Tatiyo bhāgo

Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa

Khuddakanikāye

Jātaka-aṭṭhakathā

4. Catukkanipāto

1. Kāliṅgavaggo

JA 301: Cūḷakāliṅgajātakavaṇṇanā

Vivarathimāsaṁ [PTS 3.1] dvāran-ti idaṁ satthā jetavane viharanto catunnaṁ paribbājikānaṁ pabbajjaṁ ārabbha kathesi. Vesāliyaṁ kira licchavirājūnaṁ satta sahassāni satta satāni satta ca licchavī vasiṁsu. Te sabbe pi pucchāpaṭipucchācittakā ahesuṁ. Atheko pañcasu vādasatesu byatto nigaṇṭho vesāliyaṁ sampāpuṇi, te tassa saṅgahaṁ akaṁsu. Aparā pi evarūpā nigaṇṭhī sampāpuṇi. Rājāno dve pi jane vādaṁ kāresuṁ, ubho pi sadisāva ahesuṁ. Tato licchavīnaṁ etadahosi: “Ime dve pi paṭicca uppanno putto byatto bhavissatī” ti. Tesaṁ vivāhaṁ kāretvā dve pi ekato vāsesuṁ. Atha nesaṁ saṁvāsamanvāya paṭipāṭiyā catasso dārikāyo eko ca dārako jāyi. Dārikānaṁ: “Saccā, lolā, avadhārikā, paṭicchādā” ti nāmaṁ akaṁsu, dārakassa: “Saccako” ti. Te pañca pi janā viññutaṁ pattā mātito pañca vādasatāni, pitito pañca vādasatānīti vādasahassaṁ uggaṇhiṁsu. Mātāpitaro dārikānaṁ evaṁ ovadiṁsu: “Sace koci gihī tumhākaṁ vādaṁ bhindissati, tassa pādaparicārikā bhaveyyātha. Sace pabbajito bhindissati, tassa santike pabbajeyyāthā” ti.

Aparabhāge mātāpitaro kālamakaṁsu. Tesu kālakatesu saccakanigaṇṭho tattheva vesāliyaṁ licchavīnaṁ sippaṁ sikkhāpento vasi. Bhaginiyo jambusākhaṁ gahetvā vādatthāya [PTS 3.2] nagarā nagaraṁ caramānā sāvatthiṁ patvā nagaradvāre sākhaṁ nikhaṇitvā: “Yo amhākaṁ vādaṁ āropetuṁ sakkoti gihī vā pabbajito vā, so etaṁ paṁsupuñjaṁ pādehi vikiritvā pādeheva sākhaṁ maddatū” ti dārakānaṁ vatvā bhikkhāya nagaraṁ pavisiṁsu. Athāyasmā sāriputto asammaṭṭhaṭṭhānaṁ sammajjitvā rittaghaṭesu pānīyaṁ upaṭṭhapetvā gilāne ca paṭijaggitvā divātaraṁ sāvatthiṁ piṇḍāya pavisanto taṁ sākhaṁ disvā dārake pucchi, dārakā taṁ pavattiṁ ācikkhiṁsu. Thero dārakeheva pātāpetvā maddāpetvā: “Yehi ayaṁ sākhā ṭhapitā, te katabhattakiccāva āgantvā jetavanadvārakoṭṭhake maṁ passantū” ti dārakānaṁ vatvā nagaraṁ pavisitvā katabhattakicco vihāradvārakoṭṭhake aṭṭhāsi. Tā pi paribbājikā bhikkhāya caritvā āgatā sākhaṁ madditaṁ disvā: “Kenāyaṁ madditā” ti vatvā: “Sāriputtattherena, sace tumhe vādatthikā, jetavanadvārakoṭṭhakaṁ gacchathā” ti dārakehi vuttā puna nagaraṁ pavisitvā mahājanaṁ sannipātetvā vihāradvārakoṭṭhakaṁ gantvā theraṁ vādasahassaṁ pucchiṁsu. Thero taṁ vissajjetvā: “Aññaṁ kiñci jānāthā” ti pucchi. “Na jānāma, sāmī” ti. “Ahaṁ pana vo kiñci pucchāmī” ti. “Puccha, sāmi, jānantiyo kathessāmā” ti.

Thero: “Ekaṁ nāma kin”-ti pucchi. Tā na jāniṁsu. Thero vissajjesi. Tā: “Amhākaṁ, sāmi, parājayo, tumhākaṁ jayo” ti āhaṁsu. “Idāni kiṁ karissathā” ti? “Amhākaṁ mātāpitūhi ayaṁ ovādo dinno ‘sace vo gihī vādaṁ bhindissati, tassa pajāpatiyo bhaveyyātha. Sace pabbajito, tassa santike pabbajeyyāthā’ ti, pabbajjaṁ no dethā” ti. Thero: “Sādhū” ti vatvā tā uppalavaṇṇāya theriyā santike pabbājesi. Tā sabbā pi na cirasseva arahattaṁ pāpuṇiṁsu. Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, sāriputtatthero catunnaṁ paribbājikānaṁ avassayo hutvā sabbā arahattaṁ pāpesī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa etāsaṁ avassayo [PTS 3.3] ahosi, idāni pana pabbajjābhisekaṁ dāpesi, pubbe rājamahesiṭṭhāne ṭhapesī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte kāliṅgaraṭṭhe dantapuranagare kāliṅgarāje rajjaṁ kārente assakaraṭṭhe pāṭalinagare assako nāma rājā rajjaṁ kāresi. Kāliṅgo sampannabalavāhano sayam-pi nāgabalo paṭiyodhaṁ na passati. So yujjhitukāmo hutvā amaccānaṁ ārocesi: “Ahaṁ yuddhatthiko, paṭiyodhaṁ pana na passāmi, kiṁ karomā” ti. Amaccā: “Attheko, mahārāja, upāyo, dhītaro te catasso uttamarūpadharā, tā pasādhetvā paṭicchannayāne nisīdāpetvā balaparivutā gāmanigamarājadhāniyo carāpetha. Yo rājā tā attano gehe kātukāmo bhavissati, tena saddhiṁ yuddhaṁ karissāmā” ti vadiṁsu. Rājā tathā kāresi. Tāhi gatagataṭṭhāne rājāno bhayena tāsaṁ nagaraṁ pavisituṁ na denti, paṇṇākāraṁ pesetvā bahinagare yeva vasāpenti. Evaṁ sakalajambudīpaṁ vicaritvā assakaraṭṭhe pāṭalinagaraṁ pāpuṇiṁsu. Assako pi nagaradvārāni pidahāpetvā paṇṇākāraṁ pesesi. Tassa nandiseno nāma amacco paṇḍito byatto upāyakusalo. So cintesi: “Imā kira rājadhītaro sakalajambudīpaṁ vicaritvā paṭiyodhaṁ na labhiṁsu, evaṁ sante jambudīpo tuccho nāma ahosi, ahaṁ kāliṅgena saddhiṁ yujjhissāmī” ti. So nagaradvāraṁ gantvā dovārike āmantetvā tāsaṁ dvāraṁ vivarāpetuṁ paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Vivarathimāsaṁ dvāraṁ, nagaraṁ pavisantu aruṇarājassa,
Sīhena susiṭṭhena, surakkhitaṁ nandisenenā ti.

Tattha aruṇarājassā ti so hi rajje patiṭṭhitakāle raṭṭhanāmavasena assako nāma jāto, kuladattiyaṁ panassa nāmaṁ aruṇoti [PTS 3.4]. Tenāha: “Aruṇarājassā” ti. Sīhenā ti purisasīhena. Susiṭṭhenā ti ācariyehi suṭṭhu anusāsitena. Nandisenenā ti mayā nandisenena nāma.

So evaṁ vatvā dvāraṁ vivarāpetvā tā gahetvā assakarañño datvā: “Tumhe mā bhāyittha, yuddhe sati ahaṁ jinissāmi, imā uttamarūpadharā rājadhītaro mahesiyo karothā” ti tāsaṁ abhisekaṁ dāpetvā tāhi saddhiṁ āgate purise: “Gacchatha, tumhe rājadhītūnaṁ assakarājena mahesiṭṭhāne ṭhapitabhāvaṁ tumhākaṁ rañño ācikkhathā” ti uyyojesi. Te gantvā ārocesuṁ. Kāliṅgo: “Na hi nūna so mayhaṁ balaṁ jānātī” ti vatvā tāvadeva mahatiyā senāya nikkhami. Nandiseno tassa āgamanaṁ ñatvā: “Attano kira rajjasīmāyam-eva hotu, mā amhākaṁ rañño rajjasīmaṁ okkamatu, ubhinnaṁ rajjānaṁ antare yuddhaṁ bhavissatī” ti sāsanaṁ pesesi. So sāsanaṁ sutvā attano rajjapariyante yeva aṭṭhāsi. Assako pi attano rajjapariyante aṭṭhāsi. Tadā bodhisatto isipabbajjaṁ pabbajitvā tesaṁ dvinnaṁ rajjānaṁ antare paṇṇasālāyaṁ vasati. Kāliṅgo cintesi: “Samaṇā nāma kiñci jānissanti, ko jānāti, kiṁ bhavissati, kassa jayo vā parājayo vā bhavissati, tāpasaṁ pucchissāmī” ti aññātakavesena bodhisattaṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisīditvā paṭisanthāraṁ katvā: “Bhante, kāliṅgo ca assako ca yujjhitukāmā attano attano rajjasīmāyam-eva ṭhitā, etesu kassa jayo bhavissati, kassa parājayo” ti pucchi. Mahāpuñña, ahaṁ: “Asukassa jayo, asukassa parājayo” ti na jānāmi, sakko pana devarājā idhāgacchati, tamahaṁ pucchitvā kathessāmi, sve āgaccheyyāsīti. Sakko bodhisattassa upaṭṭhānaṁ āgantvā [PTS 3.5] nisīdi, atha naṁ bodhisatto tamatthaṁ pucchi. Bhante, kāliṅgo jinissati, assako parājissati, idañcidañca pubbanimittaṁ paññāyissatīti.

Kāliṅgo punadivase āgantvā pucchi, bodhisatto pissa ācikkhi. So: “Kiṁ nāma pubbanimittaṁ bhavissatī” ti apucchitvāva: “Ahaṁ kira jinissāmī” ti uṭṭhāya tuṭṭhiyā pakkāmi. Sā kathā vitthārikā ahosi. Taṁ sutvā assako nandisenaṁ pakkosāpetvā: “Kāliṅgo kira jinissatiṁ, mayaṁ parājissāma, kiṁ nu kho kātabban”-ti āha. So: “Ko etaṁ jānāti mahārāja, kassa jayo vā parājayo vā, tumhe mā cintayitthā” ti rājānaṁ assāsetvā bodhisattaṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisinno: “Bhante, ko jinissati, ko parājissatī” ti pucchi. “Kāliṅgo jinissati, assako parājissatī” ti? “Bhante, jinantassa pubbanimittaṁ kiṁ bhavissati, kiṁ parājinantassā” ti? “Mahāpuñña, jinantassa ārakkhadevatā sabbaseto usabho bhavissati, itarassa sabbakāḷako, ubhinnam-pi ārakkhadevatā yujjhitvā jayaparājayaṁ karissantī” ti. Nandiseno taṁ sutvā uṭṭhāya gantvā rañño sahāye sahassamatte mahāyodhe gahetvā avidūre pabbataṁ abhiruyha: “Ambho, amhākaṁ rañño jīvitaṁ dātuṁ sakkhissathā” ti pucchi. “Āma, sakkhissāmā” ti. “Tena hi imasmiṁ papāte patathā” ti. Te patituṁ ārabhiṁsu. Atha ne vāretvā: “Alaṁ ettha patanena, amhākaṁ rañño jīvitaṁ dātuṁ suhadayā anivattino hutvā yujjhathā” ti āha. Te sampaṭicchiṁsuṁ.

Atha saṅgāme upaṭṭhite kāliṅgo: “Ahaṁ kira jinissāmī” ti vosānaṁ āpajji, balakāyāpissa: “Amhākaṁ kira jayo” ti vosānaṁ āpajjitvā sannāhaṁ akatvā vaggavaggā [PTS 3.6] hutvā yathāruci pakkamiṁsu, vīriyakaraṇakāle vīriyaṁ na kariṁsu. Ubho pi rājāno assaṁ abhiruhitvā: “Yujjhissāmā” ti aññamaññaṁ upasaṅkamanti. Ubhinnaṁ ārakkhadevatā purato gantvā kāliṅgarañño ārakkhadevatā sabbaseto usabho ahosi, itarassa sabbakāḷako. Tā devatā pi aññamaññaṁ yujjhanākāraṁ dassentā upasaṅkamiṁsu. Te pana usabhā ubhinnaṁ rājūnaṁ yeva paññāyanti, na aññesaṁ. Nandiseno assakaṁ pucchi: “Paññāyati te, mahārāja, ārakkhadevatā” ti. “Āma, paññāyatī” ti. “Kenākārenā” ti. “Kāliṅgarañño ārakkhadevatā sabbaseto usabho hutvā paññāyati, amhākaṁ ārakkhadevatā sabbakāḷako kilamanto hutvā tiṭṭhatī” ti. “Mahārāja, tumhe mā bhāyatha, mayaṁ jinissāma, kāliṅgo parājissati, tumhe assapiṭṭhito otaritvā imaṁ sattiṁ gahetvā susikkhitasindhavaṁ udarapasse vāmahatthena uppīḷetvā iminā purisasahassena saddhiṁ vegena gantvā kāliṅgarañño ārakkhadevataṁ sattippahārena pātetha, tato mayaṁ sahassamattā sattisahassena paharissāma, evaṁ kāliṅgassa ārakkhadevatā nassissati, tato kāliṅgo parājissati, mayaṁ jinissāmā” ti. Rājā: “Sādhū” ti nandisenena dinnasaññāya gantvā sattiyā pahari, sūrayodhasahassā pi amaccā sattisahassena pahariṁsu. Ārakkhadevatā tattheva jīvitakkhayaṁ pāpuṇi, tāvadeva kāliṅgo parājitvā palāyi. Taṁ palāyamānaṁ disvā sahassamattā amaccā: “Kāliṅgo palāyatī” ti unnadiṁsu. Kāliṅgo maraṇabhayabhīto palāyamāno taṁ tāpasaṁ akkosanto dutiyaṁ gāthamāha.

2. Jayo kaliṅgānamasayhasāhinaṁ, parājayo anayo assakānaṁ,
Icceva [PTS 3.7] te bhāsitaṁ brahmacāri, na ujjubhūtā vitathaṁ bhaṇantī ti.

Tattha asayhasāhinan-ti asayhaṁ dussahaṁ sahituṁ samatthānaṁ. Icceva te bhāsitan-ti evaṁ tayā kūṭatāpasa lañjaṁ gahetvā parājinakarājānaṁ jinissati, jinanarājānañca parājissatīti bhāsitaṁ. Na ujjubhūtā ti ye kāyena vācāya manasā ca ujubhūtā, na te musā bhaṇantīti.

Evaṁ so tāpasaṁ akkosanto palāyanto attano nagaram-eva gato, nivattitvā oloketum-pi nāsakkhi. Tato katipāhaccayena sakko tāpasassa upaṭṭhānaṁ agamāsi. Tāpaso tena saddhiṁ kathento tatiyaṁ gāthamāha.

3. Devā musāvādamupātivattā, saccaṁ dhanaṁ paramaṁ tesu sakka,
Taṁ te musā bhāsitaṁ devarāja, kiṁ vā paṭicca maghavā mahindā ti.

Tattha taṁ te musā bhāsitan-ti yaṁ tayā mayhaṁ bhāsitaṁ, taṁ atthabhañjanakamusāvādaṁ kathentena tayā musā bhāsitaṁ, tayā kiṁ kāraṇaṁ paṭicca evaṁ bhāsitanti?

Taṁ sutvā sakko catutthaṁ gāthamāha.

4. Nanu te sutaṁ brāhmaṇa bhaññamāne, devā na issanti purisaparakkamassa,
Damo samādhi manaso abhejjo, abyaggatā nikkamanañca kāle,
Daḷhañca viriyaṁ purisaparakkamo ca, teneva āsi vijayo assakānan-ti.

Tassattho: kiṁ tayā, brāhmaṇa, tattha tattha vacane bhaññamāne idaṁ na sutapubbaṁ, yaṁ devā purisaparakkamassa na issanti na usūyanti, assakarañño [PTS 3.8] vīriyakaraṇavasena attadamanasaṅkhāto damo, samaggabhāvena manaso abhejjo, abhejjasamādhi, assakarañño sahāyānaṁ vīriyakaraṇakāle abyaggatā yathā kāliṅgassa manussā vaggavaggā hutvā osakkiṁsu, evaṁ anosakkanaṁ samaggabhāvena abhejjacittānaṁ vīriyañca purisaparakkamo ca thiro ahosi, teneva kāraṇena assakānaṁ jayo ahosīti.

Palāte ca pana kāliṅge assakarājā vilopaṁ gāhāpetvā attano nagaraṁ gato. Nandiseno kāliṅgassa sāsanaṁ pesesi: “Imāsaṁ catunnaṁ rājakaññānaṁ dāyajjakoṭṭhāsaṁ pesetu, sace na peseti, kātabbamettha jānissāmī” ti. So taṁ sāsanaṁ sutvā bhītatasito tāhi laddhabbadāyajjaṁ pesesi, tato paṭṭhāya samaggavāsaṁ vasiṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā kāliṅgarañño dhītaro imā daharabhikkhuniyo ahesuṁ, nandiseno sāriputto, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Cūḷakāliṅgajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 302: Mahāassārohajātakavaṇṇanā

Adeyyesuṁ dadaṁ dānan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ānandattheraṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu heṭṭhā kathitam-eva. Satthā: “Porāṇakapaṇḍitā pi attano upakāravaseneva kiriṁsū” ti vatvā idhā pi atītaṁ āhari.

Atīte bodhisatto bārāṇasirājā hutvā dhammena samena rajjaṁ kāreti, dānaṁ deti, sīlaṁ rakkhati. So: “Paccantaṁ kupitaṁ vūpasamessāmī” ti balavāhanaparivuto gantvā parājito assaṁ abhiruhitvā palāyamāno ekaṁ paccantagāmaṁ pāpuṇi. Tattha tiṁsa janā rājasevakā vasanti. Te pāto va gāmamajjhe sannipatitvā gāmakiccaṁ karonti. Tasmiṁ khaṇe rājā vammitaṁ assaṁ abhiruhitvā alaṅkatapaṭiyatto gāmadvārena [PTS 3.9] antogāmaṁ pāvisi. Te: “Kiṁ nu kho idan”-ti bhītā palāyitvā sakasakagehāni pavisiṁsu. Eko panettha attano gehaṁ agantvā rañño paccuggamanaṁ katvā: “Rājā kira paccantaṁ gato” ti suyyati, kosi tvaṁ rājapuriso corapurisoti? “Rājapuriso, sammā” ti. “Tena hi ethā” ti rājānaṁ gehaṁ netvā attano pīṭhake nisīdāpetvā: “Ehi, bhadde, sahāyakassa pāde dhovā” ti bhariyaṁ tassa pāde dhovāpetvā attano balānurūpena āhāraṁ datvā: “Muhuttaṁ vissamathā” ti sayanaṁ paññāpesi, rājā nipajji. Itaro assassa sannāhaṁ mocetvā caṅkamāpetvā udakaṁ pāyetvā piṭṭhiṁ telena makkhetvā tiṇaṁ adāsi. Evaṁ tayo cattāro divase rājānaṁ paṭijaggitvā: “Gacchāmahaṁ, sammā” ti vutte puna rañño ca assassa ca kattabbayuttakaṁ sabbamakāsi. Rājā tussitvā gacchanto: “Ahaṁ, samma, mahāassāroho nāma, nagaramajjhe amhākaṁ gehaṁ, sace kenaci kiccena nagaraṁ āgacchasi, dakkhiṇadvāre ṭhatvā dovārikaṁ ‘mahāassāroho kataragehe vasatī’ ti pucchitvā dovārikaṁ gahetvā amhākaṁ gehaṁ āgaccheyyāsī” ti vatvā pakkāmi.

Balakāyo pi rājānaṁ adisvā bahinagare khandhāvāraṁ bandhitvā ṭhito rājānaṁ disvā paccuggantvā parivāresi. Rājā nagaraṁ pavisanto dvārantare ṭhatvā dovārikaṁ pakkosāpetvā mahājanaṁ paṭikkamāpetvā: “Tāta, eko paccantagāmavāsī maṁ daṭṭhukāmo āgantvā ‘mahāassārohassa gehaṁ kahan’-ti taṁ pucchissati, taṁ tvaṁ hatthe gahetvā ānetvā maṁ dasseyyāsi, tadā tvaṁ sahassaṁ labhissasī” ti āha. So nāgacchati, tasmiṁ anāgacchante rājā tassa vasanagāme baliṁ vaḍḍhāpesi, balimhi vaḍḍhite nāgacchati. Evaṁ dutiyam-pi tatiyam-pi baliṁ vaḍḍhāpesi, neva āgacchati. Atha naṁ gāmavāsino sannipatitvā āhaṁsu: “Ayya, tava sahāyassa mahāassārohassa āgatakālato paṭṭhāya [PTS 3.10] mayaṁ balinā pīḷiyamānā sīsaṁ ukkhipituṁ na sakkoma, gaccha tava sahāyassa mahāassārohassa vatvā amhākaṁ baliṁ vissajjāpehī” ti. Sādhu gacchissāmi, na pana sakkā tucchahatthena gantuṁ, mayhaṁ sahāyassa dve dārakā atthi, tesañca bhariyāya cassa sahāyakassa ca me nivāsanapārupanapiḷandhanādīni sajjethāti. “Sādhu sajjissāmā” ti te sabbaṁ paṇṇākāraṁ sajjayiṁsu.

So tañca attano ghare pakkapūvañca ādāya gantvā dakkhiṇadvāraṁ patvā dovārikaṁ pucchi: “Kahaṁ, samma, mahāassārohassa gehan”-ti. So: “Ehi dassemi te” ti taṁ hatthe gahetvā rājadvāraṁ gantvā: “Dovāriko ekaṁ paccantagāmavāsiṁ gahetvā āgato” ti paṭivedesi. Rājā taṁ sutvā āsanā uṭṭhāya: “Mayhaṁ sahāyo ca tena saddhiṁ āgatā ca pavisantū” ti paccuggamanaṁ katvā disvāva naṁ parissajitvā: “Mayhaṁ sahāyikā ca dārakā ca arogā” ti pucchitvā hatthe gahetvā mahātalaṁ abhiruhitvā setacchattassa heṭṭhā rājāsane nisīdāpetvā aggamahesiṁ pakkosāpetvā: “Bhadde, sahāyassa me pāde dhovā” ti āha. Sā tasssa pāde dhovi, rājā suvaṇṇabhiṅkārena udakaṁ āsiñci. Devī pi pāde dhovitvā gandhatelena makkhesi. Rājā: “Kiṁ, samma, atthi, kiñci amhākaṁ khādanīyan”-ti pucchi. So: “Atthī” ti pasibbakato pūve nīharāpesi. Rājā suvaṇṇataṭṭakena gahetvā tassa saṅgahaṁ karonto: “Mama sahāyena ānītaṁ khādathā” ti deviyā ca amaccānañca khādāpetvā sayam-pi khādi. Itaro itaram-pi paṇṇākāraṁ dassesi. Rājā tassa saṅgahatthaṁ kāsikavatthāni apanetvā tena ābhatavatthayugaṁ nivāsesiṁ. Devī pi [PTS 3.11] kāsikavatthañceva ābharaṇāni ca apanetvā tena ābhatavatthaṁ nivāsetvā ābharaṇāni piḷandhi.

Atha naṁ rājā rājārahaṁ bhojanaṁ bhojāpetvā ekaṁ amaccaṁ āṇāpesi: “Gaccha imassa mama karaṇaniyāmeneva massukammaṁ kāretvā gandhodakena nhāpetvā satasahassagghanikaṁ kāsikavatthaṁ nivāsāpetvā rājālaṅkārena alaṅkārāpetvā ānehī” ti. So tathā akāsi. Rājā nagare bheriṁ carāpetvā amacce sannipātāpetvā setacchattassa majjhe jātihiṅgulakasuttaṁ pātetvā upaḍḍharajjaṁ adāsi. Te tato paṭṭhāya ekato bhuñjanti pivanti sayanti, vissāso thiro ahosi kenaci abhejjo. Athassa rājā puttadāre pi pakkosāpetvā antonagare nivesanaṁ māpetvā adāsi. Te samaggā sammodamānā rajjaṁ kārenti.

Atha amaccā kujjhitvā rājaputtaṁ āhaṁsu: “Kumāra, rājā ekassa gahapatikassa upaḍḍharajjaṁ datvā tena saddhiṁ ekato bhuñjati pivati sayati, dārake ca vandāpeti, iminā raññā katakammaṁ na jānāma, kiṁ karoti rājā, mayaṁ lajjāma, tvaṁ rañño kathehī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā sabbaṁ taṁ kathaṁ rañño ārocetvā: “Mā evaṁ karohi, mahārājā” ti āha. “Tāta, ahaṁ yuddhaparājito kahaṁ vasiṁ, api nu jānāthā” ti. “Na jānāma, devā” ti. “Ahaṁ etassa ghare vasanto arogo hutvā āgantvā rajjaṁ kāresiṁ, evaṁ mama upakārino kasmā sampattiṁ na dassāmī” ti evaṁ vatvā ca pana bodhisatto: “Tāta, yo hi adātabbayuttakassa deti, dātabbayuttakassa na deti, so āpadaṁ patvā kiñci upakāraṁ na labhatī” ti dassento imā gāthā āha:

5. Adeyyesu [PTS 3.12] dadaṁ dānaṁ, deyyesu nappavecchati,
Āpāsu byasanaṁ patto, sahāyaṁ nādhigacchati.

6. Nādeyyesu dadaṁ dānaṁ, deyyesu yo pavecchati,
Āpāsu byasanaṁ patto, sahāyamadhigacchati.

7. Saññogasambhogavisesadassanaṁ, anariyadhammesu saṭhesu nassati,
Katañca ariyesu ca ajjavesu, mahapphalaṁ hoti aṇum-pi tādisu.

8. Yo pubbe katakalyāṇo, akā loke sudukkaraṁ,
Pacchā kayirā na vā kayirā, accantaṁ pūjanāraho ti.

Tattha adeyyesū ti pubbe akatūpakāresu. Deyyesū ti pubbe katūpakāresu. Nappavecchatī ti na paveseti na deti. Āpāsū ti āpadāsu. Byasanan-ti dukkhaṁ. Saññogasambhogavisesadassanan-ti yo mittena kato saññogo ceva sambhogo ca, tassa visesadassanaṁ guṇadassanaṁ sukataṁ mayhaṁ imināti etaṁ sabbaṁ asuddhadhammattā anariyadhammesu kerāṭikattā saṭhesu nassati. Ariyesū ti attano kataguṇajānanena ariyesu parisuddhesu. Ajjavesū ti teneva kāraṇena ujukesu akuṭilesu. Aṇumpī ti appamattakam pi. Tādisū ti ye tādisā puggalā honti ariyā ujubhūtā, tesu appam-pi kataṁ mahapphalaṁ hoti mahājutikaṁ mahāvipphāraṁ, sukhette vuttabījamiva na nassati, itarasmiṁ pana pāpe bahum-pi kataṁ aggimhi khittabījamiva nassatī ti attho. Vuttam-pi cetaṁ:

Yathā pi bījamaggimhi, ḍayhati na virūhati,
Evaṁ kataṁ asappurise, nassati na virūhati.

Kataññumhi ca posamhi, sīlavante ariyavuttine,
Sukhette viya bījāni, kataṁ tamhi na nassatī ti. (JA. 445.77-78).

Pubbe katakalyāṇo ti paṭhamataraṁ upakāraṁ katvā ṭhito. Akā ti akari, ayaṁ loke sudukkaraṁ nāma akāsī ti attho. Pacchā kayirā ti so pacchā aññaṁ [PTS 3.13] kiñci guṇaṁ karotu vā mā vā, teneva paṭhamakatena guṇena accantaṁ pūjanāraho hoti, sabbaṁ sakkārasammānaṁ arahatīti.

Idaṁ pana sutvā neva amaccā, na rājaputto puna kiñci kathesīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā paccantagāmavāsī ānando ahosi, bārāṇasirājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Mahāassārohajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 303: Ekarājajātakavaṇṇanā

Anuttare kāmaguṇe samiddhe ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ kosalarājasevakaṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu heṭṭhā seyyajātake (JA. 282) kathitam-eva. Idha pana satthā: “Na tvaññeva anatthena atthaṁ āhari, porāṇakapaṇḍitā pi attano anatthena atthaṁ āhariṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasirañño upaṭṭhāko amacco rājantepure dubbhi. Rājā paccakkhato va tassa dosaṁ disvā taṁ raṭṭhā pabbājesi. So dubbhisenaṁ nāma kosalarājānaṁ upaṭṭhahantoti sabbaṁ mahāsīlavajātake (JA. 51) kathitam-eva. Idha pana dubbhiseno mahātale amaccamajjhe nisinnaṁ bārāṇasirājānaṁ gaṇhāpetvā sikkāya pakkhipāpetvā uttarummāre heṭṭhāsīsakaṁ olambāpesi. Rājā corarājānaṁ ārabbha mettaṁ bhāvetvā kasiṇaparikammaṁ katvā jhānaṁ nibbattesi, bandhanaṁ chijji, tato rājā ākāse pallaṅkena nisīdi. Corarājassa sarīre dāho uppajji, “ḍayhāmi ḍayhāmī” ti bhūmiyaṁ aparāparaṁ parivattati. “Kimetan”-ti vutte: “Mahārāja, tumhe evarūpaṁ dhammikarājānaṁ niraparādhaṁ dvārassa uttarummāre heṭṭhāsīsakaṁ olambāpethā” ti vadiṁsu. Tena hi vegena gantvā mocetha nanti. Purisā gantvā rājānaṁ ākāse pallaṅkena nisinnaṁ [PTS 3.14] disvā āgantvā dubbhisenassa ārocesuṁ. So vegena gantvā taṁ vanditvā khamāpetuṁ paṭhamaṁ gāthamāha.

9. Anuttare kāmaguṇe samiddhe, bhutvāna pubbe vasi ekarāja,
Sodāni dugge narakamhi khitto, nappajjahe vaṇṇabalaṁ purāṇan-ti.

Tattha vasī ti vuttho. Ekarājā ti bodhisattaṁ nāmenālapati. Sodānī ti so tvaṁ idāni. Dugge ti visame. Narakamhī ti āvāṭe. Olambitaṭṭhānaṁ sandhāyetaṁ vuttaṁ. Nappajjahe vaṇṇabalaṁ purāṇan-ti evarūpe visamaṭṭhāne khitto pi porāṇakavaṇṇañca balañca nappajahasīti pucchati.

Taṁ sutvā bodhisatto sesagāthā avoca:

10. Pubbeva khantī ca tapo ca mayhaṁ, sampatthitā dubbhisena ahosi,
Taṁdāni laddhāna kathaṁ nu rāja, jahe ahaṁ vaṇṇabalaṁ purāṇaṁ.

11. Sabbā kirevaṁ pariniṭṭhitāni, yasassinaṁ paññavantaṁ visayha,
Yaso ca laddhā purimaṁ uḷāraṁ, nappajjahe vaṇṇabalaṁ purāṇaṁ.

12. Panujja dukkhena sukhaṁ janinda, sukhena vā dukkhamasayhasāhi,
Ubhayattha santo abhinibbutattā, sukhe ca dukkhe ca bhavanti tulyā ti.

Tattha khantī ti adhivāsanakhanti. Tapo ti tapacaraṇaṁ. Sampatthitā ti icchitā abhikaṅkhitā. Dubbhisenā ti taṁ nāmenālapati. Taṁdāni laddhānā ti taṁ patthanaṁ idānāhaṁ labhitvā. Jahe ti kena kāraṇena ahaṁ jaheyyaṁ. Yassa hi dukkhaṁ vā domanassaṁ vā hoti, so taṁ jaheyyāti dīpeti.

“Sabbā kirevaṁ pariniṭṭhitānī” ti anussavavasena attano sampattiṁ dassento āha [PTS 3.15]. Idaṁ vuttaṁ hoti: sabbāneva mama kattabbakiccāni dānasīlabhāvanāuposathakammāni pubbeva niṭṭhitānīti. Yasassinaṁ paññavantaṁ visayhā ti parivārasampattiyā yasassi, paññāsampadāya paññavanta, asayhasāhitāya visayha. Evaṁ tīṇipetāni ālapanāneva. Nan-ti panettha nipāto. Byañjanasiliṭṭhatāvasenantakārassa sānunāsikatā katāti paccetabbā. Yaso cā ti yasañca, ayam-eva vā pāṭho. Laddhā puriman-ti labhitvā purimaṁ pubbe aladdhapubbaṁ. Uḷāran-ti mahantaṁ. Kilesavikkhambhanamettābhāvanājhānuppattiyo sandhā yevamāha. Nappajjahe ti evarūpaṁ yasaṁ laddhā kiṁkāraṇā purāṇavaṇṇabalaṁ jahissāmī ti attho.

Dukkhenā ti tayā uppāditena narakamhi khipanadukkhena mama rajjasukhaṁ panuditvā. Sukhena vā dukkhan-ti jhānasukhena vā taṁ dukkhaṁ panuditvā. Ubhayattha santo ti ye santo honti mādisā, te dvīsu pi etesu koṭṭhāsesu abhinibbutasabhāvā majjhattā sukhe ca dukkhe ca bhavanti tulyā, ekasadisā nibbikārāva hontīti.

Idaṁ sutvā dubbhiseno bodhisattaṁ khamāpetvā: “Tumhākaṁ rajjaṁ tumheva kāretha, ahaṁ vo core paṭibāhissāmī” ti vatvā tassa duṭṭhāmaccassa rājāṇaṁ kāretvā pakkāmi. Bodhisatto pi rajjaṁ amaccānaṁ niyyādetvā isipabbajjaṁ pabbajitvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā dubbhiseno ānando ahosi, bārāṇasirājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Ekarājajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 304: Daddarajātakavaṇṇanā

Imāni man-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kodhanaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā kathitam-eva. Tadā hi dhammasabhāyaṁ tassa kodhanabhāvakathāya samuṭṭhitāya satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte taṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu kodhanosī” ti vatvā: “Āma, bhante” ti vutte: “Na, bhikkhave [PTS 3.16], idāneva, pubbepesa kodhano yeva, kodhanabhāvenevassa porāṇakapaṇḍitā parisuddhā nāgarājabhāve ṭhitā pi tīṇi vassāni gūthapūritāya ukkārabhūmiyaṁ vasiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto himavantapadese daddarapabbatapāde daddaranāgabhavanaṁ nāma atthi, tattha rajjaṁ kārentassa daddararañño putto mahādaddaro nāma ahosi, kaniṭṭhabhātā panassa cūḷadaddaro nāma. So kodhano pharuso nāgamāṇavake akkosanto paribhāsanto paharanto vicarati. Nāgarājā tassa pharusabhāvaṁ ñatvā nāgabhavanato taṁ nīharāpetuṁ āṇāpesi. Mahādaddaro pana pitaraṁ khamāpetvā nivāresi. Dutiyam-pi rājā tassa kujjhi, dutiyam-pi khamāpesi. Tatiyavāre pana: “Tvaṁ maṁ imaṁ anācāraṁ nīharāpentaṁ nivāresi, gacchatha dve pi janā imamhā nāgabhavanā nikkhamitvā bārāṇasiyaṁ ukkārabhūmiyaṁ tīṇi vassāni vasathā” ti nāgabhavanā nikkaḍḍhāpesi. Te tattha gantvā vasiṁsu. Atha ne ukkārabhūmiyaṁ udakapariyante gocaraṁ pariyesamāne gāmadārakā disvā paharantā leḍḍudaṇḍādayo khipantā: “Ke ime puthulasīsā sūcinaṅguṭṭhā udakadeḍḍubhā maṇḍūkabhakkhā” ti ādīni vatvā akkosanti paribhāsanti.

Cūḷadaddaro caṇḍapharusatāya tesaṁ taṁ avamānaṁ asahanto: “Bhātika, ime dārakā amhe paribhavanti, āsīvisabhāvaṁ no na jānanti, ahaṁ tesaṁ avamānaṁ sahituṁ na sakkomi, nāsāvātena te nāsessāmī” ti bhātarā saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

13. Imāni maṁ daddara tāpayanti, vācāduruttāni manussaloke,
Maṇḍūkabhakkhā udakantasevī, āsīvisaṁ maṁ avisā sapantī ti.

Tattha [PTS 3.17] tāpayantī ti dukkhāpenti. Maṇḍūkabhakkhā udakantasevīti: “Maṇḍūkabhakkhā” ti ca: “Udakantasevī” ti ca vadantā ete avisā gāmadārakā maṁ āsīvisaṁ samānaṁ sapanti akkosantīti.

Tassa vacanaṁ sutvā mahādaddaro sesagāthā abhāsi:

14. Sakā raṭṭhā pabbājito, aññaṁ janapadaṁ gato,
Mahantaṁ koṭṭhaṁ kayirātha, duruttānaṁ nidhetave.

15. Yattha posaṁ na jānanti, jātiyā vinayena vā,
Na tattha mānaṁ kayirātha, vasamaññātake jane.

16. Videsavāsaṁ vasato, jātavedasamena pi,
Khamitabbaṁ sapaññena, api dāsassa tajjitan-ti.

Tattha duruttānaṁ nidhetave ti yathā dhaññanidhānatthāya mahantaṁ koṭṭhaṁ katvā pūretvā kicce uppanne dhaññaṁ vaḷañjenti, evamevaṁ videsaṁ gato antohadaye paṇḍito poso duruttānaṁ nidhānatthāya mahantaṁ koṭṭhaṁ kayirātha. Tattha tāni duruttāni nidahitvā puna attano pahonakakāle kātabbaṁ karissati. Jātiyā vinayena vāti: “Ayaṁ khattiyo brāhmaṇo” ti vā: “Sīlavā bahussuto guṇasampanno” ti vā evaṁ yattha jātiyā vinayena vā na jānantī ti attho. Mānan-ti evarūpaṁ maṁ lāmakavohārena voharanti, na sakkaronti na garuṁ karontīti mānaṁ na kareyya. Vasamaññātake jane ti attano jātigottādīni ajānantassa janassa santike vasanto. Vasato ti vasatā, ayam-eva vā pāṭho.

Evaṁ te tattha tīṇi vassāni vasiṁsu. Atha ne pitā pakkosāpesi. Te tato paṭṭhāya nihatamānā jātā.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne kodhano bhikkhu anāgāmiphale patiṭṭhahi. “Tadā cūḷadaddaro kodhano bhikkhu ahosi, mahādaddaro pana aham-eva ahosin”-ti.

Daddarajātakavaṇṇanā catutthā

JA 305: Sīlavīmaṁsanajātakavaṇṇanā

Natthi [PTS 3.18] loke raho nāmā ti idaṁ satthā jetavane viharanto kilesaniggahaṁ ārabbha kathesi. Vatthu ekādasakanipāte pānīyajātake (JA. 459) āvi bhavissati. Ayaṁ panettha saṅkhepo: pañcasatā bhikkhū antojetavane vasantā majjhimayāmasamanantare kāmavitakkaṁ vitakkayiṁsu. Satthā chasu pi rattidivākoṭṭhāsesu yathā ekacakkhuko cakkhuṁ, ekaputto puttaṁ, cāmarī vālaṁ appamādena rakkhati, evaṁ niccakālaṁ bhikkhū oloketi. So rattibhāge dibbacakkhunā jetavanaṁ olokento cakkavattirañño attano nivesane uppannacore viya te bhikkhū disvā gandhakuṭiṁ vivaritvā ānandattheraṁ āmantetvā: “Ānanda, antojetavane koṭisanthāre vasanakabhikkhū sannipātāpetvā gandhakuṭidvāre āsanaṁ paññāpehī” ti āha. So tathā katvā satthu paṭivedesi. Satthā paññattāsane nisīditvā sabbasaṅgāhikavasena āmantetvā: “Bhikkhave, porāṇakapaṇḍitā ‘pāpakaraṇe raho nāma natthī’ ti pāpaṁ na kariṁsū” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto tattheva bārāṇasiyaṁ disāpāmokkhassa ācariyassa santike pañcannaṁ māṇavakasatānaṁ jeṭṭhako hutvā sippaṁ uggaṇhāti. Ācariyassa pana vayappattā dhītā atthi. So cintesi: “Imesaṁ māṇavakānaṁ sīlaṁ vīmaṁsitvā sīlasampannasseva dhītaraṁ dassāmī” ti. So ekadivasaṁ māṇavake āmantetvā: “Tātā, mayhaṁ dhītā vayappattā, vivāhamassā kāressāmi, vatthālaṅkāraṁ laddhuṁ vaṭṭati, gacchatha tumhe attano attano ñātakānaṁ apassantānaññeva thenetvā vatthālaṅkāre āharatha, kenaci adiṭṭham-eva gaṇhāmi, dassetvā ābhataṁ na gaṇhāmī” ti āha. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tato paṭṭhāya ñātakānaṁ apassantānaṁ thenetvā vatthapiḷandhanādīni āharanti. Ācariyo ābhatābhataṁ visuṁ visuṁ ṭhapesi. Bodhisatto pana na kiñci āhari. Atha naṁ ācariyo āha: “Tvaṁ [PTS 3.19] pana, tāta, na kiñci āharasī” ti. “Āma, ācariyā” ti. “Kasmā, tātā” ti. “Tumhe na kassaci passsantassa ābhataṁ gaṇhatha, ahaṁ pana pāpakaraṇe raho nāma na passāmī” ti dīpento imā dve gāthā āha:

17. Natthi loke raho nāma, pāpakammaṁ pakubbato,
Passanti vanabhūtāni, taṁ bālo maññatī raho.

18. Ahaṁ raho na passāmi, suññaṁ vā pi na vijjati,
Yattha aññaṁ na passāmi, asuññaṁ hoti taṁ mayā ti.

Tattha raho ti paṭicchannaṭṭhānaṁ. Vanabhūtānī ti vane nibbattabhūtāni. Taṁ bālo ti taṁ pāpakammaṁ raho mayā katanti bālo maññati. Suññaṁ vāpī ti yaṁ vā ṭhānaṁ sattehi suññaṁ tucchaṁ bhaveyya, tam-pi natthīti āha.

Ācariyo tassa pasīditvā: “Tāta, na mayhaṁ gehe dhanaṁ natthi, ahaṁ pana sīlasampannassa dhītaraṁ dātukāmo ime māṇavake vīmaṁsanto evamakāsiṁ, mama dhītā tuyham-eva anucchavikā” ti dhītaraṁ alaṅkaritvā bodhisattassa adāsi. Sesamāṇavake: “Tumhehi ābhatābhataṁ tumhākaṁ geham-eva nethā” ti āha.

Satthā: “Iti kho, bhikkhave, te dussīlamāṇavakā attano dussīlatāya taṁ itthiṁ na labhiṁsu, itaro paṇḍitamāṇavo sīlasampannatāya labhī” ti vatvā abhisambuddho hutvā itarā dve gāthā abhāsi:

19. Dujjacco ca sujacco ca, nando ca sukhavaḍḍhito,
Vajjo ca addhuvasīlo ca, te dhammaṁ jahumatthikā.

20. Brāhmaṇo ca kathaṁ jahe, sabbadhammāna pāragū,
Yo dhammamanupāleti, dhitimā saccanikkamo ti.

Tattha dujjacco ti ādayo cha jeṭṭhakamāṇavā, tesaṁ nāmaṁ gaṇhi, avasesānaṁ nāmaṁ aggahetvā sabbasaṅgāhikavaseneva: “Te dhammaṁ jahumatthikā” ti āha. Tattha te ti sabbe pi te māṇavā. Dhamman-ti itthipaṭilābhasabhāvaṁ [PTS 3.20]. Jahumatthikā ti jahuṁ atthikā, ayam-eva vā pāṭho. Makāro padabyañjanasandhivasena vutto. Idaṁ vuttaṁ hoti: sabbe pi te māṇavā tāya itthiyā atthikāva hutvā attano dussīlatāya taṁ itthipaṭilābhasabhāvaṁ jahiṁsu.

Brāhmaṇo cā ti itaro pana sīlasampanno brāhmaṇo. Kathaṁ jahe ti kena kāraṇena taṁ itthipaṭilābhasabhāvaṁ jahissati. Sabbadhammānan-ti imasmiṁ ṭhāne lokiyāni pañca sīlāni, dasa sīlāni, tīṇi sucaritāni ca, sabbadhammā nāma, tesaṁ so pāraṁ gatoti pāragū. Dhamman-ti vuttappakāram-eva dhammaṁ yo anupāleti rakkhati. Dhitimā ti sīlarakkhanadhitiyā samannāgato. Saccanikkamo ti sacce sabhāvabhūte yathāvutte sīladhamme nikkamena samannāgato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne tāni pañca bhikkhusatāni arahatte patiṭṭhahiṁsu.

Tadā ācariyo sāriputto ahosi, paṇḍitamāṇavo pana aham-eva ahosinti.

Sīlavīmaṁsanajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 306: Sujātājātakavaṇṇanā

Kimaṇḍakā ti idaṁ satthā jetavane viharanto mallikaṁ deviṁ ārabbha kathesi. Ekadivasaṁ kira rañño tāya saddhiṁ sirivivādo ahosi, “sayanakalaho” ti pi vadanti yeva. Rājā kujjhitvā tassā atthibhāvam-pi na jānāti. Mallikā devīpi: “Satthā rañño mayi kuddhabhāvaṁ na jānāti maññe” ti cintesi. Satthā pi ñatvā: “Imesaṁ samaggabhāvaṁ karissāmī” ti pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya pañcabhikkhusataparivāro sāvatthiṁ pavisitvā rājadvāraṁ agamāsi. Rājā tathāgatassa pattaṁ gahetvā nivesanaṁ pavesetvā paññattāsane nisīdāpetvā buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa dakkhiṇodakaṁ datvā yāgukhajjakaṁ āhari. Satthā pattaṁ hatthena pidahitvā: “Mahārāja, kahaṁ devī” ti āha. “Kiṁ, bhante, tāya attano yasena mattāyā” ti? “Mahārāja, sayam-eva yasaṁ datvā mātugāmaṁ ukkhipitvā tāya katassa aparādhassa asahanaṁ nāma na yuttan”-ti. Rājā satthu vacanaṁ sutvā taṁ pakkosāpesi, sā satthāraṁ [PTS 3.21] parivisi. Satthā: “Aññamaññaṁ samaggehi bhavituṁ vaṭṭatī” ti sāmaggirasavaṇṇaṁ kathetvā pakkāmi. Tato paṭṭhāya ubho samaggavāsaṁ vasiṁsu. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, satthā ekavacaneneva ubho samagge akāsī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepāhaṁ ete ekavādeneva samagge akāsin”-ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa atthadhammānusāsako amacco ahosi. Athekadivasaṁ rājā vātapānaṁ vivaritvā rājaṅgaṇaṁ olokayamāno aṭṭhāsi. Tasmiṁ khaṇe ekā paṇṇikadhītā abhirūpā paṭhamavaye ṭhitā sujātā nāma badarapacchiṁ sīse katvā: “Badarāni gaṇhatha, badarāni gaṇhathā” ti vadamānā rājaṅgaṇena gacchati. Rājā tassā saddaṁ sutvā tāya paṭibaddhacitto hutvā asāmikabhāvaṁ ñatvā taṁ pakkosāpetvā aggamahesiṭṭhāne ṭhapetvā mahantaṁ yasaṁ adāsi. Sā rañño piyā ahosi manāpā. Athekadivasaṁ rājā suvaṇṇataṭṭake badarāni khādanto nisīdi. Tadā sujātā devī rājānaṁ badarāni khādantaṁ disvā: “Mahārāja, kiṁ nāma tumhe khādathā” ti pucchantī paṭhamaṁ gāthamāha.

21. Kimaṇḍakā ime deva, nikkhittā kaṁsamallake,
Upalohitakā vaggū, taṁ me akkhāhi pucchito ti.

Tattha kimaṇḍakā ti kiṁphalāni nāmetāni, parimaṇḍalavasena pana aṇḍakāti āha. Kaṁsamallake ti suvaṇṇataṭṭake. Upalohitakā ti rattavaṇṇā. Vaggū ti cokkhā nimmalā.

Rājā kujjhitvā: “Badaravāṇijake paṇṇikagahapatikassa dhīte attano kulasantakāni badarāni pi na jānāsī” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

22. Yāni [PTS 3.22] pure tuvaṁ devi, bhaṇḍu nantakavāsinī,
Ucchaṅgahatthā pacināsi, tassā te koliyaṁ phalaṁ.

23. Uḍḍayhate na ramati, bhogā vippajahanti taṁ,
Tatthevimaṁ paṭinetha, yattha kolaṁ pacissatī ti.

Tattha bhaṇḍū ti muṇḍasīsā hutvā. Nantakavāsinī ti jiṇṇapilotikanivatthā. Ucchaṅgahatthā pacināsī ti aṭaviṁ pavisitvā aṅkusakena sākhaṁ onāmetvā ocitocitaṁ hatthena gahetvā ucchaṅge pakkhipanavasena ucchaṅgahatthā hutvā pacināsi ocināsi. Tassā te koliyaṁ phalan-ti tassā tava evaṁ pacinantiyā ocinantiyā yamahaṁ idāni khādāmi, idaṁ koliyaṁ kuladattiyaṁ phalanti attho.

Uḍḍayhate na ramatī ti ayaṁ jammī imasmiṁ rājakule vasamānā lohakumbhiyaṁ pakkhittā viya ḍayhati nābhiramati. Bhogā ti rājabhogā imaṁ alakkhikaṁ vippajahanti. Yattha kolaṁ pacissatī ti yattha gantvā puna badaram-eva pacinitvā vikkiṇantī jīvikaṁ kappessati, tattheva naṁ nethāti vadati.

Bodhisatto: “Ṭhapetvā maṁ añño ime samagge kātuṁ na sakkhissatī” ti rājānaṁ saññāpetvā: “Imissā anikkaḍḍhanaṁ karisssāmī” ti cintetvā catutthaṁ gāthamāha.

24. Honti hete mahārāja, iddhippattāya nāriyā,
Khama deva sujātāya, māssā kujjha rathesabhā ti.

Tassattho: mahārāja, ete evarūpā pamādadosā yasaṁ pattāya nāriyā honti yeva, etaṁ evarūpe ucce ṭhāne ṭhapetvā idāni: “Ettakassa aparādhassa asahanaṁ nāma na yuttaṁ tumhākaṁ, tasmā khama, deva, sujātāya, etissā mā kujjha rathesabha rathajeṭṭhakāti.

Rājā tassa vacanena deviyā taṁ aparādhaṁ sahitvā yathāṭhāne yeva naṁ ṭhapesi. Tato paṭṭhāya ubho samaggavāsaṁ vasiṁsūti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā bārāṇasirājā kosalarājā ahosi, sujātā mallikā, amacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Sujātājātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 307: Palāsajātakavaṇṇanā

Acetanaṁ [PTS 3.23] brāhmaṇa assuṇantan-ti idaṁ satthā parinibbānamañce nipanno ānandattheraṁ ārabbha kathesi. Sohāyasmā: “Ajja rattiyā paccūsasamaye satthā parinibbāyissatī” ti ñatvā: “Ahañcamhi sekkho sakaraṇīyo, satthu ca me parinibbānaṁ bhavissati, pañcavīsati vassāni satthu kataṁ upaṭṭhānaṁ nipphalaṁ bhavissatī” ti sokābhibhūto uyyānaovarake kapisīsaṁ ālambitvā parodi. Satthā taṁ apassanto: “Kahaṁ, bhikkhave, ānando” ti pucchitvā tamatthaṁ sutvā taṁ pakkosāpetvā: “Katapuññosi tvaṁ, ānanda, padhānamanuyuñja, khippaṁ hohisi anāsavo, mā cintayi, idāni tayā mama kataṁ upaṭṭhānaṁ kiṁkāraṇā nipphalaṁ bhavissati, yassa te pubbe sarāgādikāle pi mama kataṁ upaṭṭhānaṁ nipphalaṁ nāhosī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bārāṇasito avidūre palāsarukkhadevatā hutvā nibbatti. Tadā bārāṇasivāsino manussā devatāmaṅgalikā ahesuṁ niccaṁ balikaraṇādīsu payuttā. Atheko duggatabrāhmaṇo: “Aham-pi ekaṁ devataṁ paṭijaggissāmī” ti ekasmiṁ unnatappadese ṭhitassa mahato palāsarukkhassa mūlaṁ samaṁ nittiṇaṁ katvā parikkhipitvā vālukaṁ okiritvāva sammajjitvā rukkhe gandhapañcaṅgulikāni datvā mālāgandhadhūmehi pūjetvā dīpaṁ jāletvā: “Sukhaṁ sayā” ti vatvā rukkhaṁ padakkhiṇaṁ katvā pakkamati. Dutiyadivase pāto va gantvā sukhaseyyaṁ pucchati. Athekadivasaṁ rukkhadevatā cintesi: “Ayaṁ brāhmaṇo ativiya maṁ paṭijaggati, imaṁ brāhmaṇaṁ vīmaṁsitvā yena kāraṇena maṁ paṭijaggati, taṁ dassāmī” ti. Sā tasmiṁ khaṇe brāhmaṇe āgantvā rukkhamūle sammajjante mahallakabrāhmaṇavesena samīpe ṭhatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

25. Acetanaṁ [PTS 3.24] brāhmaṇa assuṇantaṁ, jāno ajānantamimaṁ palāsaṁ,
Āraddhaviriyo dhuvaṁ appamatto, sukhaseyyaṁ pucchasi kissa hetū ti.

Tattha assuṇantan-ti acetanattāva asuṇantaṁ. Jāno ti tuvaṁ jānamāno hutvā dhuvaṁ appamatto ti niccaṁ appamatto.

Taṁ sutvā brāhmaṇo dutiyaṁ gāthamāha.

26. Dūre suto ceva brahā ca rukkho, dese ṭhito bhūtanivāsarūpo,
Tasmā namassāmi imaṁ palāsaṁ, ye cettha bhūtā te dhanassa hetū ti.

Tattha dūre suto ti brāhmaṇa ayaṁ rukkho dūre suto vissuto, na āsannaṭṭhāne yeva pākaṭo. Brahā cā ti mahanto ca. Dese ṭhito ti unnate same bhūmippadese ṭhito. Bhūtanivāsarūpo ti devatānivāsasabhāvo, addhā ettha mahesakkhā devatā nivutthā bhavissati. Te dhanassa hetū ti imañca rukkhaṁ ye cettha nivutthā bhūtā, te dhanassa hetu namassāmi, na nikkāraṇāti.

Taṁ sutvā rukkhadevatā brāhmaṇassa pasannā: “Ahaṁ, brāhmaṇa, imasmiṁ rukkhe nibbattadevatā, mā bhāyi, dhanaṁ te dassāmī” ti taṁ assāsetvā attano vimānadvāre mahantena devatānubhāvena ākāse ṭhatvā itarā dve gāthā abhāsi:

27. So te karissāmi yathānubhāvaṁ, kataññutaṁ brāhmaṇa pekkhamāno,
Kathañhi āgamma sataṁ sakāse, moghāni te assu pariphanditāni.

28. Yo tindukarukkhassa paro pilakkho, parivārito pubbayañño uḷāro,
Tassesa mūlasmiṁ nidhi nikhāto, adāyādo gaccha taṁ uddharāhī ti.

Tattha [PTS 3.25] yathānubhāvan-ti yathāsatti yathābalaṁ. Kataññutan-ti tayā mayhaṁ kataguṇaṁ jānanto taṁ attani vijjamānaṁ kataññutaṁ pekkhamāno. Āgammā ti āgantvā. Sataṁ sakāse ti sappurisānaṁ santike. Moghāni te assu pariphanditānī ti sukhaseyyapucchanavasena vācāphanditāni sammajjanādikaraṇena kāyaphanditāni ca tava kathaṁ aphalāni bhavissanti.

Yo tindukarukkhassa paro pilakkho ti yo esa tindukarukkhassa parato pilakkharukkho ṭhitoti vimānadvāre ṭhitāva hatthaṁ pasāretvā dasseti. Parivārito ti ādīsu tassa pilakkharukkhassa mūle esa taṁ rukkhamūlaṁ parikkhipitvā nihitatāya parivārito, pubbe yiṭṭhayaññavasena purimasāmikānaṁ uppannatāya pubbayañño, anekanidhikumbhi bhāvena mahantattā uḷāro, bhūmiṁ khaṇitvā ṭhapitattā nikhāto, idāni dāyādānaṁ abhāvato adāyādo. Idaṁ vuttaṁ hoti: esa taṁ rukkhamūlaṁ parikkhipitvā gīvāya gīvaṁ paharantīnaṁ nidhikumbhīnaṁ vasena mahānidhi nikhāto asāmiko, gaccha taṁ uddharitvā gaṇhāti.

Evañca pana vatvā sā devatā: “Brāhmaṇa, tvaṁ etaṁ uddharitvā gaṇhanto kilamissasi, gaccha tvaṁ, aham-eva taṁ tava gharaṁ netvā asukasmiṁ asukasmiñca ṭhāne nidahissāmi, tvaṁ etaṁ dhanaṁ yāvajīvaṁ paribhuñjanto dānaṁ dehi, sīlaṁ rakkhāhī” ti brāhmaṇassa ovādaṁ datvā taṁ dhanaṁ attano ānubhāvena tassa ghare patiṭṭhāpesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā brāhmaṇo ānando ahosi, rukkhadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Palāsajātakavaṇṇanā sattamā

JA 308: Sakuṇajātakavaṇṇanā

Akaramhasa te kiccan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto devadattassa akataññutaṁ ārabbha kathesi. “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi devadatto akataññūyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto himavantapadese rukkhakoṭṭakasakuṇo hutvā [PTS 3.26] nibbatti. Athekassa sīhassa maṁsaṁ khādantassa aṭṭhi gale laggi, galo uddhumāyi, gocaraṁ gaṇhituṁ na sakkoti, kharā vedanā pavattati. Atha naṁ so sakuṇo gocarappasuto disvā sākhāya nilīno: “Kiṁ te, samma, dukkhan”-ti pucchi. So tamatthaṁ ācikkhi. “Ahaṁ te, samma, etaṁ aṭṭhiṁ apaneyyaṁ, bhayena pana te mukhaṁ pavisituṁ na visahāmi, khādeyyāsi pi man”-ti. “Mā bhāyi, samma, nāhaṁ taṁ khādāmi, jīvitaṁ me dehī” ti. So: “Sādhū” ti taṁ vāmapassena nipajjāpetvā: “Ko jānāti, kimpesa karissatī” ti cintetvā yathā mukhaṁ pidahituṁ na sakkoti, tathā tassa adharoṭṭhe ca uttaroṭṭhe ca daṇḍakaṁ ṭhapetvā mukhaṁ pavisitvā aṭṭhikoṭiṁ tuṇḍena pahari, aṭṭhi patitvā gataṁ. So aṭṭhiṁ pātetvā sīhassa mukhato nikkhamanto daṇḍakaṁ tuṇḍena paharitvā pātento va nikkhamitvā sākhagge nilīyi. Sīho nirogo hutvā ekadivasaṁ ekaṁ vanamahiṁsaṁ vadhitvā khādati. Sakuṇo: “Vīmaṁsissāmi nan”-ti tassa uparibhāge sākhāya nilīyitvā tena saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

29. Akaramhasa te kiccaṁ, yaṁ balaṁ ahuvamhase,
Migarāja namo tyatthu, api kiñci labhāmase ti.

Tattha akaramhasa te kiccan-ti bho, sīha, mayam-pi tava ekaṁ kiccaṁ akarimha. Yaṁ balaṁ ahuvamhase ti yaṁ amhākaṁ balaṁ ahosi, tena balena tato kiñci ahāpetvā akarimha yeva.

Taṁ sutvā sīho dutiyaṁ gāthamāha.

30. Mama lohitabhakkhassa, niccaṁ luddāni kubbato,
Dantantaragato santo, taṁ bahuṁ yam-pi jīvasī ti.

Taṁ sutvā sakuṇo itarā dve gāthā abhāsi:

31. Akataññumakattāraṁ, katassa appaṭikārakaṁ,
Yasmiṁ kataññutā natthi, niratthā tassa sevanā.

32. Yassa [PTS 3.27] sammukhaciṇṇena, mittadhammo na labbhati,
Anusūyamanakkosaṁ, saṇikaṁ tamhā apakkamen-ti.

Tattha akataññun-ti kataguṇaṁ ajānantaṁ. Akattāran-ti yaṁkiñci akarontaṁ. Sammukhaciṇṇenā ti sammukhe katena guṇena. Anusūyamanakkosan-ti taṁ puggalaṁ na usūyanto na akkosanto saṇikaṁ tamhā pāpapuggalā apagaccheyyāti. Evaṁ vatvā so sakuṇo pakkāmi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sīho devadatto ahosi, sakuṇo pana aham-eva ahosin”-ti.

Sakuṇajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 309: Chavajātakavaṇṇanā

Sabbamidaṁ carimaṁ katan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto chabbaggiye bhikkhū ārabbha kathesi. Vatthu vinaye (Pāc. 646) vitthārato āgatam-eva. Ayaṁ panettha saṅkhepo: satthā chabbaggiye pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tumhe, bhikkhave, nīce āsane nisīditvā ucce āsane nisinnassa dhammaṁ desethā” ti pucchitvā: “Evaṁ, bhante” ti vutte te bhikkhū garahitvā: “Ayuttaṁ, bhikkhave, tumhākaṁ mama dhamme agāravakaraṇaṁ, porāṇakapaṇḍitā hi nīce āsane nisīditvā bāhirakamante pi vācente garahiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto caṇḍālakule nibbattitvā vayappatto kuṭumbaṁ saṇṭhapesi. Tassa bhariyā ambadohaḷinī hutvā taṁ āha: “Sāmi, icchāmahaṁ ambaṁ khāditun”-ti. “Bhadde, imasmiṁ kāle ambaṁ natthi, aññaṁ kiñci ambilaphalaṁ āharissāmī” ti. “Sāmi, ambaphalaṁ labhamānāva jīvissāmi, alabhamānāya me jīvitaṁ natthī” ti. So tassā paṭibaddhacitto [PTS 3.28] “kahaṁ nu kho ambaphalaṁ labhissāmī” ti cintesi. Tena kho pana samayena bārāṇasirañño uyyāne ambo dhuvaphalo hoti. So: “Tato ambapakkaṁ āharitvā imissā dohaḷaṁ paṭippassambhessāmī” ti rattibhāge uyyānaṁ gantvā ambaṁ abhiruhitvā nilīno sākhāya sākhaṁ ambaṁ olokento vicari. Tassa tathā karontasseva ratti vibhāyi. So cintesi: “Sace idāni otaritvā gamissāmi, disvā maṁ ‘coro’ ti gaṇhissanti, rattibhāge gamissāmī” ti. Athekaṁ viṭapaṁ abhiruhitvā nilīno acchi.

Tadā bārāṇasirājā: “Purohitassa santike mante uggaṇhissāmī” ti uyyānaṁ pavisitvā ambarukkhamūle ucce āsane nisīditvā ācariyaṁ nīce āsane nisīdāpetvā mante uggaṇhi. Bodhisatto upari nilīno cintesi: “yāva adhammiko ayaṁ rājā, yo uccāsane nisīditvā mante uggaṇhāti. Ayaṁ brāhmaṇo pi adhammiko, yo nīcāsane nisīditvā mante vāceti. Aham-pi adhammiko, yo mātugāmassa vasaṁ gantvā mama jīvitaṁ agaṇetvā ambaṁ āharāmī” ti. So rukkhato otaranto ekaṁ olambanasākhaṁ gahetvā tesaṁ ubhinnam-pi antare patiṭṭhāya: “Mahārāja, ahaṁ naṭṭho, tvaṁ mūḷho, purohito mato” ti āha. So raññā: “Kiṁkāraṇā” ti puṭṭho paṭhamaṁ gāthamāha.

33. Sabbamidaṁ carimaṁ kataṁ, ubho dhammaṁ na passare,
Ubho pakatiyā cutā, yo cāyaṁ mantejjhāpeti,
Yo ca mantaṁ adhīyatī ti.

Tattha sabbamidaṁ carimaṁ katan-ti yaṁ amhehi tīhi janehi kataṁ, sabbaṁ idaṁ kiccaṁ lāmakaṁ nimmariyādaṁ adhammikaṁ. Evaṁ attano corabhāvaṁ tesañca mantesu agāravaṁ garahitvā puna itare dve yeva garahanto: “Ubho [PTS 3.29] dhammaṁ na passare” ti ādimāha. Tattha ubho ti ime dve pi janā garukārārahaṁ porāṇakadhammaṁ na passanti, tato dhammapakatito cutā. Dhammo hi paṭhamuppattivasena pakati nāma. Vuttam-pi cetaṁ:

Dhammo have pāturahosi pubbe,
Pacchā adhammo udapādi loke ti. (JA. 457.28).

Yo cāyan-ti yo ca ayaṁ nīcāsane nisīditvā mante ajjhāpeti, yo ca ucce āsane nisīditvā adhīyatīti.

Taṁ sutvā brāhmaṇo dutiyaṁ gāthamāha.

34. Sālīnaṁ odanaṁ bhuñje, suciṁ maṁsūpasecanaṁ,
Tasmā etaṁ na sevāmi, dhammaṁ isīhi sevitan-ti.

Tassattho: ahañhi bho imassa rañño santakaṁ sālīnaṁ odanaṁ suciṁ paṇḍaraṁ nānappakārāya maṁsavikatiyā sittaṁ maṁsūpasecanaṁ bhuñjāmi, tasmā udare baddho hutvā etaṁ esitaguṇehi isīhi sevitaṁ dhammaṁ na sevāmīti.

Taṁ sutvā itaro dve gāthā abhāsi:

35. Paribbaja mahā loko, pacantaññe pi pāṇino,
Mā taṁ adhammo ācarito, asmā kumbhamivābhidā.

36. Dhiratthu taṁ yasalābhaṁ, dhanalābhañca brāhmaṇa,
Yā vutti vinipātena, adhammacaraṇena vā ti.

Tattha paribbajā ti ito aññattha gaccha. Mahā ti ayaṁ loko nāma mahā. Pacantaññe pi pāṇino ti imasmiṁ jambudīpe aññe pi pāṇino pacanti, nāyameveko rājā. Asmā kumbhamivābhidā ti pāsāṇo ghaṭaṁ viya. Idaṁ vuttaṁ hoti: yaṁ tvaṁ aññattha agantvā idha vasanto adhammaṁ ācarasi, so adhammo evaṁ ācarito pāsāṇo ghaṭaṁ viya mā taṁ bhindi.

“Dhiratthū” ti gāthāya ayaṁ saṅkhepattho: brāhmaṇa yo esa evaṁ tava yasalābho ca dhanalābho ca dhiratthu, taṁ garahāma mayaṁ. Kasmā? Yasmā ayaṁ tayā [PTS 3.30] laddhalābho āyatiṁ apāyesu vinipātanahetunā sampati ca adhammacaraṇena jīvitavutti nāma hoti, yā cesā vutti iminā āyatiṁ vinipātena idha adhammacaraṇena vā nippajjati, kiṁ tāya, tena taṁ evaṁ vadāmīti.

Athassa dhammakathāya rājā pasīditvā: “Bho, purisa, kiṁjātikosī” ti pucchi. “Caṇḍālo ahaṁ, devā” ti. Bho: “Sace tvaṁ jātisampanno abhavisssa, rajjaṁ te ahaṁ adassaṁ, ito paṭṭhāya pana ahaṁ divā rājā bhavissāmi, tvaṁ rattiṁ rājā hohī” ti attano kaṇṭhe piḷandhanaṁ pupphadāmaṁ tassa gīvāyaṁ piḷandhāpetvā taṁ nagaraguttikaṁ akāsi. Ayaṁ nagaraguttikānaṁ kaṇṭhe rattapupphadāmapiḷandhanavaṁso. Tato paṭṭhāya pana rājā tassovāde ṭhatvā ācariye gāravaṁ karitvā nīce āsane nisinno mante uggaṇhīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā rājā ānando ahosi, caṇḍālaputto pana aham-eva ahosin”-ti.

Chavajātakavaṇṇanā navamā

JA 310: Seyyajātakavaṇṇanā

Sasamuddapariyāyan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. So hi sāvatthiyaṁ piṇḍāya caranto ekaṁ abhirūpaṁ alaṅkatapaṭiyattaṁ itthiṁ disvā ukkaṇṭhito sāsane nābhirami. Atha bhikkhū bhagavato ārocesuṁ. So bhagavatā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti puṭṭho: “Saccaṁ, bhante” ti vatvā: “Ko taṁ ukkaṇṭhāpesī” ti vutte tamatthaṁ ārocesi. Satthā: “Kasmā tvaṁ evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā ukkaṇṭhitosi, pubbe paṇḍitā purohitaṭṭhānaṁ labhantā pi taṁ paṭikkhipitvā pabbajiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto purohitassa brāhmaṇiyā kucchimhi paṭisandhiṁ gaṇhitvā [PTS 3.31] rañño puttena saddhiṁ ekadivase vijāyi. Rājā: “Atthi nu kho koci me puttena saddhiṁ ekadivase jāto” ti amacce pucchi. “Atthi, mahārāja, purohitassa putto” ti. Rājā taṁ āharāpetvā dhātīnaṁ datvā puttena saddhiṁ ekato va paṭijaggāpesi. Ubhinnaṁ ābharaṇāni ceva pānabhojanādīni ca ekasadisāneva ahesuṁ. Te vayappattā ekato va takkasilaṁ gantvā sabbasippāni uggaṇhitvā āgamaṁsu. Rājā puttassa oparajjaṁ adāsi, mahāyaso ahosi. Tato paṭṭhāya bodhisatto rājaputtena saddhiṁ ekato va khādati pivati sayati, aññamaññaṁ vissāso thiro ahosi.

Aparabhāge rājaputto pitu accayena rajje patiṭṭhāya mahāsampattiṁ anubhavi. Bodhisatto cintesi: “Mayhaṁ sahāyo rajjamanusāsati, sallakkhitakkhaṇe yeva kho pana mayhaṁ purohitaṭṭhānaṁ dassati, kiṁ me gharāvāsena, pabbajitvā vivekamanubrūhessāmī” ti? So mātāpitaro vanditvā pabbajjaṁ anujānāpetvā mahāsampattiṁ chaḍḍetvā ekako va nikkhamitvā himavantaṁ pavisitvā manorame bhūmibhāge paṇṇasālaṁ māpetvā isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā jhānakīḷaṁ kīḷanto vihāsi. Tadā rājā taṁ anussaritvā: “Mayhaṁ sahāyo na paññāyati, kahaṁ so” ti pucchi. Amaccā tassa pabbajitabhāvaṁ ārocetvā: “Ramaṇīye kira vanasaṇḍe vasatī” ti āhaṁsu. Rājā tassa vasanokāsaṁ pucchitvā seyyaṁ nāma amaccaṁ: “Gaccha sahāyaṁ me gahetvā ehi, purohitaṭṭhānamassa dassāmī” ti āha. So: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā bārāṇasito nikkhamitvā anupubbena paccantagāmaṁ patvā tattha khandhāvāraṁ ṭhapetvā vanacarakehi saddhiṁ bodhisattassa vasanokāsaṁ gantvā bodhisattaṁ paṇṇasāladvāre suvaṇṇapaṭimaṁ viya nisinnaṁ disvā vanditvā ekamantaṁ nisīditvā katapaṭisanthāro: “Bhante, rājā tuyhaṁ purohitaṭṭhānaṁ dātukāmo, āgamanaṁ [PTS 3.32] te icchatī” ti āha.

Bodhisatto: “Tiṭṭhatu purohitaṭṭhānaṁ, ahaṁ sakalaṁ kāsikosalajambudīparajjaṁ cakkavattisirim-eva vā labhanto pi na gacchissāmi, na hi paṇḍitā sakiṁ jahitakilese puna gaṇhanti, sakiṁ jahitañhi niṭṭhubhakheḷasadisaṁ hotī” ti vatvā imā gāthā abhāsi:

37. Sasamuddapariyāyaṁ, mahiṁ sāgarakuṇḍalaṁ,
Na icche saha nindāya, evaṁ seyya vijānahi.

38. Dhiratthu taṁ yasalābhaṁ, dhanalābhañca brāhmaṇa,
Yā vutti vinipātena, adhammacaraṇena vā.

39. Api ce pattamādāya, anagāro paribbaje,
Sā yeva jīvikā seyyo, yā cādhammena esanā.

40. Api ce pattamādāya, anagāro paribbaje,
Aññaṁ ahiṁsayaṁ loke, api rajjena taṁ varan-ti.

Tattha sasamuddapariyāyan-ti pariyāyo vuccati parivāro, samuddaṁ parivāretvā ṭhitena cakkavāḷapabbatena saddhiṁ, samuddasaṅkhātena vā parivārena saddhinti attho. Sāgarakuṇḍalan-ti sāgaramajjhe dīpavasena ṭhitattā tassa kuṇḍalabhūtanti attho. Nindāyā ti jhānasukhasampannaṁ pabbajjaṁ chaḍḍetvā issariyaṁ gaṇhīti imāya nindāya. Seyyā ti taṁ nāmenālapati. Vijānahī ti dhammaṁ vijānāhi. Yā vutti vinipātenā ti yā purohitaṭṭhānavasena laddhā yasalābhadhanalābhavutti jhānasukhato attavinipātanasaṅkhātena vinipātena ito gantvā issariyamadamattassa adhammacaraṇena vā hoti, taṁ vuttiṁ dhiratthu.

Pattamādāyā ti bhikkhābhājanaṁ gahetvā. Anagāro ti api ahaṁ agāravirahito parakulesu careyyaṁ. Sā yeva jīvikā ti sā eva me jīvikā seyyo varatarā. Yā cādhammena esanā ti yā ca adhammena esanā. Idaṁ vuttaṁ hoti: yā adhammena esanā, tato esāva jīvikā sundaratarāti. Ahiṁsayan-ti aviheṭhento. Api rajjenā ti evaṁ paraṁ aviheṭhento kapālahatthassa mama jīvikakappanaṁ rajjenā pi varaṁ uttamanti.

Iti so punappunaṁ yācantam-pi taṁ paṭikkhi pi. Seyyo pi tassa manaṁ alabhitvā taṁ vanditvā gantvā tassa anāgamanabhāvaṁ rañño ārocesi.

Satthā [PTS 3.33] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi, apare pi bahū sotāpattiphalādīni sacchikariṁsu.

Tadā rājā ānando ahosi, seyyo sāriputto, purohitaputto pana aham-eva ahosinti.

Seyyajātakavaṇṇanā dasamā.

Kāliṅgavaggo paṭhamo.

2. Pucimandavaggo

JA 311: Pucimandajātakavaṇṇanā

Uṭṭhehi corā ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto āyasmantaṁ mahāmoggallānaṁ ārabbha kathesi. There kira rājagahaṁ upanissāya araññakuṭikāya viharante eko coro nagaradvāragāme ekasmiṁ gehe sandhiṁ chinditvā hatthasāraṁ ādāya palāyitvā therassa kuṭipariveṇaṁ pavisitvā: “Idha mayhaṁ ārakkho bhavissatī” ti therassa paṇṇasālāya pamukhe nipajji. Thero tassa pamukhe sayitabhāvaṁ ñatvā tasmiṁ āsaṅkaṁ katvā: “Corasaṁsaggo nāma na vaṭṭatī” ti nikkhamitvā: “Mā idha sayī” ti nīhari. So coro tato nikkhamitvā padaṁ mohetvā palāyi. Manussā ukkaṁ ādāya corassa padānusārena tattha āgantvā tassa āgataṭṭhānaṭhitaṭṭhānanisinnaṭṭhānasayitaṭṭhānādīni disvā: “Coro ito āgato, idha ṭhito, idha nisinno, iminā ṭhānena apagato, na diṭṭho no” ti ito cito ca pakkhanditvā adisvāva paṭigatā. Punadivase thero pubbaṇhasamayaṁ rājagahe piṇḍāya caritvā piṇḍapātapaṭikkanto veḷuvanaṁ gantvā taṁ pavattiṁ satthu ārocesi. Satthā: “Na kho, moggallāna, tvaññeva āsaṅkitabbayuttakaṁ āsaṅki, porāṇakapaṇḍitā pi āsaṅkiṁsū” ti vatvā therena yācito atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 3.34] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto nagarassa susānavane nimbarukkhadevatā hutvā nibbatti. Athekadivasaṁ nagaradvāragāme katakammacoro taṁ susānavanaṁ pāvisi. Tadā ca pana tattha nimbo ca assattho cāti dve jeṭṭhakarukkhā. Coro nimbarukkhamūle bhaṇḍikaṁ ṭhapetvā nipajji. Tasmiṁ pana kāle core gahetvā nimbasūle uttāsenti. Atha sā devatā cintesi: “Sace manussā āgantvā imaṁ coraṁ gaṇhissanti, imasseva nimbarukkhassa sākhaṁ chinditvā sūlaṁ katvā etaṁ uttāsessanti, evaṁ sante rukkho nassissati, handa naṁ ito nīharissāmī” ti. Sā tena saddhiṁ sallapantī paṭhamaṁ gāthamāha.

41. Uṭṭhehi cora kiṁ sesi, ko attho supanena te,
Mā taṁ gahesuṁ rājāno, gāme kibbisakārakan-ti.

Tattha rājāno ti rājapurise sandhāya vuttaṁ. Kibbisakārakan-ti dāruṇasāhasikacorakammakārakaṁ.

Iti naṁ vatvā: “Yāva taṁ rājapurisā na gaṇhanti, tāva aññattha gacchā” ti bhāyāpetvā palāpesi. Tasmiṁ palāte assatthadevatā dutiyaṁ gāthamāha.

42. Yaṁ nu coraṁ gahessanti, gāme kibbisakārakaṁ,
Kiṁ tattha pucimandassa, vane jātassa tiṭṭhato ti.

Tattha vane jātassa tiṭṭhato ti nimbo vane jāto ceva ṭhito ca. Devatā pana tattha nibbattattā rukkhasamudācāreneva samudācari.

Taṁ sutvā nimbadevatā tatiyaṁ gāthamāha.

43. Na tvaṁ assattha jānāsi, mama corassa cantaraṁ,
Coraṁ gahetvā rājāno, gāme kibbisakārakaṁ,
Appenti nimbasūlasmiṁ, tasmiṁ me saṅkate mano ti.

Tattha [PTS 3.35] assatthā ti purimanayeneva tasmiṁ nibbattadevataṁ samudācarati. Mama corassa cantaran-ti mama ca corassa ca ekato avasanakāraṇaṁ. Appenti nimbasūlasmin-ti imasmiṁ kāle rājāno coraṁ nimbasūle āvuṇanti. Tasmiṁ me saṅkate mano ti tasmiṁ kāraṇe mama cittaṁ saṅkati. Sace hi imaṁ sūle āvuṇissanti, vimānaṁ me nassissati, atha sākhāya olambessanti, vimāne me kuṇapagandho bhavissati, tenāhaṁ etaṁ palāpesinti attho.

Evaṁ tāsaṁ devatānaṁ aññamaññaṁ sallapantānaññeva bhaṇḍasāmikā ukkāhatthā padānusārena āgantvā corassa sayitaṭṭhānaṁ disvā: “Ambho idāneva coro uṭṭhāya palāto, na laddho no coro, sace labhissāma, imasseva naṁ nimbassa sūle vā āvuṇitvā sākhāya vā olambetvā gamissāmā” ti vatvā ito cito ca pakkhanditvā coraṁ adisvāva gatā.

Tesaṁ vacanaṁ sutvā assatthadevatā catutthaṁ gāthamāha.

44. Saṅkeyya saṅkitabbāni, rakkheyyānāgataṁ bhayaṁ,
Anāgatabhayā dhīro, ubho loke avekkhatī ti.

Tattha rakkheyyānāgataṁ bhayan-ti dve anāgatabhayāni diṭṭhadhammikañceva samparāyikañcāti. Tesu pāpamitte parivajjento diṭṭhadhammikaṁ rakkhati, tīṇi duccaritāni parivajjento samparāyikaṁ rakkhati. Anāgatabhayā ti anāgatabhayahetutaṁ bhayaṁ bhāyamāno dhīro paṇḍito puriso pāpamittasaṁsaggaṁ na karoti, tīhi pi dvārehi duccaritaṁ na carati. Ubho loke ti evaṁ bhāyanto hesa idhalokaparalokasaṅkhāte ubho loke avekkhati oloketi, olokayamāno idhalokabhayena pāpamitte vivajjeti, paralokabhayena pāpaṁ na karotīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā assatthadevatā ānando ahosi, nimbadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Pucimandajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 312: Kassapamandiyajātakavaṇṇanā

Api [PTS 3.36] kassapa mandiyā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ mahallakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṁ kireko kulaputto kāmesu ādīnavaṁ disvā satthu santike pabbajitvā kammaṭṭhāne anuyutto na cirasseva arahattaṁ pāpuṇi. Tassa aparabhāge mātā kālamakāsi. So mātu accayena pitarañca kaniṭṭhabhātarañca pabbājetvā jetavane vasitvā vassūpanāyikasamaye cīvarapaccayassa sulabhataṁ sutvā ekaṁ gāmakāvāsaṁ gantvā tayo pi tattheva vassaṁ upagantvā vutthavassā jetavanam-eva āgamaṁsu. Daharabhikkhu jetavanassa āsannaṭṭhāne: “Sāmaṇera tvaṁ theraṁ vissāmetvā āneyyāsi, ahaṁ puretaraṁ gantvā pariveṇaṁ paṭijaggissāmī” ti jetavanaṁ pāvisi. Mahallakatthero saṇikaṁ āgacchati. Sāmaṇero punappunaṁ sīsena uppīḷento viya: “Gaccha, bhante, gaccha, bhante” ti taṁ balakkārena neti. Thero: “Tvaṁ maṁ attano vasaṁ ānesī” ti puna nivattitvā koṭito paṭṭhāya āgacchati. Tesaṁ evaṁ aññamaññaṁ kalahaṁ karontānaññeva sūriyo atthaṅgato, andhakāro jāto.

Itaro pi pariveṇaṁ sammajjitvā udakaṁ upaṭṭhapetvā tesaṁ āgamanaṁ apassanto ukkaṁ gahetvā paccuggamanaṁ katvā te āgacchante disvā: “Kiṁ cirāyitthā” ti pucchi. Mahallako taṁ kāraṇaṁ kathesi. So te dve pi vissāmetvā saṇikaṁ ānesi. Taṁ divasaṁ buddhupaṭṭhānassa okāsaṁ na labhi. Atha naṁ dutiyadivase buddhupaṭṭhānaṁ āgantvā vanditvā nisinnaṁ satthā: “Kadā āgatosī” ti pucchi. “Hiyyo, bhante” ti. “Hiyyo āgantvā ajja buddhupaṭṭhānaṁ karosī” ti? So: “Āma, bhante” ti vatvā taṁ kāraṇaṁ ācikkhi. Satthā mahallakaṁ garahitvā: “Na esa idāneva evarūpaṁ kammaṁ karoti, pubbe pi akāsi. Idāni pana tena tvaṁ kilamito, pubbe pi paṇḍite kilamesī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsinigame brāhmaṇakule nibbatti. Tassa vayappattakāle [PTS 3.37] mātā kālamakāsi. So mātu sarīrakiccaṁ katvā māsaddhamāsaccayena ghare vijjamānaṁ dhanaṁ dānaṁ datvā pitarañca kaniṭṭhabhātarañca gahetvā himavantapadese devadattiyaṁ vakkalaṁ gahetvā isipabbajjaṁ pabbajitvā uñchācariyāya vanamūlaphalāphalehi yāpento ramaṇīye vanasaṇḍe vasi. Himavante pana vassakāle acchinnadhāre deve vassante na sakkā hoti kandamūlaṁ khaṇituṁ, phalāni ca paṇṇāni ca patanti. Tāpasā yebhuyyena himavantato nikkhamitvā manussapathe vasanti. Tadā bodhisatto pitarañca kaniṭṭhabhātarañca gahetvā manussapathe vasitvā puna himavante pupphitaphalite te ubho pi gahetvā himavante attano assamapadaṁ āgacchanto assamassāvidūre sūriye atthaṅgate: “Tumhe saṇikaṁ āgaccheyyātha, ahaṁ purato gantvā assamaṁ paṭijaggissāmī” ti vatvā te ohāya gato. Khuddakatāpaso pitarā saddhiṁ saṇikaṁ gacchanto taṁ kaṭippadese sīsena uppīḷento viya gaccha gacchāti taṁ balakkārena neti. Mahallako: “Tvaṁ maṁ attano ruciyā ānesī” ti paṭinivattitvā koṭito paṭṭhāya āgacchati. Evaṁ tesaṁ kalahaṁ karontānaññeva andhakāro ahosi.

Bodhisatto pi paṇṇasālaṁ sammajjitvā udakaṁ upaṭṭhapetvā ukkamādāya paṭipathaṁ āgacchanto te disvā: “Ettakaṁ kālaṁ kiṁ karitthā” ti āha. Khuddakatāpaso pitarā katakāraṇaṁ kathesi. Bodhisatto ubho pi te saṇikaṁ netvā parikkhāraṁ paṭisāmetvā pitaraṁ nhāpetvā pādadhovanapiṭṭhisambāhanādīni katvā aṅgārakapallaṁ upaṭṭhapetvā paṭippassaddhakilamathaṁ pitaraṁ upanisīditvā: “Tāta, taruṇadārakā nāma mattikābhājanasadisā muhuttaneva bhijjanti [PTS 3.38], sakiṁ bhinnakālato paṭṭhāya puna na sakkā honti ghaṭetuṁ, te akkosantā pi paribhāsantā pi mahallakehi adhivāsetabbā” ti vatvā pitaraṁ ovadanto imā gāthā abhāsi:

45. Api kassapa mandiyā, yuvā sapati hanti vā,
Sabbaṁ taṁ khamate dhīro, paṇḍito taṁ titikkhati.

46. Sace pi santo vivadanti, khippaṁ santīyare puna,
Bālā pattāva bhijjanti, na te samathamajjhagū.

47. Ete bhiyyo samāyanti, sandhi tesaṁ na jīrati,
Yo cādhipannaṁ jānāti, yo ca jānāti desanaṁ.

48. Eso hi uttaritaro, bhāravaho dhuraddharo,
Yo paresādhipannānaṁ, sayaṁ sandhātumarahatī ti.

Tattha kassapā ti pitaraṁ nāmenālapati. Mandiyā ti mandībhāvena taruṇatāya. Yuvā sapati hanti vā ti taruṇadārako akkosati pi paharati pi. Dhīro ti dhikkatapāpo, dhī vā vuccati paññā, tāya samannāgatoti pi attho. Itaraṁ pana imasseva vevacanaṁ. Ubhayenā pi sabbaṁ taṁ bāladārakehi kataṁ aparādhaṁ mahallako dhīro paṇḍito sahati titikkhatīti dasseti.

Sandhīyare ti puna mittabhāvena sandhīyanti ghaṭīyanti. Bālā pattāvā ti bālakā pana mattikāpattāva bhijjanti. Na te samathamajjhagū ti te bālakā appamattakam-pi vivādaṁ katvā verūpasamanaṁ na vindanti nādhigacchanti. Ete bhiyyo ti ete dve janā bhinnā pi puna samāgacchanti. Sandhī ti mittasandhi. Tesan-ti tesaññeva dvinnaṁ sandhi na jīrati. Yo cādhipannan-ti yo ca attanā adhipannaṁ atikkantaṁ aññasmiṁ katadosaṁ jānāti. Desanan-ti yo ca tena attano dosaṁ jānantena desitaṁ accayadesanaṁ paṭiggaṇhituṁ jānāti.

Yo paresādhipannānan-ti yo paresaṁ adhipannānaṁ dosena abhibhūtānaṁ aparādhakārakānaṁ. Sayaṁ sandhātumarahatī ti tesu akhamāpentesupi: “Ehi, bhadramukha, uddesaṁ gaṇha, aṭṭhakathaṁ suṇa, bhāvanamanuyuñja, kasmā paribāhiro hosī” ti evaṁ sayaṁ sandhātuṁ arahati mittabhāvaṁ ghaṭeti, eso evarūpo mettāvihārī uttaritaro mittabhārassa mittadhurassa ca vahanato: “Bhāravaho” ti: “Dhuraddharo” ti ca saṅkhaṁ gacchatīti.

Evaṁ [PTS 3.39] bodhisatto pitu ovādaṁ adāsi, so pi tato pabhuti danto ahosi sudanto.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā pitā tāpaso mahallako ahosi, khuddakatāpaso sāmaṇero, pitu ovādadāyako pana aham-eva ahosin”-ti.

Kassapamandiyajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 313: Khantivādījātakavaṇṇanā

Yo te hatthe ca pāde cā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kodhanabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā kathitam-eva. Satthā pana taṁ bhikkhuṁ: “Kasmā, tvaṁ bhikkhu, akkodhanassa buddhassa sāsane pabbajitvā kodhaṁ karosi, porāṇakapaṇḍitā sarīre pahārasahasse patante hatthapādakaṇṇanāsāsu chijjamānāsu parassa kodhaṁ na kariṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ kalābu nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tadā bodhisatto asītikoṭivibhave brāhmaṇakule nibbattitvā kuṇḍalakumāro nāma māṇavo hutvā vayappatto takkasilaṁ gantvā sabbasippāni uggaṇhitvā kuṭumbaṁ saṇṭhapetvā mātāpitūnaṁ accayena dhanarāsiṁ oloketvā: “Imaṁ dhanaṁ uppādetvā mama ñātakā aggahetvāva gatā, mayā panetaṁ gahetvā gantuṁ vaṭṭatī” ti sabbaṁ dhanaṁ viceyyadānavasena yo yaṁ āharati, tassa taṁ datvā himavantaṁ pavisitvā pabbajitvā phalāphalena yāpento ciraṁ vasitvā loṇambilasevanatthāya manussapathaṁ āgantvā anupubbena bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase nagare bhikkhāya caranto senāpatissa nivāsanadvāraṁ sampāpuṇi. Senāpati tassa iriyāpathesu pasīditvā gharaṁ pavesetvā attano paṭiyāditabhojanaṁ [PTS 3.40] bhojetvā paṭiññaṁ gahetvā tattheva rājuyyāne vasāpesi.

Athekadivasaṁ kalāburājā surāmadamatto chekanāṭakaparivuto mahantena yasena uyyānaṁ gantvā maṅgalasilāpaṭṭe sayanaṁ attharāpetvā ekissā piyamanāpāya itthiyā aṅke sayi. Gītavāditanaccesu chekā nāṭakitthiyo gītādīni payojesuṁ, sakkassa devarañño viya mahāsampatti ahosi, rājā niddaṁ okkami. Atha tā itthiyo: “Yassatthāya mayaṁ gītādīni payojayāma, so niddaṁ upagato, kiṁ no gītādīhī” ti vīṇādīni tūriyāni tattha tattheva chaḍḍetvā uyyānaṁ pakkantā pupphaphalapallavādīhi palobhiyamānā uyyāne abhiramiṁsu. Tadā bodhisatto tasmiṁ uyyāne supupphitasālamūle pabbajjāsukhena vītināmento mattavaravāraṇo viya nisinno hoti. Atha tā itthiyo uyyāne caramānā taṁ disvā: “Etha, ayyāyo, etasmiṁ rukkhamūle pabbajito nisinno, yāva rājā na pabujjhati, tāvassa santike kiñci suṇamānā nisīdissāmā” ti gantvā vanditvā parivāretvā nisinnā: “Amhākaṁ kathetabbayuttakaṁ kiñci kathethā” ti vadiṁsu. Bodhisatto tāsaṁ dhammaṁ kathesi. Atha sā itthī aṅkaṁ cāletvā rājānaṁ pabodhesi. Rājā pabuddho tā apassanto: “Kahaṁ gatā vasaliyo” ti āha. Etā, mahārāja, gantvā ekaṁ tāpasaṁ parivāretvā nisīdiṁsūti. Rājā kupito khaggaṁ gahetvā: “Sikkhāpessāmi naṁ kūṭajaṭilan”-ti vegena agamāsi.

Atha tā itthiyo rājānaṁ kuddhaṁ āgacchantaṁ disvā tāsu vallabhatarā gantvā rañño hatthā asiṁ gahetvā rājānaṁ vūpasamesuṁ. So āgantvā bodhisattassa santike ṭhatvā: “Kiṁvādī tvaṁ, samaṇā” ti pucchi. “Khantivādī, mahārājā” ti. “Kā esā khanti nāmā” ti? “Akkosantesu paribhāsantesu paharantesu akujjhanabhāvo” ti. Rājā: “Passissāmi dāni te khantiyā atthibhāvan”-ti [PTS 3.41] coraghātakaṁ pakkosāpesi. So attano cārittena pharasuñca kaṇṭakakasañca ādāya kāsāyanivasano rattamālādharo āgantvā rājānaṁ vanditvā: “Kiṁ karomi, devā” ti āha. Imaṁ coraṁ duṭṭhatāpasaṁ gahetvā ākaḍḍhitvā bhūmiyaṁ pātetvā kaṇṭakakasaṁ gahetvā purato ca pacchato ca ubhosu passesu cāti catūsu pi passesu dvepahārasahassamassa dehīti. So tathā akāsi. Bodhisattassa chavi bhijji. Cammaṁ bhijji, maṁsaṁ chijji, lohitaṁ paggharati.

Puna rājā: “Kiṁvādī tvaṁ bhikkhū” ti āha. “Khantivādī, mahārāja”. “Tvaṁ pana mayhaṁ cammantare khantī” ti maññasi, natthi mayhaṁ cammantare khanti, tayā pana daṭṭhuṁ asakkuṇeyye hadayabbhantare mama khanti patiṭṭhitā. “Mahārājā” ti. Puna coraghātako: “Kiṁ karomī” ti pucchi. “Imassa kūṭajaṭilassa ubho hatthe chindā” ti. So pharasuṁ gahetvā gaṇḍiyaṁ ṭhapetvā hatthe chindi. Atha naṁ: “Pāde chindā” ti āha, pāde pi chindi. Hatthapādakoṭīhi ghaṭachiddehi lākhāraso viya lohitaṁ paggharati. Puna rājā: “Kiṁvādīsī” ti pucchi. “Khantivādī, mahārāja”. “Tvaṁ pana mayhaṁ hatthapādakoṭīsu ‘khanti atthī’ ti maññasi, natthesā ettha, mayhaṁ khanti gambhīraṭṭhāne patiṭṭhitā” ti. So: “Kaṇṇanāsamassa chindā” ti āha. Itaro kaṇṇanāsaṁ chindi, sakalasarīre lohitaṁ ahosi. Puna naṁ: “Kiṁvādī nāma tvan”-ti pucchi. “Mahārāja, khantivādī nāma”. “Mā kho pana tvaṁ ‘kaṇṇanāsikakoṭīsu patiṭṭhitā khantī’ ti maññasi, mama khanti gambhīre hadayabbhantare patiṭṭhitā” ti. Rājā: “Kūṭajaṭila tava khantiṁ tvam-eva ukkhipitvā nisīdā” ti bodhisattassa hadayaṁ pādena paharitvā pakkāmi.

Tasmiṁ gate senāpati bodhisattassa sarīrato lohitaṁ puñchitvā [PTS 3.42] hatthapādakaṇṇanāsakoṭiyo sāṭakakaṇṇe katvā bodhisattaṁ saṇikaṁ nisīdāpetvā vanditvā ekamantaṁ nisīditvā: “Sace, bhante, tumhe kujjhitukāmā, tumhesu katāparādhassa rañño va kujjheyyātha, mā aññesan”-ti yācanto paṭhamaṁ gāthamāha.

49. Yo te hatthe ca pāde ca, kaṇṇanāsañca chedayi,
Tassa kujjha mahāvīra, mā raṭṭhaṁ vinasā idan-ti.

Tattha mahāvīrā ti mahāvīriya. Mā raṭṭhaṁ vinasā idan-ti idaṁ niraparādhaṁ kāsiraṭṭhaṁ mā vināsehi.

Taṁ sutvā bodhisatto dutiyaṁ gāthamāha.

50. Yo me hatthe ca pāde ca, kaṇṇanāsañca chedayi,
Ciraṁ jīvatu so rājā, na hi kujjhanti mādisā ti.

Tattha mādisā ti mama sadisā khantibalena samannāgatā paṇḍitā: “Ayaṁ maṁ akkosi paribhāsi pahari, chindi bhindī” ti taṁ na kujjhanti.

Rañño uyyānā nikkhamantassa bodhisattassa cakkhupathaṁ vijahanakāle yeva ayaṁ catunahutādhikā dviyojanasatasahassabahalā mahāpathavī khalibaddhasāṭako viya phalitā, avīcito jālā nikkhamitvā rājānaṁ kuladattiyena rattakambalena pārupantī viya gaṇhi. So uyyānadvāre yeva pathaviṁ pavisitvā avīcimahāniraye patiṭṭhahi. Bodhisatto pi taṁ divasam-eva kālamakāsi. Rājaparisā ca nāgarā ca gandhamālādhūmahatthā āgantvā bodhisattassa sarīrakiccaṁ akaṁsu. Keci panāhu: “Bodhisatto puna himavantam-eva gato” ti, taṁ abhūtaṁ.

51. Ahū [PTS 3.43] atītamaddhānaṁ, samaṇo khantidīpano,
Taṁ khantiyā yeva ṭhitaṁ, kāsirājā achedayi.

52. Tassa kammapharusassa, vipāko kaṭuko ahu,
Yaṁ kāsirājā vedesi, nirayamhi samappito ti.

Imā dve abhisambuddhagāthā.

Tattha atītamaddhānan-ti atīte addhāne. Khantidīpano ti adhivāsanakhantisaṁvaṇṇano. Achedayī ti mārāpesi. Ekacce pana: “Bodhisattassa puna hatthapādakaṇṇanāsā ghaṭitā” ti vadanti, tam-pi abhūtam-eva. Samappito ti patiṭṭhito.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne kodhano bhikkhu anāgāmiphale patiṭṭhahi, aññe bahū sotāpattiphalādīni pāpuṇiṁsu.

Tadā kalāburājā devadatto ahosi, senāpati sāriputto, khantivādī tāpaso pana aham-eva ahosinti.

Khantivādījātakavaṇṇanā tatiyā

JA 314: Lohakumbhijātakavaṇṇanā

Dujjīvitamajīvimhā ti idaṁ satthā jetavane viharanto kosalarājānaṁ ārabbha kathesi. Tadā kira kosalarājā rattibhāge catunnaṁ nerayikasattānaṁ saddaṁ suṇi. Eko du-kāram-eva bhaṇi, eko sa-kāraṁ, eko na-kāraṁ, eko so-kāramevā ti. Te kira atītabhave sāvatthiyaṁ yeva pāradārikā rājaputtā ahesuṁ. Te paresaṁ rakkhitago pitamātugāmesu aparajjhitvā cittakeḷiṁ kīḷantā bahuṁ pāpakammaṁ katvā maraṇacakkena chinnā sāvatthisāmante catūsu lohakumbhīsu nibbattā saṭṭhi vassasahassāni tattha paccitvā uggatā lohakumbhimukhavaṭṭiṁ disvā: “Kadā nu kho imamhā dukkhā muccissāmā” ti cattāro pi mahantena saddena anupaṭipāṭiyā viraviṁsu. Rājā tesaṁ saddaṁ sutvā maraṇabhayatajjito nisinnako va aruṇaṁ uṭṭhāpesi.

Aruṇuggamanavelāya brāhmaṇā āgantvā rājānaṁ sukhasayitaṁ pucchiṁsu. Rājā: “Kuto me ācariyā sukhasayitaṁ, ajjāhaṁ evarūpe [PTS 3.44] cattāro bhiṁsanakasadde suṇin”-ti. Brāhmaṇā hatthe vidhuniṁsu. “Kiṁ ācariyā” ti? “Sāhasikasaddā, mahārājā” ti. “Sapaṭikammā appaṭikammā” ti? “Kāmaṁ appaṭikammā, mayaṁ pana susikkhitā, mahārājā” ti. “Kiṁ katvā paṭibāhissathā” ti? “Mahārāja, paṭikammaṁ mahantaṁ na sakkā kātuṁ, mayaṁ pana sabbacatukkaṁ yaññaṁ yajitvā hāressāmā” ti. “Tena hi khippaṁ cattāro hatthī cattāro asse cattāro usabhe cattāro manusseti laṭukikasakuṇikā ādiṁ katvā cattāro cattāro pāṇe gahetvā sabbacatukkayaññaṁ yajitvā mama sotthibhāvaṁ karothā” ti. “Sādhu, mahārājā” ti sampaṭicchitvā yenattho, taṁ gahetvā yaññāvāṭaṁ paccupaṭṭhapesuṁ, bahupāṇe thūṇūpanīte katvā ṭhapesuṁ. “Bahuṁ macchamaṁsaṁ khādissāma, bahuṁ dhanaṁ labhissāmā” ti ussāhappattā hutvā: “Idaṁ laddhuṁ vaṭṭati, idaṁ laddhuṁ vaṭṭati, devā” ti aparāparaṁ caranti.

Mallikā devī rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Kiṁ nu kho, mahārāja, brāhmaṇā ativiya ussāhayantā vicarantī” ti pucchi. “Devi kiṁ tuyhiminā, tvaṁ attano yaseneva mattā pamattā, dukkhaṁ pana amhākam-eva na jānāsī” ti? “Kiṁ, mahārājā” ti. “Devi, ahaṁ evarūpaṁ nāma asotabbaṁ suṇiṁ, tato imesaṁ saddānaṁ sutattā: “Kiṁ bhavissatī” ti brāhmaṇe pucchiṁ, brāhmaṇā: “Tumhākaṁ mahārāja rajjassa vā bhogānaṁ vā jīvitassa vā antarāyo paññāyati, sabbacatukkena yaññaṁ yajitvā sotthibhāvaṁ karissāmā” ti vadiṁsu, te mayhaṁ vacanaṁ gahetvā yaññāvāṭaṁ katvā yena yenattho, tassa tassa kāraṇā āgacchantī” ti. “Kiṁ pana deva, imesaṁ saddānaṁ nipphattiṁ sadevake loke aggabrāhmaṇaṁ pucchitthā” ti? “Ko esa devi, sadevake loke aggabrāhmaṇo nāmā” ti? “Mahāgotamo sammāsambuddho” ti. “Devi, sammāsambuddho me na pucchito” ti? “Tena hi gantvā pucchathā” ti.

Rājā tassā vacanaṁ gahetvā bhuttapātarāso rathavaramāruyha jetavanaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā pucchi: “Ahaṁ, bhante, rattibhāge cattāro sadde sutvā brāhmaṇe pucchiṁ, te ‘sabbacatukkayaññaṁ [PTS 3.45] yajitvā sotthiṁ karissāmā’ ti vatvā yaññāvāṭe kammaṁ karonti, tesaṁ saddānaṁ sutattā mayhaṁ kiṁ bhavissatī” ti. “Na kiñci, mahārāja, nerayikasattā dukkhamanubhavantā evaṁ viraviṁsu, na ime saddā idāni tayā eva sutā, porāṇakarājūhi pi sutā yeva, te pi brāhmaṇe pucchitvā pasughātayaññaṁ kattukāmā hutvā paṇḍitānaṁ kathaṁ sutvā na kariṁsu, paṇḍitā tesaṁ saddānaṁ antaraṁ kathetvā mahājanaṁ vissajjāpetvā sotthimakaṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto aññatarasmiṁ kāsigāme brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto kāmesu ādīnavaṁ disvā kāme pahāya isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca uppādetvā jhānakīḷaṁ kīḷanto himavante ramaṇīye vanasaṇḍe vasati. Tadā bārāṇasirājā catunnaṁ nerayikānaṁ im-eva cattāro sadde sutvā bhītatasito imināva niyāmena brāhmaṇehi: “Tiṇṇaṁ antarāyānaṁ aññataro bhavissati, sabbacatukkayaññena taṁ vūpasamessāmā” ti vutte sampaṭicchi. Purohito brāhmaṇehi saddhiṁ yaññāvāṭaṁ paccupaṭṭhāpesi, mahājano thūṇūpanīto ahosi. Tadā bodhisatto mettābhāvanaṁ purecārikaṁ katvā dibbacakkhunā lokaṁ olokento imaṁ kāraṇaṁ disvā: “Ajja, mayā gantuṁ vaṭṭati, mahājanassa sotthi bhavissatī” ti iddhibalena vehāsaṁ uppatitvā bārāṇasirañño uyyāne otaritvā maṅgalasilāpaṭṭe kañcanarūpakaṁ viya nisīdi. Tadā purohitassa jeṭṭhantevāsiko ācariyaṁ upasaṅkamitvā: “Nanu, ācariya, amhākaṁ vedesu paraṁ māretvā sotthikaraṇaṁ nāma natthī” ti āha. Purohito: “Tvaṁ rājadhanaṁ rakkhasi, bahuṁ macchamaṁsaṁ khādissāma, dhanaṁ labhissāma, tuṇhī hohī” ti taṁ paṭibāhi.

So: “Nāhaṁ [PTS 3.46] ettha sahāyo bhavissāmī” ti nikkhamitvā rājuyyānaṁ gantvā bodhisattaṁ disvā vanditvā katapaṭisanthāro ekamantaṁ nisīdi. Bodhisatto: “Kiṁ, māṇava, rājā dhammena rajjaṁ kāretī” ti pucchi. “Bhante, rājā dhammena rajjaṁ kāreti, rattibhāge pana cattāro sadde sutvā brāhmaṇe pucchi. Brāhmaṇā ‘sabbacatukkayaññaṁ yajitvā sotthiṁ karissāmā”‘ ti vadiṁsu. Rājā pasughātakammaṁ katvā attano sotthiṁ kātukāmo mahājano thūṇūpanīto, “kiṁ nu kho, bhante, tumhādisānaṁ sīlavantānaṁ tesaṁ saddānaṁ nipphattiṁ vatvā mahājanaṁ maraṇamukhā mocetuṁ vaṭṭatī” ti. “Māṇava, rājā amhe na jānāti, mayam-pi taṁ na jānāma, imesaṁ pana saddānaṁ nipphattiṁ jānāma, sace rājā amhe upasaṅkamitvā puccheyya, rājānaṁ nikkaṅkhaṁ katvā kathessāmā” ti. “Tena hi, bhante, muhuttaṁ idheva hotha, ahaṁ rājānaṁ ānessāmī” ti. “Sādhu, māṇavā” ti. So gantvā rañño tamatthaṁ ārocetvā rājānaṁ ānesi.

Atha rājā bodhisattaṁ vanditvā ekamantaṁ nisinno pucchi: “Saccaṁ kira tumhe mayā sutasaddānaṁ nipphattiṁ jānāthā” ti? “Āma, mahārājā” ti. “Kathetha, bhante” ti. “Mahārāja, ete purimabhave paresaṁ rakkhitago pitesu dāresu cārittaṁ āpajjitvā bārāṇasisāmante catūsu lohakumbhīsu nibbattā pakkuthite khāralohodake pheṇuddehakaṁ paccamānā tiṁsa vassasahassāni adho gantvā kumbhitalaṁ āhacca uddhaṁ ārohantā tiṁsavassasahasseneva kālena kumbhimukhaṁ disvā bahi oloketvā cattāro janā catasso gāthā paripuṇṇaṁ katvā vattukāmā pi tathā kātuṁ asakkontā ekekam-eva akkharaṁ vatvā puna lohakumbhīsu yeva [PTS 3.47] nimuggā. Tesu du-kāraṁ vatvā nimuggasatto evaṁ vattukāmo ahosi:

53. ‘Dujjīvitamajīvimha, ye sante na dadamhase,
Vijjamānesu bhogesu, dīpaṁ nākamha attano’ ti.

Taṁ gāthaṁ paripuṇṇaṁ kātuṁ nāsakkhī” ti vatvā bodhisatto attano ñāṇena taṁ gāthaṁ paripuṇṇaṁ katvā kathesi. Sesāsu pi eseva nayo.

Tesu sa-kāraṁ vatvā vattukāmassa ayaṁ gāthā:

54. Saṭṭhi vassasahassāni, paripuṇṇāni sabbaso,
Niraye paccamānānaṁ, kadā anto bhavissatī ti.

Na-kāraṁ vatvā vattukāmassa ayaṁ gāthā:

55. Natthi anto kuto anto, na anto paṭidissati,
Tadā hi pakataṁ pāpaṁ, mama tuyhañca mārisā ti.

So-kāraṁ vatvā vattukāmassa ayaṁ gāthā:

56. Sohaṁ nūna ito gantvā, yoniṁ laddhāna mānusiṁ,
Vadaññū sīlasampanno, kāhāmi kusalaṁ bahun-ti.

Tattha dujjīvitan-ti tīṇi duccaritāni caranto dujjīvitaṁ lāmakajīvitaṁ jīvati nāma, so pi tadeva sandhāyāha: “Dujjīvitamajīvimhā” ti. Ye sante na dadamhase ti ye mayaṁ deyyadhamme ca paṭiggāhake ca saṁvijjamāne yeva na dānaṁ dadimha. Dīpaṁ nākamha attano ti attano patiṭṭhaṁ na karimha. Paripuṇṇānī ti anūnāni anadhikāni. Sabbaso ti sabbākārena. Paccamānānan-ti amhākaṁ imasmiṁ niraye paccamānānaṁ.

Natthi anto ti: “Amhākaṁ asukakāle nāma mokkho bhavissatī” ti evaṁ kālaparicchedo natthi. Kuto anto ti kena kāraṇena anto paññāyissati. Na anto ti antaṁ daṭṭhukāmānam-pi no dukkhassa anto na paṭidissati. Tadā hi pakatan-ti tasmiṁ kāle mārisā mama ca tuyhañca pakataṁ pāpaṁ pakaṭṭhaṁ kataṁ atibahum-eva kataṁ. “Tathā hi pakatan”-ti pi pāṭho, tena kāraṇena kataṁ, yenassa [PTS 3.48] anto daṭṭhuṁ na sakkā ti attho. Mārisā ti mayā sadisā, piyālapanametaṁ etesaṁ. Nūnā ti ekaṁsatthe nipāto, so ahaṁ ito gantvā yoniṁ mānusiṁ laddhāna vadaññū sīlasampanno hutvā ekaṁseneva bahuṁ kusalaṁ karissāmīti ayamettha attho.

Iti bodhisatto ekamekaṁ gāthaṁ vatvā: “Mahārāja, so nerayikasatto imaṁ gāthaṁ paripuṇṇaṁ katvā vattukāmo attano pāpassa mahantatāya tathā kathetuṁ nāsakkhi, iti so attano kammavipākaṁ anubhavanto viravi. Tumhākaṁ etassa saddassa savanapaccayā antarāyo nāma natthi, tumhe mā bhāyitthā” ti rājānaṁ saññāpesi. Rājā mahājanaṁ vissajjāpetvā suvaṇṇabheriṁ carāpetvā yaññāvāṭaṁ viddhaṁsāpesi. Bodhisatto mahājanassa sotthiṁ katvā katipāhaṁ vasitvā tattheva gantvā aparihīnajjhāno brahmaloke uppajji.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā purohitassa jeṭṭhantevāsikamāṇavo sāriputto ahosi, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Lohakumbhijātakavaṇṇanā catutthā

JA 315: Sabbamaṁsalābhajātakavaṇṇanā

Pharusā vata te vācā ti idaṁ satthā jetavane viharanto sāriputtattherena pītavirecanānaṁ dinnarasapiṇḍapātaṁ ārabbha kathesi. Tadā kira jetavane ekacce bhikkhū snehavirecanaṁ piviṁsu. Tesaṁ rasapiṇḍapātena attho hoti, gilānupaṭṭhākā: “Rasabhattaṁ āharissāmā” ti sāvatthiṁ pavisitvā odanikagharavīthiyaṁ piṇḍāya caritvā pi rasabhattaṁ alabhitvā nivattiṁsu. Thero divātaraṁ piṇḍāya pavisamāno te bhikkhū disvā: “Kiṁ, āvuso, atipageva nivattathā” ti pucchi. Te tamatthaṁ ārocesuṁ. Thero: “Tena hi ethā” ti te gahetvā [PTS 3.49] tam-eva vīthiṁ agamāsi, manussā pūretvā rasabhattaṁ adaṁsu. Gilānupaṭṭhākā rasabhattaṁ āharitvā gilānānaṁ adaṁsu, te paribhuñjiṁsu. Athekadivasaṁ dhammasabhāyaṁ bhikkhū kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, thero kira pītavirecanānaṁ upaṭṭhāke rasabhattaṁ alabhitvā nikkhamante gahetvā odanikagharavīthiyaṁ caritvā bahuṁ rasapiṇḍapātaṁ pesesī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāni sāriputto va maṁsaṁ labhi, pubbe pi muduvācā piyavacanā vattuṁ chekā paṇḍitā labhiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto seṭṭhiputto ahosi. Athekadivasaṁ eko migaluddako bahuṁ maṁsaṁ labhitvā yānakaṁ pūretvā: “Vikkiṇissāmī” ti nagaraṁ āgacchati. Tadā bārāṇasivāsikā cattāro seṭṭhiputtā nagarā nikkhamitvā ekasmiṁ maggasabhāgaṭṭhāne kiñci diṭṭhaṁ sutaṁ sallapantā nisīdiṁsu. Etesu eko seṭṭhiputto taṁ maṁsayānakaṁ disvā: “Etaṁ luddakaṁ maṁsakhaṇḍaṁ āharāpemī” ti āha. “Gaccha āharāpehī” ti. So taṁ upasaṅkamitvā: “Are, luddaka, dehi me maṁsakhaṇḍan”-ti āha. Luddako: “Mārisa, paraṁ kiñci yācantena nāma piyavacanena bhavitabbaṁ, tayā kathitavācāya anucchavikaṁ maṁsakhaṇḍaṁ labhissasī” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

57. Pharusā vata te vācā, maṁsaṁ yācanako asi,
Kilomasadisī vācā, kilomaṁ samma dammi te ti.

Tattha kilomasadisī ti pharusatāya kilomasadisī. Kilomaṁ samma dammi te ti handa gaṇha, idaṁ te vācāya sadisaṁ kilomaṁ dammīti nirasaṁ nimaṁsalohitaṁ kilomakakhaṇḍaṁ ukkhipitvā adāsi.

Atha naṁ aparo seṭṭhiputto: “Kinti vatvā yācasī” ti pucchi. “Are” ti vatvāti. So: “Aham-pi naṁ yācissāmī” ti vatvā gantvā [PTS 3.50] “jeṭṭhabhātika, maṁsakhaṇḍaṁ me dehī” ti āha. Itaro: “Tava vacanasssa anucchavikaṁ maṁsakhaṇḍaṁ labhissasī” ti vatvā dutiyaṁ gāthamāha.

58. Aṅgametaṁ manussānaṁ, bhātā loke pavuccati,
Aṅgassa sadisī vācā, aṅgaṁ samma dadāmi te ti.

Tassattho: imasmiṁ loke manussānaṁ aṅgasadisattā aṅgametaṁ yadidaṁ bhātā bhaginīti, tasmā tavesā aṅgasadisī vācāti etissā anucchavikaṁ aṅgam-eva dadāmi teti. Evañca pana vatvā aṅgamaṁsaṁ ukkhipitvā adāsi.

Tam-pi aparo seṭṭhiputto: “Kinti vatvā yācasī” ti pucchi. “Bhātikā” ti vatvāti. So: “Aham-pi naṁ yācissāmī” ti vatvā gantvā: “Tāta, maṁsakhaṇḍaṁ me dehī” ti āha. Luddako tava vacanānūrūpaṁ lacchasī” ti vatvā tatiyaṁ gāthamāha.

59. Tātāti putto vadamāno, kampeti hadayaṁ pitu,
Hadayassa sadisī vācā, hadayaṁ samma dammi te ti.

Evañca pana vatvā hadayamaṁsena saddhiṁ madhuramaṁsaṁ ukkhipitvā adāsi.

Taṁ catuttho seṭṭhiputto: “Kinti vatvā yācasī” ti pucchi. So: “Tātā” ti vatvāti. So: “Aham-pi yācissāmī” ti vatvā gantvā: “Sahāya maṁsakhaṇḍaṁ me dehī” ti āha. Luddako: “Tava vacanānurūpaṁ lacchasī” ti vatvā catutthaṁ gāthamāha.

60. Yassa gāme sakhā natthi, yathāraññaṁ tatheva taṁ,
Sabbassa sadisī vācā, sabbaṁ samma dadāmi te ti.

Tassattho: yassa purisassa gāme sukhadukkhesu saha ayanato sahāyasaṅkhāto sakhā natthi, tassa taṁ ṭhānaṁ yathā amanussaṁ araññaṁ tatheva hoti, iti ayaṁ tava vācā sabbassa sadisī, sabbena attano santakena vibhavena sadisī, tasmā sabbam-eva imaṁ mama santakaṁ maṁsayānakaṁ dadāmi teti.

Evañca pana vatvā: “Ehi, samma, sabbam-eva idaṁ maṁsayānakaṁ tava gehaṁ āharissāmī” ti āha. Seṭṭhiputto tena yānakaṁ [PTS 3.51] pājāpento attano gharaṁ gantvā maṁsaṁ otārāpetvā luddakassa sakkārasammānaṁ katvā puttadārampissa pakkosāpetvā luddakammato apanetvā attano kuṭumbamajjhe vasāpento tena saddhiṁ abhejjasahāyo hutvā yāvajīvaṁ samaggavāsaṁ vasi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā luddako sāriputto ahosi, sabbamaṁsalābhī seṭṭhiputto pana aham-eva ahosin”-ti.

Sabbamaṁsalābhajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 316: Sasapaṇḍitajātakavaṇṇanā

Satta me rohitā macchā ti idaṁ satthā jetavane viharanto sabbaparikkhāradānaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṁ kira eko kuṭumbiko buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa sabbaparikkhāradānaṁ sajjetvā gharadvāre maṇḍapaṁ kāretvā buddhappamukhaṁ bhikkhusaṅghaṁ nimantetvā susajjitamaṇḍape paññattavarāsane nisīdāpetvā nānaggarasaṁ paṇītadānaṁ datvā puna svātanāyāti sattāhaṁ nimantetvā sattame divase buddhappamukhānaṁ pañcannaṁ bhikkhusatānaṁ sabbaparikkhāre adāsi. Satthā bhattakiccāvasāne anumodanaṁ karonto: “Upāsaka, tayā pītisomanassaṁ kātuṁ vaṭṭati, idañhi dānaṁ nāma porāṇakapaṇḍitānaṁ vaṁso, porāṇakapaṇḍitā hi sampattayācakānaṁ jīvitaṁ pariccajitvā attano maṁsam-pi adaṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sasayoniyaṁ nibbattitvā araññe vasi. Tassa pana araññassa ekato pabbatapādo ekato nadī ekato paccantagāmako ahosi. Aparepissa tayo sahāyā ahesuṁ makkaṭo ca siṅgālo ca uddo cāti. Te cattāro pi paṇḍitā ekato va vasantā attano attano [PTS 3.52] gocaraṭṭhāne gocaraṁ gahetvā sāyanhasamaye ekato sannipatanti. Sasapaṇḍito: “Dānaṁ dātabbaṁ, sīlaṁ rakkhitabbaṁ, uposathakammaṁ kātabban”-ti tiṇṇaṁ janānaṁ ovādavasena dhammaṁ deseti. Te tassa ovādaṁ sampaṭicchitvā attano attano nivāsagumbaṁ pavisitvā vasanti. Evaṁ kāle gacchante ekadivasaṁ bodhisatto ākāsaṁ oloketvā candaṁ disvā: “Sve uposathadivaso” ti ñatvā itare tayo āha: “Sve uposatho, tumhe pi tayo janā sīlaṁ samādiyitvā uposathikā hotha, sīle patiṭṭhāya dinnadānaṁ mahapphalaṁ hoti, tasmā yācake sampatte tumhehi khāditabbāhārato dānaṁ datvā khādeyyāthā” ti. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā attano attano vasanaṭṭhānesu vasiṁsu.

Punadivase tesu uddo pātova: “Gocaraṁ pariyesissāmī” ti nikkhamitvā gaṅgātīraṁ gato. Atheko bālisiko satta rohitamacche uddharitvā valliyā āvuṇitvā netvā gaṅgātīre vālukaṁ viyūhitvā vālikāya paṭicchādetvā puna macche gaṇhanto adhogaṅgaṁ gacchi. Uddo macchagandhaṁ ghāyitvā vālukaṁ viyūhitvā macche disvā nīharitvā: “Atthi nu kho etesaṁ sāmiko” ti tikkhattuṁ ghosetvā sāmikaṁ apassanto vallikoṭiṁ ḍaṁsitvā netvā attano vasanagumbe ṭhapetvā: “Velāyam-eva khādissāmī” ti attano sīlaṁ āvajjento nipajji. Siṅgālo pi vasanaṭṭhānato nikkhamitvā gocaraṁ pariyesanto ekassa khettagopakassa kuṭiyaṁ dve maṁsasūlāni ekaṁ godhaṁ ekañca dadhivārakaṁ disvā: “Atthi nu kho etesaṁ sāmiko” ti tikkhattuṁ ghosetvā sāmikaṁ adisvā dadhivārakassa uggahaṇarajjukaṁ gīvāya pavesetvā dve maṁsasūle ca godhañca mukhena ḍaṁsitvā netvā attano vasanagumbe ṭhapetvā: “Velāyam-eva khādissāmī” ti attano sīlaṁ [PTS 3.53] āvajjento nipajji. Makkaṭo pi vasanaṭṭhānato nikkhamitvā vanasaṇḍaṁ pavisitvā ambapiṇḍaṁ āharitvā attano vasanagumbe ṭhapetvā: “Velāyam-eva khādissāmī” ti attano sīlaṁ āvajjento nipajji.

Bodhisatto pana: “Velāyam-eva vasanaṭṭhānato nikkhamitvā dabbatiṇāni khādissāmī” ti attano vasanagumbe yeva nipanno cintesi: “Mama santikaṁ āgatānaṁ yācakānaṁ tiṇāni dātuṁ na sakkā, tilataṇḍulādayo pi mayhaṁ natthi, sace me santikaṁ yācako āgacchissati, attano sarīramaṁsaṁ dassāmī” ti. Tassa sīlatejena sakkassa paṇḍukambalasilāsanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. So āvajjamāno idaṁ kāraṇaṁ disvā: “Sasarājānaṁ vīmaṁsissāmī” ti paṭhamaṁ uddassa vasanaṭṭhānaṁ gantvā brāhmaṇavesena aṭṭhāsi. “Brāhmaṇa, kimatthaṁ ṭhitosī” ti vutte paṇḍita sace kiñci āhāraṁ labheyyaṁ, uposathiko hutvā vaseyyanti. So: “Sādhu dassāmi te āhāran”-ti tena saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

61. Satta me rohitā macchā, udakā thalamubbhatā,
Idaṁ brāhmaṇa me atthi, etaṁ bhutvā vane vasā ti.

Tattha thalamubbhatā ti udakato thale ṭhapitā, kevaṭṭena vā uddhaṭā. Etaṁ bhutvā ti etaṁ mama santakaṁ macchāhāraṁ pacitvā bhuñjitvā samaṇadhammaṁ karonto ramaṇīye rukkhamūle nisinno imasmiṁ vane vasāti.

Brāhmaṇo: “Pageva tāva hotu, pacchā jānissāmī” ti siṅgālassa santikaṁ gato. Tenāpi: “Kimatthaṁ ṭhitosī” ti vutto tathevāha. Siṅgālo: “Sādhu dassāmī” ti tena saddhiṁ sallapanto dutiyaṁ gāthamāha.

62. Dussa [PTS 3.54] me khettapālassa, rattibhattaṁ apābhataṁ,
Maṁsasūlā ca dve godhā, ekañca dadhivārakaṁ,
Idaṁ brāhmaṇa me atthi, etaṁ bhutvā vane vasā ti.

Tattha dussa me ti yo esa mama avidūre khettapālo vasati, dussa amussā ti attho. Apābhatan-ti ābhataṁ ānītaṁ. Maṁsasūlā ca dve godhā ti aṅgārapakkāni dve maṁsasūlāni ca ekā ca godhā. Dadhivārakan-ti dadhivārako. Idan-ti idaṁ ettakaṁ mama atthi, etaṁ sabbam-pi yathābhirucitena pākena pacitvā paribhuñjitvā uposathiko hutvā ramaṇīye rukkhamūle nisīditvā samaṇadhammaṁ karonto imasmiṁ vanasaṇḍe vasā ti attho.

Brāhmaṇo: “Pageva tāva hotu, pacchā jānissāmī” ti makkaṭassa santikaṁ gato. Tenāpi: “Kimatthaṁ ṭhitosī” ti vutto tathevāha. Makkaṭo: “Sādhu dassāmī” ti tena saddhiṁ sallapanto tatiyaṁ gāthamāha.

63. Ambapakkaṁ dakaṁ sītaṁ, sītacchāyā manoramā,
Idaṁ brāhmaṇa me atthi, etaṁ bhutvā vane vasā ti.

Tattha ambapakkan-ti madhuraambaphalaṁ. Dakaṁ sītan-ti gaṅgāya udakaṁ sītalaṁ. Etaṁ bhutvā vane vasā ti brāhmaṇa etaṁ ambapakkaṁ paribhuñjitvā sītalaṁ udakaṁ pivitvā yathābhirucite ramaṇīye rukkhamūle nisinno samaṇadhammaṁ karonto imasmiṁ vanasaṇḍe vasāti.

Brāhmaṇo: “Pageva tāva hotu, pacchā jānissāmī” ti sasapaṇḍitassa santikaṁ gato. Tenāpi: “Kimatthaṁ ṭhitosī” ti vutto tathevāha. Taṁ sutvā bodhisatto somanassappatto: “Brāhmaṇa, suṭṭhu te kataṁ āhāratthāya mama santikaṁ āgacchantena, ajjāhaṁ adinnapubbaṁ dānaṁ dassāmi. Tvaṁ pana sīlavā pāṇātipātaṁ na karissasi, gaccha, brāhmaṇa, nānādārūni saṅkaḍḍhitvā aṅgāre katvā mayhaṁ ārocehi, ahaṁ attānaṁ [PTS 3.55] pariccajitvā aṅgāramajjhe patissāmi. Mama sarīre pakke tvaṁ maṁsaṁ khāditvā samaṇadhammaṁ kareyyāsī” ti tena saddhiṁ sallapanto catutthaṁ gāthamāha.

64. Na sasassa tilā atthi, na muggā na pi taṇḍulā,
Iminā agginā pakkaṁ, mamaṁ bhutvā vane vasā ti.

Tattha mamaṁ bhutvā ti yaṁ taṁ ahaṁ aggiṁ karohīti vadāmi, iminā agginā pakkaṁ maṁ bhuñjitvā imasmiṁ vane vasa, ekassa sasassa sarīraṁ nāma ekassa purisassa yāpanamattaṁ hotīti.

Sakko tassa vacanaṁ sutvā attano ānubhāvena ekaṁ aṅgārarāsiṁ māpetvā bodhisattassa ārocesi. So dabbatiṇasayanato uṭṭhāya tattha gantvā: “Sace me lomantaresu pāṇakā atthi, te mā mariṁsū” ti tikkhattuṁ sarīraṁ vidhunitvā sakalasarīraṁ dānamukhe ṭhapetvā laṅghitvā padumasare rājahaṁso viya pamuditacitto aṅgārarāsimhi pati. So pana aggi bodhisattassa sarīre lomakūpamattam-pi uṇhaṁ kātuṁ nāsakkhi, himagabbhaṁ paviṭṭho viya ahosi. Atha sakkaṁ āmantetvā: “Brāhmaṇa, tayā kato aggi atisītalo, mama sarīre lomakūpamattam-pi uṇhaṁ kātuṁ na sakkoti, kiṁ nāmetan”-ti āha. “Sasapaṇḍita, nāhaṁ brāhmaṇo, sakkohamasmi, tava vīmaṁsanatthāya āgatomhī” ti. “Sakka, tvaṁ tāva tiṭṭha, sakalo pi ce lokasannivāso maṁ dānena vīmaṁseyya, neva me adātukāmataṁ passeyyā” ti bodhisatto sīhanādaṁ nadi. Atha naṁ sakko: “Sasapaṇḍita, tava guṇo sakalakappaṁ pākaṭo hotū” ti pabbataṁ pīḷetvā pabbatarasaṁ ādāya candamaṇḍale sasalakkhaṇaṁ likhitvā bodhisattaṁ ānetvā tasmiṁ vanasaṇḍe tasmiṁ yeva vanagumbe taruṇadabbatiṇapiṭṭhe nipajjāpetvā attano vasanaṭṭhānam-eva [PTS 3.56] gato. Te pi cattāro paṇḍitā samaggā sammodamānā sīlaṁ pūretvā dānaṁ datvā uposathakammaṁ katvā yathākammaṁ gatā.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne sabbaparikkhāradānadāyako gahapati sotāpattiphale patiṭṭhahi.

Tadā uddo ānando ahosi, siṅgālo moggallāno, makkaṭo sāriputto, sakko anuruddho, sasapaṇḍito pana aham-eva ahosinti.

Sasapaṇḍitajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 317: Matarodanajātakavaṇṇanā

Mataṁ mataṁ eva rodathā ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ sāvatthivāsiṁ kuṭumbikaṁ ārabbha kathesi. Tassa kira bhātā kālamakāsi. So tassa kālakiriyāya sokābhibhūto na nhāyati na bhuñjati na vilimpati, pāto va susānaṁ gantvā sokasamappito rodati. Satthā paccūsasamaye lokaṁ olokento tassa sotāpattiphalūpanissayaṁ disvā: “Imassa atītakāraṇaṁ āharitvā sokaṁ vūpasametvā sotāpattiphalaṁ dātuṁ ṭhapetvā maṁ añño koci samattho natthi, imassa mayā avassayena bhavituṁ vaṭṭatī” ti punadivase pacchābhattaṁ piṇḍapātapaṭikkanto pacchāsamaṇaṁ ādāya tassa gharadvāraṁ gantvā: “Satthā āgato” ti sutvā āsanaṁ paññapetvā: “Pavesethā” ti kuṭumbikena vutto pavisitvā paññatte āsane nisīdi. Kuṭumbiko pi āgantvā satthāraṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Atha naṁ satthā: “Kiṁ kuṭumbika cintesī” ti āha. “Āma, bhante, mama bhātu matakālato paṭṭhāya cintemī” ti. “Āvuso, sabbe saṅkhārā aniccā, bhijjitabbayuttakaṁ bhijjati, na tattha cintetabbaṁ, porāṇakapaṇḍitā pi bhātari mate pi ‘bhijjitabbayuttakaṁ bhijjatī’ ti na cintayiṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto asītikoṭivibhave seṭṭhikule nibbatti, tassa vayappattassa mātāpitaro kālamakaṁsu. Tesu kālakatesu bodhisattassa bhātā kuṭumbaṁ vicāreti, bodhisatto taṁ nissāya [PTS 3.57] jīvati. So aparabhāge tathārūpena byādhinā kālamakāsi. Ñātimittā suhajjā sannipatitvā bāhā paggayha kandanti rodanti, eko pi sakabhāvena saṇṭhātuṁ nāsakkhi, bodhisatto pana neva kandati na rodati. Manussā: “Passatha bho, imassa bhātari mate mukhasaṅkocanamattam-pi natthi, ativiya thaddhahadayo, ‘dve pi koṭṭhāse aham-eva paribhuñjissāmī’ ti bhātu maraṇaṁ icchati maññe” ti bodhisattaṁ garahiṁsu. Ñātakā pi naṁ: “Tvaṁ bhātari mate na rodasī” ti garahiṁsu yeva. So tesaṁ kathaṁ sutvā: “Tumhe attano andhabālabhāvena aṭṭha lokadhamme ajānantā ‘mama bhātā mato’ ti rodatha, aham-pi marissāmi, tumhe pi marissatha, attānam-pi ‘mayam-pi marissāmā’ ti kasmā na rodatha. Sabbe saṅkhārā aniccā hutvā nirujjhanti, teneva sabhāvena saṇṭhātuṁ samattho ekasaṅkhāro pi natthi. Tumhe andhabālā aññāṇatāya aṭṭha lokadhamme ajānitvā rodatha, ahaṁ kimatthaṁ rodissāmī” ti vatvā imā gāthā abhāsi:

65. Mataṁ mataṁ eva rodatha, na hi taṁ rodatha yo marissati,
Sabbe pi sarīradhārino, anupubbena jahanti jīvitaṁ.

66. Devamanussā catuppadā, pakkhigaṇā uragā ca bhogino,
Samhi sarīre anissarā, ramamānāva jahanti jīvitaṁ.

67. Evaṁ calitaṁ asaṇṭhitaṁ, sukhadukkhaṁ manujesvapekkhiya,
Kanditaruditaṁ niratthakaṁ, kiṁ vo sokagaṇābhikīrare.

68. Dhuttā ca soṇḍā akatā, bālā sūrā ayogino,
Dhīraṁ maññanti bāloti, ye dhammassa akovidā ti.

Tattha [PTS 3.58] mataṁ mataṁ evā ti mataṁ mataṁ yeva. Anupubbenā ti attano attano maraṇavāre sampatte paṭipāṭiyā jahanti jīvitaṁ, na ekato va sabbe maranti, yadi evaṁ mareyyuṁ, lokappavatti ucchijjeyya. Bhogino ti mahantena sarīrabhogena samannāgatā. Ramamānāvā ti tattha tattha nibbattā sabbe pi ete devādayo sattā attano attano nibbattaṭṭhāne abhiramamānāva anukkaṇṭhitāva jīvitaṁ jahanti. Evaṁ calitan-ti evaṁ tīsu bhavesu niccalabhāvassa ca saṇṭhitabhāvassa ca abhāvā calitaṁ asaṇṭhitaṁ. Kiṁ vo sokagaṇābhikīrare ti kiṁkāraṇā tumhe sokarāsī abhikiranti ajjhottharanti.

Dhuttā ca soṇḍā akatā ti itthidhuttā surādhuttā akkhadhuttā ca surāsoṇḍādayo soṇḍā ca akatabuddhino asikkhitakā ca. Bālā ti bālyena samannāgatā aviddasuno. Sūrā ayogino ti ayonisomanasikārena sūrā, yogesu ayuttatāya ayogino. “Ayodhino” ti pi pāṭho, kilesamārena saddhiṁ yujjhituṁ asamatthā ti attho. Dhīraṁ maññanti bāloti, ye dhammassa akovidā ti ye evarūpā dhuttādayo aṭṭhavidhassa lokadhammassa akovidā, te appamattake pi dukkhadhamme uppanne attanā kandamānā rodamānā aṭṭha lokadhamme kathato jānitvā ñātimaraṇādīsu akandantaṁ arodantaṁ mādisaṁ dhīraṁ paṇḍitaṁ: “Bālo ayaṁ na rodatī” ti maññantīti.

Evaṁ bodhisatto tesaṁ dhammaṁ desetvā sabbe pi te nissoke akāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne kuṭumbiko sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā mahājanasssa dhammaṁ desetvā nissokabhāvakarapaṇḍito pana aham-eva ahosinti.

Matarodanajātakavaṇṇanā sattamā

JA 318: Kaṇaverajātakavaṇṇanā

Yaṁ taṁ vasanta samaye ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Vatthu indriyajātake (JA. 423) āvi bhavissati. Satthā pana taṁ bhikkhuṁ: “Pubbe tvaṁ bhikkhu etaṁ nissāya asinā sīsacchedaṁ paṭilabhī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 3.59] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsigāmake ekassa gahapatikassa ghare coranakkhattena jāto vayappatto corakammaṁ katvā jīvikaṁ kappento loke pākaṭo ahosi sūro nāgabalo, koci naṁ gaṇhituṁ nāsakkhi. So ekadivasaṁ ekasmiṁ seṭṭhighare sandhiṁ chinditvā bahuṁ dhanaṁ avahari. Nāgarā rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Deva, eko mahācoro nagaraṁ vilumpati, taṁ gaṇhāpethā” ti vadiṁsu. Rājā tassa gahaṇatthāya nagaraguttikaṁ āṇāpesi. So rattibhāge tattha tattha vaggabandhanena manusse ṭhapetvā taṁ sahoḍḍhaṁ gāhāpetvā rañño ārocesi. Rājā: “Sīsamassa chindā” ti nagaraguttikaññeva āṇāpesi. Nagaraguttiko taṁ pacchābāhaṁ gāḷhabandhanaṁ bandhāpetvā gīvāyassa rattakaṇavīramālaṁ laggetvā sīse iṭṭhakacuṇṇaṁ okiritvā catukke catukke kasāhi tāḷāpento kharassarena paṇavena āghātanaṁ neti. “Imasmiṁ kira nagare vilopakārako coro gahito” ti sakalanagaraṁ saṅkhubhi.

Tadā ca bārāṇasiyaṁ sahassaṁ gaṇhantī sāmā nāma gaṇikā hoti rājavallabhā pañcasatavaṇṇadāsīparivārā. Sā pāsādatale vātapānaṁ vivaritvā ṭhitā taṁ nīyamānaṁ passi. So pana abhirūpo pāsādiko ativiya sobhaggappatto devavaṇṇo sabbesaṁ matthakamatthakena paññāyati. Sāmā taṁ disvā paṭibaddhacittā hutvā: “Kena nu kho upāyenāhaṁ imaṁ purisaṁ attano sāmikaṁ kareyyan”-ti cintayantī: “Attheko upāyo” ti attano atthacarikāya ekissā hatthe nagaraguttikassa sahassaṁ pesesi: “Ayaṁ coro sāmāya bhātā, aññatra sāmāya añño etassa avassayo natthi, tumhe kira idaṁ sahassaṁ gahetvā etaṁ vissajjethā” ti [PTS 3.60]. Sā gantvā tathā akāsi. Nagaraguttiko: “Ayaṁ coro pākaṭo, na sakkā etaṁ vissajjetuṁ, aññaṁ pana manussaṁ labhitvā imaṁ paṭicchannayānake nisīdāpetvā pesetuṁ sakkā” ti āha. Sā gantvā tassā ārocesi.

Tadā paneko seṭṭhiputto sāmāya paṭibaddhacitto devasikaṁ sahassaṁ deti. So taṁ divasam-pi sūriyatthaṅgamanavelāya sahassaṁ gaṇhitvā taṁ gharaṁ agamāsi. Sāmā pi sahassabhaṇḍikaṁ gahetvā ūrūsu ṭhapetvā parodantī nisinnā hoti. “Kiṁ etan”-ti ca vuttā: “Sāmi, ayaṁ coro mama bhātā, ‘ahaṁ nīcakammaṁ karomī’ ti mayhaṁ santikaṁ na eti, nagaraguttikassa pahitaṁ ‘sahassaṁ labhamāno vissajjessāmi nan’-ti sāsanaṁ pesesi. Idāni imaṁ sahassaṁ ādāya nagaraguttikassa santikaṁ gacchantaṁ na labhāmī” ti āha. So tassā paṭibaddhacittatāya: “Ahaṁ gamissāmī” ti āha. “Tena hi tayā ābhatam-eva gahetvā gacchāhī” ti. So taṁ gahetvā nagaraguttikassa gehaṁ gañchi. So taṁ seṭṭhiputtaṁ paṭicchannaṭṭhāne ṭhapetvā coraṁ paṭicchannayānake nisīdāpetvā sāmāya pahiṇitvā: “Ayaṁ coro raṭṭhe pākaṭo, tamandhakāraṁ tāva hotu, atha naṁ manusssānaṁ paṭisallīnavelāya ghātāpessāmī” ti apadesaṁ katvā muhuttaṁ vītināmetvā manussesu paṭisallīnesu seṭṭhiputtaṁ mahantenārakkhena āghātanaṁ netvā asinā sīsaṁ chinditvā sarīraṁ sūle āropetvā nagaraṁ pāvisi.

Tato paṭṭhāya sāmā aññesaṁ hatthato kiñci na gaṇhāti, teneva saddhiṁ abhiramamānā vicarati. So cintesi: “Sace ayaṁ aññasmiṁ paṭibaddhacittā bhavissati, mam-pi mārāpetvā tena saddhiṁ abhiramissati, accantaṁ mittadubbhinī esā, mayā idha avasitvā khippaṁ palāyituṁ vaṭṭati, gacchanto ca pana tucchahattho [PTS 3.61] agantvā etissā ābharaṇabhaṇḍaṁ gahetvā gacchissāmī” ti cintetvā ekasmiṁ divase taṁ āha: “bhadde, mayaṁ pañjare pakkhittakukkuṭā viya niccaṁ ghare yeva homa, ekadivasaṁ uyyānakīḷaṁ karissāmā” ti. Sā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā khādanīyabhojanīyādiṁ sabbaṁ paṭiyādetvā sabbābharaṇapaṭimaṇḍitā tena saddhiṁ paṭicchannayāne nisīditvā uyyānaṁ agamāsi. So tattha tāya saddhiṁ kīḷanto: “Idāni mayhaṁ palāyituṁ vaṭṭatī” ti tāya saddhiṁ kilesaratiyā ramitukāmo viya ekaṁ kaṇavīragacchantaraṁ pavisitvā taṁ āliṅganto viya nippīḷetvā visaññaṁ katvā pātetvā sabbābharaṇāni omuñcitvā tassā yeva uttarāsaṅgena bandhitvā bhaṇḍikaṁ khandhe ṭhapetvā uyyānavatiṁ laṅghitvā pakkāmi.

Sā pi paṭiladdhasaññā uṭṭhāya paricārikānaṁ santikaṁ āgantvā: “Ayyaputto kahan”-ti pucchi. “Na jānāma, ayye” ti. “Maṁ matāti saññāya bhāyitvā palāto bhavissatī” ti anattamanā hutvā tato yeva gehaṁ gantvā: “Mama piyasāmikassa adiṭṭhakālato paṭṭhā yeva alaṅkatasayane na sayissāmī” ti bhūmiyaṁ nipajji. Tato paṭṭhāya manāpaṁ sāṭakaṁ na nivāseti, dve bhattāni na bhuñjati, gandhamālādīni na paṭisevati, “yena kenaci upāyena ayyaputtaṁ pariyesitvā pakkosāpessāmī” ti naṭe pakkosāpetvā sahassaṁ adāsi. “Kiṁ karoma, ayye” ti vutte: “Tumhākaṁ agamanaṭṭhānaṁ nāma natthi, tumhe gāmanigamarājadhāniyo carantā samajjaṁ katvā samajjamaṇḍale paṭhamam-eva imaṁ gītaṁ gāyeyyāthā” ti naṭe sikkhāpentī paṭhamaṁ gāthaṁ vatvā: “Tumhehi imasmiṁ gītake gīte sace ayyaputto tasmiṁ parisantare bhavissati, tumhehi saddhiṁ kathessati, athassa [PTS 3.62] mama arogabhāvaṁ kathetvā taṁ ādāya āgaccheyyātha, no ce āgacchati, sāsanaṁ peseyyāthā” ti paribbayaṁ datvā naṭe uyyojesi. Te bārāṇasito nikkhamitvā tattha tattha samajjaṁ karontā ekaṁ paccantagāmakaṁ agamiṁsu. So pi coro palāyitvā tattha vasati. Te tattha samajjaṁ karontā paṭhamam-eva imaṁ gītakaṁ gāyiṁsu:

69. Yaṁ taṁ vasantasamaye, kaṇaveresu bhāṇusu,
Sāmaṁ bāhāya pīḷesi, sā taṁ ārogyamabravī ti.

Tattha kaṇaveresū ti karavīresu. Bhāṇusū ti rattavaṇṇānaṁ pupphānaṁ pabhāya sampannesu. Sāman-ti evaṁnāmikaṁ. Pīḷesī ti kilesaratiyā ramitukāmo viya āliṅganto pīḷesi. Sā tan-ti sā sāmā arogā, tvaṁ pana: “Sā matā” ti saññāya bhīto palāyasi, sā attano ārogyaṁ abravi kathesi, ārocesī ti attho.

Coro taṁ sutvā naṭaṁ upasaṅkamitvā: “Tvaṁ ‘sāmā jīvatī’ ti vadasi, ahaṁ pana na saddahāmī” ti tena saddhiṁ sallapanto dutiyaṁ gāthamāha.

70. Ambho na kira saddheyyaṁ, yaṁ vāto pabbataṁ vahe,
Pabbatañce vahe vāto, sabbam-pi pathaviṁ vahe,
Yattha sāmā kālakatā, sā maṁ ārogyamabravī ti.

Tassattho: ambho naṭa, idaṁ kira na saddaheyyaṁ na saddahitabbaṁ. Yaṁ vāto tiṇapaṇṇāni viya pabbataṁ vaheyya, sace pi so pabbataṁ vaheyya, sabbam-pi pathaviṁ vaheyya, yathā cetaṁ asaddaheyyaṁ, tathā idanti. Yattha sāmā kālakatā ti yā nāma sāmā kālakatā, sā maṁ ārogyaṁ abravī ti kiṁkāraṇā saddaheyyaṁ. Matā nāma na kassaci sāsanaṁ pesentīti.

Tassa [PTS 3.63] vacanaṁ sutvā naṭo tatiyaṁ gāthamāha.

71. Na ceva sā kālakatā, na ca sā aññamicchati,
Ekabhattikinī sāmā, tam-eva abhikaṅkhatī ti.

Tattha tam-eva abhikaṅkhatī ti aññaṁ purisaṁ na icchati, taññeva kaṅkhati icchati patthetīti.

Taṁ sutvā coro: “Sā jīvatu vā mā vā, na tāya mayhaṁ attho” ti vatvā catutthaṁ gāthamāha.

72. Asanthutaṁ maṁ cirasanthutena, nimīni sāmā adhuvaṁ dhuvena,
Mayā pi sāmā nimineyya aññaṁ, ito ahaṁ dūrataraṁ gamissan-ti.

Tattha asanthutan-ti akatasaṁsaggaṁ. Cirasanthutenā ti cirakatasaṁsaggena. Nimīnī ti parivattesi. Adhuvaṁ dhuvenā ti maṁ adhuvaṁ tena dhuvasāmikena parivattetuṁ nagaraguttikassa sahassaṁ datvā maṁ gaṇhī ti attho. Mayā pi sāmā nimineyya aññan-ti sāmā mayā pi aññaṁ sāmikaṁ parivattetvā gaṇheyya. Ito ahaṁ dūrataraṁ gamissan-ti yattha na sakkā tassā sāsanaṁ vā pavattiṁ vā sotuṁ, tādisaṁ dūrataraṁ ṭhānaṁ gamissaṁ, tasmā mama ito aññattha gatabhāvaṁ tassā ārocethāti vatvā tesaṁ passantānaññeva gāḷhataraṁ nivāsetvā vegena palāyi.

Naṭā gantvā tena katakiriyaṁ tassā kathayiṁsu. Sā vippaṭisārinī hutvā attano pakatiyā eva vītināmesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi.

Tadā seṭṭhiputto ayaṁ bhikkhu ahosi, sāmā purāṇadutiyikā, coro pana aham-eva ahosinti.

Kaṇaverajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 319: Tittirajātakavaṇṇanā

Susukhaṁ [PTS 3.64] vata jīvāmī ti idaṁ satthā kosambiyaṁ nissāya badarikārāme viharanto rāhulattheraṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā tipallatthajātake (JA. 16) vitthāritam-eva. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, rāhulo sikkhākāmo kukkuccako ovādakkhamo” ti. Tassāyasmato guṇakathāya samuṭṭhāpitāya satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi rāhulo sikkhākāmo kukkuccako ovādakkhamoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilaṁ gantvā sabbasippāni uggaṇhitvā nikkhamma himavantapadese isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā jhānakīḷaṁ kīḷanto ramaṇīye vanasaṇḍe vasitvā loṇambilasevanatthāya aññataraṁ paccantagāmakaṁ agamāsi. Tattha naṁ manussā disvā pasannacittā aññatarasmiṁ araññe paṇṇasālaṁ kāretvā paccayehi upaṭṭhahantā vāsāpesuṁ. Tadā tasmiṁ gāmake eko sākuṇiko ekaṁ dīpakatittiraṁ gahetvā suṭṭhu sikkhāpetvā pañjare pakkhipitvā paṭijaggati. So taṁ araññaṁ netvā tassa saddena āgatāgate tittire gahetvā vikkiṇitvā jīvikaṁ kappesi. Tittiro: “Maṁ ekaṁ nissāya bahū mama ñātakā nassanti, mayhametaṁ pāpan”-ti nissaddo ahosi. So tassa nissaddabhāvaṁ ñatvā veḷupesikāya naṁ sīse paharati. Tittiro dukkhāturatāya saddaṁ karoti. Evaṁ so sākuṇiko taṁ nissāya tittire gahetvā jīvikaṁ kappesi.

Atha so tittiro cintesi: “Ime marantūti mayhaṁ cetanā natthi, paṭiccakammaṁ pana maṁ phusati, mayi saddaṁ akaronte ete nāgacchanti, karonte yeva āgacchanti, āgatāgate ayaṁ gahetvā jīvitakkhayaṁ pāpeti, atthi nu kho ettha mayhaṁ pāpaṁ, natthī” ti. So tato paṭṭhāya: “Ko nu kho me imaṁ kaṅkhaṁ [PTS 3.65] chindeyyā” ti tathārūpaṁ paṇḍitaṁ upadhārento carati. Athekadivasaṁ so sākuṇiko bahū tittire gahetvā pacchiṁ pūretvā: “Pānīyaṁ pivissāmī” ti bodhisattassa assamaṁ gantvā taṁ pañjaraṁ bodhisattassa santike ṭhapetvā pānīyaṁ pivitvā vālukātale nipanno niddaṁ okkami. Tittiro tassa niddokkantabhāvaṁ ñatvā: “Mama kaṅkhaṁ imaṁ tāpasaṁ pucchissāmi, jānanto me kathessatī” ti pañjare nisinno yeva taṁ pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

73. Susukhaṁ vata jīvāmi, labhāmi ceva bhuñjituṁ,
Paripanthe ca tiṭṭhāmi, kā nu bhante gatī mamā ti.

Tattha susukhaṁ vata jīvāmī ti ahaṁ, bhante, imaṁ sākuṇikaṁ nissāya suṭṭhu sukhaṁ jīvāmi. Labhāmī ti yathārucitaṁ khādanīyaṁ bhojanīyaṁ bhuñjitum-pi labhāmi. Paripanthe ca tiṭṭhāmī ti apica kho yattha mama ñātakā mama saddena āgatāgatā vinassanti, tasmiṁ paripanthe tiṭṭhāmi. Kā nu, bhante, gatī mamā ti kā nu kho, bhante, mama gati, kā nipphatti bhavissatīti pucchi.

Tassa pañhaṁ vissajjento bodhisatto dutiyaṁ gāthamāha.

74. Mano ce te nappaṇamati, pakkhi pāpassa kammuno,
Abyāvaṭassa bhadrassa, na pāpamupalimpatī ti.

Tattha pāpassa kammuno ti yadi tava mano pāpakammassatthāya na paṇamati, pāpakaraṇe tanninno tappoṇo tappabbhāro na hoti. Abyāvaṭassā ti evaṁ sante pāpakammakaraṇatthāya abyāvaṭassa ussukkaṁ anāpannassa tava bhadrassa suddhasseva sato pāpaṁ na upalimpati na allīyatīti.

Taṁ sutvā tittiro tatiyaṁ gāthamāha.

75. Ñātako no nisinnoti, bahu āgacchate jano,
Paṭiccakammaṁ phusati, tasmiṁ me saṅkate mano ti.

Tassattho: bhante, sacāhaṁ saddaṁ na kareyyaṁ, ayaṁ tittirajano na āgaccheyya, mayi pana saddaṁ karonte: “Ñātako no nisinno” ti ayaṁ bahu jano āgacchati [PTS 3.66], taṁ āgatāgataṁ luddo gahetvā jīvitakkhayaṁ pāpento maṁ paṭicca nissāya etaṁ pāṇātipātakammaṁ phusati paṭilabhati vindati, tasmiṁ maṁ paṭicca kate pāpe mama nu kho etaṁ pāpanti evaṁ me mano saṅkate parisaṅkati kukkuccaṁ āpajjatīti.

Taṁ sutvā bodhisatto catutthaṁ gāthamāha.

76. Na paṭiccakammaṁ phusati, mano ce nappadussati,
Appossukkassa bhadrassa, na pāpamupalimpatī ti.

Tassattho: yadi tava pāpakiriyāya mano na padussati, tanninno tappono tappabbhāro na hoti, evaṁ sante luddena āyasmantaṁ paṭicca katam-pi pāpakammaṁ taṁ na phusati na allīyati, pāpakiriyāya hi appossukkassa nirālayassa bhadrassa parisuddhasseva sato tava pāṇātipātacetanāya abhāvā taṁ pāpaṁ na upalimpati, tava cittaṁ na allīyatīti.

Evaṁ mahāsatto tittiraṁ saññāpesi, so pi taṁ nissāya nikkukkucco ahosi. Luddo pabuddho bodhisattaṁ vanditvā pañjaraṁ ādāya pakkāmi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā tittiro rāhulo ahosi, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Tittirajātakavaṇṇanā navamā

JA 320: Succajajātakavaṇṇanā

Succajaṁ vata naccajī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kuṭumbikaṁ ārabbha kathesi. So kira: “Gāmake uddhāraṁ sādhessāmī” ti bhariyāya saddhiṁ tattha gantvā sādhetvā dhanaṁ āharitvā: “Pacchā nessāmī” ti ekasmiṁ kule ṭhapetvā puna sāvatthiṁ gacchanto antarāmagge ekaṁ pabbataṁ addasa. Atha naṁ bhariyā āha: “Sace, sāmi, ayaṁ pabbato suvaṇṇamayo bhaveyya, dadeyyāsi pana me kiñcī” ti. “Kāsi tvaṁ, na kiñci dassāmī” ti. Sā: “Yāva thaddhahadayo vatāyaṁ, pabbate suvaṇṇamaye jāte pi mayhaṁ kiñci na dassatī” ti anattamanā ahosi. Te jetavanasamīpaṁ āgantvā: “Pānīyaṁ pivissāmā” ti vihāraṁ pavisitvā pānīyaṁ piviṁsu. Satthā pi [PTS 3.67] paccūsakāle yeva tesaṁ sotāpattiphalassa upanissayaṁ disvā āgamanaṁ olokayamāno gandhakuṭipariveṇe nisīdi chabbaṇṇarasmiyo vissajjento. Te pi pānīyaṁ pivitvā āgantvā satthāraṁ vanditvā nisīdiṁsu. Satthā tehi saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā: “Kahaṁ gatātthā” ti pucchi. “Amhākaṁ gāmake uddhāraṁ sādhanatthāya, bhante” ti. “Kiṁ, upāsike tava sāmiko tuyhaṁ hitaṁ paṭikaṅkhati, upakāraṁ te karotī” ti. Bhante, ahaṁ imasmiṁ sasinehā, ayaṁ pana mayi nissineho, ajja mayā pabbataṁ disvā: “Sacāyaṁ pabbato suvaṇṇamayo assa, kiñci me dadeyyāsī” ti vutto: “Kāsi tvaṁ, na kiñci dassāmī” ti āha, evaṁ thaddhahadayo ayanti. “Upāsike, evaṁ nāmesa vadati, yadā pana tava guṇaṁ sarati, tadā sabbissariyaṁ te detī” ti vatvā: “Kathetha, bhante” ti tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa sabbakiccakārako amacco ahosi. Athekadivasaṁ rājā puttaṁ uparājānaṁ upaṭṭhānaṁ āgacchantaṁ disvā: “Ayaṁ mama antepure dubbheyyā” ti taṁ pakkosāpetvā: “Tāta, yāvāhaṁ jīvāmi, tāva nagare vasituṁ na lacchasi, aññattha vasitvā mamaccayena rajjaṁ kārehī” ti āha. So: “Sādhū” ti pitaraṁ vanditvā jeṭṭhabhariyāya saddhiṁ nagarā nikkhamitvā paccantaṁ gantvā araññaṁ pavisitvā paṇṇasālaṁ māpetvā vanamūlaphalāphalehi yāpento vasi. Aparabhāge rājā kālamakāsi. Uparājā nakkhattaṁ olokento tassa kālakatabhāvaṁ ñatvā bārāṇasiṁ āgacchanto antarāmagge ekaṁ pabbataṁ addasa. Atha naṁ bhariyā āha: “Sace, deva, ayaṁ pabbato suvaṇṇamayo assa, dadeyyāsi me kiñcī” ti. “Kāsi tvaṁ, na kiñci dassāmī” ti. Sā: “Ahaṁ imasmiṁ sinehaṁ chindituṁ asakkontī araññaṁ pāvisiṁ, ayañca evaṁ vadati, ativiya thaddhahadayo [PTS 3.68], rājā hutvā pi esa mayhaṁ kiṁ kalyāṇaṁ karissatī” ti anattamanā ahosi. So āgantvā rajje patiṭṭhito taṁ aggamahesiṭṭhāne ṭhapesi, idaṁ yasamattakam-eva adāsi. Uttari pana sakkārasammāno natthi, tassā atthibhāvam-pi na jānāti.

