam-pi hadaye aṭṭhatvā paduminipattā udakabindu viya vivaṭṭati, evaṁ pajahitabbo. Porāṇakapaṇḍi tā pi appamattakam-pi kilesaṁ garahitvā yathā puna abbhantare nuppajjati, evaṁ niggaṇhiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto siṅgālayoniyaṁ paṭisandhiṁ gahetvā araññe nadītīre nivāsaṁ kappesi. Atheko jarahatthī gaṅgātīre kālamakāsi. Siṅgālo gocarappasuto taṁ matahatthisarīraṁ disvā: “Mahā me gocaro uppanno” ti gantvā taṁ soṇḍe ḍaṁsi, naṅgalīsāya daṭṭhakālo viya ahosi. So: “Natthettha khāditabbayuttakan”-ti dantesu ḍaṁsi, thambhe daṭṭhakālo viya ahosi. Kaṇṇe ḍaṁsi, suppakoṭiyaṁ daṭṭhakālo viya ahosi. Udare ḍaṁsi, kusūle daṭṭhakālo viya ahosi. Pāde ḍaṁsi, udukkhale daṭṭhakālo viya ahosi. Naṅguṭṭhe ḍaṁsi, musale daṭṭhakālo viya ahosi. So: “Etthā pi natthi khāditabbayuttakan”-ti sabbattha assādaṁ alabhanto vaccamagge ḍaṁsi, mudupūve daṭṭhakālo viya ahosi. So: “Laddhaṁ dāni me imasmiṁ sarīre mudu khāditabbayuttakaṭṭhānan”-ti tato paṭṭhāya khādanto antokucchiṁ pavisitvā vakkahadayādīni khāditvā pipāsitakāle lohitaṁ pivitvā nipajjitukāmakāle udaraṁ pattharitvā nipajjati.

Athassa etadahosi: “idaṁ hatthisarīraṁ mayhaṁ nivāsasukhatāya gehasadisaṁ, khāditukāmatāya sati pahūtamaṁsaṁ, kiṁ dāni me aññattha kamman”-ti so aññattha agantvā hatthikucchiyaṁ yeva maṁsaṁ khāditvā vasati. Gacchante gacchante kāle nidāghe vātasamphassena ceva sūriyarasmisantāpena ca taṁ kuṇapaṁ sussitvā [PTS 1.503] valiyo gaṇhi, siṅgālassa paviṭṭhadvāraṁ pihitaṁ, antokucchiyaṁ andhakāro ahosi. Siṅgālassa lokantarikanivāso viya jāto. Kuṇape sussante maṁsam-pi sussi, lohitam-pi pacchijji. So nikkhamanadvāraṁ alabhanto bhayappatto hutvā sandhāvanto ito cito ca paharitvā nikkhamanadvāraṁ pariyesamāno vicarati. Evaṁ tasmiṁ ukkhaliyaṁ piṭṭhapiṇḍi viya antokucchiyaṁ paccamāne katipāhaccayena mahāmegho pāvassi. Atha naṁ kuṇapaṁ temetvā uṭṭhāya pakatisaṇṭhānena aṭṭhāsi. Vaccamaggo vivaṭo hutvā tārakā viya paññāyi. Siṅgālo taṁ chiddaṁ disvā: “Idāni me jīvitaṁ laddhan”-ti yāva hatthisīsā paṭikkamitvā vegena pakkhanditvā vaccamaggaṁ sīsena paharitvā nikkhami. Tassa sañchannasarīrattā sabbalomāni vaccamagge allīyiṁsu. So tālakkhandhasadisena nillomena sarīrena ubbiggacitto muhuttaṁ dhāvitvā nivattitvā nisinno sarīraṁ oloketvā: “Idaṁ dukkhaṁ mayhaṁ na aññena kataṁ, lobhahetu pana lobhakāraṇā lobhaṁ nissāya mayā etaṁ kataṁ, ito dāni paṭṭhāya na lobhavasiko bhavissāmi, puna hatthisarīraṁ nāma na pavisissāmī” ti saṁviggahadayo hutvā imaṁ gāthamāha.

