Catuttho Bhāgo

Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa

Khuddakanikāye

Jātaka-aṭṭhakathā

10. Dasakanipāto

JA 439: Catudvārajātakavaṇṇanā

Catudvāramidaṁ [PTS 4.1] nagaran-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ dubbacabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu navakanipātassa paṭhamajātake (JA. 427) vitthāritam-eva. Idha pana satthā taṁ bhikkhuṁ: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu dubbaco” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Pubbe pi tvaṁ bhikkhu dubbacatāya paṇḍitānaṁ vacanaṁ akatvā khuracakkaṁ āpādesī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte kassapadasabalassa kāle bārāṇasiyaṁ asītikoṭivibhavassa seṭṭhino eko putto mittavindako nāma ahosi. Tassa mātāpitaro sotāpannā ahesuṁ, so pana dussīlo assaddho. Atha naṁ aparabhāge pitari kālakate mātā kuṭumbaṁ vicārentī āha: “tāta, tayā dullabhaṁ manussattaṁ laddhaṁ, dānaṁ dehi, sīlaṁ rakkhāhi, uposathakammaṁ karohi, dhammaṁ suṇāhī” ti. Amma, na mayhaṁ dānādīhi attho, mā maṁ kiñci avacuttha, ahaṁ yathākammaṁ gamissāmīti. Evaṁ vadantam-pi naṁ ekadivasaṁ puṇṇamuposathadivase mātā āha: “tāta, ajja abhilakkhito mahāuposathadivaso, ajja uposathaṁ samādiyitvā vihāraṁ gantvā sabbarattiṁ dhammaṁ sutvā ehi, ahaṁ te sahassaṁ dassāmī” ti. So: “Sādhū” ti dhanalobhena uposathaṁ samādiyitvā bhuttapātarāso vihāraṁ gantvā divasaṁ vītināmetvā rattiṁ yathā ekam-pi dhammapadaṁ kaṇṇaṁ na paharati, tathā ekasmiṁ [PTS 4.2] padese nipajjitvā niddaṁ okkamitvā punadivase pāto va mukhaṁ dhovitvā gehaṁ gantvā nisīdi.

Mātā panassa: “Ajja me putto dhammaṁ sutvā pāto va dhammakathikattheraṁ ādāya āgamissatī” ti yāguṁ khādanīyaṁ bhojanīyaṁ paṭiyādetvā āsanaṁ paññapetvā tassāgamanaṁ paṭimānentī taṁ ekakaṁ āgataṁ disvā: “Tāta, dhammakathiko kena na ānīto” ti vatvā: “Na mayhaṁ dhammakathikena attho” ti vutte: “Tena hi yāguṁ pivā” ti āha. So: “Tumhehi mayhaṁ sahassaṁ paṭissutaṁ, taṁ tāva me detha, pacchā pivissāmī” ti āha. “Piva, tāta, pacchā dassāmī” ti. “Gahetvāva pivissāmī” ti. Athassa mātā sahassabhaṇḍikaṁ purato ṭhapesi. So yāguṁ pivitvā sahassabhaṇḍikaṁ gahetvā vohāraṁ karonto na cirasseva vīsasatasahassaṁ uppādesi. Athassa etadahosi: “nāvaṁ upaṭṭhapetvā vohāraṁ karissāmī” ti. So nāvaṁ upaṭṭhapetvā: “Amma, ahaṁ nāvāya vohāraṁ karissāmī” ti āha. Atha naṁ mātā: “Tvaṁ tāta, ekaputtako, imasmiṁ ghare dhanam-pi bahu, samuddo anekādīnavo, mā gamī” ti nivāresi. So: “Ahaṁ gamissām-eva, na sakkā maṁ nivāretun”-ti vatvā: “Ahaṁ taṁ, tāta, vāressāmī” ti mātarā hatthe gahito hatthaṁ vissajjāpetvā mātaraṁ paharitvā pātetvā antaraṁ katvā gantvā nāvāya samuddaṁ pakkhandi.

Nāvā sattame divase mittavindakaṁ nissāya samuddapiṭṭhe niccalā aṭṭhāsi. Kāḷakaṇṇisalākā kariyamānā mittavindakasseva hatthe tikkhattuṁ pati. Athassa uḷumpaṁ datvā: “Imaṁ ekaṁ nissāya bahū mā nassantū” ti taṁ samuddapiṭṭhe khipiṁsu. Tāvadeva nāvā javena mahāsamuddaṁ pakkhandi. So pi uḷumpe nipajjitvā ekaṁ dīpakaṁ pāpuṇi. Tattha phalikavimāne catasso vemānikapetiyo addasa. Tā sattāhaṁ dukkhaṁ [PTS 4.3] anubhavanti, sattāhaṁ sukhaṁ. So tāhi saddhiṁ sattāhaṁ dibbasampattiṁ anubhavi. Atha naṁ tā dukkhānubhavanatthāya gacchamānā: “Sāmi, mayaṁ sattame divase āgamissāma, yāva mayaṁ āgacchāma, tāva anukkaṇṭhamāno idheva vasā” ti vatvā agamaṁsu. So taṇhāvasiko hutvā tasmiṁ yeva phalake nipajjitvā puna samuddapiṭṭhena gacchanto aparaṁ dīpakaṁ patvā tattha rajatavimāne aṭṭha vemānikapetiyo disvā eteneva upāyena aparasmiṁ dīpake maṇivimāne soḷasa, aparasmiṁ dīpake kanakavimāne dvattiṁsa vemānikapetiyo disvā tāhi saddhiṁ dibbasampattiṁ anubhavitvā tāsam-pi dukkhaṁ anubhavituṁ gatakāle puna samuddapiṭṭhena gacchanto ekaṁ pākāraparikkhittaṁ catudvāraṁ nagaraṁ addasa. Ussadanirayo kiresa, bahūnaṁ nerayikasattānaṁ kammakaraṇānubhavanaṭṭhānaṁ mittavindakassa alaṅkatapaṭiyattanagaraṁ viya hutvā upaṭṭhāsi.

So: “Imaṁ nagaraṁ pavisitvā rājā bhavissāmī” ti cintetvā khuracakkaṁ ukkhipitvā sīse paccamānaṁ nerayikasattaṁ addasa. Athassa taṁ tassa sīse khuracakkaṁ padumaṁ viya hutvā upaṭṭhāsi. Ure pañcaṅgikabandhanaṁ uracchadapasādhanaṁ hutvā sīsato galantaṁ lohitaṁ lohitacandanavilepanaṁ viya hutvā paridevanasaddo madhurasaro gītasaddo viya hutvā upaṭṭhāsi. So tassa santikaṁ gantvā: “Bho purisa, ciraṁ tayā padumaṁ dhāritaṁ, dehi me etan”-ti āha. “Samma, nayidaṁ padumaṁ, khuracakkaṁ etan”-ti. “Tvaṁ mayhaṁ adātukāmatāya evaṁ vadasī” ti. Nerayikasatto cintesi: “Mayhaṁ kammaṁ khīṇaṁ bhavissati, iminā pi mayā viya mātaraṁ paharitvā āgatena bhavitabbaṁ, dassāmissa khuracakkan”-ti. Atha naṁ: “Ehi bho, gaṇha iman”-ti vatvā khuracakkaṁ tassa sīse khi pi, taṁ tassa matthakaṁ pisamānaṁ bhassi. Tasmiṁ khaṇe mittavindako [PTS 4.4] tassa khuracakkabhāvaṁ ñatvā: “Tava khuracakkaṁ gaṇha, tava khuracakkaṁ gaṇhā” ti vedanāppatto paridevi, itaro antaradhāyi. Tadā bodhisatto rukkhadevatā hutvā mahantena parivārena ussadacārikaṁ caramāno taṁ ṭhānaṁ pāpuṇi. Mittavindako taṁ oloketvā: “Sāmi devarāja, idaṁ maṁ cakkaṁ saṇhakaraṇiyaṁ viya tilāni pisamānaṁ otarati, kiṁ nu kho mayā pāpaṁ pakatan”-ti pucchanto dve gāthā abhāsi:

1. Catudvāramidaṁ nagaraṁ, āyasaṁ daḷhapākāraṁ,
Oruddhapaṭiruddhosmi, kiṁ pāpaṁ pakataṁ mayā.

2. Sabbe apihitā dvārā, oruddhosmi yathā dijo,
Kimādhikaraṇaṁ yakkha, cakkābhinihato ahan-ti.

Tattha daḷhapākāran-ti thirapākāraṁ. “Daḷhatoraṇan”-ti pi pāṭho, thiradvāranti attho. Oruddhapaṭiruddhosmī ti anto katvā samantā pākārena ruddho, palāyanaṭṭhānaṁ na paññāyati. Kiṁ pāpaṁ pakatan-ti kiṁ nu kho mayā pāpakammaṁ kataṁ. Apihitā ti thakitā. Yathā dijo ti pañjare pakkhitto sakuṇo viya. Kimādhikaraṇan-ti kiṁ kāraṇaṁ. Cakkābhinihato ti cakkena abhinihato.

Athassa devarājā kāraṇaṁ kathetuṁ cha gāthā abhāsi:

3. Laddhā satasahassāni, atirekāni vīsati,
Anukampakānaṁ ñātīnaṁ, vacanaṁ samma nākari.

4. Laṅghiṁ samuddaṁ pakkhandi, sāgaraṁ appasiddhikaṁ,
Catubbhi aṭṭhajjhagamā, aṭṭhāhi pi ca soḷasa.

5. Soḷasāhi ca bāttiṁsa, aticchaṁ cakkamāsado,
Icchāhatassa posassa, cakkaṁ bhamati matthake.

6. Uparivisālā duppūrā, icchā visaṭagāminī,
Ye ca taṁ anugijjhanti, te honti cakkadhārino.

7. Bahubhaṇḍaṁ avahāya, maggaṁ appaṭivekkhiya,
Yesañcetaṁ asaṅkhātaṁ, te honti cakkadhārino.

8. Kammaṁ [PTS 4.5] samekkhe vipulañca bhogaṁ, icchaṁ na seveyya anatthasaṁhitaṁ,
Kareyya vākyaṁ anukampakānaṁ, taṁ tādisaṁ nātivatteyya cakkan-ti.

Tattha laddhā satasahassāni, atirekāni vīsatī ti tvaṁ uposathaṁ katvā mātu santikā sahassaṁ gahetvā vohāraṁ karonto satasahassāni ca atirekāni vīsatisahassāni labhitvā. Nākarī ti tena dhanena asantuṭṭho nāvāya samuddaṁ pavisanto samudde ādīnavañca kathetvā mātuyā vāriyamāno pi anukampakānaṁ ñātīnaṁ vacanaṁ na karosi, sotāpannaṁ mātaraṁ paharitvā antaraṁ katvā nikkhantoyevāsīti dīpeti.

Laṅghin-ti nāvaṁ ullaṅghanasamatthaṁ. Pakkhandī ti pakkhandosi. Appasiddhikan-ti mandasiddhiṁ vināsabahulaṁ. Catubbhi aṭṭhā ti atha naṁ nissāya ṭhitāya nāvāya phalakaṁ datvā samudde khitto pi tvaṁ mātaraṁ nissāya ekadivasaṁ katassa uposathakammassa nissandena phalikavimāne catasso itthiyo labhitvā tato rajatavimāne aṭṭha, maṇivimāne soḷasa, kanakavimāne dvattiṁsa adhigatosīti. Aticchaṁ cakkamāsado ti atha tvaṁ yathāladdhena asantuṭṭho: “Atra uttaritaraṁ labhissāmī” ti evaṁ laddhaṁ laddhaṁ atikkamanalobhasaṅkhātāya aticchāya samannāgatattā aticcho pāpapuggalo tassa uposathakammassa khīṇattā dvattiṁsa itthiyo atikkamitvā imaṁ petanagaraṁ āgantvā tassa mātupahāradānaakusalassa nissandena idaṁ khuracakkaṁ sampattosi. “Atricchan”-ti pi pāṭho, atra atra icchamānoti attho. “Atricchā” ti pi pāṭho, atricchāyā ti attho. Bhamatī ti tassa te icchāhatassa posassa idaṁ cakkaṁ matthakaṁ pisamānaṁ idāni kumbhakāracakkaṁ viya matthake bhamatī ti attho.

Ye ca taṁ anugijjhantī ti taṇhā nāmesā gacchantī uparūpari visālā hoti, samuddo viya ca duppūrā, rūpādīsu tassa tassa icchanaicchāya visaṭagāminī, taṁ evarūpaṁ taṇhaṁ ye ca anugijjhanti giddhā gadhitā hutvā punappunaṁ allīyanti. Te honti cakkadhārino ti te evaṁ paccantā khuracakkaṁ dhārenti. Bahubhaṇḍan-ti mātāpitūnaṁ santakaṁ bahudhanaṁ ohāya. Maggan-ti gantabbaṁ appasiddhikaṁ samuddamaggaṁ apaccavekkhitvā yathā tvaṁ paṭipanno, evam-eva aññesam-pi yesañcetaṁ asaṅkhātaṁ avīmaṁsitaṁ, te yathā tvaṁ tatheva taṇhāvasikā hutvā dhanaṁ pahāya gamanamaggaṁ anapekkhitvā paṭipannā cakkadhārino honti. Kammaṁ samekkhe ti tasmā paṇḍito puriso attanā kattabbakammaṁ: “Sadosaṁ nu kho, niddosan”-ti samekkheyya paccavekkheyya. Vipulañca [PTS 4.6] bhogan-ti attano dhammaladdhaṁ dhanarāsim-pi samekkheyya. Nātivatteyyā ti taṁ tādisaṁ puggalaṁ idaṁ cakkaṁ na ativatteyya nāvatthareyya. “Nātivattetī” ti pi pāṭho, nāvattharatī ti attho.

Taṁ sutvā mittavindako: “Iminā devaputtena mayā katakammaṁ tathato ñātaṁ, ayaṁ mayhaṁ paccanapamāṇam-pi jānissati, pucchāmi nan”-ti cintetvā navamaṁ gāthamāha.

9. Kīvaciraṁ nu me yakkha, cakkaṁ sirasi ṭhassati,
Kati vassasahassāni, taṁ me akkhāhi pucchito ti.

Athassa kathento mahāsatto dasamaṁ gāthamāha.

10. Atisaro paccasaro, mittavinda suṇohi me,
Cakkaṁ te sirasi māviddhaṁ, na taṁ jīvaṁ pamokkhasī ti.

Tattha atisaro ti atisarīti pi atisaro, atisarissatīti pi atisaro. Paccasaro ti tasseva vevacanaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: samma mittavindaka, suṇohi me vacanaṁ, tvañhi atidāruṇassa kammassa katattā atisaro, tassa pana na sakkā vassagaṇanāya vipāko paññāpetunti aparimāṇaṁ atimahantaṁ vipākadukkhaṁ sarissasi paṭipajjissasīti atisaro. Tena te: “Ettakāni vassasahassānī” ti vattuṁ na sakkomi. Sirasimāviddhan-ti yaṁ pana te idaṁ cakkaṁ sirasmiṁ āviddhaṁ kumbhakāracakkamiva bhamati. Na taṁ jīvaṁ pamokkhasī ti taṁ tvaṁ yāva te kammavipāko na khīyati, tāva jīvamāno na pamokkhasi, kammavipāke pana khīṇe idaṁ cakkaṁ pahāya yathākammaṁ gamissasīti.

Idaṁ vatvā devaputto attano devaṭṭhānam-eva gato, itaro pi mahādukkhaṁ paṭipajji.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mittavindako ayaṁ dubbacabhikkhu ahosi, devarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Catudvārajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 440: Kaṇhajātakavaṇṇanā

Kaṇho vatāyaṁ puriso ti idaṁ satthā kapilavatthuṁ upanissāya nigrodhārāme viharanto sitapātukammaṁ ārabbha kathesi. Tadā kira satthā sāyanhasamaye [PTS 4.7] nigrodhārāme bhikkhusaṅghaparivuto jaṅghavihāraṁ anucaṅkamamāno aññatarasmiṁ padese sitaṁ pātvākāsi. Ānandatthero: “Ko nu kho hetu, ko paccayo bhagavato sitassa pātukammāya, na ahetu tathāgatā sitaṁ pātukaronti, pucchissāmi tāvā” ti añjaliṁ paggayha sitakāraṇaṁ pucchi. Athassa satthā: “Bhūtapubbaṁ, ānanda, kaṇho nāma isi ahosi, so imasmiṁ bhūmippadese vihāsi jhāyī jhānarato, tassa sīlatejena sakkassa bhavanaṁ kampī” ti sitakāraṇaṁ vatvā tassa vatthuno apākaṭattā therena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bārāṇasiyaṁ ekena asītikoṭivibhavena aputtakena brāhmaṇena sīlaṁ samādiyitvā putte patthite bodhisatto tassa brāhmaṇiyā kucchimhi nibbatti. Kāḷavaṇṇattā panassa nāmaggahaṇadivase: “Kaṇhakumāro” ti nāmaṁ akaṁsu. So soḷasavassakāle maṇipaṭimā viya sobhaggappatto hutvā pitarā sippuggahaṇatthāya pesito takkasilāyaṁ sabbasippāni uggahetvā paccāgacchi. Atha naṁ pitā anurūpena dārena saṁyojesi. So aparabhāge mātāpitūnaṁ accayena sabbissariyaṁ paṭipajji. Athekadivasaṁ ratanakoṭṭhāgārāni viloketvā varapallaṅkamajjhagato suvaṇṇapaṭṭaṁ āharāpetvā: “Ettakaṁ dhanaṁ asukena uppāditaṁ, ettakaṁ asukenā” ti pubbañātīhi suvaṇṇapaṭṭe likhitāni akkharāni disvā cintesi: “Yehi imaṁ dhanaṁ uppāditaṁ, te na paññāyanti, dhanam-eva paññāyati, eko pi idaṁ dhanaṁ gahetvā gato nāma natthi, na kho pana sakkā dhanabhaṇḍikaṁ bandhitvā paralokaṁ gantuṁ. Pañcannaṁ verānaṁ sādhāraṇabhāvena hi asārassa dhanassa dānaṁ sāro, bahurogasādhāraṇabhāvena asārassa sarīrassa sīlavantesu abhivādanādikammaṁ sāro, aniccābhibhūtabhāvena asārassa jīvitassa aniccādivasena vipassanāyogo sāro, tasmā asārehi bhogehi sāraggahaṇatthaṁ dānaṁ dassāmī” ti.

So āsanā vuṭṭhāya rañño santikaṁ gantvā rājānaṁ āpucchitvā mahādānaṁ pavattesi. Yāva sattamā divasā dhanaṁ aparikkhīyamānaṁ [PTS 4.8] disvā: “Kiṁ me dhanena, yāva maṁ jarā nābhibhavati, tāvadeva pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā brahmalokaparāyaṇo bhavissāmī” ti cintetvā gehe sabbadvārāni vivarāpetvā: “Dinnaṁ me, harantū” ti asuciṁ viya jigucchanto vatthukāme pahāya mahājanassa rodantassa paridevantassa nagarā nikkhamitvā himavantapadesaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā attano vasanatthāya ramaṇīyaṁ bhūmibhāgaṁ olokento imaṁ ṭhānaṁ patvā: “Idha vasissāmī” ti ekaṁ indavāruṇīrukkhaṁ gocaragāmaṁ adhiṭṭhāya tasseva rukkhassa mūle vihāsi. Gāmantasenāsanaṁ pahāya āraññiko ahosi, paṇṇasālaṁ akatvā rukkhamūliko ahosi, abbhokāsiko nesajjiko. Sace nipajjitukāmo, bhūmiyaṁ yeva nipajjati, dantamūsaliko hutvā anaggipakkam-eva khādati, thusaparikkhittaṁ kiñci na khādati, ekadivasaṁ ekavāram-eva khādati, ekāsaniko ahosi. Khamāya pathavīāpatejavāyusamo hutvā ete ettake dhutaṅgaguṇe samādāya vattati, imasmiṁ kira jātake bodhisatto paramappiccho ahosi. So na cirasseva abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā jhānakīḷaṁ kīḷanto tattheva vasati, phalāphalattham-pi aññattha na gacchati, rukkhassa phalitakāle phalaṁ khādati, pupphitakāle pupphaṁ khādati, sapattakāle pattāni khādati, nippattakāle papaṭikaṁ khādati. Evaṁ paramasantuṭṭho hutvā imasmiṁ ṭhāne ciraṁ vasati.

So ekadivasaṁ pubbaṇhasamaye tassa rukkhassa pakkāni phalāni gaṇhi, gaṇhanto pana loluppacārena uṭṭhāya aññasmiṁ padese na gaṇhāti, yathānisinno va hatthaṁ pasāretvā hatthappasāraṇaṭṭhāne ṭhitāni phalāni saṁharati, tesu pi manāpāmanāpaṁ avicinitvā sampattasampattam-eva gaṇhāti. Evaṁ paramasantuṭṭhassa tassa sīlatejena sakkassa paṇḍukambalasilāsanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. Taṁ kira sakkassa āyukkhayena vā uṇhaṁ hoti puññakkhayena vā, aññasmiṁ [PTS 4.9] vā mahānubhāvasatte taṁ ṭhānaṁ patthente, dhammikānaṁ vā mahiddhikasamaṇabrāhmaṇānaṁ sīlatejena uṇhaṁ hoti. Sakko: “Ko nu kho maṁ ṭhānā cāvetukāmo” ti āvajjetvā imasmiṁ padese vasantaṁ kaṇhaṁ isiṁ rukkhaphalāni uccinantaṁ disvā cintesi: “Ayaṁ isi ghoratapo paramajitindriyo, imaṁ dhammakathāya sīhanādaṁ nadāpetvā sukāraṇaṁ sutvā varena santappetvā imamassa rukkhaṁ dhuvaphalaṁ katvā āgamissāmī” ti. So mahantenānubhāvena sīghaṁ otaritvā tasmiṁ rukkhamūle tassa piṭṭhipasse ṭhatvā: “Attano avaṇṇe kathite kujjhissati nu kho, no” ti vīmaṁsanto paṭhamaṁ gāthamāha.

11. Kaṇho vatāyaṁ puriso, kaṇhaṁ bhuñjati bhojanaṁ,
Kaṇhe bhūmipadesasmiṁ, na mayhaṁ manaso piyo ti.

Tattha kaṇho ti kāḷavaṇṇo. Bhojanan-ti rukkhaphalabhojanaṁ.

Kaṇho isi sakkassa vacanaṁ sutvā: “Ko nu kho mayā saddhiṁ kathetī” ti dibbacakkhunā upadhārento: “Sakko” ti ñatvā anivattitvā anoloketvāva dutiyaṁ gāthamāha.

12. Na kaṇho tacasā hoti, antosāro hi brāhmaṇo,
Yasmiṁ pāpāni kammāni, sa ve kaṇho sujampatī ti.

Tattha tacasā ti tacena kaṇho nāma na hotī ti attho. Antosāro ti abbhantare sīlasamādhipaññāvimuttivimuttiñāṇadassanasārehi samannāgato. Evarūpo hi bāhitapāpattā brāhmaṇo nāma hoti. Sa ve ti yasmiṁ pana pāpāni kammāni atthi, so yattha katthaci kule jāto pi yena kenaci sarīravaṇṇena samannāgato pi kāḷakova.

Evañca pana vatvā imesaṁ sattānaṁ kaṇhabhāvakarāni pāpakammāni ekavidhādibhedehi vitthāretvā sabbāni pi tāni garahitvā sīlādayo guṇe pasaṁsitvā ākāse candaṁ uṭṭhāpento viya [PTS 4.10] sakkassa dhammaṁ desesi. Sakko tassa dhammakathaṁ sutvā pamudito somanassajāto mahāsattaṁ varena nimantento tatiyaṁ gāthamāha.

13. Etasmiṁ te sulapite, patirūpe subhāsite,
Varaṁ brāhmaṇa te dammi, yaṁ kiñci manasicchasī ti.

Tattha etasmin-ti yaṁ idaṁ tayā sabbaññubuddhena viya sulapitaṁ, tasmiṁ sulapite tumhākam-eva anucchavikattā patirūpe subhāsite yaṁ kiñci manasā icchasi, sabbaṁ te yaṁ varaṁ icchitaṁ patthitaṁ, taṁ dammī ti attho.

Taṁ sutvā mahāsatto cintesi: “Ayaṁ kiṁ nu kho attano avaṇṇe kathite kujjhissati, noti maṁ vīmaṁsanto mayhaṁ chavivaṇṇañca bhojanañca vasanaṭṭhānañca garahitvā idāni mayhaṁ akuddhabhāvaṁ ñatvā pasannacitto varaṁ deti, maṁ kho panesa ‘sakkissariyabrhmissariyānaṁ atthāya brahmacariyaṁ caratī’ ti pi maññeyya, tatrassa nikkaṅkhabhāvatthaṁ mayhaṁ paresu kodho vā doso vā mā uppajjatu, parasampattiyaṁ lobho vā paresu sineho vā mā uppajjatu, majjhatto va bhaveyyanti ime mayā cattāro vare gahetuṁ vaṭṭatī” ti. So tassa nikkaṅkhabhāvatthāya cattāro vare gaṇhanto catutthaṁ gāthamāha.

14. Varañce me ado sakka, sabbabhūtānamissara,
Sunikkodhaṁ suniddosaṁ, nillobhaṁ vuttimattano,
Nisnehamabhikaṅkhāmi, ete me caturo vare ti.

Tattha varañce me ado sakkā ti sace tvaṁ mayhaṁ varaṁ adāsi. Sunikkodhan-ti akujjhanavasena suṭṭhu nikkodhaṁ. Suniddosan-ti adussanavasena suṭṭhu niddosaṁ. Nillobhan-ti parasampattīsu nillobhaṁ. Vuttimattano ti evarūpaṁ attano vuttiṁ. Nisnehan-ti puttadhītādīsu vā saviññāṇakesu dhanadhaññādīsu vā aviññāṇakesu attano santakesu pi nisnehaṁ apagatalobhaṁ. Abhikaṅkhāmī ti evarūpaṁ imehi catūhaṅgehi samannāgataṁ attano vuttiṁ abhikaṅkhāmi. Ete me caturo vare ti ete nikkodhādike caturo mayhaṁ vare dehīti.

Kiṁ panesa na jānāti: “Yathā na sakkā sakkassa santike varaṁ gahetvā varena kodhādayo hanitun”-ti. No na jānāti, sakke kho pana varaṁ [PTS 4.11] dente na gaṇhāmīti vacanaṁ na yuttanti tassa ca nikkaṅkhabhāvatthāya gaṇhi. Tato sakko cintesi: “Kaṇhapaṇḍito varaṁ gaṇhanto ativiya anavajje vare gaṇhi, etesu varesu guṇadosaṁ etam-eva pucchissāmī” ti. Atha naṁ pucchanto pañcamaṁ gāthamāha.

15. Kiṁnu kodhe vā dose vā, lobhe snehe ca brāhmaṇa,
Ādīnavaṁ tvaṁ passasi, taṁ me akkhāhi pucchito ti.

Tassattho: brāhmaṇa kiṁ nu kho tvaṁ kodhe dose lobhe snehe ca ādīnavaṁ passasi, taṁ tāva me pucchito akkhāhi, na hi mayaṁ ettha ādīnavaṁ jānāmāti.

Atha naṁ mahāsatto: “Tena hi suṇāhī” ti vatvā catasso gāthā abhāsi:

16. Appo hutvā bahu hoti, vaḍḍhate so akhantijo,
Āsaṅgī bahupāyāso, tasmā kodhaṁ na rocaye.

17. Duṭṭhassa pharusā vācā, parāmāso anantarā,
Tato pāṇi tato daṇḍo, satthassa paramā gati,
Doso kodhasamuṭṭhāno, tasmā dosaṁ na rocaye.

18. Ālopasāhasākārā, nikatī vañcanāni ca,
Dissanti lobhadhammesu, tasmā lobhaṁ na rocaye.

19. Snehasaṅgathitā ganthā, senti manomayā puthū,
Te bhusaṁ upatāpenti, tasmā snehaṁ na rocaye ti.

Tattha akhantijo ti so anadhivāsakajātikassa akhantito jāto kodho paṭhamaṁ paritto hutvā pacchā bahu hoti aparāparaṁ vaḍḍhati. Tassa vaḍḍhanabhāvo khantivādījātakena (JA. 313) ceva cūḷadhammapālajātakena (JA. 358) ca vaṇṇetabbo. Apica tissāmaccassapettha bhariyaṁ ādiṁ katvā sabbaṁ saparijanaṁ māretvā pacchā attano māritavatthu kathetabbaṁ. Āsaṅgī ti āsaṅgakaraṇo. Yassa uppajjati, taṁ āsattaṁ laggitaṁ karoti, taṁ vatthuṁ vissajjetvā gantuṁ na deti, nivattitvā akkosanādīni kāreti. Bahupāyāso ti bahunā kāyikacetasikadukkhasaṅkhātena upāyāsena kilamathena samannāgato. Kodhaṁ nissāya hi kodhavasena ariyādīsu katavītikkamā diṭṭhadhamme ceva samparāye ca vadhabandhavippaṭisārādīni [PTS 4.12] ceva pañcavidhabandhanakammakaraṇādīni ca bahūni dukkhāni anubhavantīti kodho bahupāyāso nāma. Tasmā ti yasmā esa evaṁ anekādīnavo, tasmā kodhaṁ na rocemi.

Duṭṭhassā ti kujjhanalakkhaṇena kodhena kujjhitvā aparabhāge dussanalakkhaṇena dosena duṭṭhassa paṭhamaṁ tāva: “Are, dāsa, pessā” ti pharusavācā niccharati, vācāya anantarā ākaḍḍhanavikaḍḍhanavasena hatthaparāmāso, tato anantarā upakkamanavasena pāṇi pavattati, tato daṇḍo, daṇḍappahāre atikkamitvā pana ekatodhāraubhatodhārassa satthassa paramā gati, sabbapariyantā satthanipphatti hoti. Yadā hi satthena paraṁ jīvitā voropetvā pacchā teneva satthena attānaṁ jīvitā voropeti, tadā doso matthakappatto hoti. Doso kodhasamuṭṭhāno ti yathā anambilaṁ takkaṁ vā kañjikaṁ vā pariṇāmavasena parivattitvā ambilaṁ hoti, taṁ ekajātikam-pi samānaṁ ambilaṁ anambilanti nānā vuccati, tathā pubbakāle kodho pariṇamitvā aparabhāge doso hoti. So akusalamūlattena ekajātiko pi samāno kodho dosoti nānā vuccati. Yathā anambilato ambilaṁ, evaṁ so pi kodhato samuṭṭhātīti kodhasamuṭṭhāno. Tasmā ti yasmā evaṁ anekādīnavo doso, tasmā dosam-pi na rocemi.

Ālopasāhasākārā ti divā divasseva gāmaṁ paharitvā vilumpanāni ca āvudhaṁ sarīre ṭhapetvā: “Idaṁ nāma me dehī” ti sāhasākārā ca. Nikatī vañcanāni cā ti patirūpakaṁ dassetvā parassa haraṇaṁ nikati nāma, sā asuvaṇṇameva: “Suvaṇṇan”-ti kūṭakahāpaṇaṁ: “Kahāpaṇo” ti datvā parasantakaggahaṇe daṭṭhabbā. Paṭibhānavasena pana upāyakusalatāya parasantakaggahaṇaṁ vañcanaṁ nāma. Tassevaṁ pavatti daṭṭhabbā: eko kira ujujātiko gāmikapuriso araññato sasakaṁ ānetvā nadītīre ṭhapetvā nhāyituṁ otari. Atheko dhutto taṁ sasakaṁ sīse katvā nhāyituṁ otiṇṇo. Itaro uttaritvā sasakaṁ apassanto ito cito ca vilokesi. Tamenaṁ dhutto: “Kiṁ bho vilokesī” ti vatvā: “Imasmiṁ me ṭhāne sasako ṭhapito, taṁ na passāmī” ti vutte: “Andhabāla, tvaṁ na jānāsi, sasakā nāma nadītīre ṭhapitā palāyanti, passa ahaṁ attano sasakaṁ sīse ṭhapetvāva nhāyāmī” ti āha. So appaṭibhānatāya: “Evaṁ bhavissatī” ti pakkāmi. Ekakahāpaṇena migapotakaṁ gahetvā puna taṁ datvā dvikahāpaṇagghanakassa migassa gahitavatthupettha kathetabbaṁ. Dissanti lobhadhammesū ti sakka, ime ālopādayo pāpadhammā lobhasabhāvesu lobhābhibhūtesu sattesu dissanti. Na hi aluddhā evarūpāni kammāni karonti. Evaṁ lobho anekādīnavo, tasmā lobham-pi na rocemi.

Snehasaṅgathitā ganthā ti ārammaṇesu allīyanalakkhaṇena snehena saṅgathitā punappunaṁ uppādavasena ghaṭitā suttena pupphāni [PTS 4.13] viya baddhā nānappakāresu ārammaṇesu pavattamānā abhijjhākāyaganthā. Senti manomayā puthū ti te puthūsu ārammaṇesu uppannā suvaṇṇādīhi nibbattāni suvaṇṇādimayāni ābharaṇādīni viya manena nibbattattā manomayā abhijjhākāyaganthā tesu ārammaṇesu senti anusenti. Te bhusaṁ upatāpentī ti te evaṁ anusayitā balavatāpaṁ janentā bhusaṁ upatāpenti atikilamenti. Tesaṁ pana bhusaṁ upatāpane: “Sallaviddho va ruppatī” ti (Snp. 773) gāthāya vatthu, “piyajātikā hi gahapati, sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhutikā” (MN. 87.353), “piyato jāyatī soko” ti ādīni (Dhp. 212) suttāni ca āharitabbāni. Apica maṅgalabodhisattassa dārake datvā balavasokena hadayaṁ phali, vessantarabodhisattassa mahantaṁ domanassaṁ udapādi. Evaṁ pūritapāramīnaṁ mahāsattānaṁ pemaṁ upatāpaṁ karoti yeva. Ayaṁ snehe ādīnavo, tasmā sneham-pi na rocemīti.

Sakko pañhavissajjanaṁ sutvā: “Kaṇhapaṇḍita tayā ime pañhā buddhalīḷāya sādhukaṁ kathitā, ativiya tuṭṭhosmi te, aparam-pi varaṁ gaṇhāhī” ti vatvā dasamaṁ gāthamāha.

20. Etasmiṁ te sulapite, patirūpe subhāsite,
Varaṁ brāhmaṇa te dammi, yaṁ kiñci manasicchasī ti.

Tato bodhisatto anantaragāthamāha.

21. Varañce me ado sakka, sabbabhūtānamissara,
Araññe me viharato, niccaṁ ekavihārino,
Ābādhā mā uppajjeyyuṁ, antarāyakarā bhusā ti.

Tattha antarāyakarā bhusā ti imassa me tapokammassa antarāyakarā.

Taṁ sutvā sakko: “Kaṇhapaṇḍito varaṁ gaṇhanto na āmisasannissitaṁ gaṇhāti, tapokammanissitam-eva gaṇhātī” ti cintetvā bhiyyosomattāya pasanno aparam-pi varaṁ dadamāno itaraṁ gāthamāha.

22. Etasmiṁ te sulapite, patirūpe subhāsite,
Varaṁ brāhmaṇa te dammi, yaṁ kiñci manasicchasī ti.

Bodhisatto pi varaggahaṇāpadesena tassa dhammaṁ desento osānagāthamāha.

23. Varañce [PTS 4.14] me ado sakka, sabbabhūtānamissara,
Na mano vā sarīraṁ vā, maṁ-kate sakka kassaci,
Kadāci upahaññetha, etaṁ sakka varaṁ vare ti.

Tattha mano vā ti manodvāraṁ vā. Sarīraṁ vā ti kāyadvāraṁ vā, vacīdvāram-pi etesaṁ gahaṇena gahitamevā ti veditabbaṁ. Maṁ-kate ti mama kāraṇā. Upahaññethā ti upaghātaṁ āpajjeyya aparisuddhaṁ assa. Idaṁ vuttaṁ hoti: sakka devarāja, mama kāraṇā maṁ nissāya mama anatthakāmatāya kassaci sattassa kismiñci kāle idaṁ tividham-pi kammadvāraṁ na upahaññetha, pāṇātipātādīhi dasahi akusalakammapathehi vimuttaṁ parisuddham-eva bhaveyyāti.

Iti mahāsatto chasu pi ṭhānesu varaṁ gaṇhanto nekkhammanissitam-eva gaṇhi, jānāti cesa: “Sarīraṁ nāma byādhidhammaṁ, na taṁ sakkā sakkena abyādhidhammaṁ kātun”-ti. Sattānañhi tīsu dvāresu parisuddhabhāvo asakkāyattova, evaṁ sante pi tassa dhammadesanatthaṁ ime vare gaṇhi. Sakko pi taṁ rukkhaṁ dhuvaphalaṁ katvā mahāsattaṁ vanditvā sirasi añjaliṁ patiṭṭhapetvā: “Arogā idheva vasathā” ti vatvā sakaṭṭhānam-eva gato. Bodhisatto pi aparihīnajjhāno brahmalokūpago ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Ānanda, pubbe mayā nivutthabhūmippadeso ceso” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sakko anuruddho ahosi, kaṇhapaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Kaṇhajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 441: Catuposathikajātakavaṇṇanā

24-38. Yo kopaneyyo ti idaṁ catuposathikajātakaṁ puṇṇakajātake [Jā 545, aka Vidhurajātakaṁ] āvi bhavissati.

Catuposathakaṇḍaṁ

Atīte kururaṭṭhe indapatthanagare dhanañcayakorabyo nāma rājā rajjaṁ kāresi. Vidhurapaṇḍito nāma amacco tassa atthadhammānusāsako ahosi. So madhurakatho mahādhammakathiko sakalajambudīpe rājāno hatthikantavīṇāsarena paluddhahatthino viya [PTS 6.256] attano madhuradhammadesanāya palobhetvā tesaṁ sakasakarajjāni gantuṁ adadamāno buddhalīlāya mahājanassa dhammaṁ desento mahantena yasena tasmiṁ nagare paṭivasi.

Tadā hi bārāṇasiyam-pi gihisahāyakā cattāro brāhmaṇamahāsālā mahallakakāle kāmesu ādīnavaṁ disvā himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā vanamūlaphalāhārā tattheva ciraṁ vasitvā loṇambilasevanatthāya cārikaṁ caramānā aṅgaraṭṭhe kālacampānagaraṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase bhikkhāya nagaraṁ pavisiṁsu. Tattha cattāro sahāyakā kuṭumbikā tesaṁ iriyāpathesu pasīditvā vanditvā bhikkhābhājanaṁ gahetvā ekekaṁ attano nivesane nisīdāpetvā paṇītena āhārena parivisitvā paṭiññaṁ gāhāpetvā uyyāne yeva vāsāpesuṁ. Te cattāro tāpasā catunnaṁ kuṭumbikānaṁ gehesu nibaddhaṁ bhuñjitvā divāvihāratthāya eko tāpaso tāvatiṁsabhavanaṁ gacchati, eko nāgabhavanaṁ, eko supaṇṇabhavanaṁ, eko korabyarañño migājinauyyānaṁ gacchati. Tesu yo devalokaṁ gantvā divāvihāraṁ karoti, so sakkassa yasaṁ oloketvā attano upaṭṭhākassa tam-eva vaṇṇeti. Yo nāgabhavanaṁ gantvā divāvihāraṁ karoti, so nāgarājassa sampattiṁ oloketvā attano upaṭṭhākassa tam-eva vaṇṇeti. Yo supaṇṇabhavanaṁ gantvā divāvihāraṁ karoti, so supaṇṇarājassa vibhūtiṁ oloketvā attano upaṭṭhākassa tam-eva vaṇṇeti. Yo dhanañcayakorabyarājassa uyyānaṁ gantvā divāvihāraṁ karoti, so dhanañcayakorabyarañño sirisobhaggaṁ oloketvā attano upaṭṭhākassa tam-eva vaṇṇeti.

Te cattāro pi janā taṁ tadeva ṭhānaṁ patthetvā dānādīni puññāni katvā āyupariyosāne eko sakko hutvā nibbatti, eko saputtadāro nāgabhavane nāgarājā hutvā nibbatti, eko supaṇṇabhavane simbalivimāne supaṇṇarājā hutvā nibbatti. Eko dhanañcayakorabyarañño aggamahesiyā kucchimhi nibbatti. Te pi tāpasā aparihīnajjhānā kālaṁ katvā brahmaloke nibbattiṁsu. Korabyakumāro vuḍḍhimanvāya pitu accayena rajje patiṭṭhahitvā dhammena samena rajjaṁ kāresi. So pana jūtavittako ahosi. So vidhurapaṇḍitassa ovāde ṭhatvā dānaṁ deti, sīlaṁ rakkhati, uposathaṁ upavasati.

So ekadivasaṁ samādinnuposatho: “Vivekamanubrūhissāmī” ti [PTS 6.257] uyyānaṁ gantvā manuññaṭṭhāne nisīditvā samaṇadhammaṁ akāsi. Sakko pi samādinnuposatho: “Devaloke palibodho hotī” ti manussaloke tam-eva uyyānaṁ āgantvā ekasmiṁ manuññaṭṭhāne nisīditvā samaṇadhammaṁ akāsi. Varuṇanāgarājā pi samādinnuposatho: “Nāgabhavane palibodho hotī” ti tatthevāgantvā ekasmiṁ manuññaṭṭhāne nisīditvā samaṇadhammaṁ akāsi. Supaṇṇarājā pi samādinnuposatho: “Supaṇṇabhavane palibodho hotī” ti tatthevāgantvā ekasmiṁ manuññaṭṭhāne nisīditvā samaṇadhammaṁ akāsi. Te pi cattāro janā sāyanhasamaye sakaṭṭhānehi nikkhamitvā maṅgalapokkharaṇitīre samāgantvā aññamaññaṁ oloketvā pubbasinehavasena samaggā sammodamānā hutvā aññamaññaṁ mettacittaṁ upaṭṭhapetvā madhurapaṭisanthāraṁ kariṁsu. Tesu sakko maṅgalasilāpaṭṭe nisīdi, itare pi attano attano yuttāsanaṁ ñatvā nisīdiṁsu. Atha ne sakko āha: “Mayaṁ cattāro pi rājānova, amhesu pana kassa sīlaṁ mahantan”-ti? Atha naṁ varuṇanāgarājā āha: “Tumhākaṁ tiṇṇaṁ janānaṁ sīlato mayhaṁ sīlaṁ mahantan”-ti. “Kimettha kāraṇan”-ti? “Ayaṁ supaṇṇarājā amhākaṁ jātānam-pi ajātānam-pi paccāmittova, ahaṁ evarūpaṁ amhākaṁ jīvitakkhayakaraṁ paccāmittaṁ disvā pi kodhaṁ na karomi, iminā kāraṇena mama sīlaṁ mahantan”-ti vatvā idaṁ dasakanipāte catuposathajātake (JA. 441) paṭhamaṁ gāthamāha:

24. Yo kopaneyye na karoti kopaṁ, na kujjhati sappuriso kadāci,
Kuddho pi so nāvikaroti kopaṁ, taṁ ve naraṁ samaṇamāhu loke ti.

Tattha yo ti khattiyādīsu yo koci. Kopaneyye ti kujjhitabbayuttake puggale khantīvādītāpaso viya kopaṁ na karoti. Kadācī ti yo kismiñci kāle na kujjhateva. Kuddhopī ti sace pana so sappuriso kujjhati, atha kuddho pi taṁ kopaṁ nāvikaroti cūḷabodhitāpaso viya. Taṁ ve naran-ti mahārājāno taṁ ve purisaṁ samitapāpatāya loke paṇḍitā: “Samaṇan”-ti kathenti. Ime [PTS 6.258] pana guṇā mayi santi, tasmā mam-eva sīlaṁ mahantanti.

Taṁ sutvā supaṇṇarājā: “Ayaṁ nāgo mama aggabhakkho, yasmā panāhaṁ evarūpaṁ aggabhakkhaṁ disvā pi khudaṁ adhivāsetvā āhārahetu pāpaṁ na karomi, tasmā mam-eva sīlaṁ mahantan”-ti vatvā imaṁ gāthamāha:

25. Ūnūdaro yo sahate jighacchaṁ, danto tapassī mitapānabhojano,
Āhārahetu na karoti pāpaṁ, taṁ ve naraṁ samaṇamāhu loke ti.

Tattha danto ti indriyadamanena samannāgato. Tapassī ti tapanissitako. Āhārahetū ti atijighacchapiḷito pi yo pāpaṁ lāmakakammaṁ na karoti dhammasenāpatisāriputtatthero viya. Ahaṁ panajja āhārahetu pāpaṁ na karomi, tasmā mam-eva sīlaṁ mahantanti.

Tato sakko devarājā: “Ahaṁ nānappakāraṁ sukhapadaṭṭhānaṁ devalokasampattiṁ pahāya sīlarakkhaṇatthāya manussalokaṁ āgato, tasmā mam-eva sīlaṁ mahantan”-ti vatvā imaṁ gāthamāha:

26. Khiḍḍaṁ ratiṁ vippajahitvāna sabbaṁ, na cālikaṁ bhāsati kiñci loke,
Vibhūsaṭṭhānā virato methunasmā, taṁ ve naraṁ samaṇamāhu loke ti.

Tattha khiḍḍan-ti kāyikavācasikakhiḍḍaṁ. Ratin-ti dibbakāmaguṇaratiṁ. Kiñcī ti appamattakam pi. Vibhūsaṭṭhānā ti maṁsavibhūsā chavivibhūsāti dve vibhūsā. Tattha ajjhoharaṇīyāhāro maṁsavibhūsā nāma, mālāgandhādīni chavivibhūsā nāma, yena akusalacittena dhārīyati, taṁ tassa ṭhānaṁ, tato virato methunasevanato ca yo paṭivirato. Taṁ ve naraṁ samaṇamāhu loke ti ahaṁ ajja devaccharāyo pahāya idhāgantvā samaṇadhammaṁ karomi, tasmā mam-eva sīlaṁ mahantanti. Evaṁ sakko pi attano sīlam-eva vaṇṇeti.

Taṁ sutvā dhanañcayarājā: “Ahaṁ ajja mahantaṁ pariggahaṁ soḷasasahassanāṭakitthiparipuṇṇaṁ antepuraṁ cajitvā uyyāne samaṇadhammaṁ karomi, tasmā mam-eva sīlaṁ mahantan”-ti vatvā imaṁ gāthamāha:

27. Pariggahaṁ [PTS 6.259] lobhadhammañca sabbaṁ, yo ve pariññāya pariccajeti,
Dantaṁ ṭhitattaṁ amamaṁ nirāsaṁ, taṁ ve naraṁ samaṇamāhu loke ti.

Tattha pariggahan-ti nānappakāraṁ vatthukāmaṁ. Lobhadhamman-ti tasmiṁ uppajjanataṇhaṁ. Pariññāyā ti ñātapariññā, tīraṇapariññā, pahānapariññāti imāhi tīhi pariññāhi parijānitvā. Tattha khandhādīnaṁ dukkhādisabhāvajānanaṁ ñātapariññā, tesu aguṇaṁ upadhāretvā tīraṇaṁ tīraṇapariññā, tesu dosaṁ disvā chandarāgassāpakaḍḍhanaṁ pahānapariññā. Yo imāhi tīhi pariññāhi jānitvā vatthukāmakilesakāme pariccajati, chaḍḍetvā gacchati. Dantan-ti nibbisevanaṁ. Ṭhitattan-ti micchāvitakkābhāvena ṭhitasabhāvaṁ. Amaman-ti ahanti mamāyanataṇhārahitaṁ. Nirāsan-ti puttadārādīsu nicchandarāgaṁ. Taṁ ve naran-ti taṁ evarūpaṁ puggalaṁ: “Samaṇan”-ti vadanti.

Iti te sabbe pi attano attano sīlam-eva mahantanti vaṇṇetvā sakkādayo dhanañcayaṁ pucchiṁsu: “Atthi pana, mahārāja, koci tumhākaṁ santike paṇḍito, yo no imaṁ kaṅkhaṁ vinodeyyā” ti. “Āma, mahārājāno mama atthadhammānusāsako mahāpañño asamadhuro vidhurapaṇḍito nāma atthi, so no imaṁ kaṅkhaṁ vinodessati, tassa santikaṁ gacchāmā” ti. Atha te sabbe: “Sādhū” ti sampaṭicchiṁsu. Atha sabbe pi uyyānā nikkhamitvā dhammasabhaṁ gantvā pallaṅkaṁ alaṅkārāpetvā bodhisattaṁ pallaṅkavaramajjhe nisīdāpetvā paṭisanthāraṁ katvā ekamantaṁ nisinnā: “Paṇḍita, amhākaṁ kaṅkhā uppannā, taṁ no vinodehī” ti vatvā imaṁ gāthamāhaṁsu:

28. Pucchāma kattāramanomapaññaṁ, kathāsu no viggaho atthi jāto,
Chindajja kaṅkhaṁ vicikicchitāni, tadajja kaṅkhaṁ vitaremu sabbe ti.

Tattha kattāran-ti kattabbayuttakakārakaṁ. Viggaho atthi jāto ti eko sīlaviggaho sīlavivādo uppanno atthi. Chindajjā ti amhākaṁ taṁ kaṅkhaṁ tāni ca vicikicchitāni vajirena sineruṁ paharanto viya ajja chinda. Vitaremū ti vitareyyāma.

Paṇḍito [PTS 6.260] tesaṁ kathaṁ sutvā: “Mahārājāno tumhākaṁ sīlaṁ nissāya uppannaṁ vivādakathaṁ sukathitadukkathitaṁ jānissāmī” ti vatvā imaṁ gāthamāha:

29. Ye paṇḍitā atthadasā bhavanti, bhāsanti te yoniso tattha kāle,
Kathaṁ nu kathānaṁ abhāsitānaṁ, atthaṁ nayeyyuṁ kusalā janindā ti.

Tattha atthadasā ti atthadassanasamatthā. Tattha kāle ti tasmiṁ viggahe ārocite yuttappayuttakāle te paṇḍitā tamatthaṁ ācikkhantā yoniso bhāsanti. Atthaṁ nayeyyuṁ kusalā ti kusalā chekā pi samānā abhāsitānaṁ kathānaṁ kathaṁ nu atthaṁ ñāṇena nayeyyuṁ upaparikkheyyuṁ. Janindā ti rājāno ālapati. Tasmā idaṁ tāva me vadetha.

30.Kathaṁ have bhāsati nāgarājā, garuḷo pana venateyyo kimāha,
Gandhabbarājā pana kiṁ vadeti, kathaṁ pana kurūnaṁ rājaseṭṭho ti.

Tattha gandhabbarājā ti sakkaṁ sandhāyāha.

Athassa te imaṁ gāthamāhaṁsu:

31. Khantiṁ have bhāsati nāgarājā, appāhāraṁ garuḷo venateyyo,
Gandhabbarājā rativippahānaṁ, akiñcanaṁ kurūnaṁ rājaseṭṭho ti.

Tassattho: paṇḍita, nāgarājā tāva kopaneyye pi puggale akuppanasaṅkhātaṁ adhivāsanakhantiṁ vaṇṇeti, garuḷo appāhāratāsaṅkhātaṁ āhārahetu pāpassa akaraṇaṁ, sakko pañcakāmaguṇaratīnaṁ vippahānaṁ, kururājā nippalibodhabhāvaṁ vaṇṇetīti.

Atha tesaṁ kathaṁ sutvā mahāsatto imaṁ gāthamāha:

32. Sabbāni etāni subhāsitāni, na hettha dubbhāsitamatthi kiñci,
Yasmiñca etāni patiṭṭhitāni, arāva [PTS 6.261] nābhyā susamohitāni,
Catubbhi dhammehi samaṅgibhūtaṁ, taṁ ve naraṁ samaṇamāhu loke ti.

Tattha etānī ti etāni cattāri pi guṇajātāni yasmiṁ puggale sakaṭanābhiyaṁ suṭṭhu samohitāni arā viya patiṭṭhitāni, catūhipetehi dhammehi samannāgataṁ puggalaṁ paṇḍitā: “Samaṇan”-ti āhu loketi.

Evaṁ mahāsatto catunnam-pi sīlaṁ ekasamam-eva akāsi. Taṁ sutvā cattāro pi rājāno tassa tuṭṭhā thutiṁ karontā imaṁ gāthamāhaṁsu:

33. Tuvañhi seṭṭho tvamanuttarosi, tvaṁ dhammagū dhammavidū sumedho,
Paññāya pañhaṁ samadhiggahetvā, acchecchi dhīro vicikicchitāni,
Acchecchi kaṅkhaṁ vicikicchitāni, cundo yathā nāgadantaṁ kharenā ti.

Tattha tvamanuttarosī ti tvaṁ anuttaro asi, natthi tayā uttaritaro nāma. Dhammagū ti dhammassa gopako ceva dhammaññū ca. Dhammavidū ti pākaṭadhammo. Sumedho ti sundarapañño paññāyā ti attano paññāya amhākaṁ pañhaṁ suṭṭhu adhigaṇhitvā: “Idamettha kāraṇan”-ti yathābhūtaṁ ñatvā. Acchecchī ti tvaṁ dhīro amhākaṁ vicikicchitāni chindi, evaṁ chindanto ca: “Chindajja kaṅkhaṁ vicikicchitānī” ti idaṁ amhākaṁ āyācanaṁ sampādento acchecchi kaṅkhaṁ vicikicchitāni. Cundo yathā nāgadantaṁ kharenā ti yathā dantakāro kakacena hatthidantaṁ chindeyya, evaṁ chindī ti attho.

Evaṁ te cattāro pi rājāno tassa pañhabyākaraṇena tuṭṭhamānasā ahesuṁ. Atha naṁ sakko dibbadukūlena pūjesi, garuḷo suvaṇṇamālāya, varuṇo nāgarājā maṇinā, dhanañcayarājā gavasahassādīhi pūjesi. Tenevāha:

34. Nīluppalābhaṁ vimalaṁ anagghaṁ, vatthaṁ idaṁ dhūmasamānavaṇṇaṁ,
Pañhassa veyyākaraṇena tuṭṭho, dadāmi te dhammapūjāya dhīra.

35. Suvaṇṇamālaṁ satapattaphullitaṁ, sakesaraṁ ratnasahassamaṇḍitaṁ,
Pañhassa veyyākaraṇena tuṭṭho, dadāmi te dhammapūjāya dhīra.

36. Maṇiṁ anagghaṁ ruciraṁ pabhassaraṁ, kaṇṭhāvasattaṁ maṇibhūsitaṁ me,
Pañhassa veyyākaraṇena tuṭṭho, dadāmi te dhammapūjāya dhīra.

37. Gavaṁ sahassaṁ usabhañca nāgaṁ, ājaññayutte ca rathe dasa ime,
Pañhassa veyyākaraṇena tuṭṭho, dadāmi te gāmavarāni soḷasā ti.

This verse is missing from the Jātaka:

[38. Sāriputto tadā nāgo, supaṇṇo pana kolito;
Gandhabbarājā anuruddho, rājā ānandapaṇḍito;
Vidhuro bodhisatto ca, evaṁ dhāretha jātakan”-ti.]

Evaṁ sakkādayo [PTS 6.262] mahāsattaṁ pūjetvā sakaṭṭhānam-eva agamiṁsu.

Catuposathakaṇḍaṁ niṭṭhitaṁ

Catuposathikajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 442: Saṅkhajātakavaṇṇanā

Bahussuto ti [PTS 4.15] idaṁ satthā jetavane viharanto sabbaparikkhāradānaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṁ kireko upāsako tathāgatassa dhammadesanaṁ sutvā pasannacitto svātanāya nimantetvā attano gharadvāre maṇḍapaṁ kāretvā alaṅkaritvā punadivase tathāgatassa kālaṁ ārocāpesi. Satthā pañcasatabhikkhuparivāro tattha gantvā paññatte āsane nisīdi. Upāsako saputtadāro saparijano buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa mahādānaṁ datvā puna svātanāyāti evaṁ sattāhaṁ nimantetvā mahādānaṁ pavattetvā sattame divase sabbaparikkhāraṁ adāsi. Taṁ pana dadamāno upāhanadānaṁ ussannaṁ katvā adāsi. Dasabalassa dinno upāhanasaṅghāṭo sahassagghanako ahosi, dvinnaṁ aggasāvakānaṁ pañcasatagghanako, sesānaṁ pañcannaṁ bhikkhusatānaṁ satagghanako. Iti so sabbaparikkhāradānaṁ datvā attano parisāya saddhiṁ bhagavato santike nisīdi. Athassa satthā madhurena sarena anumodanaṁ karonto: “Upāsaka, uḷāraṁ te sabbaparikkhāradānaṁ, attamano hohi, pubbe anuppanne buddhe paccekabuddhassa ekaṁ upāhanasaṅghāṭaṁ datvā nāvāya bhinnāya appatiṭṭhe mahāsamudde pi upāhanadānanissandena patiṭṭhaṁ labhiṁsu, tvaṁ pana buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa sabbaparikkhāradānaṁ adāsi, tassa te upāhanadānassa phalaṁ kasmā na patiṭṭhā bhavissatī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte ayaṁ bārāṇasī moḷinī nāma ahosi. Moḷininagare brahmadatte rajjaṁ kārente saṅkho nāma brāhmaṇo aḍḍho mahaddhano mahābhogo pahūtavittupakaraṇo pahūtadhanadhaññasuvaṇṇarajato catūsu nagaradvāresu nagaramajjhe nivesanadvāre cāti chasu ṭhānesu cha dānasālāyo kāretvā devasikaṁ chasatasahassāni vissajjento kapaṇaddhikānaṁ mahādānaṁ pavattesi. So ekadivasaṁ cintesi: “Ahaṁ gehe dhane khīṇe dātuṁ na sakkhissāmi, aparikkhīṇe yeva dhane nāvāya suvaṇṇabhūmiṁ gantvā dhanaṁ āharissāmī” ti. So nāvaṁ bandhāpetvā bhaṇḍassa pūrāpetvā puttadāraṁ āmantetvā: “Yāvāhaṁ āgacchāmi [PTS 4.16], tāva me dānaṁ anupacchinditvā pavatteyyāthā” ti vatvā dāsakammakaraparivuto chattaṁ ādāya upāhanaṁ āruyha majjhanhikasamaye paṭṭanagāmābhimukho pāyāsi. Tasmiṁ khaṇe gandhamādane eko paccekabuddho āvajjetvā taṁ dhanāharaṇatthāya gacchantaṁ disvā: “Mahāpuriso dhanaṁ āharituṁ gacchati, bhavissati nu kho assa samudde antarāyo, no” ti āvajjetvā: “Bhavissatī” ti ñatvā: “Esa maṁ disvā chattañca upāhanañca mayhaṁ datvā upāhanadānanissandena samudde bhinnāya nāvāya patiṭṭhaṁ labhissati, karissāmissa anuggahan”-ti ākāsenāgantvā tassāvidūre otaritvā caṇḍavātātape aṅgārasantharasadisaṁ uṇhavālukaṁ maddanto tassa abhimukho āgacchi.

So taṁ disvāva: “Puññakkhettaṁ me āgataṁ, ajja mayā ettha dānabījaṁ ropetuṁ vaṭṭatī” ti tuṭṭhacitto vegena taṁ upasaṅkamitvā vanditvā: “Bhante, mayhaṁ anuggahatthāya thokaṁ maggā okkamma imaṁ rukkhamūlaṁ upasaṅkamathā” ti vatvā tasmiṁ rukkhamūlaṁ upasaṅkamante rukkhamūle vālukaṁ ussāpetvā uttarāsaṅgaṁ paññapetvā paccekabuddhaṁ nisīdāpetvā vanditvā vāsitaparissāvitena udakena pāde dhovitvā gandhatelena makkhetvā attano upāhanā omuñcitvā papphoṭetvā gandhatelena makkhetvā tassa pādesu paṭimuñcitvā: “Bhante, imā upāhanā āruyha chattaṁ matthake katvā gacchathā” ti chattupāhanaṁ adāsi. So assa anuggahatthāya taṁ gahetvā pasādasaṁvaḍḍhanatthaṁ passantassevassa uppatitvā gandhamādanam-eva agamāsi. Bodhisatto pi taṁ disvā ativiya pasannacitto paṭṭanaṁ gantvā nāvaṁ abhiruhi. Athassa mahāsamuddaṁ paṭipannassa sattame divase nāvā vivaraṁ adāsi, udakaṁ ussiñcituṁ nāsakkhiṁsu. Mahājano maraṇabhayabhīto attano attano devatā namassitvā mahāviravaṁ viravi. Mahāsatto ekaṁ upaṭṭhākaṁ [PTS 4.17] gahetvā sakalasarīraṁ telena makkhetvā sappinā saddhiṁ sakkharacuṇṇaṁ yāvadatthaṁ khāditvā tam-pi khādāpetvā tena saddhiṁ kūpakayaṭṭhimatthakaṁ āruyha: “Imāya disāya amhākaṁ nagaran”-ti disaṁ vavatthapetvā macchakacchapaparipanthato attānaṁ mocento tena saddhiṁ usabhamattaṁ atikkamitvā pati. Mahājano vināsaṁ pāpuṇi. Mahāsatto pana upaṭṭhākena saddhiṁ samuddaṁ tarituṁ ārabhi. Tassa tarantasseva sattamo divaso jāto. So tasmim-pi kāle loṇodakena mukhaṁ vikkhāletvā uposathiko ahosi yeva.

Tadā pana catūhi lokapālehi maṇimekhalā nāma devadhītā: “Sace samudde nāvāya bhinnāya tisaraṇagatā vā sīlasampannā vā mātāpitupaṭṭhākā vā manussā dukkhappattā honti, te rakkheyyāsī” ti samudde ārakkhaṇatthāya ṭhapitā hoti. Sā attano issariyena sattāhamanubhavitvā pamajjitvā sattame divase samuddaṁ olokentī sīlācārasaṁyuttaṁ saṅkhabrāhmaṇaṁ disvā: “Imassa sattamo divaso samudde patitassa, sace so marissati ativiya gārayhā me bhavissatī” ti saṁviggamānahadayā hutvā ekaṁ suvaṇṇapātiṁ nānaggarasabhojanassa pūretvā vātavegena tattha gantvā tassa purato ākāse ṭhatvā: “Brāhmaṇa, tvaṁ sattāhaṁ nirāhāro, idaṁ dibbabhojanaṁ bhuñjā” ti āha. So taṁ oloketvā: “Apanehi tava bhattaṁ, ahaṁ uposathiko” ti āha. Athassa upaṭṭhāko pacchato āgato devataṁ adisvā saddam-eva sutvā: “Ayaṁ brāhmaṇo pakatisukhumālo sattāhaṁ nirāhāratāya dukkhito maraṇabhayena vilapati maññe, assāsessāmi nan”-ti cintetvā paṭhamaṁ gāthamāha.

39. Bahussuto sutadhammosi saṅkha, diṭṭhā tayā samaṇabrāhmaṇā ca,
Athakkhaṇe [PTS 4.18] dassayase vilāpaṁ, añño nu ko te paṭimantako mayā ti.

Tattha sutadhammosī ti dhammo pi tayā dhammikasamaṇabrāhmaṇānaṁ santike suto asi. Diṭṭhā tayā ti tesaṁ paccaye dentena veyyāvaccaṁ karontena dhammikasamaṇabrāhmaṇā ca tayā diṭṭhā. Evaṁ akaronto hi passanto pi te na passati yeva. Athakkhaṇe ti atha akkhaṇe sallapantassa kassaci abhāvena vacanassa anokāse. Dassayase ti: “Ahaṁ uposathiko” ti vadanto vilāpaṁ dassesi. Paṭimantako ti mayā añño ko tava paṭimantako paṭivacanadāyako, kiṁkāraṇā evaṁ vippalapasīti?

So tassa vacanaṁ sutvā: “Imassa devatā na paññāyati maññe” ti cintetvā: “Samma, nāhaṁ maraṇassa bhāyāmi, atthi pana me añño paṭimantako” ti vatvā dutiyaṁ gāthamāha.

40. Subbhū subhā suppaṭimukkakambu, paggayha sovaṇṇamayāya pātiyā,
Bhuñjassu bhattaṁ’ iti maṁ vadeti, saddhāvittā, tamahaṁ noti brūmī ti.