Bodhisatto: “Ayaṁ devī imassa rañño upakārikā dukkhaṁ agaṇetvā araññavāsaṁ vasi. Ayaṁ panetaṁ agaṇetvā aññāhi saddhiṁ abhiramanto vicarati, yathā esā sabbissariyaṁ labhati, tathā karissāmī” ti cintetvā ekadivasaṁ taṁ upasaṅkamitvā: “Mahādevi mayaṁ tumhākaṁ santikā piṇḍapātamattam-pi na labhāma, kasmā amhesu pamajjittha, ativiya thaddhahadayā atthā” ti āha. “Tāta, sacāhaṁ attanā labheyyaṁ, tuyham-pi dadeyyaṁ, alabhamānā pana kiṁ dassāmi, rājā pi mayhaṁ idāni kiṁ nāma dassati, so antarāmagge ‘imasmiṁ pabbate suvaṇṇamaye jāte mayhaṁ kiñci dassasī’ ti vutto ‘kāsi tvaṁ, na kiñci dassāmī’ ti āha, supariccajam-pi na pariccajī” ti. “Kiṁ pana rañño santike imaṁ kathaṁ kathetuṁ sakkhissathā” ti? “Sakkhissāmi, tātā” ti. “Tena hi ahaṁ rañño santike ṭhito pucchissāmi, tumhe katheyyāthā” ti. “Sādhu, tātā” ti. Bodhisatto deviyā rañño upaṭṭhānaṁ āgantvā ṭhitakāle āha: “Nanu, ayye, mayaṁ tumhākaṁ santikā kiñci na labhāmā” ti? “Tāta, ahaṁ labhamānā tuyhaṁ dadeyyaṁ, aham-eva kiñci na labhāmi, alabhamānā tuyhaṁ kiṁ dassāmi, rājā pi idāni mayhaṁ kiṁ nāma dassati, so araññato āgamanakāle ekaṁ pabbataṁ disvā ‘sacāyaṁ pabbato suvaṇṇamayo assa, kiñci me dadeyyāsī’ ti vutto ‘kāsi tvaṁ, na kiñci dassāmī’ ti vadati, supariccajam-pi na pariccajī” ti etamatthaṁ [PTS 3.69] dīpentī paṭhamaṁ gāthamāha.

77. Succajaṁ vata naccaji, vācāya adadaṁ giriṁ,
Kiñhi tassacajantassa, vācāya adada pabbatan-ti.

Tattha succajaṁ vatā ti sukhena cajituṁ sakkuṇeyyam-pi na caji. Adadan-ti vacanamattenā pi pabbataṁ adadamāno. Kiñhi tassacajantassā ti tassa nāmetassa mayā yācitassa na cajantassa kiñhi cajeyya. Vācāya adada pabbatan-ti sacāyaṁ mayā yācito mama vacanena suvaṇṇamayam-pi hontaṁ taṁ pabbataṁ vācāya adada, vacanamattena adassā ti attho.

Taṁ sutvā rājā dutiyaṁ gāthamāha.

78. Yañhi kayirā tañhi vade, yaṁ na kayirā na taṁ vade,
Akarontaṁ bhāsamānaṁ, parijānanti paṇḍitā ti.

Tassattho: yadeva hi paṇḍito puriso kāyena kareyya, taṁ vācāya vadeyya. Yaṁ na kayirā, na taṁ vadeyya, dātukāmo va dammīti vadeyya, na adātukāmoti adhippāyo. Kiṁkāraṇā? Yo hi: “Dassāmī” ti vatvā pi pacchā na dadāti, taṁ akarontaṁ kevalaṁ musā bhāsamānaṁ parijānanti paṇḍitā. Ayaṁ: “Dassāmī” ti vacanamattam-eva bhāsati, na pana deti, yañhi kho pana adinnam-pi vacanamatteneva dinnaṁ hoti, taṁ puretaram-eva laddhaṁ nāma bhavissatīti evaṁ tassa musāvādibhāvaṁ parijānanti paṇḍitā, bālā pana vacanamatteneva tussantīti.

Taṁ sutvā devī rañño añjaliṁ paggahetvā tatiyaṁ gāthamāha.

79. Rājaputta namo tyatthu, sacce dhamme ṭhito casi,
Yassa te byasanaṁ patto, saccasmiṁ ramate mano ti.

Tattha [PTS 3.70] sacce dhamme ti vacīsacce ca sabhāvadhamme ca. Byasanaṁ patto ti yassa tava raṭṭhā pabbājanīyasaṅkhātaṁ byasanaṁ patto pi mano saccasmiṁ yeva ramati.

Evaṁ rañño guṇakathaṁ kathayamānāya deviyā taṁ sutvā bodhisatto tassā guṇakathaṁ kathento catutthaṁ gāthamāha.

80. Yā daliddī daliddassa, aḍḍhā aḍḍhassa kittima,
Sā hissa paramā bhariyā, sahiraññassa itthiyo ti.

Tattha kittimā ti kittisampannā ti attho. Sā hissa paramā ti yā daliddassa sāmikassa daliddakāle sayam-pi daliddī hutvā taṁ na pariccajati. Aḍḍhassā ti aḍḍhakāle aḍḍhā hutvā sāmikam-eva anuvattati, samānasukhadukkhāva hoti, sā hi tassa paramā uttamā bhariyā nāma. Sahiraññassa pana issariye ṭhitassa itthiyo nāma honti yeva, anacchariyam-eva etanti.

Evañca pana vatvā bodhisatto: “Ayaṁ, mahārāja, tumhākaṁ dukkhitakāle araññe samānadukkhā hutvā vasi, imissā sammānaṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti deviyā guṇaṁ kathesi. Rājā tassa vacanena deviyā guṇaṁ saritvā: “Paṇḍita, tava kathāyāhaṁ deviyā guṇaṁ anussarin”-ti vatvā tassā sabbissariyamadāsi. “Tayāhaṁ deviyā guṇaṁ sarāpito” ti bodhisattassa pi mahantaṁ sakkāraṁ akāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ubho jayampatikā sotāpattiphale patiṭṭhahiṁsu.

Tadā bārāṇasirājā ayaṁ kuṭumbiko ahosi, devī ayaṁ upāsikā, paṇḍitāmacco pana aham-eva ahosinti.

Succajajātakavaṇṇanā dasamā.

Pucimandavaggo dutiyo.

3. Kuṭidūsakavaggo

JA 321: Kuṭidūsakajātakavaṇṇanā

Manussasseva [PTS 3.71] te sīsan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto mahākassapattherassa paṇṇasālajhāpakaṁ daharabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu pana rājagahe samuṭṭhitaṁ. Tadā kira thero rājagahaṁ nissāya araññakuṭiyaṁ viharati, tassa dve daharā upaṭṭhānaṁ karonti. Tesu eko therassa upakārako, eko dubbaco itarena kataṁ attanā katasadisaṁ karoti. Tena mukhodakādīsu upaṭṭhāpitesu therassa santikaṁ gantvā vanditvā: “Bhante, udakaṁ ṭhapitaṁ, mukhaṁ dhovathā” ti ādīni vadati. Tena kālasseva vuṭṭhāya therassa pariveṇe sammaṭṭhe therassa nikkhamanavelāya ito cito ca paharanto sakalapariveṇaṁ attanā sammaṭṭhaṁ viya karoti. Vattasampanno cintesi: “Ayaṁ dubbaco mayā kataṁ attanā katasadisaṁ karoti, etassa saṭhakammaṁ pākaṭaṁ karissāmī” ti.

Tasmiṁ antogāme bhutvā āgantvā niddāyanteva nhānodakaṁ tāpetvā piṭṭhikoṭṭhake ṭhapetvā aññaṁ aḍḍhanāḷimattaṁ udakaṁ uddhane ṭhapesi. Itaro pabujjhitvāva gantvā usumaṁ uṭṭhahantaṁ disvā: “Udakaṁ tāpetvā koṭṭhake ṭhapitaṁ bhavissatī” ti therasssa santikaṁ gantvā: “Bhante, nhānakoṭṭhake udakaṁ ṭhapitaṁ, nhāyathā” ti āha. Thero ‘nhāyissāmī” ti tena saddhiṁ yeva āgantvā koṭṭhake udakaṁ aditvā: “Kahaṁ udakan”-ti pucchi. So vegena aggisālaṁ gantvā tucchabhājane uḷuṅkaṁ otāresi, uḷuṅko tucchabhājanassa tale paṭihato: “Tatā” ti saddamakāsi. Tato paṭṭhāya tassa: “Uḷuṅkasaddako” tveva nāmaṁ jātaṁ.

Tasmiṁ khaṇe itaro piṭṭhikoṭṭhakato udakaṁ āharitvā: “Nhāyatha, bhante” ti āha. Thero nhatvā āvajjento uḷuṅkasaddakassa dubbacabhāvaṁ [PTS 3.72] ñatvā taṁ sāyaṁ therupaṭṭhānaṁ āgataṁ ovadi: “Āvuso, samaṇena nāma attanā katam-eva ‘kataṁ me’ ti vattuṁ vaṭṭati, aññathā sampajānamusāvādo hoti, ito paṭṭhāya evarūpaṁ mā akāsī” ti. So therassa kujjhitvā punadivase therena saddhiṁ piṇḍāya gāmaṁ na pāvisi. Thero itareneva saddhiṁ pāvisi. Uḷuṅkasaddako pi therassa upaṭṭhākakulaṁ gantvā: “Bhante, thero kahan”-ti vutte: “Aphāsukena vihāre yeva nisinno” ti vatvā: “Kiṁ, bhante, laddhuṁ vaṭṭatī” ti vutte: “Idañcidañca dethā” ti gahetvā attano rucitaṭṭhānaṁ gantvā bhuñjitvā vihāraṁ agamāsi.

Punadivase thero taṁ kulaṁ gantvā nisīdi. Manussehi: “Kiṁ, bhante, ayyassa aphāsukaṁ, hiyyo kirattha vihāre yeva nisinnā, asukadaharassa hatthe āhāraṁ pesayimha, paribhutto ayyenā” ti vutte thero tuṇhībhūto va bhattakiccaṁ katvā vihāraṁ gantvā sāyaṁ therupaṭṭhānakāle āgataṁ āmantetvā: “Āvuso, asukagāme nāma asukakule ‘therassa idañcidañca laddhuṁ vaṭṭatī’ ti viññāpetvā kira te bhuttan”-ti vatvā: “Viññatti nāma na vaṭṭati, mā puna evarūpaṁ anācāraṁ carā” ti āha. So ettakena there āghātaṁ bandhitvā: “Ayaṁ hiyyo pi udakamattaṁ nissāya mayā saddhiṁ kalahaṁ kari, idāni panassa upaṭṭhākānaṁ gehe mayā bhattamuṭṭhi bhuttāti asahanto puna kalahaṁ karoti, jānissāmissa kattabbayuttakan”-ti punadivase there piṇḍāya paviṭṭhe muggaraṁ gahetvā paribhogabhājanāni bhinditvā paṇṇasālaṁ jhāpetvā palāyi. So jīvamāno va manussapeto hutvā sussitvā kālaṁ katvā avīcimahāniraye nibbatti. So tena kato anācāro mahājanassa majjhe pākaṭo jāto.

Athekacce bhikkhū rājagahā sāvatthiṁ gantvā sabhāgaṭṭhāne pattacīvaraṁ paṭisāmetvā satthu santikaṁ gantvā vanditvā nisīdiṁsu. Satthā tehi saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā: “Kuto āgatatthā” ti pucchi. “Rājagahā, bhante” ti. “Ko tattha ovādadāyako ācariyo” ti. “Mahākassapatthero, bhante” ti. “Sukhaṁ, bhikkhave, kassapassā” ti. “Āma, bhante, therassa sukhaṁ, saddhivihāriko panassa ovāde dinne kujjhitvā therassa paṇṇasālaṁ jhāpetvā [PTS 3.73] palāyīti. Taṁ sutvā satthā: “Bhikkhave, kassapassa evarūpena bālena saddhiṁ caraṇato ekacariyāva seyyo” ti vatvā imaṁ dhammapade gāthamāha.

Carañce nādhigaccheyya, seyyaṁ sadisamattano,
Ekacariyaṁ daḷhaṁ kayirā, natthi bāle sahāyatā ti. (Dhp. 61).

Idañca pana vatvā puna te bhikkhū āmantetvā: “Na, bhikkhave, idāneva so kuṭidūsako, pubbe pi kuṭidūsako yeva, na ca idāneva ovādadāyakassa kujjhati, pubbe pi kujjhiyevā” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto siṅgilasakuṇayoniyaṁ nibbattitvā vayappatto attano manāpaṁ anovassakaṁ kulāvakaṁ katvā himavantapadese vasati. Atheko makkaṭo vassakāle acchinnadhāre deve vassante sītapīḷito dante khādanto bodhisattassa avidūre nisīdi. Bodhisatto taṁ tathā kilamantaṁ disvā tena saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

81. Manussasseva te sīsaṁ, hatthapādā ca vānara,
Atha kena nu vaṇṇena, agāraṁ te na vijjatī ti.

Tattha vaṇṇenā ti kāraṇena. Agāran-ti tava nivāsagehaṁ kena kāraṇena natthīti pucchi.

Taṁ sutvā vānaro dutiyaṁ gāthamāha.

82. Manussasseva me sīsaṁ, hatthapādā ca siṅgila,
Yāhu seṭṭhā manussesu, sā me paññā na vijjatī ti.

Tattha siṅgilā ti taṁ sakuṇaṁ nāmenālapati. Yāhu seṭṭhā manussesū ti yā manussesu seṭṭhāti kathenti, sā mama vicāraṇapaññā natthi. Sīsahatthapādakāyabalāni hi loke appamāṇaṁ, vicāraṇapaññāva seṭṭhā, sā mama natthi, tasmā me agāraṁ na vijjatīti.

Taṁ sutvā bodhisatto itaraṁ gāthādvayamāha.

83. Anavaṭṭhitacittassa, lahucittassa dubbhino,
Niccaṁ addhuvasīlassa, sukhabhāvo na vijjati.

84. So [PTS 3.74] karassu ānubhāvaṁ, vītivattassu sīliyaṁ,
Sītavātaparittāṇaṁ, karassu kuṭavaṁ kapī ti.

Tattha anavaṭṭhitacittassā ti appatiṭṭhitacittassa. Dubbhino ti mittadubbhissa. Addhuvasīlassā ti na sabbakālaṁ sīlarakkhakassa. So karassu ānubhāvan-ti so tvaṁ samma makkaṭa paññāya uppādanatthaṁ ānubhāvaṁ balaṁ upāyaṁ karohi. Vītivattassu sīliyan-ti attano dussīlabhāvasaṅkhātaṁ sīliyaṁ atikkamitvā sīlavā hoti. Kuṭavaṁ kapī ti sītavātassa parittāṇasamatthaṁ attano kuṭavaṁ kulāvakaṁ ekaṁ vasanāgārakaṁ karohīti.

Makkaṭo cintesi: “Ayaṁ tāva attano anovassakaṭṭhāne nisinnabhāvena maṁ paribhāsati, na nisīdāpessāmi naṁ imasmiṁ kulāvake” ti. Tato bodhisattaṁ gaṇhitukāmo pakkhandi, bodhisatto uppatitvā aññattha gato. Makkaṭo kulāvakaṁ viddhaṁsetvā cuṇṇavicuṇṇaṁ katvā pakkāmi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā makkaṭo kuṭijhāpako ahosi, siṅgilasakuṇo pana aham-eva ahosin”-ti.

Kuṭidūsakajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 322: Duddubhajātakavaṇṇanā

Duddubhāyati bhaddante ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññatitthiye ārabbha kathesi. Titthiyā kira jetavanassa samīpe tasmiṁ tasmiṁ ṭhāne kaṇṭakāpassaye seyyaṁ kappenti, pañcātapaṁ tapenti, nānappakāraṁ micchātapaṁ caranti. Atha sambahulā bhikkhū sāvatthiyaṁ piṇḍāya caritvā jetavanaṁ āgacchantā antarāmagge te disvā gantvā satthāraṁ upasaṅkamitvā: “Atthi nu kho, bhante, aññatitthiyānaṁ [PTS 3.75] vatasamādāne sāro” ti pucchiṁsu. Satthā: “Na, bhikkhave, tesaṁ vatasamādāne sāro vā viseso vā atthi, tañhi nighaṁsiyamānaṁ upaparikkhiyamānaṁ ukkārabhūmimaggasadisaṁ sasakassa duddubhasadisaṁ hotī” ti vatvā: “Duddubhasadisabhāvamassa mayaṁ na jānāma, kathetha no, bhante” ti tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sīhayoniyaṁ nibbattitvā vayappatto araññe paṭivasati. Tadā pana pacchimasamuddasamīpe beluvamissakatālavanaṁ hoti. Tatreko sasako beluvarukkhamūle ekassa tālagacchassa heṭṭhā vasati. So ekadivasaṁ gocaraṁ ādāya āgantvā tālapaṇṇassa heṭṭhā nipanno cintesi: “Sace ayaṁ pathavī saṁvaṭṭeyya, kahaṁ nu kho gamissāmī” ti. Tasmiṁ khaṇe ekaṁ beluvapakkaṁ tālapaṇṇassa upari pati. So tassa saddena: “Addhā pathavī saṁvaṭṭatī” ti uppatitvā pacchato anolokento va palāyi. Taṁ maraṇabhayabhītaṁ vegena palāyantaṁ añño sasako disvā pucchi: “Kiṁ bho, ativiya bhīto palāyasī” ti. “Mā pucchi, bho” ti. So: “Kiṁ bho, kiṁ bho” ti pacchato dhāvateva. Itaro nivattitvā anolokentova: “Ettha pathavī saṁvaṭṭatī” ti āha. So pi tassa pacchato palāyi. Evaṁ tamañño addasa, tamaññoti evaṁ sasakasahassaṁ ekato hutvā palāyi. Te eko pi migo disvā ekato hutvā palāyi. Eko sūkaro, eko gokaṇṇo, eko mahiṁso, eko gavayo, eko khaggo, eko byaggho, eko sīho, eko hatthī disvā: “Kimetan”-ti pucchitvā: “Ettha pathavī saṁvaṭṭatī” ti vutte [PTS 3.76] palāyi. Evaṁ anukkamena yojanamattaṁ tiracchānabalaṁ ahosi.

Tadā bodhisatto taṁ balaṁ palāyantaṁ disvā: “Kimetan”-ti pucchitvā: “Ettha pathavī saṁvaṭṭatī” ti sutvā cintesi: “Pathavīsaṁvaṭṭanaṁ nāma na kadāci atthi, addhā etesaṁ kiñci dussutaṁ bhavissati, mayi kho pana ussukkaṁ anāpajjante sabbe nassissanti, jīvitaṁ nesaṁ dassāmī” ti sīhavegena purato pabbatapādaṁ gantvā tikkhattuṁ sīhanādaṁ nadi. Te sīhabhayatajjitā nivattitvā piṇḍitā aṭṭhaṁsu. Sīho tesaṁ antaraṁ pavisitvā: “Kimatthaṁ palāyathā” ti pucchi. “Pathavī saṁvaṭṭatī” ti. “Kena saṁvaṭṭamānā diṭṭhā” ti? “Hatthī jānantī” ti. Hatthī pucchi. Te: “Mayaṁ na jānāma, sīhā jānantī” ti vadiṁsu, sīhāpi: “Mayaṁ na jānāma, byagghā jānantī” ti, byagghāpi: “Mayaṁ na jānāma, khaggā jānantī” ti, khaggāpi: “Gavayā jānantī” ti, gavayāpi: “Mahiṁsā jānantī” ti, mahiṁsāpi: “Gokaṇṇā jānantī” ti, gokaṇṇāpi: “Sūkarā jānantī” ti, sūkarāpi: “Migā jānantī” ti, migāpi: “Mayaṁ na jānāma, sasakā jānantī” ti, sasakesu pucchiyamānesu: “Ayaṁ kathetī” ti taṁ sasakaṁ dassesuṁ. Atha naṁ: “Evaṁ kira, samma, passasi pathavī saṁvaṭṭatī” ti pucchi. “Āma, sāmi mayā diṭṭhā” ti. “Kattha vasanto passasī” ti? “Pacchimasamuddasamīpe beluvamissakatālavane vasāmi. Ahañhi tattha beluvarukkhamūle tālagacche tālapaṇṇassa heṭṭhā nipanno cintesiṁ: “Sace pathavī saṁvaṭṭati, kahaṁ gamissāmī” ti, atha taṅkhaṇaññeva pathaviyā saṁvaṭṭanasaddaṁ sutvā palātomhī” ti.

Sīho cintesi: “Addhā tassa tālapaṇṇassa upari beluvapakkaṁ patitvā duddubhāyanasaddamakāsi, svāyaṁ taṁ saddaṁ sutvā ‘pathavī saṁvaṭṭatī’ ti saññaṁ uppādetvā palāyi, tathato [PTS 3.77] jānissāmī” ti. So taṁ sasakaṁ gahetvā mahājanaṁ assāsetvā: “Ahaṁ iminā diṭṭhaṭṭhāne pathaviyā saṁvaṭṭanabhāvaṁ vā asaṁvaṭṭanabhāvaṁ vā tathato jānitvā āgamissāmi, yāva mamāgamanā tumhe ettheva hothā” ti sasakaṁ piṭṭhiyaṁ āropetvā sīhavegena pakkhanditvā tālavane sasakaṁ otāretvā: “Ehi tayā diṭṭhaṭṭhānaṁ dassehī” ti āha. “Na visahāmi sāmī” ti. “Ehi mā bhāyī” ti. So beluvarukkhaṁ upasaṅkamituṁ asakkonto avidūre ṭhatvā: “Idaṁ sāmi duddubhāyanaṭṭhānan”-ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

85. Duddubhāyati bhaddante, yasmiṁ dese vasāmahaṁ,
Ahampetaṁ na jānāmi, kimetaṁ duddubhāyatī ti.

Tattha duddubhāyatī ti duddubhasaddaṁ karoti. Bhaddante ti bhaddaṁ tava atthu. Kimetan-ti yasmiṁ padese ahaṁ vasāmi, tattha duddubhāyati, aham-pi na jānāmi: “Kiṁ vā etaṁ duddubhāyati, kena vā kāraṇena duddubhāyati, kevalaṁ duddubhāyanasaddaṁ assosin”-ti.

Evaṁ vutte sīho beluvarukkhamūlaṁ gantvā tālapaṇṇassa heṭṭhā sasakena nipannaṭṭhānañceva tālapaṇṇamatthake patitaṁ beluvapakkañca disvā pathaviyā asaṁvaṭṭanabhāvaṁ tathato jānitvā sasakaṁ piṭṭhiyaṁ āropetvā sīhavegena khippaṁ migasaṅghānaṁ santikaṁ gantvā sabbaṁ pavattiṁ ārocetvā: “Tumhe mā bhāyathā” ti migagaṇaṁ assāsetvā vissajjesi. Sace hi tadā bodhisatto na bhaveyya, sabbe samuddaṁ pavisitvā nasseyyuṁ. Bodhisattaṁ pana nissāya sabbe jīvitaṁ labhiṁsūti.

86. Beluvaṁ patitaṁ sutvā, duddubhanti saso javi,
Sasassa vacanaṁ sutvā, santattā migavāhinī.

87. Appatvā padaviññāṇaṁ, paraghosānusārino,
Panādaparamā bālā, te honti parapattiyā.

88. Ye [PTS 3.78] ca sīlena sampannā, paññāyūpasame ratā,
Ārakā viratā dhīrā, na honti parapattiyā ti.

Imā tisso abhisambuddhagāthā.

Tattha beluvan-ti beluvapakkaṁ. Duddubhantī ti evaṁ saddaṁ kurumānaṁ. Santattā ti utrastā. Migavāhinī ti anekasahassasaṅkhā migasenā. Padaviññāṇan-ti viññāṇapadaṁ, sotaviññāṇakoṭṭhāsaṁ apāpuṇitvā ti attho. Te honti parapattiyā ti te paraghosānusārino tam-eva paraghosasaṅkhātaṁ panādaṁ: “Paraman”-ti maññamānā bālā andhaputhujjanā viññāṇapadassa appattatāya parapattiyāva honti, paresaṁ vacanaṁ saddahitvā yaṁ vā taṁ vā karonti.

Sīlenā ti ariyamaggena āgatasīlena samannāgatā. Paññāyūpasame ratā ti maggeneva āgatapaññāya kilesūpasame ratā, yathā vā sīlena, evaṁ paññāya pi sampannā, kilesūpasame ratāti pi attho. Ārakā viratā dhīrā ti pāpakiriyato ārakā viratā paṇḍitā. Na hontīti te evarūpā sotāpannā pāpato oratabhāvena kilesūpasame abhiratabhāvena ca ekavāraṁ maggañāṇena paṭividdhadhammā aññesaṁ kathentānam-pi na saddahanti na gaṇhanti. Kasmā? Attano paccakkhattāti. Tena vuttaṁ:

Assaddho akataññū ca, sandhicchedo ca yo naro,
Hatāvakāso vantāso, sa ve uttamaporiso ti. (Dhp. 97).

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sīho aham-eva ahosin”-ti.

Duddubhajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 323: Brahmadattajātakavaṇṇanā

Dvayaṁ yācanako ti idaṁ satthā āḷaviṁ nissāya aggāḷave cetiye viharanto kuṭikārasikkhāpadaṁ ārabbha kathesi. Vatthu pana heṭṭhā maṇikaṇṭhajātake (JA. 253) āgatam-eva. Idha pana satthā: “Saccaṁ kira tumhe, bhikkhave, yācanabahulā viññattibahulā viharathā” ti vatvā: “Āma, bhante” ti vutte te bhikkhū garahitvā: “Bhikkhave, porāṇakapaṇḍitā pathavissarena raññā pavāritā pi paṇṇacchattañca ekapaṭalikaṁ upāhanayugañca yācitukāmā hirottappabhedanabhayena mahājanamajjhe akathetvā raho kathayiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 3.79] kapilaraṭṭhe uttarapañcālanagare uttarapañcālarāje rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ nigamagāme brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā aparabhāge tāpasapabbajjaṁ pabbajitvā himavante uñchācariyāya vanamūlaphalāphalena yāpento ciraṁ vasitvā loṇambilasevanatthāya manussapathaṁ vicaranto uttarapañcālanagaraṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase bhikkhaṁ pariyesamāno nagaraṁ pavisitvā rājadvāraṁ sampāpuṇi. Rājā tassācāre ca vihāre ca pasīditvā mahātale nisīdāpetvā rājārahaṁ paṇītabhojanaṁ bhojetvā paṭiññaṁ gahetvā uyyāne yeva vasāpesi. So nibaddhaṁ rājaghare yeva bhuñjanto vassānassa accayena himavantam-eva gantukāmo hutvā cintesi: “Mayhaṁ maggaṁ gacchantassa ekapaṭalikā upāhanā ceva paṇṇacchattañca laddhuṁ vaṭṭati, rājānaṁ yācissāmī” ti. So ekadivasaṁ rājānaṁ uyyānaṁ āgantvā vanditvā nisinnaṁ disvā: “Upāhanañca chattañca yācissāmī” ti cintetvā puna cintesi: “Paraṁ ‘imaṁ nāma dehī’ ti yācanto rodati nāma, paro pi ‘natthī’ ti vadanto paṭirodati nāma, ‘mā kho pana maṁ rodantaṁ mahājano addasa, mā rājānan”-ti raho paṭicchannaṭṭhāne ubho pi roditvā tuṇhī bhavissāmā” ti. Atha naṁ: “Mahārāja, raho paccāsīsāmī” ti āha. Rājā taṁ sutvā rājapurise apasakki. Bodhisatto: “Sace mayi yācante rājā na dassati, metti no bhijjissati, tasmā na yācissāmī” ti taṁ divasaṁ nāmaṁ gahetuṁ asakkonto: “Gaccha, tāva, mahārāja, punekadivasaṁ jānissāmī” ti āha.

Punekadivasaṁ rañño uyyānaṁ āgatakāle tatheva puna tathevā ti evaṁ yācituṁ asakkontasseva dvādasa saṁvaccharāni atikkantāni. Tato rājā cintesi: “Mayhaṁ [PTS 3.80] ayyo ‘mahārāja, raho paccāsīsāmī’ ti vatvā parisāya apagatāya kiñci vattuṁ na visahati, vattukāmassevassa dvādasa vassāni atikkantāni, ciraṁ kho panassa brahmacariyaṁ carantassa ukkaṇṭhitvā bhoge bhuñjitukāmo rajjaṁ paccāsīsati maññe, rajjassa pana nāmaṁ gahetuṁ asakkonto tuṇhī hoti, ajja dānissāhaṁ rajjaṁ ādiṁ katvā yaṁ icchati, taṁ dassāmī” ti. So uyyānaṁ gantvā vanditvā nisinno bodhisattena: “Raho paccāsīsāmī” ti vutte parisāya apagatāya taṁ kiñci vattuṁ asakkontaṁ āha: “Tumhe dvādasa vassāni ‘raho paccāsīsāmī’ ti vatvā raho laddhā pi kiñci vattuṁ na sakkotha, ahaṁ vo rajjaṁ ādiṁ katvā sabbaṁ pavāremi, nibbhayā hutvā yaṁ vo ruccati, taṁ yācathā” ti. “Mahārāja, yamahaṁ yācāmi, taṁ dassasī” ti? “Dassāmi, bhante” ti. “Mahārāja, mayhaṁ maggaṁ gacchantassa ekapaṭalikā upāhanā ca paṇṇacchattañca laddhuṁ vaṭṭatī” ti. “Ettakaṁ, bhante, tumhe dvādasa saṁvaccharāni yācituṁ na sakkothā” ti. “Āma, mahārājā” ti. “Kiṁkāraṇā, bhante, evamakatthā” ti. “Mahārāja, ‘imaṁ nāma me dehī’ ti yācanto rodati nāma, ‘natthī’ ti vadanto paṭirodati nāma. ‘Sace tvaṁ mayā yācito na dadeyyāsi, taṁ no roditapaṭiroditaṁ nāma mahājano mā passatū’ ti etadatthaṁ raho paccāsīsāmī” ti vatvā ādito tisso gāthā abhāsi:

89. Dvayaṁ yācanako rāja, brahmadatta nigacchati,
Alābhaṁ dhanalābhaṁ vā, evaṁdhammā hi yācanā.

90. Yācanaṁ rodanaṁ āhu, pañcālānaṁ rathesabha,
Yo yācanaṁ paccakkhāti, tamāhu paṭirodanaṁ.

91. Mā maddasaṁsu rodantaṁ, pañcālā susamāgatā,
Tuvaṁ vā paṭirodantaṁ, tasmā icchāmahaṁ raho ti.

Tattha [PTS 3.81] rāja brahmadattā ti dvīhi pi rājānaṁ ālapati. Nigacchatī ti labhati vindati. Evaṁdhammā ti evaṁsabhāvā. Āhū ti paṇḍitā kathenti. Pañcālānaṁ rathesabhā ti pañcālaraṭṭhassa issara rathapavara. Yo yācanaṁ paccakkhātī ti yo pana yaṁ yācanakaṁ: “Natthī” ti paṭikkhipati. Tamāhū ti taṁ paṭikkhipanaṁ: “Paṭirodanan”-ti vadanti. Mā maddasaṁsū ti tava raṭṭhavāsino pañcālā susamāgatā maṁ rodantaṁ mā addasaṁsūti.

Rājā bodhisattassa gāravalakkhaṇe pasīditvā varaṁ dadamāno catutthaṁ gāthamāha.

92. Dadāmi te brāhmaṇa rohiṇīnaṁ, gavaṁ sahassaṁ saha puṅgavena,
Ariyo hi ariyassa kathaṁ na dajjā, sutvāna gāthā tava dhammayuttā ti.

Tattha rohiṇīnan-ti rattavaṇṇānaṁ. Ariyo ti ācārasampanno. Ariyassā ti ācārasampannassa. Kathaṁ na dajjā ti kena kāraṇena na dadeyya. Dhammayuttā ti kāraṇayuttā.

Bodhisatto pana: “Nāhaṁ, mahārāja, vatthukāmehi atthiko, yaṁ ahaṁ yācāmi, tadeva me dehī” ti ekapaṭalikā upāhanā ca paṇṇacchattañca gahetvā: “Mahārāja, appamatto hohi, dānaṁ dehi, sīlaṁ rakkhāhi, uposathakammaṁ karohī” ti rājānaṁ ovaditvā tassa yācantasseva himavantam-eva gato. Tattha abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Brahmadattajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 324: Cammasāṭakajātakavaṇṇanā

Kalyāṇarūpo [PTS 3.82] vatayan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto cammasāṭakaṁ nāma paribbājakaṁ ārabbha kathesi. Tassa kira cammam-eva nivāsanañca pārupanañca hoti. So ekadivasaṁ paribbājakārāmā nikkhamitvā sāvatthiyaṁ bhikkhāya caranto eḷakānaṁ yujjhanaṭṭhānaṁ sampāpuṇi. Eḷako taṁ disvā paharitukāmo osakki. Paribbājako: “Esa mayhaṁ apacitiṁ dassetī” ti na paṭikkami. Eḷako vegenāgantvā taṁ ūrumhi paharitvā pātesi. Tassa taṁ asantapaggahaṇakāraṇaṁ bhikkhusaṅghe pākaṭaṁ ahosi. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, cammasāṭakaparibbājako asantapaggahaṁ katvā vināsaṁ patto” ti satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa asantapaggahaṁ katvā vināsaṁ pattoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ vāṇijakule nibbattitvā vayappatto vaṇijjaṁ karoti. Tadā eko cammasāṭakaparibbājako bārāṇasiyaṁ bhikkhāya caranto eḷakānaṁ yujjhanaṭṭhānaṁ patvā eḷakaṁ osakkantaṁ disvā: “Apacitiṁ me karotī” ti saññāya apaṭikkamitvā: “Imesaṁ ettakānaṁ manussānaṁ antare ayaṁ eko eḷako amhākaṁ guṇaṁ jānātī” ti tassa añjaliṁ paggahetvā ṭhito va paṭhamaṁ gāthamāha.

93. Kalyāṇarūpo vatayaṁ catuppado, subhaddako ceva supesalo ca,
Yo brāhmaṇaṁ jātimantūpapannaṁ, apacāyati meṇḍavaro yasassī ti.

Tattha kalyāṇarūpo ti kalyāṇajātiko. Supesalo ti suṭṭhu piyasīlo. Jātimantūpapannan-ti jātiyā ca mantehi ca sampannaṁ. Yasassī ti vaṇṇabhaṇanametaṁ.

Tasmiṁ [PTS 3.83] khaṇe āpaṇe nisinno paṇḍitavāṇijo taṁ paribbājakaṁ nisedhento dutiyaṁ gāthamāha.

94. Mā brāhmaṇa ittaradassanena, vissāsamāpajji catuppadassa,
Daḷhappahāraṁ abhikaṅkhamāno, avasakkatī dassati suppahāran-ti.

Tattha ittaradassanenā ti khaṇikadassanena.

Tassa paṇḍitavāṇijassa kathentasseva so meṇḍako vegenāgantvā ūrumhi paharitvā taṁ tattheva vedanāppattaṁ katvā pātesi. So paridevamāno nipajji. Satthā taṁ kāraṇaṁ pakāsento tatiyaṁ gāthamāha.

95. Ūruṭṭhi bhaggaṁ vaṭṭito khāribhāro, sabbañca bhaṇḍaṁ brāhmaṇassa bhinnaṁ,
Ubho pi bāhā paggayha kandati, atidhāvatha haññate brahmacārī ti.

Tassattho: bhikkhave, tassa paribbājakassa ūruṭṭhikaṁ bhaggaṁ, khāribhāro vaṭṭito pavaṭṭito, tasmiṁ pavaṭṭamāne yaṁ tattha tassa brāhmaṇassa upakaraṇabhaṇḍaṁ, tam-pi sabbaṁ bhinnaṁ, so pi ubho bāhā ukkhipitvā parivāretvā ṭhitaparisaṁ sandhāya: “Abhidhāvatha, haññate brahmacārī” ti vadanto kandati rodati paridevatīti.

Paribbājako catutthaṁ gāthaṁ āha:

96. Evaṁ so nihato seti, yo apūjaṁ pasaṁsati,
Yathāhamajja pahato, hato meṇḍena dummatī ti.

Tattha apūjan-ti apūjanīyaṁ. Yathāhamajjā ti yathā ahaṁ ajja asantapaggahaṁ katvā ṭhito meṇḍena daḷhappahārena pahato ettheva mārito [PTS 3.84]. Dummatī ti duppañño. Evaṁ yo añño pi asantapaggahaṁ karissati, so pi ahaṁ viya dukkhaṁ anubhavissatīti so paridevanto tattheva jīvitakkhayaṁ pattoti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā cammasāṭako etarahi cammasāṭako ahosi, paṇḍitavāṇijo pana aham-eva ahosin”-ti.

Cammasāṭakajātakavaṇṇanā catutthā

JA 325: Godharājajātakavaṇṇanā

Samaṇaṁ taṁ maññamāno ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kuhakaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā vitthāritam-eva. Idhā pi bhikkhū taṁ bhikkhuṁ ānetvā: “Ayaṁ, bhante, bhikkhu kuhako” ti satthu dassesuṁ. Satthā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa kuhakoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto godhayoniyaṁ nibbattitvā vayappatto kāyabalena sampanno araññe vasati. Eko dusīlatāpaso pi tassa avidūre paṇṇasālaṁ māpetvā vāsaṁ kappesi. Bodhisatto gocarāya caranto taṁ disvā: “Sīlavantatāpasassa paṇṇasālā bhavissatī” ti tattha gantvā taṁ vanditvā attano vasanaṭṭhānam-eva gacchati. Athekadivasaṁ so kūṭatāpaso upaṭṭhākakule sampāditaṁ madhuramaṁsaṁ labhitvā: “Kiṁ maṁsaṁ nāmetan”-ti pucchitvā: “Godhamaṁsan”-ti sutvā rasataṇhāya abhibhūto: “Mayhaṁ assamapadaṁ nibaddhaṁ āgacchamānaṁ godhaṁ māretvā yathāruci pacitvā khādissāmī” ti sappidadhikaṭukabhaṇḍādīni gahetvā tattha gantvā muggaraṁ gahetvā kāsāvena paṭicchādetvā bodhisattassa āgamanaṁ olokento paṇṇasāladvāre upasantūpasanto viya nisīdi.

So āgantvā taṁ paduṭṭhindriyaṁ disvā [PTS 3.85] “iminā amhākaṁ sajātikamaṁsaṁ khāditaṁ bhavissati, pariggaṇhissāmi nan”-ti adhovāte ṭhatvā sarīragandhaṁ ghāyitvā sajātimaṁsassa khāditabhāvaṁ ñatvā tāpasaṁ anupagamma paṭikkamitvā cari. Tāpaso pi tassa anāgamanabhāvaṁ ñatvā muggaraṁ khi pi, muggaro sarīre apatitvā naṅguṭṭhakoṭiṁ pāpuṇi. Tāpaso: “Gaccha viraddhosmī” ti āha. Bodhisatto: “Maṁ tāva viraddhosi, cattāro pana apāye na viraddhosī” ti vatvā palāyitvā caṅkamanakoṭiyaṁ ṭhitaṁ vammikaṁ pavisitvā aññena chiddena sīsaṁ nīharitvā tena saddhiṁ sallapanto dve gāthā abhāsi:

97. Samaṇaṁ taṁ maññamāno, upagacchimasaññataṁ,
So maṁ daṇḍena pāhāsi, yathā assamaṇo tathā.

98. Kiṁ te jaṭāhi dummedha, kiṁ te ajinasāṭiyā,
Abbhantaraṁ te gahanaṁ, bāhiraṁ parimajjasī ti.

Tattha asaññatan-ti ahaṁ kāyādīhi asaññataṁ assamaṇam-eva samānaṁ taṁ: “Samaṇo eso” ti samitapāpatāya samaṇaṁ maññamāno upagacchiṁ. Pāhāsī ti pahari. Ajinasāṭiyā ti ekaṁsaṁ katvā pārutena ajinacammena tuyhaṁ ko attho. Abbhantaraṁ te gahanan-ti tava sarīrabbhantaraṁ visapūrā viya alābu, gūthapūro viya āvāṭo, āsīvisapūro viya vammiko kilesagahanaṁ. Bāhiran-ti kevalaṁ bahisarīraṁ parimajjasi, taṁ antopharusatāya bahimaṭṭhatāya hatthilaṇḍaṁ viya assalaṇḍaṁ viya ca hotīti.

Taṁ sutvā tāpaso tatiyaṁ gāthamāha.

99. Ehi godha nivattassu, bhuñja sālīnamodanaṁ,
Telaṁ loṇañca me atthi, pahūtaṁ mayha pipphalī ti.

Tattha [PTS 3.86] pahūtaṁ mayha pipphalī ti na kevalaṁ sālīnamodanaṁ telaloṇam-eva, hiṅgujīrakasiṅgiveralasuṇamaricapipphalippabhedaṁ kaṭukabhaṇḍam-pi mayhaṁ bahu atthi, tenābhisaṅkhataṁ sālīnamodanaṁ bhuñjāhīti.

Taṁ sutvā bodhisatto catutthaṁ gāthamāha.

100. Esa bhiyyo pavekkhāmi, vammikaṁ sataporisaṁ,
Telaṁ loṇañca kittesi, ahitaṁ mayha pipphalī ti.

Tattha pavekkhāmī ti pavisissāmi. Ahitan-ti yaṁ etaṁ tava kaṭukabhaṇḍasaṅkhātaṁ pipphali, etaṁ mayhaṁ ahitaṁ asappāyanti.

Evañca pana vatvā: “Are, kūṭajaṭila, sace idha vasissasi, gocaragāme manusseheva taṁ ‘ayaṁ coro’ ti gāhāpetvā vippakāraṁ pāpessāmi, sīghaṁ palāyassū” ti santajjesi. Kūṭajaṭilo tato palāyi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kūṭajaṭilo ayaṁ kuhakabhikkhu ahosi, godharājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Godharājajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 326: Kakkārujātakavaṇṇanā

Kāyena yo nāvahare ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Tassa hi saṅghaṁ bhinditvā gatassa aggasāvakehi saddhiṁ parisāya pakkantāya uṇhaṁ lohitaṁ mukhato uggañchi. Atha bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto musāvādaṁ katvā saṅghaṁ bhinditvā idāni gilāno hutvā mahādukkhaṁ anubhotī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa musāvādī yeva, na cesa idāneva musāvādaṁ katvā mahādukkhaṁ anubhoti, pubbe pi anubhosiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 3.87] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tāvatiṁsabhavane aññataro devaputto ahosi. Tena kho pana samayena bārāṇasiyaṁ mahāussavo ahosi. Bahū nāgā ca supaṇṇā ca bhūmaṭṭhakā ca devā āgantvā ussavaṁ olokayiṁsu. Tāvatiṁsabhavanato pi cattāro devaputtā kakkārūni nāma dibbapupphāni tehi katacumbaṭakaṁ piḷandhitvā ussavadassanaṁ āgamiṁsu. Dvādasayojanikaṁ bārāṇasinagaraṁ tesaṁ pupphānaṁ gandhena ekagandhaṁ ahosi. Manussā: “Imāni pupphāni kena piḷandhitānī” ti upadhārentā vicaranti. Te devaputtā: “Amhe ete upadhārentī” ti ñatvā rājaṅgaṇe uppatitvā mahantena devānubhāvena ākāse aṭṭhaṁsu. Mahājano sannipati, rājā pi saddhiṁ uparājādīhi agamāsi. Atha ne: “Kataradevalokato, sāmi, āgacchathā” ti pucchiṁsu. “Tāvatiṁsadevalokato āgacchāmā” ti. “Kena kammena āgatatthā” ti. “Ussavadassanatthāyā” ti. “Kiṁpupphāni nāmetānī” ti? “Dibbakakkārupupphāni nāmā” ti. “Sāmi, tumhe devaloke aññāni piḷandheyyātha, imāni amhākaṁ dethā” ti. Devaputtā: “Dibbakakkārupupphāni mahānubhāvāni devānaññeva anucchavikāni, manussaloke lāmakānaṁ duppaññānaṁ hīnādhimuttikānaṁ dussīlānaṁ nānucchavikāni. Ye pana manussā imehi ca imehi ca guṇehi samannāgatā, tesaṁ etāni anucchavikānī” ti āhaṁsu.

Evañca pana vatvā tesu jeṭṭhakadevaputto paṭhamaṁ gāthamāha.

101. Kāyena yo nāvahare, vācāya na musā bhaṇe,
Yaso laddhā na majjeyya, sa ve kakkārumarahatī ti.

Tassattho [PTS 3.88]: yo kāyena parassa santakaṁ tiṇasalākam-pi nāvaharati, vācāya jīvitaṁ pariccajamāno pi musāvādaṁ na bhaṇati. Desanāsīsamevetaṁ, kāyadvāravacīdvāramanodvārehi pana yo dasa pi akusalakammapathe na karotīti ayamettha adhippāyo. Yaso laddhā ti issariyañca labhitvā yo issariyamadamatto satiṁ vissajjetvā pāpakammaṁ na karoti, sa ve evarūpo imehi guṇehi yutto puggalo imaṁ dibbapupphaṁ arahati. Tasmā yo imehi guṇehi samannāgato, so imāni pupphāni yācituṁ arahati, tassa dassāmīti.

Taṁ sutvā purohito cintesi: “Mayhaṁ imesu guṇesu eko pi natthi, musāvādaṁ pana vatvā etāni pupphāni gahetvā piḷandhissāmi, evaṁ maṁ mahājano ‘guṇasampanno ayan’-ti jānissatī” ti. So: “Ahaṁ etehi guṇehi samannāgato” ti vatvā tāni pupphāni āharāpetvā piḷandhitvā dutiyaṁ devaputtaṁ yāci. So dutiyaṁ gāthamāha.

102. Dhammena vittameseyya, na nikatyā dhanaṁ hare,
Bhoge laddhā na majjeyya, sa ve kakkārumarahatī ti.

Tassattho: dhammena parisuddhājīvena suvaṇṇarajatādivittaṁ pariyeseyya. Na nikatyā ti na vañcanāya dhanaṁ hareyya, vatthābharaṇādike bhoge labhitvā pamādaṁ nāpajjeyya, evarūpo imāni pupphāni arahatīti.

Purohito: “Ahaṁ etehi guṇehi samannāgato” ti vatvā tāni āharāpetvā piḷandhitvā tatiyaṁ devaputtaṁ yāci. So tatiyaṁ gāthamāha.

103. Yassa cittaṁ ahāliddaṁ, saddhā ca avirāginī,
Eko sāduṁ na bhuñjeyya, sa ve kakkārumarahatī ti.

Tassattho: yassa puggalassa cittaṁ ahāliddaṁ haliddirāgo viya khippaṁ na virajjati, thiram-eva hoti. Saddhā ca avirāginī ti kammaṁ vā vipākaṁ vā okappanīyassa vā puggalassa vacanaṁ saddahitvā appamattakeneva na virajjati na bhijjati. Yo yācake vā aññe vā saṁvibhāgārahe puggale bahi katvā [PTS 3.89] ekako va sādurasabhojanaṁ na bhuñjati, nesaṁ saṁvibhajitvā bhuñjati, so imāni pupphāni arahatīti.

Purohito: “Ahaṁ etehi guṇehi samannāgato” ti vatvā tāni pupphāni āharāpetvā piḷandhitvā catutthaṁ devaputtaṁ yāci. So catutthaṁ gāthamāha.

104. Sammukhā vā tirokkhā vā, yo sante na paribhāsati,
Yathāvādī tathākārī, sa ve kakkārumarahatī ti.

Tassattho: yo puggalo sammukhā vā parammukhā vā sīlādiguṇayutte sante uttamapaṇḍitapurise na akkosati na paribhāsati, yaṁ vācāya vadati, tadeva kāyena karoti, so imāni pupphāni arahatīti.

Purohito: “Ahaṁ etehi guṇehi samannāgato” ti vatvā tāni pi āharāpetvā piḷandhi. Cattāro devaputtā cattāri pupphacumbaṭakāni purohitassa datvā devalokam-eva gatā. Tesaṁ gatakāle purohitassa sīse mahatī vedanā uppajji, tikhiṇasikharena nimmathitaṁ viya ca ayapaṭṭena pīḷitaṁ viya ca sīsaṁ ahosi. So vedanāppatto aparāparaṁ parivattamāno mahāsaddena viravi, “kimetan”-ti ca vutte: “Ahaṁ mamabbhantare avijjamāne yeva guṇe ‘atthī’ ti musāvādaṁ katvā te devaputte imāni pupphāni yāciṁ, harathetāni mama sīsato” ti āha. Tāni harantā pi harituṁ nāsakkhiṁsu, ayapaṭṭena baddhāni viya ahesuṁ. Atha naṁ ukkhipitvā gehaṁ nayiṁsu. Tattha tassa viravantassa satta divasā vītivattā.

Rājā amacce āmantetvā: “Dussīlabrāhmaṇo marissati, kiṁ karomā” ti āha. “Deva, puna ussavaṁ kārema, devaputtā puna āgacchissantī” ti. Rājā puna ussavaṁ [PTS 3.90] kāresi. Devaputtā puna āgantvā sakalanagaraṁ pupphagandhena ekagandhaṁ katvā tatheva rājaṅgaṇe aṭṭhaṁsu, mahājano sannipatitvā dussīlabrāhmaṇaṁ ānetvā tesaṁ purato uttānaṁ nipajjāpesi. So: “Jīvitaṁ me detha, sāmī” ti devaputte yāci. Devaputtā: “Tuyhaṁ dussīlassa pāpadhammassa ananucchavikānevetāni pupphāni, tvaṁ pana ‘amhe vañcessāmī’ ti saññī ahosi, attano musāvādaphalaṁ laddhan”-ti mahājanamajjhe dussīlabrāhmaṇaṁ garahitvā sīsato pupphacumbaṭakaṁ apanetvā mahājanassa ovādaṁ datvā sakaṭṭhānam-eva agamaṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā brāhmaṇo devadatto ahosi, tesu devaputtesu eko kassapo, eko moggallāno, eko sāriputto, jeṭṭhakadevaputto pana aham-eva ahosin”-ti.

Kakkārujātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 327: Kākavatījātakavaṇṇanā

Vā ti cāyaṁ tato gandho ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tadā hi satthā taṁ bhikkhuṁ: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchi. “Saccaṁ, bhante” ti. “Kasmā ukkaṇṭhitosī” ti? “Kilesavasena, bhante” ti. “Bhikkhu mātugāmo nāma arakkhiyo, na sakkā rakkhituṁ, porāṇakapaṇḍitā pana mātugāmaṁ mahāsamuddamajjhe simbalirukkhavimāne vasāpentā pi rakkhituṁ nāsakkhiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchismiṁ nibbattitvā vayappatto pitu accayena rajjaṁ kāresi. Kākavatī nāmassa aggamahesī ahosi abhirūpā devaccharā viya. Ayamettha saṅkhepo [PTS 3.91], vitthārato pana atītavatthu kuṇālajātake (JA. 536) āvi bhavissati. Tadā paneko supaṇṇarājā manussavesena āgantvā raññā saha jūtaṁ kīḷanto kākavatiyā aggamahesiyā paṭibaddhacitto taṁ ādāya supaṇṇabhavanaṁ netvā tāya saddhiṁ abhirami. Rājā deviṁ apassanto naṭakuveraṁ nāma gandhabbaṁ: “Tvaṁ vicināhi nan”-ti āha. So taṁ supaṇṇarājānaṁ pariggahetvā ekasmiṁ sare erakavane nipajjitvā tato supaṇṇassa gamanakāle pattantare nisīditvā supaṇṇabhavanaṁ patvā pattantarato nikkhamitvā tāya saddhiṁ kilesasaṁsaggaṁ katvā puna tasseva pattantare nisinno āgantvā supaṇṇassa raññā saddhiṁ jūtakīḷanakāle attano vīṇaṁ gahetvā jūtamaṇḍalaṁ gantvā rañño santike ṭhito gītavasena paṭhamaṁ gāthamāha.

105. Vāti cāyaṁ tato gandho, yattha me vasatī piyā,
Dūre ito hi kākavatī, yattha me nirato mano ti.

Tattha gandho ti tassā dibbagandhavilittāya sarīragandho. Yattha me ti yattha supaṇṇabhavane mama piyā vasati, tato iminā saddhiṁ katakāyasaṁsaggāya tassā imassa kāyena saddhiṁ āgato gandho vāyatīti adhippāyo. Dūre ito ti imamhā ṭhānā dūre. Hi-kāro nipātamatto. Kākavatī ti kākavatī devī. Yattha me ti yassā upari mama mano nirato.

Taṁ sutvā supaṇṇo dutiyaṁ gāthamāha.

106. Kathaṁ samuddamatarī, kathaṁ atari kepukaṁ,
Kathaṁ satta samuddāni, kathaṁ simbalimāruhī ti.

Tassattho: tvaṁ imaṁ jambudīpasamuddaṁ tassa parato kepukaṁ nāma nadiṁ pabbatantaresu ṭhitāni satta samuddāni ca kathaṁ atari, kenupāyena tiṇṇo satta samuddāni atikkamitvā ṭhitaṁ amhākaṁ bhavanaṁ simbalirukkhañca kathaṁ āruhīti.

Taṁ [PTS 3.92] sutvā naṭakuvero tatiyaṁ gāthamāha.

107. Tayā samuddamatariṁ, tayā atari kepukaṁ,
Tayā satta samuddāni, tayā simbalimāruhin-ti.

Tattha tayā ti tayā karaṇabhūtena tava pattantare nisinno ahaṁ sabbametaṁ akāsinti attho.

Tato supaṇṇarājā catutthaṁ gāthamāha.

108. Dhiratthu maṁ mahākāyaṁ, dhiratthu maṁ acetanaṁ,
Yattha jāyāyahaṁ jāraṁ, āvahāmi vahāmi cā ti.

Tattha dhiratthu man-ti attānaṁ garahanto āha. Acetanan-ti mahāsarīratāya lahubhāvagarubhāvassa ajānanatāya acetanaṁ. Yatthā ti yasmā. Idaṁ vuttaṁ hoti: yasmā ahaṁ attano jāyāya jāraṁ imaṁ gandhabbaṁ pattantare nisinnaṁ ānento āvahāmi nento ca vahāmi, tasmā dhiratthu manti. So taṁ ānetvā bārāṇasirañño datvā puna nagaraṁ nāgamāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā naṭakuvero ukkaṇṭhitabhikkhu ahosi, rājā pana aham-eva ahosinti.

Kākavatījātakavaṇṇanā sattamā

JA 328: Ananusociyajātakavaṇṇanā

Bahūnaṁ vijjatī bhotī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ matabhariyaṁ kuṭumbikaṁ ārabbha kathesi. So kira bhariyāya matāya na nhāyi na pivi na lim-pi na bhuñji, na kammante payojesi, aññadatthu sokābhibhūto āḷāhanaṁ gantvā paridevamāno vicari. Abbhantare panassa kuṭe padīpo viya sotāpattimaggassa upanissayo jalati. Satthā paccūsasamaye lokaṁ olokento taṁ disvā: “Imassa maṁ ṭhapetvā añño koci sokaṁ nīharitvā sotāpattimaggassa dāyako natthi, bhavissāmissa avassayo” ti pacchābhattaṁ piṇḍapātapaṭikkanto pacchāsamaṇaṁ ādāya tassa gehadvāraṁ gantvā kuṭumbikena sutāgamano [PTS 3.93] katapaccuggamanādisakkāro paññattāsane nisinno kuṭumbikaṁ āgantvā vanditvā ekamantaṁ nisinnaṁ: “Kiṁ, upāsaka, cintesī” ti pucchitvā: “Āma, bhante, bhariyā me kālakatā, tamahaṁ anusocanto cintemī” ti vutte: “Upāsaka, bhijjanadhammaṁ nāma bhijjati, tasmiṁ bhinne na yuttaṁ cintetuṁ, porāṇakapaṇḍitā pi bhariyāya matāya ‘bhijjanadhammaṁ bhijjatī’ ti na cintayiṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari. Atītavatthu dasakanipāte cūḷabodhijātake (JA. 443) āvi bhavissati, ayaṁ panettha saṅkhepo.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā mātāpitūnaṁ santikaṁ agamāsi. Imasmiṁ jātake bodhisatto komārabrahmacārī ahosi. Athassa mātāpitaro: “Tava dārikapariyesanaṁ karomā” ti ārocayiṁsu. Bodhisatto: “Na mayhaṁ gharāvāsenattho, ahaṁ tumhākaṁ accayena pabbajissāmī” ti vatvā tehi punappunaṁ yācito ekaṁ kañcanarūpakaṁ kāretvā: “Evarūpaṁ kumārikaṁ labhamāno gaṇhissāmī” ti āha. Tassa mātāpitaro taṁ kañcanarūpakaṁ paṭicchannayāne āropetvā: “Gacchatha jambudīpatalaṁ vicarantā yattha evarūpaṁ brāhmaṇakumārikaṁ passatha, tattha imaṁ kañcanarūpakaṁ datvā taṁ ānethā” ti mahantena parivārena manusse pesesuṁ.

Tasmiṁ pana kāle eko puññavā satto brahmalokato cavitvā kāsiraṭṭhe yeva nigamagāme asītikoṭivibhavassa brāhmaṇassa gehe kumārikā hutvā nibbatti, “sammillahāsinī” tissā nāmaṁ akaṁsu. Sā soḷasavassakāle abhirūpā ahosi pāsādikā devaccharappaṭibhāgā sabbaṅgasampannā. Tassā pi kilesavasena cittaṁ nāma na uppannapubbaṁ, accantabrahmacārinī ahosi. Kañcanarūpakaṁ [PTS 3.94] ādāya vicarantā manussā taṁ gāmaṁ pāpuṇiṁsu. Tattha manussā taṁ disvā: “Asukabrāhmaṇassa dhītā sammillahāsinī kiṁkāraṇā idha ṭhitā” ti āhaṁsu. Manussā taṁ sutvā brāhmaṇakulaṁ gantvā sammillahāsiniṁ vāresuṁ. Sā: “Ahaṁ tumhākaṁ accayena pabbajissāmi, na me gharāvāsenattho” ti mātāpitūnaṁ sāsanaṁ pesesi. Te: “Kiṁ karosi kumārike” ti vatvā kañcanarūpakaṁ gahetvā taṁ mahantena parivārena pesayiṁsu. Bodhisattassa ca sammillahāsiniyā ca ubhinnam-pi anicchantānaññeva maṅgalaṁ kariṁsu. Te ekagabbhe vasamānā ekasmiṁ sayane sayantā pi na aññamaññaṁ kilesavasena olokayiṁsu, dve bhikkhū dve brāhmāno viya ca ekasmiṁ ṭhāne vasiṁsu.

Aparabhāge bodhisattassa mātāpitaro kālamakaṁsu. So tesaṁ sarīrakiccaṁ katvā sammillahāsiniṁ pakkosāpetvā: “Bhadde, mama kulasantakā asītikoṭiyo, tava kulasantakā asītikoṭiyoti imaṁ ettakaṁ dhanaṁ gahetvā imaṁ kuṭumbaṁ paṭipajjāhi, ahaṁ pabbajissāmī” ti āha. “Ayyaputta, tayi pabbajante aham-pi pabbajissāmi, na sakkomi taṁ jahitun”-ti. “Tena hi ehī” ti sabbaṁ dhanaṁ dānamukhe vissajjetvā kheḷapiṇḍaṁ viya sampattiṁ pahāya himavantaṁ pavisitvā ubho pi tāpasapabbajjaṁ pabbajitvā vanamūlaphalāhārā tattha ciraṁ vasitvā loṇambilasevanatthāya himavantā otaritvā anupubbena bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasiṁsu.

Tesaṁ tattha vasantānaṁ sukhumālāya paribbājikāya nirojaṁ missakabhattaṁ paribhuñjantiyā lohitapakkhandikābādho uppajji. Sā sappāyabhesajjaṁ alabhamānā dubbalā ahosi. Bodhisatto bhikkhācāravelāya taṁ pariggahetvā nagaradvāraṁ netvā ekissā sālāya phalake nipajjāpetvā sayaṁ bhikkhāya pāvisi. Sā tasmiṁ anikkhante yeva kālamakāsi. Mahājano paribbājikāya rūpasampattiṁ [PTS 3.95] disvā parivāretvā rodati paridevati. Bodhisatto bhikkhaṁ caritvā āgato tassā matabhāvaṁ ñatvā: “Bhijjanadhammaṁ bhijjati, sabbe saṅkhārā aniccā evaṁgatikāyevā” ti vatvā tāya nipannaphalake yeva nisīditvā missakabhojanaṁ bhuñjitvā mukhaṁ vikkhālesi. Parivāretvā ṭhitamahājano: “Ayaṁ te, bhante, paribbājikā kiṁ hotī” ti pucchi. “Gihikāle me pādaparicārikā ahosī” ti. “Bhante, mayaṁ tāva na saṇṭhāma rodāma paridevāma, tumhe kasmā na rodathā” ti? Bodhisatto: “Jīvamānā tāva esā mama kiñci hoti, idāni paralokasamaṅgitāya na kiñci hoti, maraṇavasaṁ gatā, ahaṁ kissa rodāmī” ti mahājanassa dhammaṁ desento imā gāthā abhāsi:

109. Bahūnaṁ vijjatī bhotī, tehi me kiṁ bhavissati,
Tasmā etaṁ na socāmi, piyaṁ sammillahāsiniṁ.

110. Taṁ taṁ ce anusoceyya, yaṁ yaṁ tassa na vijjati,
Attānamanusoceyya, sadā maccuvasaṁ pataṁ.

111. Na heva ṭhitaṁ nāsīnaṁ, na sayānaṁ na paddhaguṁ,
Yāva byāti nimisati, tatrā pi rasatī vayo.

112. Tatthattani vatappaddhe, vinābhāve asaṁsaye,
Bhūtaṁ sesaṁ dayitabbaṁ, vītaṁ ananusociyan-ti.

Tattha bahūnaṁ vijjatī bhotī ti ayaṁ bhotī amhe chaḍḍetvā idāni aññesaṁ bahūnaṁ matakasattānaṁ antare vijjati atthi upalabbhati. Tehi me kiṁ bhavissatī ti tehi matakasattehi saddhiṁ vattamānā idānevesā mayhaṁ kiṁ bhavissati [PTS 3.96], tehi vā matakasattehi atirekasambandhavasenesā mayhaṁ kiṁ bhavissati, kā nāma bhavissati, kiṁ bhariyā, udāhu bhaginīti? “Tehi mekan”-ti pi pāṭho, tehi matakehi saddhiṁ idam-pi me kaḷevaraṁ ekaṁ bhavissatī ti attho. Tasmā ti yasmā esā matakesu saṅkhaṁ gatā, mayhaṁ sā na kiñci hoti, tasmā etaṁ na socāmi.

Yaṁ yaṁ tassā ti yaṁ yaṁ tassa anusocanakassa sattassa na vijjati natthi, mataṁ niruddhaṁ, taṁ taṁ sace anusoceyyā ti attho. “Yassā” ti pi pāṭho, yaṁ yaṁ yassa na vijjati, taṁ taṁ so anusoceyyā ti attho. Maccuvasaṁ patan-ti evaṁ sante niccaṁ maccuvasaṁ patantaṁ gacchantaṁ attānam-eva anusoceyya, tenassa asocanakālo yeva na bhaveyyā ti attho.

Tatiyagāthāya na heva ṭhitaṁ nāsīnaṁ, na sayānaṁ na paddhagun-ti kañci sattaṁ āyusaṅkhāro anugacchatīti pāṭhaseso. Tattha paddhagun-ti parivattetvā caramānaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: ime sattā catūsu pi iriyāpathesu pamattā viharanti, āyusaṅkhārā pana rattiñca divā ca sabbiriyāpathesu appamattā attano khayagamanakammam-eva karontīti. Yāva byātī ti yāva ummisati. Ayañhi tasmiṁ kāle vohāro. Idaṁ vuttaṁ hoti: yāva ummisati ca nimisati ca, tatrā pi evaṁ appamattake kāle imesaṁ sattānaṁ rasatī vayo, tīsu vayesu so so vayo hāyateva na vaḍḍhatīti.

Tatthattani vatappaddhe ti tattha vata attani paddhe. Idaṁ vuttaṁ hoti tasmiṁ vata evaṁ rasamāne vaye ayaṁ: “Attā” ti saṅkhyaṁ gato attabhāvo paddho hoti, vayena aḍḍho upaḍḍho aparipuṇṇo va hoti. Evaṁ tattha imasmiṁ attani paddhe yo cesa tattha tattha nibbattānaṁ sattānaṁ vinābhāvo asaṁsayo, tasmiṁ vinābhāve pi asaṁsaye nissaṁsaye yaṁ bhūtaṁ sesaṁ amataṁ jīvamānaṁ, taṁ jīvamānam-eva dayitabbaṁ piyāyitabbaṁ mettāyitabbaṁ, “ayaṁ satto arogo hotu abyāpajjo” ti evaṁ tasmiṁ mettābhāvanā [PTS 3.97] kātabbā. Yaṁ panetaṁ vītaṁ vigataṁ mataṁ, taṁ ananusociyaṁ na anusocitabbanti.

Evaṁ mahāsatto catūhi gāthāhi aniccākāraṁ dīpento dhammaṁ desesi. Mahājano paribbājikāya sarīrakiccaṁ akāsi. Bodhisatto himavantam-eva pavisitvā jhānābhiññāsamāpattiyo nibbattetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne kuṭumbiko sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā sammillahāsinī rāhulamātā ahosi, tāpaso pana aham-eva ahosinti.

Ananusociyajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 329: Kāḷabāhujātakavaṇṇanā

Yaṁ annapānassā ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto hatalābhasakkāraṁ devadattaṁ ārabbha kathesi. Devadattena hi tathāgate aṭṭhānakopaṁ bandhitvā dhanuggahesu payojitesu nāḷāgirivissajjanena tassa doso pākaṭo jāto. Athassa paṭṭhapitāni dhuvabhattādīni manusssā na kariṁsu, rājā pi naṁ na olokesi. So hatalābhasakkāro kulesu viññāpetvā bhuñjanto vicari. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto ‘lābhasakkāraṁ uppādessāmī’ ti uppannam-pi thiraṁ kātuṁ nāsakkhī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa hatalābhasakkāro ahosī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ dhanañjaye rajjaṁ kārente bodhisatto rādho nāma suko ahosi mahāsarīro paripuṇṇagatto, kaniṭṭho panassa poṭṭhapādo nāma. Eko luddako te dve pi jane bandhitvā netvā bārāṇasirañño adāsi. Rājā ubho pi te suvaṇṇapañjare pakkhipitvā suvaṇṇataṭṭakena madhulāje khādāpento [PTS 3.98] sakkharodakaṁ pāyento paṭijaggi. Sakkāro ca mahā ahosi, lābhaggayasaggappattā ahesuṁ. Atheko vanacarako kāḷabāhuṁ nāmekaṁ mahākāḷamakkaṭaṁ ānetvā bārāṇasirañño adāsi. Tassa pacchā āgatattā mahantataro lābhasakkāro ahosi, sukānaṁ parihāyi. Bodhisatto tādilakkhaṇayogato na kiñci āha, kaniṭṭho panasssa tādilakkhaṇābhāvā taṁ makkaṭassa sakkāraṁ asahanto: “Bhātika, pubbe imasmiṁ rājakule sādhurasakhādanīyādīni amhākam-eva denti, idāni pana mayaṁ na labhāma, kāḷabāhumakkaṭasseva denti. Mayaṁ dhanañjayarañño santikā lābhasakkāraṁ alabhantā imasmiṁ ṭhāne kiṁ karissāma, ehi araññam-eva gantvā vasissāmā” ti tena saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

113. Yaṁ annapānassa pure labhāma, taṁ dāni sākhamigam-eva gacchati,
Gacchāma dāni vanam-eva rādha, asakkatā casma dhanañjayāyā ti.

Tattha yaṁ annapānassā ti yaṁ annapānaṁ assa rañño santikā. Upayogatthe vā sāmivacanaṁ. Dhanañjayāyā ti karaṇatthe sampadānavacanaṁ, dhanañjayena. Asakkatā casmā ti annapānaṁ na labhāma, iminā ca na sakkatamhā ti attho.

Taṁ sutvā rādho dutiyaṁ gāthamāha.

114. Lābho alābho yaso ayaso ca, nindā pasaṁsā ca sukhañca dukkhaṁ,
Ete aniccā manujesu dhammā, mā soci kiṁ socasi poṭṭhapādā ti.

Tattha yaso ti issariyaparivāro. Ayaso ti tassābhāvo. Ete ti ete aṭṭha lokadhammā manujesu aniccā, lābhaggayasaggappattā hutvā pi aparena samayena appalābhā [PTS 3.99] appasakkārā honti, niccalābhino nāma na honti. Yasādīsu pi eseva nayo.

Taṁ sutvā poṭṭhapādo makkaṭe usūyaṁ apanetuṁ asakkonto tatiyaṁ gāthamāha.

115. Addhā tuvaṁ paṇḍitakosi rādha, jānāsi atthāni anāgatāni,
Kathaṁ nu sākhāmigaṁ dakkhisāma, niddhāvitaṁ rājakulato va jamman-ti.

Tattha kathaṁ nū ti kena nu kho upāyena. Dakkhisāmā ti dakkhissāma. Niddhāvitan-ti nivuṭṭhāpitaṁ nikkaḍḍhāpitaṁ. Jamman-ti lāmakaṁ.

Taṁ sutvā rādho catutthaṁ gāthamāha.

116. Cāleti kaṇṇaṁ bhakuṭiṁ karoti, muhuṁ muhuṁ bhāyayate kumāre,
Sayam-eva taṁ kāhati kāḷabāhu, yenārakā ṭhassati annapānā ti.

Tattha bhāyayate kumāre ti rājakumāre utrāseti. Yenārakā ṭhassati annapānā ti yena kāraṇena imamhā annapānā dūre ṭhassati, sayam-eva taṁ kāraṇaṁ karissati, mā tvaṁ etassa cintayī ti attho.

Kāḷabāhu pi katipāheneva rājakumārānaṁ purato ṭhatvā kaṇṇacalanādīni karonto kumāre bhāyāpesi. Te bhītatasitā vissaramakaṁsu. Rājā: “Kiṁ etan”-ti pucchitvā tamatthaṁ sutvā: “Nikkaḍḍhatha nan”-ti makkaṭaṁ nikkaḍḍhāpesi. Sukānaṁ lābhasakkāro puna pākatiko ahosi.

Satthā [PTS 3.100] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kāḷabāhu devadatto ahosi, poṭṭhapādo ānando, rādho pana aham-eva ahosin”-ti.

Kāḷabāhujātakavaṇṇanā navamā

JA 330: Sīlavīmaṁsajātakavaṇṇanā

Sīlaṁ kireva kalyāṇan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto sīlavīmaṁsakabrāhmaṇaṁ ārabbha kathesi. Dve pi vatthūni heṭṭhā kathitāneva. Idha pana bodhisatto bārāṇasirañño purohito ahosi. So attano sīlaṁ vīmaṁsanto tīṇi divasāni heraññikaphalakato kahāpaṇaṁ gaṇhi. Taṁ: “Coro” ti gahetvā rañño dassesuṁ. So rañño santike ṭhito:

117. Sīlaṁ kireva kalyāṇaṁ, sīlaṁ loke anuttaraṁ,
Passa ghoraviso nāgo, sīlavāti na haññatī ti.

Imāya paṭhamagāthāya sīlaṁ vaṇṇetvā rājānaṁ pabbajjaṁ anujānāpetvā pabbajituṁ gacchati.

Athekasmiṁ divase sūnāpaṇato seno maṁsapesiṁ gahetvā ākāsaṁ pakkhandi. Tamaññe sakuṇā parivāretvā pādanakhatuṇḍakādīhi paharanti. So taṁ dukkhaṁ sahituṁ asakkonto maṁsapesiṁ chaḍḍesi, aparo gaṇhi. So pi tatheva viheṭhiyamāno chaḍḍesi, athañño gaṇhi. Evaṁ yo yo gaṇhi, taṁ taṁ sakuṇā anubandhiṁsu. Yo yo chaḍḍesi, so so sukhito ahosi. Bodhisatto taṁ disvā: “Ime kāmā nāma maṁsapesūpamā, ete gaṇhantānaṁ yeva dukkhaṁ, vissajjentānaṁ sukhan”-ti cintetvā dutiyaṁ gāthamāha.

118. Yāvadevassahū kiñci, tāvadeva akhādisuṁ,
Saṅgamma kulalā loke, na hiṁsanti akiñcanan-ti.

Tassattho [PTS 3.101]: yāvadeva assa senassa ahu kiñci mukhena gahitaṁ maṁsakhaṇḍaṁ, tāvadeva naṁ imasmiṁ loke kulalā samāgantvā akhādiṁsu. Tasmiṁ pana vissaṭṭhe tamenaṁ akiñcanaṁ nippalibodhaṁ pakkhiṁ sesapakkhino na hiṁsantīti.

So nagarā nikkhamitvā antarāmagge ekasmiṁ gāme sāyaṁ ekassa gehe nipajji. Tattha pana piṅgalā nāma dāsī: “Asukavelāya āgaccheyyāsī” ti ekena purisena saddhiṁ saṅketamakāsi. Sā sāmikānaṁ pāde dhovitvā tesu nipannesu tassāgamanaṁ olokentī ummāre nisīditvā: “Idāni āgamissati, idāni āgamissatī” ti paṭhamayāmam-pi majjhimayāmam-pi vītināmesi. Paccūsasamaye pana: “Na so idāni āgamissatī” ti chinnāsā hutvā nipajjitvā niddaṁ okkami. Bodhisatto idaṁ kāraṇaṁ disvā: “Ayaṁ dāsī ‘so puriso āgamissatī’ ti āsāya ettakaṁ kālaṁ nisinnā, idānissa anāgamanabhāvaṁ ñatvā chinnāsā hutvā sukhaṁ supati. Kilesesu hi āsā nāma dukkhaṁ, nirāsabhāvo va sukhan”-ti cintetvā tatiyaṁ gāthamāha.

119. Sukhaṁ nirāsā supati, āsā phalavatī sukhā,
Āsaṁ nirāsaṁ katvāna, sukhaṁ supati piṅgalā ti.

Tattha phalavatī ti yassā āsāya phalaṁ laddhaṁ hoti, sā tassa phalassa sukhatāya sukhā nāma. Nirāsaṁ katvānā ti anāsaṁ katvā chinditvā pajahitvā ti attho. Piṅgalā ti esā piṅgaladāsī idāni sukhaṁ supatīti.

So punadivase tato gāmā araññaṁ pavisanto araññe ekaṁ tāpasaṁ jhānaṁ appetvā nisinnaṁ disvā: “Idhaloke ca paraloke ca jhānasukhato uttaritaraṁ sukhaṁ nāma natthī” ti cintetvā catutthaṁ gāthamāha.

120. Na samādhiparo atthi, asmiṁ loke paramhi ca,
Na paraṁ nā pi attānaṁ, vihiṁsati samāhito ti.

Tattha [PTS 3.102] na samādhiparo ti samādhito paro añño sukhadhammo nāma natthīti.

So araññaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññā uppādetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā purohito aham-eva ahosin”-ti.

Sīlavīmaṁsajātakavaṇṇanā dasamā.

Kuṭidūsakavaggo tatiyo.

4. Kokilavaggo

JA 331: Kokilajātakavaṇṇanā

Yo ve kāle asampatte ti idaṁ satthā jetavane viharanto kokālikaṁ ārabbha kathesi. Vatthu takkāriyajātake (JA. 481) vitthāritam-eva.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa amacco ovādako ahosi, rājā bahubhāṇī ahosi. Bodhisatto: “Tassa bahubhāṇitaṁ nisedhessāmī” ti ekaṁ upamaṁ upadhārento vicarati. Athekadivasaṁ rājā uyyānaṁ gato maṅgalasilāpaṭṭe nisīdi, tassupari ambarukkho atthi. Tatrekasmiṁ kākakulāvake kāḷakokilā attano aṇḍakaṁ nikkhipitvā agamāsi. Kākī taṁ kokilaaṇḍakaṁ paṭijaggi, aparabhāge tato kokilapotako nikkhami. Kākī: “Putto me” ti saññāya mukhatuṇḍakena gocaraṁ āharitvā taṁ paṭijaggi. So avirūḷhapakkho akāle yeva kokilaravaṁ ravi. Kākī: “Ayaṁ idāneva tāva aññaṁ ravaṁ ravati [PTS 3.103], vaḍḍhanto kiṁ karissatī” ti tuṇḍakena koṭṭetvā māretvā kulāvakā pātesi. So rañño pādamūle pati.

Rājā bodhisattaṁ pucchi: “Kimetaṁ sahāyā” ti? Bodhisatto: “Ahaṁ rājānaṁ nivāretuṁ ekaṁ upamaṁ pariyesāmi, laddhā dāni me sā” ti cintetvā: “Mahārāja, atimukharā akāle bahubhāṇino evarūpaṁ labhanti. Ayaṁ mahārāja, kokilapotako kākiyā puṭṭho avirūḷhapakkho akāle yeva kokilaravaṁ ravi. Atha naṁ kākī ‘nāyaṁ mama puttako’ ti ñatvā mukhatuṇḍakena koṭṭetvā māretvā kulāvakā pātesi. Manussā vā hontu tiracchānā vā, akāle bahubhāṇino evarūpaṁ dukkhaṁ labhantī” ti vatvā imā gāthā abhāsi:

121. Yo ve kāle asampatte, ativelaṁ pabhāsati,
Evaṁ so nihato seti, kokilāyiva atrajo.

122. Na hi satthaṁ sunisitaṁ, visaṁ halāhalāmiva,
Evaṁ nikaṭṭhe pāteti, vācā dubbhāsitā yathā.

123. Tasmā kāle akāle vā, vācaṁ rakkheyya paṇḍito,
Nātivelaṁ pabhāseyya, api attasamamhi vā.

124. Yo ca kāle mitaṁ bhāse, matipubbo vicakkhaṇo,
Sabbe amitte ādeti, supaṇṇo uragāmivā ti.

Tattha kāle asampatte ti attano vacanakāle asampatte. Ativelan-ti velātikkantaṁ katvā atirekappamāṇaṁ bhāsati. Halāhalāmivā ti halāhalaṁ iva. Nikaṭṭhe ti tasmiṁ yeva khaṇe appamattake kāle. Tasmā ti yasmā sunisitasatthahalāhalavisato pi khippataraṁ dubbhāsitavacanam-eva [PTS 3.104] pātesi, tasmā. Kāle akāle vā ti vattuṁ yuttakāle ca akāle ca vācaṁ rakkheyya, ativelaṁ na bhāseyya api attanā same ninnānākaraṇe pi puggaleti attho.

Matipubbo ti matiṁ purecārikaṁ katvā kathanena matipubbo. Vicakkhaṇo ti ñāṇena vicāretvā atthavindanapuggalo vicakkhaṇo nāma. Uragāmivā ti uragaṁ iva. Idaṁ vuttaṁ hoti: yathā supaṇṇo samuddaṁ khobhetvā mahābhogaṁ uragaṁ ādeti gaṇhāti, ādiyitvā ca taṅkhaṇaññeva naṁ simbaliṁ āropetvā maṁsaṁ khādati, evam-eva yo matipubbaṅgamo vicakkhaṇo vattuṁ yuttakāle mitaṁ bhāsati, so sabbe amitte ādeti gaṇhāti, attano vase vattetīti.

Rājā bodhisattassa dhammadesanaṁ sutvā tato paṭṭhāya mitabhāṇī ahosi, yasañcassa vaḍḍhetvā mahantataraṁ adāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kokilapotako kokāliko ahosi, paṇḍitāmacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Kokilajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 332: Rathalaṭṭhijātakavaṇṇanā

Api hantvā hato brūtī ti idaṁ satthā jetavane viharanto kosalarañño purohitaṁ ārabbha kathesi. So kira rathena attano bhogagāmaṁ gacchanto sambādhe magge rathaṁ pājento ekaṁ sakaṭasatthaṁ disvā: “Tumhākaṁ sakaṭaṁ apanethā” ti gacchanto sakaṭe anapanīyamāne kujjhitvā patodalaṭṭhiyā purimasakaṭe sākaṭikassa rathadhure pahari. Sā rathadhure paṭihatā nivattitvā tasseva nalāṭaṁ pahari. Tāvadevassa nalāṭe gaṇḍo uṭṭhahi. So nivattitvā: “Sākaṭikehi pahaṭomhī” ti rañño ārocesi. Sākaṭike pakkosāpetvā vinicchinantā tasseva dosaṁ addasaṁsu. Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, rañño kira [PTS 3.105] purohito ‘sākaṭikehi pahaṭomhī’ ti aḍḍaṁ karonto sayam-eva parajjī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa evarūpaṁ akāsiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tasseva vinicchayāmacco ahosi. Atha rañño purohito rathena attano bhogagāmaṁ gacchantoti sabbaṁ purimasadisam-eva. Idha pana tena rañño ārocite rājā sayaṁ vinicchaye nisīditvā sākaṭike pakkosāpetvā kammaṁ asodhetvāva: “Tumhehi mama purohitaṁ koṭṭetvā nalāṭe gaṇḍo uṭṭhāpito” ti vatvā: “Sabbassaharaṇaṁ tesaṁ karothā” ti āha. Atha naṁ bodhisatto: “Tumhe, mahārāja, kammaṁ asodhetvāva etesaṁ sabbassaṁ harāpetha, ekacce pana attanāva attānaṁ paharitvā pi ‘parena pahaṭamhā’ ti vadanti, tasmā avicinitvā kātuṁ na yuttaṁ, rajjaṁ kārentena nāma nisāmetvā kammaṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti vatvā imā gāthā abhāsi.

125. Api hantvā hato brūti, jetvā jitoti bhāsati,
Pubbamakkhāyino rāja, aññadatthu na saddahe.

126. Tasmā paṇḍitajātiyo, suṇeyya itarassa pi,
Ubhinnaṁ vacanaṁ sutvā, yathā dhammo tathā kare.

127. Alaso gihī kāmabhogī na sādhu, asaññato pabbajito na sādhu,
Rājā na sādhu anisammakārī, yo paṇḍito kodhano taṁ na sādhu.

128. Nisamma [PTS 3.106] khattiyo kayirā, nānisamma disampati,
Nisammakārino rāja, yaso kitti ca vaḍḍhatī ti.

Tattha a pi hantvā ti api eko attanāva attānaṁ hantvā: “Parena pahaṭomhī” ti brūti katheti. Jetvā jito ti sayaṁ vā pana paraṁ jitvā: “Ahaṁ jitomhī” ti bhāsati. Aññadatthū ti mahārāja, pubbam-eva rājakulaṁ gantvā akkhāyantassa pubbamakkhāyino aññadatthu na saddahe, ekaṁsena vacanaṁ na saddaheyya. Tasmā ti yasmā paṭhamataraṁ āgantvā kathentassa ekaṁsena vacanaṁ na saddahātabbaṁ, tasmā. Yathā dhammo ti yathā vinicchayasabhāvo ṭhito, tathā kareyya.

Asaññato ti kāyādīhi asaññato dussīlo. Taṁ na sādhū ti yaṁ tassa paṇḍitassa ñāṇavato puggalassa ādhānaggāhivasena daḷhakopasaṅkhātaṁ kodhanaṁ, taṁ na sādhu. Nānisammā ti na anisāmetvā. Disampatī ti disānaṁ pati, mahārāja. Yaso kitti cā ti issariyaparivāro ceva kittisaddo ca vaḍḍhatīti.

Rājā bodhisattassa vacanaṁ sutvā dhammena vinicchini, dhammena vinicchiyamāne brāhmaṇasseva doso jātoti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā brāhmaṇo etarahi brāhmaṇo va ahosi, paṇḍitāmacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Rathalaṭṭhijātakavaṇṇanā dutiyā

JA 333: Pakkagodhajātakavaṇṇanā

Tadeva me tvan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kuṭumbikaṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā vitthāritam-eva. Idha pana tesaṁ uddhāraṁ sādhetvā āgacchantānaṁ antarāmagge luddako: “Ubho pi khādathā” ti ekaṁ pakkagodhaṁ adāsi. So puriso bhariyaṁ pānīyatthāya pesetvā sabbaṁ godhaṁ khāditvā tassā āgatakāle: “Bhadde, godhā palātā” ti āha. “Sādhu, sāmi, pakkagodhāya palāyantiyā kiṁ sakkā kātun”-ti? Sā jetavane pānīyaṁ [PTS 3.107] pivitvā satthu santike nisinnā satthārā: “Kiṁ upāsike, ayaṁ te hitakāmo sasineho upakārako” ti pucchitā: “Bhante, ahaṁ etassa hitakāmā sasinehā, ayaṁ pana mayi nissineho” ti āha. Satthā: “Hotu mā cintayi, evaṁ nāmesa karoti. Yadā pana te guṇaṁ sarati, tadā tuyham-eva sabbissariyaṁ detī” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atītam-pi heṭṭhā vuttasadisam-eva. Idha pana tesaṁ nivattantānaṁ antarāmagge luddako kilantabhāvaṁ disvā: “Dve pi janā khādathā” ti ekaṁ pakkagodhaṁ adāsi. Rājadhītā taṁ valliyā bandhitvā ādāya maggaṁ paṭipajji. Te ekaṁ saraṁ disvā maggā okkamma assatthamūle nisīdiṁsu. Rājaputto: “Gaccha bhadde, sarato paduminipattena udakaṁ āhara, maṁsaṁ khādissāmā” ti āha. Sā godhaṁ sākhāya laggetvā pānīyatthāya gatā. Itaro sabbaṁ godhaṁ khāditvā agganaṅguṭṭhaṁ gahetvā parammukho nisīdi. So tāya pānīyaṁ gahetvā āgatāya: “Bhadde, godhā sākhāya otaritvā vammikaṁ pāvisi, ahaṁ dhāvitvā agganaṅguṭṭhaṁ aggahesiṁ, gahitaṭṭhānaṁ hatthe yeva katvā chijjitvā bilaṁ paviṭṭhā” ti āha. “Hotu, deva, pakkagodhāya palāyantiyā kiṁ karissāma, ehi gacchāmā” ti. Te pānīyaṁ pivitvā bārāṇasiṁ agamaṁsu.

Rājaputto rajjaṁ patvā taṁ aggamahesiṭṭhānamatte ṭhapesi, sakkārasammāno panassā natthi. Bodhisatto tassā sakkāraṁ kāretukāmo rañño santike ṭhatvā: “Nanu mayaṁ ayye tumhākaṁ santikā kiñci na labhāma, kiṁ no na olokethā” ti āha. “Tāta, aham-eva rañño santikā kiñci na labhāmi, tuyhaṁ kiṁ dassāmi, rājā pi mayhaṁ idāni kiṁ dassati, so araññato āgamanakāle pakkagodhaṁ ekako va khādī” ti [PTS 3.108]. “Ayye, na devo evarūpaṁ karissati, mā evaṁ avacutthā” ti. Atha naṁ devī: “Tuyhaṁ taṁ, tāta, na pākaṭaṁ, rañño yeva mayhañca pākaṭan”-ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

129. Tadeva me tvaṁ vidito, vanamajjhe rathesabha,
Yassa te khaggabaddhassa, sannaddhassa tirīṭino,
Assatthadumasākhāya, pakkagodhā palāyathā ti.

Tattha tadevā ti tasmiṁ yeva kāle: “Ayaṁ mayhaṁ adāyako” ti evaṁ tvaṁ vidito. Aññe pana tava sabhāvaṁ na jānantī ti attho. Khaggabaddhassā ti baddhakhaggassa. Tirīṭino ti tirīṭavatthanivatthassa maggāgamanakāle. Pakkagodhā ti aṅgārapakkā godhā palāyathāti.

Evaṁ raññā katadosaṁ parisamajjhe pākaṭaṁ katvā kathesi. Taṁ sutvā bodhisatto: “Ayye, devassa appiyakālato pabhuti ubhinnam-pi aphāsukaṁ katvā kasmā idha vasathā” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

130. Name namantassa bhaje bhajantaṁ, kiccānukubbassa kareyya kiccaṁ,
Nānatthakāmassa kareyya atthaṁ, asambhajantam-pi na sambhajeyya.

131. Caje cajantaṁ vanathaṁ na kayirā, apetacittena na sambhajeyya,
Dijo dumaṁ khīṇaphalanti ñatvā, aññaṁ samekkheyya mahā hi loko ti.

Tattha name namantassā ti yo attani muducittena namati, tasseva paṭinameyya. Kiccānukubbassā ti attano uppannaṁ kiccaṁ anukubbantasseva. Anatthakāmassā ti avaḍḍhikāmassa. Vanathaṁ na kayirā ti [PTS 3.109] tasmiṁ cajante taṇhāsnehaṁ na kareyya. Apetacittenā ti apagatacittena virattacittena. Na sambhajeyyā ti na samāgaccheyya. Aññaṁ samekkheyyā ti aññaṁ olokeyya, yathā dijo khīṇaphalaṁ dumaṁ rukkhaṁ ñatvā aññaṁ phalabharitaṁ rukkhaṁ gacchati, tathā khīṇarāgaṁ purisaṁ ñatvā aññaṁ sasinehaṁ upagaccheyyāti adhippāyo.

Rājā bodhisatte kathente eva tassā guṇaṁ saritvā: “Bhadde, ettakaṁ kālaṁ tava guṇaṁ na sallakkhesiṁ, paṇḍitassa yeva kathāya sallakkhesiṁ, mama aparādhaṁ sahantiyā idaṁ sakalarajjaṁ tuyham-eva dammī” ti vatvā catutthaṁ gāthamāha.

132. So te karissāmi yathānubhāvaṁ, kataññutaṁ khattiye pekkhamāno,
Sabbañca te issariyaṁ dadāmi, yassicchasī tassa tuvaṁ dadāmī ti.

Tattha so ti so ahaṁ. Yathānubhāvan-ti yathāsatti yathābalaṁ. Yassicchasī ti yassa icchasi, tassa idaṁ rajjaṁ ādiṁ katvā yaṁ tvaṁ icchasi, taṁ dadāmīti.

Evañca pana vatvā rājā deviyā sabbissariyaṁ adāsi, “imināhaṁ etissā guṇaṁ sarāpito” ti paṇḍitassa pi mahantaṁ issariyaṁ adāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ubho jayampatikā sotāpattiphale patiṭṭhahiṁsu.

Tadā jayampatikā etarahi jayampatikāva ahesuṁ, paṇḍitāmacco pana aham-eva ahosinti.

Pakkagodhajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 334: Rājovādajātakavaṇṇanā

Gavaṁ [PTS 3.110] ce taramānānan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto rājovādaṁ ārabbha kathesi. Vatthu tesakuṇajātake (JA. 521) āvi bhavissati. Idha pana satthā: “Mahārāja, porāṇakarājāno pi paṇḍitānaṁ kathaṁ sutvā dhammena samena rajjaṁ kārentā saggapuraṁ pūrayamānā gamiṁsū” ti vatvā raññā yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto sikkhitasabbasippo isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā ramaṇīye himavantapadese vanamūlaphalāhāro vihāsi. Atha rājā aguṇapariyesako hutvā: “Atthi nu kho me koci aguṇaṁ kathento” ti pariyesanto antojane ca bahijane ca antonagare ca bahinagare ca kañci attano avaṇṇavādiṁ adisvā: “Janapade nu kho kathan”-ti aññātakavesena janapadaṁ cari. Tatrā pi avaṇṇavādiṁ apassanto attano guṇakatham-eva sutvā: “Himavantapadese nu kho kathan”-ti araññaṁ pavisitvā vicaranto bodhisattassa assamaṁ patvā taṁ abhivādetvā katapaṭisanthāro ekamantaṁ nisīdi.

Tadā bodhisatto araññato paripakkāni nigrodhaphalāni āharitvā paribhuñji, tāni honti madhurāni ojavantāni sakkharacuṇṇasamarasāni. So rājānam-pi āmantetvā: “Imaṁ mahāpuñña, nigrodhapakkaphalaṁ khāditvā pānīyaṁ pivā” ti āha. Rājā tathā katvā bodhisattaṁ pucchi: “Kiṁ nu kho, bhante, imaṁ nigrodhapakkaṁ ati viya madhuran”-ti? “Mahāpuñña, nūna rājā dhammena samena rajjaṁ kāreti, tenetaṁ madhuranti. Rañño adhammikakāle [PTS 3.111] amadhuraṁ nu kho, bhante, hotī” ti. “Āma, mahāpuñña, rājūsu adhammikesu telamadhuphāṇitādīni pi vanamūlaphalāni pi amadhurāni honti nirojāni, na kevalaṁ etāni, sakalam-pi raṭṭhaṁ nirojaṁ kasaṭaṁ hoti. Tesu pana dhammikesu sabbāni tāni madhurāni honti ojavantāni, sakalam-pi raṭṭhaṁ ojavantam-eva hotī” ti. Rājā: “Evaṁ bhavissati, bhante” ti attano rājabhāvaṁ ajānāpetvāva bodhisattaṁ vanditvā bārāṇasiṁ gantvā: “Tāpasassa vacanaṁ vīmaṁsissāmī” ti adhammena rajjaṁ kāretvā: “Idāni jānissāmī” ti kiñci kālaṁ vītināmetvā puna tattha gantvā taṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdi.

Bodhisatto pissa tatheva vatvā nigrodhapakkaṁ adāsi, taṁ tassa tittakarasaṁ ahosi. Rājā: “Amadhuraṁ nirasan”-ti saha kheḷena chaḍḍetvā: “Tittakaṁ, bhante” ti āha. Bodhisatto: “Mahāpuñña, nūna rājā adhammiko bhavissati. Rājūnañhi adhammikakāle araññe phalāphalaṁ ādiṁ katvā sabbaṁ amadhuraṁ nirojaṁ jātan”-ti vatvā imā gāthā abhāsi:

133. Gave ce taramānānaṁ, jimhaṁ gacchati puṅgavo,
Sabbā tā jimhaṁ gacchanti, nette jimhaṁ gate sati.

134. Evam-eva manussesu, yo hoti seṭṭhasammato,
So ce adhammaṁ carati, pageva itarā pajā,
Sabbaṁ raṭṭhaṁ dukhaṁ seti, rājā ce hoti adhammiko.

135. Gavaṁ ce taramānānaṁ, ujuṁ gacchati puṅgavo,
Sabbā gāvī ujuṁ yanti, nette ujuṁ gate sati.

136. Evam-eva manussesu, yo hoti seṭṭhasammato,
So sace dhammaṁ carati, pageva itarā pajā,
Sabbaṁ raṭṭhaṁ sukhaṁ seti, rājā ce hoti dhammiko ti.

Tattha [PTS 3.112] gavan-ti gunnaṁ. Taramānānan-ti nadiṁ otarantānaṁ. Jimhan-ti kuṭilaṁ vaṅkaṁ. Nette ti nāyake gahetvā gacchante gavajeṭṭhake usabhe puṅgave. Pageva itarā pajā ti itare sattā puretaram-eva adhammaṁ carantī ti attho. Dukhaṁ setī ti na kevalaṁ seti, catūsu pi iriyāpathesu dukkham-eva vindati. Adhammiko ti yadi rājā chandādiagatigamanavasena adhammiko hoti. Sukhaṁ setī ti sace rājā agatigamanaṁ pahāya dhammiko hoti, sabbaṁ raṭṭhaṁ catūsu iriyāpathesu sukhappattam-eva hotīti.

Rājā bodhisattassa dhammaṁ sutvā attano rājabhāvaṁ jānāpetvā: “Bhante, pubbe nigrodhapakkaṁ aham-eva madhuraṁ katvā tittakaṁ akāsiṁ, idāni puna madhuraṁ karissāmī” ti bodhisattaṁ vanditvā nagaraṁ gantvā dhammena rajjaṁ kārento sabbaṁ paṭipākatikaṁ akāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Rājovādajātakavaṇṇanā catutthā

JA 335: Jambukajātakavaṇṇanā

Brahā pavaḍḍhakāyo soti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattassa sugatālayakaraṇaṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā vitthāritam-eva, ayaṁ panettha saṅkhepo. Satthārā: “Sāriputta, devadatto tumhe disvā kiṁ akāsī” ti vutto thero āha: “Bhante, so tumhākaṁ anukaronto mama hatthe bījaniṁ datvā nipajji. Atha naṁ kokāliko ure jaṇṇunā pahari, iti so tumhākaṁ anukaronto dukkhaṁ anubhavī” ti. Taṁ sutvā satthā: “Na kho, sāriputta, devadatto idāneva mama anukaronto dukkhaṁ anubhoti, pubbepesa anubhosiyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sīhayoniyaṁ nibbattitvā himavante guhāyaṁ vasanto [PTS 3.113] ekadivasaṁ mahiṁsaṁ vadhitvā maṁsaṁ khāditvā pānīyaṁ pivitvā guhaṁ āgacchati. Eko siṅgālo taṁ disvā palāyituṁ asakkonto urena nipajji, “kiṁ jambukā” ti ca vutte: “Upaṭṭhahissāmi taṁ, bhaddante” ti āha. Sīho: “Tena hi ehī” ti taṁ attano vasanaṭṭhānaṁ netvā divase divase maṁsaṁ āharitvā posesi. Tassa sīhavighāsena thūlasarīrataṁ pattassa ekadivasaṁ māno uppajji. So sīhaṁ upasaṅkamitvā āha: “Ahaṁ, sāmi, niccakālaṁ tumhākaṁ palibodho, tumhe niccaṁ maṁsaṁ āharitvā maṁ posetha, ajja tumhe idheva hotha, ahaṁ ekaṁ vāraṇaṁ vadhitvā maṁsaṁ khāditvā tumhākam-pi āharissāmī” ti. Sīho: “Mā te, jambuka, etaṁ rucci, na tvaṁ vāraṇaṁ vadhitvā maṁsakhādakayoniyaṁ nibbatto, ahaṁ te vāraṇaṁ vadhitvā dassāmi, vāraṇo nāma mahākāyo pavaḍḍhakāyo, mā vāraṇaṁ gaṇhi, mama vacanaṁ karohī” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

137. Brahā pavaḍḍhakāyo so, dīghadāṭho ca jambuka,
Na tvaṁ tattha kule jāto, yattha gaṇhanti kuñjaran-ti.

Tattha brahā ti mahanto. Pavaḍḍhakāyo ti uddhaṁ uggatakāyo. Dīghadāṭho ti dīghadanto tehi dantehi tumhādise paharitvā jīvitakkhaye pāpeti. Yatthā ti yasmiṁ sīhakule jātā mattavāraṇaṁ gaṇhanti, tvaṁ na tattha jāto, siṅgālakule pana jātosī ti attho.

Siṅgālo sīhena vārito yeva guhā nikkhamitvā tikkhattuṁ: “Bukka bukkā” ti siṅgālikaṁ nadaṁ naditvā pabbatakūṭe ṭhito pabbatapādaṁ olokento ekaṁ kāḷavāraṇaṁ pabbatapādena āgacchantaṁ disvā ullaṅghitvā: “Tassa kumbhe patissāmī” ti parivattitvā pādamūle pati. Vāraṇo purimapādaṁ ukkhipitvā tassa matthake patiṭṭhāpesi, sīsaṁ bhijjitvā cuṇṇavicuṇṇaṁ jātaṁ [PTS 3.114]. So tattheva anutthunanto sayi, vāraṇo koñcanādaṁ karonto pakkāmi. Bodhisatto gantvā pabbatamatthake ṭhito taṁ vināsappattaṁ disvā: “Attano mānaṁ nissāya naṭṭho siṅgālo” ti tisso gāthā abhāsi:

138. Asīho sīhamānena, yo attānaṁ vikubbati,
Kotthūva gajamāsajja, seti bhūmyā anutthunaṁ.

139. Yasassino uttamapuggalassa, sañjātakhandhassa mahabbalassa,
Asamekkhiya thāmabalūpapattiṁ, sa seti nāgena hatoyaṁ jambuko.

140. Yo cīdha kammaṁ kurute pamāya, thāmabbalaṁ attani saṁviditvā,
Jappena mantena subhāsitena, parikkhavā so vipulaṁ jinātī ti.

Tattha vikubbatī ti parivatteti. Kotthūvā ti siṅgālo viya. Anutthunan-ti anutthunanto. Idaṁ vuttaṁ hoti: yathā ayaṁ kotthu mahantaṁ gajaṁ patvā anutthunanto bhūmiyaṁ seti, evaṁ yo añño dubbalo balavatā viggahaṁ karoti, so pi evarūpo va hotīti.

Yasassino ti issariyavato. Uttamapuggalassā ti kāyabalena ca ñāṇabalena ca uttamapuggalassa. Sañjātakhandhassā ti susaṇṭhitamahākhandhassa. Mahabbalassātie mahāthāmassa. Thāmabalūpapattin-ti evarūpassa sīhassa thāmasaṅkhātaṁ balañceva sīhajātisaṅkhātaṁ upapattiñca ajānitvā, kāyathāmañca ñāṇabalañca sīhaupapattiñca ajānitvā ti attho. Sa setī ti attānam-pi sīhena sadisaṁ maññamāno, so ayaṁ jambuko nāgena hato matasayanaṁ seti.

Pamāyā ti paminitvā upaparikkhitvā. “Pamāṇā” ti pi pāṭho, attano pamāṇaṁ gahetvā yo attano pamāṇena kammaṁ kuruteti attho. Thāmabbalan-ti thāmasaṅkhātaṁ balaṁ, kāyathāmañca ñāṇabalañcāti pi attho. Jappenā ti japena, ajjhenenā ti attho. Mantenā ti aññehi paṇḍitehi saddhiṁ mantetvā karaṇena. Subhāsitenā ti saccādiguṇayuttena anavajjavacanena. Parikkhavā ti [PTS 3.115] parikkhāsampanno. So vipulaṁ jinātī ti yo evarūpo hoti, yaṁ kiñci kammaṁ kurumāno attano thāmañca balañca ñatvā jappamantavasena paricchinditvā subhāsitaṁ bhāsanto karoti, so vipulaṁ mahantaṁ atthaṁ jināti na parihāyatīti.

Evaṁ bodhisatto imāhi tīhi gāthāhi imasmiṁ loke kattabbayuttakaṁ kammaṁ kathesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā siṅgālo devadatto ahosi, sīho pana aham-eva ahosin”-ti.

Jambukajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 336: Brahāchattajātakavaṇṇanā

Tiṇaṁ tiṇanti lapasī ti idaṁ satthā jetavane viharanto kuhakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu kathitam-eva.

Atīte pana bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa atthadhammānusāsako amacco ahosi. Bārāṇasirājā mahatiyā senāya kosalarājānaṁ abbhuggantvā sāvatthiṁ patvā yuddhena nagaraṁ pavisitvā rājānaṁ gaṇhi. Kosalarañño pana putto chatto nāma kumāro atthi. So aññātakavesena nikkhamitvā takkasilaṁ gantvā tayo vede ca aṭṭhārasa sippāni ca uggaṇhitvā takkasilato nikkhamma sabbasamayasippāni sikkhanto ekaṁ paccantagāmaṁ pāpuṇi. Taṁ nissāya pañcasatatāpasā araññe paṇṇasālāsu vasanti. Kumāro te upasaṅkamitvā: “Imesam-pi santike kiñci sikkhissāmī” ti pabbajitvā yaṁ te jānanti, taṁ sabbaṁ uggaṇhi. So aparabhāge gaṇasatthā jāto.

Athekadivasaṁ isigaṇaṁ āmantetvā: “Mārisā, kasmā majjhimadesaṁ na gacchathā” ti pucchi. “Mārisa, majjhimadese manussā nāma [PTS 3.116] paṇḍitā, te pañhaṁ pucchanti, anumodanaṁ kārāpenti, maṅgalaṁ bhaṇāpenti, asakkonte garahanti, mayaṁ tena bhayena na gacchāmā” ti. “Mā tumhe bhāyatha, ahametaṁ sabbaṁ karissāmī” ti. “Tena hi gacchāmā” ti sabbe attano attano khārivividhamādāya anupubbena bārāṇasiṁ pattā. Bārāṇasirājā pi kosalarajjaṁ attano hatthagataṁ katvā tattha rājayutte ṭhapetvā sayaṁ tattha vijjamānaṁ dhanaṁ gahetvā bārāṇasiṁ gantvā uyyāne lohacāṭiyo pūrāpetvā nidahitvā tasmiṁ samaye bārāṇasiyam-eva vasati. Atha te isayo rājuyyāne rattiṁ vasitvā punadivase nagaraṁ bhikkhāya pavisitvā rājadvāraṁ agamaṁsu. Rājā tesaṁ iriyāpathessu pasīditvā pakkosāpetvā mahātale nisīdāpetvā yāgukhajjakaṁ datvā yāva bhattakālā taṁ taṁ pañhaṁ pucchi. Chatto rañño cittaṁ ārādhento sabbapañhe vissajjetvā bhattakiccāvasāne vicitraṁ anumodanaṁ akāsi. Rājā suṭṭhutaraṁ pasanno paṭiññaṁ gahetvā sabbe pi te uyyāne vāsāpesi.

Chatto nidhiuddharaṇamantaṁ jānāti. So tattha vasanto: “Kahaṁ nu kho iminā mama pitu santakaṁ dhanaṁ nidahitan”-ti mantaṁ parivattetvā olokento uyyāne nidahitabhāvaṁ ñatvā: “Idaṁ dhanaṁ gahetvā mama rajjaṁ gaṇhissāmī” ti cintetvā tāpase āmantetvā: “Mārisā, ahaṁ kosalarañño putto, bārāṇasiraññā amhākaṁ rajje gahite aññātakavesena nikkhamitvā ettakaṁ kālaṁ attano jīvitaṁ anurakkhiṁ, idāni kulasantakaṁ dhanaṁ laddhaṁ, ahaṁ etaṁ ādāya gantvā attano rajjaṁ gaṇhissāmi, tumhe kiṁ karissathā” ti āha. “Mayam-pi tayāva saddhiṁ gamissāmā” ti. So: “Sādhū” ti mahante mahante cammapasibbake kāretvā rattibhāge bhūmiṁ khaṇitvā dhanacāṭiyo uddharitvā pasibbakesu [PTS 3.117] dhanaṁ pakkhipitvā cāṭiyo tiṇassa pūrāpetvā pañca ca isisatāni aññe ca manusse dhanaṁ gāhāpetvā palāyitvā sāvatthiṁ gantvā sabbe rājayutte gāhāpetvā rajjaṁ gahetvā pākāraaṭṭālakādipaṭisaṅkharaṇaṁ kārāpetvā puna sapattaraññā yuddhena aggahetabbaṁ katvā nagaraṁ ajjhāvasati. Bārāṇasirañño pi: “Tāpasā uyyānato dhanaṁ gahetvā palātā” ti ārocayiṁsu. So uyyānaṁ gantvā cāṭiyo vivarāpetvā tiṇam-eva passi, tassa dhanaṁ nissāya mahanto soko uppajji. So nagaraṁ gantvā: “Tiṇaṁ tiṇan”-ti vippalapanto carati, nāssa koci sokaṁ nibbāpetuṁ sakkoti.

Bodhisatto cintesi: “Rañño mahanto soko, vippalapanto carati, ṭhapetvā kho pana maṁ nāssa añño koci sokaṁ vinodetuṁ samattho, nissokaṁ naṁ karissāmī” ti. So ekadivasaṁ tena saddhiṁ sukhanisinno tassa vippalapanakāle paṭhamaṁ gāthamāha.

141. Tiṇaṁ tiṇanti lapasi, ko nu te tiṇamāhari,
Kiṁ nu te tiṇakiccatthi, tiṇam-eva pabhāsasī ti.

Tattha kiṁ nu te tiṇakiccatthī ti kiṁ nu tava tiṇena kiccaṁ kātabbaṁ atthi. Tiṇam-eva pabhāsasī ti tvañhi kevalaṁ: “Tiṇaṁ tiṇan”-ti tiṇam-eva pabhāsasi, “asukatiṇaṁ nāmā” ti na kathesi, tiṇanāmaṁ tāvassa kathehi: “Asukatiṇaṁ nāmā” ti, mayaṁ te āharissāma, atha pana te tiṇenattho natthi, nikkāraṇā mā vippalapīti.

Taṁ sutvā rājā dutiyaṁ gāthamāha.

142. Idhāgamā brahmacārī, brahā chatto bahussuto,
So me sabbaṁ samādāya, tiṇaṁ nikkhippa gacchatī ti.

Tattha brahā ti dīgho. Chatto ti tassa nāmaṁ. Sabbaṁ samādāyā ti sabbaṁ dhanaṁ gahetvā. Tiṇaṁ nikkhippa gacchatī ti cāṭīsu tiṇaṁ nikkhipitvā gatoti dassento evamāha.

Taṁ [PTS 3.118] sutvā bodhisatto tatiyaṁ gāthamāha.

143. Evetaṁ hoti kattabbaṁ, appena bahumicchatā,
Sabbaṁ sakassa ādānaṁ, anādānaṁ tiṇassa cā ti.

Tassattho: appena tiṇena bahudhanaṁ icchatā evaṁ etaṁ kattabbaṁ hoti, yadidaṁ pitu santakattā sakassa dhanassa sabbaṁ ādānaṁ agayhūpagassa tiṇassa ca anādānaṁ. Iti, mahārāja, so brahā chatto gahetabbayuttakaṁ attano pitu santakaṁ dhanaṁ gahetvā aggahetabbayuttakaṁ tiṇaṁ cāṭīsu pakkhipitvā gato, tattha kā paridevanāti.

Taṁ sutvā rājā catutthaṁ gāthamāha.

144. Sīlavanto na kubbanti, bālo sīlāni kubbati,
Aniccasīlaṁ dussīlyaṁ, kiṁ paṇḍiccaṁ karissatī ti.

Tattha sīlavanto ti ye sīlasampannā brahmacārayo, te evarūpaṁ na kubbanti. Bālo sīlāni kubbatī ti bālo pana durācāro evarūpāni attano anācārasaṅkhātāni sīlāni karoti. Aniccasīlan-ti addhuvena dīgharattaṁ appavattena sīlena samannāgataṁ. Dussīlyan-ti dussīlaṁ. Kiṁ paṇḍiccaṁ karissatī ti evarūpaṁ puggalaṁ bāhusaccaparibhāvitaṁ paṇḍiccaṁ kiṁ karissati kiṁ sampādessati, vipattimevassa karissatīti. Taṁ garahanto vatvā so tāya bodhisattassa kathāya nissoko hutvā dhammena rajjaṁ kāresi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā brahāchatto kuhakabhikkhu ahosi, paṇḍitāmacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Brahāchattajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 337: Pīṭhajātakavaṇṇanā

Na te pīṭhamadāyimhāti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira janapadato jetavanaṁ gantvā pattacīvaraṁ paṭisāmetvā satthāraṁ vanditvā sāmaṇeradahare pucchi: “Āvuso, sāvatthiyaṁ āgantukabhikkhūnaṁ ke upakārakā” ti [PTS 3.119]. “Āvuso, anāthapiṇḍiko nāma mahāseṭṭhi, visākhā nāma mahāupāsikā ete bhikkhusaṅghassa upakārakā mātāpituṭṭhāniyā” ti. So: “Sādhū” ti punadivase pāto va ekabhikkhussa pi apaviṭṭhakāle anāthapiṇḍikassa gharadvāraṁ agamāsi. Taṁ avelāya gatattā koci na olokesi. So tato kiñci alabhitvā visākhāya gharadvāraṁ gato. Tatrā pi atipāto va gatattā kiñci na labhi. So tattha tattha vicaritvā punāgacchanto yāguyā niṭṭhitāya gato, puna pi tattha tattha vicaritvā bhatte niṭṭhite gato. So vihāraṁ gantvā: “Dve pi kulāni assaddhāni appasannāni eva, ime bhikkhū pana ‘saddhāni pasannānī’ ti kathentī” ti tāni kulāni paribhavanto carati.

Athekadivasaṁ dhammasabhāyaṁ bhikkhū kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “āvuso, asuko kira jānapado bhikkhu atikālasseva kuladvāraṁ gato bhikkhaṁ alabhitvā kulāni paribhavanto caratī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte taṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira bhikkhū” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Kasmā tvaṁ bhikkhu kujjhasi, pubbe anuppanne buddhe tāpasā pi tāva kuladvāraṁ gantvā bhikkhaṁ alabhitvā na kujjhiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā aparabhāge tāpasapabbajjaṁ pabbajitvā himavante ciraṁ vasitvā loṇambilasevanatthāya bārāṇasiṁ patvā uyyāne vasitvā punadivase nagaraṁ bhikkhāya pāvisi. Tadā bārāṇasiseṭṭhi saddho hoti pasanno. Bodhisatto: “Kataraṁ kulagharaṁ saddhan”-ti pucchitvā: “Seṭṭhigharan”-ti sutvā seṭṭhino gharadvāraṁ agamāsi. Tasmiṁ khaṇe seṭṭhi rājupaṭṭhānaṁ gato, manussā pi naṁ na passiṁsu, so nivattitvā gacchati. Atha naṁ seṭṭhi rājakulato nivattanto [PTS 3.120] disvā vanditvā bhikkhābhājanaṁ gahetvā gharaṁ netvā nisīdāpetvā pādadhovanatelamakkhanayāgukhajjakādīhi santappetvā antarābhatte kiñci kāraṇaṁ apucchitvā katabhattakiccaṁ vanditvā ekamantaṁ nisinno: “Bhante, amhākaṁ gharadvāraṁ āgatā nāma yācakā vā dhammikasamaṇabrāhmaṇā vā sakkārasammānaṁ alabhitvā gatapubbā nāma natthi, tumhe pana ajja amhākaṁ dārakehi adiṭṭhattā āsanaṁ vā pānīyaṁ vā pādadhovanaṁ vā yāgubhattaṁ vā alabhitvāva gatā, ayaṁ amhākaṁ doso, taṁ no khamituṁ vaṭṭatī” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

145. Na te pīṭhamadāyimhā, na pānaṁ na pi bhojanaṁ,
Brahmacāri khamassu me, etaṁ passāmi accayan-ti.

Tattha na te pīṭhamadāyimhā ti pīṭham-pi te na dāpayimha.

Taṁ sutvā bodhisatto dutiyaṁ gāthamāha.

146. Nevābhisajjāmi na cā pi kuppe, na cā pi me appiyamāsi kiñci,
Atho pi me āsi manovitakko, etādiso nūna kulassa dhammo ti.

Tattha nevābhisajjāmī ti neva laggāmi. Etādiso ti: “Imassa kulassa etādiso nūna sabhāvo, adāyakavaṁso esa bhavissatī” ti evaṁ me manovitakko uppanno.

Taṁ sutvā seṭṭhi itarā dve gāthā abhāsi:

147. Esasmākaṁ kule dhammo, pitupitāmaho sadā,
Āsanaṁ udakaṁ pajjaṁ, sabbetaṁ nipadāmase.

148. Esasmākaṁ kule dhammo, pitupitāmaho sadā,
Sakkaccaṁ upatiṭṭhāma, uttamaṁ viya ñātakan-ti.

Tattha [PTS 3.121] dhammo ti sabhāvo. Pitupitāmaho ti pitūnañca pitāmahānañca santako. Udakan-ti pādadhovanaudakaṁ. Pajjan-ti pādamakkhanatelaṁ. Sabbetanti sabbaṁ etaṁ. Nipadāmase ti nikārapakārā upasaggā, dāmaseti attho, dadāmāti vuttaṁ hoti. Iminā yāva sattamā kulaparivaṭṭā dāyakavaṁso amhākaṁ vaṁsoti dasseti. Uttamaṁ viya ñātakan-ti mātaraṁ viya pitaraṁ viya ca mayaṁ dhammikaṁ samaṇaṁ vā brāhmaṇaṁ vā disvā sakkaccaṁ sahatthena upaṭṭhahāmā ti attho.

Bodhisatto pana katipāhaṁ bārāṇasiseṭṭhino dhammaṁ desento tattha vasitvā puna himavantam-eva gantvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne so bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā bārāṇasiseṭṭhi ānando ahosi, tāpaso pana aham-eva ahosinti.

Pīṭhajātakavaṇṇanā sattamā

JA 338: Thusajātakavaṇṇanā

Viditaṁ thusan-ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto ajātasattuṁ ārabbha kathesi. Tasmiṁ kira mātukucchigate tassa mātu kosalarājadhītāya bimbisārarañño dakkhiṇajāṇulohitapivanadohaḷo uppajjitvā paṇḍu ahosi. Sā paricārikāhi pucchitā tāsaṁ tamatthaṁ ārocesi. Rājā pi sutvā nemittake pakkosāpetvā: “Deviyā kira evarūpo dohaḷo uppanno, tassa kā nipphattī” ti pucchi. Nemittakā: “Deviyā kucchimhi nibbattakasatto tumhe māretvā rajjaṁ gaṇhissatī” ti āhaṁsu. Rājā: “Sace mama putto maṁ māretvā rajjaṁ gaṇhissati, ko ettha doso” ti dakkhiṇajāṇuṁ satthena phālāpetvā lohitaṁ suvaṇṇataṭṭakena gāhāpetvā deviyā pāyesi. Sā cintesi: “Sace mama kucchiyaṁ nibbatto putto pitaraṁ māressati, kiṁ me tenā” ti. Sā gabbhapātanatthaṁ kucchiṁ maddāpesi [PTS 3.122].

Rājā ñatvā taṁ pakkosāpetvā: “Bhadde mayhaṁ kira putto maṁ māretvā rajjaṁ gaṇhissati, na kho panāhaṁ ajaro amaro, puttamukhaṁ passituṁ me dehi, mā ito pabhuti evarūpaṁ kammaṁ akāsī” ti āha. Sā tato paṭṭhāya uyyānaṁ gantvā kucchiṁ maddāpesi. Rājā ñatvā tato paṭṭhāya uyyānagamanaṁ nivāresi. Sā paripuṇṇagabbhā puttaṁ vijāyi. Nāmaggahaṇadivase cassa ajātasseva pitu sattubhāvato: “Ajātasattu” tveva nāmamakaṁsu. Tasmiṁ kumāraparihārena vaḍḍhante satthā ekadivasaṁ pañcasatabhikkhuparivuto rañño nivesanaṁ gantvā nisīdi. Rājā buddhappamukhaṁ bhikkhusaṅghaṁ paṇītena khādanīyabhojanīyena parivisitvā satthāraṁ vanditvā dhammaṁ suṇanto nisīdi. Tasmiṁ khaṇe kumāraṁ maṇḍetvā rañño adaṁsu. Rājā balavasinehena puttaṁ gahetvā ūrumhi nisīdāpetvā puttagatena pemena puttam-eva mamāyanto na dhammaṁ suṇāti. Satthā tassa pamādabhāvaṁ ñatvā: “Mahārāja, pubbe rājāno putte āsaṅkamānā paṭicchanne kāretvā ‘amhākaṁ accayena nīharitvā rajje patiṭṭhāpeyyāthā’ ti āṇāpesun”-ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto takkasilāyaṁ disāpāmokkhaācariyo hutvā bahū rājakumāre ca brāhmaṇakumāre ca sippaṁ vācesi. Bārāṇasirañño pi putto soḷasavassakāle tassa santikaṁ gantvā tayo vede ca sabbasippāni ca uggaṇhitvā paripuṇṇasippo ācariyaṁ āpucchi. Ācariyo aṅgavijjāvasena taṁ olokento: “Imassa puttaṁ nissāya antarāyo paññāyati, tamahaṁ attano ānubhāvena harissāmī” ti cintetvā catasso gāthā bandhitvā rājakumārassa adāsi, evañca pana taṁ vadesi: “Tāta, paṭhamaṁ gāthaṁ rajje patiṭṭhāya tava puttassa soḷasavassakāle bhattaṁ bhuñjanto vadeyyāsi, dutiyaṁ mahāupaṭṭhānakāle, tatiyaṁ pāsādaṁ abhiruhamāno sopānasīse ṭhatvā, catutthaṁ sayanasirigabbhaṁ [PTS 3.123] pavisanto ummāre ṭhatvā” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā ācariyaṁ vanditvā gato oparajje patiṭṭhāya pitu accayena rajje patiṭṭhāsi. Tassa putto soḷasavassakāle rañño uyyānakīḷādīnaṁ atthāya nikkhamantassa sirivibhavaṁ disvā pitaraṁ māretvā rajjaṁ gahetukāmo hutvā attano upaṭṭhākānaṁ kathesi. Te: “Sādhu deva, mahallakakāle laddhena issariyena ko attho, yena kenaci upāyena rājānaṁ māretvā rajjaṁ gaṇhituṁ vaṭṭatī” ti vadiṁsu. Kumāro: “Visaṁ khādāpetvā māressāmī” ti pitarā saddhiṁ sāyamāsaṁ bhuñjanto visaṁ gahetvā nisīdi. Rājā bhattapātiyaṁ bhatte acchupante yeva paṭhamaṁ gāthamāha.

149. Viditaṁ thusaṁ undurānaṁ, viditaṁ pana taṇḍulaṁ,
Thusaṁ thusaṁ vivajjetvā, taṇḍulaṁ pana khādare ti.

Tattha viditan-ti kāḷavaddale pi andhakāre undurānaṁ thuso thusabhāvena taṇḍulo ca taṇḍulabhāvena vidito pākaṭo yeva. Idha pana liṅgavipallāsavasena: “Thusaṁ taṇḍulan”-ti vuttaṁ. Khādare ti thusaṁ thusaṁ vajjetvā taṇḍulam-eva khādanti. Idaṁ vuttaṁ hoti: tāta kumāra, yathā undurānaṁ andhakāre pi thuso thusabhāvena taṇḍulo ca taṇḍulabhāvena pākaṭo, te thusaṁ vajjetvā taṇḍulam-eva khādanti, evam-eva mama pi tava visaṁ gahetvā nisinnabhāvo pākaṭoti.

Kumāro: “Ñātomhī” ti bhīto bhattapātiyaṁ visaṁ pātetuṁ avisahitvā uṭṭhāya rājānaṁ vanditvā gato. So tamatthaṁ attano upaṭṭhākānaṁ ārocetvā: “Ajja tāvamhi ñāto, idāni kathaṁ māressāmī” ti pucchi. Te tato paṭṭhāya uyyāne paṭicchannā hutvā nikaṇṇikavasena mantayamānā: “Attheko upāyo, khaggaṁ sannayhitvā mahāupaṭṭhānaṁ gatakāle amaccānaṁ antare ṭhatvā rañño pamattabhāvaṁ ñatvā khaggena paharitvā māretuṁ vaṭṭatī” ti vavatthapesuṁ. Kumāro: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā mahāupaṭṭhānakāle sannaddhakhaggo [PTS 3.124] hutvā gantvā ito cito ca rañño paharaṇokāsaṁ upadhāreti. Tasmiṁ khaṇe rājā dutiyaṁ gāthamāha.

150. Yā mantanā araññasmiṁ, yā ca gāme nikaṇṇikā,
Yañcetaṁ iti cīti ca, etam-pi viditaṁ mayā ti.

Tattha araññasmin-ti uyyāne. Nikaṇṇikā ti kaṇṇamūle mantanā. Yañcetaṁ iti cī ti cā ti yañca etaṁ idāni mama paharaṇokāsapariyesanaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: tāta kumāra, yā esā tava attano upaṭṭhākehi saddhiṁ uyyāne ca gāme ca nikaṇṇikā mantanā, yañcetaṁ idāni mama māraṇatthāya iti cīti ca karaṇaṁ, etam-pi sabbaṁ mayā ñātanti.

Kumāro: “Jānāti me veribhāvaṁ pitā” ti tato palāyitvā upaṭṭhākānaṁ ārocesi. Te sattaṭṭha divase atikkamitvā: “Kumāra, na te pitā, veribhāvaṁ jānāti, takkamattena tvaṁ evaṁsaññī ahosi, mārehi nan”-ti vadiṁsu. So ekadivasaṁ khaggaṁ gahetvā sopānamatthake gabbhadvāre aṭṭhāsi. Rājā sopānamatthake ṭhito tatiyaṁ gāthamāha.

151. Dhammena kira jātassa, pitā puttasssa makkaṭo,
Daharasseva santassa, dantehi phalamacchidā ti.

Tattha dhammenā ti sabhāvena. Pitā puttassa makkaṭo ti pitā makkaṭo puttassa makkaṭapotakassa. Idaṁ vuttaṁ hoti: yathā araññe jāto makkaṭo attano yūthapariharaṇaṁ āsaṅkanto taruṇassa makkaṭapotakassa dantehi phalaṁ chinditvā purisabhāvaṁ nāseti, tathā tava atirajjakāmassa phalāni uppāṭāpetvā purisabhāvaṁ nāsessāmīti.

Kumāro: “Gaṇhāpetukāmo maṁ pitā” ti bhīto palāyitvā: “Pitarāmhi santajjito” ti upaṭṭhākānaṁ ārocesi. Te aḍḍhamāsamatte vītivatte: “Kumāra, sace rājā jāneyya, ettakaṁ kālaṁ nādhivāseyya, takkamattena tayā kathitaṁ, mārehi [PTS 3.125] nan”-ti vadiṁsu. So ekadivasaṁ khaggaṁ gahetvā uparipāsāde sirisayanaṁ pavisitvā: “Āgacchantam-eva naṁ māressāmī” ti heṭṭhāpallaṅke nisīdi. Rājā bhuttasāyamāso parijanaṁ uyyojetvā: “Nipajjissāmī” ti sirigabbhaṁ pavisanto ummāre ṭhatvā catutthaṁ gāthamāha.

152. Yametaṁ parisappasi, ajakāṇo va sāsape,
Yopāyaṁ heṭṭhato seti, etam-pi viditaṁ mayā ti.

Tattha parisappasī ti bhayena ito cito ca sappasi. Sāsape ti sāsapakhette. Yopāyan-ti yo pi ayaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: yam-pi etaṁ tvaṁ sāsapavanaṁ paviṭṭhakāṇaeḷako viya bhayena ito cito ca saṁsappasi, paṭhamaṁ visaṁ gahetvā āgatosi, dutiyaṁ khaggena paharitukāmo hutvā āgatosi, tatiyaṁ khaggaṁ ādāya sopānamatthake aṭṭhāsi, idāni maṁ: “Māressāmī” ti heṭṭhāsayane nipannosi, sabbametaṁ jānāmi, na taṁ idāni vissajjemi, gahetvā rājāṇaṁ kārāpessāmīti. Evaṁ tassa ajānantasseva sā sā gāthā taṁ taṁ atthaṁ dīpeti.

Kumāro: “Ñātomhi pitarā, idāni maṁ nāssessatī” ti bhayappatto heṭṭhāsayanā nikkhamitvā khaggaṁ rañño pādamūle chaḍḍetvā: “Khamāhi me, devā” ti pādamūle urena nipajji. Rājā: “Na mayhaṁ koci kammaṁ jānātīti tvaṁ cintesī” ti taṁ tajjetvā saṅkhalikabandhanena bandhāpetvā bandhanāgāraṁ pavesāpetvā ārakkhaṁ ṭhapesi. Tadā rājā bodhisattassa guṇaṁ sallakkhesi. So aparabhāge kālamakāsi, tassa sarīrakiccaṁ katvā kumāraṁ bandhanāgārā nīharitvā rajje patiṭṭhāpesuṁ.

Satthā [PTS 3.126] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā takkasilāyaṁ disāpāmokkho ācariyo aham-eva ahosin”-ti.

Thusajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 339: Bāverujātakavaṇṇanā

Adassanena morassā ti idaṁ satthā jetavane viharanto hatalābhasakkāre titthiye ārabbha kathesi. Titthiyā hi anuppanne buddhe lābhino ahesuṁ, uppanne pana buddhe hatalābhasakkārā sūriyuggamane khajjopanakā viya jātā. Tesaṁ taṁ pavattiṁ ārabbha bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi yāva guṇavantā na uppajjanti, tāva nigguṇā lābhaggayasaggappattā ahesuṁ, guṇavantesu pana uppannesu nigguṇā hatalābhasakkārā jātā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto morayoniyaṁ nibbattitvā vuḍḍhimanvāya sobhaggappatto araññe vicari. Tadā ekacce vāṇijā disākākaṁ gahetvā nāvāya bāveruraṭṭhaṁ agamaṁsu. Tasmiṁ kira kāle bāveruraṭṭhe sakuṇā nāma natthi. Āgatāgatā raṭṭhavāsino taṁ pañjare nisinnaṁ disvā: “Passathimassa chavivaṇṇaṁ galapariyosānaṁ mukhatuṇḍakaṁ maṇiguḷasadisāni akkhīnī” ti kākam-eva pasaṁsitvā te vāṇijake āhaṁsu: “Imaṁ, ayyā, sakuṇaṁ amhākaṁ detha, amhākaṁ iminā attho, tumhe attano raṭṭhe aññaṁ labhissathā” ti. “Tena hi mūlena gaṇhathā” ti. “Kahāpaṇena no dethā” ti. “Na demā” ti [PTS 3.127]. Anupubbena vaḍḍhitvā: “Satena dethā” ti vutte: “Amhākaṁ esa bahūpakāro, tumhehi saddhiṁ metti hotū” ti kahāpaṇasataṁ gahetvā adaṁsu. Te taṁ netvā suvaṇṇapañjare pakkhipitvā nānappakārena macchamaṁsena ceva phalāphalena ca paṭijaggiṁsu. Aññesaṁ sakuṇānaṁ avijjamānaṭṭhāne dasahi asaddhammehi samannāgato kāko lābhaggayasaggappatto ahosi.

Punavāre te vāṇijā ekaṁ morarājānaṁ gahetvā yathā accharasaddena vassati, pāṇippaharaṇasaddena naccati, evaṁ sikkhāpetvā bāveruraṭṭhaṁ agamaṁsu. So mahājane sannipatite nāvāya dhure ṭhatvā pakkhe vidhunitvā madhurassaraṁ nicchāretvā nacci. Manussā taṁ disvā somanassajātā: “Etaṁ, ayyā, sobhaggappattaṁ susikkhitaṁ sakuṇarājānaṁ amhākaṁ dethā” ti āhaṁsu. Amhehi paṭhamaṁ kāko ānīto, taṁ gaṇhittha, idāni ekaṁ morarājānaṁ ānayimhā, etam-pi yācatha, tumhākaṁ raṭṭhe sakuṇaṁ nāma gahetvā āgantuṁ na sakkāti. “Hotu, ayyā, attano raṭṭhe aññaṁ labhissatha, imaṁ no dethā” ti mūlaṁ vaḍḍhetvā sahassena gaṇhiṁsu. Atha naṁ sattaratanavicitte pañjare ṭhapetvā macchamaṁsaphalāphalehi ceva madhulājasakkarapānakādīhi ca paṭijaggiṁsu, mayūrarājā lābhaggayasaggappatto jāto, tassāgatakālato paṭṭhāya kākassa lābhasakkāro parihāyi, koci naṁ oloketum-pi na icchi. Kāko khādanīyabhojanīyaṁ alabhamāno: “Kākā” ti vassanto gantvā ukkārabhūmiyaṁ otaritvā gocaraṁ gaṇhi.

Satthā dve vatthūni ghaṭetvā sambuddho hutvā imā gāthā abhāsi:

153. Adassanena [PTS 3.128] morassa, sikhino mañjubhāṇino,
Kākaṁ tattha apūjesuṁ, maṁsena ca phalena ca.

154. Yadā ca sarasampanno, moro bāverumāgamā,
Atha lābho ca sakkāro, vāyasassa ahāyatha.

155. Yāva nuppajjatī buddho, dhammarājā pabhaṅkaro,
Tāva aññe apūjesuṁ, puthū samaṇabrāhmaṇe.

156. Yadā ca sarasampanno, buddho dhammaṁ adesayi,
Atha lābho ca sakkāro, titthiyānaṁ ahāyathā ti.

Tattha sikhino ti sikhāya samannāgatassa. Mañjubhāṇino ti madhurassarassa. Apūjesun-ti apūjayiṁsu. Maṁsena ca phalena cā ti nānappakārena maṁsena phalāphalena ca. Bāverumāgamā ti bāveruraṭṭhaṁ āgato. “Bhāverū” ti pi pāṭho. Ahāyathā ti parihīno. Dhammarājā ti navahi lokuttaradhammehi parisaṁ rañjetīti dhammarājā. Pabhaṅkaro ti sattalokaokāsalokasaṅkhāralokesu ālokassa katattā pabhaṅkaro. Sarasampanno ti brahmassarena samannāgato. Dhammaṁ adesayī ti catusaccadhammaṁ pakāsesīti.

Iti imā catasso gāthā bhāsitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kāko nigaṇṭho nāṭaputto ahosi, morarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Bāverujātakavaṇṇanā navamā

JA 340: Visayhajātakavaṇṇanā

Adāsi dānānī ti idaṁ satthā jetavane viharanto anāthapiṇḍikaṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā khadiraṅgārajātake (JA. 40) vitthāritam-eva. Idha pana satthā anāthapiṇḍikaṁ. Āmantetvā: “Porāṇakapaṇḍitā pi gahapati ‘dānaṁ mā dadāsī’ ti ākāse ṭhatvā vārentaṁ sakkaṁ devānamindaṁ paṭibāhitvā dānaṁ adaṁsuyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto asītikoṭivibhavo visayho nāma seṭṭhi hutvā [PTS 3.129] pañcahi sīlehi samannāgato dānajjhāsayo dānābhirato ahosi. So catūsu nagaradvāresu, nagaramajjhe, attano gharadvāreti chasu ṭhānesu dānasālāyo kāretvā dānaṁ pavattesi, divase divase cha satasahassāni vissajjeti. Bodhisattassa ca vanibbakayācakānañca ekasadisam-eva bhattaṁ hoti. Tassa jambudīpaṁ unnaṅgalaṁ katvā dānaṁ dadato dānānubhāvena sakkassa bhavanaṁ kam pi, sakkassa devarañño paṇḍukambalasilāsanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. Sakko: “Ko nu kho maṁ ṭhānā cāvetukāmo” ti upadhārento mahāseṭṭhiṁ disvā: “Ayaṁ visayho ativiya pattharitvā sakalajambudīpaṁ unnaṅgalaṁ karonto dānaṁ deti, iminā dānena maṁ cāvetvā sayaṁ sakko bhavissati maññe, dhanamassa nāsetvā etaṁ daliddaṁ katvā yathā dānaṁ na deti, tathā karissāmī” ti cintetvā sabbaṁ dhanadhaññaṁ telamadhuphāṇitasakkarādīni antamaso dāsakammakaraporisam-pi antaradhāpesi.

Tadā dānabyāvaṭā āgantvā: “Sāmi dānaggaṁ pacchinnaṁ, ṭhapitaṭhapitaṭṭhāne na kiñci passāmā” ti ārocayiṁsu. “Ito paribbayaṁ haratha, mā dānaṁ pacchindathā” ti bhariyaṁ pakkosāpetvā: “Bhadde, dānaṁ pavattāpehī” ti āha. Sā sakalagehaṁ vicinitvā aḍḍhamāsakamattam-pi adisvā: “Ayya, amhākaṁ nivatthavatthaṁ ṭhapetvā aññaṁ kiñci na passāmi, sakalagehaṁ tucchan”-ti āha. Sattaratanagabbhesu dvāraṁ vivarāpetvā na kiñci addasa, seṭṭhiñca bhariyañca ṭhapetvā aññe dāsakammakarā pi na paññāyiṁsu. Puna mahāsatto. Bhariyaṁ āmantetvā: “Bhadde, na sakkā dānaṁ pacchindituṁ, sakalanivesanaṁ vicinitvā kiñci upadhārehī” ti āha. Tasmiṁ khaṇe eko tiṇahārako asitañca kājañca tiṇabandhanarajjuñca dvārantare chaḍḍetvā palāyi. Seṭṭhibhariyā taṁ disvā: “Sāmi, idaṁ ṭhapetvā aññaṁ na passāmī” ti [PTS 3.130] āharitvā adāsi. Mahāsatto: “Bhadde, mayā ettakaṁ kālaṁ tiṇaṁ nāma na lāyitapubbaṁ, ajja pana tiṇaṁ lāyitvā āharitvā vikkiṇitvā yathānucchavikaṁ dānaṁ dassāmī” ti dānupacchedabhayena asitañceva kājañca rajjuñca gahetvā nagarā nikkhamitvā tiṇavatthuṁ gantvā tiṇaṁ lāyitvā: “Eko amhākaṁ bhavissati, ekena dānaṁ dassāmī” ti dve tiṇakalāpe bandhitvā kāje laggetvā ādāya gantvā nagaradvāre vikkiṇitvā māsake gahetvā ekaṁ koṭṭhāsaṁ yācakānaṁ adāsi. Yācakā bahū, tesaṁ: “Mayham-pi dehi, mayham-pi dehī” ti vadantānaṁ itaram-pi koṭṭhāsaṁ datvā taṁ divasaṁ saddhiṁ bhariyāya anāhāro vītināmesi. Iminā niyāmena cha divasā vītivattā.

Athassa sattame divase tiṇaṁ āharamānassa sattāhaṁ nirāhārassa atisukhumālassa nalāṭe sūriyātapena pahaṭamatte akkhīni bhamiṁsu. So satiṁ paccupaṭṭhāpetuṁ asakkonto tiṇaṁ avattharitvā pati. Sakko tassa kiriyaṁ upadhārayamāno vicarati. So taṅkhaṇaññeva āgantvā ākāse ṭhatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

157. Adāsi dānāni pure visayha, dadato ca te khayadhammo ahosi,
Ito paraṁ ce na dadeyya dānaṁ, tiṭṭheyyuṁ te saṁyamantassa bhogā ti.

Tassattho: ambho visayha tvaṁ ito pubbe tava gehe dhane vijjamāne sakalajambudīpaṁ unnaṅgalaṁ karitvā dānāni adāsi. Tassa ca te evaṁ dadato bhogānaṁ khayadhammo khayasabhāvo ahosi, sabbaṁ sāpateyyaṁ khīṇaṁ, ito paraṁ ce pi tvaṁ dānaṁ na dadeyya, kassaci kiñci na dadeyyāsi, tava saṁyamantassa adadantassa bhogā tatheva [PTS 3.131] tiṭṭheyyuṁ, “ito paṭṭhāya na dassāmī” ti tvaṁ mayhaṁ paṭiññaṁ dehi, ahaṁ te bhoge dassessāmīti.

Mahāsatto tassa vacanaṁ sutvā: “Kosi tvan”-ti āha. “Sakkohamasmī” ti. Bodhisatto: “Sakko nāma sayaṁ dānaṁ datvā sīlaṁ samādiyitvā uposathakammaṁ katvā satta vattapadāni pūretvā sakkattaṁ patto, tvaṁ pana attano issariyakāraṇaṁ dānaṁ vāresi, anariyaṁ vata karosī” ti vatvā tisso gāthā abhāsi:

158. Anariyamariyena sahassanetta, suduggatenā pi akiccamāhu,
Mā vo dhanaṁ taṁ ahu devarāja, yaṁ bhogahetu vijahemu saddhaṁ.

159. Yena eko ratho yāti, yāti tenaparo ratho,
Porāṇaṁ nihitaṁ vattaṁ, vattataññeva vāsava.

160. Yadi hessati dassāma, asante kiṁ dadāmase,
Evaṁbhūtā pi dassāma, mā dānaṁ pamadamhase ti.

Tattha anariyan-ti lāmakaṁ pāpakammaṁ. Ariyenā ti parisuddhācārena ariyena. Suduggatenāpī ti sudaliddenā pi. Akiccamāhū ti akattabbanti buddhādayo ariyā vadanti, tvaṁ pana maṁ anariyaṁ maggaṁ ārocesīti adhippāyo. Vo ti nipātamattaṁ. Yaṁ bhogahetū ti yassa dhanassa paribhuñjanahetu mayaṁ dānasaddhaṁ vijahemu pariccajeyyāma, taṁ dhanam-eva mā ahu, na no tena dhanena atthoti dīpeti.

Ratho ti yaṁkiñci yānaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: yena maggena eko ratho yāti, añño pi ratho: “Rathassa gatamaggo eso” ti teneva maggena yāti. Porāṇaṁ nihitaṁ vattan-ti yaṁ mayā pubbe nihitaṁ vattaṁ, taṁ mayi dharante vattatu yeva, mā tiṭṭhatū ti attho. Evaṁbhūtā ti evaṁ tiṇahārakabhūtā pi mayaṁ yāva [PTS 3.132] jīvāma, tāva dassāma yeva. Kiṁkāraṇā? Mā dānaṁ pamadamhase ti. Adadanto hi dānaṁ pamajjati nāma na sarati na sallakkheti, ahaṁ pana jīvamāno dānaṁ pamussituṁ na icchāmi, tasmā dānaṁ dassāmiyevā ti dīpeti.

Sakko taṁ paṭibāhituṁ asakkonto: “Kimatthāya dānaṁ dadāsī” ti pucchi. Bodhisatto: “Neva sakkattaṁ, na brahmattaṁ patthayamāno, sabbaññutaṁ patthento panāhaṁ dadāmī” ti āha. Sakko tassa vacanaṁ sutvā tuṭṭho hatthena piṭṭhiṁ parimajji. Bodhisattassa taṅkhaṇaññeva parimajjitamattasseva sakalasarīraṁ paripūri. Sakkānubhāvena cassa sabbo vibhavaparicchedo paṭipākatiko va ahosi. Sakko: “Mahāseṭṭhi, tvaṁ ito paṭṭhāya divase divase dvādasa satasahassāni vissajjento dānaṁ dadāhī” ti tassa gehe aparimāṇaṁ dhanaṁ katvā taṁ uyyojetvā sakaṭṭhānam-eva gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā seṭṭhibhariyā rāhulamātā ahosi, visayho pana seṭṭhi aham-eva ahosin”-ti.

Visayhajātakavaṇṇanā dasamā.

Kokilavaggo catuttho.

5. Cūḷakuṇālavaggo

JA 341: Kaṇḍarījātakavaṇṇanā

Narānamārāmakarāsū ti imassa jātakassa vitthārakathā kuṇālajātake (JA. 536) āvi bhavissati.

The story (from Kuṇālajātakaṁ, Ja 536):

Tathā hi atīte bārāṇasiyaṁ kaṇḍarī nāma rājā ahosi uttamarūpadharo. Tassa devasikaṁ amaccā gandhakaraṇḍakasahassaṁ āharanti. Tenassa nivesane paribhaṇḍaṁ katvā gandhakaraṇḍake phāletvā gandhadārūni katvā āhāraṁ pacanti. Bhariyāpissa abhirūpā ahosi nāmena kinnarā nāma. Purohito pissa samavayo pañcālacaṇḍo nāma buddhisampanno ahosi. Rañño pana pāsādaṁ nissāya antopākāre jamburukkho nibbatti, tassa sākhā pākāramatthake olambati. Tassa chāyāya jeguccho dussaṇṭhāno pīṭhasappī vasati. Athekadivasaṁ kinnarā devī vātapānena olokentī taṁ ditvā paṭibaddhacittā [PTS 5.438] hutvā rattiṁ rājānaṁ ratiyā saṅgaṇhitvā tasmiṁ niddaṁ okkante saṇikaṁ uṭṭhāyāsanā nānaggarasabhojanaṁ suvaṇṇasarake pakkhipitvā ucchaṅge katvā sāṭakarajjuyā vātapānena otaritvā jambuṁ āruyha sākhāya oruyha pīṭhasappiṁ bhojetvā pāpaṁ katvā āgatamaggeneva pāsādaṁ āruyha gandhehi sarīraṁ ubbaṭṭetvā raññā saddhiṁ nipajji. Etenupāyena nibaddhaṁ tena saddhiṁ pāpaṁ karoti. Rājā pana na jānāti.

So ekadivasaṁ nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā nivesanaṁ pavesanto jambuchāyāya sayitaṁ paramakāruññappattaṁ pīṭhasappiṁ disvā purohitaṁ āha: “passetaṁ manussapetan”-ti. “Āma, passāmi devā” ti. “Api nu kho, samma, evarūpaṁ paṭikkūlaṁ kāci itthī chandarāgavasena upagaccheyyā” ti. Taṁ kathaṁ sutvā pīṭhasappī mānaṁ janetvā: “Ayaṁ rājā kiṁ katheti, attano deviyā mama santikaṁ āgamanaṁ na jānāti maññe” ti jamburukkhassa añjaliṁ paggahetvā: “Suṇa sāmi, jamburukkhe nibbattadevate, ṭhapetvā taṁ añño etaṁ kāraṇaṁ na jānātī” ti āha. Purohito tassa kiriyaṁ disvā cintesi: “addhā rañño aggamahesī jamburukkhena gantvā iminā saddhiṁ pāpaṁ karotī” ti. So rājānaṁ pucchi: “mahārāja, deviyā te rattibhāge sarīrasamphasso kīdiso hotī” ti? “Samma, aññaṁ na passāmi, majjhimayāme panassā sarīraṁ sītalaṁ hotī” ti. “Tena hi, deva, tiṭṭhatu aññā itthī, aggamahesī te kinnarādevī iminā saddhiṁ pāpaṁ karotī” ti. “Samma, kiṁ vadesi, evarūpā paramavilāsasampannā kiṁ iminā paramajegucchena saddhiṁ abhiramissatī” ti? “Tena hi naṁ, deva, pariggaṇhāhī” ti.

So: “Sādhū” ti rattiṁ bhuttasāyamāso tāya saddhiṁ nippajjitvā: “Pariggaṇhissāmi nan”-ti pakatiyā niddupagamanavelāya niddupagato viya ahosi. Sā pi uṭṭhāya tatheva akāsi. Rājā tassā anupadaññeva gantvā jambuchāyaṁ nissāya aṭṭhāsi. Pīṭhasappī deviyā kujjhitvā: “Tvaṁ ajja aticirāyitvā āgatā” ti hatthena kaṇṇasaṅkhalikaṁ pahari. Atha naṁ: “Mā maṁ kujjhi, sāmi, rañño niddupagamanaṁ olokesin”-ti vatvā tassa gehe pādaparicārikā viya ahosi. Tena panassā pahārena sīhamukhakuṇḍalaṁ kaṇṇato gaḷitvā rañño pādamūle pati. Rājā: “Vaṭṭissati ettakan”-ti taṁ gahetvā gato. Sā pi tena saddhiṁ aticaritvā purimaniyāmeneva gantvā raññā saddhiṁ nipajjituṁ ārabhi. Rājā paṭikkhipitvā punadivase: “Kinnarādevī mayā dinnaṁ sabbālaṅkāraṁ alaṅkaritvā etū” ti āṇāpesi. Sā: “Sīhamukhakuṇḍalaṁ me suvaṇṇakārassa santike” ti vatvā nāgami, puna pesite ca pana ekakuṇḍalāva āgamāsi [PTS 5.439]. Rājā pucchi: “kahaṁ te kuṇḍalan”-ti? “Suvaṇṇakārassa santike” ti. Suvaṇṇakāraṁ pakkosāpetvā: “Kiṁkāraṇā imissā kuṇḍalaṁ na desī” ti āha. “Nāhaṁ gaṇhāmi devā” ti. Rājā tassā kujjhitvā: “Pāpe caṇḍāli mādisena te suvaṇṇakārena bhavitabban”-ti vatvā taṁ kuṇḍalaṁ tassā puratho khipitvā purohitaṁ āha: “samma, saccaṁ tayā vuttaṁ, gaccha sīsamassā chedāpehī” ti. So taṁ rājagehe yeva ekasmiṁ padese ṭhapetvā rājānaṁ upasaṅkamitvā: “deva, mā kinnarādeviyā kujjhittha, sabbā itthiyo evarūpā yeva. Sace pi itthīnaṁ dussīlabhāvaṁ ñātukāmosi, dassessāmi te etāsaṁ pāpakañceva bahumāyābhāvañca, ehi aññātakavesena janapadaṁ carāmā” ti āha.

Rājā: “Sādhū” ti mātaraṁ rajjaṁ paṭicchāpetvā tena saddhiṁ cārikaṁ pakkāmi. Tesaṁ yojanaṁ maggaṁ gantvā mahāmagge nisinnānaṁ yeva eko kuṭumbiko puttassatthāya maṅgalaṁ katvā ekaṁ kumārikaṁ paṭicchannayāne nisīdāpetvā mahantena parivārena gacchati. Taṁ disvā purohito rājānaṁ āha: “sace icchasi, imaṁ kumārikaṁ tayā saddhiṁ pāpaṁ kāretuṁ sakkā devā” ti. “Kiṁ kathesi, mahāparivārā esā, na sakkā sammā” ti? Purohito: “Tena hi passa, devā” ti purato gantvā maggato avidūre sāṇiyā parikkhipitvā rājānaṁ antosāṇiyaṁ katvā sayaṁ maggapasse rodanto nisīdi. Atha naṁ so kuṭumbiko disvā: “Tāta, kasmā rodasī” ti pucchi. “Bhariyā me garubhārā, taṁ kulagharaṁ netuṁ maggapaṭipannosmi, tassā antarāmagge yeva gabbho cali, esā antosāṇiyaṁ kilamati, kācissā itthī santike natthi, mayā pi tattha gantuṁ na sakkā, na jānāmi ‘kiṁ bhavissatī’ ti, ekaṁ itthiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti? “Mā rodi, bahū me itthiyo, ekā gamissatī” ti. “Tena hi ayam-eva kumārikā gacchatu, etissā pi maṅgalaṁ bhavissatī” ti. So cintesi: “saccaṁ vadati, suṇisāya pi me maṅgalam-eva, iminā hi nimittena sā puttadhītāhi vaḍḍhissatī” ti tam-eva pesesi. Sā tattha pavisitvā rājānaṁ disvāva paṭibaddhacittā hutvā pāpamakāsi. Rājāpissā aṅgulimuddikaṁ adāsi. Atha naṁ katakiccaṁ nikkhamitvā āgataṁ pucchiṁsu: “kiṁ vijātā” ti? “Suvaṇṇavaṇṇaṁ puttan”-ti. Kuṭumbiko taṁ ādāya pāyāsi. Purohito pi rañño santikaṁ gantvā: “Diṭṭhā te, deva, kumārikā pi evaṁ pāpā, kimaṅgaṁ pana aññā, api pana te kiñci dinnan”-ti pucchi. “Āma, aṅgulimuddikā dinnā” ti. “Nāssā taṁ dassāmī” ti vegena gantvā yānakaṁ gaṇhitvā: “Kimetan”-ti vutte: “Ayaṁ me brāhmaṇiyā ussīsake ṭhapitaṁ muddikaṁ gahetvā āgatā, dehi, amma, muddikan”-ti āha. Sā taṁ dadamānā [PTS 5.440] brāhmaṇaṁ hatthe nakhena vijjhitvā: “Gaṇha corā” ti adāsi.

Evaṁ brāhmaṇo nānāvidhehi upāyehi aññā pi bahū aticāriniyo rañño dassetvā: “Idha tāva ettakaṁ hotu, aññattha gamissāma, devā” ti āha. Rājā: “Sakalajambudīpe carite pi sabbā itthiyo evarūpāva bhavissanti, kiṁ no etāhi, nivattāmā” ti bārāṇasim-eva paccāgantvā: “mahārāja, itthiyo nāma evaṁ pāpadhammā, pakati esā etāsaṁ, khamatha, deva, kinnarādeviyā” ti purohitena yācito khamitvā rājanivesanato naṁ nikkaḍḍhāpesi, ṭhānato pana taṁ apanetvā aññaṁ aggamahesiṁ akāsi. Tañca pīṭhasappiṁ nikkaḍḍhāpetvā jambusākhaṁ chedāpesi. Tadā kuṇālo pañcālacaṇḍo ahosi. Iti attanā diṭṭhakāraṇam-eva āharitvā dassento gāthamāha:

311. Yaṁ ve disvā kaṇḍarīkinnarānaṁ, sabbitthiyo na ramanti agāre,
Taṁ tādisaṁ maccaṁ cajitvā bhariyā, aññaṁ disvā purisaṁ pīṭhasappin-ti.

The verses:

161. Narānamārāmakarāsu nārisu, anekacittāsu aniggahāsu ca,
Sabbattha nāpītikarāpi ce siyā, na vissase titthasamā hi nāriyo.

162. Yaṁ ve disvā kaṇḍarīkinnarānaṁ, sabbitthiyo na ramanti agāre,
Taṁ tādisaṁ maccaṁ cajitvā bhariyā, aññaṁ disvā purisaṁ pīṭhasappiṁ.

163. Bakassa ca bāvarikassa rañño, accantakāmānugatassa bhariyā,
Avācarī paṭṭhavasānugassa, kaṁ vāpi itthī nāticare tadaññaṁ.

164. Piṅgiyānī sabbalokissarassa, rañño piyā brahmadattassa bhariyā,
Avācarī paṭṭhavasānugassa, taṁ vāpi sā nājjhagā kāmakāminī ti.

Kaṇḍarījātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 342: Vānarajātakavaṇṇanā

Asakkhiṁ [PTS 3.133] vata attānan-ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattassa vadhāya parisakkanaṁ ārabbha kathesi. Vatthu (JA. 208) heṭṭhā vitthāritam-eva.

Atīte pana bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto himavantapadese kapiyoniyaṁ nibbattitvā vayappatto gaṅgātīre vasi. Athekā antogaṅgāyaṁ saṁsumārī bodhisattassa hadayamaṁse dohaḷaṁ uppādetvā saṁsumārassa kathesi. So: “Taṁ kapiṁ udake nimujjāpetvā māretvā hadayamaṁsaṁ gahetvā saṁsumāriyā dassāmī” ti cintetvā mahāsattaṁ āha: “ehi, samma, antaradīpake phalāphale khādituṁ gacchāmā” ti. “Kathaṁ, samma, ahaṁ gamissāmī” ti. “Ahaṁ taṁ mama piṭṭhiyaṁ nisīdāpetvā nessāmī” ti. So tassa cittaṁ ajānanto laṅghitvā piṭṭhiyaṁ nisīdi. Saṁsumāro thokaṁ gantvā nimujjituṁ ārabhi. Atha naṁ vānaro: “Kiṁkāraṇā, bho, maṁ udake nimujjāpesī” ti āha. “Ahaṁ taṁ māretvā tava hadayamaṁsaṁ mama bhariyāya dassāmī” ti. “Dandha tvaṁ mama hadayamaṁsaṁ ure atthīti maññasī” ti? “Atha kahaṁ te ṭhapitan”-ti? “Etaṁ udumbare olambantaṁ na passasī” ti? “Passāmi, dassasi pana me” ti. “Āma, dassāmī” ti. Saṁsumāro dandhatāya taṁ gahetvā nadītīre udumbaramūlaṁ gato. Bodhisatto tassa piṭṭhito laṅghitvā udumbararukkhe nisinno imā gāthā abhāsi:

161. Asakkhiṁ vata attānaṁ, uddhātuṁ udakā thalaṁ,
Na dānāhaṁ puna tuyhaṁ, vasaṁ gacchāmi vārija.

162. Alametehi ambehi, jambūhi panasehi ca,
Yāni pāraṁ samuddassa, varaṁ mayhaṁ udumbaro.

163. Yo ca uppatitaṁ atthaṁ, na khippamanubujjhati,
Amittavasamanveti, pacchā ca anutappati.

164. Yo [PTS 3.134] ca uppatitaṁ atthaṁ, khippam-eva nibodhati,
Muccate sattusambādhā, na ca pacchānutappatī ti.

Tattha asakkhiṁ vatā ti samattho vata ahosiṁ. Uddhātun-ti uddharituṁ. Vārijā ti saṁsumāraṁ ālapati. Yāni pāraṁ samuddassā ti gaṅgaṁ samuddanāmenālapanto: “Yāni samuddassa pāraṁ gantvā khāditabbāni, alaṁ tehī” ti vadati. Pacchā ca anutappatī ti uppannaṁ atthaṁ khippaṁ ajānanto amittavasaṁ gacchati, pacchā ca anutappati.

Iti so catūhi gāthāhi lokiyakiccānaṁ nipphattikāraṇaṁ kathetvā vanasaṇḍam-eva pāvisi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā saṁsumāro devadatto ahosi, vānaro pana aham-eva ahosin”-ti.

Vānarajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 343: Kuntinījātakavaṇṇanā

Avasimha tavāgāre ti idaṁ satthā jetavane viharanto kosalarañño gehe nivutthaṁ kuntinīsakuṇikaṁ ārabbha kathesi. Sā kira rañño dūteyyahārikā ahosi. Dve potakāpissā atthi, rājā taṁ sakuṇikaṁ ekassa rañño paṇṇaṁ gāhāpetvā pesesi. Tassā gatakāle rājakule dārakā te sakuṇapotake hatthehi parimaddantā māresuṁ. Sā āgantvā te potake mate passantī: “Kena me puttakā māritā” ti pucchi. “Asukena ca asukena cā” ti. Tasmiñca kāle rājakule posāvanikabyaggho atthi kakkhaḷo pharuso, bandhanabalena tiṭṭhati. Atha te dārakā taṁ byagghaṁ dassanāya agamaṁsu. Sā pi sakuṇikā tehi saddhiṁ gantvā: “Yathā imehi mama puttakā māritā, tatheva ne karissāmī” ti te dārake gahetvā byagghassa pādamūle khi pi, byaggho murāmurāpetvā khādi. Sā: “Idāni me manoratho paripuṇṇo” ti uppatitvā himavantam-eva gatā. Taṁ kāraṇaṁ sutvā bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, rājakule kira asukā nāma kuntinī [PTS 3.135] sakuṇikā ye hissā potakā māritā, te dārake byagghassa pādamūle khipitvā himavantam-eva gatā” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesā attano potakaghātake dārake gahetvā byagghassa pādamūle khipitvā himavantam-eva gatā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ bodhisatto dhammena samena rajjaṁ kāresi. Tassa nivesane ekā kuntinī sakuṇikā dūteyyahārikāti sabbaṁ purimasadisam-eva. Ayaṁ pana viseso. Ayaṁ kuntinī byagghena dārake mārāpetvā cintesi: “Idāni na sakkā mayā idha vasituṁ, gamissāmi, gacchantī ca pana rañño anārocetvā na gamissāmi, ārocetvāva gamissāmī” ti. Sā rājānaṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ ṭhitā: “Sāmi, tumhākaṁ pamādena mama puttake dārakā māresuṁ, ahaṁ kodhavasikā hutvā te dārake paṭimāresiṁ, idāni mayā idha vasituṁ na sakkā” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

165. Avasimha tavāgāre, niccaṁ sakkatapūjitā,
Tvam-eva dānimakari, handa rāja vajāmahan”-ti.

Tattha tvam-eva dānimakarī ti maṁ paṇṇaṁ gāhāpetvā pesetvā attano pamādena mama piyaputtake arakkhanto tvaññeva idāni etaṁ mama domanassakāraṇaṁ akari. Handā ti vavassaggatthe nipāto. Rājā ti bodhisattaṁ ālapati. Vajāmahan-ti ahaṁ himavantaṁ gacchāmīti.

Taṁ sutvā rājā dutiyaṁ gāthamāha.

166. Yo ve kate paṭikate, kibbise paṭikibbise,
Evaṁ taṁ sammatī veraṁ, vasa kuntini māgamā ti.

Tassattho: yo puggalo parena kate kibbise attano puttamāraṇādike dāruṇe kamme kate puna attano tassa puggalassa paṭikate paṭikibbise: “Paṭikataṁ [PTS 3.136] mayā tassā” ti jānāti. Evaṁ taṁ sammatī veran-ti ettakena taṁ veraṁ sammati vūpasantaṁ hoti, tasmā vasa kuntini māgamāti.

Taṁ sutvā kuntinī tatiyaṁ gāthamāha.

167. Na katassa ca kattā ca, metti sandhīyate puna,
Hadayaṁ nānujānāti, gacchaññeva rathesabhā ti.

Tattha na katassa ca kattā cā ti katassa ca abhibhūtassa upapīḷitassa puggalassa, idāni vibhattivipariṇāmaṁ katvā yo kattā tassa cāti imesaṁ dvinnaṁ puggalānaṁ puna mittabhāvo nāma na sandhīyati na ghaṭīyatī ti attho. Hadayaṁ nānujānātī ti tena kāraṇena mama hadayaṁ idha vāsaṁ nānujānāti. Gacchaññeva rathesabhā ti tasmā ahaṁ mahārāja gamissāmiyevā ti.

Taṁ sutvā rājā catutthaṁ gāthamāha.

168. Katassa ceva kattā ca, metti sandhīyate puna,
Dhīrānaṁ no ca bālānaṁ, vasa kuntini māgamā ti.

Tassattho: katassa ceva puggalassa, yo ca kattā tassa metti sandhīyate puna, sā pana dhīrānaṁ, no ca bālānaṁ. Dhīrānañhi metti bhinnā pi puna ghaṭīyati, bālānaṁ pana sakiṁ bhinnā bhinnāva hoti, tasmā vasa kuntini māgamāti.

Sakuṇikā: “Evaṁ sante pi na sakkā mayā idha vasituṁ sāmī” ti rājānaṁ vanditvā uppatitvā himavantam-eva gatā.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kuntinī yeva etarahi kuntinī ahosi, bārāṇasirājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Kuntinījātakavaṇṇanā tatiyā

JA 344: Ambajātakavaṇṇanā

Yo [PTS 3.137] nīliyaṁ maṇḍayatī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ambagopakattheraṁ ārabbha kathesi. So kira mahallakakāle pabbajitvā jetavanapaccante ambavane paṇṇasālaṁ kāretvā ambe rakkhanto patitāni ambapakkāni khādanto vicarati, attano sambandhamanussānam-pi deti. Tasmiṁ bhikkhācāraṁ paviṭṭhe ambacorakā ambāni pātetvā khāditvā ca gahetvā ca gacchanti. Tasmiṁ khaṇe catasso seṭṭhidhītaro aciravatiyaṁ nhāyitvā vicarantiyo taṁ ambavanaṁ pavisiṁsu. Mahallako āgantvā tā disvā: “Tumhehi me ambāni khāditānī” ti āha. “Bhante, mayaṁ idāneva āgatā, na tumhākaṁ ambāni khādāmā” ti. “Tena hi sapathaṁ karothā” ti? “Karoma, bhante” ti sapathaṁ kariṁsu. Mahallako tā sapathaṁ kāretvā lajjāpetvā vissajjesi. Tassa taṁ kiriyaṁ sutvā bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asuko kira mahallako attano vasanakaṁ ambavanaṁ paviṭṭhā seṭṭhidhītaro sapathaṁ kāretvā lajjāpetvā vissajjesī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa ambagopako hutvā catasso seṭṭhidhītaro sapathaṁ kāretvā lajjāpetvā vissajjesī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sakkattaṁ kāresi. Tadā eko kūṭajaṭilo bārāṇasiṁ upanissāya nadītīre ambavane paṇṇasālaṁ māpetvā ambe rakkhanto patitāni ambapakkāni khādanto sambandhamanussānam-pi dento nānappakārena micchājīvena jīvikaṁ kappento vicarati. Tadā sakko devarājā: “Ke nu kho loke mātāpitaro upaṭṭhahanti, kule jeṭṭhāpacayanakammaṁ karonti, dānaṁ denti, sīlaṁ rakkhanti, uposathakammaṁ karonti, ke pabbajitā samaṇadhamme yuttapayuttā viharanti, ke anācāraṁ carantī” ti lokaṁ volokento imaṁ ambagopakaṁ [PTS 3.138] anācāraṁ kūṭajaṭilaṁ disvā: “Ayaṁ kūṭajaṭilo kasiṇaparikammādiṁ attano samaṇadhammaṁ pahāya ambavanaṁ rakkhanto vicarati, saṁvejessāmi nan”-ti tassa gāmaṁ bhikkhāya paviṭṭhakāle attano ānubhāvena ambe pātetvā corehi vilumbite viya akāsi.

Tadā bārāṇasito catasso seṭṭhidhītaro taṁ ambavanaṁ pavisiṁsu. Kūṭajaṭilo tā disvā: “Tumhehi me ambāni khāditānī” ti palibuddhi. “Bhante, mayaṁ idāneva āgatā, na te ambāni khādāmā” ti. “Tena hi sapathaṁ karothā” ti? “Katvā ca pana gantuṁ labhissāmā” ti? “Āma, labhissathā” ti. “Sādhu, bhante” ti tāsu jeṭṭhikā sapathaṁ karontī paṭhamaṁ gāthamāha.

169. Yo nīliyaṁ maṇḍayati, saṇḍāsena vihaññati,
Tassa sā vasamanvetu, yā te ambe avāharī ti.

Tassattho: yo puriso palitānaṁ kāḷavaṇṇakaraṇatthāya nīlaphalādīni yojetvā kataṁ nīliyaṁ maṇḍayati, nīlakesantare ca uṭṭhitaṁ palitaṁ uddharanto saṇḍāsena vihaññati kilamati, tassa evarūpassa mahallakassa sā vasaṁ anvetu, tathārūpaṁ patiṁ labhatu, yā te ambe avāharīti.

Tāpaso: “Tvaṁ ekamantaṁ tiṭṭhāhī” ti vatvā dutiyaṁ seṭṭhidhītaraṁ sapathaṁ kāresi. Sā sapathaṁ karontī dutiyaṁ gāthamāha.

170. Vīsaṁ vā pañcavīsaṁ vā, ūnatiṁsaṁva jātiyā,
Tādisā pati mā laddhā, yā te ambe avāharī ti.

Tassattho: nāriyo nāma pannarasasoḷasavassikakāle purisānaṁ piyā honti. Yā pana tava ambāni avāhari, sā evarūpe yobbane patiṁ alabhitvā jātiyā vīsaṁ vā pañcavīsaṁ vā ekena dvīhi ūnatāya ūnatiṁsaṁ vā vassāni patvā tādisā paripakkavayā hutvā pi patiṁ mā laddhāti.

Tāya pi sapathaṁ katvā ekamantaṁ ṭhitāya tatiyā tatiyaṁ gāthamāha.

171. Dīghaṁ [PTS 3.139] gacchatu addhānaṁ, ekikā abhisārikā,
Saṅkete pati mā adda, yā te ambe avāharī ti.

Tassattho: yā te ambe avāhari, sā patiṁ patthayamānā tassa santikaṁ abhisaraṇatāya abhisārikā nāma hutvā ekikā adutiyā gāvutadvigāvutamattaṁ dīghaṁ addhānaṁ gacchatu, gantvā pi ca tasmiṁ asukaṭṭhānaṁ nāma āgaccheyyāsīti kate saṅkete taṁ patiṁ mā addasāti.

Tāya pi sapathaṁ katvā ekamantaṁ ṭhitāya catutthā catutthaṁ gāthamāha.

172. Alaṅkatā suvasanā, mālinī candanussadā,
Ekikā sayane setu, yā te ambe avāharī ti.

sā uttānatthā yeva,

Tāpaso: “Tumhehi atibhāriyā sapathā katā, aññehi ambāni khāditāni bhavissanti, gacchatha dāni tumhe” ti tā uyyojesi. Sakko bheravarūpārammaṇaṁ dassetvā kūṭatāpasaṁ tato palāpesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kūṭajaṭilo ayaṁ ambagopako mahallako ahosi, catasso seṭṭhidhītaro etā yeva, sakko pana aham-eva ahosin”-ti.

Ambajātakavaṇṇanā catutthā

JA 345: Rājakumbhajātakavaṇṇanā

Vanaṁ yadaggi dahatī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ alasabhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira sāvatthivāsī kulaputto sāsane uraṁ datvā pabbajitvā pi alaso ahosi uddesaparipucchāyonisomanasikāravattapaṭivattādīhi paribāhiro nīvaraṇābhibhūto. Nisinnaṭṭhānādīsu iriyāpathesu tathā eva hoti. Tassa taṁ ālasiyabhāvaṁ ārabbha bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asuko nāma bhikkhu evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā ālasiyo kusīto nīvaraṇābhibhūto viharatī” ti [PTS 3.140]. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa ālasiyoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa amaccaratanaṁ ahosi, bārāṇasirājā ālasiyajātiko ahosi. Bodhisatto: “Rājānaṁ pabodhessāmī” ti ekaṁ upamaṁ upadhārento vicarati. Athekadivasaṁ rājā uyyānaṁ gantvā amaccagaṇaparivuto tattha vicaranto ekaṁ rājakumbhaṁ nāma ālasiyaṁ passi. Tathārūpā kira ālasiyā sakaladivasaṁ gacchantā pi ekadvaṅgulamattam-eva gacchanti. Rājā taṁ disvā: “Vayassa ko nāma so” ti bodhisattaṁ pucchi. Mahāsatto: “Rājakumbho nāmesa, mahārāja, ālasiyo. Evarūpo hi sakaladivasaṁ gacchanto pi ekaṅguladvaṅgulamattam-eva gacchatī” ti vatvā tena saddhiṁ sallapanto: “Ambho, rājakumbha, tumhākaṁ dandhagamanaṁ imasmiṁ araññe dāvaggimhi uṭṭhite kiṁ karothā” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

173. Vanaṁ yadaggi dahati, pāvako kaṇhavattanī,
Kathaṁ karosi pacalaka, evaṁ dandhaparakkamo ti.

Tattha yadaggī ti yadā aggi. Pāvako kaṇhavattanī ti aggino vevacanaṁ. Pacalakā ti taṁ ālapati. So hi calanto calanto gacchati, niccaṁ vā pacalāyati, tasmā: “Pacalako” ti vuccati. Dandhaparakkamo ti garuvīriyo.

Taṁ sutvā rājakumbho dutiyaṁ gāthamāha.

174. Bahūni rukkhachiddāni, pathabyā vivarāni ca,
Tāni ce nābhisambhoma, hoti no kālapariyāyo ti.

Tassattho: paṇḍita, amhākaṁ ito uttarigamanaṁ nāma natthi. Imasmiṁ pana araññe rukkhachiddāni pathaviyaṁ vivarāni ca bahūni. Yadi tāni na pāpuṇāma, ho ti no kālapariyāyo ti maraṇam-eva no hotīti.

Taṁ [PTS 3.141] sutvā bodhisatto itarā dve gāthā abhāsi:

175. Yo dandhakāle tarati, taraṇīye ca dandhati,
Sukkhapaṇṇaṁva akkamma, atthaṁ bhañjati attano.

176. Yo dandhakāle dandheti, taraṇīye ca tārayi,
Sasīva rattiṁ vibhajaṁ, tassattho paripūratī ti.

Tattha dandhakāle ti tesaṁ tesaṁ kammānaṁ saṇikaṁ kattabbakāle. Taratī ti turitaturito vegena tāni kammāni karoti. Sukkhapaṇṇaṁvā ti yathā vātātapasukkhaṁ tālapaṇṇaṁ balavā puriso akkamitvā bhañjeyya, tattheva cuṇṇavicuṇṇaṁ kareyya, evaṁ so attano atthaṁ vuddhiṁ bhañjati. Dandhetī ti dandhayati dandhakātabbāni kammāni dandham-eva karoti. Tārayī ti turitakātabbāni kammāni turito va karoti. Sasīva rattiṁ vibhajan-ti yathā cando juṇhapakkhaṁ rattiṁ jotayamāno kāḷapakkharattito rattiṁ vibhajanto divase divase paripūrati, evaṁ tassa purisassa attho paripūratīti vuttaṁ hoti.

Rājā bodhisattassa vacanaṁ sutvā tato paṭṭhāya analaso jāto.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājakumbho ālasiyabhikkhu ahosi, paṇḍitāmacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Rājakumbhajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 346: Kesavajātakavaṇṇanā

Manussindaṁ jahitvānā ti idaṁ satthā jetavane viharanto vissāsabhojanaṁ ārabbha kathesi. Anāthapiṇḍikassa kira gehe pañcannaṁ bhikkhusatānaṁ nibaddhabhattaṁ hoti, gehaṁ niccakālaṁ [PTS 3.142] bhikkhusaṅghassa opānabhūtaṁ kāsāvapajjotaṁ isivātapaṭivātaṁ. Athekadivasaṁ rājā nagaraṁ padakkhiṇaṁ karonto seṭṭhino nivesane bhikkhusaṅghaṁ disvā: “Aham-pi ariyasaṅghassa nibaddhaṁ bhikkhaṁ dassāmī” ti vihāraṁ gantvā satthāraṁ vanditvā pañcannaṁ bhikkhusatānaṁ nibaddhaṁ bhikkhaṁ paṭṭhapesi. Tato paṭṭhāya rājanivesane nibaddhaṁ bhikkhā diyyati, tivassikagandhasālibhojanaṁ paṇītaṁ. Vissāsena pi sinehena pi sahatthā dāyakā natthi, rājayutte dāpesi. Bhikkhū nisīditvā bhuñjituṁ na icchanti, nānaggarasabhattaṁ gahetvā attano attano upaṭṭhākakulaṁ gantvā taṁ bhattaṁ tesaṁ datvā tehi dinnaṁ lūkhaṁ vā paṇītaṁ vā bhuñjanti.

Athekadivasaṁ rañño bahuṁ phalāphalaṁ āhariṁsu. Rājā: “Saṅghassa dethā” ti āha. Manussā bhattaggaṁ gantvā ekabhikkhum-pi adisvā: “Eko bhikkhu pi natthī” ti rañño ārocesuṁ. “Nanu velā yeva tāvā” ti? “Āma, velā, bhikkhū pana tumhākaṁ gehe bhattaṁ gahetvā attano attano vissāsikānaṁ upaṭṭhākānaṁ gehaṁ gantvā tesaṁ datvā tehi dinnaṁ lūkhaṁ vā paṇītaṁ vā bhuñjantī” ti. Rājā: “Amhākaṁ bhattaṁ paṇītaṁ, kena nu kho kāraṇena abhutvā aññaṁ bhuñjanti, satthāraṁ pucchissāmī” ti cintetvā vihāraṁ gantvā satthāraṁ vanditvā pucchi. Satthā: “Mahārāja, bhojanaṁ nāma vissāsaparamaṁ, tumhākaṁ gehe vissāsaṁ paccupaṭṭhāpetvā sinehena dāyakānaṁ abhāvā bhikkhū bhattaṁ gahetvā attano attano vissāsikaṭṭhāne paribhuñjanti. Mahārāja, vissāsasadiso añño raso nāma natthi, avissāsikena dinnaṁ catumadhuram-pi hi vissāsikena dinnaṁ sāmākabhattaṁ na agghati. Porāṇakapaṇḍitā pi roge uppanne raññā pañca vejjakulāni gahetvā bhesajje kārite pi roge avūpasante vissāsikānaṁ santikaṁ gantvā aloṇakaṁ sāmākanīvārayāguñceva udakamattasittaṁ aloṇakapaṇṇañca paribhuñjitvā nirogā jātā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsiraṭṭhe brāmhaṇakule nibbatti, “kappakumāro” tissa [PTS 3.143] nāmaṁ akaṁsu. So vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā aparabhāge isipabbajjaṁ pabbaji. Tadā kesavo nāma tāpaso pañcahi tāpasasatehi parivuto gaṇasatthā hutvā himavante vasati. Bodhisatto tassa santikaṁ gantvā pañcannaṁ antevāsikasatānaṁ jeṭṭhantevāsiko hutvā vihāsi, kesavatāpasassa hitajjhāsayo sasineho ahosi. Te aññamaññaṁ ativiya vissāsikā ahesuṁ. Aparabhāge kesavo te tāpase ādāya loṇambilasevanatthāya manussapathaṁ gantvā bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase nagaraṁ bhikkhāya pavisitvā rājadvāraṁ agamāsi. Rājā isigaṇaṁ disvā pakkosāpetvā antonivesane bhojetvā paṭiññaṁ gahetvā uyyāne vasāpesi. Atha vassāratte atikkante kesavo rājānaṁ āpucchi. Rājā: “Bhante, tumhe mahallakā, amhe tāva upanissāya vasatha, daharatāpase himavantaṁ pesethā” ti āha. So: “Sādhū” ti jeṭṭhantevāsikena saddhiṁ te himavantaṁ pesetvā sayaṁ ekako va ohiyi. Kappo himavantaṁ gantvā tāpasehi saddhiṁ vasi.

Kesavo kappena vinā vasanto ukkaṇṭhitvā taṁ daṭṭhukāmo hutvā niddaṁ na labhati, tassa niddaṁ alabhantassa sammā āhāro na pariṇāmaṁ gacchati, lohitapakkhandikā ahosi, bāḷhā vedanā vattanti. Rājā pañca vejjakulāni gahetvā tāpasaṁ paṭijaggi, rogo na vūpasammati. Kesavo rājānaṁ āha: “Mahārāja, kiṁ mayhaṁ maraṇaṁ icchatha, udāhu arogabhāvan”-ti? “Arogabhāvaṁ, bhante” ti. “Tena hi maṁ himavantaṁ pesethā” ti. “Sādhu, bhante” ti rājā nāradaṁ nāma amaccaṁ pakkāsāpetvā: “Nārada, amhākaṁ bhadantaṁ gahetvā vanacarakehi saddhiṁ himavantaṁ yāhī” ti pesesi. Nārado taṁ tattha netvā paccāgamāsi. Kesavassa pi kappe diṭṭhamatte yeva cetasikarogo vūpasanto, ukkaṇṭhā paṭippassambhi. Athassa kappo aloṇakena adhūpanena [PTS 3.144] udakamattasittapaṇṇena saddhiṁ sāmākanīvārayāguṁ adāsi, tassa taṅkhaṇaññeva lohitapakkhandikā paṭippassambhi.

Puna rājā nāradaṁ pesesi: “Gaccha kesavassa tāpasassa pavattiṁ jānāhī” ti. So gantvā taṁ arogaṁ disvā: “Bhante, bārāṇasirājā pañca vejjakulāni gahetvā paṭijagganto tumhe aroge kātuṁ nāsakkhi, kathaṁ te kappo paṭijaggī” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

177. Manussindaṁ jahitvāna, sabbakāmasamiddhinaṁ,
Kathaṁ nu bhagavā kesī, kappassa ramati assame ti.

Tattha manussindan-ti manussānaṁ indaṁ bārāṇasirājānaṁ. Kathaṁ nu bhagavā kesī ti kena nu kho upāyena ayaṁ amhākaṁ bhagavā kesavatāpaso kappassa assame ramatīti.

Evaṁ aññehi saddhiṁ sallapanto viya kesavassa abhiratikāraṇaṁ pucchi. Taṁ sutvā kesavo dutiyaṁ gāthamāha.

178. Sādūni ramaṇīyāni, santi vakkhā manoramā,
Subhāsitāni kappassa, nārada ramayanti man-ti.

Tattha vakkhā ti rukkhā. Pāḷiyaṁ pana: “Rukkhā” tveva likhitaṁ. Subhāsitānī ti kappena kathitāni subhāsitāni maṁ ramayantī ti attho.

Evañca pana vatvā: “Evaṁ maṁ abhiramāpento kappo aloṇakaṁ adhūpanaṁ udakasittapaṇṇamissaṁ sāmākanīvārayāguṁ pāyesi, tāya me sarīre byādhi vūpasamito, arogo jātomhī” ti āha. Taṁ sutvā nārado tatiyaṁ gāthamāha.

179. Sālīnaṁ odanaṁ bhuñje, suciṁ maṁsūpasecanaṁ,
Kathaṁ sāmākanīvāraṁ, aloṇaṁ chādayanti tan-ti.

Tattha [PTS 3.145] bhuñje ti bhuñjasi, ayam-eva vā pāṭho. Chādayantī ti chādayati pīṇeti toseti. Gāthābandhasukhatthaṁ pana anunāsiko kato. Idaṁ vuttaṁ hoti: yo tvaṁ suciṁ maṁsūpasecanaṁ rājakule rājārahaṁ sālibhattaṁ bhuñjasi, taṁ kathamidaṁ sāmākanīvāraṁ aloṇaṁ pīṇeti toseti, kathaṁ te etaṁ ruccatīti.

Taṁ sutvā kesavo catutthaṁ gāthamāha.

180. Sāduṁ vā yadi vāsāduṁ, appaṁ vā yadi vā bahuṁ,
Vissattho yattha bhuñjeyya, vissāsaparamā rasā ti.

Tattha yadi vāsādun-ti yadi vā asāduṁ. Vissattho ti nirāsaṅko vissāsapatto hutvā. Yattha bhuñjeyyā ti yasmiṁ nivesane evaṁ bhuñjeyya, tattha evaṁ bhuttaṁ yaṁkiñci bhojanaṁ sādum-eva. Kasmā? Yasmā vissāsaparamā rasā, vissāso paramo uttamo etesanti vissāsaparamā rasā. Vissāsasadiso hi añño raso nāma natthi. Avissāsikena hi dinnaṁ catumadhuram-pi vissāsikena dinnaṁ ambilakañjiyaṁ na agghatīti.

Nārado tassa vacanaṁ sutvā rañño santikaṁ gantvā: “Kesavo idaṁ nāma kathesī” ti ācikkhi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, nārado sāriputto, kesavo bakabrahmā, kappo pana aham-eva ahosin”-ti.

Kesavajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 347: Ayakūṭajātakavaṇṇanā

Sabbāyasan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto lokatthacariyaṁ ārabbha kathesi. Vatthu mahākaṇhajātake (JA. 469) āvi bhavissati.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchimhi nibbattitvā vayappatto uggahitasabbasippo pitu accayena rajje patiṭṭhāya dhammena rajjaṁ kāresi. Tadā manussā devamaṅgalikā hutvā bahū ajeḷakādayo [PTS 3.146] māretvā devatānaṁ balikammaṁ karonti. Bodhisatto: “Pāṇo na hantabbo” ti bheriṁ carāpesi. Yakkhā balikammaṁ alabhamānā bodhisattassa kujjhitvā himavante yakkhasamāgamaṁ gantvā bodhisattassa māraṇatthāya ekaṁ kakkhaḷaṁ yakkhaṁ pesesuṁ. So kaṇṇikamattaṁ mahantaṁ ādittaṁ ayakūṭaṁ gahetvā: “Iminā naṁ paharitvā māressāmī” ti āgantvā majjhimayāmasamanantare bodhisattassa sayanamatthake aṭṭhāsi. Tasmiṁ khaṇe sakkassa āsanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. So āvajjamāno taṁ kāraṇaṁ ñatvā indavajiraṁ ādāya gantvā yakkhassa upari aṭṭhāsi. Bodhisatto yakkhaṁ disvā: “Kiṁ nu kho esa maṁ rakkhamāno ṭhito, udāhu māretukāmo” ti tena saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

181. Sabbāyasaṁ kūṭamatippamāṇaṁ, paggayha yo tiṭṭhasi antalikkhe,
Rakkhāya me tvaṁ vihito nusajja, udāhu me cetayase vadhāyā ti.

Tattha vihito nusajjā ti vihito nu asi ajja.

Bodhisatto pana yakkham-eva passati, na sakkaṁ. Yakkho sakkassa bhayena bodhisattaṁ paharituṁ na sakkoti. So bodhisattassa kathaṁ sutvā: “Mahārāja, nāhaṁ tava rakkhaṇatthāya ṭhito, iminā pana jalitena ayakūṭena paharitvā taṁ māressāmīti āgatomhi, sakkassa bhayena taṁ paharituṁ na sakkomī” ti etamatthaṁ dīpento dutiyaṁ gāthamāha.

182. Dūto ahaṁ rājidha rakkhasānaṁ, vadhāya tuyhaṁ pahitohamasmi,
Indo ca taṁ rakkhati devarājā, tenuttamaṅgaṁ na te phālayāmī ti.

Taṁ sutvā bodhisatto itarā dve gāthā abhāsi:

183. Sace ca maṁ rakkhati devarājā, devānamindo maghavā sujampati,
Kāmaṁ [PTS 3.147] pisācā vinadantu sabbe, na santase rakkhasiyā pajāya.

184. Kāmaṁ kandantu kumbhaṇḍā, sabbe paṁsupisācakā,
Nālaṁ pisācā yuddhāya, mahatī sā vibhiṁsikā ti.

Tattha rakkhasiyā pajāyā ti rakkhasisaṅkhātāya pajāya, rakkhasasattānanti attho. Kumbhaṇḍā ti kumbhamattarahassaṅgā mahodarā yakkhā. Paṁsupisācakā ti saṅkāraṭṭhāne pisācā. Nālan-ti pisācā nāma mayā saddhiṁ yuddhāya na samatthā. Mahatī sā vibhiṁsikā ti yaṁ panete yakkhā sannipatitvā vibhiṁsikaṁ dassenti, sā mahatī vibhiṁsikā bhayakāraṇadassanamattam-eva mayhaṁ, na panāhaṁ bhāyāmī ti attho.

Sakko yakkhaṁ palāpetvā mahāsattaṁ ovaditvā: “Mā bhāyi, mahārāja, ito paṭṭhāya tava rakkhā mamāyattā” ti vatvā sakaṭṭhānam-eva gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sakko anuruddho ahosi, bārāṇasirājā aham-eva ahosin”-ti.

Ayakūṭajātakavaṇṇanā sattamā

JA 348: Araññajātakavaṇṇanā

Araññā gāmamāgammā ti idaṁ satthā jetavane viharanto thullakumārikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Vatthu cūḷanāradakassapajātake (JA. 477) āvi bhavissati.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ uggahitasippo bhariyāya kālakatāya puttaṁ gahetvā isipabbajjaṁ pabbajitvā himavante vasanto puttaṁ assamapade ṭhapetvā phalāphalatthāya gacchati. Tadā coresu paccantagāmaṁ paharitvā karamare gahetvā gacchantesu ekā kumārikā palāyitvā taṁ assamapadaṁ patvā tāpasakumāraṁ [PTS 3.148] palobhetvā sīlavināsaṁ pāpetvā: “Ehi gacchāmā” ti āha. “Pitā tāva me āgacchatu, taṁ passitvā gamissāmī” ti. “Tena hi disvā āgacchā” ti nikkhamitvā antarāmagge nisīdi. Tāpasakumāro pitari āgate paṭhamaṁ gāthamāha.

185. Araññā gāmamāgamma, kiṁsīlaṁ kiṁvataṁ ahaṁ,
Purisaṁ tāta seveyyaṁ, taṁ me akkhāhi pucchito ti.

Tattha araññā gāmamāgammā ti tāta ahaṁ ito araññato manussapathaṁ vasanatthāya gato vasanagāmaṁ patvā kiṁ karomīti.

Athassa pitā ovādaṁ dadanto tisso gāthā abhāsi:

186. Yo taṁ vissāsaye tāta, vissāsañca khameyya te,
Sussūsī ca titikkhī ca, taṁ bhajehi ito gato.

187. Yassa kāyena vācāya, manasā natthi dukkaṭaṁ,
Urasīva patiṭṭhāya, taṁ bhajehi ito gato.

188. Haliddirāgaṁ kapicittaṁ, purisaṁ rāgavirāginaṁ,
Tādisaṁ tāta mā sevi, nimmanussam-pi ce siyā ti.

Tattha yo taṁ vissāsaye ti yo puriso taṁ vissāseyya na parisaṅkeyya. Vissāsañca khameyya te ti yo ca attani kayiramānaṁ tava vissāsaṁ patto nirāsaṅko taṁ khameyya. Sussūsī ti yo ca tava vissāsavacanaṁ sotumicchati. Titikkhī ti yo ca tayā kataṁ aparādhaṁ khamati. Taṁ bhajehī ti taṁ purisaṁ bhajeyyāsi payirupāseyyāsi. Urasīva patiṭṭhāyā ti yathā tassa urasi patiṭṭhāya vaḍḍhito orasaputto tvam-pi tādiso urasi patiṭṭhitaputto viya hutvā evarūpaṁ purisaṁ bhajeyyāsī ti attho.

Haliddirāgan-ti haliddirāgasadisaṁ athiracittaṁ. Kapicittan-ti lahuparivattitāya makkaṭacittaṁ. Rāgavirāginan-ti muhutteneva rajjanavirajjanasabhāvaṁ. Nimmanussam-pi ce siyā ti sace pi sakalaṁ jambudīpatalaṁ kāyaduccaritādivirahitassa manussassa abhāvena nimmanussaṁ siyā, tathā pi, tāta, tādisaṁ lahucittaṁ mā sevi, sabbam-pi manussapathaṁ vicinitvā heṭṭhā vuttaguṇasampannam-eva bhajeyyāsī ti attho.

Taṁ [PTS 3.149] sutvā tāpasakumāro: “Ahaṁ, tāta, imehi guṇehi samannāgataṁ purisaṁ kattha labhissāmi, na gacchāmi, tumhākaññeva santike vasissāmī” ti vatvā nivatti. Athassa pitā kasiṇaparikammaṁ ācikkhi. Ubho pi aparihīnajjhānā brahmalokaparāyaṇā ahesuṁ.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā putto ca kumārikā ca ete yeva ahesuṁ, pitā tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Araññajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 349: Sandhibhedajātakavaṇṇanā

Neva itthīsu sāmaññan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto pesuññasikkhāpadaṁ ārabbha kathesi. Ekasmiṁ kira samaye satthā: “Chabbaggiyā bhikkhū pesuññaṁ upasaṁharantī” ti sutvā te pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tumhe, bhikkhave, bhikkhūnaṁ bhaṇḍanajātānaṁ kalahajātānaṁ vivādāpannānaṁ pesuññaṁ upasaṁharatha, tena anuppannāni ceva bhaṇḍanāni uppajjanti, uppannāni ca bhiyyobhāvāya saṁvattantī” ti pucchitvā: “Saccan”-ti vutte te bhikkhū garahitvā: “Bhikkhave, pisuṇā vācā nāma tikhiṇasattipahārasadisā, daḷho vissāso pi tāya khippaṁ bhijjati, tañca pana gahetvā attano mettibhindanakajano sīhausabhasadiso hotī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa putto hutvā vayappatto takkasilāyaṁ uggahitasippo pitu accayena dhammena rajjaṁ kāresi. Tadā eko gopālako araññe gokulesu gāvo paṭijaggitvā āgacchanto ekaṁ gabbhiniṁ asallakkhetvā pahāya āgato. Tassā ekāya sīhiyā saddhiṁ vissāso uppajji. Tā ubho pi daḷhamittā hutvā ekato vicaranti. Aparabhāge gāvī vacchakaṁ, sīhī sīhapotakaṁ vijāyi. Te ubho pi janā kulena āgatamettiyā daḷhamittā hutvā ekato vicaranti [PTS 3.150]. Atheko vanacarako araññaṁ pavisitvā tesaṁ vissāsaṁ disvā araññe uppajjanakabhaṇḍaṁ ādāya bārāṇasiṁ gantvā rañño datvā: “Api te, samma, kiñci araññe acchariyaṁ diṭṭhapubban”-ti raññā puṭṭho: “Deva, aññaṁ kiñci na passāmi, ekaṁ pana sīhañca usabhañca aññamaññaṁ vissāsike ekato vicarante addasan”-ti āha. “Etesaṁ tatiye uppanne bhayaṁ bhavissati, yadā tesaṁ tatiyaṁ passati, atha me ācikkheyyāsī” ti. “Sādhu, devā” ti.

Vanacarake pana bārāṇasiṁ gate eko siṅgālo sīhañca usabhañca upaṭṭhahi. Vanacarako araññaṁ gantvā taṁ disvā: “Tatiyassa uppannabhāvaṁ rañño kathessāmī” ti nagaraṁ gato. Siṅgālo cintesi: “Mayā ṭhapetvā sīhamaṁsañca usabhamaṁsañca aññaṁ akhāditapubbaṁ nāma natthi, ime bhinditvā imesaṁ maṁsaṁ khādissāmī” ti. So: “Ayaṁ taṁ evaṁ vadati, ayaṁ taṁ evaṁ vadatī” ti ubho pi te aññamaññaṁ bhinditvā na cirasseva kalahaṁ kāretvā maraṇākārappatte akāsi. Vanacarako pi gantvā rañño: “Tesaṁ, deva, tatiyo uppanno” ti āha. “Ko so” ti? “Siṅgālo, devā” ti. Rājā: “So ubho mitte bhinditvā mārāpessati, mayaṁ tesaṁ matakāle sampāpuṇissāmā” ti vatvā rathaṁ abhiruyha vanacarakena maggadesakena gacchanto tesu aññamaññaṁ kalahaṁ katvā jīvitakkhayaṁ pattesu sampāpuṇi. Siṅgālo pana haṭṭhatuṭṭho ekavāraṁ sīhassa maṁsaṁ khādati, ekavāraṁ usabhassa maṁsaṁ khādati. Rājā te ubho pi jīvitakkhayappatte disvā rathe ṭhito va sārathinā saddhiṁ sallapanto imā gāthā abhāsi:

189. Neva [PTS 3.151] itthīsu sāmaññaṁ, nā pi bhakkhesu sārathi,
Athassa sandhibhedassa, passa yāva sucintitaṁ.

190. Asi tikkho va maṁsamhi, pesuññaṁ parivattati,
Yatthūsabhañca sīhañca, bhakkhayanti migādhamā.

191. Imaṁ so sayanaṁ seti, yamimaṁ passasi sārathi,
Yo vācaṁ sandhibhedassa, pisuṇassa nibodhati.

192. Te janā sukhamedhanti, narā saggagatāriva,
Ye vācaṁ sandhibhedassa, nāvabodhanti sārathī ti.

Tattha neva itthīsū ti samma sārathi, imesaṁ dvinnaṁ janānaṁ neva itthīsu sāmaññaṁ atthi na, bhakkhesu pi. Aññam-eva hi itthiṁ sīho sevati, aññaṁ usabho, aññaṁ bhakkhaṁ sīho khādati, aññaṁ usabhoti attho. Athassā ti evaṁ kalahakāraṇe avijjamāne pi atha imassa mittasandhibhedakassa duṭṭhasiṅgālassa: “Ubhinnaṁ maṁsaṁ khādissāmī” ti cintetvā ime mārentassa passa yāva sucintitaṁ, sucintitaṁ jātanti adhippāyo. Yatthā ti yasmiṁ pesuññe parivattamāne. Usabhañca sīhañca migādhamā siṅgālā khādanti, taṁ pesuññaṁ maṁsamhi tikhiṇo asi viya mittabhāvaṁ chindantam-eva parivattatīti dīpeti.

Yamimaṁ passasī ti samma sārathi, yaṁ imaṁ passasi imesaṁ dvinnaṁ matasayanaṁ, añño pi yo puggalo sandhibhedassa pisuṇassa pisuṇavācaṁ nibodhati gaṇhāti, so imaṁ sayanaṁ seti, evamevaṁ maratīti dasseti. Sukhamedhantī ti sukhaṁ vindanti labhanti. Narā saggagatārivā ti saggagatā dibbabhogasamaṅgino narā viya te sukhaṁ vindanti. Nāvabodhantī ti [PTS 3.152] na sārato paccenti, tādisaṁ pana vacanaṁ sutvā codetvā sāretvā mettiṁ abhinditvā pākatikāva hontīti.

Rājā imā gāthā bhāsitvā sīhassa kesaracammanakhadāṭhā gāhāpetvā nagaram-eva gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā bārāṇasirājā aham-eva ahosin”-ti.

Sandhibhedajātakavaṇṇanā navamā

JA 350: Devatāpañhajātakavaṇṇanā

Hanti hatthehi pādehī ti ayaṁ devatāpucchā umaṅgajātake (JA. 542) āvi bhavissati.

Khajjopanakapañho

Athassa chatte adhivatthā devatā bodhisattassa dhammadesanaṁ assuṇantī: “Kiṁ nu kho kāraṇan”-ti āvajjamānā taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Paṇḍitassa ānayanakāraṇaṁ karissāmī” ti cintetvā rattibhāge chattapiṇḍikaṁ vivaritvā rājānaṁ catukkanipāte devatāya pucchitapañhe āgate: “Hanti hatthehi pādehī” ti ādike cattāro pañhe pucchi. Rājā ajānanto: “Ahaṁ na jānāmi, aññe paṇḍite pucchissāmī” ti ekadivasaṁ okāsaṁ yācitvā punadivase: “Āgacchantū” ti catunnaṁ paṇḍitānaṁ sāsanaṁ pesesi. Tehi: “Mayaṁ khuramuṇḍā vīthiṁ otarantā lajjāmā” ti vutte rājā cattāro nāḷipaṭṭe pesesi: “Ime sīsesu katvā āgacchantū” ti. Tadā kira te nāḷipaṭṭā uppannā. Te āgantvā paññattāsane nisīdiṁsu. Atha rājā: “Senaka, ajja rattibhāge chatte adhivatthā devatā maṁ cattāro pañhe pucchi, ahaṁ pana ajānanto ‘paṇḍite pucchissāmī’ ti avacaṁ, kathehi me te pañhe” ti vatvā imaṁ gāthamāha:

193. Hanti hatthehi pādehi, mukhañca parisumbhati,
Sa ve rāja piyo hoti, kaṁ tena tvābhipassasī ti.

Senako ajānanto: “Kiṁ hanti, kathaṁ hantī” ti taṁ taṁ vilapitvā neva antaṁ [PTS 6.371] passi, na koṭiṁ passi. Sesā pi appaṭibhānā ahesuṁ. Atha rājā vippaṭisārī hutvā puna rattibhāge devatāya: “Pañho te ñāto” ti puṭṭho: “Mayā cattāro paṇḍitā puṭṭhā, te pi na jāniṁsū” ti āha. Devatā: “Kiṁ te jānissanti, ṭhapetvā mahosadhapaṇḍitaṁ añño koci ete pañhe kathetuṁ samattho nāma natthi. Sace taṁ pakkosāpetvā ete pañhe na kathāpessasi, iminā te jalitena ayakūṭena sīsaṁ bhindissāmī” ti rājānaṁ tajjetvā: “Mahārāja, agginā atthe sati khajjopanakaṁ dhamituṁ na vaṭṭati, khīrena atthe sati visāṇaṁ duhituṁ na vaṭṭatī” ti vatvā imaṁ pañcakanipāte khajjopanakapañhaṁ udāhari:

75. Ko nu santamhi pajjote, aggipariyesanaṁ caraṁ,
Addakkhi ratti khajjotaṁ, jātavedaṁ amaññatha.

76. Svassa gomayacuṇṇāni, abhimatthaṁ tiṇāni ca,
Viparītāya saññāya, nāsakkhi pajjaletave.

77. Evam-pi anupāyena, atthaṁ na labhate migo,
Visāṇato gavaṁ dohaṁ, yattha khīraṁ na vindati.

78. Vividhehi upāyehi, atthaṁ papponti māṇavā,
Niggahena amittānaṁ, mittānaṁ paggahena ca.

79. Senāmokkhapalābhena, vallabhānaṁ nayena ca,
Jagatiṁ jagatipālā, āvasanti vasundharan-ti.

Tattha santamhi pajjote ti aggimhi sante. Caran-ti caranto. Addakkhī ti passi, disvā ca pana vaṇṇasāmaññatāya khajjopanakaṁ: “Jātavedo ayaṁ bhavissatī” ti amaññittha. Svassā ti so assa khajjopanakassa upari sukhumāni gomayacuṇṇāni ceva tiṇāni ca. Abhimatthan-ti hatthehi ghaṁsitvā ākiranto jaṇṇukehi bhūmiyaṁ patiṭṭhāya mukhena dhamanto jālessāmi nanti viparītāya saññāya vāyamanto pi jāletuṁ nāsakkhi. Migo ti migasadiso andhabālo evaṁ anupāyena pariyesanto atthaṁ na labhati. Yatthā ti yasmiṁ visāṇe khīram-eva natthi, tato gāviṁ duhanto viya ca atthaṁ na vindati. Senāmokkhapalābhenā ti senāmokkhānaṁ amaccānaṁ lābhena. Vallabhānan-ti piyamanāpānaṁ [PTS 6.372] vissāsikānaṁ amaccānaṁ nayena ca. Vasundharan-ti vasusaṅkhātānaṁ ratanānaṁ dhāraṇato vasundharanti laddhanāmaṁ jagatiṁ jagatipālā rājāno āvasanti.

Na te tayā sadisā hutvā aggimhi vijjamāne yeva khajjopanakaṁ dhamanti. Mahārāja, tvaṁ pana aggimhi sati khajjopanakaṁ dhamanto viya, tulaṁ chaḍḍetvā hatthena tulayanto viya, khīrena atthe jāte visāṇato duhanto viya ca, senakādayo pucchasi, ete kiṁ jānanti. Khajjopanakasadisā hete. Aggikkhandhasadiso mahosadho paññāya jalati, taṁ pakkosāpetvā puccha. Ime te pañhe ajānantassa jīvitaṁ natthīti rājānaṁ tajjetvā antaradhāyi.

Khajjopanakapañho niṭṭhito

Devatāpañhajātakavaṇṇanā dasamā

Cūḷakuṇālavaggo pañcamo

Jātakuddānaṁ:

Kāliṅgo assāroho ca, ekarājā ca daddaro,
Sīlavīmaṁsasujātā, palāso sakuṇo chavo,
Seyyoti dasa jātakā.

Pucimando kassapo ca, khantivādī lohakumbhī,
Sabbamaṁsalābhī saso, matārodakaṇaverā,
Tittiro succajo dasa.

Kuṭidūso duddabhāyo, brahmadattacammasāṭako,
Godharājā ca kakkāru, kākavatī nanu sociyo,
Kāḷabāhu sīlavīmaṁso dasa.

Kokāliko rathalaṭṭhi, pakkagodharājovādā,
Jambukabrahāchatto ca, pīṭhathusā ca bāveru,
Visayhaseṭṭhi dasadhā.

Kinnarīvānarakuntinī, ambahārī gajakumbho,
Kesavāyakūṭāraññaṁ, sandhibhedo devatāpañhā.

Vagguddānaṁ:

Kāliṅgo pucimando ca, kuṭidūsakakokilā,
Cūḷakuṇālavaggoti, pañcavaggā catukkamhi,
Honti paññāsa jātakā.

Catukkanipātavaṇṇanā niṭṭhitā

5. Pañcakanipāto

1. Maṇikuṇḍalavaggo

JA 351: Maṇikuṇḍalajātakavaṇṇanā

Jīno [PTS 3.153] rathassaṁ maṇikuṇḍale cā ti idaṁ satthā jetavane viharanto kosalarañño antepure sabbatthasādhakaṁ paduṭṭhāmaccaṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā vitthāritam-eva. Idha pana bodhisatto bārāṇasirājā ahosi. Paduṭṭhāmacco kosalarājānaṁ ānetvā kāsirajjaṁ gāhāpetvā bārāṇasirājānaṁ bandhāpetvā bandhanāgāre pakkhipāpesi. Rājā jhānaṁ uppādetvā ākāse pallaṅkena nisīdi, corarañño sarīre ḍāho uppajji. So bārāṇasirājānaṁ upasaṅkamitvā paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Jīno rathassaṁ maṇikuṇḍale ca, putte ca dāre ca tatheva jīno,
Sabbesu bhogesu asesakesu, kasmā na santappasi sokakāle ti.

Tattha jīno rathassaṁ maṇikuṇḍale cā ti mahārāja, tvaṁ rathañca assañca maṇikuṇḍalāni ca jīno, “jīno rathasse ca maṇikuṇḍale cā” ti pi pāṭho. Asesakesū ti nissesakesu.

Taṁ [PTS 3.154] sutvā bodhisatto imā dve gāthā abhāsi:

2. Pubbeva maccaṁ vijahanti bhogā, macco vā te pubbataraṁ jahāti,
Asassatā bhogino kāmakāmi, tasmā na socāmahaṁ sokakāle.

3. Udeti āpūrati veti cando, atthaṁ tapetvāna paleti sūriyo,
Viditā mayā sattuka lokadhammā, tasmā na socāmahaṁ sokakāle ti.

Tattha pubbeva maccan-ti maccaṁ vā bhogā pubbeva paṭhamataraññeva vijahanti, macco vā te bhoge pubbataraṁ jahāti. Kāmakāmī ti corarājānaṁ ālapati. Ambho, kāme kāmayamāna kāmakāmi bhogino nāma loke asassatā, bhogesu vā naṭṭhesu jīvamānāva abhogino honti, bhoge vā pahāya sayaṁ nassanti, tasmā ahaṁ mahājanassa sokakāle pi na socāmī ti attho. Viditā mayā sattuka lokadhammā ti corarājānaṁ ālapati. Ambho, sattuka, mayā lābho alābho yaso ayasoti ādayo lokadhammā viditā. Yatheva hi cando udeti ca pūrati ca puna ca khīyati, yathā ca sūriyo andhakāraṁ vidhamanto mahantaṁ ālokaṁ tapetvāna puna sāyaṁ atthaṁ paleti atthaṁ gacchati na dissati, evam-eva bhogā uppajjanti ca nassanti ca, tattha kiṁ sokena, tasmā na socāmī ti attho.

Evaṁ mahāsatto corarañño dhammaṁ desetvā idāni tam-eva coraṁ garahanto āha:

4. Alaso gihī kāmabhogī na sādhu, asaññato pabbajito na sādhu,
Rājā na sādhu anisammakārī, yo paṇḍito kodhano taṁ na sādhu.

5. Nisamma khattiyo kayirā, nānisamma disampati,
Nisammakārino rāja, yaso kitti ca vaḍḍhatī ti.

Imā [PTS 3.155] pana dve gāthā heṭṭhā vitthāritā yeva. Corarājā bodhisattaṁ khamāpetvā rajjaṁ paṭicchāpetvā attano janapadam-eva gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kosalarājā ānando ahosi, bārāṇasirājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Maṇikuṇḍalajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 352: Sujātajātakavaṇṇanā

Kiṁ nu santaramānovā ti idaṁ satthā jetavane viharanto matapitikaṁ kuṭumbikaṁ ārabbha kathesi. So kira pitari mate paridevamāno vicarati, sokaṁ vinodetuṁ na sakkoti. Atha satthā tassa sotāpattiphalūpanissayaṁ disvā sāvatthiṁ piṇḍāya caritvā pacchāsamaṇaṁ ādāya tassa gehaṁ gantvā paññattāsane nisinno taṁ vanditvā nisinnaṁ: “Kiṁ, upāsaka, socasī” ti vatvā: “Āma, bhante” ti vutte: “Āvuso, porāṇakapaṇḍitā paṇḍitānaṁ vacanaṁ sutvā pitari kālakate na sociṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kuṭumbikagehe nibbatti, “sujātakumāro” tissa nāmaṁ kariṁsu. Tassa vayappattassa pitāmaho kālamakāsi. Athassa pitā pitu kālakiriyato paṭṭhāya sokasamappito āḷāhanaṁ gantvā āḷāhanato aṭṭhīni āharitvā attano ārāme mattikāthūpaṁ katvā tāni tattha nidahitvā gatagatavelāya thūpaṁ pupphehi pūjetvā cetiyaṁ āvijjhanto paridevati, neva nhāyati na limpati na bhuñjati na kammante vicāreti. Taṁ disvā bodhisatto: “Pitā me ayyakassa matakālato paṭṭhāya sokābhibhūto carati, ṭhapetvā pana maṁ añño etaṁ saññāpetuṁ na sakkoti, ekena naṁ upāyena nissokaṁ karissāmī” ti bahigāme [PTS 3.156] ekaṁ matagoṇaṁ disvā tiṇañca pānīyañca āharitvā tassa purato ṭhapetvā: “Khāda, khāda, piva, pivā” ti āha. Āgatāgatā naṁ disvā: “Samma sujāta, kiṁ ummattakosi, matagoṇassa tiṇodakaṁ desī” ti vadanti. So na kiñci paṭivadati. Athassa pitu santikaṁ gantvā: “Putto te ummattako jāto, matagoṇasssa tiṇodakaṁ detī” ti āhaṁsu. Taṁ sutvā kuṭumbikassa pitusoko apagato, puttasoko patiṭṭhito. So vegenāgantvā: “Nanu tvaṁ, tāta sujāta, paṇḍitosi, kiṁkāraṇā matagoṇassa tiṇodakaṁ desī” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

6. Kiṁ nu santaramānova, lāyitvā haritaṁ tiṇaṁ,
Khāda khādāti lapasi, gatasattaṁ jaraggavaṁ.

7. Na hi annena pānena, mato goṇo samuṭṭhahe,
Tvañca tucchaṁ vilapasi, yathā taṁ dummatī tathā ti.

Tattha santaramānovā ti turito viya hutvā. Lāyitvā ti lunitvā. Lapasī ti vilapasi. Gatasattaṁ jaraggavan-ti vigatajīvitaṁ jiṇṇagoṇaṁ. Yathā tan-ti ettha tan-ti nipātamattaṁ, yathā dummati appapañño vilapeyya, tathā tvaṁ tucchaṁ vilapasīti.

Tato bodhisatto dve gāthā abhāsi:

8. Tatheva tiṭṭhati sīsaṁ, hatthapādā ca vāladhi,
Sotā tatheva tiṭṭhanti, maññe goṇo samuṭṭhahe.

9. Nevayyakassa sīsañca, hatthapādā ca dissare,
Rudaṁ mattikathūpasmiṁ, nanu tvaññeva dummatī ti.

Tattha tathevā ti yathā pubbe ṭhitaṁ, tatheva tiṭṭhati. Maññe ti etesaṁ sīsādīnaṁ tatheva ṭhitattā ayaṁ goṇo samuṭṭhaheyyāti maññāmi. Nevayyakassa sīsañcā ti ayyakassa pana sīsañca hatthapādā ca na dissanti. “Piṭṭhipādā na dissare” ti pi pāṭho. Nanu tvaññeva dummatī ti ahaṁ tāva sīsādīni passanto evaṁ karomi, tvaṁ pana na kiñci passasi, jhāpitaṭṭhānato aṭṭhīni āharitvā mattikāthūpaṁ katvā paridevasi. Iti maṁ paṭicca sataguṇena sahassaguṇena satasahassaguṇena nanu tvaññeva dummati. Bhijjanadhammā nāma saṅkhārā bhijjanti, tattha kā paridevanāti.

Taṁ [PTS 3.157] sutvā bodhisattassa pitā: “Mama putto paṇḍito idhalokaparalokakiccaṁ jānāti, mama saññāpanatthāya etaṁ kammaṁ akāsī” ti cintetvā: “Tāta sujātapaṇḍita, ‘sabbe saṅkhārā aniccā’ ti me ñātā, ito paṭṭhāya na socissāmi, pitusokaharaṇakaputtena nāma tādisena bhavitabban”-ti vatvā puttassa thutiṁ karonto āha:

10. Ādittaṁ vata maṁ santaṁ, ghatasittaṁva pāvakaṁ,
Vārinā viya osiñcaṁ, sabbaṁ nibbāpaye daraṁ.

11. Abbahī vata me sallaṁ, yamāsi hadayassitaṁ,
Yo me sokaparetassa, pitusokaṁ apānudi.

12. Sohaṁ abbūḷhasallosmi, vītasoko anāvilo,
Na socāmi na rodāmi, tava sutvāna māṇava.

13. Evaṁ karonti sappaññā, ye honti anukampakā,
Vinivattenti sokamhā, sujāto pitaraṁ yathā ti.

Tattha nibbāpaye ti nibbāpayi. Daran-ti sokadarathaṁ. Sujāto pitaraṁ yathā ti yathā mama putto sujāto maṁ pitaraṁ samānaṁ attano sappaññatāya sokamhā vinivattayi, evaṁ aññe pi sappaññā sokamhā vinivattayantīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne kuṭumbiko sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā sujāto aham-eva ahosinti.

Sujātajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 353: Venasākhajātakavaṇṇanā

Nayidaṁ niccaṁ bhavitabban-ti idaṁ satthā bhaggesu saṁsumāragiraṁ nissāya bhesakaḷāvane viharanto bodhirājakumāraṁ ārabbha kathesi. Bodhirājakumāro nāma udenassa rañño putto tasmiṁ kāle saṁsumāragire vasanto ekaṁ pariyodātasippaṁ vaḍḍhakiṁ pakkosāpetvā aññehi rājūhi asadisaṁ katvā kokanadaṁ nāma pāsādaṁ [PTS 3.158] kārāpesi. Kārāpetvā ca pana: “Ayaṁ vaḍḍhakī aññassa pi rañño evarūpaṁ pāsādaṁ kareyyā” ti maccharāyanto tassa akkhīni uppāṭāpesi. Tenassa akkhīnaṁ uppāṭitabhāvo bhikkhusaṅghe pākaṭo jāto. Tasmā bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, bodhirājakumāro kira tathārūpassa vaḍḍhakino akkhīni uppāṭāpesi, aho kakkhaḷo pharuso sāhasiko” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa kakkhaḷo pharuso sāhasiko va. Na kevalañca idāneva, pubbepesa khattiyasahassānaṁ akkhīni uppāṭāpetvā māretvā tesaṁ maṁsena balikammaṁ kāresī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto takkasilāyaṁ disāpāmokkho ācariyo ahosi. Jambudīpatale khattiyamāṇavā brāhmaṇamāṇavā ca tasseva santike sippaṁ uggaṇhiṁsu. Bārāṇasirañño putto brahmadattakumāro nāma tassa santike tayo vede uggaṇhi. So pana pakatiyā pi kakkhaḷo pharuso sāhasiko ahosi. Bodhisatto aṅgavijjāvasena tassa kakkhaḷapharusasāhasikabhāvaṁ ñatvā: “Tāta, tvaṁ kakkhaḷo pharuso sāhasiko, pharusena nāma laddhaṁ issariyaṁ aciraṭṭhitikaṁ hoti, so issariye vinaṭṭhe bhinnanāvo viya samudde patiṭṭhaṁ na labhati, tasmā mā evarūpo ahosī” ti taṁ ovadanto dve gāthā abhāsi:

14. Nayidaṁ niccaṁ bhavitabbaṁ brahmadatta, khemaṁ subhikkhaṁ sukhatā ca kāye,
Atthaccaye mā ahu sampamūḷho, bhinnaplavo sāgarasseva majjhe.

15. Yāni karoti puriso, tāni attani passati,
Kalyāṇakārī kalyāṇaṁ, pāpakārī ca pāpakaṁ,
Yādisaṁ vapate bījaṁ, tādisaṁ harate phalan-ti.

Tattha [PTS 3.159] sukhatā ca kāye ti tāta brahmadatta, yadetaṁ khemaṁ vā subhikkhaṁ vā yā vā esā sukhatā kāye, idaṁ sabbaṁ imesaṁ sattānaṁ niccaṁ sabbakālam-eva na bhavati, idaṁ pana aniccaṁ hutvā abhāvadhammaṁ. Atthaccaye ti so tvaṁ aniccatāvasena issariye vigate attano atthassa accaye yathā nāma bhinnaplavo bhinnanāvo manusso sāgaramajjhe patiṭṭhaṁ alabhanto sampamūḷho hoti, evaṁ mā ahu sampamūḷho. Tāni attani passatī ti tesaṁ kammānaṁ vipākaṁ vindanto tāni attani passati nāma.

So ācariyaṁ vanditvā bārāṇasiṁ gantvā pitu sippaṁ dassetvā oparajje patiṭṭhāya pitu accayena rajjaṁ pāpuṇi. Tassa piṅgiyo nāma purohito ahosi kakkhaḷo pharuso sāhasiko. So yasalobhena cintesi: “Yaṁnūnāhaṁ iminā raññā sakalajambudīpe sabbe rājāno gāhāpeyyaṁ, evamesa ekarājā bhavissati, aham-pi ekapurohito bhavissāmī” ti. So taṁ rājānaṁ attano kathaṁ gāhāpesi. Rājā mahatiyā senāya nagarā nikkhamitvā ekassa rañño nagaraṁ rundhitvā taṁ rājānaṁ gaṇhi. Etenupāyena sakalajambudīpe rajjaṁ gahetvā rājasahassaparivuto: “Takkasilāyaṁ rajjaṁ gaṇhissāmī” ti agamāsi. Bodhisatto nagaraṁ paṭisaṅkharitvā parehi appadhaṁsiyaṁ akāsi.

Bārāṇasirājā gaṅgānadītīre mahato nigrodharukkhasssa mūle sāṇiṁ parikkhipāpetvā upari vitānaṁ kārāpetvā sayanaṁ paññapetvā nivāsaṁ gaṇhi. So jambudīpatale sahassarājāno gahetvā yujjhamāno pi takkasilaṁ gahetuṁ asakkonto attano purohitaṁ pucchi: “Ācariya, mayaṁ ettakehi rājūhi saddhiṁ āgantvā pi takkasilaṁ gahetuṁ na sakkoma, kiṁ nu kho kātabban”-ti. “Mahārāja, sahassarājūnaṁ akkhīni uppāṭetvā māretvā kucchiṁ [PTS 3.160] phāletvā pañcamadhuramaṁsaṁ ādāya imasmiṁ nigrodhe adhivatthāya devatāya balikammaṁ katvā antavaṭṭīhi rukkhaṁ parikkhipitvā lohitapañcaṅgulikāni karoma, evaṁ no khippam-eva jayo bhavissatī” ti. Rājā: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā antosāṇiyaṁ mahābale malle ṭhapetvā ekamekaṁ rājānaṁ pakkosāpetvā nippīḷanena visaññaṁ kāretvā akkhīni uppāṭetvā māretvā maṁsaṁ ādāya kaḷevarāni gaṅgāyaṁ pavāhetvā vuttappakāraṁ balikammaṁ kāretvā balibheriṁ ākoṭāpetvā yuddhāya gato.

Athassa aṭṭālakato eko yakkho āgantvā dakkhiṇakkhiṁ uppāṭetvā agamāsi, athassa mahatī vedanā uppajji. So vedanāppatto āgantvā nigrodharukkhamūle paññattāsane uttānako nipajji. Tasmiṁ khaṇe eko gijjho ekaṁ tikhiṇakoṭikaṁ aṭṭhiṁ gahetvā rukkhagge nisinno maṁsaṁ khāditvā aṭṭhiṁ vissajjesi, aṭṭhikoṭi āgantvā rañño vāmakkhimhi ayasūlaṁ viya patitvā akkhiṁ bhindi. Tasmiṁ khaṇe bodhisattassa vacanaṁ sallakkhesi. So: “Amhākaṁ ācariyo ‘ime sattā bījānurūpaṁ phalaṁ viya kammānurūpaṁ vipākaṁ anubhontī’ ti kathento idaṁ disvā kathesi maññe” ti vatvā vilapanto dve gāthā abhāsi:

16. Idaṁ tadācariyavaco, pārāsariyo yadabravi,
Mā su tvaṁ akari pāpaṁ, yaṁ tvaṁ pacchā kataṁ tape’.

17. Ayam-eva so piṅgiya venasākho, yamhi ghātayiṁ khattiyānaṁ sahasssaṁ,
Alaṅkate candanasārānulitte, tam-eva dukkhaṁ paccāgataṁ maman-ti.

Tattha [PTS 3.161] idaṁ tadācariyavaco ti idaṁ taṁ ācariyassa vacanaṁ. Pārāsariyo ti taṁ gottena kitteti. Pacchā katan-ti yaṁ pāpaṁ tayā kataṁ, pacchā taṁ tapeyya kilameyya, taṁ mā karīti ovādaṁ adāsi, ahaṁ panassa vacanaṁ na karinti. Ayamevā ti nigrodharukkhaṁ dassento vilapati. Venasākho ti patthaṭasākho. Yamhi ghātayin-ti yamhi rukkhe khattiyasahassaṁ māresiṁ. Alaṅkate candanasārānulitte ti rājālaṅkārehi alaṅkate lohitacandanasārānulitte te khattiye yatthāhaṁ ghātesiṁ, ayam-eva so rukkho idāni mayhaṁ kiñci parittāṇaṁ kātuṁ na sakkotīti dīpeti. Tam-eva dukkhan-ti yaṁ mayā paresaṁ akkhiuppāṭanadukkhaṁ kataṁ, idaṁ me tatheva paṭi-āgataṁ, idāni no ācariyassa vacanaṁ matthakaṁ pattanti paridevati.

So evaṁ paridevamāno aggamahesiṁ anussaritvā:

18. Sāmā ca kho candanalittagattā, laṭṭhīva sobhañjanakassa uggatā,
Adisvā kālaṁ karissāmi ubbariṁ, taṁ me ito dukkhataraṁ bhavissatī ti.

Gāthamāha.

Tassattho: mama bhariyā suvaṇṇasāmā ubbarī yathā nāma siggurukkhassa uju uggatā sākhā mandamāluteritā kampamānā sobhati, evaṁ itthivilāsaṁ kurumānā sobhati, tamahaṁ idāni akkhīnaṁ bhinnattā ubbariṁ adisvāva kālaṁ karissāmi, taṁ me tassā adassanaṁ ito maraṇadukkhato pi dukkhataraṁ bhavissatīti.

So evaṁ vilapanto va maritvā niraye nibbatti. Na naṁ issariyaluddho purohito parittāṇaṁ kātuṁ sakkhi, na attano issariyaṁ. Tasmiṁ matamatte yeva balakāyo bhijjitvā palāyi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā bārāṇasirājā bodhirājakumāro ahosi, piṅgiyo devadatto, disāpāmokkhācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Venasākhajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 354: Uragajātakavaṇṇanā

Urago va [PTS 3.162] tacaṁ jiṇṇan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto mataputtakaṁ kuṭumbikaṁ ārabbha kathesi. Vatthu pana matabhariyamatapitikavatthusadisam-eva. Idhā pi tatheva satthā tassa nivesanaṁ gantvā taṁ āgantvā vanditvā nisinnaṁ: “Kiṁ, āvuso, socasī” ti pucchitvā: “Āma, bhante, puttassa me matakālato paṭṭhāya socāmī” ti vutte: “Āvuso, bhijjanadhammaṁ nāma bhijjati, nassanadhammaṁ nāma nassati, tañca kho na ekasmiṁ yeva kule, nā pi ekasmiññeva gāme, atha kho aparimāṇesu cakkavāḷesu tīsu bhavesu amaraṇadhammo nāma natthi, tabbhāveneva ṭhātuṁ samattho ekasaṅkhāro pi sassato nāma natthi, sabbe sattā maraṇadhammā, sabbe saṅkhārā bhijjanadhammā, porāṇakapaṇḍitā pi putte mate ‘maraṇadhammaṁ mataṁ, nassanadhammaṁ naṭṭhan’-ti na sociṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bārāṇasiyaṁ dvāragāmake brāhmaṇakule nibbattitvā kuṭumbaṁ saṇṭhapetvā kasikammena jīvikaṁ kappesi. Tassa putto ca dhītā cāti dve dārakā ahesuṁ. So puttassa vayappattassa samānakulato kumārikaṁ āharitvā adāsi, iti te dāsiyā saddhiṁ cha janā ahesuṁ: bodhisatto, bhariyā, putto, dhītā, suṇisā, dāsīti. Te samaggā sammodamānā piyasaṁvāsā ahesuṁ. Bodhisatto sesānaṁ pañcannaṁ evaṁ ovādaṁ deti: “Tumhe yathāladdhaniyāmeneva dānaṁ detha, sīlaṁ rakkhatha, uposathakammaṁ karotha, maraṇassatiṁ bhāvetha, tumhākaṁ maraṇabhāvaṁ sallakkhetha, imesañhi sattānaṁ maraṇaṁ dhuvaṁ, jīvitaṁ addhuvaṁ, sabbe saṅkhārā aniccā khayavayadhamminova, rattiñca divā ca appamattā hothā” ti. Te: “Sādhū” ti ovādaṁ sampaṭicchitvā appamattā maraṇassatiṁ bhāventi.

Athekadivasaṁ bodhisatto puttena saddhiṁ khettaṁ [PTS 3.163] gantvā kasati. Putto kacavaraṁ saṅkaḍḍhitvā jhāpeti. Tassāvidūre ekasmiṁ vammike āsīviso atthi. Dhūmo tassa akkhīni pahari. So kuddho nikkhamitvā: “Imaṁ nissāya mayhaṁ bhayan”-ti catasso dāṭhā nimujjāpento taṁ ḍaṁsi, so parivattitvā patito. Bodhisatto parivattitvā taṁ patitaṁ disvā goṇe ṭhapetvā gantvā tassa matabhāvaṁ ñatvā taṁ ukkhipitvā ekasmiṁ rukkhamūle nipajjāpetvā pārupitvā neva rodi na paridevi: “bhijjanadhammaṁ pana bhinnaṁ, maraṇadhammaṁ mataṁ, sabbe saṅkhārā aniccā maraṇanipphattikā” ti aniccabhāvam-eva sallakkhetvā kasi. So khettasamīpena gacchantaṁ ekaṁ paṭivissakaṁ purisaṁ disvā: “Tāta, gehaṁ gacchasī” ti pucchitvā: “Āmā” ti vutte tena hi amhākam-pi gharaṁ gantvā brāhmaṇiṁ vadeyyāsi: “Ajja kira pubbe viya dvinnaṁ bhattaṁ anāharitvā ekassevāhāraṁ āhareyyātha, pubbe ca ekikāva dāsī āhāraṁ āharati, ajja pana cattāro pi janā suddhavatthanivatthā gandhapupphahatthā āgaccheyyāthā” ti. So: “Sādhū” ti gantvā brāhmaṇiyā tatheva kathesi. Kena te, tāta, imaṁ sāsanaṁ dinnanti. Brāhmaṇena, ayyeti. Sā: “Putto me mato” ti aññāsi, kampanamattampissā nāhosi. Evaṁ subhāvitacittā suddhavatthanivatthā gandhapupphahatthā dāsiṁ pana āhāraṁ āharāpetvā sesehi saddhiṁ khettaṁ agamāsi. Ekassa pi roditaṁ vā paridevitaṁ vā nāhosi.

Bodhisatto puttassa nipannachāyāyam-eva nisīditvā bhuñji. Bhuttāvasāne sabbe pi dārūni uddharitvā taṁ citakaṁ āropetvā gandhapupphehi pūjetvā jhāpesuṁ. Ekassa ca ekabindu pi assu nāhosi, sabbe pi subhāvitamaraṇassatino honti. Tesaṁ sīlatejena sakkassa āsanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. So: “Ko nu kho maṁ ṭhānā [PTS 3.164] cāvetukāmo” ti upadhārento tesaṁ guṇatejena uṇhabhāvaṁ ñatvā pasannamānaso hutvā: “Mayā etesaṁ santikaṁ gantvā sīhanādaṁ nadāpetvā sīhanādapariyosāne etesaṁ nivesanaṁ sattaratanaparipuṇṇaṁ katvā āgantuṁ vaṭṭatī” ti vegena tattha gantvā āḷāhanapasse ṭhito: “Tāta, kiṁ karothā” ti āha. “Ekaṁ manussaṁ jhāpema, sāmī” ti. “Na tumhe manussaṁ jhāpessatha, ekaṁ pana migaṁ māretvā pacatha maññe” ti. “Natthetaṁ sāmi, manussam-eva jhāpemā” ti. “Tena hi verimanusso vo bhavissatī” ti. Atha naṁ bodhisatto: “Orasaputto no sāmi, na veriko” ti āha. “Tena hi vo appiyaputto bhavissatī” ti? “Ativiya piyaputto, sāmī” ti. “Atha kasmā na rodasī” ti? So arodanakāraṇaṁ kathento paṭhamaṁ gāthamāha.

19. Urago va tacaṁ jiṇṇaṁ, hitvā gacchati saṁ tanuṁ,
Evaṁ sarīre nibbhoge, pete kālakate sati.

20. Ḍayhamāno na jānāti, ñātīnaṁ paridevitaṁ,
Tasmā etaṁ na socāmi, gato so tassa yā gatī ti.

Tattha saṁ tanun-ti attano sarīraṁ. Nibbhoge ti jīvitindriyassa abhāvena bhogarahite. Pete ti paralokaṁ paṭigate. Kālakate ti katakāle, mateti attho. Idaṁ vuttaṁ hoti: sāmi, mama putto yathā nāma urago jiṇṇatacaṁ nicchinditvā anoloketvā anapekkho chaḍḍetvā gaccheyya, evaṁ attano sarīraṁ chaḍḍetvā gacchati, tassa jīvitindriyarahite sarīre evaṁ nibbhoge tasmiñca me putte pete puna paṭigate maraṇakālaṁ katvā ṭhite sati ko kāruññena vā paridevena vā attho. Ayañhi yathā sūlehi vijjhitvā ḍayhamāno sukhadukkhaṁ na jānāti, evaṁ ñātīnaṁ paridevitam-pi na jānāti, tena kāraṇenāhaṁ etaṁ na socāmi. Yā tassa attano gati, taṁ so gatoti.

Sakko [PTS 3.165] bodhisattassa vacanaṁ sutvā brāhmaṇiṁ pucchi: “Amma, tuyhaṁ so kiṁ hotī” ti? “Dasa māse kucchinā pariharitvā thaññaṁ pāyetvā hatthapāde saṇṭhapetvā vaḍḍhitaputto me, sāmī” ti. “Amma, pitā tāva purisabhāvena mā rodatu, mātu hadayaṁ pana mudukaṁ hoti, tvaṁ kasmā na rodasī” ti? Sā arodanakāraṇaṁ kathentī:

21. Anavhito tato āgā, ananuññāto ito gato,
Yathāgato tathā gato, tattha kā paridevanā.

22. Ḍayhamāno na jānāti, ñātīnaṁ paridevitaṁ,
Tasmā etaṁ na socāmi, gato so tassa yā gatī ti.

Gāthādvayamāha.

Tattha anavhito ti ayaṁ tāta mayā paralokato anavhito ayācito. Āgā ti amhākaṁ gehaṁ āgato. Ito ti ito manussalokato gacchanto pi mayā ananuññāto va gato. Yathāgato ti āgacchanto pi yathā attano va ruciyā āgato, gacchanto pi tatheva gato. Tatthā ti tasmiṁ tassa ito gamane kā paridevanā. Ḍayhamāno ti gāthā vuttanayena veditabbā.

Sakko brāhmaṇiyā kathaṁ sutvā tassa bhaginiṁ pucchi: “Amma, tuyhaṁ so kiṁ hotī” ti? “Bhātā me, sāmī” ti. “Amma, bhaginiyo nāma bhātūsu sinehā honti, tvaṁ kasmā na rodasī” ti? Sā arodanakāraṇaṁ kathentī:

23. Sace rode kisā assaṁ, tassā me kiṁ phalaṁ siyā,
Ñātimittasuhajjānaṁ, bhiyyo no aratī siyā.

24. Ḍayhamāno [PTS 3.166] na jānāti, ñātīnaṁ paridevitaṁ,
Tasmā etaṁ na socāmi, gato so tassa yā gatī ti.

Gāthādvayamāha.

Tattha sace ti yadi ahaṁ bhātari mate rodeyyaṁ, kisasarīrā assaṁ. Bhātu pana me tappaccayā vuḍḍhi nāma natthīti dasseti. Tassā me ti tassā mayhaṁ rodantiyā kiṁ phalaṁ ko ānisaṁso bhaveyya. Mayhaṁ avuddhi pana paññāyatīti dīpeti. Ñātimittasuhajjānan-ti ñātimittasuhadānaṁ. Ayam-eva vā pāṭho. Bhiyyo no ti ye amhākaṁ ñātī ca mittā ca suhadayā ca, tesaṁ adhikatarā arati siyā.

Sakko bhaginiyā kathaṁ sutvā bhariyaṁ pucchi: “Amma, tuyhaṁ so kiṁ hotī” ti? “Pati me, sāmī” ti. “Itthiyo nāma patimhi mate vidhavā honti anāthā, tvaṁ kasmā na rodasī” ti. Sāpissa arodanakāraṇaṁ kathentī:

25. Yathā pi dārako candaṁ, gacchantamanurodati,
Evaṁsampadamevetaṁ, yo petamanusocati.

26. Ḍayhamāno na jānāti, ñātīnaṁ paridevitaṁ,
Tasmā etaṁ na socāmi, gato so tassa yā gatī ti.

Gāthādvayamāha.

Tassattho: yathā nāma yattha katthaci yuttāyuttaṁ labbhanīyālabbhanīyaṁ ajānanto bāladārako mātu ucchaṅge nisinno puṇṇamāsiyaṁ puṇṇaṁ candaṁ ākāse gacchantaṁ disvā: “Amma, candaṁ me dehi, amma, candaṁ me dehī” ti punappunaṁ rodati, evaṁsampadamevetaṁ, evaṁnipphattikam-eva etaṁ tassa ruṇṇaṁ hoti, yo petaṁ kālakataṁ anusocati. Ito pi ca bālataraṁ. Kiṁkāraṇā? So hi vijjamānacandaṁ anurodati, mayhaṁ pana pati mato etarahi avijjamāno sūlehi vijjhitvā ḍayhamāno pi na kiñci jānātīti.

Sakko [PTS 3.167] bhariyāya vacanaṁ sutvā dāsiṁ pucchi: “Amma, tuyhaṁ so kiṁ hotī” ti? “Ayyo me, sāmī” ti. “Nanu tvaṁ iminā pīḷetvā pothetvā paribhuttā bhavissasi, tasmā: “Sumuttā ahan”-ti na rodasī” ti. ‘Sāmi, mā evaṁ avaca, na etaṁ etassa anucchavikaṁ, khantimettānuddayasampanno me ayyaputto, ure saṁvaḍḍhitaputto viya ahosī’ ti. “Atha kasmā na rodasī” ti? Sāpissa arodanakāraṇaṁ kathentī:

27. Yathā pi udakakumbho, bhinno appaṭisandhiyo,
Evaṁsampadamevetaṁ, yo petamanusocati.

28. Ḍayhamāno na jānāti, ñātīnaṁ paridevitaṁ,
Tasmā etaṁ na socāmi, gato so tassa yā gatī ti.

Gāthādvayamāha.

Tassattho: yathā nāma udakakumbho ukkhipiyamāno patitvā sattadhā bhinno puna tāni kapālāni paṭipāṭiyā ṭhapetvā saṁvidahitvā paṭipākatikaṁ kātuṁ na sakkoti, yo petamanusocati, tassa pi etamanusocanaṁ evaṁnipphattikam-eva hoti, matassa puna jīvāpetuṁ asakkuṇeyyattā iddhimato vā iddhānubhāvena bhinnaṁ kumbhaṁ saṁvidahitvā udakassa pūretuṁ sakkā bhaveyya, kālakato pana iddhibalenā pi na sakkā paṭipākatitaṁ kātunti. Itarā gāthā vuttatthā yeva.

Sakko sabbesaṁ dhammakathaṁ sutvā pasīditvā: “Tumhehi appamattehi maraṇassati bhāvitā, tumhe ito paṭṭhāya sahatthena kammaṁ mā karittha, ahaṁ, sakko devarājā, ahaṁ vo gehe satta ratanāni aparimāṇāni karissāmi, tumhe dānaṁ detha [PTS 3.168], sīlaṁ rakkhatha, uposathakammaṁ karotha, appamattā hothā” ti tesaṁ ovādaṁ datvā gehaṁ aparimitadhanaṁ katvā pakkāmi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne kuṭumbiko sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā dāsī khujjuttarā ahosi, dhītā uppalavaṇṇā, putto rāhulo, mātā khemā, brāhmaṇo pana aham-eva ahosinti.

Uragajātakavaṇṇanā catutthā

JA 355: Ghaṭajātakavaṇṇanā

Aññe socanti rodantī ti idaṁ satthā jetavane viharanto kosalarañño ekaṁ amaccaṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā kathitasadisam-eva. Idha pana rājā attano upakārasssa amaccassa mahantaṁ yasaṁ datvā paribhedakānaṁ kathaṁ gahetvā taṁ bandhāpetvā bandhanāgāre pavesesi. So tattha nisinno va sotāpattimaggaṁ nibbattesi. Rājā tassa guṇaṁ sallakkhetvā mocāpesi. So gandhamālaṁ ādāya satthu santikaṁ gantvā vanditvā nisīdi. Atha naṁ satthā: “Anattho kira te uppanno” ti pucchitvā: “Āma, bhante, anatthena pana me attho āgato, sotāpattimaggo nibbatto” ti vutte: “Na kho, upāsaka, tvaññeva anatthena atthaṁ āhari, porāṇakapaṇḍitā pi āhariṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchimhi nibbatti, “ghaṭakumāro” tissa nāmaṁ kariṁsu. So aparena samayena takkasilāyaṁ uggahitasippo dhammena rajjaṁ kāresi. Tassa antepure eko amacco dubbhi. So taṁ paccakkhato ñatvā raṭṭhā pabbājesi. Tadā sāvatthiyaṁ dhaṅkarājā nāma rajjaṁ kāresi. So tassa santikaṁ gantvā taṁ upaṭṭhahitvā heṭṭhā vuttanayena attano vacanaṁ gāhāpetvā bārāṇasirajjaṁ gaṇhāpesi. So pi rajjaṁ gahetvā bodhisattaṁ saṅkhalikāhi bandhāpetvā bandhanāgāraṁ pavesesi. Bodhisatto jhānaṁ nibbattetvā [PTS 3.169] ākāse pallaṅkena nisīdi, dhaṅkassa sarīre ḍāho uppajji. So gantvā bodhisattassa suvaṇṇādāsaphullapadumasassirikaṁ mukhaṁ disvā bodhisattaṁ pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

29. Aññe socanti rodanti, aññe assumukhā janā,
Pasannamukhavaṇṇosi, kasmā ghaṭa na socasī ti.

Tattha aññe ti taṁ ṭhapetvā sesamanussā.

Athassa bodhisatto asocanakāraṇaṁ kathento catasso gāthā abhāsi:

30. Nābbhatītaharo soko, nānāgatasukhāvaho,
Tasmā dhaṅka na socāmi, natthi soke dutīyatā.

31. Socaṁ paṇḍu kiso hoti, bhattañcassa na ruccati,
Amittā sumanā honti, sallaviddhassa ruppato.

32. Gāme vā yadi vāraññe, ninne vā yadi vā thale,
Ṭhitaṁ maṁ nāgamissati, evaṁ diṭṭhapado ahaṁ.

33. Yassattā nālamekova, sabbakāmarasāharo,
Sabbā pi pathavī tassa, na sukhaṁ āvahissatī ti.

Tattha nābbhatītaharo ti nābbhatītāhāro, ayam-eva vā pāṭho. Soko nāma abbhatītaṁ atikkantaṁ niruddhaṁ atthaṅgataṁ puna nāharati. Dutīyatā ti sahāyatā. Atītāharaṇena vā anāgatāharaṇena vā soko nāma kassaci sahāyo na hoti, tenā pi kāraṇenāhaṁ na socāmīti vadati. Socan-ti socanto. Sallaviddhassa ruppato ti sokasallena viddhassa teneva ghaṭṭiyamānasssa: “Diṭṭhā vata no paccāmittassa piṭṭhī” ti amittā sumanā hontī ti attho.

Ṭhitaṁ maṁ nāgamissatī ti samma dhaṅkarāja, etesu gāmādīsu yattha katthaci ṭhitaṁ maṁ paṇḍukisabhāvādikaṁ sokamūlakaṁ byasanaṁ na āgamissati. Evaṁ diṭṭhapado ti yathā taṁ byasanaṁ nāgacchati, evaṁ mayā jhānapadaṁ diṭṭhaṁ. “Aṭṭhalokadhammapadan”-ti pi vadanti yeva [PTS 3.170]. Pāḷiyaṁ pana: “Na mattaṁ nāgamissatī” ti likhitaṁ, taṁ aṭṭhakathāyaṁ natthi. Pariyosānagāthāya icchitapatthitatthena jhānasukhasaṅkhātaṁ sabbakāmarasaṁ āharatīti sabbakāmarasāharo. Idaṁ vuttaṁ hoti: yassa rañño pahāya aññasahāye attāva eko sabbakāmarasāharo nālaṁ, sabbaṁ jhānasukhasaṅkhātaṁ kāmarasaṁ āharituṁ asamattho, tassa rañño sabbā pi pathavī na sukhaṁ āvahissati. Kāmāturassa hi sukhaṁ nāma natthi, yo pana kilesadaratharahitaṁ jhānasukhaṁ āharituṁ samattho, so rājā sukhī hotīti. Yo panetāya gāthāya: “Yassatthā nālameko” ti pi pāṭho, tassattho na dissati.

Iti dhaṅko imā catasso gāthā sutvā bodhisattaṁ khamāpetvā rajjaṁ paṭicchāpetvā pakkāmi. Bodhisatto pi rajjaṁ amaccānaṁ paṭiniyyādetvā himavantapadesaṁ gantvā isipabbajjaṁ pabbajitvā aparihīnajjhāno brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā dhaṅkarājā ānando ahosi, ghaṭarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Ghaṭajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 356: Koraṇḍiyajātakavaṇṇanā

Eko araññe ti idaṁ satthā jetavane viharanto dhammasenāpatiṁ ārabbha kathesi. Thero kira āgatāgatānaṁ dussīlānaṁ migaluddakamacchabandhādīnaṁ diṭṭhadiṭṭhānaññeva: “Sīlaṁ gaṇhatha, sīlaṁ gaṇhathā” ti sīlaṁ deti. Te there garubhāvena tassa kathaṁ bhindituṁ asakkontā sīlaṁ gaṇhanti, gahetvā ca pana na rakkhanti, attano attano kammam-eva karonti. Thero saddhivihārike āmantetvā: “Āvuso, ime manussā mama santike sīlaṁ gaṇhiṁsu, gaṇhitvā ca pana na rakkhantī” ti [PTS 3.171] āha. “Bhante, tumhe etesaṁ aruciyā sīlaṁ detha, ete tumhākaṁ kathaṁ bhindituṁ asakkontā gaṇhanti, tumhe ito paṭṭhāya evarūpānaṁ sīlaṁ mā adatthā” ti. Thero anattamano ahosi. Taṁ pavattiṁ sutvā bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “āvuso, sāriputtatthero kira diṭṭhadiṭṭhānaññeva sīlaṁ detī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa diṭṭhadiṭṭhānaṁ ayācantānaññeva sīlaṁ detī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ disāpāmokkhassa ācariyassa jeṭṭhantevāsiko koraṇḍiyo nāma ahosi. Tadā so ācariyo diṭṭhadiṭṭhānaṁ kevaṭṭādīnaṁ ayācantānaññeva: “Sīlaṁ gaṇhatha, sīlaṁ gaṇhathā” ti sīlaṁ deti. Te gahetvā pi na rakkhanti ācariyo tamatthaṁ antevāsikānaṁ ārocesi. Antevāsikā: “Bhante, tumhe etesaṁ aruciyā sīlaṁ detha, tasmā bhindanti, ito dāni paṭṭhāya yācantānaññeva dadeyyātha, mā ayācantānan”-ti vadiṁsu. So vippaṭisārī ahosi, evaṁ sante pi diṭṭhadiṭṭhānaṁ sīlaṁ deti yeva.

Athekadivasaṁ ekasmā gāmā manussā āgantvā brāhmaṇavācanakatthāya ācariyaṁ nimantayiṁsu. So koraṇḍiyamāṇavaṁ pakkositvā: “Tāta, ahaṁ na gacchāmi, tvaṁ ime pañcasate māṇave gahetvā tattha gantvā vācanakāni sampaṭicchitvā amhākaṁ dinnakoṭṭhāsaṁ āharā” ti pesesi. So gantvā paṭinivattanto antarāmagge ekaṁ kandaraṁ disvā cintesi: “Amhākaṁ ācariyo diṭṭhadiṭṭhānaṁ ayācantānaññeva sīlaṁ deti, ito dāni paṭṭhāya yathā yācantānaññeva deti, tathā naṁ karissāmī” ti. So tesu māṇavesu [PTS 3.172] sukhanisinnesu uṭṭhāya mahantaṁ mahantaṁ selaṁ ukkhipitvā kandarāyaṁ khi pi, punappunaṁ khi pi yeva. Atha naṁ te māṇavā uṭṭhāya: “Ācariya, kiṁ karosī” ti āhaṁsu. So na kiñci kathesi, te vegena gantvā ācariyassa ārocesuṁ. Ācariyo āgantvā tena saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

34. Eko araññe girikandarāyaṁ, paggayha paggayha silaṁ pavecchasi,
Punappunaṁ santaramānarūpo, koraṇḍiya ko nu tava yidhattho ti.

Tattha ko nu tava yidhattho ti ko nu tava idha kandarāyaṁ silākhipanena attho.

So tassa vacanaṁ sutvā ācariyaṁ pabodhetukāmo dutiyaṁ gāthamāha.

35. Ahañhimaṁ sāgarasevitantaṁ, samaṁ karissāmi yathā pi pāṇi,
Vikiriya sānūni ca pabbatāni ca, tasmā silaṁ dariyā pakkhipāmī ti.

Tattha ahañhiman-ti ahañhi imaṁ mahāpathaviṁ. Sāgarasevitantan-ti sāgarehi sevitaṁ cāturantaṁ. Yathā pi pāṇī ti hatthatalaṁ viya samaṁ karissāmi. Vikiriyā ti vikiritvā. Sānūni ca pabbatāni cā ti paṁsupabbate ca silāpabbate ca.

Taṁ sutvā brāhmaṇo tatiyaṁ gāthamāha.

36. Nayimaṁ mahiṁ arahati pāṇikappaṁ, samaṁ manusso karaṇāya meko,
Maññāmimaññeva dariṁ jigīsaṁ, koraṇḍiya hāhasi jīvalokan-ti.

Tattha [PTS 3.173] karaṇāya meko ti karaṇāya eko kātuṁ na sakkotīti dīpeti. Maññāmimaññeva dariṁ jigīsan-ti ahaṁ maññāmi tiṭṭhatu pathavī, imaññeva ekaṁ dariṁ jigīsaṁ pūraṇatthāya vāyamanto silā pariyesanto upāyaṁ vicinanto va tvaṁ imaṁ jīvalokaṁ hāhasi jahissasi, marissasī ti attho.

Taṁ sutvā māṇavo catutthaṁ gāthamāha.

37. Sace ayaṁ bhūtadharaṁ na sakkā, samaṁ manusso karaṇāya meko,
Evam-eva tvaṁ brahme ime manusse, nānādiṭṭhike nānayissasi te ti.

Tassattho: sace ayaṁ eko manusso imaṁ bhūtadharaṁ pathaviṁ samaṁ kātuṁ na sakkā na samattho, evam-eva tvaṁ ime dussīlamanusse nānādiṭṭhike nānayissasi, te evaṁ: “Sīlaṁ gaṇhatha, sīlaṁ gaṇhathā” ti vadanto attano vasaṁ na ānayissasi, paṇḍitapurisā yeva hi pāṇātipātaṁ: “Akusalan”-ti garahanti. Saṁsāramocakādayo panettha kusalasaññino, te tvaṁ kathaṁ ānayissasi, tasmā diṭṭhadiṭṭhānaṁ sīlaṁ adatvā yācantānaññeva dehīti.

Taṁ sutvā ācariyo: “Yuttaṁ vadati koraṇḍiyo, idāni na evarūpaṁ karissāmī” ti attano viraddhabhāvaṁ ñatvā pañcamaṁ gāthamāha.

38. Saṁkhittarūpena bhavaṁ mamatthaṁ, akkhāsi koraṇḍiya evametaṁ,
Yathā na sakkā pathavī samāyaṁ, kattuṁ manussena tathā manussā ti.

Tattha samāyan-ti samaṁ ayaṁ. Evaṁ ācariyo māṇavassa thutiṁ akāsi, so pi naṁ bodhetvā sayaṁ gharaṁ nesi.

Satthā [PTS 3.174] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā brāhmaṇo sāriputto ahosi, koraṇḍiyamāṇavo pana aham-eva ahosin”-ti.

Koraṇḍiyajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 357: Laṭukikajātakavaṇṇanā

Vandāmi taṁ kuñjara saṭṭhihāyanan-ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Ekasmiñhi divase bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto kakkhaḷo pharuso sāhasiko, sattesu karuṇāmattampissa natthī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa nikkaruṇoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto hatthiyoniyaṁ nibbattitvā vayappatto pāsādiko mahākāyo asītisahassavāraṇaparivāro yūthapati hutvā himavantapadese vihāsi. Tadā ekā laṭukikā sakuṇikā hatthīnaṁ vicaraṇaṭṭhāne aṇḍāni nikkhi pi, tāni pariṇatāni bhinditvā sakuṇapotakā nikkhamiṁsu. Tesu aviruḷhapakkhesu uppatituṁ asakkontesu yeva mahāsatto asītisahassavāraṇaparivuto gocarāya caranto taṁ padesaṁ patto. Taṁ disvā laṭukikā cintesi: “Ayaṁ hatthirājā mama potake madditvā māressati, handa naṁ puttakānaṁ parittāṇatthāya dhammikārakkhaṁ yācāmī” ti. Sā ubho pakkhe ekato katvā tassa purato ṭhatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

39. Vandāmi taṁ kuñjara saṭṭhihāyanaṁ, āraññakaṁ yūthapatiṁ yasassiṁ,
Pakkhehi taṁ pañjalikaṁ karomi, mā me vadhī puttake dubbalāyā ti.

Tattha [PTS 3.175] saṭṭhihāyanan-ti saṭṭhivassakāle hāyanabalaṁ. Yasassin-ti parivārasampannaṁ. Pakkhehi taṁ pañcalikaṁ karomī ti ahaṁ pakkhehi taṁ añjalikaṁ karomī ti attho.

Mahāsatto: “Mā cintayi laṭukike, ahaṁ te puttake rakkhissāmī” ti sakuṇapotakānaṁ upari ṭhatvā asītiyā hatthisahassesu gatesu laṭukikaṁ āmantetvā: “Laṭukike amhākaṁ pacchato eko ekacāriko hatthī āgacchati, so amhākaṁ vacanaṁ na karissati, tasmiṁ āgate tam-pi yācitvā puttakānaṁ sotthibhāvaṁ kareyyāsī” ti vatvā pakkāmi. Sā pi tassa paccuggamanaṁ katvā ubhohi pakkhehi añjaliṁ katvā dutiyaṁ gāthamāha.

40. Vandāmi taṁ kuñjara ekacāriṁ, āraññakaṁ pabbatasānugocaraṁ,
Pakkhehi taṁ pañjalikaṁ karomi, mā me vadhī puttake dubbalāyā ti.

Tattha pabbatasānugocaran-ti ghanaselapabbatesu ca paṁsupabbatesu ca gocaraṁ gaṇhantaṁ.

So tassā vacanaṁ sutvā tatiyaṁ gāthamāha.

41. Vadhissāmi te laṭukike puttakāni, kiṁ me tuvaṁ kāhasi dubbalāsi,
Sataṁ sahassāni pi tādisīnaṁ, vāmena pādena papothayeyyan-ti.

Tattha vadhissāmi te ti tvaṁ kasmā mama vicaraṇamagge puttakāni ṭhapesi, yasmā ṭhapesi, tasmā vadhissāmi te puttakānīti vadati. Kiṁ me tuvaṁ kāhasī ti mayhaṁ mahāthāmassa tvaṁ dubbalā kiṁ karissasi. Papothayeyyan-ti ahaṁ tādisānaṁ laṭukikānaṁ satasahassam-pi vāmena pādena sañcuṇṇeyyaṁ, dakkhiṇapādena pana kathāva natthīti.

Evañca [PTS 3.176] pana vatvā so tassā puttake pādena sañcuṇṇetvā muttena pavāhetvā nadanto va pakkāmi. Laṭukikā rukkhasākhāya nilīyitvā: “Idāni tāva vāraṇa nadanto gacchasi, katipāheneva me kiriyaṁ passissasi, kāyabalato ñāṇabalassa mahantabhāvaṁ na jānāsi, hotu, jānāpessāmi nan”-ti taṁ santajjayamānāva catutthaṁ gāthamāha.

42. Na heva sabbattha balena kiccaṁ, balañhi bālassa vadhāya hoti,
Karissāmi te nāgarājā anatthaṁ, yo me vadhī puttake dubbalāyā ti.

Tattha balenā ti kāyabalena. Anatthan-ti avuḍḍhiṁ. Yo me ti yo tvaṁ mama dubbalāya puttake vadhī ghātesi.

Sā evaṁ vatvā katipāhaṁ ekaṁ kākaṁ upaṭṭhahitvā tena tuṭṭhena: “Kiṁ te karomī” ti vuttā: “Sāmi, aññaṁ me kātabbaṁ natthi, ekassa pana ekacārikavāraṇassa tuṇḍena paharitvā tumhehi akkhīni bhinnāni paccāsīsāmī” ti āha. Sā tena: “Sādhū” ti sampaṭicchitā ekaṁ nīlamakkhikaṁ upaṭṭhahi. Tāyapi: “Kiṁ te, karomī” ti vuttā: “Iminā kākena ekacārikavāraṇassa akkhīsu bhinnesu tumhehi tattha āsāṭikaṁ pātetuṁ icchāmī” ti vatvā tāyapi: “Sādhū” ti vutte ekaṁ maṇḍūkaṁ upaṭṭhahitvā tena: “Kiṁ te, karomī” ti vuttā: “Yadā ekacārikavāraṇo andho hutvā pānīyaṁ pariyesati, tadā pabbatamatthake ṭhito saddaṁ katvā tasmiṁ pabbatamatthakaṁ abhiruhante otaritvā papāte saddaṁ kareyyātha, ahaṁ tumhākaṁ santikā ettakaṁ paccāsīsāmī” ti āha. So pi tassā vacanaṁ: “Sādhū” ti sampaṭicchi.

Athekadivasaṁ kāko vāraṇassa dve pi [PTS 3.177] akkhīni tuṇḍena bhindi, nīlamakkhikā āsāṭikaṁ pātesi. So puḷavehi khajjanto vedanāppatto pipāsābhibhūto pānīyaṁ pariyesamāno vicari. Tasmiṁ kāle maṇḍūko pabbatamatthake ṭhatvā saddamakāsi. Vāraṇo: “Ettha pānīyaṁ bhavissatī” ti pabbatamatthakaṁ abhiruhi. Atha maṇḍūko otaritvā papāte ṭhatvā saddamakāsi. Vāraṇo: “Ettha pānīyaṁ bhavissatī” ti papātābhimukho gacchanto parigaḷitvā pabbatapāde patitvā jīvitakkhayaṁ pāpuṇi. Laṭukikā tassa matabhāvaṁ ñatvā: “Diṭṭhā me paccāmittassa piṭṭhī” ti haṭṭhatuṭṭhā tassa khandhe caṅkamitvā yathākammaṁ gatā.

Satthā: “Na, bhikkhave, kenaci saddhiṁ veraṁ nāma kātabbaṁ, evaṁ balasampannam-pi vāraṇaṁ ime cattāro janā ekato hutvā vāraṇassa jīvitakkhayaṁ pāpesun”-ti:

43. Kākañca passa laṭukikaṁ, maṇḍūkaṁ nīlamakkhikaṁ,
Ete nāgaṁ aghātesuṁ, passa verassa verinaṁ,
Tasmā hi veraṁ na kayirātha, appiyena pi kenacī ti.

Imaṁ abhisambuddhagāthaṁ vatvā jātakaṁ samodhānesi.

Tattha passā ti aniyāmitālapanametaṁ, bhikkhū pana sandhāya vuttattā passatha bhikkhaveti vuttaṁ hoti. Ete ti ete cattāro ekato hutvā. Aghātesun-ti taṁ vadhiṁsu. Passa verassa verinan-ti passatha verikānaṁ verassa gatinti attho.

Tadā ekacārikahatthī devadatto ahosi, yūthapati pana aham-eva ahosinti.

Laṭukikajātakavaṇṇanā sattamā

JA 358: Cūḷadhammapālajātakavaṇṇanā

Aham-eva dūsiyā bhūnahatā ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattassa vadhāya parisakkanaṁ ārabbha kathesi. Aññesu jātakesu devadatto bodhisattassa tāsamattam-pi kātuṁ nāsakkhi, imasmiṁ [PTS 3.178] pana cūḷadhammapālajātake (JA. 358) bodhisattassa sattamāsikakāle hatthapāde ca sīsañca chedāpetvā asimālakaṁ nāma kāresi. Daddarajātake (JA. 172) gīvaṁ gahetvā māretvā uddhane maṁsaṁ pacitvā khādi. Khantīvādījātake (JA. 313) dvīhi pi kasāhi pahārasahassehi tāḷāpetvā hatthapāde ca kaṇṇanāsañca chedāpetvā jaṭāsu gahetvā kaḍḍhāpetvā uttānakaṁ nipajjāpetvā ure pādena paharitvā gato. Bodhisatto taṁ divasaṁ yeva jīvitakkhayaṁ pāpuṇi. Cūḷanandiyajātake pi (JA. 222) mahākapijātake pi (JA. 516) māresi yeva. Evam-eva so dīgharattaṁ vadhāya parisakkanto buddhakāle pi parisakki yeva. Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “āvuso, devadatto buddhānaṁ māraṇattham-eva upāyaṁ karoti, ‘sammāsambuddhaṁ mārāpessāmī’ ti dhanuggahe payojesi, silaṁ pavijjhi, nāḷāgiriṁ vissajjāpesī” ti. Satthā āgantvā ‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa mayhaṁ vadhāya parisakki yeva, idāni pana tāsamattam-pi kātuṁ na sakkoti, pubbe maṁ cūḷadhammapālakumārakāle attano puttaṁ samānaṁ jīvatakkhayaṁ pāpetvā asimālakaṁ kāresī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ mahāpatāpe nāma rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā candādeviyā kucchimhi nibbatti, “dhammapālo” tissa nāmaṁ kariṁsu. Tamenaṁ sattamāsikakāle mātā gandhodakena nhāpetvā alaṅkaritvā kīḷāpayamānā nisīdi. Rājā tassā vasanaṭṭhānaṁ agamāsi. Sā puttaṁ kīḷāpayamānā puttasinehena samappitā hutvā rājānaṁ passitvā pi na uṭṭhahi. So cintesi: “Ayaṁ idāneva tāva puttaṁ nissāya mānaṁ karoti, maṁ kismiñci na maññati, putte pana vaḍḍhante mayi ‘manusso’ ti pi saññaṁ na karissati, idāneva naṁ ghātessāmī” ti. So nivattitvā rājāsane nisīditvā: “Attano vidhānena āgacchatū” ti coraghātakaṁ pakkosāpesi. So kāsāyavatthanivattho [PTS 3.179] rattamālādharo pharasuṁ aṁse ṭhapetvā upadhānaghaṭikaṁ hatthapādaṭhapanadaṇḍakañca ādāya āgantvā rājānaṁ vanditvā: “Kiṁ karomi, devā” ti aṭṭhāsi. Deviyā sirigabbhaṁ gantvā dhammapālaṁ ānehīti. Devī pi rañño kujjhitvā nivattanabhāvaṁ ñatvā bodhisattaṁ ure nipajjāpetvā rodamānā nisīdi. Coraghātako gantvā taṁ piṭṭhiyaṁ hatthena paharitvā hatthato kumāraṁ acchinditvā ādāya rañño santikaṁ āgantvā: “Kiṁ karomi, devā” ti āha. Rājā ekaṁ phalakaṁ āharāpetvā purato nikkhipāpetvā: “Idha naṁ nipajjāpehī” ti āha. So tathā akāsi.

Candādevī puttassa pacchato va paridevamānā āgacchi. Puna coraghātako: “Kiṁ karomī, devā” ti āha. Dhammapālassa hatthe chindāti. Candādevī: “Mahārāja, mama putto sattamāsiko bālako na kiñci jānāti, natthetassa doso, doso pana honto mayi bhaveyya, tasmā mayhaṁ hatthe chedāpehī” ti imamatthaṁ pakāsentī paṭhamaṁ gāthamāha.

44. Aham-eva dūsiyā bhūnahatā, rañño mahāpatāpassa,
Etaṁ muñcatu dhammapālaṁ, hatthe me deva chedehī ti.

Tattha dūsiyā ti dūsikā, tumhe disvā anuṭṭhahamānā dosakārikā ti attho. “Dūsikā” ti pi pāṭho, ayamevattho. Bhūnahatā ti hatabhūnā, hatavuḍḍhī ti attho. Rañño ti idaṁ: “Dūsiyā” ti padena yojetabbaṁ. Ahaṁ rañño mahāpatāpassa aparādhakārikā, nāyaṁ kumāro, tasmā niraparādhaṁ etaṁ bālakaṁ muñcatu dhammapālaṁ, sace pi hatthe chedāpetukāmo, dosakārikāya hatthe me, deva, chedehīti ayamettha attho.

Rājā coraghātakaṁ olokesi. “Kiṁ karomi, devā” ti? “Papañcaṁ akatvā hatthe chedā” ti. Tasmiṁ khaṇe coraghātako tikhiṇapharasuṁ gahetvā kumārassa taruṇavaṁsakaḷīre viya [PTS 3.180] dve hatthe chindi. So dvīsu hatthesu chijjamānesu neva rodi na paridevi, khantiñca mettañca purecārikaṁ katvā adhivāsesi. Candā pana devī chinnahatthakoṭiṁ gahetvā ucchaṅge katvā lohitalittā paridevamānā vicari. Puna coraghātako: “Kiṁ karomi, devā” ti pucchi. “Dve pi pāde chindā” ti. Taṁ sutvā candādevī dutiyaṁ gāthamāha.

45. Aham-eva dūsiyā bhūnahatā, rañño mahāpatāpassa,
Etaṁ muñcatu dhammapālaṁ, pāde me deva chedehī ti.

Tattha adhippāyo vuttanayeneva veditabbo.

Rājā pi puna coraghātakaṁ āṇāpesi. So ubho pi pāde chindi. Candādevī pādakoṭim-pi gahetvā ucchaṅge katvā lohitalittā paridevamānā: “Sāmi mahāpatāpa, chinnahatthapādā nāma dārakā mātarā posetabbā honti, ahaṁ bhatiṁ katvā mama puttakaṁ posessāmi, dehi me etan”-ti āha. Coraghātako: “Kiṁ deva katā rājāṇā, niṭṭhitaṁ mama kiccan”-ti pucchi. “Na tāva niṭṭhitan”-ti. “Atha kiṁ karomi, devā” ti? “Sīsamassa chindā” ti. Taṁ sutvā candādevī tatiyaṁ gāthamāha.

46. Aham-eva dūsiyā bhūnahatā, rañño mahāpatāpassa,
Etaṁ muñcatu dhammapālaṁ, sīsaṁ me deva chedehī ti.

Vatvā ca pana attano sīsaṁ upanesi.

Puna coraghātako: “Kiṁ karomi, devā” ti pucchi. “Sīsamassa chindā” ti. So sīsaṁ chinditvā: “Katā, deva, rājāṇā” ti pucchi. “Na tāva katā” ti. “Atha kiṁ karomi, devā” ti? “Asituṇḍena naṁ sampaṭicchitvā asimālakaṁ nāma karohī” ti. So tassa kaḷevaraṁ ākāse khipitvā asituṇḍena sampaṭicchitvā asimālakaṁ nāma katvā mahātale vippakiri. Candādevī bodhisattassa maṁse ucchaṅge katvā mahātale rodamānā paridevamānā imā gāthā abhāsi:

47. Na [PTS 3.181] hi nūnimassa rañño, mittāmaccā ca vijjare suhadā,
Ye na vadanti rājānaṁ, mā ghātayi orasaṁ puttaṁ.

48. Na hi nūnimassa rañño, ñātī mittā ca vijjare suhadā,
Ye na vadanti rājānaṁ, mā ghātayi atrajaṁ puttan-ti.

Tattha mittāmaccā ca vijjare suhadā ti nūna imassa rañño daḷhamittā vā sabbakiccesu sahabhāvino amaccā vā muduhadayatāya suhadā vā keci na vijjanti. Ye na vadantī ti ye adhunā āgantvā: “Attano piyaputtaṁ mā ghātayī” ti na vadanti, imaṁ rājānaṁ paṭisedhenti, te natthiyevā ti maññe. Dutiyagāthāyaṁ ñātī ti ñātakā.

Imā pana dve gāthā vatvā candādevī ubhohi hatthehi hadayamaṁsaṁ dhārayamānā tatiyaṁ gāthamāha.

49. Candanasārānulittā, bāhā chijjanti dhammapālassa,
Dāyādassa pathabyā, pāṇā me deva rujjhantī ti.

Tattha dāyādassa pathabyā ti pitusantakāya cāturantāya pathaviyā dāyādassa lohitacandanasārānulittā hatthā chijjanti, pādā chijjanti, sīsañca chijjati, asimālako pi kato, tava vaṁsaṁ pacchinditvā gatosi dānīti evamādīni vilapanti evamāha. Pāṇā me deva rujjhantī ti deva, mayham-pi imaṁ sokaṁ sandhāretuṁ asakkontiyā jīvitaṁ rujjhatīti.

Tassā evaṁ paridevamānāya eva ḍayhamāne veḷuvane veḷu viya hadayaṁ phali, sā tattheva jīvitakkhayaṁ pattā. Rājā pi pallaṅke ṭhātuṁ asakkonto mahātale pati, padaratalaṁ dvidhā bhijji, so tato pi bhūmiyaṁ pati. Tato catunahutādhikadviyojanasatasahassabahalā pi ghanapathavī tassa aguṇaṁ dhāretuṁ asakkontī bhijjitvā vivaramadāsi, avīcito jālā uṭṭhāya kuladattikena kambalena parikkhipantī viya [PTS 3.182] taṁ gahetvā avīcimhi khi pi. Candāya ca bodhisattassa ca amaccā sarīrakiccaṁ kariṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā devadatto ahosi, candādevī mahāpajāpatigotamī, dhammapālakumāro pana aham-eva ahosin”-ti.

Cūḷadhammapālajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 359: Suvaṇṇamigajātakavaṇṇanā

Vikkama re haripādā ti idaṁ satthā jetavane viharanto sāvatthiyaṁ ekaṁ kuladhītaraṁ ārabbha kathesi. Sā kira sāvatthiyaṁ dvinnaṁ aggasāvakānaṁ upaṭṭhākakulassa dhītā saddhā pasannā buddhamāmakā dhammamāmakā saṅghamāmakā ācārasampannā paṇḍitā dānādipuññābhiratā. Taṁ aññaṁ sāvatthiyam-eva samānajātikaṁ micchādiṭṭhikakulaṁ vāresi. Athassā mātāpitaro: “Amhākaṁ dhītā saddhā pasannā tīṇi ratanāni mamāyati dānādipuññābhiratā, tumhe micchādiṭṭhikā imissā pi yathāruciyā dānaṁ vā dātuṁ dhammaṁ vā sotuṁ vihāraṁ vā gantuṁ sīlaṁ vā rakkhituṁ uposathakammaṁ vā kātuṁ na dassatha, na mayaṁ tumhākaṁ dema, attanā sadisaṁ micchādiṭṭhikakulāva kumārikaṁ gaṇhathā” ti āhaṁsu. Te tehi paṭikkhittā: “Tumhākaṁ dhītā amhākaṁ gharaṁ gantvā yathādhippāyena sabbametaṁ karotu, mayaṁ na vāressāma, detha no etan”-ti vatvā: “Tena hi gaṇhathā” ti vuttā bhaddakena nakkhattena maṅgalaṁ katvā taṁ attano gharaṁ nayiṁsu. Sā vattācārasampannā patidevatā ahosi, sassusasurasāmikavattāni katāneva honti.

Sā ekadivasaṁ sāmikaṁ āha: “icchāmahaṁ, ayyaputta, amhākaṁ kulūpakattherānaṁ dānaṁ dātun”-ti. Sādhu, bhadde, yathājjhāsayena dānaṁ dehīti. Sā there nimantāpetvā mahantaṁ sakkāraṁ katvā paṇītabhojanaṁ bhojetvā ekamantaṁ nisīditvā: “Bhante, imaṁ kulaṁ micchādiṭṭhikaṁ assaddhaṁ tiṇṇaṁ ratanānaṁ guṇaṁ na jānāti, sādhu, ayyā, yāva imaṁ kulaṁ tiṇṇaṁ ratanānaṁ guṇaṁ jānāti, tāva idheva bhikkhaṁ gaṇhathā” ti āha. Therā adhivāsetvā tattha nibaddhaṁ bhuñjanti. Puna sāmikaṁ āha: “Ayyaputta, therā [PTS 3.183] idha nibaddhaṁ āgacchanti, kiṁkāraṇā tumhe na passathā” ti. “Sādhu, passissāmī” ti. Sā punadivase therānaṁ bhattakiccapariyosāne tassa ārocesi. So upasaṅkamitvā therehi saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā ekamantaṁ nisīdi. Athassa dhammasenāpati dhammakathaṁ kathesi. So therassa dhammakathāya ca iriyāpathesu ca pasīditvā tato paṭṭhāya therānaṁ āsanaṁ paññapeti, pānīyaṁ parissāveti, antarābhatte dhammakathaṁ suṇāti, tassa aparabhāge micchādiṭṭhi bhijji.

Athekadivasaṁ thero dvinnam-pi dhammakathaṁ kathento saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ubho pi jayampatikā sotāpattiphale patiṭṭhahiṁsu. Tato paṭṭhāya tassa mātāpitaro ādiṁ katvā antamaso dāsakammakarā pi sabbe micchādiṭṭhiṁ bhinditvā buddhadhammasaṅghamāmakā yeva jātā. Athekadivasaṁ dārikā sāmikaṁ āha: “ayyaputta, kiṁ me gharāvāsena, icchāmahaṁ pabbajitun”-ti. So: “Sādhu bhadde, aham-pi pabbajissāmī” ti mahantena parivārena taṁ bhikkhunupassayaṁ netvā pabbājetvā sayam-pi satthāraṁ upasaṅkamitvā pabbajjaṁ yāci. Taṁ satthā pabbājesi. Ubho pi vipassanaṁ vaḍḍhetvā na cirasseva arahattaṁ pāpuṇiṁsu. Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asukā nāma daharabhikkhunī attano ceva paccayā jātā sāmikassa ca, attanā pi pabbajitvā arahattaṁ patvā tam-pi pāpesī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva tāva esā sāmikaṁ rāgapāsā mocesi, pubbepesā porāṇakapaṇḍite pana maraṇapāsā mocesī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto migayoniyaṁ nibbattitvā vayappatto abhirūpo ahosi pāsādiko dassanīyo suvaṇṇavaṇṇo lākhārasaparikammakatehi [PTS 3.184] viya hatthapādehi rajatadāmasadisehi visāṇehi maṇiguḷikapaṭibhāgehi akkhīhi rattakambalageṇḍusadisena mukhena samannāgato. Bhariyāpissa taruṇamigī abhirūpā ahosi dassanīyā. Te samaggavāsaṁ vasiṁsu, asītisahassacitramigā bodhisattaṁ upaṭṭhahiṁsu. Tadā luddakā migavīthīsu pāse oḍḍesuṁ. Athekadivasaṁ bodhisatto migānaṁ purato gacchanto pāde pāsena bajjhitvā: “Chindissāmi nan”-ti ākaḍḍhi, cammaṁ chijji, puna ākaḍḍhantassa maṁsaṁ chijji, puna nhāru chijji, pāso aṭṭhimāhacca aṭṭhāsi. So pāsaṁ chindituṁ asakkonto maraṇabhayatajjito baddharavaṁ ravi. Taṁ sutvā bhīto migagaṇo palāyi. Bhariyā panassa palāyitvā migānaṁ antare olokentī taṁ adisvā: “Idaṁ bhayaṁ mayhaṁ piyasāmikassa uppannaṁ bhavissatī” ti vegena tassa santikaṁ gantvā assumukhī rodamānā: “Sāmi, tvaṁ mahabbalo, kiṁ etaṁ pāsaṁ sandhāretuṁ na sakkhissasi, vegaṁ janetvā chindāhi nan”-ti tassa ussāhaṁ janentī paṭhamaṁ gāthamāha.

50. Vikkama re haripāda, vikkama re mahāmiga,
Chinda vārattikaṁ pāsaṁ, nāhaṁ ekā vane rame ti.

Tattha vikkamā ti parakkama, ākaḍḍhā ti attho. Re ti āmantane nipāto. Haripādā ti suvaṇṇapāda. Sakalasarīram-pi tassa suvaṇṇavaṇṇaṁ, ayaṁ pana gāravenevamāha. Nāhaṁ ekā ti ahaṁ tayā vinā ekikā vane na ramissāmi, tiṇodakaṁ pana aggahetvā sussitvā marissāmīti dasseti.

Taṁ [PTS 3.185] sutvā migo dutiyaṁ gāthamāha.

51. Vikkamāmi na pāremi, bhūmiṁ sumbhāmi vegasā,
Daḷho vārattiko pāso, pādaṁ me parikantatī ti.

Tattha vikkamāmī ti bhadde, ahaṁ vīriyaṁ karomi. Na pāremī ti pāsaṁ chindituṁ pana na sakkomī ti attho. Bhūmiṁ sumbhāmī ti api nāma chijjeyyāti pādenā pi bhūmiṁ paharāmi. Vegasā ti vegena. Parikantatī ti cammādīni chindanto samantā kantatīti.

Atha naṁ migī: “Mā bhāyi, sāmi, ahaṁ attano balena luddakaṁ yācitvā tava jīvitaṁ āharissāmi. Sace yācanāya na sakkhissāmi, mama jīvitam-pi datvā tava jīvitaṁ āharissāmī” ti mahāsattaṁ assāsetvā lohitalittaṁ bodhisattaṁ pariggahetvā aṭṭhāsi. Luddako pi asiñca sattiñca gahetvā kappuṭṭhānaggi viya āgacchati. Sā taṁ disvā: “Sāmi, luddako āgacchati, ahaṁ attano balaṁ karissāmi, tvaṁ mā bhāyī” ti migaṁ assāsetvā luddakassa paṭipathaṁ gantvā paṭikkamitvā ekamantaṁ ṭhitā taṁ vanditvā: “Sāmi, mama sāmiko suvaṇṇavaṇṇo sīlācārasampanno, asītisahassānaṁ migānaṁ rājā” ti bodhisattassa guṇaṁ kathetvā migarāje ṭhite yeva attano vadhaṁ yācantī tatiyaṁ gāthamāha.

52. Attharassu palāsāni, asiṁ nibbāha luddaka,
Paṭhamaṁ maṁ vadhitvāna, hana pacchā mahāmigan-ti.

Tattha palāsānī ti maṁsaṭṭhapanatthaṁ palāsapaṇṇāni attharassu. Asiṁ nibbāhā ti asiṁ kosato nīhara.

Taṁ sutvā luddako: “Manussabhūtā tāva sāmikassa atthāya attano jīvitaṁ na pariccajanti, ayaṁ tiracchānagatā jīvitaṁ pariccajati, manussabhāsāya ca madhurena sarena [PTS 3.186] katheti, ajja imissā ca patino cassā jīvitaṁ dassāmī” ti pasannacitto catutthaṁ gāthamāha.

53. Na me sutaṁ vā diṭṭhaṁ vā, bhāsantiṁ mānusiṁ migiṁ,
Tvañca bhadde sukhī hohi, eso cā pi mahāmigo ti.

Tattha sutaṁ vā diṭṭhaṁ vā ti mayā ito pubbe evarūpaṁ diṭṭhaṁ vā sutaṁ vā natthi. Bhāsantiṁ mānusiṁ migin-ti ahañhi ito pubbe mānusiṁ vācaṁ bhāsantiṁ migiṁ neva addasaṁ na assosiṁ. Yesaṁ pana: “Na me sutā vā diṭṭhā vā, bhāsantī mānusī migī” ti pāḷi, tesaṁ yathāpāḷim-eva attho dissati. Bhadde ti bhaddake paṇḍike upāyakusale. Iti taṁ ālapitvā puna: “Tvañca eso cā pi mahāmigoti dve pi janā sukhī niddukkhā hothā” ti taṁ samassāsetvā luddako bodhisattassa santikaṁ gantvā vāsiyā cammapāsaṁ chinditvā pāde laggapāsakaṁ saṇikaṁ nīharitvā nhārunā nhāruṁ, maṁsena maṁsaṁ, cammena cammaṁ paṭipāṭetvā pādaṁ hatthena parimajji. Taṅkhaṇaññeva mahāsattassa pūritapāramitānubhāvena luddakassa ca mettacittānubhāvena migiyā ca mettadhammānubhāvena nhārumaṁsacammāni nhārumaṁsacammehi ghaṭayiṁsu. Bodhisatto pana sukhī niddukkho aṭṭhāsi.

Migī bodhisattaṁ sukhitaṁ disvā somanassajātā luddakassa anumodanaṁ karontī pañcamaṁ gāthamāha.

54. Evaṁ luddaka nandassu, saha sabbehi ñātibhi,
Yathāhamajja nandāmi, muttaṁ disvā mahāmigan-ti.

Tattha luddakā ti dāruṇakammakiriyāya laddhanāmavasena ālapati.

Bodhisatto: “Ayaṁ luddo mayhaṁ avassayo jāto, mayāpissa avassayeneva bhavituṁ vaṭatī” ti [PTS 3.187] gocarabhūmiyaṁ diṭṭhaṁ ekaṁ maṇikkhandhaṁ tassa datvā: “Samma, ito paṭṭhāya pāṇātipātādīni mā kari, iminā kuṭumbaṁ saṇṭhapetvā dārake posento dānasīlādīni puññāni karohī” ti tassovādaṁ datvā araññaṁ pāvisi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā luddako channo ahosi, migī daharabhikkhunī, migarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Suvaṇṇamigajātakavaṇṇanā navamā

JA 360: Suyonandījātakavaṇṇanā

Vā ti gandho timirānan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccan”-ti vutte: “Kiṁ disvā” ti vatvā: “Alaṅkatamātugāman”-ti vutte: “Mātugāmo nāmesa bhikkhu na sakkā rakkhituṁ, porāṇakapaṇḍitā supaṇṇabhavane katvā rakkhantā pi rakkhituṁ nāsakkhiṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ tambarājā nāma rajjaṁ kāresi. Tassa suyonandī nāma aggamahesī ahosi uttamarūpadharā. Tadā bodhisatto supaṇṇayoniyaṁ nibbatti, tasmiṁ kāle nāgadīpo sedumadīpo nāma ahosi. Bodhisatto tasmiṁ dīpe supaṇṇabhavane vasati. So bārāṇasiṁ gantvā tambarājena saddhiṁ māṇavakavesena jūtaṁ kīḷati. Tassa rūpasampattiṁ disvā paricārikā: “Amhākaṁ raññā saddhiṁ evarūpo nāma māṇavako jūtaṁ kīḷatī” ti suyonandiyā ārocesuṁ. Sā sutvā taṁ daṭṭhukāmā hutvā ekadivasaṁ alaṅkaritvā jūtamaṇḍalaṁ āgantvā paricārikānaṁ [PTS 3.188] antare ṭhitā naṁ olokesi. So pi deviṁ olokesi. Dve pi aññamaññaṁ paṭibaddhacittā ahesuṁ. Supaṇṇarājā attano ānubhāvena nagare vātaṁ samuṭṭhāpesi, gehapatanabhayena rājanivesanā manussā nikkhamiṁsu. So attano ānubhāvena andhakāraṁ katvā deviṁ gahetvā ākāsena āgantvā nāgadīpe attano bhavanaṁ pāvisi suyonandiyā gataṭṭhānaṁ jānantā nāma nāhesuṁ. So tāya saddhiṁ abhiramamāno gantvā raññā saddhiṁ jūtaṁ kīḷati.

Rañño pana saggo nāma gandhabbo atthi, so deviyā gataṭṭhānaṁ ajānanto taṁ gandhabbaṁ āmantetvā: “Gaccha, tāta, gandhabba sabbaṁ thalajalapathaṁ anuvicaritvā deviyā gataṭṭhānaṁ passā” ti uyyojesi. So paribbayaṁ gahetvā dvāragāmato paṭṭhāya vicinanto kurukacchaṁ pāpuṇi. Tadā kurukacchavāṇijā nāvāya suvaṇṇabhūmiṁ gacchanti. So te upasaṅkamitvā: “Ahaṁ gandhabbo nāvāya vetanaṁ khaṇḍetvā tumhākaṁ gandhabbaṁ karissāmi, mam-pi nethā” ti āha. Te: “Sādhū” ti tam-pi āropetvā nāvaṁ vissajjesuṁ. Te sukhapayātāya nāvāya taṁ pakkositvā: “Gandhabbaṁ no karohī” ti āhaṁsu. “Ahaṁ ce gandhabbaṁ kareyyaṁ, mayi pana gandhabbaṁ karonte macchā calissanti, atha vo nāvo bhijjissatī” ti. “Manussamatte gandhabbaṁ karonte macchānaṁ calanaṁ nāma natthi, karohī” ti. “Tena hi mā mayhaṁ kujjhitthā” ti vīṇaṁ mucchitvā tantissarena gītassaraṁ, gītassarena tantissaraṁ anatikkamitvā gandhabbaṁ akāsi. Tena saddena sammattā hutvā macchā caliṁsu.

Atheko makaro uppatitvā nāvāya patanto nāvaṁ bhindi. Saggo phalake nipajjitvā yathāvātaṁ gacchanto nāgadīpe supaṇṇabhavanassa nigrodharukkhassa santikaṁ pāpuṇi. Suyonandī pi devī supaṇṇarājassa jūtaṁ kīḷituṁ gatakāle vimānā otaritvā [PTS 3.189] velante vicarantī saggaṁ gandhabbaṁ disvā sañjānitvā: “Kathaṁ āgatosī” ti pucchi. So sabbaṁ kathesi. “Tena hi mā bhāyī” ti taṁ assāsetvā bāhāhi pariggahetvā vimānaṁ āropetvā sayanapiṭṭhe nipajjāpetvā samassatthakāle dibbabhojanaṁ datvā dibbagandhodakena nhāpetvā dibbavatthehi acchādetvā dibbagandhapupphehi alaṅkaritvā puna dibbasayane nipajjāpesi. Evaṁ divasaṁ pariggahamānā supaṇṇarañño āgamanavelāya paṭicchādetvā gatakāle tena saddhiṁ kilesavasena abhirami. Tato māsaddhamāsaccayena bārāṇasivāsino vāṇijā dārudakagahaṇatthāya tasmiṁ dīpe nigrodharukkhamūlaṁ sampattā. So tehi saddhiṁ nāvaṁ abhiruyha bārāṇasiṁ gantvā rājānaṁ disvāva tassa jūtakīḷanavelāya vīṇaṁ gahetvā rañño gandhabbaṁ karonto paṭhamaṁ gāthamāha.

55. Vāti gandho timirānaṁ, kusamuddo ca ghosavā,
Dūre ito suyonandī, tamba kāmā tudanti man-ti.

Tattha timirānan-ti timirarukkhapupphānaṁ. Taṁ kira nigrodhaṁ parivāretvā timirarukkhā atthi, te sandhā yevaṁ vadati. Kusamuddo ti khuddakasamuddo. Ghosavā ti mahāravo. Tasseva nigrodhassa santike samuddaṁ sandhā yevamāha. Ito ti imamhā nagarā. Tambā ti rājānaṁ ālapati. Atha vā tambakāmā ti tambena kāmitakāmā tambakāmā nāma. Te maṁ hadaye vijjhantīti dīpeti.

Taṁ sutvā supaṇṇo dutiyaṁ gāthamāha.

56. Kathaṁ samuddamatari, kathaṁ addakkhi sedumaṁ,
Kathaṁ tassā ca tuyhañca, ahu sagga samāgamo ti.

Tattha seduman-ti sedumadīpaṁ.

Tato [PTS 3.190] saggo tisso gāthā abhāsi:

57. Kurukacchā payātānaṁ, vāṇijānaṁ dhanesinaṁ,
Makarehi abhidā nāvā, phalakenāhamaplaviṁ.

58. Sā maṁ saṇhena mudunā, niccaṁ candanagandhinī,
Aṅgena uddharī bhaddā, mātā puttaṁva orasaṁ.

59. Sā maṁ annena pānena, vatthena sayanena ca,
Attanā pi ca mandakkhī, evaṁ tamba vijānahī ti.

Tattha sā maṁ saṇhena mudunā ti evaṁ phalakena tīraṁ uttiṇṇaṁ maṁ samuddatīre vicarantī sā disvā: “Mā bhāyī” ti saṇhena mudunā vacanena samassāsetvā ti attho. Aṅgenā ti bāhuyugaḷaṁ idha: “Aṅgenā” ti vuttaṁ. Bhaddā ti dassanīyā pāsādikā. Sā maṁ annenā ti sā maṁ etena annādinā santappesī ti attho. Attanā pi cā ti na kevalaṁ annādīheva, attanā pi maṁ abhiramentī santappesīti dīpeti. Mandakkhī ti mandadassanī, mudunā ākārena olokanasīlāti vuttaṁ hoti. “Mattakkhī” ti pi pāṭho, madamattehi viya akkhīhi samannāgatā ti attho. Evaṁ tambā ti evaṁ tambarāja jānāhīti.

Supaṇṇo gandhabbassa kathentasseva vippaṭisārī hutvā: “Ahaṁ supaṇṇabhavane vasanto pi rakkhituṁ nāsakkhiṁ, kiṁ me tāya dussīlāyā” ti taṁ ānetvā rañño paṭidatvā pakkāmi, tato paṭṭhāya puna nāgacchīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā rājā ānando ahosi, supaṇṇarājā pana aham-eva ahosinti.

Suyonandījātakavaṇṇanā dasamā

Maṇikuṇḍalavaggo paṭhamo

2. Vaṇṇārohavaggo

JA 361: Vaṇṇārohajātakavaṇṇanā

Vaṇṇārohenā ti [PTS 3.191] idaṁ satthā jetavane viharanto dve aggasāvake ārabbha kathesi. Ekasmiñhi samaye ubho pi mahātherā: “Imaṁ antovassaṁ suññāgāraṁ anubrūhessāmā” ti satthāraṁ āpucchitvā gaṇaṁ pahāya sayam-eva pattacīvaraṁ ādāya jetavanā nikkhamitvā ekaṁ paccantagāmaṁ nissāya araññe vihariṁsu. Aññataro pi vighāsādapuriso therānaṁ upaṭṭhānaṁ karonto tattheva ekamante vasi. So therānaṁ samaggavāsaṁ disvā: “Ime ativiya samaggā vasanti, sakkā nu kho ete aññamaññaṁ bhinditun”-ti cintetvā sāriputtattheraṁ upasaṅkamitvā: “Kiṁ nu kho, bhante, ayyena mahāmoggallānattherena saddhiṁ tumhākaṁ kiñci veraṁ atthī” ti pucchi. “Kiṁ panāvuso” ti. Esa, bhante, mama āgatakāle: “Sāriputto nāma jātigottakulapadesehi vā sutaganthapaṭivedhaiddhīhi vā mayā saddhiṁ kiṁ pahotī” ti tumhākaṁ aguṇam-eva kathesīti. Thero sitaṁ katvā: “Gaccha tvaṁ āvuso” ti āha.

So aparasmim-pi divase mahāmoggallānattheram-pi upasaṅkamitvā tatheva kathesi. So pi naṁ sitaṁ katvā: “Gaccha, tvaṁ, āvuso” ti vatvā sāriputtattheraṁ upasaṅkamitvā: “Āvuso, eso vighāsādo tumhākaṁ santike kiñci kathesī” ti pucchi. “Āmāvuso, mayham-pi santike kathesi, imaṁ nīharituṁ vaṭṭatī” ti. “Sādhu, āvuso, nīharā” ti vutte thero: “Mā idha vasī” ti accharaṁ paharitvā taṁ nīhari. Te ubho pi samaggavāsaṁ vasitvā satthu santikaṁ gantvā vanditvā nisīdiṁsu. Satthā paṭisanthāraṁ katvā: “Sukhena vassaṁ vasitthā” ti pucchitvā: “Bhante, eko vighāsādo amhe bhinditukāmo hutvā bhindituṁ asakkonto palāyī” ti vutte: “Na kho so, sāriputta, idāneva, pubbepesa tumhe ‘bhindissāmī’ ti bhindituṁ asakkonto palāyī” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto araññe rukkhadevatā ahosi. Tadā sīho ca byaggho [PTS 3.192] ca araññe pabbataguhāyaṁ vasanti. Eko siṅgālo te upaṭṭhahanto tesaṁ vighāsaṁ khāditvā mahākāyo hutvā ekadivasaṁ cintesi: “Mayā sīhabyagghānaṁ maṁsaṁ na khāditapubbaṁ, mayā ime dve jane bhindituṁ vaṭṭati, tato nesaṁ kalahaṁ katvā matānaṁ maṁsaṁ khādissāmī” ti. So sīhaṁ upasaṅkamitvā: “Kiṁ, sāmi, tumhākaṁ byagghena saddhiṁ kiñci veraṁ atthī” ti pucchi. “Kiṁ pana, sammā” ti? Esa, bhante, mamāgatakāle: “Sīho nāma sarīravaṇṇena vā ārohapariṇāhena vā jātibalavīriyehi vā mama kalabhāgam-pi na pāpuṇātī” ti tumhākaṁ aguṇam-eva kathesīti. Atha naṁ sīho: “Gaccha tvaṁ, na so evaṁ kathessatī” ti āha. Byaggham-pi upasaṅkamitvā eteneva upāyena kathesi. Taṁ sutvā byaggho pi sīhaṁ upasaṅkamitvā: “Samma, tvaṁ kira idañcidañca vadesī” ti pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

60. Vaṇṇārohena jātiyā, balanikkamanena ca,
Subāhu na mayā seyyo, sudāṭha iti bhāsasī ti.

Tattha balanikkamanena cā ti kāyabalena ceva vīriyabalena ca. Subāhu na mayā seyyo ti ayaṁ subāhu nāma byaggho etehi kāraṇehi mayā neva sadiso na uttaritaroti saccaṁ kira tvaṁ sobhanāhi dāṭhāhi samannāgata sudāṭha migarāja, evaṁ vadesīti.

Taṁ sutvā sudāṭho sesā catasso gāthā abhāsi:

61. Vaṇṇārohena jātiyā, balanikkamanena ca,
Sudāṭho na mayā seyyo, subāhu iti bhāsasi.

62. Evaṁ ce maṁ viharantaṁ, subāhu samma dubbhasi,
Na dānāhaṁ tayā saddhiṁ, saṁvāsamabhirocaye.

63. Yo paresaṁ vacanāni, saddaheyya yathātathaṁ,
Khippaṁ bhijjetha mittasmiṁ, verañca pasave bahuṁ.

64. Na so mitto yo sadā appamatto, bhedāsaṅkī randhamevānupassī,
Yasmiñca [PTS 3.193] setī urasīva putto, sa ve mitto yo abhejjo parehī ti.

Tattha sammā ti vayassa. Dubbhasī ti yadi evaṁ tayā saddhiṁ samaggavāsaṁ vasantaṁ maṁ siṅgālassa kathaṁ gahetvā tvaṁ dubbhasi hanituṁ icchasi, ito dāni paṭṭhāya ahaṁ tayā saddhiṁ saṁvāsaṁ na abhirocaye. Yathātathan-ti tathato yathātathaṁ yathātacchaṁ avisaṁvādakena ariyena vuttavacanaṁ saddhātabbaṁ. Evaṁ yo yesaṁ kesañci paresaṁ vacanāni saddahethā ti attho. Yo sadā appamatto ti yo niccaṁ appamatto hutvā mittassa vissāsaṁ na deti, so mitto nāma na hotī ti attho. Bhedāsaṅkīti: “Ajja bhijjissati, sve bhijjissatī” ti evaṁ mittassa bhedam-eva āsaṅkati. Randhamevānupassī ti chiddaṁ vivaram-eva passanto. Urasīva putto ti yasmiṁ mitte mātu hadaye putto viya nirāsaṅko nibbhayo seti.

Iti imāhi catūhi gāthāhi sīhena mittaguṇe kathite byaggho: “Mayhaṁ doso” ti sīhaṁ khamāpesi. Te tattheva samaggavāsaṁ vasiṁsu. Siṅgālo pana palāyitvā aññattha gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā siṅgālo vighāsādo ahosi, sīho sāriputto, byaggho moggallāno, taṁ kāraṇaṁ paccakkhato diṭṭhā tasmiṁ vane nivuttharukkhadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Vaṇṇārohajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 362: Sīlavīmaṁsajātakavaṇṇanā

Sīlaṁ seyyo ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ sīlavīmaṁsakabrāhmaṇaṁ ārabbha kathesi. Taṁ kira rājā: “Esa sīlasampanno” ti aññehi brāhmaṇehi atirekaṁ katvā passati. So cintesi: “Kiṁ nu kho maṁ rājā ‘sīlasampanno’ ti aññehi atirekaṁ katvā passati, udāhu ‘sutadharayutto’ ti, vīmaṁsissāmi tāva sīlassa vā sutassa vā mahantabhāvan”-ti. So ekadivasaṁ heraññikaphalakato kahāpaṇaṁ gaṇhi. Heraññiko garubhāvena na kiñci āha, dutiyavāre pi na kiñci āha. Tatiyavāre pana taṁ: “Vilopakhādako” ti gāhāpetvā rañño dassetvā: “Kiṁ iminā katan”-ti vutte: “Kuṭumbaṁ vilumpatī” ti āha. “Saccaṁ kira [PTS 3.194], brāhmaṇā” ti? “Na, mahārāja, kuṭumbaṁ vilumpāmi, mayhaṁ pana ‘sīlaṁ nu kho mahantaṁ, sutaṁ nu kho’ ti kukkuccaṁ ahosi, svāhaṁ ‘etesu kataraṁ nu kho mahantan’-ti vīmaṁsanto tayo vāre kahāpaṇaṁ gaṇhiṁ, taṁ maṁ esa bandhāpetvā tumhākaṁ dasseti. Idāni me sutato sīlassa mahantabhāvo ñāto, na me gharāvāsenattho, pabbajissāmahan”-ti pabbajjaṁ anujānāpetvā gharadvāraṁ anoloketvāva jetavanaṁ gantvā satthāraṁ pabbajjaṁ yāci. Tassa satthā pabbajjañca upasampadañca dāpesi. So acirūpasampanno vipassanaṁ vipassitvā aggaphale patiṭṭhahi. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asukabrāhmaṇo attano sīlaṁ vīmaṁsitvā pabbajito vipassitvā arahattaṁ patto” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāni ayam-eva, pubbe paṇḍitā pi sīlaṁ vīmaṁsitvā pabbajitvā attano patiṭṭhaṁ kariṁsuyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā bārāṇasiṁ āgantvā rājānaṁ passi. Rājā tassa purohitaṭṭhānaṁ adāsi. So pañca sīlāni rakkhati. Rājā pi naṁ: “Sīlavā” ti garuṁ katvā passi. So cintesi: “Kiṁ nu kho rājā ‘sīlavā’ ti maṁ garuṁ katvā passati, udāhu ‘sutadharayutto” ti. Sabbaṁ paccuppannavatthusadisam-eva. Idha pana so brāhmaṇo: “Idāni me sutato sīlassa mahantabhāvo ñāto” ti vatvā imā pañca gāthā abhāsi:

65. Sīlaṁ seyyo sutaṁ seyyo, iti me saṁsayo ahu,
Sīlam-eva sutā seyyo, iti me natthi saṁsayo.

66. Moghā jāti ca vaṇṇo ca, sīlam-eva kiruttamaṁ,
Sīlena anupetassa, sutenattho na vijjati.

67. Khattiyo ca adhammaṭṭho, vesso cādhammanissito,
Te pariccajjubho loke, upapajjanti duggatiṁ.

68. Khattiyā brāhmaṇā vessā, suddā caṇḍālapukkusā,
Idha dhammaṁ caritvāna, bhavanti tidive samā.

69. Na [PTS 3.195] vedā samparāyāya, na jāti nā pi bandhavā,
Sakañca sīlaṁ saṁsuddhaṁ, samparāyāya sukhāya cā ti.

Tattha sīlam-eva sutā seyyo ti sutapariyattito sataguṇena sahassaguṇena sīlam-eva uttaritaranti. Evañca pana vatvā sīlaṁ nāmetaṁ ekavidhaṁ saṁvaravasena, duvidhaṁ cārittavārittavasena, tividhaṁ kāyikavācasikamānasikavasena, catubbidhaṁ pātimokkhasaṁvaraindriyasaṁvaraājīvapārisuddhipaccayasannissitavasenāti mātikaṁ ṭhapetvā vitthārento sīlassa vaṇṇaṁ abhāsi.

Moghā ti aphalā tucchā. Jātī ti khattiyakulādīsu nibbatti. Vaṇṇo ti sarīravaṇṇo abhirūpabhāvo. Yā hi yasmā sīlarahitassa jātisampadā vā vaṇṇasampadā vā saggasukhaṁ dātuṁ na sakkoti, tasmā ubhayam-pi taṁ: “Moghan”-ti āha. Sīlam-eva kirā ti anussavavasena vadati, na pana sayaṁ jānāti. Anupetassā ti anupagatassa. Sutenattho na vijjatī ti sīlarahitassa sutapariyattimattena idhaloke vā paraloke vā kāci vaḍḍhi nāma natthi.

Tato parā dve gāthā jātiyā moghabhāvadassanatthaṁ vuttā. Tattha te pariccajjubho loke ti te dussīlā devalokañca manussalokañcāti ubho pi loke pariccajitvā duggatiṁ upapajjanti. Caṇḍālapukkusā ti chavachaḍḍakacaṇḍālā ca pupphachaḍḍakapukkusā ca. Bhavanti tidive samā ti ete sabbe pi sīlānubhāvena devaloke nibbattā samā honti nibbisesā, devātveva saṅkhyaṁ gacchanti.

Pañcamagāthā sabbesam-pi sutādīnaṁ moghabhāvadassanatthaṁ vuttā. Tassattho: mahārāja, ete vedādayo ṭhapetvā idhaloke yasamattadānaṁ samparāye dutiye vā tatiye vā bhave yasaṁ vā sukhaṁ vā dātuṁ nāma na sakkonti, parisuddhaṁ pana attano sīlam-eva taṁ dātuṁ sakkotīti.

Evaṁ mahāsatto sīlaguṇe thometvā rājānaṁ pabbajjaṁ anujānāpetvā taṁ divasam-eva himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā aparihīnajjhāno brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sīlaṁ vīmaṁsitvā isipabbajjaṁ pabbajito aham-eva ahosin”-ti.

Sīlavīmaṁsajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 363: Hirijātakavaṇṇanā

Hiriṁ tarantan-ti [PTS 3.196] idaṁ satthā jetavane viharanto anāthapiṇḍikassa sahāyaṁ paccantavāsiseṭṭhiṁ ārabbha kathesi. Dve pi vatthūni ekakanipāte navamavaggassa pariyosānajātake (JA. 90) vitthāritāneva. Idha pana: “Paccantavāsiseṭṭhino manussā acchinnasabbasāpateyyā attano santakassa assāmino hutvā palātā” ti bārāṇasiseṭṭhissa ārocite bārāṇasiseṭṭhi: “Attano santikaṁ āgatānaṁ kattabbaṁ akarontā nāma paṭikārake na labhantiyevā” ti vatvā imā gāthā abhāsi:

70. Hiriṁ tarantaṁ vijigucchamānaṁ, tavāhamasmī iti bhāsamānaṁ,
Seyyāni kammāni anādiyantaṁ, neso mamanti iti naṁ vijaññā.

71. Yañhi kayirā tañhi vade, yaṁ na kayirā na taṁ vade,
Akarontaṁ bhāsamānaṁ, parijānanti paṇḍitā.

72. Na so mitto yo sadā appamatto, bhedāsaṅkī randhamevānupassī,
Yasmiñca setī urasīva putto, sa ve mitto yo abhejjo parehi.

73. Pāmojjakaraṇaṁ ṭhānaṁ, pasaṁsāvahanaṁ sukhaṁ,
Phalānisaṁso bhāveti, vahanto porisaṁ dhuraṁ.

74. Pavivekarasaṁ pitvā, rasaṁ upasamassa ca,
Niddaro hoti nippāpo, dhammappītirasaṁ pivan-ti.

Tattha hiriṁ tarantan-ti lajjaṁ atikkantaṁ. Vijigucchamānan-ti mittabhāvena jigucchayamānaṁ. Tavāhamasmīti: “Tava ahaṁ mitto” ti kevalaṁ vacanamatteneva bhāsamānaṁ. Seyyāni kammāniti: “Dassāmi karissāmī” ti vacanassa anurūpāni uttamakammāni. Anādiyantan-ti akarontaṁ. Neso maman-ti evarūpaṁ puggalaṁ: “Na eso mama mitto” ti vijaññā.

Pāmojjakaraṇaṁ [PTS 3.197] ṭhānan-ti dānam-pi sīlam-pi bhāvanā pi paṇḍitehi kalyāṇamittehi saddhiṁ mittabhāvo pi. Idha pana vuttappakāraṁ mittabhāvam-eva sandhā yevamāha. Paṇḍitena hi kalyāṇamittena saddhiṁ mittabhāvo pāmojjam-pi karoti, pasaṁsam-pi vahati. Idhalokaparalokesu kāyikacetasikasukhahetuto: “Sukhan”-ti pi vuccati, tasmā etaṁ phalañca ānisaṁsañca sampassamāno phalānisaṁso kulaputto purisehi vahitabbaṁ dānasīlabhāvanāmittabhāvasaṅkhātaṁ catubbidham-pi porisaṁ dhuraṁ vahanto etaṁ mittabhāvasaṅkhātaṁ pāmojjakaraṇaṁ ṭhānaṁ pasaṁsāvahanaṁ sukhaṁ bhāveti vaḍḍheti, na paṇḍitehi mittabhāvaṁ bhindatīti dīpeti.

Pavivekarasan-ti kāyacittaupadhivivekānaṁ rasaṁ te viveke nissāya uppannaṁ somanassarasaṁ. Upasamassa cā ti kilesūpasamena laddhasomanassassa. Niddaro ho ti nippāpo ti sabbakilesadarathābhāvena niddaro, kilesābhāvena nippāpo hoti. Dhammappītirasan-ti dhammapītisaṅkhātaṁ rasaṁ, vimuttipītiṁ pivantoti attho.

Iti mahāsatto pāpamittasaṁsaggato ubbiggo pavivekarasena amatamahānibbānaṁ pāpetvā desanāya kūṭaṁ gaṇhi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā paccantavāsī idāni paccantavāsī yeva, tadā bārāṇasiseṭṭhi aham-eva ahosin”-ti.

Hirijātakavaṇṇanā tatiyā

JA 364: Khajjopanakajātakavaṇṇanā

75-79. Ko nu santamhi pajjoteti ayaṁ khajjopanakapañho mahāumaṅge vitthārato āvi bhavissati.

Khajjopanakapañho

Athassa chatte adhivatthā devatā bodhisattassa dhammadesanaṁ assuṇantī: “Kiṁ nu kho kāraṇan”-ti āvajjamānā taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Paṇḍitassa ānayanakāraṇaṁ karissāmī” ti cintetvā rattibhāge chattapiṇḍikaṁ vivaritvā rājānaṁ catukkanipāte devatāya pucchitapañhe āgate: “Hanti hatthehi pādehī” ti ādike cattāro pañhe pucchi. Rājā ajānanto: “Ahaṁ na jānāmi, aññe paṇḍite pucchissāmī” ti ekadivasaṁ okāsaṁ yācitvā punadivase: “Āgacchantū” ti catunnaṁ paṇḍitānaṁ sāsanaṁ pesesi. Tehi: “Mayaṁ khuramuṇḍā vīthiṁ otarantā lajjāmā” ti vutte rājā cattāro nāḷipaṭṭe pesesi: “Ime sīsesu katvā āgacchantū” ti. Tadā kira te nāḷipaṭṭā uppannā. Te āgantvā paññattāsane nisīdiṁsu. Atha rājā: “Senaka, ajja rattibhāge chatte adhivatthā devatā maṁ cattāro pañhe pucchi, ahaṁ pana ajānanto ‘paṇḍite pucchissāmī’ ti avacaṁ, kathehi me te pañhe” ti vatvā imaṁ gāthamāha:

193. Hanti hatthehi pādehi, mukhañca parisumbhati,
Sa ve rāja piyo hoti, kaṁ tena tvābhipassasī ti.

Senako ajānanto: “Kiṁ hanti, kathaṁ hantī” ti taṁ taṁ vilapitvā neva antaṁ [PTS 6.371] passi, na koṭiṁ passi. Sesā pi appaṭibhānā ahesuṁ. Atha rājā vippaṭisārī hutvā puna rattibhāge devatāya: “Pañho te ñāto” ti puṭṭho: “Mayā cattāro paṇḍitā puṭṭhā, te pi na jāniṁsū” ti āha. Devatā: “Kiṁ te jānissanti, ṭhapetvā mahosadhapaṇḍitaṁ añño koci ete pañhe kathetuṁ samattho nāma natthi. Sace taṁ pakkosāpetvā ete pañhe na kathāpessasi, iminā te jalitena ayakūṭena sīsaṁ bhindissāmī” ti rājānaṁ tajjetvā: “Mahārāja, agginā atthe sati khajjopanakaṁ dhamituṁ na vaṭṭati, khīrena atthe sati visāṇaṁ duhituṁ na vaṭṭatī” ti vatvā imaṁ pañcakanipāte khajjopanakapañhaṁ udāhari:

75. Ko nu santamhi pajjote, aggipariyesanaṁ caraṁ,
Addakkhi ratti khajjotaṁ, jātavedaṁ amaññatha.

76. Svassa gomayacuṇṇāni, abhimatthaṁ tiṇāni ca,
Viparītāya saññāya, nāsakkhi pajjaletave.

77. Evam-pi anupāyena, atthaṁ na labhate migo,
Visāṇato gavaṁ dohaṁ, yattha khīraṁ na vindati.

78. Vividhehi upāyehi, atthaṁ papponti māṇavā,
Niggahena amittānaṁ, mittānaṁ paggahena ca.

79. Senāmokkhapalābhena, vallabhānaṁ nayena ca,
Jagatiṁ jagatipālā, āvasanti vasundharan-ti.

Tattha santamhi pajjote ti aggimhi sante. Caran-ti caranto. Addakkhī ti passi, disvā ca pana vaṇṇasāmaññatāya khajjopanakaṁ: “Jātavedo ayaṁ bhavissatī” ti amaññittha. Svassā ti so assa khajjopanakassa upari sukhumāni gomayacuṇṇāni ceva tiṇāni ca. Abhimatthan-ti hatthehi ghaṁsitvā ākiranto jaṇṇukehi bhūmiyaṁ patiṭṭhāya mukhena dhamanto jālessāmi nanti viparītāya saññāya vāyamanto pi jāletuṁ nāsakkhi. Migo ti migasadiso andhabālo evaṁ anupāyena pariyesanto atthaṁ na labhati. Yatthā ti yasmiṁ visāṇe khīram-eva natthi, tato gāviṁ duhanto viya ca atthaṁ na vindati. Senāmokkhapalābhenā ti senāmokkhānaṁ amaccānaṁ lābhena. Vallabhānan-ti piyamanāpānaṁ [PTS 6.372] vissāsikānaṁ amaccānaṁ nayena ca. Vasundharan-ti vasusaṅkhātānaṁ ratanānaṁ dhāraṇato vasundharanti laddhanāmaṁ jagatiṁ jagatipālā rājāno āvasanti.

Na te tayā sadisā hutvā aggimhi vijjamāne yeva khajjopanakaṁ dhamanti. Mahārāja, tvaṁ pana aggimhi sati khajjopanakaṁ dhamanto viya, tulaṁ chaḍḍetvā hatthena tulayanto viya, khīrena atthe jāte visāṇato duhanto viya ca, senakādayo pucchasi, ete kiṁ jānanti. Khajjopanakasadisā hete. Aggikkhandhasadiso mahosadho paññāya jalati, taṁ pakkosāpetvā puccha. Ime te pañhe ajānantassa jīvitaṁ natthīti rājānaṁ tajjetvā antaradhāyi.

Khajjopanakapañho niṭṭhito

Khajjopanakajātakavaṇṇanā catutthā

JA 365: Ahituṇḍikajātakavaṇṇanā

Dhuttomhī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ mahallakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā sālūkajātake (JA. 286) vitthāritaṁ. Idhā pi so mahallako ekaṁ gāmadārakaṁ pabbājetvā akkosati paharati. Dārako palāyitvā vibbhami. Dutiyam-pi naṁ pabbājetvā [PTS 3.198] tathevākāsi. Dutiyam-pi vibbhamitvā puna yāciyamāno oloketum-pi na icchi. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asuko nāma mahallako attano sāmaṇerena sahā pi vinā pi vattituṁ na sakkoti, itaro tassa dosaṁ disvā puna oloketum-pi na icchi, suhadayo kumārako” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa sāmaṇero suhadayova, sakiṁ dosaṁ disvā puna oloketum-pi na icchī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto dhaññavāṇijakule nibbattitvā vayappatto dhaññavikkayena jīvikaṁ kappesi. Atheko ahituṇḍiko makkaṭaṁ gahetvā sikkhāpetvā ahiṁ kīḷāpento bārāṇasiyaṁ ussave ghuṭṭhe taṁ makkaṭaṁ dhaññavāṇijakassa santike ṭhapetvā ahiṁ kīḷāpento satta divasāni vicari. So pi vāṇijo makkaṭassa khādanīyaṁ bhojanīyaṁ adāsi. Ahituṇḍiko sattame divase ussavakīḷanato āgantvā taṁ makkaṭaṁ veḷupesikāya tikkhattuṁ paharitvā taṁ ādāya uyyānaṁ gantvā bandhitvā niddaṁ okkami. Makkaṭo bandhanaṁ mocetvā ambarukkhaṁ āruyha ambāni khādanto nisīdi. So pabuddho rukkhe makkaṭaṁ disvā: “Etaṁ mayā upalāpetvā gahetuṁ vaṭṭatī” ti tena saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

80. Dhuttomhi samma sumukha, jūte akkhaparājito,
Harehi ambapakkāni, vīriyaṁ te bhakkhayāmase ti.

Tattha akkhaparājito ti akkhehi parājito. Harehī ti pātehi. Ayam-eva vā pāṭho.

Taṁ sutvā makkaṭo sesagāthā abhāsi:

81. Alikaṁ vata maṁ samma, abhūtena pasaṁsasi,
Ko te suto vā diṭṭho vā, sumukho nāma makkaṭo.

82. Ajjā pi [PTS 3.199] me taṁ manasi, yaṁ maṁ tvaṁ ahituṇḍika,
Dhaññāpaṇaṁ pavisitvā, matto chātaṁ hanāsi maṁ.

83. Tāhaṁ saraṁ dukkhaseyyaṁ, api rajjam-pi kāraye,
Nevāhaṁ yācito dajjaṁ, tathā hi bhayatajjito.

84. Yañca jaññā kule jātaṁ, gabbhe tittaṁ amacchariṁ,
Tena sakhiñca mittañca, dhīro sandhātumarahatī ti.

Tattha alikaṁ vatā ti musā vata. Abhūtenā ti avijjamānena. Ko te ti kva tayā. Sumukho ti sundaramukho. Ahituṇḍikā ti taṁ ālapati. “Ahikoṇḍikā” ti pi pāṭho. Chātan-ti jighacchābhibhūtaṁ dubbalaṁ kapaṇaṁ. Hanāsī ti veḷupesikāya tikkhattuṁ paharasi. Tāhan-ti taṁ ahaṁ. Saran-ti saranto. Dukkhaseyyan-ti tasmiṁ āpaṇe dukkhasayanaṁ. Api rajjam-pi kāraye ti sace pi bārāṇasirajjaṁ gahetvā mayhaṁ datvā maṁ rajjaṁ kāreyyāsi, evam-pi taṁ nevāhaṁ yācito dajjaṁ, taṁ ekam-pi ambapakkaṁ ahaṁ tayā yācito na dadeyyaṁ. Kiṁkāraṇā? Tathā hi bhayatajjito ti, tathā hi ahaṁ tayā bhayena tajjitoti attho.

Gabbhe tittan-ti subhojanarasena mātukucchiyaṁ yeva alaṅkatapaṭiyatte sayanagabbhe yeva vā tittaṁ bhogāsāya akapaṇaṁ. Sakhiñca mittañcā ti sakhibhāvañca mittabhāvañca tathārūpena kulajātena tittena akapaṇena amaccharinā saddhiṁ paṇḍito sandhātuṁ puna ghaṭetuṁ arahati, tayā pana kapaṇena ahituṇḍikena saddhiṁ ko mittabhāvaṁ puna ghaṭetunti attho. Evañca pana vatvā vānaro vanaṁ sahasā pāvisi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā ahituṇḍiko mahallako ahosi, makkaṭo sāmaṇero, dhaññavāṇijo pana aham-eva ahosin”-ti.

Ahituṇḍikajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 366: Gumbiyajātakavaṇṇanā

Madhuvaṇṇaṁ [PTS 3.200] madhurasan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Kiṁ disvā” ti vatvā: “Alaṅkatamātugāman”-ti vutte: “Bhikkhu ime pañca kāmaguṇā nāma ekena gumbiyena yakkhena halāhalavisaṁ pakkhipitvā magge ṭhapitamadhusadisā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto satthavāhakule nibbattitvā vayappatto bārāṇasito pañcahi sakaṭasatehi bhaṇḍaṁ ādāya vohāratthāya gacchanto mahāvattaniaṭavidvāraṁ patvā satthake sannipātāpetvā: “Ambho, imasmiṁ magge visapaṇṇapupphaphalādīni atthi, tumhe kiñci akhāditapubbaṁ khādantā maṁ apucchitvā mā khādittha, amanussā pi visaṁ pakkhipitvā bhattapuṭamadhukaphalāni magge ṭhapenti, tāni pi maṁ anāpucchitvā mā khāditthā” ti ovādaṁ datvā maggaṁ paṭipajji. Atheko gumbiyo nāma yakkho aṭaviyā majjhaṭṭhāne magge paṇṇāni attharitvā halāhalavisasaṁyuttāni madhupiṇḍāni ṭhapetvā sayaṁ maggasāmante madhuṁ gaṇhanto viya rukkhe koṭṭento vicarati. Ajānantā: “Puññatthāya ṭhapitāni bhavissantī” ti khāditvā jīvitakkhayaṁ pāpuṇanti. Amanussā āgantvā te khādanti. Bodhisattassa satthakamanussā pi tāni disvā ekacce lolajātikā adhivāsetuṁ asakkontā khādiṁsu, paṇḍitajātikā: “Pucchitvā khādissāmā” ti gahetvā aṭṭhaṁsu. Bodhisatto te disvā hatthagatāni chaḍḍāpesi, yehi paṭhamataraṁ khāditāni, te mariṁsu. Yehi aḍḍhakhāditāni, tesaṁ vamanavirecanaṁ datvā vantakāle catumadhuraṁ [PTS 3.201] adāsi. Iti te tassa ānubhāvena jīvitaṁ paṭilabhiṁsu. Bodhisatto sotthinā icchitaṭṭhānaṁ gantvā bhaṇḍaṁ vissajjetvā attano geham-eva agamāsi. Tamatthaṁ kathento satthā imā abhisambuddhagāthā abhāsi:

85. Madhuvaṇṇaṁ madhurasaṁ, madhugandhaṁ visaṁ ahu,
Gumbiyo ghāsamesāno, araññe odahī visaṁ.

86. Madhu iti maññamānā, ye taṁ visamakhādisuṁ,
Tesaṁ taṁ kaṭukaṁ āsi, maraṇaṁ tenupāgamuṁ.

87. Ye ca kho paṭisaṅkhāya, visaṁ taṁ parivajjayuṁ,
Te āturesu sukhitā, ḍayhamānesu nibbutā.

88. Evam-eva manussesu, visaṁ kāmā samohitā,
Āmisaṁ bandhanañcetaṁ, maccuveso guhāsayo.

89. Evam-eva ime kāme, āturā paricārike,
Ye sadā parivajjenti, saṅgaṁ loke upaccagun-ti.

Tattha gumbiyo ti tasmiṁ vanagumbe vicaraṇena evaṁladdhanāmo yakkho. Ghāsamesāno ti: “Taṁ visaṁ khāditvā mate khādissāmī” ti evaṁ attano ghāsaṁ pariyesanto. Odahī ti taṁ madhunā samānavaṇṇagandharasaṁ visaṁ nikkhi pi. Kaṭukaṁ āsī ti tikhiṇaṁ ahosi. Maraṇaṁ tenupāgamun-ti tena visena te sattā maraṇaṁ upagatā.