148. Nāhaṁ punaṁ na ca punaṁ, na cā pi apunappunaṁ,
Hatthibondiṁ pavekkhāmi, tathā hi bhayatajjito ti.

Tattha na cā pi apunappunan-ti a-kāro nipātamatto. Ayaṁ panetissā sakalāya pi gāthāya attho: ahañhi ito puna, tato ca punāti vuttavārato puna tato pi ca punappunaṁ vāraṇasarīrasaṅkhātaṁ hatthibondiṁ na pavekkhāmi. Kiṁkāraṇā? Tathā hi bhayatajjito, tathā hi ahaṁ imasmiññeva pavesane bhayatajjito maraṇabhayena santāsaṁ saṁvegaṁ āpāditoti.

Evañca pana vatvā tato va palāyitvā puna taṁ vā aññaṁ vā hatthisarīraṁ nivattitvā pi na olokesi. Tato paṭṭhāya na lobhavasiko ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Bhikkhave, anto uppannakilesassa nāma vaḍḍhituṁ adatvā tattha tattheva naṁ niggaṇhituṁ vaṭṭatī” ti [PTS 1.504] vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi. Saccapariyosāne pañcasatā pi te bhikkhū arahatte patiṭṭhahiṁsu, avasesesu keci sotāpannā, keci sakadāgāmino, keci anāgāmino ahesuṁ. Tadā siṅgālo aham-eva ahosinti.

Siṅgālajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 149: Ekapaṇṇajātakavaṇṇanā

Ekapaṇṇo ayaṁ rukkho ti idaṁ satthā vesāliṁ upanissāya mahāvane kūṭāgārasālāyaṁ viharanto vesālikaṁ duṭṭhalicchavikumāraṁ ārabbha kathesi. Tasmiñhi kāle vesālinagaraṁ gāvutagāvutantare tīhi pākārehi parikkhittaṁ tīsu ṭhānesu gopuraṭṭālakayuttaṁ paramasobhaggappattaṁ. Tattha niccakālaṁ rajjaṁ kāretvā vasantānaññeva rājūnaṁ satta sahassāni satta satāni satta ca rājāno honti, tattakā yeva uparājāno, tattakā senāpatino, tattakā bhaṇḍāgārikā. Tesaṁ rājakumārānaṁ antare eko duṭṭhalicchavikumāro nāma ahosi kodhano caṇḍo pharuso sāhasiko, daṇḍena ghaṭṭitaāsīviso viya niccaṁ pajjalito kodhena. Tassa purato dve tīṇi vacanāni kathetuṁ samattho nāma natthi. Taṁ neva mātāpitaro, na ñātayo, na mittasuhajjā sikkhāpetuṁ sakkhiṁsu. Athassa mātāpitūnaṁ etadahosi: “Ayaṁ kumāro atipharuso sāhasiko, ṭhapetvā sammāsambuddhaṁ añño imaṁ vinetuṁ samattho nāma natthi, buddhaveneyyena bhavitabban”-ti. Te taṁ ādāya satthu santikaṁ gantvā vanditvā āhaṁsu: “Bhante, ayaṁ kumāro caṇḍo pharuso kodhena pajjalati, imassa ovādaṁ dethā” ti.