Tattha subbhū ti subhamukhā. Subhā ti pāsādikā uttamarūpadharā. Suppaṭimukkakambū ti paṭimukkasuvaṇṇālaṅkārā. Paggayhā ti suvaṇṇapātiyā bhattaṁ gahetvā ukkhipitvā. Saddhāvittā ti saddhā ceva tuṭṭhacittā ca. “Saddhaṁ cittan”-ti pi pāṭho, tassattho saddhan-ti saddahantaṁ, cittan-ti tuṭṭhacittaṁ. Tamahaṁ notī ti tamahaṁ devataṁ uposathikattā paṭikkhipanto noti brūmi, na vippalapāmi sammāti.

Athassa so tatiyaṁ gāthamāha.

41. Etādisaṁ brāhmaṇa disvāna yakkhaṁ, puccheyya poso sukhamāsisāno,
Uṭṭhehi naṁ pañjalikābhipuccha, devī nusi tvaṁ uda mānusī nū ti.

Tattha sukhamāsisāno ti etādisaṁ yakkhaṁ disvā attano sukhaṁ āsīsanto paṇḍito puriso: “Amhākaṁ sukhaṁ bhavissati, na bhavissatī” ti puccheyya. Uṭṭhehī ti udakato uṭṭhānākāraṁ dassento uṭṭhaha. Pañjalikābhipucchā ti añjaliko [PTS 4.19] hutvā abhipuccha. Uda mānusī ti udāhu mahiddhikā mānusī tvanti.

Bodhisatto: “Yuttaṁ kathesī” ti taṁ pucchanto catutthaṁ gāthamāha.

42. Yaṁ tvaṁ sukhenābhisamekkhase maṁ, bhuñjassu bhattaṁ iti maṁ vadesi,
Pucchāmi taṁ nāri mahānubhāve, devī nusi tvaṁ uda mānusī nū ti.

Tattha yaṁ tvan-ti yasmā tvaṁ sukhena maṁ abhisamekkhase, piyacakkhūhi olokesi. Pucchāmi tan-ti tena kāraṇena taṁ pucchāmi.

Tato devadhītā dve gāthā abhāsi:

43. Devī ahaṁ saṅkha mahānubhāvā, idhāgatā sāgaravārimajjhe,
Anukampikā no ca paduṭṭhacittā, taveva atthāya idhāgatāsmi.

44. Idhannapānaṁ sayanāsanañca, yānāni nānāvividhāni saṅkha,
Sabbassa tyāhaṁ paṭipādayāmi, yaṁ kiñci tuyhaṁ manasābhipatthitan-ti.

Tattha idhā ti imasmiṁ mahāsamudde. Nānāvividhānī ti bahūni ca anekappakārāni ca hatthiyānaassayānādīni atthi. Sabbassa tyāhan-ti tassa annapānādino sabbassa sāmikaṁ katvā taṁ te annapānādiṁ paṭipādayāmi dadāmi. Yaṁ kiñcī ti aññam-pi yaṁ kiñci manasā icchitaṁ, taṁ sabbaṁ te dammīti.

Taṁ sutvā mahāsatto: “Ayaṁ devadhītā samuddapiṭṭhe mayhaṁ ‘idañcidañca dammī’ ti vadati, kiṁ nu kho esā mayā katena puññakammena dātukāmā, udāhu attano balena, pucchissāmi tāva nan”-ti cintetvā pucchanto sattamaṁ gāthamāha.

45. Yaṁ kiñci yiṭṭhañca hutañca mayhaṁ, sabbassa no issarā tvaṁ sugatte,
Sussoṇi subbhamu suvilaggamajjhe, kissa me kammassa ayaṁ vipāko ti.

Tattha [PTS 4.20] yiṭṭhan-ti dānavasena yajitaṁ. Hutan-ti āhunapāhunavasena dinnaṁ. Sabbassa no issarā tvan-ti tassa amhākaṁ puññakammassa tvaṁ issarā, “imassa ayaṁ vipāko, imassa ayan”-ti byākarituṁ samatthā ti attho. Sussoṇī ti sundaraūrulakkhaṇe. Subbhamū ti sundarabhamuke. Suvilaggamajjhe ti suṭṭhuvilaggitatanumajjhe. Kissa me ti mayā katakammesu katarakammassa ayaṁ vipāko, yenāhaṁ appatiṭṭhe samudde patiṭṭhaṁ labhāmīti.

Taṁ sutvā devadhītā: “Ayaṁ brāhmaṇo ‘yaṁ tena kusalaṁ kataṁ, taṁ kammaṁ na jānātī’ ti aññāya pucchati maññe, kathayissāmi dānissā” ti taṁ kathentī aṭṭhamaṁ gāthamāha.

46. Ghamme pathe brāhmaṇa ekabhikkhuṁ, ugghaṭṭapādaṁ tasitaṁ kilantaṁ,
Paṭipādayī saṅkha upāhanāni, sā dakkhiṇā kāmaduhā tavajjā ti.

Tattha ekabhikkhun-ti ekaṁ paccekabuddhaṁ sandhāyāha. Ugghaṭṭapādan-ti uṇhavālukāya ghaṭṭitapādaṁ. Tasitan-ti pipāsitaṁ. Paṭipādayī ti paṭipādesi, yojesī ti attho. Kāmaduhā ti sabbakāmadāyikā.

Taṁ sutvā mahāsatto: “Evarūpe pi nāma appatiṭṭhe mahāsamudde mayā dinnaupāhanadānaṁ mama sabbakāmadadaṁ jātaṁ, aho sudinnaṁ me paccekabuddhassa dānan”-ti tuṭṭhacitto navamaṁ gāthamāha.

47. Sā hotu nāvā phalakūpapannā, anavassutā erakavātayuttā,
Aññassa yānassa na hettha bhūmi, ajjeva maṁ moḷiniṁ pāpayassū ti.

Tassattho: devate, evaṁ sante mayhaṁ ekaṁ nāvaṁ māpehi, khuddakaṁ pana ekadoṇikanāvaṁ māpehi, yaṁ nāvaṁ māpessasi, sā hotu nāvā bahūhi susibbitehi phalakehi upapannā, udakapavesanassābhāvena anavassutā, erakena sammā [PTS 4.21] gahetvā gacchantena vātena yuttā, ṭhapetvā dibbanāvaṁ aññassa yānassa ettha bhūmi natthi, tāya pana dibbanāvāya ajjeva maṁ moḷininagaraṁ pāpayassūti.

Devadhītā tassa vacanaṁ sutvā tuṭṭhacittā sattaratanamayaṁ nāvaṁ māpesi. Sā dīghato aṭṭhausabhā ahosi vitthārato catuusabhā, gambhīrato vīsatiyaṭṭhikā. Tassā indanīlamayā tayo kūpakā, sovaṇṇamayāni yottāni rajatamayāni pattāni sovaṇṇamayāni ca phiyārittāni ahesuṁ. Devatā taṁ nāvaṁ sattannaṁ ratanānaṁ pūretvā brāhmaṇaṁ āliṅgitvā alaṅkatanāvāya āropesi, upaṭṭhākaṁ panassa na olokesi. Brāhmaṇo attanā katakalyāṇato tassa pattiṁ adāsi, so anumodi. Tadā devatā tam-pi āliṅgitvā nāvāya patiṭṭhāpesi. Atha naṁ nāvaṁ moḷininagaraṁ netvā brāhmaṇassa ghare dhanaṁ patiṭṭhāpetvā attano vasanaṭṭhānam-eva agamāsi. Satthā abhisambuddho hutvā:

48. Sā tattha vittā sumanā patītā, nāvaṁ sucittaṁ abhinimminitvā,
Ādāya saṅkhaṁ purisena saddhiṁ, upānayī nagaraṁ sādhuramman-ti.

Imaṁ osānagāthaṁ abhāsi.

Tattha ti bhikkhave, sā devatā tattha samuddamajjhe tassa vacanaṁ sutvā vittisaṅkhātāya pītiyā samannāgatattā vittā. Sumanā ti sundaramanā pāmojjena patītacittā hutvā vicitranāvaṁ nimminitvā brāhmaṇaṁ paricārakena saddhiṁ ādāya sādhurammaṁ atiramaṇīyaṁ nagaraṁ upānayīti.

Brāhmaṇo pi yāvajīvaṁ aparimitadhanaṁ gehaṁ ajjhāvasanto dānaṁ datvā sīlaṁ rakkhitvā jīvitapariyosāne sapariso devanagaraṁ paripūresi.

Satthā [PTS 4.22] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne upāsako sotāpattiphale patiṭṭhahi.

Tadā devadhītā uppalavaṇṇā ahosi, upaṭṭhākapuriso ānando, saṅkhabrāhmaṇo pana aham-eva ahosinti.

Saṅkhajātakavaṇṇanā catutthā

JA 443: Cūḷabodhijātakavaṇṇanā

Yo te imaṁ visālakkhin-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kodhanaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira bhikkhu niyyānike buddhasāsane pabbajitvā pi kodhaṁ niggahetuṁ nāsakkhi, kodhano ahosi upāyāsabahulo, appam-pi vutto samāno abhisajji kup pi byāpajji patiṭṭhayi. Satthā tassa kodhanabhāvaṁ sutvā pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ kodhano” ti pucchitvā: “Saccaṁ bhante” ti vutte: “Bhikkhu kodho nāma vāretabbo, evarūpo hi idhaloke ca paraloke ca anatthakārako, tvaṁ nikkodhassa buddhassa sāsane pabbajitvā kasmā kujjhasi, porāṇakapaṇḍitā bāhirasāsane pabbajitvā pi kodhaṁ na kariṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente aññatarasmiṁ kāsinigame eko brāhmaṇo aḍḍho mahaddhano mahābhogo aputtako ahosi, tassa brāhmaṇī puttaṁ patthesi. Tadā bodhisatto brahmalokā cavitvā tassā kucchiyaṁ nibbatti, tassa nāmaggahaṇadivase: “Bodhikumāro” ti nāmaṁ kariṁsu. Tassa vayappattakāle takkasilaṁ gantvā sabbasippāni uggaṇhitvā paccāgatassa anicchantasseva mātāpitaro samānajātikā kulā kumārikaṁ ānesuṁ. Sā pi brahmalokā cutāva uttamarūpadharā devaccharapaṭibhāgā. Tesaṁ anicchamānānaññeva aññamaññaṁ āvāhavivāhaṁ kariṁsu. Ubhinnaṁ panetesaṁ kilesasamudācāro nāma na bhūtapubbo, saṁrāgavasena aññamaññassa olokanaṁ nāma nāhosi, supine pi methunadhammo nāma na diṭṭhapubbo, evaṁ parisuddhasīlā ahesuṁ.

Athāparabhāge mahāsatto mātāpitūsu kālakatesu tesaṁ sarīrakiccaṁ katvā taṁ pakkositvā: “Bhadde, tvaṁ imaṁ [PTS 4.23] asītikoṭidhanaṁ gahetvā sukhena jīvāhī” ti āha. “Kiṁ karissatha tumhe pana, ayyaputtā” ti? “Mayhaṁ dhanena kiccaṁ natthi, himavantapadesaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā attano patiṭṭhaṁ karissāmī” ti. “Kiṁ pana ayyaputta pabbajjā nāma purisānaññeva vaṭṭatī” ti? “Itthīnam-pi vaṭṭati, bhadde” ti. “Tena hi ahaṁ tumhehi chaṭṭitakheḷaṁ na gaṇhissāmi, mayham-pi dhanena kiccaṁ natthi, aham-pi pabbajissāmī” ti. “Sādhu, bhadde” ti. Te ubho pi mahādānaṁ datvā nikkhamitvā ramaṇīye bhūmibhāge assamaṁ katvā pabbajitvā uñchācariyāya phalāphalehi yāpentā tattha dasamattāni saṁvaccharāni vasiṁsu, jhānaṁ pana nesaṁ na tāva uppajjati. Te tattha pabbajjāsukheneva dasa saṁvacchare vasitvā loṇambilasevanatthāya janapadacārikaṁ carantā anupubbena bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasiṁsu.

Athekadivasaṁ rājā uyyānapālaṁ paṇṇākāraṁ ādāya āgataṁ disvā: “Uyyānakīḷikaṁ kīḷissāma, uyyānaṁ sodhehī” ti vatvā tena sodhitaṁ sajjitaṁ uyyānaṁ mahantena parivārena agamāsi. Tasmiṁ khaṇe te ubho pi janā uyyānassa ekapasse pabbajjāsukhena vītināmetvā nisinnā honti. Atha rājā uyyāne vicaranto te ubho pi nisinnake disvā paramapāsādikaṁ uttamarūpadharaṁ paribbājikaṁ olokento paṭibaddhacitto ahosi. So kilesavasena kampanto: “Pucchissāmi tāva, ayaṁ paribbājikā imassa kiṁ hotī” ti bodhisattaṁ upasaṅkamitvā: “Pabbajita ayaṁ te paribbājikā kiṁ hotī” ti pucchi. Mahārāja, kiñci na hoti, kevalaṁ ekapabbajjāya pabbajitā, apica kho pana me gihikāle pādaparicārikā ahosīti. Taṁ sutvā rājā: “Ayaṁ kiretassa kiñci na hoti, apica kho pana gihikāle pādaparicārikā kirassa ahosi, sace panāhaṁ issariyabalena gahetvā gaccheyyaṁ, kiṁ nu kho esa karissati, pariggaṇhissāmi tāva nan”-ti cintetvā upasaṅkamitvā paṭhamaṁ gāthamāha.

49. Yo [PTS 4.24] te imaṁ visālakkhiṁ, piyaṁ saṁmhitabhāsiniṁ,
Ādāya balā gaccheyya, kiṁ nu kayirāsi brāhmaṇā ti.

Tattha saṁmhitabhāsinin-ti mandahasitabhāsiniṁ. Balā gaccheyyā ti balakkārena ādāya gaccheyya. Kiṁ nu kayirāsī ti tassa tvaṁ brāhmaṇa kiṁ kareyyāsīti?

Athassa kathaṁ sutvā mahāsatto dutiyaṁ gāthamāha.

50. Uppajje me na mucceyya, na me mucceyya jīvato,
Rajaṁva vipulā vuṭṭhi, khippam-eva nivāraye ti.

Tassattho: mahārāja, sace imaṁ gahetvā gacchante kismiñci mama abbhantare kopo uppajjeyya, so me anto uppajjitvā na mucceyya, yāvāhaṁ jīvāmi, tāva me na mucceyya. Nāssa anto ghanasannivāsena patiṭṭhātuṁ dassāmi, atha kho yathā uppannaṁ rajaṁ vipulā meghavuṭṭhi khippaṁ nivāreti, tathā khippam-eva naṁ mettābhāvanāya niggahetvā vāressāmīti.

Evaṁ mahāsatto sīhanādaṁ nadi. Rājā panassa kathaṁ sutvā pi andhabālatāya paṭibaddhaṁ attano cittaṁ nivāretuṁ asakkonto aññataraṁ amaccaṁ āṇāpesi: “Imaṁ paribbājikaṁ rājanivesanaṁ nehī” ti. So: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā: “Adhammo loke vattati, ayuttan”-ti ādīni vatvā paridevamānaṁ yeva naṁ ādāya pāyāsi. Bodhisatto tassā paridevanasaddaṁ sutvā ekavāraṁ oloketvā puna na olokesi. Taṁ rodantiṁ paridevantiṁ rājanivesanam-eva nayiṁsu. So pi bārāṇasirājā uyyāne papañcaṁ akatvāva sīghataraṁ gantvā taṁ paribbājikaṁ pakkosāpetvā mahantena yasena nimantesi. Sā yasassa aguṇaṁ pabbajāya eva guṇaṁ kathesi. Rājā kenaci pariyāyena tassā manaṁ alabhanto taṁ ekasmiṁ gabbhe kāretvā cintesi: “Ayaṁ paribbājikā evarūpaṁ yasaṁ na icchati, so pi tāpaso evarūpaṁ mātugāmaṁ gahetvā gacchante kujjhitvā olokitamattam-pi na akāsi, pabbajitā kho pana bahumāyā honti, kiñci payojetvā anattham-pi me kareyya, gacchāmi [PTS 4.25] tāva jānāmi kiṁ karonto nisinno” ti saṇṭhātuṁ asakkonto uyyānaṁ agamāsi. Bodhisatto pi cīvaraṁ sibbanto nisīdi. Rājā mandaparivāro va padasaddaṁ akaronto saṇikaṁ upasaṅkami. Bodhisatto rājānaṁ anoloketvā cīvaram-eva sibbi. Rājā: “Ayaṁ kujjhitvā mayā saddhiṁ na sallapatī” ti maññamāno: “Ayaṁ kūṭatāpaso ‘kodhassa uppajjituṁ na dassāmi, uppannam-pi naṁ khippam-eva niggaṇhissāmī’ ti paṭhamam-eva gajjitvā idāni kodhena thaddho hutvā mayā saddhiṁ na sallapatī” ti saññāya tatiyaṁ gāthamāha.

51. Yaṁ nu pubbe vikatthittho, balamhiva apassito,
Svajja tuṇhikato dāni, saṅghāṭiṁ sibbamacchasī ti.

Tattha balamhiva apassito ti balanissito viya hutvā. Tuṇhikato ti kiñci avadanto. Sibbamacchasī ti sibbanto acchasi.

Taṁ sutvā mahāsatto: “Ayaṁ rājā kodhavasena maṁ nālapatīti maññati, kathessāmi dānissa uppannassa kodhassa vasaṁ agatabhāvan”-ti cintetvā catutthaṁ gāthamāha.

52. Uppajji me na muccittha, na me muccittha jīvato,
Rajaṁva vipulā vuṭṭhi, khippam-eva nivārayin-ti.

Tassattho: mahārāja, uppajji me, na na uppajji, na pana me muccittha, nāssa pavisitvā hadaye ṭhātuṁ adāsiṁ, iti so mama jīvato na muccittheva, rajaṁ vipulā vuṭṭhi viya khippam-eva naṁ nivāresinti.

Taṁ sutvā rājā: “Kiṁ nu kho esa kopam-eva sandhāya vadati, udāhu aññaṁ kiñci sippaṁ sandhāya kathesi, pucchissāmi tāva nan”-ti cintetvā pucchanto pañcamaṁ gāthamāha.

53. Kiṁ te uppajji no mucci, kiṁ te na mucci jīvato,
Rajaṁva vipulā vuṭṭhi, katamaṁ taṁ nivārayī ti.

Tattha [PTS 4.26] kiṁ te uppajji no muccī ti kiṁ tava uppajji ceva na mucci ca.

Taṁ sutvā bodhisatto: “Mahārāja, evaṁ kodho bahuādīnavo mahāvināsadāyako, eso mama uppajji, uppannañca naṁ mettābhāvanāya nivāresin”-ti kodhe ādīnavaṁ pakāsento:

54. Yamhi jāte na passati, ajāte sādhu passati,
So me uppajji no mucci, kodho dummedhagocaro.

55. Yena jātena nandanti, amittā dukkhamesino,
So me uppajji no mucci, kodho dummedhagocaro.

56. Yasmiñca jāyamānamhi, sadatthaṁ nāvabujjhati,
So me uppajji no mucci, kodho dummedhagocaro.

57. Yenābhibhūto kusalaṁ jahāti, parakkare vipulañcā pi atthaṁ,
Sa bhīmaseno balavā pamaddī, kodho mahārāja na me amuccatha.

58. Kaṭṭhasmiṁ matthamānasmiṁ, pāvako nāma jāyati,
Tam-eva kaṭṭhaṁ ḍahati, yasmā so jāyate gini.

59. Evaṁ mandassa posassa, bālassa avijānato,
Sārambhā jāyate kodho, so pi teneva ḍayhati.

60. Aggīva tiṇakaṭṭhasmiṁ, kodho yassa pavaḍḍhati,
Nihīyati tassa yaso, kāḷapakkheva candimā.

61. Anedho dhūmaketūva, kodho yassūpasammati,
Āpūrati tassa yaso, sukkapakkheva candimā ti.

imā gāthā āha,

Tattha na passatī ti attattham-pi na passati, pageva paratthaṁ. Sādhu passatī ti attatthaṁ paratthaṁ ubhayattham-pi sādhu passati. Dummedhagocaro ti nippaññānaṁ ādhārabhūto gocaro. Dukkhamesino ti dukkhaṁ icchantā. Sadatthan-ti attano atthabhūtaṁ atthato ceva dhammato ca vuddhiṁ. Parakkare ti vipulam-pi atthaṁ uppannaṁ parato kāreti, apanetha, na me iminā atthoti vadati. Sa bhīmaseno ti so kodho bhīmāya bhayajananiyā mahatiyā kilesasenāya [PTS 4.27] samannāgato. Pamaddī ti attano balavabhāvena uḷāre pi satte gahetvā attano vase karaṇena maddanasamattho. Na me amuccathā ti mama santikā mokkhaṁ na labhati, hadaye vā pana me khīraṁ viya muhuttaṁ dadhibhāvena na patiṭṭhahitthāti pi attho.

Kaṭṭhasmiṁ matthamānasmin-ti araṇīsahitena matthiyamāne, “maddamānasmin”-ti pi pāṭho. Yasmā ti yato kaṭṭhā jāyati, tam-eva ḍahati. Ginī ti aggi. Bālassa avijānato ti bālassa avijānantassa. Sārambhā jāyate ti ahaṁ tvanti ākaḍḍhanavikaḍḍhanaṁ karontassa karaṇuttariyalakkhaṇā sārambhā araṇīmatthanā viya pāvako kodho jāyati. So pi tenevā ti so pi bālo teneva kodhena kaṭṭhaṁ viya agginā ḍayhati. Anedho dhūmaketūvā ti anindhano aggi viya. Tassā ti tassa adhivāsanakhantiyā samannāgatassa puggalassa sukkapakkhe cando viya laddho yaso aparāparaṁ āpūratīti.

Rājā mahāsattassa dhammakathaṁ sutvā tuṭṭho ekaṁ amaccaṁ āṇāpetvā paribbājikaṁ āharāpetvā: “Bhante nikkodhatāpasa, ubho pi tumhe pabbajjāsukhena vītināmentā idheva uyyāne vasatha, ahaṁ vo dhammikaṁ rakkhāvaraṇaguttiṁ karissāmī” ti vatvā khamāpetvā vanditvā pakkāmi. Te ubho pi tattheva vasiṁsu. Aparabhāge paribbājikā kālamakāsi. Bodhisatto tassā kālakatāya himavantaṁ pavisitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā cattāro brahmavihāre bhāvetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne kodhano bhikkhu anāgāmiphale patiṭṭhahi.

Tadā paribbājikā rāhulamātā ahosi, rājā ānando, paribbājako pana aham-eva ahosinti.

Cūḷabodhijātakavaṇṇanā pañcamā

JA 444: Kaṇhadīpāyanajātakavaṇṇanā

Sattāhamevāhan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu kusajātake (JA. 531) āvi bhavissati. Satthā taṁ bhikkhuṁ: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ bhante” ti [PTS 4.28] vutte: “Bhikkhu porāṇakapaṇḍitā anuppanne buddhe bāhirakapabbajjaṁ pabbajitvā atirekapaññāsavassāni anabhiratā brahmacariyaṁ carantā hirottappabhedabhayena attano ukkaṇṭhitabhāvaṁ na kassaci kathesuṁ, tvaṁ kasmā evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā mādisassa garuno buddhassa sammukhe ṭhatvā catuparisamajjhe ukkaṇṭhitabhāvaṁ āvi karosi, kimatthaṁ attano hirottappaṁ na rakkhasī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte vaṁsaraṭṭhe kosambiyaṁ nāma nagare kosambako nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tadā aññatarasmiṁ nigame dve brāhmaṇā asītikoṭidhanavibhavā aññamaññaṁ piyasahāyakā kāmesu dosaṁ disvā mahādānaṁ pavattetvā ubho pi kāme pahāya mahājanassa rodantassa paridevantassa nikkhamitvā himavantapadese assamapadaṁ katvā pabbajitvā uñchācariyāya vanamūlaphalāphalena yāpentā paṇṇāsa vassāni vasiṁsu, jhānaṁ uppādetuṁ nāsakkhiṁsu. Te paṇṇāsavassaccayena loṇambilasevanatthāya janapadaṁ carantā kāsiraṭṭhaṁ sampāpuṇiṁsu. Tatra aññatarasmiṁ nigamagāme dīpāyanatāpasassa gihisahāyo maṇḍabyo nāma atthi, te ubho pi tassa santikaṁ agamaṁsu. So te disvāva attamano paṇṇasālaṁ kāretvā ubho pi te catūhi paccayehi upaṭṭhahi. Te tattha tīṇi cattāri vassāni vasitvā taṁ āpucchitvā cārikaṁ carantā bārāṇasiṁ patvā atimuttakasusāne vasiṁsu. Tattha dīpāyano yathābhirantaṁ viharitvā puna tasseva sahāyassa santikaṁ gato. Maṇḍabyatāpaso tattheva vasi.

Athekadivasaṁ eko coro antonagare corikaṁ katvā dhanasāraṁ ādāya nikkhanto: “Coro” ti ñatvā paṭibuddhehi gharassāmikehi ceva ārakkhamanussehi ca anubaddho niddhamanena nikkhamitvā vegena susānaṁ pavisitvā tāpasassa paṇṇasāladvāre bhaṇḍikaṁ chaṭṭetvā palāyi. Manussā bhaṇḍikaṁ disvā: “Are duṭṭhajaṭila, tvaṁ rattiṁ corikaṁ katvā [PTS 4.29] divā tāpasarūpena carasī” ti tajjetvā pothetvā taṁ ādāya netvā rañño dassayiṁsu. Rājā anupaparikkhitvāva: “Gacchatha, naṁ sūle uttāsethā” ti āha. Te taṁ susānaṁ netvā khadirasūlaṁ āropayiṁsu, tāpasassa sarīre sūlaṁ na pavisati. Tato nimbasūlaṁ āhariṁsu, tam-pi na pavisati. Ayasūlaṁ āhariṁsu, tam-pi na pavisati. Tāpaso: “Kiṁ nu kho me pubbakamman”-ti olokesi, athassa jātissarañāṇaṁ uppajji, tena pubbakammaṁ oloketvā addasa. Kiṁ panassa pubbakammanti? Koviḷārasūle makkhikāvedhanaṁ. So kira purimabhave vaḍḍhakiputto hutvā pitu rukkhatacchanaṭṭhānaṁ gantvā ekaṁ makkhikaṁ gahetvā koviḷārasalākāya sūle viya vijjhi. Tamenaṁ pāpakammaṁ imaṁ ṭhānaṁ patvā gaṇhi. So: “Na sakkā ito pāpā mayā muccitun”-ti ñatvā rājapurise āha: “Sace maṁ sūle uttāsetukāmattha, koviḷārasūlaṁ āharathā” ti. Te tathā katvā taṁ sūle uttāsetvā ārakkhaṁ datvā pakkamiṁsu.

Ārakkhakā paṭicchannā hutvā tassa santikaṁ āgacchante olokenti. Tadā dīpāyano: “Ciradiṭṭho me sahāyo” ti maṇḍabyassa santikaṁ āgacchanto: “Sūle uttāsito” ti taṁ divasaññeva antarāmagge sutvā taṁ ṭhānaṁ gantvā ekamantaṁ ṭhito: “Kiṁ samma kārakosī” ti pucchitvā: “Akārakomhī” ti vutte: “Attano manopadosaṁ rakkhituṁ sakkhi, nāsakkhī” ti pucchi. “Samma, yehi ahaṁ gahito, neva tesaṁ, na rañño upari mayhaṁ manopadoso atthī” ti. “Evaṁ sante tādisassa sīlavato chāyā mayhaṁ sukhā” ti vatvā dīpāyano sūlaṁ nissāya nisīdi. Athassa sarīre maṇḍabyassa sarīrato lohitabindūni patiṁsu. Tāni suvaṇṇavaṇṇasarīre patitapatitāni sussitvā kāḷakāni uppajjiṁsu. Tato paṭṭhā yeva so kaṇhadīpāyano nāma ahosi. So sabbarattiṁ tattheva nisīdi.

Punadivase ārakkhapurisā āgantvā taṁ pavattiṁ rañño ārocesuṁ. Rājā: “Anisāmetvāva me katan”-ti vegena tattha gantvā [PTS 4.30] “pabbajita, kasmā sūlaṁ nissāya nisinnosī” ti dīpāyanaṁ pucchi. Mahārāja, imaṁ tāpasaṁ rakkhanto nisinnomhi. Kiṁ pana tvaṁ mahārāja, imassa kārakabhāvaṁ vā akārakabhāvaṁ vā ñatvā evaṁ kāresīti? So kammassa asodhitabhāvaṁ ācikkhi. Athassa so: “Mahārāja, raññā nāma nisammakārinā bhavitabbaṁ, alaso gihī kāmabhogī na sādhū” ti ādīni vatvā dhammaṁ desesi. Rājā maṇḍabyassa niddosabhāvaṁ ñatvā: “Sūlaṁ harathā” ti āṇāpesi. Sūlaṁ harantā harituṁ na sakkhiṁsu. Maṇḍabyo āha: “mahārāja, ahaṁ pubbe katakammadosena evarūpaṁ bhayaṁ sampatto, mama sarīrato sūlaṁ harituṁ na sakkā, sace mayhaṁ jīvitaṁ dātukāmo, kakacaṁ āharāpetvā imaṁ sūlaṁ cammasamaṁ chindāpehī” ti. Rājā tathā kāresi. Antosarīre sūlo anto yeva ahosi. Tadā kira so sukhumaṁ koviḷārasalākaṁ gahetvā makkhikāya vaccamaggaṁ pavesesi, taṁ tassa antosarīre yeva ahosi. So tena kāraṇena amaritvā attano āyukkhayeneva mari, tasmā ayam-pi na mato. Rājā tāpase vanditvā khamāpetvā ubho pi uyyāne vasāpento paṭijaggi, tato paṭṭhāya maṇḍabyo āṇimaṇḍabyo nāma jāto. So rājānaṁ upanissāya tattheva vasi, dīpāyano pana tassa vaṇaṁ phāsukaṁ katvā attano gihisahāyamaṇḍabyassa santikam-eva gato.

Taṁ paṇṇasālaṁ pavisantaṁ disvā eko puriso sahāyassa ārocesi. So sutvāva tuṭṭhacitto saputtadāro bahū gandhamālatelaphāṇitādīni ādāya taṁ paṇṇasālaṁ gantvā dīpāyanaṁ vanditvā pāde dhovitvā telena makkhetvā pānakaṁ pāyetvā āṇimaṇḍabyassa pavattiṁ suṇanto nisīdi. Athassa putto yaññadattakumāro nāma caṅkamanakoṭiyaṁ geṇḍukena kīḷi, tatra cekasmiṁ vammike āsīviso vasati. Kumārassa bhūmiyaṁ pahaṭageṇḍuko gantvā vammikabile āsīvisassa matthake pati. So ajānanto bile hatthaṁ pavesesi. Atha naṁ kuddho āsīviso hatthe ḍaṁsi. So visavegena mucchito tattheva pati. Athassa mātāpitaro [PTS 4.31] sappena ḍaṭṭhabhāvaṁ ñatvā kumārakaṁ ukkhipitvā tāpasassa santikaṁ ānetvā pādamūle nipajjāpetvā: “Bhante, pabbajitā nāma osadhaṁ vā parittaṁ vā jānanti, puttakaṁ no ārogaṁ karothā” ti āhaṁsu. Ahaṁ osadhaṁ na jānāmi, nāhaṁ vejjakammaṁ karissāmīti. “Tena hi bhante, imasmiṁ kumārake mettaṁ katvā saccakiriyaṁ karothā” ti vutte tāpaso: “Sādhu, saccakiriyaṁ karissāmī” ti vatvā yaññadattassa sīse hatthaṁ ṭhapetvā paṭhamaṁ gāthamāha.

62. Sattāhamevāhaṁ pasannacitto, puññatthiko ācariṁ brahmacariyaṁ,
Athāparaṁ yaṁ caritaṁ mamedaṁ, vassāni paññāsa samādhikāni,
Akāmakovā pi ahaṁ carāmi, etena saccena suvatthi hotu,
Hataṁ visaṁ jīvatu yaññadatto ti.

Tattha athāparaṁ yaṁ caritan-ti tasmā sattāhā uttari yaṁ mama brahmacariyaṁ. Akāmakovāpī ti pabbajjaṁ anicchanto yeva. Etena saccena suvatthi hotū ti sace atirekapaṇṇāsavassāni anabhirativāsaṁ vasantena mayā kassaci anārocitabhāvo saccaṁ, etena saccena yaññadattakumārassa sotthibhāvo hotu, jīvitaṁ paṭilabhatūti.

Athassa saha saccakiriyāya yaññadattassa thanappadesato uddhaṁ visaṁ bhassitvā pathaviṁ pāvisi. Kumāro akkhīni ummīletvā mātāpitaro oloketvā: “Ammatātā” ti vatvā parivattitvā nipajji. Athassa pitaraṁ kaṇhadīpāyano āha: “mayā tāva mama balaṁ kataṁ, tvam-pi attano balaṁ karohī” ti. So: “Aham-pi saccakiriyaṁ karissāmī” ti puttassa ure hatthaṁ ṭhapetvā dutiyaṁ gāthamāha.

63. Yasmā dānaṁ nābhinandiṁ kadāci, disvānahaṁ atithiṁ vāsakāle,
Na [PTS 4.32] cā pi me appiyataṁ aveduṁ, bahussutā samaṇabrāhmaṇā ca,
Akāmakovā pi ahaṁ dadāmi, etena saccena suvatthi hotu,
Hataṁ visaṁ jīvatu yaññadatto ti.

Tattha vāsakāle ti vasanatthāya gehaṁ āgatakāle. Na cā pi me appiyataṁ avedun-ti bahussutā pi samaṇabrāhmaṇā: “Ayaṁ neva dānaṁ abhinandati na amhe” ti imaṁ mama appiyabhāvaṁ neva jāniṁsu. Ahañhi te piyacakkhūhi yeva olokemīti dīpeti. Etena saccenā ti sace ahaṁ dānaṁ dadamāno vipākaṁ asaddahitvā attano anicchāya dammi, anicchanabhāvaṁ mama pare na jānanti, etena saccena suvatthi hotū ti attho.

Evaṁ tassa saccakiriyāya saha kaṭito uddhaṁ visaṁ bhassitvā pathaviṁ pāvisi. Kumāro uṭṭhāya nisīdi, ṭhātuṁ pana na sakkoti. Athassa pitā mātaraṁ āha: “Bhadde, mayā attano balaṁ kataṁ, tvaṁ idāni saccakiriyaṁ katvā puttassa uṭṭhāya gamanabhāvaṁ karohī” ti. “Sāmi, atthi mayhaṁ ekaṁ saccaṁ, tava pana santike kathetuṁ na sakkomī” ti. “Bhadde, yathā tathā me puttaṁ arogaṁ karohī” ti. Sā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā saccaṁ karontī tatiyaṁ gāthamāha.

64. Āsīviso tāta pahūtatejo, yo taṁ aḍaṁsī bilarā udicca,
Tasmiñca me appiyatāya ajja, pitarañca te natthi koci viseso,
Etena saccena suvatthi hotu, hataṁ visaṁ jīvatu yaññadatto ti.

Tattha tātā ti puttaṁ ālapati. Pahūtatejo ti balavaviso. Bilarā ti vivarā, ayam-eva vā pāṭho. Udiccā ti uṭṭhahitvā, vammikabilato uṭṭhāyā ti attho. Pitarañca te ti pitari ca te. Aṭṭhakathāyaṁ pana ayam-eva pāṭho. Idaṁ vuttaṁ hoti: “tāta, yaññadatta tasmiñca āsīvise tava pitari [PTS 4.33] ca appiyabhāvena mayhaṁ koci viseso natthi. Tañca pana appiyabhāvaṁ ṭhapetvā ajja mayā koci jānāpitapubbo nāma natthi, sace etaṁ saccaṁ, etena saccena tava sotthi hotū” ti.

Saha ca saccakiriyāya sabbaṁ visaṁ bhassitvā pathaviṁ pāvisi. Yaññadatto nibbisena sarīrena uṭṭhāya kīḷituṁ āraddho. Evaṁ putte uṭṭhite maṇḍabyo dīpāyanassa ajjhāsayaṁ pucchanto catutthaṁ gāthamāha.

65. Santā dantā yeva paribbajanti, aññatra kaṇhā natthākāmarūpā,
Dīpāyana kissa jigucchamāno, akāmako carasi brahmacariyan-ti.

Tassattho: ye keci khattiyādayo kāme pahāya idha loke pabbajanti, te aññatra kaṇhā bhavantaṁ kaṇhaṁ ṭhapetvā aññe akāmarūpā nāma natthi, sabbe jhānabhāvanāya kilesānaṁ samitattā santā, cakkhādīni dvārāni yathā nibbisevanāni honti, tathā tesaṁ damitattā dantā hutvā abhiratāva brahmacariyaṁ caranti, tvaṁ pana bhante dīpāyana, kiṁkāraṇā tapaṁ jigucchamāno akāmako hutvā brahmacariyaṁ carasi, kasmā puna na agāram-eva ajjhāvasasīti.

Athassa so kāraṇaṁ kathento pañcamaṁ gāthamāha.

66. Saddhāya nikkhamma punaṁ nivatto, so eḷamūgo va bālo vatāyaṁ,
Etassa vādassa jigucchamāno, akāmako carāmi brahmacariyaṁ,
Viññuppasatthañca satañca ṭhānaṁ, evampahaṁ puññakaro bhavāmī ti.

Tassattho: kaṇho kammañca phalañca saddahitvā tāva mahantaṁ vibhavaṁ pahāya agārā nikkhamitvā yaṁ jahi, puna tadattham-eva nivatto. So ayaṁ eḷamūgo gāmadārako viya bālo vatāti imaṁ vādaṁ jigucchamāno ahaṁ attano hirottappabhedabhayena anicchamāno pi brahmacariyaṁ carāmi. Kiñca bhiyyo pabbajjāpuññañca nāmetaṁ viññūhi buddhādīhi pasatthaṁ, tesaṁ yeva ca sataṁ nivāsaṭṭhānaṁ. Evaṁ iminā pi kāraṇena ahaṁ puññakaro bhavāmi, assumukho pi rudamāno brahmacariyaṁ carāmiyevā ti.

Evaṁ [PTS 4.34] so attano ajjhāsayaṁ kathetvā puna maṇḍabyaṁ pucchanto chaṭṭhaṁ gāthamāha.

67. Samaṇe tuvaṁ brāhmaṇe addhike ca, santappayāsi annapānena bhikkhaṁ,
Opānabhūtaṁva gharaṁ tava yidaṁ, annena pānena upetarūpaṁ,
Atha kissa vādassa jigucchamāno, akāmako dānamimaṁ dadāsī ti.

Tattha bhikkhan-ti bhikkhāya carantānaṁ bhikkhañca sampādetvā dadāsi. Opānabhūtaṁvā ti catumahāpathe khatasādhāraṇapokkharaṇī viya.

Tato maṇḍabyo attano ajjhāsayaṁ kathento sattamaṁ gāthamāha.

68. Pitaro ca me āsuṁ pitāmahā ca, saddhā ahuṁ dānapatī vadaññū,
Taṁ kullavattaṁ anuvattamāno, māhaṁ kule antimagandhano ahuṁ,
Etassa vādassa jigucchamāno, akāmako dānamimaṁ dadāmī ti.

Tattha: “Āsun”-ti padassa: “Saddhā” ti iminā sambandho, saddhā ahesunti attho. Ahun-ti saddhā hutvā tato uttari dānajeṭṭhakā ceva: “Detha karothā” ti vuttavacanassa atthajānanakā ca ahesuṁ. Taṁ kullavattan-ti taṁ kulavattaṁ, aṭṭhakathāyaṁ pana ayam-eva pāṭho. Māhaṁ kule antimagandhano ahunti: “Ahaṁ attano kule sabbapacchimako ceva kulapalāpo ca mā ahun”-ti sallakkhetvā etaṁ: “Kulaantimo kulapalāpo” ti vādaṁ jigucchamāno dānaṁ anicchanto pi idaṁ dānaṁ dadāmīti dīpeti.

Evañca pana vatvā maṇḍabyo attano bhariyaṁ pucchamāno aṭṭhamaṁ gāthamāha.

69. Dahariṁ [PTS 4.35] kumāriṁ asamatthapaññaṁ, yaṁ tānayiṁ ñātikulā sugatte,
Na cā pi me appiyataṁ avedi, aññatra kāmā paricārayantā,
Atha kena vaṇṇena mayā te bhoti, saṁvāsadhammo ahu evarūpo ti.

Tattha asamatthapaññan-ti kuṭumbaṁ vicāretuṁ appaṭibalapaññaṁ atitaruṇiññeva samānaṁ. Yaṁ tānayin-ti yaṁ taṁ ānayiṁ, ahaṁ daharim-eva samānaṁ taṁ ñātikulato ānesinti vuttaṁ hoti. Aññatra kāmā paricārayantā ti ettakaṁ kālaṁ vinā kāmena anicchāya maṁ paricārayantā pi attano appiyataṁ maṁ na jānāpesi, sampiyāyamānarūpāva paricari. Kena vaṇṇenā ti kena kāraṇena. Bhotī ti taṁ ālapati. Evarūpo ti āsīvisasamānapaṭikūlabhāvena mayā saddhiṁ tava saṁvāsadhammo evarūpo piyasaṁvāso viya kathaṁ jātoti.

Athassa sā kathentī navamaṁ gāthamāha.

70. Ārā dūre nayidha kadāci atthi, paramparā nāma kule imasmiṁ,
Taṁ kullavattaṁ anuvattamānā, māhaṁ kule antimagandhinī ahuṁ,
Etassa vādassa jigucchamānā, akāmikā paddhacarāmhi tuyhan-ti.

Tattha ārā dūre ti aññamaññavevacanaṁ. Atidūreti vā dassentī evamāha. Idhā ti nipātamattaṁ, na kadācī ti attho. Paramparā ti purisaparamparā. Idaṁ vuttaṁ hoti: sāmi, imasmiṁ amhākaṁ ñātikule dūrato paṭṭhāya yāva sattamā kulaparivaṭṭā purisaparamparā nāma na kadāci atthi, ekitthiyā pi sāmikaṁ chaḍḍetvā añño puriso gahitapubbo nāma natthīti. Taṁ kullavattan-ti aham-pi taṁ kulavattaṁ kulapaveṇiṁ anuvattamānā attano kule pacchimikā palālabhūtā mā ahunti sallakkhetvā etaṁ kulaantimā kulagandhinīti vādaṁ jigucchamānā akāmikā pi tuyhaṁ paddhacarāmhi veyyāvaccakārikā pādaparicārikā jātāmhīti.

Evañca [PTS 4.36] pana vatvā: “Mayā sāmikassa santike abhāsitapubbaṁ guyhaṁ bhāsitaṁ, kujjheyya pi me ayaṁ, amhākaṁ kulūpakatāpasassa sammukhe yeva khamāpessāmī” ti cintetvā khamāpentī dasamaṁ gāthamāha.

71. Maṇḍabya bhāsiṁ yamabhāsaneyyaṁ, taṁ khamyataṁ puttakahetu majja,
Puttapemā na idha paratthi kiñci, so no ayaṁ jīvati yaññadatto ti.

Tattha taṁ khamyatan-ti taṁ khamayatu. Puttakahetu majjā ti taṁ mama bhāsitaṁ ajja imassa puttassa hetu khamayatu. So no ayan-ti yassa puttassa kāraṇā mayā etaṁ bhāsitaṁ, so no putto jīvati, imassa jīvitalābhabhāvena me khama sāmi, ajjato paṭṭhāya tava vasavattinī bhavissāmīti.

Atha naṁ maṇḍabyo: “Uṭṭhehi bhadde, khamāmi te, ito pana paṭṭhāya mā pharusacittā ahosi, aham-pi te appiyaṁ na karissāmī” ti āha. Bodhisatto maṇḍabyaṁ āha: “āvuso, tayā dussaṅgharaṁ dhanaṁ saṅgharitvā kammañca phalañca asaddahitvā dānaṁ dadantena ayuttaṁ kataṁ, ito paṭṭhāya dānaṁ saddahitvā dehī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā bodhisattaṁ āha: “bhante, tayā amhākaṁ dakkhiṇeyyabhāve ṭhatvā anabhiratena brahmacariyaṁ carantena ayuttaṁ kataṁ, ito paṭṭhāya idāni yathā tayi katakārā mahapphalā honti, evaṁ cittaṁ pasādetvā suddhacitto abhirato hutvā brahmacariyaṁ carāhī” ti. Te mahāsattaṁ vanditvā uṭṭhāya agamaṁsu. Tato paṭṭhāya bhariyā sāmike sasnehā ahosi, maṇḍabyo pasannacitto saddhāya dānaṁ adāsi. Bodhisatto anabhiratiṁ vinodetvā jhānābhiññaṁ uppādetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhito bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā maṇḍabyo ānando ahosi, bhariyā [PTS 4.37] visākhā, putto rāhulo, āṇimaṇḍabyo sāriputto, kaṇhadīpāyano pana aham-eva ahosinti.

Kaṇhadīpāyanajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 445: Nigrodhajātakavaṇṇanā

Na vāhametaṁ jānāmī ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Ekadivasañhi bhikkhū tena: “Āvuso devadatta, satthā tava bahūpakāro, tvañhi satthāraṁ nissāya pabbajjaṁ labhi upasampadaṁ labhi, tepiṭakaṁ buddhavacanaṁ uggaṇhi, jhānaṁ uppādesi, lābhasakkāro pi te dasabalasseva santako” ti bhikkhūhi vutte tiṇasalākaṁ ukkhipitvā: “Ettakam-pi samaṇena gotamena mayhaṁ kataṁ guṇaṁ na passāmī” ti vutte dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi devadatto akataññū mittadubbhī” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte rājagahe magadhamahārājā nāma rajjaṁ kāresi. Tadā rājagahaseṭṭhi attano puttassa janapadaseṭṭhino dhītaraṁ ānesi, sā vañjhā ahosi. Athassā aparabhāge sakkāro parihāyi. “Amhākaṁ puttassa gehe vañjhitthiyā vasantiyā kathaṁ kulavaṁso vaḍḍhissatī” ti yathā sā suṇāti, evam-pi kathaṁ samuṭṭhāpenti. Sā taṁ sutvā: “Hotu gabbhini-ālayaṁ katvā ete vañcessāmī” ti cintetvā attano atthacārikaṁ dhātiṁ āha: “Amma, gabbhiniyo nāma kiñca kiñca karontī” ti gabbhiniparihāraṁ pucchitvā utunikāle paṭicchādetvā ambilādirucikā hutvā hatthapādānaṁ uddhumāyanakāle hatthapādapiṭṭhiyo koṭṭāpetvā bahalaṁ kāresi, divase divase pi pilotikāveṭhanena ca udaravaḍḍhanaṁ vaḍḍhesi, thanamukhāni kāḷāni kāresi, sarīrakiccaṁ karontī pi aññatra tassā dhātiyā aññesaṁ sammukhaṭṭhāne na karoti. Sāmiko pissā gabbhaparihāraṁ adāsi. Evaṁ nava māse vasitvā: “Idāni janapade pitu gharaṁ gantvā vijāyissāmī” ti sasure āpucchitvā rathamāruhitvā mahantena parivārena [PTS 4.38] rājagahā nikkhamitvā maggaṁ paṭipajji. Tassā pana purato eko sattho gacchati. Satthena vasitvā gataṭṭhānaṁ esā pātarāsakāle pāpuṇāti.

Athekadivasaṁ tasmiṁ satthe ekā duggatitthī rattiyā ekasmiṁ nigrodhamūle puttaṁ vijāyitvā pāto va satthe gacchante: “Ahaṁ vinā satthena gantuṁ na sakkhissāmi, sakkā kho pana jīvantiyā puttaṁ labhitun”-ti nigrodhamūlajāle jalābuñceva gabbhamalañca attharitvā puttaṁ chaṭṭetvā agamāsi. Dārakassa pi devatā ārakkhaṁ gaṇhiṁsu. So hi na yo vā so vā, bodhisatto yeva. So pana tadā tādisaṁ paṭisandhiṁ gaṇhi. Itarā pātarāsakāle taṁ ṭhānaṁ patvā: “Sarīrakiccaṁ karissāmī” ti tāya dhātiyā saddhiṁ nigrodhamūlaṁ gatā suvaṇṇavaṇṇaṁ dārakaṁ disvā: “Amma, nipphannaṁ no kiccan”-ti pilotikāyo apanetvā ucchaṅgapadesaṁ lohitena ca gabbhamalena ca makkhetvā attano gabbhavuṭṭhānaṁ ārocesi. Tāvadeva naṁ sāṇiyā parikkhipitvā haṭṭhatuṭṭho saparijano rājagahaṁ paṇṇaṁ pesesi. Athassā sassusasurā vijātakālato paṭṭhāya: “Pitu kule kiṁ karissati, idheva āgacchatū” ti pesayiṁsu. Sā paṭinivattitvā rājagaham-eva pāvisi. Tattha taṁ sampaṭicchitvā dārakassa nāmaṁ karontā nigrodhamūle jātattā: “Nigrodhakumāro” ti nāmaṁ kariṁsu. Taṁ divasaññeva anuseṭṭhisuṇisā pi vijāyanatthāya kulagharaṁ gacchantī antarāmagge ekissā rukkhasākhāya heṭṭhā puttaṁ vijāyi, tassa: “Sākhakumāro” ti nāmaṁ kariṁsu. Taṁ divasaññeva seṭṭhiṁ nissāya vasantassa tunnakārassa bhariyā pi pilotikantare puttaṁ vijāyi, tassa: “Pottiko” ti nāmaṁ kariṁsu.

Mahāseṭṭhi ubho pi te dārake: “Nigrodhakumārassa jātadivasaññeva jātā” ti āṇāpetvā teneva saddhiṁ saṁvaḍḍhesi. Te ekato vaḍḍhitvā vayappattā takkasilaṁ gantvā sippaṁ uggaṇhiṁsu. Ubho pi seṭṭhiputtā ācariyassa dve sahassāni adaṁsu. Nigrodhakumāro [PTS 4.39] pottikassa attano santike sippaṁ paṭṭhapesi. Te nipphannasippā ācariyaṁ āpucchitvā nikkhantā: “Janapadacārikaṁ carissāmā” ti anupubbena bārāṇasiṁ patvā ekasmiṁ rukkhamūle nipajjiṁsu. Tadā bārāṇasirañño kālakatassa sattamo divaso, “sve phussarathaṁ yojessāmā” ti nagare bheriṁ carāpesuṁ. Tesu pi sahāyesu rukkhamūle nipajjitvā niddāyantesu pottiko paccūsakāle uṭṭhāya nigrodhakumārassa pāde parimajjanto nisīdi. Tasmiṁ rukkhe vutthakukkuṭesu uparikukkuṭo heṭṭhākukkuṭassa sarīre vaccaṁ pātesi. Atha naṁ so: “Kenetaṁ pātitan”-ti āha. “Samma, mā kujjhi, mayā ajānantena pātitan”-ti āha. “Are, tvaṁ mama sarīraṁ attano vaccaṭṭhānaṁ maññasi, kiṁ mama pamāṇaṁ na jānāsī” ti. Atha naṁ itaro: “Are tvaṁ ‘ajānantena me katan’-ti vutte pi kujjhasi yeva, kiṁ pana te pamāṇan”-ti āha. “Yo maṁ māretvā maṁsaṁ khādati, so pāto va sahassaṁ labhati, tasmā ahaṁ mānaṁ karomī” ti. Atha naṁ itaro: “Are ettakamattena tvaṁ mānaṁ karosi, maṁ pana māretvā yo thūlamaṁsaṁ khādati, so pāto va rājā hoti, yo majjhimamaṁsaṁ khādati, so senāpati, yo aṭṭhinissitaṁ khādati, so bhaṇḍāgāriko hotī” ti āha.

Pottiko tesaṁ kathaṁ sutvā: “Kiṁ no sahassena, rajjam-eva varan”-ti saṇikaṁ rukkhaṁ abhiruhitvā uparisayitakukkuṭaṁ gahetvā māretvā aṅgāre pacitvā thūlamaṁsaṁ nigrodhassa adāsi, majjhimamaṁsaṁ sākhassa adāsi, aṭṭhimaṁsaṁ attanā khādi. Khāditvā pana: “Samma nigrodha, tvaṁ ajja rājā bhavissasi, samma sākha, tvaṁ senāpati bhavissasi, ahaṁ pana bhaṇḍāgāriko bhavissāmī” ti vatvā: “Kathaṁ jānāsī” ti puṭṭho taṁ pavattiṁ ārocesi. Te tayo pi janā pātarāsavelāya bārāṇasiṁ pavisitvā ekassa brāhmaṇassa gehe sappisakkarayuttaṁ pāyāsaṁ bhuñjitvā nagarā nikkhamitvā uyyānaṁ [PTS 4.40] pavisiṁsu. Nigrodhakumāro silāpaṭṭe nipajji, itare dve bahi nipajjiṁsu. Tasmiṁ samaye pañca rājakakudhabhaṇḍāni anto ṭhapetvā phussarathaṁ vissajjesuṁ. Tattha vitthārakathā mahājanakajātake (JA. 539) āvi bhavissati. Phussaratho uyyānaṁ gantvā nivattitvā ārohanasajjo hutvā aṭṭhāsi. Purohito: “Uyyāne puññavatā sattena bhavitabban”-ti uyyānaṁ pavisitvā kumāraṁ disvā pādantato sāṭakaṁ apanetvā pādesu lakkhaṇāni upadhāretvā: “Tiṭṭhatu bārāṇasiyaṁ rajjaṁ, sakalajambudīpassa adhipatirājā bhavituṁ yutto” ti sabbatālāvacare paggaṇhāpesi. Nigrodhakumāro pabujjhitvā mukhato sāṭakaṁ apanetvā mahājanaṁ oloketvā parivattitvā nipanno thokaṁ vītināmetvā silāpaṭṭe pallaṅkena nisīdi. Atha naṁ purohito jaṇṇunā patiṭṭhāya: “Rajjaṁ te deva pāpuṇātī” ti vatvā: “‘sādhū” ti vutte tattheva ratanarāsimhi ṭhapetvā abhisiñci. So rajjaṁ patvā sākhassa senāpatiṭṭhānaṁ datvā mahantena sakkārena nagaraṁ pāvisi, pottiko pi tehi saddhiññeva agamāsi. Tato paṭṭhāya mahāsatto bārāṇasiyaṁ dhammena rajjaṁ kāresi.

So ekadivasaṁ mātāpitūnaṁ saritvā sākhaṁ āha: “samma, na sakkā mātāpitūhi vinā vattituṁ, mahantena parivārena gantvā mātāpitaro no ānehī” ti. Sākho: “Na me tattha gamanakammaṁ atthī” ti paṭikkhi pi. Tato pottikaṁ āṇāpesi. So: “Sādhū” ti tattha gantvā nigrodhassa mātāpitaro: “Putto vo rajje patiṭṭhito, etha gacchāmā” ti āha. Te: “Atthi no tāva vibhavamattaṁ, alaṁ tattha gamanenā” ti paṭikkhipiṁsu. Sākhassa pi mātāpitaro avoca, te pi na icchiṁsu. Attano mātāpitaro avoca, “mayaṁ tāta tunnakārakammena jīvissāma alan”-ti paṭikkhipiṁsu. So tesaṁ manaṁ alabhitvā bārāṇasim-eva paccāgantvā: “Senāpatissa ghare maggakilamathaṁ vinodetvā pacchā nigrodhasahāyaṁ passissāmī” ti cintetvā tassa nivesanadvāraṁ gantvā: “Sahāyo kira [PTS 4.41] te pottiko nāma āgatoti senāpatissa ārocehī” ti dovārikaṁ āha, so tathā akāsi. Sākho pana: “Ayaṁ mayhaṁ rajjaṁ adatvā sahāyanigrodhassa adāsī” ti tasmiṁ veraṁ bandhi. So taṁ kathaṁ sutvāva kuddho āgantvā: “Ko imassa sahāyo ummattako dāsiputto, gaṇhatha nan”-ti vatvā hatthapādajaṇṇukapparehi koṭṭāpetvā gīvāyaṁ gāhāpetvā nīharāpesi.

So cintesi: “Sākho mama santikā senāpatiṭṭhānaṁ labhitvā akataññū mittadubbhī, maṁ koṭṭāpetvā nīharāpesi, nigrodho pana paṇḍito kataññū sappuriso, tasseva santikaṁ gamissāmī” ti. So rājadvāraṁ gantvā: “Deva, pottiko kira nāma te sahāyo dvāre ṭhito” ti rañño ārocāpesi. Rājā pakkosāpetvā taṁ āgacchantaṁ disvā āsanā vuṭṭhāya paccuggantvā paṭisanthāraṁ katvā massukammādīni kārāpetvā sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitena paribhuttanānaggarasabhojanena tena saddhiṁ sukhanisinno mātāpitūnaṁ pavattiṁ pucchitvā anāgamanabhāvaṁ suṇi. Sākho pi: “Pottiko maṁ rañño santike paribhindeyya, mayi pana gate kiñci vattuṁ na sakkhissatī” ti tattheva agamāsi. Pottiko tassa santike yeva rājānaṁ āmantetvā: “Deva, ahaṁ maggakilanto ‘sākhassa gehaṁ gantvā vissamitvā idhāgamissāmī’ ti agamiṁ. Atha maṁ sākho ‘nāhaṁ taṁ jānāmī’ ti vatvā koṭṭāpetvā gīvāyaṁ gāhāpetvā nīharāpesīti saddaheyyāsi tvaṁ etan”-ti vatvā tisso gāthā abhāsi:

72. Na vāhametaṁ jānāmi, ko vāyaṁ kassa vāti vā,
Yathā sākho vadi eva, nigrodha kinti maññasi.

73. Tato galavinītena, purisā nīhariṁsu maṁ,
Datvā mukhapahārāni, sākhassa vacanaṁkarā.

74. Etādisaṁ dummatinā, akataññuna dubbhinā,
Kataṁ anariyaṁ sākhena, sakhinā te janādhipā ti.

Tattha [PTS 4.42] kinti maññasī ti yathā maṁ sākho acari, kiṁ tvam-pi evam-eva maññasi, udāhu aññathā maññasi, maṁ sākho evaṁ vadeyyāti saddahasi, taṁ na saddahasīti adhippāyo. Galavinītenā ti galaggāhena. Dubbhinā ti mittadubbhinā.

Taṁ sutvā nigrodho catasso gāthā abhāsi:

75. Na vāhametaṁ jānāmi, na pi me koci saṁsati,
Yaṁ me tvaṁ samma akkhāsi, sākhena kāraṇaṁ kataṁ.

76. Sakhīnaṁ sājīvakaro, mama sākhassa cūbhayaṁ,
Tvaṁ nosissariyaṁ dātā, manussesu mahantataṁ,
Tayāmā labbhitā iddhī, ettha me natthi saṁsayo.

77. Yathā pi bījamaggimhi, ḍayhati na virūhati,
Evaṁ kataṁ asappurise, nassati na virūhati.

78. Kataññumhi ca posamhi, sīlavante ariyavuttine,
Sukhette viya bījāni, kataṁ tamhi na nassatī ti.

Tattha saṁsatī ti ācikkhati. Kāraṇaṁ katan-ti ākaḍḍhanavikaḍḍhanapothanakoṭṭanasaṅkhātaṁ kāraṇaṁ katanti attho. Sakhīnaṁ sājīvakaro ti samma, pottika tvaṁ sahāyakānaṁ suājīvakaro jīvikāya uppādetā. Mama sākhassa cūbhayan-ti mayhañca sākhassa ca ubhinnam-pi sakhīnanti attho. Tvaṁ nosissariyan-ti tvaṁ no asi issariyaṁ dātā, tava santikā imā sampattī amhehi laddhā. Mahantatan-ti mahantabhāvaṁ.

Evañca pana vatvā ettakaṁ kathente nigrodhe sākho tattheva aṭṭhāsi. Atha naṁ rājā: “Sākha imaṁ pottikaṁ sañjānāsī” ti pucchi. So tuṇhī ahosi. Athassa rājā daṇḍaṁ āṇāpento aṭṭhamaṁ gāthamāha.

79. Imaṁ jammaṁ nekatikaṁ, asappurisacintakaṁ,
Hanantu sākhaṁ sattīhi, nāssa icchāmi jīvitan-ti.

Tattha jamman-ti lāmakaṁ. Nekatikan-ti vañcakaṁ.

Taṁ sutvā pottiko: “Mā esa bālo maṁ nissāya nassatū” ti cintetvā navamaṁ gāthamāha.

80. Khamatassa [PTS 4.43] mahārāja, pāṇā na paṭi-ānayā,
Khama deva asappurisassa, nāssa icchāmahaṁ vadhan-ti.

Tattha khamatassā ti khamataṁ assa, etassa asappurisassa khamathā ti attho. Na paṭi-ānayā ti matassa nāma pāṇā paṭi-ānetuṁ na sakkā.

Rājā tassa vacanaṁ sutvā sākhassa khami, senāpatiṭṭhānam-pi pottikasseva dātukāmo ahosi, so pana na icchi. Athassa sabbasenānīnaṁ vicāraṇārahaṁ bhaṇḍāgārikaṭṭhānaṁ nāma adāsi. Pubbe kiretaṁ ṭhānantaraṁ nāhosi, tato paṭṭhāya jātaṁ. Aparabhāge pottiko bhaṇḍāgāriko puttadhītāhi vaḍḍhamāno attano puttadhītānaṁ ovādavasena osānagāthamāha.

81. Nigrodham-eva seveyya, na sākhamupasaṁvase,
Nigrodhasmiṁ mataṁ seyyo, yañce sākhasmi jīvitan-ti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, devadatto pubbe pi akataññūyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sākho devadatto ahosi, pottiko ānando, nigrodho pana aham-eva ahosin”-ti.

Nigrodhajātakavaṇṇanā sattamā

JA 446: Takkalajātakavaṇṇanā

Na takkalā santi na āluvānī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ pituposakaṁ upāsakaṁ ārabbha kathesi. So kira daliddakule paccājāto mātari kālakatāya pāto va uṭṭhāya dantakaṭṭhamukhodakadānādīni karonto bhatiṁ vā kasiṁ vā katvā laddhavibhavānurūpena yāgubhattādīni sampādetvā pitaraṁ posesi. Atha naṁ pitā āha: “tāta, tvaṁ ekako va anto ca bahi ca kattabbaṁ karosi, ekaṁ te kuladārikaṁ ānessāmi, sā te gehe kattabbaṁ karissatī” ti. “Tāta, itthiyo nāma gharaṁ āgatā neva mayhaṁ, na tumhākaṁ cittasukhaṁ karissanti, mā evarūpaṁ cintayittha, ahaṁ yāvajīvaṁ tumhe posetvā tumhākaṁ [PTS 4.44] accayena jānissāmī” ti. Athassa pitā anicchamānasseva ekaṁ kumārikaṁ ānesi. Sā sasurassa ca sāmikassa ca upakārikā ahosi nīcavutti. Sāmiko pissā: “Mama pitu upakārikā” ti tussitvā laddhaṁ laddhaṁ manāpaṁ āharitvā deti, sā pi taṁ sasurasseva upanāmesi. Sā aparabhāge cintesi: “Mayhaṁ sāmiko laddhaṁ laddhaṁ pitu adatvā mayham-eva deti, addhā pitari nisneho jāto, imaṁ mahallakaṁ ekenupāyena mama sāmikassa paṭikkūlaṁ katvā gehā nikkaḍḍhāpessāmī” ti.