Āturesū ti visavegena āsannamaraṇesu. Ḍayhamānesū ti visatejeneva ḍayhamānesu. Visaṁ kāmā samohitā ti yathā tasmiṁ vattanimahāmagge visaṁ samohitaṁ nikkhittaṁ, evaṁ manussesu pi ye ete rūpādayo pañca vatthukāmā tattha tattha samohitā nikkhittā, te: “Visan”-ti veditabbā. Āmisaṁ bandhanañcetan-ti ete pañca kāmaguṇā nāma evaṁ imassa macchabhūtassa lokassa mārabālisikena pakkhittaṁ āmisañceva, bhavābhavato nikkhamituṁ appadānena anduādippabhedaṁ nānappakāraṁ bandhanañca. Maccuveso guhāsayo ti [PTS 3.202] sarīraguhāya vasanako maraṇamaccuveso.

Evam-eva ime kāme ti yathā vattanimahāmagge visaṁ nikkhittaṁ, evaṁ tattha tattha nikkhitte ime kāme. Āturā ti ekantamaraṇadhammatāya āturā āsannamaraṇā paṇḍitamanussā. Paricārike ti kilesaparicārike kilesabandhake. Ye sadā parivajjentī ti ye vuttappakārā paṇḍitapurisā niccaṁ evarūpe kāme vajjenti. Saṅgaṁ loke ti loke saṅganaṭṭhena: “Saṅgan”-ti laddhanāmaṁ rāgādibhedaṁ kilesajātaṁ. Upaccagun-ti atītā nāmāti veditabbā, atikkamantīti vā attho.

Satthā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā satthavāho aham-eva ahosinti.

Gumbiyajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 367: Sāḷiyajātakavaṇṇanā

Yvāyaṁ sāḷiyachāpotī ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto: “Āvuso, devadatto tāsakārako pi bhavituṁ nāsakkhī” ti vacanaṁ ārabbha kathesi. Tadā hi satthā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa mama tāsakārako pi bhavituṁ nāsakkhī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto gāmake kuṭumbikakule nibbattitvā taruṇakāle paṁsukīḷakehi dārakehi saddhiṁ gāmadvāre nigrodharukkhamūle kīḷati. Tadā eko dubbalavejjo gāme kiñci alabhitvā nikkhamanto taṁ ṭhānaṁ patvā ekaṁ sappaṁ viṭapabbhantarena sīsaṁ nīharitvā niddāyantaṁ disvā: “Mayā gāme kiñci na laddhaṁ, ime dārake vañcetvā sappena ḍaṁsāpetvā tikicchitvā kiñcideva gaṇhissāmī” ti cintetvā bodhisattaṁ āha: “Sace sāḷiyachāpaṁ passeyyāsi, gaṇheyyāsī” ti. “Āma, gaṇheyyan”-ti [PTS 3.203]. “Passeso viṭapabbhantare sayito” ti. So tassa sappabhāvaṁ ajānanto rukkhaṁ āruyha taṁ gīvāyaṁ gahetvā: “Sappo” ti ñatvā nivattituṁ adento suggahitaṁ gahetvā vegena khi pi. So gantvā vejjassa gīvāyaṁ patito gīvaṁ paliveṭhetvā: “Kara karā” ti ḍaṁsitvā tattheva naṁ pātetvā palāyi. Manussā parivārayiṁsu.

Mahāsatto sampattaparisāya dhammaṁ desento imā gāthā abhāsi:

90. Yvāyaṁ sāḷiyachāpoti, kaṇhasappaṁ agāhayi,
Tena sappenayaṁ daṭṭho, hato pāpānusāsako.

91. Ahantāramahantāraṁ, yo naro hantumicchati,
Evaṁ so nihato seti, yathāyaṁ puriso hato.

92. Ahantāramaghātentaṁ, yo naro hantumicchati,
Evaṁ so nihato seti, yathāyaṁ puriso hato.

93. Yathā paṁsumuṭṭhiṁ puriso, paṭivātaṁ paṭikkhipe,
Tam-eva so rajo hanti, tathāyaṁ puriso hato.

94. Yo appaduṭṭhassa narassa dussati, suddhassa posassa anaṅgaṇassa,
Tam-eva bālaṁ pacceti pāpaṁ, sukhumo rajo paṭivātaṁva khitto ti.

Tattha yvāyan-ti yo ayaṁ, ayam-eva vā pāṭho. Sappenayan-ti so ayaṁ tena sappena daṭṭho. Pāpānusāsako ti pāpakaṁ anusāsako.

Ahantāran-ti apaharantaṁ. Ahantāran-ti amārentaṁ. Setī ti matasayanaṁ sayati. Aghātentan-ti amārentaṁ. Suddhassā ti niraparādhassa. Posassā ti sattassa. Anaṅgaṇassā ti idam-pi niraparādhabhāvaññeva sandhāya vuttaṁ. Paccetī ti kammasarikkhakaṁ hutvā patieti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā dubbalavejjo devadatto ahosi, paṇḍitadārako pana aham-eva ahosin”-ti.

Sāḷiyajātakavaṇṇanā sattamā

JA 368: Tacasārajātakavaṇṇanā

Amittahatthatthagatā ti [PTS 3.204] idaṁ satthā jetavane viharanto paññāpāramiṁ ārabbha kathesi. Tadā hi satthā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi tathāgato paññavā upāyakusaloyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto gāmake kuṭumbikakule nibbattitvāti sabbaṁ purimajātakaniyāmeneva kathetabbaṁ. Idha pana vejje mate gāmavāsino manussā: “Manussamārakā” ti te dārake kudaṇḍakehi bandhitvā: “Rañño dassessāmā” ti bārāṇasiṁ nayiṁsu. Bodhisatto antarāmagge yeva sesadārakānaṁ ovādaṁ adāsi: “Tumhe mā bhāyatha, rājānaṁ disvā pi abhītā tuṭṭhindriyā bhaveyyātha, rājā amhehi saddhiṁ paṭhamataraṁ kathessati, tato paṭṭhāya ahaṁ jānissāmī” ti. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tathā kariṁsu. Rājā te abhīte tuṭṭhindriye disvā: “Ime ‘manussamārakā’ ti kudaṇḍakabaddhā ānītā, evarūpaṁ dukkhaṁ pattā pi na bhāyanti, tuṭṭhindriyā yeva, kiṁ nu kho etesaṁ asocanakāraṇaṁ, pucchissāmi ne” ti pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

95. Amittahatthatthagatā, tacasārasamappitā,
Pasannamukhavaṇṇāttha, kasmā tumhe na socathā ti.

Tattha amittahatthatthagatā ti kudaṇḍakehi gīvāyaṁ bandhitvā ānentānaṁ amittānaṁ hatthagatā. Tacasārasamappitā ti veḷudaṇḍakehi baddhattā evamāha. Kasmāti: “Evarūpaṁ byasanaṁ pattā pi tumhe kiṁkāraṇā na socathā” ti pucchati.

Taṁ sutvā bodhisatto sesagāthā abhāsi:

96. Na socanāya paridevanāya, attho va labbho api appako pi,
Socantamenaṁ dukhitaṁ viditvā, paccatthikā attamanā bhavanti.

97. Yato [PTS 3.205] ca kho paṇḍito āpadāsu, na vedhatī atthavinicchayaññū,
Paccatthikāssa dukhitā bhavanti, disvā mukhaṁ avikāraṁ purāṇaṁ.

98. Jappena mantena subhāsitena, anuppadānena paveṇiyā vā,
Yathā yathā yattha labhetha atthaṁ, tathā tathā tattha parakkameyya.

99. Yato ca jāneyya alabbhaneyyo, mayāva aññena vā esa attho,
Asocamāno adhivāsayeyya, kammaṁ daḷhaṁ kinti karomi dānī ti.

Tattha attho ti vuḍḍhi. Paccatthikā attamanā ti etaṁ purisaṁ socantaṁ dukkhitaṁ viditvā paccāmittā tuṭṭhacittā honti. Tesaṁ tussanakāraṇaṁ nāma paṇḍitena kātuṁ na vaṭṭatīti dīpeti. Yato ti yadā. Na vedhatī ti cittutrāsabhayena na kampati. Atthavinicchayaññū ti tassa tassa atthassa vinicchayakusalo.

Jappenā ti mantaparijappanena. Mantenā ti paṇḍitehi saddhiṁ mantaggahaṇena. Subhāsitenā ti piyavacanena. Anuppadānenā ti lañjadānena. Paveṇiyā ti kulavaṁsena. Idaṁ vuttaṁ hoti: mahārāja, paṇḍitena nāma āpadāsu uppannāsu na socitabbaṁ na kilamitabbaṁ, imesu pana pañcasu kāraṇesu aññataravasena paccāmittā jinitabbā. Sace hi sakkoti, mantaṁ parijappitvā mukhabandhanaṁ katvā pi te jinitabbā, tathā asakkontena paṇḍitehi saddhiṁ mantetvā ekaṁ upāyaṁ sallakkhetvā jinitabbā, piyavacanaṁ vattuṁ sakkontena piyaṁ vatvā pi te jinitabbā, tathā asakkontena vinicchayāmaccānaṁ lañjaṁ datvā pi jinitabbā, tathā asakkontena kulavaṁsaṁ kathetvā: “Mayaṁ asukapaveṇiyā āgatā, tumhākañca amhākañca eko va pubbapuriso” ti evaṁ vijjamānañātikoṭiṁ ghaṭetvā pi jinitabbā evā ti. Yathā yathā ti etesu pañcasu kāraṇesu yena yena kāraṇena yattha yattha attano vuḍḍhiṁ labheyya. Tathā tathā ti tena tena kāraṇena tattha tattha parakkameyya, parakkamaṁ katvā paccatthike jineyyāti adhippāyo.

Yato ca jāneyyā ti yadā pana jāneyya, mayā vā aññena vā esa attho alabbhaneyyo nānappakārena vāyamitvā pi [PTS 3.206] na sakkā laddhuṁ, tadā paṇḍito puriso asocamāno akilamamāno: “Mayā pubbe katakammaṁ daḷhaṁ thiraṁ na sakkā paṭibāhituṁ, idāni kiṁ sakkā kātun”-ti adhivāsayeyyāti.

Rājā bodhisattassa dhammakathaṁ sutvā kammaṁ sodhetvā niddosabhāvaṁ ñatvā kudaṇḍake harāpetvā mahāsattassa mahantaṁ yasaṁ datvā attano atthadhammaanusāsakaṁ amaccaratanaṁ akāsi, sesadārakānam-pi yasaṁ datvā ṭhānantarāni adāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā bārāṇasirājā ānando ahosi, dārakā therānutherā, paṇḍitadārako pana aham-eva ahosin”-ti.

Tacasārajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 369: Mittavindakajātakavaṇṇanā

Kyāhaṁ devānamakaran-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ dubbacabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu mahāmittavindakajātake (JA. 439, aka catudvārajātakaṁ) āvi bhavissati. Ayaṁ pana mittavindako samudde khitto atriccho hutvā purato gantvā nerayikasattānaṁ paccanaṭṭhānaṁ ussadanirayaṁ disvā: “Ekaṁ nagaran”-ti saññāya pavisitvā khuracakkaṁ assādesi. Tadā bodhisatto devaputto hutvā ussadanirayacārikaṁ carati. So taṁ disvā pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

100. Kyāhaṁ devānamakaraṁ, kiṁ pāpaṁ pakataṁ mayā,
Yaṁ me sirasmiṁ ohacca, cakkaṁ bhamati matthake ti.

Tattha kyāhaṁ devānamakaran-ti sāmi devaputta, kiṁ nāma ahaṁ devānaṁ akariṁ, kiṁ maṁ devā pothentīti. Kiṁ pāpaṁ pakataṁ mayā ti dukkhamahantatāya vedanāppatto attanā kataṁ pāpaṁ asallakkhento evamāha. Yaṁ me ti yena pāpena mama sirasmiṁ ohacca ohanitvā idaṁ khuracakkaṁ mama matthake bhamati, taṁ kiṁ nāmāti?

Taṁ [PTS 3.207] sutvā bodhisatto dutiyaṁ gāthamāha.

101. Atikkamma ramaṇakaṁ, sadāmattañca dūbhakaṁ,
Brahmattarañca pāsādaṁ, kenatthena idhāgato ti.

Tattha ramaṇakan-ti phalikapāsādaṁ. Sadāmattan-ti rajatapāsādaṁ. Dūbhakan-ti maṇipāsādaṁ. Brahmattarañca pāsādan-ti suvaṇṇapāsādañca. Kenatthenā ti tvaṁ etesu ramaṇakādīsu catasso aṭṭha soḷasa dvattiṁsāti etā devadhītaro pahāya te pāsāde atikkamitvā kena kāraṇena idha āgatoti.

Tato mittavindako tatiyaṁ gāthamāha.

102. Ito bahutarā bhogā, atra maññe bhavissare,
Iti etāya saññāya, passa maṁ byasanaṁ gatan-ti.

Tattha ito bahutarā ti imesu catūsu pāsādesu bhogehi atirekatarā bhavissanti.

Tato bodhisatto sesagāthā abhāsi:

103. Catubbhi aṭṭhajjhagamā, aṭṭhāhi pi ca soḷasa,
Soḷasāhi ca bāttiṁsa, atricchaṁ cakkamāsado,
Icchāhatassa posassa, cakkaṁ bhamati matthake.

104. Uparivisālā duppūrā, icchā visaṭagāminī,
Ye ca taṁ anugijjhanti, te honti cakkadhārino ti.

Tattha uparivisālā ti mittavindaka taṇhā nāmesā āseviyamānā uparivisālā hoti patthaṭā, mahāsamuddo viya duppūrā, rūpādīsu ārammaṇesu taṁ taṁ ārammaṇaṁ icchamānāya icchāya patthaṭāya visaṭagāminī, tasmā ye purisā taṁ evarūpaṁ taṇhaṁ anugijjhanti, punappunaṁ giddhā hutvā gaṇhanti. Te honti cakkadhārino ti te etaṁ khuracakkaṁ dhārentīti vadati.

Mittavindakaṁ pana kathentam-eva nipisamānaṁ taṁ khuracakkaṁ bhassi, tena so puna kathetuṁ nāsakkhi. Devaputto attano devaṭṭhānam-eva gato.

Satthā [PTS 3.208] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mittavindako dubbacabhikkhu ahosi, devaputto pana aham-eva ahosin”-ti.

Mittavindakajātakavaṇṇanā navamā

JA 370: Palāsajātakavaṇṇanā

Haṁso palāsamavacā ti idaṁ satthā jetavane viharanto kilesaniggahaṁ ārabbha kathesi. Vatthu paññāsajātake (?) āvi bhavissati. Idha pana satthā bhikkhū āmantetvā: “Bhikkhave, kileso nāma āsaṅkitabbova, appamattako samāno pi nigrodhagaccho viya vināsaṁ pāpeti, porāṇakapaṇḍitā pi āsaṅkitabbaṁ āsaṅkiṁsuyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto suvaṇṇahaṁsayoniyaṁ nibbattitvā vayappatto cittakūṭapabbate suvaṇṇaguhāyaṁ vasanto himavantapadese jātassare sayaṁjātasāliṁ khāditvā āgacchati. Tassa gamanāgamanamagge mahāpalāsarukkho ahosi. So gacchanto pi tattha vissamitvā gacchati, āgacchanto pi tattha vissamitvā āgacchati. Athassa tasmiṁ rukkhe nibbattadevatāya saddhiṁ vissāso ahosi. Aparabhāge ekā sakuṇikā ekasmiṁ nigrodharukkhe nigrodhapakkaṁ khāditvā āgantvā tasmiṁ palāsarukkhe nisīditvā viṭapantare vaccaṁ pātesi. Tattha nigrodhagaccho jāto, so caturaṅgulamattakāle rattaṅkurapalāsatāya sobhati. Haṁsarājā taṁ disvā rukkhadevataṁ āmantetvā: “Samma palāsa, nigrodho nāma yamhi rukkhe jāyati, vaḍḍhanto taṁ nāseti, imassa vaḍḍhituṁ mā deti, vimānaṁ te nāsessati, paṭikacceva naṁ uddharitvā chaḍḍehi, āsaṅkitabbayuttakaṁ nāma āsaṅkituṁ vaṭṭatī” ti palāsadevatāya saddhiṁ mantento paṭhamaṁ gāthamāha.

105. Haṁso [PTS 3.209] palāsamavaca, nigrodho samma jāyati,
Aṅkasmiṁ te nisinnova, so te mammāni checchatī ti.

Paṭhamapādo panettha abhisambuddhena hutvā satthārā vutto. Palāsan-ti palāsadevataṁ. Sammā ti vayassa. Aṅkasmin-ti viṭabhiyaṁ. So te mammāni checchatī ti so te aṅke saṁvaḍḍho sapatto viya jīvitaṁ chindissatī ti attho. Jīvitasaṅkhārā hi idha: “Mammānī” ti vuttā.

Taṁ sutvā tassa vacanaṁ agaṇhantī palāsadevatā dutiyaṁ gāthamāha.

106. Vaḍḍhatām-eva nigrodho, patiṭṭhassa bhavāmahaṁ,
Yathā pitā ca mātā ca, evaṁ me so bhavissatī ti.

Tassattho: samma, na tvaṁ jānāsi vaḍḍhatam-eva esa, ahamassa yathā bālakāle puttānaṁ mātāpitaro patiṭṭhā honti, tathā bhavissāmi, yathā pana saṁvaḍḍhā puttā pacchā mahallakakāle mātāpitūnaṁ patiṭṭhā honti, mayham-pi pacchā mahallakakāle evam-eva so patiṭṭho bhavissatīti.

Tato haṁso tatiyaṁ gāthamāha.

107. Yaṁ tvaṁ aṅkasmiṁ vaḍḍhesi, khīrarukkhaṁ bhayānakaṁ,
Āmanta kho taṁ gacchāma, vuḍḍhi massa na ruccatī ti.

Tattha yaṁ tvan-ti yasmā tvaṁ etañca bhayadāyakattena bhayānakaṁ khīrarukkhaṁ sapattaṁ viya aṅke vaḍḍhesi. Āmanta kho tan-ti tasmā mayaṁ taṁ āmantetvā jānāpetvā gacchāma. Vuḍḍhi massā ti assa vuḍḍhi mayhaṁ na ruccatīti.

Evañca pana vatvā haṁsarājā pakkhe pasāretvā cittakūṭapabbatam-eva gato. Tato paṭṭhāya puna nāgacchi. Aparabhāge nigrodho vaḍḍhiṁ, tasmiṁ ekā rukkhadevatā pi nibbatti. So vaḍḍhanto palāsaṁ bhañji, sākhāhi saddhiṁ yeva devatāya vimānaṁ pati. Sā tasmiṁ kāle haṁsarañño vacanaṁ sallakkhetvā: “Idaṁ anāgatabhayaṁ disvā haṁsarājā kathesi [PTS 3.210], ahaṁ panassa vacanaṁ nākāsin”-ti paridevamānā catutthaṁ gāthamāha.

108. Idāni kho maṁ bhāyeti, mahānerunidassanaṁ,
Haṁsassa anabhiññāya, mahā me bhayamāgatan-ti.

Tattha idāni kho maṁ bhāyetī ti ayaṁ nigrodho taruṇakāle tosetvā idāni maṁ bhāyāpeti santāseti. Mahānerunidassanan-ti sinerupabbatasadisaṁ mahantaṁ haṁsarājassa vacanaṁ sutvā ajānitvā taruṇakāle yeva etassa anuddhaṭattā. Mahā me bhayamāgatan-ti idāni mayhaṁ mahantaṁ bhayaṁ āgatanti paridevi.

Nigrodho pi vaḍḍhanto sabbaṁ palāsaṁ bhañjitvā khāṇukamattam-eva akāsi. Devatāya vimānaṁ sabbaṁ antaradhāyi.

109. Na tassa vuḍḍhi kusalappasatthā, yo vaḍḍhamāno ghasate patiṭṭhaṁ,
Tassūparodhaṁ parisaṅkamāno, patārayī mūlavadhāya dhīro ti.

Pañcamā abhisambuddhagāthā.

Tattha kusalappasatthā ti kusalehi pasatthā. Ghasate ti khādati, vināsetī ti attho. Patārayī ti patarati vāyamati. Idaṁ vuttaṁ hoti: bhikkhave, yo vaḍḍhamāno attano patiṭṭhaṁ nāseti, tassa vuḍḍhi paṇḍitehi na pasatthā, tassa pana abbhantarassa vā bāhirassa vā parissayassa: “Ito me uparodho bhavissatī” ti evaṁ uparodhaṁ vināsaṁ parisaṅkamāno vīro ñāṇasampanno mūlavadhāya parakkamatīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne pañcasatā bhikkhū arahattaṁ pāpuṇiṁsu. Tadā suvaṇṇahaṁso aham-eva ahosinti.

Palāsajātakavaṇṇanā dasamā

Vaṇṇārohavaggo dutiyo

3. Aḍḍhavaggo

JA 371: Dīghītikosalajātakavaṇṇanā

Evaṁbhūtassa [PTS 3.211] te rājā ti idaṁ satthā jetavane viharanto kosambake bhaṇḍanakārake ārabbha kathesi. Tesañhi jetavanaṁ āgantvā khamāpanakāle satthā te āmantetvā: “Bhikkhave, tumhe mayhaṁ orasā mukhato jātā puttā nāma, puttehi ca pitarā dinnaṁ ovādaṁ bhindituṁ na vaṭṭati, tumhe pana mama ovādaṁ na karittha, porāṇakapaṇḍitā attano mātāpitaro ghātetvā rajjaṁ gahetvā ṭhitacore pi araññe hatthapathaṁ āgate mātāpitūhi dinnaṁ ovādaṁ na bhindissāmāti na mārayiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Imasmiṁ pana jātake dve pi vatthūni. Saṅghabhedakakkhandhake vitthārato āvi bhavissanti. So pana dīghāvukumāro araññe attano aṅke nipannaṁ bārāṇasirājānaṁ cūḷāya gahetvā: “Idāni mayhaṁ mātāpitughātakaṁ coraṁ khaṇḍākhaṇḍaṁ katvā chindissāmī” ti asiṁ ukkhipanto tasmiṁ khaṇe mātāpitūhi dinnaṁ ovādaṁ saritvā: “Jīvitaṁ cajanto pi tesaṁ ovādaṁ na bhindissāmi, kevalaṁ imaṁ tajjessāmī” ti cintetvā paṭhamaṁ gāthamāha.

110. Evaṁbhūtassa te rāja, āgatassa vase mama,
Atthi nu koci pariyāyo, yo taṁ dukkhā pamocaye ti.

Tattha vase mamā ti mama vasaṁ āgatassa. Pariyāyo ti kāraṇaṁ.

Tato rājā dutiyaṁ gāthamāha.

111. Evaṁbhūtassa me tāta, āgatassa vase tava,
Natthi no koci pariyāyo, yo maṁ dukkhā pamocaye ti.

Tattha [PTS 3.212] no ti nipātamatthaṁ, natthi koci pariyāyo, yo maṁ etasmā dukkhā pamocayeti attho.

Tato bodhisatto avasesagāthā abhāsi:

112. Nāññaṁ sucaritaṁ rāja, nāññaṁ rāja subhāsitaṁ,
Tāyate maraṇakāle, evamevitaraṁ dhanaṁ.

113. Akkocchi maṁ avadhi maṁ, ajini maṁ ahāsi me,
Ye ca taṁ upanayhanti, veraṁ tesaṁ na sammati.

114. Akkocchi maṁ avadhi maṁ, ajini maṁ ahāsi me,
Ye ca taṁ nupanayhanti, veraṁ tesūpasammati.

115. Na hi verena verāni, sammantīdha kudācanaṁ,
Averena ca sammanti, esa dhammo sanantanon-ti.

Tattha nāññaṁ sucaritan-ti nāññaṁ sucaritā, ayam-eva vā pāṭho, ṭhapetvā sucaritaṁ aññaṁ na passāmī ti attho. Idha: “Sucaritan”-tipi: “Subhāsitan”-ti pi mātāpitūhi dinnaṁ ovādaṁ yeva sandhāyāha. Evamevā ti niratthakam-eva. Idaṁ vuttaṁ hoti: mahārāja, aññatra ovādānusiṭṭhisaṅkhātā sucaritasubhāsitā maraṇakāle tāyituṁ rakkhituṁ samattho nāma añño natthi, yaṁ etaṁ itaraṁ dhanaṁ, taṁ evam-eva niratthakam-eva hoti, tvañhi idāni mayhaṁ koṭisatasahassamattam-pi dhanaṁ dadanto jīvitaṁ na labheyyāsi, tasmā veditabbametaṁ: “Dhanato sucaritasubhāsitam-eva uttaritaran”-ti.

Sesagāthāsu pi ayaṁ saṅkhepattho: mahārāja, ye purisā: “Ayaṁ maṁ akkosi, ayaṁ maṁ pahari, ayaṁ maṁ ajini, ayaṁ mama santakaṁ ahāsī” ti evaṁ veraṁ upanayhanti bandhitvā viya hadaye ṭhapenti, tesaṁ veraṁ na upasammati. Ye ca panetaṁ na upanayhanti hadaye na ṭhapenti, tesaṁ vūpasammati. Verāni hi na kadāci verena sammanti, avereneva pana sammanti. Esa dhammo sanantano ti eso porāṇako dhammo cirakālappavatto sabhāvoti.

Evañca pana vatvā bodhisatto: “Ahaṁ, mahārāja, tayi na dubbhāmi, tvaṁ pana maṁ mārehī” ti tassa hatthe asiṁ ṭhapesi. Rājāpi: “Nāhaṁ tayi dubbhāmī” ti sapathaṁ katvā tena saddhiṁ nagaraṁ gantvā taṁ amaccānaṁ dassetvā: “Ayaṁ, bhaṇe, kosalarañño putto dīghāvukumāro nāma, iminā mayhaṁ jīvitaṁ [PTS 3.213] dinnaṁ, na labbhā imaṁ kiñci kātun”-ti vatvā attano dhītaraṁ datvā pitu santake rajje patiṭṭhāpesi. Tato paṭṭhāya ubho pi samaggā sammodamānā rajjaṁ kāresuṁ.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mātāpitaro mahārājakulāni ahesuṁ, dīghāvukumāro pana aham-eva ahosin”-ti.

Dīghītikosalajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 372: Migapotakajātakavaṇṇanā

Agārā paccupetassā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ mahallakaṁ ārabbha kathesi. So kirekaṁ dārakaṁ pabbājesi. Sāmaṇero taṁ sakkaccaṁ upaṭṭhahitvā aparabhāge aphāsukena kālamakāsi. Tassa kālakiriyāya mahallako sokābhibhūto mahantena saddena paridevanto vicari. Bhikkhū saññāpetuṁ asakkontā dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asuko nāma mahallako sāmaṇerassa kālakiriyāya paridevanto vicarati, maraṇassatibhāvanāya paribāhiro eso bhavissatī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa etasmiṁ mate paridevanto vicarī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sakkattaṁ kāresi. Tadā eko kāsiraṭṭhavāsī brāhmaṇo himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā phalāphalehi yāpesi. So ekadivasaṁ araññe ekaṁ matamātikaṁ migapotakaṁ disvā assamaṁ ānetvā gocaraṁ datvā posesi. Migapotako vaḍḍhanto abhirūpo ahosi sobhaggappatto. Tāpaso taṁ attano puttakaṁ katvā pariharati. Ekadivasaṁ migapotako bahuṁ tiṇaṁ khāditvā ajīrakena kālamakāsi. Tāpaso: “Putto me mato” ti paridevanto vicarati. Tadā sakko devarājā lokaṁ pariggaṇhanto taṁ tāpasaṁ disvā: “Saṁvejessāmi [PTS 3.214] nan”-ti āgantvā ākāse ṭhito paṭhamaṁ gāthamāha.

116. Agārā paccupetassa, anagārassa te sato,
Samaṇassa na taṁ sādhu, yaṁ petamanusocasī ti.

Taṁ sutvā tāpaso dutiyaṁ gāthamāha.

117. Saṁvāsena have sakka, manussassa migassa vā,
Hadaye jāyate pemaṁ, na taṁ sakkā asocitun-ti.

Tattha na taṁ sakkā ti taṁ manussaṁ vā tiracchānaṁ vā na sakkā asocituṁ, socāmiyevāhanti.

Tato sakko dve gāthā abhāsi:

118. Mataṁ marissaṁ rodanti, ye rudanti lapanti ca,
Tasmā tvaṁ isi mā rodi, roditaṁ moghamāhu santo.

119. Roditena have brahme, mato peto samuṭṭhahe,
Sabbe saṅgamma rodāma, aññamaññassa ñātake ti.

Tattha marissan-ti yo idāni marissati, taṁ. Lapanti cā ti vilapanti ca. Idaṁ vuttaṁ hoti: ye loke matañca marissantañca rodanti, te rudanti ceva vilapanti ca, tesaṁ assupacchijjanadivaso nāma natthi. Kiṁkāraṇā? Sadā pi matānañca marissantānañca atthitāya. Tasmā tvaṁ isi mā rodi. Kiṁkāraṇā? Roditaṁ moghamāhu santo ti, buddhādayo pana paṇḍitā roditaṁ: “Moghan”-ti vadanti. Mato peto ti yo esa mato petoti vuccati, yadi so roditena samuṭṭhaheyya, evaṁ sante kiṁ nikkammā acchāma, sabbeva samāgamma aññamaññassa ñātake rodāma. Yasmā pana te roditakāraṇā na uṭṭhahanti, tasmā roditassa moghabhāvaṁ sādheti.

Evaṁ sakkassa kathentassa tāpaso: “Niratthakaṁ roditan”-ti sallakkhetvā sakkassa thutiṁ karonto tisso gāthā abhāsi:

120. Ādittaṁ [PTS 3.215] vata maṁ santaṁ, ghatasittaṁva pāvakaṁ,
Vārinā viya osiñcaṁ, sabbaṁ nibbāpaye daraṁ.

121. Abbahi vata me sallaṁ, yamāsi hadayassitaṁ,
Yo me sokaparetassa, puttasokaṁ apānudi.

122. Sohaṁ abbūḷhasallosmi, vītasoko anāvilo,
Na socāmi na rodāmi, tava sutvāna vāsavā ti.

Tattha yamāsī ti yaṁ me āsi. Hadayassitan-ti hadaye nissitaṁ. Apānudī ti nīhari. Sakko tāpasassa ovādaṁ datvā sakaṭṭhānam-eva gato.

Satthā idhaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā tāpaso mahallako ahosi, migo sāmaṇero, sakko pana aham-eva ahosin”-ti.

Migapotakajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 373: Mūsikajātakavaṇṇanā

Kuhiṁ gatā kattha gatā ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto ajātasattuṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā thusajātake (JA. 338) vitthāritam-eva. Idhā pi satthā tatheva rājānaṁ sakiṁ puttena saddhiṁ kīḷamānaṁ sakiṁ dhammaṁ suṇantaṁ disvā: “Taṁ nissāya rañño bhayaṁ uppajjissatī” ti ñatvā: “Mahārāja, porāṇakarājāno āsaṅkitabbaṁ āsaṅkitvā attano puttaṁ ‘amhākaṁ dhūmakāle rajjaṁ kāretū’ ti ekamante akaṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto takkasilāyaṁ brāhmaṇakule nibbattitvā disāpāmokkhācariyo ahosi. Tassa santike bārāṇasirañño putto yavakumāro nāma sabbasippāni uggaṇhitvā anuyogaṁ datvā gantukāmo taṁ āpucchi. Ācariyo: “Puttaṁ nissāya tassa antarāyo bhavissatī” ti aṅgavijjāvasena ñatvā: “Etamassa harissāmī” ti ekaṁ upamaṁ upadhāretuṁ ārabhi. Tadā panassa eko [PTS 3.216] asso ahosi, tassa pāde vaṇo uṭṭhahi, taṁ vaṇānurakkhaṇatthaṁ gehe yeva kariṁsu. Tassāvidūre eko udapāno atthi. Athekā mūsikā gehā nikkhamitvā assassa pāde vaṇaṁ khādati, asso vāretuṁ na sakkoti. So ekadivasaṁ vedanaṁ adhivāsetuṁ asakkonto mūsikaṁ khādituṁ āgataṁ pādena paharitvā māretvā udapāne pātesi. Assagopakā mūsikaṁ apassantā: “Aññesu divasesu mūsikā āgantvā vaṇaṁ khādati, idāni na paññāyati, kahaṁ nu kho gatā” ti vadiṁsu.

Bodhisatto taṁ kāraṇaṁ paccakkhaṁ katvā: “Aññe ajānantā ‘kahaṁ mūsikā gatā’ ti vadanti, mūsikāya pana māretvā udapāne khittabhāvaṁ aham-eva jānāmī” ti idam-eva kāraṇaṁ upamaṁ katvā paṭhamaṁ gāthaṁ bandhitvā rājakumārassa adāsi. So aparaṁ upamaṁ upadhārento tam-eva assaṁ paruḷhavaṇaṁ nikkhamitvā ekaṁ yavavatthuṁ gantvā: “Yavaṁ khādissāmī” ti vaticchiddena mukhaṁ pavesentaṁ disvā tam-eva kāraṇaṁ upamaṁ katvā dutiyaṁ gāthaṁ bandhitvā tassa adāsi. Tatiyagāthaṁ pana attano paññābaleneva bandhitvā tam-pi tassa datvā: “Tāta, tvaṁ rajje patiṭṭhāya sāyaṁ nhānapokkharaṇiṁ gacchanto yāva dhurasopānā paṭhamaṁ gāthaṁ sajjhāyanto gaccheyyāsi, tava nivasanapāsādaṁ pavisanto yāva sopānapādamūlā dutiyaṁ gāthaṁ sajjhāyanto gaccheyyāsi, tato yāva sopānamatthakā tatiyaṁ gāthaṁ sajjhāyanto gaccheyyāsī” ti vatvā pesesi.

So kumāro gantvā uparājā hutvā pitu accayena rajjaṁ kāresi, tasseko putto jāyi. So soḷasavassakāle rajjalobhena: “Pitaraṁ māressāmī” ti cintetvā upaṭṭhāke āha: “Mayhaṁ pitā taruṇo, ahaṁ etassa dhūmakālaṁ olokento mahallako bhavissāmi jarājiṇṇo, tādise kāle laddhena pi rajjena ko attho” ti. Te āhaṁsu: “Deva, na sakkā paccantaṁ gantvā corattaṁ kātuṁ, tava pitaraṁ kenaci upāyena māretvā rajjaṁ gaṇhā” ti [PTS 3.217]. So: “Sādhū” ti antonivesane rañño sāyaṁ nhānapokkharaṇīsamīpaṁ gantvā: “Ettha naṁ māressāmī” ti khaggaṁ gahetvā aṭṭhāsi. Rājā sāyaṁ mūsikaṁ nāma dāsiṁ: “Gantvā pokkharaṇīpiṭṭhiṁ sodhetvā ehi, nhāyissāmī” ti pesesi. Sā gantvā pokkharaṇīpiṭṭhiṁ sodhentī kumāraṁ passi. Kumāro attano kammassa pākaṭabhāvabhayena taṁ dvidhā chinditvā pokkharaṇiyaṁ pātesi. Rājā nhāyituṁ agamāsi. Sesajano: “Ajjā pi mūsikā dāsī na punāgacchati, kuhiṁ gatā kattha gatā” ti āha. Rājā:

123. Kuhiṁ gatā kattha gatā, iti lālappatī jano,
Ahameveko jānāmi, udapāne mūsikā hatā ti.

Paṭhamaṁ gāthaṁ bhaṇanto pokkharaṇītīraṁ agamāsi.

Tattha kuhiṁ gatā kattha gatā ti aññamaññavevacanāni. Iti lālappatī ti evaṁ vippalapati. Iti ayaṁ gāthā: “Ajānanto jano mūsikā dāsī kuhiṁ gatāti vippalapati, rājakumārena dvidhā chinditvā mūsikāya pokkharaṇiyaṁ pātitabhāvaṁ aham-eva eko jānāmī” ti rañño ajānantasseva imamatthaṁ dīpeti.

Kumāro: “Mayā katakammaṁ mayhaṁ pitarā ñātan”-ti bhīto palāyitvā tamatthaṁ upaṭṭhākānaṁ ārocesi. Te sattaṭṭhadivasaccayena puna taṁ āhaṁsu: “Deva, sace rājā jāneyya, na tuṇhī bhaveyya, takkagāhena pana tena taṁ vuttaṁ bhavissati, mārehi nan”-ti. So punekadivasaṁ khaggahattho sopānapādamūle ṭhatvā rañño āgamanakāle ito cito ca paharaṇokāsaṁ olokesi. Rājā:

124. Yañcetaṁ iti cīti ca, gadrabho va nivattasi,
Udapāne mūsikaṁ hantvā, yavaṁ bhakkhetumicchasī ti.

Dutiyaṁ gāthaṁ sajjhāyanto agamāsi. Ayam-pi [PTS 3.218] gāthā: “Yasmā tvaṁ iti cīti ca ito cito ca paharaṇokāsaṁ olokento gadrabho va nivattasi, tasmā taṁ jānāmi ‘purimadivase pokkharaṇiyaṁ mūsikaṁ dāsiṁ hantvā ajja maṁ yavarājānaṁ bhakkhetuṁ māretuṁ icchasī”‘ ti rañño ajānantasseva imamatthaṁ dīpeti.

Kumāro: “Diṭṭhomhi pitarā” ti utrasto palāyi. So puna aḍḍhamāsamattaṁ atikkamitvā: “Rājānaṁ dabbiyā paharitvā māressāmī” ti ekaṁ dīghadaṇḍakaṁ dabbipaharaṇaṁ gahetvā olumbitvā aṭṭhāsi. Rājā:

125. Daharo cāsi dummedha, paṭhamuppattiko susu,
Dīghañcetaṁ samāsajja, na te dassāmi jīvitan-ti.

Tatiyaṁ gāthaṁ sajjhāyanto sopānapādamatthakaṁ abhiruhi.

Tattha paṭhamuppattiko ti paṭhamavayena uppattito upeto, paṭhamavaye ṭhitoti attho. Susū ti taruṇo. Dīghan-ti dīghadaṇḍakaṁ dabbipaharaṇaṁ. Samāsajjā ti gahetvā, olumbitvā ṭhitosī ti attho. Ayam-pi gāthā: “Dummedha, attano vayaṁ paribhuñjituṁ na labhissasi, na te dāni nillajjassa jīvitaṁ dassāmi, māretvā khaṇḍākhaṇḍaṁ chinditvā sūle yeva āvuṇāpessāmī” ti rañño ajānantasseva kumāraṁ santajjayamānā imamatthaṁ dīpeti.

So taṁ divasaṁ palāyituṁ asakkonto: “Jīvitaṁ me dehi, devā” ti rañño pādamūle nipajji. Rājā taṁ tajjetvā saṅkhalikāhi bandhāpetvā bandhanāgāre kāretvā setacchattassa heṭṭhā alaṅkatarājāsane nisīditvā: “Amhākaṁ ācariyo disāpāmokkho brāhmaṇo imaṁ mayhaṁ antarāyaṁ disvā imā tisso gāthā abhāsī” ti haṭṭhatuṭṭho udānaṁ udānento sesagāthā abhāsi:

126. Nāntalikkhabhavanena, nāṅgaputtapinena vā,
Puttena hi patthayito, silokehi pamocito.

127. Sabbaṁ sutamadhīyetha, hīnamukkaṭṭhamajjhimaṁ,
Sabbassa atthaṁ jāneyya, na ca sabbaṁ payojaye,
Hoti tādisako kālo, yattha atthāvahaṁ sutan-ti.

Tattha [PTS 3.219] nāntalikkhabhavanenā ti antalikkhabhavanaṁ vuccati dibbavimānaṁ, ahaṁ ajja antalikkhabhavanam-pi na āruḷho, tasmā antalikkhabhavanenā pi ajja maraṇato na pamocitomhi. Nāṅgaputtapinena vā ti aṅgasarikkhakena vā puttapinena pi na pamocito. Puttena hi patthayito ti ahaṁ pana attano putteneva ajja māretuṁ patthito. Silokehi pamocito ti sohaṁ ācariyena bandhitvā dinnāhi gāthāhi pamocito.

Sutan-ti pariyattiṁ. Adhīyethā ti gaṇheyya sikkheyya. Hīnamukkaṭṭhamajjhiman-ti hīnaṁ vā hotu uttamaṁ vā majjhimaṁ vā, sabbaṁ adhīyitabbamevā ti dīpeti. Na ca sabbaṁ payojaye ti hīnaṁ mantaṁ vā sippaṁ vā majjhimaṁ vā na payojaye, uttamam-eva payojayeyyā ti attho. Yattha atthāvahaṁ sutan-ti yasmiṁ kāle mahosadhapaṇḍitassa kumbhakārakammakaraṇaṁ viya yaṁkiñci sikkhitasippaṁ atthāvahaṁ hoti, tādiso pi kālo hotiyevā ti attho. Aparabhāge rañño accayena kumāro rajje patiṭṭhāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā disāpāmokkho ācariyo aham-eva ahosin”-ti.

Mūsikajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 374: Cūḷadhanuggahajātakavaṇṇanā

Sabbaṁ bhaṇḍan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Tena bhikkhunā: “Purāṇadutiyikā maṁ, bhante, ukkaṇṭhāpetī” ti vutte satthā: “Esā bhikkhu, itthī na idāneva tuyhaṁ anatthakārikā, pubbe pi te etaṁ nissāya asinā sīsaṁ chinnan”-ti vatvā bhikkhūhi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sakkattaṁ kāresi. Tadā eko bārāṇasivāsī brāhmaṇamāṇavo takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā dhanukamme nipphattiṁ patto cūḷadhanuggahapaṇḍito nāma ahosi. Athassa ācariyo: “Ayaṁ mayā sadisaṁ sippaṁ uggaṇhī” ti attano dhītaraṁ adāsi. So taṁ gahetvā: “Bārāṇasiṁ gamissāmī” ti maggaṁ paṭipajji. Antarāmagge eko vāraṇo ekaṁ padesaṁ suññamakāsi, taṁ ṭhānaṁ abhiruhituṁ na koci ussahi. Cūḷadhanuggahapaṇḍito manussānaṁ vārentānaññeva [PTS 3.220] bhariyaṁ gahetvā aṭavimukhaṁ abhiruhi. Athassa aṭavimajjhe vāraṇo uṭṭhahi, so taṁ kumbhe sarena vijjhi. Saro vinivijjhitvā pacchābhāgena nikkhami. Vāraṇo tattheva pati, dhanuggahapaṇḍito taṁ ṭhānaṁ khemaṁ katvā purato aññaṁ aṭaviṁ pāpuṇi. Tatthā pi paññāsa corā maggaṁ hananti. Tam-pi so manussehi vāriyamāno abhiruyha tesaṁ corānaṁ mige vadhitvā maggasamīpe maṁsaṁ pacitvā khādantānaṁ ṭhitaṭṭhānaṁ pāpuṇi.

Tadā taṁ corā alaṅkatapaṭiyattāya bhariyāya saddhiṁ āgacchantaṁ disvā: “Gaṇhissāma nan”-ti ussāhaṁ kariṁsu. Corajeṭṭhako purisalakkhaṇakusalo, so taṁ oloketvāva: “Uttamapuriso ayan”-ti ñatvā ekassa pi uṭṭhahituṁ nādāsi. Dhanuggahapaṇḍito: “Gaccha ‘amhākam-pi ekaṁ maṁsasūlaṁ dethā’ ti vatvā maṁsaṁ āharā” ti tesaṁ santikaṁ bhariyaṁ pesesi. Sā gantvā: “Ekaṁ kira maṁsasūlaṁ dethā” ti āha. Corajeṭṭhako: “Anaggho puriso” ti maṁsasūlaṁ dāpesi. Corā: “Amhehi kira pakkaṁ khāditan”-ti apakkamaṁsasūlaṁ adaṁsu. Dhanuggaho attānaṁ sambhāvetvā: “Mayhaṁ apakkamaṁsasūlaṁ dadantī” ti corānaṁ kujjhi. Corā: “Kiṁ ayameveko puriso, mayaṁ itthiyo” ti kujjhitvā uṭṭhahiṁsu. Dhanuggaho ekūnapaññāsa jane ekūnapaññāsakaṇḍehi vijjhitvā pātesi. Corajeṭṭhakaṁ vijjhituṁ kaṇḍaṁ nāhosi. Tassa kira kaṇḍanāḷiyaṁ samapaṇṇāsa yeva kaṇḍāni. Tesu ekena vāraṇaṁ vijjhi, ekūnapaññāsakaṇḍehi core vijjhitvā corajeṭṭhakaṁ pātetvā tassa ure nisinno: “Sīsamassa chindissāmī” ti bhariyāya hatthato asiṁ āharāpesi. Sā taṅkhaṇaññeva corajeṭṭhake lobhaṁ katvā corassa [PTS 3.221] hatthe tharuṁ, sāmikassa hatthe dhāraṁ ṭhapesi. Coro tharudaṇḍaṁ parāmasitvā asiṁ nīharitvā dhanuggahassa sīsaṁ chindi.

So taṁ ghātetvā itthiṁ ādāya gacchanto jātigottaṁ pucchi. Sā: “Takkasilāyaṁ disāpāmokkhācariyassa dhītāmhī” ti āha. “Kathaṁ tvaṁ iminā laddhā” ti. Mayhaṁ pitā: “Ayaṁ mayā sadisaṁ katvā sippaṁ sikkhī” ti tussitvā imassa maṁ adāsi, sāhaṁ tayi sinehaṁ katvā attano kuladattiyaṁ sāmikaṁ mārāpesinti. Corajeṭṭhako: “Kuladattiyaṁ tāvesā sāmikaṁ māresi, aññaṁ panekaṁ disvā mam-pi evamevaṁ karissati, imaṁ chaḍḍetuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā gacchanto antarāmagge ekaṁ kunnadiṁ uttānatalaṁ taṅkhaṇodakapūraṁ disvā: “Bhadde, imissaṁ nadiyaṁ susumārā kakkhaḷā, kiṁ karomā” ti āha. “Sāmi, sabbaṁ ābharaṇabhaṇḍaṁ mama uttarāsaṅgena bhaṇḍikaṁ katvā paratīraṁ netvā puna āgantvā maṁ gahetvā gacchā” ti. So: “Sādhū” ti sabbaṁ ābharaṇabhaṇḍaṁ ādāya nadiṁ otaritvā taranto viya paratīraṁ patvā taṁ chaḍḍetvā pāyāsi. Sā taṁ disvā: “Sāmi, kiṁ maṁ chaḍḍetvā viya gacchasi, kasmā evaṁ karosi, ehi mam-pi ādāya gacchā” ti tena saddhiṁ sallapantī paṭhamaṁ gāthamāha.

128. Sabbaṁ bhaṇḍaṁ samādāya, pāraṁ tiṇṇosi brāhmaṇa,
Paccāgaccha lahuṁ khippaṁ, mam-pi tārehi dānito ti.

Tattha lahuṁ khippan-ti lahuṁ paccāgaccha, khippaṁ mam-pi tārehi dāni itoti attho.

Coro taṁ sutvā paratīre ṭhito yeva dutiyaṁ gāthamāha.

129. Asanthutaṁ maṁ cirasanthutena, nimīni bhotī adhuvaṁ dhuvena,
Mayā pi [PTS 3.222] bhotī nimineyya aññaṁ, ito ahaṁ dūrataraṁ gamissan-ti.

Sā heṭṭhā vuttatthā yeva:

Coro pana: “Ito ahaṁ dūrataraṁ gamissaṁ, tiṭṭha tvan”-ti vatvā tassā viravantiyāva ābharaṇabhaṇḍikaṁ ādāya palāto. Tato sā bālā atricchatāya evarūpaṁ byasanaṁ pattā anāthā hutvā avidūre ekaṁ eḷagalāgumbaṁ upagantvā rodamānā nisīdi. Tasmiṁ khaṇe sakko devarājā lokaṁ olokento taṁ atricchatāhataṁ sāmikā ca jārā ca parihīnaṁ rodamānaṁ disvā: “Etaṁ niggaṇhitvā lajjāpetvā āgamissāmī” ti mātaliñca pañcasikhañca ādāya tattha gantvā nadītīre ṭhatvā: “Mātali, tvaṁ maccho bhava, pañcasikha tvaṁ sakuṇo bhava, ahaṁ pana siṅgālo hutvā mukhena maṁsapiṇḍaṁ gahetvā etissā sammukhaṭṭhānaṁ gamissāmi, tvaṁ mayi tattha gate udakato ullaṅghitvā mama purato pata, athāhaṁ mukhena gahitamaṁsapiṇḍaṁ chaḍḍetvā macchaṁ gahetuṁ pakkhandissāmi, tasmiṁ khaṇe tvaṁ, pañcasikha, taṁ maṁsapiṇḍaṁ gahetvā ākāse uppata, tvaṁ mātali, udake patā” ti āṇāpesi. “Sādhu, devā” ti, mātali, maccho ahosi, pañcasikho sakuṇo ahosi. Sakko siṅgālo hutvā maṁsapiṇḍaṁ mukhenādāya tassā sammukhaṭṭhānaṁ agamāsi. Maccho udakā uppatitvā siṅgālassa purato pati. So mukhena gahitamaṁsapiṇḍaṁ chaḍḍetvā macchassatthāya pakkhandi. Maccho uppatitvā udake pati, sakuṇo maṁsapiṇḍaṁ gahetvā ākāse uppati, siṅgālo ubho pi alabhitvā eḷagalāgumbaṁ olokento dummukho nisīdi. Sā taṁ disvā: “Ayaṁ atricchatāhato neva maṁsaṁ, na macchaṁ labhī” ti kuṭaṁ bhindantī [PTS 3.223] viya mahāhasitaṁ hasi. Taṁ sutvā siṅgālo tatiyaṁ gāthamāha.

130. Kāyaṁ eḷagalāgumbe, karoti ahuhāsiyaṁ,
Nayīdha naccagītaṁ vā, tāḷaṁ vā susamāhitaṁ,
Anamhikāle susoṇi, kinnu jagghasi sobhane ti.

Tattha kāyan-ti kā ayaṁ. Eḷagalāgumbe ti kambojigumbe. Ahuhāsiyan-ti dantavidaṁsakaṁ mahāhasitaṁ vuccati, taṁ kā esā etasmiṁ gumbe karotīti pucchati. Nayīdha naccagītaṁ vā ti imasmiṁ ṭhāne kassaci naccantassa naccaṁ vā gāyantassa gītaṁ vā hatthe susamāhite katvā vādentassa susamāhitaṁ hatthatāḷaṁ vā natthi, kaṁ disvā tvaṁ haseyyāsīti dīpeti. Anamhikāle ti rodanakāle. Susoṇī ti sundarasoṇi. Kiṁ nu jagghasī ti kena kāraṇena tvaṁ rodituṁ yuttakāle arodamānāva mahāhasitaṁ hasasi. Sobhane ti taṁ pasaṁsanto ālapati.

Taṁ sutvā sā catutthaṁ gāthamāha.

131. Siṅgāla bāla dummedha, appapaññosi jambuka,
Jīno macchañca pesiñca, kapaṇo viya jhāyasī ti.

Tattha jīno ti jānippatto hutvā. Pesin-ti maṁsapesiṁ. Kapaṇo viya jhāyasī ti sahassabhaṇḍikaṁ parājito kapaṇo viya jhāyasi socasi cintesi.

Tato siṅgālo pañcamaṁ gāthamāha.

132. Sudassaṁ vajjamaññesaṁ, attano pana duddasaṁ,
Jīnā patiñca jārañca, maññe tvaññeva jhāyasī ti.

Tattha tvaññeva jhāyasī ti pāpadhamme dussīle ahaṁ tāva mama gocaraṁ na labhissāmi, tvaṁ pana atricchatāya hatā taṁmuhuttadiṭṭhake core paṭibaddhacittā hutvā tañca jāraṁ kuladattiyañca patiṁ jīnā, maṁ upādāya sataguṇena sahassaguṇena kapaṇatarā hutvā jhāyasi rodasi paridevasīti lajjāpetvā vippakāraṁ pāpento mahāsatto evamāha.

[PTS 3.224] tassa vacanaṁ sutvā gāthamāha.

133. Evametaṁ migarāja, yathā bhāsasi jambuka,
Sā nūnāhaṁ ito gantvā, bhattu hessaṁ vasānugā ti.

Tattha nūnā ti ekaṁsatthe nipāto. Sā ahaṁ ito gantvā puna aññaṁ bhattāraṁ labhitvā ekaṁseneva tassa bhattu vasānugā vasavattinī bhavissāmīti.

Athassā anācārāya dussīlāya vacanaṁ sutvā sakko devarājā osānagāthamāha.

134. Yo hare mattikaṁ thālaṁ, kaṁsathālam-pi so hare,
Kataṁ yeva tayā pāpaṁ, punapevaṁ karissasī ti.

Tassattho: anācāre kiṁ kathesi, yo mattikaṁ thālaṁ harati, suvaṇṇathālarajatathālādippabhedaṁ kaṁsathālam-pi so harateva, idañca tayā pāpaṁ katam-eva, na sakkā tava saddhātuṁ, sā tvaṁ puna pi evaṁ karissasiyevā ti. Evaṁ so taṁ lajjāpetvā vippakāraṁ pāpetvā sakaṭṭhānam-eva agamāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi.

Tadā dhanuggaho ukkaṇṭhitabhikkhu ahosi, sā itthī purāṇadutiyikā, sakko devarājā pana aham-eva ahosinti.

Cūḷadhanuggahajātakavaṇṇanā catutthā

JA 375: Kapotajātakavaṇṇanā

Idāni khomhī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ lolabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Lolavatthu anekaso vitthāritam-eva. Taṁ pana satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu, lolo” ti pucchitvā: “Āma, bhante” ti vutte: “Na kho bhikkhu idāneva, pubbe pi tvaṁ lolosi, lolatāya pana jīvitakkhayaṁ patto” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 3.225] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto pārāvatayoniyaṁ nibbattitvā bārāṇasiseṭṭhino mahānase nīḷapacchiyaṁ vasati. Atheko kāko macchamaṁsaluddho tena saddhiṁ mettiṁ katvā tattheva vasi. So ekadivasaṁ bahuṁ macchamaṁsaṁ disvā: “Imaṁ khādissāmī” ti nitthunanto nīḷapacchiyaṁ yeva nipajjitvā pārāvatena: “Ehi, samma, gocarāya gamissāmā” ti vuccamāno pi: “Ajīrakena nipannomhi, gaccha tvan”-ti vatvā tasmiṁ gate: “Gato me paccāmittakaṇṭako, idāni yathāruci macchamaṁsaṁ khādissāmī” ti cintento paṭhamaṁ gāthamāha.

135. Idāni khomhi sukhito arogo, nikkaṇṭako nippatito kapoto,
Kāhāmi dānī hadayassa tuṭṭhiṁ, tathā hi maṁ maṁsasākaṁ baletī ti.

Tattha nippatito ti niggato. Kapoto ti pārāvato. Kāhāmi dānī ti karissāmi dāni. Tathā hi maṁ maṁsasākaṁ baletī ti tathā hi maṁsañca avasesaṁ sākañca mayhaṁ balaṁ karoti, uṭṭhehi khādāti vadamānaṁ viya ussāhaṁ mamaṁ karotī ti attho.

So bhattakārake macchamaṁsaṁ pacitvā mahānasā nikkhamma sarīrato sedaṁ pavāhente pacchito nikkhamitvā rasakaroṭiyaṁ nilīyitvā: “Kiri kirī” ti saddamakāsi. Bhattakārako vegenāgantvā kākaṁ gahetvā sabbapattāni luñjitvā allasiṅgīverañca siddhatthake ca pisitvā lasuṇaṁ pūtitakkena madditvā sakalasarīraṁ makkhetvā ekaṁ kaṭhalaṁ ghaṁsitvā [PTS 3.226] vijjhitvā suttakena tassa gīvāyaṁ bandhitvā nīḷapacchiyaṁ yeva taṁ pakkhipitvā agamāsi. Pārāvato āgantvā taṁ disvā: “Kā esā balākā mama sahāyassa pacchiyaṁ nipannā, caṇḍo hi so āgantvā ghāteyyā pi nan”-ti parihāsaṁ karonto dutiyaṁ gāthamāha.

136. Kāyaṁ balākā sikhinī, corī laṅghipitāmahā,
Oraṁ balāke āgaccha, caṇḍo me vāyaso sakhā ti.

Sā heṭṭhā (JA. 273) vuttatthā yeva.

Taṁ sutvā kāko tatiyaṁ gāthamāha.

137. Alañhi te jagghitāye, mamaṁ disvāna edisaṁ,
Vilūnaṁ sūdaputtena, piṭṭhamaṇḍena makkhitan-ti.

Tattha alan-ti paṭisedhatthe nipāto. Jagghitāye ti hasituṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: idāni maṁ edisaṁ evaṁ dukkhappattaṁ disvā tava alaṁ hasituṁ, mā edise kāle parihāsakeḷiṁ karohīti.

So parihāsakeḷiṁ karonto va puna catutthaṁ gāthamāha.

138. Sunhāto suvilittosi, annapānena tappito,
Kaṇṭhe ca te veḷuriyo, agamā nu kajaṅgalan-ti.

Tattha kaṇṭhe ca te veḷuriyo ti ayaṁ te veḷuriyamaṇi pi kaṇṭhe piḷandho, tvaṁ ettakaṁ kālaṁ amhākaṁ etaṁ na dassesīti kapālaṁ sandhā yevamāha. Kajaṅgalan-ti idha bārāṇasī yeva: “Kajaṅgalā” ti adhippetā. Ito nikkhamitvā kacci antonagaraṁ gatosīti pucchati.

Tato kāko pañcamaṁ gāthamāha.

139. Mā te mitto amitto vā, agamāsi kajaṅgalaṁ,
Piñchāni tattha lāyitvā, kaṇṭhe bandhanti vaṭṭanan-ti.

Tattha [PTS 3.227] piñchānī ti pattāni. Tattha lāyitvā ti tasmiṁ bārāṇasinagare luñcitvā. Vaṭṭanan-ti kaṭhalikaṁ.

Taṁ sutvā pārāvato osānagāthamāha.

140. Punapāpajjasī samma, sīlañhi tava tādisaṁ,
Na hi mānusakā bhogā, subhuñjā honti pakkhinā ti.

Tattha punapāpajjasī ti puna pi evarūpaṁ āpajjissasi. Evarūpañhi te sīlanti.

Iti naṁ so ovaditvā tattha avasitvā pakkhe pasāretvā aññattha agamāsi. Kāko pi tattheva jīvitakkhayaṁ pāpuṇi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne lolabhikkhu anāgāmiphale patiṭṭhahi. Tadā kāko lolabhikkhu ahosi, kapoto pana aham-eva ahosinti.

Kapotajātakavaṇṇanā pañcamā.

Aḍḍhavaggo tatiyo.

Jātakuddānaṁ:

Maṇikuṇḍala sujātā, venasākhañca oragaṁ,
Ghaṭaṁ koraṇḍi laṭuki, dhammapālaṁ migaṁ tathā.

Suyonandī vaṇṇāroha, sīlaṁ hirī khajjopanaṁ,
Ahi gumbiya sāḷiyaṁ, tacasāraṁ mittavindaṁ.

Palāsañceva dīghiti, migapotaka mūsikaṁ,
Dhanuggaho kapotañca, jātakā pañcavīsati.

Pañcakanipātavaṇṇanā niṭṭhitā

6. Chakkanipāto

1. Avāriyavaggo

JA 376: Avāriyajātakavaṇṇanā

Māsu [PTS 3.228] kujjha bhūmipatī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ titthanāvikaṁ ārabbha kathesi. So kira bālo ahosi aññāṇo, neva so buddhādīnaṁ ratanānaṁ, na aññesaṁ puggalānaṁ guṇaṁ jānāti, caṇḍo pharuso sāhasiko. Atheko jānapado bhikkhu: “Buddhupaṭṭhānaṁ karissāmī” ti āgacchanto sāyaṁ aciravatītitthaṁ patvā taṁ evamāha: “Upāsaka, paratīraṁ gamissāmi, nāvaṁ me dehī” ti. “Bhante, idāni akālo, ekasmiṁ ṭhāne vasassū” ti. “Upāsaka, idha kuhiṁ vasissāmi, maṁ gaṇhitvā gacchā” ti. So kujjhitvā: “Ehi re samaṇa, vahāmī” ti theraṁ nāvaṁ āropetvā ujukaṁ agantvā heṭṭhā nāvaṁ netvā ulloḷaṁ katvā tassa pattacīvaraṁ temetvā kilametvā tīraṁ patvā andhakāravelāyaṁ uyyojesi. Atha so vihāraṁ gantvā taṁ divasaṁ buddhupaṭṭhānassa okāsaṁ alabhitvā punadivase satthāraṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisīditvā satthārā katapaṭisanthāro: “Kadā āgatosī” ti vutte: “Hiyyo, bhante” ti vatvā: “Atha kasmā ajja buddhupaṭṭhānaṁ āgatosī” ti vutte tamatthaṁ ārocesi. Taṁ sutvā satthā: “Na kho bhikkhu idāneva, pubbepesa caṇḍo pharuso sāhasiko, idāni pana tena tvaṁ kilamito, pubbepesa paṇḍite kilamesī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ [PTS 3.229] sabbasippāni uggaṇhitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā dīghamaddhānaṁ himavante phalāphalena yāpetvā loṇambilasevanatthāya bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase nagaraṁ bhikkhāya pāvisi. Atha naṁ rājaṅgaṇappattaṁ rājā disvā tassa iriyāpathe pasīditvā antepuraṁ ānetvā bhojetvā paṭiññaṁ gahetvā rājuyyāne vasāpesi, devasikaṁ upaṭṭhānaṁ agamāsi. Tamenaṁ bodhisatto: “Raññā nāma, mahārāja, cattāri agatigamanāni vajjetvā appamattena khantimettānuddayasampannena hutvā dhammena rajjaṁ kāretabban”-ti vatvā devasikaṁ ovadanto:

1. Māsu kujjha bhūmipati, māsu kujjha rathesabha,
Kuddhaṁ appaṭikujjhanto, rājā raṭṭhassa pūjito.

2. Gāme vā yadi vāraññe, ninne vā yadi vā thale,
Sabbattha anusāsāmi, māsu kujjha rathesabhā ti.

Dve gāthā abhāsi,

Tattha raṭṭhassa pūjito ti evarūpo rājā raṭṭhassa pūjanīyo hotī ti attho. Sabbattha anusāsāmī ti etesu gāmādīsu yattha katthaci vasantopāhaṁ mahārāja, imāya eva anusiṭṭhiyā tamanusāsāmi, etesu vā gāmādīsu yattha katthaci ekasmim-pi ekasatte pi anusāsāmi. Māsu kujjha rathesabhā ti evamevāhaṁ taṁ anusāsāmi, raññā nāma kujjhatuṁ na vaṭṭati. Kiṁkāraṇā? Rājāno nāma vācāvudhā, tesaṁ kuddhānaṁ vacanamatteneva bahū jīvitakkhayaṁ pāpuṇantīti.

Evaṁ bodhisatto rañño āgatāgatadivase imā dve gāthā abhāsi. Rājā anusiṭṭhiyā pasannacitto mahāsattassa satasahassuṭṭhānakaṁ ekaṁ gāmavaraṁ adāsi, bodhisatto paṭikkhi pi. Iti so tattheva dvādasasaṁvaccharaṁ vasitvā: “Aticiraṁ nivutthomhi, janapadacārikaṁ tāva caritvā āgamissāmī” ti rañño akathetvāva uyyānapālaṁ āmantetvā: “Tāta, ukkaṇṭhitarūposmi, janapadaṁ caritvā āgamissāmi, tvaṁ rañño katheyyāsī” ti vatvā pakkanto [PTS 3.230] gaṅgāya nāvātitthaṁ pāpuṇi. Tattha avāriyapitā nāma nāviko ahosi. So bālo neva guṇavantānaṁ guṇaṁ jānāti, na attano āyāpāyaṁ jānāti, so gaṅgaṁ taritukāmaṁ janaṁ paṭhamaṁ tāretvā pacchā vetanaṁ yācati, vetanaṁ adentehi saddhiṁ kalahaṁ karonto akkosappahāre yeva bahū labhati, appaṁ lābhaṁ, evarūpo andhabālo. Taṁ sandhāya satthā abhisambuddho hutvā tatiyaṁ gāthamāha.

3. Avāriyapitā nāma, ahu gaṅgāya nāviko,
Pubbe janaṁ tāretvāna, pacchā yācati vetanaṁ,
Tenassa bhaṇḍanaṁ hoti, na ca bhogehi vaḍḍhatī ti.

Tattha avāriyapitā nāmā ti avāriyā nāma tassa dhītā, tassā vasena avāriyapitā nāma jāto. Tenassa bhaṇḍanan-ti tena kāraṇena, tena vā pacchā yāciyamānena janena saddhiṁ tassa bhaṇḍanaṁ hoti.

Bodhisatto taṁ nāvikaṁ upasaṅkamitvā: “Āvuso, paratīraṁ maṁ nehī” ti āha. Taṁ sutvā so āha: “Samaṇa, kiṁ me nāvāvetanaṁ dassasī” ti? “Āvuso, ahaṁ bhogavaḍḍhiṁ atthavaḍḍhiṁ dhammavaḍḍhiṁ nāma te kathessāmī” ti. Taṁ sutvā nāviko: “Dhuvaṁ esa mayhaṁ kiñci dassatī” ti taṁ paratīraṁ netvā: “Dehi me nāvāya vetanan”-ti āha. So tassa: “Sādhu, āvuso” ti paṭhamaṁ bhogavaḍḍhiṁ kathento:

4. Atiṇṇaṁ yeva yācassu, apāraṁ tāta nāvika,
Añño hi tiṇṇassa mano, añño hoti pāresino ti.

Gāthamāha,

Tattha apāran-ti tāta, nāvika paratīraṁ atiṇṇam-eva janaṁ orimatīre ṭhitaññeva vetanaṁ yācassu, tato laddhañca gahetvā guttaṭṭhāne ṭhapetvā pacchā manusse paratīraṁ neyyāsi, evaṁ te bhogavaḍḍhi bhavissati. Añño hi tiṇṇassa mano ti tāta nāvika, paratīraṁ gatassa añño mano bhavati, adatvāva gantukāmo hoti. Yo panesa pāresī nāma paratīraṁ esati, paratīraṁ gantukāmo hoti, so atirekam-pi datvā gantukāmo hoti, iti pāresino añño mano hoti, tasmā tvaṁ atiṇṇam-eva yāceyyāsi, ayaṁ tāva te bhogānaṁ vaḍḍhi nāmāti.

Taṁ sutvā nāviko [PTS 3.231] cintesi: “Ayaṁ tāva me ovādo bhavissati, idāni panesa aññaṁ kiñci mayhaṁ dassatī” ti. Atha naṁ bodhisatto: “Ayaṁ tāva te, āvuso, bhogavaḍḍhi, idāni atthadhammavaḍḍhiṁ suṇāhī” ti vatvā ovadanto:

5. Gāme vā yadi vāraññe, ninne vā yadi vā thale,
Sabbattha anusāsāmi, māsu kujjhittha nāvikā ti.

Gāthamāha,

Itissa imāya gāthāya atthadhammavaḍḍhiṁ kathetvā: “Ayaṁ te atthavaḍḍhi ca dhammavaḍḍhi cā” ti āha. So pana dandhapuriso taṁ ovādaṁ na kiñci maññamāno: “Idaṁ, samaṇa, tayā mayhaṁ dinnaṁ nāvāvetanan”-ti āha. “Āmāvuso” ti. “Mayhaṁ iminā kammaṁ natthi, aññaṁ me dehī” ti. “Āvuso, idaṁ ṭhapetvā mayhaṁ aññaṁ natthī” ti. “Atha tvaṁ kasmā mama nāvaṁ āruḷhosī” ti tāpasaṁ gaṅgātīre pātetvā ure nisīditvā mukhamevassa pothesi.

Satthā: “Iti so, bhikkhave, tāpaso yaṁ ovādaṁ datvā rañño santikā gāmavaraṁ labhi, tam-eva ovādaṁ andhabālassa nāvikassa kathetvā mukhapothanaṁ pāpuṇi, tasmā ovādaṁ dentena yuttajanasseva dātabbo, na ayuttajanassā” ti vatvā abhisambuddho hutvā tadanantaraṁ gāthamāha.

6. Yāyevānusāsaniyā, rājā gāmavaraṁ adā,
Tāyevānusāsaniyā, nāviko paharī mukhan-ti.

Tassa taṁ paharantasseva bhariyā bhattaṁ gahetvā āgatā pāpapurisaṁ disvā: “Sāmi, ayaṁ tāpaso nāma rājakulūpako, mā paharī” ti āha. So kujjhitvā: “Tvaṁ me imaṁ kūṭatāpasaṁ paharituṁ na desī” ti uṭṭhāya taṁ paharitvā pātesi. Atha bhattapāti patitvā bhijji, tassā ca pana garugabbhāya gabbho bhūmiyaṁ pati. Atha naṁ manussā samparivāretvā: “Purisaghātakacoro” ti [PTS 3.232] gahetvā bandhitvā rañño dassesuṁ. Rājā vinicchinitvā tassa rājāṇaṁ kāresi. Satthā abhisambuddho hutvā tamatthaṁ pakāsento osānagāthamāha.

7. Bhattaṁ bhinnaṁ hatā bhariyā, gabbho ca patito chamā,
Migo va jātarūpena, na tenatthaṁ abandhi sū ti.

Tattha bhattaṁ bhinnan-ti bhattapāti bhinnā. Hatā ti pahatā. Chamā ti bhūmiyaṁ. Migo va jātarūpenā ti yathā migo suvaṇṇaṁ vā hiraññaṁ vā muttāmaṇi-ādīni vā madditvā gacchanto pi attharitvā nipajjanto pi tena jātarūpena attano atthaṁ vaḍḍhetuṁ nibbattetuṁ na sakkoti, evam-eva so andhabālo paṇḍitehi dinnaṁ ovādaṁ sutvā pi attano atthaṁ vaḍḍhetuṁ nibbattetuṁ nāsakkhīti vuttaṁ hoti. Abandhi sū ti ettha abandhi soti evamattho daṭṭhabbo. Sa-oiti imesaṁ padānañhi sūti sandhi hoti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne so bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā nāviko idāni nāviko va ahosi, rājā ānando, tāpaso pana aham-eva ahosinti.

Avāriyajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 377: Setaketujātakavaṇṇanā

Mā tāta kujjhi na hi sādhu kodho ti idaṁ satthā jetavane viharanto kuhakabhikkhuṁ ārabbha kathesi, paccuppannavatthu uddālajātake (JA. 70) āvi bhavissati.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bārāṇasiyaṁ disāpāmokkho ācariyo hutvā pañcasate māṇave mante vācesi. Tesaṁ jeṭṭhako setaketu nāma udiccabrāhmaṇakule nibbattamāṇavo, tassa jātiṁ nissāya mahanto māno ahosi. So ekadivasaṁ aññehi māṇavehi saddhiṁ nagarā nikkhamanto nagaraṁ pavisantaṁ ekaṁ caṇḍālaṁ [PTS 3.233] disvā: “Kosi tvan”-ti pucchitvā: “Caṇḍālohamasmī” ti vutte tassa sarīraṁ paharitvā āgatavātassa attano sarīre phusanabhayena: “Nassa, caṇḍāla, kāḷakaṇṇī, adhovātaṁ yāhī” ti vatvā vegena tassa uparivātaṁ agamāsi. Caṇḍālo sīghataraṁ gantvā tassa uparivāte aṭṭhāsi. Atha naṁ so: “Nassa kāḷakaṇṇī” ti suṭṭhutaraṁ akkosi paribhāsi. Taṁ sutvā caṇḍālo: “Tvaṁ kosī” ti pucchi. “Brāhmaṇamāṇavohamasmī” ti. “Brāhmaṇo hotu, mayā pana puṭṭhapañhaṁ kathetuṁ sakkhissasī” ti. “Āma, sakkhissāmī” ti. “Sace na sakkosi, pādantarena taṁ gamemī” ti. So attānaṁ takketvā: “Gamehī” ti āha.

Caṇḍālaputto tassa kathaṁ parisaṁ gāhāpetvā: “Māṇava, disā nāma katarā” ti pañhaṁ pucchi. “Disā nāma puratthimādayo catasso disā” ti. Caṇḍālo: “Nāhaṁ taṁ etaṁ disaṁ pucchāmi, tvaṁ ettakam-pi ajānanto mama sarīre pahaṭavātaṁ jigucchasī” ti taṁ khandhaṭṭhike gahetvā onametvā attano pādantarena gamesi. Māṇavā taṁ pavattiṁ ācariyassa ācikkhiṁsu. Taṁ sutvā ācariyo: “Saccaṁ kira, tāta, setaketu caṇḍālenāsi pādantarena gamito” ti? “Āma, ācariya, so maṁ caṇḍāladāsiputto disāmattam-pi na jānāsī” ti attano pādantarena gamesi, idāni disvā kattabbaṁ assa jānissāmīti kuddho caṇḍālaputtaṁ akkosi paribhāsi. Atha naṁ ācariyo ‘tāta, setaketu mā tassa kujjhi, paṇḍito caṇḍāladāsiputto, na so taṁ etaṁ disaṁ pucchati, aññaṁ disaṁ pucchi, tayā pana diṭṭhasutaviññātato adiṭṭhāsutāviññātam-eva bahutaran”-ti ovadanto dve gāthā abhāsi:

8. Mā tāta kujjhi na hi sādhu kodho, bahum-pi te adiṭṭhamassutañca,
Mātā pitā [PTS 3.234] disatā setaketu, ācariyamāhu disataṁ pasatthā.

9. Agārino annadapānavatthadā, avhāyikā tam-pi disaṁ vadanti,
Esā disā paramā setaketu, yaṁ patvā dukkhī sukhino bhavantī ti.

Tattha na hi sādhu kodho ti kodho nāma uppajjamāno subhāsitadubbhāsitaṁ atthānatthaṁ hitāhitaṁ jānituṁ na detīti na sādhu na laddhako. Bahum-pi te adiṭṭhan-ti tayā cakkhunā adiṭṭhaṁ sotena ca assutam-eva bahutaraṁ. Disatā ti disā. Mātāpitaro puttānaṁ purimataraṁ uppannattā puratthimadisā nāma jātāti vadati. Ācariyamāhu disataṁ pasatthā ti ācariyā pana dakkhiṇeyyattā disataṁ pasatthā dakkhiṇā disāti buddhādayo ariyā āhu kathenti dīpenti.

Agārino ti gahaṭṭhā. Annadapānavatthadā ti annadā, pānadā, vatthadā ca. Avhāyikāti: “Etha deyyadhammaṁ paṭiggaṇhathā” ti pakkosanakā. Tam-pi disaṁ vadantī ti tam-pi buddhādayo ariyā ekaṁ disaṁ vadanti. Iminā catupaccayadāyakā gahaṭṭhā paccaye apadisitvā dhammikasamaṇabrāhmaṇehi upagantabbattā ekā disā nāmāti dīpeti. Aparo nayo: ye ete agārino annapānavatthadā, tesaṁ chakāmasaggasampattidāyakaṭṭhena uparūpari avhāyanato ye avhāyikā dhammikasamaṇabrāhmaṇā, tam-pi disaṁ vadanti, buddhādayo ariyā uparimadisaṁ nāma vadantīti dīpeti. Vuttam-pi cetaṁ:

Mātā pitā disā pubbā, ācariyā dakkhiṇā disā,
Puttadārā disā pacchā, mittāmaccā ca uttarā.

Dāsakammakarā heṭṭhā, uddhaṁ samaṇabrāhmaṇā,
Etā disā namasseyya, alamatto kule gihī ti. (DN. 3.273).

Esā disā ti idaṁ pana nibbānaṁ sandhāya vuttaṁ. Jāti ādinā hi nānappakārena dukkhena dukkhitā sattā yaṁ patvā niddukkhā sukhino bhavanti, esā eva ca sattehi agatapubbā disā nāma. Teneva ca nibbānaṁ: “Paramā” ti āha. Vuttam-pi cetaṁ:

Samatittikaṁ [PTS 3.235] anavasesakaṁ, telapattaṁ yathā parihareyya,
Evaṁ sacittamanurakkhe, patthayāno disaṁ agatapubban-ti. (JA. 96).

Evaṁ mahāsatto māṇavassa disā kathesi. So pana: “Caṇḍālenamhi pādantarena gamito” ti tasmiṁ ṭhāne avasitvā takkasilaṁ gantvā disāpāmokkhācariyassa santike sabbasippāni uggaṇhitvā ācariyena anuññāto takkasilato nikkhamitvā sabbasamayasippaṁ sikkhanto vicari. So ekaṁ paccantagāmaṁ patvā taṁ nissāya vasante pañcasate tāpase disvā tesaṁ santike pabbajitvā yaṁ te jānanti sippamantacaraṇaṁ, taṁ uggaṇhitvā gaṇasatthā hutvā tehi parivārito bārāṇasiṁ gantvā punadivase bhikkhaṁ caranto rājaṅgaṇaṁ agamāsi. Rājā tāpasānaṁ iriyāpathe pasīditvā antonivesane bhojetvā te attano uyyāne vasāpesi. So ekadivasaṁ tāpase parivisitvā: “Ajja sāyanhe uyyānaṁ gantvā ayye vandissāmī” ti āha.

Setaketu uyyānaṁ gantvā tāpase sannipātetvā: “Mārisā, ajja rājā āgamissati, rājāno ca nāma sakiṁ ārādhetvā yāvatāyukaṁ sukhaṁ jīvituṁ sakkā, ajja ekacce vaggulivataṁ caratha, ekacce kaṇṭakaseyyaṁ kappetha, ekacce pañcātapaṁ tappetha, ekacce ukkuṭikappadhānamanuyuñjatha, ekacce udakorohaṇakammaṁ karotha, ekacce mante sajjhāyathā” ti vicāretvā sayaṁ pakkasāladvāre apassayapīṭhake nisīditvā pañcavaṇṇaraṅgasamujjalavāsanaṁ ekaṁ potthakaṁ vicitravaṇṇe ādhārake ṭhapetvā susikkhitehi catūhi pañcahi māṇavehi pucchite pucchite pañhe kathesi. Tasmiṁ khaṇe rājā āgantvā [PTS 3.236] te micchātapaṁ karonte disvā tuṭṭho setaketuṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisinno purohitena saddhiṁ sallapanto tatiyaṁ gāthamāha.

10. Kharājinā jaṭilā paṅkadantā, dummakkharūpā yeme jappanti mante,
Kacci nu te mānusake payoge, idaṁ vidū parimuttā apāyā ti.

Tattha kharājinā ti sakhurehi ajinacammehi samannāgatā. Paṅkadantā ti dantakaṭṭhassa akhādanena malaggahitadantā. Dummakkharūpā ti anañjitāmaṇḍitalūkhanivāsanapārupanā mālāgandhavilepanavajjitā, kiliṭṭharūpāti vuttaṁ hoti. Yeme jappantī ti ye ime mante sajjhāyanti. Mānusake payoge ti manussehi kattabbapayoge ṭhitā. Idaṁ vidū parimuttā apāyā ti imasmiṁ payoge ṭhatvā imaṁ lokaṁ viditvā pākaṭaṁ katvā: “Kacci ete isayo catūhi apāyehi muttā” ti pucchati.

Taṁ sutvā purohito catutthaṁ gāthamāha.

11. Pāpāni kammāni karitva rāja, bahussuto ce na careyya dhammaṁ,
Sahassavedo pi na taṁ paṭicca, dukkhā pamuñce caraṇaṁ apatvā ti.

Tattha karitvā ti katvā. Caraṇan-ti saha sīlena aṭṭha samāpattiyo. Idaṁ vuttaṁ hoti. Mahārāja, “ahaṁ bahussutomhī” ti sahassavedo pi ce tividhaṁ sucaritadhammaṁ na careyya, pāpāneva kareyya, so tāni pāpāni kammāni katvā taṁ bāhusaccaṁ paṭicca sīlasamāpattisaṅkhātaṁ caraṇaṁ appatvā dukkhā na pamuñce, apāyadukkhato na muccatevā ti.

Taṁ sutvā rājā tāpasesu pasādaṁ hari. Tato setaketu cintesi: “Imassa rañño tāpasesu pasādo udapādi, taṁ panesa purohito vāsiyā paharitvā viya chindi, mayā etena saddhiṁ kathetuṁ vaṭṭatī” ti. So tena saddhiṁ kathento pañcamaṁ gāthamāha.

12. Sahassavedo pi [PTS 3.237] na taṁ paṭicca, dukkhā pamuñce caraṇaṁ apatvā,
Maññāmi vedā aphalā bhavanti, sasaṁyamaṁ caraṇam-eva saccan-ti.

Tassattho: sace sahassavedo pi taṁ bāhusaccaṁ paṭicca caraṇaṁ appatvā attānaṁ dukkhā na pamuñce, evaṁ sante ahaṁ maññāmi: “Tayo vedā aphalā honti, sasīlaṁ samāpatticaraṇam-eva saccaṁ hotī” ti.

Taṁ sutvā purohito chaṭṭhaṁ gāthamāha.

13. Na heva vedā aphalā bhavanti, sasaṁyamaṁ caraṇam-eva saccaṁ,
Kittiñhi pappoti adhicca vede, santiṁ puṇeti caraṇena danto ti.

Tassattho: tayo vedā aphalā na bhavanti, sasaṁyamaṁ caraṇam-eva saccaṁ seyyaṁ uttamaṁ pavaraṁ na heva hoti. Kiṁkāraṇā? Kittiñhi pappo ti adhicca vede ti tayo vede adhicca diṭṭhadhamme kittimattaṁ yasamattaṁ lābhamattaṁ labhati, ito paraṁ aññaṁ natthi, tasmā na te aphalā. Santiṁ puṇeti caraṇena danto ti sīle patiṭṭhāya samāpattiyo nibbattetvā samāpattipadaṭṭhānaṁ vipassanaṁ vaḍḍhento accantaṁ santaṁ nibbānaṁ nāma taṁ eti pāpuṇāti.

Iti purohito setaketuno vādaṁ bhinditvā te sabbe gihī kāretvā phalakāvudhāni gāhāpetvā mahantatarake katvā rañño upaṭṭhāke kāresi. Ayaṁ kira mahantatarakānaṁ vaṁso.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā setaketu kuhakabhikkhu ahosi, caṇḍālo sāriputto, rājā ānando, purohito pana aham-eva ahosin”-ti.

Setaketujātakavaṇṇanā dutiyā

JA 378: Darīmukhajātakavaṇṇanā

Paṅko [PTS 3.238] ca kāmā ti idaṁ satthā jetavane viharanto mahābhinikkhamanaṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu heṭṭhā kathitam-eva.

Atīte rājagahanagare magadharājā nāma rajjaṁ kāresi. Tadā bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchimhi nibbatti, brahmadattakumārotissa nāmaṁ akaṁsu. Tassa jātadivase yeva purohitassa pi putto jāyi, tassa mukhaṁ ativiya sobhati, tenassa darīmukhoti nāmaṁ akaṁsu. Te ubho pi rājakule yeva saṁvaḍḍhā aññamaññaṁ piyasahāyā hutvā soḷasavassakāle takkasilaṁ gantvā sabbasippāni uggaṇhitvā: “Sabbasamayasippañca sikkhissāma, desacārittañca jānissāmā” ti gāmanigamādīsu carantā bārāṇasiṁ patvā devakule vasitvā punadivase bārāṇasiṁ bhikkhāya pavisiṁsu. Tattha ekasmiṁ kule: “Brāhmaṇe bhojetvā vācanakaṁ dassāmā” ti pāyāsaṁ pacitvā āsanāni paññattāni honti. Manussā te ubho pi bhikkhāya carante disvā: “Brāhmaṇā āgatā” ti gehaṁ pavesetvā mahāsattassa āsane suddhavatthaṁ paññāpesuṁ, darīmukhassa āsane rattakambalaṁ. Darīmukho taṁ nimittaṁ disvā: “Ajja mayhaṁ sahāyo bārāṇasirājā bhavissati, ahaṁ senāpatī” ti aññāsi. Te tattha bhuñjitvā vācanakaṁ gahetvā maṅgalaṁ vatvā nikkhamma taṁ rājuyyānaṁ agamaṁsu. Tattha mahāsatto maṅgalasilāpaṭṭe nipajji, darīmukho panassa pāde parimajjanto nisīdi.

Tadā bārāṇasirañño matassa sattamo divaso hoti. Purohito rañño sarīrakiccaṁ katvā aputtake rajje sattame divase phussarathaṁ vissajjesi. Phussarathavissajjanakiccaṁ mahājanakajātake (JA. 539) āvi bhavissati. Phussaratho nagarā nikkhamitvā caturaṅginiyā [PTS 3.239] senāya parivuto anekasatehi tūriyehi vajjamānehi uyyānadvāraṁ pāpuṇi. Darīmukho tūriyasaddaṁ sutvā: “Sahāyassa me phussaratho āgacchati, ajjevesa rājā hutvā mayhaṁ senāpatiṭṭhānaṁ dassati, ko me gharāvāsenattho, nikkhamitvā pabbajissāmī” ti bodhisattaṁ anāmantetvāva ekamantaṁ gantvā paṭicchanne aṭṭhāsi. Purohito uyyānadvāre rathaṁ ṭhapetvā uyyānaṁ paviṭṭho bodhisattaṁ maṅgalasilāpaṭṭe nipannaṁ disvā pādesu lakkhaṇāni oloketvā: “Ayaṁ puññavā satto dvisahassadīpaparivārānaṁ catunnam-pi mahādīpānaṁ rajjaṁ kāretuṁ samattho, dhiti panassa kīdisā” ti sabbatūriyāni paggaṇhāpesi. Bodhisatto pabujjhitvā mukhato sāṭakaṁ apanetvā mahājanaṁ oloketvā puna sāṭakena mukhaṁ paṭicchādetvā thokaṁ nipajjitvā passaddhadaratho uṭṭhāya silāpaṭṭe pallaṅkena nisīdi. Purohito jāṇukena patiṭṭhāya: “Deva, rajjaṁ tumhākaṁ pāpuṇātī” ti āha. “Aputtakaṁ bhaṇe rajjan”-ti. “Āma, devā” ti. “Tena hi sādhū” ti sampaṭicchi. Te tassa uyyāne yeva abhisekaṁ akaṁsu. So yasamahantatāya darīmukhaṁ asaritvāva rathaṁ abhiruyha mahājanaparivuto nagaraṁ pavisitvā padakkhiṇaṁ katvā rājadvāre ṭhito va amaccānaṁ ṭhānantarāni vicāretvā pāsādaṁ abhiruhi.

Tasmiṁ khaṇe darīmukho: “Suññaṁ dāni uyyānan”-ti āgantvā maṅgalasilāya nisīdi, athassa purato paṇḍupalāsaṁ pati. So tasmiṁ yeva paṇḍupalāse khayavayaṁ paṭṭhapetvā tilakkhaṇaṁ sammasitvā pathaviṁ unnādento paccekabodhiṁ nibbattesi. Tassa taṅkhaṇaññeva gihiliṅgaṁ antaradhāyi, iddhimayapattacīvaraṁ ākāsato otaritvā sarīre paṭimuñci. Tāvadeva aṭṭhaparikkhāradharo iriyāpathasampanno vassasaṭṭhikatthero viya hutvā [PTS 3.240] iddhiyā ākāse uppatitvā himavantapadese nandamūlakapabbhāraṁ agamāsi. Bodhisatto pi dhammena rajjaṁ kāresi, yasamahantatāya pana yasena pamatto hutvā cattālīsa vassāni darīmukhaṁ na sari, cattālīse pana saṁvacchare atīte taṁ saritvā: “Mayhaṁ sahāyo darīmukho nāma atthi, kahaṁ nu kho so” ti taṁ daṭṭhukāmo ahosi. So tato paṭṭhāya antepure pi parisamajjhepi: “Kahaṁ nu kho mayhaṁ sahāyo darīmukho, yo me tassa vasanaṭṭhānaṁ katheti, mahantamassa yasaṁ dassāmī” ti vadati. Evaṁ tassa punappunaṁ taṁ sarantasseva aññāni dasa saṁvaccharāni atikkantāni.

Darīmukhapaccekabuddho pi paññāsavassaccayena āvajjento: “Maṁ kho sahāyo saratī” ti ñatvā: “Idāni so mahallako puttadhītādīhi vuddhippatto, gantvā dhammaṁ kathetvā pabbājessāmi nan”-ti iddhiyā ākāsena āgantvā uyyāne otaritvā suvaṇṇapaṭimā viya silāpaṭṭe nisīdi. Uyyānapālo taṁ disvā upasaṅkamitvā: “Bhante, kuto tumhe ethā” ti pucchi. “Nandamūlakapabbhārato” ti. “Ke nāma tumhe” ti? “Darīmukhapaccekabuddho nāmāhaṁ, āvuso” ti. “Bhante, amhākaṁ rājānaṁ jānāthā” ti? “Āma jānāmi, gihikāle no sahāyo” ti. “Bhante, rājā tumhe daṭṭhukāmo, kathessāmi tassa tumhākaṁ āgatabhāvan”-ti. “Gaccha kathehī” ti. So: “Sādhū” ti vatvā turitaturito va gantvā tassa silāpaṭṭe nisinnabhāvaṁ rañño kathesi. Rājā: “Āgato kira me sahāyo, passissāmi nan”-ti rathaṁ āruyha mahantena parivārena uyyānaṁ gantvā paccekabuddhaṁ vanditvā paṭisanthāraṁ katvā ekamantaṁ nisīdi. Atha naṁ paccekabuddho: “Kiṁ, brahmadatta, dhammena rajjaṁ kāresi, agatigamanaṁ na gacchasi, dhanatthāya lokaṁ na pīḷesi, dānādīni puññāni karosī” ti ādīni [PTS 3.241] vadanto paṭisanthāraṁ katvā: “Brahmadatta, mahallakosi, etarahi kāme pahāya pabbajituṁ te samayo” ti vatvā tassa dhammaṁ desento paṭhamaṁ gāthamāha.

14. Paṅko ca kāmā palipo ca kāmā, bhayañca metaṁ timūlaṁ pavuttaṁ,
Rajo ca dhūmo ca mayā pakāsitā, hitvā tuvaṁ pabbaja brahmadattā ti.

Tattha paṅko ti udake jātāni tiṇasevālakumudagacchādīni adhippetāni. Yathā hi udakaṁ tarantaṁ tāni laggāpenti sajjāpenti, tathā saṁsārasāgaraṁ tarantassa yogāvacarassa pañca kāmaguṇā sabbe vā pana vatthukāmakilesakāmā laggāpanavasena paṅko nāma. Imasmiñhi paṅke āsattā visattā devā pi manussā pi tiracchānā pi kilamanti rodanti paridevanti. Palipo ca kāmā ti palipo vuccati mahākaddamo, yamhi laggā sūkaramigādayo pi sīhā pi vāraṇā pi attānaṁ uddharitvā gantuṁ na sakkonti, vatthukāmakilesakāmā pi taṁsarikkhatāya: “Palipā” ti vuttā. Paññavanto pi hi sattā tesu kāmesu sakiṁ laggakālato paṭṭhāya te kāme padāletvā sīghaṁ uṭṭhāya akiñcanaṁ apalibodhaṁ ramaṇīyaṁ pabbajjaṁ upagantuṁ na sakkonti. Bhayañca metan-ti bhayañca etaṁ, ma-kāro byañjanasandhivasena vutto. Timūlan-ti tīhi mūlehi patiṭṭhitaṁ viya acalaṁ. Balavabhayassetaṁ nāmaṁ. Pavuttan-ti mahārāja, ete kāmā nāma diṭṭhadhammikasamparāyikassa attānuvādabhayādikassa ceva dvattiṁsakammakaraṇachanavutirogavasappavattassa ca bhayassa paccayaṭṭhena balavabhayanti buddhapaccekabuddhabuddhasāvakehi ceva sabbaññubodhisattehi ca pavuttaṁ kathitaṁ, dīpitanti attho. Atha vā bhayañca metan-ti bhayañca mayā etaṁ timūlaṁ pavuttanti evañcettha attho daṭṭhabbo yeva.

Rajo ca dhūmo cā ti rajadhūmasadisattā: “Rajo” ti ca: “Dhūmo” ti ca mayā pakāsitā. Yathā hi sunhātassa suvilittālaṅkatassa purisassa sarīre sukhumarajaṁ patitaṁ, taṁ sarīraṁ dubbaṇṇaṁ sobhārahitaṁ kiliṭṭhaṁ karoti, evam-eva iddhibalena ākāsena āgantvā cando viya ca sūriyo viya ca loke paññātā pi sakiṁ kāmarajassa anto patitakālato paṭṭhāya guṇavaṇṇaguṇasobhāguṇasuddhīnaṁ upahatattā dubbaṇṇā sobhārahitā kiliṭṭhā yeva honti. Yathā ca dhūmena pahaṭakālato paṭṭhāya suparisuddhā pi bhitti kāḷavaṇṇā hoti, evaṁ atiparisuddhaññāṇā pi [PTS 3.242] kāmadhūmena pahaṭakālato paṭṭhāya guṇavināsappattiyā mahājanamajjhe kāḷakāva hutvā paññāyanti. Iti rajadhūmasarikkhatāya ete kāmā: “Rajo ca dhūmo cā” ti mayā tuyhaṁ pakāsitā, tasmā ime kāme hitvā tuvaṁ pabbaja brahmadattāti rājānaṁ pabbajjāya ussāhaṁ janeti.

Taṁ sutvā rājā kilesehi attano baddhabhāvaṁ kathento dutiyaṁ gāthamāha.

15. Gadhito ca ratto ca adhimucchito ca, kāmesvahaṁ brāhmaṇa bhiṁsarūpaṁ,
Taṁ nussahe jīvikattho pahātuṁ, kāhāmi puññāni anappakānī ti.

Tattha gadhito ti abhijjhākāyaganthena baddho. Ratto ti pakatijahāpanena rāgena ratto. Adhimucchito ti ativiya mucchito. Kāmesvahan-ti duvidhesu pi kāmesu ahaṁ. Brāhmaṇā ti darīmukhapaccekabuddhaṁ ālapati. Bhiṁsarūpan-ti balavarūpaṁ. Taṁ nussahe ti taṁ duvidham-pi kāmaṁ na ussahāmi na sakkomi. Jīvikattho pahātun-ti imāya jīvikāya atthiko ahaṁ taṁ kāmaṁ pahātuṁ na sakkomīti vadati. Kāhāmi puññānī ti idāni dānasīlauposathakammasaṅkhātāni puññāni anappakāni bahūni karissāmīti.

Evaṁ kilesakāmo nāmesa sakiṁ allīnakālato paṭṭhāya apanetuṁ na sakkoti, yena saṁkiliṭṭhacitto mahāpuriso paccekabuddhena pabbajjāya guṇe kathitepi: “Pabbajituṁ na sakkomī” ti āha. Yoyaṁ dīpaṅkarapādamūle attani sambhavena ñāṇena buddhakaradhamme vicinanto tatiyaṁ nekkhammapāramiṁ disvā:

Imaṁ tvaṁ tatiyaṁ tāva, daḷhaṁ katvā samādiya,
Nekkhammapāramitaṁ gaccha, yadi bodhiṁ pattumicchasi.

Yathā andughare puriso, ciravuttho dukhaṭṭito,
Na tattha rāgaṁ janeti, muttiṁ yeva gavesati.

Tatheva tvaṁ sabbabhave, passa andughare viya,
Nekkhammābhimukho hutvā, sambodhiṁ pāpuṇissasī ti.

Evaṁ nekkhamme guṇaṁ parikittesi, so paccekabuddhena pabbajjāya vaṇṇaṁ vatvā: “Kilese chaḍḍetvā samaṇo hohī” ti vuccamāno pi: “Nāhaṁ kilese chaḍḍetvā samaṇo bhavituṁ sakkomī” ti vadati.

Imasmiṁ kira loke aṭṭha ummattakā nāma. Tenāhu porāṇā: “Aṭṭha puggalā ummattakasaññaṁ paṭilabhanti, kāmummattako lobhavasaṁ gato [PTS 3.243], kodhummattako dosavasaṁ gato, diṭṭhummattako vipallāsavasaṁ gato, mohummattako aññāṇavasaṁ gato, yakkhummattako yakkhavasaṁ gato, pittummattako pittavasaṁ gato, surummattako pānavasaṁ gato, byasanummattako sokavasaṁ gato” ti. Imesu aṭṭhasu ummattakesu mahāsatto imasmiṁ jātake kāmummattako hutvā lobhavasaṁ gato pabbajjāya guṇaṁ na aññāsi.

Evaṁ anatthakārakaṁ pana imaṁ guṇaparidhaṁsakaṁ lobhajātaṁ kasmā sattā parimuñcituṁ na sakkontīti? Anamatagge saṁsāre anekāni kappakoṭisatasahassāni ekato bandhitabhāvena. Evaṁ sante pi taṁ paṇḍitā: “Appassādā kāmā” ti ādīnaṁ anekesaṁ paccavekkhaṇānaṁ vasena pajahanti. Teneva darīmukhapaccekabuddho mahāsattena: “Pabbajituṁ na sakkomī” ti vutte pi dhuranikkhepaṁ akatvā uttarim-pi ovadanto dve gāthā āha.

16. Yo atthakāmassa hitānukampino, ovajjamāno na karoti sāsanaṁ,
Idam-eva seyyo iti maññamāno, punappunaṁ gabbhamupeti mando.

17. So ghorarūpaṁ nirayaṁ upeti, subhāsubhaṁ muttakarīsapūraṁ,
Sattā sakāye na jahanti giddhā, ye honti kāmesu avītarāgā ti.

Tattha atthakāmassā ti vuḍḍhikāmassa. Hitānukampino ti hitena muducittena anukampantassa. Ovajjamāno ti ovadiyamāno. Idam-eva seyyo ti yaṁ attanā gahitaṁ aseyyaṁ anuttamam-pi samānaṁ, taṁ idam-eva seyyo iti maññamāno. Mando ti so aññāṇapuggalo mātukucchiyaṁ vāsaṁ nātikkamati, punappunaṁ gabbhaṁ upetiyevā ti attho.

So ghorarūpan-ti mahārāja, so mando taṁ mātukucchiṁ upento ghorarūpaṁ dāruṇajātikaṁ nirayaṁ upeti nāma. Mātukucchi hi nirassādaṭṭhena idha: “Nirayo” ti vutto, “catukuṭṭikanirayo” ti vuccati. “Catukuṭṭikanirayo nāma kataro” ti vutte mātukucchim-eva vattuṁ vaṭṭati. Avīcimahāniraye nibbattasattassa hi aparāparaṁ ādhāvanaparidhāvanaṁ hoti yeva, tasmā taṁ: “Catukuṭṭikanirayo” ti vattuṁ na labbhati, mātukucchiyaṁ pana nava [PTS 3.244] vā dasa vā māse catūhi pi passehi ito cito ca dhāvituṁ nāma na sakkā, atisambādhe okāse catukoṭena catusaṅkuṭiteneva hutvā acchitabbaṁ, tasmā esa: “Catukuṭṭikanirayo” ti vuccati.

Subhāsubhan-ti subhānaṁ asubhaṁ. Subhānañhi saṁsārabhīrukānaṁ yogāvacarakulaputtānaṁ mātukucchi ekantaṁ asubhasammato. Tena vuttaṁ:

Ajaññaṁ jaññasaṅkhātaṁ, asuciṁ sucisammataṁ,
Nānākuṇapaparipūraṁ, jaññarūpaṁ apassato.

Dhiratthumaṁ āturaṁ pūtikāyaṁ, jegucchiyaṁ assuciṁ byādhidhammaṁ,
Yatthappamattā adhimucchitā pajā, hāpenti maggaṁ sugatūpapattiyā ti. (JA. 295.128-129).

Sattā ti āsattā visattā laggā laggitā sakāye na jahantī ti taṁ mātukucchiṁ na pariccajanti. Giddhā ti gadhitā. Ye hontī ti ye kāmesu avītarāgā honti, te etaṁ gabbhavāsaṁ na jahantīti.

Evaṁ darīmukhapaccekabuddho gabbhaokkantimūlakañca, parihāramūlakañca dukkhaṁ dassetvā idāni gabbhavuṭṭhānamūlakaṁ dassetuṁ diyaḍḍhagāthamāha.

18. Mīḷhena littā ruhirena makkhitā, semhena littā upanikkhamanti,
Yaṁ yañhi kāyena phusanti tāvade, sabbaṁ asātaṁ dukham-eva kevalaṁ.

19. Disvā vadāmi na hi aññato savaṁ, pubbenivāsaṁ bahukaṁ sarāmī ti.

Tattha mīḷhena littā ti mahārāja, ime sattā mātukucchito nikkhamantā na catujjātigandhehi vilimpitvā surabhimālaṁ piḷandhitvā nikkhamanti, purāṇagūthena pana makkhitā palibuddhā hutvā nikkhamanti. Ruhirena makkhitā ti rattalohitacandanānulittā pi ca hutvā na nikkhamanti, rattalohitamakkhitā pana hutvā nikkhamanti. Semhena littā ti na cā pi setacandanavilittā nikkhamanti, bahalapicchilasemhalittā pana hutvā nikkhamanti. Itthīnañhi [PTS 3.245] gabbhavuṭṭhānakāle etā asuciyo nikkhamanti. Tāvade ti tasmiṁ samaye. Idaṁ vuttaṁ hoti: mahārāja, ime sattā tasmiṁ mātukucchito nikkhamanasamaye evaṁ mīḷhādilittā nikkhamantā yaṁ yaṁ nikkhamanamaggapadesaṁ vā hatthaṁ vā pādaṁ vā phusanti, taṁ sabbaṁ asātaṁ amadhuraṁ kevalaṁ asammissaṁ dukkham-eva phusanti, sukhaṁ nāma tesaṁ tasmiṁ samaye natthīti.

Disvā vadāmi na hi aññato savan-ti mahārāja, ahaṁ imaṁ ettakaṁ vadanto na aññato savaṁ, aññassa samaṇassa vā brāhmaṇassa vā taṁ sutvā na vadāmi, attano pana paccekabodhiñāṇena disvā paṭivijjhitvā paccakkhaṁ katvā vadāmī ti attho. Pubbenivāsaṁ bahukan-ti idaṁ attano ānubhāvaṁ dassento āha. Idaṁ vuttaṁ hoti: mahārāja, ahañhi pubbe nivutthakkhandhapaṭipāṭisaṅkhātaṁ pubbenivāsaṁ bahukaṁ sarāmi, satasahassakappādhikāni dve asaṅkhyeyyāni sarāmīti.

Idāni satthā abhisambuddho hutvā: “Evaṁ so paccekabuddho rājānaṁ subhāsitakathāya saṅgaṇhī” ti vatvā osāne upaḍḍhagāthamāha.

“Citrāhi gāthāhi subhāsitāhi, darīmukho nijjhāpayi sumedhan”-ti.
Tattha citrāhī ti anekatthasannissitāhi. Subhāsitāhī ti sukathitāhi. Darīmukho nijjhāpayi sumedhan-ti bhikkhave, so darīmukhapaccekabuddho taṁ sumedhaṁ sundarapaññaṁ kāraṇākāraṇajānanasamatthaṁ rājānaṁ nijjhāpesi saññāpesi, attano vacanaṁ gaṇhāpesī ti attho.

Evaṁ paccekabuddho kāmesu dosaṁ dassetvā attano vacanaṁ gāhāpetvā: “Mahārāja, idāni pabbaja vā mā vā, mayā pana tuyhaṁ kāmesu ādīnavo pabbajjāya ca ānisaṁso kathito, tvaṁ appamatto hohī” ti vatvā suvaṇṇarājahaṁso viya ākāse uppatitvā valāhakagabbhaṁ maddanto nandamūlakapabbhāram-eva gato. Mahāsatto dasanakhasamodhānasamujjalaṁ añjaliṁ sirasmiṁ ṭhapetvā namassamāno tasmiṁ dassanavisaye [PTS 3.246] atīte jeṭṭhaputtaṁ pakkosāpetvā rajjaṁ paṭicchāpetvā mahājanassa rodantassa paridevantassa kāme pahāya himavantaṁ pavisitvā paṇṇasālaṁ māpetvā isipabbajjaṁ pabbajitvā na cirasseva abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā āyupariyosāne brahmalokūpago ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne bahū sotāpannādayo ahesuṁ. Tadā rājā aham-eva ahosinti.

Darīmukhajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 379: Nerujātakavaṇṇanā

Kākolā kākasaṅghā cā ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira satthu santike kammaṭṭhānaṁ gahetvā ekaṁ paccantagāmaṁ agamāsi. Manussā tassa iriyāpathe pasīditvā taṁ bhojetvā paṭiññaṁ gahetvā araññe paṇṇasālaṁ katvā tattha vasāpesuṁ, ativiya cassa sakkāraṁ kariṁsu. Atheke sassatavādā āgamaṁsu. Te tesaṁ vacanaṁ sutvā therassa vādaṁ vissajjetvā sassatavādaṁ gahetvā tesaññeva sakkāraṁ kariṁsu. Tato ucchedavādā āgamaṁsu te sassatavādaṁ vissajjetvā ucchedavādam-eva gaṇhiṁsu. Athaññe acelakā āgamiṁsu. Te ucchedavādaṁ vissajjetvā acelakavādaṁ gaṇhiṁsu. So tesaṁ guṇāguṇaṁ ajānantānaṁ manussānaṁ santike dukkhena vasitvā vutthavasso pavāretvā satthu santikaṁ gantvā katapaṭisanthāro: “Kahaṁ vassaṁvutthosī” ti vutte: “Paccantaṁ nissāya, bhante” ti vatvā: “Sukhaṁ vutthosī” ti puṭṭho: “Bhante, guṇāguṇaṁ ajānantānaṁ santike dukkhaṁ vutthosmī” ti āha. Satthā: “Bhikkhu porāṇakapaṇḍitā tiracchānayoniyaṁ nibbattā pi guṇāguṇaṁ ajānantehi saddhiṁ ekadivasam-pi na vasiṁsu, tvaṁ attano guṇāguṇaṁ ajānanaṭṭhāne kasmā vasī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto suvaṇṇahaṁsayoniyaṁ nibbatti, kaniṭṭhabhātāpissa [PTS 3.247] atthi. Te cittakūṭapabbate vasantā himavantapadese sayaṁjātasāliṁ khādanti. Te ekadivasaṁ tattha caritvā cittakūṭaṁ āgacchantā antarāmagge ekaṁ neruṁ nāma kañcanapabbataṁ disvā tassa matthake nisīdiṁsu. Taṁ pana pabbataṁ nissāya vasantā sakuṇasaṅghā catuppadā ca gocarabhūmiyaṁ nānāvaṇṇā honti, pabbataṁ paviṭṭhakālato paṭṭhāya te sabbe tassobhāsena suvaṇṇavaṇṇā honti. Taṁ disvā bodhisattassa kaniṭṭho taṁ kāraṇaṁ ajānitvā: “Kiṁ nu kho ettha kāraṇan”-ti bhātarā saddhiṁ sallapanto dve gāthā abhāsi:

20. Kākolā kākasaṅghā ca, mayañca patataṁ varā,
Sabbeva sadisā homa, imaṁ āgamma pabbataṁ.

21. Idha sīhā ca byagghā ca, siṅgālā ca migādhamā,
Sabbeva sadisā honti, ayaṁ ko nāma pabbato ti.

Tattha kākolā ti vanakākā. Kākasaṅghā ti pakatikākasaṅghā ca. Patataṁ varā ti pakkhīnaṁ seṭṭhā. Sadisā homā ti sadisavaṇṇā homa.

Tassa vacanaṁ sutvā bodhisatto tatiyaṁ gāthamāha.

22. Imaṁ nerūti jānanti, manussā pabbatuttamaṁ,
Idha vaṇṇena sampannā, vasanti sabbapāṇino ti.

Tattha idha vaṇṇenā ti imasmiṁ nerupabbate obhāsena vaṇṇasampannā hutvā.

Taṁ sutvā kaniṭṭho sesagāthā abhāsi:

23. Amānanā yattha siyā, antānaṁ vā vimānanā,
Hīnasammānanā vā pi, na tattha visatiṁvase.

24. Yatthālaso ca dakkho ca, sūro bhīru ca pūjiyā,
Na tattha santo vasanti, avisesakare nare.

25. Nāyaṁ [PTS 3.248] neru vibhajati, hīnaukkaṭṭhamajjhime,
Avisesakaro neru, handa neruṁ jahāmase ti.

Tattha paṭhamagāthāya ayamattho: yattha santānaṁ paṇḍitānaṁ sīlasampannānaṁ mānanassa abhāvena amānanā avamaññanā ca avamānavasena vimānanā vā hīnānaṁ vā dussīlānaṁ sammānanā siyā, tattha nivāse na vaseyya. Pūjiyā ti ete ettha ekasadisāya pūjāya pūjanīyā honti, samakaṁ sakkāraṁ labhanti. Hīnaukkaṭṭhamajjhime ti jātigottakulappadesasīlācārañāṇādīhi hīne ca majjhime ca ukkaṭṭhe ca ayaṁ na vibhajati. Handā ti vavassaggatthe nipāto. Jahāmase ti pariccajāma. Evañca pana vatvā ubho pi te haṁsā uppatitvā cittakūṭam-eva gatā.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne so bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā kaniṭṭhahaṁso ānando ahosi, jeṭṭhakahaṁso pana aham-eva ahosinti.

Nerujātakavaṇṇanā catutthā

JA 380: Āsaṅkajātakavaṇṇanā

Āsāvatī nāma latā ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Vatthu indriyajātake (JA. 423) āvi bhavissati. Idha pana satthā taṁ bhikkhuṁ: “Saccaṁ kira tvaṁ ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Kena ukkaṇṭhāpitosī” ti vatvā: “Purāṇadutiyikāya, bhante” ti vutte: “Bhikkhu esā itthī tuyhaṁ anatthakārikā, pubbe pi tvaṁ etaṁ nissāya caturaṅginisenaṁ jahitvā himavantapadese mahantaṁ dukkhaṁ anubhavanto tīṇi saṁvaccharāni vasī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsigāme brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ [PTS 3.249] uggahitasippo isipabbajjaṁ pabbajitvā vanamūlaphalāhāro abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā himavantapadese vasi. Tasmiṁ kāle eko puññasampanno satto tāvatiṁsabhavanato cavitvā tasmiṁ ṭhāne padumasare ekasmiṁ padumagabbhe dārikā hutvā nibbatti, sesapadumesu purāṇabhāvaṁ patvā patantesu pi taṁ mahākucchikaṁ hutvā tiṭṭhateva. Tāpaso nahāyituṁ padumasaraṁ gato taṁ disvā: “Aññesu padumesu patantesu pi idaṁ mahākucchikaṁ hutvā tiṭṭhati, kiṁ nu kho kāraṇan”-ti cintetvā udakasāṭakaṁ nivāsetvā otaranto gantvā taṁ padumaṁ vivaritvā taṁ dārikaṁ disvā dhītusaññaṁ uppādetvā paṇṇasālaṁ ānetvā paṭijaggi. Sā aparabhāge soḷasavassikā hutvā abhirūpā ahosi uttamarūpadharā atikkantā mānusakavaṇṇaṁ, apattā devavaṇṇaṁ. Tadā sakko bodhisattassa upaṭṭhānaṁ āgacchati, so taṁ dārikaṁ disvā: “Kuto esā” ti pucchitvā laddhaniyāmaṁ sutvā: “Imissā kiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti pucchi. “Nivāsaṭṭhānaṁ vatthālaṅkārabhojanavidhānaṁ, mārisā” ti. So: “Sādhu, bhante” ti tassā vasanaṭṭhānassa āsanne phalikapāsādaṁ māpetvā dibbasayanadibbavatthālaṅkāradibbannapānāni māpesi.

So pāsādo tassā abhiruhanakāle otaritvā bhūmiyaṁ patiṭṭhāti, abhiruḷhakāle laṅghitvā ākāse tiṭṭhati. Sā bodhisattassa vattapaṭivattaṁ kurumānā pāsāde vasati. Tameko vanacarako disvā: “Ayaṁ, vo bhante, kiṁ hotī” ti pucchitvā: “Dhītā me” ti sutvā bārāṇasiṁ gantvā: “Deva, mayā himavantapadese evarūpā nāma ekassa tāpasassa dhītā diṭṭhā” ti rañño ārocesi. Taṁ sutvā so savanasaṁsaggena bajjhitvā vanacarakaṁ maggadesakaṁ katvā caturaṅginiyā senāya taṁ ṭhānaṁ gantvā khandhāvāraṁ nivāsāpetvā vanacarakaṁ ādāya amaccagaṇaparivuto assamapadaṁ pavisitvā [PTS 3.250] mahāsattaṁ vanditvā ekamantaṁ nisinno: “Bhante, itthiyo nāma brahmacariyassa malaṁ, tumhākaṁ dhītaraṁ ahaṁ paṭijaggissāmī” ti āha. Bodhisatto pana: “Kiṁ nu kho etasmiṁ padume” ti āsaṅkaṁ katvā udakaṁ otaritvā ānītabhāvena tassā kumārikāya āsaṅkāti nāmaṁ akāsi. So taṁ rājānaṁ: “Imaṁ gahetvā gacchā” ti ujukaṁ avatvā: “Mahārāja, imāya kumārikāya nāmaṁ jānanto gaṇhitvā gacchā” ti āha. “Tumhehi kathite ñassāmi, bhante” ti. “Ahaṁ te na kathemi, tvaṁ attano paññābalena nāmaṁ jānanto va gahetvā yāhī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tato paṭṭhāya amaccehi saddhiṁ: “Kinnāmā nu kho esā” ti nāmaṁ upadhāreti. So yāni dujjānāni nāmāni, tāni kittetvā: “Asukā nāma bhavissatī” ti bodhisattena saddhiṁ katheti. Bodhisatto: “Na evaṁnāmā” ti paṭikkhipati.

Rañño ca nāmaṁ upadhārentassa saṁvaccharo atīto. Tadā hatthiassamanusse sīhādayo vāḷā gaṇhanti, dīghajātikaparipantho hoti, makkhikaparipantho hoti, sītena kilamitvā bahū manussā maranti. Atha rājā kujjhitvā: “Kiṁ me etāyā” ti bodhisattassa kathetvā pāyāsi. Āsaṅkā kumārikā taṁ divasaṁ phalikavātapānaṁ vivaritvā attānaṁ dassentī aṭṭhāsi. Rājā taṁ disvā: “Mayaṁ tava nāmaṁ jānituṁ na sakkoma, tvaṁ himavante yeva vasa, mayaṁ gamissāmā” ti āha. “Kahaṁ, mahārāja, gacchanto mādisaṁ itthiṁ labhissasi, mama vacanaṁ suṇāhi, tāvatiṁsadevaloke cittalatāvane āsāvatī nāma latā atthi, tassā phalassa abbhantare dibbapānaṁ nibbattaṁ, taṁ ekavāraṁ pivitvā cattāro māse mattā hutvā dibbasayane sayanti, sā pana vassasahassena [PTS 3.251] phalati, surāsoṇḍā devaputtā ‘ito phalaṁ labhissāmā’ ti dibbapānapipāsaṁ adhivāsetvā vassasahassaṁ nibaddhaṁ gantvā taṁ lataṁ ‘arogā nu kho’ ti olokenti, tvaṁ pana ekasaṁvacchareneva ukkaṇṭhito, āsāphalavatī nāma sukhā, mā ukkaṇṭhī” ti vatvā tisso gāthā abhāsi:

26. Āsāvatī nāma latā, jātā cittalatāvane,
Tassā vassasahassena, ekaṁ nibbattate phalaṁ.

27. Taṁ devā payirupāsanti, tāva dūraphalaṁ satiṁ,
Āsīseva tuvaṁ rāja, āsā phalavatī sukhā.

28. Āsīsateva so pakkhī, āsīsateva so dijo,
Tassa cāsā samijjhati, tāva dūragatā satī,
Āsīseva tuvaṁ rāja, āsā phalavatī sukhā ti.

Tattha āsāvatī ti evaṁnāmikā. Sā hi yasmā tassā phale āsā uppajjati, tasmā etaṁ nāmaṁ labhati. Cittalatāvane ti evaṁnāmake uyyāne. Tasmiṁ kira uyyāne tiṇarukkhalatādīnaṁ pabhā tattha paviṭṭhapaviṭṭhānaṁ devatānaṁ sarīravaṇṇaṁ cittaṁ karoti, tenassa: “Cittalatāvanan”-ti nāmaṁ jātaṁ. Payirupāsantī ti punappunaṁ upenti. Āsīsevā ti āsīsāhi yeva patthehi yeva, mā āsacchedaṁ karohīti.

Rājā tassā kathāya bajjhitvā puna amacce sannipātāpetvā dasanāmakaṁ kāretvā nāmaṁ gavesanto aparam-pi saṁvaccharaṁ vasi. Tassā dasanāmakam-pi nāmaṁ nāhosi, “asukā nāmā” ti vutte bodhisatto paṭikkhipateva. Puna rājā: “Kiṁ me imāyā” ti turaṅgaṁ āruyha pāyāsi. Sā pi puna vātapāne ṭhatvā attānaṁ dassesi. Rājā: “Tiṭṭha tvaṁ, mayaṁ gamissāmā” ti [PTS 3.252] āha. “Kasmā yāsi, mahārājā” ti? “Tava nāmaṁ jānituṁ na sakkomī” ti. “Mahārāja, kasmā nāmaṁ na jānissasi, āsā nāma asamijjhanakā nāma natthi, eko kira bako pabbatamuddhani ṭhito attanā patthitaṁ labhi, tvaṁ kasmā na labhissasi, adhivāsehi, mahārājā” ti. Eko kira bako ekasmiṁ padumasare gocaraṁ gahetvā uppatitvā pabbatamatthake nilīyi. So taṁ divasaṁ tattheva vasitvā punadivase cintesi: “Ahaṁ imasmiṁ pabbatamatthake sukhaṁ nisinno, sace ito anotaritvā ettheva nisinno gocaraṁ gahetvā pānīyaṁ pivitvā imaṁ divasaṁ vaseyyaṁ, bhadrakaṁ vata assā” ti. Atha taṁ divasam-eva sakko devarājā asuranimmathanaṁ katvā tāvatiṁsabhavane devissariyaṁ laddhā cintesi ‘mama tāva manoratho matthakaṁ patto, atthi nu kho añño koci aparipuṇṇamanoratho’ ti upadhārento taṁ disvā ‘imassa manorathaṁ matthakaṁ pāpessāmī’ ti bakassa nisinnaṭṭhānato avidūre ekā nadī atthi, taṁ nadiṁ oghapuṇṇaṁ katvā pabbatamatthakena pesesi. So pi bako tattheva nisinno macche khāditvā pānīyaṁ pivitvā taṁ divasaṁ tattheva vasi, udakam-pi bhassitvā gataṁ. “Evaṁ, mahārāja, bako pi tāva attano āsāphalaṁ labhi, kiṁ tvaṁ na labhissasī” ti vatvā: “Āsīsatevā” ti ādimāha.

Tattha āsīsatevā ti āsīsati yeva pattheti yeva. Pakkhī ti pakkhehi yuttatāya pakkhī. Dvikkhattuṁ jātatāya dijo. Tāva dūragatā satī ti pabbatamatthakato macchānañca udakassa ca dūrabhāvaṁ passa, evaṁ dūragatā samānā sakkassa ānubhāvena bakassa āsā pūriyevā ti.

Atha rājā tassā kathaṁ sutvā rūpe bajjhitvā kathāya allīno gantuṁ asakkonto amacce sannipātetvā satanāmaṁ kāresi, satanāmavasena [PTS 3.253] nāmaṁ gavesato pissa aññaṁ saṁvaccharaṁ atītaṁ. So tiṇṇaṁ saṁvaccharānaṁ accayena bodhisattaṁ upasaṅkamitvā satanāmavasena: “Asukā nāma bhavissatī” ti pucchi. “Na jānāsi, mahārājā” ti. So: “Gamissāma dāni mayan”-ti bodhisattaṁ vanditvā pāyāsi. Āsaṅkā kumārikā ca puna phalikavātapānaṁ nissāya ṭhitāva. Rājā taṁ disvā: “Tvaṁ accha, mayaṁ gamissāmā” ti āha. “Kasmā, mahārājā” ti. “Tvaṁ maṁ vacaneneva santappesi, na ca kāmaratiyā, tava madhuravacanena bajjhitvā vasantassa mama tīṇi saṁvaccharāni atikkantāni, idāni gamissāmī” ti imā gāthā āha:

29. Sampesi kho maṁ vācāya, na ca sampesi kammunā,
Mālā sereyyakasseva, vaṇṇavantā agandhikā.

30. Aphalaṁ madhuraṁ vācaṁ, yo mittesu pakubbati,
Adadaṁ avissajaṁ bhogaṁ, sandhi tenassa jīrati.

31. Yañhi kayirā tañhi vade, yaṁ na kayirā na taṁ vade,
Akarontaṁ bhāsamānaṁ, parijānanti paṇḍitā.

32. Balañca vata me khīṇaṁ, pātheyyañca na vijjati,
Saṅke pāṇūparodhāya, handa dāni vajāmahan-ti.

Tattha sampesī ti santappesi pīṇesi. Sereyyakassā ti suvaṇṇakuraṇḍakassa. Desanāsīsamevetaṁ, yaṁkiñci pana suvaṇṇakuraṇḍakajayasumanādikaṁ aññam-pi pupphaṁ vaṇṇasampannaṁ agandhakaṁ, sabbaṁ taṁ sandhā yevamāha. Vaṇṇavantā agandhikā ti yathā sereyyakādīnaṁ mālā vaṇṇavantatāya dassanena tappeti, agandhatāya gandhena na tappeti, evaṁ tvam-pi dassanena piyavacanena ca santappesi, na kammunāti dīpeti. Adadan-ti bhadde, yo: “Imaṁ nāma vo bhogaṁ dassāmī” ti madhuravacanena vatvā taṁ bhogaṁ adadanto avissajjento kevalaṁ madhuravacanam-eva karoti, tena saddhiṁ assa mittassa [PTS 3.254] sandhi jīrati, mittasanthavo na ghaṭīyati. Pātheyyañcā ti bhadde, mayhaṁ tava madhuravacanena bajjhitvā tīṇi saṁvaccharāni vasantasseva hatthiassarathapattisaṅkhātaṁ balañca khīṇaṁ, manussānaṁ bhattavetanasaṅkhātaṁ pātheyyañca natthi. Saṅke pāṇūparodhāyā ti svāhaṁ idheva attano jīvitavināsaṁ āsaṅkāmi, handa dānāhaṁ gacchāmīti.

Āsaṅkā kumārikā rañño vacanaṁ sutvā: “Mahārāja, tvaṁ mayhaṁ nāmaṁ jānāsi, tayā vuttam-eva mama nāmaṁ, idaṁ me pitu kathetvā maṁ gaṇhitvā yāhī” ti raññā saddhiṁ sallapantī āha:

33. Etadeva hi me nāmaṁ, yaṁnāmasmi rathesabha,
Āgamehi mahārāja, pitaraṁ āmantayāmahan-ti.

Tassattho: yaṁnāmā ahaṁ asmi, taṁ etaṁ āsaṅkātveva mama nāmanti.

Taṁ sutvā rājā bodhisattassa santikaṁ gantvā: “Bhante, tumhākaṁ dhītā āsaṅkā nāmā” ti āha. “Nāmaṁ ñātakālato paṭṭhāya taṁ gahetvā gaccha, mahārājā” ti. So mahāsattaṁ vanditvā phalikavimānadvāraṁ āgantvā āha: “bhadde, pitarā pi te mayhaṁ dinnā, ehi dāni gamissāmā” ti. “Āgamehi, mahārāja, pitaraṁ āmantayāmahan”-ti pāsādā otaritvā mahāsattaṁ vanditvā roditvā khamāpetvā rañño santikaṁ āgatā. Rājā taṁ gahetvā bārāṇasiṁ gantvā puttadhītāhi vaḍḍhanto piyasaṁvāsaṁ vasi. Bodhisatto aparihīnajjhāno brahmaloke uppajji.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā āsaṅkā kumārikā purāṇadutiyikā ahosi, rājā ukkaṇṭhitabhikkhu, tāpaso pana aham-eva ahosinti.

Āsaṅkajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 381: Migālopajātakavaṇṇanā

Na [PTS 3.255] me ruccī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ dubbacabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Satthā taṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu dubbaco” ti pucchitvā: “Āma, bhante” ti vutte: “Na kho bhikkhu idāneva, pubbe pi tvaṁ dubbaco yeva, dubbacabhāvañca pana nissāya paṇḍitānaṁ vacanaṁ akaronto verambhavātamukhe byasanaṁ gatosī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto gijjhayoniyaṁ nibbattitvā apanandagijjho nāma ahosi. So gijjhagaṇaparivuto gijjhakūṭapabbate vasi. Putto panassa migālopo nāma thāmabalasampanno ahosi, so aññesaṁ gijjhānaṁ sīmaṁ atikkamitvā atiuccaṁ uppati. Gijjhā: “Putto te atidūraṁ uppatatī” ti gijjharañño ācikkhiṁsu. So taṁ pakkosetvā: “Tvaṁ kira, tāta, atiuccaṁ gacchasi, atiuccaṁ gacchanto jīvitakkhayaṁ pāpuṇissasī” ti vatvā tisso gāthā abhāsi:

34. Na me rucci migālopa, yassa te tādisī gatī,
Atuccaṁ tāta patasi, abhūmiṁ tāta sevasi.

35. Catukkaṇṇaṁva kedāraṁ, yadā te pathavī siyā,
Tato tāta nivattassu, māssu etto paraṁ gami.

36. Santi aññe pi sakuṇā, pattayānā vihaṅgamā,
Akkhittā vātavegena, naṭṭhā te sassatīsamā ti.

Tattha migālopā ti puttaṁ nāmena ālapati. Atuccaṁ tāta patasī ti tāta, tvaṁ aññesaṁ gijjhānaṁ sīmaṁ atikkamitvā atiuccaṁ gacchasi. Catukkaṇṇaṁva kedāran-ti imināssa sīmaṁ ācikkhati. Idaṁ vuttaṁ hoti: tāta, yadā te ayaṁ mahāpathavī catukkaṇṇaṁ kedāraṁ viya siyā, evaṁ khuddikā [PTS 3.256] viya hutvā paññāyetha, atha tvaṁ ettakā ṭhānā nivatteyyāsi, etto paraṁ mā gamīti. Santi aññepī ti na kevalaṁ tvam-eva, aññe pi gijjhā evaṁ kariṁsūti dīpeti. Akkhittā ti te pi gijjhā amhākaṁ sīmaṁ atikkamitvā gatā vātavegena ākaḍḍhitā nassiṁsu. Sassatīsamā ti sassatīhi pathavīpabbatādīhi samaṁ attānaṁ maññamānā attano vassasahassaparimāṇaṁ āyuṁ apūretvā pi antarā naṭṭhā ti attho.

Migālopo anovādakattā pitu vacanaṁ akatvā laṅghanto pitarā akkhātaṁ sīmaṁ disvā taṁ atikkamma kālavāte patvā te pi chinditvā uppatito verambhavātamukhaṁ pakkhandi, atha naṁ verambhavātā pahariṁsu. So tehi pahaṭamatto va khaṇḍākhaṇḍaṁ hutvā ākāse yeva antaradhāyi.

37. Akatvā apanandassa, pitu vuddhassa sāsanaṁ,
Kālavāte atikkamma, verambhānaṁ vasaṁ agā.

38. Tassa puttā ca dārā ca, ye caññe anujīvino,
Sabbe byasanamāpāduṁ, anovādakare dije.

39. Evam-pi idha vuddhānaṁ, yo vākyaṁ nāvabujjhati,
Atisīmacaro ditto, gijjhovātītasāsano,
Sabbe byasanaṁ papponti, akatvā vuddhasāsanan-ti.

Imā tisso abhisambuddhagāthā.

Tattha anujīvino ti taṁ nissāya jīvanakā. Anovādakare dije ti tasmiṁ migālope gijjhe ovādaṁ agaṇhante sabbe pi te tena saddhiṁ atisīmaṁ gantvā vināsaṁ pāpuṇiṁsu. Evampīti, bhikkhave, yathā so gijjho, evaṁ yo añño pi gahaṭṭho vā pabbajito vā hitānukampakānaṁ vuddhānaṁ vacanaṁ na gaṇhāti, so pi ayaṁ sīmaṁ atikkamitvā caranto ditto gabbito gijjho va byasanaṁ pāpuṇātīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā migālopo dubbacabhikkhu ahosi, apanando pana aham-eva ahosin”-ti.

Migālopajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 382: Sirikāḷakaṇṇijātakavaṇṇanā

[PTS 3.257] nu kāḷena vaṇṇenā ti idaṁ satthā jetavane viharanto anāthapiṇḍikaṁ ārabbha kathesi. So hi sotāpattiphale patiṭṭhitakālato paṭṭhāya akhaṇḍāni pañca sīlāni rakkhi, bhariyāpissa puttadhītaro pi dāsā pi bhatiṁ gahetvā kammaṁ karontā kammakarā pi sabbe rakkhiṁsu yeva. Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, anāthapiṇḍiko suci yeva suciparivāro hutvā caratī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe porāṇakapaṇḍitā pi sucī yeva suciparivārā ahesun”-ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto seṭṭhi hutvā dānaṁ adāsi, sīlaṁ rakkhi, uposathakammaṁ kari, bhariyāpissa pañca sīlāni rakkhi, puttadhītaro pi dāsakammakaraporisā pi pañca sīlāni rakkhiṁsu. So suciparivāraseṭṭhitveva paññāyittha. Athekadivasaṁ so cintesi: “Sace mayā suciparivārasīlo koci āgamissati, tassa mama nisīdanapallaṅkaṁ vā nipajjanasayanaṁ vā dātuṁ na yuttaṁ, anucchiṭṭhaṁ aparibhuttaṁ dātuṁ vaṭṭatī” ti attano vasanaṭṭhāne yeva ekapasse aparibhuttapallaṅkañca senāsanañca paññāpesi. Tasmiṁ samaye cātumahārājikadevalokato virūpakkhamahārājassa dhītā kāḷakaṇṇī ca nāma dhataraṭṭhamahārājassa dhītā sirī ca nāmāti imā dve bahuṁ gandhamālaṁ ādāya: “Anotatte kīḷissāmā” ti anotattatitthaṁ āgacchiṁsu. Tasmiṁ pana dahe bahūni titthāni, tesu buddhānaṁ titthe buddhā yeva nhāyanti, paccekabuddhānaṁ titthe paccekabuddhāva nhāyanti, bhikkhūnaṁ [PTS 3.258] titthe bhikkhūva nhāyanti, tāpasānaṁ titthe tāpasāva nhāyanti, cātumahārājikādīsu chasu kāmasaggesu devaputtānaṁ titthe devaputtāva nhāyanti, devadhītānaṁ titthe devadhītāva nhāyanti.

Tatrimā dve āgantvā: “Ahaṁ paṭhamaṁ nhāyissāmi, ahaṁ paṭhaman”-ti titthāya kalahaṁ kariṁsu. Kāḷakaṇṇī: “Ahaṁ lokaṁ pālemi vicāremi, tasmā paṭhamaṁ nāyituṁ yuttāmhī” ti vadati. Sirī: “Ahaṁ mahājanassa issariyadāyikāya paṭipadāya ṭhitā, tasmā paṭhamaṁ nhāyituṁ yuttāmhī” ti vadati. Tā: “Amhesu paṭhamaṁ nhāyituṁ yuttarūpaṁ vā ayuttarūpaṁ vā cattāro mahārājāno jānissantī” ti tesaṁ santikaṁ gantvā: “Amhesu kā paṭhamaṁ anotattadahe nhāyituṁ yuttarūpā” ti pucchiṁsu. Dhataraṭṭhavirūpakkhā: “Na sakkā amhehi vinicchinitun”-ti virūḷhakavessavaṇānaṁ bhāramakaṁsu. Te: “Amhe pi na sakkhissāma, sakkassa pādamūle pesessāmā” ti tā sakkassa santikaṁ pesesuṁ. Sakko tāsaṁ vacanaṁ sutvā cintesi: “Imā dve pi mama purisānaññeva dhītaro, na sakkā mayā imaṁ aḍḍaṁ vinicchinitun”-ti. Atha tā sakko āha: “Bārāṇasiyaṁ suciparivāro nāma seṭṭhi atthi, tassa ghare anucchiṭṭhasayanañca paññattaṁ, yā tattha nisīdituṁ vā sayituṁ vā labhati, sā paṭhamaṁ nhāyituṁ yuttarūpā” ti. Taṁ sutvā kāḷakaṇṇī tasmiṁ khaṇe yeva nīlavatthaṁ nivāsetvā nīlavilepanaṁ vilimpitvā nīlamaṇipiḷandhanaṁ piḷandhitvā yantapāsāṇo viya devalokato otaritvā majjhimayāmasamanantare seṭṭhino pāsādassa upaṭṭhānadvāre sayanassa avidūre ṭhāne nīlarasmiṁ vissajjetvā ākāse aṭṭhāsi. Seṭṭhi oloketvā [PTS 3.259] taṁ addasa, sahadassanenevassa sā appiyā ahosi amanāpā. So tāya saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

40. Kā nu kāḷena vaṇṇena, na cā pi piyadassanā,
Kā vā tvaṁ kassa vā dhītā, kathaṁ jānemu taṁ mayan-ti.

Tattha kāḷenā ti nīlena. Vaṇṇenā ti sarīravatthābharaṇavaṇṇena. Na cā pi piyadassanā ti dhātuso, bhikkhave, sattā saṁsandantīti vuttaṁ, ayañca devadhītā anācārā dussīlā, tasmā sā sahadassanenevassa appiyā jātā, tenevamāha. Kā vā tvanti: “Kā ca tvaṁ, ayam-eva vā pāṭho.

Taṁ sutvā kāḷakaṇṇī dutiyaṁ gāthamāha.

41. Mahārājassahaṁ dhītā, virūpakkhassa caṇḍiyā,
Ahaṁ kāḷī alakkhikā, kāḷakaṇṇīti maṁ vidū,
Okāsaṁ yācito dehi, vasemu tava santike ti.

Tattha caṇḍiyā ti kodhanā. Kodhabhāvena hi mayhaṁ caṇḍīti nāmaṁ kariṁsu. Alakkhikā ti nippaññā. Maṁ vidū ti evaṁ maṁ cātumahārājikadevaloke jānanti. Vasemū ti mayaṁ ajja ekarattaṁ tava santike vaseyyāma, etasmiṁ me anucchiṭṭhāsanasayane okāsaṁ dehīti.

Tato bodhisatto tatiyaṁ gāthamāha.

42. Kiṁsīle kiṁsamācāre, purise nivisase tuvaṁ,
Puṭṭhā me kāḷi akkhāhi, kathaṁ jānemu taṁ mayan-ti.

Tattha nivisase ti tava cittena nivisasi patiṭṭhahasīti.

Tato sā attano guṇaṁ kathentī catutthaṁ gāthamāha.

43. Makkhī paḷāsī sārambhī, issukī maccharī saṭho,
So mayhaṁ puriso kanto, laddhaṁ yassa vinassatī ti.

Tassattho: yo puriso attano kataguṇaṁ na jānāti, guṇamakkhī hoti, attano kismiñci kāraṇe kathite: “Kiṁ ahaṁ etaṁ na jānāmī” ti yugaggāhaṁ gaṇhāti [PTS 3.260], aññehi kiñci kataṁ disvā sārambhavasena karaṇuttarikaṁ karoti, pare lābhaṁ labhante na tussati, “mayhaṁ issariyaṁ paresaṁ mā hotu, mayham-eva hotū” ti sakasampattiṁ gopetvā parassa tiṇaggena telabindum-pi na deti, kerāṭikalakkhaṇena samannāgato hutvā attano santakaṁ parassa adatvā tehi tehi upāyehi parasantakam-eva khādati, yassa laddhaṁ dhaññaṁ vā dhanaṁ vā vinassati na tiṭṭhati, surādhutto akkhadhutto itthidhutto vā hutvā laddhaṁ laddhaṁ vināseti yeva, ayaṁ etehi guṇehi samannāgato puriso mayhaṁ kanto piyo manāpo, evarūpe ahaṁ cittena patiṭṭhahāmīti.

Sā yeva pañcamachaṭṭhasattamagāthā abhāsi:

44. Kodhano upanāhī ca, pisuṇo ca vibhedako,
Kaṇḍakavāco pharuso, so me kantataro tato.

45. Ajja suveti puriso, sadatthaṁ nāvabujjhati,
Ovajjamāno kuppati, seyyaṁ so atimaññati.

46. Davappaluddho puriso, sabbamittehi dhaṁsati,
So mayhaṁ puriso kanto, tasmiṁ homi anāmayā ti.

Tā pi imināva nayena vitthāretabbā. Saṅkhepattho panettha: kodhano ti appamattakenā pi kujjhanako. Upanāhī ti parassa aparādhaṁ hadaye ṭhapetvā sucirena pi tassa anatthakārako. Pisuṇo ti pisuṇavāco. Vibhedako ti appamattakena pi mittabhindanako. Kaṇḍakavāco ti sadosavāco. Pharuso ti thaddhavāco. Kantataro ti so puriso mayhaṁ purimā pi kantataro piyataro. Ajja suve ti: “Idaṁ kammaṁ ajja kātabbaṁ, idaṁ sve, idaṁ tatiyadivasādīsū” ti evaṁ so sadatthaṁ attano kiccaṁ nāvabujjhati na jānāti. Ovajjamāno ti ovadiyamāno. Seyyaṁ so atimaññatī ti jātigottakulappadesasīlācāraguṇehi uttaritaraṁ uttamapuggalaṁ: “Tvaṁ mayhaṁ kiṁ pahosī” ti atikkamitvā maññati. Davappaluddho ti rūpādīsu kāmaguṇesu nirantaradavena paluddho abhibhūto vasaṁ gato. Dhaṁsatīti: “Tayā mayhaṁ kiṁ katan”-ti ādīni vatvā sabbeheva mittehi dhaṁsati parihāyati. Anāmayā ti ayaṁ etehi guṇehi samannāgate puggale niddukkhā nissokā homi, taṁ labhitvā aññattha anālayā hutvā vasāmī” ti.

Atha [PTS 3.261] naṁ garahanto mahāsatto aṭṭhamaṁ gāthamāha.

47. Apehi etto tvaṁ kāḷi, netaṁ amhesu vijjati,
Aññaṁ janapadaṁ gaccha, nigame rājadhāniyo ti.

Tattha apehī ti apagaccha. Netaṁ amhesū ti etaṁ makkhādikaṁ tava piyabhāvakaraṇaṁ amhesu pi na vijjati natthi. Nigame rājadhāniyo ti aññe nigame pi aññā rājadhāniyo pi gaccha, yattha mayaṁ taṁ na passāma, tattha gacchāti dīpeti.

Taṁ sutvā kāḷakaṇṇī additā hutvā anantaragāthamāha.

48. Aham-pi kho taṁ jānāmi, netaṁ tumhesu vijjati,
Santi loke alakkhikā, saṅgharanti bahuṁ dhanaṁ,
Ahaṁ devo ca me bhātā, ubho naṁ vidhamāmase ti.

Tattha netaṁ tumhesū ti yaṁ mama piyabhāvakaraṇaṁ makkhādikaṁ yena ahaṁ attanā pi samannāgatā, taṁ tumhesu natthīti aham-pi etaṁ jānāmi. Santi loke alakkhikā ti aññe pana loke nissīlā nippaññā santi. Saṅgharantī ti te nissīlā nippaññā pi samānā etehi makkhādīhi bahuṁ dhanaṁ saṅgharanti piṇḍaṁ karonti. Ubho nan-ti taṁ pana etehi saṅgharitvā ṭhapitaṁ dhanaṁ ahañca mayham-eva bhātā devo ca nāma devaputtoti ubho ekato hutvā vidhamāmase nāsema, amhākaṁ pana devaloke bahū dibbaparibhogā atthi dibbāni sayanāni, tvaṁ dadeyyāsi vā no vā, ko me tayā atthoti vatvā pakkāmi.

Tassā pakkantakāle sirī devadhītā suvaṇṇavaṇṇehi vatthavilepanehi suvaṇṇālaṅkārena āgantvā upaṭṭhānadvāre pītarasmiṁ vissajjetvā samehi pādehi samaṁ pathaviyaṁ patiṭṭhāya sagāravā aṭṭhāsi. Taṁ disvā mahāsatto paṭhamaṁ gāthamāha.

49. Kā nu dibbena vaṇṇena, pathabyā supatiṭṭhitā,
Kā vā tvaṁ kassa vā dhītā, kathaṁ jānemu taṁ mayan-ti.

Tattha [PTS 3.262] dibbenā ti visiṭṭhena uttamena.

Taṁ sutvā sirī dutiyaṁ gāthamāha.

50. Mahārājassahaṁ dhītā, dhataraṭṭhassa sirīmato,
Ahaṁ sirī ca lakkhī ca, bhūripaññāti maṁ vidū,
Okāsaṁ yācito dehi, vasemu tava santike ti.

Tattha sirī ca lakkhī cā ti sirīti ca lakkhīti ca ahamevaṁnāmā, na aññā. Bhūripaññā ti maṁ vidū ti maṁ cātumahārājikadevaloke pathavīsamāya vipulāya paññāya samannāgatāti jānanti. Vasemu tava santike ti tava anucchiṭṭhāsane ceva anucchiṭṭhasayane ca ekarattiṁ vaseyyāma, okāsaṁ me dehīti.

Tato paraṁ bodhisatto āha:

51. Kiṁsīle kiṁsamācāre, purise nivisase tuvaṁ,
Puṭṭhā me lakkhi akkhāhi, kathaṁ jānemu taṁ mayaṁ.

52. Yo cā pi sīte atha vā pi uṇhe, vātātape ḍaṁsasarīsape ca,
Khudhaṁ pipāsaṁ abhibhuyya sabbaṁ, rattindivaṁ yo satataṁ niyutto.

53. Kālāgatañca na hāpeti atthaṁ, so me manāpo nivise ca tamhi,
Akkodhano mittavā cāgavā ca, sīlūpapanno asaṭhojubhūto.

54. Saṅgāhako sakhilo saṇhavāco, mahattapatto pi nivātavutti,
Tasmiṁhaṁ pose vipulā bhavāmi, ūmi samuddassa yathā pi vaṇṇaṁ.

55. Yo cā pi mitte atha vā amitte, seṭṭhe sarikkhe atha vā pi hīne,
Atthaṁ carantaṁ atha vā anatthaṁ, āvī raho saṅgaham-eva vatte.

56. Vācaṁ [PTS 3.263] na vajjā pharusaṁ kadāci, matassa jīvassa ca tassa homi,
Etesaṁ yo aññataraṁ labhitvā, kantā sirī majjati appapañño,
Taṁ dittarūpaṁ visamaṁ carantaṁ, karīsaṭhānaṁva vivajjayāmi.

57. Attanā kurute lakkhiṁ, alakkhiṁ kurutattanā,
Na hi lakkhiṁ alakkhiṁ vā, añño aññassa kārako ti.

Seṭṭhissa pucchā hoti, siriyā vissajjanā.

Tattha ḍaṁsasarīsape cā ti ḍaṁsā vuccanti piṅgalamakkhikā, sabbā pi vā makkhikājātikā idha: “Ḍaṁsā” ti adhippetā. Sarīsapā ti dīghajātikā. Ḍaṁsā ca sarīsapā ca ḍaṁsasarīsapā, tasmiṁ ḍaṁsasarīsape sati. Idaṁ vuttaṁ hoti: yo mahāseṭṭhi sīte vā uṇhe vā vātātape vā ḍaṁsasarīsape vā sati etehi sītādīhi pīḷiyamāno pi etāni ceva sītādīni khudhañca pipāsañcāti sabbampetaṁ parissayaṁ abhibhuyya abhibhavitvā tiṇaṁ viya agaṇetvā rattindivaṁ kasivaṇijjādīsu ceva dānasīlādīsu ca satataṁ attano kammesu niyutto attānaṁ yojetvā vattati.

Kālāgatañcā ti kasikālādīsu kasi-ādīni dhanapariccāgasīlarakkhaṇadhammassavanādikālesu ca dhanapariccajanādippabhedaṁ diṭṭhadhammasamparāye sukhāvahaṁ atthaṁ na hāpeti, yuttappayuttakāle karoti yeva, so mayhaṁ manāpo tasmiñca purise ahaṁ nivisāmīti. Akkodhano ti adhivāsanakhantiyā samannāgato. Mittavā ti kalyāṇamittena samannāgato. Cāgavā ti dhanapariccāgayutto.

Saṅgāhako ti mittasaṅgahaāmisasaṅgahadhammasaṅgahānaṁ kārako. Sakhilo ti muduvāco. Saṇhavāco ti madhuravacano. Mahattapatto pi nivātavuttī ti mahantaṁ ṭhānaṁ vipulaṁ issariyaṁ patto pi yasena anuddhato nīcavutti paṇḍitānaṁ ovādakaro hoti. Tasmiṁhaṁ pose ti tasmiṁ ahaṁ purise. Vipulā bhavāmī ti akhuddakā homi. So hi mahatiyā siriyā padaṭṭhānaṁ. Ūmi samuddassa yathā pi vaṇṇan-ti yathā nāma samuddassa vaṇṇaṁ olokentānaṁ uparūpari āgacchamānā ūmi vipulā viya khāyati, evamahaṁ tasmiṁ puggale vipulā homīti dīpeti.

Āvī raho ti sammukhā ca parammukhā ca. Saṅgaham-eva vatte ti etasmiṁ mittādibhede puggale catubbidhaṁ saṅgaham-eva vatteti pavatteti.

Na vajjā ti yo kadāci kismiñci kāle pharusavacanaṁ na vadeyya, madhuravacano va hoti. Matassa jīvassa cā ti [PTS 3.264] tassāhaṁ puggalassa matassa pi jīvantassa pi bhattikā homi, idhaloke pi paraloke pi tādisam-eva bhajāmīti dasseti. Etesaṁ yo ti etesaṁ sītābhibhavanādīnaṁ heṭṭhā vuttaguṇānaṁ yo puggalo ekam-pi guṇaṁ labhitvā pamajjati pamussati, puna nānuyuñjatī ti attho. Kantā sirī, kantasiriṁ, kantaṁ sirin-ti tayo pi pāṭhā, tesaṁ vasena ayaṁ atthayojanā: yo puggalo siriṁ labhitvā: “Kantā me siri yathāṭhāne ṭhitā” ti etesaṁ aññataraṁ guṇaṁ pamajjati, yo vā puggalo kantasiriṁ piyasiriṁ icchanto etesaṁ guṇānaṁ aññataraṁ labhitvā pamajjati, yo vā puggalo siriṁ labhitvā kantaṁ manāpaṁ siriṁ etesaṁ guṇānaṁ aññataraṁ pamajjati. Appapañño ti nippañño. Taṁ dittarūpaṁ visamaṁ carantan-ti taṁ ahaṁ dittasabhāvaṁ gabbitasabhāvaṁ kāyaduccaritādibhedaṁ visamaṁ carantaṁ sucijātiko manusso gūthakūpaṁ viya dūrato vivajjayāmīti.

Añño aññassa kārako ti evaṁ sante lakkhiṁ vā alakkhiṁ vā añño puriso aññassa kārako nāma natthi, yo koci attanā attano lakkhiṁ vā alakkhiṁ vā karotīti.

Evaṁ mahāsatto deviyā vacanaṁ abhinanditvā: “Idaṁ anucchiṭṭhaṁ āsanañca sayanañca tuyhaṁ yeva anucchavikaṁ, pallaṅke ca sayane ca nisīda ceva nipajja cā” ti āha. Sā tattha vasitvā paccūsakāle nikkhamitvā cātumahārājikadevalokaṁ gantvā anotattadahe paṭhamaṁ nahāyi. Tam-pi sayanaṁ siridevatāya paribhuttabhāvā sirisayanaṁ nāma jātaṁ. Sirisayanassa ayaṁ vaṁso, iminā kāraṇena yāvajjatanā: “Sirisayanan”-ti vuccati.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā siridevī uppalavaṇṇā ahosi, suciparivāraseṭṭhi pana aham-eva ahosin”-ti.

Sirikāḷakaṇṇijātakavaṇṇanā sattamā

JA 383: Kukkuṭajātakavaṇṇanā

Sucittapattachadanā ti [PTS 3.265] idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi bhikkhuṁ satthā: “Kasmā ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Ekaṁ alaṅkatapaṭiyattaṁ itthiṁ disvā kilesavasena, bhante” ti vutte: “Bhikkhu itthiyo nāma vañcetvā upalāpetvā attano vasaṁ gatakāle vināsaṁ pāpenti, lolabiḷārī viya hontī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto araññe kukkuṭayoniyaṁ nibbattitvā anekasatakukkuṭaparivāro araññe vasati. Tassa avidūre ekā biḷārikā pi vasati. Sā ṭhapetvā bodhisattaṁ avasese kukkuṭe upāyena vañcetvā khādi. Bodhisatto tassā gahaṇaṁ na gacchati. Sā cintesi: “Ayaṁ kukkuṭo ativiya saṭho amhākañca saṭhabhāvaṁ upāyakusalabhāvañca na jānāti, imaṁ mayā ‘ahaṁ bhariyā te bhavissāmī’ ti upalāpetvā attano vasaṁ āgatakāle khādituṁ vaṭṭatī” ti. Sā tena nisinnarukkhassa mūlaṁ gantvā vaṇṇasambhāsanapubbaṅgamāya vācāya taṁ yācamānā paṭhamaṁ gāthamāha.

58. Sucittapattachadana, tambacūḷa vihaṅgama,
Oroha dumasākhāya, mudhā bhariyā bhavāmi te ti.

Tattha sucittapattachadanā ti sucittehi pattehi katacchadana. Mudhā ti vinā mūlena na kiñci gahetvā ahaṁ bhariyā te bhavāmi.

Taṁ sutvā bodhisatto: “Imāya mama sabbe ñātakā khāditā, idāni maṁ upalāpetvā khāditukāmā ahosi, uyyojessāmi nan”-ti cintetvā dutiyaṁ gāthamāha.

59. Catuppadī tvaṁ kalyāṇi, dvipadāhaṁ manorame,
Migī pakkhī asaññuttā, aññaṁ pariyesa sāmikan-ti.

Tattha [PTS 3.266] migī ti biḷāriṁ sandhāyāha. Asaññuttā ti jayampatikā bhavituṁ ayuttā asambandhā, natthi tesaṁ īdiso sambandhoti dīpeti.

Taṁ sutvā tato sā: “Ayaṁ ativiya saṭho, yena kenaci upāyena vañcetvā naṁ khādissāmī” ti cintetvā tatiyaṁ gāthamāha.

60. Komārikā te hessāmi, mañjukā piyabhāṇinī,
Vinda maṁ ariyena vedena, sāvaya maṁ yadicchasī ti.

Tattha komārikā ti ahaṁ ettakaṁ kālaṁ aññaṁ purisaṁ na jānāmi, tava komārikā bhariyā bhavissāmīti vadati. Mañjukā piyabhāṇinī ti tava madhurakathā piyabhāṇinī yeva bhavissāmi. Vinda man-ti paṭilabha maṁ. Ariyena vedenā ti sundarena paṭilābhena. Aham-pi hi ito pubbe purisasamphassaṁ na jānāmi, tvam-pi itthisamphassaṁ na jānāsi, iti pakatiyā brahmacārī brahmacāriniṁ maṁ niddosena lābhena labha. Yadi maṁ icchasi, atha me vacanaṁ na saddahasi, dvādasayojanāya bārāṇasiyā bheriṁ carāpetvā: “Ayaṁ me dāsī” ti sāvaya, maṁ attano dāsaṁ katvā gaṇhāhīti vadati.

Tato bodhisatto: “Imaṁ tajjetvā palāpetuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā catutthaṁ gāthamāha.

61. Kuṇapādini lohitape, cori kukkuṭapothini,
Na tvaṁ ariyena vedena, mamaṁ bhattāramicchasī ti.

Tattha na tvaṁ ariyenā ti tvaṁ ariyena brahmacariyavāsalābhena maṁ bhattāraṁ na icchasi, vañcetvā pana maṁ khāditukāmāsi, nassa pāpeti taṁ palāpesi. Sā pana palāyitvāva gatā, na puna oloketum-pi visahi.

62. Evam-pi caturā nārī, disvāna sadhanaṁ naraṁ,
Nenti saṇhāhi vācāhi, biḷārī viya kukkuṭaṁ.

63. Yo ca uppatitaṁ atthaṁ, na khippamanubujjhati,
Amittavasamanveti, pacchā ca anutappati.

64. Yo [PTS 3.267] ca uppatitaṁ atthaṁ, khippam-eva nibodhati,
Muccate sattusambādhā, kukkuṭo va biḷāriyā ti.

imā abhisambuddhagāthā,

Tattha caturā ti cāturiyena samannāgatā. Nārī ti itthiyo. Nentī ti attano vasaṁ upanenti. Biḷārī viyā ti yathā sā biḷārī taṁ kukkuṭaṁ netuṁ vāyamati, evaṁ aññā pi nāriyo nenti yeva. Uppatitaṁ atthan-ti uppannaṁ kiñcideva atthaṁ. Na anubujjhatī ti yathāsabhāvena na jānāti, pacchā ca anutappati. Kukkuṭovā ti yathā so ñāṇasampanno kukkuṭo biḷārito mutto, evaṁ sattusambādhato muccatī ti attho.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā kukkuṭarājā aham-eva ahosinti.

Kukkuṭajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 384: Dhammadhajajātakavaṇṇanā

Dhammaṁ caratha ñātayo ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kuhakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tadā hi satthā: “Na, bhikkhave, ayaṁ idāneva kuhako, pubbe pi kuhakoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sakuṇayoniyaṁ nibbattitvā vayappatto sakuṇasaṅghaparivuto samuddamajjhe dīpake vasi. Athekacce kāsiraṭṭhavāsino vāṇijā disākākaṁ gahetvā nāvāya samuddaṁ pakkhandiṁsu, samuddamajjhe nāvā bhijji. So disākāko taṁ dīpakaṁ gantvā cintesi: “Ayaṁ mahāsakuṇasaṅgho, mayā kuhakakammaṁ katvā etesaṁ aṇḍakāni ceva chāpake ca varaṁ varaṁ khādituṁ vaṭṭatī” ti. So otaritvā sakuṇasaṅghassa majjhe mukhaṁ vivaritvā ekena pādena pathaviyaṁ aṭṭhāsi. “Ko nāma tvaṁ, sāmī” ti sakuṇehi puṭṭho: “Ahaṁ dhammiko nāmā” ti āha. “Kasmā pana ekena pādena ṭhitosī” ti? “Mayā dutiye pāde nikkhitte [PTS 3.268] pathavī dhāretuṁ na sakkotī” ti. “Atha kasmā mukhaṁ vivaritvā tiṭṭhasī” ti? “Ahaṁ aññaṁ āhāraṁ na khādāmi, vātam-eva khādāmī” ti. Evañca pana vatvā te sakuṇe āmantetvā: “Ovādaṁ vo dassāmi, taṁ suṇāthā” ti tesaṁ ovādavasena paṭhamaṁ gāthamāha.

65. Dhammaṁ caratha ñātayo, dhammaṁ caratha bhaddaṁ vo,
Dhammacārī sukhaṁ seti, asmiṁ loke paramhi cā ti.

Tattha dhammaṁ carathā ti kāyasucaritādibhedaṁ dhammaṁ karotha. Ñātayo ti te ālapati. Dhammaṁ caratha bhaddaṁ vo ti ekavāraṁ caritvā mā osakkatha, punappunaṁ caratha, evaṁ bhaddaṁ vo bhavissati. Sukhaṁ setī ti desanāsīsametaṁ, dhammacārī pana sukhaṁ tiṭṭhati gacchati nisīdati seti, sabbiriyāpathesu sukhito hotīti dīpeti.

Sakuṇā: “Ayaṁ kāko kohaññena aṇḍakāni khādituṁ evaṁ vadatī” ti ajānitvā taṁ dussīlaṁ vaṇṇentā dutiyaṁ gāthamāhaṁsu:

66. Bhaddako vatayaṁ pakkhī, dijo paramadhammiko,
Ekapādena tiṭṭhanto, dhammamevānusāsatī ti.

Tattha dhammamevā ti sabhāvam-eva. Anusāsatī ti kathesi.