Satthā taṁ kumāraṁ ovadi: “kumāra, imesu nāma sattesu caṇḍena pharusena sāhasikena viheṭhakajātikena na bhavitabbaṁ, pharusavāco ca nāma vijātamātuyā pi pituno pi puttadārassa pi bhātibhaginīnam-pi pajāpatiyā pi mittabandhavānam-pi appiyo hoti amanāpo, ḍaṁsituṁ āgacchanto sappo viya, aṭaviyaṁ uṭṭhitacoro viya, khādituṁ āgacchanto yakkho viya ca ubbejanīyo hutvā dutiyacittavāre nirayādīsu nibbattati. Diṭṭhe yeva ca dhamme kodhano puggalo maṇḍitapasādhito pi dubbaṇṇo va hoti, puṇṇacandasassirikampissa mukhaṁ jālābhihatapadumaṁ viya malaggahitakañcanādāsamaṇḍalaṁ viya ca virūpaṁ hoti duddasikaṁ. Kodhaṁ nissāya hi sattā satthaṁ ādāya attanāva attānaṁ paharanti, visaṁ khādanti, rajjuyā ubbandhanti, papātā papatanti. Evaṁ kodhavasena kālaṁ katvā nirayādīsu uppajjanti, viheṭhakajātikā pi diṭṭheva dhamme garahaṁ [PTS 1.505] patvā kāyassa bhedā nirayādīsu uppajjanti, puna manussattaṁ labhitvā vijātakālato paṭṭhāya rogabahulāva honti. Cakkhurogo sotarogoti ādīsu ca rogesu ekato uṭṭhāya ekasmiṁ patanti, rogena aparimuttāva hutvā niccaṁ dukkhitāva honti, tasmā sabbesu sattesu mettacittena hitacittena muducittena bhavitabbaṁ. Evarūpo hi puggalo nirayādibhayehi na parimuccatī” ti. So kumāro satthu ovādaṁ sutvā ekovādeneva nihatamāno danto nibbisevano mettacitto muducitto ahosi. Aññaṁ akkosantam-pi paharantam-pi nivattitvā na olokesi, uddhaṭadāṭho viya sappo, aḷacchinno viya kakkaṭako, chinnavisāṇo viya ca usabho ahosi.

Tassa taṁ pavattiṁ ñatvā bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, duṭṭhalicchavikumāraṁ suciram-pi ovaditvā neva mātāpitaro, na ñātimittādayo dametuṁ sakkhiṁsu, sammāsambuddho pana taṁ ekovādeneva dametvā nibbisevanaṁ katvā mattavaravāraṇaṁ viya samuggahitāneñjakāraṇaṁ akāsi. Yāva subhāsitaṁ cidaṁ: ‘hatthidamakena, bhikkhave, hatthidammo sārito ekaṁ yeva disaṁ dhāvati puratthimaṁ vā pacchimaṁ vā uttaraṁ vā dakkhiṇaṁ vā. Assadamakena . . . pe. . . godamakena . . . pe. . . dakkhiṇaṁ vā. Tathāgatena hi, bhikkhave, arahatā sammāsambuddhena purisadammo sārito aṭṭha disā vidhāvati, rūpī rūpāni passati. Ayamekā disā . . . pe. . . so vuccati ‘yoggācariyānaṁ anuttaro purisadammasārathī’ ti (MN. 137.312). Na hi, āvuso, sammāsambuddhena sadiso purisadammasārathī nāma atthī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idānevesa mayā ekovādeneva damito, pubbepāhaṁ imaṁ ekovādeneva damesin”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto udiccabrāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ tayo vede sabbasippāni ca uggahetvā kiñci kālaṁ gharāvāsaṁ vasitvā mātāpitūnaṁ accayena isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā himavante vāsaṁ kappesi. Tattha ciraṁ vasitvā loṇambilasevanatthāya janapadaṁ gantvā bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase sunivattho supāruto tāpasākappasampanno bhikkhāya nagaraṁ pavisitvā [PTS 1.506] rājaṅgaṇaṁ pāpuṇi. Rājā sīhapañjarena olokento taṁ disvā iriyāpathe pasīditvā: “Ayaṁ tāpaso santindriyo santamānaso yugamattadaso, padavāre padavāre sahassatthavikaṁ ṭhapento viya sīhavijambhitena āgacchati. Sace santadhammo nāmeko atthi, imassa tenabbhantare bhavitabban”-ti cintetvā ekaṁ amaccaṁ olokesi. So: “Kiṁ karomi, devā” ti āha. Etaṁ: “Tāpasaṁ ānehī” ti. So: “Sādhu, devā” ti bodhisattaṁ upasaṅkamitvā vanditvā hatthato bhikkhābhājanaṁ gahetvā: “Kiṁ, mahāpuññā” ti vutte: “Bhante, rājā taṁ pakkosatī” ti āha. Bodhisatto: “Na mayaṁ rājakulūpakā, hemavantikā nāmamhā” ti āha. Amacco gantvā tamatthaṁ rañño ārocesi. Rājā: “Añño amhākaṁ kulūpako natthi, ānehi nan”-ti āha. Amacco gantvā bodhisattaṁ vanditvā yācitvā rājanivesanaṁ pavesesi.