Sā tato paṭṭhāya udakaṁ atisītaṁ vā accuṇhaṁ vā, āhāraṁ atiloṇaṁ vā aloṇaṁ vā, bhattaṁ uttaṇḍulaṁ vā atikilinnaṁ vāti evamādīni tassa kodhuppattikāraṇāni katvā tasmiṁ kujjhante: “Ko imaṁ mahallakaṁ upaṭṭhātuṁ sakkhissatī” ti pharusāni vatvā kalahaṁ vaḍḍhesi. Tattha tattha kheḷapiṇḍādīni chaḍḍetvā pi sāmikaṁ ujjhāpesi: “Passa pitu kammaṁ, ‘idañcidañca mā karī’ ti vutte kujjhati, imasmiṁ gehe pitaraṁ vā vasāpehi maṁ vā” ti. Atha naṁ so: “Bhadde, tvaṁ daharā yattha katthaci jīvituṁ sakkhissasi, mayhaṁ pitā mahallako, tvaṁ tassa asahantī imamhā gehā nikkhamā” ti āha. Sā bhītā: “Ito paṭṭhāya evaṁ na karissāmī” ti sasurassa pādesu patitvā khamāpetvā pakatiniyāmeneva paṭijaggituṁ ārabhi. Atha so upāsako purimadivasesu tāya ubbāḷho satthu santikaṁ dhammassavanāya agantvā tassā pakatiyā patiṭṭhitakāle agamāsi. Atha naṁ satthā: “Kiṁ, upāsaka, sattaṭṭha divasāni dhammassavanāya nāgatosī” ti pucchi. So taṁ kāraṇaṁ kathesi. Satthā: “Idāni tāva tassā kathaṁ aggahetvā pitaraṁ na nīharāpesi, pubbe pana etissā kathaṁ gahetvā pitaraṁ āmakasusānaṁ netvā āvāṭaṁ khaṇitvā tattha naṁ pakkhipitvā māraṇakāle ahaṁ sattavassiko hutvā mātāpitūnaṁ guṇaṁ kathetvā pitughātakakammā nivāresiṁ, tadā tvaṁ mama kathaṁ sutvā tava pitaraṁ yāvajīvaṁ paṭijaggitvā saggaparāyaṇo jāto, svāyaṁ mayā dinno ovādo bhavantaragatam-pi na vijahati, iminā kāraṇena tassā kathaṁ aggahetvā idāni tayā pitā na nīhaṭo” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente aññatarasmiṁ kāsigāme ekassa kulassa ghare ekaputtako ahosi nāmena saviṭṭhako nāma. So mātāpitaro paṭijagganto [PTS 4.45] aparabhāge mātari kālakatāya pitaraṁ posesīti sabbaṁ vatthu paccuppannavatthuniyāmeneva kathetabbaṁ. Ayaṁ panettha viseso. Tadā sā itthī: “Passa pitu kammaṁ, ‘idañcidañca mā karī’ ti vutte kujjhatī” ti vatvā: “Sāmi, pitā te caṇḍo pharuso niccaṁ kalahaṁ karoti, jarājiṇṇo byādhipīḷito na cirasseva marissati, ahañca etena saddhiṁ ekagehe vasituṁ na sakkomi, sayampesa katipāhena marissati yeva, tvaṁ etaṁ āmakasusānaṁ netvā āvāṭaṁ khaṇitvā tattha naṁ pakkhipitvā kuddālena sīsaṁ chinditvā jīvitakkhayaṁ pāpetvā upari paṁsunā chādetvā āgacchāhī” ti āha. So tāya punappunaṁ vuccamāno: “Bhadde, purisamāraṇaṁ nāma bhāriyaṁ, kathaṁ naṁ māressāmī” ti āha. “Ahaṁ te upāyaṁ ācikkhissāmī” ti. “Ācikkha tāvā” ti. “Sāmi, tvaṁ paccūsakāle pitu nisinnaṭṭhānaṁ gantvā yathā sabbe suṇanti, evaṁ mahāsaddaṁ katvā ‘tāta, asukagāme tumhākaṁ uddhāraṇako atthi, mayi gate na deti, tumhākaṁ accayena na dassateva, sve yānake nisīditvā pāto va gacchissāmā’ ti vatvā tena vuttavelāyam-eva uṭṭhāya yānakaṁ yojetvā tattha nisīdāpetvā āmakasusānaṁ netvā āvāṭaṁ khaṇitvā corehi acchinnasaddaṁ katvā māretvā āvāṭe pakkhipitvā sīsaṁ chinditvā nhāyitvā āgacchā” ti.

Saviṭṭhako: “Atthesa upāyo” ti tassā vacanaṁ sampaṭicchitvā yānakaṁ gamanasajjaṁ akāsi. Tassa paneko sattavassiko putto atthi paṇḍito byatto. So mātu vacanaṁ sutvā: “Mayhaṁ mātā pāpadhammā pitaraṁ me pitughātakammaṁ kāreti, ahaṁ imassa pitughātakammaṁ kātuṁ na dassāmī” ti saṇikaṁ gantvā ayyakena saddhiṁ nipajji. Saviṭṭhako pi itarāya vuttavelāya yānakaṁ yojetvā: “Ehi, tāta, uddhāraṁ sodhessāmā” ti pitaraṁ yānake nisīdāpesi. Kumāro pi paṭhamataraṁ yānakaṁ abhiruhi. Saviṭṭhako taṁ [PTS 4.46] nivāretuṁ asakkonto teneva saddhiṁ āmakasusānaṁ gantvā pitarañca kumārakena saddhiṁ ekamante ṭhapetvā sayaṁ otaritvā kuddālapiṭakaṁ ādāya ekasmiṁ paṭicchannaṭṭhāne caturassāvāṭaṁ khaṇituṁ ārabhi. Kumārako otaritvā tassa santikaṁ gantvā ajānanto viya kathaṁ samuṭṭhāpetvā paṭhamaṁ gāthamāha.

82. Na takkalā santi na āluvāni, na biḷāliyo na kaḷambāni tāta,
Eko araññamhi susānamajjhe, kimatthiko tāta khaṇāsi kāsun-ti.

Tattha na takkalā santī ti piṇḍālukandā na santi. Āluvānī ti āluvakandā. Biḷāliyo ti biḷārivallikandā. Kaḷambānī ti tālakandā.

Athassa pitā dutiyaṁ gāthamāha.

83. Pitāmaho tāta sudubbalo te, anekabyādhīhi dukhena phuṭṭho,
Tamajjahaṁ nikhaṇissāmi sobbhe, na hissa taṁ jīvitaṁ rocayāmī ti.

Tattha anekabyādhīhī ti anekehi byādhīhi uppannena dukkhena phuṭṭho. Na hissa tan-ti ahañhi tassa tava pitāmahassa taṁ dujjīvitaṁ na icchāmi, “evarūpā jīvitā maraṇamevassa varan”-ti maññamāno taṁ sobbhe nikhaṇissāmīti.

Taṁ sutvā kumāro upaḍḍhaṁ gāthamāha.

84. Saṅkappametaṁ paṭiladdha pāpakaṁ, accāhitaṁ kamma karosi luddan-ti.

Tassattho: tāta, tvaṁ: “Pītaraṁ dukkhā pamocessāmī” ti maraṇadukkhena yojento etaṁ pāpakaṁ saṅkappaṁ paṭiladdhā tassa ca saṅkappavasena hitaṁ atikkamma ṭhitattā accāhitaṁ kammaṁ karosi luddanti.

Evañca pana vatvā kumāro pitu hatthato kuddālaṁ gahetvā avidūre aññataraṁ āvāṭaṁ khaṇituṁ ārabhi. Atha naṁ pitā upasaṅkamitvā [PTS 4.47] “kasmā, tāta, āvāṭaṁ khaṇasī” ti pucchi. So tassa kathento tatiyaṁ gāthamāha.

Mayā pi tāta paṭilacchase tuvaṁ, etādisaṁ kamma jarūpanīto,
Taṁ kullavattaṁ anuvattamāno, aham-pi taṁ nikhaṇissāmi sobbhe ti.

Tassattho: tāta, aham-pi etasmiṁ sobbhe taṁ mahallakakāle nikhaṇissāmi, iti kho tāta, mayā pi kate imasmiṁ sobbhe tuvaṁ jarūpanīto etādisaṁ kammaṁ paṭilacchase, yaṁ etaṁ tayā pavattitaṁ kulavattaṁ, taṁ anuvattamāno vayappatto bhariyāya saddhiṁ vasanto aham-pi taṁ nikhaṇissāmi sobbheti.

Athassa pitā catutthaṁ gāthamāha.

85. Pharusāhi vācāhi pakubbamāno, āsajja maṁ tvaṁ vadase kumāra,
Putto mamaṁ orasako samāno, ahītānukampī mama tvaṁsi puttā ti.

Tattha pakubbamāno ti abhibhavanto. Āsajjā ti ghaṭṭetvā.

Evaṁ vutte paṇḍitakumārako ekaṁ paṭivacanagāthaṁ, dve udānagāthāti tisso gāthā abhāsi:

86. Na tāhaṁ tāta ahitānukampī, hitānukampī te aham-pi tāta,
Pāpañca taṁ kamma pakubbamānaṁ, arahāmi no vārayituṁ tato.

87. Yo mātaraṁ vā pitaraṁ saviṭṭha, adūsake hiṁsati pāpadhammo,
Kāyassa bhedā abhisamparāyaṁ, asaṁsayaṁ so nirayaṁ upeti.

88. Yo mātaraṁ vā pitaraṁ saviṭṭha, annena pānena upaṭṭhahāti,
Kāyassa [PTS 4.48] bhedā abhisamparāyaṁ, asaṁsayaṁ so sugatiṁ upetī ti.

Imaṁ pana puttassa dhammakathaṁ sutvā pitā aṭṭhamaṁ gāthamāha.

89. Na me tvaṁ putta ahitānukampī, hitānukampī me tvaṁsi putta,
Ahañca taṁ mātarā vuccamāno, etādisaṁ kamma karomi luddan-ti.

Tattha ahañca taṁ mātarā ti ahañca te mātarā, ayam-eva vā pāṭho.

Taṁ sutvā kumāro: “Tāta, itthiyo nāma uppanne dose aniggayhamānā punappunaṁ pāpaṁ karonti, mama mātā yathā puna evarūpaṁ na karoti, tathā naṁ paṇāmetuṁ vaṭṭatī” ti navamaṁ gāthamāha.

90. Yā te sā bhariyā anariyarūpā, mātā mamesā sakiyā janetti,
Niddhāpaye tañca sakā agārā, aññam-pi te sā dukhamāvaheyyā ti.

Saviṭṭhako paṇḍitaputtassa kathaṁ sutvā somanassajāto hutvā: “Gacchāma, tātā” ti saddhiṁ puttena ca pitarā ca yānake nisīditvā pāyāsi. Sā pi kho anācārā: “Nikkhantā no gehā kāḷakaṇṇī” ti haṭṭhatuṭṭhā allagomayena gehaṁ upalimpetvā pāyāsaṁ pacitvā āgamanamaggaṁ olokentī te āgacchante disvā: “Nikkhantaṁ kāḷakaṇṇiṁ puna gahetvā āgato” ti kujjhitvā: “Are nikatika, nikkhantaṁ kāḷakaṇṇiṁ puna ādāya āgatosī” ti paribhāsi. Saviṭṭhako kiñci avatvā yānakaṁ mocetvā: “Anācāre kiṁ vadesī” ti taṁ sukoṭṭitaṁ koṭṭetvā: “Ito paṭṭhāya mā imaṁ gehaṁ pāvisī” ti pāde gahetvā nikkaḍḍhi. Tato pitarañca puttañca nhāpetvā sayam-pi nhāyitvā tayo pi [PTS 4.49] pāyāsaṁ paribhuñjiṁsu. Sā pi pāpadhammā katipāhaṁ aññasmiṁ gehe vasi. Tasmiṁ kāle putto pitaraṁ āha: “tāta, mama mātā ettakena na bujjhati, tumhe mama mātu maṅkubhāvakaraṇatthaṁ ‘asukagāmake mama mātuladhītā atthi, sā mayhaṁ pitarañca puttañca mañca paṭijaggissati, taṁ ānessāmī’ ti vatvā mālāgandhādīni ādāya yānakena nikkhamitvā khettaṁ anuvicaritvā sāyaṁ āgacchathā” ti. So tathā akāsi.

Paṭivissakakule itthiyo: “Sāmiko kira te aññaṁ bhariyaṁ ānetuṁ asukagāmaṁ nāma gato” ti tassā ācikkhiṁsu. Sā: “Dānimhi naṭṭhā, natthi me puna okāso” ti bhītā tasitā hutvā: “Puttam-eva yācissāmī” ti paṇḍitaputtassa santikaṁ gantvā tassa pādesu patitvā: “Tāta, taṁ ṭhapetvā añño mama paṭisaraṇaṁ natthi, ito paṭṭhāya tava pitarañca pitāmahañca alaṅkatacetiyaṁ viya paṭijaggissāmi, puna mayhaṁ imasmiṁ ghare pavesanaṁ karohī” ti āha. So: “Sādhu, amma, sace puna evarūpaṁ na karissatha, karissāmi, appamattā hothā” ti vatvā pitu āgatakāle dasamaṁ gāthamāha.

91. Yā te sā bhariyā anariyarūpā, mātā mamesā sakiyā janetti,
Dantā kareṇūva vasūpanītā, sā pāpadhammā punarāvajātū ti.

Tattha kareṇūvā ti tāta, idāni sā āneñjakāraṇaṁ kārikā hatthinī viya dantā vasaṁ upanītā nibbisevanā jātā. Punarāgajātū ti puna imaṁ gehaṁ āgacchatūti.

Evaṁ so pitu dhammaṁ kathetvā gantvā mātaraṁ ānesi. Sā sāmikañca sasurañca khamāpetvā tato paṭṭhāya dantā dhammena samannāgatā hutvā sāmikañca sasurañca puttañca paṭijaggi. Ubho pi ca puttassa ovāde ṭhatvā dānādīni puññāni karitvā saggaparāyaṇā ahesuṁ.

Satthā [PTS 4.50] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne pituposako sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā pitā ca putto ca suṇisā ca te yeva ahesuṁ, paṇḍitakumāro pana aham-eva ahosinti.

Takkalajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 447: Mahādhammapālajātakavaṇṇanā

Kiṁ te vatan-ti idaṁ satthā paṭhamagamanena kapilapuraṁ gantvā nigrodhārāme viharanto pitu nivesane rañño asaddahanaṁ ārabbha kathesi. Tadā hi suddhodanamahārājā vīsatisahassabhikkhuparivārassa bhagavato attano nivesane yāgukhajjakaṁ datvā antarābhatte sammodanīyaṁ kathaṁ kathento: “Bhante, tumhākaṁ padhānakāle devatā āgantvā ākāse ṭhatvā ‘putto te siddhatthakumāro appāhāratāya mato’ ti mayhaṁ ārocesun”-ti āha. Satthārā ca: “Saddahi, mahārājā” ti vutte: “Na saddahiṁ, bhante, ākāse ṭhatvā kathentiyo pi devatā, ‘mama puttassa bodhitale buddhattaṁ appatvā parinibbānaṁ nāma natthī’ ti paṭikkhipin”-ti āha. “Mahārāja, pubbe pi tvaṁ mahādhammapālakāle pi ‘putto te mato imānissa aṭṭhīnī’ ti dassetvā vadantassa pi disāpāmokkhācariyassa ‘amhākaṁ kule taruṇakāle kālakiriyā nāma natthī’ ti na saddahi, idāni pana kasmā saddahissasī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente kāsiraṭṭhe dhammapālagāmo nāma ahosi. So dhammapālakulassa vasanatāya etaṁ nāmaṁ labhi. Tattha dasannaṁ kusalakammapathānaṁ pālanato: “Dhammapālo” tveva paññāto brāhmaṇo paṭivasati, tassa kule antamaso dāsakammakarā pi dānaṁ denti, sīlaṁ rakkhanti, uposathakammaṁ karonti. Tadā bodhisatto tasmiṁ kule nibbatti, “dhammapālakumāro” tvevassa nāmaṁ kariṁsu. Atha naṁ vayappattaṁ pitā sahassaṁ datvā sippuggahaṇatthāya takkasilaṁ pesesi. So tattha gantvā disāpāmokkhācariyassa santike sippaṁ uggaṇhi, pañcannaṁ māṇavakasatānaṁ jeṭṭhantevāsiko ahosi. Tadā ācariyassa jeṭṭhaputto kālamakāsi. Ācariyo māṇavakaparivuto [PTS 4.51] ñātigaṇena saddhiṁ rodanto kandanto susāne tassa sarīrakiccaṁ kāreti. Tattha ācariyo ca ñātivaggo cassa antevāsikā ca rodanti paridevanti, dhammapāloyeveko na rodati na paridevati. Apica kho pana tesu pañcasatesu māṇavesu susānā āgamma ācariyassa santike nisīditvā: “Aho evarūpo nāma ācārasampanno taruṇamāṇavo taruṇakāle yeva mātāpitūhi vippayutto maraṇappatto” ti vadantesu: “Sammā, tumhe ‘taruṇo’ ti bhaṇatha, atha kasmā taruṇakāle yeva marati, nanu ayuttaṁ taruṇakāle maritun”-ti āha.

Atha naṁ te āhaṁsu: “Kiṁ pana samma, tvaṁ imesaṁ sattānaṁ maraṇabhāvaṁ na jānāsī” ti? Jānāmi, taruṇakāle pana na maranti, mahallakakāle yeva marantīti. Nanu aniccā sabbe saṅkhārā hutvā abhāvinoti? “Saccaṁ aniccā, daharakāle pana sattā na maranti, mahallakakāle maranti, aniccataṁ pāpuṇantī” ti. “Kiṁ samma, dhammapāla, tumhākaṁ gehe na keci marantī” ti? “Daharakāle pana na maranti, mahallakakāle yeva marantī” ti. “Kiṁ panesā tumhākaṁ kulapaveṇī” ti? “Āma kulapaveṇī” ti. Māṇavā taṁ tassa kathaṁ ācariyassa ārocesuṁ. Atha naṁ so pakkosāpetvā pucchi: “Saccaṁ kira tāta dhammapāla, tumhākaṁ kule daharakāle na mīyantī” ti? “Saccaṁ ācariyā” ti. So tassa vacanaṁ sutvā cintesi: “Ayaṁ ativiya acchariyaṁ vadati, imassa pitu santikaṁ gantvā pucchitvā sace etaṁ saccaṁ, aham-pi tam-eva dhammaṁ pūressāmī” ti. So puttassa kattabbakiccaṁ katvā sattaṭṭhadivasaccayena dhammapālaṁ pakkosāpetvā: “Tāta, ahaṁ khippaṁ āgamissāmi, yāva mamāgamanā ime māṇave sippaṁ vācehī” ti vatvā ekassa eḷakassa [PTS 4.52] aṭṭhīni gahetvā dhovitvā pasibbake katvā ekaṁ cūḷupaṭṭhākaṁ ādāya takkasilato nikkhamitvā anupubbena taṁ gāmaṁ patvā: “Kataraṁ mahādhammapālassa gehan”-ti pucchitvā gantvā dvāre aṭṭhāsi. Brāhmaṇassa dāsamanussesu yo yo paṭhamaṁ addasa, so so ācariyassa hatthato chattaṁ gaṇhi, upāhanaṁ gaṇhi, upaṭṭhākassa pi hatthato pasibbakaṁ gaṇhi. “Puttassa vo dhammapālakumārassa ācariyo dvāre ṭhitoti kumārassa pitu ārocethā” ti ca vuttā: “Sādhū” ti gantvā ārocayiṁsu. So vegena dvāramūlaṁ gantvā: “Ito ethā” ti taṁ gharaṁ abhinetvā pallaṅke nisīdāpetvā sabbaṁ pādadhovanādikiccaṁ akāsi.

Ācariyo bhuttabhojano sukhakathāya nisinnakāle: “Brāhmaṇa, putto te dhammapālakumāro paññavā tiṇṇaṁ vedānaṁ aṭṭhārasannañca sippānaṁ nipphattiṁ patto, apica kho panekena aphāsukena jīvitakkhayaṁ patto, sabbe saṅkhārā aniccā, mā socitthā” ti āha. Brāhmaṇo pāṇiṁ paharitvā mahāhasitaṁ hasi. “Kiṁ nu brāhmaṇa, hasasī” ti ca vutte: “Mayhaṁ putto na marati, añño koci mato bhavissatī” ti āha. “Brāhmaṇa, putto yeva te mato, puttasseva te aṭṭhīni disvā saddahā” ti aṭṭhīni nīharitvā: “Imāni te puttassa aṭṭhīnī” ti āha. Etāni eḷakassa vā sunakhassa vā bhavissanti, mayhaṁ pana putto na marati, amhākāñhi kule yāva sattamā kulaparivaṭṭā taruṇakāle matapubbā nāma natthi, tvaṁ musā bhaṇasīti. Tasmiṁ khaṇe sabbe pi pāṇiṁ paharitvā mahāhasitaṁ hasiṁsu. Ācariyo taṁ acchariyaṁ disvā somanassappatto hutvā: “Brāhmaṇa, tumhākaṁ kulapaveṇiyaṁ daharānaṁ amaraṇena na sakkā ahetukena bhavituṁ, kena vo kāraṇena daharā na mīyantī” ti pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

92. Kiṁ te vataṁ kiṁ pana brahmacariyaṁ, kissa suciṇṇassa ayaṁ vipāko,
Akkhāhi me brāhmaṇa etamatthaṁ, kasmā nu tumhaṁ daharā na mīyare ti.

Tattha [PTS 4.53] vatan-ti vatasamādānaṁ. Brahmacariyan-ti seṭṭhacariyaṁ. Kissa suciṇṇassā ti tumhākaṁ kule daharānaṁ amaraṇaṁ nāma katarasucaritassa vipākoti.

Taṁ sutvā brāhmaṇo yesaṁ guṇānaṁ ānubhāvena tasmiṁ kule daharā na mīyanti, te vaṇṇayanto:

93. Dhammaṁ carāma na musā bhaṇāma, pāpāni kammāni parivajjayāma,
Anariyaṁ parivajjemu sabbaṁ, tasmā hi amhaṁ daharā na mīyare.

94. Suṇoma dhammaṁ asataṁ satañca, na cā pi dhammaṁ asataṁ rocayāma,
Hitvā asante na jahāma sante, tasmā hi amhaṁ daharā na mīyare.

95. Pubbeva dānā sumanā bhavāma, dadam-pi ve attamanā bhavāma,
Datvā pi ve nānutappāma pacchā, tasmā hi amhaṁ daharā na mīyare.

96. Samaṇe mayaṁ brāhmaṇe addhike ca, vanibbake yācanake dalidde,
Annena pānena abhitappayāma, tasmā hi amhaṁ daharā na mīyare.

97. Mayañca bhariyaṁ nātikkamāma, amhe ca bhariyā nātikkamanti,
Aññatra tāhi brahmacariyaṁ carāma, tasmā hi amhaṁ daharā na mīyare.

98. Pāṇātipātā viramāma sabbe, loke adinnaṁ parivajjayāma,
Amajjapā no pi musā bhaṇāma, tasmā hi amhaṁ daharā na mīyare.

99. Etāsu ve jāyare suttamāsu, medhāvino honti pahūtapaññā,
Bahussutā vedaguno ca honti, tasmā hi amhaṁ daharā na mīyare.

100. Mātā pitā ca bhaginī bhātaro ca, puttā ca dārā ca mayañca sabbe,
Dhammaṁ carāma paralokahetu, tasmā hi amhaṁ daharā na mīyare.

101. Dāsā ca dāsyo anujīvino ca, paricārakā kammakarā ca sabbe,
Dhammaṁ [PTS 4.54] caranti paralokahetu, tasmā hi amhaṁ daharā na mīyare ti.

Imā gāthā āha.

Tattha dhammaṁ carāmā ti dasakusalakammapathadhammaṁ carāma, attano jīvitahetu antamaso kunthakipillikam-pi jīvitā na voropema, parabhaṇḍaṁ lobhacittena na olokemāti sabbaṁ vitthāretabbaṁ. Musāvādo cettha musāvādissa akaraṇapāpaṁ nāma natthīti ussannavasena puna vutto. Te kira hasādhippāyena pi musā na bhaṇanti. Pāpānī ti sabbāni nirayagāmikammāni. Anariyan-ti ariyagarahitaṁ sabbaṁ asundaraṁ aparisuddhaṁ kammaṁ parivajjayāma. Tasmā hi amhan-ti ettha hi-kāro nipātamatto, tena kāraṇena amhākaṁ daharā na mīyanti, antarā akālamaraṇaṁ nāma no natthī ti attho. “Tasmā amhan”-ti pi pāṭho. Suṇomā ti mayaṁ kiriyavādānaṁ sappurisānaṁ kusaladīpanam-pi asappurisānaṁ akusaladīpanam-pi dhammaṁ suṇoma, so pana no sutamattako va hoti, taṁ na rocayāma. Tehi pana no saddhiṁ viggaho vā vivādo vā mā hotūti dhammaṁ suṇāma, sutvā pi hitvā asante sante vattāma, ekam-pi khaṇaṁ na jahāma sante, pāpamitte pahāya kalyāṇamittasevino va homāti.

Samaṇe mayaṁ brāhmaṇe ti mayaṁ samitapāpe bāhitapāpe paccekabuddhasamaṇabrāhmaṇe pi avasesadhammikasamaṇabrāhmaṇe pi addhikayācake sesajane pi annapānena abhitappemā ti attho. Pāḷiyaṁ pana ayaṁ gāthā: “Pubbeva dānā” ti gāthāya pacchato āgatā. Nātikkamāmā ti attano bhariyaṁ atikkamitvā bahi aññaṁ micchācāraṁ na karoma. Aññatra tāhī ti tā attano bhariyā ṭhapetvā sesaitthīsu brahmacariyaṁ carāma, amhākaṁ bhariyā pi sesapurisesu evam-eva vattanti. Jāyare ti jāyanti. Suttamāsū ti susīlāsu uttamitthīsu. Idaṁ vuttaṁ hoti: ye etāsu sampannasīlāsu uttamitthīsu amhākaṁ puttā jāyanti, te medhāvinoti evaṁpakārā honti, kuto tesaṁ antarā maraṇaṁ, tasmā pi amhākaṁ kule daharā na marantīti. Dhammaṁ carāmā ti paralokatthāya tividhasucaritadhammaṁ carāma. Dāsyo ti dāsiyo.

Avasāne:

102. Dhammo have rakkhati dhammacāriṁ, dhammo suciṇṇo sukhamāvahati,
Esānisaṁso dhamme suciṇṇe, na duggatiṁ gacchati dhammacārī.

103. Dhammo [PTS 4.55] have rakkhati dhammacāriṁ, chattaṁ mahantaṁ viya vassakāle,
Dhammena gutto mama dhammapālo, aññassa aṭṭhīni sukhī kumāro ti.

Imāhi dvīhi gāthāhi dhammacārīnaṁ guṇaṁ kathesi.

Tattha rakkhatī ti dhammo nāmeso rakkhito attano rakkhitaṁ paṭirakkhati. Sukhamāvahatī ti devamanussasukhañceva nibbānasukhañca āvahati. Na duggatin-ti nirayādibhedaṁ duggatiṁ na gacchati. Evaṁ brāhmaṇa, mayaṁ dhammaṁ rakkhāma, dhammo pi amhe rakkhatīti dasseti. Dhammena gutto ti mahāchattasadisena attanā go pitadhammena gutto. Aññassa aṭṭhīnī ti tayā ānītāni aṭṭhīni aññassa eḷakassa vā sunakhassa vā aṭṭhīni bhavissanti, chaḍḍethetāni, mama putto sukhī kumāroti.

Taṁ sutvā ācariyo: “Mayhaṁ āgamanaṁ suāgamanaṁ, saphalaṁ, no nipphalan”-ti sañjātasomanasso dhammapālassa pitaraṁ khamāpetvā: “Mayā āgacchantena tumhākaṁ vīmaṁsanatthāya imāni eḷakaaṭṭhīni ābhatāni, putto te arogo yeva, tumhākaṁ rakkhitadhammaṁ mayham-pi dethā” ti paṇṇe likhitvā katipāhaṁ tattha vasitvā takkasilaṁ gantvā dhammapālaṁ sabbasippāni sikkhāpetvā mahantena parivārena pesesi.

Satthā suddhodanamahārājassa imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne rājā anāgāmiphale patiṭṭhahi. Tadā mātāpitaro mahārājakulāni ahesuṁ, ācariyo sāriputto, parisā buddhaparisā, dhammapālakumāro pana aham-eva ahosinti.

Mahādhammapālajātakavaṇṇanā navamā

JA 448: Kukkuṭajātakavaṇṇanā

Nāsmase katapāpamhī ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattassa vadhāya parisakkanaṁ ārabbha kathesi. Dhammasabhāyañhi bhikkhū devadattassa aguṇakathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto dhanuggahādipayojanena dasabalassa vadhattham-eva upāyaṁ karotī” ti. Satthā [PTS 4.56] āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi esa mayhaṁ vadhāya parisakkiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte kosambiyaṁ kosambako nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tadā bodhisatto ekasmiṁ veḷuvane kukkuṭayoniyaṁ nibbattitvā anekasatakukkuṭaparivāro araññe vasati, tassāvidūre eko seno vasati. So upāyena ekekaṁ kukkuṭaṁ gahetvā khādanto ṭhapetvā bodhisattaṁ sese khādi, bodhisatto ekako va ahosi. So appamatto velāya gocaraṁ gahetvā veḷuvanaṁ pavisitvā vasati. So seno taṁ gaṇhituṁ asakkonto: “Ekena naṁ upāyena upalāpetvā gaṇhissāmī” ti cintetvā tassāvidūre sākhāya nilīyitvā: “Samma kukkuṭarāja, tvaṁ mayhaṁ kasmā bhāyasi, ahaṁ tayā saddhiṁ vissāsaṁ kattukāmo, asukasmiṁ nāma padese sampannagocaro, tattha ubho pi gocaraṁ gahetvā aññamaññaṁ piyasaṁvāsaṁ vasissāmā” ti āha. Atha naṁ bodhisatto āha: “Samma, mayhaṁ tayā saddhiṁ vissāso nāma natthi, gaccha tvan”-ti. “Samma, tvaṁ mayā pubbe katapāpatāya na saddahasi, ito paṭṭhāya evarūpaṁ na karissāmī” ti. “Na mayhaṁ tādisena sahāyenattho, gaccha tvan”-ti. Iti naṁ yāvatatiyaṁ paṭikkhipitvā: “Etehi aṅgehi samannāgatena puggalena saddhiṁ vissāso nāma kātuṁ na vaṭṭatī” ti vanaghaṭaṁ unnādento devatāsu sādhukāraṁ dadamānāsu dhammakathaṁ samuṭṭhāpento:

104. Nāsmase katapāpamhi, nāsmase alikavādine,
Nāsmase attatthapaññamhi, atisante pi nāsmase.

105. Bhavanti heke purisā, go pipāsikajātikā,
Ghasanti maññe mittāni, vācāya na ca kammunā.

106. Sukkhañjalipaggahitā, vācāya paliguṇṭhitā,
Manussapheggū nāsīde, yasmiṁ natthi kataññutā.

107. Na [PTS 4.57] hi aññaññacittānaṁ, itthīnaṁ purisāna vā,
Nānāvikatvā saṁsaggaṁ, tādisam-pi ca nāsmase.

108. Anariyakammamokkantaṁ, athetaṁ sabbaghātinaṁ,
Nisitaṁva paṭicchannaṁ, tādisam-pi ca nāsmase.

109. Mittarūpenidhekacce, sākhalyena acetasā,
Vividhehi upāyanti, tādisam-pi ca nāsmase.

110. Āmisaṁ vā dhanaṁ vā pi, yattha passati tādiso,
Dubbhiṁ karoti dummedho, tañca hantvāna gacchatī ti.

imā gāthā āha,

Tattha nāsmase ti nāssase. Ayam-eva vā pāṭho, na vissaseti vuttaṁ hoti. Katapāpamhī ti paṭhamaṁ katapāpe puggale. Alikavādine ti musāvādimhi pi na vissase. Tassa hi akattabbaṁ nāma pāpaṁ natthi. Nāsmase attatthapaññamhī ti attano atthāya eva yassa paññā snehavasena na bhajati, dhanatthiko va bhajati, tasmiṁ attatthapaññe pi na vissase. Atisante ti anto upasame avijjamāne yeva ca bahi upasamadassanena atisante viya paṭicchannakammante pi bilapaṭicchannaāsīvisasadise kuhakapuggale. Go pipāsikajātikā ti gunnaṁ pipāsakajātikā viya, pipāsitagosadisāti vuttaṁ hoti. Yathā pipāsitagāvo titthaṁ otaritvā mukhapūraṁ udakaṁ pivanti, na pana udakassa kattabbayuttakaṁ karonti, evam-eva ekacce: “Idañcidañca karissāmā” ti madhuravacanena mittāni ghasanti, piyavacanānucchavikaṁ pana na karonti, tādisesu vissāso mahato anatthāya hotīti dīpeti.

Sukkhañjalipaggahitā ti paggahitatucchaañjalino. Vācāya paliguṇṭhitāti: “Idaṁ dassāma, idaṁ karissāmā” ti vacanena paṭicchādikā. Manussapheggū ti evarūpā asārakā manussā manussapheggū nāma. Nāsīde ti na āsīde evarūpe na upagaccheyya. Yasmiṁ natthī ti yasmiñca puggale kataññutā natthi, tam-pi nāsīdeti attho. Aññaññacittānan-ti aññenaññena cittena samannāgatānaṁ, lahucittānanti attho. Evarūpānaṁ itthīnaṁ vā purisānaṁ vā na vissaseti dīpeti. Nānāvikatvā saṁsaggan-ti yo pi na sakkā anupagantvā etassa antarāyaṁ kātunti antarāyakaraṇatthaṁ nānākāraṇehi saṁsaggamāvikatvā daḷhaṁ karitvā pacchā antarāyaṁ karoti, tādisam-pi puggalaṁ nāsmase na vissaseyyāti dīpeti.

Anariyakammamokkantati anariyānaṁ dussīlānaṁ kammaṁ otaritvā ṭhitaṁ. Athetan-ti athiraṁ appatiṭṭhitavacanaṁ. Sabbaghātinan-ti okāsaṁ labhitvā sabbesaṁ upaghātakaraṁ. Nisitaṁva [PTS 4.58] paṭicchannan-ti kosiyā vā pilotikāya vā paṭicchannaṁ nisitakhaggamiva. Tādisampī ti evarūpam-pi amittaṁ mittapatirūpakaṁ na vissaseyya. Sākhalyenā ti maṭṭhavacanena. Acetasā ti acittakena. Vacanam-eva hi nesaṁ maṭṭhaṁ, cittaṁ pana thaddhaṁ pharusaṁ. Vividhehī ti vividhehi upāyehi otārāpekkhā upagacchanti. Tādisampī ti yo etehi amittehi mittapatirūpakehi sadiso hoti, tam-pi na vissaseti attho. Āmisan-ti khādanīyabhojanīyaṁ. Dhanan-ti mañcapaṭipādakaṁ ādiṁ katvā avasesaṁ. Yattha passatī ti sahāyakagehe yasmiṁ ṭhāne passati. Dubbhiṁ karotī ti dubbhicittaṁ uppādeti, taṁ dhanaṁ harati. Tañca hantvānā ti tañca sahāyakam-pi chetvā gacchati. Iti imā satta gāthā kukkuṭarājā kathesi.

111. Mittarūpena bahavo, channā sevanti sattavo,
Jahe kāpurise hete, kukkuṭo viya senakaṁ.

112. Yo ca uppatitaṁ atthaṁ, na khippamanubujjhati,
Amittavasamanveti, pacchā ca manutappati.

113. Yo ca uppatitaṁ atthaṁ, khippam-eva nibodhati,
Muccate sattusambādhā, kukkuṭo viya senakā.

114. Taṁ tādisaṁ kūṭamivoḍḍitaṁ vane, adhammikaṁ niccavidhaṁsakārinaṁ,
Ārā vivajjeyya naro vicakkhaṇo, senaṁ yathā kukkuṭo vaṁsakānane ti.

Imā catasso dhammarājena bhāsitā abhisambuddhagāthā.

Tattha jahe kāpurise hete ti bhikkhave, ete kāpurise paṇḍito jaheyya. Ha-kāro panettha nipātamattaṁ. Pacchā ca manutappatī ti pacchā ca anutappati. Kūṭamivoḍḍitan-ti vane migānaṁ bandhanatthāya kūṭapāsaṁ viya oḍḍitaṁ. Niccavidhaṁsakārinan-ti niccaṁ viddhaṁsanakaraṁ. Vaṁsakānane ti yathā vaṁsavane kukkuṭo senaṁ vivajjeti, evaṁ vicakkhaṇo pāpamitte vivajjeyya.

So pi tā gāthā vatvā senaṁ āmantetvā: “Sace imasmiṁ ṭhāne vasissasi, jānissāmi te kattabban”-ti tajjesi. Seno tato palāyitvā aññatra gato.

Satthā [PTS 4.59] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ bhikkhave devadatto pubbe pi mayhaṁ vadhāya parisakkī” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā seno devadatto ahosi, kukkuṭo pana aham-eva ahosin”-ti.

Kukkuṭajātakavaṇṇanā dasamā

JA 449: Maṭṭhakuṇḍalījātakavaṇṇanā

Alaṅkato maṭṭhakuṇḍalī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ mataputtaṁ kuṭumbikaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṁ kirekassa buddhupaṭṭhākassa kuṭumbikassa piyaputto kālamakāsi. So puttasokasamappito na nhāyati na bhuñjati na kammante vicāreti, na buddhupaṭṭhānaṁ gacchati, kevalaṁ: “Piyaputtaka, maṁ ohāya paṭhamataraṁ gatosī” ti ādīni vatvā vippalapati. Satthā paccūsasamaye lokaṁ olokento tassa sotāpattiphalūpanissayaṁ disvā punadivase bhikkhusaṅghaparivuto sāvatthiyaṁ piṇḍāya caritvā katabhattakicco bhikkhū uyyojetvā ānandattherena pacchāsamaṇena tassa gharadvāraṁ agamāsi. Satthu āgatabhāvaṁ kuṭumbikassa ārocesuṁ. Athassa gehajano āsanaṁ paññapetvā satthāraṁ nisīdāpetvā kuṭumbikaṁ pariggahetvā satthu santikaṁ ānesi. Taṁ vanditvā ekamantaṁ nisinnaṁ satthā karuṇāsītalena vacanena āmantetvā: “Kiṁ, upāsaka, puttakaṁ anusocasī” ti pucchitvā: “Āma, bhante” ti vutte: “Upāsaka, porāṇakapaṇḍitā putte kālakate sokasamappitā vicarantā pi paṇḍitānaṁ kathaṁ sutvā ‘alabbhanīyaṭṭhānan’-ti tathato ñatvā appamattakam-pi sokaṁ na kariṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente ekassa mahāvibhavassa brāhmaṇassa putto pañcadasasoḷasavassakāle ekena byādhinā phuṭṭho kālaṁ katvā devaloke nibbatti. Brāhmaṇo tassa kālakiriyato paṭṭhāya susānaṁ gantvā chārikapuñjaṁ āvijjhanto paridevati, sabbakammante pariccajitvā sokasamappito vicarati. Tadā devaputto anuvicaranto taṁ disvā: “Ekaṁ upamaṁ katvā sokaṁ harissāmī” ti tassa susānaṁ gantvā paridevanakāle tasseva puttavaṇṇī hutvā sabbābharaṇapaṭimaṇḍito ekasmiṁ padese ṭhatvā ubho hatthe sīse ṭhapetvā [PTS 4.60] mahāsaddena paridevi. Brāhmaṇo saddaṁ sutvā taṁ oloketvā puttapemaṁ paṭilabhitvā tassa santike ṭhatvā: “Tāta māṇava, imasmiṁ susānamajjhe kasmā paridevasī” ti pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

115. Alaṅkato maṭṭhakuṇḍalī, māladhārī haricandanussado,
Bāhā paggayha kandasi, vanamajjhe kiṁ dukkhito tuvan-ti.

Tattha alaṅkato ti nānābharaṇavibhūsito. Maṭṭhakuṇḍalī ti karaṇapariniṭṭhitehi maṭṭhehi kuṇḍalehi samannāgato. Māladhārī ti vicitrakusumamāladharo. Haricandanussado ti suvaṇṇavaṇṇena candanena anulitto. Vanamajjhe ti susānamajjhe. Kiṁ dukkhito tuvan-ti kiṁkāraṇā dukkhito tvaṁ, ācikkha, ahaṁ te yaṁ icchasi, taṁ dassāmīti āha.

Athassa kathento māṇavo dutiyaṁ gāthamāha.

116. Sovaṇṇamayo pabhassaro, uppanno rathapañjaro mama,
Tassa cakkayugaṁ na vindāmi, tena dukkhena jahāmi jīvitan-ti.

Brāhmaṇo sampaṭicchanto tatiyaṁ gāthamāha.

117. Sovaṇṇamayaṁ maṇīmayaṁ, lohamayaṁ atha rūpiyāmayaṁ,
Pāvada rathaṁ karissāmi te, cakkayugaṁ paṭipādayāmi tan-ti.

Tattha pāvadā ti yādisena te attho yādisaṁ rocesi, tādisaṁ vada, ahaṁ te ratha karissāmi. Paṭipādayāmi tan-ti taṁ pañjarānurūpaṁ cakkayugaṁ adhigacchāpemi.

Taṁ sutvā māṇavena kathitāya gāthāya paṭhamapādaṁ satthā abhisambuddho hutvā kathesi, sesaṁ māṇavo.

118. So māṇavo tassa pāvadi, candasūriyā [PTS 4.61] ubhayettha bhātaro,
Sovaṇṇamayo ratho mama, tena cakkayugena sobhatī ti.

Brāhmaṇo tadanantaraṁ āha:

119. Bālo kho tvaṁsi māṇava, yo tvaṁ patthayasi apatthiyaṁ,
Maññāmi tuvaṁ marissasi, na hi tvaṁ lacchasi candasūriye ti.

Brāhmaṇena vuttagāthāya apatthiyan-ti apatthetabbaṁ.

Tato māṇavo āha:

120. Gamanāgamanam-pi dissati, vaṇṇadhātu ubhayettha vīthiyo,
Peto pana neva dissati, ko nu kho kandataṁ bālyataro ti.

Māṇavena vuttagāthāya gamanāgamanan-ti uggamanañca atthagamanañca. Vaṇṇo yeva vaṇṇadhātu. Ubhayettha vīthiyo ti ettha ākāse: “Ayaṁ candassa vīthi, ayaṁ sūriyassa vīthī” ti evaṁ ubhayagamanāgamanabhūmiyo pi paññāyanti. Peto panā ti paralokaṁ gatasatto pana na dissateva. Ko nu kho ti evaṁ sante amhākaṁ dvinnaṁ kandantānaṁ ko nu kho bālyataroti.

Evaṁ māṇave kathente brāhmaṇo sallakkhetvā gāthamāha.

121. Saccaṁ kho vadesi māṇava, aham-eva kandataṁ bālyataro,
Candaṁ viya dārako rudaṁ, petaṁ kālakatābhipatthaye ti.

Tattha candaṁ viya dārako ti yathā daharo gāmadārako: “Candaṁ dethā” ti candassatthāya rodeyya, evaṁ aham-pi petaṁ kālakataṁ abhipatthemīti.

Iti brāhmaṇo māṇavassa kathāya nissoko hutvā tassa thutiṁ karonto sesagāthā abhāsi:

122. Ādittaṁ vata maṁ santaṁ, ghatasittaṁva pāvakaṁ,
Vārinā viya osiñcaṁ, sabbaṁ nibbāpaye daraṁ.

123. Abbahī [PTS 4.62] vata me sallaṁ, yamāsi hadayassitaṁ,
Yo me sokaparetassa, puttasokaṁ apānudi.

124. Sohaṁ abbūḷhasallosmi, vītasoko anāvilo,
Na socāmi na rodāmi, tava sutvāna māṇavā ti.

Atha naṁ māṇavo: “Brāhmaṇa, yassatthāya tvaṁ rodasi, ahaṁ te putto, ahaṁ devaloke nibbatto, ito paṭṭhāya mā maṁ anusoci, dānaṁ dehi, sīlaṁ rakkhāhi, uposathaṁ karohī” ti ovaditvā sakaṭṭhānam-eva gato. Brāhmaṇo pi tassovāde ṭhatvā dānādīni puññāni katvā kālakato devaloke nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānehi, saccapariyosāne kuṭumbiko sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā dhammadesakadevaputto aham-eva ahosinti.

Maṭṭhakuṇḍalījātakavaṇṇanā ekādasamā

JA 450: Bilārakosiyajātakavaṇṇanā

Apacantāpī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ dānavittaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira bhagavato dhammadesanaṁ sutvā sāsane pabbajitvā pabbajitakālato paṭṭhāya dānavitto ahosi dānajjhāsayo, pattapariyāpannam-pi piṇḍapātaṁ aññassa adatvā na bhuñji, antamaso pānīyam-pi labhitvā aññassa adatvā na pivi, evaṁ dānābhirato ahosi. Athassa dhammasabhāyaṁ bhikkhū guṇakathaṁ kathesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte taṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu dānavitto dānajjhāsayo” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Bhikkhave ayaṁ pubbe assaddho ahosi appasanno, tiṇaggena telabindum-pi uddharitvā kassaci na adāsi, atha naṁ ahaṁ dametvā nibbisevanaṁ katvā dānaphalaṁ ñāpesiṁ, tam-eva dānaninnaṁ cittaṁ bhavantare pi na pajahatī” ti vatvā bhikkhūhi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto seṭṭhikule nibbattitvā vayappatto kuṭumbaṁ saṇṭhapetvā pitu accayena seṭṭhiṭṭhānaṁ patvā ekadivasaṁ dhanavilokanaṁ katvā: “Dhanaṁ paññāyati, etassa [PTS 4.63] uppādakā na paññāyanti, imaṁ dhanaṁ vissajjetvā mahādānaṁ dātuṁ vaṭṭatī” ti dānasālaṁ kāretvā yāvajīvaṁ mahādānaṁ pavattetvā āyupariyosāne: “Idaṁ dānavattaṁ mā upacchindī” ti puttassa ovādaṁ datvā tāvatiṁsabhavane sakko hutvā nibbatti. Putto pissa tatheva dānaṁ datvā puttaṁ ovaditvā āyupariyosāne cando devaputto hutvā nibbatti, tassa putto sūriyo hutvā nibbatti, tassa pi putto mātalisaṅgāhako hutvā nibbatti, tassa putto pañcasikho gandhabbadevaputto hutvā nibbatti. Chaṭṭho pana assaddho ahosi thaddhacitto nisneho maccharī, dānasālaṁ viddhaṁsetvā jhāpetvā yācake pothetvā nīharāpesi, kassaci tiṇaggena uddharitvā telabindum-pi na deti. Tadā sakko devarājā attano pubbakammaṁ oloketvā: “Pavattati nu kho me dānavaṁso, udāhu no” ti upadhārento: “Putto me dānaṁ pavattetvā cando hutvā nibbatti, tassa putto sūriyo, tassa putto mātali, tassa putto pañcasikho gandhabbadevaputto hutvā nibbatti, chaṭṭho pana taṁ vaṁsaṁ upacchindī” ti passi.

Athassa etadahosi: “Imaṁ pāpadhammaṁ dametvā dānaphalaṁ jānāpetvā āgamissāmī” ti. So candasūriyamātalipañcasikhe pakkosāpetvā: “Sammā, amhākaṁ vaṁse chaṭṭho kulavaṁsaṁ samucchinditvā dānasālaṁ jhāpetvā yācake nīharāpesi, na kassaci kiñci deti, etha naṁ damessāmā” ti tehi saddhiṁ bārāṇasiṁ agamāsi. Tasmiṁ khaṇe seṭṭhi rājupaṭṭhānaṁ katvā āgantvā sattame dvārakoṭṭhake antaravīthiṁ olokento caṅkamati. Sakko: “Tumhe mama paviṭṭhakāle pacchato paṭipāṭiyā āgacchathā” ti vatvā gantvā seṭṭhissa santike ṭhatvā: “Bho mahāseṭṭhi, bhojanaṁ me dehī” ti āha. “Brāhmaṇa natthi tava idha bhattaṁ, aññattha gacchā” ti. “Bho mahāseṭṭhi, brāhmaṇehi bhatte yācite [PTS 4.64] na dātuṁ na labbhatī” ti. “Brāhmaṇa, mama gehe pakkam-pi pacitabbam-pi bhattaṁ natthi, aññattha gacchā” ti. “Mahāseṭṭhi, ekaṁ te silokaṁ kathessāmi, taṁ suṇāhī” ti. “Natthi mayhaṁ tava silokenattho, mā idha tiṭṭhā” ti. Sakko tassa kathaṁ asuṇanto viya dve gāthā abhāsi:

125. Apacantā pi dicchanti, santo laddhāna bhojanaṁ,
Kim-eva tvaṁ pacamāno, yaṁ na dajjā na taṁ samaṁ.

126. Maccherā ca pamādā ca, evaṁ dānaṁ na dīyati,
Puññaṁ ākaṅkhamānena, deyyaṁ hoti vijānatā ti.

Tāsaṁ attho: mahāseṭṭhi apacantā pi santo sappurisā bhikkhācariyāya laddham-pi bhojanaṁ dātuṁ icchanti, na ekakā paribhuñjanti. Kim-eva tvaṁ pacamāno yaṁ na dadeyyāsi, na taṁ samaṁ, taṁ tava anurūpaṁ anucchavikaṁ na hoti. Dānañhi maccherena ca pamādena cāti dvīhi dosehi na dīyati, puññaṁ ākaṅkhamānena vijānatā paṇḍitamanussena dātabbam-eva hotīti.

So tassa vacanaṁ sutvā: “Tena hi gehaṁ pavisitvā nisīda, thokaṁ lacchasī” ti āha. Sakko pavisitvā te siloke sajjhāyanto nisīdi. Atha naṁ cando āgantvā bhattaṁ yāci. “Natthi te bhattaṁ, gacchā” ti ca vutto: “Mahāseṭṭhi anto eko brāhmaṇo nisinno, brāhmaṇavācanakaṁ maññe bhavissati, aham-pi bhavissāmī” ti vatvā: “Natthi brāhmaṇavācanakaṁ, nikkhamā” ti vuccamāno pi: “Mahāseṭṭhi iṅgha tāva silokaṁ suṇāhī” ti dve gāthā abhāsi:

127. Yasseva bhīto na dadāti maccharī, tadevādadato bhayaṁ,
Jighacchā ca pipāsā ca, yassa bhāyati maccharī,
Tam-eva bālaṁ phusati, asmiṁ loke paramhi ca.

128. Tasmā vineyya maccheraṁ, dajjā dānaṁ malābhibhū,
Puññāni paralokasmiṁ, patiṭṭhā honti pāṇinan-ti.

Tattha yassa bhāyatīti: “Ahaṁ aññesaṁ datvā sayaṁ jighacchito ca pipāsito ca bhavissāmī” ti yassā jighacchāya pipāsāya bhāyati. Tamevā ti [PTS 4.65] taññeva jighacchāpipāsāsaṅkhātaṁ bhayaṁ etaṁ bālaṁ nibbattanibbattaṭṭhāne idhaloke paraloke ca phusati pīḷeti, accantadāliddiyaṁ pāpuṇāti. Malābhibhū ti macchariyamalaṁ abhibhavanto.

Tassa pi vacanaṁ sutvā: “Tena hi pavisa, thokaṁ labhissasī” ti āha. So pi pavisitvā sakkassa santike nisīdi. Tato thokaṁ vītināmetvā sūriyo āgantvā bhattaṁ yācanto dve gāthā abhāsi:

129. Duddadaṁ dadamānānaṁ, dukkaraṁ kamma kubbataṁ,
Asanto nānukubbanti, sataṁ dhammo durannayo.

130. Tasmā satañca asataṁ, nānā hoti ito gati,
Asanto nirayaṁ yanti, santo saggaparāyaṇā ti.

Tattha duddadan-ti dānaṁ nāma duddadaṁ maccheraṁ abhibhavitvā dātabbato, taṁ dadamānānaṁ. Dukkaran-ti tadeva dānakammaṁ dukkaraṁ yuddhasadisaṁ, taṁ kubbataṁ. Nānukubbantī ti asappurisā dānaphalaṁ ajānantā tesaṁ gatamaggaṁ nānugacchanti. Sataṁ dhammo ti sappurisānaṁ bodhisattānaṁ dhammo aññehi duranugamo. Asanto ti macchariyavasena dānaṁ adatvā asappurisā nirayaṁ yanti.

Seṭṭhi gahetabbagahaṇaṁ apassanto: “Tena hi pavisitvā brāhmaṇānaṁ santike nisīda, thokaṁ lacchasī” ti āha. Tato thokaṁ vītināmetvā mātali āgantvā bhattaṁ yācitvā: “Natthī” ti vacanamattakālam-eva sattamaṁ gāthamāha.

131. Appasmeke pavecchanti, bahuneke na dicchare,
Appasmā dakkhiṇā dinnā, sahassena samaṁ mitā ti.

Tattha appasmeke pavecchantī ti mahāseṭṭhi ekacce paṇḍitapurisā appasmim-pi deyyadhamme pavecchanti, dadantiyevā ti attho. Bahunā pi deyyadhammena samannāgatā eke sattā na dicchare na dadanti. Dakkhiṇā ti kammañca phalañca saddahitvā dinnadānaṁ. Sahassena samaṁ mitā ti evaṁ dinnā kaṭacchubhattamattā pi dakkhiṇā sahassadānena saddhiṁ mitā, mahāphalattā sahassadānasadisāva hotī ti attho.

Tam-pi [PTS 4.66] so: “Tena hi pavisitvā nisīdā” ti āha. Tato thokaṁ vītināmetvā pañcasikho āgantvā bhattaṁ yācitvā: “Natthi gacchā” ti vutte: “Ahaṁ na gatapubbo, imasmiṁ gehe brāhmaṇavācanakaṁ bhavissati maññe” ti tassa dhammakathaṁ ārabhanto aṭṭhamaṁ gāthamāha.

132. Dhammaṁ care yo pi samuñchakaṁ care, dārañca posaṁ dadamappakasmiṁ,
Sataṁ sahassānaṁ sahassayāginaṁ, kalam-pi nāgghanti tathāvidhassa te ti.

Tattha dhamman-ti tividhasucaritadhammaṁ. Samuñchakan-ti gāme vā āmakapakkabhikkhācariyaṁ araññe vā phalāphalaharaṇasaṅkhātaṁ uñchaṁ yo careyya, so pi dhammam-eva care. Dārañca posan-ti attano ca puttadāraṁ posento yeva. Dadamappakasmin-ti paritte vā deyyadhamme dhammikasamaṇabrāhmaṇānaṁ dadamāno dhammaṁ careti attho. Sataṁ sahassānaṁ sahassayāginan-ti paraṁ pothetvā viheṭhetvā sahassena yāgaṁ yajantānaṁ sahassayāgīnaṁ issarānaṁ satasahassam pi. Kalam-pi nāgghanti tathāvidhassa te ti tesaṁ satasahassasaṅkhātānaṁ sahassayāgīnaṁ yāgā tathāvidhassa dhammena samena deyyadhammaṁ uppādetvā dentassa duggatamanussassa soḷasiṁ kalaṁ na agghantīti.

Seṭṭhi pañcasikhassa kathaṁ sutvā sallakkhesi. Atha naṁ anagghakāraṇaṁ pucchanto navamaṁ gāthamāha.

133. Kenesa yañño vipulo mahagghato, samena dinnassa na agghameti,
Kathaṁ sataṁ sahassānaṁ sahassayāginaṁ, kalam-pi nāgghanti tathāvidhassa te ti.

Tattha yañño ti dānayāgo satasahassapariccāgavasena vipulo, vipulattāva mahagghato. Samena dinnassā ti dhammena dinnassa kena kāraṇena agghaṁ na upeti. Kathaṁ sataṁ sahassānan-ti brāhmaṇa, kathaṁ [PTS 4.67] sahassayāgīnaṁ purisānaṁ bahūnaṁ sahassānaṁ satasahassasaṅkhātā issarā tathāvidhassa dhammena uppādetvā dāyakassa ekassa duggatamanussassa kalaṁ nāgghantīti.

Athassa kathento pañcasikho osānagāthamāha.

134. Dadanti heke visame niviṭṭhā, chetvā vadhitvā atha socayitvā,
Sā dakkhiṇā assumukhā sadaṇḍā, samena dinnassa na agghameti,
Evaṁ sataṁ sahassānaṁ sahassayāginaṁ, kalam-pi nāgghanti tathāvidhassa te ti.

Tattha visame ti visame kāyakammādimhi niviṭṭhā. Chetvā ti kilametvā. Vadhitvā ti māretvā. Socayitvā ti sasoke katvā.

So pañcasikhassa dhammakathaṁ sutvā: “Tena hi gaccha, gehaṁ pavisitvā nisīda, thokaṁ lacchasī” ti āha. So pi gantvā tesaṁ santike nisīdi. Tato bilārakosiyo seṭṭhi ekaṁ dāsiṁ āmantetvā: “Etesaṁ brāhmaṇānaṁ palāpavīhīnaṁ nāḷiṁ nāḷiṁ dehī” ti āha. Sā vīhī gahetvā brāhmaṇe upasaṅkamitvā: “Ime ādāya yattha katthaci pacāpetvā bhuñjathā” ti āha. “Na amhākaṁ vīhinā attho, na mayaṁ vīhiṁ āmasāmā” ti. “Ayya, vīhiṁ kirete nāmasantī” ti? “Tena hi tesaṁ taṇḍule dehī” ti. Sā taṇḍule ādāya gantvā: “Brāhmaṇā taṇḍule gaṇhathā” ti āha. “Mayaṁ āmakaṁ na paṭiggaṇhāmā” ti. “Ayya, āmakaṁ kira na gaṇhantī” ti. “Tena hi tesaṁ karoṭiyaṁ vaḍḍhetvā gobhattaṁ dehī” ti. Sā tesaṁ karoṭiyaṁ vaḍḍhetvā mahāgoṇānaṁ pakkabhattaṁ āharitvā adāsi. Pañca pi janā kabaḷe vaḍḍhetvā mukhe pakkhipitvā gale laggāpetvā akkhīni parivattetvā vissaṭṭhasaññā matā viya nipajjiṁsu. Dāsī te disvā: “Matā bhavissantī” ti bhītā gantvā seṭṭhino ārocesi: “Ayya, te brāhmaṇā gobhattaṁ gilituṁ asakkontā [PTS 4.68] matā” ti.

So cintesi: “Idāni ayaṁ pāpadhammo sukhumālabrāhmaṇānaṁ gobhattaṁ dāpesi, te taṁ gilituṁ asakkontā matāti maṁ garahissantī” ti. Tato dāsiṁ āha: “khippaṁ gantvā etesaṁ karoṭikesu bhattaṁ haritvā nānaggarasaṁ sālibhattaṁ vaḍḍhehī” ti. Sā tathā akāsi. Seṭṭhi antarapīthiṁ paṭipannamanusse pakkosāpetvā: “Ahaṁ mama bhuñjananiyāmena etesaṁ brāhmaṇānaṁ bhattaṁ dāpesiṁ, ete lobhena mahante piṇḍe katvā bhuñjamānā gale laggāpetvā matā, mama niddosabhāvaṁ jānāthā” ti vatvā parisaṁ sannipātesi. Mahājane sannipatite brāhmaṇā uṭṭhāya mahājanaṁ oloketvā: “Passathimassa seṭṭhissa musāvāditaṁ, ‘amhākaṁ attano bhuñjanabhattaṁ dāpesi’nti vadati, paṭhamaṁ gobhattaṁ amhākaṁ datvā amhesu matesu viya nipannesu imaṁ bhattaṁ vaḍḍhāpesī” ti vatvā attano mukhehi gahitabhattaṁ bhūmiyaṁ pātetvā dassesuṁ. Mahājano seṭṭhiṁ garahi: “Andhabāla, attano kulavaṁsaṁ nāsesi, dānasālaṁ jhāpesi, yācake gīvāyaṁ gahetvā nīharāpesi, idāni imesaṁ sukhumālabrāhmaṇānaṁ bhattaṁ dento gobhattaṁ dāpesi, paralokaṁ gacchanto tava ghare vibhavaṁ gīvāyaṁ bandhitvā gamissasi maññe” ti.

Tasmiṁ khaṇe sakko mahājanaṁ pucchi: “Jānātha, tumhe imasmiṁ gehe dhanaṁ kassa santakan”-ti? “Na jānāmā” ti. “Imasmiṁ nagare asukakāle bārāṇasiyaṁ mahāseṭṭhi nāma dānasālaṁ kāretvā mahādānaṁ pavattayī” ti sutapubbaṁ tumhehīti. “Āma suṇāmā” ti. “Ahaṁ so seṭṭhi, dānaṁ datvā sakko devarājā hutvā putto pi me taṁ vaṁsaṁ avināsetvā dānaṁ datvā cando devaputto hutvā nibbatto, tassa putto sūriyo, tassa putto mātali, tassa putto pañcasikho gandhabbadevaputto hutvā nibbatto. Tesu ayaṁ cando, ayaṁ sūriyo, ayaṁ mātalisaṅgāhako, ayaṁ imassa [PTS 4.69] pāpadhammassa pitā pañcasikho gandhabbadevaputto, evaṁ bahuguṇaṁ etaṁ dānaṁ nāma, kattabbam-eva kusalaṁ paṇḍitehī” ti kathentā mahājanassa kaṅkhacchedanatthaṁ ākāse uppatitvā mahantenānubhāvena mahantena parivārena jalamānasarīrā aṭṭhaṁsu, sakalanagaraṁ pajjalantaṁ viya ahosi. Sakko mahājanaṁ āmantetvā: “Mayaṁ attano dibbasampattiṁ pahāya āgacchantā imaṁ kulavaṁsanāsakaraṁ pāpadhammabilārakosiyaṁ nissāya āgatā, ayaṁ pāpadhammo attano kulavaṁsaṁ nāsetvā dānasālaṁ jhāpetvā yācake gīvāyaṁ gahetvā nīharāpetvā amhākaṁ vaṁsaṁ samucchindi, ‘ayaṁ adānasīlo hutvā niraye nibbatteyyā’ ti imassa anukampāya āgatāmhā” ti vatvā dānaguṇaṁ pakāsento mahājanassa dhammaṁ desesi. Bilārakosiyo sirasmiṁ añjaliṁ patiṭṭhapetvā: “Deva, ahaṁ ito paṭṭhāya porāṇakulavaṁsaṁ anāsāpetvā dānaṁ pavattessāmi, ajja ādiṁ katvā antamaso udakadantaponaṁ upādāya attano laddhāhāraṁ parassa adatvā na khādissāmī” ti sakkassa paṭiññaṁ adāsi. Sakko taṁ dametvā nibbisevanaṁ katvā pañcasu sīlesu patiṭṭhapetvā cattāro devaputte ādāya sakaṭṭhānam-eva gato. So pi seṭṭhi yāvajīvaṁ dānaṁ datvā tāvatiṁsabhavane nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, ayaṁ bhikkhu pubbe assaddho ahosi kassaci kiñci adātā, ahaṁ pana naṁ dametvā dānaphalaṁ jānāpesiṁ, tam-eva cittaṁ bhavantaragatam-pi na jahātī” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā seṭṭhi ayaṁ dānapatiko bhikkhu ahosi, cando sāriputto, sūriyo moggallāno, mātali kassapo, pañcasikho ānando, sakko pana aham-eva ahosin”-ti.

Bilārakosiyajātakavaṇṇanā dvādasamā

JA 451: Cakkavākajātakavaṇṇanā

Vaṇṇavā [PTS 4.70] abhirūposī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ lolabhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira cīvarādīhi atitto: “Kahaṁ saṅghabhattaṁ, kahaṁ nimantanan”-ti pariyesanto vicarati, āmisakathāyam-eva abhiramati. Athaññe pesalā bhikkhū tassānuggahena satthu ārocesuṁ. Satthā taṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu lolo” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Bhikkhu kasmā evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā lolo ahosi, lolabhāvo ca nāma pāpako, pubbe pi tvaṁ lolabhāvaṁ nissāya bārāṇasiyaṁ hatthikuṇapādīhi atitto mahāaraññaṁ paviṭṭho” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente eko lolakāko bārāṇasiyaṁ hatthikuṇapādīhi atitto: “Araññaṁ nu kho kīdisan”-ti araññaṁ gantvā tattha pi phalāphalehi asantuṭṭho gaṅgāya tīraṁ gantvā vicaranto jayampatike cakkavāke disvā: “Ime sakuṇā ativiya sobhanti, ime imasmiṁ gaṅgātīre bahuṁ macchamaṁsaṁ khādanti maññe, ime paṭipucchitvā mayā pi imesaṁ bhojanaṁ gocaraṁ khāditvā vaṇṇavantena bhavituṁ vaṭṭatī” ti tesaṁ avidūre nisīditvā cakkavākaṁ pucchanto dve gāthā abhāsi:

135. Vaṇṇavā abhirūposi, ghano sañjātarohito,
Cakkavāka surūposi, vippasannamukhindriyo.

136. Pāṭhīnaṁ pāvusaṁ macchaṁ, balajaṁ muñjarohitaṁ,
Gaṅgāya tīre nisinno, evaṁ bhuñjasi bhojanan-ti.

Tattha ghano ti ghanasarīro. Sañjātarohito ti uttattasuvaṇṇaṁ viya suṭṭhujātarohitavaṇṇo. Pāṭhīnan-ti pāṭhīnanāmakaṁ pāsāṇamacchaṁ. Pāvusan-ti mahāmukhamacchaṁ, “pāhusan”-ti pi pāṭho. Balajan-ti balajamacchaṁ. Muñjarohitan-ti muñjamacchañca rohitamacchañca. Evaṁ bhuñjasī ti evarūpaṁ bhojanaṁ maññe bhuñjasīti pucchati.