Sakuṇā tassa dussīlassa saddahitvā: “Tvaṁ kira sāmi aññaṁ gocaraṁ na gaṇhasi, vātam-eva bhakkhasi, tena hi amhākaṁ aṇḍakāni ca chāpake ca olokeyyāsī” ti vatvā gocarāya gacchanti. So pāpo tesaṁ gatakāle aṇḍakāni ca chāpake ca kucchipūraṁ khāditvā tesaṁ āgamanakāle upasantūpasanto hutvā mukhaṁ vivaritvā ekena pādena tiṭṭhati. Sakuṇā āgantvā puttake apassantā: “Ko nu kho khādatī” ti mahāsaddena viravanti, “ayaṁ kāko dhammiko” ti tasmiṁ āsaṅkāmattam-pi na karonti. Athekadivasaṁ mahāsatto cintesi: “Idha pubbe koci paripantho natthi, imassa āgatakālato paṭṭhāya jāto, imaṁ pariggaṇhituṁ vaṭṭatī” ti. So sakuṇehi saddhiṁ gocarāya gacchanto viya hutvā nivattitvā paṭicchannaṭṭhāne aṭṭhāsi. Kāko pi [PTS 3.269] “gatā sakuṇā” ti nirāsaṅko hutvā uṭṭhāya gantvā aṇḍakāni ca chāpake ca khāditvā punāgantvā mukhaṁ vivaritvā ekena pādena aṭṭhāsi.

Sakuṇarājā sakuṇesu āgatesu sabbe sannipātāpetvā: “Ahaṁ vo ajja puttakānaṁ paripanthaṁ pariggaṇhanto imaṁ pāpakākaṁ khādantaṁ addasaṁ, etha naṁ gaṇhāmā” ti sakuṇasaṅghaṁ āmantetvā parivāretvā: “Sace palāyati, gaṇheyyātha nan”-ti vatvā sesagāthā abhāsi:

67. Nāssa sīlaṁ vijānātha, anaññāya pasaṁsatha,
Bhutvā aṇḍañca potañca, dhammo dhammoti bhāsati.

68. Aññaṁ bhaṇati vācāya, aññaṁ kāyena kubbati,
Vācāya no ca kāyena, na taṁ dhammaṁ adhiṭṭhito.

69. Vācāya sakhilo manoviduggo, channo kūpasayo va kaṇhasappo,
Dhammadhajo gāmanigamāsu sādhu, dujjāno purisena bālisena.

70. Imaṁ tuṇḍehi pakkhehi, pādā cimaṁ viheṭhatha,
Chavañhimaṁ vināsetha, nāyaṁ saṁvāsanāraho ti.

Tattha nāssa sīlan-ti na assa sīlaṁ. Anaññāyā ti ajānitvā. Bhutvā ti khāditvā. Vācāya no ca kāyenā ti ayañhi vacaneneva dhammaṁ carati, kāyena pana na karoti. Na taṁ dhammaṁ adhiṭṭhito ti tasmā jānitabbo yathāyaṁ dhammaṁ bhaṇati, na taṁ adhiṭṭhito, tasmiṁ dhamme na adhiṭṭhito. Vācāya sakhilo ti vacanena mudu. Manoviduggo ti manasā viduggo duppaveso visamo. Channo ti yasmiṁ bile sayati, tena channo. Kūpasayo ti bilāsayo. Dhammadhajo ti sucaritadhammaṁ dhajaṁ katvā vicaraṇena dhammaddhajo. Gāmanigamāsu sādhū ti gāmesu ca nigamesu ca sādhu bhaddako sambhāvito. Dujjāno ti ayaṁ evarūpo dussīlo paṭicchannakammanto bālisena aññāṇena purisena na sakkā jānituṁ. Pādā ciman-ti attano attano pādena ca imaṁ. Viheṭhathā ti paharatha hanatha. Chavan-ti lāmakaṁ. Nāyan-ti ayaṁ amhehi saddhiṁ ekasmiṁ ṭhāne saṁvāsaṁ na arahatīti.

Evañca [PTS 3.270] pana vatvā sakuṇajeṭṭhako sayam-eva laṅghitvā tassa sīsaṁ tuṇḍena pahari, avasesā sakuṇā tuṇḍanakhapādapakkhehi pahariṁsu. So tattheva jīvitakkhayaṁ pāpuṇi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kuhakakāko idāni kuhakabhikkhu ahosi, sakuṇarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Dhammadhajajātakavaṇṇanā navamā

JA 385: Nandiyamigarājajātakavaṇṇanā

Sace brāhmaṇa gacchesī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ mātuposakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu gihī posesī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Kiṁ te hontī” ti vutte: “Mātāpitaro me, bhante” ti vutte: “Sādhu sādhu bhikkhu porāṇakapaṇḍitānaṁ vaṁsaṁ pālesi, porāṇakapaṇḍitā hi tiracchānayoniyaṁ nibbattitvā pi mātāpitūnaṁ jīvitaṁ adaṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte kosalaraṭṭhe sākete kosalarāje rajjaṁ kārente bodhisatto migayoniyaṁ nibbattitvā vayappatto nandiyamigo nāma hutvā sīlācārasampanno mātāpitaro posesi. Tadā kosalarājā migavittako va ahosi. So pana manussānaṁ kasikammādīni kātuṁ adatvā mahāparivāro devasikaṁ migavaṁ gacchati. Manussā sannipatitvā: “Ayyā, ayaṁ rājā amhākaṁ kammacchedaṁ karoti, gharāvāso pi nassati, yaṁnūna mayaṁ ajjunavanaṁ uyyānaṁ parikkhipitvā dvāraṁ yojetvā porakkhaṇiṁ khaṇitvā tiṇāni āropetvā daṇḍamuggarādihatthā araññaṁ pavisitvā gumbe paharantā mige nīharitvā parivāretvā gorūpāni viya vajaṁ uyyānaṁ pavesetvā dvāraṁ pidahitvā rañño ārocetvā attano kammaṁ kareyyāmā” ti mantayiṁsu. “Attheso upāyo” ti sabbe ekacchandā hutvā uyyānaṁ sajjetvā araññaṁ pavisitvā yojanamattaṭṭhānaṁ [PTS 3.271] parikkhipiṁsu.

Tasmiṁ khaṇe nandiyo ekasmiṁ khuddakagumbe mātāpitaro gahetvā bhūmiyaṁ nipanno hoti. Manussā nānāphalakāvudhahatthā bāhunā bāhuṁ pīḷetvā taṁ gumbaṁ parikkhipiṁsu. Athekacce mige olokentā taṁ gumbaṁ pavisiṁsu. Nandiyo te disvā: “Ajja mayā jīvitaṁ pariccajitvā mātāpitūnaṁ jīvitaṁ dātuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā uṭṭhāya mātāpitaro vanditvā: “Ammatāta, ime manussā imaṁ gumbaṁ pavisitvā amhe tayo pi passissanti, tumhe ekena upāyena jīveyyātha, jīvitaṁ vo seyyo, ahaṁ tumhākaṁ jīvitadānaṁ datvā manussehi gumbapariyante ṭhatvā gumbe pahaṭamatte yeva nikkhamissāmi, atha te ‘imasmiṁ khuddakagumbe eko yeva migo bhavissatī’ ti maññamānā gumbaṁ na pavisissanti, tumhe appamattā hothā” ti mātāpitaro khamāpetvā gamanasajjo aṭṭhāsi. So manussehi gumbapariyante ṭhatvā unnādetvā gumbe pahaṭamatte yeva tato nikkhami. Te: “Ekovettha migo bhavissatī” ti gumbaṁ na pavisiṁsu. Atha nandiyo gantvā migānaṁ antaraṁ pāvisi. Manussā parivāretvā sabbe mige uyyānaṁ pavesetvā dvāraṁ thaketvā rañño ārocetvā sakasakaṭṭhānāni agamaṁsu.

Tato paṭṭhāya rājā sayam-eva gantvā ekaṁ migaṁ vijjhitvā taṁ gahetvā ehīti ekaṁ pesetvā āharāpesi. Migā vāraṁ ṭhapayiṁsu, pattavāro migo ekamante tiṭṭhati, taṁ vijjhitvā gaṇhanti. Nandiyo pokkharaṇiyaṁ pānīyaṁ pivati, tiṇāni khādati, vāro panassa na tāva pāpuṇāti. Atha bahūnaṁ divasānaṁ accayena tassa mātāpitaro taṁ daṭṭhukāmā hutvā: “Amhākaṁ putto nandiyamigarājā nāgabalo thāmasampanno, sace jīvati, avassaṁ vatiṁ laṅghitvā amhākaṁ dassanatthāya āgamissati, sāsanamassa pesessāmā” ti [PTS 3.272] cintetvā maggasamīpe ṭhatvā ekaṁ brāhmaṇaṁ disvā: “Ayya, kahaṁ gacchasī” ti mānusikāya vācāya pucchitvā: “Sāketan”-ti vutte puttassa sāsanaṁ pahiṇantā paṭhamaṁ gāthamāhaṁsu:

71. Sace brāhmaṇa gacchesi, sākete ajjunaṁ vanaṁ,
Vajjāsi nandiyaṁ nāma, puttaṁ asmākamorasaṁ,
Mātā pitā ca te vuddhā, te taṁ icchanti passitun-ti.

Tassattho: sace, tvaṁ brāhmaṇa, sāketaṁ gacchasi, sākete ajjunavanaṁ nāma uyyānaṁ atthi, tattha amhākaṁ putto nandiyo nāma migo atthi, taṁ vadeyyāsi: “Mātāpitaro te vuḍḍhā yāva na maranti, tāva taṁ passituṁ icchantī” ti.

So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā sāketaṁ gantvā punadivase uyyānaṁ pavisitvā: “Nandiyamigo nāma kataro” ti pucchi. Migo āgantvā tassa samīpe ṭhatvā: “Ahan”-ti āha. Brāhmaṇo tamatthaṁ ārocesi. Nandiyo taṁ sutvā: “Gaccheyyāmahaṁ, brāhmaṇa, vatiṁ laṅghitvā no na gaccheyyaṁ, mayā pana rañño santakaṁ nivāpapānabhojanaṁ bhuttaṁ, taṁ me iṇaṭṭhāne ṭhitaṁ, imesañca migānaṁ majjhe ciravutthosmi, tassa me rañño ceva etesañca sotthibhāvaṁ akatvā attano balaṁ adassetvā gamanaṁ nāma na yuttaṁ, attano vāre pana sampatte ahaṁ etesaṁ sotthibhāvaṁ katvā sukhito āgacchissāmī” ti tamatthaṁ pakāsento dve gāthā abhāsi:

72. Bhuttā mayā nivāpāni, rājino pānabhojanaṁ,
Taṁ rājapiṇḍaṁ avabhottuṁ, nāhaṁ brāhmaṇa mussahe.

73. Odahissāmahaṁ passaṁ, khurappānissa rājino,
Tadāhaṁ sukhito mutto, api passeyya mātaran-ti.

Tattha nivāpānī ti tesu tesu ṭhānesu nivutāni nivāpāni. Pānabhojanan-ti pānīyañca avasesatiṇañca. Taṁ rājapiṇḍan-ti taṁ rañño santakaṁ saṅkaḍḍhitvā samodhānakaṭṭhena piṇḍaṁ. Avabhottun-ti dubbhuttaṁ bhuñjituṁ [PTS 3.273]. Rañño hi kiccaṁ anipphādento taṁ avabhuttaṁ bhuñjati nāma, svāhaṁ evaṁ avabhottuṁ na ussahāmīti vadati. Brāhmaṇa mussahe ti cettha brāhmaṇā ti ālapanaṁ, ma-kāro padasandhivasena vutto.

Odahissāmahaṁ passaṁ, khurappānissa rājino ti ahaṁ, brāhmaṇa, attano vāre sampatte khurappaṁ sannayhitvā āgatassa rañño migayūthato nikkhamitvā ekamante ṭhatvā: “Maṁ vijjha, mahārājā” ti vatvā attano mahāphāsukapassaṁ odahissāmi oḍḍessāmi. Sukhito mutto ti tadā ahaṁ maraṇabhayā mutto sukhito niddukkho raññā anuññāto api nāma mātaraṁ passeyyanti.

Taṁ sutvā brāhmaṇo pakkāmi. Aparabhāge tassa vāradivase rājā mahantena parivārena uyyānaṁ āgacchi. Mahāsatto ekamante aṭṭhāsi. Rājā: “Migaṁ vijjhissāmī” ti khurappaṁ sannayhi. Mahāsatto yathā aññe maraṇabhayatajjitā palāyanti, evaṁ apalāyitvā nibbhayo hutvā mettaṁ purecārikaṁ katvā mahāphāsukapassaṁ odahitvā niccalo va aṭṭhāsi. Rājā tassa mettānubhāvena saraṁ vissajjetuṁ nāsakkhi. Mahāsatto: “Kiṁ, mahārāja, saraṁ na muccesi, muñcāhī” ti āha. “Na sakkomi, migarājā” ti. “Tena hi guṇavantānaṁ guṇaṁ jāna, mahārājā” ti. Tadā rājā bodhisatte pasīditvā dhanuṁ chaḍḍetvā: “Imaṁ acittakaṁ kaliṅgarakaṇḍam-pi tāva tava guṇaṁ jānāti, ahaṁ sacittako manussabhūto pi tava guṇaṁ na jānāmi, migarāja, mayhaṁ khama, abhayaṁ te dammī” ti āha. “Mahārāja, mayhaṁ tāva abhayaṁ desi, ayaṁ pana uyyāne migagaṇo kiṁ karissatī” ti? “Etassa pi abhayaṁ dammī” ti. Evaṁ mahāsatto nigrodhajātake (JA. 12) vuttanayeneva sabbesaṁ araññe migānaṁ ākāsagatasakuṇānaṁ jalacaramacchānañca abhayaṁ dāpetvā rājānaṁ pañcasu sīlesu patiṭṭhāpetvā: “Mahārāja, raññā nāma agatigamanaṁ pahāya dasa rājadhamme akopentena dhammena samena rajjaṁ kāretuṁ vaṭṭatī” ti.

Dānaṁ [PTS 3.274] sīlaṁ pariccāgaṁ, ajjavaṁ maddavaṁ tapaṁ,
Akkodhaṁ avihiṁsañca, khantiñca avirodhanaṁ.

Iccete kusale dhamme, ṭhite passāmi attani,
Tato me jāyate pīti, somanassañcanappakan-ti. (JA. 534.176-177).

Evaṁ vutte rājadhamme gāthābandheneva desetvā katipāhaṁ rañño santike vasitvā nagare sabbasattānaṁ abhayadānapakāsanatthaṁ suvaṇṇabheriṁ carāpetvā: “Appamatto hohi, mahārājā” ti vatvā mātāpitūnaṁ dassanatthāya gato.

74. Migarājā pure āsiṁ, kosalassa niketane,
Nandiyo nāma nāmena, abhirūpo catuppado.

75. Taṁ maṁ vadhitumāgacchi, dāyasmiṁ ajjune vane,
Dhanuṁ ārajjaṁ katvāna, usuṁ sannayha kosalo.

76. Tassāhaṁ odahiṁ passaṁ, khurappānissa rājino,
Tadāhaṁ sukhito mutto, mātaraṁ daṭṭhumāgato ti.

Imā tisso abhisambuddhagāthā honti.

Tattha kosalassa niketane ti kosalassa rañño niketane vasanaṭṭhāne, tassa santike araññasminti attho. Dāyasmin-ti migānaṁ vasanatthāya dinnauyyāne. Ārajjaṁ katvānā ti jiyāya saddhiṁ ekato katvā, āropetvā ti attho. Sannayhā ti sannayhitvā yojetvā. Odahin-ti oḍḍesiṁ. Mātaraṁ daṭṭhumāgato ti desanāsīsametaṁ, rañño dhammaṁ desetvā sabbasattānaṁ abhayatthāya suvaṇṇabheriṁ carāpetvā mātāpitaro daṭṭhuṁ āgatosmī ti attho.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne mātuposakabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā mātāpitaro mahārājakulāni ahesuṁ, brāhmaṇo sāriputto, rājā ānando, nandiyamigarājā pana aham-eva ahosinti.

Nandiyamigarājajātakavaṇṇanā dasamā

Avāriyavaggo paṭhamo

2. Kharaputtavaggo

JA 386: Kharaputtajātakavaṇṇanā

Saccaṁ [PTS 3.275] kirevamāhaṁsū ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Tañhi bhikkhuṁ satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Āma, bhante” ti vutte: “Kena ukkaṇṭhāpitosī” ti vatvā: “Purāṇadutiyikāyā” ti vutte: “Bhikkhu ayaṁ te itthī anatthakārikā, pubbe pi tvaṁ imaṁ nissāya aggiṁ pavisitvā maranto paṇḍite nissāya jīvitaṁ labhī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ senake nāma raññe rajjaṁ kārente bodhisatto sakkattaṁ kāresi. Tadā senakassa rañño ekena nāgarājena saddhiṁ mittabhāvo hoti. So kira nāgarājā nāgabhavanā nikkhamitvā thale gocaraṁ gaṇhanto carati. Atha naṁ gāmadārakā disvā: “Sappo ayan”-ti leḍḍudaṇḍādīhi pahariṁsu. Atha rājā uyyānaṁ kīḷituṁ gacchanto disvā: “Kiṁ ete dārakā karontī” ti pucchitvā: “Ekaṁ sappaṁ paharantī” ti sutvā: “Paharituṁ mā detha, palāpetha ne” ti palāpesi. Nāgarājā jīvitaṁ labhitvā nāgabhavanaṁ gantvā bahūni ratanāni ādāya aḍḍharattasamaye rañño sayanagharaṁ pavisitvā tāni ratanāni datvā: “Mahārāja, mayā tumhe nissāya jīvitaṁ laddhan”-ti raññā saddhiṁ mittabhāvaṁ katvā punappunaṁ gantvā rājānaṁ passati. So attano nāgamāṇavikāsu ekaṁ kāmesu atittaṁ nāgamāṇavikaṁ rakkhaṇatthāya rañño santike ṭhapetvā: “Yadā etaṁ na passasi, tadā imaṁ mantaṁ parivatteyyāsī” ti tassa ekaṁ mantaṁ adāsi.

So ekadivasaṁ uyyānaṁ gantvā nāgamāṇavikāya saddhiṁ pokkharaṇiyaṁ udakakīḷaṁ kīḷi. Nāgamāṇavikā ekaṁ udakasappaṁ disvā attabhāvaṁ vijahitvā tena saddhiṁ asaddhammaṁ paṭisevi. Rājā taṁ apassanto: “Kahaṁ nu [PTS 3.276] kho gatā” ti mantaṁ parivattetvā anācāraṁ karontiṁ disvā veḷupesikāya pahari. Sā kujjhitvā tato nāgabhavanaṁ gantvā: “Kasmā āgatāsī” ti puṭṭhā: “Tumhākaṁ sahāyo maṁ attano vacanaṁ agaṇhantiṁ piṭṭhiyaṁ paharī” ti pahāraṁ dassesi. Nāgarājā tathato ajānitvāva cattāro nāgamāṇavake āmantetvā: “Gacchatha, senakassa sayanagharaṁ pavisitvā nāsavātena taṁ bhusaṁ viya viddhaṁsethā” ti pesesi. Te gantvā rañño sirisayane nipannakāle gabbhaṁ pavisiṁsu. Tesaṁ pavisanavelāyam-eva rājā deviṁ āha: “jānāsi nu kho bhadde, nāgamāṇavikāya gataṭṭhānan”-ti? “Na jānāmi, devā” ti. “Ajja sā amhākaṁ pokkharaṇiyaṁ kīḷanakāle attabhāvaṁ vijahitvā ekena udakasappena saddhiṁ anācāraṁ akāsi, atha naṁ ahaṁ ‘evaṁ mā karī’ ti sikkhāpanatthāya veḷupesikāya pahariṁ, sā ‘nāgabhavanaṁ gantvā sahāyassa me aññaṁ kiñci kathetvā mettiṁ bhindeyyā’ ti me bhayaṁ uppajjatī” ti. Taṁ sutvā nāgamāṇavakā tato va nivattitvā nāgabhavanaṁ gantvā nāgarājassa tamatthaṁ ārocesuṁ. So saṁvegappatto hutvā taṅkhaṇaññeva rañño sayanagharaṁ āgantvā tamatthaṁ ācikkhitvā khamāpetvā: “Idaṁ me daṇḍakamman”-ti sabbarutajānanaṁ nāma mantaṁ datvā: “Ayaṁ, mahārāja, anaggho manto, sace imaṁ mantaṁ aññassa dadeyyāsi, datvāva aggiṁ pavisitvā mareyyāsī” ti āha. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. So tato paṭṭhāya kipillikānam-pi saddaṁ jānāti.

Tassekadivasaṁ mahātale nisīditvā madhuphāṇitehi khādanīyaṁ khādantassa ekaṁ madhubindu ca phāṇitabindu ca pūvakhaṇḍañca bhūmiyaṁ pati. Ekā kipillikā taṁ disvā: “Rañño mahātale madhucāṭi bhinnā, phāṇitasakaṭaṁ pūvasakaṭaṁ [PTS 3.277] nikkujjitaṁ, madhuphāṇitañca pūvañca khādathā” ti viravantī vicarati. Atha rājā tassā ravaṁ sutvā hasi. Rañño samīpe ṭhitā devī: “Kiṁ nu kho disvā rājā hasī” ti cintesi. Tasmiṁ khādanīyaṁ khāditvā nhatvā pallaṅke nisinne ekaṁ makkhikaṁ sāmiko: “Ehi bhadde, kilesaratiyā ramissāmā” ti āha. Atha naṁ sā: “Adhivāsehi tāva sāmi, idāni rañño gandhe āharissanti, tassa vilimpantassa pādamūle gandhacuṇṇaṁ patissati, ahaṁ tattha vaṭṭetvā sugandhā bhavissāmi, tato rañño piṭṭhiyaṁ nipajjitvā ramissāmā” ti āha. Rājā tam-pi saddaṁ sutvā hasi. Devīpi: “Kiṁ nu kho disvā hasī” ti puna cintesi. Puna rañño sāyamāsaṁ bhuñjantassa ekaṁ bhattasitthaṁ bhūmiyaṁ pati. Kipillikā: “Rājakule bhattasakaṭaṁ bhaggaṁ, bhattaṁ bhuñjathā” ti viravi. Taṁ sutvā rājā puna pi hasi. Devī suvaṇṇakaṭacchuṁ gahetvā rājānaṁ parivisantī: “Maṁ nu kho disvā rājā hasatī” ti vitakkesi.

Sā raññā saddhiṁ sayanaṁ āruyha nipajjanakāle: “Kiṁkāraṇā deva, hasī” ti pucchi. So: “Kiṁ te mama hasitakāraṇenā” ti vatvā punappunaṁ nibaddho kathesi. Atha naṁ sā: “Tumhākaṁ jānanamantaṁ mayhaṁ dethā” ti vatvā: “Na sakkā dātun”-ti paṭikkhittā pi punappunaṁ nibandhi. Rājā: “Sacāhaṁ imaṁ mantaṁ tuyhaṁ dassāmi, marissāmī” ti āha. “Maranto pi mayhaṁ dehi, devā” ti. Rājā mātugāmavasiko hutvā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā: “Imissā mantaṁ datvā aggiṁ pavisissāmī” ti rathena uyyānaṁ pāyāsi.

Tasmiṁ khaṇe sakko lokaṁ olokento imaṁ kāraṇaṁ disvā: “Ayaṁ bālarājā mātugāmaṁ nissāya ‘aggiṁ pavisissāmī’ ti gacchati, jīvitamassa dassāmī” ti sujaṁ asurakaññaṁ ādāya bārāṇasiṁ āgantvā taṁ ajikaṁ [PTS 3.278] katvā attanā ajo hutvā: “Mahājano mā passatū” ti adhiṭṭhāya rañño rathassa purato ahosi. Taṁ rājā ceva rathe yuttasindhavā ca passanti, añño koci na passati. Ajo kathāsamuṭṭhāpanatthaṁ rathapurato ajikāya saddhiṁ methunaṁ dhammaṁ paṭisevanto viya ahosi. Tameko rathe yuttasindhavo disvā: “Samma ajarāja, mayaṁ pubbe ‘ajā kira bālā ahirikā’ ti assumha, na ca taṁ passimha, tvaṁ pana raho paṭicchannaṭṭhāne kattabbaṁ anācāraṁ amhākaṁ ettakānaṁ passantānaññeva karosi, na lajjasi, taṁ no pubbe sutaṁ iminā diṭṭhena sametī” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

77. Saccaṁ kirevamāhaṁsu, vastaṁ bāloti paṇḍitā,
Passa bālo rahokammaṁ, āvikubbaṁ na bujjhatī ti.

Tattha vastan-ti ajaṁ. Paṇḍitā ti ñāṇasampannā taṁ bāloti vadanti, saccaṁ kira vadanti. Passā ti ālapanaṁ, passathāhi attho. Na bujjhatī ti evaṁ kātuṁ ayuttanti na jānāti.

Taṁ sutvā ajo dve gāthā abhāsi:

78. Tvaṁ kho pi samma bālosi, kharaputta vijānahi,
Rajjuyā hi parikkhitto, vaṅkoṭṭho ohitomukho.

79. Aparam-pi samma te bālyaṁ, yo mutto na palāyasi,
So ca bālataro samma, yaṁ tvaṁ vahati senakan-ti.

Tattha tvaṁ kho pi sammā ti samma sindhava mayā pi kho tvaṁ bālataro. Kharaputtā ti so kira gadrabhassa jātako, tena taṁ evamāha. Vijānahī ti aham-eva bāloti evaṁ jānāhi. Parikkhitto ti yugena saddhiṁ gīvāya parikkhitto. Vaṅkoṭṭho ti vaṅkaoṭṭho. Ohitomukho ti mukhabandhanena pihitamukho. Yo mutto na palāyasī ti yo tvaṁ rathato mutto samāno muttakāle palāyitvā araññaṁ na pavisasi, taṁ te apalāyanaṁ aparam-pi bālyaṁ [PTS 3.279], so ca bālataro ti yaṁ tvaṁ senakaṁ vahasi, so senako tayā pi bālataro.

Rājā tesaṁ ubhinnam-pi kathaṁ jānāti, tasmā taṁ suṇanto saṇikaṁ rathaṁ pesesi. Sindhavo pi tassa kathaṁ sutvā puna catutthaṁ gāthamāha.

80. Yaṁ nu samma ahaṁ bālo, ajarāja vijānahi,
Atha kena senako bālo, taṁ me akkhāhi pucchito ti.

Tattha yan-ti karaṇatthe paccattavacanaṁ. ti anussavatthe nipāto. Idaṁ vuttaṁ hoti: samma ajarāja, yena tāva tiracchānagatattena kāraṇena ahaṁ bālo, taṁ tvaṁ kāraṇaṁ jānāhi, sakkā etaṁ tayā ñātuṁ, ahañhi tiracchānagatattāva bālo, tasmā maṁ kharaputtāti ādīni vadanto suṭṭhu vadasi, ayaṁ pana senako rājā kena kāraṇena bālo, taṁ me kāraṇaṁ pucchito akkhāhīti.

Taṁ sutvā ajo ācikkhanto pañcamaṁ gāthamāha.

81. Uttamatthaṁ labhitvāna, bhariyāya yo padassati,
Tena jahissatattānaṁ, sā cevassa na hessatī ti.

Tattha uttamatthan-ti sabbarutajānanamantaṁ. Tenā ti tassā mantappadānasaṅkhātena kāraṇena taṁ datvā aggiṁ pavisanto attānañca jahissati, sā cassa bhariyā na bhavissati, tasmā esa tayā pi bālataro, yo laddhaṁ yasaṁ rakkhituṁ na sakkotīti.

Rājā tassa vacanaṁ sutvā: “Ajarāja, amhākaṁ sotthiṁ karonto pi tvaññeva karissasi, kathehi tāva no kattabbayuttakan”-ti āha. Atha naṁ ajarājā: “Mahārāja, imesaṁ sattānaṁ attanā añño piyataro nāma natthi, ekaṁ piyabhaṇḍaṁ nissāya [PTS 3.280] attānaṁ nāsetuṁ laddhayasaṁ pahātuṁ na vaṭṭatī” ti vatvā chaṭṭhaṁ gāthamāha.

82. Na ve piyammeti janinda tādiso, attaṁ niraṁkatvā piyāni sevati,
Attāva seyyo paramā ca seyyo, labbhā piyā ocitatthena pacchā ti.

Tattha piyamme ti piyaṁ me, ayam-eva vā pāṭho. Idaṁ vuttaṁ hoti: janinda, tādiso tumhādiso yasamahatte ṭhito puggalo ekaṁ piyabhaṇḍaṁ nissāya: “Idaṁ piyaṁ me” ti attaṁ niraṁkatvā attānaṁ chaḍḍetvā tāni piyāni na sevateva. Kiṁkāraṇā? Attāva seyyo paramā ca seyyo ti, yasmā sataguṇena sahassaguṇena attāva seyyo varo uttamo, paramā ca seyyo, paramā uttamā pi aññasmā piyabhaṇḍā ti attho. Ettha hi ca-kāro pi-kāratthe nipātoti daṭṭhabbo. Labbhā piyā ocitatthena pacchā ti ocitatthena vaḍḍhitatthena yasasampannena purisena pacchā piyā nāma sakkā laddhuṁ, na tassā kāraṇā attā nāsetabboti.

Evaṁ mahāsatto rañño ovādaṁ adāsi. Rājā tussitvā: “Ajarāja, kuto āgatosī” ti pucchi. Sakko ahaṁ, mahārāja, tava anukampāya taṁ maraṇā mocetuṁ āgatomhīti. Devarāja, ahaṁ etissā: “Mantaṁ dassāmī” ti avacaṁ, idāni: “Kiṁ karomī” ti? “Mahārāja, tumhākaṁ ubhinnam-pi vināsena kiccaṁ natthi, ‘sippassa upacāro’ ti vatvā etaṁ katipaye pahāre paharāpehi, iminā upāyena na gaṇhissatī” ti. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Mahāsatto rañño ovādaṁ datvā sakaṭṭhānam-eva gato. Rājā uyyānaṁ gantvā deviṁ pakkosāpetvā āha: “Gaṇhissasi bhadde, mantan”-ti? “Āma, devā” ti. “Tena hi upacāraṁ karomī” ti. “Ko upacāro” ti? “Piṭṭhiyaṁ pahārasate [PTS 3.281] pavattamāne saddaṁ kātuṁ na vaṭṭatī” ti. Sā mantalobhena: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Rājā coraghātake pakkosāpetvā kasā gāhāpetvā ubhosu passesu paharāpesi. Sā dve tayo pahāre adhivāsetvā tato paraṁ: “Na me mantena attho” ti ravi. Atha naṁ rājā: “Tvaṁ maṁ māretvā mantaṁ gaṇhitukāmāsī” ti piṭṭhiyaṁ niccammaṁ kāretvā vissajjāpesi. Sā tato paṭṭhāya puna kathetuṁ nāsakkhi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā rājā ukkaṇṭhitabhikkhu ahosi, devī purāṇadutiyikā, asso sāriputto, sakko pana aham-eva ahosinti.

Kharaputtajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 387: Sūcijātakavaṇṇanā

Akakkasaṁ apharusan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto paññāpāramiṁ ārabbha kathesi. Vatthu mahāumaṅgajātake (JA. 542) āvi bhavissati. Tadā pana satthā bhikkhū āmantetvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi tathāgato paññavā upāyakusaloyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsiraṭṭhe kammārakule nibbattitvā vayappatto pariyodātasippo ahosi. Mātāpitaro panassa daliddā, tesaṁ gāmato avidūre añño sahassakuṭiko kammāragāmo. Tattha kammārasahassajeṭṭhako kammāro rājavallabho aḍḍho mahaddhano, tassekā dhītā ahosi uttamarūpadharā devaccharāpaṭibhāgā janapadakalyāṇilakkhaṇehi samannāgatā. Sāmantagāmesu manussā vāsipharasuphālapācanādikārāpanatthāya taṁ gāmaṁ gantvā yebhuyyena taṁ kumārikaṁ passanti, te attano attano gāmaṁ gantvā nisinnaṭṭhānādīsu tassā rūpaṁ [PTS 3.282] vaṇṇenti. Bodhisatto taṁ sutvā savanasaṁsaggena bajjhitvā: “Pādaparicārikaṁ naṁ karissāmī” ti uttamajātikaṁ ayaṁ gahetvā ekaṁ sukhumaṁ ghanaṁ sūciṁ katvā pāse vijjhitvā udake uppilāpetvā aparam-pi tathārūpam-eva tassā kosakaṁ katvā pāse vijjhi. Iminā niyāmena tassā satta kosake akāsi, “kathaṁ akāsī” ti na vattabbaṁ. Bodhisattānañhi ñāṇamahantatāya karaṇaṁ samijjhati yeva. So taṁ sūciṁ nāḷikāya pakkhipitvā ovaṭṭikāya katvā taṁ gāmaṁ gantvā kammārajeṭṭhakassa vasanavīthiṁ pucchitvā tattha gantvā dvāre ṭhatvā: “Ko mama hatthato evarūpaṁ nāma sūciṁ mūlena kiṇituṁ icchatī” ti sūciṁ vaṇṇento jeṭṭhakakammārassa gharadvārasamīpe ṭhatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

83. Akakkasaṁ apharusaṁ, kharadhotaṁ supāsiyaṁ,
Sukhumaṁ tikhiṇaggañca, ko sūciṁ ketumicchatī ti.

Tassattho: mama paṭalassa vā tilakassa vā odhino vā abhāvena akakkasaṁ, sumaṭṭhatāya apharusaṁ, kharena pāsāṇena dhotattā kharadhotaṁ, sundarena suviddhena pāsena samannāgatattā supāsiyaṁ, saṇhatāya sukhumaṁ, aggassa tikhiṇatāya tikhiṇaggaṁ sūciṁ mama hatthato mūlaṁ datvā ko kiṇituṁ icchatīti.

Evañca pana vatvā puna pi taṁ vaṇṇento dutiyaṁ gāthamāha.

84. Sumajjañca supāsañca, anupubbaṁ suvaṭṭitaṁ,
Ghanaghātimaṁ paṭithaddhaṁ, ko sūciṁ ketumicchatī ti.

Tattha sumajjañcā ti kuruvindakacuṇṇena suṭṭhu majjitaṁ. Supāsañcā ti saṇhena pāsavedhakena viddhattā sundarapāsaṁ. Ghanaghātiman-ti yā ghātiyamānā adhikaraṇiṁ anupavisati, ayaṁ: “Ghanaghātimā” ti vuccati, tādisinti attho. Paṭithaddhan-ti thaddhaṁ amudukaṁ.

Tasmiṁ [PTS 3.283] khaṇe sā kumārikā bhuttapātarāsaṁ pitaraṁ darathapaṭippassambhanatthaṁ cūḷasayane nipannaṁ tālavaṇṭena bījayamānā bodhisattassa madhurasaddaṁ sutvā allamaṁsapiṇḍena hadaye pahaṭā viya ghaṭasahassena nibbāpitadarathā viya hutvā: “Ko nu kho esa atimadhurena saddena kammārānaṁ vasanagāme sūciṁ vikkiṇāti, kena nu kho kammena āgato, jānissāmi nan”-ti tālavaṇṭaṁ ṭhapetvā gehā nikkhamma bahi-āḷindake ṭhatvā tena saddhiṁ kathesi. Bodhisattānañhi patthitaṁ nāma samijjhati, so hi tassā yevatthāya taṁ gāmaṁ āgato. Sā ca tena saddhiṁ kathentī: “Māṇava, sakalaraṭṭhavāsino sūci-ādīnaṁ atthāya imaṁ gāmaṁ āgacchanti, tvaṁ bālatāya kammāragāme sūciṁ vikkiṇituṁ icchasi, sace pi divasaṁ sūciyā vaṇṇaṁ bhāsissasi, na te koci hatthato sūciṁ gaṇhissati, sace tvaṁ mūlaṁ laddhuṁ icchasi, aññaṁ gāmaṁ yāhī” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

84. Itodāni patāyanti, sūciyo baḷisāni ca,
Koyaṁ kammāragāmasmiṁ, sūciṁ vikketumicchati.

85. Ito satthāni gacchanti, kammantā vividhā puthū,
Koyaṁ kammāragāmasmiṁ, sūciṁ vikketumicchatī ti.

Tattha itodānī ti imasmiṁ raṭṭhe idāni sūciyo ca baḷisāni ca aññāni ca upakaraṇāni imamhā kammāragāmā patāyanti nikkhamanti, taṁ taṁ disaṁ pattharantā niggacchanti. Koyan-ti evaṁ sante ko ayaṁ imasmiṁ kammāragāme sūciṁ vikkiṇituṁ icchati. Satthānī ti bārāṇasiṁ gacchantāni nānappakārāni satthāni ito va gacchanti. Vividhā puthū ti nānappakārā bahū kammantā pi sakalaraṭṭhavāsīnaṁ ito gahitaupakaraṇeheva pavattanti.

Bodhisatto tassā vacanaṁ sutvā: “Bhadde, tvaṁ ajānantī aññāṇena evaṁ vadesī” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

86. Sūciṁ [PTS 3.284] kammāragāmasmiṁ, vikketabbā pajānatā,
Ācariyāva jānanti, kammaṁ sukatadukkaṭaṁ.

87. Imañce te pitā bhadde, sūciṁ jaññā mayā kataṁ,
Tayā ca maṁ nimanteyya, yañcatthaññaṁ ghare dhanan-ti.

Tattha sūcin-ti vibhattivipallāso kato. Idaṁ vuttaṁ hoti: sūci nāma pajānatā paṇḍitena purisena kammāragāmasmiṁ yeva vikketabbā. Kiṁkāraṇā? Ācariyāva jānanti, kammaṁ sukatadukkaṭanti, tassa tassa sippassa ācariyāva tasmiṁ tasmiṁ sippe sukatadukkaṭakammaṁ jānanti, svāhaṁ kammārakammaṁ ajānantānaṁ gahapatikānaṁ gāmaṁ gantvā mama sūciyā sukatadukkaṭabhāvaṁ kathaṁ jānāpessāmi, imasmiṁ pana gāme mama balaṁ jānāpessāmīti. Evaṁ bodhisatto imāya gāthāya attano balaṁ vaṇṇesi.

Tayā ca maṁ nimanteyyā ti bhadde sace tava pitā imaṁ mayā kataṁ sūciṁ: “Īdisā vā esā, evaṁ vā katā” ti jāneyya, “imaṁ me dhītaraṁ tava pādaparicārikaṁ dammi, gaṇhāhi nan”-ti evaṁ tayā ca maṁ nimanteyya. Yañcatthaññaṁ ghare dhanan-ti yañca aññaṁ saviññāṇakaṁ vā aviññāṇakaṁ vā ghare dhanaṁ atthi, tena maṁ nimanteyya. “Yañcassaññan”-ti pi pāṭho, yañca assa ghare aññaṁ dhanaṁ atthī ti attho.

Kammārajeṭṭhako sabbaṁ tesaṁ kathaṁ sutvā: “Ammā” ti dhītaraṁ pakkositvā: “Kena saddhiṁ sallapasī” ti pucchi. Tāta, eko puriso sūciṁ vikkiṇāti, tena saddhiṁ sallapemīti. “Tena hi pakkosāhi nan”-ti. Sā gantvā pakkosi. Bodhisatto gehaṁ pavisitvā kammārajeṭṭhakaṁ vanditvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Atha naṁ so: “Kataragāmavāsikosī” ti pucchi. “Ahaṁ asukagāmavāsikomhi asukakammārassa putto” ti. “Kasmā idhāgatosī” ti. “Sūcivikkayatthāyā” ti. “Āhara, sūciṁ te passāmā” ti [PTS 3.285]. Bodhisatto attano guṇaṁ sabbesaṁ majjhe pakāsetukāmo: “Nanu ekakānaṁ olokitato sabbesaṁ majjhe oloketuṁ varataran”-ti āha. So: “Sādhu, tātā” ti sabbe kammāre sannipātāpetvā tehi parivuto: “Āhara, tāta, mayaṁ passāma te sūcin”-ti āha. “Ācariya, ekaṁ adhikaraṇiñca udakapūrañca kaṁsathālaṁ āharāpethā” ti. So āharāpesi. Bodhisatto ovaṭṭikato sūcināḷikaṁ nīharitvā adāsi. Kammārajeṭṭhako tato sūciṁ nīharitvā: “Tāta, ayaṁ sūcī” ti pucchi. “Nāyaṁ sūci, kosako eso” ti. So upadhārento neva antaṁ, na koṭiṁ addasa. Bodhisatto āharāpetvā nakhena kosakaṁ apanetvā: “Ayaṁ sūci, ayaṁ kosako” ti mahājanassa dassetvā sūciṁ ācariyassa hatthe, kosakaṁ pādamūle ṭhapesi. Puna tena: “Ayaṁ maññe sūcī” ti vutto: “Ayam-pi sūcikosakoyevā” ti vatvā nakhena paharanto paṭipāṭiyā cha sūcikosake kammārajeṭṭhakassa pādamūle ṭhapetvā: “Ayaṁ sūcī” ti tassa hatthe ṭhapesi. Kammārasahassāni aṅguliyo phoṭesuṁ, celukkhepā pavattiṁsu.

Atha naṁ kammārajeṭṭhako: “Tāta, imāya sūciyā kiṁ balan”-ti pucchi. “Ācariya balavatā purisena adhikaraṇiṁ ukkhipāpetvā adhikaraṇiyā heṭṭhā udakapātiṁ ṭhapāpetvā adhikaraṇiyā majjhe imaṁ sūciṁ paharathā” ti. So tathā kāretvā adhikaraṇiyā majjhe sūciṁ aggena pahari. Sā adhikaraṇiṁ vinivijjhitvā udakapiṭṭhe kesaggamattam-pi uddhaṁ vā adho vā ahutvā tiriyaṁ patiṭṭhāsi. Sabbe kammārā: “Amhehi ettakaṁ kālaṁ ‘kammārā nāma edisā hontī’ ti sutivasena pi na sutapubban”-ti aṅguliyo phoṭetvā celukkhepasahassaṁ pavattayiṁsu [PTS 3.286]. Kammārajeṭṭhako dhītaraṁ pakkositvā tasmiññeva parisamajjhe: “Ayaṁ kumārikā tuyham-eva anucchavikā” ti udakaṁ pātetvā adāsi. So aparabhāge kammārajeṭṭhakassa accayena tasmiṁ gāme kammārajeṭṭhako ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kammārajeṭṭhakassa dhītā rāhulamātā ahosi, paṇḍitakammāraputto pana aham-eva ahosin”-ti.

Sūcijātakavaṇṇanā dutiyā

JA 388: Tuṇḍilajātakavaṇṇanā

Navachannake ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ maraṇabhīrukaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira sāvatthivāsī kulaputto buddhasāsane pabbajitvā maraṇabhīruko ahosi, appamattakam-pi sākhācalanaṁ daṇḍakapatanaṁ sakuṇacatuppadasaddaṁ vā aññaṁ vā tathārūpaṁ sutvā maraṇabhayatajjito hutvā kucchiyaṁ viddhasaso viya kampanto vicari. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asuko kira bhikkhu maraṇabhīruko appamattakam-pi saddaṁ sutvā vikampamāno palāyati, imesañca sattānaṁ maraṇam-eva dhuvaṁ, jīvitaṁ addhuvaṁ, nanu tadeva yoniso manasi kātabban”-ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte taṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu maraṇabhīruko” ti vatvā: “Āma, bhante” ti tena paṭiññāto: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa maraṇabhīrukoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sūkariyā kucchimhi paṭisandhiṁ gaṇhi. Sūkarī pariṇatagabbhā dve putte vijāyi. Sā ekadivasaṁ te gahetvā ekasmiṁ āvāṭe nipajji. Athekā bārāṇasidvāragāmavāsinī mahallikā kappāsakhettato pacchipuṇṇaṁ kappāsaṁ ādāya [PTS 3.287] yaṭṭhiyā bhūmiṁ ākoṭentī āgacchi. Sūkarī taṁ saddaṁ sutvā maraṇabhayena puttake chaḍḍetvā palāyi. Mahallikā sūkarapotake disvā puttasaññaṁ paṭilabhitvā pacchiyaṁ pakkhipitvā gharaṁ netvā jeṭṭhakassa mahātuṇḍilo, kaniṭṭhassa cūḷatuṇḍiloti nāmaṁ karitvā te puttake viya posesi. Te aparabhāge vaḍḍhitvā thūlasarīrā ahesuṁ. Mahallikā: “Ime no mūlena dehī” ti vuccamānāpi: “Puttā me” ti vatvā kassaci na deti. Athekasmiṁ chaṇakāle dhuttā suraṁ pivantā maṁse khīṇe: “Kuto nu kho maṁsaṁ labhissāmā” ti vīmaṁsantā mahallikāya gehe sūkarānaṁ atthibhāvaṁ ñatvā mūlaṁ gahetvā tattha gantvā: “Amma, mūlaṁ gahetvā ekaṁ no sūkaraṁ dehī” ti āhaṁsu. Sā: “Alaṁ, tātā, puttā me ete, puttaṁ nāma maṁsaṁ khādanatthāya kiṇantānaṁ dadantā nāma natthī” ti paṭikkhi pi. Dhuttā: “Amma, manussānaṁ sūkarā nāma puttā na honti, dehi no” ti punappunaṁ yācantā pi alabhitvā mahallikaṁ suraṁ pāyetvā mattakāle: “Amma, sūkarehi kiṁ karissasi, mūlaṁ gahetvā paribbayaṁ karohī” ti tassā hatthe kahāpaṇe ṭhapayiṁsu.

Sā kahāpaṇe gahetvā: “Tātā, mahātuṇḍilaṁ dātuṁ na sakkomi. Cūḷatuṇḍilaṁ pana gaṇhathā” ti āha. “Kahaṁ so” ti? “Ayaṁ etasmiṁ gaccheti, saddamassa dehī” ti. “Āhāraṁ na passāmī” ti. Dhuttā mūlena ekaṁ bhattapātiṁ āharāpesuṁ. Mahallikā taṁ gahetvā dvāre ṭhapitaṁ sūkaradoṇiṁ pūretvā doṇisamīpe aṭṭhāsi. Tiṁsamattā pi dhuttā pāsahatthā tattheva aṭṭhaṁsu. Mahallikā: “Tāta, cūḷatuṇḍila, ehī” ti tassa saddamakāsi. Taṁ sutvā [PTS 3.288] mahātuṇḍilo: “Ettakaṁ kālaṁ mama mātarā cūḷatuṇḍilassa saddo na dinnapubbo, maṁ yeva paṭhamaṁ saddāyati, avassaṁ ajja amhākaṁ bhayaṁ uppannaṁ bhavissatī” ti aññāsi. So kaniṭṭhaṁ āmantesi: “Tāta, mama mātā taṁ pakkosati, gaccha tāva jānāhī” ti. So gacchā nikkhamitvā bhattadoṇisamīpe tesaṁ ṭhitabhāvaṁ disvā: “Ajja me maraṇaṁ uppannan”-ti maraṇabhayatajjito nivattitvā kampamāno bhātu santikaṁ āgantvā thambhituṁ nāsakkhi, kampamāno paribbhami. Mahātuṇḍilo taṁ disvā: “Tāta, tvaṁ ajja pana pavedhasi paribbhamasi, pavisanaṭṭhānaṁ olokesi, kiṁ nāmetaṁ karosī” ti pucchi. So attanā diṭṭhakāraṇaṁ kathento paṭhamaṁ gāthamāha.

88. Navachannakedāni diyyati, puṇṇāyaṁ doṇi suvāminī ṭhitā,
Bahuke jane pāsapāṇike, no ca kho me paṭibhāti bhuñjitun-ti.

Tattha navachannakedāni diyyatī ti bhātika, pubbe amhākaṁ kuṇḍakayāgu vā jhāmabhattaṁ vā diyyati, ajja pana navachannakaṁ navākāraṁ dānaṁ diyyati. Puṇṇāyaṁ doṇī ti ayaṁ amhākaṁ bhattadoṇi suddhabhattassa puṇṇā. Suvāminī ṭhitā ti ayyā pi no tassā santike ṭhitā. Bahuke jane ti na kevalañca ayyāva, añño pi bahuko jano pāsapāṇiko ṭhito. No ca kho me paṭibhātī ti ayaṁ evaṁ etesaṁ ṭhitabhāvo pi idaṁ bhattaṁ bhuñjitum-pi mayhaṁ na paṭibhāti, na ruccatī ti attho.

Taṁ sutvā mahāsatto: “Tāta cūḷatuṇḍila, mama kira mātā ettheva sūkare posentī nāma yadatthaṁ poseti, svāssā attho [PTS 3.289] ajja matthakaṁ patto, tvaṁ mā cintayī” ti vatvā madhurena sarena buddhalīḷāya dhammaṁ desento dve gāthā abhāsi:

89. Tasasi bhamasi leṇamicchasi, attāṇosi kuhiṁ gamissasi,
Appossukko bhuñja tuṇḍila, maṁsatthāya hi positāmhase.

90. Ogaha rahadaṁ akaddamaṁ, sabbaṁ sedamalaṁ pavāhaya,
Gaṇhāhi navaṁ vilepanaṁ, yassa gandho na kadāci chijjatī ti.

Tattha tasasi bhamasī ti maraṇabhayena uttasasi, teneva kilamanto bhamasi. Leṇamicchasī ti patiṭṭhaṁ olokesi. Attāṇosī ti tāta, pubbe amhākaṁ mātā paṭisaraṇaṁ ahosi, sā ajja pana nirapekkhā amhe chaḍḍesi, idāni kuhiṁ gamissasi. Ogahā ti ogāha, ayam-eva vā pāṭho. Pavāhayā ti pavāhehi, hārehī ti attho. Na chijjatī ti na nassati. Idaṁ vuttaṁ hoti: tāta, sace maraṇato tasasi, akaddamaṁ pokkharaṇiṁ otaritvā tava sarīre sabbaṁ sedañca malañca pavāhetvā surabhigandhavilepanaṁ vilimpāti.

Tassa dasa pāramiyo āvajjetvā mettāpāramiṁ purecārikaṁ katvā paṭhamaṁ padaṁ udāharantasseva saddo sakalaṁ dvādasayojanikaṁ bārāṇasiṁ ajjhottharitvā gato. Sutasutakkhaṇe yeva rājauparājādayo ādiṁ katvā bārāṇasivāsino āgamaṁsu. Anāgatā pi gehe ṭhitāva suṇiṁsu. Rājapurisā gacche chinditvā bhūmiṁ samaṁ katvā vālukaṁ okiriṁsu. Dhuttānaṁ surāmado chijji. Pāse chaḍḍetvā dhammaṁ suṇamānā aṭṭhaṁsu. Mahallikāya pi surāmado chijji. Mahāsatto mahājanamajjhe cūḷatuṇḍilassa dhammadesanaṁ ārabhi. Taṁ [PTS 3.290] sutvā cūḷatuṇḍilo: “Mayhaṁ bhātā evaṁ vadeti, amhākañca vaṁse pokkharaṇiṁ otaritvā nahānaṁ, sarīrato sedamalapavāhanaṁ, purāṇavilepanaṁ hāretvā navavilepanagahaṇañca kismiñci kāle natthi, kiṁ nu kho sandhāya bhātā maṁ eva māhā” ti pucchanto catutthaṁ gāthamāha.

91. Katamo rahado akaddamo, kiṁsu sedamalanti vuccati,
Katamañca navaṁ vilepanaṁ, yassa gandho na kadāci chijjatī ti.

Taṁ sutvā mahāsatto: “Tena hi kaniṭṭha ohitasoto suṇāhī” ti buddhalīḷāya dhammaṁ desento imā gāthā abhāsi:

92. Dhammo rahado akaddamo, pāpaṁ sedamalanti vuccati,
Sīlañca navaṁ vilepanaṁ, tassa gandho na kadāci chijjati.

93. Nandanti sarīraghātino, na ca nandanti sarīradhārino,
Puṇṇāya ca puṇṇamāsiyā, ramamānāva jahanti jīvitan-ti.

Tattha dhammo ti pañcasīlaaṭṭhasīladasasīlāni tīṇi sucaritāni sattatiṁsabodhipakkhiyadhammā amatamahānibbānanti sabbopesa dhammo nāma. Akaddamo ti rāgadosamohamānadiṭṭhikilesakaddamānaṁ abhāvena akaddamo. Iminā sesadhammato vinivattetvā nibbānam-eva dasseti. “Yāvatā, bhikkhave, dhammā saṅkhatā vā asaṅkhatā vā, virāgo tesaṁ dhammānaṁ aggamakkhāyati, yadidaṁ madanimmadano pipāsavinayo ālayasamugghāto vaṭṭupacchedo taṇhakkhayo virāgo nirodho nibbānan”-ti (AN. 4.34; Iti. 90) hi vuttaṁ, tadeva dassento, tāta cūḷatuṇḍila, ahaṁ nibbānataḷākaṁ: “Rahado” ti kathemi. Jātijarābyādhimaraṇādīni hi tattha natthi, sace maraṇato muñcitukāmo, nibbānagāminiṁ paṭipadaṁ gaṇhāti. Upanissayapaccayavasena kira bodhisatto evaṁ kathesi.

Pāpaṁ sedamalan-ti [PTS 3.291] tāta cūḷatuṇḍila, pāpaṁ sedamalasadisattā: “Sedamalan”-ti porāṇakapaṇḍitehi kathitaṁ. Taṁ panetaṁ ekavidhena pāpaṁ yadidaṁ manopadoso, duvidhena pāpaṁ pāpakañca sīlaṁ, pāpikā ca diṭṭhi, tividhena pāpaṁ tīṇi duccaritāni, catubbidhena pāpaṁ cattāri agatigamanāni, pañcavidhena pāpaṁ pañca cetokhilā, chabbidhena pāpaṁ cha agāravā, sattavidhena pāpaṁ satta asaddhammā, aṭṭhavidhena pāpaṁ aṭṭha micchattā, navavidhena pāpaṁ nava āghātavatthūni, dasavidhena pāpaṁ dasa akusalakammapathā, bahuvidhena pāpaṁ rāgo doso mohoti ekakadukatikādivasena vibhattā akusalā dhammā, iti sabbampetaṁ pāpaṁ: “Sarīranissitasedamalasadisan”-ti paṇḍitehi kathitaṁ.

Sīlan-ti pañcasīlaṁ dasasīlaṁ catupārisuddhisīlaṁ. “Idaṁ, tāta, sīlaṁ catujjātigandhavilepanasadisan”-ti vadati. Tassā ti tassa silassa gandho tīsu vayesu kadāci na chijjati, sakalalokaṁ pattharitvā gacchati.

Na pupphagandho paṭivātameti, na candanaṁ taggaramallikā vā,
Satañca gandho paṭivātameti, sabbā disā sappuriso pavāyati.

Candanaṁ tagaraṁ vā pi, uppalaṁ atha vassikī,
Etesaṁ gandhajātānaṁ, sīlagandho anuttaro.

Appamatto ayaṁ gandho, yvāyaṁ tagaracandanaṁ,
Yo ca sīlavataṁ gandho, vāti devesu uttamo ti. (Dhp. 54-56).

Nandanti sarīraghātino ti tāta cūḷatuṇḍila, ime aññāṇamanussā: “Madhuramaṁsaṁ khādissāma, puttadāram-pi khādāpessāmā” ti pāṇātipātaṁ karontā nandanti tussanti, pāṇātipāto āsevito bhāvito bahulīkato nirayasaṁvattaniko hoti, tiracchānayoni . . . pe. . . pettivisayasaṁvattaniko hoti, yo sabbalahuko pāṇātipātassa vipāko, so manussabhūtassa appāyukasaṁvattaniko hotīti imaṁ pāṇātipāte ādīnavaṁ na jānanti. Ajānantā:

Madhuvā maññati bālo, yāva pāpaṁ na paccati,
Yadā ca paccati pāpaṁ, bālo dukkhaṁ nigacchatī ti. (Dhp. 69).

Madhurasaññino hutvā:

Caranti bālā dummedhā, amitteneva attanā,
Karontā pāpakaṁ kammaṁ, yaṁ hoti kaṭukapphalan-ti. (Dhp. 66).

Ettakam-pi na jānanti.

Na taṁ kammaṁ kataṁ sādhu, yaṁ katvā anutappati,
Yassa assumukho rodaṁ, vipākaṁ paṭisevatī ti. (Dhp. 67).

Na ca nandanti sarīradhārino ti tāta cūḷatuṇḍila, ye panete sarīradhārino sattā, te attano maraṇe [PTS 3.292] āgacchante ṭhapetvā sīhamigarājahatthājānīyaassājānīyakhīṇāsave avasesā bodhisattaṁ ādiṁ katvā abhāyantā nāma natthi.

Sabbe tasanti daṇḍassa, sabbe bhāyanti maccuno,
Attānaṁ upamaṁ katvā, na haneyya na ghātaye ti. (Dhp. 129).

Puṇṇāyā ti guṇapuṇṇāya. Puṇṇamāsiyā ti puṇṇacandayuttāya, māsaṁ vā pūretvā ṭhitāya. Tadā kira puṇṇamāsī uposathadivaso hoti. Ramamānāva jahanti jīvitan-ti tāta cūḷatuṇḍila, mā soci mā paridevi, maraṇassa nāma te bhāyanti, yesaṁ abbhantare sīlādiguṇā natthi. Mayaṁ pana sīlācārasampannā puññavanto, tasmā amhādisā sattā ramamānāva jahanti jīvitanti.

Evaṁ mahāsatto madhurena sarena buddhalīḷāya dhammaṁ desesi. Mahājanakāyā aṅguliyo phoṭesuṁ, celukkhepā ca pavattiṁsu, sādhukārasaddapuṇṇaṁ antalikkhaṁ ahosi. Bārāṇasirājā bodhisattaṁ rajjena pūjetvā mahallikāya yasaṁ datvā ubho pi te gandhodakena nhāpetvā gandhādīhi vilimpāpetvā gīvāsu maṇiratanāni piḷandhāpetvā gharaṁ netvā puttaṭṭhāne ṭhapetvā mahantena parivārena paṭijaggi. Bodhisatto rañño pañca sīlāni adāsi. Sabbe bārāṇasivāsino ca kāsiraṭṭhavāsino ca pañca sīlāni rakkhiṁsu. Mahāsatto nesaṁ pakkhadivasesu dhammaṁ desesi, vinicchaye nisīditvā aḍḍe tīresi. Tasmiṁ dharamāne kūṭaḍḍakārakā nāma nāhesuṁ. Aparabhāge rājā kālamakāsi. Mahāsatto tassa sarīraparihāraṁ kāretvā vinicchaye potthake likhāpetvā: “Imaṁ potthakaṁ oloketvā aḍḍaṁ tīreyyāthā” ti vatvā mahājanassa dhammaṁ desetvā appamādena ovādaṁ datvā sabbesaṁ rodantānaṁ paridevantānaññeva saddhiṁ cūḷatuṇḍilena araññaṁ pāvisi. Tadā bodhisattassa ovādo saṭṭhi vassasahassāni pavatti.

Satthā [PTS 3.293] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne so maraṇabhīruko bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi.

Tadā rājā ānando ahosi, cūḷatuṇḍilo maraṇabhīruko bhikkhu, parisā buddhaparisā, mahātuṇḍilo pana aham-eva ahosinti.

Tuṇḍilajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 389: Suvaṇṇakakkaṭakajātakavaṇṇanā

Siṅgīmigo ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto ānandattherassa attano atthāya jīvitapariccāgaṁ ārabbha kathesi. Vatthu yāva dhanuggahapayojanā khaṇḍahālajātake (JA. 542) dhanapālavissajjanaṁ cūḷahaṁsamahāhaṁsajātake (JA. 533-534) kathitaṁ. Tadā hi bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, dhammabhaṇḍāgārikaānandatthero sekkhapaṭisambhidāppatto hutvā dhanapālake āgacchante sammāsambuddhassa jīvitaṁ pariccajī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi ānando mayhaṁ jīvitaṁ pariccajiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte rājagahassa pubbapasse sālindiyo nāma brāhmaṇagāmo hoti. Tadā bodhisatto tasmiṁ gāme kassakabrāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto kuṭumbaṁ saṇṭhapetvā tassa gāmassa pubbuttarāya disāya ekasmiṁ gāmakhette karīsasahassamattaṁ kasiṁ kāresi. So ekadivasaṁ manussehi saddhiṁ khettaṁ gantvā kammakāre: “Kasathā” ti āṇāpetvā mukhadhovanatthāya khettakoṭiyaṁ mahantaṁ sobbhaṁ upasaṅkami. Tasmiṁ kho pana sobbhe eko suvaṇṇavaṇṇo kakkaṭako paṭivasati abhirūpo pāsādiko. Bodhisatto dantakaṭṭhaṁ khāditvā taṁ sobbhaṁ otari. Tassa mukhadhovanakāle [PTS 3.294] kakkaṭako santikaṁ āgamāsi. Atha naṁ so ukkhipitvā attano uttarisāṭakantare nipajjāpetvā gahetvā khette kattabbakiccaṁ katvā gacchanto tattheva naṁ sobbhe pakkhipitvā gehaṁ agamāsi. Tato paṭṭhāya khettaṁ āgacchanto paṭhamaṁ taṁ sobbhaṁ gantvā kakkaṭakaṁ ukkhipitvā uttarisāṭakantare nipajjāpetvā pacchā kammantaṁ vicāresi. Iti tesaṁ aññamaññaṁ vissāso daḷho ahosi.

Bodhisatto nibaddhaṁ khettaṁ āgacchati, akkhīsu ca panassa pañca pasādā tīṇi maṇḍalāni visuddhāni hutvā paññāyanti. Athassa khettakoṭiyaṁ ekasmiṁ tāle kākakulāvake kākī akkhīni disvā khāditukāmā hutvā kākaṁ āha: “sāmi, dohaḷo me uppanno” ti. “Kiṁ dohaḷo nāmā” ti? “Etassa brāhmaṇassa akkhīni khāditukāmāmhī” ti. “Duddohaḷo te uppanno, ko etāni āharituṁ sakkhissatī” ti. “Tvaṁ na sakkosī” ti ahampetaṁ jānāmi, yo panesa tālassa avidūre vammiko, ettha kaṇhasappo vasati. “Taṁ upaṭṭhaha, so etaṁ ḍaṁsitvā māressati, athassa akkhīni uppāṭetvā tvaṁ āharissasī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tato paṭṭhāya kaṇhasappaṁ upaṭṭhahi. Bodhisattena pi vāpitasassānaṁ gabbhaggahaṇakāle kakkaṭako mahā ahosi. Athekadivasaṁ sappo kākamāha: “Samma, tvaṁ nibaddhaṁ maṁ upaṭṭhahasi, kiṁ te karomī” ti. “Sāmi, tumhākaṁ dāsiyā etassa khettasāmikassa akkhīsu dohaḷo uppajji, svāhaṁ tumhākaṁ ānubhāvena tassa akkhīni labhissāmīti tumhe upaṭṭhahāmī” ti. Sappo: “Hotu, nayidaṁ garukaṁ, labhissasī” ti taṁ assāsetvā puna divase brāhmaṇassa āgamanamagge kedāramariyādaṁ [PTS 3.295] nissāya tiṇehi paṭicchanno hutvā tassāgamanaṁ olokento nipajji.

Bodhisatto āgacchanto paṭhamaṁ sobbhaṁ otaritvā mukhaṁ dhovitvā sinehaṁ paccupaṭṭhāpetvā suvaṇṇakakkaṭakaṁ āliṅgetvā uttarisāṭakantare nipajjāpetvā khettaṁ pāvisi. Sappo taṁ āgacchantaṁ disvāva vegena pakkhanditvā piṇḍikamaṁse ḍaṁsitvā tattheva pātetvā vammikaṁ sandhāya palāyi. Bodhisattassa patanañca kakkaṭakassa sāṭakantarato laṅghanañca kākassa āgantvā bodhisattassa ure nilīyanañca apacchāapurimaṁ ahosi. Kāko nilīyitvā akkhīni tuṇḍena pahari. Kakkaṭako: “Imaṁ kākaṁ nissāya mama sahāyassa bhayaṁ uppannaṁ, etasmiṁ gahite sappo āgacchissatī” ti saṇḍāsena gaṇhanto viya kākaṁ gīvāyaṁ aḷena daḷhaṁ gahetvā kilametvā thokaṁ sithilamakāsi. Kāko: “Kissa maṁ samma, chaḍḍetvā palāyasi, esa maṁ kakkaṭako bhiyyo viheṭheti, yāva na marāmi, tāva ehī” ti sappaṁ pakkosanto paṭhamaṁ gāthamāha.

94. Siṅgīmigo āyatacakkhunetto, aṭṭhittaco vārisayo alomo,
Tenābhibhūto kapaṇaṁ rudāmi, hare sakhā kissa nu maṁ jahāsī ti.

Tattha siṅgīmigo ti siṅgīsuvaṇṇavaṇṇatāya vā aḷasaṅkhātānaṁ vā siṅgānaṁ atthitāya kakkaṭako vutto. Āyatacakkhunetto ti dīghehi cakkhusaṅkhātehi nettehi samannāgato. Aṭṭhim-eva taco assāti aṭṭhittaco. Hare sakhā ti ālapanametaṁ, ambho sahāyā ti attho.

Sappo taṁ sutvā mahantaṁ phaṇaṁ katvā kākaṁ assāsento agamāsi. Satthā imamatthaṁ dīpento abhisambuddho hutvā dutiyaṁ gāthamāha.

95. So [PTS 3.296] passasanto mahatā phaṇena, bhujaṅgamo kakkaṭamajjhapatto,
Sakhā sakhāraṁ paritāyamāno, bhujaṅgamaṁ kakkaṭako gahesī ti.

Tattha kakkaṭamajjhapatto ti kakkaṭakaṁ sampatto. Sakhā sakhāran-ti sahāyo sahāyaṁ. “Sakaṁ sakhāran”-ti pi pāṭho, attano sahāyanti attho. Paritāyamāno ti rakkhamāno. Gahesī ti dutiyena aḷena gīvāyaṁ daḷhaṁ gahesi.

Atha naṁ kilametvā thokaṁ sithilamakāsi. Atha sappo: “Kakkaṭakā nāma neva kākamaṁsaṁ khādanti, na sappamaṁsaṁ, atha kena nu kho kāraṇena ayaṁ amhe gaṇhī” ti cintetvā taṁ pucchanto tatiyaṁ gāthamāha.

96. Na vāyasaṁ no pana kaṇhasappaṁ, ghāsatthiko kakkaṭako adeyya,
Pucchāmi taṁ āyatacakkhunetta, atha kissa hetumha ubho gahītā ti.

Tattha ghāsatthiko ti āhāratthiko hutvā. Adeyyāti ādiyeyya, na-kārena yojetvā na gaṇhī ti attho.

Taṁ sutvā kakkaṭako gahaṇakāraṇaṁ kathento dve gāthā abhāsi:

97. Ayaṁ puriso mama atthakāmo, yo maṁ gahetvāna dakāya neti,
Tasmiṁ mate dukkhamanappakaṁ me, ahañca eso ca ubho na homa.

98. Mamañca disvāna pavaddhakāyaṁ, sabbo jano hiṁsitum-eva micche,
Sāduñca thūlañca muduñca maṁsaṁ, kākā pi maṁ disva viheṭhayeyyun-ti.

Tattha [PTS 3.297] ayan-ti bodhisattaṁ niddisati. Atthakāmo ti hitakāmo. Dakāya netī ti yo maṁ sampiyāyamāno uttarisāṭakena gahetvāna udakāya neti, attano vasanakasobbhaṁ pāpeti. Tasmiṁ mate ti sace so imasmiṁ ṭhāne marissati, etasmiṁ mate mama kāyikaṁ cetasikaṁ mahantaṁ dukkhaṁ bhavissatīti dīpeti. Ubho na homā ti dve pi janā na bhavissāma. Mamañca disvānā ti gāthāya ayamattho: idañca aparaṁ kāraṇaṁ, imasmiṁ mate anāthaṁ nippaccayaṁ maṁ pavaḍḍhitakāyaṁ disvā sabbo jano: “Imassa kakkaṭakassa sāduñca thūlañca muduñca maṁsan”-ti maṁ māretuṁ iccheyya, na kevalañca jano manusso, tiracchānabhūtā kākā pi maṁ disvā viheṭhayeyyuṁ viheseyyuṁ māreyyuṁ.

Taṁ sutvā sappo cintesi: “Ekenupāyena imaṁ vañcetvā kākañca attānañca mocessāmī” ti. Atha naṁ vañcetukāmo chaṭṭhaṁ gāthamāha.

99. Sacetassa hetumha ubho gahītā, uṭṭhātu pose visamāvamāmi,
Mamañca kākañca pamuñca khippaṁ, pure visaṁ gāḷhamupeti maccan-ti.

Tattha sacetassa hetū ti sace etassa kāraṇā. Uṭṭhātū ti nibbiso hotu. Visamāvamāmī ti ahamassa visaṁ ākaḍḍhāmi, nibbisaṁ naṁ karomi. Pure visaṁ gāḷhamupeti maccan-ti imañhi maccaṁ mayā anāvamiyamānaṁ visaṁ gāḷhaṁ balavaṁ hutvā upagaccheyya, taṁ yāva na upagacchati, tāvadeva amhe dve pi jane khippaṁ muñcāti.

Taṁ sutvā kakkaṭako cintesi: “Ayaṁ ekenupāyena maṁ dve pi jane vissajjāpetvā palāyitukāmo, mayhaṁ upāyakosallaṁ na jānāti, ahaṁ dāni yathā sappo sañcarituṁ sakkoti, evaṁ aḷaṁ sithilaṁ karissāmi, kākaṁ pana neva vissajjessāmī” ti evaṁ cintetvā sattamaṁ gāthamāha.

100. Sappaṁ [PTS 3.298] pamokkhāmi na tāva kākaṁ, paṭibandhako hohiti tāva kāko,
Purisañca disvāna sukhiṁ arogaṁ, kākaṁ pamokkhāmi yatheva sappan-ti.

Tattha paṭibandhako ti pāṭibhogo. Yatheva sappan-ti yathā bhavantaṁ sappaṁ muñcāmi, tathā kākaṁ pamokkhāmi, kevalaṁ tvaṁ imassa brāhmaṇassa sarīrato sīghaṁ visaṁ āvamāhīti.

Evañca pana vatvā tassa sukhasañcāraṇatthaṁ aḷaṁ sithilamakāsi. Sappo visaṁ āvamitvā mahāsattassa sarīraṁ nibbisaṁ akāsi. So niddukkho uṭṭhāya pakativaṇṇeneva aṭṭhāsi. Kakkaṭako: “Sace ime dve pi janā arogā bhavissanti, mayhaṁ sahāyassa vaḍḍhi nāma na bhavissati, vināsessāmi ne” ti cintetvā kattarikāya uppalamakuḷaṁ viya aḷehi ubhinnam-pi sīsaṁ kappetvā jīvitakkhayaṁ pāpesi. Kākī pi tamhā ṭhānā palāyi. Bodhisatto sappassa sarīraṁ daṇḍake veṭhetvā gumbapiṭṭhe khi pi. Suvaṇṇakakkaṭakaṁ sobbhe vissajjetvā nhatvā sālindiyagāmam-eva gato. Tato paṭṭhāya kakkaṭakena saddhiṁ adhikataro vissāso ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānento osānagāthamāha.

101. Kāko tadā devadatto ahosi, māro pana kaṇhasappo ahosi,
Ānandabhaddo kakkaṭako ahosi, ahaṁ tadā brāhmaṇo homi satthā ti.

Saccapariyosāne bahū sotāpannādayo ahesuṁ. Kākī pana gāthāya na vuttā, sā ciñcamāṇavikā ahosīti.

Suvaṇṇakakkaṭakajātakavaṇṇanā catutthā

JA 390: Mayhakajātakavaṇṇanā

Sakuṇo [PTS 3.299] mayhako nāmā ti idaṁ satthā jetavane viharanto āgantukaseṭṭhiṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyañhi āgantukaseṭṭhi nāma aḍḍho ahosi mahaddhano. So neva attanā bhoge bhuñji, na paresaṁ adāsi, nānaggarase paṇīte bhojane upanīte taṁ na bhuñjati, bilaṅgadutiyaṁ kaṇājakaṁ eva bhuñjati, dhūpitavāsitesu kāsikavatthesu upanītesu tāni hāretvā thūlathūlasāṭake nivāseti, ājānīyayutte maṇikanakavicitte rathe upanīte tam-pi harāpetvā kattararathakena gacchati, suvaṇṇacchatte dhāriyamāne taṁ apanetvā paṇṇacchattena dhāriyamānena. So yāvajīvaṁ dānādīsu puññesu ekam-pi akatvā kālaṁ katvā roruvaniraye nibbatti. Tassa aputtakaṁ sāpateyyaṁ rājabalaṁ sattahi rattidivasehi rājakulaṁ pavesesi. Tasmiṁ pavesite rājā bhuttapātarāso jetavanaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā nisinno: “Kiṁ, mahārāja, buddhupaṭṭhānaṁ na karosī” ti vutte: “Bhante, sāvatthiyaṁ āgantukaseṭṭhino nāma kālakatassa assāmikadhane amhākaṁ ghare āhariyamāne yeva satta rattidivasā gatā, so pana etaṁ dhanaṁ labhitvā pi neva attanā paribhuñji, na paresaṁ adāsi, rakkhasapariggahitapokkharaṇī viyassa dhanaṁ ahosi, so ekadivasam-pi paṇītabhojanādīnaṁ rasaṁ ananubhavitvāva maraṇamukhaṁ paviṭṭho, evaṁ maccharī apuññasatto kiṁ katvā ettakaṁ dhanaṁ labhi, kena cassa bhogesu cittaṁ na ramī” ti satthāraṁ pucchi. Satthā: “Mahārāja, dhanalābho ca, dhanaṁ laddhā aparibhuñjanakāraṇañca teneva katan”-ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bārāṇasiseṭṭhi assaddho ahosi maccharī, na kassaci kiñci deti, na kañci saṅgaṇhāti. So ekadivasaṁ rājupaṭṭhānaṁ gacchanto tagarasikhiṁ nāma paccekabuddhaṁ piṇḍāya carantaṁ disvā vanditvā: “Laddhā, bhante, bhikkhā” ti pucchitvā: “Nanu carāma mahāseṭṭhī” ti vutte purisaṁ [PTS 3.300] āṇāpesi: “Gaccha, imaṁ amhākaṁ gharaṁ ānetvā mama pallaṅke nisīdāpetvā amhākaṁ paṭiyattabhattassa pattaṁ pūretvā dāpehī” ti. So paccekabuddhaṁ gharaṁ netvā nisīdāpetvā seṭṭhibhariyāya ācikkhi. Sā nānaggarasabhattassa pattaṁ pūretvā tassa adāsi. So bhattaṁ gahetvā seṭṭhinivesanā nikkhamitvā antaravīthiyaṁ paṭipajji. Seṭṭhi rājakulato paccāgacchanto taṁ disvā vanditvā: “Laddhaṁ, bhante, bhattan”-ti pucchi. “Laddhaṁ mahāseṭṭhī” ti. So pattaṁ oloketvā cittaṁ pasādetuṁ nāsakkhi, “imaṁ me bhattaṁ dāsā vā kammakarā vā bhuñjitvā dukkaram-pi kammaṁ kareyyuṁ, aho vata me jānī” ti aparacetanaṁ paripuṇṇaṁ kātuṁ nāsakkhi. Dānañhi nāma tisso cetanā paripuṇṇaṁ kātuṁ sakkontasseva mahapphalaṁ hoti.

Pubbeva dānā sumanā bhavāma, dadam-pi ve attamanā bhavāma,
Datvā pi ve nānutappāma pacchā, tasmā hi amhaṁ daharā namiyyare. (JA. 447.95).

Pubbeva dānā sumano, dadaṁ cittaṁ pasādaye,
Datvā attamano hoti, esā yaññassa sampadā. (AN. 6.37, Pv. 305).

Iti, mahārāja, āgantukaseṭṭhi tagarasikhipaccekabuddhassa dinnapaccayena bahuṁ dhanaṁ labhi, datvā aparacetanaṁ paṇītaṁ kātuṁ asamatthatāya bhoge bhuñjituṁ nāsakkhīti. “Puttaṁ pana kasmā na labhi, bhante” ti? Satthā: “Puttassa alabhanakāraṇam-pi teneva kataṁ, mahārājā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto asītikoṭivibhave seṭṭhikule nibbattitvā vayappatto mātāpitūnaṁ accayena kaniṭṭhaṁ saṅgaṇhitvā kuṭumbaṁ vicārento gharadvāre dānasālaṁ kāretvā mahādānaṁ pavattento agāraṁ ajjhāvasi. Athassa eko putto jāyi. So tassa padasā gamanakāle kāmesu ādīnavaṁ nekkhamme cānisaṁsaṁ disvā saddhiṁ puttadārena sabbaṁ gharavibhavaṁ [PTS 3.301] kaniṭṭhassa niyyātetvā: “Appamatto dānaṁ pavattehī” ti ovādaṁ datvā isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā himavantapadese vihāsi. Kaniṭṭho pissa ekaṁ puttaṁ paṭilabhi. So taṁ vaḍḍhantaṁ disvā cintesi: “Mama bhātu putte jīvante kuṭumbaṁ bhinditvā dvidhā bhavissati, bhātu puttaṁ māressāmī” ti. Atha naṁ ekadivasaṁ nadiyaṁ o pilāpetvā māresi. Tamenaṁ nhatvā āgataṁ bhātu jāyā: “Kuhiṁ mama putto” ti pucchi. “Nadiyaṁ udakaṁ kīḷi, atha naṁ udake vicinanto nāddasan”-ti. Sā roditvā kanditvā tuṇhī ahosi.

Bodhisatto taṁ pavattiṁ ñatvā: “Idaṁ kiccaṁ pākaṭaṁ karissāmī” ti ākāsenāgantvā bārāṇasiyaṁ otaritvā sunivattho supāruto tassa gharadvāre ṭhatvā dānasālaṁ adisvā: “Dānasālā pi iminā asappurisena nāsitā” ti cintesi. Kaniṭṭho tassa āgatabhāvaṁ ñatvā āgantvā mahāsattaṁ vanditvā pāsādaṁ āropetvā subhojanaṁ bhojesi. So bhattakiccāvasāne sukhakathāya nisinno: “Dārako na paññāyati, kahaṁ nu kho” ti pucchi. “Mato, bhante” ti. “Kena kāraṇenā” ti? “Udakakīḷanaṭṭhāne asukakāraṇenāti na jānāmī” ti. “Kiṁ tvaṁ asappurisa na jānissasi, tayā katakiccaṁ mayhaṁ pākaṭaṁ, nanu tvaṁ iminā nāma kāraṇena taṁ māresi, kiṁ nu tvaṁ rājādīnaṁ vasena nassamānaṁ dhanaṁ rakkhituṁ sakkuṇeyyāsi, mayhakasakuṇassa ca tuyhañca kiṁ nānākaraṇan”-ti? Athassa mahāsatto buddhalīḷāya dhammaṁ desento imā gāthā abhāsi:

102. Sakuṇo mayhako nāma, girisānudarīcaro,
Pakkaṁ pipphalimāruyha, ‘mayhaṁ mayhan’-ti kandati.

103. Tassevaṁ [PTS 3.302] vilapantassa, dijasaṅghā samāgatā,
Bhutvāna pipphaliṁ yanti, vilapatveva so dijo.

104. Evam-eva idhekacco, saṅgharitvā bahuṁ dhanaṁ,
Nevattano na ñātīnaṁ, yathodhiṁ paṭipajjati.

105. Na so acchādanaṁ bhattaṁ, na mālaṁ na vilepanaṁ,
Anubhoti sakiṁ kiñci, na saṅgaṇhāti ñātake.

106. Tassevaṁ vilapantassa, mayhaṁ mayhanti rakkhato,
Rājāno atha vā corā, dāyādā yeva appiyā,
Dhanamādāya gacchanti, vilapatveva so naro.

107. Dhīro bhoge adhigamma, saṅgaṇhāti ca ñātake,
Tena so kittiṁ pappoti, pecca sagge pamodatī ti.

Tattha mayhako ti: “Mayhaṁ mayhan”-ti viravanavasena evaṁladdhanāmo. Girisānudarīsu caratīti girisānudarīcaro. Pakkaṁ pipphalin-ti himavantapadese ekaṁ phalabharitaṁ pipphalirukkhaṁ. Kandatī ti dijagaṇe taṁ rukkhaṁ parivāretvā pakkāni khādante vāretuṁ: “Mayhaṁ mayhan”-ti paridevanto vicarati. Tassevaṁ vilapantassā ti tassa vilapantasseva. Bhutvāna vipphaliṁ yantī ti taṁ pipphalirukkhaṁ paribhuñjitvā aññaṁ phalasampannaṁ rukkhaṁ gacchanti. Vilapatvevā ti so pana dijo vilapati yeva. Yathodhin-ti yathākoṭṭhāsaṁ, mātāpitābhātubhaginīputtadhītādīnaṁ upabhogaparibhogavasena yo yo koṭṭhāso dātabbo, taṁ taṁ na detī ti attho.

Sakin-ti ekavāram-pi nānubhoti. “Sakan”-ti pi pāṭho, attano santakampī ti attho. Na saṅgaṇhātī ti bhattacchādanabījanaṅgalādidānavasena na saṅgaṇhāti. Vilapatveva so naro ti etesu rājādīsu dhanaṁ gahetvā gacchantesu kevalaṁ so puriso vilapati yeva. Dhīro ti paṇḍito. Saṅgaṇhātī ti attano santikaṁ āgate dubbalañātake bhattacchādanabījanaṅgalādidānena saṅgaṇhāti. Tenā ti so puriso tena ñātisaṅgahena catuparisamajjhe kittiñca attano vaṇṇabhaṇanañca pāpuṇāti, pecca sagge devanagare pamodati.

Evaṁ [PTS 3.303] mahāsatto tassa dhammaṁ desetvā dānaṁ pākatikaṁ kāretvā himavantam-eva gantvā aparihīnajjhāno brahmalokūpago ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Iti kho, mahārāja, āgantukaseṭṭhi bhātu puttassa māritattā ettakaṁ kālaṁ neva puttaṁ, na dhītaraṁ alabhī” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kaniṭṭho āgantukaseṭṭhi ahosi, jeṭṭhako pana aham-eva ahosin”-ti.

Mayhakajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 391: Vijjādharajātakavaṇṇanā

Dubbaṇṇarūpan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto lokatthacariyaṁ ārabbha kathesi. Vatthu mahākaṇhajātake (JA. 469) āvi bhavissati. Tadā pana satthā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi tathāgato lokatthacariyaṁ cariyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sakko ahosi. Tadā eko vijjādharo vijjaṁ parivattetvā aḍḍharattasamaye āgantvā bārāṇasirañño aggamahesiyā saddhiṁ aticarati, tassā paricārikāyo sañjāniṁsu. Sā sayam-eva rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Deva, eko puriso aḍḍharattasamaye sirigabbhaṁ pavisitvā maṁ dūsetī” ti āha. “Sakkhissasi pana kiñci saññāṇaṁ kātun”-ti? “Sakkomi, devā” ti sā jātihiṅgulikapātiṁ āharāpetvā tassa purisassa rattiṁ āgantvā abhiramitvā gacchantassa piṭṭhiyaṁ pañcaṅgulikaṁ datvā pāto va rañño ārocesi. Rājā manusse āṇāpesi: “Gacchatha, sabbadisāsu oloketvā piṭṭhiyaṁ katajātihiṅgulapañcaṅgulikapurisaṁ gaṇhathā” ti. Vijjādharo pi rattiṁ anācāraṁ katvā divā susāne sūriyaṁ namassanto ekapādena tiṭṭhati. Rājapurisā taṁ disvā parivārayiṁsu. So: “Pākaṭaṁ me kammaṁ jātan”-ti [PTS 3.304] vijjaṁ parivattetvā ākāsena uppatitvā gato.

Rājā taṁ disvā āgatapurise: “Addasathā” ti pucchi. “Āma, addasāmā” ti. “Ko nāmeso” ti? “Pabbajito, devā” ti. “So hi rattiṁ anācāraṁ katvā divā pabbajitavesena vasati”. Rājā: “Ime divā samaṇavesena caritvā rattiṁ anācāraṁ karontī” ti pabbajitānaṁ kujjhitvā micchāgahaṇaṁ gahetvā: “Mayhaṁ vijitā ime sabbe pabbajitā palāyantu, diṭṭhadiṭṭhaṭṭhāne rājāṇaṁ karissantū” ti bheriṁ carāpesi. Tiyojanasatikā kāsiraṭṭhā palāyitvā sabbe pabbajitā aññarājadhāniyo agamiṁsu. Sakalakāsiraṭṭhe manussānaṁ ovādadāyako eko pi dhammikasamaṇabrāhmaṇo nāhosi. Anovādakā manussā pharusā ahesuṁ, dānasīlavimukhā matamatā yebhuyyena apāye nibbattiṁsu, sagge nibbattanakā nāma nāhesuṁ.

Sakko nave devaputte apassanto: “Kiṁ nu kho kāraṇan”-ti āvajjetvā vijjādharaṁ nissāya bārāṇasiraññā kuddhena micchāgahaṇaṁ gahetvā pabbajitānaṁ raṭṭhā pabbājitabhāvaṁ ñatvā: “Ṭhapetvā maṁ añño imassa rañño micchāgahaṇaṁ bhindituṁ samattho nāma natthi, rañño ca raṭṭhavāsīnañca avassayo bhavissāmī” ti cintetvā nandamūlapabbhāre paccekabuddhānaṁ santikaṁ gantvā vanditvā: “Bhante, mayhaṁ ekaṁ mahallakaṁ paccekabuddhaṁ detha, kāsiraṭṭhaṁ pasādessāmī” ti āha. So saṅghattheram-eva labhi, athassa pattacīvaraṁ gahetvā taṁ purato katvā sayaṁ pacchato hutvā sirasmiṁ añjaliṁ ṭhapetvā paccekabuddhaṁ namassanto uttamarūpadharo māṇavako hutvā sakalanagarassa matthakena tikkhattuṁ vicaritvā rājadvāraṁ āgantvā ākāse aṭṭhāsi. Amaccā rañño ārocesuṁ: “Deva, abhirūpo māṇavako ekaṁ samaṇaṁ ānetvā rājadvāre [PTS 3.305] ākāse ṭhito” ti. Rājā āsanā uṭṭhāya sīhapañjare ṭhatvā: “Māṇavaka, kasmā tvaṁ abhirūpo samāno etassa virūpassa samaṇassa pattacīvaraṁ gahetvā namassamāno ṭhito” ti tena saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

108. Dubbaṇṇarūpaṁ tuvamariyavaṇṇī, purakkhatvā pañjaliko namassasi,
Seyyo nu teso udavā sarikkho, nāmaṁ parassattano cā pi brūhī ti.

Tattha ariyavaṇṇī ti sundararūpo. Seyyo nu teso ti eso virūpo pabbajito kiṁ nu tayā uttaritaro, udāhu sarikkho. Nāmaṁ parassattano cāpī ti etassa parassa ca attano ca nāmaṁ brūhīti pucchati.

Atha naṁ sakko: “Mahārāja, samaṇā nāma garuṭṭhāniyā, tena me nāmaṁ lapituṁ na labbhati, mayhaṁ pana te nāmaṁ kathessāmī” ti vatvā dutiyaṁ gāthamāha.

109. Na nāmagottaṁ gaṇhanti rāja, sammaggatānujjugatāna devā,
Ahañca te nāmadheyyaṁ vadāmi, sakkohamasmī tidasānamindo ti.

Tattha sammaggatānujjugatāna devā ti mahārāja, sabbasaṅkhāre yathā sabhāvasarasavasena sammasitvā aggaphalaṁ arahattaṁ pattattā sammaggatānaṁ, ujunā ca aṭṭhaṅgikena maggena nibbānaṁ gatattā ujugatānaṁ mahākhīṇāsavānaṁ upapattidevehi uttaritarānaṁ visuddhidevānaṁ upapattidevā nāmagottaṁ na gaṇhanti. Ahañca te nāmadheyyan-ti apica ahaṁ attano nāmadheyyaṁ tuyhaṁ kathemi.

Taṁ sutvā rājā tatiyagāthāya bhikkhunamassane ānisaṁsaṁ pucchi:

110. Yo disvā bhikkhuṁ caraṇūpapannaṁ, purakkhatvā pañjaliko namassati,
Pucchāmi [PTS 3.306] taṁ devarājetamatthaṁ, ito cuto kiṁ labhate sukhaṁ so ti.

Sakko catutthagāthāya kathesi:

111. Yo disvā bhikkhuṁ caraṇūpapannaṁ, purakkhatvā pañjaliko namassati,
Diṭṭheva dhamme labhate pasaṁsaṁ, saggañca so yāti sarīrabhedā ti.

Tattha bhikkhun-ti bhinnakilesaṁ parisuddhapuggalaṁ. Caraṇūpapannan-ti sīlacaraṇena upetaṁ. Diṭṭheva dhamme ti na kevalaṁ ito cuto yeva, imasmiṁ pana attabhāve so pasaṁsaṁ labhati, pasaṁsāsukhaṁ vindatīti.

Rājā sakkassa kathaṁ sutvā attano micchāgahaṇaṁ bhinditvā tuṭṭhamānaso pañcamaṁ gāthamāha.

112. Lakkhī vata me udapādi ajja, yaṁ vāsavaṁ bhūtapatiddasāma,
Bhikkhuñca disvāna tuvañca sakka, kāhāmi puññāni anappakānī ti.

Tattha lakkhī ti sirī, paññāti pi vadanti. Idaṁ vuttaṁ hoti: ajja mama tava vacanaṁ suṇantasseva kusalākusalavipākajānanapaññā udapādīti. Yan-ti nipātamattaṁ. Bhūtapatiddasāmā ti bhūtapatiṁ addasāma.

Taṁ sutvā sakko paṇḍitassa thutiṁ karonto chaṭṭhaṁ gāthamāha.

113. Addhā have sevitabbā sapaññā, bahussutā ye bahuṭhānacintino,
Bhikkhuñca disvāna mamañca rāja, karohi puññāni anappakānī ti.

Tattha bahuṭhānacintino ti bahūni kāraṇāni cintanasamatthā.

Taṁ [PTS 3.307] sutvā rājā osānagāthamāha.

114. Akkodhano niccapasannacitto, sabbātithīyācayogo bhavitvā,
Nihacca mānaṁ abhivādayissaṁ, sutvāna devinda subhāsitānī ti.

Tattha sabbātithīyācayogo bhavitvā ti sabbesaṁ atithīnaṁ āgatānaṁ āgantukānaṁ yaṁ yaṁ te yācanti, tassa tassa yutto anucchaviko bhavitvā, sabbaṁ tehi yācitayācitaṁ dadamānoti attho. Sutvāna devinda subhāsitānī ti tava subhāsitāni sutvā ahaṁ evarūpo bhavissāmīti vadati.

Evañca pana vatvā pāsādā oruyha paccekabuddhaṁ vanditvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Paccekabuddho ākāse pallaṅkena nisīditvā: “Mahārāja, vijjādharo na samaṇo, tvaṁ ito paṭṭhāya ‘atuccho loko, atthi dhammikasamaṇabrāhmaṇā’ ti ñatvā dānaṁ dehi, sīlaṁ rakkha, uposathakammaṁ karohī” ti rājānaṁ ovadi. Sakko pi sakkānubhāvena ākāse ṭhatvā: “Ito paṭṭhāya appamattā hothā” ti nāgarānaṁ ovādaṁ datvā: “Palātā samaṇabrāhmaṇā āgacchantū” ti bheriṁ carāpesi. Atha te ubho pi sakaṭṭhānam-eva agamaṁsu. Rājā tassa ovāde ṭhatvā dānādīni puññāni akāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā paccekabuddho parinibbuto, rājā ānando ahosi, sakko pana aham-eva ahosin”-ti.

Vijjādharajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 392: Siṅghapupphajātakavaṇṇanā

Yametan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira jetavanā nikkhamitvā kosalaraṭṭhe aññataraṁ araññaṁ nissāya viharanto ekadivasaṁ padumasaraṁ [PTS 3.308] otaritvā supupphitapadumaṁ disvā adhovāte ṭhatvā upasiṅghi. Atha naṁ tasmiṁ vane adhivatthā devatā: “Mārisa, tvaṁ gandhatheno nāma, idaṁ te ekaṁ theyyaṅgan”-ti saṁvejesi. So tāya saṁvejito puna jetavanaṁ āgantvā satthāraṁ vanditvā nisinno: “Kahaṁ bhikkhu nivutthosī” ti puṭṭho: “Asukavanasaṇḍe nāma, tattha ca maṁ devatā evaṁ nāma saṁvejesī” ti āha. Atha naṁ satthā: “Na kho bhikkhu pupphaṁ upasiṅghanto tvam-eva devatāya saṁvejito, porāṇakapaṇḍitā pi saṁvejitapubbā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ kāsikagāme brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ uggahitasippo aparabhāge isipabbajjaṁ pabbajitvā ekaṁ padumasaraṁ nissāya upavasanto ekadivasaṁ saraṁ otaritvā supupphitapadumaṁ upasiṅghamāno aṭṭhāsi. Atha naṁ ekā devadhītā rukkhakkhandhavivare ṭhatvā saṁvejayamānā paṭhamaṁ gāthamāha.

115. Yametaṁ vārijaṁ pupphaṁ, adinnaṁ upasiṅghasi,
Ekaṅgametaṁ theyyānaṁ, gandhathenosi mārisā ti.

Tattha ekaṅgametan-ti ekakoṭṭhāso esa.

Tato bodhisatto dutiyaṁ gāthamāha.

116. Na harāmi na bhañjāmi, ārā siṅghāmi vārijaṁ,
Atha kena nu vaṇṇena, gandhathenoti vuccatī ti.

Tattha ārā siṅghāmī ti dūre ṭhito ghāyāmi. Vaṇṇenā ti kāraṇena.

Tasmiṁ khaṇe eko puriso tasmiṁ sare bhisāni ceva khaṇati, puṇḍarīkāni ca bhañjati. Bodhisatto taṁ disvā: “Maṁ ārā ṭhatvā upasiṅghantaṁ ‘coro’ ti vadasi, etaṁ purisaṁ [PTS 3.309] kasmā na bhaṇasī” ti tāya saddhiṁ sallapanto tatiyaṁ gāthamāha.

117. Yoyaṁ bhisāni khaṇati, puṇḍarīkāni bhañjati,
Evaṁ ākiṇṇakammanto, kasmā eso na vuccatī ti.

Tattha ākiṇṇakammanto ti kakkhaḷakammanto dāruṇakammanto.

Athassa avacanakāraṇaṁ ācikkhantī devatā catutthapañcamagāthā abhāsi:

118. Ākiṇṇaluddo puriso, dhāticelaṁva makkhito,
Tasmiṁ me vacanaṁ natthi, tañcārahāmi vattave.

119. Anaṅgaṇassa posassa, niccaṁ sucigavesino,
Vālaggamattaṁ pāpassa, abbhāmattaṁva khāyatī ti.

Tattha dhāticelaṁvā ti kheḷasiṅghāṇikamuttagūthamakkhitaṁ dhātidāsiyā nivatthacelaṁ viya ayaṁ pāpamakkhito yeva, tena kāraṇena tasmiṁ mama vacanaṁ natthi. Tañcārahāmī ti samaṇā pana ovādakkhamā honti piyasīlā, tasmā taṁ appamattakam-pi ayuttaṁ karontaṁ vattuṁ arahāmi samaṇāti. Anaṅgaṇassā ti niddosassa tumhādisassa. Abbhāmattaṁva khāyatī ti mahāmeghappamāṇaṁ hutvā upaṭṭhāti, idāni kasmā evarūpaṁ dosaṁ abbohārikaṁ karosīti.

Tāya pana saṁvejito bodhisatto saṁvegappatto chaṭṭhaṁ gāthamāha.

120. Addhā maṁ yakkha jānāsi, atho maṁ anukampasi,
Puna pi yakkha vajjāsi, yadā passasi edisan-ti.

Tattha yakkhā ti devataṁ ālapati. Vajjāsī ti vadeyyāsi. Yadā passasi edisan-ti yadā mama evarūpaṁ dosaṁ passasi, tadā evaṁ mama vadeyyāsīti vadati.

Athassa sā devadhītā sattamaṁ gāthamāha.

121. Neva taṁ upajīvāmi, na pi te bhatakāmhase,
Tvam-eva bhikkhu jāneyya, yena gaccheyya suggatin-ti.

Tattha [PTS 3.310] bhatakāmhase ti tava bhatihatā kammakarā pi na homa. Kiṁkāraṇā taṁ sabbakālaṁ rakkhamānā vicarissāmāti dīpeti. Yena gaccheyyā ti bhikkhu yena kammena tvaṁ sugatiṁ gaccheyyāsi, tvam-eva taṁ jāneyyāsīti.

Evaṁ sā tassa ovādaṁ datvā attano vimānam-eva paviṭṭhā. Bodhisatto pi jhānaṁ nibbattetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne so bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi.

Tadā devadhītā uppalavaṇṇā ahosi, tāpaso pana aham-eva ahosinti.

Siṅghapupphajātakavaṇṇanā sattamā

JA 393: Vighāsādajātakavaṇṇanā

Susukhaṁ vata jīvantī ti idaṁ satthā pubbārāme viharanto keḷisīlake bhikkhū ārabbha kathesi. Tesu hi mahāmoggallānattherena pāsādaṁ kampetvā saṁvejitesu dhammasabhāyaṁ bhikkhū tesaṁ aguṇaṁ kathentā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepete keḷisīlakāyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sakko ahosi. Atha aññatarasmiṁ kāsikagāme satta bhātaro kāmesu dosaṁ disvā nikkhamitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā majjhāraññe vasantā yoge yogaṁ akatvā kāyadaḷhībahulā hutvā nānappakāraṁ kīḷaṁ kīḷantā cariṁsu. Sakko devarājā: “Ime saṁvejessāmī” ti suko hutvā tesaṁ vasanaṭṭhānaṁ āgantvā ekasmiṁ rukkhe nilīyitvā te saṁvejento paṭhamaṁ gāthamāha.

122. Susukhaṁ [PTS 3.311] vata jīvanti, ye janā vighāsādino,
Diṭṭheva dhamme pāsaṁsā, samparāye ca suggatī ti.

Tattha vighāsādino ti bhuttātirekaṁ bhuñjante sandhāyāha. Diṭṭheva dhamme ti ye evarūpā, te diṭṭheva dhamme pāsaṁsā, samparāye ca tesaṁ sugati hoti, sagge uppajjantīti adhippāyena vadati.

Atha tesu eko tassa vacanaṁ sutvā avasese āmantetvā dutiyaṁ gāthamāha.

123. Sukassa bhāsamānassa, na nisāmetha paṇḍitā,
Idaṁ suṇātha sodariyā, amhevāyaṁ pasaṁsatī ti.

Tattha bhāsamānassā ti mānusikāya vācāya bhaṇantassa. Na nisāmethā ti na suṇātha. Idaṁ suṇāthā ti idamassa vacanaṁ suṇātha. Sodariyā ti samāne udare vutthabhāvena te ālapanto āha.

Atha ne paṭikkhipanto suko tatiyaṁ gāthamāha.

124. Nāhaṁ tumhe pasaṁsāmi, kuṇapādā suṇātha me,
Ucchiṭṭhabhojino tumhe, na tumhe vighāsādino ti.

Tattha kuṇapādā ti kuṇapakhādakāti te ālapati.

Te tassa vacanaṁ sutvā sabbe pi catutthaṁ gāthamāhaṁsu:

125. Sattavassā pabbajitā, majjhāraññe sikhaṇḍino,
Vighāseneva yāpentā, mayañce bhoto gārayhā,
Ke nu bhoto pasaṁsiyā ti.

Tattha sikhaṇḍino ti cūḷāya samannāgatā. Vighāsenevā ti ettakaṁ kālaṁ satta vassāni sīhabyagghavighāseneva yāpentā yadi bhoto gārayhā, atha ke nu te pasaṁsiyāti.

Te lajjāpento mahāsatto pañcamaṁ gāthamāha.

126. Tumhe sīhānaṁ byagghānaṁ, vāḷānañcāvasiṭṭhakaṁ,
Ucchiṭṭheneva yāpentā, maññivho vighāsādino ti.

Tattha vāḷānañcāvasiṭṭhakan-ti sesavāḷamigānañca avasiṭṭhakaṁ ucchiṭṭhabhojanaṁ.

Taṁ [PTS 3.312] sutvā tāpasā: “Sace mayaṁ na vighāsādā, atha ke carahi te vighāsādā” ti? Atha tesaṁ so tamatthaṁ ācikkhanto chaṭṭhaṁ gāthamāha.

127. Ye brāhmaṇassa samaṇassa, aññassa vā vanibbino,
Datvāva sesaṁ bhuñjanti, te janā vighāsādino ti.

Tattha vanibbino ti taṁ taṁ bhaṇḍaṁ yācanakassa. Evaṁ te lajjāpetvā mahāsatto sakaṭṭhānam-eva gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā satta bhātaro ime keḷisīlakā bhikkhū ahesuṁ, sakko pana aham-eva ahosin”-ti.

Vighāsādajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 394: Vaṭṭakajātakavaṇṇanā

Paṇītan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ lolabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu lolo” ti pucchitvā: “Āma, bhante” ti vutte: “Na kho bhikkhu idāneva lolo, pubbe pi tvaṁ lolo yeva, lolatāya pana bārāṇasiyaṁ hatthigavāssapurisakuṇapehi atitto ‘ito uttaritaraṁ labhissāmī’ ti araññaṁ paviṭṭhosī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto vaṭṭakayoniyaṁ nibbattitvā araññe lūkhatiṇabījāhāro vasi. Tadā bārāṇasiyaṁ eko lolakāko hatthikuṇapādīhi atitto: “Ito uttaritaraṁ labhissāmī” ti araññaṁ pavisitvā phalāphalaṁ khādanto bodhisattaṁ disvā: “Ayaṁ vaṭṭako ativiya thūlasarīro, madhuraṁ gocaraṁ khādati maññe, etassa gocaraṁ pucchitvā taṁ khāditvā aham-pi thūlo bhavissāmī” ti cintetvā bodhisattassa uparibhāge sākhāya nilīyitvā bodhisattaṁ pucchi: “Bho vaṭṭaka, kiṁ nāma paṇītāhāraṁ bhuñjasi, thūlasarīro ahosī” ti? Bodhisatto [PTS 3.313] tena pucchito tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ karonto paṭhamaṁ gāthamāha.

128. Paṇītaṁ bhuñjase bhattaṁ, sappitelañca mātula,
Atha kena nu vaṇṇena, kiso tvamasi vāyasā ti.

Tattha bhattan-ti manussānaṁ bhojananiyāmena paṭiyāditabhattaṁ. Mātulā ti taṁ piyasamudācārena ālapati. Kiso ti appamaṁsalohito.

Tassa vacanaṁ sutvā kāko tisso gāthā abhāsi:

129. Amittamajjhe vasato, tesu āmisamesato,
Niccaṁ ubbiggahadayassa, kuto kākassa daḷhiyaṁ.

130. Niccaṁ ubbegino kākā, dhaṅkā pāpena kammunā,
Laddho piṇḍo na pīṇeti, kiso tenasmi vaṭṭaka.

131. Lūkhāni tiṇabījāni, appasnehāni bhuñjasi,
Atha kena nu vaṇṇena, thūlo tvamasi vaṭṭakā ti.

Tattha daḷhiyan-ti evarūpassa mayhaṁ kākassa kuto daḷhībhāvo, kuto thūlanti attho. Ubbegino ti ubbegavanto. Dhaṅkā ti kākānam-eva nāmaṁ. Pāpena kammunā laddho ti kākena manussasantakavilumpanasaṅkhātena pāpena kammena laddho piṇḍo. Na pīṇetī ti na tappeti. Tenasmī ti tena kāraṇenāhaṁ kiso asmi. Appasnehānī ti mandojāni. Idaṁ kāko bodhisattaṁ: “Paṇītabhojanaṁ khādatī” ti saññī hutvā pi vaṭṭakānaṁ gahitagocaraṁ pucchanto āha.

Taṁ sutvā bodhisatto attano thūlabhāvakāraṇaṁ kathento imā gāthā abhāsi:

132. Appicchā appacintāya, adūragamanena ca,
Laddhāladdhena yāpento, thūlo tenasmi vāyasa.

133. Appicchassa hi posassa, appacintasukhassa ca,
Susaṅgahitamānassa, vuttī susamudānayā ti.

Tattha appicchā ti āhāresu appicchatāya nittaṇhatāya, kevalaṁ sarīrayāpanavaseneva āhārāharaṇatāyā ti attho. Appacintāyāti: “Ajja kahaṁ āhāraṁ [PTS 3.314] labhissāmi, sve kahan”-ti evaṁ āhāracintāya abhāvena. Adūragamanena cāti: “Asukasmiṁ nāma ṭhāne madhuraṁ labhissāmī” ti cintetvā avidūragamanena ca. Laddhāladdhenā ti lūkhaṁ vā hotu paṇītaṁ vā, yaṁ laddhaṁ, teneva. Thūlo tenasmī ti tena catubbidhena kāraṇena thūlo asmi. Vāyasā ti kākaṁ ālapati. Appacintasukhassā ti āhāracintārahitānaṁ appacintānamariyānaṁ sukhaṁ assatthīti appacintasukho, tassa tādisena sukhena samannāgatassa. Susaṅgahitamānassāti: “Ettakaṁ bhuñjitvā jīrāpetuṁ sakkhissāmī” ti evaṁ suṭṭhu saṅgahitāhāramānassa. Vuttī susamudānayā ti evarūpassa puggalassa jīvitavutti sukhena sakkā samudānetuṁ susamudānayā sunibbattiyā.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne lolabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi.

Tadā kāko lolabhikkhu ahosi, vaṭṭako pana aham-eva ahosinti.

Vaṭṭakajātakavaṇṇanā navamā

JA 395: Pārāvatajātakavaṇṇanā

Cirassaṁ vata passāmī ti idaṁ satthā jetavane viharanto lolabhikkhuṁ yeva ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu heṭṭhā vuttanayam-eva.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto pārāvato hutvā bārāṇasiseṭṭhino mahānase nīḷapacchiyaṁ vasati. Kāko pi tena saddhiṁ vissāsaṁ katvā tattheva vasatīti sabbaṁ vitthāretabbaṁ. Bhattakārako kākapattāni luñcitvā piṭṭhena taṁ makkhetvā ekaṁ kapālakhaṇḍaṁ vijjhitvā kaṇṭhe piḷandhitvā pacchiyaṁ pakkhi pi. Bodhisatto araññato āgantvā taṁ disvā parihāsaṁ karonto paṭhamaṁ gāthamāha.

134. Cirassaṁ vata passāmi, sahāyaṁ maṇidhārinaṁ,
Sukatā massukuttiyā, sobhate vata me sakhā ti.

Tattha massukuttiyā ti imāya massukiriyāya.

Taṁ [PTS 3.315] sutvā kāko dutiyaṁ gāthamāha.

135. Parūḷhakacchanakhalomo, ahaṁ kammesu byāvaṭo,
Cirassaṁ nhāpitaṁ laddhā, lomaṁ taṁ ajja hārayin-ti.

Tattha ahaṁ kammesu byāvaṭo ti ahaṁ samma pārāvata, rājakammesu byāvaṭo okāsaṁ alabhanto parūḷhakacchanakhalomo ahosinti vadati. Ajja hārayin-ti ajja hāresiṁ.

Tato bodhisatto tatiyaṁ gāthamāha.

136. Yaṁ nu lomaṁ ahāresi, dullabhaṁ laddha kappakaṁ,
Atha kiñcarahi te samma, kaṇṭhe kiṇikiṇāyatī ti.

Tassattho: yaṁ tāva dullabhaṁ kappakaṁ labhitvā lomaṁ harāpesi, taṁ harāpaya, atha kiñcarahi te vayassa idaṁ kaṇṭhe kiṇikiṇāyatīti.

Tato kāko dve gāthā abhāsi:

137. Manussasukhumālānaṁ, maṇi kaṇṭhesu lambati,
Tesāhaṁ anusikkhāmi, mā tvaṁ maññi davā kataṁ.

138. Sacepimaṁ pihayasi, massukuttiṁ sukāritaṁ,
Kārayissāmi te samma, maṇiñcā pi dadāmi te ti.

Tattha maṇī ti evarūpānaṁ manussānaṁ ekaṁ maṇiratanaṁ kaṇṭhesu lambati. Tesāhan-ti tesaṁ ahaṁ. Mā tvaṁ maññī ti tvaṁ pana: “Etaṁ mayā davā katan”-ti mā maññi. Sacepimaṁ pihayasī ti sace imaṁ mama kataṁ massukuttiṁ tvaṁ icchasi.

Taṁ sutvā bodhisatto chaṭṭhaṁ gāthamāha.

139. Tvaññeva maṇinā channo, sukatāya ca massuyā,
Āmanta kho taṁ gacchāmi, piyaṁ me tavadassanan-ti.

Tattha maṇinā ti maṇino, ayam-eva vā pāṭho. Idaṁ vuttaṁ hoti: samma vāyasa, tvaññeva imassa maṇino anucchaviko imissā ca sukatāya massuyā [PTS 3.316], mama pana tava adassanam-eva piyaṁ, tasmā taṁ āmantayitvā gacchāmīti.

Evañca pana vatvā bodhisatto uppatitvā aññattha gato. Kāko tattheva jīvitakkhayaṁ patto.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne lolabhikkhu anāgāmiphale patiṭṭhahi. Tadā kāko lolabhikkhu ahosi, pārāvato pana aham-eva ahosinti.

Pārāvatajātakavaṇṇanā dasamā

Kharaputtavaggo dutiyo niṭṭhito

Jātakuddānaṁ:

Avāriyaṁ setaketu, darīmukhañca neru ca,
Āsaṅkamigālopañca, kāḷakaṇṇī ca kukkuṭaṁ.

Dhammadhajañca nandiyaṁ, kharaputtaṁ sūci ceva,
Tuṇḍilaṁ soṇṇakakkaṭaṁ, mayhakaṁ vijjādharañceva.

Siṅghapupphaṁ vighāsādaṁ, vaṭṭakañca pārāvataṁ,
Saṅgāyiṁsu mahātherā, chakke vīsati jātake.

Chakkanipātavaṇṇanā niṭṭhitā

7. Sattakanipāto

1. Kukkuvaggo

JA 396: Kukkujātakavaṇṇanā

Diyaḍḍhakukkū ti [PTS 3.317] idaṁ satthā jetavane viharanto rājovādaṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu tesakuṇajātake (JA. 521) āvi bhavissati.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa atthadhammānusāsako amacco ahosi. Rājā agatigamane patiṭṭhāya adhammena rajjaṁ kāresi, janapadaṁ pīḷetvā dhanam-eva saṁhari. Bodhisatto rājānaṁ ovaditukāmo ekaṁ upamaṁ upadhārento vicarati, rañño uyyāne vāsāgāraṁ vippakataṁ hoti aniṭṭhitacchadanaṁ, dārukaṇṇikaṁ āropetvā gopānasiyo pavesitamattā honti. Rājā kīḷanatthāya uyyānaṁ gantvā tattha vicaritvā taṁ gehaṁ pavisitvā ullokento kaṇṇikamaṇḍalaṁ disvā attano uparipatanabhayena nikkhamitvā bahi ṭhito puna oloketvā: “Kiṁ nu kho nissāya kaṇṇikā ṭhitā, kiṁ nissāya gopānasiyo” ti cintetvā bodhisattaṁ pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Diyaḍḍhakukkū [PTS 3.318] udayena kaṇṇikā, vidatthiyo aṭṭha parikkhipanti naṁ,
Sā siṁsapā, sāramayā apheggukā, kuhiṁ ṭhitā upparito na dhaṁsatī ti.

Tattha diyaḍḍhakukkū ti diyaḍḍharatanā. Udayenā ti uccattena. Parikkhipanti nan-ti taṁ panetaṁ aṭṭha vidatthiyo parikkhipanti, parikkhepato aṭṭhavidatthipamāṇāti vuttaṁ hoti. Kuhiṁ ṭhitā ti kattha patiṭṭhitā hutvā. Na dhaṁsatī ti na patati.

Taṁ sutvā bodhisatto: “Laddhā dāni me rañño ovādatthāya upamā” ti cintetvā imā gāthā āha:

2. Yā tiṁsati sāramayā anujjukā, parikiriya gopānasiyo samaṁ ṭhitā,
Tāhi susaṅgahitā balasā pīḷitā, samaṁ ṭhitā upparito na dhaṁsati.

3. Evam-pi mittehi daḷhehi paṇḍito, abhejjarūpehi sucīhi mantibhi,
Susaṅgahīto siriyā na dhaṁsati, gopānasībhāravahāva kaṇṇikā ti.

Tattha yā tiṁsati sāramayā ti yā etā sārarukkhamayā tiṁsati gopānasiyo. Parikiriyā ti parivāretvā. Samaṁ ṭhitā ti samabhāgena ṭhitā. Balasā pīḷitā ti tāhi tāhi gopānasīhi balena pīḷitā suṭṭhu saṅgahitā ekābaddhā hutvā. Paṇḍito ti ñāṇasampanno rājā. Sucīhī ti sucisamācārehi kalyāṇamittehi. Mantibhī ti mantakusalehi. Gopānasībhāravahāva kaṇṇikā ti yathā gopānasīnaṁ bhāraṁ vahamānā kaṇṇikā na dhaṁsati na patati, evaṁ rājā pi vuttappakārehi mantīhi abhijjahadayehi susaṅgahito sirito na dhaṁsati na patati na parihāyati.

Rājā [PTS 3.319] bodhisatte kathente yeva attano kiriyaṁ sallakkhetvā kaṇṇikāya asati gopānasiyo na tiṭṭhanti, gopānasīhi asaṅgahitā kaṇṇikā na tiṭṭhati, gopānasīsu bhijjantīsu kaṇṇikā patati, evam-eva adhammiko rājā attano mittāmacce ca balakāye ca brāhmaṇagahapatike ca asaṅgaṇhanto tesu bhijjantesu tehi asaṅgahito issariyā dhaṁsati, raññā nāma dhammikena bhavitabbanti. Athassa tasmiṁ khaṇe paṇṇākāratthāya mātuluṅgaṁ āhariṁsu. Rājā: “Sahāya, imaṁ mātuluṅgaṁ khādā” ti bodhisattaṁ āha. Bodhisatto taṁ gahetvā: “Mahārāja, imaṁ khādituṁ ajānantā tittakaṁ vā karonti ambilaṁ vā, jānantā pana paṇḍitā tittakaṁ hāretvā ambilaṁ anīharitvā mātuluṅgarasaṁ anāsetvāva khādantī” ti rañño imāya upamāya dhanasaṅgharaṇūpāyaṁ dassento dve gāthā abhāsi:

4. Kharattacaṁ bellaṁ yathā pi satthavā, anāmasanto pi karoti tittakaṁ,
Samāharaṁ sāduṁ karoti patthiva, asāduṁ kayirā tanubandhamuddharaṁ.

5. Evam-pi gāmanigamesu paṇḍito, asāhasaṁ rājadhanāni saṅgharaṁ,
Dhammānuvattī paṭipajjamāno, sa phāti kayirā aviheṭhayaṁ paran-ti.

Tattha kharattacan-ti thaddhatacaṁ. Bellan-ti mātuluṅgaṁ. ‘Belan”-ti pi pāṭho, ayamevattho. Satthavā ti satthakahattho. Anāmasanto ti bahitacaṁ tanukam-pi atacchanto idaṁ phalaṁ tittakaṁ karoti. Samāharan-ti samāharanto bahitacaṁ tacchanto anto ca ambilaṁ anīharanto taṁ sāduṁ karoti. Patthivā ti rājānaṁ ālapati. Tanubandhamuddharan-ti [PTS 3.320] tanukaṁ pana tacaṁ uddharanto sabbaso tittakassa anapanītattā taṁ asādum-eva kayirā. Evan-ti evaṁ paṇḍito rājā pi asāhasaṁ sāhasiyā taṇhāya vasaṁ agacchanto agatigamanaṁ pahāya raṭṭhaṁ apīḷetvā upacikānaṁ vammikavaḍḍhananiyāmena madhukarānaṁ reṇuṁ gahetvā madhukaraṇaniyāmena ca dhanaṁ saṅgharanto:

Dānaṁ sīlaṁ pariccāgaṁ, ajjavaṁ maddavaṁ tapaṁ,
Akkodhaṁ avihiṁsañca, khantiñca avirodhanan-ti.

Iti imesaṁ dasannaṁ rājadhammānaṁ anuvattanena dhammānuvattī hutvā paṭipajjamāno so attano ca paresañca phātiṁ vaḍḍhiṁ kareyya paraṁ aviheṭhentoyevā ti.

Rājā bodhisattena saddhiṁ mantento pokkharaṇītīraṁ gantvā supupphitaṁ bālasūriyavaṇṇaṁ udakena anupalittaṁ padumaṁ disvā āha: “sahāya, imaṁ padumaṁ udake sañjātam-eva udakena alimpamānaṁ ṭhitan”-ti. Atha naṁ bodhisatto: “Mahārāja, raññā nāma evarūpena bhavitabban”-ti ovadanto imā gāthā āha:

6. Odātamūlaṁ sucivārisambhavaṁ, jātaṁ yathā pokkharaṇīsu ambujaṁ,
Padumaṁ yathā agginikāsiphālimaṁ, na kaddamo na rajo na vāri limpati.

7. Evam-pi vohārasuciṁ asāhasaṁ, visuddhakammantamapetapāpakaṁ,
Na limpati kammakilesa tādiso, jātaṁ yathā pokkharaṇīsu ambujan-ti.

Tattha odātamūlan-ti paṇḍaramūlaṁ. Ambujan-ti padumasseva vevacanaṁ. Agginikāsiphāliman-ti agginikāsinā sūriyena phālitaṁ vikasitanti attho. Na kaddamo na rajo na vāri limpatī ti neva kaddamo na rajo na udakaṁ limpati, na makkhetī ti attho. “Lippati”cceva vā pāṭho, bhummatthe vā etāni paccattavacanāni, etesu kaddamādīsu na lippati, na allīyatī ti attho. Vohārasucin-ti [PTS 3.321] porāṇakehi dhammikarājūhi likhāpetvā ṭhapitavinicchayavohāre suciṁ, agatigamanaṁ pahāya dhammena vinicchayakārakanti attho. Asāhasan-ti dhammikavinicchaye ṭhitattā yeva sāhasikakiriyāya virahitaṁ. Visuddhakammantan-ti teneva asāhasikaṭṭhena visuddhakammantaṁ saccavādiṁ nikkodhaṁ majjhattaṁ tulābhūtaṁ lokassa. Apetapāpakan-ti apagatapāpakammaṁ. Na limpati kammakilesa tādiso ti taṁ rājānaṁ pāṇātipāto adinnādānaṁ kāmesumicchācāro musāvādoti ayaṁ kammakileso na allīyati. Kiṁkāraṇā? Tādiso jātaṁ yathā pokkharaṇīsu ambujaṁ. Tādiso hi rājā yathā pokkharaṇīsu jātaṁ padumaṁ anupalittaṁ, evaṁ anupalitto nāma hoti.

Rājā bodhisattassa ovādaṁ sutvā tato paṭṭhāya dhammena rajjaṁ kārento dānādīni puññāni katvā saggaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, paṇḍitāmacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Kukkujātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 397: Manojajātakavaṇṇanā

Yathā cāpo ninnamatī ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto vipakkhasevakaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu pana heṭṭhā mahilāmukhajātake (JA. 26) vitthāritam-eva. Tadā pana satthā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa vipakkhasevakoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sīho hutvā sīhiyā saddhiṁ saṁvasanto dve potake labhi: puttañca dhītarañca. Puttassa manojoti nāmaṁ ahosi, so vayappatto ekaṁ sīhapotikaṁ gaṇhi. Iti te pañca janā ahesuṁ. Manojo vanamahiṁsādayo vadhitvā maṁsaṁ āharitvā mātāpitaro ca bhaginiñca pajāpatiñca poseti. So [PTS 3.322] ekadivasaṁ gocarabhūmiyaṁ giriyaṁ nāma siṅgālaṁ palāyituṁ appahontaṁ urena nipannaṁ disvā: “Kiṁ, sammā” ti pucchitvā: “Upaṭṭhātukāmomhi, sāmī” ti vutte: “Sādhu, upaṭṭhahassū” ti taṁ gahetvā attano vasanaguhaṁ ānesi. Bodhisatto taṁ disvā: “Tāta manoja, siṅgālā nāma dussīlā pāpadhammā akicce niyojenti, mā etaṁ attano santike karī” ti vāretuṁ nāsakkhi.

Athekadivasaṁ siṅgālo assamaṁsaṁ khāditukāmo manojaṁ āha: “sāmi, amhehi ṭhapetvā assamaṁsaṁ aññaṁ akhāditapubbaṁ nāma natthi, assaṁ gaṇhissāmā” ti. “Kahaṁ pana, samma, assā hontī” ti? “Bārāṇasiyaṁ nadītīre” ti. So tassa vacanaṁ gahetvā tena saddhiṁ assānaṁ nadiyā nhānavelāyaṁ gantvā ekaṁ assaṁ gahetvā piṭṭhiyaṁ āropetvā vegena attano guhādvāram-eva āgato. Athassa pitā assamaṁsaṁ khāditvā: “Tāta, assā nāma rājabhogā, rājāno ca nāma anekamāyā kusalehi dhanuggahehi vijjhāpenti, assamaṁsakhādanasīhā nāma dīghāyukā na honti, ito paṭṭhāya mā assaṁ gaṇhī” ti āha. So pitu vacanaṁ akatvā gaṇhateva. “Sīho asse gaṇhātī” ti sutvā rājā antonagare yeva assānaṁ pokkharaṇiṁ kārāpesi. Tato pi āgantvā gaṇhi yeva. Rājā assasālaṁ kāretvā antosālāyam-eva tiṇodakaṁ dāpesi. Sīho pākāramatthakena gantvā antosālāto pi gaṇhi yeva.

Rājā ekaṁ akkhaṇavedhiṁ dhanuggahaṁ pakkosāpetvā: “Sakkhissasi tāta, sīhaṁ vijjhitun”-ti āha. So: “Sakkomī” ti vatvā pākāraṁ nissāya sīhassa āgamanamagge aṭṭakaṁ kāretvā aṭṭhāsi. Sīho āgantvā bahisusāne siṅgālaṁ ṭhapetvā assagahaṇatthāya nagaraṁ pakkhandi. Dhanuggaho āgamanakāle: “Atitikhiṇo vego” ti sīhaṁ avijjhitvā assaṁ gahetvā gamanakāle garubhāratāya olīnavegaṁ sīhaṁ tikhiṇena nārācena pacchābhāge vijjhi. Nārāco purimakāyena nikkhamitvā ākāsaṁ pakkhandi. Sīho [PTS 3.323] “viddhosmī” ti viravi. Dhanuggaho taṁ vijjhitvā asani viya jiyaṁ pothesi. Siṅgālo sīhassa ca jiyāya ca saddaṁ sutvā: “Sahāyo me dhanuggahena vijjhitvā mārito bhavissati, matakena hi saddhiṁ vissāso nāma natthi, idāni mama pakatiyā vasanavanam-eva gamissāmī” ti attanāva saddhiṁ sallapanto dve gāthā abhāsi:

8. Yathā cāpo ninnamati, jiyā cā pi nikūjati,
Haññate nūna manojo, migarājā sakhā mama.

9. Handa dāni vanantāni, pakkamāmi yathāsukhaṁ,
Netādisā sakhā honti, labbhā me jīvato sakhā ti.

Tattha yathā ti yenākāreneva cāpo ninnamati. Haññate nūnā ti nūna haññati. Netādisā ti evarūpā matakā sahāyā nāma na honti. Labbhā me ti jīvato mama sahāyo nāma sakkā laddhuṁ.

Sīho pi ekavegena gantvā assaṁ guhādvāre pātetvā sayam-pi maritvā pati. Athassa ñātakā nikkhamitvā taṁ lohitamakkhitaṁ pahāramukhehi paggharitalohitaṁ pāpajanasevitāya jīvitakkhayaṁ pattaṁ addasaṁsu, disvā cassa mātā pitā bhaginī pajāpatīti paṭipāṭiyā catasso gāthā bhāsiṁsu:

10. Na pāpajanasaṁsevī, accantaṁ sukhamedhati,
Manojaṁ passa semānaṁ, giriyassānusāsanī.

11. Na pāpasampavaṅkena, mātā puttena nandati,
Manojaṁ passa semānaṁ, acchannaṁ samhi lohite.

12. Evamāpajjate poso, pāpiyo ca nigacchati,
Yo ve hitānaṁ vacanaṁ, na karoti atthadassinaṁ.

13. Evañca so hoti tato ca pāpiyo, yo uttamo adhamajanūpasevī,
Passuttamaṁ [PTS 3.324] adhamajanūpasevitaṁ, migādhipaṁ saravaraveganiddhutan-ti.

Tattha accantaṁ sukhamedhatī ti na ciraṁ sukhaṁ labhati. Giriyassānusāsanī ti ayaṁ evarūpā giriyassānusāsanīti garahanto āha. Pāpasampavaṅkenā ti pāpesu sampavaṅkena pāpasahāyena. Acchannan-ti nimuggaṁ. Pāpiyo ca nigacchatī ti pāpañca vindati. Hitānan-ti atthakāmānaṁ. Atthadassinan-ti anāgataatthaṁ passantānaṁ. Pāpiyo ti pāpataro. Adhamajanūpasevī ti adhamajanaṁ upasevī. Uttaman-ti sarīrabalena jeṭṭhakaṁ.

Pacchimā abhisambuddhagāthā:

14. Nihīyati puriso nihīnasevī, na ca hāyetha kadāci tulyasevī,
Seṭṭhamupagamaṁ udeti khippaṁ, tasmāttanā uttaritaraṁ bhajethā ti.

Tattha nihīyatī ti bhikkhave, nihīnasevī nāma manojo sīho viya nihīyati parihāyati vināsaṁ pāpuṇāti. Tulyasevī ti sīlādīhi attanā sadisaṁ sevamāno na hāyati, vaḍḍhi yeva panassa hoti. Seṭṭhamupagaman-ti sīlādīhi uttaritaraṁ yeva upagacchanto. Udeti khippan-ti sīgham-eva sīlādīhi guṇehi udeti, vuddhiṁ upagacchatīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne vipakkhasevako sotāpattiphale patiṭṭhahi.

Tadā siṅgālo devadatto ahosi, manojo vipakkhasevako, bhaginī uppalavaṇṇā, bhariyā khemā bhikkhunī, mātā rāhulamātā, pitā sīharājā pana aham-eva ahosinti.

Manojajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 398: Sutanujātakavaṇṇanā

Rājā te bhattan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto mātuposakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu sāmajātake (JA. 540) āvi bhavissati.

Atīte [PTS 3.325] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto duggatagahapatikule nibbatti, sutanūtissa nāmaṁ akaṁsu. So vayappatto bhatiṁ katvā mātāpitaro posetvā pitari kālakate mātaraṁ poseti. Tasmiṁ pana kāle bārāṇasirājā migavittako ahosi. So ekadivasaṁ mahantena parivārena yojanadviyojanamattaṁ araññaṁ pavisitvā: “Yassa ṭhitaṭṭhānena migo palāyati, so imaṁ nāma jito” ti sabbesaṁ ārocāpesi. Amaccā rañño dhuvamaggaṭṭhāne koṭṭhakaṁ chādetvā adaṁsu. Manussehi migānaṁ vasanaṭṭhānāni parivāretvā unnādentehi uṭṭhāpitesu migesu eko eṇimigo rañño ṭhitaṭṭhānaṁ paṭipajji. Rājā: “Taṁ vijjhissāmī” ti saraṁ khi pi. Uggahitamāyo migo saraṁ mahāphāsukābhimukhaṁ āgacchantaṁ ñatvā parivattitvā sarena viddho viya hutvā pati. Rājā: “Migo me viddho” ti gahaṇatthāya dhāvi. Migo uṭṭhāya vātavegena palāyi, amaccādayo rājānaṁ avahasiṁsu. So migaṁ anubandhitvā kilantakāle khaggena dvidhā chinditvā ekasmiṁ daṇḍake laggitvā kājaṁ vahanto viya āgacchanto: “Thokaṁ vissamissāmī” ti maggasamīpe ṭhitaṁ vaṭarukkhaṁ upagantvā nipajjitvā niddaṁ okkami.

Tasmiṁ pana vaṭarukkhe nibbatto maghadevo nāma yakkho tattha paviṭṭhe vessavaṇassa santikā khādituṁ labhi. So rājānaṁ uṭṭhāya gacchantaṁ: “Tiṭṭha bhakkhosi me” ti hatthe gaṇhi. “Tvaṁ konāmosī” ti? “Ahaṁ idha nibbattayakkho, imaṁ ṭhānaṁ paviṭṭhake khādituṁ labhāmī” ti. Rājā satiṁ upaṭṭhapetvā: “Kiṁ ajjeva maṁ khādissasi, udāhu nibaddhaṁ khādissasī” ti pucchi. “Labhanto nibaddhaṁ khādissāmī” ti. Rājā: “Imaṁ ajja migaṁ khāditvā maṁ vissajjehi, ahaṁ te sve paṭṭhāya ekāya bhattapātiyā saddhiṁ ekaṁ manussaṁ pesessāmī” ti. “Tena hi appamatto hohi, apesitadivase taññeva [PTS 3.326] khādissāmī” ti. “Ahaṁ bārāṇasirājā, mayhaṁ avijjamānaṁ nāma natthī” ti. Yakkho paṭiññaṁ gahetvā taṁ vissajjesi. So nagaraṁ pavisitvā tamatthaṁ ekassa atthacarakassa amaccassa kathetvā: “Idāni kiṁ kātabban”-ti pucchi. “Divasaparicchedo kato, devā” ti? “Na kato” ti. “Ayuttaṁ vo kataṁ, evaṁ sante pi mā cintayittha, bahū bandhanāgāre manussā” ti. “Tena hi tvaṁ etaṁ kammaṁ kara, mayhaṁ jīvitaṁ dehī” ti.

Amacco: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā devasikaṁ bandhanāgārato manussaṁ nīharitvā bhattapātiṁ gahetvā kañci ajānāpetvāva yakkhassa pesesi. Yakkho bhattaṁ bhuñjitvā manussaṁ khādati. Aparabhāge bandhanāgārāni nimmanussāni jātāni. Rājā bhattahārakaṁ alabhanto maraṇabhayena kam pi. Atha naṁ amacco assāsetvā: “Deva, jīvitāsāto dhanāsāva balavatarā, hatthikkhandhe sahassabhaṇḍikaṁ ṭhapetvā ‘ko imaṁ dhanaṁ gahetvā yakkhassa bhattaṁ ādāya gamissatī’ ti bheriṁ carāpemā” ti vatvā tathā kāresi. Atha taṁ sutvā bodhisatto cintesi: “Ahaṁ bhatiyā māsakaḍḍhamāsakaṁ saṅgharitvā kicchena mātaraṁ posemi, imaṁ dhanaṁ gahetvā mātu datvā yakkhassa santikaṁ gamissāmi, sace yakkhaṁ dametuṁ sakkhissāmi, iccetaṁ kusalaṁ, no ce sakkhissāmi, mātā me sukhaṁ jīvissatī” ti. So tamatthaṁ mātu ārocetvā: “Alaṁ tāta, na mama attho dhanenā” ti dve vāre paṭikkhipitvā tatiyavāre taṁ anāpucchitvāva: “Āharatha, ayya, sahassaṁ, ahaṁ bhattaṁ harissāmī” ti sahassaṁ gahetvā mātu datvā: “Amma, mā cintayi, ahaṁ yakkhaṁ dametvā mahājanassa sotthiṁ karissāmi, ajjeva tava assukilinnamukhaṁ hāsāpento va āgacchissāmī” ti mātaraṁ vanditvā rājapurisehi saddhiṁ rañño santikaṁ gantvā vanditvā aṭṭhāsi.

Tato raññā: “Tāta, tvaṁ bhattaṁ harissasī” ti vutte: “Āma, devā” ti āha. “Kiṁ te laddhuṁ vaṭṭatī” ti? “Tumhākaṁ [PTS 3.327] suvaṇṇapādukā, devā” ti. “Kiṁkāraṇā” ti? “Deva, so yakkho attano rukkhamūle bhūmiyaṁ ṭhitake khādituṁ labhati, ahaṁ etassa santakabhūmiyaṁ aṭṭhatvā pādukāsu ṭhassāmī” ti. “Aññaṁ kiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti? “Tumhākaṁ chattaṁ, devā” ti. “Idaṁ kimatthāyā” ti? “Deva, yakkho attano rukkhacchāyāya ṭhitake khādituṁ labhati, ahaṁ tassa rukkhacchāyāya aṭṭhatvā chattacchāyāya ṭhassāmī” ti. “Aññaṁ kiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti. “Tumhākaṁ khaggaṁ, devā” ti. “Iminā ko attho” ti? “Deva, amanussā pi āvudhahatthānaṁ bhāyantiyevā” ti. “Aññaṁ kiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti? “Suvaṇṇapātiṁ pūretvā tumhākaṁ bhuñjanakabhattaṁ detha, devā” ti. “Kiṁkāraṇā, tātā” ti? “Deva, mādisassa nāma paṇḍitassa purisassa mattikapātiyā lūkhabhojanaṁ harituṁ ananucchavikan”-ti. “Sādhu, tātā” ti rājā sabbaṁ dāpetvā tassa veyyāvaccakare paṭipādesi.

Bodhisatto: “Mahārāja, mā bhāyittha, ajjāhaṁ yakkhaṁ dametvā tumhākaṁ sotthiṁ katvā āgamissāmī” ti rājānaṁ vanditvā upakaraṇāni gāhāpetvā tattha gantvā manusse rukkhassāvidūre ṭhapetvā suvaṇṇapādukaṁ āruyha khaggaṁ sannayhitvā setacchattaṁ matthake katvā kañcanapātiyā bhattaṁ gahetvā yakkhassa santikaṁ pāyāsi. Yakkho maggaṁ olokento taṁ disvā: “Ayaṁ puriso na aññesu divasesu āgamananiyāmena eti, kiṁ nu kho kāraṇan”-ti cintesi. Bodhisatto pi rukkhasamīpaṁ gantvā asituṇḍena bhattapātiṁ antochāyāya karitvā chāyāya pariyante ṭhito paṭhamaṁ gāthamāha.

15. Rājā te bhattaṁ pāhesi, suciṁ maṁsūpasecanaṁ,
Maghadevasmiṁ adhivatthe, ehi nikkhamma bhuñjasū ti.

Tattha [PTS 3.328] pāhesī ti pahiṇi. Maghadevasmiṁ adhivatthe ti maghadevoti vaṭarukkho vuccati, tasmiṁ adhivattheti devataṁ ālapati.

Taṁ sutvā yakkho: “Imaṁ purisaṁ vañcetvā antochāyāya paviṭṭhaṁ khādissāmī” ti cintetvā dutiyaṁ gāthamāha.

16. Ehi māṇava orena, bhikkhamādāya sūpitaṁ,
Tvañca māṇava bhikkhā ca, ubho bhakkhā bhavissathā ti.

Tattha bhikkhan-ti mama nibaddhabhikkhaṁ. Sūpitan-ti sūpasampannaṁ.

Tato bodhisatto dve gāthā abhāsi:

17. Appakena tuvaṁ yakkha, thullamatthaṁ jahissasi,
Bhikkhaṁ te nāharissanti, janā maraṇasaññino.

18. Laddhāya yakkhā tava niccabhikkhaṁ, suciṁ paṇītaṁ rasasā upetaṁ,
Bhikkhañca te āhariyo naro idha, sudullabho hehiti bhakkhite mayī ti.

Tattha thullamatthan-ti appakena kāraṇena mahantaṁ atthaṁ jahissasīti dasseti. Nāharissantī ti ito paṭṭhāya maraṇasaññino hutvā na āharissanti, atha tvaṁ milātasākho viya rukkho nirāhāro dubbalo bhavissasīti. Laddhāyan-ti laddhaayaṁ laddhāgamanaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: samma yakkha, yaṁ ahaṁ ajja āhariṁ, idaṁ tava niccabhikkhaṁ suciṁ paṇītaṁ uttamaṁ rasena upetaṁ laddhāgamanaṁ devasikaṁ te āgacchissati. Āhariyo ti āharaṇako. Idaṁ vuttaṁ hoti: “sace tvaṁ imaṁ bhikkhaṁ gahetvā āgataṁ maṁ bhakkhasi, athevaṁ mayi bhakkhite bhikkhañca te āharaṇako añño naro idha sudullabho bhavissati. Kiṁkāraṇā? Mādiso hi bārāṇasiyaṁ añño paṇḍitamanusso nāma natthi, mayi pana khādite sutanu pi nāma yakkhena khādito, aññassa kassa so lajjissatī” ti bhattāharaṇakaṁ na labhissasi, atha te ito paṭṭhāya bhojanaṁ dullabhaṁ bhavissati, amhākam-pi rājānaṁ gaṇhituṁ na labhissasi. Kasmā? Rukkhato bahibhāvena. Sace panidaṁ bhattaṁ bhuñjitvā maṁ pahiṇissasi, ahaṁ te rañño kathetvā nibaddhaṁ bhattaṁ pesessāmi, attānam-pi ca te [PTS 3.329] khādituṁ na dassāmi, aham-pi tava santike ṭhāne na ṭhassāmi, pādukāsu ṭhassāmi, rukkhacchāyāyam-pi te na ṭhassāmi, attano chattacchāyāyam-eva ṭhassāmi, sace pana mayā saddhiṁ virujjhissasi, khaggena taṁ dvidhā bhindissāmi, ahañhi ajja etadattham-eva sajjo hutvā āgatoti. Evaṁ kira naṁ mahāsatto tajjesi.

Yakkho: “Yuttarūpaṁ māṇavo vadatī” ti sallakkhetvā pasannacitto dve gāthā abhāsi:

19. Mam-eva sutano attho, yathā bhāsasi māṇava,
Mayā tvaṁ samanuññāto, sotthiṁ passāhi mātaraṁ.

20. Khaggaṁ chattañca pātiñca, gacchamādāya māṇava,
Sotthiṁ passatu te mātā, tvañca passāhi mātaran-ti.

Tattha sutano ti bodhisattaṁ ālapati. Yathā bhāsasī ti yathā tvaṁ bhāsasi, tathā yo esa tayā bhāsito attho, eso mamevattho, mayham-eva vaḍḍhīti.

Yakkhassa kathaṁ sutvā bodhisatto: “Mama kammaṁ nipphannaṁ, damito me yakkho, bahuñca dhanaṁ laddhaṁ, rañño ca vacanaṁ katan”-ti tuṭṭhacitto yakkhassa anumodanaṁ karonto osānagāthamāha.

21. Evaṁ yakkha sukhī hohi, saha sabbehi ñātibhi,
Dhanañca me adhigataṁ, rañño ca vacanaṁ katan-ti.

Vatvā ca pana yakkhaṁ āmantetvā: “Samma, tvaṁ pubbe akusalakammaṁ katvā kakkhaḷo pharuso paresaṁ lohitamaṁsabhakkho yakkho hutvā nibbatto, ito paṭṭhāya pāṇātipātādīni mā karī” ti sīle ca ānisaṁsaṁ, dussīlye ca ādīnavaṁ kathetvā yakkhaṁ pañcasu sīlesu patiṭṭhāpetvā: “Kiṁ te araññavāsena, ehi nagaradvāre taṁ nisīdāpetvā aggabhattalābhiṁ karomī” ti yakkhena saddhiṁ nikkhamitvā khaggādīni yakkhaṁ gāhāpetvā bārāṇasiṁ agamāsi. “Sutanu māṇavo yakkhaṁ gahetvā etī” ti rañño ārocesuṁ. Rājā amaccaparivuto bodhisattassa [PTS 3.330] paccuggamanaṁ katvā yakkhaṁ nagaradvāre nisīdāpetvā aggabhattalābhinaṁ katvā nagaraṁ pavisitvā bheriṁ carāpetvā nāgare sannipātāpetvā bodhisattassa guṇaṁ kathetvā senāpatiṭṭhānaṁ adāsi. Ayañca bodhisattassa ovāde ṭhatvā dānādīni puññāni katvā saggaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne mātuposakabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā yakkho aṅgulimālo ahosi, rājā ānando, māṇavo pana aham-eva ahosinti.

Sutanujātakavaṇṇanā tatiyā

JA 399: Mātuposakagijjhajātakavaṇṇanā

Te kathaṁ nu karissantī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ mātuposakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu sāmajātake (JA. 540) āvi bhavissati.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto gijjhayoniyaṁ nibbattitvā vayappatto vuddhe parihīnacakkhuke mātāpitaro gijjhaguhāyaṁ ṭhapetvā gomaṁsādīni āharitvā posesi. Tasmiṁ kāle bārāṇasiyaṁ susāne eko nesādo aniyametvā gijjhānaṁ pāse oḍḍesi. Athekadivasaṁ bodhisatto gomaṁsādiṁ pariyesanto susānaṁ paviṭṭho pādena pāse bajjhitvā attano na cintesi, vuddhe parihīnacakkhuke mātāpitaro anussaritvā: “Kathaṁ nu kho me mātāpitaro yāpessanti, mama baddhabhāvam-pi ajānantā anāthā nippaccayā pabbataguhāyam-eva sussitvā marissanti maññe” ti vilapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

22. Te kathaṁ nu karissanti, vuddhā giridarīsayā,
Ahaṁ baddhosmi pāsena, nilīyassa vasaṁ gato ti.

Tattha nilīyassā ti evaṁnāmakassa nesādaputtassa.

Atha nesādaputto gijjharājassa [PTS 3.331] paridevitasaddaṁ sutvā dutiyaṁ gāthamāha.

23. Kiṁ gijjha paridevasi, kā nu te paridevanā,
Na me suto vā diṭṭho vā, bhāsanto mānusiṁ dijo ti.

Gijjho āha:

24. Bharāmi mātāpitaro, vuddhe giridarīsaye,
Te kathaṁ nu karissanti, ahaṁ vasaṁ gato tavā ti.

Nesādo āha:

25. Yaṁ nu gijjho yojanasataṁ, kuṇapāni avekkhati,
Kasmā jālañca pāsañca, āsajjā pi na bujjhasī ti.

Gijjharājā āha:

26. Yadā parābhavo hoti, poso jīvitasaṅkhaye,
Atha jālañca pāsañca, āsajjā pi na bujjhatī ti.

27. Bharassu mātāpitaro, vuddhe giridarīsaye,
Mayā tvaṁ samanuññāto, sotthiṁ passāhi ñātake.

28. Evaṁ luddaka nandassu, saha sabbehi ñātibhi,
Bharissaṁ mātāpitaro, vuddhe giridarīsaye ti.

Nesādaputtena dutiyā, gijjhena tatiyāti imā gāthā paṭipāṭiyā vuttā.

Tattha yaṁ nū ti yaṁ nu etaṁ loke kathīyati. Gijjho yojanasataṁ, kuṇapāni avekkhatī ti yojanasataṁ atikkamma ṭhitāni pi kuṇapāni passati, taṁ yadi tathaṁ, atha kasmā tvaṁ imaṁ jālañca pāsañca āsajjā pi na bujjhasi, santikaṁ āgantvā pi na jānāsīti.

Parābhavo ti vināso. Bharassū ti idaṁ so bodhisattassa dhammakathaṁ sutvā: “Paṇḍito gijjharājā paridevanto na attano paridevati, mātāpitūnaṁ paridevati, nāyaṁ māretuṁ yutto” ti tussitvā āha, vatvā ca pana piyacittena muducittena pāsaṁ mocesi.

Athassa bodhisatto maraṇamukhā pamutto sukhito anumodanaṁ karonto osānagāthaṁ vatvā mukhapūraṁ maṁsaṁ ādāya mātāpitūnaṁ adāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne mātuposakabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi [PTS 3.332].

Tadā nesādaputto channo ahosi, mātāpitaro mahārājakulāni, gijjharājā pana aham-eva ahosinti.

Mātuposakagijjhajātakavaṇṇanā catutthā

JA 400: Dabbhapupphajātakavaṇṇanā

Anutīracārī bhaddante ti idaṁ satthā jetavane viharanto upanandaṁ sakyaputtaṁ ārabbha kathesi. So hi sāsane pabbajitvā appicchatādiguṇe pahāya mahātaṇho ahosi. Vassūpanāyikāya dve tayo vihāre pariggahetvā ekasmiṁ chattaṁ vā upāhanaṁ vā ekasmiṁ kattarayaṭṭhiṁ vā udakatumbaṁ vā ṭhapetvā ekasmiṁ sayaṁ vasati. So ekasmiṁ janapadavihāre vassaṁ upagantvā: “Bhikkhūhi nāma appicchehi bhavitabban”-ti ākāse candaṁ uṭṭhāpento viya bhikkhūnaṁ paccayasantosadīpakaṁ ariyavaṁsapaṭipadaṁ kathesi. Taṁ sutvā bhikkhū manāpāni pattacīvarāni chaḍḍetvā mattikāpattāni ceva paṁsukūlacīvarāni ca gaṇhiṁsu. So tāni attano vasanaṭṭhāne ṭhapetvā vutthavasso pavāretvā yānakaṁ pūretvā jetavanaṁ gacchanto antarāmagge ekassa araññavihārassa piṭṭhibhāge pāde valliyā palibuddho: “Addhā ettha kiñci laddhabbaṁ bhavissatī” ti taṁ vihāraṁ pāvisi. Tattha pana dve mahallakā bhikkhū vassaṁ upagacchiṁsu. Te dve ca thūlasāṭake ekañca sukhumakambalaṁ labhitvā bhājetuṁ asakkontā taṁ disvā: “Thero no bhājetvā dassatī” ti tuṭṭhacittā: “Mayaṁ, bhante, imaṁ vassāvāsikaṁ bhājetuṁ na sakkoma, imaṁ no nissāya vivādo hoti, idaṁ amhākaṁ bhājetvā dethā” ti āhaṁsu. So: “Sādhu bhājessāmī” ti dve thūlasāṭake dvinnam-pi bhājetvā: “Ayaṁ amhākaṁ vinayadharānaṁ pāpuṇātī” ti kambalaṁ gahetvā pakkāmi.

Te pi therā kambale sālayā teneva saddhiṁ jetavanaṁ gantvā vinayadharānaṁ bhikkhūnaṁ tamatthaṁ ārocetvā: “Labbhati nu kho, bhante, vinayadharānaṁ evaṁ vilopaṁ khāditun”-ti āhaṁsu. Bhikkhū upanandattherena ābhataṁ pattacīvararāsiṁ disvā: “Mahāpuññosi tvaṁ āvuso, bahuṁ te pattacīvaraṁ laddhan”-ti vadiṁsu. So: “Kuto me āvuso, puññaṁ, iminā me upāyena idaṁ laddhan”-ti sabbaṁ kathesi. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, upanando sakyaputto mahātaṇho mahālobho” ti. Satthā [PTS 3.333] āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, upanandena paṭipadāya anucchavikaṁ kataṁ, parassa paṭipadaṁ kathentena nāma bhikkhunā paṭhamaṁ attano anucchavikaṁ katvā pacchā paro ovaditabbo” ti.

Attānam-eva paṭhamaṁ, patirūpe nivesaye,
Athaññamanusāseyya, na kilisseyya paṇḍito ti. (Dhp. 158).

Imāya dhammapade gāthāya dhammaṁ desetvā: “Na, bhikkhave, upanando idāneva, pubbepesa mahātaṇho mahālobhova, na ca pana idāneva, pubbepesa imesaṁ santakaṁ vilumpiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto nadītīre rukkhadevatā ahosi. Tadā eko siṅgālo māyāviṁ nāma bhariyaṁ gahetvā nadītīre ekasmiṁ ṭhāne vasi. Athekadivasaṁ siṅgālī siṅgālaṁ āha: “Dohaḷo me sāmi, uppanno, allarohitamacchaṁ khādituṁ icchāmī” ti. Siṅgālo: “Appossukkā hohi, āharissāmi te” ti nadītīre caranto valliyā pāde palibujjhitvā anutīram-eva agamāsi. Tasmiṁ khaṇe gambhīracārī ca anutīracārī cāti dve uddā macche pariyesantā tīre aṭṭhaṁsu. Tesu gambhīracārī mahantaṁ rohitamacchaṁ disvā vegena udake pavisitvā taṁ naṅguṭṭhe gaṇhi. Balavā maccho parikaḍḍhanto yāsi. So gambhīracārī uddo: “Mahāmaccho ubhinnam-pi no pahossati, ehi me sahāyo hohī” ti itarena saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

29. Anutīracārī bhaddante, sahāyamanudhāva maṁ,
Mahā me gahito maccho, so maṁ harati vegasā ti.

Tattha sahāyamanudhāva man-ti sahāya anudhāva maṁ, sandhivasena ma-kāro vutto. Idaṁ vuttaṁ hoti: yathāhaṁ iminā macchena na saṁhīrāmi, evaṁ maṁ naṅguṭṭhakhaṇḍe gahetvā tvaṁ anudhāvāti.

Taṁ [PTS 3.334] sutvā itaro dutiyaṁ gāthamāha.

30. Gambhīracārī bhaddante, daḷhaṁ gaṇhāhi thāmasā,
Ahaṁ taṁ uddharissāmi, supaṇṇo uragāmivā ti.

Tattha thāmasā ti thāmena. Uddharissāmī ti nīharissāmi. Supaṇṇo uragāmivā ti garuḷo sappaṁ viya.

Atha dve pi te ekato hutvā rohitamacchaṁ nīharitvā thale ṭhapetvā māretvā: “Tvaṁ bhājehi, tvaṁ bhājehī” ti kalahaṁ katvā bhājetuṁ asakkontā ṭhapetvā nisīdiṁsu. Tasmiṁ kāle siṅgālo taṁ ṭhānaṁ anuppatto. Te taṁ disvā ubho pi paccuggamanaṁ katvā: “Ayaṁ, samma, dabbhapupphamaccho amhehi ekato hutvā gahito, taṁ no bhājetuṁ asakkontānaṁ vivādo uppanno, samabhāgaṁ no bhājetvā dehī” ti tatiyaṁ gāthamāhaṁsu:

31. Vivādo no samuppanno, dabbhapuppha suṇohi me,
Samehi medhagaṁ sammā, vivādo vūpasammatan-ti.

Tattha dabbhapupphā ti dabbhapupphasamānavaṇṇatāya taṁ ālapanti. Medhagan-ti kalahaṁ.

Tesaṁ vacanaṁ sutvā siṅgālo attano balaṁ dīpento:

32. Dhammaṭṭhohaṁ pure āsiṁ, bahū aḍḍā me tīritā,
Samemi medhagaṁ sammā, vivādo vūpasammatan-ti.

Idaṁ gāthaṁ vatvā bhājento:

33. Anutīracāri naṅguṭṭhaṁ, sīsaṁ gambhīracārino,
Accāyaṁ majjhimo khaṇḍo, dhammaṭṭhassa bhavissatī ti.

Imaṁ gāthamāha.

Tattha paṭhamagāthāya ayamattho: ahaṁ pubbe rājūnaṁ vinicchayāmacco āsiṁ, tena mayā vinicchaye nisīditvā bahū aḍḍā tīritā, tesaṁ tesaṁ brāhmaṇagahapatikādīnaṁ bahū aḍḍā tīritā vinicchitā, svāhaṁ tumhādisānaṁ samajātikānaṁ catuppadānaṁ aḍḍaṁ tīretuṁ kiṁ na sakkhissāmi, ahaṁ vo samemi medhagaṁ, sammā maṁ nissāya tumhākaṁ vivādo vūpasammatūti [PTS 3.335].

Evañca pana vatvā macchaṁ tayo koṭṭhāse katvā anutīracāri tvaṁ naṅguṭṭhaṁ gaṇha, sīsaṁ gambhīracārino hotu. Accāyaṁ majjhimo khaṇḍo ti apica ayaṁ majjhimo koṭṭhāso. Atha vā accā ti aticca, ime dve koṭṭhāse atikkamitvā ṭhito ayaṁ majjhimo khaṇḍo dhammaṭṭhassa vinicchayasāmikassa mayhaṁ bhavissatīti.

Evaṁ taṁ macchaṁ vibhajitvā: “Tumhe kalahaṁ akatvā naṅguṭṭhañca sīsañca khādathā” ti vatvā majjhimakhaṇḍaṁ mukhena ḍaṁsitvā tesaṁ passantānaṁ yeva palāyi. Te sahassaṁ parājitā viya dummukhā nisīditvā gāthamāhaṁsu:

34. Ciram-pi bhakkho abhavissa, sace na vivademase,
Asīsakaṁ anaṅguṭṭhaṁ, siṅgālo harati rohitan-ti.

Tattha cirampī ti dve tayo divase sandhāya vuttaṁ.

Siṅgālo pi: “Ajja bhariyaṁ rohitamacchaṁ khādāpessāmī” ti tuṭṭhacitto tassā santikaṁ agamāsi. Sā taṁ āgacchantaṁ disvā abhinandamānā:

35. Yathā pi rājā nandeyya, rajjaṁ laddhāna khattiyo,
Evāhamajja nandāmi, disvā puṇṇamukhaṁ patin-ti.

Imaṁ gāthaṁ vatvā adhigamūpāyaṁ pucchantī:

36. Kathaṁ nu thalajo santo, udake macchaṁ parāmasi,
Puṭṭho me samma akkhāhi, kathaṁ adhigataṁ tayā ti.

Imaṁ gāthamāha.

Tattha kathaṁ nūti: “Khāda, bhadde” ti macchakhaṇḍe purato ṭhapite: “Kathaṁ nu tvaṁ thalajo samāno udake macchaṁ gaṇhī” ti pucchi.

Siṅgālo tassā adhigamūpāyaṁ ācikkhanto anantaragāthamāha.

37. Vivādena kisā honti, vivādena dhanakkhayā,
Jīnā uddā vivādena, bhuñja māyāvi rohitan-ti.

Tattha [PTS 3.336] vivādena kisā hontī ti bhadde, ime sattā vivādaṁ karontā vivādaṁ nissāya kisā appamaṁsalohitā honti. Vivādena dhanakkhayā ti hiraññasuvaṇṇādīnaṁ dhanānaṁ khayā vivādeneva honti. Dvīsu pi vivadantesu eko parājito parājitattā dhanakkhayaṁ pāpuṇāti, itaro jayabhāgadānena. Jīnā uddā ti dve uddā pi vivādeneva imaṁ macchaṁ jīnā, tasmā tvaṁ mayā ābhatassa uppattiṁ mā puccha, kevalaṁ imaṁ bhuñja māyāvi rohitanti.

Itarā abhisambuddhagāthā:

38. Evam-eva manussesu, vivādo yattha jāyati,
Dhammaṭṭhaṁ paṭidhāvati, so hi nesaṁ vināyako,
Dhanā pi tattha jīyanti, rājakoso pavaḍḍhatī ti.

Tattha evamevā ti bhikkhave, yathā ete uddā jīnā, evam-eva manussesu pi yasmiṁ ṭhāne vivādo jāyati, tattha te manussā dhammaṭṭhaṁ patidhāvanti, vinicchayasāmikaṁ upasaṅkamanti. Kiṁkāraṇā? So hi nesaṁ vināyako, so tesaṁ vivādāpannānaṁ vivādavūpasamakoti attho. Dhanā pi tatthā ti tattha te vivādāpannā dhanato pi jīyanti, attano santakā parihāyanti, daṇḍena ceva jayabhāgaggahaṇena ca rājakoso pavaḍḍhatīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā siṅgālo upanando ahosi, uddā dve mahallakā, tassa kāraṇassa paccakkhakārikā rukkhadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Dabbhapupphajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 401: Paṇṇakajātakavaṇṇanā

Paṇṇakaṁ tikhiṇadhāran-ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Tañhi bhikkhuṁ satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhito” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Kena ukkaṇṭhāpito” ti vatvā: “Purāṇadutiyikāyā” ti vutte: “Bhikkhu ayaṁ itthī tuyhaṁ anatthakārikā, pubbe pi tvaṁ imaṁ nissāya cetasikarogena maranto paṇḍite nissāya jīvitaṁ alatthā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 3.337] bārāṇasiyaṁ maddavamahārāje rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbatti, senakakumārotissa nāmaṁ akaṁsu. So vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā bārāṇasiṁ paccāgantvā maddavarañño atthadhammānusāsako amacco ahosi, “senakapaṇḍito” ti vutte sakalanagare cando viya sūriyo viya ca paññāyi. Tadā rañño purohitaputto rājupaṭṭhānaṁ āgato sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitaṁ uttamarūpadharaṁ rañño aggamahesiṁ disvā paṭibaddhacitto hutvā gehaṁ gantvā nirāhāro nipajjitvā sahāyakehi puṭṭho tamatthaṁ ārocesi. Rājāpi: “Purohitaputto na dissati, kahaṁ nu kho” ti pucchitvā tamatthaṁ sutvā taṁ pakkosāpetvā: “Ahaṁ te imaṁ satta divasāni dammi, sattāhaṁ ghare katvā aṭṭhame divase āneyyāsī” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā taṁ gehaṁ netvā tāya saddhiṁ abhirami. Te aññamaññaṁ paṭibaddhacittā hutvā kañci ajānāpetvā aggadvārena palāyitvā aññassa rañño vijitaṁ agamasuṁ, koci gataṭṭhānaṁ na jāni, nāvāya gatamaggo viya ahosi. Rājā nagare bheriṁ carāpetvā nānappakārena vicinanto pi tassa gataṭṭhānaṁ na aññāsi. Athassa taṁ nissāya balavasoko uppajji, hadayaṁ uṇhaṁ hutvā lohitaṁ pagghari. Tato paṭṭhāya cassa kucchito lohitaṁ nikkhami, byādhi mahanto ahosi. Mahantā pi rājavejjā tikicchituṁ nāsakkhiṁsu.