Rājā bodhisattaṁ vanditvā samussitasetacchatte kañcanapallaṅke nisīdāpetvā attano paṭiyattaṁ nānaggarasabhojanaṁ bhojetvā: “Kahaṁ, bhante, vasathā” ti pucchi. “Hemavantikā mayaṁ, mahārājā” ti. “Idāni kahaṁ gacchathā” ti? “Vassārattānurūpaṁ senāsanaṁ upadhārema, mahārājā” ti. “Tena hi, bhante, amhākaññeva uyyāne vasathā” ti paṭiññaṁ gahetvā sayam-pi bhuñjitvā bodhisattaṁ ādāya uyyānaṁ gantvā paṇṇasālaṁ māpetvā rattiṭṭhānadivāṭṭhānā pi kāretvā pabbajitaparikkhāre datvā uyyānapālaṁ paṭicchāpetvā nagaraṁ pāvisi. Tato paṭṭhāya bodhisatto uyyāne vasati. Rājāpissa divase divase dvattikkhattuṁ upaṭṭhānaṁ gacchati.

Tassa pana rañño duṭṭhakumāro nāma putto ahosi caṇḍo pharuso, neva naṁ rājā dametuṁ asakkhi, na sesañātakā. Amaccā pi brāhmaṇagahapatikā pi ekato hutvā: “Sāmi, mā evaṁ kari, evaṁ kātuṁ na labbhā” ti kujjhitvā kathentā pi kathaṁ gāhāpetuṁ nāsakkhiṁsu. Rājā cintesi: “Ṭhapetvā mama ayyaṁ himavantatāpasaṁ añño imaṁ kumāraṁ dametuṁ samattho nāma natthi, so yeva naṁ damessatī” ti. So kumāraṁ ādāya bodhisattassa santikaṁ gantvā: “Bhante, ayaṁ kumāro caṇḍo pharuso [PTS 1.507], mayaṁ imaṁ dametuṁ na sakkoma, tumhe naṁ ekena upāyena sikkhāpethā” ti kumāraṁ bodhisattassa niyyādetvā pakkāmi. Bodhisatto kumāraṁ gahetvā uyyāne vicaranto ekato ekena, ekato ekenāti dvīhi yeva pattehi ekaṁ nimbapotakaṁ disvā kumāraṁ āha: “kumāra, etassa tāva rukkhapotakassa paṇṇaṁ khāditvā rasaṁ jānāhī” ti? So tassa ekaṁ pattaṁ khāditvā rasaṁ ñatvā: “Dhī” ti saha kheḷena bhūmiyaṁ nuṭṭhābhi. “Kiṁ etaṁ, kumārā” ti vutte: “Bhante, idānevesa rukkho halāhalavisūpamo, vaḍḍhanto pana bahū manusse māressatī” ti taṁ nimbapotakaṁ uppāṭetvā hatthehi parimadditvā imaṁ gāthamāha.

149. Ekapaṇṇo ayaṁ rukkho, na bhūmyā caturaṅgulo,
Phalena visakappena, mahāyaṁ kiṁ bhavissatī ti.

Tattha ekapaṇṇo ti ubhosu passesu ekekapaṇṇo. Na bhūmyā caturaṅgulo ti bhūmito caturaṅgulamattam-pi na vaḍḍhito. Phalenā ti phalarasena. Visakappenā ti halāhalavisasadisena. Evaṁ khuddako pi samāno evarūpena tittakena paṇṇena samannāgatoti attho. Mahāyaṁ kiṁ bhavissatī ti yadā panāyaṁ vuddhippatto mahā bhavissati, tadā kiṁ nāma bhavissati, addhā manussamārako bhavissatīti etaṁ uppāṭetvā madditvā chaḍḍesinti āha.