Cakkavāko tassa vacanaṁ paṭikkhipanto tatiyaṁ gāthamāha.

137. Na [PTS 4.71] vāhametaṁ bhuñjāmi, jaṅgalānodakāni vā,
Aññatra sevālapaṇakā, etaṁ me samma bhojanan-ti.

Tassattho: ahaṁ samma, aññatra sevālā ca paṇakā ca sesāni jaṅgalāni vā odakāni vā maṁsāni ādāya etaṁ bhojanaṁ na bhuñjāmi, yaṁ panetaṁ sevālapaṇakaṁ, etaṁ me samma, bhojananti.

Tato kāko dve gāthā abhāsi:

138. Na vāhametaṁ saddahāmi, cakkavākassa bhojanaṁ,
Aham-pi samma bhuñjāmi, gāme loṇiyateliyaṁ.

139. Manussesu kataṁ bhattaṁ, suciṁ maṁsūpasecanaṁ,
Na ca me tādiso vaṇṇo, cakkavāka yathā tuvan-ti.

Tattha yathā tuvan-ti yathā tuvaṁ sobhaggappatto sarīravaṇṇo, tādiso mayhaṁ vaṇṇo natthi, etena kāraṇena ahaṁ tava: “Sevālapaṇakaṁ mama bhojanan”-ti vadantassa vacanaṁ na saddahāmīti.

Athassa cakkavāko dubbaṇṇakāraṇaṁ kathetvā dhammaṁ desento sesagāthā abhāsi:

140. Sampassaṁ attani veraṁ, hiṁsayaṁ mānusiṁ pajaṁ,
Utrasto ghasasī bhīto, tena vaṇṇo tavediso.

141. Sabbalokaviruddhosi, dhaṅka pāpena kammunā,
Laddho piṇḍo na pīṇeti, tena vaṇṇo tavediso.

142. Aham-pi samma bhuñjāmi, ahiṁsaṁ sabbapāṇinaṁ,
Appossukko nirāsaṅkī, asoko akutobhayo.

143. So karassu ānubhāvaṁ, vītivattassu sīliyaṁ,
Ahiṁsāya cara loke, piyo hohisi maṁmiva.

144. Yo na hanti na ghāteti, na jināti na jāpaye,
Mettaṁso sabbabhūtesu, veraṁ tassa na kenacī ti.

Tattha sampassan-ti samma kāka tvaṁ paresu uppannaṁ attani veracittaṁ sampassamāno mānusiṁ pajaṁ hiṁsanto viheṭhento. Utrasto ti bhīto. Ghasasī ti bhuñjasi. Tena te ediso bībhacchavaṇṇo jāto. Dhaṅkā ti kākaṁ ālapati. Piṇḍo ti bhojanaṁ. Ahiṁsaṁ sabbapāṇinan-ti ahaṁ pana sabbasatte ahiṁsanto [PTS 4.72] bhuñjāmīti vadati. So karassu ānubhāvan-ti so tvam-pi vīriyaṁ karohi, attano sīliyasaṅkhātaṁ dussīlabhāvaṁ vītivattassu. Ahiṁsāyā ti ahiṁsāya samannāgato hutvā loke cara. Piyo hohisi maṁmivā ti evaṁ sante mayā sadiso va lokassa piyo hohisi. Na jinātī ti dhanajāniṁ na karoti. Na jāpaye ti aññe pi na kāreti. Mettaṁso ti mettakoṭṭhāso mettacitto. Na kenacī ti kenaci ekasattena pi saddhiṁ tassa veraṁ nāma natthīti.

Tasmā sace lokassa piyo bhavituṁ icchasi, sabbaverehi viramāhīti evaṁ cakkavāko kākassa dhammaṁ desesi. Kāko: “Tumhe attano gocaraṁ mayhaṁ na kathetha, kā kā” ti vassanto uppatitvā bārāṇasiyaṁ ukkārabhūmiyaññeva otari.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne lolabhikkhu anāgāmiphale patiṭṭhahi. Tadā kāko lolabhikkhu ahosi, cakkavākī rāhulamātā, cakkavāko pana aham-eva ahosinti.

Cakkavākajātakavaṇṇanā terasamā

JA 452: Bhūripaññajātakavaṇṇanā

145-154. Saccaṁ kirā ti idaṁ bhūripaññajātakaṁ mahāumaṅgajātake (JA. 542) āvi bhavissati.

Bhūripañho

Atha rājā maraṇabhayatajjito punadivase cattāro amacce pakkosāpetvā: “Tātā, tumhe cattāro catūsu rathesu ṭhatvā catūhi nagaradvārehi nikkhamitvā yattha mama puttaṁ mahosadhapaṇḍitaṁ passatha, tatthevassa sakkāraṁ katvā khippaṁ ānethā” ti āṇāpesi. Te pi cattāro ekekena dvārena nikkhamiṁsu. Tesu tayo janā paṇḍitaṁ na passiṁsu. Dakkhiṇadvārena nikkhanto pana dakkhiṇayavamajjhakagāme mahāsattaṁ mattikaṁ āharitvā ācariyassa cakkaṁ vaṭṭetvā mattikāmakkhitasarīraṁ palālapiṭṭhake nisīditvā muṭṭhiṁ muṭṭhiṁ katvā appasūpaṁ yavabhattaṁ bhuñjamānaṁ passi. Kasmā panesa etaṁ kammaṁ akāsīti? Rājā kira: “Nissaṁsayaṁ paṇḍito rajjaṁ gaṇhissatī” ti āsaṅkati. “So ‘kumbhakārakammena jīvatī’ ti sutvā nirāsaṅko bhavissatī” ti cintetvā evamakāsīti. So amaccaṁ disvā attano santikaṁ āgatabhāvaṁ ñatvā: “Ajja mayhaṁ yaso puna pākatiko bhavissati, amarādeviyā sampāditaṁ nānaggarasabhojanam-eva bhuñjissāmī” ti cintetvā gahitaṁ yavabhattapiṇḍaṁ chaḍḍetvā uṭṭhāya mukhaṁ vikkhāletvā nisīdi. Tasmiṁ khaṇe so amacco taṁ upasaṅkami. So pana senakapakkhiko, tasmā naṁ ghaṭento: “Paṇḍita, ācariyasenakassa vacanaṁ niyyānikaṁ, tava nāma yase parihīne tathārūpā paññā patiṭṭhā hotuṁ nāsakkhi, idāni mattikāmakkhito palālapiṭṭhe nisīditvā evarūpaṁ bhattaṁ bhuñjasī” ti vatvā dasakanipāte bhūripañhe paṭhamaṁ gāthamāha:

145. Saccaṁ [PTS 6.373] kira, tvaṁ api bhūripañña, yā tādisī sirī dhitī matī ca,
Na tāyatebhāvavasūpanitaṁ, yo yavakaṁ bhuñjasi appasūpan-ti.

Tattha saccaṁ kirā ti yaṁ ācariyasenako āha, taṁ kira saccam-eva. Sirī ti issariyaṁ. Dhitī ti abbhocchinnavīriyaṁ. Na tāyatebhāvavasūpanitan-ti abhāvassa avuḍḍhiyā vasaṁ upanītaṁ taṁ na rakkhati na gopeti, patiṭṭhā hotuṁ na sakkoti. Yavakan-ti yavabhattaṁ.

Atha naṁ mahāsatto: “Andhabāla, ahaṁ attano paññābalena puna taṁ yasaṁ pākatikaṁ kātukāmo evaṁ karomī” ti vatvā imaṁ gāthādvayamāha:

146. Sukhaṁ dukkhena paripācayanto, kālākālaṁ vicinaṁ chandachanno,
Atthassa dvārāni avāpuranto, tenāhaṁ tussāmi yavodanena.

147. Kālañca ñatvā abhijīhanāya, mantehi atthaṁ paripācayitvā,
Vijambhissaṁ sīhavijambhitāni, tāyiddhiyā dakkhasi maṁ punāpī ti.

Tattha dukkhenā ti iminā kāyikacetasikadukkhena attano porāṇakasukhaṁ paṭipākatikakaraṇena paripācayantovaḍḍhento. Kālākālan-ti ayaṁ paṭicchanno hutvā caraṇakālo, ayaṁ appaṭicchannoti evaṁ kālañca akālañca vicinanto rañño kuddhakāle channena caritabbanti ñatvā chandena attano ruciyā channo paṭicchanno hutvā kumbhakārakammena jīvanto attano atthassa kāraṇasaṅkhātāni dvārāni avāpuranto viharāmi, tena kāraṇenāhaṁ yavodanena tussāmī ti attho. Abhijīhanāyā ti vīriyakaraṇassa. Mantehi atthaṁ paripācayitvā ti attano ñāṇabalena mama yasaṁ vaḍḍhetvā manosilātale vijambhamāno sīho viya vijambhissaṁ, tāya iddhiyā maṁ puna pi tvaṁ passissasīti.

Atha naṁ amacco āha: “paṇḍita, chatte adhivatthā devatā rājānaṁ pañhaṁ pucchi. Rājā cattāro paṇḍite pucchi. Tesu eko pi taṁ pañhaṁ kathetuṁ nāsakkhi, tasmā rājā tava santikaṁ maṁ pahiṇī” ti. “Evaṁ [PTS 6.374] sante paññāya ānubhāvaṁ kasmā na passasi, evarūpe hi kāle na issariyaṁ patiṭṭhā hoti, paññāsampanno va patiṭṭhā hotī” ti mahāsatto paññāya ānubhāvaṁ vaṇṇesi. Amacco raññā: “Paṇḍitaṁ diṭṭhaṭṭhāne yeva sakkāraṁ katvā ānethā” ti dinnaṁ kahāpaṇasahassaṁ mahāsattassa hatthe ṭhapesi. Kumbhakāro: “Mahosadhapaṇḍito kira mayā pesakārakammaṁ kārito” ti bhayaṁ āpajji. Atha naṁ mahāsatto: “Mā bhāyi, ācariya, bahūpakāro tvaṁ amhākan”-ti assāsetvā sahassaṁ datvā mattikāmakkhiteneva sarīrena rathe nisīditvā nagaraṁ pāvisi. Amacco rañño ārocetvā: “Tāta, kuhiṁ paṇḍito diṭṭho” ti vutte: “Deva, dakkhiṇayavamajjhakagāme kumbhakārakammaṁ katvā jīvati, tumhe pakkosathāti sutvāva anhāyitvā mattikāmakkhiteneva sarīrena āgato” ti āha. Rājā: “Sace mayhaṁ paccatthiko assa, issariyavidhinā careyya, nāyaṁ mama paccatthiko” ti cintetvā: “Mama puttassa ‘attano gharaṁ gantvā nhatvā alaṅkaritvā mayā dinnavidhānena āgacchatū’ ti vadeyyāthā” ti āha. Taṁ sutvā paṇḍito tathā katvā āgantvā: “Pavisatū” ti vutte pavisitvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Rājā paṭisanthāraṁ katvā paṇḍitaṁ vīmaṁsanto imaṁ gāthamāha:

148. Sukhī pi heke na karonti pāpaṁ, avaṇṇasaṁsaggabhayā puneke,
Pahū samāno vipulatthacintī, kiṁ kāraṇā me na karosi dukkhan-ti.

Tattha sukhī ti paṇḍita, ekacce: “Mayaṁ sukhino sampannaissariyā, alaṁ no ettakenā” ti uttari issariyakāraṇā pāpaṁ na karonti, ekacce: “Evarūpassa no yasadāyakassa sāmikassa aparajjhantānaṁ avaṇṇo bhavissatī” ti avaṇṇasaṁsaggabhayā na karonti. Eko na samattho hoti, eko mandapañño, tvaṁ pana samattho ca vipulatthacintī ca, icchanto pana sakalajambudīpe rajjam-pi kāreyyāsi. Kiṁ kāraṇā mama rajjaṁ gahetvā dukkhaṁ na karosīti.

Atha naṁ bodhisatto āha:

149. Na paṇḍitā attasukhassa hetu, pāpāni kammāni samācaranti,
Dukkhena [PTS 6.375] phuṭṭhā khalitā pi santā, chandā ca dosā na jahanti dhamman-ti.

Tattha khalitāpī ti sampattito khalitvā vipattiyaṁ ṭhitasabhāvā hutvā pi. Na jahanti dhamman-ti paveṇiyadhammam-pi sucaritadhammam-pi na jahanti.

Puna rājā tassa vīmaṁsanatthaṁ khattiyamāyaṁ kathento imaṁ gāthamāha:

150. Yena kenaci vaṇṇena, mudunā dāruṇena vā,
Uddhare dīnamattānaṁ, pacchā dhammaṁ samācare ti.

Tattha dīnan-ti duggataṁ attānaṁ uddharitvā sampattiyaṁ ṭhapeyyāti.

Athassa mahāsatto rukkhūpamaṁ dassento imaṁ gāthamāha:

151. Yassa rukkhassa chāyāya, nisīdeyya sayeyya vā,
Na tassa sākhaṁ bhañjeyya, mittadubbho hi pāpako ti.

Evañca pana vatvā: “mahārāja, yadi paribhuttarukkhassa sākhaṁ bhañjanto pi mittadubbhī hoti, yehi tumhehi mama pitā uḷāre issariye patiṭṭhāpito, ahañca mahantena anuggahena anuggahito, tesu tumhesu aparajjhanto ahaṁ kathaṁ nāma mittadubbho na bhaveyyan”-ti sabbathā pi attano amittadubbhibhāvaṁ kathetvā rañño cittācāraṁ codento imaṁ gāthamāha:

152. Yassā pi dhammaṁ puriso vijaññā, ye cassa kaṅkhaṁ vinayanti santo,
Taṁ hissa dīpañca parāyaṇañca, na tena mettiṁ jarayetha pañño ti.

Tassattho: mahārāja, yassa ācariyassa santikā yo puriso appamattakam-pi dhammaṁ kāraṇaṁ jāneyya, ye cassa santo uppannaṁ kaṅkhaṁ vinayanti, taṁ tassa patiṭṭhānaṭṭhena dīpañceva parāyaṇañca, tādisena ācariyena saddhiṁ paṇḍito mittabhāvaṁ nāma na jīreyya na nāseyya.

Idāni taṁ ovadanto imaṁ gāthādvayamāha:

153. Alaso gihī kāmabhogī na sādhu, asaññato pabbajito na sādhu,
Rājā na sādhu anisammakārī, yo paṇḍito kodhano taṁ na sādhu.

154. Nisamma [PTS 6.376] khattiyo kayirā, nānisamma disampati,
Nisammakārino rāja, yaso kitti ca vaḍḍhatī ti.

Tattha na sādhū ti na sundaro. Anisammakārī ti kiñci sutvā anupadhāretvā attano paccakkhaṁ akatvā kārako. Yaso kitti cā ti issariyaparivāro ca guṇakitti ca ekantena vaḍḍhatīti.

Bhūripañho niṭṭhito

Bhūripaññajātakavaṇṇanā cuddasamā

JA 453: Mahāmaṅgalajātakavaṇṇanā

Kiṁsu naro ti idaṁ satthā jetavane viharanto mahāmaṅgalasuttaṁ (Khp. 5.1) ārabbha kathesi. Rājagahanagarasmiñhi kenacideva karaṇīyena santhāgāre sannipatitassa mahājanassa majjhe eko puriso: “Ajja me maṅgalakiriyā atthī” ti uṭṭhāya agamāsi. Aparo tassa vacanaṁ sutvā: “Ayaṁ ‘maṅgalan’-ti vatvāva gato, kiṁ etaṁ maṅgalaṁ nāmā” ti āha. Tamañño: “Abhimaṅgalarūpadassanaṁ maṅgalaṁ nāma. Ekacco hi kālasseva uṭṭhāya sabbasetaṁ usabhaṁ vā passati, gabbhinitthiṁ vā rohitamacchaṁ vā puṇṇaghaṭaṁ vā navanītaṁ vā gosappiṁ vā ahatavatthaṁ vā pāyāsaṁ vā passati, ito uttari maṅgalaṁ nāma natthī” ti āha. Tena kathitaṁ ekacce: “Sukathitan”-ti abhinandiṁsu. Aparo: “Netaṁ [PTS 4.73] maṅgalaṁ, sutaṁ nāma maṅgalaṁ. Ekacco hi ‘puṇṇā’ ti vadantānaṁ suṇāti, tathā ‘vaḍḍhā’ ti ‘vaḍḍhamānā’ ti suṇāti, ‘bhuñjā’ ti ‘khādā’ ti vadantānaṁ suṇāti, ito uttari maṅgalaṁ nāma natthī” ti āha. Tena kathitam-pi ekacce: “Sukathitan”-ti abhinandiṁsu. Aparo: “Na etaṁ maṅgalaṁ, mutaṁ nāma maṅgalaṁ. Ekacco hi kālasseva uṭṭhāya pathaviṁ āmasati, haritatiṇaṁ allagomayaṁ parisuddhasāṭakaṁ rohitamacchaṁ suvaṇṇarajatabhājanaṁ āmasati, ito uttari maṅgalaṁ nāma natthī” ti āha. Tena kathitam-pi ekacce: “Sukathitan”-ti abhinandiṁsu. Evaṁ diṭṭhamaṅgalikā sutamaṅgalikā mutamaṅgalikāti tisso pi parisā hutvā aññamaññaṁ saññāpetuṁ nāsakkhiṁsu, bhummadevatā ādiṁ katvā yāva brahmalokā: “Idaṁ maṅgalan”-ti tathato na jāniṁsu.

Sakko cintesi: “Imaṁ maṅgalapañhaṁ sadevake loke aññatra bhagavatā añño kathetuṁ samattho nāma natthi, bhagavantaṁ upasaṅkamitvā imaṁ pañhaṁ pucchissāmī” ti. So rattibhāge satthāraṁ upasaṅkamitvā vanditvā añjaliṁ paggayha: “Bahū devā manussā cā” ti pañhaṁ pucchi. Athassa satthā dvādasahi gāthāhi aṭṭhatiṁsa mahāmaṅgalāni kathesi. Maṅgalasutte vinivaṭṭante yeva koṭisatasahassamattā devatā arahattaṁ pāpuṇiṁsu, sotāpannādīnaṁ gaṇanapatho natthi. Sakko maṅgalaṁ sutvā sakaṭṭhānam-eva gato. Satthārā maṅgale kathite sadevako loko: “Sukathitan”-ti abhinandi. Tadā dhammasabhāyaṁ tathāgatassa guṇakathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, satthā aññesaṁ avisayaṁ maṅgalapañhaṁ sadevakassa lokassa cittaṁ gahetvā kukkuccaṁ chinditvā gaganatale candaṁ uṭṭhāpento viya kathesi, evaṁ mahāpañño, āvuso, tathāgato” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Anacchariyaṁ, bhikkhave, idāneva sambodhippattassa mama maṅgalapañhakathanaṁ, svāhaṁ bodhisattacariyaṁ caranto pi devamanussānaṁ kaṅkhaṁ chinditvā maṅgalapañhaṁ kathesin”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 4.74] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ gāme vibhavasampannassa brāhmaṇassa kule nibbatti, “rakkhitakumāro” tissa nāmaṁ akaṁsu. So vayappatto takkasilāyaṁ uggahitasippo katadārapariggaho mātāpitūnaṁ accayena ratanavilokanaṁ katvā saṁviggamānaso mahādānaṁ pavattetvā kāme pahāya himavantapadese pabbajitvā jhānābhiññaṁ nibbattetvā vanamūlaphalāhāro ekasmiṁ padese vāsaṁ kappesi. Anupubbenassa parivāro mahā ahosi, pañca antevāsikasatāni ahesuṁ. Athekadivasaṁ te tāpasā bodhisattaṁ upasaṅkamitvā vanditvā: “Ācariya, vassārattasamaye himavantato otaritvā loṇambilasevanatthāya janapadacārikaṁ gacchāma, evaṁ no sarīrañca thiraṁ bhavissati, jaṅghavihāro ca kato bhavissatī” ti āhaṁsu. Te: “Tena hi tumhe gacchatha, ahaṁ idheva vasissāmī” ti vutte taṁ vanditvā himavantā otaritvā cārikaṁ caramānā bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasiṁsu. Tesaṁ mahāsakkārasammāno ahosi. Athekadivasaṁ bārāṇasiyaṁ santhāgāre sannipatite mahājanakāye maṅgalapañho samuṭṭhāti. Sabbaṁ paccuppannavatthunayeneva veditabbaṁ.

Tadā pana manussānaṁ kaṅkhaṁ chinditvā maṅgalapañhaṁ kathetuṁ samatthaṁ apassanto mahājano uyyānaṁ gantvā isigaṇaṁ maṅgalapañhaṁ pucchi. Isayo rājānaṁ āmantetvā: “Mahārāja, mayaṁ etaṁ kathetuṁ na sakkhissāma, apica kho amhākaṁ ācariyo rakkhitatāpaso nāma mahāpañño himavante vasati, so sadevakassa lokassa cittaṁ gahetvā etaṁ maṅgalapañhaṁ kathessatī” ti vadiṁsu. Rājā: “Bhante, himavanto nāma dūre duggamova, na sakkhissāma mayaṁ tattha gantuṁ, sādhu vata tumhe yeva ācariyassa santikaṁ gantvā pucchitvā uggaṇhitvā punāgantvā amhākaṁ kathethā” ti āha. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā ācariyassa santikaṁ gantvā vanditvā katapaṭisanthārā ācariyena rañño dhammikabhāve janapadacāritte ca pucchite taṁ diṭṭhamaṅgalādīnaṁ uppattiṁ ādito paṭṭhāya kathetvā [PTS 4.75] rañño yācanāya ca attano pañhasavanatthaṁ āgatabhāvaṁ pakāsetvā: “Sādhu no bhante, maṅgalapañhaṁ pākaṭaṁ katvā kathethā” ti yāciṁsu. Tato jeṭṭhantevāsiko ācariyaṁ pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

155. Kiṁsu naro jappamadhicca kāle, kaṁ vā vijjaṁ katamaṁ vā sutānaṁ,
So macco asmiñca paramhi loke, kathaṁ karo sotthānena gutto ti.

Tattha kāle ti maṅgalapatthanakāle. Vijjan-ti vedaṁ. Sutānan-ti sikkhitabbayuttakapariyattīnaṁ. Asmiñcā ti ettha ti nipātamattaṁ. Sotthānenā ti sotthibhāvāvahena maṅgalena. Idaṁ vuttaṁ hoti: “ācariya, puriso maṅgalaṁ icchanto maṅgalakāle kiṁsu nāma jappanto tīsu vedesu kataraṁ vā vedaṁ kataraṁ vā sutānaṁ antare sutapariyattiṁ adhīyitvā so macco imasmiñca loke paramhi ca kathaṁ karo etesu jappādīsu kiṁ kena niyāmena karonto sotthānena niraparādhamaṅgalena gutto rakkhito hoti, taṁ ubhayalokahitaṁ gahetvā ṭhitamaṅgalaṁ amhākaṁ kathehī” ti.

Evaṁ jeṭṭhantevāsikena maṅgalapañhaṁ puṭṭho mahāsatto devamanussānaṁ kaṅkhaṁ chindanto: “Idañcidañca maṅgalan”-ti buddhalīḷāya maṅgalaṁ kathento āha:

156. Yassa devā pitaro ca sabbe, sarīsapā sabbabhūtāni cā pi,
Mettāya niccaṁ apacitāni honti, bhūtesu ve sotthānaṁ tadāhū ti.

Tattha yassā ti yassa puggalassa. Devā ti bhummadeve ādiṁ katvā sabbe pi kāmāvacaradevā. Pitaro cā ti tatuttari rūpāvacarabrahmāno. Sarīsapā ti dīghajātikā. Sabbabhūtāni cāpī ti vuttāvasesāni ca sabbāni pi bhūtāni. Mettāya niccaṁ apacitāni hontī ti ete sabbe sattā dasadisāpharaṇavasena pavattāya appanāppattāya mettābhāvanāya apacitā honti. Bhūtesu ve ti taṁ tassa puggalassa sabbasattesu sotthānaṁ nirantaraṁ pavattaṁ niraparādhamaṅgalaṁ [PTS 4.76] āhu. Mettāvihārī hi puggalo sabbesaṁ piyo hoti parūpakkamena aviko piyo. Iti so iminā maṅgalena rakkhito go pito hotīti.

Iti mahāsatto paṭhamaṁ maṅgalaṁ kathetvā dutiyādīni kathento:

157. Yo sabbalokassa nivātavutti, itthīpumānaṁ sahadārakānaṁ,
Khantā duruttānamappaṭikūlavādī, adhivāsanaṁ sotthānaṁ tadāhu.

158. Yo nāvajānāti sahāyamatte, sippena kulyāhi dhanena jaccā,
Rucipañño atthakāle matīmā, sahāyesu ve sotthānaṁ tadāhu.

159. Mittāni ve yassa bhavanti santo, saṁvissatthā avisaṁvādakassa,
Na mittadubbhī saṁvibhāgī dhanena, mittesu ve sotthānaṁ tadāhu.

160. Yassa bhariyā tulyavayā samaggā, anubbatā dhammakāmā pajātā,
Koliniyā sīlavatī patibbatā, dāresu ve sotthānaṁ tadāhu.

161. Yassa rājā bhūtapati yasassī, jānāti soceyyaṁ parakkamañca,
Advejjhatā suhadayaṁ mamanti, rājūsu ve sotthānaṁ tadāhu.

162. Annañca pānañca dadāti saddho, mālañca gandhañca vilepanañca,
Pasannacitto anumodamāno, saggesu ve sotthānaṁ tadāhu.

163. Yamariyadhammena punanti vuddhā, ārādhitā samacariyāya santo,
Bahussutā [PTS 4.77] isayo sīlavanto, arahantamajjhe sotthānaṁ tadāhū ti.

Imā gāthā abhāsi.

Tattha nivātavuttī ti muducittatāya sabbalokassa nīcavutti hoti. Khantā duruttānan-ti parehi vuttānaṁ duṭṭhavacanānaṁ adhivāsako hoti. Appaṭikūlavādīti: “Akkocchi maṁ, avadhi man”-ti yugaggāhaṁ akaronto anukūlam-eva vadati. Adhivāsanan-ti idaṁ adhivāsanaṁ tassa sotthānaṁ niraparādhamaṅgalaṁ paṇḍitā vadanti.

Sahāyamatte ti sahāye ca sahāyamatte ca. Tattha sahapaṁsukīḷitā sahāyā nāma, dasa dvādasa vassāni ekato vutthā sahāyamattā nāma, te sabbepi: “Ahaṁ sippavā, ime nisippā” ti evaṁ sippena vā: “Ahaṁ kulīno, ime na kulīnā” ti evaṁ kulasampattisaṅkhātāhi kulyāhi vā, “ahaṁ aḍḍho, ime duggatā” ti evaṁ dhanena vā, “ahaṁ jātisampanno, ime dujjātā” ti evaṁ jaccā vā nāvajānāti. Rucipañño ti sādhupañño sundarapañño. Atthakāle ti kassacideva atthassa kāraṇassa uppannakāle. Matīmā ti taṁ taṁ atthaṁ paricchinditvā vicāraṇasamatthatāya matimā hutvā te sahāye nāvajānāti. Sahāyesū ti taṁ tassa anavajānanaṁ sahāyesu sotthānaṁ nāmāti porāṇakapaṇḍitā āhu. Tena hi so niraparādhamaṅgalena idhaloke ca paraloke ca gutto hoti. Tattha paṇḍite sahāye nissāya sotthibhāvo kusanāḷijātakena (JA. 121) kathetabbo.

Santo ti paṇḍitā sappurisā yassa mittāni bhavanti. Saṁvissatthā ti gharaṁ pavisitvā icchiticchitasseva gahaṇavasena vissāsamāpannā. Avisaṁvādakassā ti avisaṁvādanasīlassa. Na mittadubbhī ti yo ca mittadubbhī na hoti. Saṁvibhāgī dhanenā ti attano dhanena mittānaṁ saṁvibhāgaṁ karoti. Mittesū ti mitte nissāya laddhabbaṁ tassa taṁ mittesu sotthānaṁ nāma hoti. So hi evarūpehi mittehi rakkhito sotthiṁ pāpuṇāti. Tattha mitte nissāya sotthibhāvo mahāukkusajātakādīhi (JA. 486) kathetabbo.

Tulyavayā ti samānavayā. Samaggā ti samaggavāsā. Anubbatā ti anuvattitā. Dhammakāmā ti tividhasucaritadhammaṁ roceti. Pajātā ti vijāyinī, na vañjhā. Dāresū ti etehi sīlaguṇehi samannāgate mātugāme gehe vasante sāmikassa sotthi hotīti paṇḍitā kathenti. Tattha sīlavantaṁ mātugāmaṁ nissāya sotthibhāvo maṇicorajātaka- (JA. 194) sambulajātaka- (JA. 519) khaṇḍahālajātakehi (JA. 544) kathetabbo.

Soceyyan-ti sucibhāvaṁ. Advejjhatā ti advejjhatāya na esa mayā saddhiṁ bhijjitvā dvidhā bhavissatīti evaṁ advejjhabhāvena yaṁ jānāti. Suhadayaṁ maman-ti suhado ayaṁ mamanti ca yaṁ jānāti. Rājūsu ve ti evaṁ rājūsu sevakānaṁ sotthānaṁ nāmāti paṇḍitā kathenti. Dadā ti [PTS 4.78] saddho ti kammañca phalañca saddahitvā dadāti. Saggesu ve ti evaṁ sagge devaloke sotthānaṁ niraparādhamaṅgalanti paṇḍitā kathenti, taṁ petavatthuvimānavatthūhi vitthāretvā kathetabbaṁ.

Punanti vuddhā ti yaṁ puggalaṁ ñāṇavuddhā ariyadhammena punanti parisodhenti. Samacariyāyā ti sammāpaṭipattiyā. Bahussutā ti paṭivedhabahussutā. Isayo ti esitaguṇā. Sīlavanto ti ariyasīlena samannāgatā. Arahantamajjhe ti arahantānaṁ majjhe paṭilabhitabbaṁ taṁ sotthānanti paṇḍitā kathenti. Arahanto hi attanā paṭividdhamaggaṁ ācikkhitvā paṭipādentā ārādhakaṁ puggalaṁ ariyamaggena punanti, so pi arahāva hoti.

Evaṁ mahāsatto arahattena desanāya kūṭaṁ gaṇhanto aṭṭhahi gāthāhi aṭṭha mahāmaṅgalāni kathetvā tesaññeva maṅgalānaṁ thutiṁ karonto osānagāthamāha.

164. Etāni kho sotthānāni loke, viññuppasatthāni sukhudrayāni,
Tānīdha sevetha naro sapañño, na hi maṅgale kiñcanamatthi saccan-ti.

Tattha na hi maṅgale ti tasmiṁ pana diṭṭhasutamutappabhede maṅgale kiñcanaṁ ekamaṅgalam-pi saccaṁ nāma natthi, nibbānam-eva panekaṁ paramatthasaccanti.

Isayo tāni maṅgalāni sutvā sattaṭṭhadivasaccayena ācariyaṁ āpucchitvā tattheva agamaṁsu. Rājā tesaṁ santikaṁ gantvā pucchi. Te tassa ācariyena kathitaniyāmena maṅgalapañhaṁ kathetvā himavantam-eva āgamaṁsu. Tato paṭṭhāya loke maṅgalaṁ pākaṭaṁ ahosi. Maṅgalesu vattitvā matamatā saggapathaṁ pūresuṁ. Bodhisatto cattāro brahmavihāre bhāvetvā isigaṇaṁ ādāya brahmaloke nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepāhaṁ maṅgalapañhaṁ kathesin”-ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā isigaṇo buddhaparisā ahosi [PTS 4.79], maṅgalapañhapucchako jeṭṭhantevāsiko sāriputto, ācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Mahāmaṅgalajātakavaṇṇanā pannarasamā

JA 454: Ghaṭapaṇḍitajātakavaṇṇanā

Uṭṭhehi kaṇhā ti idaṁ satthā jetavane viharanto mataputtaṁ kuṭumbikaṁ ārabbha kathesi. Vatthu maṭṭhakuṇḍalisadisam-eva. Idha pana satthā taṁ upāsakaṁ: “Kiṁ, upāsaka, socasī” ti vatvā: “Āma, bhanten”-ti vutte: “Upāsaka, porāṇakapaṇḍitā paṇḍitānaṁ kathaṁ sutvā mataputtaṁ nānusociṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte uttarapathe kaṁsabhoge asitañjananagare mahākaṁso nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tassa kaṁso ca, upakaṁso cāti dve puttā ahesuṁ, devagabbhā nāma ekā dhītā. Tassā jātadivase nemittakā brāhmaṇā: “Etissā kucchiyaṁ nibbattaputtā kaṁsagottaṁ kaṁsavaṁsaṁ nāsessantī” ti byākariṁsu. Rājā balavasinehena dhītaraṁ vināsetuṁ nāsakkhi, “bhātaro jānissantī” ti yāvatāyukaṁ ṭhatvā kālamakāsi. Tasmiṁ kālakate kaṁso rājā ahosi, upakaṁso uparājā. Te cintayiṁsu: “Sace mayaṁ bhaginiṁ nāsessāma, gārayhā bhavissāma, etaṁ kassaci adatvā nissāmikaṁ katvā paṭijaggissāmā” ti. Te ekathūṇakaṁ pāsādaṁ kāretvā taṁ tattha vasāpesuṁ. Nandigopā nāma tassā paricārikā ahosi. Andhakaveṇḍo nāma dāso tassā sāmiko ārakkhamakāsi.

Tadā uttaramadhurāya mahāsāgaro nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tassa sāgaro, upasāgaro cāti dve puttā ahesuṁ. Tesu pitu accayena sāgaro rājā ahosi, upasāgaro uparājā. So upakaṁsassa sahāyako ekācariyakule ekato uggahitasippo. So sāgarassa bhātu antepure dubbhitvā bhāyamāno palāyitvā kaṁsabhoge upakaṁsassa santikaṁ agamāsi. Upakaṁso taṁ rañño dassesi, rājā tassa [PTS 4.80] mahantaṁ yasaṁ adāsi. So rājupaṭṭhānaṁ gacchanto devagabbhāya nivāsaṁ ekathambhaṁ pāsādaṁ disvā: “Kasseso nivāso” ti pucchitvā taṁ kāraṇaṁ sutvā devagabbhāya paṭibaddhacitto ahosi. Devagabbhā pi ekadivasaṁ taṁ upakaṁsena saddhiṁ rājupaṭṭhānaṁ āgacchantaṁ disvā: “Ko eso” ti pucchitvā: “Mahāsāgarassa putto upasāgaro nāmā” ti nandigopāya santikā sutvā tasmiṁ paṭibaddhacittā ahosi. Upasāgaro nandigopāya lañjaṁ datvā: “Bhagini, sakkhissasi me devagabbhaṁ dassetun”-ti āha. Sā: “Na etaṁ sāmi, garukan”-ti vatvā taṁ kāraṇaṁ devagabbhāya ārocesi. Sā pakatiyāva tasmiṁ paṭibaddhacittā taṁ vacanaṁ sutvā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā nandigopā upasāgarassa saññaṁ datvā rattibhāge taṁ pāsādaṁ āropesi. So devagabbhāya saddhiṁ saṁvāsaṁ kappesi. Atha nesaṁ punappunaṁ saṁvāsena devagabbhā gabbhaṁ paṭilabhi.

Aparabhāge tassā gabbhapatiṭṭhānaṁ pākaṭaṁ ahosi. Bhātaro nandigopaṁ pucchiṁsu, sā abhayaṁ yācitvā taṁ antaraṁ kathesi. Te sutvā: “Bhaginiṁ nāsetuṁ na sakkā, sace dhītaraṁ vijāyissati, tam-pi na nāsessāma, sace pana putto bhavissati, nāsessāmā” ti cintetvā devagabbhaṁ upasāgarasseva adaṁsu. Sā paripuṇṇagabbhā dhītaraṁ vijāyi. Bhātaro sutvā haṭṭhatuṭṭhā tassā: “Añjanadevī” ti nāmaṁ kariṁsu. Tesaṁ bhogavaḍḍhamānaṁ nāma bhogagāmaṁ adaṁsu. Upasāgaro devagabbhaṁ gahetvā bhogavaḍḍhamānagāme vasi. Devagabbhāya puna pi gabbho patiṭṭhāsi, nandigopā pi taṁ divasam-eva gabbhaṁ paṭilabhi. Tāsu paripuṇṇagabbhāsu ekadivasam-eva devagabbhā puttaṁ vijāyi, nandigopā dhītaraṁ vijāyi. Devagabbhā puttassa vināsanabhayena puttaṁ nandigopāya rahassena pesetvā tassā dhītaraṁ āharāpesi. Tassā vijātabhāvaṁ bhātikānaṁ ārocesuṁ. Te: “Puttaṁ vijātā, dhītaran”-ti pucchitvā: “Dhītaran”-ti [PTS 4.81] vutte: “Tena hi posethā” ti āhaṁsu. Etenupāyena devagabbhā dasa putte vijāyi, dasa dhītaro nandigopā vijāyi. Dasa puttā nandigopāya santike vaḍḍhanti, dhītaro devagabbhāya. Taṁ antaraṁ koci na jānāti. Devagabbhāya jeṭṭhaputto vāsudevo nāma ahosi, dutiyo baladevo, tatiyo candadevo, catuttho sūriyadevo, pañcamo aggidevo, chaṭṭho varuṇadevo, sattamo ajjuno, aṭṭhamo pajjuno, navamo ghaṭapaṇḍito, dasamo aṅkuro nāma ahosi. Te andhakaveṇḍadāsaputtā dasa bhātikā ceṭakāti pākaṭā ahesuṁ.

Te aparabhāge vuddhimanvāya thāmabalasampannā kakkhaḷā pharusā hutvā vilopaṁ karontā vicaranti, rañño gacchante paṇṇākāre pi vilumpanteva. Manussā sannipatitvā: “Andhakaveṇḍadāsaputtā dasa bhātikā raṭṭhaṁ vilumpantī” ti rājaṅgaṇe upakkosiṁsu. Rājā andhakaveṇḍaṁ pakkosāpetvā: “Kasmā puttehi vilopaṁ kārāpesī” ti tajjesi. Evaṁ dutiyam-pi tatiyam-pi manussehi upakkose kate rājā taṁ santajjesi. So maraṇabhayabhīto rājānaṁ abhayaṁ yācitvā: “Deva, ete na mayhaṁ puttā, upasāgarassa puttā” ti taṁ antaraṁ ārocesi. Rājā bhīto: “Kena te upāyena gaṇhāmā” ti amacce pucchitvā: “Ete, deva, mallayuddhavittakā, nagare yuddhaṁ kāretvā tattha ne yuddhamaṇḍalaṁ āgate gāhāpetvā māressāmā” ti vutte cārurañca, muṭṭhikañcāti dve malle posetvā: “Ito sattame divase yuddhaṁ bhavissatī” ti nagare bheriṁ carāpetvā rājaṅgaṇe yuddhamaṇḍalaṁ sajjāpetvā akkhavāṭaṁ kāretvā yuddhamaṇḍalaṁ alaṅkārāpetvā dhajapaṭākaṁ bandhāpesi. Sakalanagaraṁ saṅkhubhi. Cakkāticakkaṁ mañcātimañcaṁ bandhitvā cāruramuṭṭhikā yuddhamaṇḍalaṁ āgantvā vaggantā gajjantā apphoṭentā vicariṁsu. Dasa bhātikā pi āgantvā rajakavīthiṁ vilumpitvā vaṇṇasāṭake nivāsetvā gandhāpaṇesu gandhaṁ [PTS 4.82], mālākārāpaṇesu mālaṁ vilumpitvā vilittagattā māladhārino katakaṇṇapūrā vaggantā gajjantā apphoṭentā yuddhamaṇḍalaṁ pavisiṁsu.

Tasmiṁ khaṇe cāruro apphoṭento vicarati. Baladevo taṁ disvā: “Na naṁ hatthena chupissāmī” ti hatthisālato mahantaṁ hatthiyottaṁ āharitvā vaggitvā gajjitvā yottaṁ khipitvā cāruraṁ udare veṭhetvā dve yottakoṭiyo ekato katvā vattetvā ukkhipitvā sīsamatthake bhametvā bhūmiyaṁ pothetvā bahi akkhavāṭe khi pi. Cārure mate rājā muṭṭhikamallaṁ āṇāpesi. So uṭṭhāya vaggitvā gajjitvā apphoṭesi. Baladevo taṁ pothetvā aṭṭhīni sañcuṇṇetvā: “Amallomhi, amallomhī” ti vadantameva: “Nāhaṁ tava mallabhāvaṁ vā amallabhāvaṁ vā jānāmī” ti hatthe gahetvā bhūmiyaṁ pothetvā jīvitakkhayaṁ pāpetvā bahi akkhavāṭe khi pi. Muṭṭhiko maranto: “Yakkho hutvā taṁ khādituṁ labhissāmī” ti patthanaṁ paṭṭhapesi. So kālamattikaaṭaviyaṁ nāma yakkho hutvā nibbatti. Rājā: “Gaṇhatha dasa bhātike ceṭake” ti uṭṭhahi. Tasmiṁ khaṇe vāsudevo cakkaṁ khi pi. Taṁ dvinnam-pi bhātikānaṁ sīsāni pātesi. Mahājano bhītatasito: “Avassayā no hothā” ti tesaṁ pādesu patitvā nipajji. Te dve pi mātule māretvā asitañjananagare rajjaṁ gahetvā mātāpitaro tattha katvā: “Sakalajambudīpe rajjaṁ gaṇhissāmā” ti nikkhamitvā anupubbena kālayonakarañño nivāsaṁ ayujjhanagaraṁ gantvā taṁ parikkhipitvā ṭhitaṁ parikhārukkhagahanaṁ viddhaṁsetvā pākāraṁ bhinditvā rājānaṁ gahetvā taṁ rajjaṁ attano hatthagataṁ katvā dvāravatiṁ pāpuṇiṁsu. Tassa pana nagarassa ekato samuddo ekato pabbato, amanussapariggahitaṁ kira taṁ ahosi.

Tassa ārakkhaṁ gahetvā ṭhitayakkho paccāmitte disvā gadrabhavesena gadrabharavaṁ ravati. Tasmiṁ khaṇe yakkhānubhāvena [PTS 4.83] sakalanagaraṁ uppatitvā mahāsamudde ekasmiṁ dīpake tiṭṭhati. Paccāmittesu gatesu punāgantvā sakaṭṭhāne yeva patiṭṭhāti. Tadā pi so gadrabho tesaṁ dasannaṁ bhātikānaṁ āgamanaṁ ñatvā gadrabharavaṁ ravi. Nagaraṁ uppatitvā dīpake patiṭṭhāya tesu nagaraṁ adisvā nivattantesu punāgantvā sakaṭṭhāne patiṭṭhāsi. Te puna nivattiṁsu, puna pi gadrabho tatheva akāsi. Te dvāravatinagare rajjaṁ gaṇhituṁ asakkontā kaṇhadīpāyanassa isino santikaṁ gantvā vanditvā: “Bhante, mayaṁ dvāravatiyaṁ rajjaṁ gahetuṁ na sakkoma, ekaṁ no upāyaṁ karothā” ti pucchitvā: “Parikhāpiṭṭhe asukasmiṁ nāma ṭhāne eko gadrabho carati. So hi amitte disvā viravati, tasmiṁ khaṇe nagaraṁ uppatitvā gacchati, tumhe tassa pāde gaṇhatha, ayaṁ vo nipphajjanūpāyo” ti vutte tāpasaṁ vanditvā gantvā gadrabhassa pādesu gahetvā nipatitvā: “Sāmi, ṭhapetvā tumhe añño amhākaṁ avassayo natthi, amhākaṁ nagaraṁ gaṇhanakāle mā ravitthā” ti yāciṁsu. Gadrabho: “Na sakkā na viravituṁ, tumhe pana paṭhamataraṁ āgantvā cattāro janā mahantāni ayanaṅgalāni gahetvā catūsu nagaradvāresu mahante ayakhāṇuke bhūmiyaṁ ākoṭetvā nagarassa uppatanakāle naṅgalāni gahetvā naṅgalabaddhaṁ ayasaṅkhalikaṁ ayakhāṇuke bandheyyātha, nagaraṁ uppatituṁ na sakkhissatī” ti āha.

Te: “Sādhū” ti vatvā tasmiṁ aviravante yeva naṅgalāni ādāya catūsu nagaradvāresu khāṇuke bhūmiyaṁ ākoṭetvā aṭṭhaṁsu. Tasmiṁ khaṇe gadrabho viravi, nagaraṁ uppatitumārabhi. Catūsu dvāresu ṭhitā catūhi ayanaṅgalehi gahetvā naṅgalabaddhā ayasaṅkhalikā khāṇukesu bandhiṁsu, nagaraṁ uppatituṁ nāsakkhi. Dasa bhātikā tato nagaraṁ pavisitvā rājānaṁ māretvā rajjaṁ gaṇhiṁsu. Evaṁ te sakalajambudīpe tesaṭṭhiyā [PTS 4.84] nagarasahassesu sabbarājāno cakkena jīvitakkhayaṁ pāpetvā dvāravatiyaṁ vasamānā rajjaṁ dasa koṭṭhāse katvā vibhajiṁsu, bhaginiṁ pana añjanadeviṁ na sariṁsu. Tato puna: “Ekādasa koṭṭhāse karomā” ti vutte aṅkuro: “Mama koṭṭhāsaṁ tassā detha, ahaṁ vohāraṁ katvā jīvissāmi, kevalaṁ tumhe attano janapade mayhaṁ suṅkaṁ vissajjethā” ti āha. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tassa koṭṭhāsaṁ bhaginiyā datvā saddhiṁ tāya nava rājāno dvāravatiyaṁ vasiṁsu. Aṅkuro pana vaṇijjamakāsi. Evaṁ tesu aparāparaṁ puttadhītāhi vaḍḍhamānesu addhāne gate mātāpitaro kālamakaṁsu.

Tadā kira manussānaṁ vīsativassasahassāyukakālo ahosi. Tadā vāsudevamahārājassa eko putto kālamakāsi. Rājā sokapareto sabbakiccāni pahāya mañcassa aṭaniṁ pariggahetvā vilapanto nipajji. Tasmiṁ kāle ghaṭapaṇḍito cintesi: “Ṭhapetvā maṁ añño koci mama bhātu sokaṁ harituṁ samattho nāma natthi, upāyenassa sokaṁ harissāmī” ti. So ummattakavesaṁ gahetvā: “Sasaṁ me detha, sasaṁ me dethā” ti ākāsaṁ ullokento sakalanagaraṁ vicari. “Ghaṭapaṇḍito ummattako jāto” ti sakalanagaraṁ saṅkhubhi. Tasmiṁ kāle rohiṇeyyo nāma amacco vāsudevarañño santikaṁ gantvā tena saddhiṁ kathaṁ samuṭṭhāpento paṭhamaṁ gāthamāha.

165. Uṭṭhehi kaṇha kiṁ sesi, ko attho supanena te,
Yo pi tuyhaṁ sako bhātā, hadayaṁ cakkhu ca dakkhiṇaṁ,
Tassa vātā balīyanti, ghaṭo jappati kesavā ti.

Tattha kaṇhā ti gottenālapati, kaṇhāyanagotto kiresa. Ko attho ti katarā nāma vaḍḍhi. Hadayaṁ cakkhu ca dakkhiṇan-ti hadayena ceva dakkhiṇacakkhunā ca samānoti attho. Tassa vātā balīyantī ti tassa hadayaṁ apasmāravātā avattharantī ti attho. Jappatīti: “Sasaṁ me dethā” ti vippalapati. Kesavā ti so kira kesasobhanatāya: “Kesavā” ti paññāyittha, tena taṁ nāmenālapati.

Evaṁ [PTS 4.85] amaccena vutte tassa ummattakabhāvaṁ ñatvā satthā abhisambuddho hutvā dutiyaṁ gāthamāha.

166. Tassa taṁ vacanaṁ sutvā, rohiṇeyyassa kesavo,
Taramānarūpo vuṭṭhāsi, bhātusokena aṭṭito ti.

Rājā uṭṭhāya sīghaṁ pāsādā otaritvā ghaṭapaṇḍitassa santikaṁ gantvā ubhosu hatthesu daḷhaṁ gahetvā tena saddhiṁ sallapanto tatiyaṁ gāthamāha.

167. Kiṁ nu ummattarūpova, kevalaṁ dvārakaṁ imaṁ,
Saso sasoti lapasi, ko nu te sasamāharī ti.

Tattha kevalaṁ dvārakaṁ iman-ti kasmā ummattako viya hutvā sakalaṁ imaṁ dvāravatinagaraṁ vicaranto: “Saso saso” ti lapasi. Ko tava sasaṁ hari, kena te saso gahitoti pucchati.

So raññā evaṁ vutte pi punappunaṁ tadeva vacanaṁ vadati. Rājā puna dve gāthā abhāsi:

168. Sovaṇṇamayaṁ maṇīmayaṁ, lohamayaṁ atha rūpiyāmayaṁ,
Saṅkhasilāpavāḷamayaṁ, kārayissāmi te sasaṁ.

169. Santi aññe pi sasakā, araññe vanagocarā,
Te pi te ānayissāmi, kīdisaṁ sasamicchasī ti.

Tatrāyaṁ saṅkhepattho: tesu suvaṇṇamayādīsu yaṁ icchasi, taṁ vada, ahaṁ te kāretvā dassāmi, athā pi te na rocesi, aññe pi araññe vanagocarā sasakā atthi, te pi te ānayissāmi, vada bhadramukha, kīdisaṁ sasamicchasīti.

Rañño kathaṁ sutvā ghaṭapaṇḍito chaṭṭhaṁ gāthamāha.

170. Na cāhamete icchāmi, ye sasā pathavissitā,
Candato sasamicchāmi, taṁ me ohara kesavā ti.

Tattha oharā ti otārehi.

Rājā tassa kathaṁ sutvā: “Nissaṁsayaṁ me bhātā ummattako va jāto” ti domanassappatto sattamaṁ gāthamāha.

171. So [PTS 4.86] nūna madhuraṁ ñāti, jīvitaṁ vijahissasi,
Apatthiyaṁ yo patthayasi, candato sasamicchasī ti.

Tattha ñātī ti kaniṭṭhaṁ ālapanto āha. Idaṁ vuttaṁ hoti: “tāta, mayhaṁ piyañāti so tvaṁ nūna atimadhuraṁ attano jīvitaṁ vijahissasi, yo apatthetabbaṁ patthayasī” ti.

Ghaṭapaṇḍito rañño vacanaṁ sutvā niccalo ṭhatvā: “Bhātika, tvaṁ candato sasakaṁ patthentassa taṁ alabhitvā jīvitakkhayabhāvaṁ jānanto kiṁ kāraṇā mataputtaṁ anusocasī” ti vatvā aṭṭhamaṁ gāthamāha.

172. Evaṁ ce kaṇha jānāsi, yadaññamanusāsasi,
Kasmā pure mataṁ puttaṁ, ajjā pi manusocasī ti.

Tattha evan-ti idaṁ alabbhaneyyaṭṭhānaṁ nāma na patthetabbanti yadi evaṁ jānāsi. Yadaññamanusāsasī ti evaṁ jānanto va yadi aññaṁ anusāsasī ti attho. Pure ti atha kasmā ito catumāsamatthake mataputtaṁ ajjā pi anusocasīti vadati.

Evaṁ so antaravīthiyaṁ ṭhitakova: “Bhātika, ahaṁ tāva paññāyamānaṁ patthemi, tvaṁ pana apaññāyamānassa socasī” ti vatvā tassa dhammaṁ desento puna dve gāthā abhāsi:

173. Yaṁ na labbhā manussena, amanussena vā puna,
Jāto me mā marī putto, kuto labbhā alabbhiyaṁ.

174. Na mantā mūlabhesajjā, osadhehi dhanena vā,
Sakkā ānayituṁ kaṇha, yaṁ petamanusocasī ti.

Tattha yan-ti bhātika yaṁ evaṁ jāto me putto mā marīti manussena vā devena vā puna na labbhā na sakkā laddhuṁ, taṁ tvaṁ patthesi, tadetaṁ kuto labbhā kena kāraṇena sakkā laddhuṁ, na sakkāti dīpeti. Kasmā? Yasmā alabbhiyaṁ, alabbhaneyyaṭṭhānañhi nāmetanti attho. Mantā ti mantapayogena. Mūlabhesajjā ti mūlabhesajjena. Osadhehī ti nānāvidhosadhehi. Dhanena vā ti koṭisatasaṅkhyena pi dhanena vā. Idaṁ vuttaṁ hoti: “yaṁ tvaṁ petamanusocasi, taṁ etehi mantapayogādīhi ānetuṁ na sakkā” ti.

Rājā taṁ sutvā: “Yuttaṁ, tāta, sallakkhitaṁ me, mama sokaharaṇatthāya tayā idaṁ katan”-ti ghaṭapaṇḍitaṁ vaṇṇento catasso gāthā abhāsi:

175. Yassa [PTS 4.87] etādisā assu, amaccā purisapaṇḍitā,
Yathā nijjhāpaye ajja, ghaṭo purisapaṇḍito.

176. Ādittaṁ vata maṁ santaṁ, ghatasittaṁva pāvakaṁ,
Vārinā viya osiñcaṁ, sabbaṁ nibbāpaye daraṁ.

177. Abbahī vata me sallaṁ, yamāsi hadayassitaṁ,
Yo me sokaparetassa, puttasokaṁ apānudi.

178. Sohaṁ abbūḷhasallosmi, vītasoko anāvilo,
Na socāmi na rodāmi, tava sutvāna māṇavā ti.

Tattha paṭhamagāthāya saṅkhepattho: yathā yena kāraṇena ajja maṁ puttasokaparetaṁ ghaṭo purisapaṇḍito sokaharaṇatthāya nijjhāpaye nijjhāpesi bodhesi. Yassa aññassa pi etādisā purisapaṇḍitā amaccā assu, tassa kuto sokoti. Sesagāthā vuttatthā yeva.

Avasāne:

179. Evaṁ karonti sappaññā, ye honti anukampakā,
Nivattayanti sokamhā, ghaṭo jeṭṭhaṁva bhātaran-ti.

Ayaṁ abhisambuddhagāthā uttānatthā yeva.

Evaṁ ghaṭakumārena vītasoke kate vāsudeve rajjaṁ anusāsante dīghassa addhuno accayena dasabhātikaputtā kumārā cintayiṁsu: “Kaṇhadīpāyanaṁ ‘dibbacakkhuko’ ti vadanti, vīmaṁsissāma tāva nan”-ti. Te ekaṁ daharakumāraṁ alaṅkaritvā gabbhini-ākārena dassetvā udare masūrakaṁ bandhitvā tassa santikaṁ netvā: “Bhante, ayaṁ kumārikā kiṁ vijāyissatī” ti pucchiṁsu. Tāpaso: “Dasabhātikarājūnaṁ vināsakālo patto, mayhaṁ nu kho āyusaṅkhāro kīdiso hotī” ti olokento: “Ajjeva maraṇaṁ bhavissatī” ti ñatvā: “Kumārā iminā tumhākaṁ ko attho” ti vatvā: “Kathetheva no, bhante” ti nibaddho: “Ayaṁ ito sattame divase khadiraghaṭikaṁ vijāyissati, tāya vāsudevakulaṁ nassissati, apica kho pana tumhe taṁ khadiraghaṭikaṁ gahetvā jhāpetvā chārikaṁ nadiyaṁ pakkhipeyyāthā” ti āha. Atha naṁ te: “Kūṭajaṭila, puriso vijāyanako nāma natthī” ti vatvā tantarajjukaṁ nāma kammakaraṇaṁ katvā tattheva jīvitakkhayaṁ pāpayiṁsu. Rājāno kumāre pakkosāpetvā: “Kiṁ kāraṇā tāpasaṁ mārayitthā” ti [PTS 4.88] pucchitvā sabbaṁ sutvā bhītā tassa ārakkhaṁ datvā sattame divase tassa kucchito nikkhantaṁ khadiraghaṭikaṁ jhāpetvā chārikaṁ nadiyaṁ khipiṁsu. Sā nadiyā vuyhamānā mukhadvāre ekapasse laggi, tato erakaṁ nibbatti.

Athekadivasaṁ te rājāno: “Samuddakīḷaṁ kīḷissāmā” ti mukhadvāraṁ gantvā mahāmaṇḍapaṁ kārāpetvā alaṅkatamaṇḍape khādantā pivantā kīḷāvaseneva pavattahatthapādaparāmāsā dvidhā bhijjitvā mahākalahaṁ kariṁsu. Atheko aññaṁ muggaraṁ alabhanto erakavanato ekaṁ erakapattaṁ gaṇhi. Taṁ gahitamattam-eva khadiramusalaṁ ahosi. So tena mahājanaṁ pothesi. Athaññehi sabbehi gahitagahitaṁ khadiramusalam-eva ahosi. Te aññamaññaṁ paharitvā mahāvināsaṁ pāpuṇiṁsu. Tesu mahāvināsaṁ vinassantesu vāsudevo ca baladevo ca bhaginī añjanadevī ca purohito cāti cattāro janā rathaṁ abhiruhitvā palāyiṁsu, sesā sabbe pi vinaṭṭhā. Te pi cattāro rathena palāyantā kāḷamattikaaṭaviṁ pāpuṇiṁsu. So hi muṭṭhikamallo patthanaṁ katvā yakkho hutvā tattha nibbatto baladevassa āgatabhāvaṁ ñatvā tattha gāmaṁ māpetvā mallavesaṁ gahetvā: “Ko yujjhitukāmo” ti vagganto gajjanto apphoṭento vicari. Baladevo taṁ disvāva: “Bhātika, ahaṁ iminā saddhiṁ yujjhissāmī” ti vatvā vāsudeve vārente yeva rathā oruyha tassa santikaṁ gantvā vagganto gajjanto apphoṭesi. Atha naṁ so pasāritahatthe yeva gahetvā mūlakandaṁ viya khādi. Vāsudevo tassa matabhāvaṁ ñatvā bhaginiñca purohitañca ādāya sabbarattiṁ gantvā sūriyodaye ekaṁ paccantagāmaṁ patvā: “Āhāraṁ pacitvā āharathā” ti bhaginiñca purohitañca gāmaṁ pahiṇitvā sayaṁ ekasmiṁ gacchantare paṭicchanno nipajji.

Atha naṁ jarā nāma eko luddako gacchaṁ calantaṁ disvā: “Sūkaro ettha bhavissatī” ti saññāya sattiṁ khipitvā pāde vijjhitvā: “Ko maṁ vijjhī” ti vutte manussassa viddhabhāvaṁ ñatvā bhīto palāyituṁ ārabhi [PTS 4.89]. Rājā satiṁ paccupaṭṭhapetvā uṭṭhāya: “Mātula, mā bhāyi, ehī” ti pakkositvā āgataṁ: “Kosi nāma tvan”-ti pucchitvā: “Ahaṁ sāmi, jarā nāmā” ti vutte: “Jarāya viddho marissatīti kira maṁ porāṇā byākariṁsu, nissaṁsayaṁ ajja mayā maritabban”-ti ñatvā: “Mātula, mā bhāyi, ehi pahāraṁ me bandhā” ti tena pahāramukhaṁ bandhāpetvā taṁ uyyojesi. Balavavedanā pavattiṁsu, itarehi ābhataṁ āhāraṁ paribhuñjituṁ nāsakkhi. Atha te āmantetvā: “Ajja ahaṁ marissāmi, tumhe pana sukhumālā aññaṁ kammaṁ katvā jīvituṁ na sakkhissatha, imaṁ vijjaṁ sikkhathā” ti ekaṁ vijjaṁ sikkhāpetvā te uyyojetvā tattheva jīvitakkhayaṁ pāpuṇi. Evaṁ añjanadeviṁ ṭhapetvā sabbeva vināsaṁ pāpuṇiṁsūti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Upāsaka, evaṁ porāṇakapaṇḍitā paṇḍitānaṁ kathaṁ sutvā attano puttasokaṁ hariṁsu, mā cintayī” ti vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne upāsako sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā rohiṇeyyo ānando ahosi, vāsudevo sāriputto, avasesā buddhaparisā, ghaṭapaṇḍito pana aham-eva ahosinti.

Ghaṭapaṇḍitajātakavaṇṇanā soḷasamā

Iti soḷasajātakapaṭimaṇḍitassa

Dasakanipātajātakassa atthavaṇṇanā niṭṭhitā

Jātakuddānaṁ:

Catudvāro kaṇhuposo, saṅkha bodhi dīpāyano,
Nigrodha takkala dhamma-pālo kukkuṭa kuṇḍalī,
Bilāra cakka bhūri ca, maṅgala ghaṭa soḷasa.

Dasakanipātavaṇṇanā niṭṭhitā

11. Ekādasakanipāto

JA 455: Mātuposakajātakavaṇṇanā

Tassa [PTS 4.90] nāgassa vippavāsenā ti idaṁ satthā jetavane viharanto mātuposakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu sāmajātakavatthusadisam-eva. Satthā pana bhikkhū āmantetvā: “Mā bhikkhave, etaṁ bhikkhuṁ ujjhāyittha, porāṇakapaṇḍitā tiracchānayoniyaṁ nibbattā pi mātarā viyuttā sattāhaṁ nirāhāratāya sussamānā rājārahaṁ bhojanaṁ labhitvā pi ‘mātarā vinā na bhuñjissāmā’ ti mātaraṁ disvāva gocaraṁ gaṇhiṁsū” ti vatvā tehi yācito atītamāhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto himavantapadese hatthiyoniyaṁ nibbattitvā sabbaseto ahosi abhirūpo dassanīyo pāsādiko lakkhaṇasampanno asītihatthisahassaparivāro. So jarājiṇṇaṁ mātaraṁ posesi, mātā panassa andhā. So madhuramadhurāni phalāphalāni hatthīnaṁ datvā mātu santikaṁ pesesi. Hatthī tassā adatvā attanāva khādanti. So pariggaṇhanto taṁ pavattiṁ ñatvā: “Yūthaṁ chaḍḍetvā mātaram-eva posessāmī” ti rattibhāge aññesaṁ hatthīnaṁ ajānantānaṁ mātaraṁ gahetvā caṇḍoraṇapabbatapādaṁ gantvā ekaṁ naḷiniṁ upanissāya ṭhitāya pabbataguhāyaṁ mātaraṁ ṭhapetvā posesi. Atheko bārāṇasivāsī vanacarako maggamūḷho disaṁ vavatthapetuṁ asakkonto mahantena [PTS 4.91] saddena paridevi. Bodhisatto tassa saddaṁ sutvā: “Ayaṁ puriso anātho, na kho pana metaṁ patirūpaṁ, yaṁ esa mayi ṭhite idha vinasseyyā” ti tassa santikaṁ gantvā taṁ bhayena palāyantaṁ disvā: “Ambho purisa, natthi te maṁ nissāya bhayaṁ, mā palāyi, kasmā tvaṁ paridevanto vicarasī” ti pucchitvā: “Sāmi, ahaṁ maggamūḷho, ajja me sattamo divaso” ti vutte: “Bho purisa, mā bhāyi, ahaṁ taṁ manussapathe ṭhapessāmī” ti taṁ attano piṭṭhiyaṁ nisīdāpetvā araññā nīharitvā nivatti. So pi pāpo: “Nagaraṁ gantvā rañño ārocessāmī” ti rukkhasaññaṁ pabbatasaññaṁ karonto va nikkhamitvā bārāṇasiṁ agamāsi.