Bodhisatto: “Imassa rañño byādhi natthi, bhariyaṁ pana apassanto cetasikarogena phuṭṭho, upāyena taṁ tikicchissāmī” ti āyurañca pukkusañcāti dve rañño paṇḍitāmacce āmantetvā: “Rañño deviyā adassanena cetasikaṁ rogaṁ ṭhapetvā añño rogo natthi, bahūpakāro ca kho pana amhākaṁ rājā, tasmā upāyena naṁ tikicchāma, rājaṅgaṇe [PTS 3.338] samajjaṁ kāretvā asiṁ gilituṁ jānantena asiṁ gilāpetvā rājānaṁ sīhapañjare katvā samajjaṁ olokāpessāma, rājā asiṁ gilantaṁ disvā ‘atthi nu kho ito aññaṁ dukkarataran’-ti pañhaṁ pucchissati. Taṁ samma āyura, tvaṁ ‘asukaṁ nāma dadāmīti vacanaṁ ito dukkarataran’-ti byākareyyāsi, tato samma pukkusa, taṁ pucchissati, athassa tvaṁ ‘mahārāja, dadāmīti vatvā adadato sā vācā aphalā hoti, tathārūpaṁ vācaṁ na keci upajīvanti na khādanti na pivanti, ye pana tassa vacanassānucchavikaṁ karonti, yathāpaṭiññātamatthaṁ denti yeva, idaṁ tato dukkarataran’-ti evaṁ byākareyyāsi, ito paraṁ kattabbaṁ ahaṁ jānissāmī” ti vatvā samajjaṁ kāresi.

Atha te tayo pi paṇḍitā rañño santikaṁ gantvā: “Mahārāja, rājaṅgaṇe samajjo vattati, taṁ olokentānaṁ dukkham-pi na dukkhaṁ hoti, ehi gacchāmā” ti rājānaṁ netvā sīhapañjaraṁ vivaritvā samajjaṁ olokāpesuṁ. Bahū janā attano attano jānanakasippaṁ dassesuṁ. Eko pana puriso tettiṁsaṅgulaṁ tikhiṇadhāraṁ asiratanaṁ gilati. Rājā taṁ disvā: “Ayaṁ puriso etaṁ asiṁ gilati, ‘atthi nu kho ito aññaṁ dukkarataran’-ti ime paṇḍite pucchissāmī” ti cintetvā āyuraṁ pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

39. Paṇṇakaṁ tikhiṇadhāraṁ, asiṁ sampannapāyinaṁ,
Parisāyaṁ puriso gilati, kiṁ dukkarataraṁ tato,
Yadaññaṁ dukkaraṁ ṭhānaṁ, taṁ me akkhāhi pucchito ti.

Tattha paṇṇakan-ti paṇṇakaraṭṭhe uppannaṁ. Sampannapāyinan-ti sampannaṁ paralohitapāyinaṁ. Parisāyan-ti parisamajjhe dhanalobhena ayaṁ puriso gilati. Yadaññan-ti ito asigilanato yaṁ aññaṁ dukkarataraṁ kāraṇaṁ, taṁ mayā pucchito kathehīti.

Athassa [PTS 3.339] so taṁ kathento dutiyaṁ gāthamāha.

40. Gileyya puriso lobhā, asiṁ sampannapāyinaṁ,
Yo ca vajjā dadāmīti, taṁ dukkarataraṁ tato,
Sabbaññaṁ sukaraṁ ṭhānaṁ, evaṁ jānāhi maddavā ti.

Tattha vajjā ti vadeyya. Taṁ dukkarataranti: “Dadāmī” ti vacanaṁ tato asigilanato dukkarataraṁ. Sabbaññanti: “Asukaṁ nāma tava dassāmī” ti vacanaṁ ṭhapetvā aññaṁ sabbam-pi kāraṇaṁ sukaraṁ. Maddavā ti rājānaṁ gottena ālapati.

Rañño āyurapaṇḍitassa vacanaṁ sutvā: “Asigilanato kira ‘idaṁ nāma dammī’ ti vacanaṁ dukkaraṁ, ahañca ‘purohitaputtassa deviṁ dammī’ ti avacaṁ, atidukkaraṁ vata me katan”-ti vīmaṁsantasseva hadayasoko thokaṁ tanuttaṁ gato. So tato: “Parassa imaṁ dammīti vacanato pana aññaṁ dukkarataraṁ atthi nu kho” ti cintetvā pukkusapaṇḍitena saddhiṁ sallapanto tatiyaṁ gāthamāha.

41. Byākāsi āyuro pañhaṁ, atthaṁ dhammassa kovido,
Pukkusaṁ dāni pucchāmi, kiṁ dukkarataraṁ tato,
Yadaññaṁ dukkaraṁ ṭhānaṁ, taṁ me akkhāhi pucchito ti.

Tattha pañhaṁ atthan-ti pañhassa atthaṁ byākāsīti vuttaṁ hoti. Dhammassa kovido ti tadatthajotake ganthe kusalo. Tato ti tato vacanato kiṁ dukkarataranti.

Athassa byākaronto pukkusapaṇḍito catutthaṁ gāthamāha.

42. Na vācamupajīvanti, aphalaṁ giramudīritaṁ,
Yo ca datvā avākayirā, taṁ dukkarataraṁ tato,
Sabbaññaṁ sukaraṁ ṭhānaṁ, evaṁ jānāhi maddavā ti.

Tattha datvāti: “Asukaṁ nāma dammī” ti paṭiññaṁ datvā. Avākayirā ti taṁ paṭiññātamatthaṁ dadanto tasmiṁ lobhaṁ avākareyya chindeyya, taṁ bhaṇḍaṁ [PTS 3.340] dadeyyāti vuttaṁ hoti. Tato ti tato asigilanato: “Asukaṁ nāma te dammī” ti vacanato ca tadeva dukkarataraṁ.

Rañño taṁ vacanaṁ sutvā: “Ahaṁ ‘purohitaputtassa deviṁ dammī’ ti paṭhamaṁ vatvā vācāya anucchavikaṁ katvā taṁ adāsiṁ, dukkaraṁ vata me katan”-ti parivitakkentassa soko tanukataro jāto. Athassa etadahosi: “Senakapaṇḍitato añño paṇḍitataro nāma natthi, imaṁ pañhaṁ etaṁ pucchissāmī” ti. Tato taṁ pucchanto pañcamaṁ gāthamāha.

43. Byākāsi pukkuso pañhaṁ, atthaṁ dhammassa kovido,
Senakaṁ dāni pucchāmi, kiṁ dukkarataraṁ tato,
Yadaññaṁ dukkaraṁ ṭhānaṁ, taṁ me akkhāhi pucchito ti.

Athassa byākaronto senako chaṭṭhaṁ gāthamāha.

44. Dadeyya puriso dānaṁ, appaṁ vā yadi vā bahuṁ,
Yo ca datvā nānutappe, taṁ dukkarataraṁ tato,
Sabbaññaṁ sukaraṁ ṭhānaṁ, evaṁ jānāhi maddavā ti.

Tattha nānutappe ti attano atikantaṁ atimanāpaṁ piyabhaṇḍaṁ parassa datvā: “Kimatthaṁ mayā idaṁ dinnan”-ti evaṁ taṁ piyabhaṇḍaṁ ārabbha yo pacchā na tappati na socati, taṁ asigilanato ca: “Asukaṁ nāma te dammī” ti vacanato ca tassa dānato ca dukkarataraṁ.

Iti mahāsatto rājānaṁ saññāpentā kathesi. Dānañhi datvā aparacetanāva dussandhāriyā, tassā sandhāraṇadukkaratā vessantarajātakena (JA. 547) dīpitā. Vuttañhetaṁ:

Adu cāpaṁ gahetvāna, khaggaṁ bandhiya vāmato,
Ānessāmi sake putte, puttānañhi vadho dukho.

Aṭṭhānametaṁ dukkharūpaṁ, yaṁ kumārā vihaññare,
Satañca dhammamaññāya, ko datvā anutappatī ti (JA. 547).

Rājā pi bodhisattassa vacanaṁ sutvā sallakkhesi: “Ahaṁ attano maneneva purohitaputtassa deviṁ datvā sakamanaṁ sandhāretuṁ [PTS 3.341] na sakkomi, socāmi kilamāmi, na me idaṁ anucchavikaṁ, sace sā mayi sasinehā bhaveyya, imaṁ issariyaṁ chaḍḍetvā na palāyeyya, mayi pana sinehaṁ akatvā palātāya kiṁ tāya mayhan”-ti. Tassevaṁ cintentassa padumapatte udakabindu viya sabbasoko nivattitvā gato, taṅkhaṇaññevassa kucchi parisaṇṭhāsi. So nirogo sukhito hutvā bodhisattassa thutiṁ karonto osānagāthamāha.

45. Byākāsi āyuro pañhaṁ, atho pukkusaporiso,
Sabbe pañhe atibhoti, yathā bhāsati senako ti.

Tattha yathā bhāsatī ti yathā paṇḍito bhāsati, tathevetaṁ dānaṁ nāma datvā neva anutappitabbanti. Imaṁ panassa thutiṁ katvā tuṭṭho bahuṁ dhanamadāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā rājamahesī purāṇadutiyikā ahosi, rājā ukkaṇṭhitabhikkhu, āyurapaṇḍito moggallāno, pukkusapaṇḍito sāriputto, senakapaṇḍito aham-eva ahosinti.

Paṇṇakajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 402: Sattubhastajātakavaṇṇanā

Vibbhantacitto ti idaṁ satthā jetavane viharanto attano paññāpāramiṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu umaṅgajātake (JA. 542) āvi bhavissati.

Atīte bārāṇasiyaṁ janako nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tadā bodhisatto brāhmaṇakule nibbatti, senakakumārotissa nāmaṁ kariṁsu. So vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā bārāṇasiṁ paccāgantvā rājānaṁ passi, rājā taṁ amaccaṭṭhāne ṭhapesi, mahantañcassa yasaṁ anuppadāsi [PTS 3.342]. So rañño atthañca dhammañca anusāsi, madhurakatho dhammakathiko hutvā rājānaṁ pañcasu sīlesu patiṭṭhāpetvā dāne uposathakamme dasasu kusalakammapathesūti imāya kalyāṇapaṭipadāya patiṭṭhāpesi, sakalaraṭṭhe buddhānaṁ uppannakālo viya ahosi. Pakkhadivasesu rājā ca uparājādayo ca sabbe sannipatitvā dhammasabhaṁ sajjenti. Mahāsatto sajjitadhammasabhāyaṁ ratanapallaṅkavaragato buddhalīḷāya dhammaṁ deseti, buddhānaṁ dhammakathāsadisāvassa kathā hoti.

Atha aññataro mahallakabrāhmaṇo dhanabhikkhaṁ caritvā kahāpaṇasahassaṁ labhitvā ekasmiṁ brāhmaṇakule nikkhipitvā puna: “Bhikkhaṁ carissāmī” ti gato. Tassa gatakāle taṁ kulaṁ kahāpaṇe vaḷañjesi. So āgantvā kahāpaṇe āharāpesi. Brāhmaṇo kahāpaṇe dātuṁ asakkonto attano dhītaraṁ tassa pādaparicārikaṁ katvā adāsi. Brāhmaṇo taṁ gahetvā bārāṇasito avidūre ekasmiṁ brāhmaṇagāme vāsaṁ kappesi. Athassa bhariyā daharatāya kāmesu atittā aññena taruṇabrāhmaṇena saddhiṁ micchācāraṁ cari. Soḷasa hi atappanīyavatthūni nāma. Katamāni soḷasa? Sāgaro sabbasavantīhi na tappati, aggi upādānena na tappati, rājā raṭṭhena na tappati, bālo pāpehi na tappati, itthī methunadhammena alaṅkārena vijāyanenāti imehi tīhi na tappati, brāhmaṇo mantehi na tappati, jhāyī vihārasamāpattiyā na tappati, sekkho apacayena na tappati, appiccho dhutaṅgaguṇena na tappati, āraddhavīriyo vīriyārambhena na tappati, dhammakathiko sākacchāya na tappati, visārado parisāya na tappati, saddho saṅghupaṭṭhānena na tappati, dāyako pariccāgena na tappati, paṇḍito dhammassavanena na tappati, catasso parisā tathāgatadassanena na tappantīti.

Sā pi brāhmaṇī methunadhammena, atittā [PTS 3.343] taṁ brāhmaṇaṁ nīharitvā vissatthā pāpakammaṁ kātukāmā hutvā ekadivasaṁ dummanā nipajjitvā: “Kiṁ bhotī” ti vuttā: “Brāhmaṇa, ahaṁ tava gehe kammaṁ kātuṁ na sakkomi, dāsidāsaṁ ānehī” ti āha. “Bhoti dhanaṁ me natthi, kiṁ datvā ānemī” ti. “Bhikkhaṁ caritvā dhanaṁ pariyesitvā ānehī” ti. “Tena hi bhoti pātheyyaṁ me sajjehī” ti. “Sā tassa baddhasattūnañca abaddhasattūnañca cammapasibbakaṁ pūretvā adāsi”. Brāhmaṇo gāmanigamarājadhānīsu caranto satta kahāpaṇasatāni labhitvā: “Alaṁ me ettakaṁ dhanaṁ dāsidāsamūlāyā” ti nivattitvā attano gāmaṁ āgacchanto ekasmiṁ udakaphāsukaṭṭhāne pasibbakaṁ muñcitvā sattuṁ khāditvā pasibbakamukhaṁ abandhitvāva pānīyaṁ pivituṁ otiṇṇo. Athekasmiṁ rukkhasusire eko kaṇhasappo sattugandhaṁ ghāyitvā pasibbakaṁ pavisitvā bhogaṁ ābhujitvā sattuṁ khādanto nipajji. Brāhmaṇo āgantvā pasibbakassa abbhantaraṁ anoloketvā pasibbakaṁ bandhitvā aṁse katvā pāyāsi. Antarāmagge ekasmiṁ rukkhe nibbattadevatā khandhaviṭape ṭhatvā: “Brāhmaṇa, sace antarāmagge vasissasi, sayaṁ marissasi, sace ajja gharaṁ gamissasi, bhariyā te marissatī” ti vatvā antaradhāyi. So olokento devataṁ adisvā bhīto maraṇabhayatajjito rodanto paridevanto bārāṇasinagaradvāraṁ sampāpuṇi.

Tadā ca pannarasuposatho hoti alaṅkatadhammāsane nisīditvā bodhisattassa dhammakathanadivaso. Mahājano nānāgandhapupphādihattho vaggavaggo hutvā dhammiṁ kathaṁ sotuṁ gacchati. Brāhmaṇo taṁ disvā: “Kahaṁ gacchathā” ti pucchitvā: “Brāhmaṇa, ajja senakapaṇḍito madhurassarena buddhalīḷāya dhammaṁ deseti, kiṁ tvam-pi na jānāsī” ti vutte cintesi: “Paṇḍito kira dhammakathiko, ahañcamhi maraṇabhayatajjito, paṇḍitā kho pana mahantam-pi [PTS 3.344] sokaṁ harituṁ sakkonti, mayā pi tattha gantvā dhammaṁ sotuṁ vaṭṭatī” ti. So tehi saddhiṁ tattha gantvā mahāsattaṁ parivāretvā nisinnāya sarājikāya parisāya pariyante sattupasibbakena khandhagatena dhammāsanato avidūre maraṇabhayatajjito rodamāno aṭṭhāsi. Mahāsatto ākāsagaṅgaṁ otaranto viya amatavassaṁ vassento viya ca dhammaṁ desesi. Mahājano sañjātasomanasso sādhukāraṁ datvā dhammaṁ assosi.

Paṇḍitā ca nāma disācakkhukā honti. Tasmiṁ khaṇe mahāsatto pasannapañcapasādāni akkhīni ummīletvā samantato parisaṁ olokento taṁ brāhmaṇaṁ disvā cintesi: “Ettakā parisā somanassajātā sādhukāraṁ datvā dhammaṁ suṇanti, ayaṁ paneko brāhmaṇo domanassappatto rodati, etassa abbhantare assujananasamatthena sokena bhavitabbaṁ, tamassa ambilena paharitvā tambamalaṁ viya padumapalāsato udakabinduṁ viya vinivattetvā ettheva naṁ nissokaṁ tuṭṭhamānasaṁ katvā dhammaṁ desessāmī” ti. So taṁ āmantetvā: “Brāhmaṇa, senakapaṇḍito nāmāhaṁ, idāneva taṁ nissokaṁ karissāmi, vissattho kathehī” ti tena saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

46. Vibbhantacitto kupitindriyosi, nettehi te vārigaṇā savanti,
Kiṁ te naṭṭhaṁ kiṁ pana patthayāno, idhāgamā brahme tadiṅgha brūhī ti.

Tattha kupitindriyosī ti cakkhundriyam-eva sandhāya: “Kupitindriyosī” ti āha. Vārigaṇā ti assubindūni. Iṅghā ti codanatthe nipāto. Tañhi mahāsatto codento evamāha: “Brāhmaṇa, sattā nāma dvīhi kāraṇehi socanti paridevanti sattasaṅkhāresu kismiñcideva piyajātike naṭṭhe vā, kiñcideva piyajātikaṁ patthetvā alabhantā vā. Tattha kiṁ te naṭṭhaṁ, kiṁ vā pana patthayanto tvaṁ idha āgato, idaṁ me khippaṁ brūhī” ti.

Athassa [PTS 3.345] attano sokakāraṇaṁ kathento brāhmaṇo dutiyaṁ gāthamāha.

47. Miyyetha bhariyā vajato mamajja, agacchato maraṇamāha yakkho,
Etena dukkhena pavedhitosmi, akkhāhi me senaka etamatthan-ti.

Tattha vajato ti gehaṁ gacchantassa. Agacchato ti agacchantassa. Yakkho ti antarāmagge ekā rukkhadevatā evamāhāti vadati. Sā kira devatā: “Pasibbake te brāhmaṇa, kaṇhasappo” ti anācikkhantī bodhisattassa ñāṇānubhāvappakāsanatthaṁ nācikkhi. Etena dukkhenā ti gacchato bhariyāya maraṇadukkhena, agacchato attano maraṇadukkhena, tenasmi pavedhito ghaṭṭito kampito. Etamatthan-ti etaṁ kāraṇaṁ. Yena me kāraṇena gacchato bhariyāya maraṇaṁ, agacchato attano maraṇaṁ hoti, etaṁ me kāraṇaṁ ācikkhāhī ti attho.

Mahāsatto brāhmaṇassa vacanaṁ sutvā samuddamatthake jālaṁ khipanto viya ñāṇajālaṁ pattharitvā: “Imesaṁ sattānaṁ bahūni maraṇakāraṇāni. Samudde nimuggā pi maranti, tattha vāḷamacchehi gahitā pi, gaṅgāya patitā pi, tattha susumārehi gahitā pi, rukkhato patitā pi, kaṇṭakena viddhā pi, nānappakārehi āvudhehi pahaṭā pi, visaṁ khāditvā pi, ubbandhitvā pi, papāte patitā pi, atisītādīhi vā nānappakārehi vā rogehi upaddutā pi maranti yeva, evaṁ bahūsu maraṇakāraṇesu katarena nu kho kāraṇena ajjesa brāhmaṇo antarāmagge vasanto sayaṁ marissati, gehamassa vajato bhariyā marissatī” ti cintesi. Cintento eva brāhmaṇassa khandhe pasibbakaṁ disvā: “Imasmiṁ pasibbake ekena sappena paviṭṭhena bhavitabbaṁ, pavisanto ca paneso imasmiṁ brāhmaṇe pātarāsasamaye sattuṁ khāditvā pasibbakamukhaṁ abandhitvā pānīyaṁ pātuṁ gate sattugandhena sappo paviṭṭho bhavissati. Brāhmaṇo pi pānīyaṁ pivitvā āgato sappassa paviṭṭhabhāvaṁ ajānitvā pasibbakaṁ bandhitvā ādāya pakkanto [PTS 3.346] bhavissati, sacāyaṁ antarāmagge vasanto sāyaṁ vasanaṭṭhāne: “Sattuṁ khādissāmī” ti pasibbakaṁ muñcitvā hatthaṁ pavesessati, atha naṁ sappo hatthe ḍaṁsitvā jīvitakkhayaṁ pāpessati, idamassa antarāmagge vasantassa maraṇakāraṇaṁ. Sace pana gehaṁ gaccheyya, pasibbako bhariyāya hatthagato bhavissati, sā ‘antobhaṇḍaṁ olokessāmī” ti pasibbakaṁ muñcitvā hatthaṁ pavesessati, atha naṁ sappo ḍaṁsitvā jīvitakkhayaṁ pāpessati, idamassa ajja gehaṁ gatassa bhariyāya maraṇakāraṇan”-ti upāyakosallañāṇeneva aññāsi.

Athassa etadahosi: “Iminā kaṇhasappena sūrena nibbhayena bhavitabbaṁ. Ayañhi brāhmaṇassa mahāphāsukaṁ paharanto pi pasibbake attano calanaṁ vā phandanaṁ vā na dasseti, evarūpāya parisāya majjhe pi attano atthibhāvaṁ na dasseti, tasmā iminā kaṇhasappena sūrena nibbhayena bhavitabban”-ti. Idam-pi so upāyakosallañāṇeneva dibbacakkhunā passanto viya aññāsi. Evaṁ sarājikāya parisāya majjhe sappaṁ pasibbakaṁ pavisantaṁ disvā ṭhitapuriso viya mahāsatto upāyakosallañāṇeneva paricchinditvā brāhmaṇassa pañhaṁ kathento tatiyaṁ gāthamāha.

48. Bahūni ṭhānāni vicintayitvā, yamettha vakkhāmi tadeva saccaṁ,
Maññāmi te brāhmaṇa sattubhastaṁ, ajānato kaṇhasappo paviṭṭho ti.

Tattha bahūni ṭhānānī ti bahūni kāraṇāni. Vicintayitvā ti paṭivijjhitvā cintāvasena pavattapaṭivedho hutvā. Yamettha vakkhāmī ti yaṁ te ahaṁ etesu kāraṇesu etaṁ kāraṇaṁ vakkhāmi. Tadeva saccan-ti tadeva tathaṁ dibbacakkhunā disvā kathitasadisaṁ bhavissatīti dīpeti. Maññāmī ti sallakkhemi. Sattubhastan-ti sattupasibbakaṁ. Ajānato ti ajānantasseva eko kaṇhasappo paviṭṭhoti maññāmīti.

Evañca [PTS 3.347] pana vatvā: “Atthi te brāhmaṇa, etasmiṁ pasibbake sattū” ti pucchi. “Atthi, paṇḍitā” ti. “Ajja pātarāsavelāya sattuṁ khādī” ti? “Āma, paṇḍitā” ti. “Kattha nisīditvā” ti? “Araññe rukkhamūlasmiṁ, paṇḍitā” ti. “Sattuṁ khāditvā pānīyaṁ pātuṁ gacchanto pasibbakamukhaṁ bandhi, na bandhī” ti? “Na bandhiṁ, paṇḍitā” ti. “Pānīyaṁ pivitvā āgato pasibbakaṁ oloketvā bandhī” ti. “Anoloketvāva bandhiṁ, paṇḍitā” ti. “Brāhmaṇa, tava pānīyaṁ pātuṁ gatakāle ajānantasseva te sattugandhena pasibbakaṁ sappo paviṭṭhoti maññāmi, evamettha āgato tvaṁ, tasmā pasibbakaṁ otāretvā parisamajjhe ṭhapetvā pasibbakamukhaṁ mocetvā paṭikkamma ṭhito ekaṁ daṇḍakaṁ gahetvā pasibbakaṁ tāva pahara, tato patthaṭaphaṇaṁ susūtisaddaṁ katvā nikkhamantaṁ kaṇhasappaṁ disvā nikkaṅkho bhavissatī” ti catutthaṁ gāthamāha.

49. Ādāya daṇḍaṁ parisumbha bhastaṁ, passeḷamūgaṁ uragaṁ dujivhaṁ,
Chindajja kaṅkhaṁ vicikicchitāni, bhujaṅgamaṁ passa pamuñca bhastan-ti.

Tattha parisumbhā ti pahara. Passeḷamūgan-ti eḷaṁ paggharantena mukhena eḷamūgaṁ pasibbakato nikkhamantaṁ dujivhaṁ uragaṁ passa. Chandajja kaṅkhaṁ vicikicchitānīti: “Atthi nu kho me pasibbake sappo, udāhu natthī” ti kaṅkham-eva punappunaṁ uppajjamānāni vicikicchitāni ca ajja chinda, mayhaṁ saddaha, avitathañhi me veyyākaraṇaṁ, idāneva nikkhamantaṁ bhujaṅgamaṁ passa pamuñca bhastanti.

Brāhmaṇo mahāsattassa kathaṁ sutvā saṁviggo bhayappatto tathā akāsi. Sappo pi sattubhaste daṇḍena pahaṭe pasibbakamukhā nikkhamitvā mahājanaṁ olokento aṭṭhāsi. Tamatthaṁ [PTS 3.348] pakāsento satthā pañcamaṁ gāthamāha.

50. Saṁviggarūpo parisāya majjhe, so brāhmaṇo sattubhastaṁ pamuñci,
Atha nikkhami urago uggatejo, āsīviso sappo phaṇaṁ karitvā ti.

Sappassa phaṇaṁ katvā nikkhantakāle: “Mahāsattassa sabbaññubuddhasseva byākaraṇaṁ ahosī” ti mahājano celukkhepasahassāni pavattesi, aṅguliphoṭanasahassāni paribbhamiṁsu, ghanameghavassaṁ viya sattaratanavassaṁ vassi, sādhukārasahassāni pavattiṁsu, mahāpathavībhijjanasaddo viya ahosi. Idaṁ pana buddhalīḷāya evarūpassa pañhassa kathanaṁ nāma neva jātiyā balaṁ, na gottakulappadesānaṁ balaṁ, kassa panetaṁ balanti? Paññāya balaṁ. Paññavā hi puggalo vipassanaṁ vaḍḍhetvā ariyamaggadvāraṁ vivaritvā amatamahānibbānaṁ pavisati, sāvakapāramim-pi paccekabodhim-pi sammāsambodhim-pi paṭivijjhati. Amatamahānibbānasampāpakesu hi dhammesu paññāva seṭṭhā, avasesā tassā parivārā honti. Tenetaṁ vuttaṁ:

Paññā hi seṭṭhā kusalā vadanti, nakkhattarājāriva tārakānaṁ,
Sīlaṁ sirī cā pi satañca dhammo, anvāyikā paññavato bhavantī ti. (JA. 522.81).

Evaṁ kathite ca pana mahāsattena pañhe eko ahituṇḍiko sappassa mukhabandhanaṁ katvā sappaṁ gahetvā araññe vissajjesi. Brāhmaṇo rājānaṁ upasaṅkamitvā jayāpetvā añjaliṁ paggayha rañño thutiṁ karonto upaḍḍhagāthamāha.

51. Suladdhalābhā janakassa rañño,
Yo passatī senakaṁ sādhupaññan-ti.

Tassattho: yo sādhupaññaṁ uttamapaññaṁ senakapaṇḍitaṁ akkhīni ummīletvā icchiticchitakkhaṇe piyacakkhūhi passituṁ labhati, tassa rañño janakassa ete icchiticchitakkhaṇe dassanalābhā suladdhalābhā vata, etena laddhesu sabbalābhesu eteva lābhā suladdhalābhā nāmāti.

Brāhmaṇo pi rañño [PTS 3.349] thutiṁ katvā puna pasibbakato satta kahāpaṇasatāni gahetvā mahāsattassa thutiṁ katvā tuṭṭhidāyaṁ dātukāmo diyaḍḍhagāthamāha.

“Vivaṭṭachaddo nusi sabbadassī, ñāṇaṁ nu te brāhmaṇa bhiṁsarūpaṁ.

52. Imāni me sattasatāni atthi, gaṇhāhi sabbāni dadāmi tuyhaṁ,
Tayā hi me jīvitamajja laddhaṁ, atho pi bhariyāya makāsi sotthin-ti.

Tattha vivaṭṭachaddo nusi sabbadassī ti kiṁ nu kho tvaṁ sabbesu dhammākāresu vivaṭṭachadano vivaṭṭaneyyadhammo sabbaññubuddhoti thutivasena pucchati. Ñāṇaṁ nu te brāhmaṇa bhiṁsarūpan-ti udāhu asabbaññussa pi sato tava ñāṇaṁ ativiya bhiṁsarūpaṁ sabbaññutaññāṇaṁ viya balavanti. Tayā hi me ti tayā hi dinnattā ajja mayā jīvitaṁ laddhaṁ. Atho pi bhariyāya makāsi sotthin-ti atho pi me bhariyāya tvam-eva sotthiṁ akāsi.

Iti so vatvā: “Sace pi satasahassaṁ bhaveyya, dadeyyamevāhaṁ, ettakam-eva me dhanaṁ, imāni me satta satāni gaṇhā” ti punappunaṁ bodhisattaṁ yāci. Taṁ sutvā bodhisatto aṭṭhamaṁ gāthamāha.

53. Na paṇḍitā vetanamādiyanti, citrāhi gāthāhi subhāsitāhi,
Ito pi te brahme dadantu vittaṁ, ādāya tvaṁ gaccha sakaṁ niketan-ti.

Tattha vetanan-ti vettanaṁ, ayam-eva vā pāṭho. Ito pi te brahme ti brāhmaṇa, ito mama pādamūlato pi tuyhaṁ dhanaṁ dadantu. Vittaṁ ādāya tvaṁ gacchā ti ito aññāni tīṇi satāni gahetvā sahassabhaṇḍikaṁ ādāya sakanivesanaṁ gaccha.

Evañca pana vatvā mahāsatto brāhmaṇassa sahassaṁ pūrāpento kahāpaṇe dāpetvā: “Brāhmaṇa, kena tvaṁ dhanabhikkhāya pesito” ti pucchi. “Bhariyāya me paṇḍitā” ti. “Bhariyā [PTS 3.350] pana te mahallikā, daharā” ti. “Daharā, paṇḍitā” ti. “Tena hi sā aññena saddhiṁ anācāraṁ karontī ‘nibbhayā hutvā karissāmī’ ti taṁ pesesi, sace ime kahāpaṇe gharaṁ nessasi, sā te dukkhena laddhakahāpaṇe attano jārassa dassati, tasmā tvaṁ ujukam-eva gehaṁ agantvā bahigāme rukkhamūle vā yattha katthaci vā kahāpaṇe ṭhapetvā paviseyyāsī” ti vatvā taṁ uyyojesi. So gāmasamīpaṁ gantvā ekasmiṁ rukkhamūle kahāpaṇe ṭhapetvā sāyaṁ gehaṁ agamāsi. Bhariyāpissa tasmiṁ khaṇe jārena saddhiṁ nisinnā ahosi. Brāhmaṇo dvāre ṭhatvā: “Bhotī” ti āha. Sā tassa saddaṁ sallakkhetvā dīpaṁ nibbāpetvā dvāraṁ vivaritvā brāhmaṇe anto paviṭṭhe itaraṁ nīharitvā dvāramūle ṭhapetvā gehaṁ pavisitvā pasibbake kiñci adisvā: “Brāhmaṇa, kiṁ te bhikkhaṁ caritvā laddhan”-ti pucchi. “Sahassaṁ me laddhan”-ti. “Kahaṁ pana tan”-ti. “Asukaṭṭhāne nāma ṭhapitaṁ, pāto va āharissāmi, mā cintayī” ti. Sā gantvā jārassa ācikkhi. So nikkhamitvā attanā ṭhapitaṁ viya gaṇhi.

Brāhmaṇo punadivase gantvā kahāpaṇe apassanto bodhisattassa santikaṁ gantvā: “Kiṁ, brāhmaṇā” ti vutte: “Kahāpaṇe na passāmi, paṇḍitā” ti āha. “Bhariyāya te ācikkhī” ti? “Āma, paṇḍitā” ti. Mahāsatto tāya jārassa ācikkhitabhāvaṁ ñatvā: “Atthi pana te brāhmaṇa, bhariyāya kulūpakabrāhmaṇo” ti pucchi. “Atthi, paṇḍitā” ti. “Tuyham-pi atthī” ti? “Āma, paṇḍitā” ti. Athassa mahāsatto sattannaṁ divasānaṁ paribbayaṁ dāpetvā: “Gaccha paṭhamadivase tava satta, bhariyāya te sattāti cuddasa brāhmaṇe nimantetvā bhojetha, punadivasato paṭṭhāya ekekaṁ hāpetvā sattame divase tava ekaṁ, bhariyāya te ekanti dve brāhmaṇe nimantetvā bhariyāya te satta divase nimantitabrāhmaṇassa nibaddhaṁ āgamanabhāvaṁ ñatvā mayhaṁ ārocehī” ti [PTS 3.351] āha. Brāhmaṇo tathā katvā: “Sallakkhito me paṇḍita, nibaddhaṁ bhuñjanakabrāhmaṇo” ti mahāsattassa ārocesi.

Bodhisatto tena saddhiṁ purise pesetvā taṁ brāhmaṇaṁ āharāpetvā: “Asukarukkhamūlato te imassa brāhmaṇassa santakaṁ kahāpaṇasahassaṁ gahitan”-ti pucchi. “Na gaṇhāmi, paṇḍitā” ti. “Tvaṁ mama senakapaṇḍitabhāvaṁ na jānāsi, āharāpessāmi te kahāpaṇe” ti. So bhīto: “Gahitā me” ti sampaṭicchi. “Kuhiṁ te ṭhapitā” ti? “Tattheva, paṇḍita, ṭhapitā” ti. Bodhisatto brāhmaṇaṁ pucchi: “Brāhmaṇa, kiṁ te sā yeva bhariyā hotu, udāhu aññaṁ gaṇhissasī” ti. “Sā yeva me hotu, paṇḍitā” ti. Bodhisatto manusse pesetvā brāhmaṇassa kahāpaṇe ca brāhmaṇiñca āharāpetvā corabrāhmaṇassa hatthato kahāpaṇe brāhmaṇassa dāpetvā itarassa rājāṇaṁ kāretvā nagarā nīharāpetvā brāhmaṇiyā pi rājāṇaṁ kāretvā brāhmaṇassa mahantaṁ yasaṁ datvā attano yeva santike vasāpesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne bahū sotāpattiphalādīni sacchikariṁsu. Tadā brāhmaṇo ānando ahosi, rukkhadevatā sāriputto, parisā buddhaparisā, senakapaṇḍito pana aham-eva ahosinti.

Sattubhastajātakavaṇṇanā sattamā

JA 403: Aṭṭhisenajātakavaṇṇanā

Yeme ahaṁ na jānāmī ti idaṁ satthā āḷaviṁ nissāya aggāḷave cetiye viharanto kuṭikārasikkhāpadaṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu heṭṭhā maṇikaṇṭhajātake (JA. 253) kathitam-eva. Satthā pana te bhikkhū āmantetvā: “Bhikkhave, porāṇakapaṇḍitā pubbe anuppanne [PTS 3.352] buddhe bāhirakapabbajjāya pabbajitvā rājūhi pavāritā pi ‘yācanā nāma paresaṁ appiyā amanāpā’ ti na yāciṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ nigame brāhmaṇakule nibbatti, aṭṭhisenakumārotissa nāmaṁ kariṁsu. So vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā aparabhāge kāmesu ādīnavaṁ disvā gharāvāsato nikkhamitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññāsamāpattiyo nibbattetvā himavantapadese ciraṁ vasitvā loṇambilasevanatthāya manussapathaṁ otaritvā anupubbena bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase bhikkhāya caranto rājaṅgaṇaṁ agamāsi. Rājā tassācāravihāre pasīditvā taṁ nimantāpetvā pāsādatale pallaṅke nisīdāpetvā subhojanaṁ bhojetvā bhojanāvasāne anumodanaṁ sutvā pasanno paṭiññaṁ gahetvā mahāsattaṁ rājuyyāne vasāpesi, divasassa ca dve tayo vāre upaṭṭhānaṁ agamāsi. So ekadivasaṁ dhammakathāya pasanno rajjaṁ ādiṁ katvā: “Yena vo attho, taṁ vadeyyāthā” ti pavāresi. Bodhisatto: “Idaṁ nāma me dehī” ti na vadati. Aññe yācakā: “Idaṁ dehi, idaṁ dehī” ti icchiticchitaṁ yācanti, rājā asajjamāno deti yeva. So ekadivasaṁ cintesi: “Aññe yācanakavanibbakā ‘idañcidañca amhākaṁ dehī’ ti maṁ yācanti, ayyo pana aṭṭhiseno pavāritakālato paṭṭhāya na kiñci yācati, paññavā kho panesa upāyakusalo, pucchissāmi nan”-ti. So ekadivasaṁ bhuttapātarāso gantvā vanditvā ekamantaṁ nisinno aññesaṁ yācanakāraṇaṁ tassa ca ayācanakāraṇaṁ pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

54. Yeme ahaṁ na jānāmi, aṭṭhisena vanibbake,
Te maṁ saṅgamma yācanti, kasmā maṁ tvaṁ na yācasī ti.

Tattha [PTS 3.353] vanibbake ti yācanake. Saṅgammā ti samāgantvā. Idaṁ vuttaṁ hoti: ayya, aṭṭhisena, yeme vanibbake ahaṁ nāmagottajātikulappadesena: “Ime nāmete” ti pi na jānāmi, te maṁ samāgantvā icchiticchitaṁ yācanti, tvaṁ pana kasmā maṁ kiñci na yācasīti.

Taṁ sutvā bodhisatto dutiyaṁ gāthamāha.

55. Yācako appiyo hoti, yācaṁ adadamappiyo,
Tasmāhaṁ taṁ na yācāmi, mā me videssanā ahū ti.

Tattha yācako appiyo hotī ti yo hi, mahārāja, puggalo: “Idaṁ me dehī” ti yācako, so mātāpitūnam-pi mittāmaccādīnam-pi appiyo hoti amanāpo. Tassa appiyabhāvo maṇikaṇṭhajātakena (JA. 253) dīpetabbo. Yācan-ti yācitabhaṇḍaṁ. Adadan-ti adadamāno. Idaṁ vuttaṁ hoti: yo pi yācitaṁ na deti, so mātāpitaro ādiṁ katvā adadamāno puggalo yācakassa appiyo hotīti. Tasmā ti yasmā yācako pi dāyakassa, yācitaṁ bhaṇḍaṁ adadanto pi yācakassa appiyo hoti, tasmā ahaṁ taṁ na yācāmi. Mā me videssanā ahū ti sace hi ahaṁ yāceyyam-eva, tava videsso bhaveyya, sā me tava santikā uppannā videssanā, sace pana tvaṁ na dadeyyāsi, mama videsso bhaveyyāsi, sā ca mama tayi videssanā, evaṁ sabbathā pi mā me videssanā ahu, mā no ubhinnam-pi mettā bhijjīti etamatthaṁ sampassanto ahaṁ taṁ na kiñci yācāmīti.

Athassa vacanaṁ sutvā rājā tisso gāthā abhāsi:

56. Yo ve yācanajīvāno, kāle yācaṁ na yācati,
Parañca puññā dhaṁseti, attanā pi na jīvati.

57. Yo ca yācanajīvāno, kāle yācañhi yācati,
Parañca puññaṁ labbheti, attanā pi ca jīvati.

58. Na vedessanti sappaññā, disvā yācakamāgate,
Brahmacāri piyo mesi, vada tvaṁ bhaññamicchasī ti.

Tattha yācanajīvāno ti yācanajīvamāno, ayam-eva vā pāṭho. Idaṁ vuttaṁ hoti: ayya, aṭṭhisena yo yācanena jīvamāno dhammiko samaṇo vā brāhmaṇo vā yācitabbayuttapattakāle kiñcideva yācitabbaṁ na yācati, so parañca dāyakaṁ puññā dhaṁseti parihāpeti, attanā pi ca sukhaṁ na jīvati. Puññaṁ labbhetī ti [PTS 3.354] kāle pana yācitabbaṁ yācanto parañca puññaṁ adhigameti, attanā pi ca sukhaṁ jīvati. Na vedessantī ti yaṁ tvaṁ vadesi: “Mā me videssanā ahū” ti, taṁ kasmā vadasi. Sappaññā hi dānañca dānaphalañca jānantā paṇḍitā yācake āgate disvā na dessanti na kujjhanti, aññadatthu pana pamuditāva hontīti dīpeti. Yācakamāgate ti ma-kāro byañjanasandhivasena vutto, yācake āgateti attho. Brahmacāri piyo mesī ti ayya aṭṭhisena, parisuddhacāri mahāpuñña, tvaṁ mayhaṁ ativiya piyo, tasmā varaṁ tvaṁ maṁ vadehi yācāhi yeva. Bhaññamicchasī ti yaṁkiñci vattabbaṁ icchasi, sabbaṁ vada, rajjam-pi te dassāmiyevā ti.

Evaṁ bodhisatto raññā rajjenā pi pavārito neva kiñci yāci. Rañño pana evaṁ attano ajjhāsaye kathite mahāsatto pi pabbajitapaṭipattiṁ dassetuṁ: “Mahārāja, yācanā hi nāmesā kāmabhogīnaṁ gihīnaṁ āciṇṇā, na pabbajitānaṁ, pabbajitena pana pabbajitakālato paṭṭhāya gihīhi asamānaparisuddhājīvena bhavitabban”-ti pabbajitapaṭipadaṁ dassento chaṭṭhaṁ gāthamāha.

59. Na ve yācanti sappaññā, dhīro ca veditumarahati,
Uddissa ariyā tiṭṭhanti, esā ariyāna yācanā ti.

Tattha sappaññā ti buddhā ca buddasāvakā ca bodhiyā paṭipannā isipabbajjaṁ pabbajitā bodhisattā ca sabbe pi sappaññā ca susīlā ca, ete evarūpā sappaññā: “Amhākaṁ idañcidañca dethā” ti na yācanti. Dhīro ca veditumarahatī ti upaṭṭhāko pana dhīro paṇḍito gilānakāle ca agilānakāle ca yena yenattho, taṁ sabbaṁ sayam-eva vedituṁ jānituṁ arahati. Uddissa ariyā tiṭṭhantī ti ariyā pana vācaṁ abhinditvā yenatthikā honti, taṁ uddissa kevalaṁ bhikkhācāravattena tiṭṭhanti, neva kāyaṅgaṁ vā vācaṅgaṁ vā kopenti. Kāyavikāraṁ dassetvā nimittaṁ karonto hi kāyaṅgaṁ kopeti nāma, vacībhedaṁ karonto vācaṅgaṁ kopeti nāma, tadubhayaṁ akatvā buddhādayo ariyā tiṭṭhanti. Esā ariyāna yācanā ti esā kāyaṅgavācaṅgaṁ akopetvā bhikkhāya tiṭṭhamānā ariyānaṁ yācanā nāma.

Rājā [PTS 3.355] bodhisattassa vacanaṁ sutvā: “Bhante, yadi sappañño upaṭṭhāko attanāva ñatvā kulūpakassa dātabbaṁ deti, aham-pi tumhākaṁ idañcidañca dammī” ti vadanto sattamaṁ gāthamāha.

60. Dadāmi te brāhmaṇa rohiṇīnaṁ, gavaṁ sahassaṁ saha puṅgavena,
Ariyo hi ariyassa kathaṁ na dajjā, sutvāna gāthā tava dhammayuttā ti.

Tattha rohiṇīnan-ti rattavaṇṇānaṁ. Gavaṁ sahassan-ti khīradadhi-ādimadhurarasaparibhogatthāya evarūpānaṁ gunnaṁ sahassaṁ tuyhaṁ dammi, taṁ me paṭiggaṇha. Ariyo ti ācāraariyo. Ariyassā ti ācāraariyassa. Kathaṁ na dajjā ti kena kāraṇena na dadeyya.

Evaṁ vutte bodhisatto: “Ahaṁ mahārāja, akiñcano pabbajito, na me gāvīhi attho” ti paṭikkhi pi. Rājā tassovāde ṭhatvā dānādīni puññāni katvā saggaparāyaṇo ahosi. So pi aparihīnajjhāno brahmaloke uppajji.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne bahū sotāpattiphalādīsu patiṭṭhitā. Tadā rājā ānando ahosi, aṭṭhiseno pana aham-eva ahosinti.

Aṭṭhisenajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 404: Kapijātakavaṇṇanā

Yattha verī nivasatī ti idaṁ satthā jetavane viharanto devadattassa pathavipavesanaṁ ārabbha kathesi. Tasmiñhi pathaviṁ paviṭṭhe dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto saha parisāya naṭṭho” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva devadatto saha parisāya naṭṭho, pubbe pi nassiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kapiyoniyaṁ nibbattitvā pañcasatakapiparivāro rājuyyāne [PTS 3.356] vasi. Devadatto pi kapiyoniyaṁ nibbattitvā pañcasatakapiparivāro tattheva vasi. Athekadivasaṁ purohite uyyānaṁ gantvā nhatvā alaṅkaritvā nikkhamante eko lolakapi puretaraṁ gantvā rājuyyānadvāre toraṇamatthake nisīditvā tassa matthake vaccapiṇḍaṁ pātetvā puna uddhaṁ olokentassa mukhe pātesi. So nivattitvā: “Hotu, jānissāmi tumhākaṁ kattabban”-ti makkaṭe santajjetvā puna nhatvā pakkāmi. Tena veraṁ gahetvā makkaṭānaṁ santajjitabhāvaṁ bodhisattassa ārocesuṁ. So: “Verīnaṁ nivasanaṭṭhāne nāma vasituṁ na vaṭṭati, sabbo pi kapigaṇo palāyitvā aññattha gacchatū” ti kapisahassassa pi ārocāpesi. Dubbacakapi attano parivāramakkaṭe gahetvā: “Pacchā jānissāmī” ti tattheva nisīdi. Bodhisatto attano parivāraṁ gahetvā araññaṁ pāvisi. Athekadivasaṁ ekissā vīhikoṭṭikāya dāsiyā ātape pasāritavīhiṁ khādanto eko eḷako ummukkena pahāraṁ labhitvā ādittasarīro palāyanto ekissā hatthisālaṁ nissāya tiṇakuṭiyā kuṭṭe sarīraṁ ghaṁsi. So aggi tiṇakuṭikaṁ gaṇhi, tato uṭṭhāya hatthisālaṁ gaṇhi, hatthisālāya hatthīnaṁ piṭṭhi jhāyi, hatthivejjā hatthīnaṁ paṭijagganti.

Purohito pi makkaṭānaṁ gahaṇūpāyaṁ upadhārento vicarati. Atha naṁ rājupaṭṭhānaṁ āgantvā nisinnaṁ rājā āha: “Ācariya, bahū no hatthī vaṇitā jātā, hatthivejjā paṭijaggituṁ na jānanti, jānāsi nu kho kiñci bhesajjan”-ti? “Jānāmi, mahārājā” ti. “Kiṁ nāmā” ti? “Makkaṭavasā, mahārājā” ti. “Kahaṁ labhissāmā” ti? “Nanu uyyāne bahū makkaṭā” ti? Rājā: “Uyyāne makkaṭe māretvā vasaṁ ānethā” ti āha. Dhanuggahā gantvā pañcasate pi makkaṭe vijjhitvā māresuṁ. Eko pana jeṭṭhakamakkaṭo palāyanto sarapahāraṁ labhitvā pi tattheva apatitvā [PTS 3.357] bodhisattassa vasanaṭṭhānaṁ patvā pati. Vānarā: “Amhākaṁ vasanaṭṭhānaṁ patvā mato” ti tassa pahāraṁ laddhā matabhāvaṁ bodhisattassa ārocesuṁ. So gantvā kapigaṇamajjhe nisinno: “Paṇḍitānaṁ ovādaṁ akatvā veriṭṭhāne vasantā nāma evaṁ vinassantī” ti kapigaṇassa ovādavasena imā gāthā abhāsi:

61. Yattha verī nivasati, na vase tattha paṇḍito,
Ekarattaṁ dvirattaṁ vā, dukkhaṁ vasati verisu.

62. Diso ve lahucittassa, posassānuvidhīyato,
Ekassa kapino hetu, yūthassa anayo kato.

63. Bālo va paṇḍitamānī, yūthassa parihārako,
Sacittassa vasaṁ gantvā, sayethāyaṁ yathā ka pi.

64. Na sādhu balavā bālo, yūthassa parihārako,
Ahito bhavati ñātīnaṁ, sakuṇānaṁva cetako.

65. Dhīro va balavā sādhu, yūthassa parihārako,
Hito bhavati ñātīnaṁ, tidasānaṁva vāsavo.

66. Yo ca sīlañca paññañca, sutañcattani passati,
Ubhinnamatthaṁ carati, attano ca parassa ca.

67. Tasmā tuleyya mattānaṁ, sīlapaññāsutāmiva,
Gaṇaṁ vā parihare dhīro, eko vā pi paribbaje ti.

Tattha lahucittassā ti lahucitto assa. Idaṁ vuttaṁ hoti: yo poso lahucittassa mittassa vā ñātino vā anuvidhīyati anuvattati, tassa posassa anuvidhīyato so lahucitto diso hoti, verikiccaṁ karoti. Ekassa kapino ti passatha ekassa lahucittassa andhabālassa kapino hetu ayaṁ sakalassa yūthassa anayo avuḍḍhi mahāvināso katoti. Paṇḍitamānī ti yo sayaṁ bālo hutvā: “Ahaṁ paṇḍito” ti attānaṁ maññamāno paṇḍitānaṁ ovādaṁ akatvā sakassa cittassa vasaṁ gacchati, so sacittassa vasaṁ gantvā yathāyaṁ dubbacakapi matasayanaṁ sayito, evaṁ sayethā ti attho.

Na sādhū ti bālo nāma balasampanno yūthassa parihārako na sādhu na laddhako. Kiṁkāraṇā? So hi ahito bhavati ñātīnaṁ, vināsam-eva vahati. Sakuṇānaṁva cetako ti yathā hi tittirasakuṇānaṁ [PTS 3.358] dīpakatittiro divasam-pi vassanto aññe sakuṇe na māreti, ñātakeva māreti, tesaññeva ahito hoti, evanti attho. Hito bhavatī ti kāyena pi vācāya pi manasā pi hitakārako yeva. Ubhinnamatthaṁ caratī ti yo idha puggalo ete sīlādayo guṇe attani passati, so: “Mayhaṁ ācārasīlam-pi atthi, paññā pi sutapariyatti pi atthī” ti tathato jānitvā gaṇaṁ pariharanto attano ca paresañca attānaṁ parivāretvā carantānanti ubhinnam-pi attham-eva carati.

Tuleyya mattānan-ti tuleyya attānaṁ. Tuleyyā ti tuletvā. Sīlapaññāsutāmivā ti etāni sīlādīni viya. Idaṁ vuttaṁ hoti: yasmā sīlādīni attani samanupassanto ubhinnamatthaṁ carati, tasmā paṇḍito etāni sīlādīni viya attānam-pi tesu tuletvā: “Patiṭṭhito nu khomhi sīle paññāya sute” ti tīretvā patiṭṭhitabhāvaṁ paccakkhaṁ katvā dhīro gaṇaṁ vā parihareyya, catūsu iriyāpathesu eko vā hutvā paribbajeyya vatteyya, parisupaṭṭhākena pi vivekacārinā pi imehi tīhi dhammehi samannāgateneva bhavitabbanti. Evaṁ mahāsatto kapirājā hutvā pi vinayapariyattikiccaṁ kathesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā dubbacakapi devadatto ahosi, parisāpissa devadattaparisā, paṇḍitakapirājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Kapijātakavaṇṇanā navamā

JA 405: Bakajātakavaṇṇanā

Dvāsattatī ti idaṁ satthā jetavane viharanto bakabrahmānaṁ ārabbha kathesi. Tassa hi: “Idaṁ niccaṁ dhuvaṁ sassataṁ acavanadhammaṁ, ito aññaṁ lokanissaraṇaṁ nibbānaṁ nāma natthī” ti evaṁ diṭṭhi uppajji. Heṭṭhūpapattiko kiresa brahmā pubbe jhānaṁ bhāvetvā vehapphalesu nibbatto, tattha pañcakappasataparimāṇaṁ āyuṁ khepetvā subhakiṇhesu nibbattitvā catusaṭṭhikappaṁ khepetvā tato cuto aṭṭhakappāyukesu ābhassaresu nibbatti, tatrassa esā diṭṭhi uppajji. So hi neva uparibrahmalokato cutiṁ, na tattha upapattiṁ anussari, tadubhayam-pi apassanto evaṁ diṭṭhiṁ gaṇhi. Bhagavā tassa cetasā cetoparivitakkamaññāya seyyathā pi [PTS 3.359] nāma balavā puriso samiñjitaṁ vā bāhaṁ pasāreyya, pasāritaṁ vā bāhaṁ samiñjeyya, evam-eva jetavane antarahito tasmiṁ brahmaloke pāturahosi. Atha brahmā bhagavantaṁ disvā: “Ehi kho, mārisa, svāgataṁ mārisa, cirassaṁ kho, mārisa, imaṁ pariyāyamakāsi, yadidaṁ idhāgamanāya. Idañhi mārisa, niccaṁ idaṁ dhuvaṁ idaṁ sassataṁ idaṁ kevalaṁ idaṁ acavanadhammaṁ, idañhi na ca jāyati na jīyati na mīyati na cavati na upapajjati, ito ca panaññaṁ uttari nissaraṇaṁ natthī” ti āha.

Evaṁ vutte bhagavā bakaṁ brahmānaṁ etad-avoca: “Avijjāgato vata bho bako brahmā, avijjāgato vata bho bako brahmā, yatra hi nāma aniccaññeva samānaṁ niccanti vakkhati . . . pe. . . santañca panaññaṁ uttari nissaraṇaṁ, natthaññaṁ uttari nissaraṇanti vakkhatī” ti (SN. 1.175). Taṁ sutvā brahmā: “Tvaṁ evaṁ kathesi, tvaṁ evaṁ kathesi, iti maṁ esa anuyuñjanto anubandhatī” ti cintetvā yathā nāma dubbalo coro katipaye pahāre labhitvā: “Kiṁ aham-eva coro, asuko pi coro asuko pi coro” ti sabbe pi sahāyake ācikkhati, tatheva bhagavato anuyogabhayena bhīto aññe pi attano sahāyake ācikkhanto paṭhamaṁ gāthamāha.

68. Dvāsattati gotama puññakammā, vasavattino jātijaraṁ atītā,
Ayamantimā vedagū brahmapatti, asmābhijappanti janā anekā ti. (SN. 1.175).

Tattha dvāsattatī ti na kevalaṁ bho gotama, aham-eva, atha kho imasmiṁ brahmaloke mayaṁ dvāsattati janā puññakammā aññesaṁ upari atthano vasaṁ vattanena vasavattino jātiñca jarañca atītā, ayaṁ no vedehi gatattā vedagū, ayaṁ bho gotama antimā brahmapatti, pacchimakoṭippatti seṭṭhabhāvappatti. Asmābhijappanti janā anekā ti amhe aññe bahū janā pañjalikā hutvā: “ayaṁ kho bhavaṁ brahmā mahābrahmā” ti ādīni vadantā namassanti patthenti pihayanti, “aho vata mayam-pi evarūpā bhaveyyāmā” ti icchantī ti attho.

Tassa [PTS 3.360] vacanaṁ sutvā satthā dutiyaṁ gāthamāha.

69. Appaṁ hi etaṁ na hi dīghamāyu, yaṁ tvaṁ baka maññasi dīghamāyuṁ,
Sataṁ sahassāni nirabbudānaṁ, āyuṁ pajānāmi tavāha brahme ti. (SN. 1.175).

Tattha sataṁ sahassāni nirabbudānan-ti nirabbudasaṅkhātānaṁ gaṇanānaṁ satasahassāni. Vassānañhi dasadasakaṁ sataṁ, dasa satānaṁ sahassaṁ, sataṁ sahassānaṁ satasahassaṁ, sataṁ satasahassānaṁ koṭi nāma, sataṁ koṭisatasahassānaṁ pakoṭi nāma, sataṁ pakoṭisatasahassānaṁ koṭipakoṭi nāma, sataṁ koṭipakoṭisatasahassānaṁ ekaṁ nahutaṁ nāma, sataṁ nahutasatasahassānaṁ ekaṁ ninnahutaṁ nāma. Cheko gaṇako ettakaṁ gaṇetuṁ sakkoti, tato paraṁ gaṇanā nāma buddhānam-eva visayo. Tattha sataṁ ninnahutasatasahassānaṁ ekaṁ abbudaṁ, vīsati abbudāni ekaṁ nirabbudaṁ, tesaṁ nirabbudasatasahassānaṁ ekaṁ ahahaṁ nāma, ettakaṁ bakassa brahmuno tasmiṁ bhave avasiṭṭhaṁ āyu, taṁ sandhāya bhagavā evamāha.

Taṁ sutvā bako tatiyaṁ gāthamāha.

70. Anantadassī bhagavāhamasmi, jātijjaraṁ sokamupātivatto,
Kiṁ me purāṇaṁ vatasīlavattaṁ, ācikkha me taṁ yamahaṁ vijaññan-ti. (SN. 1.175).

Tattha bhagavā ti bhagavā tumhe: “Āyuṁ pajānāmi tavāhan”-ti vadantā: “Ahaṁ anantadassī jātijarañca sokañca upātivattosmī” ti vadatha. Vatasīlavattan-ti vatasamādānañca sīlavattañca. Idaṁ vuttaṁ hoti: yadi tumhe sabbaññubuddhā, evaṁ sante kiṁ mayhaṁ purāṇaṁ vatañca sīlavattañca, ācikkha me taṁ, yamahaṁ tayā ācikkhitaṁ yāthāvasarasato vijāneyyanti.

Athassa bhagavā atītāni vatthūni āharitvā ācikkhanto catasso gāthā abhāsi:

71. Yaṁ tvaṁ apāyesi bahū manusse, pipāsite ghammani samparete,
Taṁ te purāṇaṁ vatasīlavattaṁ, suttappabuddho va anussarāmi.

72. Yaṁ [PTS 3.361] eṇikūlasmi janaṁ gahītaṁ, amocayī gayhaka nīyamānaṁ,
Taṁ te purāṇaṁ vatasīlavattaṁ, suttappabuddho va anussarāmi.

73. Gaṅgāya sotasmiṁ gahītanāvaṁ, luddena nāgena manussakappā,
Amocayi tvaṁ balasā pasayha, taṁ te purāṇaṁ vatasīlavattaṁ,
Suttappabuddho va anussarāmi.

74. Kappo ca te baddhacaro ahosiṁ, sambuddhimantaṁ vatinaṁ amaññaṁ,
Taṁ te purāṇaṁ vatasīlavattaṁ, suttappabuddho va anussarāmī ti. (SN. 1.175).

Tattha apāyesī ti pāyesi. Ghammani samparete ti ghammena samparete ativiya phuṭṭhe ghammakilante. Suttappabuddhovā ti paccūsakāle supanto supinaṁ passitvā taṁ supinakaṁ viya anussarāmi. So kira bakabrahmā ekasmiṁ kappe tāpaso hutvā marukantāre vasanto bahūnaṁ kantārapaṭipannānaṁ pānīyaṁ āharitvā adāsi. Athekadivasaṁ eko satthavāho pañcahi sakaṭasatehi marukantāraṁ paṭipajji. Manussā disā vavatthapetuṁ asakkontā satta divasāni āhiṇḍitvā khīṇadārudakā nirāhārā uṇhābhibhūtā: “Idāni no jīvitaṁ natthī” ti sakaṭe parivattetvā goṇe mocetvā heṭṭhāsakaṭesu nipajjiṁsu. Tadā tāpaso āvajjento te disvā: “Mayi passante mā nassiṁsū” ti cintetvā attano iddhānubhāvena gaṅgāsotaṁ ubbattetvā satthavāhābhimukhaṁ akāsi, avidūre ca ekaṁ vanasaṇḍaṁ māpesi. Manussā pānīyaṁ pivitvā nhatvā goṇe santappetvā vanasaṇḍato tiṇaṁ lāyitvā dārūni gahetvā disaṁ sallakkhetvā arogā kantāraṁ atikkamiṁsu, taṁ sandhāyetaṁ vuttaṁ.

Eṇikūlasmin-ti eṇiyā nāma nadiyā kūle. Gayhaka nīyamānan-ti karamaragāhaṁ gahetvā nīyamānaṁ. So kira tāpaso aparasmiṁ kāle ekaṁ paccantagāmaṁ nissāya nadītīre vanasaṇḍe vihāsi. Athekasmiṁ divase pabbatato corā otaritvā taṁ gāmaṁ paharitvā mahājanaṁ gahetvā pabbataṁ āropetvā antarāmagge cārakamanusse ṭhapetvā pabbatabilaṁ pavisitvā āhāraṁ pacāpentā nisīdiṁsu. Tāpaso gomahiṁsādīnañceva dārakadārikādīnañca mahantaṁ aṭṭassaraṁ sutvā: “Mayi passante mā nassiṁsū” ti iddhānubhāvena attabhāvaṁ jahitvā caturaṅginiyā senāya parivuto rājā hutvā yuddhabheriṁ ākoṭāpento taṁ ṭhānaṁ agamāsi. Cārakamanussā [PTS 3.362] taṁ disvā corānaṁ ārocesuṁ. Corā: “Raññā saddhiṁ viggaho nāma na yutto” ti sabbaṁ gahitagahitaṁ bhaṇḍakaṁ chaḍḍetvā bhattaṁ abhuñjitvāva palāyiṁsu. Tāpaso te sabbe ānetvā sakagāme yeva patiṭṭhāpesi, taṁ sandhāyetaṁ vuttaṁ.

Gahītanāvan-ti niggahitanāvaṁ. Luddenā ti kakkhaḷena. Manussakappā ti manusse vināsetukāmatāya. Balasā ti balena. Pasayhā ti abhibhavitvā. Aparasmiṁ kāle so tāpaso gaṅgātīre vihāsi. Tadā manussā dve tayo nāvāsaṅghāṭe bandhitvā saṅghāṭamatthake pupphamaṇḍapaṁ kāretvā saṅghāṭe nisīditvā khādantā pivantā sambandhakulaṁ gacchanti. Te pītāvasesaṁ suraṁ bhuttakhāditāvasesāni bhattamacchamaṁsatambulādīni gaṅgāyam-eva pātenti. Gaṅgeyyo nāgarājā: “Ime ucchiṭṭhakaṁ mama upari khipantī” ti kujjhitvā: “Sabbe te jane gahetvā gaṅgāya osīdāpessāmī” ti mahantaṁ ekadoṇikanāvappamāṇaṁ attabhāvaṁ māpetvā udakaṁ bhinditvā phaṇaṁ dhārayamāno tesaṁ abhimukho pāyāsi. Te nāgarājānaṁ disvā maraṇabhayatajjitā ekappahāreneva mahāsaddaṁ kariṁsu. Tāpaso tesaṁ paridevitasaddaṁ sutvā nāgarājassa ca kuddhabhāvaṁ ñatvā: “Mayi passante mā nassiṁsū” ti khippanisantiyā attano ānubhāvena khippaṁ supaṇṇavaṇṇaṁ attānaṁ māpetvā agamāsi. Nāgarājā taṁ disvā maraṇabhayatajjito udake nimujji. Manussā sotthibhāvaṁ patvā agamaṁsu, taṁ sandhāyetaṁ vuttaṁ.

Baddhacaro ti antevāsiko. Sambuddhimantaṁ vatinaṁ amaññan-ti buddhisampanno ceva vatasampanno ca tāpasoti taṁ maññamāno. Iminā kiṁ dasseti? Mahābrahme ahaṁ atīte tava kesavatāpasakāle kappo nāma antevāsiko veyyāvaccakaro hutvā tuyhaṁ nāradena nāma amaccena bārāṇasito himavantaṁ ānītassa rogaṁ vūpasamesiṁ. Atha naṁ nārado dutiyavāre āgantvā nirogaṁ disvā imaṁ gāthaṁ abhāsi:

Manussindaṁ jahitvāna, sabbakāmasamiddhinaṁ,
Kathaṁ nu bhagavā kesi, kappassa ramati assame ti. (JA. 346.181).

Tamenaṁ tvaṁ etad-avoca:

Sādūni ramaṇīyāni, santi vakkhā manoramā,
Subhāsitāni kappassa, nārada ramayanti man-ti. (JA. 346.182).

Itissa bhagavā imaṁ attanā antevāsikena hutvā rogassa vūpasamitabhāvaṁ dīpento evamāha. Tañca pana brahmunā manussaloke katakammaṁ sabbaṁ mahābrahmānaṁ sallakkhāpento va kathesi.

So [PTS 3.363] satthu vacanena attanā katakammaṁ saritvā tathāgatassa thutiṁ karonto osānagāthamāha.

75. Addhā pajānāsi mametamāyuṁ, aññam-pi jānāsi tathā hi buddho,
Tathā hi tāyaṁ jalitānubhāvo, obhāsayaṁ tiṭṭhati brahmalokan-ti.

Tattha tathā hi buddho ti tathā hi tvaṁ buddho. Buddhānañhi aññātaṁ nāma natthi, sabbadhammānaṁ buddhattā yeva hi te buddhā nāmāti dasseti. Tathā hi tāyan-ti buddhattā yeva ca pana tava ayaṁ jalito sarīrappabhānubhāvo. Obhāsayaṁ tiṭṭhatī ti imaṁ sakalam-pi brahmalokaṁ obhāsento tiṭṭhati.

Evaṁ satthā attano buddhaguṇaṁ jānāpento dhammaṁ desetvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne sampattānaṁ dasamattānaṁ brahmasahassānaṁ anupādāya āsavehi cittāni vimucciṁsu. Iti bhagavā bahūnaṁ brahmānaṁ avassayo hutvā brahmalokā jetavanaṁ āgantvā tattha kathitaniyāmeneva taṁ dhammadesanaṁ bhikkhūnaṁ kathetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kesavatāpaso bakabrahmā ahosi, kappamāṇavo pana aham-eva ahosin”-ti.

Bakajātakavaṇṇanā dasamā

Kukkuvaggo paṭhamo

2. Gandhāravaggo

JA 406: Gandhārajātakavaṇṇanā

Hitvā gāmasahassānī ti idaṁ satthā jetavane viharanto bhesajjasannidhikārasikkhāpadaṁ ārabbha kathesi. Vatthu pana rājagahe samuṭṭhitaṁ. Āyasmatā hi pilindavacchena ārāmikakulaṁ mocetuṁ rājanivesanaṁ gantvā rañño pāsāde iddhibalena sovaṇṇamaye kate manussā pasīditvā therassa pañca bhesajjāni pahiṇiṁsu. So tāni parisāya vissajjesi. Parisā panassa bāhullikā ahosi, laddhaṁ [PTS 3.364] laddhaṁ koḷambe pi ghaṭe pi pattatthavikāyo pi pūretvā paṭisāmesi. Manussā disvā: “Mahicchā ime samaṇā antokoṭṭhāgārikā” ti ujjhāyiṁsu. Satthā taṁ pavattiṁ sutvā: “Yāni kho pana tāni gilānānaṁ bhikkhūnan”-ti (Pār. 622-623) sikkhāpadaṁ paññapetvā: “Bhikkhave, porāṇakapaṇḍitā anuppanne buddhe bāhirakapabbajjaṁ pabbajitvā pañcasīlamattakaṁ rakkhantā pi loṇasakkharamattakaṁ punadivasatthāya nidahante garahiṁsu, tumhe pana evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā dutiyatatiyadivasatthāya sannidhiṁ karontā ayuttaṁ karothā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte gandhāraraṭṭhe bodhisatto gandhārarañño putto hutvā pitu accayena rajje patiṭṭhāya dhammena rajjaṁ kāresi. Majjhimapadese pi videharaṭṭhe videho nāma rājā rajjaṁ kāresi. Te dve pi rājāno adiṭṭhasahāyā hutvā aññamaññaṁ thiravissāsā ahesuṁ. Tadā manussā dīghāyukā honti, tiṁsa vassasahassāni jīvanti. Athekadā gandhārarājā puṇṇamuposathadivase samādinnasīlo mahātale paññattavarapallaṅkamajjhagato vivaṭena sīhapañjarena pācīnalokadhātuṁ olokento amaccānaṁ dhammatthayuttakathaṁ kathento nisīdi. Tasmiṁ khaṇe gaganatalaṁ atilaṅghantamiva paripuṇṇaṁ candamaṇḍalaṁ rāhu avatthari, candappabhā antaradhāyi. Amaccā candālokaṁ apassantā candassa rāhunā gahitabhāvaṁ rañño ārocesuṁ. Rājā candaṁ oloketvā: “Ayaṁ cando āgantukaupakkilesena upakkiliṭṭho nippabho jāto, mayhampesa rājaparivāro upakkileso, na kho pana metaṁ patirūpaṁ, yāhaṁ rāhunā gahitacando viya nippabho bhaveyyaṁ, visuddhe gaganatare virocantaṁ candamaṇḍalaṁ viya rajjaṁ pahāya pabbajissāmi, kiṁ me parena ovaditena, kule ca gaṇe ca alaggo hutvā attānam-eva ovadanto vicarissāmi, idaṁ me patirūpan”-ti cintetvā: “Yaṁ icchatha, taṁ [PTS 3.365] rājānaṁ karothā” ti rajjaṁ amaccānaṁ niyyādesi. So rajjaṁ chaḍḍetvā isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññāyo nibbattetvā jhānaratisamappito himavantapadese vāsaṁ kappesi.

Videharājāpi: “Sukhaṁ me sahāyassā” ti vāṇije pucchitvā tassa pabbajitabhāvaṁ sutvā: “Mama sahāye pabbajite ahaṁ rajjena kiṁ karissāmī” ti sattayojanike mithilanagare tiyojanasatike videharaṭṭhe soḷasasu gāmasahassesu pūritāni koṭṭhāgārāni, soḷasasahassā ca nāṭakitthiyo chaḍḍetvā puttadhītaro amanasikatvā himavantapadesaṁ pavisitvā pabbajitvā pavattaphalabhojano hutvā samappavattavāsaṁ vasanto vicari. Te ubho pi samavattacāraṁ carantā aparabhāge samāgacchiṁsu, na pana aññamaññaṁ sañjāniṁsu, sammodamānā ekato va samappavattavāsaṁ vasiṁsu. Tadā videhatāpaso gandhāratāpasassa upaṭṭhānaṁ karoti. Tesaṁ ekasmiṁ puṇṇamadivase aññatarasmiṁ rukkhamūle nisīditvā dhammatthayuttakathaṁ kathentānaṁ gaganatale virocamānaṁ candamaṇḍalaṁ rāhu avatthari. Videhatāpaso: “Kiṁ nu kho candassa pabhā naṭṭhā” ti oloketvā rāhunā gahitaṁ candaṁ disvā: “Ko nu kho esa ācariya, candaṁ avattharitvā nippabhamakāsī” ti pucchi. Antevāsika ayaṁ rāhu nāma candasseko upakkileso, virocituṁ na deti, aham-pi rāhugahitaṁ candamaṇḍalaṁ disvā: “Idaṁ parisuddhassa candamaṇḍalassa āgantukena upakkilesena nippabhaṁ jātaṁ, mayham-pi idaṁ rajjaṁ upakkileso, yāva candamaṇḍalaṁ rāhu viya idaṁ nippabhaṁ na karoti, tāva pabbajissāmī” ti cintetvā tadeva rāhugahitaṁ candamaṇḍalaṁ ārammaṇaṁ katvā mahārajjaṁ chaḍḍetvā pabbajitoti. “Ācariya, tvaṁ gandhārarājā” ti [PTS 3.366]? “Āma, ahan”-ti. “Ācariya, aham-pi videharaṭṭhe mithilanagare videharājā nāma, nanu mayaṁ aññamaññaṁ adiṭṭhasahāyā” ti. “Kiṁ pana te ārammaṇaṁ ahosī” ti? Ahaṁ: “Tumhe pabbajitā” ti sutvā: “Addhā pabbajjāya mahantaṁ guṇaṁ addasā” ti tumhe yeva ārammaṇaṁ katvā rajjaṁ pahāya pabbajitoti. Te tato paṭṭhāya ativiya samaggā sammodamānā pavattaphalabhojanā hutvā vihariṁsu. Tattha dīgharattaṁ vasitvā ca pana loṇambilasevanatthāya himavantato otaritvā ekaṁ paccantagāmaṁ sampāpuṇiṁsu.

Manussā tesaṁ iriyāpathe pasīditvā bhikkhaṁ datvā paṭiññaṁ gahetvā araññe rattidivaṭṭhānādīni māpetvā vasāpesuṁ. Antarāmagge pi nesaṁ bhattakiccakaraṇatthāya udakaphāsukaṭṭhāne paṇṇasālaṁ kāresuṁ. Te paccantagāme bhikkhaṁ caritvā tāya paṇṇasālāya nisīditvā paribhuñjitvā attano vasanaṭṭhānaṁ gacchanti. Te pi manussā tesaṁ āhāraṁ dadamānā ekadā loṇaṁ patte pakkhipitvā denti, ekadā paṇṇapuṭe bandhitvā denti, ekadā aloṇakāhāram-eva denti. Te ekadivasaṁ paṇṇapuṭe bahutaraṁ loṇaṁ adaṁsu. Videhatāpaso loṇaṁ ādāya gantvā bodhisattassa bhattakiccakāle pahonakaṁ datvā attano pi pamāṇayuttaṁ gahetvā atirekaṁ paṇṇapuṭe bandhitvā: “Aloṇakadivase bhavissatī” ti tiṇavaṭṭikaantare ṭhapesi. Athekadivasaṁ aloṇake āhāre laddhe videho gandhārassa bhikkhābhājanaṁ datvā tiṇavaṭṭikaantarato loṇaṁ āharitvā: “Ācariya, loṇaṁ gaṇhathā” ti āha. “Ajja manussehi loṇaṁ na dinnaṁ, tvaṁ kuto labhasī” ti? “Ācariya, purimadivase manussā bahuṁ loṇamadaṁsu, athāhaṁ ‘aloṇakadivase bhavissatī’ ti atirekaṁ loṇaṁ ṭhapesin”-ti. Atha naṁ bodhisatto: “Moghapurisa, tiyojanasatikaṁ videharaṭṭhaṁ pahāya pabbajitvā akiñcanabhāvaṁ patvā idāni loṇasakkharāya taṇhaṁ janesī” ti tajjetvā ovadanto paṭhamaṁ gāthamāha.

76. Hitvā [PTS 3.367] gāmasahassāni, paripuṇṇāni soḷasa,
Koṭṭhāgārāni phītāni, sannidhiṁ dāni kubbasī ti.

Tattha koṭṭhāgārānī ti suvaṇṇarajatamaṇimuttādiratanakoṭṭhāgārāni ceva dussakoṭṭhāgārāni ca dhaññakoṭṭhāgārāni ca. Phītānī ti pūrāni. Sannidhiṁ dāni kubbasī ti idāni: “Sve bhavissati, tatiyadivase bhavissatī” ti loṇamattaṁ sannidhiṁ karosīti.

Videho evaṁ garahiyamāno garahaṁ asahanto paṭipakkho hutvā: “Ācariya, tumhe attano dosaṁ adisvā mayham-eva dosaṁ passatha, nanu tumhe ‘kiṁ me parena ovaditena, attānam-eva ovadissāmī’ ti rajjaṁ chaḍḍetvā pabbajitā, tumhe idāni maṁ kasmā ovadathā” ti codento dutiyaṁ gāthamāha.

77. Hitvā gandhāravisayaṁ, pahūtadhanadhāriyaṁ,
Pasāsanato nikkhanto, idha dāni pasāsasī ti.

Tattha pasāsanato ti ovādānusāsanīdānato. Idha dānī ti idāni idha araññe kasmā maṁ ovadathāti.

Taṁ sutvā bodhisatto tatiyaṁ gāthamāha.

78. Dhammaṁ bhaṇāmi vedeha, adhammo me na ruccati,
Dhammaṁ me bhaṇamānassa, na pāpamupalimpatī ti.

Tattha dhamman-ti sabhāvaṁ, buddhādīhi vaṇṇitaṁ pasatthaṁ kāraṇam-eva. Adhammo me na ruccatī ti adhammo nāma asabhāvo mayhaṁ kadāci pi na ruccati. Na pāpamupalimpatī ti mama sabhāvam-eva kāraṇam-eva bhaṇantassa pāpaṁ nāma hadaye na limpati na allīyati. Ovādadānaṁ nāmetaṁ buddhapaccekabuddhasāvakabodhisattānaṁ paveṇī. Tehi dinnovādaṁ bālā na gaṇhanti, ovādadāyakassa pana pāpaṁ nāma natthi.

Nidhīnaṁva pavattāraṁ, yaṁ passe vajjadassinaṁ,
Niggayhavādiṁ medhāviṁ, tādisaṁ paṇḍitaṁ bhaje,
Tādisaṁ bhajamānassa, seyyo hoti na pāpiyo.

Ovadeyyānusāseyya, asabbhā ca nivāraye,
Satañhi so piyo hoti, asataṁ hoti appiyo ti. (Dhp. 76-77).

Videhatāpaso bodhisattassa kathaṁ sutvā: “Ācariya, atthanissitaṁ kathentena pi paraṁ ghaṭṭetvā rosetvā kathetuṁ na [PTS 3.368] vaṭṭati, tvaṁ maṁ kuṇṭhasatthakena muṇḍento viya atipharusaṁ kathesī” ti vatvā catutthaṁ gāthamāha.

79. Yena kenaci vaṇṇena, paro labhati ruppanaṁ,
Mahatthiyam-pi ce vācaṁ, na taṁ bhāseyya paṇḍito ti.

Tattha yena kenacī ti dhammayuttenā pi kāraṇena. Labhati ruppanan-ti ghaṭṭanaṁ dussanaṁ kuppanaṁ labhati yeva. Na taṁ bhāseyyā ti tasmā taṁ parapuggalaṁ yāya so vācāya dussati, taṁ mahatthiyaṁ mahantaṁ atthanissitam-pi vācaṁ na bhāseyyā ti attho.

Athassa bodhisatto pañcamaṁ gāthamāha.

80. Kāmaṁ ruppatu vā mā vā, bhusaṁva vikirīyatu,
Dhammaṁ me bhaṇamānassa, na pāpamupalimpatī ti.

Tattha kāman-ti ekaṁsena. Idaṁ vuttaṁ hoti: ayuttakārako puggalo: “Ayuttaṁ te katan”-ti ovadiyamāno ekaṁseneva kujjhatu vā mā vā kujjhatu, atha vā bhusamuṭṭhi viya vikirīyatu, mayhaṁ pana dhammaṁ bhaṇantassa pāpaṁ nāma natthīti.

Evañca pana vatvā: “Na vo ahaṁ, ānanda, tathā parakkamissāmi, yathā kumbhakāro āmake āmakamatte. Niggayha niggayhāhaṁ ānanda, vakkhāmi, yo sāro so ṭhassatī” ti (MN. 123.196) imassa sugatovādassa anurūpāya paṭipattiyā ṭhatvā: “Yathā kumbhakāro bhājanesu punappunaṁ ākoṭetvā ākoṭetvā āmakaṁ aggahetvā supakkam-eva bhājanaṁ gaṇhāti, evaṁ punappunaṁ ovaditvā niggaṇhitvā pakkabhājanasadiso puggalo gahetabbo” ti dassetuṁ puna taṁ ovadanto:

81. No ce assa sakā buddhi, vinayo vā susikkhito,
Vane andhamahiṁsova, careyya bahuko jano.

82. Yasmā ca panidhekacce, āceramhi susikkhitā,
Tasmā vinītavinayā, caranti susamāhitā ti.

idaṁ gāthādvayamāha,

Tassattho [PTS 3.369]: samma vedeha, imesañhi sattānaṁ sace attano buddhi vā paṇḍite ovādadāyake nissāya ācārapaṇṇattivinayo vā susikkhito na bhaveyya, evaṁ sante yathā tiṇalatādigahane vane andhamahiṁso gocarāgocaraṁ sāsaṅkanirāsaṅkañca ṭhānaṁ ajānanto carati, tathā tumhādiso bahuko jano careyya. Yasmā pana idha ekacce sakāya buddhiyā rahitā sattā ācariyasantike ācārapaṇṇattisusikkhitā, tasmā ācariyehi attano attano anurūpena vinayena vinītattā vinītavinayā susamāhitā ekaggacittā hutvā carantīti.

Iminā idaṁ dasseti: iminā hi sattena gihinā hutvā attano kulānurūpā, pabbajitena pabbajitānurūpā sikkhā sikkhitabbā. Gihino pi hi attano kulānurūpesu kasigorakkhādīsu sikkhitāva sampannājīvā hutvā susamāhitā caranti, pabbajitā pi pabbajitānurūpesu pāsādikesu abhikkantapaṭikkantādīsu adhisīlaadhicittaadhipaññāsikkhāsu sikkhitāva vigatavikkhepā susamāhitā caranti. Lokasmiñhi:

Bāhusaccañca sippañca, vinayo ca susikkhito,
Subhāsitā ca yā vācā, etaṁ maṅgalamuttaman-ti. (Khp. 5.5, Snp. 264).

Taṁ sutvā vedehatāpaso: “Ācariya, ito paṭṭhāya maṁ ovadatha anusāsatha, ahaṁ anadhivāsanajātikatāya tumhehi saddhiṁ kathesiṁ, taṁ me khamathā” ti vanditvā mahāsattaṁ khamāpesi. Te samaggavāsaṁ vasitvā puna himavantam-eva agamaṁsu. Tatra bodhisatto vedehatāpasassa kasiṇaparikammaṁ kathesi. So taṁ katvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattesi. Iti te ubho pi aparihīnajjhānā brahmalokaparāyaṇā ahesuṁ.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā vedeho ānando ahosi, gandhārarājā pana aham-eva ahosīn”-ti.

Gandhārajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 407: Mahākapijātakavaṇṇanā

Attānaṁ saṅkamaṁ katvā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ñātatthacariyaṁ ārabbha kathesi. Vatthu bhaddasālajātake (JA. 465) āvi bhavissati. Tadā pana dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, sammāsambuddho ñātakānaṁ atthaṁ caratī” ti. Satthā [PTS 3.370] āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi tathāgato ñātīnaṁ atthaṁ cariyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kapiyoniyaṁ nibbattitvā vayappatto ārohapariṇāhasampanno thāmabalūpeto pañcahatthibalaparimāṇo asītisahassakapigaṇaparivuto himavantapadese vasati. Tattha gaṅgātīraṁ nissāya sākhāviṭapasampanno sandacchāyo bahalapatto pabbatakūṭaṁ viya samuggato ambarukkho ahosi: “Nigrodharukkho” ti pi vadanti. Tassa madhurāni phalāni dibbagandharasāni mahantāni mahantakumbhappamāṇāni. Tassa ekissā sākhāya phalāni thale patanti, ekissā sākhāya gaṅgājale, dvinnaṁ sākhānaṁ phalāni majjhe rukkhamūle patanti. Bodhisatto kapigaṇaṁ ādāya tattha phalāni khādanto: “Ekasmiṁ kāle imassa rukkhassa udake patitaṁ phalaṁ nissāya amhākaṁ bhayaṁ uppajjissatī” ti udakamatthake sākhāya ekaphalam-pi anavasesetvā pupphakāle kaḷāyamattakālato paṭṭhāya khādāpeti ceva pātāpeti ca. Evaṁ sante pi asītivānarasahassehi adiṭṭhaṁ kipillikapuṭapaṭicchannaṁ ekaṁ pakkaphalaṁ nadiyaṁ patitvā uddhañca adho ca jālaṁ bandhāpetvā udakakīḷaṁ kīḷantassa bārāṇasirañño uddhaṁjāle laggi. Rañño divasaṁ kīḷitvā sāyaṁ gamanasamaye kevaṭṭā jālaṁ ukkhipantā taṁ disvā: “Asukaphalaṁ nāmā” ti ajānantā rañño dassesuṁ.

Rājā: “Kiṁphalaṁ nāmetan”-ti pucchi. “Na jānāma, devā” ti. “Ke jānissantī” ti? “Vanacarakā, devā” ti. So vanacarake pakkosāpetvā tesaṁ santikā: “Ambapakkan”-ti sutvā churikāya chinditvā paṭhamaṁ vanacarake khādāpetvā pacchā attanā pi khādi, itthāgārassā pi [PTS 3.371] amaccānam-pi dāpesi. Rañño ambapakkaraso sakalasarīraṁ pharitvā aṭṭhāsi. So rasataṇhāya bajjhitvā tassa rukkhassa ṭhitaṭṭhānaṁ vanacarake pucchitvā tehi: “Himavantapadese nadītīre” ti vutte bahū nāvāsaṅghāṭe bandhāpetvā vanacarakehi desitamaggena uddhaṁsotaṁ agamāsi. “Ettakāni divasānī” ti paricchedo na kathito, anupubbena pana taṁ ṭhānaṁ patvā: “Eso deva, rukkho” ti vanacarakā rañño ācikkhiṁsu. Rājā nāvaṁ ṭhapetvā mahājanaparivuto padasā tattha gantvā rukkhamūle sayanaṁ paññapāpetvā ambapakkāni khāditvā nānaggarasabhojanaṁ bhuñjitvā nipajji, sabbadisāsu ārakkhaṁ ṭhapetvā aggiṁ kariṁsu.

Mahāsatto manussesu niddaṁ okkantesu aḍḍharattasamaye parisāya saddhiṁ agamāsi. Asītisahassavānarā sākhāya sākhaṁ carantā ambāni khādanti. Rājā pabujjhitvā kapigaṇaṁ disvā manusse uṭṭhāpetvā dhanuggahe pakkosāpetvā: “Yathā ete phalakhādakā vānarā na palāyanti, tathā te parikkhipitvā vijjhatha, sve ambāni ceva vānaramaṁsañca khādissāmī” ti āha. Dhanuggahā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā rukkhaṁ parivāretvā sare sannayhitvā aṭṭhaṁsu. Te disvā vānarā maraṇabhayabhītā palāyituṁ asakkontā mahāsattaṁ upasaṅkamitvā: “Deva, ‘palāyanamakkaṭe vijjhissāmā’ ti rukkhaṁ parivāretvā dhanuggahā ṭhitā, kiṁ karomā” ti pucchitvā kampamānā aṭṭhaṁsu. Bodhisatto: “Mā bhāyittha, ahaṁ vo jīvitaṁ dassāmī” ti vānaragaṇaṁ samassāsetvā ujukaṁ uggatasākhaṁ āruyha gaṅgābhimukhaṁ gatasākhaṁ gantvā tassā pariyantato pakkhanditvā dhanusatamattaṁ ṭhānaṁ atikkamma gaṅgātīre ekasmiṁ gumbamatthake patitvā tato oruyha: “Mamāgataṭṭhānaṁ ettakaṁ bhavissatī” ti ākāsaṁ paricchinditvā [PTS 3.372] ekaṁ vettalataṁ mūle chinditvā sodhetvā: “Ettakaṁ ṭhānaṁ rukkhe bajjhissati, ettakaṁ ākāsaṭṭhaṁ bhavissatī” ti imāni dve ṭhānāni vavatthapetvā attano kaṭiyaṁ bandhanaṭṭhānaṁ na sallakkhesi.

So taṁ lataṁ ādāya ekaṁ koṭiṁ gaṅgātīre patiṭṭhitarukkhe bandhitvā ekaṁ attano kaṭiyaṁ bandhitvā vātacchinnavalāhako viya vegena dhanusatamattaṁ ṭhānaṁ laṅghitvā kaṭiyaṁ bandhanaṭṭhānassa asallakkhitattā rukkhaṁ pāpuṇituṁ asakkonto ubhohi hatthehi ambasākhaṁ daḷhaṁ gaṇhitvā vānaragaṇassa saññamadāsi: “Sīghaṁ mama piṭṭhiṁ maddamānā vettalatāya sotthigamanaṁ gacchathā” ti. Asītisahassavānarā mahāsattaṁ vanditvā khamāpetvā tathā agamaṁsu. Tadā devadatto pi makkaṭo hutvā tesaṁ abbhantare hoti. So: “Ayaṁ me paccāmittassa piṭṭhiṁ passituṁ kālo” ti uccaṁ sākhaṁ āruyha vegaṁ janetvā tassa piṭṭhiyaṁ pati. Mahāsattassa hadayaṁ bhijji, balavavedanā uppajji. So pi taṁ vedanāppattaṁ katvā pakkāmi. Mahāsatto ekako va ahosi. Rājā aniddāyanto vānarehi ca mahāsattena ca katakiriyaṁ sabbaṁ disvā: “Ayaṁ tiracchāno hutvā attano jīvitaṁ agaṇetvā parisāya sotthibhāvam-eva akāsī” ti cintento nipajji.

So pabhātāya rattiyā mahāsattassa tussitvā: “Na yuttaṁ imaṁ kapirājānaṁ nāsetuṁ, upāyena naṁ otāretvā paṭijaggissāmī” ti antogaṅgāya nāvāsaṅghāṭaṁ ṭhapetvā tattha aṭṭakaṁ bandhāpetvā saṇikaṁ mahāsattaṁ otārāpetvā piṭṭhiyaṁ kāsāvavatthaṁ pattharāpetvā gaṅgodakena nhāpetvā phāṇitodakaṁ pāyetvā parisuddhasarīraṁ sahassapākatelena abbhañjāpetvā sayanapiṭṭhe eḷakacammaṁ santharāpetvā saṇikaṁ tattha nipajjāpetvā attanā nīce āsane nisīditvā paṭhamaṁ gāthamāha.

83. Attānaṁ [PTS 3.373] saṅkamaṁ katvā, yo sotthiṁ samatārayi,
Kiṁ tvaṁ tesaṁ kime tuyhaṁ, honti ete mahākapī ti.

Tassattho: ambho mahāka pi, yo tvaṁ attānaṁ saṅkamaṁ katvā tulaṁ āropetvā jīvitaṁ pariccajitvā ime vānare sotthiṁ samatārayi, khemena santāresi; kiṁ tvaṁ tesaṁ hosi, kime tuyhaṁ vā kiṁsu ete hontīti?

Taṁ sutvā bodhisatto rājānaṁ ovadanto sesagāthā abhāsi:

84. Rājāhaṁ issaro tesaṁ, yūthassa parihārako,
Tesaṁ sokaparetānaṁ, bhītānaṁ te arindama.

85. Ullaṅghayitvā attānaṁ, vissaṭṭhadhanuno sataṁ,
Tato aparapādesu, daḷhaṁ bandhaṁ latāguṇaṁ.

86. Chinnabbhamiva vātena, nuṇṇo rukkhaṁ upāgamiṁ,
Sohaṁ appabhavaṁ tattha, sākhaṁ hatthehi aggahiṁ.

87. Taṁ maṁ viyāyataṁ santaṁ, sākhāya ca latāya ca,
Samanukkamantā pādehi, sotthiṁ sākhāmigā gatā.

88. Taṁ maṁ na tapate bandho, mato me na tapessati,
Sukhamāharitaṁ tesaṁ, yesaṁ rajjamakārayiṁ.

89. Esā te upamā rāja, taṁ suṇohi arindama,
Raññā raṭṭhassa yoggassa, balassa nigamassa ca,
Sabbesaṁ sukhameṭṭhabbaṁ, khattiyena pajānatā ti.

Tattha tesan-ti tesaṁ asītisahassānaṁ vānarānaṁ. Bhītānaṁ te ti tava vijjhanatthāya āṇāpetvā ṭhitassa bhītānaṁ. Arindamā ti rājānaṁ ālapati. Rājā hi corādīnaṁ arīnaṁ damanato: “Arindamo” ti vuccati. Vissaṭṭhadhanuno satan-ti anāro pitadhanusatappamāṇaṁ ṭhānaṁ attānaṁ ākāse ullaṅghayitvā vissajjetvā tato imamhā rukkhā laṅghayitvā gataṭṭhānato. Aparapādesū ti pacchāpādesu. Idaṁ kaṭibhāgaṁ sandhāya vuttaṁ. Bodhisatto hi kaṭibhāge taṁ latāguṇaṁ daḷhaṁ bandhitvā pacchimapādehi bhūmiyaṁ akkamitvā vissajjetvā vātavegena ākāsaṁ pakkhandi. Nuṇṇo rukkhaṁ upāgamin-ti vātacchinnaṁ abbhamiva attano [PTS 3.374] vegajanitena vātena nuṇṇo. Yathā vātacchinnabbhaṁ vātena, evaṁ attano vegena nuṇṇo hutvā imaṁ ambarukkhaṁ upāgamiṁ. Appabhavan-ti so ahaṁ tattha ākāsappadese rukkhaṁ pāpuṇituṁ appahonto tassa rukkhassa sākhaṁ hatthehi aggahesinti attho.

Viyāyatan-ti rukkhasākhāya ca vettalatāya ca vīṇāya bhamaratanti viya vitataṁ ākaḍḍhitasarīraṁ. Samanukkamantā ti mayā anuññātā maṁ vanditvā pādehi anukkamantā nirantaram-eva akkamantā sotthiṁ gatā. Taṁ maṁ na tapate bandho ti taṁ maṁ nā pi so valliyā bandho tapati, nā pi idāni maraṇaṁ tapessati. Kiṁkāraṇā? Sukhamāharitaṁ tesan-ti yasmā yesaṁ ahaṁ rajjamakārayiṁ, tesaṁ mayā sukhamāharitaṁ. Ete hi: “Mahārāja, ayaṁ no uppannaṁ dukkhaṁ haritvā sukhaṁ āharissatī” ti maṁ rājānaṁ akaṁsu. Ahampi: “Tumhākaṁ uppannaṁ dukkhaṁ harissāmi”cceva etesaṁ rājā jāto. Taṁ ajja mayā etesaṁ maraṇadukkhaṁ haritvā jīvitasukhaṁ āhaṭaṁ, tena maṁ nā pi bandho tapati, na maraṇavadho tapessati.

Esā te upamā ti esā te mahārāja, mayā katakiriyāya upamā. Taṁ suṇohī ti tasmā imāya upamāya saṁsandetvā attano diyyamānaṁ ovādaṁ suṇāhi. Raññā raṭṭhassā ti mahārāja, raññā nāma ucchuyante ucchuṁ viya raṭṭhaṁ apīḷetvā catubbidhaṁ agatigamanaṁ pahāya catūhi saṅgahavatthūhi saṅgaṇhantena dasasu rājadhammesu patiṭṭhāya mayā viya attano jīvitaṁ pariccajitvā: “Kintime raṭṭhavāsino vigatabhayā gimhakāle vivaṭadvāre ñātīhi ca parivārakehi ca parivāritā ure putte naccentā sītena vātena bījiyamānā yathāruci attano attano santakaṁ paribhuñjantā kāyikacetasikasukhasamaṅgino bhaveyyun”-ti sakalaraṭṭhassa ca rathasakaṭādiyuttavāhanassa yoggassa ca pattisaṅkhātassa balassa ca nigamajanapadasaṅkhātassa nigamassa ca sabbesaṁ sukham-eva esitabbaṁ gavesitabbanti attho. Khattiyena pajānatā ti khettānaṁ adhipatibhāvena: “Khattiyo” ti laddhanāmena pana etena avasesasatte atikkamma pajānatā ñāṇasampannena bhavitabbanti.

Evaṁ mahāsatto rājānaṁ ovadanto anusāsanto va kālamakāsi. Rājā amacce pakkosāpetvā: “Imassa kapirājassa rājūnaṁ viya sarīrakiccaṁ karothā” ti vatvā itthāgāram-pi āṇāpesi: “Tumhe rattavatthanivatthā vikiṇṇakesā daṇḍadīpikahatthā kapirājānaṁ parivāretvā āḷāhanaṁ gacchathā” ti. Amaccā [PTS 3.375] dārūnaṁ sakaṭasatamattena citakaṁ karitvā rājūnaṁ karaṇaniyāmeneva mahāsattassa sarīrakiccaṁ katvā sīsakapālaṁ gahetvā rañño santikaṁ agamaṁsu. Rājā mahāsattassa āḷāhane cetiyaṁ kāretvā dīpe jālāpetvā gandhamālādīhi pūjetvā sīsakapālaṁ suvaṇṇakhacitaṁ kāretvā kuntagge ṭhapetvā purato katvā gandhamālādīhi pūjento bārāṇasiṁ gantvā antorājadvāre ṭhapetvā sakalanagaraṁ sajjāpetvā sattāhaṁ dhātupūjaṁ kāresi. Atha naṁ dhātuṁ gahetvā cetiyaṁ kāretvā yāvajīvaṁ gandhamālādīhi pūjetvā bodhisattassa ovāde patiṭṭhāya dānādīni puññāni karonto dhammena rajjaṁ kāretvā saggaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, duṭṭhakapi devadatto, parisā buddhaparisā, kapirājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Mahākapijātakavaṇṇanā dutiyā

JA 408: Kumbhakārajātakavaṇṇanā

Ambāhamaddaṁ vanamantarasmin-ti idaṁ satthā jetavane viharanto kilesaniggahaṁ ārabbha kathesi. Vatthu pānīyajātake (JA. 459) āvi bhavissati. Tadā pana sāvatthiyaṁ pañcasatā sahāyakā pabbajitvā antokoṭisanthāre vasamānā aḍḍharattasamaye kāmavitakkaṁ vitakkayiṁsu. Satthā attano sāvake rattiyā tayo vāre, divasassa tayo vāreti rattindivaṁ cha vāre olokento kikī aṇḍaṁ viya, camarī vāladhiṁ viya, mātā piyaputtaṁ viya, ekacakkhuko puriso cakkhuṁ viya rakkhati, tasmiṁ tasmiṁ yeva khaṇe uppannakilesaṁ niggaṇhāti. So taṁ divasaṁ aḍḍharattasamaye jetavanaṁ pariggaṇhanto tesaṁ bhikkhūnaṁ vitakkasamudācāraṁ ñatvā: “Imesaṁ bhikkhūnaṁ abbhantare ayaṁ kileso vaḍḍhanto arahattassa hetuṁ bhindissati, idāneva nesaṁ kilesaṁ niggaṇhitvā arahattaṁ dassāmī” ti gandhakuṭito nikkhamitvā ānandattheraṁ pakkosāpetvā: “Ānanda, antokoṭisanthāre [PTS 3.376] vasanakabhikkhū sabbe sannipātehī” ti sannipātāpetvā paññattavarabuddhāsane nisīditvā: “Na, bhikkhave, antopavattakilesānaṁ vase vattituṁ vaṭṭati, kileso hi vaḍḍhamāno paccāmitto viya mahāvināsaṁ pāpeti, bhikkhunā nāma appamattakam-pi kilesaṁ niggaṇhituṁ vaṭṭati, porāṇakapaṇḍitā appamattakaṁ ārammaṇaṁ disvā abbhantare pavattakilesaṁ niggaṇhitvā paccekabodhiñāṇaṁ nibbattesun”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bārāṇasinagarassa dvāragāme kumbhakārakule nibbattitvā vayappatto kuṭumbaṁ saṇṭhapetvā ekaṁ puttañca dhītarañca labhitvā kumbhakārakammaṁ nissāya puttadāraṁ posesi. Tadā kaliṅgaraṭṭhe dantapuranagare karaṇḍako nāma rājā mahantena parivārena uyyānaṁ gacchanto uyyānadvāre phalabhārabharitaṁ madhuraphalaṁ ambarukkhaṁ disvā hatthikkhandhavaragato yeva hatthaṁ pasāretvā ekaṁ ambapiṇḍaṁ gahetvā uyyānaṁ pavisitvā maṅgalasilāya nisinno dātabbayuttakānaṁ datvā ambaṁ paribhuñji. “Raññā gahitakālato paṭṭhāya sesehi nāma gahetabbamevā” ti amaccā pi brāhmaṇagahapatikādayo pi ambāni pātetvā khādiṁsu. Pacchā āgatā rukkhaṁ āruyha muggarehi pothetvā obhaggavibhaggasākhaṁ katvā āmakaphalam-pi asesetvā khādiṁsu.

Rājā divasaṁ uyyāne kīḷitvā sāyanhasamaye alaṅkatahatthikkhandhavare nisīditvā gacchanto taṁ rukkhaṁ disvā hatthito otaritvā rukkhamūlaṁ gantvā rukkhaṁ oloketvā: “Ayaṁ pāto va passantānaṁ atittikaro phalabhārabharito sobhamāno aṭṭhāsi, idāni gahitaphalo obhaggavibhaggo asobhamāno ṭhito” ti cintetvā puna aññato olokento aparaṁ nipphalaṁ ambarukkhaṁ disvā: “Esa rukkho attano nipphalabhāvena muṇḍamaṇipabbato viya sobhamāno ṭhito, ayaṁ pana saphalabhāvena imaṁ byasanaṁ [PTS 3.377] patto, idaṁ agāramajjham-pi phalitarukkhasadisaṁ, pabbajjā nipphalarukkhasadisā, sadhanasseva bhayaṁ atthi, niddhanassa bhayaṁ natthi, mayā pi nipphalarukkhena viya bhavitabban”-ti phalarukkhaṁ ārammaṇaṁ katvā rukkhamūle ṭhitako va tīṇi lakkhaṇāni sallakkhetvā vipassanaṁ vaḍḍhetvā paccekabodhiñāṇaṁ nibbattetvā: “Viddhaṁsitā dāni me mātukucchikuṭikā, chinnā tīsu bhavesu paṭisandhi, sodhitā saṁsāraukkārabhūmi, sosito mayā assusamuddo, bhinno aṭṭhipākāro, natthi me puna paṭisandhī” ti āvajjento sabbālaṅkārapaṭimaṇḍito va aṭṭhāsi.

Atha naṁ amaccā āhaṁsu: “Atibahuṁ ṭhitattha, mahārājā” ti. “Na mayaṁ mahārājāno, paccekabuddhā nāma mayan”-ti. “Paccekabuddhā nāma tumhādisā na honti, devā” ti. “Atha kīdisā hontī” ti? “Oro pitakesamassukāsāvavatthapaṭicchannā kule vā gaṇe vā alaggā vātacchinnavalāhakarāhumuttacandamaṇḍalapaṭibhāgā himavante nandamūlakapabbhāre vasanti, evarūpā deva, paccekabuddhā” ti. Tasmiṁ khaṇe rājā hatthaṁ ukkhipitvā sīsaṁ parāmasi, tāvadevassa gihiliṅgaṁ antaradhāyi, samaṇaliṅgaṁ pāturahosi.

Ticīvarañca patto ca, vāsi sūci ca bandhanaṁ,
Parissāvanena aṭṭhete, yuttayogassa bhikkhuno ti.

Evaṁ vuttā samaṇaparikkhārā kāyapaṭibaddhāva ahesuṁ. So ākāse ṭhatvā mahājanassa ovādaṁ datvā anilapathena uttarahimavante nandamūlakapabbhāram-eva agamāsi.

Gandhāraraṭṭhe pi takkasilanagare naggaji nāma rājā uparipāsāde pallaṅkamajjhagato ekaṁ itthiṁ ekekahatthe ekekaṁ maṇivalayaṁ piḷandhitvā avidūre nisīditvā gandhaṁ pisamānaṁ disvā: “Etāni valayāni ekekabhāvena na ghaṭṭenti na viravantī” ti olokento nisīdi. Atha sā dakkhiṇahatthato valayaṁ [PTS 3.378] vāmahatthe yeva piḷandhitvā dakkhiṇahatthena gandhaṁ saṅkaḍḍhitvā pisituṁ ārabhi, vāmahatthe valayaṁ dutiyaṁ āgamma ghaṭṭiyamānaṁ saddamakāsi. Rājā tāni dve valayāni aññamaññaṁ ghaṭṭentāni viravantāni disvā cintesi: “Idaṁ valayaṁ ekekakāle na ghaṭṭesi, dutiyaṁ āgamma ghaṭṭeti, saddaṁ karoti, evam-eva ime sattā pi ekekā na ghaṭṭenti na vivadanti, dve tayo hutvā aññamaññaṁ ghaṭṭenti, kalahaṁ karonti. Ahaṁ pana kasmīragandhāresu dvīsu rajjesu raṭṭhavāsino vicāremi, mayā pi ekavalayasadisena hutvā paraṁ avicāretvā attānam-eva vicārentena vasituṁ vaṭṭatī” ti saṅghaṭṭanavalayaṁ ārammaṇaṁ katvā yathānisinno va tīṇi lakkhaṇāni sallakkhetvā vipassanaṁ vaḍḍhetvā paccekabodhiñāṇaṁ nibbattesi. Sesaṁ purimasadisam-eva.

Videharaṭṭhe mithilanagare nimi nāma rājā bhuttapātarāso amaccagaṇaparivuto vivaṭasīhapañjarena antaravīthiṁ pekkhamāno aṭṭhāsi. Atheko seno sūnāpaṇato maṁsapesiṁ gahetvā ākāsaṁ pakkhandi. Tamenaṁ ito cito ca gijjhādayo sakuṇā samparivāretvā āhārahetu tuṇḍena vijjhantā pakkhehi paharantā pādehi maddantā agamaṁsu. So attano vadhaṁ asahamāno taṁ maṁsaṁ chaḍḍesi. Añño gaṇhi, sakuṇā imaṁ muñcitvā taṁ anubandhiṁsu. Tena pi vissaṭṭhaṁ añño aggahesi, tam-pi tatheva viheṭhesuṁ. Rājā te sakuṇe disvā cintesi: “Yo yo maṁsapesiṁ gaṇhi, tassa tasseva dukkhaṁ, yo yo taṁ vissajjesi, tassa tasseva sukhaṁ, ime pi pañca kāmaguṇe yo yo gaṇhāti, tassa tasseva dukkhaṁ, itarassa sukhaṁ, ime hi bahūnaṁ sādhāraṇā, mayhaṁ kho pana soḷasa itthisahassāni, mayā vissaṭṭhamaṁsapiṇḍena viya senena pañca kāmaguṇe pahāya sukhitena bhavituṁ vaṭṭatī” ti. So yoniso manasi karonto yathāṭhito va [PTS 3.379] tīṇi lakkhaṇāni sallakkhetvā vipassanaṁ vaḍḍhetvā paccekabodhiñāṇaṁ nibbattesi. Sesaṁ purimasadisam-eva.

Uttarapañcālaraṭṭhe kapilanagare dummukho nāma rājā bhuttapātarāso sabbālaṅkārapaṭimaṇḍito amaccagaṇaparivuto vivaṭasīhapañjare rājaṅgaṇaṁ olokento aṭṭhāsi. Tasmiṁ khaṇe gopālakā vajadvāraṁ vivariṁsu, usabhā vajato nikkhamitvā kilesavasena ekaṁ gāviṁ anubandhiṁsu. Tattheko tikhiṇasiṅgo mahāusabho aññaṁ usabhaṁ āgacchantaṁ disvā kilesamaccherābhibhūto tikhiṇena siṅgena antarasatthimhi pahari. Tassa pahāramukhena antāni nikkhamiṁsu, so tattheva jīvitakkhayaṁ pāpuṇi. Rājā taṁ disvā cintesi: “Ime sattā tiracchānagate ādiṁ katvā kilesavasena dukkhaṁ pāpuṇanti, ayaṁ usabho kilesaṁ nissāya jīvitakkhayaṁ patto, aññe pi sattā kileseheva kampanti, mayā imesaṁ sattānaṁ kampanakilese pahātuṁ vaṭṭatī” ti. So ṭhitako va tīṇi lakkhaṇāni sallakkhetvā vipassanaṁ vaḍḍhetvā paccekabodhiñāṇaṁ nibbattesi. Sesaṁ purimasadisam-eva.

Athekadivasaṁ cattāro paccekabuddhā bhikkhācāravelaṁ sallakkhetvā nandamūlakapabbhārā nikkhamma anotattadahe nāgalatādantakaṭṭhaṁ khāditvā katasarīrapaṭijagganā manosilātale ṭhatvā nivāsetvā pattacīvaramādāya iddhiyā ākāse uppatitvā pañcavaṇṇavalāhake maddamānā gantvā bārāṇasinagaradvāragāmakassa avidūre otaritvā ekasmiṁ phāsukaṭṭhāne cīvaraṁ pārupitvā pattaṁ gahetvā dvāragāmaṁ pavisitvā piṇḍāya carantā bodhisattassa gehadvāraṁ sampāpuṇiṁsu. Bodhisatto te disvā tuṭṭhacitto hutvā gehaṁ pavesetvā paññattāsane nisīdāpetvā dakkhiṇodakaṁ datvā paṇītena khādanīyena bhojanīyena parivisitvā ekamantaṁ nisīditvā saṅghattheraṁ vanditvā: “Bhante, tumhākaṁ pabbajjā ativiya sobhati, vippasannāni vo indriyāni, parisuddho chavivaṇṇo, kiṁ nu kho ārammaṇaṁ disvā [PTS 3.380] tumhe imaṁ bhikkhācariyapabbajjaṁ upagatā” ti pucchi. Yathā ca saṅghattheraṁ, evaṁ sese pi upasaṅkamitvā pucchi. Athassa te cattāro pi janā: “Ahaṁ asukanagare asukaraṭṭhe asukarājā nāma hutvā” ti ādinā nayena attano attano abhinikkhamanavatthūni kathetvā paṭipāṭiyā ekekaṁ gāthamāhaṁsu:

90. Ambāhamaddaṁ vanamantarasmiṁ, nilobhāsaṁ phalitaṁ saṁvirūḷhaṁ,
Tamaddasaṁ phalahetu vibhaggaṁ, taṁ disvā bhikkhācariyaṁ carāmi.

91. Selaṁ sumaṭṭhaṁ naravīraniṭṭhitaṁ, nārī yugaṁ dhārayi appasaddaṁ,
Dutiyañca āgamma ahosi saddo, taṁ disvā bhikkhācariyaṁ carāmi.

92. Dijā dijaṁ kuṇapamāharantaṁ, ekaṁ samānaṁ bahukā samecca,
Āhārahetū paripātayiṁsu, taṁ disvā bhikkhācariyaṁ carāmi.

93. Usabhāhamaddaṁ yūthassa majjhe, calakkakuṁ vaṇṇabalūpapannaṁ,
Tamaddasaṁ kāmahetu vitunnaṁ, taṁ disvā bhikkhācariyaṁ carāmī ti.

Tattha ambāhamaddan-ti ambarukkhaṁ ahaṁ addasaṁ. Vanamantarasmin-ti vanaantare, ambavanamajjheti attho. Saṁvirūḷhan-ti suvaḍḍhitaṁ. Tamaddasan-ti taṁ uyyānato nikkhanto phalahetu vibhaggaṁ puna addasaṁ. Taṁ disvā ti taṁ phalahetu vibhaggaṁ disvā paṭiladdhasaṁvego paccekabodhiñāṇaṁ nibbattetvā imaṁ bhikkhācariyapabbajjaṁ upagatosmi, tasmā bhikkhācariyaṁ carāmīti. Idaṁ so phalahetu vibhaggaṁ ambarukkhaṁ dassanato paṭṭhāya sabbaṁ cittācāraṁ kathesi. Sesānaṁ vissajjanesu pi eseva nayo. Ayaṁ panettha anuttānapadavaṇṇanā: selan-ti maṇivalayaṁ. Naravīraniṭṭhitan-ti vīranarehi niṭṭhitaṁ, paṇḍitapurisehi [PTS 3.381] katanti attho. Yugan-ti ekekasmiṁ ekekaṁ katvā ekaṁ valayayugaḷaṁ. Dijā dijan-ti gahitamaṁsapiṇḍaṁ dijaṁ avasesadijā. Kuṇapamāharantan-ti maṁsapiṇḍaṁ ādāya āharantaṁ. Sameccā ti samāgantvā sannipatitvā. Paripātayiṁsū ti koṭṭentā anubandhiṁsu. Usabhāhamaddan-ti usabhaṁ ahaṁ addasaṁ. Calakkakun-ti calakkakudhaṁ.

Bodhisatto ekekaṁ gāthaṁ sutvā: “Sādhu, bhante, tumhākam-eva taṁ ārammaṇaṁ anurūpan”-ti ekekassa paccekabuddhassa thutiṁ akāsi. Tañca pana catūhi janehi desitaṁ dhammakathaṁ sutvā gharāvāse anapekkho hutvā pakkantesu paccekabuddhesu bhuttapātarāso sukhanisinno bhariyaṁ āmantetvā: “Bhadde, ete cattāro paccekabuddhā rajjaṁ pahāya pabbajitvā akiñcanā apalibodhā pabbajjāsukhena vītināmenti, ahaṁ pana bhatiyā jīvikaṁ kappemi, kiṁ me gharāvāsena, tvaṁ puttake saṅgaṇhantī gehe vasā” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

94. Karaṇḍako kaliṅgānaṁ, gandhārānañca naggaji,
Nimirājā videhānaṁ, pañcālānañca dummukho,
Ete raṭṭhāni hitvāna, pabbajiṁsu akiñcanā.

95. Sabbepime devasamā samāgatā, aggī yathā pajjalito tathevime,
Aham-pi eko carissāmi bhaggavi, hitvāna kāmāni yathodhikānī ti.

Tāsaṁ attho: bhadde, esa saṅghatthero paccekabuddho dantapure nāma nagare karaṇḍako nāma kaliṅgānaṁ janapadassa rājā, dutiyo takkasilanagare naggaji nāma gandhārānaṁ janapadassa rājā, tatiyo mithilanagare nimi nāma videhānaṁ janapadassa rājā, catuttho kapilanagare dummukho nāma uttarapañcālānaṁ janapadassa rājā, ete evarūpāni raṭṭhāni hitvā akiñcanā hutvā pabbajiṁsu. Sabbepime ti ime pana sabbe pi visuddhidevehi purimapaccekabuddhehi samānā ekato samāgatā. Aggī yathā ti yathā hi aggi pajjalito obhāsati. Tathevime ti ime pi tatheva [PTS 3.382] sīlādīhi pañcahi guṇehi obhāsanti. Yathā ete, tathā aham-pi pabbajitvā eko carissāmī ti attho. Bhaggavī ti bhariyaṁ ālapati. Hitvāna kāmānī ti rūpādayo vatthukāme hitvā. Yathodhikānī ti attano odhivasena ṭhitāni. Idaṁ vuttaṁ hoti: rūpādiodhivasena yathāṭhite kāme pahāya aham-pi pabbajitvā eko carissāmīti. “Yatodhikānī” ti pi pāṭho, tassattho: yato uparato odhi etesanti yatodhikāni, uparatakoṭṭhāsāni. Pabbajissāmīti cintitakālato paṭṭhāya hi kilesakāmānaṁ eko koṭṭhāso uparato nāma hoti niruddho, tassa vatthubhūto kāmakoṭṭhāso pi uparato va hotīti.

Sā tassa kathaṁ sutvā: “Mayham-pi kho sāmi, paccekabuddhānaṁ dhammakathaṁ sutakālato paṭṭhāya agāre cittaṁ na saṇṭhātī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

96. Ayam-eva kālo na hi añño atthi, anusāsitā me na bhaveyya pacchā,
Aham-pi ekā carissāmi bhaggava, sakuṇīva muttā purisassa hatthā ti.

Tattha anusāsitā me na bhaveyya pacchā ti anusāsako ovādako na bhaveyya dullabhattā ovādakānaṁ, tasmā ayam-eva pabbajituṁ kālo, na hi añño atthīti dasseti. Sakuṇīva muttā ti yathā sākuṇikena gahetvā sakuṇapacchiyaṁ khittāsu sakuṇīsu tassa hatthato muttā ekā sakuṇī anilapathaṁ laṅghayitvā yathārucitaṭṭhānaṁ gantvā ekikāva careyya, tathā aham-pi tava hatthato muttā ekikā carissāmīti sayam-pi pabbajitukāmā hutvā evamāha.

Bodhisatto tassā kathaṁ sutvā tuṇhī ahosi. Sā pana bodhisattaṁ vañcetvā puretaraṁ pabbajitukāmā: “Sāmi, pānīyatitthaṁ gamissāmi, dārake olokehī” ti ghaṭaṁ ādāya gacchantī viya palāyitvā nagarasāmante tāpasānaṁ santike gantvā pabbaji. Bodhisatto tassā anāgamanaṁ ñatvā sayaṁ dārake posesi. Aparabhāge tesu thokaṁ vaḍḍhitvā attano ayānayajānanasamatthataṁ sampattesu tesaṁ vīmaṁsanatthaṁ ekadivasaṁ [PTS 3.383] bhattaṁ pacanto thokaṁ uttaṇḍulaṁ paci, ekadivasaṁ thokaṁ kilinnaṁ, ekadivasaṁ supakkaṁ, ekadivasaṁ atikilinnaṁ, ekadivasaṁ aloṇakaṁ, ekadivasaṁ atiloṇakaṁ. Dārakā: “Tāta, ajja bhattaṁ uttaṇḍulaṁ, ajja kilinnaṁ, ajja supakkaṁ, ajja atikilinnaṁ, ajja aloṇakaṁ, ajja atiloṇakan”-ti āhaṁsu. Taṁ sutvā bodhisatto: “Āma, tātā” ti vatvā cintesi: “Ime dārakā idāni āmapakkaloṇikaatiloṇikāni jānanti, attano dhammatāya jīvituṁ sakkhissanti, mayā pabbajituṁ vaṭṭatī” ti. Atha te dārake ñātakānaṁ datvā paṭicchāpetvā: “Ammatātā, ime dārake sādhukaṁ posethā” ti vatvā so ñātakānaṁ paridevantānaññeva nagarā nikkhamitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā nagarassa sāmante yeva vasi.

Atha naṁ ekadivasaṁ bārāṇasiyaṁ bhikkhāya carantaṁ paribbājikā disvā vanditvā: “Ayya, dārakā te nāsitā maññe” ti āha. Mahāsatto: “Nāhaṁ dārake nāsemi, tesaṁ attano ayānayajānanakāle pabbajitomhi, tvaṁ tesaṁ acintetvā pabbajjāya abhiramā” ti vatvā osānagāthamāha.

97. Āmaṁ pakkañca jānanti, atho loṇaṁ aloṇakaṁ,
Tamahaṁ disvāna pabbajiṁ, careva tvaṁ carāmahan-ti.

Tattha tamahan-ti taṁ ahaṁ dārakānaṁ kiriyaṁ disvā pabbajito. Careva tvaṁ carāmahan-ti tvam-pi bhikkhācariyam-eva cara, aham-pi bhikkhācariyam-eva carissāmīti.

Iti so paribbājikaṁ ovaditvā uyyojesi. Sā pi ovādaṁ gahetvā mahāsattaṁ vanditvā yathārucitaṁ ṭhānaṁ gatā. Ṭhapetvā kira taṁ divasaṁ na te puna aññamaññaṁ addasaṁsu. Bodhisatto ca jhānābhiññaṁ nibbattetvā brahmalokūpago ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne te pañcasatā bhikkhū arahatte patiṭṭhahiṁsu. Tadā dhītā uppalavaṇṇā ahosi, putto rāhulakumāro, paribbājikā rāhulamātā, paribbājako pana aham-eva ahosinti.

Kumbhakārajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 409: Daḷhadhammajātakavaṇṇanā

Ahaṁ ce [PTS 3.384] daḷhadhammassā ti idaṁ satthā kosambiṁ nissāya ghositārāme viharanto udenassa rañño bhaddavatikaṁ hatthiniṁ ārabbha kathesi. Tassā pana hatthiniyā laddhavidhānañca udenassa rājavaṁso ca mātaṅgajātake (JA. 497) āvi bhavissati. Ekadivasaṁ pana sā hatthinī nagarā nikkhamantī bhagavantaṁ pāto va ariyagaṇaparivutaṁ anomāya buddhasiriyā nagaraṁ piṇḍāya pavisantaṁ disvā tathāgatassa pādamūle nipajjitvā: “Bhagavā sabbaññu sabbalokanittharaṇa udeno vaṁsarājā maṁ taruṇakāle kammaṁ nittharituṁ samatthakāle ‘imaṁ nissāya mayā jīvitañca rajjañca devī ca laddhā’ ti piyāyitvā mahantaṁ parihāraṁ adāsi, sabbālaṅkārehi alaṅkaritvā ṭhitaṭṭhānaṁ gandhena paribhaṇḍaṁ kāretvā matthake suvaṇṇatārakakhacitavitānaṁ bandhāpetvā samantā citrasāṇiṁ parikkhipāpetvā gandhatelena dīpaṁ jālāpetvā dhūmataṭṭakaṁ ṭhapāpetvā karīsachaḍḍanaṭṭhāne suvaṇṇakaṭāhaṁ patiṭṭhapāpetvā maṁ cittattharaṇapiṭṭhe ṭhapesi, rājārahañca me nānaggarasabhojanaṁ dāpesi. Idāni pana me mahallakakāle kammaṁ nittharituṁ asamatthakāle sabbaṁ taṁ parihāraṁ acchindi, anāthā nippaccayā hutvā araññe ketakāni khādantī jīvāmi, aññaṁ mayhaṁ paṭisaraṇaṁ natthi, udenaṁ mama guṇaṁ sallakkhāpetvā porāṇakaparihāraṁ me paṭipākatikaṁ kāretha bhagavā” ti paridevamānā tathāgataṁ yāci.

Satthā: “Gaccha tvaṁ, ahaṁ te rañño kathetvā yasaṁ paṭipākatikaṁ kāressāmī” ti vatvā rañño nivesanadvāraṁ agamāsi. Rājā tathāgataṁ antonivesanaṁ pavesetvā buddhappamukhassa saṅghassa mahādānaṁ pavattesi. Satthā bhattakiccapariyosāne anumodanaṁ karonto: “Mahārāja, bhaddavatikā kahan”-ti pucchi. “Na jānāmi, bhante” ti. “Mahārāja, upakārakānaṁ yasaṁ datvā mahallakakāle gahetuṁ nāma na vaṭṭati, kataññunā katavedinā bhavituṁ vaṭṭati. Bhaddavatikā idāni mahallikā jarājiṇṇā anāthā hutvā araññe ketakāni khādantī jīvati, taṁ jiṇṇakāle anāthaṁ kātuṁ tumhākaṁ ayuttan”-ti bhaddavatikāya guṇaṁ kathetvā: “Sabbaṁ porāṇakaparihāraṁ paṭipākatikaṁ karohī” ti [PTS 3.385] vatvā pakkāmi. Rājā tathā akāsi. “Tathāgatena kira bhaddavatikāya guṇaṁ kathetvā porāṇakayaso paṭipākatiko kārito” ti sakalanagaraṁ patthari, bhikkhusaṅghe pi sā pavatti pākaṭā jātā. Atha bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, satthārā kira bhaddavatikāya guṇaṁ kathetvā porāṇakayaso paṭipākatiko kārito” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi tathāgato etissā guṇaṁ kathetvā naṭṭhayasaṁ paṭipākatikaṁ kāresiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ daḷhadhammo nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tadā bodhisatto amaccakule nibbattitvā vayappatto taṁ rājānaṁ upaṭṭhahi. So tassa santikā mahantaṁ yasaṁ labhitvā amaccaratanaṭṭhāne aṭṭhāsi. Tadā tassa rañño ekā oṭṭhibyādhi hatthinī thāmabalasampannā mahabbalā ahosi. Sā ekadivasaṁ yojanasataṁ gacchati, rañño dūteyyaharaṇakiccaṁ karoti, saṅgāme yuddhaṁ katvā sattu maddanaṁ karoti. Rājā: “Ayaṁ me bahūpakārā” ti tassā sabbālaṅkāraṁ datvā udenena bhaddavatikāya dinnasadisaṁ sabbaṁ parihāraṁ dāpesi. Athassā jiṇṇadubbalakāle rājā sabbaṁ yasaṁ gaṇhi. Sā tato paṭṭhāya anāthā hutvā araññe tiṇapaṇṇāni khādantī jīvati. Athekadivasaṁ rājakule bhājanesu appahontesu rājā kumbhakāraṁ pakkosāpetvā: “Bhājanāni kira nappahontī” ti āha. “Gomayāharaṇayānake yojetuṁ goṇe na labhāmi, devā” ti. Rājā tassa kathaṁ sutvā: “Amhākaṁ oṭṭhibyādhi kahan”-ti pucchi. “Attano dhammatāya carati, devā” ti. Rājā: “Ito paṭṭhāya taṁ yojetvā gomayaṁ āharā” ti taṁ kumbhakārassa adāsi. Kumbhakāro: “Sādhu, devā” ti tathā akāsi.

Athekadivasaṁ sā nagarā nikkhamamānā nagaraṁ pavisantaṁ bodhisattaṁ disvā vanditvā tassa pādamūle nipajjitvā paridevamānā: “Sāmi, rājā maṁ ‘taruṇakāle bahūpakārā’ ti sallakkhetvā mahantaṁ yasaṁ datvā [PTS 3.386] idāni mahallakakāle sabbaṁ acchinditvā mayi cittam-pi na karoti, ahaṁ pana anāthā araññe tiṇapaṇṇāni khādantī jīvāmi, evaṁ dukkhappattaṁ maṁ idāni yānake yojetuṁ kumbhakārassa adāsi, ṭhapetvā tumhe aññaṁ mayhaṁ paṭisaraṇaṁ natthi, mayā rañño katūpakāraṁ tumhe jānātha, sādhu idāni me naṭṭhaṁ yasaṁ paṭipākatikaṁ karothā” ti vatvā tisso gāthā abhāsi:

98. Ahaṁ ce daḷhadhammassa, vahantī nābhirādhayiṁ,
Dharantī urasi sallaṁ, yuddhe vikkantacārinī.

99. Nūna rājā na jānāti, mama vikkamaporisaṁ,
Saṅgāme sukatantāni, dūtavippahitāni ca.

100. Sā nūnāhaṁ marissāmi, abandhu aparāyinī,
Tadā hi kumbhakārassa, dinnā chakaṇahārikā ti.

Tattha vahantī ti dūteyyaharaṇaṁ saṅgāme balakoṭṭhakabhindanaṁ taṁ taṁ kiccaṁ vahantī nittharantī. Dharantī urasi sallan-ti urasmiṁ baddhaṁ kaṇḍaṁ vā asiṁ vā sattiṁ vā yuddhakāle sattūnaṁ upari abhiharantī. Vikkantacārinī ti vikkamaṁ parakkamaṁ katvā parabalavijayena yuddhe vikkantagāminī. Idaṁ vuttaṁ hoti: sace sāmi, ahaṁ imāni kiccāni karontī rañño daḷhadhammassa cittaṁ nārādhayiṁ na paritosesiṁ, ko dāni añño tassa cittaṁ ārādhayissatīti.

Mama vikkamaporisan-ti mayā kataṁ purisaparakkamaṁ. Sukatantānī ti sukatāni. Yathā hi kammāneva kammantāni, vanāneva vanantāni, evamidha sukatāneva: “Sukatantānī” ti vuttāni. Dūtavippahitāni cā ti gale paṇṇaṁ bandhitvā: “Asukarañño nāma dehī” ti pahitāya mayā ekadivaseneva yojanasataṁ gantvā katāni dūtapesanāni ca. Nūna rājā na jānātī ti nūna tumhākaṁ esa rājā etāni mayā katāni kiccāni na jānāti. Aparāyinī ti appatiṭṭhā [PTS 3.387] appaṭisaraṇā. Tadā hī ti tathā hi, ayam-eva vā pāṭho. Dinnā ti ahaṁ raññā chakaṇahārikā katvā kumbhakārassa dinnāti.

Bodhisatto tassā kathaṁ sutvā: “Tvaṁ mā soci, ahaṁ rañño kathetvā tava yasaṁ paṭipākatikaṁ karissāmī” ti taṁ samassāsetvā nagaraṁ pavisitvā bhuttapātarāso rañño santikaṁ gantvā kathaṁ samuṭṭhāpetvā: “Mahārāja, nanu tumhākaṁ asukā nāma oṭṭhibyādhi asukaṭṭhāne ca asukaṭṭhāne ca ure sallaṁ bandhitvā saṅgāmaṁ nitthari, asukadivasaṁ nāma gīvāya paṇṇaṁ bandhitvā pesitā yojanasataṁ agamāsi, tumhepissā mahantaṁ yasaṁ adattha, sā idāni kahan”-ti pucchi. “Tamahaṁ kumbhakārassa gomayaharaṇatthāya adāsin”-ti. Atha naṁ bodhisatto: “Ayuttaṁ kho, mahārāja, tumhākaṁ taṁ kumbhakārassa yānake yojanatthāya dātun”-ti vatvā rañño ovādavasena catasso gāthā abhāsi:

101. Yāvatāsīsatī poso, tāvadeva pavīṇati,
Atthāpāye jahanti naṁ, oṭṭhibyādhiṁva khattiyo.

102. Yo pubbe katakalyāṇo, katattho nāvabujjhati,
Atthā tassa palujjanti, ye honti abhipatthitā.

103. Yo pubbe katakalyāṇo, katattho manubujjhati,
Atthā tassa pavaḍḍhanti, ye honti abhipatthikā.

104. Taṁ vo vadāmi bhaddante, yāvantettha samāgatā,
Sabbe kataññuno hotha, ciraṁ saggamhi ṭhassathā ti.

Tattha paṭhamagāthāya tāva attho: idhekacco aññāṇajātiko poso yāvatāsīsatī, yāva: “Idaṁ nāma me ayaṁ kātuṁ sakkhissatī” ti paccāsīsati, tāvadeva taṁ purisaṁ pavīṇati bhajati sevati, tassa pana atthāpāye vaḍḍhiyā apagamane parihīnakāle taṁ nānākiccesu patthitaṁ posaṁ ekacce bālā imaṁ oṭṭhibyādhiṁ ayaṁ khattiyo viya jahanti.

Katakalyāṇo ti parena attano katakalyāṇakammo. Katattho ti nipphāditakicco. Nāvabujjhatī ti pacchā pi taṁ parena [PTS 3.388] kataṁ upakāraṁ tassa jarājiṇṇakāle asamatthakāle na sarati, attanā dinnam-pi yasaṁ puna gaṇhāti. Palujjantī ti bhijjanti nassanti. Ye honti abhipatthitā ti ye keci atthā icchitā nāma honti, sabbe nassantīti dīpeti. Mittadubbhipuggalassa hi patthitapatthitaṁ aggimhi pakkhittabījaṁ viya nassati. Katattho manubujjhatī ti katattho anubujjhati, ma-kāro byañjanasandhivasena gahito. Taṁ vo vadāmī ti tena kāraṇena tumhe vadāmi. Ṭhassathā ti kataññuno hutvā cirakālaṁ saggamhi dibbasampattiṁ anubhavantā patiṭṭhahissatha.

Evaṁ mahāsatto rājānaṁ ādiṁ katvā sannipatitānaṁ sabbesaṁ ovādaṁ adāsi. Taṁ sutvā rājā oṭṭhibyādhiyā yasaṁ paṭipākatikaṁ akāsi. Bodhisattassa ca ovāde ṭhatvā dānādīni puññāni katvā saggaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā oṭṭhibyādhi bhaddavatikā ahosi, rājā ānando, amacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Daḷhadhammajātakavaṇṇanā catutthā

JA 410: Somadattajātakavaṇṇanā

Yo maṁ pure paccuḍḍetī ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ mahallakaṁ ārabbha kathesi. So kirekaṁ sāmaṇeraṁ pabbājesi, sāmaṇero tassa upakārako hutvā tathārūpena rogena kālamakāsi. Mahallako tasmiṁ kālakate rodanto paridevanto vicarati. Taṁ disvā bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asukamahallako sāmaṇerassa kālakiriyāya rodanto paridevanto vicarati, maraṇassatikammaṭṭhānarahito maññe” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa imasmiṁ mate rodiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tāvatiṁsabhavane sakkattaṁ kāresi. Atheko kāsigāmavāsī brāhmaṇamahāsālo kāme pahāya himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ [PTS 3.389] pabbajitvā uñchācariyāya vanamūlaphalāphalehi yāpento vāsaṁ kappesi. Ekadivasaṁ phalāphalatthāya gato ekaṁ hatthichāpaṁ disvā attano assamaṁ ānetvā puttaṭṭhāne ṭhapetvā somadattotissa nāmaṁ katvā tiṇapaṇṇāni khādāpento paṭijaggi. So vayappatto mahāsarīro hutvā ekadivasaṁ bahuṁ bhojanaṁ gahetvā ajīrakena dubbalo ahosi. Tāpaso taṁ assamapade katvā phalāphalatthāya gato, tasmiṁ anāgate yeva hatthipotako kālamakāsi. Tāpaso phalāphalaṁ gahetvā āgacchanto: “Aññesu divasesu me putto paccuggamanaṁ karoti, ajja na dissati, kahaṁ nu kho gato” ti paridevanto paṭhamaṁ gāthamāha.

105. Yo maṁ pure paccuḍḍeti, araññe dūramāyato,
So na dissati mātaṅgo, somadatto kuhiṁ gato ti.

Tattha pure ti ito pure. Paccuḍḍetī ti paccuggacchati. Araññe dūran-ti imasmiṁ nimmanusse araññe maṁ dūraṁ paccuḍḍeti. Āyato ti āyāmasampanno.

Evaṁ paridevamāno āgantvā taṁ caṅkamanakoṭiyaṁ patitaṁ disvā gale gahetvā paridevamāno dutiyaṁ gāthamāha.

106. Ayaṁ vā so mato seti, allasiṅgaṁva vacchito,
Bhūmyā nipatito seti, amarā vata kuñjaro ti.

Tattha ayaṁ vā ti vibhāvanatthe vā-saddo. Ayam-eva so, na aññoti taṁ vibhāvento evamāha. Allasiṅgan-ti māluvalatāya aggapavālaṁ. Vacchito ti chinno, gimhakāle majjhanhikasamaye tattavālikāpuline nakhena chinditvā pātito māluvalatāya aṅkuro viyāti vuttaṁ hoti. Bhūmyā ti bhūmiyaṁ. Amarā vatā ti mato vata, “amarī” ti pi pāṭho.

Tasmiṁ khaṇe sakko lokaṁ olokento taṁ disvā: “Ayaṁ tāpaso puttadāraṁ pahāya pabbajito, idāni hatthipotake puttasaññaṁ katvā paridevati, saṁvejetvā naṁ satiṁ paṭilabhāpessāmī” ti tassa assamapadaṁ āgantvā ākāse ṭhito va tatiyaṁ gāthamāha.

107. Anagāriyupetassa [PTS 3.390], vippamuttassa te sato,
Samaṇassa na taṁ sādhu, yaṁ petamanusocasī ti.

Athassa vacanaṁ sutvā tāpaso catutthaṁ gāthamāha.

108. Saṁvāsena have sakka, manussassa migassa vā,
Hadaye jāyate pemaṁ, taṁ na sakkā asocitun-ti.

Tattha migassa vā ti imasmiṁ ṭhāne sabbe pi tiracchānā: “Migā” ti vuttā. Tan-ti piyāyitaṁ sattaṁ.

Atha naṁ ovadanto sakko dve gāthā abhāsi:

109. Mataṁ marissaṁ rodanti, ye rudanti lapanti ca,
Tasmā tvaṁ isi mā rodi, roditaṁ moghamāhu santo.

110. Kanditena have brahme, mato peto samuṭṭhahe,
Sabbe saṅgamma rodāma, aññamaññassa ñātake ti.

Tattha ye rudanti lapanti cā ti brahme ye sattā rodanti paridevanti ca, sabbe te mataṁ, yo ca marissati, taṁ rodanti, tesaṁ yeva evaṁ rodantānaṁ assusukkhanakālo natthi, tasmā tvaṁ isi mā rodi. Kiṁkāraṇā? Roditaṁ moghamāhu santo, paṇḍitā hi: “Roditaṁ nipphalan”-ti vadanti. Mato peto ti yadi esa petoti saṅkhyaṁ gato mato roditena samuṭṭhaheyya, evaṁ sante sabbe pi mayaṁ samāgantvā aññamaññassa ñātake rodāma, kiṁ nikkammā acchāmāti.

Tāpaso sakkassa vacanaṁ sutvā satiṁ paṭilabhitvā vigatasoko assūni puñchitvā sakkassa thutivasena sesagāthā āha:

111. Ādittaṁ vata maṁ santaṁ, ghatasittaṁva pāvakaṁ,
Vārinā viya osiñcaṁ, sabbaṁ nibbāpaye daraṁ.

112. Abbahī vata me sallaṁ, yamāsi hadayassitaṁ,
Yo me sokaparetassa, puttasokaṁ apānudi.

113. Sohaṁ [PTS 3.391] abbūḷhasallosmi, vītasoko anāvilo,
Na socāmi na rodāmi, tava sutvāna vāsavā ti.

Tā heṭṭhā vuttatthā yeva. Evaṁ sakko tāpasassa ovādaṁ datvā sakaṭṭhānam-eva gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā hatthipotako sāmaṇero ahosi, tāpaso mahallako, sakko pana aham-eva ahosin”-ti.

Somadattajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 411: Susīmajātakavaṇṇanā

Kāḷāni kesāni pure ahesun-ti idaṁ satthā jetavane viharanto mahābhinikkhamanaṁ ārabbha kathesi. Tasmiñhi samaye bhikkhū dhammasabhāyaṁ nisīditvā dasabalassa nikkhamanaṁ vaṇṇayiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Anacchariyaṁ, bhikkhave, mayā dāni anekāni kappakoṭisatasahassāni pūritapāraminā mahābhinikkhamanaṁ, pubbepāhaṁ tiyojanasatike kāsiraṭṭhe rajjaṁ chaḍḍetvā nikkhantoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa purohitassa aggamahesiyā kucchimhi nibbatti, tassa jātadivase yeva bārāṇasirañño pi putto jāyi. Tesaṁ nāmaggahaṇadivase mahāsattassa susīmakumāroti nāmaṁ akaṁsu, rājaputtassa brahmadattakumāroti. Bārāṇasirājā: “Puttena me saddhiṁ ekadivase jāto” ti bodhisattaṁ āṇāpetvā dhātiyo datvā tena saddhiṁ ekato vaḍḍhesi. Te ubho pi vayappattā abhirūpā devakumāravaṇṇino hutvā takkasilāyaṁ [PTS 3.392] sabbasippāni uggaṇhitvā paccāgamiṁsu. Rājaputto uparājā hutvā bodhisattena saddhiṁ ekato khādanto pivanto nisīdanto sayanto pitu accayena rajjaṁ patvā mahāsattassa mahantaṁ yasaṁ datvā purohitaṭṭhāne taṁ ṭhapetvā ekadivasaṁ nagaraṁ sajjāpetvā sakko devarājā viya alaṅkato alaṅkataerāvaṇapaṭibhāgassa mattavaravāraṇassa khandhe nisīditvā bodhisattaṁ pacchāsane hatthipiṭṭhe nisīdāpetvā nagaraṁ padakkhiṇaṁ akāsi. Mātāpissa: “Puttaṁ olokessāmī” ti sīhapañjare ṭhatvā tassa nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā āgacchantassa pacchato nisinnaṁ purohitaṁ disvā paṭibaddhacittā hutvā sayanagabbhaṁ pavisitvā: “Imaṁ alabhantī ettheva marissāmī” ti āhāraṁ pacchinditvā nipajji.

Rājā mātaraṁ apassanto: “Kuhiṁ me mātā” ti pucchitvā: “Gilānā” ti sutvā tassā santikaṁ gantvā vanditvā: “Kiṁ amma, aphāsukan”-ti pucchi. Sā lajjāya na kathesi. So gantvā rājapallaṅke nisīditvā attano aggamahesiṁ pakkositvā: “Gaccha ammāya aphāsukaṁ jānāhī” ti pesesi. Sā gantvā piṭṭhiṁ parimajjantī pucchi, itthiyo nāma itthīnaṁ rahassaṁ na niguhanti, sā tassā tamatthaṁ ārocesi. Itarā pi taṁ sutvā gantvā rañño ārocesi. Rājā: “Hotu, gaccha naṁ samassāsehi, purohitaṁ rājānaṁ katvā tassa taṁ aggamahesiṁ karissāmī” ti āha. Sā āgantvā taṁ samassāsesi. Rājā pi purohitaṁ pakkosāpetvā etamatthaṁ ārocetvā: “Samma, mātu me jīvitaṁ dehi, tvaṁ rājā bhavissasi, sā aggamahesī, ahaṁ uparājā” ti āha. So: “Na sakkā evaṁ kātun”-ti paṭikkhipitvā tena punappunaṁ yāciyamāno sampaṭicchi. Rājā purohitaṁ rājānaṁ, mātaraṁ aggamahesiṁ kāretvā sayaṁ uparājā ahosi.

Tesaṁ samaggavāsaṁ vasantānaṁ aparabhāge bodhisatto agāramajjhe ukkaṇṭhito kāme pahāya pabbajjāya ninnacitto kilesaratiṁ anallīyanto ekako va tiṭṭhati, ekako va nisīdati, ekako va sayati, bandhanāgāre baddho viya pañjare pakkhittakukkuṭo [PTS 3.393] viya ca ahosi. Athassa aggamahesī: “Ayaṁ rājā mayā saddhiṁ nābhiramati, ekako va tiṭṭhati nisīdati seyyaṁ kappeti, ayaṁ kho pana daharo taruṇo, ahaṁ mahallikā, sīse me palitāni paññāyanti, yaṁnūnāhaṁ ‘sīse te deva, ekaṁ palitaṁ paññāyatī’ ti musāvādaṁ katvā ekenupāyena rājānaṁ pattiyāpetvā mayā saddhiṁ abhiramāpeyyan”-ti cintetvā ekadivasaṁ rañño sīse ūkā vicinantī viya hutvā: “Deva, mahallakosi jāto, sīse te ekaṁ palitaṁ paññāyatī” ti āha. “Tena hi bhadde, etaṁ palitaṁ luñjitvā mayhaṁ hatthe ṭhapehī” ti. Sā tassa sīsato ekaṁ kesaṁ luñjitvā attano sīse palitaṁ gahetvā: “Idaṁ te, deva, palitan”-ti tassa hatthe ṭhapesi. Bodhisattassa taṁ disvāva bhītatasitassa kañcanapaṭṭasadisā nalāṭā sedā mucciṁsu.

So attānaṁ ovadanto: “Susīma, tvaṁ daharo hutvā mahallako jāto, ettakaṁ kālaṁ gūthakalale nimuggo gāmasūkaro viya kāmakalale nimujjitvā taṁ kalalaṁ jahituṁ na sakkosi, nanu kāme pahāya himavantaṁ pavisitvā pabbajitvā brahmacariyavāsassa te kālo” ti cintetvā paṭhamaṁ gāthamāha.

114. Kāḷāni kesāni pure ahesuṁ, jātāni sīsamhi yathāpadese,
Tānajja setāni susīma disvā, dhammaṁ cara brahmacariyassa kālo ti.

Tattha yathāpadese ti tava sīse tasmiṁ tasmiṁ kesānaṁ anurūpe padese ito pubbe kāḷāni bhamarapattavaṇṇāni kesāni jātāni ahesunti vadati. Dhammaṁ carā ti dasakusalakammapathadhammaṁ carāti attānam-eva āṇāpeti. Brahmacariyassā ti methunaviratiyā te kāloti attho.

Evaṁ bodhisattena brahmacariyavāsassa guṇe vaṇṇite itarā: “Ahaṁ ‘imassa lagganaṁ karissāmī’ ti vissajjanam-eva karin”-ti bhītatasitā: “Idānissa apabbajjanatthāya sarīravaṇṇaṁ vaṇṇayissāmī” ti cintetvā dve gāthā abhāsi:

115. Mam-eva [PTS 3.394] deva palitaṁ na tuyhaṁ, mam-eva sīsaṁ mama uttamaṅgaṁ,
Atthaṁ karissan’-ti musā abhāṇiṁ, ekāparādhaṁ khama rājaseṭṭha.

116. Daharo tuvaṁ dassaniyosi rāja, paṭhamuggato hoti yathā kaḷīro,
Rajjañca kārehi mamañca passa, mā kālikaṁ anudhāvī janindā ti.

Tattha mam-eva sīsan-ti mam-eva sīse sañjātaṁ palitanti dīpeti. Itaraṁ tasseva vevacanaṁ. Atthan-ti attano vuḍḍhiṁ karissāmīti musā kathesiṁ. Ekāparādhan-ti. Imaṁ mayhaṁ ekaṁ aparādhaṁ. Paṭhamuggato ti paṭhamavayena uggato. Hohī ti hosi, paṭhamavaye patiṭṭhitosī ti attho. “Hosī” ti yeva vā pāṭho. Yathā kaḷīro ti yathā siniddhachavitaruṇakaḷīro mandavāterito ativiya sobhati, evarūposi tvanti dasseti. “Paṭhamuggato hotī” ti pi pāṭho, tassattho: yathā paṭhamuggato taruṇakaḷīro dassanīyo hoti, evaṁ tvam-pi dassanīyoti. Mamañca passā ti mamañca olokehi, mā maṁ anāthaṁ vidhavaṁ karohī ti attho. Kālikan-ti brahmacariyacaraṇaṁ nāma dutiye vā tatiye vā attabhāve vipākadānato kālikaṁ nāma, rajjaṁ pana imasmiṁ yeva attabhāve kāmaguṇasukhuppādanato akālikaṁ, so tvaṁ imaṁ akālikaṁ pahāya mā kālikaṁ anudhāvīti vadati.

Bodhisatto tassā vacanaṁ sutvā: “Bhadde, tvaṁ bhavitabbamevetaṁ kathaṁ kathesi, pariṇamante hi mama vaye imehi kāḷakesehi parivattetvā sāṇavākasadisehi paṇḍarehi bhavitabbaṁ. Ahañhi nīluppalādikusumadāmasadisakumārānaṁ kañcanarūpapaṭibhāgānaṁ uttamayobbanavilāsasampattānaṁ khattiyakaññādīnaṁ vaye pariṇamante jaraṁ pattānaṁ vevaṇṇiyañceva sarīrabhaṅgañca passāmi. Evaṁ vipattipariyosānovesa bhadde, jīvaloko” ti vatvā upari buddhalīḷāya dhammaṁ desento gāthādvayamāha.

117. Passāmi [PTS 3.395] vohaṁ dahariṁ kumāriṁ, sāmaṭṭhapassaṁ sutanuṁ sumajjhaṁ,
Kāḷappavāḷāva pavellamānā, palobhayantīva naresu gacchati.

118. Tamena passāmiparena nāriṁ, āsītikaṁ nāvutikaṁva jaccā,
Daṇḍaṁ gahetvāna pavedhamānaṁ, gopānasībhoggasamaṁ carantin-ti.

Tattha vo ti nipātamattaṁ. Sāmaṭṭhapassan-ti sammaṭṭhapassaṁ. Ayam-eva vā pāṭho, sabbapassesu maṭṭhachavivaṇṇanti attho. Sutanun-ti sundarasarīraṁ. Sumajjhan-ti susaṇṭhitamajjhaṁ. Kāḷappavāḷāva pavellamānā ti yathā nāma taruṇakāle susamuggatā kāḷavallī pavāḷā vā hutvā mandavāteritā ito cito ca pavellati, evaṁ pavellamānā itthivilāsaṁ dassayamānā kumārikā palobhayantīva naresu gacchati. Samīpatthe bhummavacanaṁ, purisānaṁ santike te purise kilesavasena palobhayantī viya gacchati.

Tamena passāmiparena nārin-ti tamenaṁ nāriṁ aparena samayena jaraṁ pattaṁ antarahitarūpasobhaggappattaṁ passāmi. Bodhisatto hi paṭhamagāthāya rūpe assādaṁ kathetvā idāni ādīnavaṁ dassento evamāha. Āsītikaṁ nāvutikaṁva jaccā ti asītisaṁvaccharaṁ vā navutisaṁvaccharaṁ vā jātiyā. Gopānasībhoggasaman-ti gopānasīsamaṁ bhoggaṁ, gopānasīākārena bhaggasarīraṁ onamitvā naṭṭhakākaṇikaṁ pariyesantiṁ viya caramānanti attho. Kāmañca bodhisattena daharakāle disvā puna nāvutikakāle diṭṭhapubbā nāma natthi, ñāṇena diṭṭhabhāvaṁ sandhāya panetaṁ vuttaṁ.

Iti mahāsatto imāya gāthāya rūpassa ādīnavaṁ dassetvā idāni agāramajjhe attano anabhiratiṁ pakāsento gāthādvayamāha.

119. Sohaṁ [PTS 3.396] tamevānuvicintayanto, eko sayāmi sayanassa majjhe,
Aham-pi evaṁ’ iti pekkhamāno, na gahe rame brahmacariyassa kālo.

120. Rajjuvālambanī cesā, yā gehe vasato rati,
Etam-pi chetvāna vajanti dhīrā, anapekkhino kāmasukhaṁ pahāyā ti.

Tattha sohan-ti so ahaṁ. Tamevānuvicintayanto ti tam-eva rūpānaṁ assādañca ādīnavañca cintento. Evaṁ iti pekkhamāno ti: “Yathā esā pariṇatā, aham-pi jaraṁ patto bhaggasarīro bhavissāmī” ti pekkhamāno. Na gahe rame ti gehe na ramāmi. Brahmacariyassa kālo ti bhadde, brahmacariyassa me kālo, tasmā pabbajissāmīti dīpeti.

Rajjuvālambanī cesā ti ca-kāro nipātamatto, ālambanarajju viya esā ti attho. Katarā? Yā gehe vasato rati, yā gehe vasantassa rūpādīsu ārammaṇesu kāmaratī ti attho. Iminā kāmānaṁ appassādataṁ dasseti. Ayaṁ etthādhippāyo: yathā gilānassa manussassa attano balena parivattituṁ asakkontassa: “Imaṁ ālambitvā parivatteyyāsī” ti ālambanarajjuṁ bandheyyuṁ, tassa taṁ ālambitvā parivattantassa appamattakaṁ kāyikacetasikasukhaṁ bhaveyya, evaṁ kilesāturānaṁ sattānaṁ vivekasukhavasena parivattituṁ asakkontānaṁ agāramajjhe ṭhapitāni kāmaratidāyakāni rūpādīni ārammaṇāni tesaṁ kilesapariḷāhakāle methunadhammapaṭisevanavasena tāni ārabbha parivattamānānaṁ kāyikacetasikasukhasaṅkhātā kāmarati nāma taṁ muhuttaṁ uppajjamānā appamattikā hoti, evaṁ appassādā kāmāti. Etam-pi chetvānā ti yasmā pana bahudukkhā kāmā bahupāyāsā, ādīnavo ettha bhiyyo, tasmā taṁ ādīnavaṁ sampassamānā paṇḍitā etam-pi rajjuṁ chetvā gūthakūpe nimuggapuriso taṁ pajahanto viya anapekkhino etaṁ appamattakaṁ bahudukkhaṁ kāmasukhaṁ pahāya vajanti, nikkhamitvā manoramaṁ pabbajjaṁ pabbajantīti.

Evaṁ mahāsatto kāmesu assādañca ādīnavañca dassento buddhalīḷāya dhammaṁ desetvā sahāyaṁ pakkosāpetvā rajjaṁ paṭicchāpetvā ñātimittasuhajjānaṁ rodantānaṁ paridevantānam-eva sirivibhavaṁ chaḍḍetvā himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññaṁ nibbattetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā [PTS 3.397] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā bahū jane amatapānaṁ pāyetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā aggamahesī rāhulamātā ahosi, sahāyarājā ānando, susīmarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Susīmajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 412: Koṭasimbalijātakavaṇṇanā

Ahaṁ dasasataṁbyāman-ti idaṁ satthā jetavane viharanto kilesaniggahaṁ ārabbha kathesi. Vatthu pana pānīyajātake (JA. 459) āvi bhavissati. Idhā pi satthā antokoṭisanthāre kāmavitakkābhibhūte pañcasate bhikkhū disvā bhikkhusaṅghaṁ sannipātāpetvā: “Bhikkhave, āsaṅkitabbayuttakaṁ nāma āsaṅkituṁ vaṭṭati, kilesā nāma vaḍḍhantā vane nigrodhādayo viya rukkhaṁ, purisaṁ bhañjanti, teneva pubbe pi koṭasimbaliyaṁ nibbattadevatā ekaṁ sakuṇaṁ nigrodhabījāni khāditvā attano rukkhassa sākhantare vaccaṁ pātentaṁ disvā ‘ito me vimānassa vināso bhavissatī’ ti bhayappattā ahosī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto koṭasimbaliyaṁ rukkhadevatā hutvā nibbatti. Atheko supaṇṇarājā diyaḍḍhayojanasatikaṁ attabhāvaṁ māpetvā pakkhavātehi mahāsamudde udakaṁ dvidhā katvā ekaṁ byāmasahassāyāmaṁ nāgarājānaṁ naṅguṭṭhe gahetvā mukhenassa gahitagocaraṁ chaḍḍāpetvā koṭasimbaliṁ sandhāya vanamatthakena pāyāsi. Nāgarājā: “Olambento attānaṁ mocessāmī” ti nigrodharukkhe bhogaṁ pavesetvā nigrodhaṁ veṭhetvā gaṇhi. Supaṇṇarañño mahābalatāya nāgarājassa ca mahāsarīratāya nigrodharukkho samugghāṭaṁ agamāsi. Nāgarājā neva rukkhaṁ vissajjesi, supaṇṇarājā saddhiṁ nigrodharukkhena nāgarājānaṁ gahetvā koṭasimbaliṁ patvā nāgarājānaṁ khandhapiṭṭhe nipajjāpetvā udaramassa phāletvā [PTS 3.398] nāgamedaṁ khāditvā sesakaḷevaraṁ samudde vissajjesi. Tasmiṁ pana nigrodhe ekā sakuṇikā atthi, sā nigrodharukkhe vissaṭṭhe uppatitvā koṭasimbaliyā sākhantare nisīdi. Rukkhadevatā taṁ disvā: “Ayaṁ sakuṇikā mama rukkhakkhandhe vaccaṁ pātessati, tato nigrodhagaccho vā pilakkhagaccho vā uṭṭhahitvā sakalarukkhaṁ ottharitvā gacchissati, atha me vimānaṁ nassissatī” ti bhītatasitā pavedhi. Tassā pavedhantiyā koṭasimbalī pi yāva mūlā pavedhi. Supaṇṇarājā taṁ pavedhamānaṁ disvā kāraṇaṁ pucchanto dve gāthā abhāsi:

121. Ahaṁ dasasataṁbyāmaṁ, uragamādāya āgato,
Tañca mañca mahākāyaṁ, dhārayaṁ nappavedhasi.

122. Athimaṁ khuddakaṁ pakkhiṁ, appamaṁsataraṁ mayā,
Dhārayaṁ byathasi bhītā, kamatthaṁ koṭasimbalī ti.

Tattha dasasataṁbyāman-ti sahassabyāmamattāyāmaṁ. Uragamādāya āgato ti evaṁ mahantaṁ uragaṁ ādāya idha āgato. Tañca mañcā ti tañca uragaṁ mañca. Dhārayan-ti dhārayamānā. Byathasī ti kampasi. Kamatthan-ti kiṁ atthaṁ, kena kāraṇenāti pucchati, kaṁ vā atthaṁ sampassamānāti pi attho. Koṭasimbalī ti rukkhanāmena devaputtaṁ ālapati. So hi simbalirukkho khandhasākhamahantatāya koṭasimbalināmaṁ labhati, tasmiṁ adhivatthadevaputtassa pi tadeva nāmaṁ.

Athassa kāraṇaṁ kathento devaputto catasso gāthā abhāsi:

123. Maṁsabhakkho tuvaṁ rāja, phalabhakkho ayaṁ dijo,
Ayaṁ nigrodhabījāni, pilakkhudumbarāni ca,
Assatthāni ca bhakkhitvā, khandhe me ohadissati.

124. Te rukkhā saṁvirūhanti, mama passe nivātajā,
Te maṁ pariyonandhissanti, arukkhaṁ maṁ karissare.

125. Santi [PTS 3.399] aññe pi rukkhā se, mūlino khandhino dumā,
Iminā sakuṇajātena, bījamāharitā hatā.

126. Ajjhārūhābhivaḍḍhanti, brahantam-pi vanappatiṁ,
Tasmā rāja pavedhāmi, sampassaṁnāgataṁ bhayan-ti.

Tattha ohadissatī ti vaccaṁ pātessati. Te rukkhā ti tehi bījehi jātā nigrodhādayo rukkhā. Saṁvirūhantī ti saṁviruhissanti vaḍḍhissanti. Mama passe ti mama sākhantarādīsu. Nivātajā ti mama sākhāhi vātassa nivāritattā nivāte jātā. Te maṁ pariyonandhissantī ti ete evaṁ vaḍḍhitā maṁ pariyonandhissantīti ayametthādhippāyo. Karissare ti athevaṁ pariyonandhitvā maṁ arukkham-eva karissanti sabbaso bhañjissanti. Rukkhā se ti rukkhā. Mūlino khandhino ti mūlasampannā ceva khandhasampannā ca. Dumā ti rukkhavevacanam-eva. Bījamāharitā ti bījaṁ āharitvā. Hatā ti aññe pi imasmiṁ vane rukkhā vināsitā santi. Ajjhārūhābhivaḍḍhantī ti nigrodhādayo rukkhā ajjhārūhā hutvā mahantam-pi aññaṁ vanappatiṁ atikkamma vaḍḍhantīti dasseti. Ettha pana vane pati, vanassa pati, vanappatīti tayo pi pāṭhā yeva. Rājā ti supaṇṇaṁ ālapati.