Atha naṁ bodhisatto etad-avoca: “Kumāra, tvaṁ imaṁ nimbapotakaṁ ‘idāneva evaṁtittako, mahallakakāle kiṁ bhavissati, kuto imaṁ nissāya vuḍḍhī’ ti uppāṭetvā madditvā chaḍḍesi? Yathā tvaṁ etasmiṁ paṭipajji, evam-eva tava raṭṭhavāsino pi ‘ayaṁ kumāro daharakāle yeva evaṁ caṇḍo pharuso, mahallakakāle rajjaṁ patvā kiṁ nāma karissati, kuto amhākaṁ etaṁ nissāya vuḍḍhī’ ti tava kulasantakaṁ rajjaṁ adatvā nimbapotakaṁ viya taṁ uppāṭetvā raṭṭhā pabbājanīyakammaṁ karissanti, tasmā nimbarukkhapaṭibhāgataṁ hitvā ito paṭṭhāya khantimettānuddayasampanno hohī” ti. So tato paṭṭhāya nihatamāno nibbisevano khantimettānuddayasampanno hutvā bodhisattassa ovāde ṭhatvā pitu [PTS 1.508] accayena rajjaṁ patvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ agamāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idānevesa duṭṭhalicchavikumāro mayā damito, pubbepāhaṁ etaṁ damesiṁyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā duṭṭhakumāro ayaṁ licchavikumāro ahosi, rājā ānando, ovādadāyakatāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Ekapaṇṇajātakavaṇṇanā navamā

JA 150: Sañjīvajātakavaṇṇanā

Asantaṁ yo paggaṇhātī ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto ajātasattussa rañño asantapaggahaṁ ārabbha kathesi. So hi buddhānaṁ paṭikaṇṭakabhūte dussīle pāpadhamme devadatte pasīditvā taṁ asantaṁ asappurisaṁ paggayha: “Tassa sakkāraṁ karissāmī” ti bahuṁ dhanaṁ pariccajitvā gayāsīse vihāraṁ kāretvā tasseva vacanaṁ gahetvā pitaraṁ dhammarājānaṁ sotāpannaṁ ariyasāvakaṁ ghātetvā attano sotāpattimaggassa upanissayaṁ bhinditvā mahāvināsaṁ patto. So hi: “Devadatto pathaviyaṁ paviṭṭho” ti sutvā: “Kacci nu kho mam-pi pathavī gileyyā” ti bhītatasito rajjasukhaṁ na labhati, sayane assādasukhaṁ na vindati, tibbakāraṇābhitunno hatthipoto viya kampamāno vicarati. So pathaviṁ phalamānaṁ viya, avīcijālaṁ nikkhamantiṁ viya, pathaviyā attānaṁ giliyamānaṁ viya, ādittāya lohapathaviyā uttānakaṁ nipajjāpetvā ayasūlehi koṭiyamānaṁ viya ca samanupassi. Tenassa pahaṭakukkuṭasseva muhuttam-pi kampamānassa avatthānaṁ nāma nāhosi. So sammāsambuddhaṁ passitukāmo khamāpetukāmo pañhaṁ pucchitukāmo ahosi, attano pana aparādhamahantatāya upasaṅkamituṁ na sakkoti.

Athassa rājagahanagare kattikarattivāre sampatte devanagaraṁ viya nagare alaṅkate mahātale amaccagaṇaparivutassa kañcanāsane nisinnassa jīvakaṁ komārabhaccaṁ avidūre nisinnaṁ disvā etadahosi: “Jīvakaṁ gahetvā sammāsambuddhassa santikaṁ gamissāmi, na kho pana sakkā mayā ujukam-eva vattuṁ ‘ahaṁ, samma jīvaka, sayaṁ gantuṁ na sakkomi, ehi maṁ satthu santikaṁ nehī’ ti, pariyāyena pana rattisampadaṁ vaṇṇetvā ‘kaṁ nu khvajja mayaṁ [PTS 1.509] samaṇaṁ vā brāhmaṇaṁ vā payirupāseyyāma, yaṁ no payirupāsataṁ cittaṁ pasīdeyyā’ ti vakkhāmi, taṁ sutvā amaccā attano attano satthārānaṁ vaṇṇaṁ kathessanti, jīvako pi sammāsambuddhassa vaṇṇaṁ kathessati. Atha naṁ gahetvā satthu santikaṁ gamissāmī” ti. So pañcahi padehi rattiṁ vaṇṇesi: “Lakkhaññā vata bho dosinā ratti, abhirūpā vata bho dosinā ratti, dassanīyā vata bho dosinā ratti, pāsādikā vata bho dosinā ratti, ramaṇīyā vata bho dosinā ratti, kaṁ nu khvajja mayaṁ samaṇaṁ vā brāhmaṇaṁ vā payirupāseyyāma, yaṁ no payirupāsataṁ cittaṁ pasīdeyyā” ti (DN. 2.150).