Tasmiṁ kāle rañño maṅgalahatthī kālamakāsi. Rājā: “Sace kenaci katthaci opavayhaṁ kātuṁ yuttarūpo hatthī diṭṭho atthi, so ācikkhatū” ti bheriṁ carāpesi. So puriso rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Mayā, deva, tumhākaṁ opavayho bhavituṁ yuttarūpo sabbaseto sīlavā hatthirājā diṭṭho, ahaṁ maggaṁ dassessāmi, mayā saddhiṁ hatthācariye pesetvā taṁ gaṇhāpethā” ti āha. Rājā: “Sādhū” ti: “Imaṁ maggadesakaṁ katvā araññaṁ gantvā iminā vuttaṁ hatthināgaṁ ānethā” ti tena saddhiṁ mahantena parivārena hatthācariyaṁ pesesi. So tena saddhiṁ gantvā bodhisattaṁ naḷiniṁ pavisitvā gocaraṁ gaṇhantaṁ passi. Bodhisatto pi hatthācariyaṁ disvā: “Idaṁ bhayaṁ na aññato uppannaṁ, tassa purisassa santikā uppannaṁ bhavissati, ahaṁ kho pana mahābalo hatthisahassam-pi viddhaṁsetuṁ samattho homi, kujjhitvā saraṭṭhakaṁ senāvāhanaṁ nāsetuṁ, sace pana kujjhissāmi, sīlaṁ me bhijjissati, tasmā ajja sattīhi koṭṭiyamāno pi na kujjhissāmī” ti adhiṭṭhāya sīsaṁ nāmetvā niccalo va aṭṭhāsi. Hatthācariyo padumasaraṁ otaritvā tassa lakkhaṇasampattiṁ disvā: “Ehi puttā” ti rajatadāmasadisāya soṇḍāya gahetvā sattame divase bārāṇasiṁ pāpuṇi. Bodhisattamātā pana putte anāgacchante: “Putto me rājarājamahāmattādīhi nīto [PTS 4.92] bhavissati, idāni tassa vippavāsena ayaṁ vanasaṇḍo vaḍḍhissatī” ti paridevamānā dve gāthā abhāsi:

1. Tassa nāgassa vippavāsena, virūḷho sallakī ca kuṭajā ca,
Kuruvindakaravīrā bhisasāmā ca, nivāte pupphitā ca kaṇikārā.

2. Kocideva suvaṇṇakāyurā, nāgarājaṁ bharanti piṇḍena,
Yattha rājā rājakumāro vā, kavacamabhihessati achambhito ti.

Tattha virūḷhā ti vaḍḍhitā nāma, natthettha saṁsayoti asaṁsayavasenevamāha. Sallakī ca kuṭajā cā ti indasālarukkhā ca kuṭajarukkhā ca. Kuruvindakaravīrā bhisasāmā cā ti kuruvindarukkhā ca karavīranāmakāni mahātiṇāni ca bhisāni ca sāmākāni cā ti attho. Ete ca sabbe idāni vaḍḍhissantīti paridevati. Nivāte ti pabbatapāde. Pupphitā ti mama puttena sākhaṁ bhañjitvā akhādiyamānā kaṇikārā pi pupphitā bhavissantīti vuttaṁ hoti. Kocidevā ti katthacideva gāme vā nagare vā. Suvaṇṇakāyurā ti suvaṇṇābharaṇā rājarājamahāmattā. Bharanti piṇḍenā ti ajja mātuposakaṁ nāgarājaṁ rājārahassa bhojanassa suvaḍḍhitena piṇḍena posenti. Yatthā ti yasmiṁ nāgarāje rājā nisīditvā. Kavacamabhihessatī ti saṅgāmaṁ pavisitvā paccāmittānaṁ kavacaṁ abhihanissati bhindissati. Idaṁ vuttaṁ hoti: “yattha mama putte nisinno rājā vā rājakumāro vā achambhito hutvā sapattānaṁ kavacaṁ hanissati, taṁ me puttaṁ nāgarājānaṁ suvaṇṇābharaṇā ajja piṇḍena bharantī” ti.

Hatthācariyo pi antarāmaggeva rañño sāsanaṁ pesesi. Taṁ sutvā rājā nagaraṁ alaṅkārāpesi. Hatthācariyo bodhisattaṁ katagandhaparibhaṇḍaṁ alaṅkatapaṭiyattaṁ hatthisālaṁ netvā vicitrasāṇiyā parikkhipāpetvā rañño ārocāpesi. Rājā nānaggarasabhojanaṁ ādāya gantvā bodhisattassa dāpesi. So: “Mātaraṁ vinā gocaraṁ na gaṇhissāmī” ti piṇḍaṁ na gaṇhi. Atha naṁ yācanto rājā tatiyaṁ gāthamāha.

3. Gaṇhāhi [PTS 4.93] nāga kabaḷaṁ, mā nāga kisako bhava,
Bahūni rājakiccāni, tāni nāga karissasī ti.

Taṁ sutvā bodhisatto catutthaṁ gāthamāha.

4. Sā nūnasā kapaṇikā, andhā apariṇāyikā,
Khāṇuṁ pādena ghaṭṭeti, giriṁ caṇḍoraṇaṁ patī ti.

Tattha sā nūnasā ti mahārāja, nūna sā esā. Kapaṇikā ti puttaviyogena kapaṇā. Khāṇun-ti tattha tattha patitaṁ rukkhakaliṅgaraṁ. Ghaṭṭetī ti paridevamānā tattha tattha pādena pothentī nūna pādena hanati. Giriṁ caṇḍoraṇaṁ patī ti caṇḍoraṇapabbatābhimukhī, pabbatapāde paripphandamānā ti attho.

Atha naṁ pucchanto rājā pañcamaṁ gāthamāha.

5. Kā nu te sā mahānāga, andhā apariṇāyikā,
Khāṇuṁ pādena ghaṭṭeti, giriṁ caṇḍoraṇaṁ patī ti.

Bodhisatto chaṭṭhaṁ gāthamāha.

6. Mātā me sā mahārāja, andhā apariṇāyikā,
Khāṇuṁ pādena ghaṭṭeti, giriṁ caṇḍoraṇaṁ patī ti.

Rājā chaṭṭhagāthāya tamatthaṁ sutvā muñcāpento sattamaṁ gāthamāha.

7. Muñcathetaṁ mahānāgaṁ, yoyaṁ bharati mātaraṁ,
Sametu mātarā nāgo, saha sabbehi ñātibhī ti.

Tattha yoyaṁ bharatī ti ayaṁ nāgo: “Ahaṁ, mahārāja, andhaṁ mātaraṁ posemi, mayā vinā mayhaṁ mātā jīvitakkhayaṁ pāpuṇissati, tāya vinā mayhaṁ issariyena attho natthi, ajja me mātu gocaraṁ alabhantiyā sattamo divaso” ti vadati, tasmā yo ayaṁ mātaraṁ bharati, etaṁ mahānāgaṁ khippaṁ muñcatha. Sabbehi ñātibhī ti saddhiṁ esa mātarā sametu samāgacchatūti.

Aṭṭhamanavamā abhisambuddhagāthā honti:

8. Mutto ca bandhanā nāgo, muttamādāya kuñjaro,
Muhuttaṁ assāsayitvā, agamā yena pabbato.

9. Tato [PTS 4.94] so naḷiniṁ gantvā, sītaṁ kuñjarasevitaṁ,
Soṇḍāyūdakamāhatvā, mātaraṁ abhisiñcathā ti.

So kira nāgo bandhanā mutto thokaṁ vissamitvā rañño dasarājadhammagāthāya dhammaṁ desetvā: “Appamatto hohi, mahārājā” ti ovādaṁ datvā mahājanena gandhamālādīhi pūjiyamāno nagarā nikkhamitvā tadaheva taṁ padumasaraṁ patvā: “Mama mātaraṁ gocaraṁ gāhāpetvāva sayaṁ gaṇhissāmī” ti bahuṁ bhisamuḷālaṁ ādāya soṇḍapūraṁ udakaṁ gahetvā guhāleṇato nikkhamitvā guhādvāre nisinnāya mātuyā santikaṁ gantvā sattāhaṁ nirāhāratāya mātu sarīrassa phassapaṭilābhatthaṁ upari udakaṁ siñci, tamatthaṁ āvikaronto satthā dve gāthā abhāsi. Bodhisattassa mātāpi: “Devo vassatī” ti saññāya taṁ akkosantī dasamaṁ gāthamāha.

10. Koyaṁ anariyo devo, akālena pi vassati,
Gato me atrajo putto, yo mayhaṁ paricārako ti.

Tattha atrajo ti attato jāto.

Atha naṁ samassāsento bodhisatto ekādasamaṁ gāthamāha.

11. Uṭṭhehi amma kiṁ sesi, āgato tyāhamatrajo,
Muttomhi kāsirājena, vedehena yasassinā ti.

Tattha āgato tyāhan-ti āgato te ahaṁ. Vedehenā ti ñāṇasampannena. Yasassinā ti mahāparivārena tena raññā maṅgalahatthibhāvāya gahito pi ahaṁ mutto, idāni tava santikaṁ āgato uṭṭhehi gocaraṁ gaṇhāhīti.

Sā tuṭṭhamānasā rañño anumodanaṁ karontī osānagāthamāha.

12. Ciraṁ jīvatu so rājā, kāsīnaṁ raṭṭhavaḍḍhano,
Yo me puttaṁ pamocesi, sadā vuddhāpacāyikan-ti.

Tadā rājā bodhisattassa guṇe pasīditvā naḷiniyā avidūre gāmaṁ māpetvā bodhisattassa ca mātu cassa nibaddhaṁ vattaṁ paṭṭhapesi. Aparabhāge bodhisatto mātari kālakatāya tassā sarīraparihāraṁ katvā [PTS 4.95] kāraṇḍakaassamapadaṁ nāma gato. Tasmiṁ pana ṭhāne himavantato otaritvā pañcasatā isayo vasiṁsu, taṁ vattaṁ tesaṁ adāsi. Rājā bodhisattassa samānarūpaṁ silāpaṭimaṁ kāretvā mahāsakkāraṁ pavattesi. Sakalajambudīpavāsino anusaṁvaccharaṁ sannipatitvā hatthimahaṁ nāma kariṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne mātuposakabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā rājā ānando ahosi, pāpapuriso devadatto, hatthācariyo sāriputto, mātā hatthinī mahāmāyā, mātuposakanāgo pana aham-eva ahosinti.

Mātuposakajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 456: Juṇhajātakavaṇṇanā

Suṇohi mayhaṁ vacanaṁ janindā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ānandattherena laddhavare ārabbha kathesi. Paṭhamabodhiyañhi vīsati vassāni bhagavato anibaddhupaṭṭhākā ahesuṁ. Ekadā thero nāgasamālo, ekadā nāgito, ekadā upavāṇo, ekadā sunakkhatto, ekadā cundo, ekadā nando, ekadā sāgato, ekadā meghiyo bhagavantaṁ upaṭṭhahi. Athekadivasaṁ bhagavā bhikkhū āmantesi: “Bhikkhave, idānimhi mahallako, ekacce bhikkhū ‘iminā maggena gacchāmā’ ti vutte aññena gacchanti, ekacce mayhaṁ pattacīvaraṁ bhūmiyaṁ nikkhipanti, nibaddhupaṭṭhākaṁ me ekaṁ bhikkhuṁ jānāthā” ti. “Bhante, ahaṁ upaṭṭhahissāmi, ahaṁ upaṭṭhahissāmī” ti sirasi añjaliṁ katvā uṭṭhite sāriputtattherādayo: “Tumhākaṁ patthanā matthakaṁ pattā, alan”-ti paṭikkhi pi. Tato bhikkhū ānandattheraṁ: “Tvaṁ āvuso, upaṭṭhākaṭṭhānaṁ yācāhī” ti āhaṁsu. Thero: “Sace me bhante, bhagavā attanā laddhacīvaraṁ na dassati, piṇḍapātaṁ na dassati, ekagandhakuṭiyaṁ vasituṁ na dassati, maṁ gahetvā nimantanaṁ na gamissati, sace pana bhagavā mayā gahitaṁ nimantanaṁ gamissati, sace ahaṁ tiroraṭṭhā tirojanapadā bhagavantaṁ daṭṭhuṁ āgataṁ parisaṁ āgatakkhaṇe yeva dassetuṁ labhissāmi [PTS 4.96], yadā me kaṅkhā uppajjati, tasmiṁ khaṇe yeva bhagavantaṁ upasaṅkamituṁ labhissāmi, sace yaṁ bhagavā mama parammukhā dhammaṁ katheti, taṁ āgantvā mayhaṁ kathessati, evāhaṁ bhagavantaṁ upaṭṭhahissāmī” ti ime cattāro paṭikkhepe catasso ca āyācanāti aṭṭha vare yāci, bhagavāpissa adāsi.

So tato paṭṭhāya pañcavīsati vassāni nibaddhupaṭṭhāko ahosi. So pañcasu ṭhānesu etadagge ṭhapanaṁ patvā āgamasampadā, adhigamasampadā, pubbahetusampadā, attatthaparipucchāsampadā, titthavāsasampadā, yonisomanasikārasampadā, buddhūpanissayasampadāti imāhi sattahi sampadāhi samannāgato buddhassa santike aṭṭhavaradāyajjaṁ labhitvā buddhasāsane paññāto gaganamajjhe cando viya pākaṭo ahosi. Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, tathāgato ānandattheraṁ varadānena santappesī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepāhaṁ ānandaṁ varena santappesiṁ, pubbepāhaṁ yaṁ yaṁ esa yāci, taṁ taṁ adāsiṁyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa putto juṇhakumāro nāma hutvā takkasilāyaṁ sippaṁ uggahetvā ācariyassa anuyogaṁ datvā rattibhāge andhakāre ācariyassa gharā nikkhamitvā attano nivāsaṭṭhānaṁ vegena gacchanto aññataraṁ brāhmaṇaṁ bhikkhaṁ caritvā attano nivāsaṭṭhānaṁ gacchantaṁ apassanto bāhunā paharitvā tassa bhattapātiṁ bhindiṁ, brāhmaṇo patitvā viravi. Kumāro kāruññena nivattitvā taṁ hatthe gahetvā uṭṭhāpesi. Brāhmaṇo: “Tayā, tāta, mama bhikkhābhājanaṁ bhinnaṁ, bhattamūlaṁ me dehī” ti āha. Kumāro: “Brāhmaṇa, na dānāhaṁ tava bhattamūlaṁ dātuṁ sakkomi, ahaṁ kho pana kāsikarañño putto juṇhakumāro nāma, mayi rajje patiṭṭhite āgantvā maṁ dhanaṁ yāceyyāsī” ti vatvā niṭṭhitasippo ācariyaṁ vanditvā bārāṇasiṁ gantvā pitu sippaṁ dassesi. Pitā: “Jīvantena me putto diṭṭho, rājabhūtam-pi naṁ passissāmī” ti rajje abhisiñci. So [PTS 4.97] juṇharājā nāma hutvā dhammena rajjaṁ kāresi. Brāhmaṇo taṁ pavattiṁ sutvā: “Idāni mama bhattamūlaṁ āharissāmī” ti bārāṇasiṁ gantvā rājānaṁ alaṅkatanagaraṁ padakkhiṇaṁ karontam-eva disvā ekasmiṁ unnatappadese ṭhito hatthaṁ pasāretvā jayāpesi. Atha naṁ rājā anoloketvāva atikkami. Brāhmaṇo tena adiṭṭhabhāvaṁ ñatvā kathaṁ samuṭṭhāpento paṭhamaṁ gāthamāha.

13. Suṇohi mayhaṁ vacanaṁ janinda, atthena juṇhamhi idhānupatto,
Na brāhmaṇe addhike tiṭṭhamāne, gantabbamāhu dvipadinda seṭṭhā ti.

Tattha juṇhamhī ti mahārāja, tayi juṇhamhi ahaṁ ekena atthena idhānuppatto, na nikkāraṇā idhāgatomhīti dīpeti. Addhike ti addhānaṁ āgate. Gantabban-ti taṁ addhikaṁ addhānamāgataṁ yācamānaṁ brāhmaṇaṁ anoloketvāva gantabbanti paṇḍitā na āhu na kathentīti.

Rājā tassa vacanaṁ sutvā hatthiṁ vajiraṅkusena niggahetvā dutiyaṁ gāthamāha.

14. Suṇomi tiṭṭhāmi vadehi brahme, yenāsi atthena idhānupatto,
Kaṁ vā tvamatthaṁ mayi patthayāno, idhāgamo brahme tadiṅgha brūhī ti.

Tattha iṅghā ti codanatthe nipāto.

Tato paraṁ brāhmaṇassa ca rañño ca vacanapaṭivacanavasena sesagāthā kathitā:

15. Dadāhi me gāmavarāni pañca, dāsīsataṁ satta gavaṁsatāni,
Parosahassañca suvaṇṇanikkhe, bhariyā ca me sādisī dve dadāhi.

16. Tapo [PTS 4.98] nu te brāhmaṇa bhiṁsarūpo, mantā nu te brāhmaṇa cittarūpā,
Yakkhā nu te assavā santi keci, atthaṁ vā me abhijānāsi kattaṁ.

17. Na me tapo atthi na cā pi mantā, yakkhā pi me assavā natthi keci,
Attham-pi te nābhijānāmi kattaṁ, pubbe ca kho saṅgatimattamāsi.

18. Paṭhamaṁ idaṁ dassanaṁ jānato me, na tābhijānāmi ito puratthā,
Akkhāhi me pucchito etamatthaṁ, kadā kuhiṁ vā ahu saṅgamo no.

19. Gandhārarājassa puramhi ramme, avasimhase takkasīlāyaṁ deva,
Tatthandhakāramhi timīsikāyaṁ, aṁsena aṁsaṁ samaghaṭṭayimha.

20. Te tattha ṭhatvāna ubho janinda, sārāṇiyaṁ vītisārayimha tattha,
Sā yeva no saṅgatimattamāsi, tato na pacchā na pure ahosi.

21. Yadā kadāci manujesu brahme, samāgamo sappurisena hoti,
Na paṇḍitā saṅgatisanthavāni, pubbe kataṁ vā pi vināsayanti.

22. Bālāva kho saṅgatisanthavāni, pubbe kataṁ vā pi vināsayanti,
Bahum-pi bālesu kataṁ vinassati, tathā hi bālā akataññurūpā.

23. Dhīrā ca kho saṅgatisanthavāni, pubbe kataṁ vā pi na nāsayanti,
Appam-pi [PTS 4.99] dhīresu kataṁ na nassati, tathā hi dhīrā sukataññurūpā.

24. Dadāmi te gāmavarāni pañca, dāsīsataṁ satta gavaṁsatāni,
Parosahassañca suvaṇṇanikkhe, bhariyā ca te sādisī dve dadāmi.

25. Evaṁ sataṁ hoti samecca rāja, nakkhattarājāriva tārakānaṁ,
Āpūratī kāsipatī tathāhaṁ, tayā pi me saṅgamo ajja laddho ti.

Tattha sādisī ti rūpavaṇṇajātikulapadesena mayā sādisī ekasadisā dve mahāyasā bhariyā ca me dehī ti attho. Bhiṁsarūpo ti kiṁ nu te brāhmaṇa balavarūpasīlācāraguṇasaṅkhātaṁ tapokammaṁ atthīti pucchati. Mantā nu te ti udāhu vicitrarūpā sabbatthasādhakā mantā te atthi. Assavā ti vacanakārakā icchiticchitadāyakā yakkhā vā te keci santi. Kattan-ti kataṁ, udāhu tayā kataṁ kiñci mama atthaṁ abhijānāsīti pucchati. Saṅgatimattan-ti samāgamamattaṁ tayā saddhiṁ pubbe mama āsīti vadati. Jānato me ti jānantassa mama idaṁ paṭhamaṁ tava dassanaṁ. Na tābhijānāmī ti na taṁ abhijānāmi. Timīsikāyan-ti bahalatimirāyaṁ rattiyaṁ. Te tattha ṭhatvānā ti te mayaṁ tasmiṁ aṁsena aṁsaṁ ghaṭṭitaṭṭhāne ṭhatvā vītisārayimha tatthā ti tasmiṁ yeva ṭhāne saritabbayuttakaṁ kathaṁ vītisārayimha, ahaṁ: “Bhikkhābhājanaṁ me tayā bhinnaṁ, bhattamūlaṁ me dehī” ti avacaṁ, tvaṁ: “Idānāhaṁ tava bhattamūlaṁ dātuṁ na sakkomi, ahaṁ kho pana kāsikarañño putto juṇhakumāro nāma, mayi rajje patiṭṭhite āgantvā maṁ dhanaṁ yāceyyāsī” ti avacāti imaṁ sāraṇīyakathaṁ karimhāti āha. Sā yeva no saṅgatimattamāsī ti deva, amhākaṁ sā yeva aññamaññaṁ saṅgatimattamāsi, ekamuhuttikamahosīti dīpeti. Tato ti tato pana taṁmuhuttikamittadhammato pacchā vā pure vā kadāci amhākaṁ saṅgati nāma na bhūtapubbā.

Na paṇḍitā ti brāhmaṇa paṇḍitā nāma taṁmuhuttikaṁ saṅgatiṁ vā cirakālasanthavāni vā yaṁ kiñci pubbe kataguṇaṁ vā na nāsenti. Bahumpī ti bahukam pi. Akataññurūpā ti yasmā bālā akataññusabhāvā, tasmā tesu bahum-pi kataṁ nassatī ti attho. Sukataññurūpā ti suṭṭhu kataññusabhāvā. Etthā pi tatthā pi tathā hī ti hi-kāro kāraṇattho. Dadāmi te ti brāhmaṇena yācitayācitaṁ dadanto evamāha. Evaṁ satan-ti brāhmaṇo rañño [PTS 4.100] anumodanaṁ karonto vadati, sataṁ sappurisānaṁ ekavāram-pi samecca saṅgati nāma evaṁ hoti. Nakkhattarājārivā ti ettha ra-kāro nipātamattaṁ. Tārakānan-ti tārakagaṇamajjhe. Kāsipatī ti rājānamālapati. Idaṁ vuttaṁ hoti: “deva, kāsiraṭṭhādhipati yathā cando tārakānaṁ majjhe ṭhito tārakagaṇaparivuto pāṭipadato paṭṭhāya yāva puṇṇamā āpūrati, tathā aham-pi ajja tayā dinnehi gāmavarādīhi āpūrāmī” ti. Tayā pi me ti mayā pubbe tayā saddhiṁ laddho pi saṅgamo aladdhova, ajja pana mama manorathassa nipphannattā mayā tayā saha saṅgamo laddho nāmāti nipphannaṁ me tayā saddhiṁ mittaphalanti vadati. Bodhisatto tassa mahantaṁ yasaṁ adāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepāhaṁ ānandaṁ varena santappesiṁ yevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā brāhmaṇo ānando ahosi, rājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Juṇhajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 457: Dhammadevaputtajātakavaṇṇanā

Yasokaro puññakarohamasmī ti idaṁ satthā jetavane viharanto devadattassa pathavipavesanaṁ ārabbha kathesi. Tadā hi bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto tathāgatena saddhiṁ paṭivirujjhitvā pathaviṁ paviṭṭho” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na idānevesa, bhikkhave, mama jinacakke pahāraṁ datvā pathaviṁ paviṭṭho, pubbe pi dhammacakke pahāraṁ datvā pathaviṁ pavisitvā avīciparāyaṇo jātoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāmāvacaradevaloke dhammo nāma devaputto hutvā nibbatti, devadatto adhammo nāma. Tesu dhammo dibbālaṅkārapaṭimaṇḍito dibbarathavaramabhiruyha accharāgaṇaparivuto manussesu sāyamāsaṁ bhuñjitvā attano attano gharadvāre sukhakathāya nisinnesu puṇṇamuposathadivase gāmanigamajanapadarājadhānīsu ākāse ṭhatvā: “Pāṇātipātādīhi dasahi akusalakammapathehi viramitvā mātupaṭṭhānadhammaṁ pitupaṭṭhānadhammaṁ tividhasucaritadhammañca pūretha [PTS 4.101], evaṁ saggaparāyaṇā hutvā mahantaṁ yasaṁ anubhavissathā” ti manusse dasa kusalakammapathe samādapento jambudīpaṁ padakkhiṇaṁ karoti. Adhammo pana devaputto: “Pāṇaṁ hanathā” ti ādinā nayena dasa akusalakammapathe samādapento jambudīpaṁ vāmaṁ karoti. Atha tesaṁ ākāse rathā sammukhā ahesuṁ. Atha nesaṁ parisā: “Tumhe kassa, tumhe kassā” ti pucchitvā: “Mayaṁ dhammassa, mayaṁ adhammassā” ti vatvā maggā okkamitvā dvidhā jātā. Dhammo pi adhammaṁ āmantetvā: “Samma, tvaṁ adhammo, ahaṁ dhammo, maggo mayhaṁ anucchaviko, tava rathaṁ okkāmetvā mayhaṁ maggaṁ dehī” ti paṭhamaṁ gāthamāha.

26. Yasokaro puññakarohamasmi, sadātthuto samaṇabrāhmaṇānaṁ,
Maggāraho devamanussapūjito, dhammo ahaṁ dehi adhamma maggan-ti.

Tattha yasokaro ti ahaṁ devamanussānaṁ yasadāyako. Dutiyapade pi eseva nayo. Sadātthuto ti sadā thuto niccapasattho. Tato parā:

27. Adhammayānaṁ daḷhamāruhitvā, asantasanto balavāhamasmi,
Sa kissa hetumhi tavajja dajjaṁ, maggaṁ ahaṁ dhamma adinnapubbaṁ.

28. Dhammo have pāturahosi pubbe, pacchā adhammo udapādi loke,
Jeṭṭho ca seṭṭho ca sanantano ca, uyyāhi jeṭṭhassa kaniṭṭha maggā.

29. Na yācanāya na pi pātirūpā, na arahatā tehaṁ dadeyyaṁ maggaṁ,
Yuddhañca [PTS 4.102] no hotu ubhinnamajja, yuddhamhi yo jessati tassa maggo.

30. Sabbā disā anuvisaṭohamasmi, mahabbalo amitayaso atulyo,
Guṇehi sabbehi upetarūpo, dhammo adhamma tvaṁ kathaṁ vijessasi.

31. Lohena ve haññati jātarūpaṁ, na jātarūpena hananti lohaṁ,
Sace adhammo hañchati dhammamajja, ayo suvaṇṇaṁ viya dassaneyyaṁ.

32. Sace tuvaṁ yuddhabalo adhamma, na tuyha vuḍḍhā ca garū ca atthi,
Maggañca te dammi piyāppiyena, vācāduruttāni pi te khamāmī ti.

Imā cha gāthā tesaññeva vacanapaṭivacanavasena kathitā.

Tattha sa kissa hetumhi tavajja dajjan-ti somhi ahaṁ adhammo adhammayānaṁ rathaṁ āruḷho abhīto balavā. Kiṁkāraṇā ajja bho dhamma, kassaci adinnapubbaṁ maggaṁ tuyhaṁ dammīti. Pubbe ti paṭhamakappikakāle imasmiṁ loke dasakusalakammapathadhammo ca pubbe pāturahosi, pacchā adhammo. Jeṭṭho cā ti pure nibbattabhāvena ahaṁ jeṭṭho ca seṭṭho ca porāṇako ca, tvaṁ pana kaniṭṭho, tasmā maggā uyyāhīti vadati. Na pi pātirūpāti ahañhi te neva yācanāya na patirūpavacanena maggārahatāya maggaṁ dadeyyaṁ. Anuvisaṭo ti ahaṁ catasso disā catasso anudisāti sabbā disā attano guṇena patthaṭo paññāto pākaṭo. Lohenā ti ayamuṭṭhikena. Hañchatī ti hanissati. Tuvaṁ yuddhabalo adhammā ti sace tvaṁ yuddhabalosi adhamma. Vuḍḍhā ca garū cā ti yadi tuyhaṁ: “Ime vuḍḍhā, ime garū paṇḍitā” ti evaṁ natthi. Piyāppiyenā ti piyenā pi appiyenā pi dadanto piyena viya te maggaṁ dadāmī ti attho.

Bodhisattena [PTS 4.103] pana imāya gāthāya kathitakkhaṇe yeva adhammo rathe ṭhātuṁ asakkonto avaṁsiro pathaviyaṁ patitvā pathaviyā vivare dinne gantvā avīcimhi yeva nibbatti. Etamatthaṁ viditvā bhagavā abhisambuddho hutvā sesagāthā abhāsi:

33. Idañca sutvā vacanaṁ adhammo, avaṁsiro patito uddhapādo,
Yuddhatthiko ce na labhāmi yuddhaṁ, ettāvatā hoti hato adhammo.

34. Khantībalo yuddhabalaṁ vijetvā, hantvā adhammaṁ nihanitva bhūmyā,
Pāyāsi vitto abhiruyha sandanaṁ, maggeneva atibalo saccanikkamo.

35. Mātā pitā samaṇabrāhmaṇā ca, asammānitā yassa sake agāre,
Idheva nikkhippa sarīradehaṁ, kāyassa bhedā nirayaṁ vajanti te,
Yathā adhammo patito avaṁsiro.

36. Mātā pitā samaṇabrāhmaṇā ca, susammānitā yassa sake agāre,
Idheva nikkhippa sarīradehaṁ, kāyassa bhedā sugatiṁ vajanti te,
Yathā pi dhammo abhiruyha sandanan-ti.

Tattha yuddhatthiko ce ti ayaṁ tassa vilāpo, so kirevaṁ vilapanto yeva patitvā pathaviṁ paviṭṭho. Ettāvatā ti bhikkhave, yāvatā pathaviṁ paviṭṭho, tāvatā adhammo hato nāma hoti. Khantībalo ti bhikkhave, evaṁ adhammo pathaviṁ paviṭṭho adhivāsanakhantībalo taṁ yuddhabalaṁ vijetvā vadhitvā bhūmiyaṁ nihanitvā pātetvā vittajātatāya vitto attano rathaṁ āruyha maggeneva saccanikkamo tathaparakkamo dhammadevaputto pāyāsi. Asammānitā ti asakkatā. Sarīradehan-ti imasmiṁ yeva loke sarīrasaṅkhātaṁ dehaṁ nikkhipitvā. Nirayaṁ vajantī ti yassa pāpapuggalassa ete sakkārārahā gehe asakkatā, tathārūpā yathā adhammo patito avaṁsiro, evaṁ avaṁsirā [PTS 4.104] nirayaṁ vajantī ti attho. Sugatiṁ vajantī ti yassa panete sakkatā, tādisā paṇḍitā yathā pi dhammo sandanaṁ abhiruyha devalokaṁ gato, evaṁ sugatiṁ vajantīti.

Satthā evaṁ dhammaṁ desetvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi devadatto mayā saddhiṁ paṭivirujjhitvā pathaviṁ paviṭṭho” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā adhammo devaputto devadatto ahosi, parisāpissa devadattaparisā, dhammo pana aham-eva, parisā buddhaparisāyevā” ti.

Dhammadevaputtajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 458: Udayajātakavaṇṇanā

Ekā nisinnā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu kusajātake (JA. 531) āvi bhavissati. Satthā pana taṁ bhikkhuṁ: “Saccaṁ kira tvaṁ ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Bhikkhu kasmā kilesavasena evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā ukkaṇṭhitosi? Porāṇakapaṇḍitā samiddhe dvādasayojanike surundhananagare rajjaṁ kārentā devaccharapaṭibhāgāya itthiyā saddhiṁ satta vassasatāni ekagabbhe vasantā pi indriyāni bhinditvā lobhavasena na olokesun”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte kāsiraṭṭhe surundhananagare kāsirājā rajjaṁ kāresi, tassa neva putto, na dhītā ahosi. So attano deviyo: “Putte patthethā” ti āha. Aggamahesī pi rañño vacanaṁ sampaṭicchitvā tathā akāsi. Tadā bodhisatto brahmalokā cavitvā tasseva rañño aggamahesiyā kucchimhi nibbatti. Athassa mahājanassa hadayaṁ vaḍḍhetvā jātabhāvena: “Udayabhaddo” ti nāmaṁ kariṁsu. Kumārassa padasā caraṇakāle añño pi satto brahmalokā cavitvā tasseva rañño aññatarāya deviyā kucchimhi kumārikā hutvā nibbatti, tassāpi: “Udayabhaddā” ti nāmaṁ kariṁsu. Kumāro vayappatto sabbasippanipphattiṁ pāpuṇi [PTS 4.105], jātabrahmacārī pana ahosi, supinantena pi methunadhammaṁ na jānāti, na tassa kilesesu cittaṁ allīyi. Rājā puttaṁ rajje abhisiñcitukāmo: “Kumārassa idāni rajjasukhasevanakālo, nāṭakāpissa paccupaṭṭhāpessāmī” ti sāsanaṁ pesesi. Bodhisatto: “Na mayhaṁ rajjenattho, kilesesu me cittaṁ na allīyatī” ti paṭikkhipitvā punappunaṁ vuccamāno rattajambunadamayaṁ itthirūpaṁ kāretvā: “Evarūpaṁ itthiṁ labhamāno rajjaṁ sampaṭicchissāmī” ti mātāpitūnaṁ pesesi. Te taṁ suvaṇṇarūpakaṁ sakalajambudīpaṁ parihārāpetvā tathārūpaṁ itthiṁ alabhantā udayabhaddaṁ alaṅkāretvā tassa santike ṭhapesuṁ. Sā taṁ suvaṇṇarūpakaṁ abhibhavitvā aṭṭhāsi. Atha nesaṁ anicchamānānaññeva vemātikaṁ bhaginiṁ udayabhaddakumāriṁ aggamahesiṁ katvā bodhisattaṁ rajje abhisiñciṁsu. Te pana dve pi brahmacariyavāsam-eva vasiṁsu.

Aparabhāge mātāpitūnaṁ accayena bodhisatto rajjaṁ kāresi. Ubho ekagabbhe vasamānā pi lobhavasena indriyāni bhinditvā aññamaññaṁ na olokesuṁ, apica kho pana: “Yo amhesu paṭhamataraṁ kālaṁ karoti, so nibbattaṭṭhānato āgantvā ‘asukaṭṭhāne nibbattosmī’ ti ārocetū” ti saṅgaramakaṁsu. Atha kho bodhisatto abhisekato sattavassasataccayena kālamakāsi. Añño rājā nāhosi, udayabhaddāya yeva āṇā pavatti. Amaccā rajjaṁ anusāsiṁsu. Bodhisatto pi cutikkhaṇe tāvatiṁsabhavane sakkattaṁ patvā yasamahantatāya sattāhaṁ anussarituṁ nāsakkhi. Iti so manussagaṇanāya sattavassasataccayena āvajjetvā: “Udayabhaddaṁ rājadhītaraṁ dhanena vīmaṁsitvā sīhanādaṁ nadāpetvā dhammaṁ desetvā saṅgaraṁ mocetvā āgamissāmī” ti cintesi. Tadā kira manussānaṁ dasavassasahassāyukakālo hoti. Rājadhītā pi taṁ divasaṁ rattibhāge pihitesu dvāresu ṭhapitaārakkhe sattabhūmikapāsādavaratale alaṅkatasirigabbhe ekikāva niccalā attano [PTS 4.106] sīlaṁ āvajjamānā nisīdi. Atha sakko suvaṇṇamāsakapūraṁ ekaṁ suvaṇṇapātiṁ ādāya āgantvā sayanagabbhe yeva pātubhavitvā ekamantaṁ ṭhito tāya saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

37. Ekā nisinnā suci saññatūrū, pāsādamāruyha aninditaṅgī,
Yācāmi taṁ kinnaranettacakkhu, imekarattiṁ ubhayo vasemā ti.

Tattha sucī ti sucivatthanivatthā. Saññatūrū ti suṭṭhu ṭhapitaūrū, iriyāpathaṁ saṇṭhapetvā sucivatthā ekikāva nisinnāsīti vuttaṁ hoti. Aninditaṅgī ti pādantato yāva kesaggā aninditasarīrā paramasobhaggappattasarīrā. Kinnaranettacakkhū ti tīhi maṇḍalehi pañcahi ca pasādehi upasobhitattā kinnarānaṁ nettasadisehi cakkhūhi samannāgate. Imekarattin-ti imaṁ ekarattaṁ ajja imasmiṁ alaṅkatasayanagabbhe ekato vaseyyāmāti yācati.

Tato rājadhītā dve gāthā abhāsi:

38. Okiṇṇantaraparikhaṁ, daḷhamaṭṭālakoṭṭhakaṁ,
Rakkhitaṁ khaggahatthehi, duppavesamidaṁ puraṁ.

39. Daharassa yuvino cā pi, āgamo ca na vijjati,
Atha kena nu vaṇṇena, saṅgamaṁ icchase mayā ti.

Tattha okiṇṇantaraparikhan-ti idaṁ dvādasayojanikaṁ surundhanapuraṁ antarantarā udakaparikhānaṁ kaddamaparikhānaṁ sukkhaparikhānaṁ okiṇṇattā okiṇṇantaraparikhaṁ. Daḷhamaṭṭālakoṭṭhakan-ti thiratarehi aṭṭālakehi dvārakoṭṭhakehi ca samannāgataṁ. Khaggahatthehī ti āvudhahatthehi dasahi yodhasahassehi rakkhitaṁ. Duppavesamidaṁ puran-ti idaṁ sakalapuram-pi tassa anto māpitaṁ mayhaṁ nivāsapuram-pi ubhayaṁ kassaci pavisituṁ na sakkā. Āgamo cā ti idha imāya velāya taruṇassa vā yobbanappattassa vā thāmasampannayodhassa vā aññassa vā mahantam-pi paṇṇākāraṁ gahetvā āgacchantassa āgamo nāma natthi. Saṅgaman-ti atha tvaṁ kena kāraṇena imāya velāya mayā saha samāgamaṁ icchasīti.

Atha sakko catutthaṁ gāthamāha.

40. Yakkhohamasmi [PTS 4.107] kalyāṇi, āgatosmi tavantike,
Tvaṁ maṁ nandaya bhaddante, puṇṇakaṁsaṁ dadāmi te ti.

Tassattho: kalyāṇi, sundaradassane ahameko devaputto devatānubhāvena idhāgato, tvaṁ ajja maṁ nandaya tosehi, ahaṁ te imaṁ suvaṇṇamāsakapuṇṇaṁ suvaṇṇapātiṁ dadāmīti.

Taṁ sutvā rājadhītā pañcamaṁ gāthamāha.

41. Devaṁva yakkhaṁ atha vā manussaṁ, na patthaye udayamaticca aññaṁ,
Gaccheva tvaṁ yakkha mahānubhāva, mā cassu gantvā punarāvajitthā ti.

Tassattho: ahaṁ devarāja, devaṁ vā yakkhaṁ vā udayaṁ atikkamitvā aññaṁ na patthemi, so tvaṁ gaccheva, mā idha aṭṭhāsi, na me tayā ābhatena paṇṇākārena attho, gantvā ca mā imaṁ ṭhānaṁ punarāvajitthāti.

So tassā sīhanādaṁ sutvā aṭṭhatvā gatasadiso hutvā tattheva antarahito aṭṭhāsi. So punadivase tāya velāyam-eva suvaṇṇamāsakapūraṁ rajatapātiṁ ādāya tāya saddhiṁ sallapanto chaṭṭhaṁ gāthamāha.

42. Yā sā rati uttamā kāmabhoginaṁ, yaṁhetu sattā visamaṁ caranti,
Mā taṁ ratiṁ jīyi tuvaṁ sucimhite, dadāmi te rūpiyaṁ kaṁsapūran-ti.

Tassattho: bhadde, rājadhīte yā esā kāmabhogisattānaṁ ratīsu methunakāmarati nāma uttamā rati, yassā ratiyā kāraṇā sattā kāyaduccaritādivisamaṁ caranti, taṁ ratiṁ tvaṁ bhadde, sucimhite manāpahasite mā jīyi, aham-pi āgacchanto na tucchahattho āgato, hiyyo suvaṇṇamāsakapūraṁ suvaṇṇapātiṁ āhariṁ, ajja rūpiyapātiṁ, imaṁ te ahaṁ rūpiyapātiṁ suvaṇṇapūraṁ dadāmīti.

Rājadhītā cintesi: “Ayaṁ kathāsallāpaṁ labhanto punappunaṁ āgamissati, na dāni tena saddhiṁ kathessāmī” ti. Sā kiñci na [PTS 4.108] kathesi.

Sakko tassā akathitabhāvaṁ ñatvā tattheva antarahito hutvā punadivase tāyam-eva velāya lohapātiṁ kahāpaṇapūraṁ ādāya: “Bhadde, tvaṁ maṁ kāmaratiyā santappehi, imaṁ te kahāpaṇapūraṁ lohapātiṁ dassāmī” ti āha. Taṁ disvā rājadhītā sattamaṁ gāthamāha.

43. Nāriṁ naro nijjhapayaṁ dhanena, ukkaṁsatī yattha karoti chandaṁ,
Vipaccanīko tava devadhammo, paccakkhato thokatarena esī ti.

Tassattho: bho purisa, tvaṁ jaḷo. Naro hi nāma nāriṁ kilesaratikāraṇā dhanena nijjhāpento saññāpento yattha nāriyā chandaṁ karoti, taṁ ukkaṁsati vaṇṇetvā thometvā bahutarena dhanena palobheti, tuyhaṁ paneso devasabhāvo vipaccanīko, tvañhi mayā paccakkhato thokatarena esi, paṭhamadivase suvaṇṇapūraṁ suvaṇṇapātiṁ āharitvā, dutiyadivase suvaṇṇapūraṁ rūpiyapātiṁ, tatiyadivase kahāpaṇapūraṁ lohapātiṁ āharasīti.

Taṁ sutvā sakko: “Bhadde rājakumāri, ahaṁ chekavāṇijo na niratthakena atthaṁ nāsemi, sace tvaṁ āyunā vā vaṇṇena vā vaḍḍheyyāsi, ahaṁ te paṇṇākāraṁ vaḍḍhetvā āhareyyaṁ, tvaṁ pana parihāyaseva, tenāham-pi dhanaṁ parihāpemī” ti vatvā tisso gāthā abhāsi:

44. Āyu ca vaṇṇo ca manussaloke, nihīyati manujānaṁ sugatte,
Teneva vaṇṇena dhanam-pi tuyhaṁ, nihīyati jiṇṇatarāsi ajja.

45. Evaṁ me pekkhamānassa, rājaputti yasassini,
Hāyateva tava vaṇṇo, ahorattānamaccaye.

46. Imināva tvaṁ vayasā, rājaputti sumedhase,
Brahmacariyaṁ careyyāsi, bhiyyo vaṇṇavatī siyā ti.

Tattha nihīyatī ti parissāvane āsittaudakaṁ viya parihāyati. Manussalokasmiñhi sattā jīvitena vaṇṇena cakkhupasādādīhi ca dine dine parihāyanteva. Jiṇṇatarāsī ti [PTS 4.109] mama paṭhamaṁ āgatadivase pavattañhi te āyu hiyyo divasaṁ na pāpuṇi, kuṭhāriyā chinnaṁ viya tattheva nirujjhi, hiyyo pavattam-pi ajjadivasaṁ na pāpuṇi, hiyyo va kuṭhāriyā chinnaṁ viya nirujjhi, tasmā ajja jiṇṇatarāsi jātā. Evaṁ me ti tiṭṭhatu hiyyo ca parahiyyo ca, ajjeva pana mayhaṁ evaṁ pekkhamānasseva hāyateva tava vaṇṇo. Ahorattānamaccaye ti ito paṭṭhāya rattindivesu vītivattesu ahorattānaṁ accayena apaṇṇattikabhāvam-eva gamissasīti dasseti. Imināvā ti tasmā bhadde, sace tvaṁ iminā vayeneva imasmiṁ suvaṇṇavaṇṇe sarīre rajāya avilutte yeva seṭṭhacariyaṁ careyyāsi, pabbajitvā samaṇadhammaṁ kareyyāsi. Bhiyyo vaṇṇavatī siyā ti atirekataravaṇṇā bhaveyyāsīti.

Tato rājadhītā itaraṁ gāthamāha.

47. Devā na jīranti yathā manussā, gattesu tesaṁ valiyo na honti,
Pucchāmi taṁ yakkha mahānubhāva, kathaṁ nu devāna sarīradeho ti.

Tattha sarīradeho ti sarīrasaṅkhāto deho, devānaṁ sarīraṁ kathaṁ na jīrati, idaṁ ahaṁ taṁ pucchāmīti vadati.

Athassā kathento sakko itaraṁ gāthamāha.

48. Devā na jīranti yathā manussā, gattesu tesaṁ valiyo na honti,
Suve suve bhiyyataro va tesaṁ, dibbo ca vaṇṇo vipulā ca bhogā ti.

Tattha yathā manussā ti yathā manussā jīrantā rūpena vaṇṇena bhogena cakkhupasādādīhi ca jīranti, na evaṁ devā. Tesañhi gattesu valiyo pi na santi, maṭṭhakañcanapaṭṭamiva sarīraṁ hoti. Suve suve ti divase divase. Bhiyyatarovā ti atirekataro va tesaṁ dibbo ca vaṇṇo vipulā ca bhogā honti, manussesu hi rūpaparihāni cirajātabhāvassa sakkhi, devesu atirekarūpasampatti ca atirekaparivārasampatti ca. Evaṁ aparihānadhammo nāmesa devaloko [PTS 4.110]. Tasmā tvaṁ jaraṁ appatvāva nikkhamitvā pabbaja, evaṁ parihāniyasabhāvā manussalokā cavitvā aparihāniyasabhāvaṁ evarūpaṁ devalokaṁ gamissasīti.

Sā devalokassa vaṇṇaṁ sutvā tassa gamanamaggaṁ pucchantī itaraṁ gāthamāha.

49. Kiṁsūdha bhītā janatā anekā, maggo ca nekāyatanaṁ pavutto,
Pucchāmi taṁ yakkha mahānubhāva, katthaṭṭhito paralokaṁ na bhāye ti.

Tattha kiṁsūdha bhītā ti devarāja, ayaṁ khattiyādibhedā anekā janatā kiṁbhītā kassa bhayena parihāniyasabhāvā manussalokā devalokaṁ na gacchatīti pucchati. Maggo ti devalokagāmimaggo. Idha pana: “Kin”-ti āharitvā: “Ko” ti pucchā kātabbā. Ayañhettha attho: “Anekatitthāyatanavasena paṇḍitehi pavutto devalokamaggo ko kataro” ti vutto. Katthaṭṭhito ti paralokaṁ gacchanto katarasmiṁ magge ṭhito na bhāyatīti.

Athassā kathento sakko itaraṁ gāthamāha.

50. Vācaṁ manañca paṇidhāya sammā, kāyena pāpāni akubbamāno,
Bahunnapānaṁ gharamāvasanto, saddho mudū saṁvibhāgī vadaññū,
Saṅgāhako sakhilo saṇhavāco, etthaṭṭhito paralokaṁ na bhāye ti.

Tassattho: bhadde, udaye vācaṁ manañca sammā ṭhapetvā kāyena pāpāni akaronto ime dasa kusalakammapathe samādāya vattanto bahuannapāne pahūtadeyyadhamme ghare vasanto: “Dānassa vipāko atthī” ti saddhāya samannāgato muducitto dānasaṁvibhāgatāya saṁvibhāgī pabbajitā bhikkhāya caramānā vadanti nāma, tesaṁ paccayadānena tassa vādassa jānanato vadaññū catūhi saṅgahavatthūhi saṅgahatāya saṅgāhako piyavāditāya sakhilo maṭṭhavacanatāya saṇhavāco ettha ettake guṇarāsimhi ṭhito paralokaṁ gacchanto na bhāyatīti.

Tato [PTS 4.111] rājadhītā taṁ tassa vacanaṁ sutvā thutiṁ karontī itaraṁ gāthamāha.

51. Anusāsasi maṁ yakkha, yathā mātā yathā pitā,
Uḷāravaṇṇa pucchāmi, ko nu tvamasi subrahā ti.

Tassattho: yathā mātāpitaro puttake anusāsanti, tathā maṁ anusāsasi. Uḷāravaṇṇa sobhaggappattarūpadāraka ko nu asi tvaṁ evaṁ accuggatasarīroti.

Tato bodhisatto itaraṁ gāthamāha.

52. Udayohamasmi kalyāṇi, saṅgarattā idhāgato,
Āmanta kho taṁ gacchāmi, muttosmi tava saṅgarā ti.

Tassattho: kalyāṇadassane ahaṁ purimabhave tava sāmiko udayo nāma tāvatiṁsabhavane sakko hutvā nibbatto, idhāgacchanto na kilesavasenāgato, taṁ vīmaṁsitvā pana saṅgaraṁ mocessāmīti saṅgarattā pubbe saṅgarassa katattā āgatosmi, idāni taṁ āmantetvā gacchāmi, muttosmi tava saṅgarāti.

Rājadhītā assasitvā: “Sāmi, tvaṁ udayabhaddarājā” ti assudhārā pavattayamānā: “Ahaṁ tumhehi vinā vasituṁ na sakkomi, yathā tumhākaṁ santike vasāmi, tathā maṁ anusāsathā” ti vatvā itaraṁ gāthaṁ abhāsi:

53. Sace kho tvaṁ udayosi, saṅgarattā idhāgato,
Anusāsa maṁ rājaputta, yathāssa puna saṅgamo ti.

Atha naṁ anusāsanto mahāsatto catasso gāthā abhāsi:

54. Atipatati vayo khaṇo tatheva, ṭhānaṁ natthi dhuvaṁ cavanti sattā,
Parijīyati addhuvaṁ sarīraṁ, udaye mā pamāda carassu dhammaṁ.

55. Kasiṇā pathavī dhanassa pūrā, ekasseva siyā anaññadheyyā,
Taṁ cā pi jahati avītarāgo, udaye mā pamāda carassu dhammaṁ.

56. Mātā [PTS 4.112] ca pitā ca bhātaro ca, bhariyā yā pi dhanena hoti kītā,
Te cā pi jahanti aññamaññaṁ, udaye mā pamāda carassu dhammaṁ.

57. Kāyo parabhojananti ñatvā, saṁsāre sugatiñca duggatiñca,
Ittaravāsoti jāniyāna, udaye mā pamāda carassu dhamman-ti.

Tattha atipatatī ti ativiya patati, sīghaṁ atikkamati. Vayo ti paṭhamavayāditividho pi vayo. Khaṇo tathevā ti uppādaṭṭhitibhaṅgakkhaṇo pi tatheva atipatati. Ubhayena pi bhinno imesaṁ sattānaṁ āyusaṅkhāro nāma sīghasotā nadī viya anivattanto sīghaṁ atikkamatīti dasseti. Ṭhānaṁ natthīti: “Uppannā saṅkhārā abhijjitvā tiṭṭhantū” ti patthanāya pi tesaṁ ṭhānaṁ nāma natthi, dhuvaṁ ekaṁseneva buddhaṁ bhagavantaṁ ādiṁ katvā sabbe pi sattā cavanti, “dhuvaṁ maraṇaṁ, addhuvaṁ jīvitan”-ti evaṁ maraṇassatiṁ bhāvehīti dīpeti. Parijīyatī ti idaṁ suvaṇṇavaṇṇam-pi sarīraṁ jīrateva, evaṁ jānāhi. Mā pamādan-ti tasmā tvaṁ udayabhadde mā pamādaṁ āpajji, appamattā hutvā dasakusalakammapathadhammaṁ carāhīti.

Kasiṇā ti sakalā. Ekassevā ti yadi ekasseva rañño, tasmiṁ ekasmiṁ yeva anaññādhīnā assa. Taṁ cā pi jahati avītarāgo ti taṇhāvasiko puggalo ettakena pi yasena atitto maraṇakāle avītarāgo va taṁ vijahati. Evaṁ taṇhāya apūraṇīyabhāvaṁ jānāhīti dīpeti. Te cāpī ti mātā puttaṁ, putto mātaraṁ, pitā puttaṁ, putto pitaraṁ, bhātā bhaginiṁ, bhaginī bhātaraṁ, bhariyā sāmikaṁ, sāmiko bhariyanti ete aññamaññaṁ jahanti, nānā honti. Evaṁ sattānaṁ nānābhāvavinābhāvaṁ jānāhīti dīpeti.

Parabhojanan-ti vividhānaṁ kākādīnaṁ parasattānaṁ bhojanaṁ. Ittaravāso ti yā esā imasmiṁ saṁsāre manussabhūtā suggati ca tiracchānabhūtā duggati ca, etaṁ ubhayampi: “Ittaravāso” ti jānitvā mā pamādaṁ, carassu dhammaṁ. Imesaṁ sattānaṁ nānāṭhānato āgantvā ekasmiṁ ṭhāne samāgamo paritto, ime sattā appakasmiṁ yeva kāle ekato vasanti, tasmā appamattā hohīti.

Evaṁ mahāsatto tassā ovādamadāsi. Sā pi tassa dhammakathāya pasīditvā thutiṁ karontī osānagāthamāha.

58. Sādhu [PTS 4.113] bhāsatiyaṁ yakkho, appaṁ maccāna jīvitaṁ,
Kasirañca parittañca, tañca dukkhena saṁyutaṁ,
Sāhaṁ ekā pabbajissāmi, hitvā kāsiṁ surundhanan-ti.

Tattha sādhūti: “Appaṁ maccāna jīvitan”-ti bhāsamāno ayaṁ devarājā sādhu bhāsati. Kiṁkāraṇā? Idañhi kasirañca dukkhaṁ assādarahitaṁ, parittañca na bahukaṁ ittarakālaṁ. Sace hi kasiram-pi samānaṁ dīghakālaṁ pavatteyya, parittakam-pi samānaṁ sukhaṁ bhaveyya, idaṁ pana kasirañceva parittañca sakalena vaṭṭadukkhena saṁyutaṁ sannihitaṁ. Sāhan-ti sā ahaṁ. Surundhanan-ti surundhananagarañca kāsiraṭṭhañca chaḍḍetvā ekikāva pabbajissāmīti āha.

Bodhisatto tassā ovādaṁ datvā sakaṭṭhānam-eva gato. Sā pi punadivase amacce rajjaṁ paṭicchāpetvā antonagare yeva ramaṇīye uyyāne isipabbajjaṁ pabbajitvā dhammaṁ caritvā āyupariyosāne tāvatiṁsabhavane bodhisattassa pādaparicārikā hutvā nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā rājadhītā rāhulamātā ahosi, sakko pana aham-eva ahosinti.

Udayajātakavaṇṇanā catutthā

JA 459: Pānīyajātakavaṇṇanā

Mitto mittassā ti idaṁ satthā jetavane viharanto kilesaniggahaṁ ārabbha kathesi. Ekasmiñhi samaye sāvatthivāsino pañcasatā gihisahāyakā tathāgatassa dhammadesanaṁ sutvā pabbajitvā upasampannā antokoṭisanthāre vasantā aḍḍharattasamaye kāmavitakkaṁ vitakkesuṁ. Sabbaṁ heṭṭhā vuttanayeneva veditabbaṁ. Bhagavato āṇattiyā panāyasmatā ānandena bhikkhusaṅghe sannipātite satthā paññattāsane nisīditvā anodissakaṁ katvā: “Kāmavitakkaṁ vitakkayitthā” ti avatvā sabbasaṅgāhikavaseneva: “Bhikkhave, kileso khuddako nāma natthi, bhikkhunā nāma uppannuppannā kilesā niggahetabbā, porāṇakapaṇḍitā anuppanne pi buddhe kilese niggahetvā paccekabodhiñāṇaṁ pattā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 4.114] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente kāsiraṭṭhe ekasmiṁ gāmake dve sahāyakā pānīyatumbāni ādāya khettaṁ gantvā ekamantaṁ ṭhapetvā khettaṁ koṭṭetvā pipāsitakāle āgantvā pānīyaṁ pivanti. Tesu eko pānīyatthāya āgantvā attano pānīyaṁ rakkhanto itarassa tumbato pivitvā sāyaṁ araññā nikkhamitvā nhāyitvā ṭhito: “Atthi nu kho me kāyadvārādīhi ajja kiñci pāpaṁ katan”-ti upadhārento thenetvā pānīyassa pivitabhāvaṁ disvā saṁvegappatto hutvā: “Ayaṁ taṇhā vaḍḍhamānā maṁ apāyesu khipissati, imaṁ kilesaṁ niggaṇhissāmī” ti pānīyassa thenetvā pivitabhāvaṁ ārammaṇaṁ katvā vipassanaṁ vaḍḍhetvā paccekabodhiñāṇaṁ nibbattetvā paṭiladdhaguṇaṁ āvajjento aṭṭhāsi. Atha naṁ itaro nhāyitvā uṭṭhito: “Ehi, samma, gharaṁ gacchāmā” ti āha. “Gaccha tvaṁ, mama gharena kiccaṁ natthi, paccekabuddhā nāma mayan”-ti. “Paccekabuddhā nāma tumhādisā na hontī” ti. “Atha kīdisā paccekabuddhā hontī” ti? “Dvaṅgulakesā kāsāyavatthavasanā uttarahimavante nandamūlakapabbhāre vasantī” ti. So sīsaṁ parāmasi, taṁ khaṇaññevassa gihiliṅgaṁ antaradhāyi, surattadupaṭṭaṁ nivattham-eva, vijjulatāsadisaṁ kāyabandhanaṁ baddham-eva, alattakapāṭalavaṇṇaṁ uttarāsaṅgacīvaraṁ ekaṁsaṁ katam-eva, meghavaṇṇaṁ paṁsukūlacīvaraṁ dakkhiṇaaṁsakūṭe ṭhapitam-eva, bhamaravaṇṇo mattikāpatto vāmaaṁsakūṭe laggito va ahosi. So ākāse ṭhatvā dhammaṁ desetvā uppatitvā nandamūlakapabbhāre yeva otari.

Aparo pi kāsigāme yeva kuṭumbiko āpaṇe nisinno ekaṁ purisaṁ attano bhariyaṁ ādāya gacchantaṁ disvā taṁ uttamarūpadharaṁ itthiṁ indriyāni bhinditvā oloketvā puna cintesi: “Ayaṁ lobho vaḍḍhamāno maṁ apāyesu khipissatī” ti saṁviggamānaso vipassanaṁ vaḍḍhetvā paccekabodhiñāṇaṁ nibbattetvā ākāse ṭhito dhammaṁ desetvā nandamūlakapabbhāram-eva [PTS 4.115] gato.

Apare pi kāsigāmavāsino yeva dve pitāputtā ekato maggaṁ paṭipajjiṁsu. Aṭavīmukhe pana corā uṭṭhitā honti. Te pitāputte labhitvā puttaṁ gahetvā: “Dhanaṁ āharitvā tava puttaṁ gaṇhā” ti pitaraṁ vissajjenti, dve bhātaro labhitvā kaniṭṭhaṁ gahetvā jeṭṭhaṁ vissajjenti, ācariyantevāsike labhitvā ācariyaṁ gahetvā antevāsikaṁ vissajjenti, antevāsiko sippalobhena dhanaṁ āharitvā ācariyaṁ gaṇhitvā gacchati. Atha te pitāputtā pi tattha corānaṁ uṭṭhitabhāvaṁ ñatvā: “Tvaṁ maṁ ‘pitā’ ti mā vada, aham-pi taṁ ‘putto’ ti na vakkhāmī” ti katikaṁ katvā corehi gahitakāle: “Tumhe aññamaññaṁ kiṁ hothā” ti puṭṭhā: “Na kiñci homā” ti sampajānamusāvādaṁ kariṁsu. Tesu aṭavito nikkhamitvā sāyaṁ nhāyitvā ṭhitesu putto attano sīlaṁ sodhento taṁ musāvādaṁ disvā: “Idaṁ pāpaṁ vaḍḍhamānaṁ maṁ apāyesu khipissati, imaṁ kilesaṁ niggaṇhissāmī” ti vipassanaṁ vaḍḍhetvā paccekabodhiñāṇaṁ nibbattetvā ākāse ṭhito pitu dhammaṁ desetvā nandamūlakapabbhāram-eva gato.

Aparo pi kāsigāme yeva pana eko gāmabhojako māghātaṁ kārāpesi. Atha naṁ balikammakāle mahājano sannipatitvā āha: “Sāmi, mayaṁ migasūkarādayo māretvā yakkhānaṁ balikammaṁ karissāma, balikammakālo eso” ti. Tumhākaṁ pubbe karaṇaniyāmeneva karothāti manussā bahuṁ pāṇātipātamakaṁsu. So bahuṁ macchamaṁsaṁ disvā: “Ime manussā ettake pāṇe mārentā mamevekassa vacanena mārayiṁsū” ti kukkuccaṁ katvā vātapānaṁ nissāya ṭhitako va vipassanaṁ vaḍḍhetvā paccekabodhiñāṇaṁ nibbattetvā ākāse ṭhito mahājanassa dhammaṁ desetvā nandamūlakapabbhāram-eva gato.

Aparo pi kāsiraṭṭhe yeva gāmabhojako majjavikkayaṁ vāretvā: “Sāmi, pubbe imasmiṁ kāle surāchaṇo nāma hoti, kiṁ karomā” ti mahājanena vutto: “Tumhākaṁ porāṇakaniyāmeneva karothā” ti [PTS 4.116] āha. Manussā chaṇaṁ katvā suraṁ pivitvā kalahaṁ karontā hatthapāde bhañjitvā sīsaṁ bhinditvā kaṇṇe chinditvā bahudaṇḍena bajjhiṁsu. Gāmabhojako te disvā cintesi: “Mayi ananujānante ime imaṁ dukkhaṁ na vindeyyun”-ti. So ettakena kukkuccaṁ katvā vātapānaṁ nissāya ṭhitako va vipassanaṁ vaḍḍhetvā paccekabodhiñāṇaṁ nibbattetvā: “Appamattā hothā” ti ākāse ṭhatvā dhammaṁ desetvā nandamūlakapabbhāram-eva gato.

Aparabhāge te pañca paccekabuddhā bhikkhācāratthāya bārāṇasidvāre otaritvā sunivatthā supārutā pāsādikehi abhikkamādīhi piṇḍāya carantā rājadvāraṁ sampāpuṇiṁsu. Rājā te disvā pasannacitto rājanivesanaṁ pavesetvā pāde dhovitvā gandhatelena makkhetvā paṇītena khādanīyena bhojanīyena parivisitvā ekamantaṁ nisīditvā: “Bhante, tumhākaṁ paṭhamavaye pabbajjā sobhati, imasmiṁ vaye pabbajantā kathaṁ kāmesu ādīnavaṁ passittha, kiṁ vo ārammaṇaṁ ahosī” ti pucchi. Te tassa kathentā:

59. Mitto mittassa pānīyaṁ, adinnaṁ paribhuñjisaṁ,
Tena pacchā vijigucchiṁ, taṁ pāpaṁ pakataṁ mayā,
Mā puna akaraṁ pāpaṁ, tasmā pabbajito ahaṁ.

60. Paradārañca disvāna, chando me udapajjatha,
Tena pacchā vijigucchiṁ, taṁ pāpaṁ pakataṁ mayā,
Mā puna akaraṁ pāpaṁ, tasmā pabbajito ahaṁ.

61. Pitaraṁ me mahārāja, corā agaṇhu kānane,
Tesāhaṁ pucchito jānaṁ, aññathā naṁ viyākariṁ.

62. Tena pacchā vijigucchiṁ, taṁ pāpaṁ pakataṁ mayā,
Mā puna akaraṁ pāpaṁ, tasmā pabbajito ahaṁ.

63. Pāṇātipātamakaruṁ, somayāge upaṭṭhite,
Tesāhaṁ samanuññāsiṁ.

64. Tena pacchā vijigucchiṁ, taṁ pāpaṁ pakataṁ mayā,
Mā puna akaraṁ pāpaṁ, tasmā pabbajito ahaṁ.

65. Surāmerayamādhukā, ye janā paṭhamāsu no,
Bahūnaṁ te anatthāya, majjapānamakappayuṁ,
Tesāhaṁ [PTS 4.117] samanuññāsiṁ.

66. Tena pacchā vijigucchiṁ, taṁ pāpaṁ pakataṁ mayā,
Mā puna akaraṁ pāpaṁ, tasmā pabbajito ahan-ti.

Imā paṭipāṭiyā pañca gāthā abhāsiṁsu. Rājā pi ekamekassa byākaraṇaṁ sutvā: “Bhante, ayaṁ pabbajjā tumhākaṁ yevānucchavikā” ti thutimakāsi.