Rukkhadevatāya vacanaṁ sutvā supaṇṇo osānagāthamāha.

127. Saṅkeyya saṅkitabbāni, rakkheyyānāgataṁ bhayaṁ,
Anāgatabhayā dhīro, ubho loke avekkhatī ti.

Tattha anāgataṁ bhayan-ti pāṇātipātādīhi viramanto diṭṭhadhammikam-pi samparāyikam-pi anāgataṁ bhayaṁ rakkhati nāma, pāpamitte veripuggale ca anupasaṅkamanto anāgatabhayaṁ rakkhati nāma. Evaṁ anāgataṁ bhayaṁ rakkheyya. Anāgatabhayā ti anāgatabhayakāraṇā taṁ bhayaṁ passanto dhīro idhalokañca paralokañca avekkhati oloketi nāma.

Evañca pana vatvā supaṇṇo attano ānubhāvena taṁ pakkhiṁ tamhā rukkhā palāpesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Āsaṅkitabbayuttakaṁ āsaṅkituṁ vaṭṭatī” ti vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne [PTS 3.400] pañcasatā bhikkhū arahattaphale patiṭṭhahiṁsu.

Tadā supaṇṇarājā sāriputto ahosi, rukkhadevatā pana aham-eva ahosinti.

Koṭasimbalijātakavaṇṇanā sattamā

JA 413: Dhūmakārijātakavaṇṇanā

Rājā apucchi vidhuran-ti idaṁ satthā jetavane viharanto kosalarañño āgantukasaṅgahaṁ ārabbha kathesi. So kira ekasmiṁ samaye paveṇi-āgatānaṁ porāṇakayodhānaṁ saṅgahaṁ akatvā abhinavāgatānaṁ āgantukānaññeva sakkārasammānaṁ akāsi. Athassa paccante kupite yujjhanatthāya gatassa: “Āgantukā laddhasakkārā yujjhissantī” ti porāṇakayodhā na yujjhiṁsu, “porāṇakayodhā yujjhissantī” ti āgantukā pi na yujjhiṁsu. Corā rājānaṁ jiniṁsu. Rājā parājito āgantukasaṅgahadosena attano parājitabhāvaṁ ñatvā sāvatthiṁ paccāgantvā: “Kiṁ nu kho aham-eva evaṁ karonto parājito, udāhu aññe pi rājāno parājitapubbāti dasabalaṁ pucchissāmī” ti bhuttapātarāso jetavanaṁ gantvā sakkāraṁ katvā satthāraṁ vanditvā tamatthaṁ pucchi. Satthā: “Na kho, mahārāja, tvameveko, porāṇakarājāno pi āgantukasaṅgahaṁ katvā parājitā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte kururaṭṭhe indapatthanagare yudhiṭṭhilagotto dhanañcayo nāma korabyarājā rajjaṁ kāresi. Tadā bodhisatto tassa purohitakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā indapatthaṁ paccāgantvā pitu accayena purohitaṭṭhānaṁ labhitvā rañño atthadhammānusāsako ahosi, vidhurapaṇḍitotissa nāmaṁ kariṁsu. Tadā dhanañcayarājā porāṇakayodhe agaṇetvā āgantukānaññeva saṅgahaṁ akāsi. Tassa paccante kupite yujjhanatthāya gatassa: “Āgantukā jānissantī” ti neva porāṇakā yujjhiṁsu, “porāṇakā yujjhissantī” ti na āgantukā yujjhiṁsu. Rājā parājito indapattham-eva paccāgantvā: “Āgantukasaṅgahassa katabhāvena parājitomhī” ti [PTS 3.401] cintesi. So ekadivasaṁ: “Kiṁ nu kho aham-eva āgantukasaṅgahaṁ katvā parājito, udāhu aññe pi rājāno parājitapubbā atthīti vidhurapaṇḍitaṁ pucchissāmī” ti cintetvā taṁ rājupaṭṭhānaṁ āgantvā nisinnaṁ tamatthaṁ pucchi. Athassa taṁ pucchanākāraṁ āvikaronto satthā upaḍḍhaṁ gāthamāha.

128. Rājā apucchi vidhuraṁ, dhammakāmo yudhiṭṭhilo ti.

Tattha dhammakāmo ti sucaritadhammappiyo.

“Api brāhmaṇa jānāsi, ko eko bahu socatī” ti:
Sesaupaḍḍhagāthāya pana ayamattho: api nāma, brāhmaṇa, tvaṁ jānāsi: “Ko imasmiṁ loke

Eko bahu socati, nānākāraṇena socatī” ti.

Taṁ sutvā bodhisatto: “Mahārāja, kiṁ soko nāma tumhākaṁ soko, pubbe dhūmakārī nāmeko ajapālabrāhmaṇo mahantaṁ ajayūthaṁ gahetvā araññe vajaṁ katvā tattha ajā ṭhapetvā aggiñca dhūmañca katvā ajayūthaṁ paṭijagganto khīrādīni paribhuñjanto vasi. So tattha āgate suvaṇṇavaṇṇe sarabhe disvā tesu sinehaṁ katvā ajā agaṇetvā ajānaṁ sakkāraṁ sarabhānaṁ katvā saradakāle sarabhesu palāyitvā himavantaṁ gatesu ajāsu pi naṭṭhāsu sarabhe apassanto sokena paṇḍurogī hutvā jīvitakkhayaṁ patto, ayaṁ āgantukasaṅgahaṁ katvā tumhehi sataguṇena sahassaguṇena socitvā kilamitvā vināsaṁ patto” ti idaṁ udāharaṇaṁ ānetvā dassento imā gāthā āha:

129. Brāhmaṇo ajayūthena, pahūtejo vane vasaṁ,
Dhūmaṁ akāsi vāseṭṭho, rattindivamatandito.

130. Tassa taṁdhūmagandhena, sarabhā makasaḍḍitā,
Vassāvāsaṁ upagacchuṁ, dhūmakārissa santike.

131. Sarabhesu manaṁ katvā, ajā so nāvabujjhatha,
Āgacchantī vajantī vā, tassa tā vinasuṁ ajā.

132. Sarabhā [PTS 3.402] sarade kāle, pahīnamakase vane,
Pāvisuṁ giriduggāni, nadīnaṁ pabhavāni ca.

133. Sarabhe ca gate disvā, ajā ca vibhavaṁ gatā,
Kiso ca vivaṇṇo cāsi, paṇḍurogī ca brāhmaṇo.

134. Evaṁ yo saṁ niraṁkatvā, āgantuṁ kurute piyaṁ,
So eko bahu socati, dhūmakārīva brāhmaṇo ti.

Tattha pahūtejo ti pahūtaindhano. Dhūmaṁ akāsī ti makkhikaparipanthaharaṇatthāya aggiñca dhūmañca akāsi. Vāseṭṭho ti tassa gottaṁ. Atandito ti analaso hutvā. Taṁdhūmagandhenā ti tena dhūmagandhena. Sarabhā ti sarabhamigā. Makasaḍḍitā ti makasehi upaddutā pīḷitā. Sesamakkhikā pi makasaggahaṇeneva gahitā. Vassāvāsan-ti vassārattavāsaṁ vasiṁsu. Manaṁ katvā ti sinehaṁ uppādetvā. Nāvabujjhathā ti araññato caritvā vajaṁ āgacchantī ceva vajato araññaṁ gacchantī ca: “Ettakā āgatā, ettakā anāgatā” ti na jānāti. Tassa tā vinasun-ti tassa tā evaṁ apaccavekkhantassa sīhaparipanthādito arakkhiyamānā ajā sīhaparipanthādīhi vinassiṁsu, sabbāva vinaṭṭhā.

Nadīnaṁ pabhavāni cā ti pabbateyyānaṁ nadīnaṁ pabhavaṭṭhānāni ca paviṭṭhā. Vibhavan-ti abhāvaṁ. Ajā ca vināsaṁ pattā disvā jānitvā. Kiso ca vivaṇṇo ti khīrādidāyikā ajā pahāya sarabhe saṅgaṇhitvā te pi apassanto ubhato parihīno sokābhibhūto kiso ceva dubbaṇṇo ca ahosi. Evaṁ yo saṁ niraṁkatvā ti evaṁ mahārāja, yo sakaṁ porāṇaṁ ajjhattikaṁ janaṁ nīharitvā pahāya kismiñci agaṇetvā āgantukaṁ piyaṁ karoti, so tumhādiso eko bahu socati, ayaṁ te mayā dassito dhūmakārī brāhmaṇo viya bahu socatīti.

Evaṁ mahāsatto rājānaṁ saññāpento kathesi. So pi saññattaṁ gantvā tassa pasīditvā bahuṁ dhanaṁ adāsi. Tato paṭṭhāya ca ajjhattikasaṅgaham-eva karonto dānādīni puññāni katvā saggaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā korabyarājā ānando ahosi, dhūmakārī pasenadikosalo, vidhurapaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Dhūmakārijātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 414: Jāgarajātakavaṇṇanā

Kodha [PTS 3.403] jāgarataṁ sutto ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ upāsakaṁ ārabbha kathesi. So hi sotāpanno ariyasāvako sāvatthito sakaṭasatthena saddhiṁ kantāramaggaṁ paṭipajji. Satthavāho tattha ekasmiṁ udakaphāsukaṭṭhāne pañca sakaṭasatāni mocetvā khādanīyabhojanīyaṁ saṁvidahitvā vāsaṁ upagacchi. Te manussā tattha tattha nipajjitvā supiṁsu, upāsako pana satthavāhassa santike ekasmiṁ rukkhamūle caṅkamaṁ adhiṭṭhāsi. Atha naṁ satthaṁ vilumpitukāmā pañcasatā corā nānāvudhāni gahetvā satthaṁ parivāretvā aṭṭhaṁsu. Te taṁ upāsakaṁ caṅkamantaṁ disvā: “Imassa niddāyanakāle vilumpissāmā” ti tattha tattha aṭṭhaṁsu, so pi tiyāmarattiṁ caṅkami yeva. Corā paccūsasamaye gahitagahitā pāsāṇamuggarādayo chaḍḍetvā: “Bho satthavāha, imaṁ appamādena jaggantaṁ purisaṁ nissāya jīvitaṁ labhitvā tava santakassa sāmiko jāto, etassa sakkāraṁ kareyyāsī” ti vatvā pakkamiṁsu. Manussā kālasseva vuṭṭhāya tehi chaḍḍitapāsāṇamuggarādayo disvā: “Imaṁ nissāya amhehi jīvitaṁ laddhan”-ti upāsakassa sakkāraṁ akaṁsu. Upāsako pi icchitaṭṭhānaṁ gantvā katakicco puna sāvatthiṁ āgantvā jetavanaṁ gantvā tathāgataṁ pūjetvā vanditvā nisinno: “Kiṁ, upāsaka, na paññāyasī” ti vutte tamatthaṁ ārocesi. Satthā: “Na kho, upāsaka, tvaṁ yeva aniddāyitvā jagganto visesaṁ labhi, porāṇakapaṇḍitā pi jaggantā visesaṁ guṇaṁ labhiṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā paccāgantvā agāramajjhe vasanto aparabhāge nikkhamitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā na cirasseva jhānābhiññaṁ nibbattetvā himavantapadese ṭhānacaṅkamiriyāpatho hutvā vasanto niddaṁ anupagantvā sabbarattiṁ caṅkamati. Athassa caṅkamanakoṭiyaṁ nibbattarukkhadevatā [PTS 3.404] tussitvā rukkhaviṭape ṭhatvā pañhaṁ pucchantī paṭhamaṁ gāthamāha.

135. Kodha jāgarataṁ sutto, kodha suttesu jāgaro,
Ko mametaṁ vijānāti, ko taṁ paṭibhaṇāti me ti.

Tattha kodhā ti ko idha. Ko mametan-ti ko mama etaṁ pañhaṁ vijānāti. Ko taṁ paṭibhaṇā ti me ti etaṁ mayā puṭṭhaṁ pañhaṁ mayhaṁ ko paṭibhaṇāti, ko byākarituṁ sakkhissatīti pucchati.

Bodhisatto tassā vacanaṁ sutvā:

136. Ahaṁ jāgarataṁ sutto, ahaṁ suttesu jāgaro,
Ahametaṁ vijānāmi, ahaṁ paṭibhaṇāmi te ti.

Imaṁ gāthaṁ vatvā puna tāya:

137. Kathaṁ jāgarataṁ sutto, kathaṁ suttesu jāgaro,
Kathaṁ etaṁ vijānāsi, kathaṁ paṭibhaṇāsi me ti.

Imaṁ gāthaṁ puṭṭho tamatthaṁ byākaronto:

138. Ye dhammaṁ nappajānanti, saṁyamoti damoti ca,
Tesu suppamānesu, ahaṁ jaggāmi devate.

139. Yesaṁ rāgo ca doso ca, avijjā ca virājitā,
Tesu jāgaramānesu, ahaṁ suttosmi devate.

140. Evaṁ jāgarataṁ sutto, evaṁ suttesu jāgaro,
Evametaṁ vijānāmi, evaṁ paṭibhaṇāmi te ti.

imā gāthā āha,

Tattha kathaṁ jāgarataṁ sutto ti kathaṁ tvaṁ jāgarataṁ sattānaṁ antare sutto nāma hosi. Esa nayo sabbattha. Ye dhamman-ti ye sattā navavidhaṁ lokuttaradhammaṁ na pajānanti. Saṁyamo ti damo ti cāti: “Ayaṁ saṁyamo, ayaṁ damo” ti evañca ye maggena āgataṁ sīlañceva indriyasaṁvarañca na jānanti. Indriyasaṁvaro hi manacchaṭṭhānaṁ indriyānaṁ damanato: “Damo” ti vuccati. Tesu suppamānesū ti tesu kilesaniddāvasena supantesu sattesu ahaṁ appamādavasena jaggāmi.

“Yesaṁ rāgo cā” ti gāthāya yesaṁ mahākhīṇāsavānaṁ padasatena niddiṭṭhadiyaḍḍhasahassataṇhālobhasaṅkhāto rāgo ca navaāghātavatthusamuṭṭhāno doso ca dukkhādīsu aṭṭhasu vatthūsu [PTS 3.405] aññāṇabhūtā avijjā cāti ime kilesā virājitā pahīnā, tesu ariyesu sabbākārena jāgaramānesu te upādāya ahaṁ sutto nāma devateti attho. Evaṁ jāgaratan-ti evaṁ devate ahaṁ iminā kāraṇena jāgarataṁ sutto nāmāti. Esa nayo sabbapadesu.

Evaṁ mahāsattena pañhe kathite tuṭṭhā devatā tassa thutiṁ karontī osānagāthamāha.

141. Sādhu jāgarataṁ sutto, sādhu suttesu jāgaro,
Sādhu metaṁ vijānāsi, sādhu paṭibhaṇāsi me ti.

Tattha sādhū ti bhaddakaṁ katvā tvaṁ imaṁ pañhaṁ kathesi, mayam-pi naṁ evam-eva kathemāti. Evaṁ sā bodhisattassa thutiṁ katvā attano vimānam-eva pāvisi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā devadhītā uppalavaṇṇā ahosi, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Jāgarajātakavaṇṇanā navamā

JA 415: Kummāsapiṇḍijātakavaṇṇanā

Na kiratthī ti idaṁ satthā jetavane viharanto mallikaṁ deviṁ ārabbha kathesi. Sā hi sāvatthiyaṁ ekassa mālākārajeṭṭhakassa dhītā uttamarūpadharā mahāpuññā soḷasavassikakāle ekadivasaṁ kumārikāhi saddhiṁ pupphārāmaṁ gacchantī tayo kummāsapiṇḍe gahetvā pupphapacchiyaṁ ṭhapetvā gacchati. Sā nagarato nikkhamanakāle bhagavantaṁ sarīrappabhaṁ vissajjetvā bhikkhusaṅghaparivutaṁ nagaraṁ pavisantaṁ disvā tayo kummāsapiṇḍe upanāmesi. Satthā catumahārājadattiyaṁ pattaṁ upanetvā paṭiggahesi. Sā pi tathāgatassa pāde sirasā vanditvā buddhārammaṇaṁ pītiṁ gahetvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Satthā taṁ oloketvā sitaṁ pātvākāsi. Āyasmā ānando: “Ko nu kho, bhante, hetu ko paccayo tathāgatassa sitakaraṇe” ti bhagavantaṁ pucchi. Athassa satthā: “Ānanda, ayaṁ kumārikā imesaṁ kummāsapiṇḍānaṁ phalena ajjeva kosalarañño aggamahesī bhavissatī” ti sitakāraṇaṁ kathesi.

Kumārikā pi pupphārāmaṁ gatā [PTS 3.406]. Taṁ divasam-eva kosalarājā ajātasattunā saddhiṁ yujjhanto yuddhaparājito palāyitvā assaṁ abhiruyha āgacchanto tassā gītasaddaṁ sutvā paṭibaddhacitto assaṁ taṁ ārāmābhimukhaṁ pesesi. Puññasampannā kumārikā rājānaṁ disvā apalāyitvāva āgantvā assassa nāsarajjuyā gaṇhi, rājā assapiṭṭhiyaṁ nisinnova: “Sasāmikāsi, asāmikāsī” ti pucchitvā asāmikabhāvaṁ ñatvā assā oruyha vātātapakilanto tassā aṅke nipanno muhuttaṁ vissamitvā taṁ assapiṭṭhiyaṁ nisīdāpetvā balakāyaparivuto nagaraṁ pavisitvā attano kulagharaṁ pesetvā sāyanhasamaye yānaṁ pahiṇitvā mahantena sakkārasammānena kulagharato āharāpetvā ratanarāsimhi ṭhapetvā abhisekaṁ datvā aggamahesiṁ akāsi. Tato paṭṭhāya ca sā rañño piyā ahosi manāpā, pubbuṭṭhāyikādīhi pañcahi kalyāṇadhammehi samannāgatā patidevatā, buddhānam-pi vallabhā ahosi. Tassā satthu tayo kummāsapiṇḍe datvā taṁ sampattiṁ adhigatabhāvo sakalanagaraṁ pattharitvā gato.

Athekadivasaṁ dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, mallikā devī buddhānaṁ tayo kummāsapiṇḍe datvā tesaṁ phalena taṁ divasaññeva abhisekaṁ pattā, aho buddhānaṁ mahāguṇatā” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Anacchariyaṁ, bhikkhave, mallikāya ekassa sabbaññubuddhassa tayo kummāsapiṇḍe datvā kosalarañño aggamahesibhāvādhigamo. Kasmā? Buddhānaṁ guṇamahantatāya. Porāṇakapaṇḍitā pana paccekabuddhānaṁ aloṇakaṁ asnehaṁ aphāṇitaṁ kummāsaṁ datvā tassa phalena dutiye attabhāve tiyojanasatike kāsiraṭṭhe rajjasiriṁ pāpuṇiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ daliddakule nibbattitvā vayappatto ekaṁ seṭṭhiṁ nissāya bhatiyā kammaṁ karonto jīvikaṁ kappesi. So ekadivasaṁ: “Pātarāsatthāya me bhavissatī” ti antarāpaṇato cattāro kummāsapiṇḍe gahetvā kammantaṁ gacchanto cattāro paccekabuddhe bhikkhācāratthāya bārāṇasinagarābhimukhe āgacchante disvā: “Ime bhikkhaṁ sandhāya bārāṇasiṁ gacchanti [PTS 3.407], mayhampime cattāro kummāsapiṇḍā atthi, yaṁnūnāhaṁ ime imesaṁ dadeyyan”-ti cintetvā te upasaṁkamitvā vanditvā: “Bhante, ime me hatthe cattāro kummāsapiṇḍā, ahaṁ ime tumhākaṁ dadāmi, sādhu me, bhante, paṭiggaṇhatha, evamidaṁ puññaṁ mayhaṁ bhavissati dīgharattaṁ hitāya sukhāyā” ti vatvā tesaṁ adhivāsanaṁ viditvā vālikaṁ ussāpetvā cattāri āsanāni paññapetvā tesaṁ upari sākhābhaṅgaṁ attharitvā paccekabuddhe paṭipāṭiyā nisīdāpetvā paṇṇapuṭena udakaṁ āharitvā dakkhiṇodakaṁ pātetvā catūsu pattesu cattāro kummāsapiṇḍe patiṭṭhāpetvā vanditvā: “Bhante, etesaṁ nissandena daliddagehe nibbatti nāma mā hotu, sabbaññutaññāṇappaṭivedhassa paccayo hotū” ti āha. Paccekabuddhā paribhuñjiṁsu, paribhogāvasāne anumodanaṁ katvā uppatitvā nandamūlakapabbhāram-eva agamaṁsu.

Bodhisatto añjaliṁ paggayha paccekabuddhagataṁ pītiṁ gahetvā tesu cakkhupathaṁ atītesu attano kammantaṁ gantvā yāvatāyukaṁ dānaṁ anussaritvā kālaṁ katvā tassa phalena bārāṇasirañño aggamahesiyā kucchimhi nibbatti, brahmadattakumārotissa nāmaṁ akaṁsu. So attano padasā gamanakālato paṭṭhāya: “Ahaṁ imasmiṁ yeva nagare bhatako hutvā kammantaṁ gacchanto paccekabuddhānaṁ cattāro kummāsapiṇḍe datvā tassa dānassa phalena idha nibbatto” ti pasannādāse mukhanimittaṁ viya sabbaṁ purimajātikiriyaṁ jātissarañāṇena pākaṭaṁ katvā passi. So vayappatto takkasilāyaṁ gantvā sabbasippāni uggaṇhitvā paccāgantvā sikkhitasippaṁ pitu dassetvā tuṭṭhena pitarā oparajje patiṭṭhāpito, aparabhāge pitu accayena rajje patiṭṭhāsi. Athassa uttamarūpadharaṁ kosalarañño dhītaraṁ ānetvā aggamahesiṁ akaṁsu, chattamaṅgaladivase panassa sakalanagaraṁ devanagaraṁ viya alaṅkariṁsu.

So nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā alaṅkatapāsādaṁ [PTS 3.408] abhiruhitvā mahātalamajjhe samussitasetacchattaṁ pallaṅkaṁ abhiruyha nisinno parivāretvā ṭhite ekato amacce, ekato brāhmaṇagahapati ādayo nānāvibhave sirivilāsasamujjale, ekato nānāvidhapaṇṇākārahatthe nāgaramanusse, ekato alaṅkatadevaccharasaṅghaṁ viya soḷasasahassasaṅkhaṁ nāṭakitthigaṇanti imaṁ atimanoramaṁ sirivibhavaṁ olokento attano pubbakammaṁ anussaritvā: “Idaṁ suvaṇṇapiṇḍikaṁ kañcanamālaṁ setacchattaṁ, imāni ca anekasahassāni hatthivāhanaassavāhanarathavāhanāni, maṇimuttādipūritā sāragabbhā, nānāvidhadhaññapūritā mahāpathavī, devaccharapaṭibhāgā nāriyo cāti sabbopesa mayhaṁ sirivibhavo na aññassa santako, catunnaṁ paccekabuddhānaṁ dinnassa catukummāsapiṇḍadānasseva santako, te nissāya mayā esa laddho” ti paccekabuddhānaṁ guṇaṁ anussaritvā attano kammaṁ pākaṭaṁ akāsi. Tassa taṁ anussarantassa sakalasarīraṁ pītiyā pūri. So pītiyā temitahadayo mahājanassa majjhe udānagītaṁ gāyanto dve gāthā abhāsi:

142. Na kiratthi anomadassisu, pāricariyā buddhesu appikā,
Sukkhāya aloṇikāya ca, passa phalaṁ kummāsapiṇḍiyā.

143. Hatthigavāssā cime bahū, dhanadhaññaṁ pathavī ca kevalā,
Nāriyo cimā accharūpamā, passa phalaṁ kummāsapiṇḍiyā ti.

Tattha anomadassisū ti anomassa alāmakassa paccekabodhiñāṇassa diṭṭhattā paccekabuddhā anomadassino nāma. Pāricariyā ti abhivādanapaccuṭṭhānañjalikammādibhedā sāmīcikiriyā pi, sampatte disvā attano santakaṁ appaṁ vā bahuṁ vā lūkhaṁ vā paṇītaṁ vā deyyadhammaṁ cittaṁ pasādetvā guṇaṁ sallakkhetvā tisso cetanā visodhetvā phalaṁ saddahitvā pariccajanakiriyā pi [PTS 3.409]. Buddhesū ti paccekabuddhesu. Appikā ti mandā parittā nāma natthi kira. Sukkhāyā ti nisnehāya. Aloṇikāyā ti phāṇitavirahitāya. Nipphāṇitattā hi sā: “Aloṇikā” ti vuttā. Kummāsapiṇḍiyā ti cattāro kummāsapiṇḍe ekato katvā gahitaṁ kummāsaṁ sandhāya evamāha. Guṇavantānaṁ samaṇabrāhmaṇānaṁ guṇaṁ sallakkhetvā cittaṁ pasādetvā phaluppattiṁ pāṭikaṅkhamānānaṁ tisso cetanā visodhetvā dinnapadakkhiṇā appikā nāma natthi, nibbattanibbattaṭṭhāne mahāsampattim-eva detīti vuttaṁ hoti. Hoti cettha:

Natthi citte pasannamhi, appikā nāma dakkhiṇā,
Tathāgate vā sambuddhe, atha vā tassa sāvake.

Tiṭṭhante nibbute cā pi, same citte samaṁ phalaṁ,
Cetopaṇidhihetu hi, sattā gacchanti suggatin-ti. (Vv. 804, 806).

Imassa panatthassa dīpanatthāya:

Khīrodanaṁ ahamadāsiṁ, bhikkhuno piṇḍāya carantassa, (Vv. 413).
Tassā me passa vimānaṁ, accharā kāmavaṇṇinīhamasmi. (Vv. 334).

Accharāsahassassāhaṁ, pavarā passa puññānaṁ vipākaṁ,
Tena metādiso vaṇṇo, tena me idha mijjhati.

Uppajjanti ca me bhogā, ye keci manaso piyā,
Tenamhi evaṁ jalitānubhāvā, vaṇṇo ca me sabbadisā pabhāsatī ti. (Vv. 334-336).

Evamādīni vimānavatthūni āharitabbāni.

Dhanadhaññan-ti muttādidhanañca satta dhaññāni ca. Pathavī ca kevalā ti sakalā cesā mahāpathavīti sakalapathaviṁ hatthagataṁ maññamāno vadati. Passa phalaṁ kummāsapiṇḍiyā ti attano dānaphalaṁ attanāva dassento evamāha. Dānaphalaṁ kira bodhisattā ca sabbaññubuddhā yeva ca jānanti. Teneva satthā itivuttake suttantaṁ kathento:

“Evañce, bhikkhave, sattā jāneyyuṁ dānasaṁvibhāgassa vipākaṁ, yathāhaṁ jānāmi, na adatvā bhuñjeyyuṁ, na ca nesaṁ maccheramalaṁ cittaṁ pariyādāya tiṭṭheyya. Yo pi nesaṁ assa carimo ālopo carimaṁ kabaḷaṁ, tato pi na asaṁvibhajitvā bhuñjeyyuṁ, sace nesaṁ paṭiggāhakā assu. Yasmā ca kho, bhikkhave, sattā na evaṁ jānanti dānasaṁvibhāgassa vipākaṁ, yathāhaṁ jānāmi, tasmā adatvā bhuñjanti, maccheramalañca nesaṁ cittaṁ pariyādāya tiṭṭhatī” ti (Iti. 26).

Bodhisatto pi attano chattamaṅgaladivase sañjātapītipāmojjo imāhi dvīhi gāthāhi udānagītaṁ gāyi. Tato paṭṭhāya: “Rañño piyagītan”-ti bodhisattassa nāṭakitthiyo ca sesanāṭakagandhabbādayo pi ca antepurajano pi antonagaravāsino pi bahinagaravāsino pi pānāgāresu pi amaccamaṇḍalesupi: “Amhākaṁ rañño piyagītan”-ti tadeva [PTS 3.410] gītaṁ gāyanti. Evaṁ addhāne gate aggamahesī tassa gītassa atthaṁ jānitukāmā ahosi, mahāsattaṁ pana pucchituṁ na visahati. Athassā ekasmiṁ guṇe pasīditvā ekadivasaṁ rājā: “Bhadde, varaṁ te dassāmi, varaṁ gaṇhāhī” ti āha. “Sādhu, deva, gaṇhāmī” ti. “Hatthiassādīsu te kiṁ dammī” ti? “Deva, tumhe nissāya mayhaṁ na kiñci natthi, na me etehi attho, sace pana dātukāmāttha, tumhākaṁ gītassa atthaṁ kathetvā dethā” ti. “Bhadde, ko te iminā varena attho, aññaṁ gaṇhāhī” ti. “Deva, aññena me attho natthi, etadeva gaṇhāmī” ti. “Sādhu bhadde, kathessāmi, tuyhaṁ pana ekikāya raho na kathessāmi, dvādasayojanikāya bārāṇasiyā bheriṁ carāpetvā rājadvāre ratanamaṇḍapaṁ kāretvā ratanapallaṅkaṁ paññāpetvā amaccabrāhmaṇādīhi ca nāgarehi ceva soḷasahi itthisahassehi ca parivuto tesaṁ majjhe ratanapallaṅke nisīditvā kathessāmī” ti. Sā: “Sādhu, devā” ti sampaṭicchi.

Rājā tathā kāretvā amaragaṇaparivuto sakko devarājā viya mahājanakāyaparivuto ratanapallaṅke nisīdi. Devī pi sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitā kañcanabhaddapīṭhaṁ attharitvā ekamante akkhikoṭiyā oloketvā tathārūpe ṭhāne nisīditvā: “Deva, tumhākaṁ tussitvā gāyanamaṅgalagītassa tāva me atthaṁ gaganatale puṇṇacandaṁ uṭṭhāpento viya pākaṭaṁ katvā kathethā” ti vatvā tatiyaṁ gāthamāha.

144. Abhikkhaṇaṁ rājakuñjara, gāthā bhāsasi kosalādhipa,
Pucchāmi taṁ raṭṭhavaḍḍhana, bāḷhaṁ pītimano pabhāsasī ti.

Tattha kosalādhipā ti na so kosalaraṭṭhādhipo, kusale pana dhamme adhipatiṁ katvā viharati, tena naṁ ālapantī evamāha, kusalādhipa kusalajjhāsayāti [PTS 3.411] attho. Bāḷhaṁ pītimano pabhāsasī ti ativiya pītiyuttacitto hutvā bhāsasi, tasmā kathetha tāva me etāsaṁ gāthānaṁ atthanti.

Athassa gāthānamatthaṁ āvi karonto mahāsatto catasso gāthā abhāsi:

145. Imasmiṁ yeva nagare, kule aññatare ahuṁ,
Parakammakaro āsiṁ, bhatako sīlasaṁvuto.

146. Kammāya nikkhamantohaṁ, caturo samaṇeddasaṁ,
Ācārasīlasampanne, sītibhūte anāsave.

147. Tesu cittaṁ pasādetvā, nisīdetvā paṇṇasanthate,
Adaṁ buddhānaṁ kummāsaṁ, pasanno sehi pāṇibhi.

148. Tassa kammassa kusalassa, idaṁ me edisaṁ phalaṁ,
Anubhomi idaṁ rajjaṁ, phītaṁ dharaṇimuttaman-ti.

Tattha kule aññatare ti nāmena vā gottena vā apākaṭe ekasmiṁ yeva kule. Ahun-ti nibbattiṁ. Parakammakaro āsin-ti tasmiṁ kule jātovāhaṁ daliddatāya parassa kammaṁ katvā jīvikaṁ kappento parakammakaro āsiṁ. Bhatako ti paravetanabhato. Sīlasaṁvuto ti pañcasīlasaṁvare ṭhito, bhatiyā jīvanto pi dussīlyaṁ pahāya sīlasampanno va ahosinti dīpeti. Kammāya nikkhamantohan-ti taṁ divasaṁ kattabbakiccassa karaṇatthāya nikkhanto ahaṁ. Caturo samaṇeddasan-ti bhadde, ahaṁ nagarā nikkhamma mahāmaggaṁ āruyha attano kammabhūmiṁ gacchanto bhikkhāya bārāṇasinagaraṁ pavisante samitapāpe cattāro pabbajite addasaṁ. Ācārasīlasampanne ti ekavīsatiyā anesanāhi jīvikakappanaṁ anācāro nāma, tassa paṭipakkhena ācārena ceva maggaphalehi āgatena sīlena ca samannāgate. Sītibhūte ti rāgādipariḷāhavūpasamena ceva ekādasaagginibbāpanena ca sītibhāvappatte. Anāsave ti kāmāsavādivirahite. Nisīdetvā ti vālikāsanānaṁ upari santhate paṇṇasanthare nisīdāpetvā. Santharo hi idha santhatoti vutto. Adan-ti nesaṁ udakaṁ datvā sakkaccaṁ sakehi hatthehi kummāsaṁ adāsiṁ. Kusalassā ti ārogyānavajjaṭṭhena kusalassa. Phalan-ti tassa nissandaphalaṁ. Phītan-ti sabbasampattiphullitaṁ.

Evañca [PTS 3.412] mahāsattassa attano kammaphalaṁ vitthāretvā kathentassa sutvā devī pasannamanā: “Sace, mahārāja, evaṁ paccakkhato dānaphalaṁ jānātha, ito dāni paṭṭhāya ekaṁ bhattapiṇḍaṁ labhitvā dhammikasamaṇabrāhmaṇānaṁ datvāva paribhuñjeyyāthā” ti bodhisattassa thutiṁ karontī:

149. Dadaṁ bhuñja mā ca pamādo, cakkaṁ vattaya kosalādhipa,
Mā rāja adhammiko ahu, dhammaṁ pālaya kosalādhipā ti.

imaṁ gāthamāha,

Tattha dadaṁ bhuñjā ti aññesaṁ datvāva attanā bhuñja. Mā ca pamādo ti dānādīsu puññesu mā pamajji. Cakkaṁ vattaya kosalādhipā ti kusalajjhāsaya, mahārāja, patirūpadesavāsādikaṁ catubbidhaṁ dhammacakkaṁ pavattehi. Pakatiratho hi dvīhi cakkehi gacchati, ayaṁ pana kāyo imehi catūhi cakkehi devalokaṁ gacchati, tena te: “Dhammacakkan”-ti saṅkhyaṁ gatā, taṁ tvaṁ cakkaṁ pavattehi. Adhammiko ti yathā aññe chandāgatiṁ gacchantā lokaṁ ucchuyante pīḷetvā viya dhanam-eva saṁkaḍḍhantā adhammikā honti, tathā tvaṁ mā adhammiko ahu. Dhammaṁ pālayāti:

Dānaṁ sīlaṁ pariccāgaṁ, ajjavaṁ maddavaṁ tapaṁ,
Akkodhaṁ avihiṁsañca, khantiñca avirodhanan-ti. (JA. 534.176).

Imaṁ pana dasavidhaṁ rājadhammam-eva pālaya rakkha, mā pariccaji.

Mahāsatto tassā vacanaṁ sampaṭicchanto:

150. Sohaṁ tadeva punappunaṁ, vaṭumaṁ ācarissāmi sobhane,
Ariyācaritaṁ sukosale, arahanto me manāpāva passitun-ti.

Gāthamāha,

Tattha vaṭuman-ti maggaṁ. Ariyācaritan-ti ariyehi buddhādīhi āciṇṇaṁ. Sukosale ti sobhane kosalarañño dhīteti attho. Arahanto ti kilesehi ārakattā, arānañca arīnañca hatattā, paccayānaṁ arahattā evaṁladdhanāmā paccekabuddhā. Idaṁ vuttaṁ hoti: bhadde, kosalarājadhīte so ahaṁ: “Dānaṁ [PTS 3.413] me dinnan”-ti tittiṁ akatvā punappunaṁ tadeva ariyācaritaṁ dānamaggaṁ ācarissāmi. Mayhañhi aggadakkhiṇeyyattā arahanto manāpadassanā, cīvarādīni dātukāmatāya te yeva passituṁ icchāmīti.

Evañca pana vatvā rājā deviyā sampattiṁ oloketvā: “Bhadde, mayā tāva purimabhave attano kusalakammaṁ vitthāretvā kathitaṁ, imāsaṁ pana nārīnaṁ majjhe rūpena vā līḷāvilāsena vā tayā sadisī ekā pi natthi, sā tvaṁ kiṁ kammaṁ katvā imaṁ sampattiṁ paṭilabhī” ti pucchanto puna gāthamāha.

151. Devī viya accharūpamā, majjhe nārigaṇassa sobhasi,
Kiṁ kammamakāsi bhaddakaṁ, kenāsi vaṇṇavatī sukosale ti.

Tassattho: bhadde sukosale kosalarañño sudhīte tvaṁ rūpasampattiyā accharūpamā tidasapure sakkassa devarañño aññatarā devadhītā viya imassa nārīgaṇassa majjhe sobhasi, pubbe kiṁ nāma bhaddakaṁ kalyāṇakammaṁ akāsi, kenāsi kāraṇena evaṁ vaṇṇavatī jātāti.

Athassa sā purimabhave kalyāṇakammaṁ kathentī sesagāthādvayamāha.

152. Ambaṭṭhakulassa khattiya, dāsyāhaṁ parapesiyā ahuṁ,
Saññatā ca dhammajīvinī, sīlavatī ca apāpadassanā.

153. Uddhaṭabhattaṁ ahaṁ tadā, caramānassa adāsiṁ bhikkhuno,
Vittā sumanā sayaṁ ahaṁ, tassa kammassa phalaṁ mamedisan-ti.

Sā pi kira jātissarāva ahosi, tasmā attano jātissarañāṇena paricchinditvāva kathesi.

Tattha [PTS 3.414] ambaṭṭhakulassā ti kuṭumbiyakulassa. Dāsyāhan-ti dāsī ahaṁ, “dāsāhan”-ti pi pāṭho. Parapesiyā ti parehi tassa tassa kiccassa karaṇatthāya pesitabbā pesanakārikā. Saññatā ti dāsiyo nāma dussīlā honti, ahaṁ pana tīhi dvārehi saññatā sīlasampannā. Dhammajīvinī ti paravañcanādīni akatvā dhammena samena pavattitajīvikā. Sīlavatī ti ācārasampannā guṇavatī. Apāpadassanā ti kalyāṇadassanā piyadhammā.

Uddhaṭabhattan-ti attano pattakoṭṭhāsavasena uddharitvā laddhabhāgabhattaṁ. Bhikkhuno ti bhinnakilesassa paccekabuddhassa. Vittā sumanā ti tuṭṭhā somanassajātā kammaphalaṁ saddahantī. Tassa kammassā ti tassa ekabhikkhādānakammassa. Idaṁ vuttaṁ hoti: ahaṁ, mahārāja, pubbe sāvatthiyaṁ aññatarassa kuṭumbiyakulassa dāsī hutvā attano laddhabhāgabhattaṁ ādāya nikkhamantī ekaṁ paccekabuddhaṁ piṇḍāya carantaṁ disvā attano taṇhaṁ milāpetvā saññatādiguṇasampannā kammaphalaṁ saddahantī tassa taṁ bhattaṁ adāsiṁ, sāhaṁ yāvatāyukaṁ ṭhatvā kālaṁ katvā tattha sāvatthiyaṁ kosalarañño aggamahesiyā kucchimhi nibbattitvā idāni tava pāde paricaramānā evarūpaṁ sampattiṁ anubhavāmi, tassa mama kammassa idamīdisaṁ phalanti. Tattha guṇasampannānaṁ dinnadānassa mahapphalabhāvadassanatthaṁ:

“Aggato ve pasannānan”-ti (Iti. 90) ca.
“Esa devamanussānaṁ, sabbakāmadado nidhī” ti (Khp. 8.10) ca.

Ādigāthā vitthāretabbā.

Iti te ubho pi attano purimakammaṁ vitthārato kathetvā tato paṭṭhāya catūsu nagaradvāresu nagaramajjhe nivesanadvāreti cha dānasālāyo kāretvā sakalajambudīpaṁ unnaṅgalaṁ katvā mahādānaṁ pavattetvā sīlaṁ rakkhitvā uposathakammaṁ katvā jīvitapariyosāne saggaparāyaṇā ahesuṁ.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā devī rāhulamātā ahosi, rājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Kummāsapiṇḍijātakavaṇṇanā dasamā

JA 416: Parantapajātakavaṇṇanā

Āgamissati me pāpan-ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattassa vadhāya parisakkanaṁ ārabbha kathesi. Tadā hi dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto tathāgatassa [PTS 3.415] māraṇattham-eva parisakkati, dhanuggahe payojesi, silaṁ pavijjhi, nāḷāgiriṁ vissajjāpesi, tathāgatassa vināsattham-eva upāyaṁ karotī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa mama vadhāya parisakki, tāsamattam-pi pana kātuṁ asakkonto attanāva dukkhaṁ anubhosī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchimhi nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni sikkhi, sabbarutajānanamantaṁ uggaṇhi. So ācariyassa anuyogaṁ datvā bārāṇasiṁ paccāgacchi, pitā taṁ oparajje ṭhapesi. Kiñcā pi oparajje ṭhapeti, mārāpetukāmo pana naṁ hutvā daṭṭhum-pi na icchi. Athekā siṅgālī dve potake gahetvā rattiṁ manussesu paṭisallīnesu niddhamanena nagaraṁ pāvisi. Bodhisattassa ca pāsāde sayanagabbhassa avidūre ekā sālā atthi, tattheko addhikamanusso upāhanā omuñcitvā pādamūle bhūmiyaṁ ṭhapetvā ekasmiṁ phalake nipajji, na tāva niddāyati. Tadā siṅgāliyā potakā chātā viraviṁsu. Atha tesaṁ mātā: “Tātā, mā saddaṁ karittha, etissā sālāya eko manusso upāhanā omuñcitvā bhūmiyaṁ ṭhapetvā phalake nipanno na tāva niddāyati, etassa niddāyanakāle etā upāhanā āharitvā tumhe khādāpessāmī” ti attano bhāsāya āha. Bodhisatto mantānubhāvena tassā bhāsaṁ jānitvā sayanagabbhā nikkhamma vātapānaṁ vivaritvā: “Ko etthā” ti āha. “Ahaṁ, deva, addhikamanusso” ti. “Upāhanā te kuhin”-ti? “Bhūmiyaṁ, devā” ti. “Ukkhitvā olambetvā ṭhapehī” ti. Taṁ sutvā siṅgālī bodhisattassa kujjhi.

Puna ekadivasaṁ sā tatheva nagaraṁ pāvisi. Tadā ceko mattamanusso: “Pānīyaṁ [PTS 3.416] pivissāmī” ti pokkharaṇiṁ otaranto patitvā nimuggo nirassāso mari. Nivatthā panassa dve sāṭakā nivāsanantare kahāpaṇasahassaṁ aṅguliyā ca muddikā atthi. Tadā pi sā puttake: “Chātamhā, ammā” ti viravante: “Tātā, mā saddaṁ karittha, etissā pokkharaṇiyā manusso mato, tassa idañcidañca atthi, so pana maritvā sopāne yeva nipanno, tumhe etaṁ manussaṁ khādāpessāmī” ti āha. Bodhisatto taṁ sutvā vātapānaṁ vivaritvā: “Sālāya ko atthī” ti vatvā ekenuṭṭhāya: “Ahaṁ, devā” ti vutte: “Gaccha etissā pokkharaṇiyā matamanussassa sāṭake ca kahāpaṇasahassañca aṅgulimuddikañca gahetvā sarīramassa yathā na uṭṭhahati, evaṁ udake osīdāpehī” ti āha. So tathā akāsi. Sā puna pi kujjhitvā: “Purimadivase tāva me puttakānaṁ upāhanā khādituṁ na adāsi, ajja matamanussaṁ khādituṁ na deti, hotu, ito dāni tatiyadivase eko sapattarājā āgantvā nagaraṁ parikkhipissati. Atha naṁ pitā yuddhatthāya pesessati, tatra te sīsaṁ chindissanti, atha te galalohitaṁ pivitvā veraṁ muñcissāmi. Tvaṁ mayā saddhiṁ veraṁ bandhasi, jānissāmī” ti viravitvā bodhisattaṁ tajjetvā puttake gahetvā nikkhamati.

Tatiyadivase eko sapattarājā āgantvā nagaraṁ parivāresi. Rājā bodhisattaṁ: “Gaccha, tāta, tena saddhiṁ yujjhā” ti āha. “Mayā, deva, ekaṁ diṭṭhaṁ atthi, gantuṁ na visahāmi, jīvitantarāyaṁ bhāyāmī” ti. “Mayhaṁ tayi mate vā amate vā kiṁ, gacchāheva tvan”-ti? So: “Sādhu, devā” ti mahāsatto parisaṁ gahetvā sapattarañño ṭhitadvārena anikkhamitvā aññaṁ dvāraṁ vivaritvā nikkhami. Tasmiṁ gacchante sakalanagaraṁ tucchaṁ viya ahosi. Sabbe teneva saddhiṁ nikkhamiṁsu. So ekasmiṁ sabhāgaṭṭhāne khandhāvāraṁ nivāsetvā acchi. Rājā cintesi: “Uparājā nagaraṁ tucchaṁ katvā balaṁ gahetvā palāyi, sapattarājā pi nagaraṁ parivāretvā [PTS 3.417] ṭhito, idāni mayhaṁ jīvitaṁ natthī” ti. So: “Jīvitaṁ rakkhissāmī” ti deviñca purohitañca parantapaṁ nāmekaṁ pādamūlikañca dāsaṁ gahetvā rattibhāge aññātakavesena palāyitvā araññaṁ pāvisi. Bodhisatto tassa palātabhāvaṁ ñatvā nagaraṁ pavisitvā yuddhaṁ katvā sapattaṁ palāpetvā rajjaṁ gaṇhi. Pitāpissa ekasmiṁ nadītīre paṇṇasālaṁ kāretvā phalāphalena yāpento vasi. Rājā ca purohito ca phalāphalatthāya gacchanti. Parantapadāso deviyā saddhiṁ paṇṇasālāyam-eva hoti. Tatrā pi rājānaṁ paṭicca deviyā kucchismiṁ gabbho patiṭṭhāsi. Sā abhiṇhasaṁsaggavasena parantapena saddhiṁ aticari. Sā ekadivasaṁ parantapaṁ āha: “Raññā ñāte neva tava, na mayhaṁ jīvitaṁ atthi, tasmā mārehi nan”-ti. “Kathaṁ māremī” ti? Esa taṁ khaggañca nhānasāṭakañca gāhāpetvā nhāyituṁ gacchati, tatrassa nhānaṭṭhāne pamādaṁ ñatvā khaggena sīsaṁ chinditvā sarīraṁ khaṇḍākhaṇḍikaṁ katvā bhūmiyaṁ nikhaṇāhīti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchi.

Athekadivasaṁ purohito yeva phalāphalatthāya gantvā avidūre rañño nhānatitthasāmante ekaṁ rukkhaṁ āruyha phalāphalaṁ gaṇhāti. Rājā: “Nhāyissāmī” ti parantapaṁ khaggañca nhānasāṭakañca gāhāpetvā nadītīraṁ agamāsi. Tattha naṁ nhānakāle pamādamāpannaṁ: “Māressāmī” ti parantapo gīvāya gahetvā khaggaṁ ukkhi pi. So maraṇabhayena viravi. Purohito taṁ saddaṁ sutvā olokento parantapaṁ rājānaṁ mārentaṁ disvā bhītatasito sākhaṁ vissajjetvā rukkhato oruyha ekaṁ gumbaṁ pavisitvā nilīyi. Parantapo tassa sākhāvissajjanasaddaṁ sutvā rājānaṁ māretvā bhūmiyaṁ khaṇitvā: “Imasmiṁ ṭhāne sākhāvissajjanasaddo ahosi, ko nu kho etthā” ti vicinanto kañci adisvā nhatvā gato. Tassa gatakāle purohito nisinnaṭṭhānā nikkhamitvā rañño sarīraṁ khaṇḍākhaṇḍikaṁ [PTS 3.418] chinditvā āvāṭe nikhātabhāvaṁ ñatvā nhatvā attano vadhabhayena andhavesaṁ gahetvā paṇṇasālaṁ agamāsi. Taṁ disvā parantapo: “Kiṁ te, brāhmaṇa, katan”-ti āha. So ajānanto viya: “Deva, akkhīni me nāsetvā āgatomhi, ussannāsīvise araññe ekasmiṁ vammikapasse aṭṭhāsiṁ, tatrekena āsīvisena nāsavāto vissaṭṭho me bhavissatī” ti āha. Parantapo: “Na maṁ sañjānāti, ‘devā’ ti vadati, samassāsessāmi nan”-ti cintetvā: “Brāhmaṇa, mā cintayi, ahaṁ taṁ paṭijaggissāmī” ti assāsetvā phalāphalaṁ datvā santappesi. Tato paṭṭhāya parantapadāso phalāphalaṁ āhari, devī pi puttaṁ vijāyi. Sā putte vaḍḍhante ekadivasaṁ paccūsasamaye sukhanisinnā saṇikaṁ parantapadāsaṁ etad-avoca: “Tvaṁ rājānaṁ mārento kenaci diṭṭho” ti. “Na maṁ koci addasa, sākhāvissajjanasaddaṁ pana assosiṁ, tassā sākhāya manussena vā tiracchānena vā vissaṭṭhabhāvaṁ na jānāmi, yadā kadāci pana me bhayaṁ āgacchantaṁ sākhāvissaṭṭhaṭṭhānato āgamissatī” ti tāya saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

154. Āgamissati me pāpaṁ, āgamissati me bhayaṁ,
Tadā hi calitā sākhā, manussena migena vā ti.

Tattha pāpan-ti lāmakaṁ aniṭṭhaṁ akantaṁ. Bhayan-ti cittutrāsabhayam-pi me āgamissati, na sakkā nāgantuṁ. Kiṁkāraṇā? Tadā hi calitā sākhā manussena migena vā ti na paññāyati, tasmā tato maṁ bhayaṁ āgamissati.

Te: “Purohito niddāyatī” ti maññiṁsu. So pana aniddāyamāno va tesaṁ kathaṁ assosi. Athekadivasaṁ purohito parantapadāse phalāphalatthāya gate attano brāhmaṇiṁ saritvā vilapanto dutiyaṁ gāthamāha.

155. Bhīruyā [PTS 3.419] nūna me kāmo, avidūre vasantiyā,
Karissati kisaṁ paṇḍuṁ, sāva sākhā parantapan-ti.

Tattha bhīruyā ti itthī ca nāma appamattakenā pi bhāyati, tasmā: “Bhīrū” ti vuccati. Avidūre ti nātidūre ito katipayayojanamatthake vasantiyā bhīruyā mayhaṁ brāhmaṇiyā yo mama kāmo uppanno, so nūna maṁ kisañca paṇḍuñca karissatīti dasseti. “Sāva sākhā” ti iminā pana opammaṁ dasseti, yathā sākhā parantapaṁ kisaṁ paṇḍuṁ karoti, evanti attho.

Iti brāhmaṇo gātham-eva vadati, atthaṁ pana na katheti, tasmā imāya gāthāya kiccaṁ deviyā apākaṭaṁ. Atha naṁ: “Kiṁ kathesi brāhmaṇā” ti āha. So pi: “Sallakkhitaṁ me” ti vatvā puna ekadivasaṁ tatiyaṁ gāthamāha.

156. Socayissati maṁ kantā, gāme vasamaninditā,
Karissati kisaṁ paṇḍuṁ, sāva sākhā parantapan-ti.

Tattha socayissatī ti sokuppādanena sukkhāpessati. Kantā ti iṭṭhabhariyā. Gāme vasan-ti bārāṇasiyaṁ vasantīti adhippāyo. Aninditā ti agarahitā uttamarūpadharā.

Punekadivasaṁ catutthaṁ gāthamāha.

157. Tayā maṁ asitāpaṅgi, sitāni bhaṇitāni ca,
Kisaṁ paṇḍuṁ karissanti, sāva sākhā parantapan-ti.

Tattha tayā maṁ asitāpaṅgī ti tayā maṁ asitā apaṅgi. Idaṁ vuttaṁ hoti: bhadde, akkhikoṭito añjanasalākāya nīharitvā abhisaṅkhataasitāpaṅgi tayā pavattitāni mandahasitāni ca madhurabhāsitāni ca maṁ sā vissaṭṭhasākhā viravamānā parantapaṁ viya kisaṁ paṇḍuṁ karissatīti. Pa-kārassa va-kāraṁ katvā: “Vaṅgī” ti pi pāṭho yeva.

Aparabhāge kumāro vayappatto ahosi soḷasavassuddesiko. Atha naṁ brāhmaṇo yaṭṭhikoṭiṁ gāhāpetvā nhānatitthaṁ gantvā akkhīni ummīletvā olokesi. Kumāro: “Nanu tvaṁ brāhmaṇa, andho” ti [PTS 3.420] āha. So: “Nāhaṁ andho, iminā me upāyena jīvitaṁ rakkhāmī” ti vatvā: “Tava pitaraṁ jānāsī” ti āha. “Ayaṁ me pitā” ti vutte: “Nāyaṁ tava pitā, pitā pana te bārāṇasirājā, ayaṁ tumhākaṁ dāso, so mātari te vippaṭipajjitvā imasmiṁ ṭhāne tava pitaraṁ māretvā nikhaṇī” ti aṭṭhīni nīharitvā dassesi. Kumārassa balavakodho uppajji. Atha naṁ: “Idāni kiṁ karomī” ti pucchi. “Yaṁ te ismiṁ yeva titthe pitu tena kataṁ, taṁ karohī” ti sabbaṁ pavattiṁ ācikkhitvā kumāraṁ katipāhaṁ tharugaṇhanaṁ sikkhāpesi. Athekadivasaṁ kumāro khaggañca nhānasāṭakañca gahetvā: “Nhāyituṁ gacchāma, tātā” ti āha. Parantapo: “Sādhū” ti tena saddhiṁ gato. Athassa nhāyituṁ otiṇṇakāle dakkhiṇahatthena asiṁ, vāmahatthena cūḷaṁ gahetvā: “Tvaṁ kira imasmiṁ yeva titthe mama pitaraṁ cūḷāya gahetvā viravantaṁ māresi, aham-pi taṁ tatheva karissāmī” ti āha. So maraṇabhayabhīto paridevamāno dve gāthā abhāsi:

158. Āgamā nūna so saddo, asaṁsi nūna so tava,
Akkhātaṁ nūna taṁ tena, yo taṁ sākhamakampayi.

159. Idaṁ kho taṁ samāgamma, mama bālassa cintitaṁ,
Tadā hi calitā sākhā, manussena migena vā ti.

Tattha āgamā ti so sākhasaddo nūna taṁ āgato sampatto. Asaṁsi nūna so tavā ti so saddo tava ārocesi maññe. Akkhātaṁ nūna taṁ tenā ti yo satto tadā taṁ sākhaṁ akampayi, tena: “Evaṁ te pitā mārito” ti nūna taṁ kāraṇaṁ akkhātaṁ. Samāgammā ti saṅgamma, samāgatanti attho. Yaṁ mama bālassa: “Tadā calitā sākhā manussena migena vā, tato me bhayaṁ uppajjissatī” ti cintitaṁ parivitakkitaṁ ahosi, idaṁ tayā saddhiṁ samāgatanti vuttaṁ hoti.

Tato kumāro osānagāthamāha.

160. Tatheva tvaṁ avedesi, avañci pitaraṁ mama,
Hantvā sākhāhi chādento, āgamissati me bhayan-ti.

Tattha [PTS 3.421] tatheva tvaṁ avedesī ti tatheva tvaṁ aññāsi. Avañci pitaraṁ mamā ti tvaṁ mama pitaraṁ: “Nhāyituṁ gacchāmā” ti vissāsetvā nhāyantaṁ māretvā khaṇḍākhaṇḍikaṁ chinditvā nikhaṇitvā: “Sace koci jānissati, mayham-pi evarūpaṁ bhayaṁ āgacchissatī” ti vañcesi, idaṁ kho pana maraṇabhayaṁ idāni tavāgatanti.

Iti taṁ vatvā tattheva jīvitakkhayaṁ pāpetvā nikhaṇitvā sākhāhi paṭicchādetvā khaggaṁ dhovitvā nhatvā paṇṇasālaṁ gantvā tassa māritabhāvaṁ purohitassa kathetvā mātaraṁ paribhāsitvā: “Idha kiṁ karissāmā” ti tayo janā bārāṇasim-eva agamaṁsu. Bodhisatto kaniṭṭhassa oparajjaṁ datvā dānādīni puññāni katvā saggapadaṁ pūresi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā piturājā devadatto ahosi, purohito ānando, puttarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Parantapajātakavaṇṇanā ekādasamā

Gandhāravaggo dutiyo

Jātakuddānaṁ:

Kukku manoja sutano, gijjha dabbhapuppha paṇṇako,
Sattubhasta aṭṭhiseno, kapi bakabrahmā dasa.

Gandhāro mahākapi ca, kumbhakāro daḷhadhammo,
Somadatto susīmo ca, koṭasimbali dhūmakārī,
Jāgaro kummāsapiṇḍo, parantapā ekādasa.

Sattakanipātavaṇṇanā niṭṭhitā

8. Aṭṭhakanipāto

JA 417: Kaccānijātakavaṇṇanā

Odātavatthā [PTS 3.422] suci allakesā ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ mātuposakaṁ upāsakaṁ ārabbha kathesi. So kira sāvatthiyaṁ kuladārako ācārasampanno pitari kālakate mātudevato hutvā mukhadhovanadantakaṭṭhadānanhāpanapādadhovanādiveyyāvaccakammena ceva yāgubhattādīhi ca mātaraṁ paṭijaggi. Atha naṁ mātā: “Tāta, tava aññāni pi gharāvāsakiccāni atthi, ekaṁ samajātikaṁ kulakumārikaṁ gaṇhāhi, sā maṁ posessati, tvam-pi attano kammaṁ karissasī” ti āha. “Amma, ahaṁ attano hitasukhaṁ apaccāsīsamāno tumhe upaṭṭhahāmi, ko añño evaṁ upaṭṭhahissatī” ti? “Kulavaḍḍhanakammaṁ nāma tāta, kātuṁ vaṭṭatī” ti. “Na mayhaṁ gharāvāsena attho, ahaṁ tumhe upaṭṭhahitvā tumhākaṁ dhūmakāle pabbajissāmī” ti. Athassa mātā punappunaṁ yācitvā pi manaṁ alabhamānā tassa chandaṁ aggahetvā samajātikaṁ kulakumārikaṁ ānesi. So mātaraṁ appaṭikkhipitvā tāya saddhiṁ saṁvāsaṁ kappesi. Sāpi: “Mayhaṁ sāmiko mahantena ussāhena mātaraṁ upaṭṭhahati, aham-pi naṁ upaṭṭhahissāmi, evamassa piyā bhavissāmī” ti cintetvā taṁ sakkaccaṁ upaṭṭhahi. So: “Ayaṁ me mātaraṁ sakkaccaṁ upaṭṭhahī” ti tato paṭṭhāya laddhaladdhāni madhurakhādanīyādīni tassā yeva deti. Sā aparabhāge cintesi: “Ayaṁ laddhaladdhāni madhurakhādanīyādīni mayhaññeva deti, addhā mātaraṁ nīharitukāmo [PTS 3.423] bhavissati, nīharaṇūpāyamassā karissāmī” ti evaṁ ayoniso ummujjitvā ekaṁ divasaṁ āha: “sāmi, tayi bahi nikkhamante tava mātā maṁ akkosatī” ti. So tuṇhī ahosi.

Sā cintesi: “imaṁ mahallikaṁ ujjhāpetvā puttassa paṭikūlaṁ kāressāmī” ti. Tato paṭṭhāya yāguṁ dadamānā accuṇhaṁ vā atisītalaṁ vā atiloṇaṁ vā aloṇaṁ vā deti. “Amma, accuṇhā” ti vā: “Atiloṇā” ti vā vutte pūretvā sītodakaṁ pakkhipati. Puna: “Atisītalā, aloṇāyevā” ti vutte: “Idāneva ‘accuṇhā, atiloṇā’ ti vatvā puna ‘atisītalā, aloṇā’ ti vadasi, kā taṁ tosetuṁ sakkhissatī” ti mahāsaddaṁ karoti. Nhānodakam-pi accuṇhaṁ katvā piṭṭhiyaṁ āsiñcati. “Amma, piṭṭhi me dahatī” ti ca vutte puna pūretvā sītodakaṁ pakkhipati. “Atisītaṁ, ammā” ti vutte: “Idāneva ‘accuṇhan’-ti vatvā puna ‘atisītan’-ti vadati, kā etissā avamānaṁ sahituṁ sakkhissatī” ti paṭivissakānaṁ kathesi. “Amma, mañcake me bahū maṅgulā” ti ca vuttā mañcakaṁ nīharitvā tassa upari attano mañcakaṁ pothetvā: “Pothito me” ti atiharitvā paññapeti. Mahāupāsikā diguṇehi maṅgulehi khajjamānā sabbarattiṁ nisinnāva vītināmetvā: “Amma, sabbarattiṁ maṅgulehi khāditāmhī” ti vadati. Itarā: “Hiyyo te mañcako pothito, kā imissā kiccaṁ nittharituṁ sakkotī” ti paṭivatvā: “Idāni naṁ puttena ujjhāpessāmī” ti tattha tattha kheḷasiṅghāṇikādīni vippakiritvā: “Kā imaṁ sakalagehaṁ asuciṁ karotī” ti vutte: “Mātā te evarūpaṁ karoti, ‘mā karī’ ti vuccamānā kalahaṁ karoti, ahaṁ evarūpāya kāḷakaṇṇiyā saddhiṁ ekagehe vasituṁ na sakkomi, etaṁ vā ghare vasāpehi, maṁ vā” ti āha.

So tassā vacanaṁ sutvā: “Bhadde, tvaṁ taruṇā yattha katthaci gantvā jīvituṁ sakkā, mātā pana me jarādubbalā, ahamevassā paṭisaraṇaṁ, tvaṁ nikkhamitvā attano kulagehaṁ gacchāhī” ti āha. Sā tassa vacanaṁ sutvā bhītā cintesi: “Na sakkā imaṁ mātu antare bhindituṁ, ekaṁsenassa mātā piyā, sace panāhaṁ kulagharaṁ gamissaṁ, vidhavavāsaṁ vasantī dukkhitā bhavissāmi, purimanayeneva sassuṁ ārādhetvā paṭijaggissāmī” ti [PTS 3.424]. Sā tato paṭṭhāya purimasadisam-eva taṁ paṭijaggi. Athekadivasaṁ so uposako dhammassavanatthāya jetavanaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdi. “Kiṁ, upāsaka, tvaṁ puññakammesu na pamajjasi, mātuupaṭṭhānakammaṁ pūresī” ti ca vutto: “Āma, bhante, sā pana mama mātā mayhaṁ aruciyā yeva ekaṁ kuladārikaṁ ānesi, sā idañcidañca anācārakammaṁ akāsī” ti sabbaṁ satthu ācikkhitvā: “Iti bhagavā sā itthī neva maṁ mātu antare bhindituṁ sakkhi, idāni naṁ sakkaccaṁ upaṭṭhahatī” ti āha. Satthā tassa kathaṁ sutvā: “Idāni tāva tvaṁ upāsaka, tassā vacanaṁ na akāsi, pubbe panetissā vacanena tava mātaraṁ nikkaḍḍhitvā maṁ nissāya puna gehaṁ ānetvā paṭijaggī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente aññatarassa kulassa putto pitari kālakate mātudevato hutvā vuttaniyāmeneva mātaraṁ paṭijaggīti sabbaṁ heṭṭhā kathitanayeneva vitthāretabbaṁ. “Ahaṁ evarūpāya kāḷakaṇṇiyā saddhiṁ vasituṁ na sakkomi, etaṁ vā ghare vasāpehi, maṁ vā” ti vutte tassā kathaṁ gahetvā: “Mātu yeva me doso” ti mātaraṁ āha: “Amma, tvaṁ niccaṁ imasmiṁ ghare kalahaṁ karosi, ito nikkhamitvā aññasmiṁ yathārucite ṭhāne vasāhī” ti. Sā: “Sādhū” ti rodamānā nikkhamitvā ekaṁ samiddhakulaṁ nissāya bhatiṁ katvā dukkhena jīvikaṁ kappesi. Sassuyā gharā nikkhantakāle suṇisāya gabbho patiṭṭhahi. Sā: “Tāya kāḷakaṇṇiyā gehe vasamānāya gabbham-pi na paṭilabhiṁ, idāni me gabbho laddho” ti patino ca paṭivissakānañca kathentī vicarati.

Aparabhāge puttaṁ vijāyitvā sāmikaṁ āha: “Tava mātari gehe vasamānāya puttaṁ na labhiṁ, idāni me laddho, iminā pi kāraṇena tassā kāḷakaṇṇibhāvaṁ jānāhī” ti. Itarā: “Mama kira nikkaḍḍhitakāle puttaṁ labhī” ti sutvā cintesi: “Addhā imasmiṁ loke dhammo mato bhavissati, sace hi dhammo [PTS 3.425] mato na bhaveyya, mātaraṁ pothetvā nikkaḍḍhantā puttaṁ na labheyyuṁ, sukhaṁ na jīveyyuṁ, dhammassa matakabhattaṁ dassāmī” ti. Sā ekadivasaṁ tilapiṭṭhañca taṇḍulañca pacanathāliñca dabbiñca ādāya āmakasusānaṁ gantvā tīhi manussasīsehi uddhanaṁ katvā aggiṁ jāletvā udakaṁ oruyha sasīsaṁ nhatvā sāṭakaṁ nivāsetvā mukhaṁ vikkhāletvā uddhanaṭṭhānaṁ gantvā kese mocetvā taṇḍule dhovituṁ ārabhi. Tadā bodhisatto sakko devarājā ahosi. Bodhisattā ca nāma appamattā honti, so tasmiṁ khaṇe lokaṁ olokento taṁ dukkhappattaṁ: “Dhammo mato” ti saññāya dhammassa matakabhattaṁ dātukāmaṁ disvā: “Ajja mayhaṁ balaṁ dassessāmī” ti brāhmaṇavesena mahāmaggaṁ paṭipanno viya hutvā taṁ disvā maggā okkamma tassā santike ṭhatvā: “Amma, susāne āhāraṁ pacantā nāma natthi, tvaṁ iminā idha pakkena tilodanena kiṁ karissasī” ti kathaṁ samuṭṭhāpento paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Odātavatthā suci allakesā, kaccāni kiṁ kumbhimadhissayitvā,
Piṭṭhā tilā dhovasi taṇḍulāni, tilodano hehiti kissahetū ti.

Tattha kaccānī ti taṁ gottena ālapati. Kumbhimadhissayitvā ti pacanathālikaṁ manussasīsuddhanaṁ āropetvā. Hehitī ti ayaṁ tilodano kissa hetu bhavissati, kiṁ attanā bhuñjissasi, udāhu aññaṁ kāraṇamatthīti.

Athassa sā ācikkhantī dutiyaṁ gāthamāha.

2. Na kho ayaṁ brāhmaṇa bhojanatthā, tilodano hehiti sādhupakko,
Dhammo mato tassa pahuttamajja, ahaṁ karissāmi susānamajjhe ti.

Tattha [PTS 3.426] dhammo ti jeṭṭhāpacāyanadhammo ceva tividhasucaritadhammo ca. Tassa pahuttamajjā ti tassāhaṁ dhammassa idaṁ matakabhattaṁ karissāmī ti attho.

Tato sakko tatiyaṁ gāthamāha.

3. Anuvicca kaccāni karohi kiccaṁ, dhammo mato ko nu taveva saṁsi,
Sahassanetto atulānubhāvo, na miyyatī dhammavaro kadācī ti.

Tattha anuviccā ti upaparikkhitvā jānitvā. Ko nu taveva saṁsī ti ko nu tava evaṁ ācikkhi. Sahassanetto ti attānaṁ dhammavaraṁ uttamadhammaṁ katvā dassento evamāha.

Taṁ vacanaṁ sutvā itarā dve gāthā abhāsi:

4. Daḷhappamāṇaṁ mama ettha brahme, dhammo mato natthi mamettha kaṅkhā,
Ye yeva dāni pāpā bhavanti, te teva dāni sukhitā bhavanti.

5. Suṇisā hi mayhaṁ vañjhā ahosi, sā maṁ vadhitvāna vijāyi puttaṁ,
Sā dāni sabbassa kulassa issarā, ahaṁ panamhi apaviddhā ekikā ti.

Tattha daḷhappamāṇan-ti daḷhaṁ thiraṁ nissaṁsayaṁ brāhmaṇa ettha mama pamāṇanti vadati. Ye ye ti tassa matabhāve kāraṇaṁ dassentī evamāha. Vadhitvānā ti pothetvā nikkaḍḍhitvā. Apaviddhā ti chaḍḍitā anāthā hutvā ekikā vasāmi.

Tato sakko chaṭṭhaṁ gāthamāha.

6. Jīvāmi vohaṁ na matohamasmi, taveva atthāya idhāgatosmi,
Yā taṁ vadhitvāna vijāyi puttaṁ, sahāva puttena karomi bhasman-ti.

Tattha vo ti nipātamattaṁ.

Itarā [PTS 3.427] taṁ sutvā: “Dhī ahaṁ kiṁ kathesiṁ, mama nattu amaraṇakāraṇaṁ karissāmī” ti sattamaṁ gāthamāha.

7. Evañca te ruccati devarāja, mam-eva atthāya idhāgatosi,
Ahañca putto suṇisā ca nattā, sammodamānā gharamāvasemā ti.

Athassā sakko aṭṭhamaṁ gāthamāha.

8. Evañca te ruccati kātiyāni, hatā pi santā na jahāsi dhammaṁ,
Tuvañca putto suṇisā ca nattā, sammodamānā gharamāvasethā ti.

Tattha hatā pi santā ti yadi tvaṁ pothitā pi nikkaḍḍhitā pi samānā tava dārakesu mettadhammaṁ na jahāsi, evaṁ sante yathā tvaṁ icchasi, tathā hotu, ahaṁ te imasmiṁ guṇe pasannoti.

Evañca pana vatvā alaṅkatapaṭiyatto sakko attano ānubhāvena ākāse ṭhatvā: “Kaccāni tvaṁ mā bhāyi, putto ca te suṇisā ca mamānubhāvena āgantvā antarāmagge taṁ khamāpetvā ādāya gamissanti, appamattā hohī” ti vatvā attano ṭhānam-eva gato. Te pi sakkānubhāvena tassā guṇaṁ anussaritvā: “Kahaṁ no mātā” ti antogāme manusse pucchitvā: “Susānābhimukhaṁ gatā” ti sutvā: “Amma, ammā” ti susānamaggaṁ paṭipajjitvā taṁ disvāva pādesu patitvā: “Amma, amhākaṁ dosaṁ khamāhī” ti taṁ khamāpesuṁ. Sā pi nattāraṁ gaṇhi. Iti te sammodamānā gehaṁ gantvā tato paṭṭhāya samaggavāsaṁ vasiṁsu.

9. Sā kātiyānī suṇisāya saddhiṁ, sammodamānā gharamāvasittha,
Putto ca nattā ca upaṭṭhahiṁsu, devānamindena adhiggahītā ti.

Ayaṁ abhisambuddhagāthā.

Tattha [PTS 3.428] sā kātiyānī ti bhikkhave, sā kaccānagottā. Devānamindena adhiggahītā ti devindena sakkena anuggahitā hutvā tassānubhāvena samaggavāsaṁ vasiṁsūti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne so upāsako sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā mātuposako etarahi mātuposako ahosi, bhariyāpissa tadā bhariyā yeva, sakko pana aham-eva ahosinti.

Kaccānijātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 418: Aṭṭhasaddajātakavaṇṇanā

Idaṁ pure ninnamāhū ti idaṁ satthā jetavane viharanto kosalarañño aḍḍharattasamaye sutaṁ bhiṁsanakaṁ avinibbhogasaddaṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā lohakumbhijātake (JA. 314) kathitasadisam-eva. Idha pana satthā: “Mayhaṁ, bhante, imesaṁ saddānaṁ sutattā kinti bhavissatī” ti vutte: “Mā bhāyi, mahārāja, na te etesaṁ sutapaccayā koci antarāyo bhavissati, na hi, mahārāja, evarūpaṁ bhayānakaṁ avinibbhogasaddaṁ tvameveko suṇi, pubbe pi rājāno evarūpaṁ saddaṁ sutvā brāhmaṇānaṁ kathaṁ gahetvā sabbacatukkayaññaṁ yajitukāmā paṇḍitānaṁ vacanaṁ sutvā yaññaharaṇatthāya gahitasatte vissajjetvā nagare māghātabheriṁ carāpesun”-ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto asītikoṭivibhave brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ uggahitasippo mātāpitūnaṁ accayena ratanavilokanaṁ katvā sabbaṁ vibhavajātaṁ dānamukhe vissajjetvā kāme pahāya himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññāyo nibbattetvā aparabhāge loṇambilasevanatthāya manussapathaṁ caranto bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasi. Tadā bārāṇasirājā sirisayane nisinno aḍḍharattasamaye aṭṭha sadde assosi: paṭhamaṁ rājanivesanasāmantā uyyāne eko bako saddamakāsi, dutiyaṁ tasmiṁ sadde anupacchinne yeva hatthisālāya toraṇanivāsinī kākī saddamakāsi, tatiyaṁ [PTS 3.429] rājagehe kaṇṇikāyaṁ nivutthaghuṇapāṇako saddamakāsi, catutthaṁ rājagehe posāvaniyakokilo saddamakāsi, pañcamaṁ tattheva posāvaniyamigo saddamakāsi, chaṭṭhaṁ tattheva posāvaniyavānaro saddamakāsi, sattamaṁ tattheva posāvaniyakinnaro saddamakāsi, aṭṭhamaṁ tasmiṁ sadde anupacchinne yeva rājanivesanamatthakena uyyānaṁ gacchanto paccekabuddho ekaṁ udānaṁ udānento saddamakāsi.

Bārāṇasirājā ime aṭṭha sadde sutvā bhītatasito punadivase brāhmaṇe pucchi. Brāhmaṇā: “Antarāyo te, mahārāja, bhavissati, sabbacatukkayaññaṁ yajissāmā” ti vatvā raññā: “Yathārucitaṁ karothā” ti anuññātā haṭṭhapahaṭṭhā rājakulato nikkhamitvā yaññakammaṁ ārabhiṁsu. Atha nesaṁ jeṭṭhakassa yaññakārabrāhmaṇassa antevāsī māṇavo paṇḍito byatto ācariyaṁ āha: “ācariya, evarūpaṁ kakkhaḷaṁ pharusaṁ asātaṁ bahūnaṁ sattānaṁ vināsakammaṁ mā karī” ti. “Tāta, tvaṁ kiṁ jānāsi, sace pi aññaṁ kiñci na bhavissati, macchamaṁsaṁ tāva bahuṁ khādituṁ labhissāmā” ti. “Ācariya, kucchiṁ nissāya niraye nibbattanakammaṁ mā karothā” ti. Taṁ sutvā sesabrāhmaṇā: “Ayaṁ amhākaṁ lābhantarāyaṁ karotī” ti tassa kujjhiṁsu. Māṇavo tesaṁ bhayena: “Tena hi tumheva macchamaṁsakhādanūpāyaṁ karothā” ti vatvā nikkhamitvā bahinagare rājānaṁ nivāretuṁ samatthaṁ dhammikasamaṇabrāhmaṇaṁ upadhārento rājuyyānaṁ gantvā bodhisattaṁ disvā vanditvā: “Bhante, kiṁ tumhākaṁ sattesu anukampā natthi, rājā bahū satte māretvā yaññaṁ yajāpeti, kiṁ vo mahājanassa bandhanamokkhaṁ kātuṁ na vaṭṭatī” ti āha. “Māṇava, ettha neva rājā amhe jānāti, na mayaṁ rājānaṁ jānāmā” ti. “Jānātha pana, bhante, raññā sutasaddānaṁ nipphattin”-ti? “Āma, jānāmī” ti. “Jānantā rañño [PTS 3.430] kasmā na kathethā” ti? “Māṇava kiṁ sakkā ‘ahaṁ jānāmī’ ti nalāṭe siṅgaṁ bandhitvā carituṁ, sace idhāgantvā pucchissati, kathessāmī” ti.

Māṇavo vegena rājakulaṁ gantvā: “Kiṁ, tātā” ti vutte: “Mahārāja, tumhehi sutasaddānaṁ nipphattiṁ jānanako eko tāpaso tumhākaṁ uyyāne maṅgalasilāyaṁ nisinno ‘sace maṁ pucchissati, kathessāmī’ ti vadati, gantvā taṁ pucchituṁ vaṭṭatī” ti āha. Rājā vegena tattha gantvā tāpasaṁ vanditvā katapaṭisanthāro nisīditvā: “Saccaṁ kira, bhante, tumhe mayā sutasaddānaṁ nipphattiṁ jānāthā” ti pucchi. “Āma, mahārājā” ti. “Tena hi kathetha taṁ me” ti. “Mahārāja, tesaṁ sutapaccayā tava koci antarāyo natthi, porāṇuyyāne pana te eko bako atthi, so gocaraṁ alabhanto jighacchāya pareto paṭhamaṁ saddamakāsī” ti tassa kiriyaṁ attano ñāṇena paricchinditvā paṭhamaṁ gāthamāha.

10. Idaṁ pure ninnamāhu, bahumacchaṁ mahodakaṁ,
Āvāso bakarājassa, pettikaṁ bhavanaṁ mama,
Tyajja bhekena yāpema, okaṁ na vijahāmase ti.

Tattha idan-ti maṅgalapokkharaṇiṁ sandhāya vadati. Sā hi pubbe udakatumbena udake pavisante mahodakā bahumacchā, idāni pana udakassa pacchinnattā na mahodakā jātā. Tyajja bhekenā ti te mayaṁ ajja macche alabhantā maṇḍūkamattena yāpema. Okan-ti evaṁ jighacchāya pīḷitā pi vasanaṭṭhānaṁ na vijahāma.

Iti, mahārāja, so bako jighacchāpīḷito saddamakāsi. Sace pi taṁ jighacchāto mocetukāmo, taṁ uyyānaṁ sodhāpetvā pokkharaṇiṁ udakassa pūrehīti. Rājā tathā kāretuṁ ekaṁ amaccaṁ āṇāpesi.

“Hatthisālatoraṇe pana te, mahārāja, ekā kākī vasamānā attano puttasokena dutiyaṁ saddamakāsi, tato pi te bhayaṁ natthī” ti vatvā dutiyaṁ gāthamāha.

11. Ko dutiyaṁ asīlissa, bandharassakkhi bhecchati,
Ko me putte kulāvakaṁ, mañca sotthiṁ karissatī ti.

Vatvā [PTS 3.431] ca pana: “Ko nāma te, mahārāja, hatthisālāya hatthimeṇḍo” ti pucchi. “Bandharo nāma, bhante” ti. “Ekakkhikāṇo so, mahārājā” ti? “Āma, bhante” ti. Mahārāja, hatthisālāya te dvāratoraṇe ekā kākī kulāvakaṁ katvā aṇḍakāni nikkhi pi. Tāni pariṇatāni kākapotakā nikkhantā, hatthimeṇḍo hatthiṁ āruyha sālato nikkhamanto ca pavisanto ca aṅkusakena kākim-pi puttakepissā paharati, kulāvakam-pi viddhaṁseti. Sā tena dukkhena pīḷitā tassa akkhibhedanaṁ āyācantī evamāha, sace te kākiyā mettacittaṁ atthi, etaṁ bandharaṁ pakkosāpetvā kulāvakaviddhaṁsanato vārehīti. Rājā taṁ pakkosāpetvā paribhāsitvā hāretvā aññassa taṁ hatthiṁ adāsi.

“Pāsādakaṇṇikāya pana te, mahārāja, eko ghuṇapāṇako vasati. So tattha phegguṁ khāditvā tasmiṁ khīṇe sāraṁ khādituṁ nāsakkhi, so bhakkhaṁ alabhitvā nikkhamitum-pi asakkonto paridevamāno tatiyaṁ saddamakāsi, tato pi te bhayaṁ natthī” ti vatvā tassa kiriyaṁ attano ñāṇena paricchinditvā tatiyaṁ gāthamāha.

12. Sabbā parikkhatā pheggu, yāva tassā gatī ahu,
Khīṇabhakkho mahārāja, sāre na ramatī ghuṇo ti.

Tattha yāva tassā gatī ahū ti yāva tassā phegguyā nipphatti ahosi, sā sabbā khāditā. Na ramatīti: “Mahārāja, so pāṇako tato nikkhamitvā gamanaṭṭhānam-pi apassanto paridevati, nīharāpehi nan”-ti āha. Rājā ekaṁ purisaṁ āṇāpetvā upāyena naṁ nīharāpesi.

“Nivesane pana te, mahārāja, ekā posāvaniyā kokilā atthī” ti? “Atthi, bhante” ti. “Mahārāja, sā attanā nivutthapubbaṁ vanasaṇḍaṁ saritvā ukkaṇṭhitvā ‘kadā nu kho imamhā pañjarā muccitvā ramaṇīyaṁ vanasaṇḍaṁ gacchissāmī’ ti catutthaṁ saddamakāsi, tato pi te bhayaṁ natthī” ti vatvā catutthaṁ gāthamāha.

13. Sā [PTS 3.432] nūnāhaṁ ito gantvā, rañño muttā nivesanā,
Attānaṁ ramayissāmi, dumasākhaniketinī ti.

Tattha dumasākhaniketinī ti supupphitāsu rukkhasākhāsu sakaniketā hutvā. Evañca pana vatvā: “Ukkaṇṭhitā, mahārāja, sā kokilā, vissajjehi nan”-ti āha. Rājā tathā kāresi.

“Nivesane pana te, mahārāja, eko posāvaniyo migo atthī” ti? “Atthi, bhante” ti. “Mahārāja, so eko yūthapati attano migiṁ anussaritvā kilesavasena ukkaṇṭhito pañcamaṁ saddamakāsi, tato pi te bhayaṁ natthī” ti vatvā pañcamaṁ gāthamāha.

14. So nūnāhaṁ ito gantvā, rañño mutto nivesanā,
Aggodakāni pissāmi, yūthassa purato vajan-ti.

Tattha aggodakānī ti aggaudakāni, aññehi migehi paṭhamataraṁ apītāni anucchiṭṭhodakāni yūthassa purato gacchanto kadā nu kho pivissāmīti.

Mahāsatto tam-pi migaṁ vissajjāpetvā: “Nivesane pana te, mahārāja, posāvaniyo makkaṭo atthī” ti pucchi. “Atthi, bhante” ti vutte: “So pi, mahārāja, himavantapadese yūthapati makkaṭīhi saddhiṁ kāmagiddho hutvā vicaranto bharatena nāma luddena idha ānīto, idāni ukkaṇṭhitvā tattheva gantukāmo chaṭṭhaṁ saddamakāsi, tato pi te bhayaṁ natthī” ti vatvā chaṭṭhaṁ gāthamāha.

15. Taṁ maṁ kāmehi sammattaṁ, rattaṁ kāmesu mucchitaṁ,
Ānayī bharato luddo, bāhiko bhaddamatthu te ti.

Tattha bāhiko ti bāhikaraṭṭhavāsī. Bhaddamatthu te ti imamatthaṁ so vānaro āha, tuyhaṁ pana bhaddamatthu, vissajjehi nanti.

Mahāsatto taṁ vānaraṁ vissajjāpetvā: “Nivesane pana te, mahārāja, posāvaniyo kinnaro atthī” ti pucchitvā: “Atthī” ti vutte: “So, mahārāja, attano kinnariyā kataguṇaṁ anussaritvā [PTS 3.433] kilesāturo saddamakāsi. So hi tāya saddhiṁ ekadivasaṁ tuṅgapabbatasikharaṁ āruhi. Te tattha vaṇṇagandharasasampannāni nānāpupphāni ocinantā piḷandhantā sūriyaṁ atthaṅgataṁ na sallakkhesuṁ, atthaṅgate sūriye otarantānaṁ andhakāro ahosi. Tatra naṁ kinnarī ‘sāmi, andhakāro vattati, apakkhalanto appamādena otarāhī’ ti vatvā hatthe gahetvā otāresi, so tāya taṁ vacanaṁ anussaritvā saddamakāsi, tato pi te bhayaṁ natthī” ti taṁ kāraṇaṁ attano ñāṇabalena paricchinditvā pākaṭaṁ karonto sattamaṁ gāthamāha.

16. Andhakāratimisāyaṁ, tuṅge uparipabbate,
Sā maṁ saṇhena mudunā, mā pādaṁ khali yasmanī ti.

Tattha andhakāratimisāyan-ti andhabhāvakārake tame. Tuṅge ti tikhiṇe. Saṇhena mudunā ti maṭṭhena mudukena vacanena. Mā pādaṁ khali yasmanī ti ya-kāro byañjanasandhivasena gahito. Idaṁ vuttaṁ hoti: sā maṁ kinnarī saṇhena mudakena vacanena: “Sāmi, appamatto hohi, mā pādaṁ khali asmani, yathā te upakkhalitvā pādo pāsāṇasmiṁ na khalati, tathā otarā” ti vatvā hatthena gahetvā otāresīti.

Iti mahāsatto kinnarena katasaddakāraṇaṁ kathetvā taṁ vissajjāpetvā: “Mahārāja, aṭṭhamo udānasaddo ahosi. Nandamūlakapabbhārasmiṁ kira eko paccekabuddho attano āyusaṅkhāraparikkhayaṁ ñatvā ‘manussapathaṁ gantvā bārāṇasirañño uyyāne parinibbāyissāmi, tassa me manussā sarīranikkhepaṁ kāretvā sādhukīḷaṁ kīḷitvā dhātupūjaṁ katvā saggapathaṁ pūressantī’ ti iddhānubhāvena āgacchanto tava pāsādassa matthakaṁ pattakāle khandhabhāraṁ otāretvā nibbānapurapavesanadīpanaṁ udānaṁ udānesī” ti paccekabuddhena vuttaṁ gāthamāha.

17. Asaṁsayaṁ [PTS 3.434] jātikhayantadassī, na gabbhaseyyaṁ punarāvajissaṁ,
Ayamantimā pacchimā gabbhaseyyā, khīṇo me saṁsāro punabbhavāyā ti.

Tassattho: jātiyā khayantasaṅkhātassa nibbānassa diṭṭhattā jātikhayantadassī ahaṁ asaṁsayaṁ puna gabbhaseyyaṁ na āvajissaṁ, ayaṁ me antimā jāti, pacchimā gabbhaseyyā, khīṇo me punabbhavāya khandhapaṭipāṭisaṅkhāto saṁsāroti.

“Idañca pana so udānaṁ vatvā imaṁ uyyānavanaṁ āgamma ekassa supupphitassa sālassa mūle parinibbuto, ehi, mahārāja, sarīrakiccamassa karissāmā” ti mahāsatto rājānaṁ gahetvā paccekabuddhassa parinibbutaṭṭhānaṁ gantvā sarīraṁ dassesi. Rājā tassa sarīraṁ disvā saddhiṁ balakāyena gandhamālādīhi pūjetvā bodhisattassa vacanaṁ nissāya yaññaṁ hāretvā sabbasattānaṁ jīvitadānaṁ datvā nagare māghātabheriṁ carāpetvā sattāhaṁ sādhukīḷaṁ kīḷitvā sabbagandhacitake mahantena sakkārena paccekabuddhassa sarīraṁ jhāpetvā dhātuyo catumahāpathe thūpaṁ kāresi. Bodhisatto pi rañño dhammaṁ desetvā: “Appamatto hohī” ti ovaditvā himavantam-eva pavisitvā brahmavihāresu parikammaṁ katvā aparihīnajjhāno brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Mahārāja, tassa saddassa sutakāraṇā tava koci antarāyo natthī” ti yaññaṁ harāpetvā: “Mahājanassa jīvitaṁ dehī” ti jīvitadānaṁ dāpetvā nagare dhammabheriṁ carāpetvā dhammaṁ desetvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā rājā ānando ahosi, māṇavo sāriputto, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Aṭṭhasaddajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 419: Sulasājātakavaṇṇanā

Idaṁ [PTS 3.435] suvaṇṇakāyūran-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ anāthapiṇḍikassa dāsiṁ ārabbha kathesi. Sā kira ekasmiṁ ussavadivase dāsigaṇena saddhiṁ uyyānaṁ gacchantī attano sāminiṁ puññalakkhaṇadeviṁ ābharaṇaṁ yāci. Sā tassā satasahassamūlaṁ attano ābharaṇaṁ adāsi. Sā taṁ piḷandhitvā dāsigaṇena saddhiṁ uyyānaṁ pāvisi. Atheko coro tassā ābharaṇe lobhaṁ uppādetvā: “Imaṁ māretvā ābharaṇaṁ harissāmī” ti tāya saddhiṁ sallapanto uyyānaṁ gantvā tassā macchamaṁsasurādīni adāsi. Sā: “Kilesavasena deti maññe” ti gahetvā uyyānakīḷaṁ kīḷitvā vīmaṁsanatthāya sāyanhasamaye nipanne dāsigaṇe uṭṭhāya tassa santikaṁ agamāsi. So: “Bhadde, imaṁ ṭhānaṁ appaṭicchannaṁ, thokaṁ purato gacchāmā” ti āha. Taṁ sutvā itarā: “Imasmiṁ ṭhāne sakkā rahassakammaṁ kātuṁ, ayaṁ pana nissaṁsayaṁ maṁ māretvā piḷandhanabhaṇḍaṁ haritukāmo bhavissati, hotu, sikkhāpessāmi nan”-ti cintetvā: “Sāmi, surāmadena me sukkhaṁ sarīraṁ, pānīyaṁ tāva maṁ pāyehī” ti ekaṁ kūpaṁ netvā: “Ito me pānīyaṁ osiñcā” ti rajjuñca ghaṭañca dassesi. Coro rajjuṁ kūpe otāresi, atha naṁ onamitvā udakaṁ osiñcantaṁ mahabbaladāsī ubhohi hatthehi āṇisadaṁ paharitvā kūpe khipitvā: “Na tvaṁ ettakena marissasī” ti ekaṁ mahantaṁ iṭṭhakaṁ matthake āsumbhi. So tattheva jīvitakkhayaṁ patto. Sā pi nagaraṁ pavisitvā sāminiyā ābharaṇaṁ dadamānā: “Manamhi ajja imaṁ ābharaṇaṁ nissāya matā” ti sabbaṁ taṁ pavattiṁ ārocesi, sā pi anāthapiṇḍikassa ārocesi, anāthapiṇḍiko tathāgatassa ārocesi. Satthā: “Na kho, gahapati, idāneva sā dāsī ṭhānuppattikāya paññāya samannāgatā, pubbe pi samannāgatāva, na ca idāneva tāya so mārito, pubbe pi naṁ māresiyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente sulasā nāma nagarasobhinī pañcasatavaṇṇadāsiparivārā ahosi, sahassena rattiṁ gacchati. Tasmiṁ yeva nagare sattuko nāma [PTS 3.436] coro ahosi nāgabalo, rattibhāge issaragharāni pavisitvā yathāruciṁ vilumpati. Nāgarā sannipatitvā rañño upakkosiṁsu. Rājā nagaraguttikaṁ āṇāpetvā tattha tattha gumbaṁ ṭhapāpetvā coraṁ gaṇhāpetvā: “Sīsamassa chindathā” ti āha. Taṁ pacchābāhaṁ bandhitvā catukke catukke kasāhi tāḷetvā āghātanaṁ nenti. “Coro kira gahito” ti sakalanagaraṁ saṅkhubhi. Tadā sulasā vātapāne ṭhatvā antaravīthiṁ olokentī taṁ disvā paṭibaddhacittā hutvā: “Sace imaṁ coroti gahitapurisaṁ mocetuṁ sakkhissāmi, idaṁ kiliṭṭhakammaṁ akatvā imināva saddhiṁ samaggavāsaṁ kappessāmī” ti cintetvā heṭṭhā kaṇaverajātake (JA. 318) vuttanayeneva nagaraguttikassa sahassaṁ pesetvā taṁ mocetvā tena saddhiṁ sammodamānā samaggavāsaṁ vasi. Coro tiṇṇaṁ catunnaṁ māsānaṁ accayena cintesi: “Ahaṁ imasmiṁ yeva ṭhāne vasituṁ na sakkhissāmi, tucchahatthena palāyitum-pi na sakkā, sulasāya piḷandhanabhaṇḍaṁ satasahassaṁ agghati, sulasaṁ māretvā idaṁ gaṇhissāmī” ti. Atha naṁ ekadivasaṁ āha: “bhadde, ahaṁ tadā rājapurisehi nīyamāno asukapabbatamatthake rukkhadevatāya balikammaṁ paṭissuṇiṁ, sā maṁ balikammaṁ alabhamānā bhāyāpeti, balikammamassā karomā” ti. “Sādhu, sāmi, sajjetvā pesehī” ti. “Bhadde, pesetuṁ na vaṭṭati, mayaṁ ubho pi sabbābharaṇapaṭimaṇḍitā mahantena parivārena gantvā dassāmā” ti. “Sādhu, sāmi, tathā karomā” ti.

Atha naṁ tathā kāretvā pabbatapādaṁ gatakāle āha: “bhadde, mahājanaṁ disvā devatā balikammaṁ na sampaṭicchissati, mayaṁ ubho va abhiruhitvā demā” ti. So tāya: “Sādhū” ti sampaṭicchito taṁ balipātiṁ ukkhipāpetvā sayaṁ sannaddhapañcāvudho hutvā pabbatamatthakaṁ abhiruhitvā ekaṁ sataporisapapātaṁ [PTS 3.437] nissāya jātarukkhamūle balibhājanaṁ ṭhapāpetvā: “Bhadde, nāhaṁ balikammatthāya āgato, taṁ pana māretvā piḷandhanaṁ te gahetvā gamissāmīti āgatomhi, tava piḷandhanaṁ omuñcitvā uttarasāṭakena bhaṇḍikaṁ karohī” ti āha. “Sāmi, maṁ kasmā māresī” ti? “Dhanakāraṇā” ti. “Sāmi, mayā kataguṇaṁ anussara, ahaṁ taṁ bandhitvā nīyamānaṁ seṭṭhiputtena parivattetvā bahuṁ dhanaṁ datvā jīvitaṁ labhāpesiṁ, devasikaṁ sahassaṁ labhamānā pi aññaṁ purisaṁ na olokemi, evañhi tava upakārikaṁ mā maṁ mārehi, bahuñca te dhanaṁ dassāmi, tava dāsī ca bhavissāmī” ti yācantī paṭhamaṁ gāthamāha.

18. Idaṁ suvaṇṇakāyūraṁ, muttā veḷuriyā bahū,
Sabbaṁ harassu bhaddante, mañca dāsīti sāvayā ti.

Tattha kāyūran-ti gīvāyaṁ piḷandhanapasādhanaṁ kāyūraṁ. Sāvayā ti mahājanamajjhe sāvetvā dāsiṁ katvā gaṇhāti.

Tato sattukena:

19. Oropayassu kalyāṇi, mā bāḷhaṁ paridevasi,
Na cāhaṁ abhijānāmi, ahantvā dhanamābhatan-ti.

Attano ajjhāsayānurūpaṁ dutiyagāthāya vuttāya sulasā ṭhānuppattikāraṇaṁ paṭilabhitvā: “Ayaṁ coro mayhaṁ jīvitaṁ na dassati, upāyena naṁ paṭhamataraṁ papāte pātetvā jīvitakkhayaṁ pāpessāmī” ti cintetvā gāthādvayamāha.

20. Yato sarāmi attānaṁ, yato pattāsmi viññutaṁ,
Na cāhaṁ abhijānāmi, aññaṁ piyataraṁ tayā.

21. Ehi taṁ upagūhissaṁ, karissañca padakkhiṇaṁ,
Na hi dāni puna atthi, mama tuyhañca saṅgamo ti.

Sattuko tassādhippāyaṁ ajānanto: “Sādhu, bhadde, ehi upagūhassu man”-ti āha. Sulasā taṁ tikkhattuṁ padakkhiṇaṁ katvā upagūhitvā: “Idāni taṁ, sāmi, catūsu passesu vandissāmī” ti [PTS 3.438] vatvā pādapiṭṭhiyaṁ sīsaṁ ṭhapetvā bāhupasse vanditvā pacchimapassaṁ gantvā vandamānā viya hutvā nāgabalā gaṇikā coraṁ dvīsu pacchāpādesu gahetvā heṭṭhā sīsaṁ katvā sataporise narake khi pi. So tattheva cuṇṇavicuṇṇaṁ patvā mari. Taṁ kiriyaṁ disvā pabbatamatthake nibbattadevatā imā gāthā abhāsi:

22. Na hi sabbesu ṭhānesu, puriso hoti paṇḍito,
Itthī pi paṇḍitā hoti, tattha tattha vicakkhaṇā.

23. Na hi sabbesu ṭhānesu, puriso hoti paṇḍito,
Itthī pi paṇḍitā hoti, lahuṁ atthaṁ vicintikā.

24. Lahuñca vata khippañca, nikaṭṭhe samacetayi,
Migaṁ puṇṇāyateneva, sulasā sattukaṁ vadhi.

25. Yodha uppatitaṁ atthaṁ, na khippamanubujjhati,
So haññati mandamati, coro va girigabbhare.

26. Yo ca uppatitaṁ atthaṁ, khippam-eva nibodhati,
Muccate sattusambādhā, sulasā sattukāmivā ti.

Tattha paṇḍitā hotī ti itthī pi paṇḍitā tattha tattha vicakkhaṇā hoti, atha vā itthī paṇḍitā ceva tattha tattha vicakkhaṇā ca hoti. Lahuṁ atthaṁ vicintikā ti lahuṁ khippaṁ atthaṁ vicintikā. Lahuñca vatā ti adandhañca vata. Khippañcā ti acireneva. Nikaṭṭhe samacetayī ti santike ṭhitāva tassa maraṇūpāyaṁ cintesi. Puṇṇāyatenevā ti pūritadhanusmiṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: yathā cheko migaluddako sakaṇḍapuṇṇadhanusmiṁ khippaṁ migaṁ vadhati, evaṁ sulasā sattukaṁ vadhīti. Yodhā ti yo imasmiṁ sattaloke. Nibodhatī ti jānāti. Sattukāmivā ti sattukā iva, yathā sulasā muttā, evaṁ muccatī ti attho.

Iti sulasā coraṁ vadhitvā pabbatā oruyha attano parijanassa santikaṁ gantvā: “Ayyaputto kahan”-ti puṭṭhā: “Mā taṁ pucchathā” ti vatvā rathaṁ abhiruhitvā nagaram-eva pāvisi.

Satthā [PTS 3.439] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā te ubho pi ime yeva ahesuṁ, devatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Sulasājātakavaṇṇanā tatiyā

JA 420: Sumaṅgalajātakavaṇṇanā

Bhusamhi kuddho ti idaṁ satthā jetavane viharanto rājovādasuttaṁ ārabbha kathesi. Tadā pana satthā raññā yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchimhi nibbatto vayappatto pitu accayena rajjaṁ kāresi, mahādānaṁ pavattesi. Tassa sumaṅgalo nāma uyyānapālo ahosi. Atheko paccekabuddho nandamūlakapabbhārā nikkhamitvā cārikaṁ caramāno bārāṇasiṁ patvā uyyāne vasitvā punadivase nagaraṁ piṇḍāya pāvisi. Tamenaṁ rājā disvā pasannacitto vanditvā pāsādaṁ āropetvā rājāsane nisīdāpetvā nānaggarasehi khādanīyabhojanīyehi parivisitvā anumodanaṁ sutvā pasanno attano uyyāne vasanatthāya paṭiññaṁ gāhāpetvā uyyānaṁ pavesetvā sayam-pi bhuttapātarāso tattha gantvā rattiṭṭhānadivāṭṭhānādīni saṁvidahitvā sumaṅgalaṁ nāma uyyānapālaṁ veyyāvaccakaraṁ katvā nagaraṁ pāvisi. Paccekabuddho tato paṭṭhāya nibaddhaṁ rājagehe bhuñjanto tattha ciraṁ vasi, sumaṅgalo pi naṁ sakkaccaṁ upaṭṭhahi.

Athekadivasaṁ paccekabuddho sumaṅgalaṁ āmantetvā: “Ahaṁ katipāhaṁ asukagāmaṁ nissāya vasitvā āgacchissāmi, rañño ārocehī” ti vatvā pakkāmi. Sumaṅgalo pi rañño ārocesi. Paccekabuddho katipāhaṁ tattha vasitvā sāyaṁ sūriye atthaṅgate taṁ uyyānaṁ [PTS 3.440] paccāgami. Sumaṅgalo tassa āgatabhāvaṁ ajānanto attano gehaṁ agamāsi. Paccekabuddho pi pattacīvaraṁ paṭisāmetvā thokaṁ caṅkamitvā pāsāṇaphalake nisīdi. Taṁ divasaṁ pana uyyānapālassa gharaṁ pāhunakā āgamiṁsu. So tesaṁ sūpabyañjanatthāya: “Uyyāne abhayaladdhaṁ migaṁ māressāmī” ti dhanuṁ ādāya uyyānaṁ gantvā migaṁ upadhārento paccekabuddhaṁ disvā: “Mahāmigo bhavissatī” ti saññāya saraṁ sannayhitvā vijjhi. Paccekabuddho sīsaṁ vivaritvā: “Sumaṅgalā” ti āha. So saṁvegappatto vanditvā: “Bhante, ahaṁ tumhākaṁ āgatabhāvaṁ ajānanto ‘migo’ ti saññāya vijjhiṁ, khamatha me” ti vatvā: “Hotu dāni kiṁ karissasi, ehi saraṁ luñcitvā gaṇhāhī” ti vutte vanditvā saraṁ luñci, mahatī vedanā uppajji. Paccekabuddho tattheva parinibbāyi. Uyyānapālo: “Sace rājā jānissati, nāsessatī” ti puttadāraṁ gahetvā tato va palāyi. Tāvadeva: “Paccekabuddho parinibbuto” ti devatānubhāvena sakalanagaraṁ ekakolāhalaṁ jātaṁ.

Punadivase manussā uyyānaṁ gantvā paccekabuddhaṁ disvā: “Uyyānapālo paccekabuddhaṁ māretvā palāto” ti rañño kathayiṁsu. Rājā mahantena parivārena uyyānaṁ gantvā sattāhaṁ sarīrapūjaṁ katvā mahantena sakkārena jhāpetvā dhātuyo ādāya cetiyaṁ katvā taṁ pūjento dhammena rajjaṁ kāresi. Sumaṅgalo pi ekasaṁvaccharaṁ vītināmetvā: “Rañño cittaṁ jānissāmī” ti āgantvā ekaṁ amaccaṁ passitvā: “Mayi rañño cittaṁ jānāhī” ti āha. Amacco pi rañño santikaṁ gantvā tassa guṇaṁ kathesi. Rājā asuṇanto viya ahosi. Puna kiñci avatvā rañño anattamanabhāvaṁ sumaṅgalassa kathesi. So dutiyasaṁvacchare pi āgantvā tatheva rājā tuṇhī ahosi. Tatiyasaṁvacchare āgantvā puttadāraṁ gahetvāva āgami. Amacco rañño cittamudubhāvaṁ ñatvā taṁ rājadvāre [PTS 3.441] ṭhapetvā tassāgatabhāvaṁ rañño kathesi. Rājā taṁ pakkosāpetvā paṭisanthāraṁ katvā: “Sumaṅgala, kasmā tayā mama puññakkhettaṁ paccekabuddho mārito” ti pucchi. So: “Nāhaṁ, deva, ‘paccekabuddhaṁ māremī’ ti māresiṁ, apica kho iminā nāma kāraṇena idaṁ nāma akāsin”-ti taṁ pavattiṁ ācikkhi. Atha naṁ rājā: “Tena hi mā bhāyī” ti samassāsetvā puna uyyānapālam-eva akāsi.

Atha naṁ so amacco pucchi: “Deva, kasmā tumhe dve vāre sumaṅgalassa guṇaṁ sutvā pi kiñci na kathayittha, kasmā pana tatiyavāre sutvā taṁ pakkositvā anukampitthā” ti? Rājā: “Tāta, raññā nāma kuddhena sahasā kiñci kātuṁ na vaṭṭati, tenāhaṁ pubbe tuṇhī hutvā tatiyavāre sumaṅgale mama cittassa mudubhāvaṁ ñatvā taṁ pakkosāpesin”-ti rājavattaṁ kathento imā gāthā āha:

27. Bhusamhi kuddhoti avekkhiyāna, na tāva daṇḍaṁ paṇayeyya issaro,
Aṭṭhānaso appatirūpamattano, parassa dukkhāni bhusaṁ udīraye.

28. Yato ca jāneyya pasādamattano, atthaṁ niyuñjeyya parassa dukkaṭaṁ,
Tadāyamatthoti sayaṁ avekkhiya, athassa daṇḍaṁ sadisaṁ nivesaye.

29. Na cā pi jhāpeti paraṁ na attanaṁ, amucchito yo nayate nayānayaṁ,
Yo daṇḍadhāro bhavatīdha issaro, sa vaṇṇagutto siriyā na dhaṁsati.

30. Ye khattiyā se anisammakārino, paṇenti daṇḍaṁ sahasā pamucchitā,
Avaṇṇasaṁyutā jahanti jīvitaṁ, ito vimuttā pi ca yanti duggatiṁ.

31. Dhamme [PTS 3.442] ca ye ariyappavedite ratā, anuttarā te vacasā manasā kammunā ca,
Te santisoraccasamādhisaṇṭhitā, vajanti lokaṁ dubhayaṁ tathāvidhā.

32. Rājāhamasmi narapamadānamissaro, sace pi kujjhāmi ṭhapemi attanaṁ,
Nisedhayanto janataṁ tathāvidhaṁ, paṇemi daṇḍaṁ anukampa yoniso ti.

Tattha avekkhiyānā ti avekkhitvā jānitvā. Idaṁ vuttaṁ hoti: tāta, pathavissaro rājā nāma: “Ahaṁ bhusaṁ kuddho balavakodhābhibhūto” ti ñatvā aṭṭhavatthukādibhedaṁ daṇḍaṁ parassa na paṇayeyya na vatteyya. Kiṁkāraṇā? Kuddho hi aṭṭhavatthukaṁ soḷasavatthukaṁ katvā aṭṭhānena akāraṇena attano rājabhāvassa ananurūpaṁ: “Imaṁ ettakaṁ nāma āharatha, idañca tassa karothā” ti parassa bhusaṁ dukkhāni balavadukkhāni udīraye.

Yato ti yadā. Idaṁ vuttaṁ hoti: yadā pana rājā parasmiṁ uppannaṁ attano pasādaṁ jāneyya, atha parassa dukkaṭaṁ atthaṁ niyuñjeyya upaparikkheyya, tadā evaṁ niyuñjanto: “Ayaṁ nāmettha attho, ayaṁ etassa doso” ti sayaṁ attapaccakkhaṁ katvā athassa aparādhakārakassa aṭṭhavatthukahetu aṭṭheva, soḷasavatthukahetu soḷaseva kahāpaṇe gaṇhamāno daṇḍaṁ sadisaṁ katadosānurūpaṁ nivesaye ṭhapeyya pavatteyyāti.

Amucchito ti chandādīhi agatikilesehi amucchito anabhibhūto hutvā yo nayānayaṁ nayate upaparikkhati, so neva paraṁ jhāpeti, na attānaṁ. Chandādivasena hi ahetukaṁ daṇḍaṁ pavattento param-pi tena daṇḍena jhāpeti dahati pīḷeti, attānam-pi tatonidānena pāpena. Ayaṁ pana na paraṁ jhāpeti, na attānaṁ. Yo daṇḍadhāro bhavatīdha issaro ti yo idha pathavissaro rājā idha sattaloke dosānucchavikaṁ daṇḍaṁ pavattento daṇḍadhāro hoti. Sa vaṇṇagutto ti guṇavaṇṇena ceva yasavaṇṇena ca gutto rakkhito siriyā na dhaṁsati na parihāyati. Avaṇṇasaṁyutā jahantī ti adhammikā lolarājāno avaṇṇena yuttā hutvā jīvitaṁ jahanti.

Dhamme ca ye ariyappavedite ti ye rājāno ācāraariyehi dhammikarājūhi pavedite dasavidhe rājadhamme ratā. Anuttarā te ti te vacasā manasā kammunā ca tīhi pi etehi anuttarā [PTS 3.443] jeṭṭhakā. Te santisoraccasamādhisaṇṭhitā ti te agatipahānena kilesasantiyañca susīlyasaṅkhāte soracce ca ekaggatāsamādhimhi ca saṇṭhitā patiṭṭhitā dhammikarājāno. Vajanti lokaṁ dubhayan-ti dhammena rajjaṁ kāretvā manussalokato devalokaṁ, devalokato manussalokanti ubhayalokam-eva vajanti, nirayādīsu na nibbattanti. Narapamadānan-ti narānañca nārīnañca. Ṭhapemi attanan-ti kuddho pi kodhavasena agantvā attānaṁ porāṇakarājūhi ṭhapitanayasmiṁ yeva dhamme ṭhapemi, vinicchayadhammaṁ na bhindāmīti.

Evaṁ chahi gāthāhi raññā attano guṇe kathite sabbā pi rājaparisā tuṭṭhā: “Ayaṁ sīlācāraguṇasampatti tumhākaññeva anurūpā” ti rañño guṇe kathesuṁ. Sumaṅgalo pana parisāya kathitāvasāne uṭṭhāya rājānaṁ vanditvā añjaliṁ paggayha rañño thutiṁ karonto tisso gāthā abhāsi:

33. Sirī ca lakkhī ca taveva khattiya, janādhipa mā vijahi kudācanaṁ,
Akkodhano niccapasannacitto, anīgho tuvaṁ vassasatāni pālaya.

34. Guṇehi etehi upeta khattiya, ṭhitamariyavattī suvaco akodhano,
Sukhī anuppīḷa pasāsa mediniṁ, ito vimutto pi ca yāhi suggatiṁ.

35. Evaṁ sunītena subhāsitena, dhammena ñāyena upāyaso nayaṁ,
Nibbāpaye saṅkhubhitaṁ mahājanaṁ, Mv megho salilena medinin-ti.

Tattha sirī ca lakkhī cā ti parivārasampatti ca paññā ca. Anīgho ti niddukkho hutvā. Upeta khattiyā ti upeto khattiya, ayam-eva vā pāṭho. Ṭhitamariyavattī ti ṭhitaariyavatti, ariyavatti nāma dasarājadhammasaṅkhātaṁ porāṇarājavattaṁ, tattha patiṭṭhitattā ṭhitarājadhammo hutvā ti attho. Anuppīḷa pasāsa medinin-ti anuppīḷaṁ pasāsa mediniñca, ayam-eva [PTS 3.444] vā pāṭho. Sunītenā ti sunayena suṭṭhu kāraṇena. Dhammenā ti dasakusalakammapathadhammena. Ñāyenā ti purimapadasseva vevacanaṁ. Upāyaso ti upāyakosallena. Nayan-ti nayanto rajjaṁ anusāsanto dhammikarājā. Nibbāpaye ti imāya paṭipattiyā kāyikacetasikadukkhaṁ darathaṁ apanento kāyikacetasikadukkhasaṅkhubhitam-pi mahājanaṁ mahāmegho salilena mediniṁ viya nibbāpeyya, tvam-pi tatheva nibbāpehīti dassento evamāha.

Satthā kosalarañño ovādavasena imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā paccekabuddho parinibbuto, sumaṅgalo ānando ahosi, rājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Sumaṅgalajātakavaṇṇanā catutthā

JA 421: Gaṅgamālajātakavaṇṇanā

Aṅgārajātā ti idaṁ satthā jetavane viharanto uposathakammaṁ ārabbha kathesi. Ekadivasañhi satthā uposathike upāsake āmantetvā: “Upāsakā sādhurūpaṁ vo kataṁ uposathaṁ upavasantehi, dānaṁ dātabbaṁ, sīlaṁ rakkhitabbaṁ, kodho na kātabbo, mettā bhāvetabbā, uposathavāso vasitabbo, porāṇakapaṇḍitā hi ekaṁ upaḍḍhuposathakammaṁ nissāya mahāyasaṁ labhiṁsū” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente tasmiṁ nagare suciparivāro nāma seṭṭhi ahosi asītikoṭidhanavibhavo dānādipuññābhirato. Tassa puttadārā pi parijano pi antamaso tasmiṁ ghare vacchapālakā pi sabbe māsassa cha divase uposathaṁ upavasanti. Tadā bodhisatto ekasmiṁ daliddakule nibbattitvā bhatiṁ katvā kicchena jīvati. So: “Bhatiṁ karissāmī” ti tassa gehaṁ gantvā vanditvā ekamantaṁ ṭhito: “Kiṁ āgatosī” ti vutte: “Tumhākaṁ gehe bhatiyā kammakaraṇatthan”-ti āha. Seṭṭhi aññesaṁ bhatikānaṁ āgatadivase yeva: “Imasmiṁ gehe kammaṁ karontā sīlaṁ rakkhanti, sīlaṁ rakkhituṁ sakkontā kammaṁ karothā” ti vadati, bodhisattassa pana sīlarakkhaṇaācikkhaṇe saññaṁ akatvā: “Sādhu [PTS 3.445], tāta, attano bhatiṁ jānitvā kammaṁ karohī” ti āha. So tato paṭṭhāya suvaco hutvā uraṁ datvā attano kilamathaṁ agaṇetvā tassa sabbakiccāni karoti, pāto va kammantaṁ gantvā sāyaṁ āgacchati.

Athekadivasaṁ nagare chaṇaṁ ghosesuṁ. Mahāseṭṭhi dāsiṁ āmantetvā: “Ajjuposathadivaso, gehe kammakarānaṁ pāto va bhattaṁ pacitvā dehi, kālasseva bhuñjitvā uposathikā bhavissantī” ti āha. Bodhisatto kālasseva uṭṭhāya kammantaṁ agamāsi, “ajjuposathiko bhaveyyāsī” ti tassa koci nārocesi. Sesakammakarā pāto va bhuñjitvā uposathikāva ahesuṁ. Seṭṭhi pi saputtadāro saparijano uposathaṁ adhiṭṭhahi, sabbe pi uposathikā attano attano vasanaṭṭhānaṁ gantvā sīlaṁ āvajjentā nisīdiṁsu. Bodhisatto sakaladivasaṁ kammaṁ katvā sūriyatthaṅgamanavelāya āgato. Athassa bhattakārikā hatthadhovanaṁ datvā pātiyaṁ bhattaṁ vaḍḍhetvā upanāmesi. Bodhisatto: “Aññesu divasesu imāya velāya mahāsaddo hoti, ajja kahaṁ gatā” ti pucchi. “Sabbe uposathaṁ samādiyitvā attano attano vasanaṭṭhānāni gatā” ti. Taṁ sutvā bodhisatto cintesi: “Ettakānaṁ sīlavantānaṁ antare ahaṁ eko dussīlo hutvā na vasissāmi, idāni uposathaṅgesu adhiṭṭhitesu hoti nu kho uposathakammaṁ, no” ti. So gantvā seṭṭhiṁ pucchi. Atha naṁ seṭṭhi: “Tāta pāto va anadhiṭṭhitattā sakalaṁ uposathakammaṁ na hoti, upaḍḍhuposathakammaṁ pana hotī” ti āha.

So: “Ettakam-pi hotū” ti seṭṭhissa santike samādinnasīlo hutvā uposathakammaṁ adhiṭṭhāya attano vasanokāsaṁ pavisitvā sīlaṁ āvajjento nipajji. Athassa sakaladivasaṁ nirāhāratāya pacchimayāmasamanantare satthakavātā samuṭṭhahiṁsu. Seṭṭhinā nānāvidhāni bhesajjāni āharitvā: “Bhuñjā” ti vuccamāno pi: “Uposathaṁ na bhindissāmi, jīvitapariyantikaṁ katvā samādiyin”-ti [PTS 3.446] āha. Balavavedanā uppajji, aruṇuggamanavelāya satiṁ paccupaṭṭhāpetuṁ nāsakkhi. Atha naṁ: “Idāni marissatī” ti nīharitvā: “Osārake nipajjāpesuṁ. Tasmiṁ khaṇe bārāṇasirājā rathavaragato mahantena parivārena nagaraṁ padakkhiṇaṁ karonto taṁ ṭhānaṁ sampāpuṇi. Bodhisatto tassa siriṁ oloketvā tasmiṁ lobhaṁ uppādetvā rajjaṁ patthesi. So cavitvā upaḍḍhuposathakammanissandena tassa aggamahesiyā kucchimhi paṭisandhiṁ gaṇhi. Sā laddhagabbhaparihārā dasamāsaccayena puttaṁ vijāyi, “udayakumāro” tissa nāmaṁ akaṁsu. So vayappatto sabbasippesu nipphattiṁ pāpuṇi, jātissarañāṇena attano pubbakammaṁ saritvā: “Appakassa kammassa phalaṁ mama idan”-ti abhikkhaṇaṁ udānaṁ udānesi. So pitu accayena rajjaṁ patvā pi attano mahantaṁ sirivibhavaṁ oloketvā tadeva udānaṁ udānesi.

Athekadivasaṁ nagare chaṇaṁ sajjayiṁsu, mahājano kīḷāpasuto ahosi. Tadā bārāṇasiyā uttaradvāravāsī eko bhatiko udakabhatiṁ katvā laddhaṁ aḍḍhamāsakaṁ pākāriṭṭhakāya antare ṭhapetvā bhatiṁ karonto dakkhiṇadvāraṁ patvā tattha udakabhatim-eva katvā jīvamānāya ekāya kapaṇitthiyā saddhiṁ saṁvāsaṁ kappesi. Sā taṁ āha: “sāmi, nagare chaṇo vattati, sace te kiñci atthi, mayam-pi kīḷeyyāmā” ti? “Āma, atthī” ti. “Kittakaṁ, sāmī” ti? “Aḍḍhamāsako” ti. “Kahaṁ so” ti? “Uttaradvāre iṭṭhakabbhantare ṭhapitoti ito me dvādasayojanantare nidhānaṁ, tava pana hatthe kiñci atthī” ti? “Āma, atthī” ti. “Kittakan”-ti? “Aḍḍhamāsakovā” ti. “Iti tava aḍḍhamāsako, mama aḍḍhamāsakoti māsako va hoti, tato ekena koṭṭhāsena mālaṁ, ekena koṭṭhāsena gandhaṁ, ekena koṭṭhāsena suraṁ gahetvā kīḷissāma, gaccha tayā ṭhapitaṁ aḍḍhamāsakaṁ [PTS 3.447] āharā” ti. So: “Bhariyāya me santikā kathā laddhā” ti haṭṭhatuṭṭho: “Bhadde, mā cintayi, āharissāmi nan”-ti vatvā pakkāmi. Nāgabalo bhatiko cha yojanāni atikkamma majjhanhikasamaye vītaccikaṅgārasanthataṁ viya uṇhaṁ vālukaṁ maddanto dhanalobhena haṭṭhapahaṭṭho kasāvarattanivāsano kaṇṇe tālapaṇṇaṁ piḷandhitvā ekena āyogavattena gītaṁ gāyanto rājaṅgaṇena pāyāsi.

Udayarājā sīhapañjaraṁ vivaritvā ṭhito taṁ tathā gacchantaṁ disvā: “Kiṁ nu kho esa evarūpaṁ vātātapaṁ agaṇetvā haṭṭhatuṭṭho gāyanto gacchati, pucchissāmi nan”-ti cintetvā pakkosanatthāya ekaṁ purisaṁ pahiṇi. Tena gantvā: “Rājā taṁ pakkosatī” ti vutte: “Rājā mayhaṁ kiṁ hoti, nāhaṁ rājānaṁ jānāmī” ti vatvā balakkārena nīto ekamantaṁ aṭṭhāsi. Atha naṁ rājā pucchanto dve gāthā abhāsi:

36. Aṅgārajātā pathavī, kukkuḷānugatā mahī,
Atha gāyasi vattāni, na taṁ tapati ātapo.

37. Uddhaṁ tapati ādicco, adho tapati vālukā,
Atha gāyasi vattāni, na taṁ tapati ātapo ti.

Tattha aṅgārajātā ti bho purisa, ayaṁ pathavī vītaccikaṅgārā viya uṇhajātā. Kukkuḷānugatā ti ādittachārikasaṅkhātena kukkuḷena viya uṇhavālukāya anugatā. Vattānī ti āyogavattāni āropetvā gītaṁ gāyasīti.

So rañño kathaṁ sutvā tatiyaṁ gāthamāha.

38. Na maṁ tapati ātapo, ātapā tapayanti maṁ,
Atthā hi vividhā rāja, te tapanti na ātapo ti.

Tattha ātapā ti vatthukāmakilesakāmā. Purisañhi te abhitapanti, tasmā: “Ātapā” ti vuttā. Atthā hi vividhāti, mahārāja, mayhaṁ vatthukāmakilesakāme nissāya kattabbā nānākiccasaṅkhātā vividhā atthā atthi, te maṁ tapanti, na ātapoti.

Atha [PTS 3.448] naṁ rājā: “Ko nāma te attho” ti pucchi. So āha: “Ahaṁ, deva, dakkhiṇadvāre kapaṇitthiyā saddhiṁ saṁvāsaṁ kappesiṁ, sā maṁ ‘chaṇaṁ kīḷissāma, atthi te kiñci hatthe’ ti pucchi, atha naṁ ahaṁ ‘mama nidhānaṁ uttaradvāre pākārantare ṭhapitan’-ti avacaṁ, sā ‘gaccha taṁ āhara, ubho pi kīḷissāmā’ ti maṁ pahiṇi, sā me tassā kathā hadayaṁ na vijahati, taṁ maṁ anussarantaṁ kāmatapo tapati, ayaṁ me, deva, attho” ti. Atha: “Evarūpaṁ vātātapaṁ agaṇetvā kiṁ te tussanakāraṇaṁ, yena gāyanto gacchasī” ti? “Deva, taṁ nidhānaṁ āharitvā ‘tāya saddhiṁ abhiramissāmī’ ti iminā kāraṇena tuṭṭho gāyāmī” ti. “Kiṁ pana te, bho purisa, uttaradvāre ṭhapitanidhānaṁ satasahassamattaṁ atthī” ti? “Natthi, devā” ti. Rājā: “Tena hi paññāsa sahassāni, cattālīsa, tiṁsa, vīsa, dasa, sahassaṁ, pañca satāni, cattāri, tīṇi, dve, ekaṁ, sataṁ, paññāsaṁ, cattālīsaṁ, tiṁsaṁ, vīsaṁ, dasa, pañca, cattāri, tayo, dve, eko kahāpaṇo, aḍḍho, pādo, cattāro māsakā, tayo, dve, eko māsako” ti pucchi. Sabbaṁ paṭikkhipitvā: “Aḍḍhamāsako” ti vutto: “Āma, deva, ettakaṁ mayhaṁ dhanaṁ, taṁ āharitvā tāya saddhiṁ abhiramissāmīti gacchāmi, tāya pītiyā tena somanassena na maṁ esa vātātapo tapatī” ti āha.

Atha naṁ rājā: “Bho purisa, evarūpe ātape tattha mā gami, ahaṁ te aḍḍhamāsakaṁ dassāmī” ti āha. “Deva, ahaṁ tumhākaṁ kathāya ṭhatvā tañca gaṇhissāmi, itarañca dhanaṁ na nāsessāmi, mama gamanaṁ ahāpetvā tam-pi gahessāmī” ti. “Bho purisa, nivatta, māsakaṁ te dassāmi, dve māsakehi evaṁ vaḍḍhetvā koṭiṁ koṭisataṁ aparimitaṁ dhanaṁ dassāmi, nivattā” ti vuttepi: “Deva, taṁ gahetvā itaram-pi gaṇhissāmi”icceva āha. Tato seṭṭhiṭṭhānādīhi ṭhānantarehi palobhito yāva uparajjā tatheva vatvā: “Upaḍḍharajjaṁ [PTS 3.449] te dassāmi, nivattā” ti vutte sampaṭicchi. Rājā: “Gacchatha mama sahāyassa kesamassuṁ kāretvā nhāpetvā alaṅkaritvā ānetha nan”-ti amacce āṇāpesi. Amaccā tathā akaṁsu. Rājā rajjaṁ dvidhā bhinditvā tassa upaḍḍharajjaṁ adāsi. “So pana taṁ gahetvā pi aḍḍhamāsakapemena uttarapassaṁ gatoyevā” ti vadanti. So aḍḍhamāsakarājā nāma ahosi. Te samaggā sammodamānā rajjaṁ kārentā ekadivasaṁ uyyānaṁ gamiṁsu. Tattha kīḷitvā udayarājā aḍḍhamāsakarañño aṅke sīsaṁ katvā nipajji. Tasmiṁ niddaṁ okkante parivāramanussā kīḷānubhavanavasena tattha tattha agamaṁsu.

Aḍḍhamāsakarājā: “Kiṁ me niccakālaṁ upaḍḍharajjena, imaṁ māretvā aham-eva sakalarajjaṁ kāressāmī” ti khaggaṁ abbāhitvā: “Paharissāmi nan”-ti cintetvā puna: “Ayaṁ rājā maṁ daliddakapaṇaṁ manussaṁ attanā samānaṁ katvā mahante issariye patiṭṭhapesi, evarūpaṁ nāma yasadāyakaṁ māretvā rajjaṁ kāressāmīti mama icchā uppannā, ayuttaṁ vata me kamman”-ti satiṁ paṭilabhitvā asiṁ pavesesi. Athassa dutiyam-pi tatiyam-pi tatheva cittaṁ uppajji. Tato cintesi: “Idaṁ cittaṁ punappunaṁ uppajjamānaṁ maṁ pāpakamme niyojeyyā” ti. So asiṁ bhūmiyaṁ khipitvā rājānaṁ uṭṭhāpetvā: “Khamāhi me, devā” ti pādesu pati. “Nanu samma, tava mamantare doso natthī” ti? “Atthi, mahārāja, ahaṁ idaṁ nāma akāsin”-ti. “Tena hi samma, khamāmi te, icchanto pana rajjaṁ kārehi, ahaṁ uparājā hutvā taṁ upaṭṭhahissāmī” ti. So: “Na me, deva, rajjena attho, ayañhi taṇhā maṁ apāyesu nibbattāpessati, tava rajjaṁ tvam-eva gaṇha, ahaṁ pabbajissāmi, diṭṭhaṁ me kāmassa mūlaṁ, ayañhi saṅkappena vaḍḍhati, na dāni [PTS 3.450] naṁ tato paṭṭhāya saṅkappessāmī” ti udānento catutthaṁ gāthamāha.

39. Addasaṁ kāma te mūlaṁ, saṅkappā kāma jāyasi,
Na taṁ saṅkappayissāmi, evaṁ kāma na hehisī ti.

Tattha evan-ti evaṁ mamantare. Na hehisī ti na uppajjissasīti.

Evañca pana vatvā puna kāmesu anuyuñjantassa mahājanassa dhammaṁ desento pañcamaṁ gāthamāha.

40. Appā pi kāmā na alaṁ, bahūhi pi na tappati,
Ahahā bālalapanā, parivajjetha jaggato ti.

Tattha ahahā ti saṁvegadīpanaṁ. Jaggato ti jagganto. Idaṁ vuttaṁ hoti: mahārāja, imassa mahājanassa appakā pi vatthukāmakilesakāmā na alaṁ pariyattāva, bahūhi pi ca tehi na tappateva, “aho ime mama rūpā mama saddā” ti lapanato bālalapanā kāmā, ime vipassanaṁ vaḍḍhetvā bodhipakkhiyānaṁ dhammānaṁ bhāvanānuyogamanuyutto jagganto kulaputto parivajjetha, pariññāpahānābhisamayehi abhisametvā pajaheyyāti.

Evaṁ so mahājanassa dhammaṁ desetvā udayarājānaṁ rajjaṁ paṭicchāpetvā mahājanaṁ assumukhaṁ rodamānaṁ pahāya himavantaṁ pavisitvā pabbajitvā jhānābhiññāyo nibbattetvā vihāsi. Tassa pabbajitakāle rājā taṁ udānaṁ sakalaṁ katvā udānento chaṭṭhaṁ gāthamāha.

41. Appassa kammassa phalaṁ mamedaṁ, udayo ajjhāgamā mahattapattaṁ,
Suladdhalābho vata māṇavassa, yo pabbajī kāmarāgaṁ pahāyā ti.

Tattha udayo ti attānaṁ sandhāya vadati. Mahattapattan-ti mahantabhāvappattaṁ vipulaṁ issariyaṁ ajjhāgamā. Māṇavassā ti sattassa mayhaṁ sahāyassa suladdhalābho, yo kāmarāgaṁ pahāya pabbajitoti adhippāyenevamāha.

Imissā [PTS 3.451] pana gāthāya na koci atthaṁ jānāti. Atha naṁ ekadivasaṁ aggamahesī gāthāya atthaṁ pucchi, rājā na kathesi. Eko panassa gaṅgamālo nāma maṅgalanhāpito, so rañño massuṁ karonto paṭhamaṁ khuraparikammaṁ katvā pacchā saṇḍāsena lomāni gaṇhāti, rañño ca khuraparikammakāle sukhaṁ hoti, lomaharaṇakāle dukkhaṁ. So paṭhamaṁ tassa varaṁ dātukāmo hoti, pacchā sīsacchedanamākaṅkhati. Athekadivasaṁ: “Bhadde, amhākaṁ gaṅgamālakappako bālo” ti deviyā tamatthaṁ ārocetvā: “Ki pana, deva, kātuṁ vaṭṭatī” ti vutte: “Paṭhamaṁ saṇḍāsena lomāni gahetvā pacchā khuraparikamman”-ti āha. Sā taṁ kappakaṁ pakkosāpetvā: “Tāta, idāni rañño massukaraṇadivase paṭhamaṁ lomāni gahetvā pacchā khuraparikammaṁ kareyyāsi, raññā ca ‘varaṁ gaṇhāhī’ ti vutte ‘aññena, deva, me attho natthi, tumhākaṁ udānagāthāya atthaṁ ācikkhathā’ ti vadeyyāsi, ahaṁ te bahuṁ dhanaṁ dassāmī” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā massukaraṇadivase paṭhamaṁ saṇḍāsaṁ gaṇhi. “Kiṁ, bhaṇe gaṅgamāla, apubbaṁ te karaṇan”-ti raññā vutte: “Deva, kappakā nāma apubbam-pi karontī” ti vatvā paṭhamaṁ lomāni gahetvā pacchā khuraparikammaṁ akāsi. Rājā: “Varaṁ gaṇhāhī” ti āha. “Deva, aññena me attho natthi, tumhākaṁ udānagāthāya atthaṁ kathethā” ti. Rājā attano daliddakāle kataṁ kathetuṁ lajjanto: “Tāta, iminā te varena ko attho, aññaṁ gaṇhāhī” ti āha. “Etam-eva dehi, devā” ti. So musāvādabhayena: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā kummāsapiṇḍijātake (JA. 415) vuttanayeneva sabbaṁ saṁvidahāpetvā ratanapallaṅke nisīditvā: “Ahaṁ gaṅgamāla, purimabhave imasmiṁ yeva nagare” ti sabbaṁ purimakiriyaṁ ācikkhitvā: “Iminā kāraṇena upaḍḍhagāthaṁ, ‘sahāyo pana me pabbajito, ahaṁ pamatto hutvā rajjam-eva kāremī’ ti iminā kāraṇena [PTS 3.452] pacchā upaḍḍhagāthaṁ vadāmī” ti udānassa atthaṁ kathesi.

Taṁ sutvā kappako: “Upaḍḍhuposathakammena kira raññā ayaṁ sampatti laddhā, kusalaṁ nāma kātabbam-eva, yaṁnūnāhaṁ pabbajitvā attano patiṭṭhaṁ kareyyan”-ti cintetvā ñātibhogaparivaṭṭaṁ pahāya rājānaṁ pabbajjaṁ anujānāpetvā himavantaṁ gantvā isipabbajjaṁ pabbajitvā tilakkhaṇaṁ āropento vipassanaṁ vaḍḍhetvā paccekabodhiṁ patvā iddhiyā nibbattapattacīvaradharo gandhamādanapabbate pañcachabbassāni vasitvā: “Bārāṇasirājānaṁ olokessāmī” ti ākāsenāgantvā uyyāne maṅgalasilāyaṁ nisīdi. Uyyānapālo sañjānitvā gantvā rañño ārocesi: “Deva, gaṅgamālo paccekabuddho hutvā ākāsenāgantvā uyyāne nisinno” ti. Rājā taṁ sutvā: “Paccekabuddhaṁ vandissāmī” ti vegena nikkhami. Rājamātā ca puttena saddhiṁ yeva nikkhami. Rājā uyyānaṁ pavisitvā taṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdi saddhiṁ parisāya. So raññā saddhiṁ paṭisanthāraṁ karonto: “Kiṁ, brahmadatta, appamattosi, dhammena rajjaṁ kāresi, dānādīni puññāni karosī” ti rājānaṁ kulanāmena ālapitvā paṭisanthāraṁ karoti. Taṁ sutvā rañño mātā: “Ayaṁ hīnajacco malamajjako nhāpitaputto attānaṁ na jānāti, mama puttaṁ pathavissaraṁ jātikhattiyaṁ ‘brahmadattā’ ti nāmenālapatī” ti kujjhitvā sattamaṁ gāthamāha.

42. Tapasā pajahanti pāpakammaṁ, tapasā nhāpitakumbhakārabhāvaṁ,
Tapasā abhibhuyya gaṅgamāla, nāmenālapasajja brahmadattā ti.

Tassattho: ime tāva sattā tapasā attanā katena tapoguṇena pāpakammaṁ jahanti, kiṁ panete tapasā nhāpitakumbhakārabhāvam-pi jahanti, yaṁ tvaṁ gaṅgamāla, attano tapasā abhibhuyya mama puttaṁ brahmadattaṁ nāmenālapasi, patirūpaṁ nu te etanti?

Rājā [PTS 3.453] mātaraṁ vāretvā paccekabuddhassa guṇaṁ pakāsento aṭṭhamaṁ gāthamāha.

43. Sandiṭṭhikam-eva amma passatha, khantīsoraccassa ayaṁ vipāko,
Yo sabbajanassa vanditohu, taṁ vandāma sarājikā samaccā ti.

Tattha khantīsoraccassā ti adhivāsanakhantiyā ca soraccassa ca. Taṁ vandāmā ti taṁ idāni mayaṁ sarājikā samaccā sabbe vandāma, passatha amma, khantīsoraccānaṁ vipākanti.

Raññā mātari vāritāya sesamahājano uṭṭhahitvā: “Ayuttaṁ vata, deva, evarūpassa hīnajaccassa tumhe nāmenālapanan”-ti āha. Rājā mahājanam-pi paṭibāhitvā tassa guṇakathaṁ kathetuṁ osānagāthamāha.

44. Mā kiñci avacuttha gaṅgamālaṁ, muninaṁ monapathesu sikkhamānaṁ,
Eso hi atari aṇṇavaṁ, yaṁ taritvā caranti vītasokā ti.

Tattha muninan-ti agārikānagārikasekkhāsekkhapaccekamunīsu paccekamuniṁ. Monapathesu sikkhamānan-ti pubbabhāgapaṭipadābodhipakkhiyadhammasaṅkhātesu monapathesu sikkhamānaṁ. Aṇṇavan-ti saṁsāramahāsamuddaṁ.

Evañca pana vatvā rājā paccekabuddhaṁ vanditvā: “Bhante, mayhaṁ mātu khamathā” ti āha. “Khamāmi, mahārājā” ti. Rājaparisā pi naṁ khamāpesi. Rājā attānaṁ nissāya vasanatthāya paṭiññaṁ yāci. Paccekabuddho pana paṭiññaṁ adatvā sarājikāya parisāya passantiyāva ākāse ṭhatvā rañño ovādaṁ datvā gandhamādanam-eva gato.

Satthā [PTS 3.454] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evañca upāsakā uposathavāso nāma vasitabbayuttako” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā paccekabuddho parinibbāyi, aḍḍhamāsakarājā ānando ahosi, rañño mātā mahāmāyā, aggamahesī rāhulamātā, udayarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Gaṅgamālajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 422: Cetiyajātakavaṇṇanā

Dhammo have hato hantī ti idaṁ satthā jetavane viharanto devadattassa pathavipavesanaṁ ārabbha kathesi. Tasmiñhi divase bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto musāvādaṁ katvā pathaviṁ paviṭṭho avīciparāyaṇo jāto” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi pathaviṁ paviṭṭhoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte paṭhamakappe mahāsammato nāma rājā asaṅkhyeyyāyuko ahosi. Tassa putto rojo nāma, tassa putto vararojo nāma, tassa putto kalyāṇo nāma, kalyāṇassa putto varakalyāṇo nāma, varakalyāṇassa putto uposatho nāma, uposathassa putto varauposatho nāma, varauposathassa putto mandhātā nāma, mandhātussa putto varamandhātā nāma, varamandhātussa putto varo nāma, varassa putto upavaro nāma ahosi, uparivaroti pi tasseva nāmaṁ. So cetiyaraṭṭhe sotthiyanagare rajjaṁ kāresi, catūhi rājiddhīhi samannāgato ahosi uparicaro ākāsagāmī, cattāro naṁ devaputtā catūsu disāsu khaggahatthā rakkhanti, kāyato candanagandho vāyati, mukhato uppalagandho. Tassa kapilo nāma brāhmaṇo purohito ahosi. Kapilabrāhmaṇassa pana kaniṭṭho korakalambo nāma raññā saddhiṁ ekācariyakule uggahitasippo bālasahāyo. So tassa kumārakāle yeva: “Ahaṁ rajjaṁ patvā tuyhaṁ [PTS 3.455] purohitaṭṭhānaṁ dassāmī” ti paṭijāni. So rajjaṁ patvā pitu purohitaṁ kapilabrāhmaṇaṁ purohitaṭṭhānato cāvetuṁ nāsakkhi. Purohite pana attano upaṭṭhānaṁ āgacchante tasmiṁ gāravena apacitākāraṁ dassesi. Brāhmaṇo taṁ sallakkhetvā: “Rajjaṁ nāma samavayehi saddhiṁ suparihāraṁ hoti, ahaṁ rājānaṁ āpucchitvā pabbajissāmī” ti cintetvā: “Deva, ahaṁ mahallako, gehe kumārako atthi, taṁ purohitaṁ karohi, ahaṁ pabbajissāmī” ti rājānaṁ anujānāpetvā puttaṁ purohitaṭṭhāne ṭhapāpetvā rājuyyānaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññāyo nibbattetvā puttaṁ nissāya tattheva vāsaṁ kappesi.

Korakalambo: “Ayaṁ pabbajanto pi na mayhaṁ ṭhānantaraṁ dāpesī” ti bhātari āghātaṁ bandhitvā ekadivasaṁ sukhakathāya nisinnasamaye raññā: “Korakalamba kiṁ tvaṁ purohitaṭṭhānaṁ na karosī” ti vutte: “Āma, deva, na karomi, bhātā me karotī” ti āha. “Nanu te bhātā pabbajito” ti? “Āma pabbajito, ṭhānantaraṁ pana puttassa dāpesī” ti. “Tena hi tvaṁ karohī” ti? “Deva, paveṇiyā āgataṁ ṭhānantaraṁ mama bhātaraṁ apanetvā na sakkā mayā kātun”-ti. “Evaṁ sante ahaṁ taṁ mahallakaṁ katvā bhātaraṁ te kaniṭṭhaṁ karissāmī” ti. “Kathaṁ, devā” ti? “Musāvādaṁ katvā” ti. “Kiṁ deva, na jānātha, yadā mama bhātā mahantena abbhutadhammena samannāgato vijjādharo, so abbhutadhammena tumhe vañcessati, cattāro devaputte antarahite viya karissati, kāyato ca mukhato ca sugandhaṁ duggandhaṁ viya karissati, tumhe ākāsā otāretvā bhūmiyaṁ ṭhite viya karissati, tumhe pathaviṁ pavisantā viya bhavissatha, tadā tumhākaṁ kathāya patiṭṭhātuṁ na sakkhissathā” ti. “Tvaṁ evaṁ saññaṁ mā kari, ahaṁ kātuṁ sakkhissāmī” ti. “Kadā karissatha, devā” ti? “Ito [PTS 3.456] sattame divase” ti. Sā kathā sakalanagare pākaṭā ahosi. “Rājā kira musāvādaṁ katvā mahallakaṁ khuddakaṁ, khuddakaṁ mahallakaṁ karissati, ṭhānantaraṁ khuddakassa dāpessati, kīdiso nu kho musāvādo nāma, kiṁ nīlako, udāhu pītakādīsu aññataravaṇṇo” ti evaṁ mahājanassa vitakko udapādi. Tadā kira lokassa saccavādīkālo, “musāvādo nāma evarūpo” ti na jānanti.

Purohitaputto pi taṁ kathaṁ sutvā pitu santikaṁ gantvā kathesi: “Tāta, rājā kira musāvādaṁ katvā tumhe khuddake katvā amhākaṁ ṭhānantaraṁ mama cūḷapitussa dassatī” ti. “Tāta, rājā musāvādaṁ katvā pi amhākaṁ ṭhānantaraṁ harituṁ na sakkhissati. Kataradivase pana karissatī” ti? “Ito kira sattame divase” ti. “Tena hi tadā mayhaṁ āroceyyāsī” ti. Sattame divase mahājanā: “Musāvādaṁ passissāmā” ti rājaṅgaṇe sannipatitvā mañcātimañce bandhitvā aṭṭhaṁsu. Kumāro gantvā pitu ārocesi. Rājā alaṅkatapaṭiyatto nikkhamma mahājanamajjhe rājaṅgaṇe ākāse aṭṭhāsi. Tāpaso ākāsenāgantvā rañño purato nisīdanacammaṁ attharitvā ākāse pallaṅkena nisīditvā: “Saccaṁ kira tvaṁ mahārāja, musāvādaṁ katvā khuddakaṁ mahallakaṁ katvā tassa ṭhānantaraṁ dātukāmosī” ti? “Āma ācariya, evaṁ me kathitan”-ti. Atha naṁ so ovadanto: “Mahārāja, musāvādo nāma bhāriyo guṇaparidhaṁsako catūsu apāyesu nibbattāpeti. Rājā nāma musāvādaṁ karonto dhammaṁ hanati, so dhammaṁ hanitvā sayam-eva haññatī” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

45. Dhammo have hato hanti, nāhato hanti kiñcanaṁ,
Tasmā hi dhammaṁ na hane, mā tvaṁ dhammo hato hanī ti.

Tattha [PTS 3.457] dhammo ti jeṭṭhāpacāyanadhammo idhādhippeto.

Atha naṁ uttari pi ovadanto: “Sace, mahārāja, musāvādaṁ karissasi, catasso iddhiyo antaradhāyissantī” ti vatvā dutiyaṁ gāthamāha.

46. Alikaṁ bhāsamānassa, apakkamanti devatā,
Pūtikañca mukhaṁ vāti, sakaṭṭhānā ca dhaṁsati,
Yo jānaṁ pucchito pañhaṁ, aññathā naṁ viyākare ti.

Tattha apakkamanti devatā ti mahārāja, sace alikaṁ bhaṇissasi, cattāro devaputtā ārakkhaṁ chaḍḍetvā antaradhāyissantīti adhippāyenetaṁ vadati. Pūtikañca mukhaṁ vātī ti mukhañca te kāyo ca ubho pūtigandhaṁ vāyissantīti sandhāyāha. Sakaṭṭhānā ca dhaṁsatī ti ākāsato bhassitvā pathaviṁ pavisissasīti dīpento evamāha.

Taṁ sutvā rājā bhīto korakalambaṁ olokesi. Atha naṁ so: “Mā bhāyi, mahārāja, nanu mayā paṭhamam-eva tumhākaṁ etaṁ kathitan”-ti āha. Rājā kapilassa vacanaṁ sutvā pi anādiyitvā attanā kathitam-eva purato karonto: “Tvaṁsi, bhante, kaniṭṭho, korakalambo jeṭṭho” ti āha. Athassa saha musāvādena cattāro devaputtā: “Tādisassa musāvādino ārakkhaṁ na gaṇhissāmā” ti khagge pādamūle chaḍḍetvā antaradhāyiṁsu, mukhaṁ bhinnakukkuṭaṇḍapūti viya, kāyo vivaṭavaccakuṭī viya duggandhaṁ vāyi, ākāsato bhassitvā pathaviyaṁ patiṭṭhahi, catasso pi iddhiyo parihāyiṁsu. Atha naṁ mahāpurohito: “Mā bhāyi, mahārāja, sace saccaṁ bhaṇissasi, sabbaṁ te pākatikaṁ karissāmī” ti vatvā tatiyaṁ gāthamāha.

47. Sace hi saccaṁ bhaṇasi, hohi rāja yathā pure,
Musā ce bhāsase rāja, bhūmiyaṁ tiṭṭha cetiyā ti.

Tattha [PTS 3.458] bhūmiyaṁ tiṭṭhā ti bhūmiyaṁ yeva patiṭṭha, puna ākāsaṁ laṅghituṁ na sakkhissasī ti attho.

So: “Passa, mahārāja, paṭhamaṁ musāvādeneva te catasso iddhiyo antarahitā, sallakkhehi, idāni pi sakkā pākatikaṁ kātun”-ti vutto pi: “Evaṁ vatvā tumhe maṁ vañcetukāmā” ti dutiyam-pi musāvādaṁ bhaṇitvā yāva gopphakā pathaviṁ pāvisi. Atha naṁ puna pi brāhmaṇo: “Sallakkhehi, mahārāja, idāni pi sakkā pākatikaṁ kātun”-ti vatvā catutthaṁ gāthamāha.

48. Akāle vassatī tassa, kāle tassa na vassati,
Yo jānaṁ pucchito pañhaṁ, aññathā naṁ viyākare ti.

Tattha tassā ti yo jānanto pucchitaṁ pañhaṁ musāvādaṁ katvā aññathā byākaroti, tassa rañño vijite devo yuttakāle avassitvā akāle vassatī ti attho.

Atha naṁ puna pi musāvādaphalena yāva jaṅghā pathaviṁ paviṭṭhaṁ: “Sallakkhehi, mahārājā” ti vatvā pañcamaṁ gāthamāha.

49. Sace hi saccaṁ bhaṇasi, hohi rāja yathā pure,
Musā ce bhāsase rāja, bhūmiṁ pavisa cetiyā ti.

So tatiyampi: “Tvaṁsi, bhante, kaniṭṭho, jeṭṭho korakalambo” ti musāvādam-eva katvā yāva jāṇukā pathaviṁ pāvisi. Atha naṁ punapi: “Sallakkhehi, mahārājā” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

50. Jivhā tassa dvidhā hoti, uragasseva disampati,
Yo jānaṁ pucchito pañhaṁ, aññathā naṁ viyākare.

51. Sace hi saccaṁ bhaṇasi, hohi rāja yathā pure,
Musā ce bhāsase rāja, bhiyyo pavisa cetiyā ti.

Imā dve gāthā vatvā: “Idāni sakkā pākatikaṁ kātun”-ti āha. Rājā tassa vacanaṁ sutvā pi anādiyitvā: “Tvaṁsi, bhante, kaniṭṭho, jeṭṭho korakalambo” ti catuttham-pi musāvādaṁ katvā [PTS 3.459] yāva kaṭito pathaviṁ pāvisi. Atha naṁ brāhmaṇo: “Sallakkhehi, mahārājā” ti vatvā puna dve gāthā abhāsi:

52. Jivhā tassa na bhavati, macchasseva disampati,
Yo jānaṁ pucchito pañhaṁ, aññathā naṁ viyākare.

53. Sace hi saccaṁ bhaṇasi, hohi rāja yathā pure,
Musā ce bhāsase rāja, bhiyyo pavisa cetiyā ti.

Tattha macchassevā ti nibbattanibbattaṭṭhāne musāvādino macchassa viya kathanasamatthā jivhā na hoti, mūgo va hotī ti attho.

So pañcamampi: “Tvaṁsi kaniṭṭho, jeṭṭho korakalambo” ti musāvādaṁ katvā yāva nābhito pathaviṁ pāvisi. Atha naṁ brāhmaṇo punapi: “Sallakkhehi, mahārājā” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

54. Thiyo va tassa jāyanti, na pumā jāyare kule,
Yo jānaṁ pucchito pañhaṁ, aññathā naṁ viyākare.

55. Sace hi saccaṁ bhaṇasi, hohi rāja yathā pure,
Musā ce bhāsase rāja, bhiyyo pavisa cetiyā ti.

Tattha thiyovā ti nibbattanibbattaṭṭhāne musāvādissa dhītaro va jāyanti, puttā na jāyantī ti attho.

Rājā tassa vacanaṁ anādiyitvā chaṭṭham-pi tatheva musāvādaṁ bhaṇitvā yāva thanā pathaviṁ pāvisi. Atha naṁ puna pi brāhmaṇo: “Sallakkhehi, mahārājā” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

56. Puttā tassa na bhavanti, pakkamanti disodisaṁ,
Yo jānaṁ pucchito pañhaṁ, aññathā naṁ viyākare.

57. Sace hi saccaṁ bhaṇasi, hohi rāja yathā pure,
Musā ce bhāsase rāja, bhiyyo pavisa cetiyā ti.

Tattha pakkamantī ti sace musāvādissa puttā bhavanti, mātāpitūnaṁ anupakārā hutvā palāyantī ti attho.

So pāpamittasaṁsaggadosena tassa vacanaṁ anādiyitvā sattamam-pi tatheva musāvādaṁ akāsi. Athassa pathavī vivaraṁ adāsi, avīcito jālā uṭṭhahitvā gaṇhi.

58. Sa [PTS 3.460] rājā isinā satto, antalikkhacaro pure,
Pāvekkhi pathaviṁ cecco, hīnatto patva pariyāyaṁ.

59. Tasmā hi chandāgamanaṁ, nappasaṁsanti paṇḍitā,
Aduṭṭhacitto bhāseyya, giraṁ saccūpasaṁhitan-ti.

Imā dve abhisambuddhagāthā honti.

Tattha sa rājā ti bhikkhave, so rājā cetiyo pubbe antalikkhacaro hutvā pacchā isinā abhisatto parihīnasabhāvo hutvā. Patva pariyāyan-ti attano kālapariyāyaṁ patvā pathaviṁ pāvisī ti attho. Tasmā ti yasmā cetiyarājā chandāgamanena avīciparāyaṇo jāto, tasmā. Aduṭṭhacitto ti chandādīhi adūsitacitto hutvā saccam-eva bhāseyya.

Mahājano: “Cetiyarājā isiṁ akkositvā musāvādaṁ katvā avīciṁ paviṭṭho” ti bhayappatto ahosi. Rañño pañca puttā āgantvā brāhmaṇassa pādesu patitvā: “Amhākaṁ avassayo hohī” ti vadiṁsu. Brāhmaṇo: “Tātā, tumhākaṁ pitā dhammaṁ nāsetvā musāvādaṁ katvā isiṁ akkositvā avīciṁ upapanno, dhammo nāmesa hato hanati, tumhehi na sakkā idha vasitun”-ti vatvā tesu sabbajeṭṭhakaṁ: “Ehi tvaṁ, tāta, pācīnadvārena nikkhamitvā ujukaṁ gacchanto sabbasetaṁ sattapatiṭṭhaṁ hatthiratanaṁ passissasi, tāya saññāya tattha nagaraṁ māpetvā vasa, taṁ nagaraṁ hatthipuraṁ nāma bhavissatī” ti āha. Dutiyaṁ āmantetvā: “Tvaṁ, tāta, dakkhiṇadvārena nikkhamitvā ujukam-eva gacchanto sabbasetaṁ assaratanaṁ passissasi, tāya saññāya tattha nagaraṁ māpetvā vasa, taṁ nagaraṁ assapuraṁ nāma bhavissatī” ti āha. Tatiyaṁ āmantetvā: “Tvaṁ, tāta, pacchimadvārena nikkhamitvā ujukam-eva gacchanto kesarasīhaṁ passissasi, tāya saññāya tattha nagaraṁ māpetvā vasa, taṁ nagaraṁ sīhapuraṁ nāma bhavissatī” ti āha. Catutthaṁ āmantetvā: “Tvaṁ, tāta, uttaradvārena nikkhamitvā ujukam-eva gacchanto sabbaratanamayaṁ cakkapañjaraṁ passissasi, tāya saññāya tattha [PTS 3.461] nagaraṁ māpetvā vasa, taṁ nagaraṁ uttarapañcālaṁ nāma bhavissatī” ti āha. Pañcamaṁ āmantetvā: “Tāta, tayā imasmiṁ ṭhāne vasituṁ na sakkā, imasmiṁ nagare mahāthūpaṁ katvā nikkhamitvā pacchimuttarāya disāya ujukam-eva gacchanto dve pabbate aññamaññaṁ paharitvā paharitvā daddarasaddaṁ karonte passissasi, tāya saññāya tattha nagaraṁ māpetvā vasa, taṁ nagaraṁ daddarapuraṁ nāma bhavissatī” ti āha. Te pañca pi janā tāya tāya saññāya gantvā tasmiṁ tasmiṁ ṭhāne nagarāni māpetvā vasiṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi devadatto musāvādaṁ katvā pathaviṁ paviṭṭho” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā cetiyarājā devadatto ahosi, kapilabrāhmaṇo pana aham-eva ahosin”-ti.

Cetiyajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 423: Indriyajātakavaṇṇanā

Yo indriyānan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṁ kireko kulaputto satthu dhammadesanaṁ sutvā: “Na sakkā agāramajjhe vasantena ekantaparipuṇṇaṁ ekantaparisuddhaṁ brahmacariyaṁ carituṁ, niyyānikasāsane pabbajitvā dukkhassantaṁ karissāmī” ti ghare vibhavaṁ puttadārassa niyyādetvā nikkhamitvā satthāraṁ pabbajjaṁ yāci. Satthāpissa pabbajjaṁ dāpesi. Tassa ācariyupajjhāyehi saddhiṁ piṇḍāya carato navakattā ceva bhikkhūnaṁ bahubhāvena ca kulaghare vā āsanasālāya vā āsanaṁ na pāpuṇāti, saṅghanavakānaṁ koṭiyaṁ pīṭhakaṁ vā phalakaṁ vā pāpuṇāti. Āhāro pi uḷuṅkapiṭṭhena ghaṭṭitā bhinnasitthakayāgu vā pūtisukkhakhajjakaṁ vā jhāmasukkhakūro vā pāpuṇāti, yāpanapamāṇaṁ na hoti. So attanā [PTS 3.462] laddhaṁ gahetvā purāṇadutiyikāya santikaṁ gacchati. Athassa sā pattaṁ gahetvā vanditvā pattato bhattaṁ nīharitvā susampāditāni yāgubhattasūpabyañjanāni deti. Mahallako rasataṇhāya bajjhitvā purāṇadutiyikaṁ jahituṁ na sakkoti. Sā cintesi: “Baddho nu kho, noti vīmaṁsissāmi nan”-ti.