Atheko amacco pūraṇakassapassa vaṇṇaṁ kathesi, eko makkhaligosālassa, eko ajitakesakambalassa, eko pakudhakaccāyanassa, eko sañcayassa belaṭṭhaputtassa, eko nāṭaputtanigaṇṭhassāti. Rājā tesaṁ kathaṁ sutvā tuṇhī ahosi. So hi jīvakasseva mahāamaccassa kathaṁ paccāsīsati. Jīvako pi: “Raññā maṁ ārabbha kathite yeva jānissāmī” ti avidūre tuṇhī nisīdi. Atha naṁ rājā āha: “Tvaṁ pana, samma jīvaka, kiṁ tuṇhī” ti? Tasmiṁ khaṇe jīvako uṭṭhāyāsanā yena bhagavā tenañjaliṁ paṇāmetvā: “Eso, deva, bhagavā arahaṁ sammāsambuddho amhākaṁ ambavane viharati saddhiṁ aḍḍhateḷasehi bhikkhusatehi. Taṁ kho pana bhagavantaṁ evaṁ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato” ti nava arahādiguṇe vatvā jātito paṭṭhāya pubbanimittādibhedaṁ bhagavato ānubhāvaṁ pakāsetvā: “Taṁ bhagavantaṁ devo payirupāsatu, dhammaṁ suṇātu, pañhaṁ pucchatū” ti āha.

Rājā sampuṇṇamanoratho hutvā: “Tena hi, samma jīvaka, hatthiyānāni kappāpehī” ti yānāni kappāpetvā mahantena rājānubhāvena jīvakambavanaṁ gantvā tattha maṇḍalamāḷe bhikkhusaṅghaparivutaṁ tathāgataṁ disvā santavīcimajjhe mahānāvaṁ viya niccalaṁ bhikkhusaṅghaṁ ito cito ca anuviloketvā: “Evarūpā nāma me parisā na diṭṭhapubbā” ti iriyāpathe yeva pasīditvā saṅghassa añjaliṁ paggaṇhitvā thutiṁ katvā bhagavantaṁ vanditvā ekamantaṁ nisinno sāmaññaphalapañhaṁ pucchi. Athassa bhagavā dvīhi bhāṇavārehi paṭimaṇḍitaṁ sāmaññaphalasuttaṁ (DN. 2) kathesi. So suttapariyosāne attamano bhagavantaṁ khamāpetvā uṭṭhāyāsanā padakkhiṇaṁ katvā pakkāmi. Satthā acirapakkantassa rañño bhikkhū āmantetvā: “Khatāyaṁ, bhikkhave, rājā, upahatāyaṁ, bhikkhave, rājā. Sacāyaṁ [PTS 1.510], bhikkhave, rājā issariyassa kāraṇā pitaraṁ dhammikaṁ dhammarājānaṁ jīvitā na voropessatha, imasmiṁ yeva āsane virajaṁ vītamalaṁ dhammacakkhuṁ uppajjissatha. Devadattaṁ nissāya asantapaggahaṁ katvā sotāpattiphalā parihīno” ti āha.