Tattha mitto mittassā ti mahārāja, ahaṁ ekassa mitto hutvā tassa mittassa santakaṁ pānīyaṁ iminā niyāmeneva paribhuñjiṁ. Tasmā ti yasmā puthujjanā nāma pāpakammaṁ karonti, tasmā ahaṁ mā puna akaraṁ pāpaṁ, taṁ pāpaṁ ārammaṇaṁ katvā pabbajitomhi. Chando ti mahārāja, imināva niyāmena mama paradāraṁ disvā kāme chando uppajji. Agaṇhū ti agaṇhiṁsu. Jānan-ti tesaṁ corānaṁ: “Ayaṁ kiṁ te hotī” ti pucchito jānanto yeva: “Na kiñci hotī” ti aññathā byākāsiṁ. Somayāge ti navacande uṭṭhite somayāgaṁ nāma yakkhabaliṁ kariṁsu, tasmiṁ upaṭṭhite. Samanuññāsin-ti samanuñño āsiṁ. Surāmerayamādhukā ti piṭṭhasurādisurañca pupphāsavādimerayañca pakkamadhu viya madhuraṁ maññamānā. Ye janā paṭhamāsu no ti ye no gāme janā paṭhamaṁ evarūpā āsuṁ ahesuṁ. Bahūnaṁ te ti te ekadivasaṁ ekasmiṁ chaṇe patte bahūnaṁ anatthāya majjapānaṁ akappayiṁsu.

Rājā tesaṁ dhammaṁ sutvā pasannacitto cīvarasāṭake ca bhesajjāni ca datvā paccekabuddhe uyyojesi. Te pi tassa anumodanaṁ katvā tattheva agamaṁsu. Tato paṭṭhāya rājā vatthukāmesu viratto anapekkho hutvā nānaggarasabhojanaṁ bhuñjitvā itthiyo anālapitvā anoloketvā virattacitto uṭṭhāya sirigabbhaṁ pavisitvā nisinno setabhittiyaṁ kasiṇaparikammaṁ katvā jhānaṁ nibbattesi. So jhānappatto kāme garahanto:

67. Dhiratthu subahū kāme, duggandhe bahukaṇṭake,
Ye ahaṁ paṭisevanto, nālabhiṁ tādisaṁ sukhan-ti.

Gāthamāha,

Tattha bahukaṇṭake ti bahū paccāmitte. Ye ahan-ti yo ahaṁ, ayam-eva vā pāṭho. Tādisan-ti etādisaṁ kilesarahitaṁ jhānasukhaṁ.

Athassa [PTS 4.118] aggamahesī: “Ayaṁ rājā paccekabuddhānaṁ dhammakathaṁ sutvā ukkaṇṭhitarūpo ahosi, amhehi saddhiṁ akathetvāva sirigabbhaṁ paviṭṭho, pariggaṇhissāmi tāva nan”-ti cintetvā sirigabbhadvāre ṭhitā rañño kāmesu garahantassa udānaṁ sutvā: “Mahārāja, tvaṁ kāme garahasi, kāmasukhasadisaṁ nāma sukhaṁ natthī” ti kāme vaṇṇentī itaraṁ gāthamāha.

68. Mahassādā sukhā kāmā, natthi kāmā paraṁ sukhaṁ,
Ye kāme paṭisevanti, saggaṁ te upapajjare ti.

Tattha mahassādā ti mahārāja, ete kāmā nāma mahāassādā, ito uttariṁ aññaṁ sukhaṁ natthi. Kāmasevino hi apāye anupagamma sagge nibbattantī ti attho.

Taṁ sutvā bodhisatto tassā: “Nassa vasali, kiṁ kathesi, kāmesu sukhaṁ nāma kuto atthi, vipariṇāmadukkhā ete” ti garahanto sesagāthā abhāsi:

69. Appassādā dukhā kāmā, natthi kāmā paraṁ dukhaṁ,
Ye kāme paṭisevanti, nirayaṁ te upapajjare.

70. Asī yathā sunisito, nettiṁso va supāyiko,
Sattīva urasi khittā, kāmā dukkhatarā tato.

71. Aṅgārānaṁva jalitaṁ, kāsuṁ sādhikaporisaṁ,
Phālaṁva divasaṁtattaṁ, kāmā dukkhatarā tato.

72. Visaṁ yathā halāhalaṁ, telaṁ pakkuthitaṁ yathā,
Tambalohavilīnaṁva, kāmā dukkhatarā tato ti.

Tattha nettiṁso ti nikkaruṇo, idam-pi ekassa khaggassa nāmaṁ. Dukkhatarā ti evaṁ jalitaṅgārakāsuṁ vā divasaṁ tattaṁ phālaṁ vā paṭicca yaṁ dukkhaṁ uppajjati, tato pi kāmā yeva dukkhatarā ti attho. Anantaragāthāya yathā etāni visādīni dukkhāvahanato dukkhāni, evaṁ kāmā pi dukkhā, taṁ pana kāmadukkhaṁ itarehi dukkhehi dukkhataranti attho.

Evaṁ [PTS 4.119] mahāsatto deviyā dhammaṁ desetvā amacce sannipātetvā: “Bhonto amaccā, tumhe rajjaṁ paṭipajjatha, ahaṁ pabbajissāmī” ti vatvā mahājanassa rodantassa paridevantassa uṭṭhāya ākāse ṭhatvā ovādaṁ datvā anilapatheneva uttarahimavantaṁ gantvā ramaṇīye padese assamaṁ māpetvā isipabbajjaṁ pabbajitvā āyupariyosāne brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Bhikkhave, kileso khuddako nāma natthi, appamattako pi paṇḍitehi niggahitabboyevā” ti vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne pañcasatā bhikkhū arahatte patiṭṭhahiṁsu. Tadā paccekabuddhā parinibbāyiṁsu, devī rāhulamātā ahosi, rājā pana aham-eva ahosinti.

Pānīyajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 460: Yudhañcayajātakavaṇṇanā

Mittāmaccaparibyūḷhan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto mahābhinikkhamanaṁ ārabbha kathesi. Ekadivasañhi dhammasabhāyaṁ sannipatitā bhikkhū: “Āvuso, sace dasabalo agāraṁ ajjhāvasissa, sakalacakkavāḷagabbhe cakkavattirājā abhavissa sattaratanasamannāgato caturiddhīhi samiddho parosahassaputtaparivāro, so evarūpaṁ sirivibhavaṁ pahāya kāmesu dosaṁ disvā aḍḍharattasamaye channasahāyo va kaṇṭakamāruyha nikkhamitvā anomanadītīre pabbajitvā chabbassāni dukkarakārikaṁ katvā sammāsambodhiṁ patto” ti satthu guṇakathaṁ kathayiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, tathāgato idāneva mahābhinikkhamanaṁ nikkhanto, pubbe pi dvādasayojanike bārāṇasinagare rajjaṁ pahāya nikkhantoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte rammanagare sabbadatto nāma rājā ahosi. Ayañhi bārāṇasī udayajātake (JA. 458) surundhananagaraṁ nāma jātā, cūḷasutasomajātake (JA. 525) sudassanaṁ nāma, soṇanandajātake (JA. 532) brahmavaḍḍhanaṁ nāma, khaṇḍahālajātake (JA. 544) pupphavatī [PTS 4.120] nāma, saṅkhabrāhmaṇajātake (JA. 442) moḷinī nāma, imasmiṁ pana yudhañcayajātake (JA. 460) rammanagaraṁ nāma ahosi. Evamassā kadāci nāmaṁ parivattati. Tattha sabbadattarañño puttasahassaṁ ahosi. Yudhañcayassa nāma jeṭṭhaputtassa uparajjaṁ adāsi. So divase divase mahādānaṁ pavattesi. Evaṁ gacchante kāle bodhisatto ekadivasaṁ pāto va rathavaramāruyha mahantena sirivibhavena uyyānakīḷaṁ gacchanto rukkhaggatiṇaggasākhaggamakkaṭakasuttajālādīsu muttājālākārena laggitaussavabindūni disvā: “Samma sārathi, kiṁ nāmetan”-ti pucchitvā: “Ete deva, himasamaye patanakaussavabindūni nāmā” ti sutvā divasabhāgaṁ uyyāne kīḷitvā sāyanhakāle paccāgacchanto te adisvāva: “Samma sārathi, kahaṁ nu kho ete ussavabindū, na te idāni passāmī” ti pucchi. “Deva, te sūriye uggacchante sabbeva bhijjitvā pathaviyaṁ patantī” ti sutvā saṁvegappatto hutvā: “Imesaṁ sattānaṁ jīvitasaṅkhārā pi tiṇagge ussavabindusadisāva, mayā byādhijarāmaraṇehi apīḷite yeva mātāpitaro āpucchitvā pabbajituṁ vaṭṭatī” ti ussavabindum-eva ārammaṇaṁ katvā āditte viya tayo bhave passanto attano gehaṁ agantvā alaṅkatapaṭiyattāya vinicchayasālāya nisinnassa pitu santikaṁ yeva gantvā pitaraṁ vanditvā ekamantaṁ ṭhito pabbajjaṁ yācanto paṭhamaṁ gāthamāha.

73. Mittāmaccaparibyūḷhaṁ, ahaṁ vande rathesabhaṁ,
Pabbajissāmahaṁ rāja, taṁ devo anumaññatū ti.

Tattha paribyūḷhan-ti parivāritaṁ. Taṁ devo ti taṁ mama pabbajjaṁ devo anujānātū ti attho.

Atha naṁ rājā nivārento dutiyaṁ gāthamāha.

74. Sace te ūnaṁ kāmehi, ahaṁ paripūrayāmi te,
Yo taṁ hiṁ sati vāremi, mā pabbaja yudhañcayā ti.

Taṁ [PTS 4.121] sutvā kumāro tatiyaṁ gāthamāha.

75. Na matthi ūnaṁ kāmehi, hiṁsitā me na vijjati,
Dīpañca kātumicchāmi, yaṁ jarā nābhikīratī ti.

Tattha dīpañcā ti tāta neva mayhaṁ kāmehi ūnaṁ atthi, na maṁ hiṁsanto koci vijjati, ahaṁ pana paralokagamanāya attano patiṭṭhaṁ kātumicchāmi. Kīdisaṁ? Yaṁ jarā nābhikīrati na viddhaṁseti, tamahaṁ kātumicchāmi, amatamahānibbānaṁ gavesissāmi, na me kāmehi attho, anujānātha maṁ, mahārājāti vadati.

Iti punappunaṁ kumāro pabbajjaṁ yāci, rājā: “Mā pabbajā” ti vāreti. Tamatthamāvikaronto satthā upaḍḍhaṁ gāthamāha.

76. Putto vā pitaraṁ yāce, pitā vā puttamorasan-ti.

Tattha -kāro sampiṇḍanattho. Idaṁ vuttaṁ hoti: “evaṁ, bhikkhave, putto ca pitaraṁ yācati, pitā ca orasaṁ puttaṁ yācatī” ti.

Sesaṁ upaḍḍhagāthaṁ rājā āha:

“Negamo taṁ yāce tāta, mā pabbaja yudhañcayā” ti.

Tassattho: ayaṁ te tāta nigamavāsimahājano yācati, nagarajano pi mā tvaṁ pabbajāti.

Kumāro puna pi pañcamaṁ gāthamāha.

77. Mā maṁ deva nivārehi, pabbajantaṁ rathesabha,
Māhaṁ kāmehi sammatto, jarāya vasamanvagū ti.

Tattha vasamanvagū ti mā ahaṁ kāmehi sammatto pamatto jarāya vasagāmī nāma homi, vaṭṭadukkhaṁ pana khepetvā yathā ca sabbaññutaññāṇappaṭivijjhanako homi,. Tathā maṁ olokehīti adhippāyo.

Evaṁ vutte rājā appaṭibhāṇo ahosi. Mātā panassa: “Putto te, devi, pitaraṁ pabbajjaṁ anujānāpetī” ti sutvā: “Kiṁ tumhe kathethā” ti nirassāsena mukhena suvaṇṇasivikāya nisīditvā sīghaṁ vinicchayaṭṭhānaṁ gantvā yācamānā chaṭṭhaṁ gāthamāha.

78. Ahaṁ taṁ tāta yācāmi, ahaṁ putta nivāraye,
Ciraṁ taṁ daṭṭhumicchāmi, mā pabbaja yudhañcayā ti.

Taṁ [PTS 4.122] sutvā kumāro sattamaṁ gāthamāha.

79. Ussāvo va tiṇaggamhi, sūriyuggamanaṁ pati,
Evamāyu manussānaṁ, mā maṁ amma nivārayā ti.

Tassattho: amma, yathā tiṇagge ussavabindu sūriyassa uggamanaṁ patiṭṭhātuṁ na sakkoti, pathaviyaṁ patati, evaṁ imesaṁ sattānaṁ jīvitaṁ parittaṁ tāvakālikaṁ aciraṭṭhitikaṁ, evarūpe lokasannivāse kathaṁ tvaṁ ciraṁ maṁ passasi, mā maṁ nivārehīti.

Evaṁ vutte pi sā punappunaṁ yāci yeva. Tato mahāsatto pitaraṁ āmantetvā aṭṭhamaṁ gāthamāha.

80. Taramāno imaṁ yānaṁ, āropetu rathesabha,
Mā me mātā tarantassa, antarāyakarā ahū ti.

Tassattho: tāta rathesabha, imaṁ mama mātaraṁ taramāno puriso suvaṇṇasivikāyānaṁ āropetu, mā me jātijarābyādhimaraṇakantāraṁ tarantassa atikkamantassa mātā antarāyakarā ahūti.

Rājā puttassa vacanaṁ sutvā: “Gaccha, bhadde, tava sivikāya nisīditvā rativaḍḍhanapāsādaṁ abhiruhā” ti āha. Sā tassa vacanaṁ sutvā ṭhātuṁ asakkontī nārīgaṇaparivutā gantvā pāsādaṁ abhiruhitvā: “Kā nu kho puttassa pavattī” ti vinicchayaṭṭhānaṁ olokentī aṭṭhāsi. Bodhisatto mātu gatakāle puna pitaraṁ yāci. Rājā paṭibāhituṁ asakkonto: “Tena hi tāta, tava manaṁ matthakaṁ pāpehi, pabbajāhī” ti anujāni. Rañño anuññātakāle bodhisattassa kaniṭṭho yudhiṭṭhilakumāro nāma pitaraṁ vanditvā: “Tāta, mayhaṁ pabbajjaṁ anujānāthā” ti anujānāpesi. Ubho pi bhātaro pitaraṁ vanditvā kāme pahāya mahājanaparivutā vinicchayato nikkhamiṁsu. Devī pi mahāsattaṁ oloketvā: “Mama putte pabbajite rammanagaraṁ tucchaṁ bhavissatī” ti paridevamānā gāthādvayamāha.

81. Abhidhāvatha bhaddante, suññaṁ hessati rammakaṁ,
Yudhañcayo anuññāto, sabbadattena rājinā.

82. Yohu [PTS 4.123] seṭṭho sahassassa, yuvā kañcanasannibho,
Soyaṁ kumāro pabbajito, kāsāyavasano balī ti.

Tattha abhidhāvathā ti parivāretvā ṭhitā nāriyo sabbā vegena dhāvathāti āṇāpeti. Bhaddante ti evaṁ gantvā: “Bhaddaṁ tava hotū” ti vadatha. Rammakan-ti rammanagaraṁ sandhāyāha. Yohu seṭṭho ti yo rañño putto sahassassa seṭṭho ahosi, so pabbajitoti pabbajjāya gacchantaṁ sandhā yevamāha.

Bodhisatto pi na tāva pabbajati. So hi mātāpitaro vanditvā kaniṭṭhaṁ yudhiṭṭhilakumāraṁ gahetvā nagarā nikkhamma mahājanaṁ nivattetvā ubho pi bhātaro himavantaṁ pavisitvā manorame ṭhāne assamapadaṁ karitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññaṁ nibbattetvā vanamūlaphalādīhi yāvajīvaṁ yāpetvā brahmalokaparāyaṇā ahesuṁ. Tamatthaṁ osāne abhisambuddhagāthāya dīpeti:

83. Ubho kumārā pabbajitā, yudhañcayo yudhiṭṭhilo,
Pahāya mātāpitaro, saṅgaṁ chetvāna maccuno ti.

Tattha maccuno ti mārassa. Idaṁ vuttaṁ hoti: bhikkhave, yudhañcayo ca yudhiṭṭhilo ca te ubho pi kumārā mātāpitaro pahāya mārassa santakaṁ rāgadosamohasaṅgaṁ chinditvā pabbajitāti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā: “Na bhikkhave, idāneva, pubbe pi tathāgato rajjaṁ chaḍḍetvā pabbajitoyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mātāpitaro mahārājakulāni ahesuṁ, yudhiṭṭhilakumāro ānando, yudhañcayo pana aham-eva ahosin”-ti.

Yudhañcayajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 461: Dasarathajātakavaṇṇanā

Etha lakkhaṇa sītā cā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ matapitikaṁ kuṭumbikaṁ ārabbha kathesi. So hi pitari kālakate sokābhibhūto sabbakiccāni pahāya sokānuvattako va ahosi. Satthā paccūsasamaye lokaṁ olokento tassa sotāpattiphalūpanissayaṁ disvā punadivase sāvatthiyaṁ piṇḍāya caritvā katabhattakicco bhikkhū uyyojetvā ekaṁ pacchāsamaṇaṁ [PTS 4.124] gahetvā tassa gehaṁ gantvā vanditvā nisinnaṁ madhuravacanena ālapanto: “Kiṁ socasi upāsakā” ti vatvā: “Āma, bhante, pitusoko maṁ bādhatī” ti vutte: “Upāsaka, porāṇakapaṇḍitā aṭṭhavidhe lokadhamme tathato jānantā pitari kālakate appamattakam-pi sokaṁ na kariṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ dasarathamahārājā nāma agatigamanaṁ pahāya dhammena rajjaṁ kāresi. Tassa soḷasannaṁ itthisahassānaṁ jeṭṭhikā aggamahesī dve putte ekañca dhītaraṁ vijāyi. Jeṭṭhaputto rāmapaṇḍito nāma ahosi, dutiyo lakkhaṇakumāro nāma, dhītā sītā devī nāma. Aparabhāge mahesī kālamakāsi. Rājā tassā kālakatāya cirataraṁ sokavasaṁ gantvā amaccehi saññāpito tassā kattabbaparihāraṁ katvā aññaṁ aggamahesiṭṭhāne ṭhapesi. Sā rañño piyā ahosi manāpā. Sā pi aparabhāge gabbhaṁ gaṇhitvā laddhagabbhaparihārā puttaṁ vijāyi, “bharatakumāro” tissa nāmaṁ akaṁsu. Rājā puttasinehena: “Bhadde, varaṁ te dammi, gaṇhāhī” ti āha. Sā gahitakaṁ katvā ṭhapetvā kumārassa sattaṭṭhavassakāle rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Deva, tumhehi mayhaṁ puttassa varo dinno, idānissa varaṁ dethā” ti āha. Gaṇha, bhaddeti. “Deva, puttassa me rajjaṁ dethā” ti vutte rājā accharaṁ paharitvā: “Nassa, vasali, mayhaṁ dve puttā aggikkhandhā viya jalanti, te mārāpetvā tava puttassa rajjaṁ yācasī” ti tajjesi. Sā bhītā sirigabbhaṁ pavisitvā aññesu pi divasesu rājānaṁ punappunaṁ rajjam-eva yāci.

Rājā tassā taṁ varaṁ adatvāva cintesi: “Mātugāmo nāma akataññū mittadubbhī, ayaṁ me kūṭapaṇṇaṁ vā kūṭalañjaṁ vā katvā putte ghātāpeyyā” ti. So putte pakkosāpetvā tamatthaṁ ārocetvā: “Tātā, tumhākaṁ idha vasantānaṁ antarāyo pi bhaveyya, tumhe sāmantarajjaṁ vā araññaṁ vā gantvā mama maraṇakāle āgantvā kulasantakaṁ rajjaṁ gaṇheyyāthā” ti vatvā puna nemittake brāhmaṇe pakkosāpetvā attano āyuparicchedaṁ pucchitvā: “Aññāni dvādasa vassāni [PTS 4.125] pavattissatī” ti sutvā: “Tātā, ito dvādasavassaccayena āgantvā chattaṁ ussāpeyyāthā” ti āha. Te: “Sādhū” ti vatvā pitaraṁ vanditvā rodantā pāsādā otariṁsu. Sītā devī: “Aham-pi bhātikehi saddhiṁ gamissāmī” ti pitaraṁ vanditvā rodantī nikkhami. Tayo pi janā mahāparivārā nikkhamitvā mahājanaṁ nivattetvā anupubbena himavantaṁ pavisitvā sampannodake sulabhaphalāphale padese assamaṁ māpetvā phalāphalena yāpentā vasiṁsu.

Lakkhaṇapaṇḍito ca sītā ca rāmapaṇḍitaṁ yācitvā: “Tumhe amhākaṁ pituṭṭhāne ṭhitā, tasmā assame yeva hotha, mayaṁ phalāphalaṁ āharitvā tumhe posessāmā” ti paṭiññaṁ gaṇhiṁsu. Tato paṭṭhāya rāmapaṇḍito tattheva hoti. Itare dve phalāphalaṁ āharitvā taṁ paṭijaggiṁsu. Evaṁ tesaṁ phalāphalena yāpetvā vasantānaṁ dasarathamahārājā puttasokena navame saṁvacchare kālamakāsi. Tassa sarīrakiccaṁ kāretvā devī: “Attano puttassa bharatakumārassa chattaṁ ussāpethā” ti āha. Amaccā pana: “Chattassāmikā araññe vasantī” ti na adaṁsu. Bharatakumāro: “Mama bhātaraṁ rāmapaṇḍitaṁ araññato ānetvā chattaṁ ussāpessāmī” ti pañcarājakakudhabhaṇḍāni gahetvā caturaṅginiyā senāya tassa vasanaṭṭhānaṁ patvā avidūre khandhāvāraṁ katvā tattha nivāsetvā katipayehi amaccehi saddhiṁ lakkhaṇapaṇḍitassa ca sītāya ca araññaṁ gatakāle assamapadaṁ pavisitvā assamapadadvāre ṭhapitakañcanarūpakaṁ viya rāmapaṇḍitaṁ nirāsaṅkaṁ sukhanisinnaṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ ṭhito rañño pavattiṁ ārocetvā saddhiṁ amaccehi pādesu patitvā rodati. Rāmapaṇḍito pana neva soci, na paridevi, indriyavikāramattampissa nāhosi. Bharatassa pana roditvā nisinnakāle sāyanhasamaye itare dve phalāphalaṁ ādāya āgamiṁsu. Rāmapaṇḍito cintesi: “Ime daharā mayhaṁ viya pariggaṇhanapaññā etesaṁ natthi, sahasā [PTS 4.126] ‘pitā vo mato’ ti vutte sokaṁ sandhāretuṁ asakkontānaṁ hadayam-pi tesaṁ phaleyya, upāyena te udakaṁ otāretvā etaṁ pavattiṁ ārocessāmī” ti. Atha nesaṁ purato ekaṁ udakaṭṭhānaṁ dassetvā: “Tumhe aticirena āgatā, idaṁ vo daṇḍakammaṁ hotu, imaṁ udakaṁ otaritvā tiṭṭhathā” ti upaḍḍhagāthaṁ tāva āha:

84. Etha lakkhaṇa sītā ca, ubho otarathodakan-ti.
Tassattho: etha lakkhaṇa sītā ca āgacchatha, ubho pi otaratha udakanti,

Te ekavacaneneva otaritvā aṭṭhaṁsu. Atha nesaṁ pitu pavattiṁ ārocento sesaṁ upaḍḍhagāthamāha.

“Evāyaṁ bharato āha, rājā dasaratho mato” ti.
Te pitu matasāsanaṁ sutvāva visaññā ahesuṁ. Puna pi nesaṁ kathesi, puna pi te visaññā ahesunti evaṁ yāvatatiyaṁ visaññitaṁ patte te amaccā ukkhipitvā udakā nīharitvā thale nisīdāpetvā laddhassāsesu tesu sabbe aññamaññaṁ roditvā paridevitvā nisīdiṁsu. Tadā bharatakumāro cintesi: “mayhaṁ bhātā lakkhaṇakumāro ca bhaginī ca sītā devī pitu matasāsanaṁ sutvāva sokaṁ sandhāretuṁ na sakkonti, rāmapaṇḍito pana neva socati, na paridevati, kiṁ nu kho tassa asocanakāraṇaṁ, pucchissāmi nan”-ti. So taṁ pucchanto dutiyaṁ gāthamāha.

85. Kena rāmappabhāvena, socitabbaṁ na socasi,
Pitaraṁ kālakataṁ sutvā, na taṁ pasahate dukhan-ti.

Tattha pabhāvenā ti ānubhāvena. Na taṁ pasahate dukhan-ti evarūpaṁ dukkhaṁ kena kāraṇena taṁ na pīḷeti, kiṁ te asocanakāraṇaṁ, kathehi tāva nanti.

Athassa rāmapaṇḍito attano asocanakāraṇaṁ kathento:

86. Yaṁ na sakkā nipāletuṁ, posena lapataṁ bahuṁ,
Sa kissa viññū medhāvī, attānamupatāpaye.

87. Daharā [PTS 4.127] ca hi vuddhā ca, ye bālā ye ca paṇḍitā,
Aḍḍhā ceva daliddā ca, sabbe maccuparāyaṇā.

88. Phalānamiva pakkānaṁ, niccaṁ patanato bhayaṁ,
Evaṁ jātāna maccānaṁ, niccaṁ maraṇato bhayaṁ.

89. Sāyameke na dissanti, pāto diṭṭhā bahujjanā,
Pāto eke na dissanti, sāyaṁ diṭṭhā bahujjanā.

90. Paridevayamāno ce, kiñcidatthaṁ udabbahe,
Sammūḷho hiṁsamattānaṁ, kayirā taṁ vicakkhaṇo.

91. Kiso vivaṇṇo bhavati, hiṁsamattānamattano,
Na tena petā pālenti, niratthā paridevanā.

92. Yathā saraṇamādittaṁ, vārinā parinibbaye,
Evam-pi dhīro sutavā, medhāvī paṇḍito naro,
Khippamuppatitaṁ sokaṁ, vāto tūlaṁva dhaṁsaye.

93. Macco eko va acceti, eko va jāyate kule,
Saṁyogaparamātveva, sambhogā sabbapāṇinaṁ.

94. Tasmā hi dhīrassa bahussutassa, sampassato lokamimaṁ parañca,
Aññāya dhammaṁ hadayaṁ manañca, sokā mahantā pi na tāpayanti.

95. Sohaṁ dassañca bhokkhañca, bharissāmi ca ñātake,
Sesañca pālayissāmi, kiccametaṁ vijānato ti.

Imāhi dasahi gāthāhi aniccataṁ pakāseti.

Tattha nipāletun-ti rakkhituṁ. Lapatan-ti lapantānaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: “tāta bharata, yaṁ sattānaṁ jīvitaṁ bahum-pi vilapantānaṁ purisānaṁ ekenā pi mā ucchijjīti na sakkā rakkhituṁ, so dāni mādiso aṭṭha lokadhamme tathato jānanto viññū medhāvī paṇḍito maraṇapariyosānajīvitesu sattesu kissa attānamupatāpaye, kiṁkāraṇā anupakārena sokadukkhena attānaṁ santāpeyyā” ti.

Daharā cā ti gāthā: “Maccu nāmesa tāta bharata, neva [PTS 4.128] suvaṇṇarūpakasadisānaṁ daharānaṁ khattiyakumārakādīnaṁ, na vuddhippattānaṁ mahāyodhānaṁ, na bālānaṁ puthujjanasattānaṁ, na buddhādīnaṁ paṇḍitānaṁ, na cakkavatti ādīnaṁ issarānaṁ, na niddhanānaṁ daliddādīnaṁ lajjati, sabbepime sattā maccuparāyaṇā maraṇamukhe saṁbhaggavibhaggā bhavantiyevā” ti dassanatthaṁ vuttā.

Niccaṁ patanato ti idaṁ vuttaṁ hoti: yathā hi tāta bharata, pakkānaṁ phalānaṁ pakkakālato paṭṭhāya: “Idāni vaṇṭā chijjitvā patissanti, idāni patissantī” ti patanato bhayaṁ niccaṁ dhuvaṁ ekaṁsikam-eva bhavati, evaṁ āsaṅkanīyato evaṁ jātānaṁ maccānam-pi ekaṁsikaṁ yeva maraṇato bhayaṁ, natthi so khaṇo vā layo vā yattha tesaṁ maraṇaṁ na āsaṅkitabbaṁ bhaveyyāti.

Sāyan-ti vikāle. Iminā rattibhāge ca diṭṭhānaṁ divasabhāge adassanaṁ, divasabhāge ca diṭṭhānaṁ rattibhāge adassanaṁ dīpeti. Kiñcidatthanti: “Pitā me, putto me” ti ādīhi paridevamāno va poso sammūḷho attānaṁ hiṁsanto kilamento appamattakam-pi atthaṁ āhareyya. Kayirā taṁ vicakkhaṇo ti atha paṇḍito puriso evaṁ paridevaṁ kareyya, yasmā pana paridevanto mataṁ vā ānetuṁ aññaṁ vā tassa vaḍḍhiṁ kātuṁ na sakkoti, tasmā niratthakattā paridevitassa paṇḍitā na paridevanti.

Attānamattano ti attano attabhāvaṁ sokaparidevadukkhena hiṁsanto. Na tenā ti tena paridevena paralokaṁ gatā sattā na pālenti na yāpenti. Niratthā ti tasmā tesaṁ matasattānaṁ ayaṁ paridevanā niratthakā. Saraṇan-ti nivāsagehaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: yathā paṇḍito puriso attano vasanāgāre āditte muhuttam-pi vosānaṁ anāpajjitvā ghaṭasatena ghaṭasahassena vārinā nibbāpayateva, evaṁ dhīro uppatitaṁ sokaṁ khippam-eva nibbāpaye. Tūlaṁ viya ca vāto yathā saṇṭhātuṁ na sakkoti, evaṁ dhaṁsaye viddhaṁseyyā ti attho.

Macco eko va accetī ti ettha tāta bharata, ime sattā kammassakā nāma, tathā hi ito paralokaṁ gacchanto satto eko va acceti atikkamati, khattiyādikule jāyamāno pi eko va gantvā jāyati. Tattha tattha pana ñātimittasaṁyogena: “Ayaṁ me pitā, ayaṁ me mātā, ayaṁ me mitto” ti saṁyogaparamātveva sambhogā sabbapāṇīnaṁ, paramatthena pana tīsu pi bhavesu kammassakāvete sattā ti attho.

Tasmā ti yasmā etesaṁ sattānaṁ ñātimittasaṁyogaṁ ñātimittaparibhogamattaṁ ṭhapetvā ito paraṁ aññaṁ natthi, tasmā. Sampassato ti imañca parañca lokaṁ nānābhāvavinābhāvam-eva sammā passato. Aññāya dhamman-ti aṭṭhavidhalokadhammaṁ jānitvā. Hadayaṁ manañcā ti [PTS 4.129] idaṁ ubhayam-pi cittasseva nāmaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti:

Lābho alābho yaso ayaso ca, nindā pasaṁsā ca sukhañca dukkhaṁ,
Ete aniccā manujesu dhammā, mā soca kiṁ socasi poṭṭhapādā ti. (JA. 329.114).

Imesaṁ aṭṭhannaṁ lokadhammānaṁ yena kenaci cittaṁ pariyādīyati, tassa ca aniccataṁ ñatvā ṭhitassa dhīrassa pituputtamaraṇādivatthukā mahantā pi sokā hadayaṁ na tāpayantīti. Etaṁ vā aṭṭhavidhaṁ lokadhammaṁ ñatvā ṭhitassa hadayavatthuñca manañca mahantā pi sokā na tāpayantīti evampettha attho daṭṭhabbo.

Sohaṁ dassañca bhokkhañcāti gāthāya: tāta bharata, andhabālānaṁ sattānaṁ viya mama rodanaparidevanaṁ nāma na anucchavikaṁ, ahaṁ pana pitu accayena tassa ṭhāne ṭhatvā kapaṇādīnaṁ dānārahānaṁ dānaṁ, ṭhānantarārahānaṁ ṭhānantaraṁ, yasārahānaṁ yasaṁ dassāmi, pitarā me paribhuttanayena issariyaṁ paribhuñjissāmi, ñātake ca posessāmi, avasesañca antoparijanādikaṁ janaṁ pālessāmi, dhammikasamaṇabrāhmaṇānaṁ dhammikaṁ rakkhāvaraṇaguttiṁ karissāmīti evañhi jānato paṇḍitapurisassa anurūpaṁ kiccanti attho.

Parisā imaṁ rāmapaṇḍitassa aniccatāpakāsanaṁ dhammadesanaṁ sutvā nissokā ahesuṁ. Tato bharatakumāro rāmapaṇḍitaṁ vanditvā: “Bārāṇasirajjaṁ sampaṭicchathā” ti āha. Tāta lakkhaṇañca, sītādeviñca gahetvā gantvā rajjaṁ anusāsathāti. Tumhe pana, devā ti. Tāta, mama pitā: “Dvādasavassaccayena āgantvā rajjaṁ kāreyyāsī” ti maṁ avoca, ahaṁ idāneva gacchanto tassa vacanakaro nāma na homi, aññāni pi tīṇi vassāni atikkamitvā āgamissāmīti. “Ettakaṁ kālaṁ ko rajjaṁ kāressatī” ti? “Tumhe kārethā” ti. “Na mayaṁ kāressāmā” ti. “Tena hi yāva mamāgamanā imā pādukā kāressantī” ti attano tiṇapādukā omuñcitvā adāsi. Te tayo pi janā pādukā gahetvā rāmapaṇḍitaṁ vanditvā mahājanaparivutā bārāṇasiṁ agamaṁsu. Tīṇi saṁvaccharāni pādukā rajjaṁ kāresuṁ. Amaccā tiṇapādukā rājapallaṅke ṭhapetvā aḍḍaṁ vinicchinanti. Sace dubbinicchito hoti, pādukā aññamaññaṁ [PTS 4.130] paṭihaññanti. Tāya saññāya puna vinicchinanti. Sammā vinicchitakāle pādukā nissaddā sannisīdanti. Rāmapaṇḍito tiṇṇaṁ saṁvaccharānaṁ accayena araññā nikkhamitvā bārāṇasinagaraṁ patvā uyyānaṁ pāvisi. Tassa āgamanabhāvaṁ ñatvā kumārā amaccagaṇaparivutā uyyānaṁ gantvā sītaṁ aggamahesiṁ katvā ubhinnam-pi abhisekaṁ akaṁsu. Evaṁ abhisekappatto mahāsatto alaṅkatarathe ṭhatvā mahantena parivārena nagaraṁ pavisitvā padakkhiṇaṁ katvā candakapāsādavarassa mahātalaṁ abhiruhi. Tato paṭṭhāya soḷasa vassasahassāni dhammena rajjaṁ kāretvā āyupariyosāne saggapuraṁ pūresi.

96. Dasa vassasahassāni, saṭṭhi vassasatāni ca,
Kambugīvo mahābāhu, rāmo rajjamakārayī ti.

Ayaṁ abhisambuddhagāthā tamatthaṁ dīpeti.

Tattha kambugīvo ti suvaṇṇāḷiṅgasadisagīvo. Suvaṇṇañhi kambūti vuccati.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne kuṭumbiko sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā dasarathamahārājā suddhodanamahārājā ahosi, mātā mahāmāyādevī, sītā rāhulamātā, bharato ānando, lakkhaṇo sāriputto, parisā buddhaparisā, rāmapaṇḍito pana aham-eva ahosinti.

Dasarathajātakavaṇṇanā sattamā

JA 462: Saṁvarajātakavaṇṇanā

Jānanto no mahārājā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ossaṭṭhavīriyaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira sāvatthivāsī kulaputto satthu dhammadesanaṁ sutvā pabbajitvā laddhūpasampado ācariyupajjhāyavattaṁ pūrento ubhayāni pātimokkhāni paguṇāni katvā paripuṇṇapañcavasso kammaṭṭhānaṁ gahetvā: “Araññe vasissāmī” ti ācariyupajjhāye āpucchitvā kosalaraṭṭhe ekaṁ paccantagāmaṁ gantvā tattha iriyāpathe pasannamanussehi [PTS 4.131] paṇṇasālaṁ katvā upaṭṭhiyamāno vassaṁ upagantvā yuñjanto ghaṭento vāyamanto accāraddhena vīriyena temāsaṁ kammaṭṭhānaṁ bhāvetvā obhāsamattam-pi uppādetuṁ asakkonto cintesi: “Addhā ahaṁ satthārā desitesu catūsu puggalesu padaparamo, kiṁ me araññavāsena, jetavanaṁ gantvā tathāgatassa rūpasiriṁ passanto madhuradhammadesanaṁ suṇanto vītināmessāmī” ti. So vīriyaṁ ossajitvā tato nikkhanto anupubbena jetavanaṁ gantvā ācariyupajjhāyehi ceva sandiṭṭhasambhattehi ca āgamanakāraṇaṁ puṭṭho tamatthaṁ kathetvā tehi: “Kasmā evamakāsī” ti garahitvā satthu santikaṁ netvā: “Kiṁ, bhikkhave, anicchamānaṁ bhikkhuṁ ānayitthā” ti vutte: “Ayaṁ, bhante, vīriyaṁ ossajitvā āgato” ti ārocite satthā: “Saccaṁ kirā” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Kasmā bhikkhu vīriyaṁ ossaji, imasmiñhi sāsane nibbīriyassa kusītapuggalassa aggaphalaṁ arahattaṁ nāma natthi, āraddhavīriyā imaṁ dhammaṁ ārādhenti, tvaṁ kho pana pubbe vīriyavā ovādakkhamo, teneva kāraṇena bārāṇasirañño puttasatassa sabbakaniṭṭho hutvā pi paṇḍitānaṁ ovāde ṭhatvā setacchattaṁ pattosī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente saṁvarakumāro nāma puttasatassa sabbakaniṭṭho ahosi. Rājā ekekaṁ puttaṁ: “Sikkhitabbayuttakaṁ sikkhāpethā” ti ekekassa amaccassa adāsi. Saṁvarakumārassa ācariyo amacco bodhisatto ahosi paṇḍito byatto rājaputtassa pituṭṭhāne ṭhito. Amaccā sikkhitasippe rājaputte rañño dassesuṁ. Rājā tesaṁ janapadaṁ datvā uyyojesi. Saṁvarakumāro sabbasippassa nipphattiṁ patvā bodhisattaṁ pucchi: “Tāta, sace maṁ pitā janapadaṁ peseti, kiṁ karomī” ti? “Tāta, tvaṁ janapade dīyamāne taṁ aggahetvā ‘deva ahaṁ sabbakaniṭṭho, mayi pi gate tumhākaṁ pādamūlaṁ tucchaṁ bhavissati, ahaṁ tumhākaṁ pādamūle yeva vasissāmī’ ti vadeyyāsī” ti. Athekadivasaṁ rājā saṁvarakumāraṁ vanditvā ekamantaṁ nisinnaṁ pucchi: “Kiṁ tāta, sippaṁ te niṭṭhitan”-ti? “Āma, devā” ti. “Tuyham-pi janapadaṁ demī” ti. “Deva tumhākaṁ pādamūlaṁ [PTS 4.132] tucchaṁ bhavissati, pādamūle yeva vasissāmī” ti. Rājā tussitvā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. So tato paṭṭhāya rañño pādamūle yeva hutvā puna pi bodhisattaṁ pucchi: “Tāta aññaṁ kiṁ karomī” ti? “Tāta rājānaṁ ekaṁ purāṇuyyānaṁ yācāhī” ti. So: “Sādhū” ti uyyānaṁ yācitvā tattha jātakehi pupphaphalehi nagare issarajanaṁ saṅgaṇhitvā puna: “Kiṁ karomī” ti pucchi. “Tāta, rājānaṁ āpucchitvā antonagare bhattavetanaṁ tvam-eva dehī” ti. So tathā katvā antonagare kassaci kiñci ahāpetvā bhattavetanaṁ datvā puna bodhisattaṁ pucchitvā rājānaṁ viññāpetvā antonivesane dāsaporisānam-pi hatthīnam-pi assānam-pi balakāyassa pi vattaṁ aparihāpetvā adāsi, tirojanapadehi āgatānaṁ dūtādīnaṁ nivāsaṭṭhānādīni vāṇijānaṁ suṅkanti sabbakaraṇīyāni attanāva akāsi. Evaṁ so mahāsattassa ovāde ṭhatvā sabbaṁ antojanañca bahijanañca nāgare ca raṭṭhavāsino ca āgantuke ca āyavattane ca tena tena saṅgahavatthunā ābandhitvā saṅgaṇhi, sabbesaṁ piyo ahosi manāpo.

Aparabhāge rājānaṁ maraṇamañce nipannaṁ amaccā pucchiṁsu: “Deva, tumhākaṁ accayena setacchattaṁ kassa demā” ti? “Tāta, mama puttā sabbe pi setacchattassa sāmino va. Yo pana tumhākaṁ manaṁ gaṇhāti, tasseva setacchatthaṁ dadeyyāthā” ti. Te tasmiṁ kālakate tassa sarīraparihāraṁ katvā sattame divase sannipatitvā: “Raññā ‘yo tumhākaṁ manaṁ gaṇhāti, tassa setacchattaṁ ussāpeyyāthā’ ti vuttaṁ, amhākañca ayaṁ saṁvarakumāro manaṁ gaṇhātī” ti ñātakehi parivāritā tassa kañcanamālaṁ setacchattaṁ ussāpayiṁsu. Saṁvaramahārājā bodhisattassa ovāde ṭhatvā dhammena rajjaṁ kāresi. Itare ekūnasatakumārā: “Pitā kira no kālakato, saṁvarakumārassa kira setacchattaṁ [PTS 4.133] ussāpesuṁ, so sabbakaniṭṭho, tassa chattaṁ na pāpuṇāti, sabbajeṭṭhakassa chattaṁ ussāpessāmā” ti ekato āgantvā: “Chattaṁ vā no detu, yuddhaṁ vā” ti saṁvaramahārājassa paṇṇaṁ pesetvā nagaraṁ uparundhiṁsu. Rājā bodhisattassa taṁ pavattiṁ ārocetvā: “Idāni kiṁ karomā” ti pucchi. Mahārāja, tava bhātikehi saddhiṁ yujjhanakiccaṁ natthi, tvaṁ pitu santakaṁ dhanaṁ satakoṭṭhāse kāretvā ekūnasataṁ bhātikānaṁ pesetvā: “Imaṁ tumhākaṁ koṭṭhāsaṁ pitu santakaṁ gaṇhatha, nāhaṁ tumhehi saddhiṁ yujjhāmī” ti sāsanaṁ pahiṇāhīti. So tathā akāsi. Athassa sabbajeṭṭhabhātiko uposathakumāro nāma sese āmantetvā: “Tātā, rājānaṁ nāma abhibhavituṁ samatthā nāma natthi, ayañca no kaniṭṭhabhātiko paṭisattu pi hutvā na tiṭṭhati, amhākaṁ pitu santakaṁ dhanaṁ pesetvā ‘nāhaṁ tumhehi saddhiṁ yujjhāmī’ ti pesesi, na kho pana mayaṁ sabbe pi ekakkhaṇe chattaṁ ussāpessāma, ekasseva chattaṁ ussāpessāma, ayam-eva rājā hotu, etha taṁ passitvā rājakuṭumbaṁ paṭicchādetvā amhākaṁ janapadam-eva gacchāmā” ti āha. Atha te sabbe pi kumārā nagaradvāraṁ vivarāpetvā paṭisattuno ahutvā nagaraṁ pavisiṁsu.

Rājā pi tesaṁ amaccehi paṇṇākāraṁ gāhāpetvā paṭimaggaṁ peseti. Kumārā nātimahantena parivārena pattikāva āgantvā rājanivesanaṁ abhiruhitvā saṁvaramahārājassa nipaccakāraṁ dassetvā nīcāsane nisīdiṁsu. Saṁvaramahārājā setacchattassa heṭṭhā sīhāsane nisīdi, mahanto yaso mahantaṁ sirisobhaggaṁ ahosi, olokitolokitaṭṭhānaṁ kam pi. Uposathakumāro saṁvaramahārājassa sirivibhavaṁ oloketvā: “Amhākaṁ pitā attano accayena saṁvarakumārassa rājabhāvaṁ ñatvā maññe amhākaṁ janapade datvā imassa na adāsī” ti cintetvā tena saddhiṁ sallapanto tisso gāthā abhāsi:

97. Jānanto [PTS 4.134] no mahārāja, tava sīlaṁ janādhipo,
Ime kumāre pūjento, na taṁ kenaci maññatha.

98. Tiṭṭhante no mahārāje, adu deve divaṅgate,
Ñātī taṁ samanuññiṁsu, sampassaṁ atthamattano.

99. Kena saṁvara vattena, sañjāte abhitiṭṭhasi,
Kena taṁ nātivattanti, ñātisaṅghā samāgatā ti.

Tattha jānanto no ti jānanto nu. Janādhipo ti amhākaṁ pitā narindo. Ime ti ime ekūnasate kumāre. Pāḷipotthakesu pana: “Aññe kumāre” ti likhitaṁ. Pūjento ti tena tena janapadena mānento. Na taṁ kenacī ti khuddakenā pi kenaci janapadena taṁ pūjetabbaṁ na maññittha, “ayaṁ mama accayena rājā bhavissatī” ti ñatvā maññe attano pādamūle yeva vāsesīti. Tiṭṭhante no ti tiṭṭhante nu, dharamāne yeva nūti pucchati, adu deve ti udāhu amhākaṁ pitari divaṅgate attano atthaṁ vuḍḍhiṁ passantā saddhiṁ rājakārakehi negamajānapadehi ñātayo taṁ: “Rājā hohī” ti samanuññiṁsu. Vattenā ti sīlācārena. Sañjāte abhitiṭṭhasī ti samānajātike ekūnasatabhātaro abhibhavitvā tiṭṭhasi. Nātivattantī ti na abhibhavanti.

Taṁ sutvā saṁvaramahārājā attano guṇaṁ kathento cha gāthā abhāsi:

100. Na rājaputta usūyāmi, samaṇānaṁ mahesinaṁ,
Sakkaccaṁ te namassāmi, pāde vandāmi tādinaṁ.

101. Te maṁ dhammaguṇe yuttaṁ, sussūsamanusūyakaṁ,
Samaṇā manusāsanti, isī dhammaguṇe ratā.

102. Tesāhaṁ vacanaṁ sutvā, samaṇānaṁ mahesinaṁ,
Na kiñci atimaññāmi, dhamme me nirato mano.

103. Hatthārohā anīkaṭṭhā, rathikā pattikārakā,
Tesaṁ nappaṭibandhāmi, niviṭṭhaṁ bhattavetanaṁ.

104. Mahāmattā ca me atthi, mantino paricārakā,
Bārāṇasiṁ voharanti, bahumaṁsasurodanaṁ.

105. Atho pi [PTS 4.135] vāṇijā phītā, nānāraṭṭhehi āgatā,
Tesu me vihitā rakkhā, evaṁ jānāhuposathā ti.

Tattha na rājaputtā ti ahaṁ rājaputta, kañci sattaṁ: “Ayaṁ sampatti imassa mā hotū” ti na usūyāmi. Tādinan-ti tādilakkhaṇayuttānaṁ samitapāpatāya samaṇānaṁ mahantānaṁ sīlakkhandhādīnaṁ guṇānaṁ esitatāya mahesīnaṁ dhammikasamaṇabrāhmaṇānaṁ pañcapatiṭṭhitena pāde vandāmi, dānaṁ dadanto dhammikañca nesaṁ rakkhāvaraṇaguttiṁ paccupaṭṭhapento sakkaccaṁ te namassāmi, manena sampiyāyanto ca pūjemī ti attho. Te man-ti te samaṇā maṁ: “Ayaṁ dhammakoṭṭhāse yuttapayutto sussūsaṁ anusūyako” ti tathato ñatvā maṁ dhammaguṇe yuttaṁ sussūsaṁ anusūyakaṁ anusāsanti, “idaṁ kara, idaṁ mā karī” ti ovadantī ti attho. Tesāhan-ti tesaṁ ahaṁ. Hatthārohā ti hatthiṁ āruyha yujjhanakā yodhā. Anīkaṭṭhā ti hatthānīkādīsu ṭhitā. Rathikā ti rathayodhā. Pattikārakā ti pattino va. Niviṭṭhan-ti yaṁ tehi sajjitaṁ bhattañca vetanañca, ahaṁ taṁ nappaṭibandhāmi, aparihāpetvā dadāmī ti attho.

Mahāmattā ti bhātika, mayhaṁ mahāpaññā mantesu kusalā mahāamaccā ceva avasesamantino ca paricārakā atthi. Iminā imaṁ dasseti: “Tumhe mantasampanne paṇḍite ācariye na labhittha, amhākaṁ pana ācariyā paṇḍitā upāyakusalā, te no setacchattena yojesun”-ti. Bārāṇasin-ti bhātika, mama chattaṁ ussāpitakālato paṭṭhāya: “Amhākaṁ rājā dhammiko anvaddhamāsaṁ devo vassati, tena sassāni sampajjanti, bārāṇasiyaṁ bahuṁ khāditabbayuttakaṁ macchamaṁsaṁ pāyitabbayuttakaṁ surodakañca jātan”-ti evaṁ raṭṭhavāsino bahumaṁsasurodakaṁ katvā bārāṇasiṁ voharanti. Phītā ti hatthiratanaassaratanamuttaratanādīni āharitvā nirupaddavā vohāraṁ karontā phītā samiddhā. Evaṁ jānāhī ti bhātika uposatha ahaṁ imehi ettakehi kāraṇehi sabbakaniṭṭho pi hutvā mama bhātike abhibhavitvā setacchattaṁ patto, evaṁ jānāhīti.

Athassa guṇaṁ sutvā uposathakumāro dve gāthā abhāsi:

106. Dhammena kira ñātīnaṁ, rajjaṁ kārehi saṁvara,
Medhāvī paṇḍito cāsi, atho pi ñātinaṁ hito.

107. Taṁ taṁ ñātiparibyūḷhaṁ, nānāratanamocitaṁ,
Amittā nappasahanti, indaṁva asurādhipo ti.

Tattha [PTS 4.136] dhammena kira ñātīnan-ti tāta saṁvara mahārāja, dhammena kira tvaṁ ekūnasatānaṁ ñātīnaṁ attano jeṭṭhabhātikānaṁ ānubhāvaṁ abhibhavasi, ito paṭṭhāya tvam-eva rajjaṁ kārehi, tvam-eva medhāvī ceva paṇḍito ca ñātīnañca hitoti attho. Taṁ tan-ti evaṁ vividhaguṇasampannaṁ taṁ. Ñātiparibyūḷhan-ti amhehi ekūnasatehi ñātakehi parivāritaṁ. Nānāratanamocitan-ti nānāratanehi ocitaṁ sañcitaṁ bahuratanasañcayaṁ. Asurādhipo ti yathā tāvatiṁsehi parivāritaṁ indaṁ asurarājā nappasahati, evaṁ amhehi ārakkhaṁ karontehi parivāritaṁ taṁ tiyojanasatike kāsiraṭṭhe dvādasayojanikāya bārāṇasiyā rajjaṁ kārentaṁ amittā nappasahantīti dīpeti.

Saṁvaramahārājā sabbesam-pi bhātikānaṁ mahantaṁ yasaṁ adāsi. Te tassa santike māsaḍḍhamāsaṁ vasitvā: “Mahārāja janapadesu coresu uṭṭhahantesu mayaṁ jānissāma, tvaṁ rajjasukhaṁ anubhavā” ti vatvā attano attano janapadaṁ gatā. Rājā pi bodhisattassa ovāde ṭhatvā āyupariyosāne devanagaraṁ pūrento agamāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Bhikkhu evaṁ tvaṁ pubbe ovādakkhamo, idāni kasmā vīriyaṁ na akāsī” ti vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne so bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi.

Tadā saṁvaramahārājā ayaṁ bhikkhu ahosi, uposathakumāro sāriputto, sesabhātikā therānutherā, parisā buddhaparisā, ovādadāyako amacco pana aham-eva ahosinti.

Saṁvarajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 463: Suppārakajātakavaṇṇanā

Ummujjanti nimujjantī ti idaṁ satthā jetavane viharanto paññāpāramiṁ ārabbha kathesi. Ekadivasañhi sāyanhasamaye tathāgatassa dhammaṁ desetuṁ nikkhamanaṁ āgamayamānā bhikkhū dhammasabhāyaṁ nisīditvā: “Āvuso, aho satthā mahāpañño puthupañño hāsapañño javanapañño tikkhapañño nibbedhikapañño tatra tatra upāyapaññāya samannāgato vipulāya pathavīsamāya, mahāsamuddo viya gambhīrāya, ākāso viya vitthiṇṇāya, sakalajambudīpasmiñhi uṭṭhitapañho dasabalaṁ atikkamitvā gantuṁ samattho nāma natthi. Yathā mahāsamudde uṭṭhitaūmiyo velaṁ nātikkamanti, velaṁ patvāva bhijjanti, evaṁ [PTS 4.137] na koci pañho dasabalaṁ atikkamati, satthu pādamūlaṁ patvā bhijjatevā” ti dasabalassa mahāpaññāpāramiṁ vaṇṇesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, tathāgato idāneva paññavā, pubbe pi aparipakke ñāṇe paññavāva, andho hutvā pi mahāsamudde udakasaññāya ‘imasmiṁ imasmiṁ samudde idaṁ nāma idaṁ nāma ratanan’-ti aññāsī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte kururaṭṭhe kururājā nāma rajjaṁ kāresi, kurukacchaṁ nāma paṭṭanagāmo ahosi. Tadā bodhisatto kurukacche niyāmakajeṭṭhakassa putto hutvā nibbatti pāsādiko suvaṇṇavaṇṇo, “suppārakakumāro” tissa nāmaṁ kariṁsu. So mahantena parivārena vaḍḍhanto soḷasavassakāle yeva niyāmakasippe nipphattiṁ patvā aparabhāge pitu accayena niyāmakajeṭṭhako hutvā niyāmakakammaṁ akāsi, paṇḍito ñāṇasampanno ahosi. Tena āruḷhanāvāya byāpatti nāma natthi. Tassa aparabhāge loṇajalapahaṭāni dve pi cakkhūni nassiṁsu. So tato paṭṭhāya niyāmakajeṭṭhako hutvā pi niyāmakakammaṁ akatvā: “Rājānaṁ nissāya jīvissāmī” ti rājānaṁ upasaṅkami. Atha naṁ rājā agghāpaniyakamme ṭhapesi. So tato paṭṭhāya rañño hatthiratanaassaratanamuttasāramaṇisārādīni agghāpesi.

Athekadivasaṁ: “Rañño maṅgalahatthī bhavissatī” ti kāḷapāsāṇakūṭavaṇṇaṁ ekaṁ vāraṇaṁ ānesuṁ. Taṁ disvā rājā: “Paṇḍitassa dassethā” ti āha. Atha naṁ tassa santikaṁ nayiṁsu. So hatthena tassa sarīraṁ parimajjitvā: “Nāyaṁ maṅgalahatthī bhavituṁ anucchaviko, pādehi vāmanadhātuko esa, etañhi mātā vijāyamānā aṅkena sampaṭicchituṁ nāsakkhi, tasmā bhūmiyaṁ patitvā pacchimapādehi vāmanadhātuko hotī” ti āha. Hatthiṁ gahetvā āgate pucchiṁsu. Te: “Saccaṁ paṇḍito kathetī” ti vadiṁsu. Taṁ kāraṇaṁ [PTS 4.138] rājā sutvā tuṭṭho tassa aṭṭha kahāpaṇe dāpesi.

Punekadivasaṁ: “Rañño maṅgalaasso bhavissatī” ti ekaṁ assaṁ ānayiṁsu. Tam-pi rājā paṇḍitassa santikaṁ pesesi. So tam-pi hatthena parāmasitvā: “Ayaṁ maṅgalaasso bhavituṁ na yutto, etassa hi jātadivase yeva mātā mari, tasmā mātu khīraṁ alabhanto na sammā vaḍḍhito” ti āha. Sāpissa kathā saccāva ahosi. Tam-pi sutvā rājā tussitvā aṭṭha kahāpaṇe dāpesi. Athekadivasaṁ: “Rañño maṅgalaratho bhavissatī” ti rathaṁ āhariṁsu. Tam-pi rājā tassa santikaṁ pesesi. So tam-pi hatthena parāmasitvā: “Ayaṁ ratho susirarukkhena kato, tasmā rañño nānucchaviko” ti āha. Sāpissa kathā saccāva ahosi. Rājā tam-pi sutvā aṭṭheva kahāpaṇe dāpesi. Athassa mahagghaṁ kambalaratanaṁ āhariṁsu. Tam-pi tasseva pesesi. So tam-pi hatthena parāmasitvā: “Imassa mūsikacchinnaṁ ekaṭṭhānaṁ atthī” ti āha. Sodhentā taṁ disvā rañño ārocesuṁ. Rājā sutvā tussitvā aṭṭheva kahāpaṇe dāpesi.

So cintesi: “Ayaṁ rājā evarūpāni pi acchariyāni disvā aṭṭheva kahāpaṇe dāpesi, imassa dāyo nhāpitadāyo, nhāpitajātiko bhavissati, kiṁ me evarūpena rājupaṭṭhānena, attano vasanaṭṭhānam-eva gamissāmī” ti. So kurukacchapaṭṭanam-eva paccāgami. Tasmiṁ tattha vasante vāṇijā nāvaṁ sajjetvā: “Kaṁ niyāmakaṁ karissāmā” ti mantesuṁ. “Suppārakapaṇḍitena āruḷhanāvā na byāpajjati, esa paṇḍito upāyakusalo, andho samāno pi suppārakapaṇḍito va uttamo” ti taṁ upasaṅkamitvā: “Niyāmako no hohī” ti vatvā: “Tātā, ahaṁ andho, kathaṁ niyāmakakammaṁ karissāmī” ti vutte: “Sāmi, andhā pi tumhe yeva amhākaṁ uttamā” ti punappunaṁ yāciyamāno: “Sādhu tātā, tumhehi ārocitasaññāya niyāmako bhavissāmī” ti tesaṁ [PTS 4.139] nāvaṁ abhiruhi. Te nāvāya mahāsamuddaṁ pakkhandiṁsu. Nāvā satta divasāni nirupaddavā agamāsi, tato akālavātaṁ uppātitaṁ uppajji, nāvā cattāro māse pakatisamuddapiṭṭhe vicaritvā khuramālīsamuddaṁ nāma pattā. Tattha macchā manussasamānasarīrā khuranāsā udake ummujjanimujjaṁ karonti. Vāṇijā te disvā mahāsattaṁ tassa samuddassa nāmaṁ pucchantā paṭhamaṁ gāthamāhaṁsu:

108. Ummujjanti nimujjanti, manussā khuranāsikā,
Suppārakaṁ taṁ pucchāma, samuddo katamo ayan-ti.

Evaṁ tehi puṭṭho mahāsatto attano niyāmakasuttena saṁsanditvā dutiyaṁ gāthamāha.

109. Kurukacchā payātānaṁ, vāṇijānaṁ dhanesinaṁ,
Nāvāya vippanaṭṭhāya, khuramālīti vuccatī ti.

Tattha payātānan-ti kurukacchapaṭṭanā nikkhamitvā gacchantānaṁ. Dhanesinan-ti tumhākaṁ vāṇijānaṁ dhanaṁ pariyesantānaṁ. Nāvāya vippanaṭṭhāyā ti tāta tumhākaṁ imāya videsaṁ pakkhandanāvāya kammakārakaṁ pakatisamuddaṁ atikkamitvā sampatto ayaṁ samuddo: “Khuramālī” ti vuccati, evametaṁ paṇḍitā kathentīti.

Tasmiṁ pana samudde vajiraṁ ussannaṁ hoti. Mahāsatto: “Sacāhaṁ ‘ayaṁ vajirasamuddo’ ti evaṁ etesaṁ kathessāmi, lobhena bahuṁ vajiraṁ gaṇhitvā nāvaṁ osīdāpessantī” ti tesaṁ anācikkhitvāva nāvaṁ laggāpetvā upāyenekaṁ yottaṁ gahetvā macchagahaṇaniyāmena jālaṁ khipāpetvā vajirasāraṁ uddharitvā nāvāyaṁ pakkhipitvā aññaṁ appagghabhaṇḍaṁ chaḍḍāpesi. Nāvā taṁ samuddaṁ atikkamitvā purato aggimāliṁ nāma gatā. So pajjalitaaggikkhandho viya majjhanhikasūriyo viya ca obhāsaṁ muñcanto aṭṭhāsi. Vāṇijā:

110. Yathā aggīva sūriyova, samuddo paṭidissati,
Suppārakaṁ taṁ pucchāma, samuddo katamo ayan-ti.

Gāthāya taṁ pucchiṁsu,

Mahāsatto pi tesaṁ anantaragāthāya kathesi:

111. Kurukacchā [PTS 4.140] payātānaṁ, vāṇijānaṁ dhanesinaṁ,
Nāvāya vippanaṭṭhāya, aggimālīti vuccatī ti.

Tasmiṁ pana samudde suvaṇṇaṁ ussannaṁ ahosi. Mahāsatto purimanayeneva tato pi suvaṇṇaṁ gāhāpetvā nāvāyaṁ pakkhipāpesi. Nāvā tam-pi samuddaṁ atikkamitvā khīraṁ viya dadhiṁ viya ca obhāsantaṁ dadhimāliṁ nāma samuddaṁ pāpuṇi. Vāṇijā:

112. Yathā dadhīva khīraṁva, samuddo paṭidissati,
Suppārakaṁ taṁ pucchāma, samuddo katamo ayan-ti.

Gāthāya tassa pi nāmaṁ pucchiṁsu.

Mahāsatto anantaragāthāya ācikkhi:

113. Kurukacchā payātānaṁ, vāṇijānaṁ dhanesinaṁ,
Nāvāya vippanaṭṭhāya, dadhimālīti vuccatī ti.

Tasmiṁ pana samudde rajataṁ ussannaṁ ahosi. So tam-pi upāyena gāhāpetvā nāvāyaṁ pakkhipāpesi. Nāvā tam-pi samuddaṁ atikkamitvā nīlakusatiṇaṁ viya sampannasassaṁ viya ca obhāsamānaṁ nīlavaṇṇaṁ kusamāliṁ nāma samuddaṁ pāpuṇi. Vāṇijā:

114. Yathā kuso va sassova, samuddo paṭidissati,
Suppārakaṁ taṁ pucchāma, samuddo katamo ayan-ti.

Gāthāya tassa pi nāmaṁ pucchiṁsu.

So anantaragāthāya ācikkhi:

115. Kurukacchā payātānaṁ, vāṇijānaṁ dhanesinaṁ,
Nāvāya vippanaṭṭhāya, kusamālīti vuccatī ti.

Tasmiṁ pana samudde nīlamaṇiratanaṁ ussannaṁ ahosi. So tam-pi upāyeneva gāhāpetvā nāvāyaṁ pakkhipāpesi. Nāvā tam-pi samuddaṁ atikkamitvā naḷavanaṁ viya veḷuvanaṁ viya ca khāyamānaṁ naḷamāliṁ nāma samuddaṁ pāpuṇi. Vāṇijā:

116. Yathā [PTS 4.141] naḷo va veḷūva, samuddo paṭidissati,
Suppārakaṁ taṁ pucchāma, samuddo katamo ayan-ti.

Gāthāya tassa pi nāmaṁ pucchiṁsu.

Mahāsatto anantaragāthāya kathesi:

117. Kurukacchā payātānaṁ, vāṇijānaṁ dhanesinaṁ,
Nāvāya vippanaṭṭhāya, naḷamālīti vuccatī ti.

Tasmiṁ pana samudde masāragallaṁ veḷuriyaṁ ussannaṁ ahosi. So tam-pi upāyena gāhāpetvā nāvāyaṁ pakkhipāpesi. Aparo nayo: naḷo ti vicchikanaḷo pi kakkaṭakanaḷo pi, so rattavaṇṇo hoti. Veḷū ti pana pavāḷassetaṁ nāmaṁ, so ca samuddo pavāḷussanno rattobhāso ahosi, tasmā: “Yathā naḷo va veḷuvā” ti pucchiṁsu. Mahāsatto tato pavāḷaṁ gāhāpesīti.