Athekadivasaṁ janapadamanussaṁ setamattikāya nhāpetvā gehe nisīdāpetvā aññepissa katipaye parivāramanusse āṇāpetvā thokathokaṁ pānabhojanaṁ dāpesi. Te khādantā bhuñjantā nisīdiṁsu. Gehadvāre ca cakkesu goṇe bandhāpetvā ekaṁ sakaṭam-pi ṭhapāpesi, sayaṁ pana piṭṭhigabbhe nisīditvā pūve paci. Mahallako āgantvā dvāre aṭṭhāsi. Taṁ disvā eko mahallakapuriso: “Ayye, eko thero dvāre ṭhito” ti āha. “Vanditvā aticchāpehī” ti. So: “Aticchatha, bhante” ti punappunaṁ kathetvā pi taṁ agacchantaṁ disvā: “Ayye, thero na gacchatī” ti āha. Sā āgantvā sāṇiṁ ukkhipitvā oloketvā: “Ambho ayaṁ mama dārakapitā” ti vatvā nikkhamitvā pattaṁ gahetvā gehaṁ pavesetvā parivisitvā bhojanapariyosāne vanditvā: “Bhante, tumhe idheva parinibbāyatha, mayaṁ ettakaṁ kālaṁ aññaṁ kulaṁ na gaṇhimha, asāmike pana ghare gharāvāso na saṇṭhāti, mayaṁ aññaṁ kulaṁ gaṇhāma, dūraṁ janapadaṁ gacchissāma, tumhe appamattā hotha, sace me doso atthi, khamathā” ti āha. Mahallakassa hadayaphālanakālo viya ahosi. Atha naṁ: “Ahaṁ taṁ jahituṁ na sakkomi, mā gaccha, vibbhamissāmi, asukaṭṭhāne me sāṭakaṁ pesehi, pattacīvaraṁ paṭicchāpetvā āgacchissāmī” ti āha. Sā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Mahallako vihāraṁ gantvā ācariyupajjhāye pattacīvaraṁ paṭicchāpento: “Kasmā, āvuso, evaṁ karosī” ti vutto: “Purāṇadutiyikaṁ jahituṁ na sakkomi vibbhamissāmī” ti āha. Atha naṁ te anicchantaññeva satthu santikaṁ netvā: “Kiṁ, bhikkhave, imaṁ anicchantaññeva ānayitthā” ti vutte: “Bhante, ayaṁ ukkaṇṭhitvā vibbhamitukāmo” ti vadiṁsu. Atha naṁ satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchi. “Saccaṁ, bhante” ti. “Ko taṁ ukkaṇṭhāpesī” ti? “Purāṇadutiyikā bhante” ti vutte: “Bhikkhu na idāneva sā itthī tuyhaṁ anatthakārikā, pubbe pi tvaṁ taṁ nissāya catūhi jhānehi parihīno mahādukkhaṁ patvā maṁ nissāya tamhā dukkhā muccitvā naṭṭhajjhānaṁ paṭilabhī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 3.463] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa purohitaṁ paṭicca tassa brāhmaṇiyā kucchimhi nibbatti. Jātadivase cassa sakalanagare āvudhāni pajjaliṁsu, tenassa: “Jotipālakumāro” ti nāmaṁ kariṁsu. So vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā rañño sippaṁ dassetvā issariyaṁ pahāya kañci ajānāpetvā aggadvārena nikkhamitvā araññaṁ pavisitvā sakkadattiye kaviṭṭhakaassame isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññāyo nibbattesi. Taṁ tattha vasantaṁ anekāni isisatāni parivāresuṁ, mahāsamāgamo ahosi. So sarabhaṅgasatthā nāma ahosi, tassa satta antevāsikajeṭṭhakā ahesuṁ. Tesu sālissaro nāma isi kaviṭṭhakaassamā nikkhamitvā suraṭṭhajanapade puratthimajanapade sātodikāya nāma nadiyā tīre anekasahassaisiparivāro vasi. Meṇḍissaro nāma isi pajjotakapañcālarañño vijite kalabbacūḷakaṁ nāma nigamaṁ nissāya anekasahassaisiparivāro vasi. Pabbato nāma isi ekaṁ aṭavijanapadaṁ nissāya anekasahassaisiparivāro vasi. Kāḷadevilo nāma isi avantidakkhiṇāpathe ekagghanaselaṁ nissāya anekasahassaisiparivāro vasi. Kisavaccho nāma isi ekako va daṇḍakirañño kumbhavatīnagaraṁ nissāya uyyāne vasi. Anupiyatāpaso pana bodhisattassa upaṭṭhāko tassa santike vasi. Nārado nāma isi kāḷadevilassa kaniṭṭho majjhimadese ārañjaragirimhi pabbatajālantare ekako va ekasmiṁ guhāleṇe vasi.

Ārañjaragirino nāma avidūre eko ākiṇṇamanusso nigamo atthi, tesaṁ antare mahatī nadī atthi, taṁ nadiṁ bahū manussā otaranti. Uttamarūpadharā vaṇṇadāsiyo pi purise palobhayamānā tassā nadiyā tīre nisīdanti. Nāradatāpaso tāsu ekaṁ disvā paṭibaddhacitto hutvā jhānaṁ antaradhāpetvā nirāhāro parisussanto [PTS 3.464] kilesavasaṁ gantvā sattāhaṁ vasitvā nipajji. Athassa bhātā kāḷadevilo āvajjento taṁ kāraṇaṁ ñatvā ākāsenāgantvā leṇaṁ pāvisi. Nārado taṁ disvā: “Kasmā bhavaṁ āgatosī” ti āha. “Bhavaṁ ‘akallako’ ti bhavantaṁ paṭijaggituṁ āgatomhī” ti. Atha naṁ so: “Abhūtaṁ kathaṁ kathesi, alikaṁ tucchaṁ kathesī” ti musāvādena niggaṇhi. So: “Netaṁ pahātuṁ vaṭṭatī” ti sālissaraṁ ānesi, meṇḍissaraṁ ānesi, pabbatam-pi ānesi. Itaro pi te tayo musāvādena niggaṇhi. Kāḷadevilo: “Sarabhaṅgasatthāraṁ ānessāmī” ti ākāsenāgantvā taṁ ānesi. So āgantvā taṁ disvā: “Indriyavasaṁ gato” ti ñatvā: “Kacci nārada, indriyānaṁ vasaṁ gato” ti pucchi. Itarena taṁ sutvāva uṭṭhāya vanditvā: “Āma, ācariyā” ti vutte: “Nārada, indriyavasaṁ gatā nāma imasmiṁ attabhāve sussantā dukkhaṁ anubhavitvā dutiye attabhāve niraye nibbattantī” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

60. Yo indriyānaṁ kāmena, vasaṁ nārada gacchati,
So pariccajjubho loke, jīvanto va visussatī ti.

Tattha yo indriyānan-ti nārada, yo puriso rūpādīsu subhākāraṁ gahetvā kilesakāmavasena channaṁ indriyānaṁ vasaṁ gacchati. Pariccajjubho loke ti so manussalokañca devalokañcāti ubholoke pariccajitvā nirayādīsu nibbattantī ti attho. Jīvanto va visussatī ti jīvanto yeva attanā icchitaṁ kilesavatthuṁ alabhanto sokena visussati, mahādukkhaṁ pāpuṇātīti.

Taṁ sutvā nārado: “Ācariya, kāmasevanaṁ nāma sukhaṁ, evarūpaṁ sukhaṁ kiṁ sandhāya dukkhanti vadasī” ti pucchi. Athassa sarabhaṅgo: “Tena hi suṇāhī” ti dutiyaṁ gāthamāha.

61. Sukhassānantaraṁ dukkhaṁ, dukkhassānantaraṁ sukhaṁ,
Sosi patto sukhā dukkhaṁ, pāṭikaṅkha varaṁ sukhan-ti.

Tattha [PTS 3.465] sukhassānantaran-ti kāmasukhassa anantaraṁ nirayadukkhaṁ. Dukkhassā ti sīlarakkhaṇadukkhassa anantaraṁ dibbamānusakasukhañceva nibbānasukhañca. Idaṁ vuttaṁ hoti: nārada, ime hi sattā kāmasevanasamaye kālaṁ katvā ekantadukkhe niraye nibbattanti, sīlaṁ rakkhantā vipassanāya kammaṁ karontā ca pana kilamanti, te dukkhena sīlaṁ rakkhitvā sīlabalena vuttappakāraṁ sukhaṁ labhanti, idaṁ dukkhaṁ sandhāyāhaṁ evaṁ vadāmīti. Sosi patto ti so tvaṁ nārada, idāni jhānasukhaṁ nāsetvā tato sukhā mahantaṁ kāmanissitaṁ cetasikadukkhaṁ patto. Pāṭikaṅkhā ti idaṁ kilesadukkhaṁ chaḍḍetvā puna tadeva varaṁ uttamaṁ jhānasukhaṁ iccha patthehīti.

Nārado: “Idaṁ ācariya, dukkhaṁ dussahaṁ, na taṁ adhivāsetuṁ sakkomī” ti āha. Atha naṁ mahāsatto: “Nārada, dukkhaṁ nāma uppannaṁ adhivāsetabbamevā” ti vatvā tatiyaṁ gāthamāha.

62. Kicchakāle kicchasaho, yo kicchaṁ nātivattati,
Sa kicchantaṁ sukhaṁ dhīro, yogaṁ samadhigacchatī ti.

Tattha nātivattatī ti nānuvattati, ayam-eva vā pāṭho. Idaṁ vuttaṁ hoti: nārada, yo kāyikacetasikadukkhasaṅkhātassa kicchassa uppannakāle appamatto tassa kicchassa haraṇūpāyaṁ karonto kicchasaho hutvā taṁ kicchaṁ nānuvattati, tassa vase avattitvā tehi tehi upāyehi taṁ kicchaṁ abhibhavati vināseti, so dhīro kicchassa antimasaṅkhātaṁ nirāmisasukhasaṅkhātaṁ jhānasukhaṁ adhigacchati, taṁ vā kicchantaṁ yogasukhaṁ adhigacchati, akilamanto va pāpuṇātīti.

So: “Ācariya, kāmasukhaṁ nāma uttamasukhaṁ, na taṁ jahituṁ sakkomī” ti āha. Atha naṁ mahāsatto: “Nārada, dhammo nāma na kenaci kāraṇena nāsetabbo” ti vatvā catutthaṁ gāthamāha.

63. Na [PTS 3.466] heva kāmāna kāmā, nānatthā nātthakāraṇā,
Na katañca niraṅkatvā, dhammā cavitumarahasī ti.

Tattha kāmāna kāmā ti kāmānaṁ kāmā, vatthukāmānaṁ patthanāyā ti attho. Nānatthā nātthakāraṇā ti na anatthato na atthakāraṇā. Na katañca niraṅkatvā ti katañca nipphāditaṁ jhānaṁ niraṁkatvā. Idaṁ vuttaṁ hoti: nārada, na heva vatthukāmapatthanāya dhammā cavitumarahasi, ekasmiṁ anatthe uppanne taṁ paṭihanitukāmo nānatthā na atthena pi kāraṇabhūtena dhammā cavitumarahasi, “asuko nāma me attho uppajjissatī” ti evam-pi atthakāraṇā pi na dhammā cavitumarahasi, kataṁ pana nipphāditaṁ jhānasukhaṁ niraṁkatvā vināsetvā neva dhammā cavitumarahasīsi.

Evaṁ sarabhaṅgena catūhi gāthāhi dhamme desite kāḷadevilo attano kaniṭṭhaṁ ovadanto pañcamaṁ gāthamāha.

64. Dakkhaṁ gahapatī sādhu, saṁvibhajjañca bhojanaṁ,
Ahāso atthalābhesu, atthabyāpatti abyatho ti.

Tattha dakkhaṁ gahapatī ti nārada gharāvāsaṁ vasantānaṁ gahapatīnaṁ bhoguppādanatthāya analasyachekakusalabhāvasaṅkhātaṁ dakkhaṁ nāma sādhu, dakkhabhāvo bhaddako. Saṁvibhajjañca bhojanan-ti dukkhena uppāditabhogānaṁ dhammikasamaṇabrāhmaṇehi saddhiṁ saṁvibhajitvā paribhogakaraṇaṁ dutiyaṁ sādhu. Ahāso atthalābhesū ti mahante issariye uppanne appamādavasena ahāso anuppilāvitattaṁ tatiyaṁ sādhu. Atthabyāpattī ti yadā pana attano atthabyāpatti yasavināso hoti, tadā abyatho akilamanaṁ catutthaṁ sādhu, tasmā tvaṁ, nārada, “jhānaṁ me antarahitan”-ti mā soci, sace indriyānaṁ vasaṁ na gamissasi, naṭṭham-pi te jhānaṁ puna pākatikam-eva bhavissatīti.

Taṁ puna kāḷadevilena nāradassa ovaditabhāvaṁ ñatvā satthā abhisambuddho hutvā chaṭṭhaṁ gāthamāha.

65. Ettāvatetaṁ paṇḍiccaṁ, api so devilo bravi,
Na yito kiñci pāpiyo, yo indriyānaṁ vasaṁ vaje ti.

Tassattho [PTS 3.467]: bhikkhave, ettakaṁ etaṁ paṇḍiccaṁ soyaṁ devilo abravi. Yo pana kilesavasena indriyānaṁ vasaṁ vajati, ito añño pāpiyo natthīti.

Atha naṁ sarabhaṅgo āmantetvā: “Nārada, idaṁ tāva suṇa, yo hi paṭhamam-eva kattabbayuttakaṁ na karoti, so araññaṁ paviṭṭhamāṇavako viya socati paridevatī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte ekasmiṁ kāsinigame eko brāhmaṇamāṇavo abhirūpo ahosi thāmasampanno nāgabalo. So cintesi: “kiṁ me kasikammādīni katvā mātāpitūhi puṭṭhehi, kiṁ puttadārena, kiṁ dānādīhi puññehi katehi, kañci aposetvā kiñci puññaṁ akatvā araññaṁ pavisitvā mige māretvā attānaṁ yeva posessāmī” ti? So pañcāvudhasannaddho himavantaṁ gantvā nānāmige vadhitvā khādanto antohimavante vidhavāya nāma nadiyā tīre giriparikkhittaṁ mahantaṁ pabbatajālaṁ patvā tattha mige vadhitvā aṅgāre pakkamaṁsaṁ khādanto vāsaṁ kappesi. So cintesi: “Ahaṁ sabbadā thāmasampanno na bhavissāmi, dubbalakāle araññe carituṁ na sakkhissāmi, idāneva nānāvaṇṇe mige pabbatajālaṁ pavesetvā dvāraṁ yojetvā araññaṁ anāhiṇḍanto va yathāruciyā mige vadhitvā khādissāmī” ti tathā akāsi. Athassa kāle atikkante taṁ kammaṁ matthakappattaṁ diṭṭhadhammavedanīyaṁ jātaṁ, attano hatthapādehi na labhi gantuṁ, aparāparaṁ parivattetuṁ nāsakkhi, neva kiñci khādanīyaṁ bhojanīyaṁ, na pānīyaṁ passi, sarīraṁ milāyi, manussapeto ahosi, gimhakāle pathavī viya sarīraṁ bhijjitvā rājiyo dassesi, so durūpo dussaṇṭhito mahādukkhaṁ anubhavi.

Evaṁ addhāne gate siviraṭṭhe sivirājā nāma: “Araññe aṅgārapakkamaṁsaṁ khādissāmī” ti amaccānaṁ rajjaṁ niyyādetvā pañcāvudhasannaddho araññaṁ pavisitvā mige vadhitvā maṁsaṁ khādamāno anupubbena taṁ padesaṁ patvā taṁ purisaṁ disvā bhīto pi satiṁ upaṭṭhapetvā: “Kosi tvaṁ ambho purisā” ti pucchi. “Sāmi, manussapeto ahaṁ, attano katakammassa phalaṁ anubhomi, tvaṁ pana kosī” ti? “Sivirājāhamasmī” ti. “Atha kasmā idhāgatosī” ti? “Migamaṁsaṁ [PTS 3.468] khādanatthāyā” ti. Athassa so: “Aham-pi mahārāja, imināva kāraṇena āgantvā manussapeto jāto” ti sabbaṁ vitthārena kathetvā attano dukkhitabhāvaṁ rañño ācikkhanto sesagāthā āha:

66. Amittānaṁva hatthatthaṁ, sivi pappoti māmiva,
Kammaṁ vijjañca dakkheyyaṁ, vivāhaṁ sīlamaddavaṁ,
Ete ca yase hāpetvā, nibbatto sehi kammehi.

67. Sohaṁ sahassajīnova, abandhu aparāyaṇo,
Ariyadhammā apakkanto, yathā peto tathevahaṁ.

68. Sukhakāme dukkhāpetvā, āpannosmi padaṁ imaṁ,
So sukhaṁ nādhigacchāmi, ṭhito bhāṇumatāmivā ti.

Tattha amittānaṁva hatthatthan-ti amittānaṁ hatthe atthaṁ vināsaṁ viya. Sivī ti rājānaṁ ālapati. Pappo ti māmivā ti mādiso pāpakammena pāpuṇāti, attano va kammena vināsaṁ pāpuṇātīti vuttaṁ hoti. Kamman-ti kasikammādibhedaṁ ājīvasādhakaṁ kiccaṁ. Vijjan-ti nānappakārakaṁ hatthisippādikaṁ sippaṁ. Dakkheyyan-ti nānappakārena bhoguppādanakosallaṁ. Vivāhan-ti āvāhavivāhasambandhaṁ. Sīlamaddavan-ti pañcavidhasīlañceva muduvacanaṁ hitakāmaṁ pāpanivāraṇaṁ kalyāṇamittatañca. So hi idha maddavoti adhippeto. Ete ca yase hāpetvā ti ete ettake yasadāyake dhamme hāpetvā ca. Nibbatto sehi kammehī ti attano kammehi nibbatto. Idaṁ vuttaṁ hoti: ahaṁ, mahārāja, imasmiṁ loke issariyadāyakaṁ kattabbayuttakaṁ kammaṁ akatvā sippaṁ asikkhitvā upāyena bhoge anuppādetvā āvāhavivāhaṁ akatvā sīlaṁ arakkhitvā maṁ akiccaṁ karontaṁ pāpanivāraṇasamatthe kalyāṇamitte abhajitvā ime ettake yasadāyakattā: “Yase” ti saṅkhyaṁ gate lokappavattidhamme hāpetvā chaḍḍetvā imaṁ araññaṁ pavisitvā sayaṁ katehi pāpakammehi idāni manussapeto hutvā nibbattosmīti.

Sahassajīnovā ti sahassajīnapuriso viyā ti attho. Svāhaṁ sammā paṭipajjitvā bhoge uppādeyyaṁ, tehi anekasahassehi bhogehi jitoti pi attho. Aparāyaṇo ti asaraṇo, nippatiṭṭhoti attho. Ariyadhammā ti sappurisadhammato. Yathā [PTS 3.469] peto ti yathā mato peto hutvā uppajjeyya, jīvamāno yeva tathā manussapeto jātosmī ti attho. Sukhakāme dukkhāpetvā ti sukhakāme satte dukkhāpetvā. “Sukhakāmo” ti pi pāṭho, sayaṁ sukhakāmo paraṁ dukkhāpetvā ti attho. Āpannosmi padaṁ iman-ti evarūpaṁ koṭṭhāsaṁ pattosmi. Pathanti pi pāṭho, idaṁ dukkhassa pathabhūtaṁ attabhāvaṁ pattosmī ti attho. Ṭhito bhāṇumatāmivā ti bhāṇumā vuccati aggi, vītaccikaṅgārehi samantā parikiṇṇo viya sarīre uṭṭhitena mahādāhena dayhanto kāyikacetasikasukhaṁ na vindāmīti vadati.

Evañca pana vatvā: “Ahaṁ, mahārāja, sukhakāmo paraṁ dukkhāpetvā diṭṭheva dhamme manussapeto jāto, tasmā tvaṁ pāpaṁ mā kari, attano nagaraṁ gantvā dānādīni puññāni karohī” ti āha. Rājā tathā katvā saggapuraṁ pūresi. Sarabhaṅgasatthā imaṁ kāraṇaṁ āharitvā tāpasaṁ saññāpesi. So tassa dhammakathāya saṁvegaṁ paṭilabhitvā taṁ vanditvā khamāpetvā kasiṇaparikammaṁ katvā naṭṭhaṁ jhānaṁ paṭipākatikaṁ akāsi. Sarabhaṅgo tassa tattha vasituṁ adatvā taṁ ādāya attano assamaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi.

Tadā nārado ukkaṇṭhitabhikkhu ahosi, nagarasobhiṇī purāṇadutiyikā, sālissaro sāriputto, meṇḍissaro kassapo, pabbato anuruddho, kāḷadevilo kaccāyano, anupiyo ānando, kisavaccho mahāmoggallāno, sarabhaṅgo pana aham-eva ahosinti.

Indriyajātakavaṇṇanā sattamā

JA 424: Ādittajātakavaṇṇanā

Ādittasmin-ti idaṁ satthā jetavane viharanto asadisadānaṁ ārabbha kathesi. Asadisadānaṁ mahāgovindasuttavaṇṇanāto (DA. 2.296) vitthāretvā kathetabbaṁ. Tassa pana dinnadivasato dutiyadivase dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, kosalarājā vicinitvāva [PTS 3.470], puññakkhettaṁ ñatvā buddhappamukhassa ariyasaṅghassa asadisadānaṁ adāsī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Anacchariyaṁ, bhikkhave, rañño vicinitvā anuttare puññakkhette dānapatiṭṭhāpanaṁ, porāṇakapaṇḍitā pi vicinitvāva mahādānaṁ adaṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte siviraṭṭhe roruvanagare roruvamahārājā nāma dasa rājadhamme akopetvā catūhi saṅgahavatthūhi janaṁ saṅgaṇhanto mahājanassa mātāpituṭṭhāne ṭhatvā kapaṇaddhikavanibbakayācakādīnaṁ mahādānaṁ pavattesi. Tassa samuddavijayā nāma aggamahesī ahosi paṇḍitā ñāṇasampannā. So ekadivasaṁ dānaggaṁ olokento: “Mayhaṁ dānaṁ dussīlā lolasattā bhuñjanti, taṁ maṁ na hāseti, ahaṁ kho pana sīlavantānaṁ aggadakkhiṇeyyānaṁ paccekabuddhānaṁ dātukāmo, te ca himavantapadese vasanti, ko nu kho te nimantetvā ānessati, kaṁ pesessāmī” ti cintetvā tamatthaṁ deviyā ārocesi. Atha naṁ sā āha: “Mahārāja, mā cintayittha, amhākaṁ dātabbadānabalena sīlabalena saccabalena pupphāni pesetvā paccekabuddhe nimantetvā tesaṁ āgatakāle sabbaparikkhārasampannadānaṁ dassāmā” ti. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā: “Sakalanagaravāsino sīlaṁ samādiyantū” ti nagare bheriṁ carāpetvā sayam-pi saparijano uposathaṅgāni adhiṭṭhāya mahādānaṁ pavattetvā sumanapupphapuṇṇaṁ suvaṇṇasamuggaṁ gāhāpetvā pāsādā oruyha rājaṅgaṇe ṭhatvā pañcaṅgāni pathaviyaṁ patiṭṭhāpetvā pācīnadisābhimukho vanditvā: “Pācīnadisāya arahante vandāmi, sace amhākaṁ koci guṇo atthi, amhesu anukampaṁ katvā amhākaṁ bhikkhaṁ gaṇhathā” ti vatvā satta pupphamuṭṭhiyo khi pi. Pācīnadisāya paccekabuddhānaṁ abhāvena punadivase nāgamiṁsu. Dutiyadivase dakkhiṇadisaṁ namassi, tato pi nāgatā. Tatiyadivase pacchimadisaṁ [PTS 3.471] namassi, tato pi nāgatā. Catutthadivase uttaradisaṁ namassi, namassitvā ca pana: “Uttarahimavantapadesavāsino paccekabuddhā amhākaṁ bhikkhaṁ gaṇhantū” ti satta pupphamuṭṭhiyo vissajjesi. Pupphāni gantvā nandamūlakapabbhāre pañcannaṁ paccekabuddhasatānaṁ upari patiṁsu.

Te āvajjamānā raññā attano nimantitabhāvaṁ ñatvā punadivase satta paccekabuddhe āmantetvā: “Mārisā, rājā vo nimanteti, tassa saṅgahaṁ karothā” ti vadiṁsu. Satta paccekabuddhā ākāsenāgantvā rājadvāre otariṁsu. Te disvā rājā somanassajāto vanditvā pāsādaṁ āropetvā mahantaṁ sakkāraṁ katvā dānaṁ datvā bhattakiccapariyosāne punadivasatthāya punadivasatthāyāti evaṁ cha divase nimantetvā sattame divase sabbaparikkhāradānaṁ sajjetvā sattaratanakhacitāni mañcapīṭhādīni paññapetvā ticīvarādike sabbasamaṇaparibhoge sattannaṁ paccekabuddhānaṁ santike ṭhapetvā: “Mayaṁ ime parikkhāre tumhākaṁ demā” ti vatvā tesaṁ bhattakiccapariyosāne rājā ca devī ca ubho pi namassamānā aṭṭhaṁsu. Atha nesaṁ anumodanaṁ karonto saṅghatthero dve gāthā abhāsi:

69. Ādittasmiṁ agārasmiṁ, yaṁ nīharati bhājanaṁ,
Taṁ tassa hoti atthāya, no ca yaṁ tattha ḍayhati.

70. Evamādīpito loko, jarāya maraṇena ca,
Nīharetheva dānena, dinnaṁ hoti sunīhatan-ti.

Tattha ādittasmin-ti taṅkhaṇe pajjalite. Bhājanan-ti upakaraṇaṁ. No ca yaṁ tattha ḍayhatī ti yaṁ pana tattha ḍayhati, antamaso tiṇasanthāro pi, sabbaṁ tassa anupakaraṇam-eva hoti. Jarāya maraṇena cā ti desanāsīsametaṁ, atthato panesa ekādasahi aggīhi ādīpito nāma. Nīharethevā ti [PTS 3.472] tato ekādasati aggīhi pajjalitalokā dasavidhadānavatthubhedaṁ taṁ taṁ parikkhāradānaṁ cetanāya nikkaḍḍhetheva. Dinnaṁ hotī ti appaṁ vā bahuṁ vā yaṁ dinnaṁ, tadeva sunīhataṁ nāma hotīti.

Evaṁ saṅghatthero anumodanaṁ katvā: “Appamatto hohi, mahārājā” ti rañño ovādaṁ datvā ākāse uppatitvā pāsādakaṇṇikaṁ dvidhā katvā gantvā nandamūlakapabbhāre yeva otari. Tassa dinnaparikkhāro pi teneva saddhiṁ uppatitvā nandamūlakapabbhāre yeva otari. Rañño ca deviyā ca sakalasarīraṁ pītiyā puṇṇaṁ ahosi. Evaṁ tasmiṁ gate avasesāpi:

71. Yo dhammaladdhassa dadāti dānaṁ, uṭṭhānavīriyādhigatassa jantu,
Atikkamma so vetaraṇiṁ yamassa, dibbāni ṭhānāni upeti macco.

72. Dānañca yuddhañca samānamāhu, appā pi santā bahuke jinanti,
Appam-pi ce saddahāno dadāti, teneva so hoti sukhī parattha.

73. Viceyya dānaṁ sugatappasatthaṁ, ye dakkhiṇeyyā idha jīvaloke,
Etesu dinnāni mahapphalāni, bījāni vuttāni yathā sukhette.

74. Yo pāṇabhūtāni aheṭhayaṁ caraṁ, parūpavādā na karoti pāpaṁ,
Bhīruṁ pasaṁsanti na tattha sūraṁ, bhayā hi santo na karonti pāpaṁ.

75. Hīnena brahmacariyena, khattiye upapajjati,
Majjhimena ca devattaṁ, uttamena visujjhati.

76. Addhā hi dānaṁ bahudhā pasatthaṁ, dānā ca kho dhammapadaṁva seyyo,
Pubbeva [PTS 3.473] hi pubbatareva santo, nibbānamevajjhagamuṁ sapaññā ti.

Evamekekāya gāthāya anumodanaṁ katvā tatheva agamiṁsu saddhiṁ parikkhārehi.

Tattha dhammaladdhassā ti khīṇāsavaṁ ādiṁ katvā yāva sukkhavipassakayogāvacaro puggalo dhammassa laddhattā dhammaladdho nāma. Sveva uṭṭhānavīriyena tassa dhammassa adhigatattā uṭṭhānavīriyādhigato nāma. Tassa puggalassa yo jantu dadāti dānanti attho, dhammena laddhassa uṭṭhānasaṅkhātena vīriyena adhigatassa deyyadhammassa aggaṁ gahetvā yo jantu sīlavantesu dānaṁ dadātīti pi attho. Upayogatthe vā sāmivacanaṁ katvāpettha attho veditabbo. Vetaraṇin-ti desanāsīsametaṁ, aṭṭha mahāniraye soḷasa ca ussade atikkamitvā ti attho. Dibbāni ṭhānāni upetī ti devaloke uppajjati.

Samānamāhū ti sadisaṁ vadanti. Khayabhīrukassa hi dānaṁ natthi, bhayabhīrukassa yuddhaṁ natthi. Jīvite ālayaṁ vijahitvā yujjanto va yujjhituṁ sakkoti, bhogesu ālayaṁ vijahitvā dāyako dātuṁ sakkoti, teneva taṁ ubhayaṁ: “Samānan”-ti vadanti. Appā pi santā ti thokā pi samānā pariccattajīvitā bahuke jinanti, evam-eva appā pi muñcacetanā bahum-pi maccheracittaṁ lobhādiṁ vā kilesagahanaṁ jināti. Appam-pi ce ti thokam-pi ce deyyadhammaṁ kammañca phalañca saddahanto deti. Teneva so ti tena parittadeyyadhammavatthukena parittakenā pi cāgena so parattha sukhī hoti, mahārājāti.

Viceyya dānan-ti dakkhiṇañca dakkhiṇeyyañca vicinitvā dinnadānaṁ. Tattha yaṁ vā taṁ vā adatvā aggaṁ paṇītaṁ deyyadhammaṁ vicinitvā dadanto dakkhiṇaṁ vicināti nāma, yesaṁ tesaṁ vā adatvā sīlādiguṇasampanne vicinitvā tesaṁ dadanto dakkhiṇeyyaṁ vicināti nāma. Sugatappasatthan-ti evarūpaṁ dānaṁ buddhehi pasatthaṁ. Tattha dakkhiṇeyyavicinanaṁ dassetuṁ: “Ye dakkhiṇeyyā” ti ādi vuttaṁ. Tattha dakkhiṇeyyā ti dakkhiṇāya anucchavikā buddhādayo.

Pāṇabhūtānī ti pāṇasaṅkhātāni bhūtāni. Aheṭhayaṁ caran-ti kāruññena aviheṭhayanto caramāno. Parūpavādā ti parūpavādabhayena pāpaṁ na karoti. Bhīrun-ti upavādabhīrukaṁ. Na tattha sūran-ti yo pana ayonisomanasikārena tasmiṁ upavāde sūro hoti, taṁ paṇḍitā nappasaṁsanti. Bhayā hī ti upavādabhayena hi paṇḍitā pāpaṁ na karonti.

Hīnena brahmacariyenā ti bāhiratitthāyatane tāva methunaviratisīlamattakaṁ [PTS 3.474] hīnaṁ brahmacariyaṁ nāma, tena khattiyakule uppajjati. Jhānassa upacāramattaṁ majjhimaṁ, tena devaloke uppajjati. Aṭṭha samāpattiyo uttamaṁ, tena brahmaloke uppajjanto visujjhati nāma. Sāsane pana sīlavantasseva ekaṁ devanikāyaṁ paṇidhāya brahmacariyaṁ hīnaṁ nāma, parisuddhasīlasseva samāpattinibbattanaṁ majjhimaṁ nāma, parisuddhasīle ṭhatvā vipassanaṁ vaḍḍhetvā arahattuppatti uttamaṁ nāma.

Osānagāthāya ayamattho: mahārāja, kiñcā pi ekaṁseneva dānaṁ bahudhā pasatthaṁ vaṇṇitaṁ, dānato pana samathavipassanāsaṅkhātaṁ nibbānasaṅkhātañca dhammakoṭṭhāsabhūtaṁ dhammapadam-eva uttaritaraṁ. Kiṁkāraṇā? Pubbeva hi imasmiṁ kappe kassapadasabalādayo pubbatareva vessabhūdasabalādayo santo sappurisā sapaññā samathavipassanaṁ bhāvetvā nibbānam-eva ajjhagamuṁ adhigatāti.

Evaṁ satta paccekabuddhā anumodanāya rañño amatamahānibbānaṁ vaṇṇetvā rājānaṁ appamādena ovaditvā vuttanayeneva attano vasanaṭṭhānam-eva gatā. Rājā pi saddhiṁ aggamahesiyā dānaṁ datvā yāvajīvaṁ ṭhatvā tato cavitvā saggapuraṁ pūresi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ pubbe pi paṇḍitā viceyya dānaṁ adaṁsū” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā paccekabuddhā parinibbāyiṁsu, samuddavijayā rāhulamātā ahosi, roruvamahārājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Ādittajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 425: Aṭṭhānajātakavaṇṇanā

Gaṅgā kumudinī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi bhikkhuṁ satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Kiṁkāraṇā” ti vatvā: “Kilesavasenā” ti vutte: “Bhikkhu mātugāmo nāma akataññū mittadubbhī avissāsanīyo. Atīte paṇḍitā devasikaṁ sahassaṁ dentā pi mātugāmaṁ tosetuṁ nāsakkhiṁsu. Sā ekadivasamattaṁ sahassaṁ alabhitvāva te gīvāyaṁ gāhāpetvā nīharāpesi [PTS 3.475], evaṁ akataññū mātugāmo, mā tassa kāraṇā kilesavasaṁ gacchā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente tassa ca putto brahmadattakumāro, bārāṇasiseṭṭhino ca putto mahādhanakumāro nāma. Te ubho pi sahapaṁsukīḷakā sahāyakā ahesuṁ, ekācariyakule yeva sippaṁ gaṇhiṁsu. Rājakumāro pitu accayena rajje patiṭṭhāsi, seṭṭhiputto pissa santike yeva ahosi. Bārāṇasiyañca ekā nagarasobhiṇī vaṇṇadāsī abhirūpā ahosi sobhaggappattā. Seṭṭhiputto devasikaṁ sahassaṁ datvā niccakāle tā yeva saddhiṁ abhiramanto pitu accayena seṭṭhiṭṭhānaṁ labhitvā pi na taṁ vijahi, tatheva devasikaṁ sahassaṁ datvā abhirami. Seṭṭhiputto divasassa tayo vāre rājupaṭṭhānaṁ gacchati. Athassa ekadivasaṁ rājupaṭṭhānaṁ gatassa raññā saddhiṁ samullapantasseva sūriyo atthaṅgami, andhakāraṁ jātaṁ. So rājakulā nikkhamitvā: “Idāni gehaṁ gantvā āgamanavelā natthi, nagarasobhiṇiyā yeva gehaṁ gamissāmī” ti upaṭṭhāke uyyojetvā ekako va tassā gehaṁ pāvisi. Atha naṁ sā disvā: “Ayyaputta, sahassaṁ ābhatan”-ti āha. “Bhadde, ahaṁ ajjeva ativikālo jāto, tasmā gehaṁ agantvā manusse uyyojetvā ekako va paviṭṭhosmi, sve pana te dve sahassāni dassāmī” ti.

Sā cintesi: “Sacāhaṁ ajja okāsaṁ karissāmi, aññesu pi divasesu tucchahatthako va āgamissati, evaṁ me dhanaṁ parihāyissati, na dānissa okāsaṁ karissāmī” ti. Atha naṁ evamāha: “Sāmi, mayaṁ vaṇṇadāsiyo nāma, amhākaṁ sahassaṁ adatvā keḷi nāma natthī” ti. “Bhadde, sve diguṇaṁ āharissāmī” ti punappunaṁ [PTS 3.476] yāci. Nagarasobhiṇī dāsiyo āṇāpesi: “Etassa idha ṭhatvā maṁ oloketuṁ mā adattha, gīvāyaṁ taṁ gahetvā nīharitvā dvāraṁ pidahathā” ti. Taṁ sutvā dāsiyo tathā kariṁsu. Atha so cintesi: “Ahaṁ imāya saddhiṁ asītikoṭidhanaṁ khādiṁ, sā maṁ ekadivasaṁ tucchahatthaṁ disvā gīvāyaṁ gahetvā nīharāpesi, aho mātugāmo nāma pāpo nillajjo akataññū mittadubbhī” ti. So mātugāmassa aguṇaṁ anussaranto va virajji, paṭikūlasaññaṁ paṭilabhi, gharāvāse pi ukkaṇṭhito: “Kiṁ me gharāvāsena, ajjeva nikkhamitvā pabbajissāmī” ti puna gehaṁ agantvā rājānam-pi adisvāva nagarā nikkhamitvā araññaṁ pavisitvā gaṅgātīre assamaṁ māpetvā isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññāyo uppādetvā vanamūlaphalāhāro tattha vāsaṁ kappesi.

Rājā taṁ apassanto: “Kahaṁ mama sahāyo” ti pucchi. Nagarasobhiṇiyā pi katakammaṁ sakalanagare pākaṭaṁ jātaṁ. Athassa tamatthaṁ ācikkhitvā: “Iti te deva, sahāyo lajjāya gharam-pi agantvā araññaṁ pavisitvā pabbajito bhavissatī” ti āhaṁsu. Rājā taṁ sutvā nagarasobhiṇiṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ ekadivasaṁ sahassaṁ alabhitvā mama sahāyaṁ gīvāyaṁ gāhāpetvā nīharāpesī” ti pucchi. “Saccaṁ, devā” ti. “Pāpe jammī, sīghaṁ mama sahāyassa gataṭṭhānaṁ gantvā taṁ ānehi, no ce ānessasi, jīvitaṁ te natthī” ti. Sā rañño vacanaṁ sutvā bhītā rathaṁ āruyha mahantena parivārena nagarā nikkhamitvā tassa vasanaṭṭhānaṁ pariyesantī sutavasena taṁ ṭhānaṁ sutvā tattha gantvā vanditvā: “Ayya, mayā andhabālabhāvena kataṁ dosaṁ khamatha, ahaṁ na punevaṁ karissāmī” ti yācitvā: “Sādhu, khamāmi te, natthi me tayi āghāto” ti vutte: “Sace me khamatha, mayā saddhiṁ rathaṁ abhiruhatha, nagaraṁ gacchissāma, gatakāle [PTS 3.477] yaṁ mama ghare dhanaṁ atthi, sabbaṁ dassāmī” ti āha. So tassā vacanaṁ sutvā: “Bhadde, idāni tayā saddhiṁ gantuṁ na sakkā, yadā pana imasmiṁ loke yena na bhavitabbaṁ, taṁ bhavissati, api nāma tadā gaccheyyan”-ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

77. Gaṅgā kumudinī santā, saṅkhavaṇṇā ca kokilā,
Jambū tālaphalaṁ dajjā, atha nūna tadā siyā ti.

Tassattho: bhadde, yathā hi kumudasarā kumudehi sañchannā tiṭṭhanti, tatheva sace sakalā pi mahāgaṅgā kumudinī sīghasotaṁ pahāya santā upasantā siyā, sabbe kokilā ca saṅkhavaṇṇā bhaveyyuṁ, sabbo jamburukkho ca tālaphalaṁ dadeyya. Atha nūna tadā siyā ti atha tādise kāle amhākam-pi samāgamo nūna siyā, bhaveyya nāmāti vuttaṁ hoti.

Evañca vatvā puna pi tāya: “Ehi, ayya, gacchāmā” ti vutte: “Gacchissāmā” ti vatvā: “Kasmiṁ kāle” ti vutte: “Asukasmiñca asukasmiñcā” ti vatvā sesagāthā abhāsi:

78. Yadā kacchapalomānaṁ, pāvāro tividho siyā,
Hemantikaṁ pāvuraṇaṁ, atha nūna tadā siyā.

79. Yadā makasapādānaṁ, aṭṭālo sukato siyā,
Daḷho ca avikampī ca, atha nūna tadā siyā.

80. Yadā sasavisāṇānaṁ, nisseṇī sukatā siyā,
Saggassārohaṇatthāya, atha nūna tadā siyā.

81. Yadā nisseṇimāruyha, candaṁ khādeyyu mūsikā,
Rāhuñca paripāteyyuṁ, atha nūna tadā siyā.

82. Yadā surāghaṭaṁ pitvā, makkhikā gaṇacāriṇī,
Aṅgāre vāsaṁ kappeyyuṁ, atha nūna tadā siyā.

83. Yadā bimboṭṭhasampanno, gadrabho sumukho siyā,
Kusalo naccagītassa, atha nūna tadā siyā.

84. Yadā kākā ulūkā ca, mantayeyyuṁ rahogatā,
Aññamaññaṁ pihayyeyyuṁ, atha nūna tadā siyā.

85. Yadā [PTS 3.478] muḷālapattānaṁ, chattaṁ thirataraṁ siyā,
Vassassa paṭighātāya, atha nūna tadā siyā.

86. Yadā kulako sakuṇo, pabbataṁ gandhamādanaṁ,
Tuṇḍenādāya gaccheyya, atha nūna tadā siyā.

87. Yadā sāmuddikaṁ nāvaṁ, sayantaṁ savaṭākaraṁ,
Ceṭo ādāya gaccheyya, atha nūna tadā siyā ti.

Tattha tividho ti eko kacchapalomamayena pupphena, eko tūlena, eko ubhayenāti evaṁ tippakāro. Hemantikaṁ pāvuraṇan-ti himapātasamaye pāvuraṇāya bhavituṁ samattho. Atha nūna tadā siyā ti atha tasmiṁ kāle mama tayā saddhiṁ ekaṁseneva saṁsaggo siyā. Evaṁ sabbattha pacchimapadaṁ yojetabbaṁ. Aṭṭālo sukato ti abhiruhitvā yujjhantaṁ purisasataṁ dhāretuṁ yathā sakkoti, evaṁ sukato. Paripāteyyun-ti palāpeyyuṁ. Aṅgāre ti vītaccikaṅgārasanthare. Vāsaṁ kappeyyun-ti ekekaṁ surāghaṭaṁ pivitvā mattā vaseyyuṁ. Bimboṭṭhasampanno ti bimbaphalasadisehi oṭṭhehi samannāgato. Sumukho ti suvaṇṇaādāsasadiso mukho. Pihayeyyun-ti aññamaññassa sampattiṁ icchantā pihayeyyuṁ pattheyyuṁ. Muḷālapattānan-ti saṇhānaṁ muḷālagacchapattānaṁ. Kulako ti eko khuddakasakuṇo. Sāmuddikan-ti samuddapakkhandanamahānāvaṁ. Sayantaṁ savaṭākaran-ti yantena ceva vaṭākarena ca saddhiṁ sabbasambhārayuttaṁ. Ceṭo ādāyā ti yadā evarūpaṁ nāvaṁ khuddako gāmadārako hatthena gahetvā gaccheyyā ti attho.

Iti mahāsatto iminā aṭṭhānaparikappena ekādasa gāthā abhāsi. Taṁ sutvā nagarasobhiṇī mahāsattaṁ khamāpetvā nagaraṁ gantvā rañño taṁ kāraṇaṁ ārocetvā attano jīvitaṁ yācitvā gaṇhi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ bhikkhu mātugāmo nāma akataññū mittadubbhī” ti vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā rājā ānando ahosi, tāpaso pana aham-eva ahosinti.

Aṭṭhānajātakavaṇṇanā navamā

JA 426: Dīpijātakavaṇṇanā

Khamanīyaṁ [PTS 3.479] yāpanīyan-ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto ekaṁ eḷikaṁ ārabbha kathesi. Ekasmiñhi samaye mahāmoggallānatthero giriparikkhitte ekadvāre giribbajasenāsane vihāsi. Dvārasamīpe yevassa caṅkamo ahosi. Tadā eḷakapālakā: “Eḷakā ettha carantū” ti giribbajaṁ pavesetvā kīḷantā viharanti. Tesu ekadivasaṁ sāyaṁ āgantvā eḷake gahetvā gacchantesu ekā eḷikā dūre caramānā eḷake nikkhamante adisvā ohīyi. Taṁ pacchā nikkhamantiṁ eko dīpiko disvā: “Khādissāmi nan”-ti giribbajadvāre aṭṭhāsi. Sā pi ito cito ca olokentī taṁ disvā: “Esa maṁ māretvā khāditukāmatāya ṭhito, sace nivattitvā palāyissāmi, jīvitaṁ me natthi, ajja mayā purisakāraṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā siṅgāni ukkhipitvā tassa abhimukhaṁ vegena pakkhanditvā dīpikassa: “Ito gaṇhissāmi, ito gaṇhissāmī” ti vipphandato va gahaṇaṁ anupagantvā vegena palāyitvā eḷakānaṁ antaraṁ pāvisi. Atha thero taṁ tesaṁ kiriyaṁ disvā punadivase gantvā tathāgatassa ārocetvā: “Evaṁ bhante, sā eḷikā attano upāyakusalatāya parakkamaṁ katvā dīpikato muccī” ti āha. Satthā: “Moggallāna, idāni tāva so dīpiko taṁ gahetuṁ nāsakkhi, pubbe pana naṁ viravantiṁ māretvā khādī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte magadharaṭṭhe bodhisatto ekasmiṁ gāme mahābhogakule nibbattitvā vayappatto kāme pahāya isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññāyo nibbattetvā ciraṁ himavante vasitvā loṇambilasevanatthāya rājagahaṁ gantvā ekasmiṁ yeva giribbaje paṇṇasālaṁ māpetvā vāsaṁ kappesi. Tadā imināva niyāmena eḷakapālakesu eḷake carantesu ekadivasaṁ evam-eva ekaṁ eḷikaṁ pacchā nikkhamantiṁ disvā eko dīpiko: “Khādissāmi nan”-ti dvāre aṭṭhāsi. Sā pi taṁ disvā: “Ajja mayhaṁ jīvitaṁ natthi, ekenupāyena iminā saddhiṁ madhurapaṭisanthāraṁ katvā hadayamassa mudukaṁ janetvā [PTS 3.480] jīvitaṁ rakkhissāmī” ti cintetvā dūrato va tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ karontī āgacchamānā paṭhamaṁ gāthamāha.

88. Khamanīyaṁ yāpanīyaṁ, kacci mātula te sukhaṁ,
Sukhaṁ te ammā avaca, sukhakāmāva te mayan-ti.

Tattha sukhaṁ te ammā ti mayhaṁ mātāpi: “Tumhākaṁ sukhaṁ puccheyyāsī” ti ajja maṁ avacā ti attho. Mayan-ti mātula mayam-pi tumhākaṁ sukhaṁ eva icchāmāti.

Taṁ sutvā dīpiko: “Ayaṁ dhuttikā maṁ mātulavādena vañcetukāmā, na me kakkhaḷabhāvaṁ jānātī” ti cintetvā dutiyaṁ gāthamāha.

89. Naṅguṭṭhaṁ me avakkamma, heṭhayitvāna eḷike,
Sājja mātulavādena, muñcitabbā nu maññasī ti.

Tassattho: tvaṁ mama naṅguṭṭhamaṇḍalaṁ akkamitvā heṭhayitvā āgacchasi, sā tvaṁ: “Ajja mātulavādena muñcitabbāhamasmī” ti maññasi nu, evaṁ maññasi maññeti.

Taṁ sutvā itarā: “Mātula, mā evaṁ karī” ti vatvā tatiyaṁ gāthamāha.

90. Puratthāmukho nisinnosi, ahaṁ te mukhamāgatā,
Pacchato tuyhaṁ naṅguṭṭhaṁ, kathaṁ khvāhaṁ avakkamin-ti.

Tattha mukhan-ti abhimukhaṁ. Kathaṁ khvāhaṁ avakkamin-ti tava pacchato ṭhitaṁ ahaṁ kathaṁ avakkaminti attho.

Atha naṁ so: “Kiṁ kathesi eḷike, mama naṅguṭṭhassa aṭṭhitaṭṭhānaṁ nāma natthī” ti vatvā catutthaṁ gāthamāha.

91. Yāvatā [PTS 3.481] caturo dīpā, sasamuddā sapabbatā,
Tāvatā mayhaṁ naṅguṭṭhaṁ, kathaṁ kho taṁ vivajjayī ti.

Tattha tāvatāti ettakaṁ ṭhānaṁ mama naṅguṭṭhaṁ parikkhipitvā gatanti vadati.

Taṁ sutvā eḷikā: “Ayaṁ pāpo madhurakathāya na allīyati, paṭisattu hutvā tassa kathessāmī” ti vatvā pañcamaṁ gāthamāha.

92. Pubbeva metamakkhiṁsu, mātā pitā ca bhātaro,
Dīghaṁ duṭṭhassa naṅguṭṭhaṁ, sāmhi vehāyasāgatā ti.

Tattha akkhiṁsū ti pubbeva me etaṁ mātā ca pitā ca bhātaro ca ācikkhiṁsu. Sāmhī ti sā ahaṁ ñātakānaṁ santikā tava naṅguṭṭhassa dīghabhāvaṁ sutvā tava naṅguṭṭhaṁ pariharantī vehāyasā ākāsena āgatāti.

Atha naṁ so: “Jānāmi te ahaṁ ākāsena āgatabhāvaṁ, evaṁ āgacchantī pana mayhaṁ bhakkhe nāsetvā āgatāsī” ti vatvā chaṭṭhaṁ gāthamāha.

93. Tañca disvāna āyantiṁ, antalikkhasmi eḷike,
Migasaṅgho palāyittha, bhakkho me nāsito tayā ti.

Taṁ sutvā itarā maraṇabhayabhītā aññaṁ kāraṇaṁ āharituṁ asakkontī: “Mātula, mā evarūpaṁ kakkhaḷakammaṁ kari, jīvitaṁ me dehī” ti vila pi. Itaro pi naṁ vilapantiññeva khandhe gahetvā māretvā khādi.

94. Iccevaṁ vilapantiyā, eḷakiyā ruhagghaso,
Galakaṁ anvāvamaddi, natthi duṭṭhe subhāsitaṁ.

95. Neva duṭṭhe nayo atthi, na dhammo na subhāsitaṁ,
Nikkamaṁ duṭṭhe yuñjetha, so ca sabbhiṁ na rañjatī ti.

Imā dve abhisambuddhagāthā:

Tattha [PTS 3.482] ruhagghaso ti ruhirabhakkho lohitapāyī sāhasikadīpiko. Galakaṁ anvāvamaddī ti gīvaṁ maddi, ḍaṁsitvā phālesī ti attho. Nayo ti kāraṇaṁ. Dhammo ti sabhāvo. Subhāsitan-ti sukathitavacanaṁ, sabbametaṁ duṭṭhe natthī ti attho. Nikkamaṁ duṭṭhe yuñjethā ti bhikkhave, duṭṭhapuggale parakkamam-eva yuñjeyya. So ca sabbhiṁ na rañjatī ti so pana puggalo sabbhiṁ sundaraṁ subhāsitaṁ na rañjati, na piyāyatī ti attho. Tāpaso tesaṁ kiriyaṁ sabbaṁ addasa.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā eḷikāva etarahi eḷikā ahosi, dīpiko pi etarahi dīpikova, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Dīpijātakavaṇṇanā dasamā

Jātakuddānaṁ:

Kaccānī aṭṭhasaddañca, sulasā ca sumaṅgalaṁ,
Gaṅgamālañca cetiyaṁ, indriyañceva ādittaṁ,
Aṭṭhānañceva dī pi ca, dasa aṭṭhanipātake.

Aṭṭhakanipātavaṇṇanā niṭṭhitā

9. Navakanipāto

JA 427: Gijjhajātakavaṇṇanā

Parisaṅkupatho [PTS 3.483] nāmā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ dubbacabhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira eko kulaputto niyyānikasāsane pabbajitvā pi atthakāmehi ācariyupajjhāyehi ceva sabrahmacārīhi ca: “Evaṁ te abhikkamitabbaṁ, evaṁ paṭikkamitabbaṁ, evaṁ ālokitabbaṁ, evaṁ vilokitabbaṁ, evaṁ samiñjitabbaṁ, evaṁ pasāritabbaṁ, evaṁ nivāsetabbaṁ, evaṁ pārupitabbaṁ, evaṁ patto gahetabbo, yāpanamattaṁ bhattaṁ gahetvā paccavekkhitvāva paribhuñjitabbaṁ, indriyesu guttadvārena bhojane mattaññunā jāgariyamanuyuttena bhavitabbaṁ, idaṁ āgantukavattaṁ nāma jānitabbaṁ, idaṁ gamikavattaṁ nāma, imāni cuddasa khandhakavattāni, asīti mahāvattāni. Tattha te sammā vattitabbaṁ, ime terasa dhutaṅgaguṇā nāma, ete samādāya vattitabban”-ti ovadiyamāno dubbaco ahosi akkhamo appadakkhiṇaggāhī anusāsaniṁ. “Ahaṁ tumhe na vadāmi, tumhe pana maṁ kasmā vadatha, aham-eva attano atthaṁ vā anatthaṁ vā jānissāmī” ti attānaṁ avacanīyaṁ akāsi. Athassa dubbacabhāvaṁ ñatvā bhikkhū dhammasabhāyaṁ aguṇakathaṁ kathentā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte taṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu dubbacosī” ti pucchitvā: “Saccan”-ti vutte: “Kasmā bhikkhu evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā [PTS 3.484] atthakāmānaṁ vacanaṁ na karosi, pubbe pi tvaṁ paṇḍitānaṁ vacanaṁ akatvā verambhavātamukhe cuṇṇavicuṇṇo jāto” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte gijjhakūṭe pabbate bodhisatto gijjhayoniyaṁ nibbatti. Putto panassa supatto nāma gijjharājā anekasahassagijjhaparivāro thāmasampanno ahosi. So mātāpitaro posesi, thāmasampannattā pana atidūraṁ uppatati. Atha naṁ pitā: “Tāta, ettakaṁ nāma ṭhānaṁ atikkamitvā na gantabban”-ti ovadi. So: “Sādhū” ti vatvā pi ekadivasaṁ pana vuṭṭhe deve gijjhehi saddhiṁ uppatitvā sese ohāya atibhūmiṁ gantvā verambhavātamukhaṁ patvā cuṇṇavicuṇṇabhāvaṁ pāpuṇi. Satthā tamatthaṁ dassento abhisambuddho hutvā imā gāthā abhāsi:

1. Parisaṅkupatho nāma, gijjhapantho sanantano,
Tatrāsi mātāpitaro, gijjho posesi jiṇṇake,
Tesaṁ ajagaramedaṁ, accahāsi bahuttaso.

2. Pitā ca puttaṁ avaca, jānaṁ uccaṁ papātinaṁ,
Supattaṁ thāmasampannaṁ, tejassiṁ dūragāminaṁ.

3. Pariplavantaṁ pathaviṁ, yadā tāta vijānahi,
Sāgarena parikkhittaṁ, cakkaṁva parimaṇḍalaṁ,
Tato tāta nivattassu, māssu etto paraṁ gami.

4. Udapattosi vegena, balī pakkhī dijuttamo,
Olokayanto vakkaṅgo, pabbatāni vanāni ca.

5. Addassa pathaviṁ gijjho, yathāsāsi pitussutaṁ,
Sāgarena parikkhittaṁ, cakkaṁva parimaṇḍalaṁ.

6. Tañca so samatikkamma, paramevaccavattatha,
Tañca vātasikhā tikkhā, accahāsi baliṁ dijaṁ.

7. Nāsakkhātigato poso, punadeva nivattituṁ,
Dijo byasanamāpādi, verambhānaṁ vasaṁ gato.

8. Tassa [PTS 3.485] puttā ca dārā ca, ye caññe anujīvino,
Sabbe byasanamāpāduṁ, anovādakare dije.

9. Evam-pi idha vuḍḍhānaṁ, yo vākyaṁ nāvabujjhati,
Atisīmacaro ditto, gijjhovātītasāsano,
Sa ve byasanaṁ pappoti, akatvā vuḍḍhasāsanan-ti.

Tattha parisaṅkupatho ti saṅkupatho. Manussā hiraññasuvaṇṇatthāya gacchantā tasmiṁ padese khāṇuke koṭṭetvā tesu rajjuyo bandhitvā gacchanti, tena so gijjhapabbate jaṅghamaggo: “Saṅkupatho” ti vuccati. Gijjhapantho ti gijjhapabbatamatthake mahāmaggo. Sanantano ti porāṇo. Tatrāsī ti tasmiṁ gijjhapabbatamatthake saṅkupathe eko gijjho āsi, so jiṇṇake mātāpitaro posesi. Ajagaramedan-ti ajagarānaṁ medaṁ. Accahāsī ti ativiya āhari. Bahuttaso ti bahuso. Jānaṁ uccaṁ papātinanti: “Putto te atiuccaṁ ṭhānaṁ laṅghatī” ti sutvā: “Ucce papātī ayan”-ti jānanto. Tejassin-ti purisatejasampannaṁ. Dūragāminan-ti teneva tejena dūragāmiṁ. Pariplavantan-ti uppalapattaṁ viya udake uplavamānaṁ. Vijānahī ti vijānāsi. Cakkaṁva parimaṇḍalan-ti yasmiṁ te padese ṭhitassa samuddena paricchinno jambudīpo cakkamaṇḍalaṁva paññāyati, tato tāta nivattāhīti ovadanto evamāha.

Udapattosī ti pitu ovādaṁ akatvā ekadivasaṁ gijjhehi saddhiṁ uppatito te ohāya pitarā kathitaṭṭhānaṁ agamāsi. Olokayanto ti taṁ ṭhānaṁ patvā heṭṭhā olokento. Vakkaṅgo ti vaṅkagīvo. Yathāsāsi pitussutan-ti yathāssa pitu santikā sutaṁ āsi, tatheva addasa, “yathāssāsī” ti pi pāṭho. Paramevaccavattathā ti pitarā akkhātaṭṭhānato paraṁ ativatto va. Tañca vātasikhā tikkhā ti taṁ anovādakaṁ balim-pi samānaṁ dijaṁ tikhiṇaverambhavātasikhā accahāsi atihari, cuṇṇavicuṇṇaṁ akāsi. Nāsakkhātigato ti nāsakkhi atigato. Poso ti satto. Anovādakare ti tasmiṁ dije paṇḍitānaṁ ovādaṁ akaronte sabbe pi te mahādukkhaṁ pāpuṇiṁsu. Akatvā vuḍḍhasāsanan-ti vuḍḍhānaṁ hitakāmānaṁ vacanaṁ akatvā evam-eva byasanaṁ mahādukkhaṁ pāpuṇāti. Tasmā [PTS 3.486] tvaṁ bhikkhu mā gijjhasadiso bhava, atthakāmānaṁ vacanaṁ karohīti. So satthārā evaṁ ovadito tato paṭṭhāya suvaco ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā dubbacagijjho etarahi dubbacabhikkhu ahosi, gijjhapitā pana aham-eva ahosin”-ti.

Gijjhajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 428: Kosambiyajātakavaṇṇanā

Puthusaddo ti idaṁ satthā kosambiṁ nissāya ghositārāme viharanto kosambiyaṁ bhaṇḍanakārake bhikkhū ārabbha kathesi. Vatthu kosambakakkhandhake (Mv. 451 ādayo) āgatam-eva, ayaṁ panettha saṅkhepo. Tadā kira dve bhikkhū ekasmiṁ āvāse vasiṁsu vinayadharo ca suttantiko ca. Tesu suttantiko ekadivasaṁ sarīravalañjaṁ katvā udakakoṭṭhake ācamanaudakāvasesaṁ bhājane ṭhapetvā nikkhami. Pacchā vinayadharo tattha paviṭṭho taṁ udakaṁ disvā nikkhamitvā itaraṁ pucchi: “Āvuso, tayā udakaṁ ṭhapitan”-ti. “Āmāvuso” ti. “Kiṁ panettha āpattibhāvaṁ na jānāsī” ti? “Āmāvuso na jānāmī” ti. “Hoti, āvuso, ettha āpattī” ti? “Tena hi paṭikarissāmi nan”-ti. “Sace pana te, āvuso, asañcicca asatiyā kataṁ, natthi āpattī” ti. So tassā āpattiyā anāpattidiṭṭhi ahosi. Vinayadharo pi attano nissitakānaṁ: “Ayaṁ suttantiko āpattiṁ āpajjamāno pi na jānātī” ti ārocesi. Te tassa nissitake disvā: “Tumhākaṁ upajjhāyo āpattiṁ āpajjitvā pi āpattibhāvaṁ na jānātī” ti āhaṁsu. Te gantvā attano upajjhāyassa ārocesuṁ. So evamāha: “ayaṁ vinayadharo pubbe ‘anāpattī’ ti vatvā idāni ‘āpattī’ ti vadati, musāvādī eso” ti. Te gantvā: “Tumhākaṁ upajjhāyo musāvādī” ti evaṁ aññamaññaṁ kalahaṁ vaḍḍhayiṁsu. Tato vinayadharo okāsaṁ labhitvā tassa āpattiyā adassanena ukkhepanīyakammaṁ akāsi. Tato paṭṭhāya tesaṁ paccayadāyakā upāsakā pi dve koṭṭhāsā ahesuṁ. Ovādapaṭiggāhikā bhikkhuniyo pi ārakkhadevatā pi dve koṭṭhāsā ahesuṁ. Tāsaṁ sandiṭṭhasambhattā ākāsaṭṭhadevatā pi yāva [PTS 3.487] brahmalokā sabbe puthujjanā dve pakkhā ahesuṁ. Yāva akaniṭṭhabhavanā pana idaṁ kolāhalaṁ agamāsi.

Atheko bhikkhu tathāgataṁ upasaṅkamitvā ukkhepakānaṁ: “Dhammikeneva kammena ayaṁ ukkhitto, ukkhittānuvattakānaṁ adhammikena kammena ukkhitto” ti laddhiṁ, ukkhepakehi vāriyamānānam-pi tesaṁ taṁ anuparivāretvā caraṇabhāvañca satthu ārocesi. Bhagavā: “Samaggā kira hontū” ti dve vāre pesetvā: “Na icchanti bhante samaggā bhavitun”-ti sutvā tatiyavāre: “Bhinno bhikkhusaṅgho” ti tesaṁ santikaṁ gantvā ukkhepakānaṁ ukkhepane, itaresañca asañcicca āpattiyā adassane ādīnavaṁ vatvā pakkāmi. Puna tesaṁ tattheva ekasīmāyaṁ uposathādīni kāretvā bhattaggādīsu bhaṇḍanajātānaṁ: “Āsanantarikāya nisīditabban”-ti bhattagge vattaṁ paññāpetvā: “Idāni pi bhaṇḍanajātā viharantī” ti sutvā tattha gantvā: “Alaṁ, bhikkhave, mā bhaṇḍanan”-ti ādīni vatvā aññatarena bhikkhunā dhammavādinā bhagavato vihesaṁ anicchantena: “Āgametu, bhante, bhagavā dhammasāmi, appossukko bhante, bhagavā diṭṭhadhammasukhavihāraṁ anuyutto viharatu, mayaṁ tena bhaṇḍanena kalahena viggahena vivādena paññāyissāmā” ti vutte:

Bhūtapubbaṁ, bhikkhave, bārāṇasiyaṁ brahmadatto nāma kāsirājā ahosīti brahmadattena dīghītissa kosalarañño rajjaṁ acchanditvā aññātakavesena vasantassa māritabhāvañceva dīghāvukumārena attano jīvite dinne tato paṭṭhāya tesaṁ samaggabhāvañca kathetvā: “Tesañhi nāma, bhikkhave, rājūnaṁ ādinnadaṇḍānaṁ ādinnasatthānaṁ evarūpaṁ khantisoraccaṁ bhavissati. Idha kho taṁ, bhikkhave, sobhetha, yaṁ tumhe evaṁ svākkhāte dhammavinaye pabbajitā samānā khamā ca bhaveyyātha soratā cā” ti ovaditvā dutiyam-pi tatiyampi: “Alaṁ, bhikkhave, mā bhaṇḍanan”-ti vāretvā anoramante disvā: “Pariyādiṇṇarūpā kho ime moghapurisā, na yime sukarā saññāpetun”-ti pakkamitvā punadivase piṇḍapātapaṭikkanto gandhakuṭiyā thokaṁ vissamitvā senāsanaṁ saṁsāmetvā attano pattacīvaramādāya saṅghamajjhe ākāse ṭhatvā imā gāthā abhāsi:

10. Puthusaddo [PTS 3.488] samajano, na bālo koci maññatha,
Saṅghasmiṁ bhijjamānasmiṁ, nāññaṁ bhiyyo amaññaruṁ.

11. Parimuṭṭhā paṇḍitābhāsā, vācāgocarabhāṇino,
Yāvicchanti mukhāyāmaṁ, yena nītā na taṁ vidū.

12. Akkocchi maṁ avadhi maṁ, ajini maṁ ahāsi me,
Ye ca taṁ upanayhanti, veraṁ tesaṁ na sammati.

13. Akkocchi maṁ avadhi maṁ, ajini maṁ ahāsi me,
Ye ca taṁ nupanayhanti, veraṁ tesūpasammati.

14. Na hi verena verāni, sammantīdha kudācanaṁ,
Averena ca sammanti, esa dhammo sanantano.

15. Pare ca na vijānanti, mayamettha yamāmase,
Ye ca tattha vijānanti, tato sammanti medhagā.

16. Aṭṭhicchinnā pāṇaharā, gavāssadhanahārino,
Raṭṭhaṁ vilumpamānānaṁ, tesam-pi hoti saṅgati,
Kasmā tumhāka no siyā.

17. Sace labhetha nipakaṁ sahāyaṁ, saddhiṁcaraṁ sādhuvihāridhīraṁ,
Abhibhuyya sabbāni parissayāni, careyya tenattamano satīmā.

18. No ce labhetha nipakaṁ sahāyaṁ, saddhiṁcaraṁ sādhuvihāridhīraṁ,
Rājāva raṭṭhaṁ vijitaṁ pahāya, eko care mātaṅgaraññeva nāgo.

19. Ekassa caritaṁ seyyo, natthi bāle sahāyatā,
Eko care na pāpāni kayirā, appossukko mātaṅgaraññeva nāgo ti.

Tattha puthu mahāsaddo assāti puthusaddo. Samajano ti samāno ekasadiso jano, sabbovāyaṁ bhaṇḍanakārakajano samantato saddanicchāraṇena puthusaddo ceva sadiso cāti vuttaṁ hoti. Na bālo koci maññathā ti tattha koci eko pi: “Ahaṁ bālo” ti na maññittha, sabbe paṇḍitamānino, sabbovāyaṁ bhaṇḍanakārako jano yeva. Nāññaṁ bhiyyo amaññarun-ti koci eko pi: “Ahaṁ bālo” ti na maññittha, bhiyyo ca saṅghasmiṁ bhijjamāne aññam-pi ekaṁ: “Mayhaṁ kāraṇā saṅgho bhijjatī” ti idaṁ kāraṇaṁ na maññitthā ti attho.

Parimuṭṭhā ti muṭṭhassatino. Paṇḍitābhāsā ti attano paṇḍitamānena [PTS 3.489] paṇḍitasadisā. Vācāgocarabhāṇino ti rā-kārassa rassādeso kato, vācāgocarā ca na satipaṭṭhānādiariyadhammagocarā, bhāṇino ca. Kathaṁ bhāṇino? Yāvicchanti mukhāyāmanti, yāva mukhaṁ pasāretuṁ icchanti, tāva pasāretvā aggapādehi ṭhatvā bhāṇino, eko pi saṅghagāravena mukhasaṅkocanaṁ na karotī ti attho. Yena nītā ti yena bhaṇḍanena imaṁ nillajjabhāvaṁ nītā. Na taṁ vidū ti evaṁ: “Ādīnavaṁ idan”-ti taṁ na jānanti.

Ye ca taṁ upanayhantī ti taṁ: “Akkocchi man”-ti ādikaṁ ākāraṁ ye upanayhanti. Sanantano ti porāṇo. Pare ti paṇḍite ṭhapetvā tato aññe bhaṇḍanakārakā pare nāma. Te ettha saṅghamajjhe kolāhalaṁ karontā: “Mayaṁ yamāmase upayamāma nassāma, satataṁ samitaṁ maccusantikaṁ gacchāmā” ti na jānanti. Ye ca tattha vijānantī ti ye tattha paṇḍitā: “Mayaṁ maccusamīpaṁ gacchāmā” ti vijānanti. Tato sammanti medhagā ti bhikkhave, evañhi te jānantā yonisomanasikāraṁ uppādetvā medhagānaṁ kalahānaṁ vūpasamāya paṭipajjanti.

Aṭṭhicchinnā ti ayaṁ gāthā brahmadattañca dīghāvukumārañca sandhāya vuttā. Tesam-pi hoti saṅgati. Kasmā tumhākaṁ na hoti? Yesaṁ vo neva mātāpitūnaṁ aṭṭhīni chinnāni, na pāṇā haṭā, na gavāssadhanāni haṭāni. Idaṁ vuttaṁ hoti: bhikkhave, tesañhi nāma ādinnadaṇḍānaṁ ādinnasatthānaṁ rājūnaṁ evarūpā saṅgati samāgamo āvāhavivāhasambandhaṁ katvā ekato pānabhojanaṁ hoti, tumhe evarūpe sāsane pabbajitvā attano veramattam-pi jahituṁ na sakkotha, ko tumhākaṁ bhikkhubhāvoti.

Sace labhethāti ādigāthāyo paṇḍitasahāyassa ca bālasahāyassa ca vaṇṇāvaṇṇadīpanatthaṁ vuttā. Abhibhuyya sabbāni parissayānī ti sabbe pākaṭaparissaye ca paṭicchannaparissaye ca abhibhavitvā tena saddhiṁ attamano satimā careyya. Rājāva raṭṭhaṁ vijitaṁ pahāyā ti yathā attano vijitaṁ raṭṭhaṁ mahājanakarājā ca arindamarājā ca pahāya ekako va cariṁsu, evaṁ careyyā ti attho. Mātaṅgaraññeva nāgo ti mātaṅgo araññe nāgo va. Mātaṅgo ti hatthī vuccati, nāgo ti mahantādhivacanametaṁ. Yathā hi mātuposako mātaṅganāgo araññe ekako cari, na ca pāpāni akāsi, yathā ca sīlavahatthināgo. Yathā ca pālileyyako, evaṁ eko care, na ca pāpāni kayirāti vuttaṁ hoti.

Satthā evaṁ kathetvā pi te bhikkhū samagge kātuṁ asakkonto bālakaloṇakagāmaṁ gantvā bhaguttherassa ekībhāve ānisaṁsaṁ kathetvā tato tiṇṇaṁ kulaputtānaṁ vasanaṭṭhānaṁ gantvā tesaṁ sāmaggivāse ānisaṁsaṁ kathetvā tato pālileyyakavanasaṇḍaṁ gantvā tattha [PTS 3.490] temāsaṁ vasitvā puna kosambiṁ agantvā sāvatthim-eva agamāsi. Kosambivāsino pi upāsakā: “Ime kho ayyā, kosambakā bhikkhū bahuno amhākaṁ anatthassa kārakā, imehi ubbāḷho bhagavā pakkanto, imesaṁ neva abhivādanādīni karissāma, na upagatānaṁ piṇḍapātaṁ dassāma, evaṁ ime pakkamissanti vā veraṁ viramissanti vā bhagavantaṁ vā pasādessantī” ti sammantayitvā tatheva akaṁsu. Te tena daṇḍakammena pīḷitā sāvatthiṁ gantvā bhagavantaṁ khamāpesuṁ.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “pitā suddhodanamahārājā ahosi, mātā mahāmāyā, dīghāvukumāro pana aham-eva ahosin”-ti.

Kosambiyajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 429: Mahāsuvajātakavaṇṇanā

Dumo yadā hotī ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira satthu santike kammaṭṭhānaṁ gahetvā kosalajanapade aññataraṁ paccantagāmaṁ upanissāya araññe vihāsi. Manussā tassa rattiṭṭhānadivāṭṭhānāni sampādetvā gamanāgamanasampanne ṭhāne senāsanaṁ katvā sakkaccaṁ upaṭṭhahiṁsu. Tassa vassūpagatassa paṭhamamāse yeva so gāmo jhāyi, manussānaṁ bījamattam-pi avasiṭṭhaṁ nāhosi. Te tassa paṇītaṁ piṇḍapātaṁ dātuṁ nāsakkhiṁsu. So sappāyasenāsane pi piṇḍapātena kilamanto maggaṁ vā phalaṁ vā nibbattetuṁ nāsakkhi. Atha naṁ temāsaccayena satthāraṁ vandituṁ āgataṁ satthā paṭisanthāraṁ katvā: “Kacci bhikkhu piṇḍapātena na kilamantosi, senāsanasappāyañca ahosī” ti pucchi. So tamatthaṁ ārocesi. Satthā: “Tassa senāsanaṁ sappāyan”-ti ñatvā: “Bhikkhu samaṇena nāma senāsanasappāye sati loluppacāraṁ pahāya kiñcideva yathāladdhaṁ paribhuñjitvā santuṭṭhena samaṇadhammaṁ kātuṁ vaṭṭati. Porāṇakapaṇḍitā tiracchānayoniyaṁ nibbattitvā attano nivāsasukkharukkhe cuṇṇaṁ [PTS 3.491] khādantā pi loluppacāraṁ pahāya santuṭṭhā mittadhammaṁ abhinditvā aññattha na gamiṁsu, tvaṁ pana kasmā ‘piṇḍapāto paritto lūkho’ ti sappāyasenāsanaṁ pariccajī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte himavante gaṅgātīre ekasmiṁ udumbaravane anekasatasahassā sukā vasiṁsu. Tatra eko suvarājā attano nivāsarukkhassa phalesu khīṇesu yadeva avasiṭṭhaṁ hoti aṅkuro vā pattaṁ vā taco vā papaṭikā vā, taṁ khāditvā gaṅgāya pānīyaṁ pivitvā paramappicchasantuṭṭho hutvā aññattha na gacchati. Tassa appicchasantuṭṭhabhāvaguṇena sakkassa bhavanaṁ kam pi. Sakko āvajjamāno taṁ disvā tassa vīmaṁsanatthaṁ attano ānubhāvena taṁ rukkhaṁ sukkhāpesi. Rukkho khāṇukamatto hutvā chiddāvachiddo vāte paharante ākoṭiyamāno viya aṭṭhāsi. Tassa chiddehi cuṇṇāni nikkhamanti. Suvarājā tāni cuṇṇāni khāditvā gaṅgāya pānīyaṁ pivitvā aññattha agantvā vātātapaṁ agaṇetvā udumbarakhāṇuke nisīdi. Sakko tassa paramappicchabhāvaṁ ñatvā: “Mittadhammaguṇaṁ kathāpetvā varamassa datvā udumbaraṁ amataphalaṁ karitvā āgamissāmī” ti eko haṁsarājā hutvā sujaṁ asurakaññaṁ purato katvā taṁ udumbaravanaṁ gantvā avidūre ekarukkhassa sākhāya nisīditvā tena saddhiṁ kathaṁ samuṭṭhāpento paṭhamaṁ gāthamāha.

20. Dumo yadā hoti phalūpapanno, bhuñjanti naṁ vihaṅgamā sampatantā,
Khīṇanti ñatvāna dumaṁ phalaccaye, disodisaṁ yanti tato vihaṅgamā ti.

Tassattho: suvarāja, rukkho nāma yadā phalasampanno hoti, tadā taṁ sākhato sākhaṁ sampatantāva vihaṅgamā bhuñjanti, taṁ pana khīṇaṁ ñatvā phalānaṁ accayena tato rukkhato disodisaṁ vihaṅgamā gacchantīti.

Evañca [PTS 3.492] pana vatvā tato naṁ uyyojetuṁ dutiyaṁ gāthamāha.

21. Cara cārikaṁ lohitatuṇḍa mā mari, kiṁ tvaṁ suva sukkhadumamhi jhāyasi,
Tadiṅgha maṁ brūhi vasantasannibha, kasmā suva sukkhadumaṁ na riñcasī ti.

Tattha jhāyasī ti kiṁkāraṇā sukkhakhāṇumatthake jhāyanto pajjhāyanto tiṭṭhasi. Iṅghā ti codanatthe nipāto. Vasantasannibhā ti vasantakāle vanasaṇḍo suvagaṇasamokiṇṇo viya nīlobhāso hoti, tena taṁ: “Vasantasannibhā” ti ālapati. Na riñcasī ti na chaḍḍesi.

Atha naṁ suvarājā: “Ahaṁ haṁsa attano kataññukataveditāya imaṁ rukkhaṁ na jahāmī” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

22. Ye ve sakhīnaṁ sakhāro bhavanti, pāṇaccaye dukkhasukhesu haṁsa,
Khīṇaṁ akhīṇam-pi na taṁ jahanti, santo sataṁ dhammamanussarantā.

23. Sohaṁ sataṁ aññatarosmi haṁsa, ñātī ca me hoti sakhā ca rukkho,
Taṁ nussahe jīvikattho pahātuṁ, khīṇanti ñatvāna na hesa dhammo ti.

Tattha ye ve sakhīnaṁ sakhāro bhavantī ti ye sahāyānaṁ sahāyā honti. Khīṇaṁ akhīṇampī ti paṇḍitā nāma attano sahāyaṁ bhogaparikkhayena khīṇam-pi akhīṇam-pi na jahanti. Sataṁ dhammamanussarantā ti paṇḍitānaṁ paveṇiṁ anussaramānā. Ñātī ca me ti haṁsarāja, ayaṁ rukkho sampiyāyanatthena mayhaṁ ñāti ca samāciṇṇacaraṇatāya sakhā ca. Jīvikattho ti tamahaṁ jīvikāya atthiko hutvā pahātuṁ na sakkomi.

Sakko tassa vacanaṁ sutvā tuṭṭho pasaṁsitvā varaṁ dātukāmo dve gāthā abhāsi:

24. Sādhu [PTS 3.493] sakkhi kataṁ hoti, metti saṁsati santhavo,
Sacetaṁ dhammaṁ rocesi, pāsaṁsosi vijānataṁ.

25. So te suva varaṁ dammi, pattayāna vihaṅgama,
Varaṁ varassu vakkaṅga, yaṁ kiñci manasicchasī ti.

Tattha sādhū ti sampahaṁsanaṁ. Sakkhi kataṁ hoti, metti saṁsati santhavo ti sakhibhāvo ca metti ca parisamajjhe santhavo cāti tayā mittaṁ kataṁ sādhu hoti laddhakaṁ bhaddakam-eva. Sacetaṁ dhamman-ti sace etaṁ mittadhammaṁ. Vijānatan-ti evaṁ sante viññūnaṁ pasaṁsitabbayuttakosī ti attho. So te ti so ahaṁ tuyhaṁ. Varassū ti icchassu. Yaṁ kiñci manasicchasī ti yaṁ kiñci manasā icchasi, sabbaṁ taṁ varaṁ dadāmi teti.

Taṁ sutvā suvarājā varaṁ gaṇhanto sattamaṁ gāthamāha.

26. Varañca me haṁsa bhavaṁ dadeyya, ayañca rukkho punarāyuṁ labhetha,
So sākhavā phalimā saṁvirūḷho, madhutthiko tiṭṭhatu sobhamāno ti.

Tattha sākhavā ti sākhasampanno. Phalimā ti phalena upeto. Saṁvirūḷho ti samantato virūḷhapatto taruṇapattasampanno hutvā. Madhutthiko ti saṁvijjamānamadhuraphalesu pakkhittamadhu viya madhuraphalo hutvā ti attho.

Athassa sakko varaṁ dadamāno aṭṭhamaṁ gāthamāha.

27. Taṁ passa samma phalimaṁ uḷāraṁ, sahāva te hotu udumbarena,
So sākhavā phalimā saṁvirūḷho, madhutthiko tiṭṭhatu sobhamāno ti.

Tattha sahāva te hotu udumbarenā ti tava udumbarena saddhiṁ saha ekato va vāso hotu.

Evañca [PTS 3.494] pana vatvā sakko taṁ attabhāvaṁ vijahitvā attano ca sujāya ca ānubhāvaṁ dassetvā gaṅgāto hatthena udakaṁ gahetvā udumbarakhāṇukaṁ pahari. Tāvadeva sākhāviṭapasacchanno madhuraphalo rukkho uṭṭhahitvā muṇḍamaṇipabbato viya vilāsasampanno aṭṭhāsi. Suvarājā taṁ disvā somanassappatto sakkassa thutiṁ karonto navamaṁ gāthamāha.

28. Evaṁ sakka sukhī hohi, saha sabbehi ñātibhi,
Yathāhamajja sukhito, disvāna saphalaṁ duman-ti.

Sakko pi tassa varaṁ datvā udumbaraṁ amataphalaṁ katvā saddhiṁ sujāya attano ṭhānam-eva gato. Tamatthaṁ dīpayamānā osāne abhisambuddhagāthā ṭhapitā:

29. Suvassa ca varaṁ datvā, katvāna saphalaṁ dumaṁ,
Pakkāmi saha bhariyāya, devānaṁ nandanaṁ vanan-ti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ bhikkhu porāṇakapaṇḍitā tiracchānayoniyaṁ nibbattā pi aloluppacārā ahesuṁ. Tvaṁ pana kasmā evarūpe sāsane pabbajitvā loluppacāraṁ carasi, gaccha tattheva vasāhī” ti kammaṭṭhānamassa kathetvā jātakaṁ samodhānesi. So bhikkhu tattha gantvā vipassanaṁ vaḍḍhento arahattaṁ pāpuṇi. Tadā sakko anuruddho ahosi, suvarājā pana aham-eva ahosinti.

Mahāsuvajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 430: Cūḷasuvajātakavaṇṇanā

Santi rukkhā ti idaṁ satthā sāvatthiyaṁ jetavane viharanto verañjakaṇḍaṁ ārabbha kathesi. Satthari verañjāyaṁ vassaṁ vasitvā anupubbena sāvatthiṁ anuppatte bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, tathāgato khattiyasukhumālo buddhasukhumālo mahantena iddhānubhāvena samannāgato pi verañjabrāhmaṇena nimantito temāsaṁ vasanto mārāvaṭṭanavasena tassa santikā ekadivasam-pi bhikkhaṁ alabhitvā loluppacāraṁ pahāya temāsaṁ patthapulakapiṭṭhodakena yāpento aññattha na agamāsi, aho tathāgatānaṁ [PTS 3.495] appicchasantuṭṭhabhāvo” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Anacchariyaṁ, bhikkhave, tathāgatassa idāni loluppacārappahānaṁ, pubbe pi tiracchānayoniyaṁ nibbatto pi loluppacāraṁ pahāsin”-ti vatvā atītaṁ āhari. Sabbam-pi vatthu purimanayeneva vitthāretabbaṁ.

30. Santi rukkhā haripattā, dumā nekaphalā bahū,
Kasmā nu sukkhe koḷāpe, suvassa nirato mano.

31. Phalassa upabhuñjimhā, nekavassagaṇe bahū,
Aphalam-pi viditvāna, sāva metti yathā pure.

32. Sukkhañca rukkhaṁ koḷāpaṁ, opattamaphalaṁ dumaṁ,
Ohāya sakuṇā yanti, kiṁ dosaṁ passase dija.

33. Ye phalatthā sambhajanti, aphaloti jahanti naṁ,
Attatthapaññā dummedhā, te honti pakkhapātino.

34. Sādhu sakkhi kataṁ hoti, metti saṁsati santhavo,
Sacetaṁ dhammaṁ rocesi, pāsaṁsosi vijānataṁ.

35. So te suva varaṁ dammi, pattayāna vihaṅgama,
Varaṁ varassu vakkaṅga, yaṁ kiñci manasicchasi.

36. Api nāma naṁ passeyyaṁ, sapattaṁ saphalaṁ dumaṁ,
Daliddo va nidhiṁ laddhā, nandeyyāhaṁ punappunaṁ.

37. Tato amatamādāya, abhisiñci mahīruhaṁ,
Tassa sākhā virūhiṁsu, sītacchāyā manoramā.

38. Evaṁ sakka sukhī hohi, saha sabbehi ñātibhi,
Yathāhamajja sukhito, disvāna saphalaṁ dumaṁ.

39. Suvassa ca varaṁ datvā, katvāna saphalaṁ dumaṁ,
Pakkāmi saha bhariyāya, devānaṁ nandanaṁ vanan-ti.

Pañhapaṭipañhā pi attho pi purimanayeneva veditabbā, anuttānapadam-eva pana vaṇṇayissāma.

Haripattā ti nīlapattasacchannā. Koḷāpe ti vāte paharante ākoṭitasaddaṁ [PTS 3.496] viya muñcamāne nissāre. Suvassā ti āyasmato suvarājassa kasmā evarūpe rukkhe mano nirato. Phalassā ti phalaṁ assa rukkhassa. Nekavassagaṇe ti anekavassagaṇe. Bahū ti samāne pi anekasate na dve tayo, atha kho bahūva. Viditvānā ti haṁsarāja idāni amhākaṁ imaṁ rukkhaṁ aphalaṁ viditvā pi yathā pure etena saddhiṁ metti, sāva metti, tañhi mayaṁ na bhindāma, mettiṁ bhindantā hi anariyā asappurisā nāma hontīti pakāsento evamāha.

Opattan-ti avapattaṁ nippattaṁ patitapattaṁ. Kiṁ dosaṁ passase ti aññe sakuṇā etaṁ ohāya aññattha gacchanti, tvaṁ evaṁ gamane kiṁ nāma dosaṁ passasi. Ye phalatthā ti ye pakkhino phalatthāya phalakāraṇā sambhajanti upagacchanti, aphaloti ñatvā etaṁ jahanti. Attatthapaññā ti attano atthāya paññā, paraṁ anoloketvā attani yeva vā ṭhitā etesaṁ paññāti attatthapaññā. Pakkhapātino ti te attano yeva vuḍḍhiṁ paccāsīsamānā mittapakkhaṁ pātenti nāsentīti pakkhapātino nāma honti. Attapakkhe yeva vā patantīti pakkhapātino.

Api nāma nan-ti haṁsarāja, sace me manoratho nipphajjeyya, tayā dinno varo sampajjeyya, api nāma ahaṁ imaṁ rukkhaṁ sapattaṁ saphalaṁ puna passeyyaṁ, tato daliddo nidhiṁ labhitvāva punappunaṁ etaṁ abhinandeyyaṁ, taṁ disvāva pamodeyyaṁ. Amatamādāyā ti attano ānubhāvena ṭhito gaṅgodakaṁ gahetvā abhisiñcayī ti attho. Imasmiṁ jātake imāya saddhiṁ dve abhisambuddhagāthā honti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sakko anuruddho ahosi, suvarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Cūḷasuvajātakavaṇṇanā catutthā

JA 431: Haritacajātakavaṇṇanā

Sutaṁ metaṁ mahābrahme ti idaṁ satthā jetavane viharanto ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi bhikkhuṁ ekaṁ alaṅkatamātugāmaṁ disvā ukkaṇṭhitaṁ dīghakesanakhalomaṁ vibbhamitukāmaṁ ācariyupajjhāyehi aruciyā ānītaṁ. Satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Kiṁkāraṇā” ti vatvā: “Alaṅkatamātugāmaṁ disvā kilesavasena, bhante” ti [PTS 3.497] vutte: “Bhikkhu kileso nāma guṇaviddhaṁsako appassādo niraye nibbattāpeti, esa pana kileso kiṁkāraṇā taṁ na kilamessati? Na hi sineruṁ paharitvā paharaṇavāto purāṇapaṇṇassa lajjati, imañhi kilesaṁ nissāya bodhiñāṇassa anupadaṁ caramānā pañcaabhiññaaṭṭhasamāpattilābhino visuddhamahāpurisā pi satiṁ upaṭṭhapetuṁ asakkontā jhānaṁ antaradhāpesun”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ nigame asītikoṭivibhave brāhmaṇakule nibbatti, kañcanachavitāya panassa: “Haritacakumāro” ti nāmaṁ kariṁsu. So vayappatto takkasilaṁ gantvā uggahitasippo kuṭumbaṁ saṇṭhapetvā mātāpitūnaṁ accayena dhanavilokanaṁ katvā: “Dhanam-eva paññāyati, dhanassa uppādakā na paññāyanti, mayā pi maraṇamukhe cuṇṇavicuṇṇena bhavitabban”-ti maraṇabhayabhīto mahādānaṁ datvā himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā sattame divase abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā tattha ciraṁ vanamūlaphalāhāro yāpetvā loṇambilasevanatthāya pabbatā otaritvā anupubbena bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase bārāṇasiyaṁ bhikkhāya caranto rājadvāraṁ sampāpuṇi. Rājā taṁ disvā pasannacitto pakkosāpetvā samussitasetacchatte rājapallaṅke nisīdāpetvā nānaggarasabhojanaṁ bhojetvā anumodanāvasāne atirekataraṁ pasīditvā: “Kahaṁ, bhante, gacchathā” ti vatvā: “Vassāvāsaṭṭhānaṁ upadhārema, mahārājā” ti vutte: “Sādhu, bhante” ti bhuttapātarāso taṁ ādāya uyyānaṁ gantvā tattha rattiṭṭhānadivāṭṭhānādīni kārāpetvā uyyānapālaṁ paricārakaṁ katvā datvā vanditvā nikkhami. Mahāsatto tato paṭṭhāya nibaddhaṁ rañño gehe bhuñjanto dvādasa vassāni tattha vasi.

Athekadivasaṁ rājā paccantaṁ kupitaṁ vūpasametuṁ gacchanto [PTS 3.498] “amhākaṁ puññakkhettaṁ mā pamajjī” ti mahāsattaṁ deviyā niyyādetvā agamāsi. Tato paṭṭhāya sā mahāsattaṁ sahatthā parivisati. Athekadivasaṁ sā bhojanaṁ sampādetvā tasmiṁ cirāyamāne gandhodakena nhatvā saṇhaṁ maṭṭhasāṭakaṁ nivāsetvā sīhapañjaraṁ vivarāpetvā sarīre vātaṁ paharāpentī khuddakamañcake nipajji. Mahāsatto pi divātaraṁ sunivattho supāruto bhikkhābhājanaṁ ādāya ākāsenāgantvā sīhapañjaraṁ pāpuṇi. Deviyā tassa vākacirasaddaṁ sutvā vegena uṭṭhahantiyā maṭṭhasāṭako bhassi, mahāsattassa visabhāgārammaṇaṁ cakkhuṁ paṭihaññi. Athassa anekavassakoṭisatasahassakāle abbhantare nivutthakileso karaṇḍake sayitaāsīviso viya uṭṭhahitvā jhānaṁ antaradhāpesi. So satiṁ upaṭṭhāpetuṁ asakkonto gantvā deviṁ hatthe gaṇhi, tāvadeva sāṇiṁ parikkhipiṁsu. So tāya saddhiṁ lokadhammaṁ sevitvā bhuñjitvā uyyānaṁ gantvā tato paṭṭhāya devasikaṁ tatheva akāsi. Tassa tāya saddhiṁ lokadhammapaṭisevanaṁ sakalanagare pākaṭaṁ jātaṁ. Amaccā: “Haritacatāpaso evamakāsī” ti rañño paṇṇaṁ pahiṇiṁsu. Rājā: “Maṁ bhinditukāmā evaṁ vadantī” ti asaddahitvā paccantaṁ vūpasametvā bārāṇasiṁ paccāgantvā nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā deviyā santikaṁ gantvā: “Saccaṁ, kira mama ayyo haritacatāpaso tayā saddhiṁ lokadhammaṁ paṭisevatī” ti pucchi. “Saccaṁ, devā” ti. So tassā pi asaddahitvā: “Tam-eva paṭipucchissāmī” ti uyyānaṁ gantvā vanditvā ekamantaṁ nisīditvā taṁ pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

40. Sutaṁ metaṁ mahābrahme, kāme bhuñjati hārito,
Kaccetaṁ vacanaṁ tucchaṁ, kacci suddho iriyyasī ti.

Tattha kaccetan-ti kacci etaṁ: “Hārito kāme paribhuñjatī” ti amhehi sutaṁ vacanaṁ tucchaṁ abhūtaṁ, kacci tvaṁ suddho iriyyasi viharasīti.

So [PTS 3.499] cintesi: “ayaṁ rājā ‘nāhaṁ paribhuñjāmī’ ti vutte pi mama saddahissateva, imasmiṁ loke saccasadisī patiṭṭhā nāma natthi. Ujjhitasaccā hi bodhimūle nisīditvā bodhiṁ pāpuṇituṁ na sakkonti, mayā saccam-eva kathetuṁ vaṭṭatī” ti. Bodhisattassa hi ekaccesu ṭhānesu pāṇātipāto pi adinnādānam-pi kāmesumicchācāro pi surāmerayamajjapānam-pi hoti yeva, atthabhedakavisaṁvādanaṁ purakkhatvā musāvādo nāma na hoti, tasmā so saccam-eva kathento dutiyaṁ gāthamāha.

41. Evametaṁ mahārāja, yathā te vacanaṁ sutaṁ,
Kummaggaṁ paṭipannosmi, mohaneyyesu mucchito ti.

Tattha mohaneyyesū ti kāmaguṇesu. Kāmaguṇesu hi loko muyhati, te ca lokaṁ mohayanti, tasmā te: “Mohaneyyā” ti vuccantīti.

Taṁ sutvā rājā tatiyaṁ gāthamāha.

42. Adu paññā kimatthiyā, nipuṇā sādhucintinī,
Yāya uppatitaṁ rāgaṁ, kiṁ mano na vinodaye ti.

Tattha adū ti nipāto. Idaṁ vuttaṁ hoti: bhante, gilānassa nāma bhesajjaṁ, pipāsitassa pānīyaṁ paṭisaraṇaṁ, tumhākaṁ panesā nipuṇā sādhūnaṁ atthānaṁ cintinī paññā kimatthiyā, yāya puna uppatitaṁ rāgaṁ kiṁ mano na vinodaye, kiṁ cittaṁ vinodetuṁ nāsakkhīti.

Athassa kilesabalaṁ dassento hārito catutthaṁ gāthamāha.

43. Cattārome mahārāja, loke atibalā bhusā,
Rāgo doso mado moho, yattha paññā na gādhatī ti.

Tattha [PTS 3.500] yatthā ti yesu pariyuṭṭhānaṁ pattesu mahoghe patitā viya paññā gādhaṁ patiṭṭhaṁ na labhati.

Taṁ sutvā rājā pañcamaṁ gāthamāha.

44. Arahā sīlasampanno, suddho carati hārito,
Medhāvī paṇḍito ceva, iti no sammato bhavan-ti.

Tattha iti no sammato ti evaṁ amhākaṁ sammato sambhāvito bhavaṁ.

Tato hārito chaṭṭhamaṁ gāthamāha.

45. Medhāvīnam-pi hiṁsanti, isiṁ dhammaguṇe rataṁ,
Vitakkā pāpakā rāja, subhā rāgūpasaṁhitā ti.

Tattha subhā ti subhanimittaggahaṇena pavattāti.

Atha naṁ kilesappahāne ussāhaṁ kārento rājā sattamaṁ gāthamāha.

46. Uppannāyaṁ sarīrajo, rāgo vaṇṇavidūsano tava,
Taṁ pajaha bhaddamatthu te, bahunnāsi medhāvisammato ti.

Tattha vaṇṇavidūsano tavā ti tava sarīravaṇṇassa ca guṇavaṇṇassa ca vidūsano. Bahunnāsī ti bahūnaṁ āsi medhāvīti sammato.

Tato mahāsatto satiṁ labhitvā kāmesu ādīnavaṁ sallakkhetvā aṭṭhamaṁ gāthamāha.

47. Te andhakārake kāme, bahudukkhe mahāvise,
Tesaṁ mūlaṁ gavesissaṁ, checchaṁ rāgaṁ sabandhanan-ti.

Tattha andhakārake ti paññācakkhuvināsanato andhabhāvakare. Bahudukkhe ti ettha: “Appassādā kāmā” ti ādīni (MN. 14; Pāc. 417; Cv. 65) suttāni haritvā tesaṁ bahudukkhatā dassetabbā. Mahāvise ti sampayuttakilesavisassa ceva vipākavisassa ca mahantatāya mahāvise. Tesaṁ mūlan-ti te vuttappakāre kāme pahātuṁ tesaṁ mūlaṁ [PTS 3.501] gavesissaṁ pariyesissāmi. Kiṁ pana tesaṁ mūlanti? Ayonisomanasikāro. Checchaṁ rāgaṁ sabandhanan-ti mahārāja, idāneva paññākhaggena paharitvā subhanimittabandhanena sabandhanaṁ rāgaṁ chindissāmīti.

Idañca pana vatvā: “Mahārāja, okāsaṁ tāva me karohī” ti okāsaṁ kāretvā paṇṇasālaṁ pavisitvā kasiṇamaṇḍalaṁ oloketvā puna naṭṭhajjhānaṁ uppādetvā paṇṇasālato nikkhamitvā ākāse pallaṅkena nisīditvā rañño dhammaṁ desetvā: “Mahārāja, ahaṁ aṭṭhāne vutthakāraṇā mahājanamajjhe garahappatto, appamatto hohi, puna dāni ahaṁ anitthigandhavanasaṇḍam-eva gamissāmī” ti rañño rodantassa paridevantassa himavantam-eva gantvā aparihīnajjhāno brahmalokūpago ahosi.

Satthā taṁ kāraṇaṁ ñatvā:

48. Idaṁ vatvāna hārito, isi saccaparakkamo,
Kāmarāgaṁ virājetvā, brahmalokūpago ahū ti.

Abhisambuddho hutvā imaṁ gāthaṁ vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu arahatte patiṭṭhahi.

Tadā rājā ānando ahosi, haritacatāpaso pana aham-eva ahosinti.

Haritacajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 432: Padakusalamāṇavajātakavaṇṇanā

Bahussutan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ dārakaṁ ārabbha kathesi. So kira sāvatthiyaṁ kuṭumbikaputto sattavassakāle yeva padakusalo ahosi. Athassa pitā: “Imaṁ vīmaṁsissāmī” ti tassa ajānantasseva mittagharaṁ agamāsi. So pitu gataṭṭhānaṁ apucchitvāva tassa padānusārena gantvā pitu santike aṭṭhāsi. Atha naṁ pitā ekadivasaṁ pucchi: “Tāta, tvaṁ mayi taṁ ajānāpetvā gate pi mama gataṭṭhānaṁ kiṁ jānāsī” ti? “Tāta [PTS 3.502], padaṁ te sañjānāmi, padakusalo ahan”-ti. Athassa vīmaṁsanatthāya pitā bhuttapātarāso gharā nikkhamitvā anantaraṁ paṭivissakagharaṁ gantvā tato dutiyaṁ, tato tatiyaṁ gharaṁ pavisitvā tatiyagharā nikkhamitvā puna attano gharaṁ āgantvā tato uttaradvārena nikkhamitvā nagaraṁ vāmaṁ karonto jetavanaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā dhammaṁ suṇanto nisīdi. Dārako: “Kahaṁ me pitā” ti pucchitvā: “Na jānāmā” ti vutte tassa padānusārena anantarapaṭivissakassa gharaṁ ādiṁ katvā pitu gatamaggeneva jetavanaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā pitu santike aṭṭhāsi. Pitarā ca: “Kathaṁ tāta, mama idhāgatabhāvaṁ aññāsī” ti puṭṭho: “Padaṁ te sañjānitvā padānusārena āgatomhī” ti āha. Satthā: “Kiṁ kathesi upāsakā” ti pucchitvā: “Bhante, ayaṁ dārako padakusalo, ahaṁ imaṁ vīmaṁsanto iminā nāma upāyena āgato, ayam-pi maṁ gehe adisvā mama padānusārena āgato” ti vutte: “Anacchariyaṁ, upāsaka, bhūmiyaṁ padasañjānanaṁ, porāṇakapaṇḍitā ākāse padaṁ sañjāniṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente tassa aggamahesī aticaritvā raññā pucchitā: “Sace ahaṁ tumhe aticarāmi, assamukhī yakkhinī homī” ti sapathaṁ katvā tato kālaṁ katvā ekasmiṁ pabbatapāde assamukhī yakkhinī hutvā leṇaguhāyaṁ vasamānā mahāaṭaviyaṁ pubbantato aparantaṁ gamanamagge anusañcarante manusse gahetvā khādati. Sā kira tīṇi vassāni vessavaṇaṁ upaṭṭhahitvā āyāmato tiṁsayojane vitthārato pañcayojane ṭhāne manusse khādituṁ labhi. Athekadivasaṁ eko aḍḍho mahaddhano mahābhogo abhirūpo brāhmaṇo bahūhi manussehi parivuto taṁ maggaṁ abhiruhi. Taṁ disvā yakkhinī tussitvā pakkhandi, taṁ disvā parivāramanussā palāyiṁsu. Sā vātavegena gantvā brāhmaṇaṁ gahetvā piṭṭhiyā [PTS 3.503] nipajjāpetvā guhaṁ gacchantī purisasamphassaṁ paṭilabhitvā kilesavasena tasmiṁ sinehaṁ uppādetvā taṁ akhāditvā attano sāmikaṁ akāsi. Te ubho pi samaggasaṁvāsaṁ vasiṁsu tato paṭṭhāya yakkhinī manusse gaṇhantī vatthataṇḍulatelādīni pi gahetvā tassa nānaggarasabhojanaṁ upanetvā attanā manussamaṁsaṁ khādati. Gamanakāle tassa palāyanabhayena mahatiyā silāya guhādvāraṁ pidahitvā gacchati. Evaṁ tesu sammodamānesu vasantesu bodhisatto nibbattaṭṭhānā cavitvā brāhmaṇaṁ paṭicca tassā kucchimhi paṭisandhiṁ gaṇhi. Sā dasamāsaccayena puttaṁ vijāyitvā putte ca brāhmaṇe ca balavasinehā hutvā ubho pi posesi. Sā aparabhāge putte vuḍḍhippatte puttam-pi pitarā saddhiṁ antoguhāyaṁ pavesetvā dvāraṁ pidahi.

Athekadivasaṁ bodhisatto tassā gatakālaṁ ñatvā silaṁ apanetvā pitaraṁ bahi akāsi. Sā āgantvā: “Kena silā apanītā” ti vatvā: “Amma, mayā apanītā, andhakāre nisīdituṁ na sakkomī” ti vutte puttasinehena na kiñci avoca. Athekadivasaṁ bodhisatto pitaraṁ pucchi: “Tāta, mayhaṁ mātu mukhaṁ aññādisaṁ, tumhākaṁ mukhaṁ aññādisaṁ, kiṁ nu kho kāraṇan”-ti? “Tāta, tava mātā manussamaṁsakhādikā yakkhinī, mayaṁ ubho manussā” ti. “Tāta, yadi evaṁ, idha kasmā vasāma, ehi manussapathaṁ gacchāmā” ti. “Tāta, sace mayaṁ palāyissāma, ubho pi amhe tava mātā khādissatī” ti. Bodhisatto: “Mā bhāyi, tāta, tava manussapathasampāpanaṁ mama bhāro” ti pitaraṁ samassāsetvā punadivase mātari gatāya pitaraṁ gahetvā palāyi. Yakkhinī āgantvā te adisvā vātavegena pakkhanditvā te gahetvā: “Brāhmaṇa, kiṁ palāyasi, kiṁ te idha natthī” ti vatvā: “Bhadde, mā mayhaṁ kujjhi, putto te maṁ [PTS 3.504] gahetvā palāyatī” ti vutte puttasinehena kiñci avatvā te assāsetvā attano vasanaṭṭhānaññeva te gahetvā gantvā evaṁ puna pi katipaye divase palāyante ānesi.

Bodhisatto cintesi: “Mayhaṁ mātu paricchinnena okāsena bhavitabbaṁ, yaṁnūnāhaṁ imissā āṇāpavattiṭṭhānasīmaṁ puccheyyaṁ, atha naṁ atikkamitvā palāyissāmā” ti. So ekadivasaṁ mātaraṁ gahetvā ekamantaṁ nisinno: “Amma, mātusantakaṁ nāma puttānaṁ pāpuṇāti, akkhāhi tāva me attano santakāya bhūmiyā paricchedan”-ti āha. Sā sabbadisāsu pabbatanadīnimittādīni kathetvā āyāmato tiṁsayojanaṁ, vitthārato pañcayojanaṁ puttassa kathetvā: “Idaṁ ettakaṁ ṭhānaṁ sallakkhehi puttā” ti āha. So dve tayo divase atikkamitvā mātu aṭavigatakāle pitaraṁ khandhaṁ āropetvā tassā dinnasaññāya vātavegena pakkhando paricchedanadītīraṁ sampāpuṇi. Sā pi āgantvā te apassantī anubandhi. Bodhisatto pitaraṁ gahetvā nadīmajjhaṁ agamāsi. Sā āgantvā nadītīre ṭhatvā attano paricchedaṁ atikkantabhāvaṁ ñatvā tattheva ṭhatvā: “Tāta, pitaraṁ gahetvā ehi, ko mayhaṁ doso, tumhākaṁ maṁ nissāya kiṁ nāma na sampajjati, nivatta, sāmī” ti puttañca patiñca yāci. Atha brāhmaṇo nadiṁ uttari. Sā puttam-eva yācantī: “Tāta, mā evaṁ kari, nivattāhī” ti āha. “Amma, mayaṁ manussā, tvaṁ yakkhinī, na sakkā sabbakālaṁ tava santike vasitun”-ti. “Neva nivattissasi, tātā” ti. “Āma, ammā” ti. “Tāta, yadi na nivattissasi, manussaloke jīvitaṁ nāma dukkhaṁ, sippaṁ ajānantā jīvituṁ na sakkonti, ahaṁ ekaṁ cintāmaṇiṁ nāma vijjaṁ jānāmi, tassānubhāvena dvādasasaṁvaccharamatthake haṭabhaṇḍam-pi padānupadaṁ gantvā sakkā jānituṁ. Ayaṁ te jīvikā bhavissati, uggaṇha, tāta, anagghaṁ mantan”-ti tathārūpena dukkhena abhibhūtā pi puttasinehena mantaṁ [PTS 3.505] adāsi.

Bodhisatto nadiyā ṭhitako va mātaraṁ vanditvā atisakkaccaṁ sutaṁ katvā mantaṁ gahetvā mātaraṁ vanditvā: “Gacchatha, ammā” ti āha. “Tāta, tumhesu anivattantesu mayhaṁ jīvitaṁ natthī” ti vatvā:

Ehi putta nivattassu, mā anāthaṁ karohi me,
Ajja puttaṁ apassantī, yakkhinī maraṇaṁ gatā ti.

Yakkhinī uraṁ pahari, tāvadevassā puttasokena hadayaṁ phali. Sā maritvā tattheva patitā. Tadā bodhisatto tassā matabhāvaṁ ñatvā pitaraṁ pakkositvā mātu santikaṁ gantvā citakaṁ katvā jhāpetvā āḷāhanaṁ nibbāpetvā nānāvaṇṇehi pupphehi pūjetvā vanditvā roditvā paridevitvā pitaraṁ ādāya bārāṇasiṁ gantvā rājadvāre ṭhatvā: “Padakusalo māṇavo dvāre ṭhito” ti rañño paṭivedetvā: “Tena hi āgacchatū” ti vutte pavisitvā rājānaṁ vanditvā: “Tāta, kiṁ sippaṁ jānāsī” ti vutte: “Deva, dvādasasaṁvaccharamatthake haṭabhaṇḍaṁ padānupadaṁ gantvā gaṇhituṁ jānāmī” ti āha. “Tena hi maṁ upaṭṭhāhī” ti. “Deva, devasikaṁ sahassaṁ labhanto upaṭṭhahissāmī” ti. “Sādhu tāta, upaṭṭhahā” ti. Rājā devasikaṁ sahassaṁ dāpesi.

Athekadivasaṁ purohito rājānaṁ āha: “mahārāja, mayaṁ tassa māṇavassa sippānubhāvena kassaci kammassa akatattā ‘sippaṁ atthi vā natthi vā’ ti na jānāma, vīmaṁsissāma tāva nan”-ti. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā ubho pi janā nānāratanagopakānaṁ saññaṁ datvā ratanasārabhaṇḍikaṁ gahetvā pāsādā oruyha rājanivesanantare tikkhattuṁ āvijjhitvā nisseṇiṁ attharitvā pākāramatthakena bahi otaritvā vinicchayasālaṁ pavisitvā tattha nisīditvā puna gantvā nisseṇiṁ attharitvā pākāramatthakena otaritvā antepure pokkharaṇiyā tīraṁ gantvā pokkharaṇiṁ tikkhattuṁ padakkhiṇaṁ katvā otaritvā antopokkharaṇiyaṁ bhaṇḍikaṁ ṭhapetvā pāsādaṁ abhiruhiṁsu. Punadivase: “Rājanivesanato [PTS 3.506] kira ratanaṁ hariṁsū” ti ekakolāhalaṁ ahosi. Rājā ajānanto viya hutvā bodhisattaṁ pakkosāpetvā: “Tāta, rājanivesanato bahuratanabhaṇḍaṁ haṭaṁ, handa naṁ anuvicinituṁ vaṭṭatī” ti āha. “Mahārāja, dvādasasaṁvaccharamatthake haṭabhaṇḍaṁ corānaṁ padānupadaṁ gantvā āharaṇasamatthassa mama anacchariyaṁ ajja rattiṁ haṭabhaṇḍaṁ āharituṁ, āharissāmi taṁ, mā cintayitthā” ti. “Tena hi āharā” ti. So: “Sādhu, devā” ti vatvā mātaraṁ vanditvā mantaṁ parivattetvā mahātale ṭhitova: “Mahārāja, dvinnaṁ corānaṁ padaṁ paññāyatī” ti vatvā rañño ca purohitassa ca padānusārena sirigabbhaṁ pavisitvā tato nikkhamitvā pāsādā oruyha rājanivesanantare tikkhattuṁ parigantvā padānusāreneva pākārasamīpaṁ gantvā pākāre ṭhatvā: “Mahārāja, imasmiṁ ṭhāne pākārato muccitvā ākāse padaṁ paññāyati, nisseṇiṁ attharāpetvā dethā” ti nisseṇiṁ pākāramatthakena otaritvā padānusāreneva vinicchayasālaṁ gantvā puna rājanivesanaṁ āgantvā nisseṇiṁ attharāpetvā pākāramatthakena oruyha pokkharaṇiṁ gantvā tikkhattuṁ padakkhiṇaṁ katvā: “Mahārāja, corā imaṁ pokkharaṇiṁ otiṇṇā” ti vatvā attanā ṭhapitaṁ viya bhaṇḍikaṁ nīharitvā rañño datvā: “Mahārāja, ime dve corā abhiññātamahācorā iminā maggena rājanivesanaṁ abhiruḷhā” ti āha. Mahājanā tuṭṭhapahaṭṭhā aṅguliyo phoṭesuṁ, celukkhepā pavattiṁsu.

Rājā cintesi: “ayaṁ māṇavo padānusārena gantvā corehi ṭhapitabhaṇḍaṭṭhānam-eva maññe jānāti, core pana gaṇhituṁ na sakkotī” ti. Atha naṁ āha: “Corehi haṭabhaṇḍaṁ tāva no tayā āhaṭaṁ, corā pana na āhaṭā” ti. “Mahārāja, idheva corā, na dūre” ti. “Ko [PTS 3.507] ca ko cā” ti. “Yo mahārāja, icchati, so va coro hoti, tato tumhākaṁ bhaṇḍikassa laddhakālato paṭṭhāya corehi ko attho, mā pucchitthā” ti. “Tāta, ahaṁ tuyhaṁ devasikaṁ sahassaṁ dammi, core me gahetvā dehī” ti. “Mahārāja, dhane laddhe kiṁ corehī” ti. “Dhanato pi no, tāta, core laddhuṁ vaṭṭatī” ti. “Tena hi, mahārāja, ‘ime nāma corā’ ti tumhākaṁ na kathessāmi, atīte pavattakāraṇaṁ pana te āharissāmi, sace tumhe paññavanto, taṁ kāraṇaṁ jānāthā” ti so evaṁ vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasito avidūre nadītīragāmake pāṭali nāma eko naṭo vasati. So ekasmiṁ ussavadivase bhariyamādāya bārāṇasiṁ pavisitvā naccitvā vīṇaṁ vāditvā gāyitvā dhanaṁ labhitvā ussavapariyosāne bahuṁ surābhattaṁ gāhāpetvā attano gāmaṁ gacchanto nadītīraṁ patvā navodakaṁ āgacchantaṁ disvā bhattaṁ bhuñjanto suraṁ pivanto nisīditvā matto hutvā attano balaṁ ajānanto: “Mahāvīṇaṁ gīvāya bandhitvā nadiṁ uttaritvā gamissāmī” ti bhariyaṁ hatthe gahetvā nadiṁ otari. Vīṇāchiddehi udakaṁ pāvisi. Atha naṁ sā vīṇā udake osīdāpesi. Bhariyā panassa osīdanabhāvaṁ ñatvā taṁ vissajjetvā uttaritvā tīre aṭṭhāsi. Naṭapāṭali sakiṁ ummujjati, sakiṁ nimujjati, udakaṁ pavisitvā uddhumātaudaro ahosi. Athassa bhariyā cintesi: “Mayhaṁ sāmiko idāni marissati, ekaṁ naṁ gītakaṁ yācitvā parisamajjhe taṁ gāyantī jīvikaṁ kappessāmī” ti cintetvā: “Sāmi, tvaṁ udake nimujjasi, ekaṁ me gītakaṁ dehi, tena jīvikaṁ kappessāmī” ti vatvā gāthamāha.

49. Bahussutaṁ cittakathiṁ, gaṅgā vahati pāṭaliṁ,
Vuyhamānaka bhaddante, ekaṁ me dehi gāthakan-ti.

Tattha gāthakan-ti khuddakaṁ gāthaṁ.

Atha [PTS 3.508] naṁ naṭapāṭali: “Bhadde, kathaṁ tava gītakaṁ dassāmi, idāni mahājanassa paṭisaraṇabhūtaṁ udakaṁ maṁ māretī” ti vatvā gāthamāha.

50. Yena siñcanti dukkhitaṁ, yena siñcanti āturaṁ,
Tassa majjhe marissāmi, jātaṁ saraṇato bhayan-ti.

Bodhisatto imaṁ gāthaṁ vatvā: “Mahārāja, yathā udakaṁ mahājanassa paṭisaraṇaṁ, tathā rājāno pi, tesaṁ santikā bhaye uppanne taṁ bhayaṁ ko paṭibāhissatī” ti vatvā: “Mahārāja, idaṁ kāraṇaṁ paṭicchannaṁ, mayā pana paṇḍitavedanīyaṁ katvā kathitaṁ, jānāhi, mahārājā” ti āha. “Tāta ahaṁ evarūpaṁ paṭicchannakathaṁ na jānāmi, core me gahetvā dehī” ti. Athassa mahāsatto: “Tena hi, mahārāja, idaṁ sutvā jānāhī” ti aparam-pi kāraṇaṁ āhari. Deva, pubbe imissāva bārāṇasiyā dvāragāme eko kumbhakāro bhājanatthāya mattikaṁ āharanto ekasmiṁ yeva ṭhāne nibaddhaṁ gaṇhitvā antopabbhāraṁ mahantaṁ āvāṭaṁ khaṇi. Athekadivasaṁ tassa mattikaṁ gaṇhantassa akālamahāmegho uṭṭhahitvā mahāvuṭṭhiṁ pātesi. Udakaṁ avattharamānaṁ āvāṭaṁ pātesi, tenassa matthako bhijji. So paridevanto gāthamāha.

51. Yattha bījāni rūhanti, sattā yattha patiṭṭhitā,
Sā me sīsaṁ nipīḷeti, jātaṁ saraṇato bhayan-ti.

Tattha nipīḷetī ti nipatitvā pīḷeti bhindati.

Yathā hi deva, mahājanassa paṭisaraṇabhūtā mahāpathavī kumbhakārassa sīsaṁ bhindi, evam-eva mahāpathavīsame sabbalokassa paṭisaraṇe narinde uṭṭhāya corakammaṁ karonte ko bāhissati, sakkhissasi, mahārāja, evaṁ paṭicchādetvā [PTS 3.509] kathitaṁ coraṁ jānitunti. Tāta, mayhaṁ paṭicchannena kāraṇaṁ natthi, ayaṁ coroti evaṁ me coraṁ gahetvā dehīti. So rājānaṁ rakkhanto: “Tvaṁ coro” ti avatvā aparam-pi udāharaṇaṁ āhari. Mahārāja, pubbe imasmiṁ yeva nagare ekassa purisassa gehaṁ ādittaṁ. So: “Anto pavisitvā bhaṇḍakaṁ nīharā” ti aññaṁ āṇāpesi. Tasmiṁ pavisitvā nīharante gehadvāraṁ pidahi. So dhūmandho hutvā nikkhamanamaggaṁ alabhanto uppannaḍāhadukkho hutvā anto ṭhito va paridevanto gāthamāha.

52. Yena bhattāni paccanti, sītaṁ yena vihaññati,
So maṁ ḍahati gattāni, jātaṁ saraṇato bhayan-ti.

Tattha so maṁ ḍahatī ti so me ḍahati, ayam-eva vā pāṭho.

“Mahārāja, aggi viya mahājanassa paṭisaraṇabhūto eko manusso ratanabhaṇḍikaṁ hari, mā maṁ coraṁ pucchā” ti. “Tāta, mayhaṁ coraṁ dehiyevā” ti. So rājānaṁ: “Tvaṁ coro” ti avatvā aparam-pi udāharaṇaṁ āhari. Deva, pubbe imasmiṁ yeva nagare eko puriso atibahuṁ bhuñjitvā jīrāpetuṁ asakkonto vedanāppatto hutvā paridevanto gāthamāha.

53. Yena bhuttena yāpanti, puthū brāhmaṇakhattiyā,
So maṁ bhutto byāpādeti, jātaṁ saraṇato bhayan-ti.

Tattha so maṁ bhutto byāpādetī ti so odano bhutto maṁ byāpādeti māreti.

“Mahārāja, bhattaṁ viya mahājanassa paṭisaraṇabhūto eko bhaṇḍaṁ hari, tasmiṁ laddhe kiṁ coraṁ pucchasī” ti? “Tāta, sakkonto coraṁ me dehī” ti. So tassa saññāpanatthaṁ aparam-pi udāharaṇaṁ āhari. Mahārāja [PTS 3.510], pubbe pi imasmiṁ yeva nagare ekassa vāto uṭṭhahitvā gattāni bhañji. So paridevanto gāthamāha.

54. Gimhānaṁ pacchime māse, vātamicchanti paṇḍitā,
So maṁ bhañjati gattāni, jātaṁ saraṇato bhayan-ti.

Iti mahārāja, saraṇato bhayaṁ uppannaṁ, jānāhi taṁ kāraṇanti. Tāta, coraṁ me dehīti. So tassa saññāpanatthaṁ aparam-pi udāharaṇaṁ āhari. Deva, atīte himavantapadese sākhāviṭapasampanno mahārukkho ahosi pupphaphalasampanno anekasahassānaṁ sakuṇānaṁ nivāso tassa dve sākhā aññamaññaṁ saṅghaṭṭesuṁ, tato dhūmo uppajji, aggicuṇṇāni patiṁsu. Taṁ disvā sakuṇajeṭṭhako gāthamāha.

55. Yaṁ nissitā jagatiruhaṁ, svāyaṁ aggiṁ pamuñcati,
Disā bhajatha vakkaṅgā, jātaṁ saraṇato bhayan-ti.

Tattha jagatiruhan-ti mahīruhaṁ.

Yathā hi, deva, rukkho pakkhīnaṁ paṭisaraṇaṁ, evaṁ rājā mahājanassa paṭisaraṇaṁ, tasmiṁ corikaṁ karonte ko paṭibāhissati, sallakkhehi, devā ti. Tāta, mayhaṁ coram-eva dehīti. Athassa so aparam-pi udāharaṇaṁ āhari. Mahārāja, ekasmiṁ kāsigāme aññatarassa kulagharassa pacchimabhāge kakkhaḷā susumāranadī atthi, tassa ca kulassa eko va putto. So pitari kālakate mātaraṁ paṭijaggi. Tassa mātā anicchamānasseva ekaṁ kuladhītaraṁ ānesi. Sā pubbabhāge sassuṁ sampiyāyitvā pacchā puttadhītāhi vaḍḍhamānā taṁ nīharitukāmā ahosi. Tassā pana mātā pi tasmiṁ yeva ghare vasati. Sā sāmikassa santike sassuyā nānappakāraṁ dosaṁ vatvā paribhinditvā: “Ahaṁ te mātaraṁ posetuṁ na sakkomi, mārehi nan”-ti vatvā: “Manussamāraṇaṁ nāma [PTS 3.511] bhāriyaṁ, kathaṁ naṁ māremī” ti vutte: “Niddokkamanakāle naṁ mañcakeneva saddhiṁ gahetvā susumāranadiyaṁ khipissāma, atha naṁ susamārā khādissantī” ti āha. “Tuyhaṁ pana mātā kahan”-ti? “Tassā yeva santike supatī” ti. “Tena hi gaccha, tassā nipannamañcake rajjuṁ bandhitvā saññaṁ karohī” ti. Sā tathā katvā: “Katā me saññā” ti āha. Itaro: “Thokaṁ adhivāsehi, manussā tāva niddāyantū” ti niddāyanto viya nipajjitvā gantvā taṁ rajjukaṁ bhariyāya mātu mañcake bandhitvā bhariyaṁ pabodhetvā ubho pi gantvā taṁ mañcakeneva saddhiṁ ukkhipitvā nadiyaṁ khipiṁsu. Tattha naṁ niddāyamānaṁ susumārā viddhaṁsetvā khādiṁsu.

Sā punadivase mātu parivattitabhāvaṁ ñatvā: “Sāmi, mama mātāva māritā, idāni tava mātaraṁ mārehī” ti vatvā: “Tena hi sādhū” ti vutte: “Susāne citakaṁ katvā aggimhi naṁ pakkhipitvā māressāmā” ti āha. Atha naṁ niddāyamānaṁ ubho pi susānaṁ netvā ṭhapayiṁsu. Tattha sāmiko bhariyaṁ āha: “Aggi te ābhato” ti? “Pamuṭṭhāsmi, sāmī” ti. “Tena hi gantvā ānehī” ti. “Na sakkomi sāmi, gantuṁ, tayi gate pi ṭhātuṁ na sakkhissāmi, ubho pi mayaṁ gacchissāmā” ti. Tesu gatesu mahallikā sītavātena pabodhitā susānabhāvaṁ ñatvā: “Ime maṁ māretukāmā aggiatthāya gatā” ti ca upadhāretvā: “Na me balaṁ jānantī” ti ekaṁ matakaḷevaraṁ gahetvā mañcake nipajjāpetvā upari pilotikāya paṭicchādetvā sayaṁ palāyitvā tattheva leṇaguhaṁ pāvisi. Itare aggiṁ āharitvā: “Mahallikā” ti saññāya kaḷevaraṁ jhāpetvā pakkamiṁsu. Ekena corena tasmiṁ guhāleṇe pubbe bhaṇḍikā ṭhapitā, so: “Taṁ gaṇhissāmī” ti āgantvā mahallikaṁ disvā: “Ekā yakkhinī bhavissati, bhaṇḍikā me amanussapariggahitā” ti ekaṁ bhūtavejjaṁ ānesi. Vejjo mantaṁ karonto guhaṁ pāvisi.

Atha naṁ sā āha: “Nāhaṁ yakkhinī, ehi ubho pi imaṁ dhanaṁ bhājessāmā” ti. “Kathaṁ saddahitabban”-ti? “Tava jivhaṁ mama jivhāya ṭhapehī” ti. So tathā akāsi. Athassa sā jivhaṁ ḍaṁsitvā chinditvā pātesi. Bhūtavejjo: “Addhā esā yakkhinī” ti jivhāya lohitaṁ paggharantiyā viravamāno [PTS 3.512] palāyi. Mahallikā punadivase maṭṭhasāṭakaṁ nivāsetvā nānāratanabhaṇḍikaṁ gahetvā gharaṁ agamāsi. Suṇisā taṁ disvā: “Kahaṁ te, amma, idaṁ laddhan”-ti pucchi. “Amma, etasmiṁ susāne dārucitakāya jhāpitā evarūpaṁ labhantī” ti. “Amma, mayā pi sakkā laddhun”-ti. “Mādisī hutvā labhissasī” ti. Sā laddhabhaṇḍikalobhena sāmikassa kathetvā tattha attānaṁ jhāpesi. Atha naṁ punadivase sāmiko apassanto: “Amma, imāya pi velāya tvaṁ āgatā, suṇisā te nāgacchatī” ti āha. Sā taṁ sutvā: “Are pāpapurisa, kiṁ matā nāma āgacchantī” ti taṁ tajjetvā gāthamāha.

56. Yamānayiṁ somanassaṁ, māliniṁ candanussadaṁ,
Sā maṁ gharā nicchubhati, jātaṁ saraṇato bhayan-ti.

Tattha somanassan-ti somanassaṁ uppādetvā. “Somanassā” ti pi pāṭho, somanassavatī hutvā ti attho. Idaṁ vuttaṁ hoti: yamahaṁ: “Imaṁ me nissāya putto puttadhītāhi vaḍḍhissati, mañca mahallikakāle posessatī” ti māliniṁ candanussadaṁ katvā alaṅkaritvā somanassajātā ānesiṁ. Sā maṁ ajja gharā nīharati, saraṇato yeva me bhayaṁ uppannanti.

“Mahārāja, suṇisā viya sassuyā mahājanassa rājā paṭisaraṇaṁ, tato bhaye uppanne kiṁ sakkā kātuṁ, sallakkhehi, devā” ti. Taṁ sutvā rājā: “Tāta, nāhaṁ tayā ānītakāraṇāni jānāmi, coram-eva me dehī” ti āha. So: “Rājānaṁ rakkhissāmī” ti aparam-pi udāharaṇaṁ āhari. Deva, pubbe imasmiṁ yeva nagare eko puriso patthanaṁ katvā puttaṁ labhi. So puttajātakāle: “Putto me laddho” ti somanassajāto taṁ posetvā vayappattakāle dārena saṁyojetvā aparabhāge jaraṁ patvā kammaṁ adhiṭṭhātuṁ nāsakkhi. Atha naṁ putto: “Tvaṁ kammaṁ kātuṁ na sakkosi, ito nikkhamā” ti gehato nīhari [PTS 3.513]. So kicchena kasirena jīvikaṁ kappento paridevamāno gāthamāha.

57. Yena jātena nandissaṁ, yassa ca bhavamicchisaṁ,
So maṁ gharā nicchubhati, jātaṁ saraṇato bhayan-ti.

Tattha so man-ti so putto maṁ gharato nicchubhati nīharati. Svāhaṁ bhikkhaṁ caritvā dukkhena jīvāmi, saraṇato yeva me bhayaṁ uppannanti.

“Mahārāja, yathā pitā nāma mahallako paṭibalena puttena rakkhitabbo, evaṁ sabbo pi janapado raññā rakkhitabbo, idañca bhayaṁ uppajjamānaṁ sabbasatte rakkhantassa rañño santikā uppannaṁ, iminā kāraṇena ‘asuko nāma coro’ ti jānāhi, devā” ti. “Tāta, nāhaṁ kāraṇaṁ vā akāraṇaṁ vā jānāmi, coraṁ vā me dehi, tvaññeva vā coro hohī” ti evaṁ rājā punappunaṁ māṇavaṁ anuyuñji. Atha naṁ so evamāha: “Kiṁ pana, mahārāja, ekaṁsena coragahaṇaṁ rocethā” ti? “Āma, tātā” ti. Tena hi: “Asuko ca asuko ca coro” ti parisamajjhe pakāsemīti. “Evaṁ karohi, tātā” ti. So tassa vacanaṁ sutvā: “Ayaṁ rājā attānaṁ rakkhituṁ na deti, gaṇhissāmi dāni coran”-ti sannipatite mahājane āmantetvā imā gāthā āha:

58. Suṇantu me jānapadā, negamā ca samāgatā,
Yatodakaṁ tadādittaṁ, yato khemaṁ tato bhayaṁ.

59. Rājā vilumpate raṭṭhaṁ, brāhmaṇo ca purohito,
Attaguttā viharatha, jātaṁ saraṇato bhayan-ti.

Tattha yatodakaṁ tadādittan-ti yaṁ udakaṁ tadeva ādittaṁ. Yato kheman-ti yato rājato khemena bhavitabbaṁ, tato va bhayaṁ uppannaṁ. Atthaguttā viharathā ti tumhe idāni anāthā jātā, attānaṁ mā vināsetha, attanāva [PTS 3.514] guttā hutvā attano santakaṁ dhanadhaññaṁ rakkhatha, rājā nāma mahājanassa paṭisaraṇaṁ, tato tumhākaṁ bhayaṁ uppannaṁ, rājā ca purohito ca vilopakhādakacorā, sace core gaṇhitukāmattha, ime dve gahetvā kammakaraṇaṁ karothāti.

Te tassa kathaṁ sutvā cintayiṁsu: “Ayaṁ rājā rakkhaṇāraho pi samāno idāni aññassa upari dosaṁ āropetvā attano bhaṇḍikaṁ sayam-eva pokkharaṇiyaṁ ṭhapetvā coraṁ pariyesāpeti, ito dāni paṭṭhāya puna corakammassa akaraṇatthāya mārema naṁ pāparājānan”-ti. Te daṇḍamuggarādihatthā uṭṭhāya tattheva rājānañca purohitañca pothetvā jīvitakkhayaṁ pāpetvā mahāsattaṁ abhisiñcitvā rajje patiṭṭhapesuṁ.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Anacchariyaṁ, upāsaka, pathaviyaṁ padasañjānanaṁ, porāṇakapaṇḍitā evaṁ ākāse padaṁ sañjāniṁsū” ti vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne upāsako ca putto ca sotāpattiphale patiṭṭhitā. Tadā pitā kassapo ahosi, padakusalamāṇavo pana aham-eva ahosinti.

Padakusalamāṇavajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 433: Lomasakassapajātakavaṇṇanā

Assa indasamo rājā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi bhikkhuṁ satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccan”-ti vutte: “Bhikkhu sinerukampanavāto kiṁ purāṇapaṇṇāni na kampessati, yasasamaṅgino pi sappurisā āyasakyaṁ pāpuṇanti, kilesā nāmete parisuddhasatte pi saṁkiliṭṭhe karonti, pageva tādisan”-ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente brahmadattassa putto brahmadattakumāro nāma purohitaputto ca kassapo nāma dve sahāyakā [PTS 3.515] hutvā ekācariyakule sabbasippāni uggaṇhiṁsu. Aparabhāge brahmadattakumāro pitu accayena rajje patiṭṭhāsi. Kassapo cintesi: “Mayhaṁ sahāyo rājā jāto, idāni me mahantaṁ issariyaṁ dassati, kiṁ me issariyena, ahaṁ mātāpitaro ca rājānañca āpucchitvā pabbajissāmī” ti. So rājānañca mātāpitaro ca āpucchitvā himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā sattame divase abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā uñchācariyāya yāpento vihāsi. Pabbajitaṁ pana naṁ: “Lomasakassapo” ti sañjāniṁsu. So paramajitindriyo ghoratapo tāpaso ahosi. Tassa tejena sakkassa bhavanaṁ kam pi. Sakko āvajjento taṁ disvā cintesi: “Ayaṁ tāpaso ativiya uggatejo sakkabhāvā pi maṁ cāveyya, bārāṇasiraññā saddhiṁ ekato hutvā tapamassa bhindissāmī” ti. So sakkānubhāvena aḍḍharattasamaye bārāṇasirañño sirigabbhaṁ pavisitvā sakalagabbhaṁ sarīrappabhāya obhāsetvā rañño santike ākāse ṭhito: “Uṭṭhehi, mahārājā” ti rājānaṁ pabodhesi. “Kosi tvan”-ti vutte: “Sakkohamasmī” ti āha. “Kimatthaṁ āgatosī” ti? “Mahārāja, sakalajambudīpe ekarajjaṁ icchasi, na icchasī” ti? “Kissa na icchāmī” ti? Atha naṁ sakko: “Tena hi lomasakassapaṁ ānetvā pasughātayaññaṁ yajāpehi, sakkasamo ajarāmaro hutvā sakalajambudīpe rajjaṁ kāressasī” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

60. Assa indasamo rāja, accantaṁ ajarāmaro,
Sace tvaṁ yaññaṁ yājeyya, isiṁ lomasakassapan-ti.

Tattha assā ti bhavissasi. Yājeyyā ti sace tvaṁ araññāyatanato isiṁ lomasakassapaṁ ānetvā yaññaṁ yajeyyāsīti.

Tassa vacanaṁ sutvā rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Sakko: “Tena hi mā papañcaṁ karī” ti vatvā pakkāmi. Rājā punadivase [PTS 3.516] seyyaṁ nāma amaccaṁ pakkosāpetvā: “Samma, mayhaṁ piyasahāyakassa lomasakassapassa santikaṁ gantvā mama vacanena evaṁ vadehi ‘rājā kira tumhehi pasughātayaññaṁ yajāpetvā sakalajambudīpe ekarājā bhavissati, tumhākam-pi yattakaṁ padesaṁ icchatha, tattakaṁ dassati, mayā saddhiṁ yaññaṁ yajituṁ āgacchathā”‘ ti āha. So: “Sādhu, devā” ti tāpasassa vasanokāsajānanatthaṁ nagare bheriṁ carāpetvā ekena vanacarakena: “Ahaṁ jānāmī” ti vutte taṁ purato katvā mahantena parivārena tattha gantvā isiṁ vanditvā ekamantaṁ nisinno taṁ sāsanaṁ ārocesi. Atha naṁ so: “Seyya kiṁ nāmetaṁ kathesī” ti vatvā paṭikkhipanto catasso gāthā abhāsi:

61. Sasamuddapariyāyaṁ, mahiṁ sāgarakuṇḍalaṁ,
Na icche saha nindāya, evaṁ seyya vijānahi.

62. Dhiratthu taṁ yasalābhaṁ, dhanalābhañca brāhmaṇa,
Yā vutti vinipātena, adhammacaraṇena vā.

63. Api ce pattamādāya, anagāro paribbaje,
Sā yeva jīvikā seyyo, yā cādhammena esanā.

64. Api ce pattamādāya, anagāro paribbaje,
Aññaṁ ahiṁsayaṁ loke, api rajjena taṁ varan-ti.

Tattha sasamuddapariyāyan-ti sasamuddaparikkhepaṁ. Sāgarakuṇḍalan-ti cattāro dīpe parikkhipitvā ṭhitasāgarehi kaṇṇavaliyā ṭhapitakuṇḍalehi viya samannāgataṁ. Saha nindāyāti: “Iminā pasughātakammaṁ katan”-ti imāya nindāya saha cakkavāḷapariyantaṁ mahāpathaviṁ na icchāmīti vadati. Yā vutti vinipātenā ti narake vinipātakammena yā ca jīvitavutti hoti, taṁ dhiratthu, garahāmi taṁ vuttinti dīpeti. Sā yeva jīvikā ti pabbajitassa mattikāpattaṁ ādāya paragharāni upasaṅkamitvā āhārapariyesanajīvikāva yasadhanalābhato sataguṇena sahassaguṇena varatarā ti attho a pi rajjena taṁ varan-ti taṁ anagārassa sato aññaṁ avihiṁsantassa paribbajanaṁ sakalajambudīparajjena pi varanti attho.

Amacco tassa kathaṁ sutvā gantvā rañño ārocesi. Taṁ sutvā rājā: “Anāgacchante kiṁ sakkā kātun”-ti tuṇhī ahosi. Puna sakko aḍḍharattasamaye [PTS 3.517] āgantvā ākāse ṭhatvā: “Kiṁ, mahārāja, lomasakassapaṁ ānetvā yaññaṁ na yajāpesī” ti āha. “Mayā pesito pi nāgacchatī” ti. “Tena hi, mahārāja, attano dhītaraṁ candavatiṁ kumārikaṁ alaṅkaritvā seyyaṁ tatheva pesetvā ‘sace kira āgantvā yaññaṁ yajissasi, rājā te imaṁ kumārikaṁ dassatī’ ti vadāpehi, addhā so kumārikāya paṭibaddhacitto hutvā āgacchissatī” ti. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā punadivase seyyassa hatthe dhītaraṁ adāsi. So rājadhītaraṁ gahetvā tattha gantvā isiṁ vanditvā paṭisanthāraṁ katvā devaccharapaṭibhāgaṁ rājadhītaraṁ tassa dassetvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Atha isi indriyāni bhinditvā taṁ olokesi, saha olokaneneva paṭibaddhacitto hutvā jhānā parihāyi. Amacco tassa paṭibaddhacittabhāvaṁ ñatvā: “Bhante, sace kira yaññaṁ yajissatha, rājā te imaṁ dārikaṁ pādaparicārikaṁ katvā dassatī” ti āha. So kilesavasena kampanto: “Imaṁ kira me dassatī” ti āha. “Āma, yaññaṁ yajantassa te dassatī” ti. So: “Sādhu imaṁ labhanto yajissāmī” ti vatvā taṁ gahetvā saheva jaṭāhi alaṅkatarathaṁ abhiruyha bārāṇasiṁ agamāsi. Rājāpi: “Āgacchati kirā” ti sutvā yaññāvāṭe kammaṁ paṭṭhapesi. Atha naṁ āgataṁ disvā: “Sve yaññaṁ yajāhi, ahaṁ indasamo bhavissāmi, yaññapariyosāne te dhītaraṁ dassāmī” ti āha. Kassapo: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Atha naṁ rājā punadivase taṁ ādāya candavatiyā saddhiṁ yeva yaññāvāṭaṁ gato. Tattha hatthiassausabhādisabbacatuppadā paṭipāṭiyā ṭhapitāva ahesuṁ. Kassapo te sabbe hanitvāva ghātetvā yaññaṁ yajituṁ ārabhi. Atha naṁ tattha sannipatito mahājano disvā: “Idaṁ te [PTS 3.518] lomasakassapa ayuttaṁ appatirūpaṁ, kiṁ nāmetaṁ karosī” ti vatvā paridevanto dve gāthā abhāsi:

65. Balaṁ cando balaṁ suriyo, balaṁ samaṇabrāhmaṇā,
Balaṁ velā samuddassa, balātibalamitthiyo.

66. Yathā uggatapaṁ santaṁ, isiṁ lomasakassapaṁ,
Pitu atthā candavatī, vājapeyyaṁ ayājayī ti.

Tattha balaṁ cando balaṁ suriyo ti mahandhakāravidhamane aññaṁ balaṁ nāma natthi, candimasūriyāvettha balavantoti attho. Samaṇabrāhmaṇā ti iṭṭhāniṭṭhavisayavegasahane khantibalañāṇabalena samannāgatā samitapāpabāhitapāpā samaṇabrāhmaṇā. Balaṁ velā samuddassā ti mahāsamuddassa uttarituṁ adatvā udakaṁ āvaritvā vināsetuṁ samatthatāya velā balaṁ nāma. Balātibalamitthiyo ti itthiyo pana visadañāṇe pi avītarāge attano vasaṁ ānetvā vināsetuṁ samatthatāya tehi sabbehi balehi pi atibalā nāma, sabbabalehi itthibalam-eva mahantanti attho. Yathā ti yasmā. Pitu atthā ti pitu vuḍḍhiatthāya. Idaṁ vuttaṁ hoti: yasmā imaṁ uggatapaṁ samānaṁ sīlādiguṇānaṁ esitattā isiṁ ayaṁ candavatī nissīlaṁ katvā pitu vuḍḍhiatthāya vājapeyyaṁ yaññaṁ yājeti, tasmā jānitabbametaṁ: “Balātibalamitthiyo” ti.

Tasmiṁ samaye kassapo yaññaṁ yajanatthāya: “Maṅgalahatthiṁ gīvāyaṁ paharissāmī” ti khaggaratanaṁ ukkhi pi. Hatthī taṁ disvā maraṇabhayatajjito mahāravaṁ ravi. Tassa ravaṁ sutvā sesā pi hatthiassausabhādayo maraṇabhayatajjitā bhayena viraviṁsu. Mahājano pi viravi. Kassapo taṁ mahāviravaṁ sutvā saṁvegappatto hutvā attano jaṭādīni olokesi. Athassa jaṭāmassukacchalomāni pākaṭāni ahesuṁ. So vippaṭisārī hutvā: “Ananurūpaṁ vata me pāpakammaṁ katan”-ti saṁvegaṁ pakāsento aṭṭhamaṁ gāthamāha.

67. Taṁ [PTS 3.519] lobhapakataṁ kammaṁ, kaṭukaṁ kāmahetukaṁ,
Tassa mūlaṁ gavesissaṁ, checchaṁ rāgaṁ sabandhanan-ti.

Tassattho: mahārāja, yaṁ etaṁ mayā candavatiyā lobhaṁ uppādetvā tena lobhena pakataṁ kāmahetukaṁ pāpakaṁ, taṁ kaṭukaṁ tikhiṇavipākaṁ. Tassāhaṁ ayonisomanasikārasaṅkhātaṁ mūlaṁ gavesissaṁ, alaṁ me iminā khaggena, paññākhaggaṁ nīharitvā subhanimittabandhanena saddhiṁ sabandhanaṁ rāgaṁ chindissāmīti.

Atha naṁ rājā: “Mā bhāyi samma, idāni te candavatiṁ kumāriñca raṭṭhañca sattaratanarāsiñca dassāmi, yajāhi yaññan”-ti āha. Taṁ sutvā kassapo: “Na me, mahārāja, iminā kilesena attho” ti vatvā osānagāthamāha.

68. Dhiratthu kāme subahū pi loke, tapo va seyyo kāmaguṇehi rāja,
Tapo karissāmi pahāya kāme, taveva raṭṭhaṁ candavatī ca hotū ti.

Tattha subahūpī ti atibahuke pi. Tapo karissāmī ti sīlasaṁyamatapam-eva karissāmi.

So evaṁ vatvā kasiṇaṁ samannāharitvā naṭṭhaṁ visesaṁ uppādetvā ākāse pallaṅkena nisīditvā rañño dhammaṁ desetvā: “Appamatto hohī” ti ovaditvā yaññāvāṭaṁ viddhaṁsāpetvā mahājanassa abhayadānaṁ dāpetvā rañño yācantasseva uppatitvā attano vasanaṭṭhānam-eva gantvā yāvajīvaṁ ṭhatvā āyupariyosāne brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā seyyo mahāamacco sāriputto ahosi, lomasakassapo pana aham-eva ahosinti.

Lomasakassapajātakavaṇṇanā sattamā

JA 434: Cakkavākajātakavaṇṇanā

Kāsāyavatthe ti [PTS 3.520] idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ lolabhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira lolo ahosi paccayaluddho, ācariyupajjhāyavattādīni chaḍḍetvā pāto va sāvatthiṁ pavisitvā visākhāya gehe anekakhādanīyaparivāraṁ yāguṁ pivitvā nānaggarasasālimaṁsodanaṁ bhuñjitvā pi tena atitto tato cūḷaanāthapiṇḍikassa mahāanāthapiṇḍikassa kosalaraññoti tesaṁ tesaṁ nivesanāni sandhāya vicari. Athekadivasaṁ tassa lolabhāvaṁ ārabbha dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte taṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu lolo” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Bhikkhu kasmā lolosi, pubbe pi tvaṁ lolabhāvena bārāṇasiyaṁ hatthikuṇapādīni khāditvā vicaranto tehi atitto tato nikkhamitvā gaṅgātīre vicaranto himavantaṁ pavaṭṭho” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente eko lolakāko bārāṇasiyaṁ hatthikuṇapādīni khāditvā vicaranto tehi atitto: “Gaṅgākūle macchamataṁ khādissāmī” ti gantvā tattha matamacche khādanto katipāhaṁ vasitvā himavantaṁ pavisitvā nānāphalāphalāni khādanto bahumacchakacchapaṁ mahantaṁ padumasaraṁ patvā tattha suvaṇṇavaṇṇe dve cakkavāke sevālaṁ khāditvā vasante disvā: “Ime ativiya vaṇṇasampannā sobhaggappattā, imesaṁ bhojanaṁ manāpaṁ bhavissati, imesaṁ bhojanaṁ pucchitvā aham-pi tadeva bhuñjitvā suvaṇṇavaṇṇo bhavissāmī” ti cintetvā tesaṁ santikaṁ gantvā paṭisanthāraṁ katvā ekasmiṁ sākhapariyante nisīditvā tesaṁ pasaṁsanapaṭisaṁyuttaṁ kathaṁ kathento paṭhamaṁ gāthamāha.

69. Kāsāyavatthe sakuṇe vadāmi, duve duve nandamane carante,
Kaṁ aṇḍajaṁ aṇḍajā mānusesu, jātiṁ pasaṁsanti tadiṅgha brūthā ti.

Tattha [PTS 3.521] kāsāyavatthe ti suvaṇṇavaṇṇe kāsāyavatthe viya. Duve duve ti dve dve hutvā. Nandamane ti tuṭṭhacitte. Kaṁ aṇḍajaṁ aṇḍajā mānusesu jātiṁ pasaṁsantī ti ambho aṇḍajā tumhe manussesu pasaṁsantā kaṁ aṇḍajaṁ jātiṁ kataraṁ nāma aṇḍajanti vatvā pasaṁsanti, kaṁ sakuṇaṁ nāmāti vatvā tumhe manussānaṁ antare vaṇṇentī ti attho. “Kaṁ aṇḍajaṁ aṇḍajamānusesū” ti pi pāṭho. Tassattho: tumhe aṇḍajesu ca mānusesu ca kataraṁ aṇḍajanti vatvā pasaṁsantīti.

Taṁ sutvā cakkavāko dutiyaṁ gāthamāha.

70. Amhe manussesu manussahiṁsa, anubbate cakkavāke vadanti,
Kalyāṇabhāvamhe dijesu sammatā, abhirūpā vicarāma aṇṇave ti.

Tattha manussahiṁsā ti kāko manusse hiṁsati viheṭheti, tena naṁ evaṁ ālapati. Anubbate ti aññamaññaṁ anugate sammodamāne viyasaṁvāse. Cakkavāke ti cakkavākā nāma sā aṇḍajajātīti pasaṁsanti vaṇṇenti kathenti. Dijesū ti yattakā pakkhino nāma, tesu mayaṁ: “Kalyāṇabhāvā” ti pi manussesu sammatā. Dutiye atthavikappe manussesu amhe: “Cakkavākā” ti pi vadanti, dijesu pana mayaṁ: “Kalyāṇabhāvā” ti sammatā, “kalyāṇabhāvā” ti no dijā vadantī ti attho. Aṇṇave ti imasmiṁ ṭhāne saro: “Aṇṇavo” ti vutto, imasmiṁ padumasare mayam-eva dve janā paresaṁ ahiṁsanato abhirūpā vicarāmā ti attho. Imissāya pana gāthāya catutthapadaṁ: “Na ghāsahetū pi karoma pāpan”-ti paṭhanti. Tassattho: yasmā mayaṁ ghāsahetū pi pāpaṁ na karoma, tasmā: “Kalyāṇabhāvā” ti amhe manussesu ca dijesu ca sammatā.

Taṁ sutvā kāko tatiyaṁ gāthamāha.

71. Kiṁ aṇṇave kāni phalāni bhuñje, maṁsaṁ kuto khādatha cakkavākā,
Kiṁ bhojanaṁ bhuñjatha vo anomā, balañca vaṇṇo ca anapparūpā ti.

Tattha kin-ti pucchāvasena ālapanaṁ, kiṁ bho cakkavākāti vuttaṁ hoti. Aṇṇave ti imasmiṁ sare. Bhuñje ti bhuñjatha, kiṁ bhuñjathā ti attho maṁsaṁ kuto khādathā ti katarapāṇānaṁ sarīrato maṁsaṁ khādatha. Bhuñjatha vo ti [PTS 3.522] vokāro nipātamattaṁ, parapadena vāssa sambandho: “Balañca vā vaṇṇo ca anapparūpā” ti.

Tato cakkavāko catutthaṁ gāthamāha.

72. Na aṇṇave santi phalāni dhaṅka, maṁsaṁ kuto khādituṁ cakkavāke,
Sevālabhakkhamha apāṇabhojanā, na ghāsahetū pi karoma pāpan-ti.

Tattha cakkavāke ti cakkavākassa. Apāṇabhojanā ti pāṇakarahitaudakabhojanā. Amhākañhi sevālañceva udakañca bhojananti dasseti. Na ghāsahetū ti tumhādisā viya mayaṁ ghāsahetu pāpaṁ na karomāti.

Tato kāko dve gāthā abhāsi:

73. Na me idaṁ ruccati cakkavāka, asmiṁ bhave bhojanasannikāso,
Ahosi pubbe tato me aññathā, icceva me vimati ettha jātā.

74. Aham-pi maṁsāni phalāni bhuñje, annāni ca loṇiyateliyāni,
Rasaṁ manussesu labhāmi bhottuṁ, sūro va saṅgāmamukhaṁ vijetvā,
Na ca me tādiso vaṇṇo, cakkavāka yathā tavā ti.

Tattha idan-ti idaṁ tumhākaṁ bhuñjanabhojanaṁ mayhaṁ na ruccati. Asmiṁ bhave bhojanasannikāso ti imasmiṁ bhave bhojanasannikāso yaṁ imasmiṁ cakkavākabhave bhojanaṁ, tvaṁ tena sannikāso taṁsadiso tadanurūpo ahosi, ativiya pasannasarīrosī ti attho. Tato me aññathā ti yaṁ mayhaṁ pubbe tumhe disvāva ete ettha nānāvidhāni phalāni ceva macchamaṁsañca khādanti, tena evaṁ sobhaggappattāti ahosi, idāni me tato aññathā hotī ti attho. Icceva me ti eteneva me kāraṇena ettha tumhākaṁ sarīravaṇṇe [PTS 3.523] vimati jātā: “Kathaṁ nu kho ete evarūpaṁ lūkhabhojanaṁ bhuñjantā vaṇṇavanto jātā” ti. Ahampī ti ahañhi, ayam-eva vā pāṭho. Bhuñje ti bhuñjāmi. Annāni cā ti bhojanāni ca. Loṇiyateliyānī ti loṇatelayuttāni. Rasan-ti manussesu paribhogaṁ paṇītarasaṁ. Vijetvā ti yathā sūro vīrayodho saṅgāmamukhaṁ vijetvā vilumpitvā paribhuñjati, tathā vilumpitvā paribhuñjāmī ti attho. Yathā tavā ti evaṁ paṇītaṁ bhojanaṁ bhuñjantassa pi mama tādiso vaṇṇo natthi, yādiso tava vaṇṇo, tena tava vacanaṁ na saddahāmīti dīpeti.

Athassa vaṇṇasampattiyā abhāvakāraṇaṁ attano ca bhāvakāraṇaṁ kathento cakkavāko sesagāthā abhāsi:

75. Asuddhabhakkhosi khaṇānupātī, kicchena te labbhati annapānaṁ,
Na tussasī rukkhaphalehi dhaṅka, maṁsāni vā yāni susānamajjhe.

76. Yo sāhasena adhigamma bhoge, paribhuñjati dhaṅka khaṇānupātī,
Tato upakkosati naṁ sabhāvo, upakkuṭṭho vaṇṇabalaṁ jahāti.

77. Appam-pi ce nibbutiṁ bhuñjatī yadi, asāhasena aparūpaghātī,
Balañca vaṇṇo ca tadassa hoti, na hi sabbo āhāramayena vaṇṇo ti.

Tattha asuddhabhakkhosī ti tvaṁ thenetvā vañcetvā bhakkhanato asuddhabhakkho asi. Khaṇānupātī ti pamādakkhaṇe anupatanasīlo. Kicchena te ti tayā dukkhena annapānaṁ labbhati. Maṁsāni vā yānī ti yāni vā susānamajjhe maṁsāni, tehi na tussasi. Tato ti pacchā. Upakkosati naṁ sabhāvo ti attāva taṁ puggalaṁ garahi. Upakkuṭṭho ti attanā pi parehi pi upakkuṭṭho garahito vippaṭisāritāya vaṇṇañca balañca jahāsi. Nibbutiṁ bhuñjatī yadī ti yadi pana paraṁ aviheṭhetvā appakam-pi dhammaladdhaṁ nibbutibhojanaṁ bhuñjati. Tadassa hotī ti tadā assa paṇḍitassa sarīre balañca [PTS 3.524] vaṇṇo ca hoti. Āhāramayenā ti nānappakārena āhāreneva. Idaṁ vuttaṁ hoti: bho kāka, vaṇṇo nāmesa catusamuṭṭhāno, so na āhāramatteneva hoti, utucittakammehi pi hotiyevā ti.

Evaṁ cakkavāko anekapariyāyena kākaṁ garahi. Kāko harāyitvā: “Na mayhaṁ tava vaṇṇena attho, kā kā” ti vassanto palāyi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne lolabhikkhu anāgāmiphale patiṭṭhahi. Tadā kāko lolabhikkhu ahosi, cakkavākī rāhulamātā, cakkavāko pana aham-eva ahosinti.

Cakkavākajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 435: Haliddirāgajātakavaṇṇanā

Sutitikkhan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto thullakumārikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Vatthu terasakanipāte cūḷanāradajātake (JA. 477) āvi bhavissati. Atītavatthumhi pana sā kumārikā tassa tāpasakumārassa sīlaṁ bhinditvā attano vase ṭhitabhāvaṁ ñatvā: “Imaṁ vañcetvā manussapathaṁ nessāmī” ti cintetvā: “Rūpādikāmaguṇavirahite araññe rakkhitasīlaṁ nāma na mahapphalaṁ hoti, manussapathe rūpādīnaṁ paccupaṭṭhāne mahapphalaṁ hoti, ehi mayā saddhiṁ tattha gantvā sīlaṁ rakkhāhi, kiṁ te araññenā” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

78. Sutitikkhaṁ araññamhi, pantamhi sayanāsane,
Ye ca gāme titikkhanti, te uḷāratarā tayā ti.

Tattha sutitikkhan-ti suṭṭhu adhivāsanaṁ. Titikkhantī ti sītādīni adhivāsenti.

Taṁ sutvā tāpasakumāro: “Pitā me araññaṁ gato, tasmiṁ āgate taṁ āpucchitvā gamissāmī” ti āha. Sā cintesi: “Pitā kirassa [PTS 3.525] atthi, sace maṁ so passissati, kājakoṭiyā maṁ pothetvā vināsaṁ pāpessati, mayā paṭhamam-eva gantabban”-ti. Atha naṁ sā: “Tena hi ahaṁ maggasaññaṁ kurumānā paṭhamataraṁ gamissāmi, tvaṁ pacchā āgacchāhī” ti vatvā agamāsi. So tassā gatakāle neva dārūni āhari, na pānīyaṁ, na paribhojanīyaṁ upaṭṭhāpesi, kevalaṁ pajjhāyanto va nisīdi, pitu āgamanakāle paccuggamanaṁ nākāsi. Atha naṁ pitā: “Itthīnaṁ vasaṁ gato eso” ti ñatvāpi: “Kasmā tāta, neva dārūni āhari, na pānīyaṁ, na paribhojanīyaṁ upaṭṭhāpesi, pajjhāyanto yeva pana nisinnosī” ti āha. Atha naṁ tāpasakumāro: “Tāta, araññe kira rakkhitasīlaṁ nāma na mahapphalaṁ hoti, manussapathe mahapphalaṁ, ahaṁ tattha gantvā sīlaṁ rakkhissāmi, sahāyo me maṁ ‘āgaccheyyāsī’ ti vatvā purato gato, ahaṁ teneva saddhiṁ gamissāmi, tattha pana vasantena mayā kataro puriso sevitabbo” ti pucchanto dutiyaṁ gāthamāha.

79. Araññā gāmamāgamma, kiṁsīlaṁ kiṁvataṁ ahaṁ,
Purisaṁ tāta seveyyaṁ, taṁ me akkhāhi pucchito ti.

Athassa pitā kathento sesagāthā abhāsi:

80. Yo te vissāsaye tāta, vissāsañca khameyya te,
Sussūsī ca titikkhī ca, taṁ bhajehi ito gato.

81. Yassa kāyena vācāya, manasā natthi dukkaṭaṁ,
Urasīva patiṭṭhāya, taṁ bhajehi ito gato.

82. Yo ca dhammena carati, caranto pi na maññati,
Visuddhakāriṁ sappaññaṁ, taṁ bhajehi ito gato.

83. Haliddirāgaṁ kapicittaṁ, purisaṁ rāgavirāginaṁ,
Tādisaṁ tāta mā sevi, nimmanussam-pi ce siyā.

84. Āsīvisaṁva kupitaṁ, mīḷhalittaṁ mahāpathaṁ,
Ārakā parivajjehi, yānīva visamaṁ pathaṁ.

85. Anatthā [PTS 3.526] tāta vaḍḍhanti, bālaṁ accupasevato,
Māssu bālena saṁgacchi, amitteneva sabbadā.

86. Taṁ tāhaṁ tāta yācāmi, karassu vacanaṁ mama,
Māssu bālena saṁgacchi, dukkho bālehi saṅgamo ti.

Tattha yo te vissāsaye ti yo tava vissāseyya. Khameyya te ti yo ca tava attani tayā kataṁ vissāsaṁ khameyya. Sussūsī ca titikkhī cā ti tava vacanaṁ sussūsāya ceva vacanādhivāsanena ca samannāgato bhaveyyā ti attho. Urasīva patiṭṭhāyā ti yathā mātu urasi putto patiṭṭhāti, evaṁ patiṭṭhahitvā attano mātaraṁ viya maññamāno taṁ bhajeyyāsīti vadati. Yo ca dhammena caratī ti yo tividhena sucaritena dhammena iriyati. Na maññatī ti tathā caranto pi: “Ahaṁ dhammaṁ carāmī” ti mānaṁ na karoti. Visuddhakārin-ti visuddhānaṁ dasakusalakammapathānaṁ kārakaṁ.

Rāgavirāginan-ti rāginañca virāginañca rajjitvā taṁkhaṇaññeva virajjanasabhāvaṁ. Nimmanussam-pi ce siyā ti sace pi sakalajambudīpatalaṁ nimmanussaṁ hoti, so yeva eko manusso tiṭṭhati, tathā pi tādisaṁ mā sevi. Mahāpathan-ti gūthamakkhitaṁ maggaṁ viya. Yānīvā ti yānena gacchanto viya. Visaman-ti ninnaunnatakhāṇupāsāṇādivisamaṁ. Bālaṁ accupasevato ti bālaṁ appaññaṁ atisevantassa. Sabbadā ti tāta, bālena saha saṁvāso nāma amittasaṁvāso viya sabbadā niccakālam-eva dukkho. Taṁ tāhan-ti tena kāraṇena taṁ ahaṁ.

So evaṁ pitarā ovadito: “Tāta, ahaṁ manussapathaṁ gantvā tumhādise paṇḍite na labhissāmi, tattha gantuṁ bhāyāmi, idheva tumhākaṁ santike vasissāmī” ti āha. Athassa bhiyyo pi ovādaṁ datvā kasiṇaparikammaṁ ācikkhi. So na cirasseva abhiññāsamāpattiyo nibbattetvā saddhiṁ pitarā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

<