Punadivase bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, ajātasattu kira asantapaggahaṁ katvā dussīlaṁ pāpadhammaṁ devadattaṁ nissāya pitughātakakammassa katattā sotāpattiphalā parihīno, devadattena nāsito rājā” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, ajātasattu idāneva asantapaggahaṁ katvā mahāvināsaṁ patto, pubbepesa asantapaggaheneva attānaṁ nāsesī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto mahāvibhave brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilaṁ gantvā sabbasippāni uggaṇhitvā bārāṇasiyaṁ disāpāmokkho ācariyo hutvā pañca māṇavakasatāni sippaṁ vācesi. Tesu māṇavesu eko sañjīvo nāma māṇavo atthi, bodhisatto tassa matakuṭṭhāpanakamantaṁ adāsi. So uṭṭhāpanakamantam-eva gahetvā paṭibāhanamantaṁ pana aggahetvāva ekadivasaṁ māṇavehi saddhiṁ dāruatthāya araññaṁ gantvā ekaṁ matabyagghaṁ disvā māṇave āha: “Bho, imaṁ matabyagghaṁ uṭṭhāpessāmī” ti. Māṇavā: “Na sakkhissasī” ti āhaṁsu. “Passantānaññeva vo taṁ uṭṭhāpessāmī” ti. “Sace, māṇava, sakkosi, uṭṭhāpehī” ti. Evañca pana vatvā te māṇavā rukkhaṁ abhiruhiṁsu. Sañjīvo mantaṁ parivattetvā matabyagghaṁ sakkharāhi pahari, byaggho uṭṭhāya vegenāgantvā sañjīvaṁ galanāḷiyaṁ ḍaṁsitvā jīvitakkhayaṁ pāpetvā tattheva pati, sañjīvo pi tattheva pati. Ubho pi ekaṭṭhāne yeva matā nipajjiṁsu.

Māṇavā dārūni ādāya āgantvā taṁ pavattiṁ ācariyassa ārocesuṁ. Ācariyo māṇave āmantetvā: “Tātā, asantapaggahakārā nāma ayuttaṭṭhāne sakkārasammānaṁ karontā evarūpaṁ dukkhaṁ paṭilabhantiyevā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

150. Asantaṁ [PTS 1.511] yo paggaṇhāti, asantaṁ cūpasevati,
Tam-eva ghāsaṁ kurute, byaggho sañjīviko yathā ti.

Tattha asantan-ti tīhi duccaritehi samannāgataṁ dussīlaṁ pāpadhammaṁ. Yo paggaṇhātī ti khattiyādīsu yo koci evarūpaṁ dussīlaṁ pabbajitaṁ vā cīvarādisampadānena, gahaṭṭhaṁ vā uparajjasenāpatiṭṭhānādisampadānena paggaṇhāti, sakkārasammānaṁ karotī ti attho. Asantaṁ cūpasevatī ti yo ca evarūpaṁ asantaṁ dussīlaṁ upasevati bhajati payirupāsati. Tam-eva ghāsaṁ kurute ti tam-eva asantapaggaṇhakaṁ so dussīlo pāpapuggalo ghasati saṁkhādati vināsaṁ pāpeti. Kathaṁ? Byaggho sañjīviko yathāti, yathā sañjīvena māṇavena mantaṁ parivattetvā matabyaggho sañjīviko jīvitasampadānena sampaggahito attano jīvitadāyakaṁ sañjīvam-eva jīvitā voropetvā tattheva pātesi, evaṁ añño pi yo asantapaggahaṁ karoti, so dussīlo taṁ attano sampaggāhakam-eva vināseti. Evaṁ asantasampaggāhakā vināsaṁ pāpuṇantīti.

Bodhisatto imāya gāthāya māṇavānaṁ dhammaṁ desetvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā matabyagghuṭṭhāpanako māṇavo ajātasattu ahosi, disāpāmokkho ācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Sañjīvajātakavaṇṇanā dasamā

Kakaṇṭakavaggo pannarasamo

Tassuddānaṁ:

Godhasiṅgālavirocaṁ, naṅguṭṭharādhakākañca,
Puppharattañca siṅgālaṁ, ekapaṇṇañca sañjīvaṁ.

Atha vagguddānaṁ:

Apaṇṇako sīlavaggo, kuruṅgo ca kulāvako,
Atthakāmo ca āsīso, itthīvaruṇapāyimhā.

Litto parosataṁ haṁci, kusanāḷā sampadāno,
Kakaṇṭako pannarasa, satapaṇṇāsa jātakāti.

Ekakanipātavaṇṇanā niṭṭhitā

Paṭhamo bhāgo niṭṭhito