Vāṇijā naḷamāliṁ atikkantā balavāmukhasamuddaṁ nāma passiṁsu. Tattha udakaṁ kaḍḍhitvā kaḍḍhitvā sabbato bhāgena uggacchati. Tasmiṁ sabbato bhāgena uggate udakaṁ sabbato bhāgena chinnapapātamahāsobbho viya paññāyati, ūmiyā uggatāya ekato papātasadisaṁ hoti, bhayajanano saddo uppajjati sotāni bhindanto viya hadayaṁ phālento viya ca. Taṁ disvā vāṇijā bhītatasitā:

118. Mahabbhayo bhiṁsanako, saddo suyyatimānuso,
Yathā sobbho papātova, samuddo paṭidissati,
Suppārakaṁ taṁ pucchāma, samuddo katamo ayan-ti.

Gāthāya tassa pi nāmaṁ pucchiṁsu.

Tattha suyyatimānuso ti suyyati amānuso saddo.

119. Kurukacchā payātānaṁ, vāṇijānaṁ dhanesinaṁ,
Nāvāya vippanaṭṭhāya, balavāmukhīti vuccatī ti.

Bodhisatto anantaragāthāya tassa nāmaṁ ācikkhitvā: “Tātā, imaṁ balavāmukhasamuddaṁ [PTS 4.142] patvā nivattituṁ samatthā nāvā nāma natthi, ayaṁ sampattanāvaṁ nimujjāpetvā vināsaṁ pāpetī” ti āha. Tañca nāvaṁ satta manussasatāni abhiruhiṁsu. Te sabbe maraṇabhayabhītā ekappahāreneva avīcimhi paccamānasattā viya atikāruññaṁ ravaṁ muñciṁsu. Mahāsatto: “Ṭhapetvā maṁ añño etesaṁ sotthibhāvaṁ kātuṁ samattho nāma natthi, saccakiriyāya tesaṁ sotthiṁ karissāmī” ti cintetvā te āmantetvā āha: “tātā, khippaṁ maṁ gandhodakena nhāpetvā ahatavatthāni nivāsāpetvā puṇṇapātiṁ sajjetvā nāvāya dhure ṭhapethā” ti. Te vegena tathā kariṁsu. Mahāsatto ubhohi hatthehi puṇṇapātiṁ gahetvā nāvāya dhure ṭhito saccakiriyaṁ karonto osānagāthamāha.

120. Yato sarāmi attānaṁ, yato pattosmi viññutaṁ,
Nābhijānāmi sañcicca, ekapāṇam-pi hiṁsitaṁ,
Etena saccavajjena, sotthiṁ nāvā nivattatū ti.

Tattha yato ti yato paṭṭhāya ahaṁ attānaṁ sarāmi, yato paṭṭhāya camhi viññutaṁ pattoti attho. Ekapāṇam-pi hiṁsitan-ti etthantare sañcicca ekaṁ kunthakipillikapāṇam-pi hiṁsitaṁ nābhijānāmi. Desanāmattamevetaṁ, bodhisatto pana tiṇasalākam-pi upādāya mayā parasantakaṁ na gahitapubbaṁ, lobhavasena paradāraṁ na olokitapubbaṁ, musā na bhāsitapubbā, tiṇaggenā pi majjaṁ na pivitapubbanti evaṁ pañcasīlavasena pana saccakiriyaṁ akāsi, katvā ca pana puṇṇapātiyā udakaṁ nāvāya dhure abhisiñci.

Cattāro māse videsaṁ pakkhandanāvā nivattitvā iddhimā viya saccānubhāvena ekadivaseneva kurukacchapaṭṭanaṁ agamāsi. Gantvā ca pana thale pi aṭṭhusabhamattaṁ ṭhānaṁ pakkhanditvā nāvikassa gharadvāre yeva aṭṭhāsi. Mahāsatto tesaṁ vāṇijānaṁ suvaṇṇarajatamaṇipavāḷamuttavajirāni bhājetvā adāsi. “Ettakehi [PTS 4.143] vo ratanehi alaṁ, mā puna samuddaṁ pavisathā” ti tesaṁ ovādaṁ datvā yāvajīvaṁ dānādīni puññāni katvā devapuraṁ pūresi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, pubbe pi tathāgato mahāpaññoyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā parisā buddhaparisā ahesuṁ, suppārakapaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Suppārakajātakavaṇṇanā navamā

Jātakuddānaṁ:

Mātuposaka juṇho ca, dhamma udaya pānīyo,
Yudhañcayo dasaratho, saṁvaro ca suppārako,
Ekādasanipātamhi, saṅgītā nava jātakā.

Ekādasakanipātavaṇṇanā niṭṭhitā

12. Dvādasakanipāto

JA 464: Cūḷakuṇālajātakavaṇṇanā

1-12. Luddhānaṁ [PTS 4.144] lahucittānanti idaṁ jātakaṁ kuṇālajātake (JA. 536) āvi bhavissati,

Aparā pi atīte brahmadattassa bhariyā piṅgiyānī nāma aggamahesī sīhapañjaraṁ vivaritvā olokentī maṅgalaassagopakaṁ disvā rañño niddupagamanakāle vātapānena oruyha tena saddhiṁ aticaritvā puna pāsādaṁ āruyha gandhehi sarīraṁ ubbaṭṭetvā raññā saddhiṁ nipajji. Athekadivasaṁ rājā: “Kiṁ nu kho deviyā aḍḍharattasamaye niccaṁ sarīraṁ sītaṁ hoti, pariggaṇhissāmi nan”-ti ekadivasaṁ niddupagato viya hutvā taṁ uṭṭhāya gacchantiṁ anugantvā assabandhena saddhiṁ aticarantiṁ disvā nivattitvā sayanaṁ abhiruhi. Sā pi aticaritvā āgantvā cūḷasayanake nipajji. Punadivase rājā amaccagaṇamajjhe yeva taṁ pakkosāpetvā taṁ kiccaṁ āvikatvā: “Sabbāva itthiyo pāpadhammā” ti tassā vadhabandhachejjabhejjārahaṁ dosaṁ khamitvā ṭhānā cāvetvā aññaṁ aggamahesiṁ akāsi. Tadā kuṇālo rājā brahmadatto ahosi, tena taṁ attanā diṭṭhaṁ āharitvā dassento gāthamāha:

Piṅgiyānī sabbalokissarassa, rañño piyā brahmadattassa bhariyā,
Avācarī paṭṭhavasānugassa, taṁ vā pi sā nājjhagā kāmakāminī ti.

Tattha taṁ vā ti sā evaṁ aticarantī taṁ vā assabandhaṁ taṁ vā aggamahesiṭṭhānanti ubhayam-pi nājjhagā, ubhato bhaṭṭhā ahosi. Kāmakāminī ti kāme patthayamānā.

Evaṁ pāpadhammā itthiyoti atītavatthūhi [PTS 5.445] itthīnaṁ dosaṁ kathetvā aparena pi pariyāyena tāsaṁ dosam-eva kathento āha:

1. Luddhānaṁ lahucittānaṁ, akataññūna dubbhinaṁ,
Nādevasatto puriso, thīnaṁ saddhātumarahati.

2. Na tā pajānanti kataṁ na kiccaṁ, na mātaraṁ pitaraṁ bhātaraṁ vā,
Anariyā samatikkantadhammā, sasseva cittassa vasaṁ vajanti.

3. Cirānuvuṭṭham-pi piyaṁ manāpaṁ, anukampakaṁ pāṇasamam-pi bhattuṁ,
Āvāsu kiccesu ca naṁ jahanti, tasmāhamitthīnaṁ na vissasāmi.

4. Thīnañhi cittaṁ yathā vānarassa, kannappakannaṁ yathā rukkhachāyā,
Calācalaṁ hadayamitthiyānaṁ, cakkassa nemi viya parivattati.

5. Yadā tā passanti samekkhamānā, ādeyyarūpaṁ purisassa vittaṁ,
Saṇhāhi vācāhi nayanti menaṁ, kambojakā jalajeneva assaṁ.

6. Yadā na passanti samekkhamānā, ādeyyarūpaṁ purisassa vittaṁ,
Samantato naṁ parivajjayanti, tiṇṇo nadīpāragato va kullaṁ.

7. Silesūpamā sikhiriva sabbabhakkhā, tikkhamāyā nadīriva sīghasotā,
Sevanti hetā piyamappiyañca, nāvā yathā orakulaṁ parañca.

8. Na tā ekassa na dvinnaṁ, āpaṇo va pasārito,
Yo tā mayhanti maññeyya, vātaṁ jālena bādhaye.

9. Yathā [PTS 5.446] nadī ca pantho ca, pānāgāraṁ sabhā papā,
Evaṁ lokitthiyo nāma, velā tāsaṁ na vijjati.

10. Ghatāsanasamā etā, kaṇhasappasirūpamā,
Gāvo bahi tiṇasseva, omasanti varaṁ varaṁ.

11. Ghatāsanaṁ kuñjaraṁ kaṇhasappaṁ, muddhābhisittaṁ pamadā ca sabbā,
Ete naro niccayato bhajetha, tesaṁ have dubbidu sabbabhāvo.

12. Naccantavaṇṇā na bahūna kantā, na dakkhiṇā pamadā sevitabbā,
Na parassa bhariyā na dhanassa hetu, etitthiyo pañca na sevitabbā ti.

Tattha luddhānan-ti lubbhānaṁ. Kaṇaverajātake (JA. 318) viya baddhacore pi sārajjanaṁ sandhāyetaṁ vuttaṁ. Lahucittānan-ti muhuttam-eva parivattanacittānaṁ. Cūḷadhanuggahajātakena (JA. 374) etaṁ dīpetabbaṁ. Akataññutā pana etāsaṁ ekakanipāte takkāriyajātakena (JA. 481) dīpetabbā. Nādevasatto ti na adevasatto devena anāsatto ayakkhagahitako abhūtaviṭṭho puriso thīnaṁ sīlavantataṁ saddhātuṁ nārahati, bhūtaviṭṭho pana saddaheyya. Katan-ti attano kataṁ upakāraṁ. Kiccan-ti attanā kattabbaṁ kiccaṁ. Na mātaran-ti sabbe pi ñātake chaḍḍetvā yasmiṁ paṭibaddhacittā honti, taññeva anubandhanato ete mātādayo na jānanti nāma mahāpanthakamātā viya. Anariyā ti nillajjā. Sassevā ti sakassa. Āvāsū ti āpadāsu. Kiccesū ti tesu tesu karaṇīyesu.

Kannappakannan-ti otiṇṇotiṇṇaṁ. Yathā hi visame padese rukkhachāyā ninnampiorohati, thalam-pi abhiruhati, tathā etāsam-pi cittaṁ na kañci uttamādhamaṁ vajjeti. Calācalan-ti ekasmiṁ yeva apatiṭṭhitaṁ. Nemi viyā ti sakaṭassa gacchato cakkanemi viya. Ādeyyarūpan-ti gahetabbajātikaṁ. Vittan-ti dhanaṁ. Nayantī ti attano vasaṁ nenti. Jalajenā ti jalajātasevālena. Kambojaraṭṭhavāsino kira yadā aṭavito asse gaṇhitukāmā honti, tadā ekasmiṁ ṭhāne vatiṁ parikkhipitvā dvāraṁ yojetvā assānaṁ udakapānatitthe sevālaṁ madhunā makkhetvā sevālasambandhāni tīre tiṇāni ādiṁ katvā yāva parikkhepadvārā makkhenti, assā pānīyaṁ pivitvā rasagiddhena madhunā makkhitāni tāni tiṇāni khādantā anukkamena taṁ ṭhānaṁ pavisanti. Iti yathā te jalajena palobhetvā [PTS 5.447] asse vasaṁ nenti, tathā etā pi dhanaṁ disvā tassa gahaṇatthāya saṇhāhi vācāhi pi purisaṁ vasaṁ nentī ti attho. Kullan-ti taraṇatthāya gahitaṁ yaṁ kiñci.

Silesūpamā ti purisānaṁ cittabandhanena silesasadisā. Tikkhamāyā ti tikhiṇamāyā sīghamāyā. Nadīrivā ti yathā pabbateyyā nadī sīghasotā, evaṁ sīghamāyā ti attho. Āpaṇovā ti yathā ca pasāritāpaṇo yesaṁ mūlaṁ atthi, tesaññeva upakāro, tatheva tā pi. Yo tā ti yo puriso tā itthiyo. Bādhaye ti so vātaṁ jālena bādheyya. Velā tāsaṁ na vijjatī ti yathā etesaṁ nadīādīnaṁ: “Asukavelāyam-eva ettha gantabban”-ti velā natthi, rattim-pi divā pi icchiticchitakkhaṇe upagantabbāneva, asukenevā ti pi mariyādā natthi, atthikena upagantabbāneva, tathā tāsampī ti attho.

Ghatāsanasamā etā ti yathā aggi indhanena na tappati, evametā pi kilesaratiyā. Kaṇhasappasirūpamā ti kodhanatāya upanāhitāya ghoravisatāya dujivhatāya mittadubbhitāyāti pañcahi kāraṇehi kaṇhasappasirasadisā. Tattha bahularāgatāya ghoravisatā, pisuṇatāya dujivhatā, aticāritāya mittadubbhitā veditabbā. Gāvo bahi tiṇassevā ti yathā gāvo khāditaṭṭhānaṁ chaḍḍetvā bahi manāpamanāpassa tiṇassa varaṁ varaṁ omasanti khādanti, evametā pi niddhanaṁ chaḍḍetvā aññaṁ sadhanam-eva bhajantī ti attho. Muddhābhisittan-ti rājānaṁ. Pamadā ca sabbā ti sabbā ca itthiyo. Ete ti ete pañca jane. Niccayato ti niccasaññato, upaṭṭhitassati appamatto va hutvā ti attho. Dubbidū ti dujjāno. Sabbabhāvo ti ajjhāsayo. Cirapariciṇṇo pi hi aggi dahati, ciravissāsiko pi kuñjaro ghāteti, ciraparicito pi sappo ḍaṁsati, ciravissāsiko pi rājā anatthakaro hoti, evaṁ cirāciṇṇā pi itthiyo vikāraṁ dassentīti.

Naccantavaṇṇā ti abhirūpavatī. Na bahūna kantā ti aḍḍhakāsigaṇikā viya bahūnaṁ piyā manāpā. Na dakkhiṇā ti naccagītakusalā. Tathārūpā hi bahupatthitā bahumittā honti, tasmā na sevitabbā. Na dhanassa hetū ti yā dhanahetu yeva bhajati, sā apariggahā pi na sevitabbā. Sā hi dhanaṁ alabhamānā kujjhatīti.

Cūḷakuṇālajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 465: Bhaddasālajātakavaṇṇanā

Kā tvaṁ suddhehi vatthehī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ñātatthacariyaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyañhi anāthapiṇḍikassa nivesane pañcannaṁ bhikkhusatānaṁ nibaddhabhojanaṁ pavattati, tathā visākhāya ca kosalarañño ca. Tattha pana kiñcā pi nānaggarasabhojanaṁ dīyati, bhikkhūnaṁ panettha koci vissāsiko natthi, tasmā bhikkhū rājanivesane na bhuñjanti, bhattaṁ gahetvā anāthapiṇḍikassa vā visākhāya vā aññesaṁ vā vissāsikānaṁ gharaṁ gantvā bhuñjanti. Rājā ekadivasaṁ paṇṇākāraṁ āhaṭaṁ: “Bhikkhūnaṁ dethā” ti bhattaggaṁ pesetvā: “Bhattagge bhikkhū natthī” ti vutte: “Kahaṁ gatā” ti pucchitvā: “Attano vissāsikagehesu nisīditvā bhuñjantī” ti sutvā bhuttapātarāso satthu santikaṁ gantvā: “Bhante, bhojanaṁ nāma kiṁ paraman”-ti pucchi. Vissāsaparamaṁ mahārāja, kañjikamattakam-pi vissāsikena dinnaṁ madhuraṁ hotīti. Bhante, kena pana saddhiṁ bhikkhūnaṁ vissāso hotīti? “Ñātīhi vā sekkhakulehi vā, mahārājā” ti. Tato rājā cintesi: “Ekaṁ sakyadhītaraṁ ānetvā aggamahesiṁ karissāmi, evaṁ mayā saddhiṁ bhikkhūnaṁ ñātake viya [PTS 4.145] vissāso bhavissatī” ti. So uṭṭhāyāsanā attano nivesanaṁ gantvā kapilavatthuṁ dūtaṁ pesesi: “Dhītaraṁ me detha, ahaṁ tumhehi saddhiṁ ñātibhāvaṁ icchāmī” ti.

Sākiyā dūtavacanaṁ sutvā sannipatitvā mantayiṁsu: “Mayaṁ kosalarañño āṇāpavattiṭṭhāne vasāma, sace dārikaṁ na dassāma, mahantaṁ veraṁ bhavissati, sace dassāma, kulavaṁso no bhijjissati, kiṁ nu kho kātabban”-ti. Atha ne mahānāmo āha: “mā cintayittha, mama dhītā vāsabhakhattiyā nāma nāgamuṇḍāya nāma dāsiyā kucchismiṁ nibbatti. Sā soḷasavassuddesikā uttamarūpadharā sobhaggappattā pitu vaṁsena khattiyajātikā, tamassa ‘khattiyakaññā’ ti pesessāmā” ti. Sākiyā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā dūte pakkosāpetvā: “Sādhu, dārikaṁ dassāma, idāneva naṁ gahetvā gacchathā” ti āhaṁsu. Dūtā cintesuṁ: “Ime sākiyā nāma jātiṁ nissāya atimānino, ‘sadisī no’ ti vatvā asadisim-pi dadeyyuṁ, etehi saddhiṁ ekato bhuñjamānam-eva gaṇhissāmā” ti. Te evamāhaṁsu: “Mayaṁ gahetvā gacchantā yā tumhehi saddhiṁ ekato bhuñjati, taṁ gahetvā gamissāmā” ti. Sākiyā tesaṁ nivāsaṭṭhānaṁ dāpetvā: “Kiṁ karissāmā” ti cintayiṁsu. Mahānāmo āha: “tumhe mā cintayittha, ahaṁ upāyaṁ karissāmi, tumhe mama bhojanakāle vāsabhakhattiyaṁ alaṅkaritvā ānetvā mayā ekasmiṁ kabaḷe gahitamatte ‘deva, asukarājā paṇṇaṁ pahiṇi, imaṁ tāva sāsanaṁ suṇāthā’ ti paṇṇaṁ dasseyyāthā” ti. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tasmiṁ bhuñjamāne kumārikaṁ alaṅkariṁsu.

Mahānāmo: “Dhītaraṁ me ānetha, mayā saddhiṁ bhuñjatū” ti āha. Atha naṁ alaṅkaritvā tāvadeva thokaṁ papañcaṁ katvā ānayiṁsu. Sā: “Pitarā saddhiṁ bhuñjissāmī” ti ekapātiyaṁ hatthaṁ otāresi. Mahānāmo pi tāya saddhiṁ ekapiṇḍaṁ gahetvā mukhe ṭhapesi. Dutiyapiṇḍāya hatthe pasārite: “Deva, asukaraññā paṇṇaṁ pahitaṁ, imaṁ tāva sāsanaṁ suṇāthā” ti paṇṇaṁ upanāmesuṁ. Mahānāmo: “Amma, tvaṁ bhuñjāhī” ti dakkhiṇahatthaṁ [PTS 4.146] pātiyā yeva katvā vāmahatthena gahetvā paṇṇaṁ olokesi. Tassa taṁ sāsanaṁ upadhārentasseva itarā bhuñji. So tassā bhuttakāle hatthaṁ dhovitvā mukhaṁ vikkhālesi. Taṁ disvā dūtā: “Nicchayenesā etassa dhītā” ti niṭṭhamakaṁsu, na taṁ antaraṁ jānituṁ sakkhiṁsu. Mahānāmo mahantena parivārena dhītaraṁ pesesi. Dūtā pi naṁ sāvatthiṁ netvā: “Ayaṁ kumārikā jātisampannā mahānāmassa dhītā” ti vadiṁsu. Rājā tussitvā sakalanagaraṁ alaṅkārāpetvā taṁ ratanarāsimhi ṭhapetvā aggamahesiṭṭhāne abhisiñcāpesi. Sā rañño piyā ahosi manāpā.

Athassā na cirasseva gabbho patiṭṭhahi. Rājā gabbhaparihāramadāsi. Sā dasamāsaccayena suvaṇṇavaṇṇaṁ puttaṁ vijāyi. Athassa nāmaggahaṇadivase rājā attano ayyakassa santikaṁ pesesi: “Sakyarājadhītā vāsabhakhattiyā puttaṁ vijāyi, kimassa nāmaṁ karomā” ti. Taṁ pana sāsanaṁ gahetvā gato amacco thokaṁ badhiradhātuko, so gantvā rañño ayyakassārocesi. So taṁ sutvā: “Vāsabhakhattiyā puttaṁ avijāyitvā pi sabbaṁ janaṁ abhibhavati, idāni pana ativiya rañño vallabhā bhavissatī” ti āha. So badhiraamacco: “Vallabhā” ti vacanaṁ dussutaṁ sutvā: “Viṭaṭūbho” ti sallakkhetvā rājānaṁ upagantvā: “Deva, kumārassa kira ‘viṭaṭūbho’ ti nāmaṁ karothā” ti āha. Rājā: “Porāṇakaṁ no kuladattikaṁ nāmaṁ bhavissatī” ti cintetvā: “Viṭaṭūbho” ti nāmaṁ akāsi. Tato paṭṭhāya kumāro kumāraparihārena vaḍḍhanto sattavassikakāle aññesaṁ kumārānaṁ mātāmahakulato hatthirūpakaassarūpakādīni āhariyamānāni disvā mātaraṁ pucchi: “Amma, aññesaṁ mātāmahakulato paṇṇākāro āhariyati, mayhaṁ koci kiñci na pesesi, kiṁ tvaṁ nimmātā nippitāsī” ti? Atha naṁ sā: “Tāta, sakyarājāno mātāmahā dūre pana vasanti, tena te kiñci na pesentī” ti vatvā vañcesi.

Puna soḷasavassikakāle: “Amma, mātāmahakulaṁ passitukāmomhī” ti vatvā: “Alaṁ tāta, kiṁ tattha gantvā karissasī” ti vāriyamāno pi punappunaṁ yāci. Athassa mātā: “Tena hi [PTS 4.147] gacchāhī” ti sampaṭicchi. So pitu ārocetvā mahantena parivārena nikkhami. Vāsabhakhattiyā puretaraṁ paṇṇaṁ pesesi: “Ahaṁ idha sukhaṁ vasāmi, sāmino kiñci antaraṁ mā dassayiṁsū” ti. Sākiyā viṭaṭūbhassa āgamanaṁ ñatvā: “Vandituṁ na sakkā” ti tassa daharadahare kumārake janapadaṁ pahiṇiṁsu. Kumāre kapilavatthuṁ sampatte sākiyā santhāgāre sannipatiṁsu. Kumāro santhāgāraṁ gantvā aṭṭhāsi. Atha naṁ: “Ayaṁ te, tāta, mātāmaho, ayaṁ mātulo” ti vadiṁsu so sabbe vandamāno vicari. So yāvapiṭṭhiyā rujanappamāṇā vanditvā ekam-pi attānaṁ vandamānaṁ adisvā: “Kiṁ nu kho maṁ vandantā natthī” ti pucchi. Sākiyā: “Tāta, tava kaniṭṭhakumārā janapadaṁ gatā” ti vatvā tassa mahantaṁ sakkāraṁ kariṁsu. So katipāhaṁ vasitvā mahantena parivārena nikkhami. Athekā dāsī santhāgāre tena nisinnaphalakaṁ: “Idaṁ vāsabhakhattiyāya dāsiyā puttassa nisinnaphalakan”-ti akkositvā paribhāsitvā khīrodakena dhovi. Eko puriso attano āvudhaṁ pamussitvā nivatto taṁ gaṇhanto viṭaṭūbhakumārassa akkosanasaddaṁ sutvā taṁ antaraṁ pucchitvā: “Vāsabhakhattiyā dāsiyā kucchismiṁ mahānāmasakkassa jātā” ti ñatvā gantvā balakāyassa kathesi. “Vāsabhakhattiyā kira dāsiyā dhītā” ti mahākolāhalaṁ ahosi.

Kumāro taṁ sutvā: “Ete tāva mama nisinnaphalakaṁ khīrodakena dhovantu, ahaṁ pana rajje patiṭṭhitakāle etesaṁ galalohitaṁ gahetvā mama nisinnaphalakaṁ dhovissāmī” ti cittaṁ paṭṭhapesi. Tasmiṁ sāvatthiṁ gate amaccā sabbaṁ pavattiṁ rañño ārocesuṁ. Rājā: “Sabbe mayhaṁ dāsidhītaraṁ adaṁsū” ti sākiyānaṁ kujjhitvā vāsabhakhattiyāya ca puttassa ca dinnaparihāraṁ acchinditvā dāsadāsīhi laddhabbaparihāramattam-eva dāpesi. Tato katipāhaccayena satthā rājanivesanaṁ āgantvā nisīdi. Rājā satthāraṁ vanditvā: “Bhante, tumhākaṁ kira ñātakehi dāsidhītā mayhaṁ dinnā, tenassā ahaṁ saputtāya parihāraṁ acchinditvā dāsadāsīhi laddhabbaparihāramattam-eva dāpesin”-ti āha. Satthā: “Ayuttaṁ, mahārāja, sākiyehi [PTS 4.148] kataṁ, dadantehi nāma samānajātikā dātabbā assa. Taṁ pana mahārāja, vadāmi vāsabhakhattiyā khattiyarājadhītā khattiyassa rañño gehe abhisekaṁ labhi, viṭaṭūbho pi khattiyarājānam-eva paṭicca jāto, mātugottaṁ nāma kiṁ karissati, pitugottam-eva pamāṇanti porāṇakapaṇḍitā dalidditthiyā kaṭṭhahārikāya pi aggamahesiṭṭhānaṁ adaṁsu, tassā ca kucchimhi jātakumāro dvādasayojanikāya bārāṇasiyā rajjaṁ katvā kaṭṭhavāhanarājā nāma jāto” ti kaṭṭhavāhanajātakaṁ (JA. 7) kathesi. Rājā satthu dhammakathaṁ sutvā: “Pitugottam-eva kira pamāṇan”-ti sutvā tussitvā mātāputtānaṁ pakatiparihāram-eva dāpesi.

Rañño pana bandhulo nāma senāpati mallikaṁ nāma attano bhariyaṁ vañjhaṁ: “Tava kulagharam-eva gacchāhī” ti kusināram-eva pesesi. Sā: “Satthāraṁ disvāva gamissāmī” ti jetavanaṁ pavisitvā tathāgataṁ vanditvā ekamantaṁ ṭhitā: “Kahaṁ gacchasī” ti ca puṭṭhā: “Sāmiko me, bhante, kulagharaṁ pesesī” ti vatvā: “Kasmā” ti vuttā: “Vañjhā aputtikā, bhante” ti vatvā satthārā: “Yadi evaṁ gamanakiccaṁ natthi, nivattāhī” ti vuttā tuṭṭhā satthāraṁ vanditvā nivesanam-eva puna agamāsi. “Kasmā nivattasī” ti puṭṭhā: “Dasabalena nivattitāmhī” ti āha. Senāpati: “Diṭṭhaṁ bhavissati tathāgatena kāraṇan”-ti āha. Sā na cirasseva gabbhaṁ paṭilabhitvā uppannadohaḷā: “Dohaḷo me uppanno” ti ārocesi. “Kiṁ dohaḷo” ti? “Vesāliyā nagare licchavirājānaṁ abhisekamaṅgalapokkharaṇiṁ otaritvā nhatvā pānīyaṁ pivitukāmāmhi, sāmī” ti. Senāpati: “Sādhū” ti vatvā sahassathāmadhanuṁ gahetvā taṁ rathaṁ āropetvā sāvatthito nikkhamitvā rathaṁ pājento vesāliṁ pāvisi.

Tasmiñca kāle kosalarañño bandhulasenāpatinā saddhiṁ ekācariyakule uggahitasippo mahāli nāma licchavī andho licchavīnaṁ atthañca dhammañca anusāsanto dvārasamīpe vasati. So rathassa ummāre paṭighaṭṭanasaddaṁ sutvā: “Bandhulamallassa rathapatanasaddo [PTS 4.149] eso, ajja licchavīnaṁ bhayaṁ uppajjissatī” ti āha. Pokkharaṇiyā anto ca bahi ca ārakkhā balavā, upari lohajālaṁ patthaṭaṁ, sakuṇānam-pi okāso natthi. Senāpati pana rathā otaritvā ārakkhake khaggena paharanto palāpetvā lohajālaṁ chinditvā antopokkharaṇiyaṁ bhariyaṁ otāretvā nhāpetvā pāyetvā sayam-pi nhatvā mallikaṁ rathaṁ āropetvā nagarā nikkhamitvā āgatamaggeneva pāyāsi. Ārakkhakā gantvā licchavīnaṁ ārocesuṁ. Licchavirājāno kujjhitvā pañca rathasatāni āruyha: “Bandhulamallaṁ gaṇhissāmā” ti nikkhamiṁsu. Taṁ pavattiṁ mahālissa ārocesuṁ. Mahāli: “Mā gamittha, so hi vo sabbe ghātayissatī” ti āha. Tepi: “Mayaṁ gamissāmayevā” ti vadiṁsu. Tena hi cakkassa yāva nābhito pathaviṁ paviṭṭhaṭṭhānaṁ disvā nivatteyyātha, tato anivattantā purato asanisaddaṁ viya suṇissatha, tamhā ṭhānā nivatteyyātha, tato anivattantā tumhākaṁ rathadhuresu chiddaṁ passissatha, tamhā ṭhānā nivatteyyātha, purato māgamitthāti. Te tassa vacanena anivattitvā taṁ anubandhiṁsu yeva.

Mallikā disvā: “Rathā, sāmi, paññāyantī” ti āha. Tena hi ekassa rathassa viya paññāyanakāle mama āroceyyāsīti. Sā yadā sabbe eko viya hutvā paññāyiṁsu, tadā: “Ekam-eva sāmi rathasīsaṁ paññāyatī” ti āha. Bandhulo: “Tena hi imā rasmiyo gaṇhāhī” ti tassā rasmiyo datvā rathe ṭhito va dhanuṁ āropeti, rathacakkaṁ yāva nābhito pathaviṁ pāvisi, licchavino taṁ ṭhānaṁ disvā pi na nivattiṁsu. Itaro thokaṁ gantvā jiyaṁ pothesi, asanisaddo viya ahosi. Te tato pi na nivattiṁsu, anubandhantā gacchanteva. Bandhulo rathe ṭhitako va ekaṁ saraṁ khi pi. So pañcannaṁ rathasatānaṁ rathasīsaṁ chiddaṁ katvā pañca rājasatāni parikarabandhanaṭṭhāne vijjhitvā pathaviṁ pāvisi. Te attano viddhabhāvaṁ ajānitvā: “Tiṭṭha re, tiṭṭha re” ti vadantā anubandhiṁsu yeva. Bandhulo rathaṁ ṭhapetvā: “Tumhe matakā, matakehi saddhiṁ mayhaṁ yuddhaṁ nāma natthī” ti āha. Te: “Matakā nāma amhādisā neva hontī” ti vadiṁsu. “Tena hi sabbapacchimassa parikaraṁ mocethā” ti. Te [PTS 4.150] mocayiṁsu. So muttamatte yeva maritvā patito. Atha ne: “Sabbe pi tumhe evarūpā, attano gharāni gantvā saṁvidhātabbaṁ saṁvidahitvā puttadāre anusāsitvā sannāhaṁ mocethā” ti āha. Te tathā katvā sabbe jīvitakkhayaṁ pattā.

Bandhulo pi mallikaṁ sāvatthiṁ ānesi. Sā soḷasakkhattuṁ yamake putte vijāyi, sabbe pi sūrā thāmasampannā ahesuṁ, sabbasippe nipphattiṁ pāpuṇiṁsu. Ekekassa pi purisasahassaparivāro ahosi. Pitarā saddhiṁ rājanivesanaṁ gacchantehi teheva rājaṅgaṇaṁ paripūri. Athekadivasaṁ vinicchaye kūṭaḍḍaparājitā manussā bandhulaṁ āgacchantaṁ disvā mahāravaṁ viravantā vinicchayaamaccānaṁ kūṭaḍḍakāraṇaṁ tassa ārocesuṁ. So pi vinicchayaṁ gantvā taṁ aḍḍaṁ tīretvā sāmikam-eva sāmikaṁ, assāmikam-eva assāmikaṁ akāsi. Mahājano mahāsaddena sādhukāraṁ pavattesi. Rājā: “Kimidan”-ti pucchitvā tamatthaṁ sutvā tussitvā sabbe pi te amacce hāretvā bandhulasseva vinicchayaṁ niyyādesi. So tato paṭṭhāya sammā vinicchini. Tato porāṇakavinicchayikā lañjaṁ alabhantā appalābhā hutvā: “Bandhulo rajjaṁ patthetī” ti rājakule paribhindiṁsu. Rājā taṁ kathaṁ gahetvā cittaṁ niggahetuṁ nāsakkhi, “imasmiṁ idheva ghātiyamāne garahā me uppajjissatī” ti puna cintetvā: “Payuttapurisehi paccantaṁ paharāpetvā te palāpetvā nivattakāle antarāmagge puttehi saddhiṁ māretuṁ vaṭṭatī” ti bandhulaṁ pakkosāpetvā: “Paccanto kira kupito, tava puttehi saddhiṁ gantvā core gaṇhāhī” ti pahiṇitvā: “Etthevassa dvattiṁsāya puttehi saddhiṁ sīsaṁ chinditvā āharathā” ti tehi saddhiṁ aññe pi samatthe mahāyodhe pesesi. Tasmiṁ paccantaṁ gacchante yeva: “Senāpati kira āgacchatī” ti sutvāva payuttakacorā palāyiṁsu. So taṁ padesaṁ āvāsāpetvā janapadaṁ saṇṭhapetvā nivatti.

Athassa nagarato avidūre ṭhāne te yodhā puttehi saddhiṁ sīsaṁ chindiṁsu. Taṁ divasaṁ mallikāya pañcahi bhikkhusatehi saddhiṁ dve aggasāvakā nimantitā honti. Athassā pubbaṇhasamaye: “Sāmikassa te saddhiṁ puttehi sīsaṁ chindiṁsū” ti paṇṇaṁ āharitvā adaṁsu. Sā taṁ pavattiṁ ñatvā [PTS 4.151] kassaci kiñci avatvā paṇṇaṁ ucchaṅge katvā bhikkhusaṅgham-eva parivisi. Athassā paricārikā bhikkhūnaṁ bhattaṁ datvā sappicāṭiṁ āharantiyo therānaṁ purato cāṭiṁ bhindiṁsu. Dhammasenāpati: “Upāsike, bhedanadhammaṁ bhinnaṁ, na cintetabban”-ti āha. Sā ucchaṅgato paṇṇaṁ nīharitvā: “Dvattiṁsaputtehi saddhiṁ pitu sīsaṁ chinnanti me imaṁ paṇṇaṁ āhariṁsu, ahaṁ idaṁ sutvā pi na cintemi, sappicāṭiyā bhinnāya kiṁ cintemi, bhante” ti āha. Dhammasenāpati: “Animittamanaññātan”-ti ādīni (Snp. 579) vatvā dhammaṁ desetvā uṭṭhāyāsanā vihāraṁ agamāsi. Sā pi dvattiṁsa suṇisāyo pakkosāpetvā: “Tumhākaṁ sāmikā attano purimakammaphalaṁ labhiṁsu, tumhe mā socittha mā paridevittha, rañño upari manopadosaṁ mā karitthā” ti ovadi.

Rañño carapurisā taṁ kathaṁ sutvā tesaṁ niddosabhāvaṁ rañño kathayiṁsu. Rājā saṁvegappatto tassā nivesanaṁ gantvā mallikañca suṇisāyo cassā khamāpetvā mallikāya varaṁ adāsi. Sā: “Gahito me hotū” ti vatvā tasmiṁ gate matakabhattaṁ datvā nhatvā rājānaṁ upasaṅkamitvā vanditvā: “Deva, tumhehi me varo dinno, mayhañca aññena attho natthi, dvattiṁsāya me suṇisānaṁ mama ca kulagharagamanaṁ anujānāthā” ti āha. Rājā sampaṭicchi. Sā dvattiṁsāya suṇisānaṁ sakakulaṁ pesetvā sayaṁ kusināranagare attano kulagharaṁ agamāsi. Rājā bandhulasenāpatino bhāgineyyassa dīghakārāyanassa nāma senāpatiṭṭhānaṁ adāsi. So pana: “Mātulo me iminā mārito” ti rañño otāraṁ gavesanto vicarati. Rājā pi nipparādhassa bandhulassa māritakālato paṭṭhāya vippaṭisārī cittassādaṁ na labhati, rajjasukhaṁ nānubhoti.

Tadā satthā sākiyānaṁ veḷuṁ nāma nigamaṁ upanissāya viharati. Rājā tattha gantvā ārāmato avidūre khandhāvāraṁ nivāsetvā: “Mahantena parivārena satthāraṁ vandissāmā” ti vihāraṁ gantvā pañca rājakakudhabhaṇḍāni dīghakārāyanassa datvā ekako va gandhakuṭiṁ pāvisi. Sabbaṁ dhammacetiyasuttaniyāmeneva (MN. 89) veditabbaṁ. Tasmiṁ gandhakuṭiṁ paviṭṭhe dīghakārāyano tāni pañca rājakakudhabhaṇḍāni gahetvā viṭaṭūbhaṁ [PTS 4.152] rājānaṁ katvā rañño ekaṁ assaṁ ekañca upaṭṭhānakārikaṁ mātugāmaṁ nivattetvā sāvatthiṁ agamāsi. Rājā satthārā saddhiṁ piyakathaṁ kathetvā nikkhanto senaṁ adisvā taṁ mātugāmaṁ pucchitvā taṁ pavattiṁ sutvā: “Ahaṁ bhāgineyyaṁ ajātasattuṁ ādāya āgantvā viṭaṭūbhaṁ gahessāmī” ti rājagahanagaraṁ gacchanto vikāle dvāresu pihitesu nagaraṁ pavisitumasakkonto ekissāya sālāya nipajjitvā vātātapena kilanto rattibhāge tattheva kālamakāsi. Vibhātāya rattiyā: “Deva kosalanarinda, idāni anāthosi jāto” ti vilapantiyā tassā itthiyā saddaṁ sutvā rañño ārocesuṁ. So mātulassa mahantena sakkārena sarīrakiccaṁ kāresi.

Viṭaṭūbho pi rajjaṁ labhitvā taṁ veraṁ saritvā: “Sabbe pi sākiye māressāmī” ti mahatiyā senāya nikkhami. Taṁ divasaṁ satthā paccūsasamaye lokaṁ volokento ñātisaṅghassa vināsaṁ disvā: “Ñātisaṅgahaṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā pubbaṇhasamaye piṇḍāya caritvā piṇḍapātapaṭikkanto gandhakuṭiyaṁ sīhaseyyaṁ kappetvā sāyanhasamaye ākāsena gantvā kapilavatthusāmante ekasmiṁ kabaracchāye rukkhamūle nisīdi. Tato avidūre viṭaṭūbhassa rajjasīmāya anto sandacchāyo nigrodharukkho atthi, viṭaṭūbho satthāraṁ disvā upasaṅkamitvā vanditvā: “Bhante, kiṁkāraṇā evarūpāya uṇhavelāya imasmiṁ kabaracchāye rukkhamūle nisīdatha, etasmiṁ sandacchāye nigrodharukkhamūle nisīdatha, bhante” ti vatvā: “Hotu, mahārāja, ñātakānaṁ chāyā nāma sītalā” ti vutte: “Ñātakānaṁ rakkhaṇatthāya satthā āgato bhavissatī” ti cintetvā satthāraṁ vanditvā sāvatthim-eva paccāgami. Satthā pi uppatitvā jetavanam-eva gato.

Rājā sākiyānaṁ dosaṁ saritvā dutiyaṁ nikkhamitvā tatheva satthāraṁ passitvā puna nivattitvā tatiyavāre nikkhamitvā tattheva satthāraṁ passitvā nivatti. Catutthavāre pana tasmiṁ nikkhante satthā sākiyānaṁ pubbakammaṁ oloketvā tesaṁ nadiyaṁ visapakkhipanapāpakammassa appaṭibāhirabhāvaṁ ñatvā catutthavāre na agamāsi. Viṭaṭūbharājā khīrapāyake dārake ādiṁ katvā sabbe sākiye ghātetvā galalohitena nisinnaphalakaṁ dhovitvā paccāgami. Satthari tatiyavāre gamanato paccāgantvā punadivase piṇḍāya caritvā [PTS 4.153] niṭṭhāpitabhattakicce gandhakuṭiyaṁ pavisante disāhi sannipatitā bhikkhū dhammasabhāyaṁ nisīditvā: “Āvuso, satthā attānaṁ dassetvā rājānaṁ nivattāpetvā ñātake maraṇabhayā mocesi, evaṁ ñātakānaṁ atthacaro satthā” ti bhagavato guṇakathaṁ kathayiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva tathāgato ñātakānaṁ atthaṁ carati, pubbe pi cariyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatto nāma rājā dasa rājadhamme akopetvā dhammena rajjaṁ kārento ekadivasaṁ cintesi: “Jambudīpatale rājāno bahuthambhesu pāsādesu vasanti, tasmā bahūhi thambhehi pāsādakaraṇaṁ nāma anacchariyaṁ, yaṁnūnāhaṁ ekathambhakaṁ pāsādaṁ kāreyyaṁ, evaṁ sabbarājūnaṁ aggarājā bhavissāmī” ti. So vaḍḍhakī pakkosāpetvā: “Mayhaṁ sobhaggappattaṁ ekathambhakaṁ pāsādaṁ karothā” ti āha. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā araññaṁ pavisitvā ujū mahante ekathambhakapāsādārahe bahū rukkhe disvā: “Ime rukkhā santi, maggo pana visamo, na sakkā otāretuṁ, rañño ācikkhissāmā” ti cintetvā tathā akaṁsu. Rājā: “Kenaci upāyena saṇikaṁ otārethā” ti vatvā: “Deva, yena kenaci upāyena na sakkā” ti vutte: “Tena hi mama uyyāne ekaṁ rukkhaṁ upadhārethā” ti āha. Vaḍḍhakī uyyānaṁ gantvā ekaṁ sujātaṁ ujukaṁ gāmanigamapūjitaṁ rājakulato pi laddhabalikammaṁ maṅgalasālarukkhaṁ disvā rañño santikaṁ gantvā tamatthaṁ ārocesuṁ. Rājā: “Uyyāne rukkho nāma mama paṭibaddho, gacchatha bho taṁ chindathā” ti āha. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā gandhamālādihatthā uyyānaṁ gantvā rukkhe gandhapañcaṅgulikaṁ datvā suttena parikkhipitvā pupphakaṇṇikaṁ bandhitvā dīpaṁ jāletvā balikammaṁ katvā: “Ito [PTS 4.154] sattame divase āgantvā rukkhaṁ chindissāma, rājā chindāpeti, imasmiṁ rukkhe nibbattadevatā aññattha gacchatu, amhākaṁ doso natthī” ti sāvesuṁ.

Atha tasmiṁ nibbatto devaputto taṁ vacanaṁ sutvā: “Nissaṁsayaṁ ime vaḍḍhakī imaṁ rukkhaṁ chindissanti, vimānaṁ me nassissati, vimānapariyantikam-eva kho pana mayhaṁ jīvitaṁ, imañca rakkhaṁ parivāretvā ṭhitesu taruṇasālarukkhesu nibbattānaṁ mama ñātidevatānam-pi bahūni vimānāni nassissanti. Vimānapariyantikam-eva mama ñātīnaṁ devatānam-pi jīvitaṁ, na kho pana maṁ tathā attano vināso bādhati, yathā ñātīnaṁ, tasmā nesaṁ mayā jīvitaṁ dātuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā aḍḍharattasamaye dibbālaṅkārapaṭimaṇḍito rañño sirigabbhaṁ pavisitvā sakalagabbhaṁ ekobhāsaṁ katvā ussisakapasse rodamāno aṭṭhāsi. Rājā taṁ disvā bhītatasito tena saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

13. Kā tvaṁ suddhehi vatthehi, aghe vehāyasaṁ ṭhitā,
Kena tyāssūni vattanti, kuto taṁ bhayamāgatan-ti.

Tattha kā tvan-ti nāgayakkhasupaṇṇasakkādīsu kā nāma tvanti pucchati. Vatthehī ti vacanamattamevetaṁ, sabbe pi pana dibbālaṅkāre sandhā yevamāha. Aghe ti appaṭighe ākāse. Vehāyasan-ti tasseva vevacanaṁ. Kena tyāssūni vattantī ti kena kāraṇena tava assūni vattanti. Kuto ti ñātiviyogadhanavināsādīnaṁ kiṁ nissāya taṁ bhayamāgatanti pucchati.

Tato devarājā dve gāthā abhāsi:

14. Taveva deva vijite, bhaddasāloti maṁ vidū,
Saṭṭhi vassasahassāni, tiṭṭhato pūjitassa me.

15. Kārayantā nagarāni, agāre ca disampati,
Vividhe cā pi pāsāde, na maṁ te accamaññisuṁ,

Yatheva maṁ te pūjesuṁ, tatheva tvam-pi pūjayā” ti.

Tattha [PTS 4.155] tiṭṭhato ti sakalabārāṇasinagarehi ceva gāmanigamehi ca tayā ca pūjitassa niccaṁ balikammañca sakkārañca labhantassa mayhaṁ imasmiṁ uyyāne tiṭṭhantassa ettako kālo gatoti dasseti. Nagarānī ti nagarapaṭisaṅkharaṇakammāni. Agārecā ti bhūmigehāni. Disampatī ti disānaṁ pati, mahārāja. Na maṁ te ti te nagarapaṭisaṅkharaṇādīni karontā imasmiṁ nagare porāṇakarājāno maṁ nātimaññisuṁ nātikkamiṁsu na viheṭhayiṁsu, mama nivāsarukkhaṁ chinditvā attano kammaṁ na kariṁsu, mayhaṁ pana sakkāram-eva kariṁsūti avaca. Yathevā ti tasmā yatheva te porāṇakarājāno maṁ pūjayiṁsu, eko pi imaṁ rukkhaṁ na chindāpesi, tvañcā pi maṁ tatheva pūjaya, mā me rukkhaṁ chedayīti.

Tato rājā dve gāthā abhāsi:

16. Taṁ ivāhaṁ na passāmi, thūlaṁ kāyena te dumaṁ,
Ārohapariṇāhena, abhirūposi jātiyā.

17. Pāsādaṁ kārayissāmi, ekatthambhaṁ manoramaṁ,
Tattha taṁ upanessāmi, ciraṁ te yakkha jīvitan-ti.

Tattha kāyenā ti pamāṇena. Idaṁ vuttaṁ hoti: tava pamāṇena taṁ viya thūlaṁ mahantaṁ aññaṁ dumaṁ na passāmi, tvaññeva pana ārohapariṇāhena sujātasaṅkhātāya samasaṇṭhānaujubhāvappakārāya jātiyā ca abhirūpo sobhaggappatto ekathambhapāsādārahoti. Pāsādan-ti tasmā taṁ chedāpetvā ahaṁ pāsādaṁ kārāpessām-eva. Tattha tan-ti taṁ panāhaṁ samma devarāja, tattha pāsāde upanessāmi, so tvaṁ mayā saddhiṁ ekato vasanto aggagandhamālādīni labhanto sakkārappatto sukhaṁ jīvissasi, nivāsaṭṭhānābhāvena me vināso bhavissatīti mā cintayi, ciraṁ te yakkha jīvitaṁ bhavissatīti.

Taṁ sutvā devarājā dve gāthā abhāsi:

18. Evaṁ cittaṁ udapādi, sarīrena vinābhāvo,
Puthuso maṁ vikantitvā, khaṇḍaso avakantatha.

19. Agge [PTS 4.156] ca chetvā majjhe ca, pacchā mūlamhi chindatha,
Evaṁ me chijjamānassa, na dukkhaṁ maraṇaṁ siyā ti.

Tattha evaṁ cittaṁ udapādī ti yadi evaṁ cittaṁ tava uppannaṁ. Sarīrena vinābhāvo ti yadi te mama sarīrena bhaddasālarukkhena saddhiṁ mama vinābhāvo patthito. Puthuso ti bahudhā. Vikantitvā ti chinditvā. Khaṇḍaso ti khaṇḍākhaṇḍaṁ katvā avakantatha. Agge cā ti avakantantā pana paṭhamaṁ agge, tato majjhe chetvā sabbapacchā mūle chindatha. Evañhi me chijjamānassa na dukkhaṁ maraṇaṁ siyā, sukhaṁ nu khaṇḍaso bhaveyyāti yācati.

Tato rājā dve gāthā abhāsi:

20. Hatthapādaṁ yathā chinde, kaṇṇanāsañca jīvato,
Tato pacchā siro chinde, taṁ dukkhaṁ maraṇaṁ siyā.

21. Sukhaṁ nu khaṇḍaso chinnaṁ, bhaddasāla vanappati,
Kiṁhetu kiṁ upādāya, khaṇḍaso chinnamicchasī ti.

Tattha hatthapādan-ti hatthe ca pāde ca. Taṁ dukkhan-ti evaṁ paṭipāṭiyā chijjantassa corassa taṁ maraṇaṁ dukkhaṁ siyā. Sukhaṁ nū ti samma bhaddasāla, vajjhappattā corā sukhena maritukāmā sīsacchedaṁ yācanti, na khaṇḍaso chedanaṁ, tvaṁ pana evaṁ yācasi, tena taṁ pucchāmi: “Sukhaṁ nu khaṇḍaso chinnan”-ti. Kiṁhetū ti khaṇḍaso chinnaṁ nāma na sukhaṁ, kāraṇena panettha bhavitabbanti taṁ pucchanto evamāha.

Athassa ācikkhanto bhaddasālo dve gāthā abhāsi:

22. Yañca hetumupādāya, hetuṁ dhammūpasaṁhitaṁ,
Khaṇḍaso chinnamicchāmi, mahārāja suṇohi me.

23. Ñātī me sukhasaṁvaddhā, mama passe nivātajā,
Tepihaṁ upahiṁseyya, paresaṁ asukhocitan-ti.

Tattha [PTS 4.157] hetuṁ dhammūpasaṁhitan-ti mahārāja, yaṁ hetusabhāvayuttam-eva, na hetupatirūpakaṁ, hetuṁ upādāya ārabbha sandhāyāhaṁ khaṇḍaso chinnamicchāmi, taṁ ohitasoto suṇohī ti attho. Ñātī me ti mama bhaddasālarukkhassa chāyāya sukhasaṁvaddhā mama passe taruṇasālarukkhesu nibbattā mayā katavātaparittāṇattā nivātajā mama ñātakā devasaṅghā atthi, te ahaṁ visālasākhaviṭapo mūle chinditvā patanto upahiṁseyyaṁ, saṁbhaggavimāne karonto vināseyyanti attho. Paresaṁ asukhocitan-ti evaṁ sante mayā tesaṁ paresaṁ ñātidevasaṅghānaṁ asukhaṁ dukkhaṁ ocitaṁ vaḍḍhitaṁ, na cāhaṁ tesaṁ dukkhakāmo, tasmā bhaddasālaṁ khaṇḍaso khaṇḍaso chindāpemīti ayametthādhippāyo.

Taṁ sutvā rājā: “Dhammiko vatāyaṁ, devaputto, attano vimānavināsato pi ñātīnaṁ vimānavināsaṁ na icchati, ñātīnaṁ atthacariyaṁ carati, abhayamassa dassāmī” ti tussitvā osānagāthamāha.

24. Ceteyyarūpaṁ cetesi, bhaddasāla vanappati,
Hitakāmosi ñātīnaṁ, abhayaṁ samma dammi te ti.

Tattha ceteyyarūpaṁ cetesī ti ñātīsu muducittatāya cintento cintetabbayuttakam-eva cintesi. Chedeyyarūpaṁ chedesīti pi pāṭho. Tassattho: khaṇḍaso chinnamicchanto chedetabbayuttakam-eva chedesīti. Abhayan-ti etasmiṁ te samma, guṇe pasīditvā abhayaṁ dadāmi, na me pāsādenattho, nāhaṁ taṁ chedāpessāmi, gaccha ñātisaṅghaparivuto sakkatagarukato sukhaṁ jīvāti āha.

Devarājā rañño dhammaṁ desetvā agamāsi. Rājā tassovāde ṭhatvā dānādīni puññāni katvā saggapuraṁ pūresi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, pubbe pi tathāgato ñātatthacariyaṁ acariyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, taruṇasālesu nibbattadevatā buddhaparisā, bhaddasāladevarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Bhaddasālajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 466: Samuddavāṇijajātakavaṇṇanā

Kasan-ti [PTS 4.158] vapanti te janā ti idaṁ satthā jetavane viharanto devadattassa pañca kulasatāni gahetvā niraye patitabhāvaṁ ārabbha kathesi. So hi aggasāvakesu parisaṁ gahetvā pakkantesu sokaṁ sandhāretuṁ asakkonto uṇhalohite mukhato nikkhante balavavedanāpīḷito tathāgatassa guṇaṁ anussaritvā: “Aham-eva nava māse tathāgatassa anatthaṁ cintesiṁ, satthu pana mayi pāpacittaṁ nāma natthi, asītimahātherānam-pi mayi āghāto nāma natthi, mayā katakammena aham-eva idāni anātho jāto, satthārāpimhi vissaṭṭho mahātherehi pi ñātiseṭṭhena rāhulattherena pi sakyarājakulehi pi, gantvā satthāraṁ khamāpessāmī” ti parisāya saññaṁ datvā attānaṁ pañcakena gāhāpetvā rattiṁ rattiṁ gacchanto kosalaraṭṭhaṁ sampāpuṇi. Ānandatthero satthu ārocesi: “Devadatto kira, bhante, tumhākaṁ khamāpetuṁ āgacchatī” ti. “Ānanda, devadatto mama dassanaṁ na labhissatī” ti.

Atha tasmiṁ sāvatthinagaradvāraṁ sampatte puna thero ārocesi, bhagavā pi tatheva avaca. Tassa jetavane pokkharaṇiyā samīpaṁ āgatassa pāpaṁ matthakaṁ pāpuṇi, sarīre ḍāho uppajji, nhatvā pānīyaṁ pivitukāmo hutvā: “Mañcakato maṁ āvuso otāretha, pānīyaṁ pivissāmī” ti āha. Tassa otāretvā bhūmiyaṁ ṭhapitamattassa cittassāde aladdhe yeva mahāpathavī vivaramadāsi. Tāvadeva taṁ avīcito aggijālā uṭṭhāya parikkhipitvā gaṇhi. So: “Pāpakammaṁ me matthakaṁ pattan”-ti tathāgatassa guṇe anussaritvā:

Imehi aṭṭhīhi tamaggapuggalaṁ, devā tidevaṁ naradammasārathiṁ,
Samantacakkhuṁ satapuññalakkhaṇaṁ, pāṇehi buddhaṁ saraṇaṁ upemī ti. (Mil. 4.1.3).

Imāya gāthāya saraṇe patiṭṭhahanto avīciparāyaṇo ahosi. Tassa pana pañca upaṭṭhākakulasatāni ahesuṁ. Tāni pi tappakkhikāni hutvā dasabalaṁ akkositvā avīcimhi yeva nibbattiṁsu. Evaṁ so tāni pañca kulasatāni gaṇhitvā avīcimhi patiṭṭhito.

Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto pāpo lābhasakkāragiddhatāya [PTS 4.159] sammāsambuddhe aṭṭhāne kopaṁ bandhitvā anāgatabhayamanoloketvā pañcahi kulasatehi saddhiṁ avīciparāyaṇo jāto” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na bhikkhave, idāneva devadatto lābhasakkāragiddho hutvā anāgatabhayaṁ na olokesi, pubbe pi anāgatabhayaṁ anoloketvā paccuppannasukhagiddhena saddhiṁ parisāya mahāvināsaṁ patto” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bārāṇasito avidūre kulasahassanivāso mahāvaḍḍhakīgāmo ahosi. Tattha vaḍḍhakī: “Tumhākaṁ mañcaṁ karissāma, pīṭhaṁ karissāma, gehaṁ karissāmā” ti vatvā manussānaṁ hatthato bahuṁ iṇaṁ gahetvā kiñci kātuṁ na sakkhiṁsu. Manussā diṭṭhadiṭṭhe vaḍḍhakī codenti palibuddhanti. Te iṇāyikehi upaddutā sukhaṁ vasituṁ asakkontā: “Videsaṁ gantvā yattha katthaci vasissāmā” ti araññaṁ pavisitvā rukkhe chinditvā mahatiṁ nāvaṁ bandhitvā nadiṁ otāretvā āharitvā gāmato gāvutaḍḍhayojanamatte ṭhāne ṭhapetvā aḍḍharattasamaye gāmaṁ āgantvā puttadāramādāya nāvaṭṭhānaṁ gantvā nāvaṁ āruyha anukkamena mahāsamuddaṁ pavisitvā vātavegena vicarantā samuddamajjhe ekaṁ dīpakaṁ pāpuṇiṁsu. Tasmiṁ pana dīpake sayaṁjātasāliucchukadaliambajambupanasatālanāḷikerādīni vividhaphalāni atthi, aññataro pabhinnanāvo puriso paṭhamataraṁ taṁ dīpakaṁ patvā sālibhattaṁ bhuñjamāno ucchuādīni khādamāno thūlasarīro naggo parūḷhakesamassu tasmiṁ dīpake paṭivasati.

Vaḍḍhakī cintayiṁsu: “Sace ayaṁ dīpako rakkhasapariggahito bhavissati, sabbe pi amhe vināsaṁ pāpuṇissāma, pariggaṇhissāma tāva nan”-ti. Atha sattaṭṭha purisā sūrā balavanto [PTS 4.160] sannaddhapañcāvudhā hutvā otaritvā dīpakaṁ pariggaṇhiṁsu. Tasmiṁ khaṇe so puriso bhuttapātarāso ucchurasaṁ pivitvā sukhappatto ramaṇīye padese rajatapaṭṭasadise vālukatale sītacchāyāya uttānako nipajjitvā: “Jambudīpavāsino kasantā vapantā evarūpaṁ sukhaṁ na labhanti, jambudīpato mayhaṁ ayam-eva dīpako varan”-ti gāyamāno udānaṁ udānesi. Atha satthā bhikkhū āmantetvā: “So bhikkhave puriso imaṁ udānaṁ udānesī” ti dassento paṭhamaṁ gāthamāha.

25. Kasanti vapanti te janā, manujā kammaphalūpajīvino,
Nayimassa dīpakassa bhāgino, jambudīpā idam-eva no varan-ti.

Tattha te janā ti te jambudīpavāsino janā. Kammaphalūpajīvino ti nānākammānaṁ phalūpajīvino sattā.

Atha te dīpakaṁ pariggaṇhantā purisā tassa gītasaddaṁ sutvā: “Manussasaddo viya suyyati, jānissāma nan”-ti saddānusārena gantvā taṁ purisaṁ disvā: “Yakkho bhavissatī” ti bhītatasitā sare sannahiṁsu. So pi te disvā attano vadhabhayena: “Nāhaṁ, sāmi, yakkho, purisomhi, jīvitaṁ me dethā” ti yācanto: “Purisā nāma tumhādisā naggā na hontī” ti vutte punappunaṁ yācitvā manussabhāvaṁ viññāpesi. Te taṁ purisaṁ upasaṅkamitvā sammodanīyaṁ kathaṁ sutvā tassa tattha āgataniyāmaṁ pucchiṁsu. So pi sabbaṁ tesaṁ kathetvā: “Tumhe attano puññasampattiyā idhāgatā, ayaṁ uttamadīpo, na ettha sahatthena kammaṁ katvā jīvanti, sayaṁjātasālīnañceva ucchuādīnañcettha anto natthīti anukkaṇṭhantā vasathā” ti āha. Idha pana vasantānaṁ amhākaṁ añño paripantho [PTS 4.161] natthi, aññaṁ bhayaṁ ettha natthi, ayaṁ pana amanussapariggahito, amanussā tumhākaṁ uccārapassāvaṁ disvā kujjheyyuṁ, tasmā taṁ karontā vālukaṁ viyūhitvā vālukāya paṭicchādeyyātha, ettakaṁ idha bhayaṁ, aññaṁ natthi, niccaṁ appamattā bhaveyyāthāti. Te tattha vāsaṁ upagacchiṁsu. Tasmiṁ pana kulasahasse pañcannaṁ pañcannaṁ kulasatānaṁ jeṭṭhakā dve vaḍḍhakī ahesuṁ. Tesu eko bālo ahosi rasagiddho, eko paṇḍito rasesu anallīno.

Aparabhāge sabbe pi te tattha sukhaṁ vasantā thūlasarīrā hutvā cintayiṁsu: “Ciraṁ pītā no surā, ucchurasena merayaṁ katvā pivissāmā” ti. Te merayaṁ kāretvā pivitvā madavasena gāyantā naccantā kīḷantā pamattā tattha tattha uccārapassāvaṁ katvā appaṭicchādetvā dīpakaṁ jegucchaṁ paṭikūlaṁ kariṁsu. Devatā: “Ime amhākaṁ kīḷāmaṇḍalaṁ paṭikūlaṁ karontī” ti kujjhitvā: “Mahāsamuddaṁ uttarāpetvā dīpakadhovanaṁ karissāmā” ti mantetvā: “Ayaṁ kāḷapakkho, ajja amhākaṁ samāgamo ca bhinno, ito dāni pannarasame divase puṇṇamīuposathadivase candassuggamanavelāya samuddaṁ ubbattetvā sabbepime ghātessāmā” ti divasaṁ ṭhapayiṁsu. Atha nesaṁ antare eko dhammiko devaputto: “Mā ime mama passantassa nassiṁsū” ti anukampāya tesu sāyamāsaṁ bhuñjitvā gharadvāre sukhakathāya nisinnesu sabbālaṅkārapaṭimaṇḍito sakaladīpaṁ ekobhāsaṁ katvā uttarāya disāya ākāse ṭhatvā: “Ambho vaḍḍhakī, devatā tumhākaṁ kuddhā. Imasmiṁ ṭhāne mā vasittha, ito aḍḍhamāsaccayena hi devatā samuddaṁ ubbattetvā [PTS 4.162] sabbeva tumhe ghātessanti, ito nikkhamitvā palāyathā” ti vatvā dutiyaṁ gāthamāha.

26. Tipañcarattūpagatamhi cande, vego mahā hehiti sāgarassa,
Uplavissaṁ dīpamimaṁ uḷāraṁ, mā vo vadhī gacchatha leṇamaññan-ti.

Tattha uplavissan-ti imaṁ dīpakaṁ uplavanto ajjhottharanto abhibhavissati. Mā vo vadhī ti so sāgaravego tumhe mā vadhi.

Iti so tesaṁ ovādaṁ datvā attano ṭhānam-eva gato. Tasmiṁ gate aparo sāhasiko kakkhaḷo devaputto: “Ime imassa vacanaṁ gahetvā palāyeyyuṁ, ahaṁ nesaṁ gamanaṁ nivāretvā sabbepime mahāvināsaṁ pāpessāmī” ti cintetvā dibbālaṅkārapaṭimaṇḍito sakaladīpaṁ ekobhāsaṁ karonto āgantvā dakkhiṇāya disāya ākāse ṭhatvā: “Eko devaputto idhāgato, no” ti pucchitvā: “Āgato” ti vutte: “So vo kiṁ kathesī” ti vatvā: “Imaṁ nāma, sāmī” ti vutte: “So tumhākaṁ idha nivāsaṁ na icchati, dosena katheti, tumhe aññattha agantvā idheva vasathā” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

27. Na jātuyaṁ sāgaravārivego, uplavissaṁ dīpamimaṁ uḷāraṁ,
Taṁ me nimittehi bahūhi diṭṭhaṁ, mā bhetha kiṁ socatha modathavho.

28. Pahūtabhakkhaṁ bahuannapānaṁ, pattattha āvāsamimaṁ uḷāraṁ,
Na vo bhayaṁ paṭipassāmi kiñci, āputtaputtehi pamodathavho ti.

Tattha [PTS 4.163] na jātuyan-ti na jātu ayaṁ. Mā bhethā ti mā bhāyittha. Modathavho ti pamoditā pītisomanassajātā hotha. Āputtaputtehī ti yāva puttānam-pi puttehi pamodatha, natthi vo imasmiṁ ṭhāne bhayanti.

Evaṁ so imāhi dvīhi gāthāhi te assāsetvā pakkāmi. Tassa pakkantakāle dhammikadevaputtassa vacanaṁ anādiyanto bālavaḍḍhakī: “Suṇantu me, bhonto, vacanan”-ti sesavaḍḍhakī āmantetvā pañcamaṁ gāthamāha.

29. Yo devoyaṁ dakkhiṇāyaṁ disāyaṁ, khemanti pakkosati tassa saccaṁ,
Na uttaro vedi bhayābhayassa, mā bhetha kiṁ socatha modathavho ti.

Tattha dakkhiṇāyan-ti dakkhiṇāya, ayam-eva vā pāṭho.

Taṁ sutvā rasagiddhā pañcasatā vaḍḍhakī tassa bālassa vacanaṁ ādiyiṁsu. Itaro pana paṇḍitavaḍḍhakī tassa vacanaṁ anādiyanto te vaḍḍhakī āmantetvā catasso gāthā abhāsi:

30. Yathā ime vippavadanti yakkhā, eko bhayaṁ saṁsati khemameko,
Tadiṅgha mayhaṁ vacanaṁ suṇātha, khippaṁ lahuṁ mā vinassimha sabbe.

31. Sabbe samāgamma karoma nāvaṁ, doṇiṁ daḷhaṁ sabbayantūpapannaṁ,
Sace ayaṁ dakkhiṇo saccamāha, moghaṁ paṭikkosati uttaroyaṁ,
Sā ceva no hehiti āpadatthā, imañca dīpaṁ na pariccajema.

32. Sace ca kho uttaro saccamāha, moghaṁ paṭikkosati dakkhiṇoyaṁ,
Tam-eva [PTS 4.164] nāvaṁ abhiruyha sabbe, evaṁ mayaṁ sotthi taremu pāraṁ.

33. Na ve sugaṇhaṁ paṭhamena seṭṭhaṁ, kaniṭṭhamāpāthagataṁ gahetvā,
Yo cīdha tacchaṁ paviceyya gaṇhati, sa ve naro seṭṭhamupeti ṭhānan-ti.

Tattha vippavadantī ti aññamaññaṁ viruddhaṁ vadanti. Lahun-ti purimassa atthadīpanaṁ. Doṇin-ti gambhīraṁ mahānāvaṁ. Sabbayantūpapannan-ti sabbehi phiyārittādīhi yantehi upapannaṁ. Sā ceva no hehiti āpadatthā ti sā ca no nāvā pacchā pi uppannāya āpadāya atthā bhavissati, imañca dīpaṁ na pariccajissāma. Taremū ti tarissāma. Na ve sugaṇhan-ti na ve sukhena gaṇhitabbaṁ. Seṭṭhan-ti uttamaṁ tathaṁ saccaṁ. Kaniṭṭhan-ti paṭhamavacanaṁ upādāya pacchimavacanaṁ kaniṭṭhaṁ nāma. Idhāpi: “Na ve sugaṇhan”-ti anuvattateva. Idaṁ vuttaṁ hoti: ambho vaḍḍhakī, yena kenaci paṭhamena vuttavacanaṁ: “Idam-eva seṭṭhaṁ tathaṁ saccan”-ti sukhaṁ na gaṇhitabbam-eva, yathā ca taṁ, evaṁ kaniṭṭhaṁ gacchā vuttavacanampi: “Idam-eva tathaṁ saccan”-ti na gaṇhitabbaṁ. Yaṁ pana sotavisayaṁ āpāthagataṁ hoti, taṁ āpāthagataṁ gahetvā yo idha paṇḍitapuriso purimavacanañca pacchimavacanañca paviceyya vicinitvā tīretvā upaparikkhitvā tacchaṁ gaṇhāti, yaṁ tathaṁ saccaṁ sabhāvabhūtaṁ, tadeva paccakkhaṁ katvā gaṇhāti. Sa ve naro seṭṭhamupeti ṭhānan-ti so uttamaṁ ṭhānaṁ upeti adhigacchati vindati labhatīti.

So evañca pana vatvā āha: “ambho, mayaṁ dvinnam-pi devatānaṁ vacanaṁ karissāma, nāvaṁ tāva sajjeyyāma. Sace paṭhamassa vacanaṁ saccaṁ bhavissati, taṁ nāvaṁ abhiruhitvā palāyissāma, atha itarassa vacanaṁ saccaṁ bhavissati, nāvaṁ ekamante ṭhapetvā idheva vasissāmā” ti. Evaṁ vutte bālavaḍḍhakī: “Ambho, tvaṁ udakapātiyaṁ [PTS 4.165] susumāraṁ passasi, atīva dīghaṁ passasi, paṭhamadevaputto amhesu dosavasena kathesi, pacchimo sineheneva, imaṁ evarūpaṁ varadīpaṁ pahāya kuhiṁ gamissāma, sace pana tvaṁ gantukāmo, tava parisaṁ gaṇhitvā nāvaṁ karohi, amhākaṁ nāvāya kiccaṁ natthī” ti āha. Paṇḍito attano parisaṁ gahetvā nāvaṁ sajjetvā nāvāya sabbūpakaraṇāni āropetvā sapariso nāvāya aṭṭhāsi.

Tato puṇṇamadivase candassa uggamanavelāya samuddato ūmi uttaritvā jāṇukapamāṇā hutvā dīpakaṁ dhovitvā gatā. Paṇḍito samuddassa uttaraṇabhāvaṁ ñatvā nāvaṁ vissajjesi. Bālavaḍḍhakipakkhikāni pañca kulasatāni: “Samuddato ūmi dīpadhovanatthāya āgatā, ettakam-eva etan”-ti kathentā nisīdiṁsu. Tato paṭipāṭiyā kaṭippamāṇā purisappamāṇā tālappamāṇā sattatālappamāṇā sāgaraūmi dīpakam-pi vuyhamānā āgañchi. Paṇḍito upāyakusalatāya rase alaggo sotthinā gato, bālavaḍḍhakī rasagiddhena anāgatabhayaṁ anolokento pañcahi kulasatehi saddhiṁ vināsaṁ patto.

Ito parā sānusāsanī tamatthaṁ dīpayamānā tisso abhisambuddhagāthā honti:

34. Yathā pi te sāgaravārimajjhe, sakammunā sotthi vahiṁsu vāṇijā,
Anāgatatthaṁ paṭivijjhiyāna, appam-pi nācceti sa bhūripañño.

35. Bālā ca mohena rasānugiddhā, anāgataṁ appaṭivijjhiyatthaṁ,
Paccuppanne sīdanti atthajāte, samuddamajjhe yathā te manussā.

36. Anāgataṁ [PTS 4.166] paṭikayirātha kiccaṁ, ‘mā maṁ kiccaṁ kiccakāle byadhesi’,
Taṁ tādisaṁ paṭikatakiccakāriṁ, na taṁ kiccaṁ kiccakāle byadhetī ti.

Tattha sakammunā ti anāgatabhayaṁ disvā puretaraṁ katena attano kammena. Sotthi vahiṁsū ti khemena gamiṁsu. Vāṇijā ti samudde vicaraṇabhāvena vaḍḍhakī vuttā. Paṭivijjhiyānā ti evaṁ, bhikkhave, paṭhamataraṁ kattabbaṁ anāgataṁ atthaṁ paṭivijjhitvā idhaloke bhūripañño kulaputto appamattakam-pi attano atthaṁ na acceti nātivattati, na hāpetī ti attho. Appaṭivijjhiyatthan-ti appaṭivijjhitvā atthaṁ, paṭhamam-eva kattabbaṁ akatvā ti attho. Paccuppanne ti yadā taṁ anāgataṁ atthajātaṁ uppajjati, tadā tasmiṁ paccuppanne sīdanti, atthe jāte attano patiṭṭhaṁ na labhanti, samudde te bālavaḍḍhakī manussā viya vināsaṁ pāpuṇanti.

Anāgatan-ti bhikkhave, paṇḍitapuriso anāgataṁ paṭhamataraṁ kattabbakiccaṁ samparāyikaṁ vā diṭṭhadhammikaṁ vā paṭikayirātha, puretaram-eva kareyya. Kiṁkāraṇā? Mā maṁ kiccaṁ kiccakāle byadhesi, pure kattabbañhi pure akayiramānaṁ pacchā paccuppannabhāvappattaṁ attano kiccakāle kāyacittābādhena byadheti, taṁ maṁ mā byadhesīti paṭhamam-eva naṁ paṇḍito kareyya. Taṁ tādisan-ti yathā paṇḍitaṁ purisaṁ. Paṭikatakiccakārin-ti paṭikacceva kattabbakiccakārinaṁ. Taṁ kiccaṁ kiccakāle ti anāgataṁ kiccaṁ kayiramānaṁ pacchā paccuppannabhāvappattaṁ attano kiccakāle kāyacittābādhakāle tādisaṁ purimaṁ na byadheti na bādhati. Kasmā? Pure yeva katattāti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi devadatto paccuppannasukhe laggo anāgatabhayaṁ anoloketvā sapariso vināsaṁ patto” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā bālavaḍḍhakī devadatto ahosi, dakkhiṇadisāya ṭhito adhammikadevaputto kokāliko, uttaradisāya ṭhito dhammikadevaputto sāriputto, paṇḍitavaḍḍhakī pana aham-eva ahosin”-ti.

Samuddavāṇijajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 467: Kāmajātakavaṇṇanā

Kāmaṁ [PTS 4.167] kāmayamānassā ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ brāhmaṇaṁ ārabbha kathesi. Eko kira sāvatthivāsī brāhmaṇo aciravatītīre khettakaraṇatthāya araññaṁ koṭesi. Satthā tassa upanissayaṁ disvā sāvatthiṁ piṇḍāya pavisanto maggā okkamma tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā: “Kiṁ karosi brāhmaṇā” ti vatvā: “Khettaṭṭhānaṁ koṭāpemi bho, gotamā” ti vutte: “Sādhu, brāhmaṇa, kammaṁ karohī” ti vatvā agamāsi. Eteneva upāyena chinnarukkhe hāretvā khettassa sodhanakāle kasanakāle kedārabandhanakāle vapanakāleti punappunaṁ gantvā tena saddhiṁ paṭisanthāramakāsi. Vapanadivase pana so brāhmaṇo: “Ajja, bho gotama, mayhaṁ vappamaṅgalaṁ, ahaṁ imasmiṁ sasse nipphanne buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa mahādānaṁ dassāmī” ti āha. Satthā tuṇhībhāvena adhivāsetvā pakkāmi. Punekadivasaṁ brāhmaṇo sassaṁ olokento aṭṭhāsi. Satthā pi tattha gantvā: “Kiṁ karosi brāhmaṇā” ti pucchitvā: “Sassaṁ olokemi bho gotamā” ti vutte: “Sādhu brāhmaṇā” ti vatvā pakkāmi. Tadā brāhmaṇo cintesi: “Samaṇo gotamo abhiṇhaṁ āgacchati, nissaṁsayaṁ bhattena atthiko, dassāmahaṁ tassa bhattan”-ti. Tassevaṁ cintetvā gehaṁ gatadivase satthā pi tattha agamāsi. Atha brāhmaṇassa ativiya vissāso ahosi. Aparabhāge pariṇate sasse: “Sve khettaṁ lāyissāmī” ti sanniṭṭhānaṁ katvā nipanne brāhmaṇe aciravatiyā upari sabbarattiṁ karakavassaṁ vassi. Mahogho āgantvā ekanāḷimattam-pi anavasesaṁ katvā sabbaṁ sassaṁ samuddaṁ pavesesi. Brāhmaṇo oghamhi patite sassavināsaṁ oloketvā sakabhāvena saṇṭhātuṁ nāhosi, balavasokābhibhūto hatthena uraṁ paharitvā paridevamāno rodanto nipajji.

Satthā paccūsasamaye sokābhibhūtaṁ brāhmaṇaṁ disvā: “Brāhmaṇassāvassayo bhavissāmī” ti punadivase sāvatthiyaṁ piṇḍāya caritvā piṇḍapātapaṭikkanto bhikkhū vihāraṁ pesetvā pacchāsamaṇena saddhiṁ tassa gehadvāraṁ agamāsi. Brāhmaṇo satthu āgatabhāvaṁ [PTS 4.168] sutvā: “Paṭisanthāratthāya me sahāyo āgato bhavissatī” ti paṭiladdhassāso āsanaṁ paññapesi. Satthā pavisitvā paññattāsane nisīditvā: “Brāhmaṇa, kasmā tvaṁ dummanosi, kiṁ te aphāsukan”-ti pucchi. Bho gotama, aciravatītīre mayā rukkhacchedanato paṭṭhāya kataṁ kammaṁ tumhe jānātha, ahaṁ: “Imasmiṁ sasse nipphanne tumhākaṁ dānaṁ dassāmī” ti vicarāmi, idāni me sabbaṁ taṁ sassaṁ mahogho samuddam-eva pavesesi, kiñci avasiṭṭhaṁ natthi, sakaṭasatamattaṁ dhaññaṁ vinaṭṭhaṁ, tena me mahāsoko uppannoti. “Kiṁ pana, brāhmaṇa, socantassa naṭṭhaṁ punāgacchatī” ti. “No hetaṁ bho gotamā” ti. “Evaṁ sante kasmā socasi, imesaṁ sattānaṁ dhanadhaññaṁ nāma uppajjanakāle uppajjati, nassanakāle nassati, kiñci saṅkhāragataṁ anassanadhammaṁ nāma natthi, mā cintayī” ti. Iti naṁ satthā samassāsetvā tassa sappāyadhammaṁ desento kāmasuttaṁ (Snp. 772 ādayo) kathesi. Suttapariyosāne socanto brāhmaṇo sotāpattiphale patiṭṭhahi. Satthā taṁ nissokaṁ katvā uṭṭhāyāsanā vihāraṁ agamāsi. “Satthā asukaṁ nāma brāhmaṇaṁ sokasallasamappitaṁ nissokaṁ katvā sotāpattiphale patiṭṭhāpesī” ti sakalanagaraṁ aññāsi. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, dasabalo brāhmaṇena saddhiṁ mittaṁ katvā vissāsiko hutvā upāyeneva tassa sokasallasamappitassa dhammaṁ desetvā taṁ nissokaṁ katvā sotāpattiphale patiṭṭhāpesī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepāhaṁ etaṁ nissokamakāsin”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadattassa rañño dve puttā ahesuṁ. So jeṭṭhakassa uparajjaṁ adāsi, kaniṭṭhassa senāpatiṭṭhānaṁ. Aparabhāge brahmadatte kālakate amaccā jeṭṭhakassa abhisekaṁ paṭṭhapesuṁ. So: “Na mayhaṁ rajjenattho, kaniṭṭhassa me dethā” ti vatvā punappunaṁ yāciyamāno pi paṭikkhipitvā kaniṭṭhassa abhiseke kate: “Na me issariyenattho” ti uparajjādīni pi na icchi. “Tena hi sādūni bhojanāni bhuñjanto idheva vasāhī” ti vuttepi: “Na me imasmiṁ nagare kiccaṁ atthī” ti bārāṇasito [PTS 4.169] nikkhamitvā paccantaṁ gantvā ekaṁ seṭṭhikulaṁ nissāya sahatthena kammaṁ karonto vasi. Te aparabhāge tassa rājakumārabhāvaṁ ñatvā kammaṁ kātuṁ nādaṁsu, kumāraparihāreneva taṁ parihariṁsu. Aparabhāge rājakammikā khettappamāṇaggahaṇatthāya taṁ gāmaṁ agamaṁsu. Seṭṭhi rājakumāraṁ upasaṅkamitvā: “Sāmi, mayaṁ tumhe posema, kaniṭṭhabhātikassa paṇṇaṁ pesetvā amhākaṁ baliṁ hārethā” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā: “Ahaṁ asukaseṭṭhikulaṁ nāma upanissāya vasāmi, maṁ nissāya etesaṁ baliṁ vissajjehī” ti paṇṇaṁ pesesi. Rājā: “Sādhū” ti vatvā tathā kāresi.

Atha naṁ sakalagāmavāsino pi janapadavāsino pi upasaṅkamitvā: “Mayaṁ tumhākaññeva baliṁ dassāma, amhākam-pi suṅkaṁ vissajjāpehī” ti āhaṁsu. So tesam-pi atthāya paṇṇaṁ pesetvā vissajjāpesi. Tato paṭṭhāya te tasseva baliṁ adaṁsu. Athassa mahālābhasakkāro ahosi, tena saddhiññevassa taṇhā pi mahatī jātā. So aparabhāge pi sabbaṁ janapadaṁ yāci, upaḍḍharajjaṁ yāci, kaniṭṭho pi tassa adāsi yeva. So taṇhāya vaḍḍhamānāya upaḍḍharajjena pi asantuṭṭho: “Rajjaṁ gaṇhissāmī” ti janapadaparivuto taṁ nagaraṁ gantvā bahinagare ṭhatvā: “Rajjaṁ vā me detu yuddhaṁ vā” ti kaniṭṭhassa paṇṇaṁ pahiṇi. Kaniṭṭho cintesi: “Ayaṁ bālo pubbe rajjam-pi uparajjādīni pi paṭikkhipitvā idāni ‘yuddhena gaṇhāmī’ ti vadati, sace kho panāhaṁ imaṁ yuddhena māressāmi, garahā me bhavissati, kiṁ me rajjenā” ti. Athassa: “Alaṁ yuddhena, rajjaṁ gaṇhatū” ti pesesi. So rajjaṁ gaṇhitvā kaniṭṭhassa uparajjaṁ datvā tato paṭṭhāya rajjaṁ kārento taṇhāvasiko hutvā ekena rajjena asantuṭṭho dve tīṇi rajjāni patthetvā [PTS 4.170] taṇhāya koṭiṁ nāddasa.

Tadā sakko devarājā: “Ke nu kho loke mātāpitaro upaṭṭhahanti, ke dānādīni puññāni karonti, ke taṇhāvasikā” ti olokento tassa taṇhāvasikabhāvaṁ ñatvā: “Ayaṁ bālo bārāṇasirajjena pi na tussati, ahaṁ sikkhāpessāmi nan”-ti māṇavakavesena rājadvāre ṭhatvā: “Eko upāyakusalo māṇavo dvāre ṭhito” ti ārocāpetvā: “Pavisatū” ti vutte pavisitvā rājānaṁ jayāpetvā: “Kiṁkāraṇā āgatosī” ti vutte: “Mahārāja tumhākaṁ kiñci vattabbaṁ atthi, raho paccāsīsāmī” ti āha. Sakkānubhāvena tāvadeva manussā paṭikkamiṁsu. Atha naṁ māṇavo: “Ahaṁ, mahārāja, phītāni ākiṇṇamanussāni sampannabalavāhanāni tīṇi nagarāni passāmi, ahaṁ te attano ānubhāvena tesu rajjaṁ gahetvā dassāmi, papañcaṁ akatvā sīghaṁ gantuṁ vaṭṭatī” ti āha. So taṇhāvasiko rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā sakkānubhāvena: “Ko vā tvaṁ, kuto vā āgato, kiṁ vā te laddhuṁ vaṭṭatī” ti na pucchi. So pi ettakaṁ vatvā tāvatiṁsabhavanam-eva agamāsi.

Rājā amacce pakkosāpetvā: “Eko māṇavo ‘amhākaṁ tīṇi rajjāni gahetvā dassāmī’ ti āha, taṁ pakkosatha, nagare bheriṁ carāpetvā balakāyaṁ sannipātāpetha, papañcaṁ akatvā tīṇi rajjāni gaṇhissāmī” ti vatvā: “Kiṁ pana te, mahārāja, tassa māṇavassa sakkāro vā kato, nivāsaṭṭhānaṁ vā pucchitan”-ti vutte: “Neva sakkāraṁ akāsiṁ, na nivāsaṭṭhānaṁ pucchiṁ, gacchatha naṁ upadhārethā” ti āha. Upadhārentā naṁ adisvā: “Mahārāja, sakalanagare māṇavaṁ na passāmā” ti ārocesuṁ. Taṁ sutvā rājā domanassajāto: “Tīsu nagaresu rajjaṁ naṭṭhaṁ, mahantenamhi yasena parihīno, ‘neva me paribbayaṁ adāsi, na ca pucchi nivāsaṭṭhānan’-ti mayhaṁ kujjhitvā māṇavo [PTS 4.171] anāgato bhavissatī” ti punappunaṁ cintesi. Athassa taṇhāvasikassa sarīre ḍāho uppajji, sarīre pariḍayhante udaraṁ khobhetvā lohitapakkhandikā udapādi. Ekaṁ bhājanaṁ pavisati, ekaṁ nikkhamati, vejjā tikicchituṁ na sakkonti, rājā kilamati. Athassa byādhitabhāvo sakalanagare pākaṭo ahosi.

Tadā bodhisatto takkasilato sabbasippāni uggaṇhitvā bārāṇasinagare mātāpitūnaṁ santikaṁ āgato taṁ rañño pavattiṁ sutvā: “Ahaṁ tikicchissāmī” ti rājadvāraṁ gantvā: “Eko kira taruṇamāṇavo tumhe tikicchituṁ āgato” ti ārocāpesi. Rājā: “Mahantamahantā disāpāmokkhavejjā pi maṁ tikicchituṁ na sakkonti, kiṁ taruṇamāṇavo sakkhissati, paribbayaṁ datvā vissajjetha nan”-ti āha. Taṁ sutvā māṇavo: “Mayhaṁ vejjakammena vetanaṁ natthi, ahaṁ tikicchāmi, kevalaṁ bhesajjamūlamattaṁ detū” ti āha. Taṁ sutvā rājā: “Sādhū” ti pakkosāpesi. Māṇavo rājānaṁ vanditvā: “Mā bhāyi, mahārāja, ahaṁ te tikicchāmi, apica kho pana me rogassa samuṭṭhānaṁ ācikkhāhī” ti āha. Rājā harāyamāno: “Kiṁ te samuṭṭhānena, bhesajjaṁ eva karohī” ti āha. Mahārāja, vejjā nāma: “Ayaṁ byādhi imaṁ nissāya samuṭṭhito” ti ñatvā anucchavikaṁ bhesajjaṁ karontīti. Rājā: “Sādhu tātā” ti samuṭṭhānaṁ kathento: “Ekena māṇavena āgantvā tīsu nagaresu rajjaṁ gahetvā dassāmī” ti ādiṁ katvā sabbaṁ kathetvā: “Iti me tāta, taṇhaṁ nissāya byādhi uppanno, sace tikicchituṁ sakkosi, tikicchāhī” ti āha. Kiṁ pana mahārāja, socanāya tāni nagarāni sakkā laddhunti? “Na sakkā tātā” ti. “Evaṁ sante kasmā socasi, mahārāja, sabbam-eva hi saviññāṇakāviññāṇakavatthuṁ attano kāyaṁ ādiṁ katvā pahāya gamanīyaṁ [PTS 4.172], catūsu nagaresu rajjaṁ gahetvā pi tvaṁ ekappahāreneva na catasso bhattapātiyo bhuñjissasi, na catūsu sayanesu sayissasi, na cattāri vatthayugāni acchādessasi, taṇhāvasikena nāma bhavituṁ na vaṭṭati, ayañhi taṇhā nāma vaḍḍhamānā catūhi apāyehi muccituṁ na detīti.

Iti naṁ mahāsatto ovaditvā athassa dhammaṁ desento imā gāthā abhāsi:

37. Kāmaṁ kāmayamānassa, tassa ce taṁ samijjhati,
Addhā pītimano hoti, laddhā macco yadicchati.

38. Kāmaṁ kāmayamānassa, tassa ce taṁ samijjhati,
Tato naṁ aparaṁ kāme, ghamme taṇhaṁva vindati.

39. Gavaṁva siṅgino siṅgaṁ, vaḍḍhamānassa vaḍḍhati,
Evaṁ mandassa posassa, bālassa avijānato,
Bhiyyo taṇhā pipāsā ca, vaḍḍhamānassa vaḍḍhati.

40. Pathabyā sāliyavakaṁ, gavāssaṁ dāsaporisaṁ,
Datvā ca nālamekassa, iti vidvā samaṁ care.

41. Rājā pasayha pathaviṁ vijitvā, sasāgarantaṁ mahimāvasanto,
Oraṁ samuddassa atittarūpo, pāraṁ samuddassa pi patthayetha.

42. Yāva anussaraṁ kāme, manasā titti nājjhagā,
Tato nivattā paṭikkamma disvā, te ve sutittā ye paññāya tittā.

43. Paññāya tittinaṁ seṭṭhaṁ, na so kāmehi tappati,
Paññāya tittaṁ purisaṁ, taṇhā na kurute vasaṁ.

44. Apacinetheva kāmānaṁ, appicchassa alolupo,
Samuddamatto puriso, na so kāmehi tappati.

45. Rathakāro va cammassa, parikantaṁ upāhanaṁ,
Yaṁ [PTS 4.173] yaṁ cajati kāmānaṁ, taṁ taṁ sampajjate sukhaṁ,
Sabbañce sukhamiccheyya, sabbe kāme pariccaje ti.

Tattha kāman-ti vatthukāmam-pi kilesakāmam pi. Kāmayamānassā ti patthayamānassa. Tassa ce taṁ samijjhatī ti tassa puggalassa taṁ kāmitavatthu samijjhati ce, nipphajjati ceti attho. Tato naṁ aparaṁ kāme ti ettha nan-ti nipātamattaṁ. Aparan-ti parabhāgadīpanaṁ. Kāme ti upayogabahuvacanaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: sace kāmaṁ kāmayamānassa taṁ kāmitavatthu samijjhati, tasmiṁ samiddhe tato paraṁ so puggalo kāmayamāno yathā nāma ghamme gimhakāle vātātapena kilanto taṇhaṁ vindati, pānīyapipāsaṁ paṭilabhati, evaṁ bhiyyo kāmataṇhāsaṅkhāte kāme vindati paṭilabhati, rūpataṇhādikā taṇhā cassa vaḍḍhatiyevā ti. Gavaṁvā ti gorūpassa viya. Siṅgino ti matthakaṁ padāletvā uṭṭhitasiṅgassa. Mandassā ti mandapaññassa. Bālassā ti bāladhamme yuttassa. Idaṁ vuttaṁ hoti: yathā vacchakassa vaḍḍhantassa sarīreneva saddhiṁ siṅgaṁ vaḍḍhati, evaṁ andhabālassa pi appattakāmataṇhā ca pattakāmapipāsā ca aparāparaṁ vaḍḍhatīti.

Sāliyavakan-ti sālikhettayavakhettaṁ. Etena sāliyavādikaṁ sabbaṁ dhaññaṁ dasseti, dutiyapadena sabbaṁ dvipadacatuppadaṁ dasseti. Paṭhamapadena vā sabbaṁ aviññāṇakaṁ, itarena saviññāṇakaṁ. Datvā cā ti datvā pi. Idaṁ vuttaṁ hoti: tiṭṭhantu tīṇi rajjāni, sace so māṇavo aññaṁ vā sakalam-pi pathaviṁ saviññāṇakāviññāṇakaratanapūraṁ kassaci datvā gaccheyya, idam-pi ettakaṁ vatthu ekasseva apariyantaṁ, evaṁ duppūrā esā taṇhā nāma. Iti vidvā samaṁ care ti evaṁ jānanto puriso taṇhāvasiko ahutvā kāyasamācārādīni pūrento careyya.

Oran-ti orimakoṭṭhāsaṁ patvā tena atittarūpo puna samuddapāram-pi patthayetha. Evaṁ taṇhāvasikasattā nāma duppūrāti dasseti. Yāvā ti aniyāmitaparicchedo. Anussaran-ti anussaranto. Nājjhagā ti na vindati. Idaṁ vuttaṁ hoti: mahārāja, puriso apariyante pi kāme [PTS 4.174] manasā anussaranto tittiṁ na vindati, pattukāmo va hoti, evaṁ kāmesu sattānaṁ taṇhā vaḍḍhateva. Tato nivattā ti tato pana vatthukāmakilesakāmato cittena nivattitvā kāyena paṭikkamma ñāṇena ādīnavaṁ disvā ye paññāya tittā paripuṇṇā, te tittā nāma.

Paññāya tittinaṁ seṭṭhan-ti paññāya tittīnaṁ ayaṁ paripuṇṇaseṭṭho, ayam-eva vā pāṭho. Na so kāmehi tappatīti: “Na hī” ti pi pāṭho. Yasmā paññāya titto puriso kāmehi na pariḍayhatī ti attho. Na kurute vasan-ti tādisañhi purisaṁ taṇhā vase vattetuṁ na sakkoti, sveva pana taṇhāya ādīnavaṁ disvā sarabhaṅgamāṇavo viya ca aḍḍhamāsakarājā viya ca taṇhāvase na pavattatī ti attho. Apacinethevā ti viddhaṁsetheva. Samuddamatto ti mahatiyā paññāya samannāgatattā samuddappamāṇo. So mahantena agginā pi samuddo viya kilesakāmehi na tappati na ḍayhati.

Rathakāro ti cammakāro. Parikantan-ti parikantanto. Idaṁ vuttaṁ hoti: yathā cammakāro upāhanaṁ parikantanto yaṁ yaṁ cammassa agayhūpagaṭṭhānaṁ hoti, taṁ taṁ cajitvā upāhanaṁ katvā upāhanamūlaṁ labhitvā sukhito hoti, evam-eva paṇḍito cammakārasatthasadisāya paññāya kantanto yaṁ yaṁ odhiṁ kāmānaṁ cajati, tena tenassa kāmodhinā rahitaṁ taṁ taṁ kāyakammaṁ vacīkammaṁ manokammañca sukhaṁ sampajjati vigatadarathaṁ, sace pana sabbam-pi kāyakammādisukhaṁ vigatapariḷāham-eva iccheyya, kasiṇaṁ bhāvetvā jhānaṁ nibbattetvā sabbe kāme pariccajeti.

Bodhisattassa pana imaṁ gāthaṁ kathentassa rañño setacchattaṁ ārammaṇaṁ katvā odātakasiṇajjhānaṁ udapādi, rājā pi arogo ahosi. So tuṭṭho sayanā vuṭṭhahitvā: “Ettakā vejjā maṁ tikicchituṁ nāsakkhiṁsu, paṇḍitamāṇavo pana attano ñāṇosadhena maṁ nirogaṁ akāsī” ti tena saddhiṁ sallapanto dasamaṁ gāthamāha.

46. Aṭṭha [PTS 4.175] te bhāsitā gāthā, sabbā honti sahassiyā,
Paṭigaṇha mahābrahme, sādhetaṁ tava bhāsitan-ti.

Tattha aṭṭhā ti dutiyagāthaṁ ādiṁ katvā kāmādīnavasaṁyuttā aṭṭha. Sahassiyā ti sahassārahā. Paṭigaṇhā ti aṭṭha sahassāni gaṇha. Sādhetaṁ tava bhāsitan-ti sādhu etaṁ tava vacanaṁ.

Taṁ sutvā mahāsatto ekādasamaṁ gāthamāha.

47. Na me attho sahassehi, satehi nahutehi vā,
Pacchimaṁ bhāsato gāthaṁ, kāme me na rato mano ti.

Tattha pacchimanti: “Rathakāro va cammassā” ti gāthaṁ. Kāme me na rato mano ti imaṁ gāthaṁ bhāsamānasseva mama vatthukāme pi kilesakāme pi mano nābhiramāmi. Ahañhi imaṁ gāthaṁ bhāsamāno attano va dhammadesanāya jhānaṁ nibbattesiṁ, mahārājāti.

Rājā bhiyyosomattāya tussitvā mahāsattaṁ vaṇṇento osānagāthamāha.

48. Bhadrako vatāyaṁ māṇavako, sabbalokavidū muni,
Yo imaṁ taṇhaṁ dukkhajananiṁ, parijānāti paṇḍito ti.

Tattha dukkhajananin-ti sakalavaṭṭadukkhajananiṁ. Parijānātī ti parijāni paricchindi, luñcitvā nīharīti bodhisattaṁ vaṇṇento evamāha.

Bodhisatto pi: “Mahārāja, appamatto hutvā dhammaṁ carā” ti rājānaṁ ovaditvā ākāsena himavantaṁ gantvā isipabbajjaṁ pabbajitvā yāvatāyukaṁ ṭhatvā brahmavihāre bhāvetvā aparihīnajjhāno hutvā brahmalokūpago ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, pubbepāhaṁ etaṁ brāhmaṇaṁ nissokamakāsin”-ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā esa brāhmaṇo ahosi, paṇḍitamāṇavo pana aham-eva ahosin”-ti.

Kāmajātakavaṇṇanā catutthā

JA 468: Janasandhajātakavaṇṇanā

Dasa [PTS 4.176] khalū ti idaṁ satthā jetavane viharanto kosalarañño ovādatthāya kathesi. Ekasmiñhi kāle rājā issariyamadamatto kilesasukhanissito vinicchayam-pi na paṭṭhapesi, buddhupaṭṭhānam-pi pamajji. So ekadivase dasabalaṁ anussaritvā: “Satthāraṁ vandissāmī” ti bhuttapātarāso rathavaramāruyha vihāraṁ gantvā satthāraṁ vanditvā nisīdi. Atha naṁ satthā: “Kiṁ mahārāja ciraṁ na paññāyasī” ti vatvā: “Bahukiccatāya no bhante buddhupaṭṭhānassa okāso na jāto” ti vutte: “Mahārāja, mādise nāma ovādadāyake sabbaññubuddhe dhuravihāre viharante ayuttaṁ tava pamajjituṁ, raññā nāma rājakiccesu appamattena bhavitabbaṁ, raṭṭhavāsīnaṁ mātāpitusamena agatigamanaṁ pahāya dasa rājadhamme akopentena rajjaṁ kāretuṁ vaṭṭati, rañño hi dhammikabhāve sati parisāpissa dhammikā honti, anacchariyaṁ kho panetaṁ, yaṁ mayi anusāsante tvaṁ dhammena rajjaṁ kāreyyāsi, porāṇakapaṇḍitā anusāsakaācariye avijjamāne pi attano matiyāva tividhasucaritadhamme patiṭṭhāya mahājanassa dhammaṁ desetvā saggapathaṁ pūrayamānā agamaṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchimhi nibbatti, “janasandhakumāro” tissa nāmaṁ kariṁsu. Athassa vayappattassa takkasilato sabbasippāni uggaṇhitvā āgatakāle rājā sabbāni bandhanāgārāni sodhāpetvā uparajjaṁ adāsi. So aparabhāge pitu accayena rajje patiṭṭhāya catūsu nagaradvāresu nagaramajjhe rājadvāre cāti cha dānasālāyo kārāpetvā divase divase cha satasahassāni pariccajitvā sakalajambudīpaṁ saṅkhobhetvā mahādānaṁ pavattento bandhanāgārāni niccaṁ vivaṭāni kārāpetvā dhammabhaṇḍikaṁ sodhāpetvā catūhi saṅgahavatthūhi lokaṁ saṅgaṇhanto pañca sīlāni [PTS 4.177] rakkhanto uposathavāsaṁ vasanto dhammena rajjaṁ kāresi. Antarantarā ca raṭṭhavāsino sannipātāpetvā: “Dānaṁ detha, sīlaṁ samādiyatha, bhāvanaṁ bhāvetha, dhammena kammante ca vohāre ca payojetha, daharakāle yeva sippāni uggaṇhatha, dhanaṁ uppādetha, gāmakūṭakammaṁ vā pisuṇavācākammaṁ vā mā karittha, caṇḍā pharusā mā ahuvattha, mātupaṭṭhānaṁ pitupaṭṭhānaṁ pūretha, kule jeṭṭhāpacāyino bhavathā” ti dhammaṁ desetvā mahājane sucaritadhamme patiṭṭhāpesi. So ekadivasaṁ pannarasīuposathe samādinnuposatho: “Mahājanassa bhiyyo hitasukhatthāya appamādavihāratthāya dhammaṁ desessāmī” ti cintetvā nagare bheriṁ carāpetvā attano orodhe ādiṁ katvā sabbanagarajanaṁ sannipātāpetvā rājaṅgaṇe alaṅkaritvā alaṅkataratanamaṇḍapamajjhe supaññattavarapallaṅke nisīditvā: “Ambho, nagaravāsino tumhākaṁ tapanīye ca atapanīye ca dhamme desessāmi, appamattā hutvā ohitasotā sakkaccaṁ suṇāthā” ti vatvā dhammaṁ desesi.

Satthā saccaparibhāvitaṁ mukharatanaṁ vivaritvā taṁ dhammadesanaṁ madhurena sarena kosalarañño āvi karonto:

49. Dasa khalu imāni ṭhānāni, yāni pubbe akaritvā,
Sa pacchā manutappati, iccevāha janasandho.

50. Aladdhā vittaṁ tappati, pubbe asamudānitaṁ,
Na pubbe dhanamesissaṁ, iti pacchānutappati.

51. Sakyarūpaṁ pure santaṁ, mayā sippaṁ na sikkhitaṁ,
Kicchā vutti asippassa, iti pacchānutappati.

52. Kūṭavedī pure āsiṁ, pisuṇo piṭṭhimaṁsiko,
Caṇḍo ca pharuso cā pi, iti pacchānutappati.

53. Pāṇātipātī [PTS 4.178] pure āsiṁ, luddo cā pi anāriyo,
Bhūtānaṁ nāpacāyissaṁ, iti pacchānutappati.

54. Bahūsu vata santīsu, anāpādāsu itthisu,
Paradāraṁ asevissaṁ, iti pacchānutappati.

55. Bahumhi vata santamhi, annapāne upaṭṭhite,
Na pubbe adadaṁ dānaṁ, iti pacchānutappati.

56. Mātaraṁ pitaraṁ cā pi, jiṇṇakaṁ gatayobbanaṁ,
Pahu santo na posissaṁ, iti pacchānutappati.

57. Ācariyamanusatthāraṁ, sabbakāmarasāharaṁ,
Pitaraṁ atimaññissaṁ, iti pacchānutappati.

58. Samaṇe brāhmaṇe cā pi, sīlavante bahussute,
Na pubbe payirupāsissaṁ, iti pacchānutappati.

59. Sādhu hoti tapo ciṇṇo, santo ca payirupāsito,
Na ca pubbe tapo ciṇṇo, iti pacchānutappati.

60. Yo ca etāni ṭhānāni, yoniso paṭipajjati,
Karaṁ purisakiccāni, sa pacchā nānutappatī ti.

imā gāthā āha,

Tattha ṭhānānī ti kāraṇāni. Pubbe ti paṭhamam-eva akaritvā. Sa pacchā manutappatī ti so paṭhamaṁ kattabbānaṁ akārako puggalo pacchā idhaloke pi paraloke pi tappati kilamati. “Pacchā vā anutappatī” ti pi pāṭho. Iccevāhā ti iti evaṁ āhāti padacchedo, iti evaṁ rājā janasandho avoca. Iccassuhāti pi pāṭho. Tattha assu-kāro nipātamattaṁ iti assu āhāti padacchedo. Idāni tāni dasa tapanīyakāraṇāni pakāsetuṁ bodhisattassa dhammakathā hoti. Tattha pubbe ti paṭhamam-eva taruṇakāle parakkamaṁ katvā asamudānitaṁ asambhataṁ dhanaṁ mahallakakāle alabhitvā tappati socati, pare ca sukhite disvā sayaṁ dukkhaṁ jīvanto: “Pubbe dhanaṁ na pariyesissan”-ti evaṁ pacchā anutappati, tasmā mahallakakāle sukhaṁ jīvitukāmā daharakāle yeva dhammikāni kasikammādīni katvā dhanaṁ pariyesathāti dasseti.

Pure santan-ti pure daharakāle ācariye payirupāsitvā mayā kātuṁ sakyarūpaṁ samānaṁ hatthisippādikaṁ kiñci sippaṁ na [PTS 4.179] sikkhitaṁ. Kicchā ti mahallakakāle asippassa dukkhā jīvitavutti, neva sakkā tadā sippaṁ sikkhituṁ, tasmā mahallakakāle sukhaṁ jīvitukāmā taruṇakāle yeva sippaṁ sikkhathāti dasseti. Kuṭavedī ti kūṭajānanako gāmakūṭako vā lokassa anatthakārako vā tulākūṭādikārako vā kūṭaṭṭakārako vā ti attho. Āsin-ti evarūpo ahaṁ pubbe ahosiṁ. Pisuṇo ti pesuññakāraṇo. Piṭṭhimaṁsiko ti lañjaṁ gahetvā asāmike sāmike karonto paresaṁ piṭṭhimaṁsakhādako. Iti pacchā ti evaṁ maraṇamañce nipanno anutappati, tasmā sace niraye na vasitukāmāttha, mā evarūpaṁ pāpakammaṁ karitthāti ovadati.

Luddo ti dāruṇo. Anāriyo ti na ariyo nīcasamācāro. Nāpacāyissan-ti khantimettānuddayavasena nīcavuttiko nāhosiṁ. Sesaṁ purimanayeneva yojetabbaṁ. Anāpādāsū ti āpādānaṁ āpādo, pariggahoti attho. Natthi āpādo yāsaṁ tā anāpādā, aññehi akatapariggahāsū ti attho. Upaṭṭhite ti paccupaṭṭhite. Na pubbe ti ito pubbe dānaṁ na adadaṁ. Pahu santo ti dhanabalenā pi kāyabalenā pi posituṁ samattho paṭibalo samāno. Ācariyan-ti ācāre sikkhāpanato idha pitā: “Ācariyo” ti adhippeto. Anusatthāran-ti anusāsakaṁ. Sabbakāmarasāharan-ti sabbe vatthukāmarase āharitvā positāraṁ. Atimaññissan-ti tassa ovādaṁ agaṇhanto atikkamitvā maññissaṁ.

Na pubbe ti ito pubbe dhammikasamaṇabrāhmaṇe pi gilānāgilāne pi cīvarādīni datvā appaṭijagganena na payirupāsissaṁ. Tapo ti sucaritatapo. Santo ti tīhi dvārehi upasanto sīlavā. Idaṁ vuttaṁ hoti: tividhasucaritasaṅkhāto tapo ciṇṇo evarūpo ca upasanto payirupāsito nāma sādhu sundaro. Na pubbe ti mayā daharakāle evarūpo tapo na ciṇṇo, iti pacchā jarājiṇṇo maraṇabhayatajjito anutappati socati. Sace tumhe evaṁ na socitukāmā, tapokammaṁ karothāti vadati. Yo ca etānī ti yo pana etāni dasa kāraṇāni paṭhamam-eva upāyena paṭipajjati samādāya vattati, purisehi kattabbāni dhammikakiccāni karonto so appamādavihārī puriso pacchā nānutappati, somanassappatto va hotīti.

Iti [PTS 4.180] mahāsatto anvaddhamāsaṁ iminā niyāmena mahājanassa dhammaṁ desesi. Mahājano pissa ovāde ṭhatvā tāni dasa ṭhānāni pūretvā saggaparāyaṇo va ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, mahārāja, porāṇakapaṇḍitā anācariyakā pi attano matiyāva dhammaṁ desetvā mahājanaṁ saggapathe patiṭṭhāpesun”-ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā parisā buddhaparisā ahesuṁ, janasandharājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Janasandhajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 469: Mahākaṇhajātakavaṇṇanā

Kaṇho kaṇho cā ti idaṁ satthā jetavane viharanto lokatthacariyaṁ ārabbha kathesi. Ekadivasañhi bhikkhū dhammasabhāyaṁ nisīditvā: “Yāvañcidaṁ, āvuso, satthā bahujanahitāya paṭipanno attano phāsuvihāraṁ pahāya lokasseva atthaṁ carati, paramābhisambodhiṁ patvā sayaṁ pattacīvaramādāya aṭṭhārasayojanamaggaṁ gantvā pañcavaggiyattherānaṁ dhammacakkaṁ (SN. 5.1081; Mv. 13; Ps. 2.30) pavattetvā pañcamiyā pakkhassa anattalakkhaṇasuttaṁ (SN. 5.59; Mv. 20) kathetvā sabbesaṁ arahattaṁ adāsi. Uruvelaṁ gantvā tebhātikajaṭilānaṁ aḍḍhuḍḍhāni pāṭihāriyasahassāni dassetvā pabbājetvā gayāsīse ādittapariyāyaṁ (SN. 3.235; Mv. 54) kathetvā jaṭilasahassānaṁ arahattaṁ adāsi, mahākassapassa tīṇi gāvutāni paccuggamanaṁ gantvā tīhi ovādehi upasampadaṁ adāsi. Eko pacchābhattaṁ pañcacattālīsayojanamaggaṁ gantvā pukkusātikulaputtaṁ anāgāmiphale patiṭṭhāpesi, mahākappinassa vīsayojanasataṁ paccuggamanaṁ katvā arahattaṁ adāsi, eko pacchābhattaṁ tiṁsayojanamaggaṁ gantvā tāva kakkhaḷaṁ pharusaṁ aṅgulimālaṁ arahatte patiṭṭhāpesi, tiṁsayojanamaggaṁ gantvā āḷavakaṁ yakkhaṁ sotāpattiphale patiṭṭhāpetvā kumārassa sotthiṁ akāsi. Tāvatiṁsabhavane temāsaṁ vasanto asītiyā devatākoṭīnaṁ dhammābhisamayaṁ sampādesi, brahmalokaṁ gantvā bakabrahmuno diṭṭhiṁ bhinditvā dasannaṁ brahmasahassānaṁ arahattaṁ adāsi, anusaṁvaccharaṁ tīsu maṇḍalesu cārikaṁ caramāno upanissayasampannānaṁ manussānaṁ saraṇāni ceva sīlānica maggaphalāni ca deti, nāgasupaṇṇādīnam-pi [PTS 4.181] nānappakāraṁ atthaṁ caratī” ti dasabalassa lokatthacariyaguṇaṁ kathayiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Anacchariyaṁ, bhikkhave, sohaṁ idāni abhisambodhiṁ patvā lokassa atthaṁ careyyaṁ, pubbe sarāgakāle pi lokassa atthaṁ acarin”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte kassapasammāsambuddhakāle bārāṇasiyaṁ usīnako nāma rājā rajjaṁ kāresi. Kassapasammāsambuddhe catusaccadesanāya mahājanaṁ kilesabandhanā mocetvā nibbānanagaraṁ pūretvā parinibbute dīghassa addhuno accayena sāsanaṁ osakki. Bhikkhū ekavīsatiyā anesanāhi jīvikaṁ kappenti, bhikkhū gihisaṁsaggaṁ karonti, puttadhītādīhi vaḍḍhanti. Bhikkhuniyo pi gihisaṁsaggaṁ karonti, puttadhītādīhi vaḍḍhanti. Bhikkhū bhikkhudhammaṁ, bhikkhuniyo bhikkhunidhammaṁ, uposakā upāsakadhammaṁ, upāsikā upāsikadhammaṁ, brāhmaṇā brāhmaṇadhammaṁ vissajjesuṁ. Yebhuyyena manussā dasa akusalakammapathe samādāya vattiṁsu, matamatā apāyesu paripūresuṁ. Tadā sakko devarājā nave nave deve apassanto manussalokaṁ oloketvā manussānaṁ apāyesu nibbattitabhāvaṁ ñatvā satthu sāsanaṁ osakkitaṁ disvā: “Kiṁ nu karissāmī” ti cintetvā: “Attheko upāyo, mahājanaṁ tāsetvā bhītabhāvaṁ ñatvā pacchā assāsetvā dhammaṁ desetvā osakkitaṁ sāsanaṁ paggayha aparam-pi vassasahassaṁ pavattanakāraṇaṁ karissāmī” ti sanniṭṭhānaṁ katvā mātalidevaputtaṁ mocappamāṇadāṭhaṁ catūhi dāṭhāhi viniggatarasmiyā bhayānakaṁ katvā gabbhinīnaṁ dassaneneva gabbhapātanasamatthaṁ ghorarūpaṁ ājāneyyappamāṇaṁ kāḷavaṇṇaṁ mahākaṇhasunakhaṁ māpetvā pañcabandhanena bandhitvā rattamālaṁ [PTS 4.182] kaṇṭhe piḷandhitvā rajjukoṭikaṁ ādāya sayaṁ dve kāsāyāni nivāsetvā pacchāmukhe pañcadhā kese bandhitvā rattamālaṁ piḷandhitvā āro pitapavāḷavaṇṇajiyaṁ mahādhanuṁ gahetvā vajiragganārācaṁ nakhena parivaṭṭento vanacarakavesaṁ gahetvā nagarato yojanamatte ṭhāne otaritvā: “Nassati loko, nassati loko” ti tikkhattuṁ saddaṁ anusāvetvā manusse uttāsetvā nagarūpacāraṁ patvā puna saddamakāsi.

Manussā sunakhaṁ disvā utrastā nagaraṁ pavisitvā taṁ pavattiṁ rañño ārocesuṁ. Rājā sīghaṁ nagaradvārāni pidahāpesi. Sakko pi aṭṭhārasahatthaṁ pākāraṁ ullaṅghitvā sunakhena saddhiṁ antonagare patiṭṭhahi. Manussā bhītatasitā palāyitvā gehāni pavisitvā nilīyiṁsu. Mahākaṇho pi diṭṭhadiṭṭhe manusse upadhāvitvā santāsento rājanivesanaṁ agamāsi. Rājaṅgaṇe manussā bhayena palāyitvā rājanivesanaṁ pavisitvā dvāraṁ pidahiṁsu. Usīnakarājā pi orodhe gahetvā pāsādaṁ abhiruhi. Mahākaṇho sunakho purimapāde ukkhipitvā vātapāne ṭhatvā mahābhussitaṁ bhussi. Tassa saddo heṭṭhā avīciṁ, upari bhavaggaṁ patvā sakalacakkavāḷaṁ ekaninnādaṁ ahosi. Vidhurajātake (JA. 546) hi puṇṇakayakkharañño, kusajātake (JA. 531) kusarañño, bhūridattajātake (JA. 543) sudassananāgarañño, imasmiṁ mahākaṇhajātake (JA. 469) ayaṁ saddoti ime cattāro saddā jambudipe mahāsaddā nāma ahesuṁ.

Nagaravāsino bhītatasitā hutvā ekapuriso pi sakkena saddhiṁ kathetuṁ nāsakkhi, rājā yeva satiṁ upaṭṭhāpetvā vātapānaṁ nissāya sakkaṁ āmantetvā: “Ambho luddaka, kasmā te [PTS 4.183] sunakho bhussatī” ti āha. “Chātabhāvena, mahārājā” ti. “Tena hi tassa bhattaṁ dāpessāmī” ti antojanassa ca attano ca pakkabhattaṁ sabbaṁ dāpesi. Taṁ sabbaṁ sunakho ekakabaḷaṁ viya katvā puna saddamakāsi. Puna rājā pucchitvā: “Idāni pi me sunakho chātoyevā” ti sutvā hatthiassādīnaṁ pakkabhattaṁ sabbaṁ āharāpetvā dāpesi. Tasmiṁ ekappahāreneva niṭṭhāpite sakalanagarassa pakkabhattaṁ dāpesi. Tam-pi so tatheva bhuñjitvā puna saddamakāsi. Rājā: “Na esa sunakho, nissaṁsayaṁ esa yakkho bhavissati, āgamanakāraṇaṁ pucchissāmī” ti bhītatasito hutvā pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

61. Kaṇho kaṇho ca ghoro ca, sukkadāṭho pabhāsavā,
Baddho pañcahi rajjūhi, kiṁ ravi sunakho tavā ti.

Tattha kaṇho kaṇho ti bhayavasena daḷhīvasena vā āmeḍitaṁ. Ghoro ti passantānaṁ bhayajanako. Pabhāsavā ti dāṭhā nikkhantaraṁsipabhāsena pabhāsavā. Kiṁ ravī ti kiṁ viravi. Tavesa evarūpo kakkhaḷo sunakho kiṁ karoti, kiṁ mige gaṇhāti, udāhu te amitte, kiṁ te iminā, vissajjehi nanti adhippāyenevamāha.

Taṁ sutvā sakko dutiyaṁ gāthamāha.

62. Nāyaṁ migānamatthāya, usīnaka bhavissati,
Manussānaṁ anayo hutvā, tadā kaṇho pamokkhatī ti.

Tassattho: ayañhi: “Migamaṁsaṁ khādissāmī” ti idha nāgato, tasmā migānaṁ attho na bhavissati, manussamaṁsaṁ pana khādituṁ āgato, tasmā tesaṁ anayo mahāvināsakārako hutvā yadā anena manussā vināsaṁ pāpitā bhavissanti, tadā ayaṁ kaṇho pamokkhati, mama hatthato muccissatīti.

Atha naṁ rājā: “Kiṁ pana te bho luddaka-sunakho sabbesaṁ yeva manussānaṁ maṁsaṁ khādissati, udāhu tava amittānaññevā” ti [PTS 4.184] pucchitvā: “Amittānaññeva me, mahārājā” ti vutte: “Ke pana idha te amittā” ti pucchitvā: “Adhammābhiratā visamacārino, mahārājā” ti vutte: “Kathehi tāva ne amhākan”-ti pucchi. Athassa kathento devarājā dasa gāthā abhāsi:

63. Pattahatthā samaṇakā, muṇḍā saṅghāṭipārutā,
Naṅgalehi kasissanti, tadā kaṇho pamokkhati.

64. Tapassiniyo pabbajitā, muṇḍā saṅghāṭipārutā,
Yadā loke gamissanti, tadā kaṇho pamokkhati.

65. Dīghottaroṭṭhā jaṭilā, paṅkadantā rajassirā,
Iṇaṁ codāya gacchanti, tadā kaṇho pamokkhati.

66. Adhicca vede sāvittiṁ, yaññatantañca brāhmaṇā,
Bhatikāya yajissanti, tadā kaṇho pamokkhati.

67. Mātaraṁ pitaraṁ cā pi, jiṇṇakaṁ gatayobbanaṁ,
Pahū santo na bharanti, tadā kaṇho pamokkhati.

68. Mātaraṁ pitaraṁ cā pi, jiṇṇakaṁ gatayobbanaṁ,
Bālā tumheti vakkhanti, tadā kaṇho pamokkhati.

69. Ācariyabhariyaṁ sakhiṁ, mātulāniṁ pitucchakiṁ,
Yadā loke gamissanti, tadā kaṇho pamokkhati.

70. Asicammaṁ gahetvāna, khaggaṁ paggayha brāhmaṇā,
Panthaghātaṁ karissanti, tadā kaṇho pamokkhati.

71. Sukkacchavī vedhaverā, thūlabāhū apātubhā,
Mittabhedaṁ karissanti, tadā kaṇho pamokkhati.

72. Māyāvino nekatikā, asappurisacintakā,
Yadā loke bhavissanti, tadā kaṇho pamokkhatī ti.

Tattha [PTS 4.185] samaṇakāti: “Mayaṁ samaṇāmhā” ti paṭiññāmattakena hīḷitavohārenevamāha. Kasissantī ti te tadā pi kasanti yeva. Ayaṁ pana ajānanto viya evamāha. Ayañhissa adhippāyo: ete evarūpā dussīlā mama amittā, yadā mama sunakhena ete māretvā maṁsaṁ khāditaṁ bhavissati, tadā esa kaṇho ito pañcarajjubandhanā pamokkhatīti. Iminā upāyena sabbagāthāsu adhippāyayojanā veditabbā.

Pabbajitā ti buddhasāsane pabbajitā. Gamissantī ti agāramajjhe pañca kāmaguṇe paribhuñjantiyo vicarissanti. Dīghottaroṭṭhā ti dāṭhikānaṁ vaḍḍhitattā dīghuttaroṭṭhā. Paṅkadantā ti paṅkena malena samannāgatadantā. Iṇaṁ codāyā ti bhikkhācariyāya dhanaṁ saṁharitvā vaḍḍhiyā iṇaṁ payojetvā taṁ codetvā tato laddhena jīvikaṁ kappentā yadā gacchantī ti attho.

Sāvittin-ti sāvittiñca adhiyitvā. Yaññatantañcā ti yaññavidhāyakatantaṁ, yaññaṁ adhiyitvā ti attho. Bhatikāyā ti te te rājarājamahāmatte upasaṅkamitvā: “Tumhākaṁ yaññaṁ yajissāma, dhanaṁ dethā” ti evaṁ bhatiatthāya yadā yaññaṁ yajissanti. Pahū santo ti bharituṁ posetuṁ samatthā samānā. Bālā tumhe ti tumhe bālā na kiñci jānāthāti yadā vakkhanti. Gamissantī ti lokadhammasevanavasena gamissanti. Panthaghātan-ti panthe ṭhatvā manusse māretvā tesaṁ bhaṇḍaggahaṇaṁ.

Sukkacchavī ti kasāvacuṇṇādighaṁsanena samuṭṭhāpitasukkacchavivaṇṇā. Vedhaverā ti vidhavā apatikā, tāhi vidhavāhi veraṁ carantīti vedhaverā. Thūlabāhū ti pādaparimaddanādīhi samuṭṭhāpitamaṁsatāya mahābāhū. Apātubhā ti apātubhāvā, dhanuppādarahitā ti attho. Mittabhedan-ti mithubhedaṁ, ayam-eva vā pāṭho. Idaṁ vuttaṁ hoti: yadā evarūpā itthidhuttā: “Imā amhe na jahissantī” ti sahiraññā vidhavā upagantvā saṁvāsaṁ kappetvā tāsaṁ santakaṁ khāditvā tāhi saddhiṁ mittabhedaṁ [PTS 4.186] karissanti, vissāsaṁ bhinditvā aññaṁ sahiraññaṁ gamissanti, tadā esa te core sabbeva khāditvā muccissati. Asappurisacintakā ti asappurisacittehi paradukkhacintanasīlā. Tadā ti tadā sabbepime ghātetvā khāditamaṁso kaṇho pamokkhatīti.

Evañca pana vatvā: “Ime mayhaṁ, mahārāja, amittā” ti te te adhammakārake pakkhanditvā khāditukāmataṁ viya katvā dasseti. So tato mahājanassa utrastakāle sunakhaṁ rajjuyā ākaḍḍhitvā ṭhapitaṁ viya katvā luddakavesaṁ vijahitvā attano ānubhāvena ākāse jalamāno ṭhatvā: “Mahārāja, ahaṁ sakko devarājā, ‘ayaṁ loko vinassatī’ ti āgato, pamattā hi mahājanā, adhammaṁ vattitvā matamatā sampati apāye pūrenti, devaloko tuccho viya vito, ito paṭṭhāya adhammikesu kattabbaṁ ahaṁ jānissāmi, tvaṁ appamatto hohi, mahārājā” ti catūhi satārahagāthāhi dhammaṁ desetvā manussānaṁ dānasīlesu patiṭṭhāpetvā osakkitasāsanaṁ aññaṁ vassasahassaṁ pavattanasamatthaṁ katvā mātaliṁ ādāya sakaṭṭhānam-eva gato. Mahājanā dānasīlādīni puññāni katvā devaloke nibbattiṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ bhikkhave pubbepāhaṁ lokassa attham-eva carāmī” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mātali ānando ahosi, sakko pana aham-eva ahosin”-ti.

Mahākaṇhajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 470: Kosiyajātakavaṇṇanā

73-93. Kosiyajātakaṁ sudhābhojanajātake (JA. 535) āvi bhavissati.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente eko gahapati aḍḍho ahosi asītikoṭivibhavo. Athassa rājā seṭṭhiṭṭhānaṁ adāsi. So rājapūjito nāgarajānapadapūjito hutvā ekadivasaṁ attano sampattiṁ oloketvā cintesi: “ayaṁ yaso mayā atītabhave neva niddāyantena, na kāyaduccaritādīni karontena laddho, sucaritāni pana [PTS 5.383] pūretvā laddho, anāgate pi mayā mama patiṭṭhaṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti. So rañño santikaṁ gantvā: “Deva, mama ghare asītikoṭidhanaṁ atthi, taṁ gaṇhāhī” ti vatvā: “Na mayhaṁ tava dhanenattho, bahuṁ me dhanaṁ, ito pi yadicchasi, taṁ gaṇhāhī” ti vutte: “Kiṁ nu, deva, mama dhanaṁ dātuṁ labhāmī” ti āha. Atha raññā: “Yathāruci karohī” ti vutte catūsu nagaradvāresu nagaramajjhe nivesanadvāre cāti cha dānasālāyo kāretvā devasikaṁ chasatasahassapariccāgaṁ karonto mahādānaṁ pavattesi. So yāvajīvaṁ dānaṁ datvā: “Imaṁ mama dānavaṁsaṁ mā upacchindathā” ti putte anusāsitvā jīvitapariyosāne sakko hutvā nibbatti. Putto pissa tatheva dānaṁ datvā cando hutvā nibbatti, tassa putto sūriyo hutvā nibbatti, tassa putto mātali hutvā nibbatti, tassa putto pañcasikho hutvā nibbatti, tassa pana putto chaṭṭho seṭṭhiṭṭhānaṁ laddhā macchariyakosiyo nāma ahosi asītikoṭivibhavo yeva. So: “Mama pitupitāmahā bālā ahesuṁ, dukkhena sambhataṁ dhanaṁ chaḍḍesuṁ, ahaṁ pana dhanaṁ rakkhissāmi, kassaci kiñci na dassāmī” ti cintetvā dānasālā viddhaṁsetvā agginā jhāpetvā thaddhamaccharī ahosi.

Athassa gehadvāre yācakā sannipatitvā bāhā paggayha, “mahāseṭṭhi, mā attano pitupitāmahānaṁ dānavaṁsaṁ nāsayi, dānaṁ dehī” ti mahāsaddena parideviṁsu. Taṁ sutvā mahājano: “Macchariyakosiyena attano dānavaṁso upacchinno” ti taṁ garahi. So lajjito nivesanadvāre yācakānaṁ āgatāgataṭṭhānaṁ nivāretuṁ ārakkhaṁ ṭhapesi. Te nippaccayā hutvā puna tassa gehadvāraṁ na olokesuṁ. So tato paṭṭhāya dhanam-eva saṁharati, neva attanā paribhuñjati, na puttadārādīnaṁ deti, kañjikabilaṅgadutiyaṁ sakuṇḍakabhattaṁ bhuñjati, mūlaphalamattatantāni thūlavatthāni nivāseti, paṇṇachattaṁ matthake dhāretvā jaraggoṇayuttena jajjararathakena yāti. Iti tassa asappurisassa tattakaṁ [PTS 5.384] dhanaṁ sunakhena laddhaṁ nāḷikeraṁ viya ahosi.

So ekadivasaṁ rājūpaṭṭhānaṁ gacchanto: “Anuseṭṭhiṁ ādāya gamissāmī” ti tassa gehaṁ agamāsi. Tasmiṁ khaṇe anuseṭṭhi puttadhītādīhi parivuto navasappipakkamadhusakkharacuṇṇehi saṅkhataṁ pāyāsaṁ bhuñjamāno nisinno hoti. So macchariyakosiyaṁ disvā āsanā vuṭṭhāya: “Ehi, mahāseṭṭhi, imasmiṁ pallaṅke nisīda, pāyāsaṁ bhuñjissāmā” ti āha. Tassa pāyāsaṁ disvāva mukhe kheḷā uppajji, bhuñjitukāmo ahosi, evaṁ pana cintesi: “sacāhaṁ bhuñjissāmi, anuseṭṭhino mama gehaṁ āgatakāle paṭisakkāro kātabbo bhavissati, evaṁ me dhanaṁ nassissati, na bhuñjissāmī” ti. Atha punappunaṁ yāciyamāno pi: “Idāni me bhuttaṁ, suhitosmī” ti na icchi. Anuseṭṭhimhi bhuñjante pana olokento mukhe sañjāyamānena kheḷena nisīditvā tassa bhattakiccāvasāne tena saddhiṁ rājanivesanaṁ gantvā rājānaṁ passitvā rājanivesanato otaritvā attano gehaṁ anuppatto pāyāsataṇhāya pīḷiyamāno cintesi: “sacāhaṁ ‘pāyāsaṁ bhuñjitukāmomhī’ ti vakkhāmi, mahājano bhuñjitukāmo bhavissati, bahū taṇḍulādayo nassissanti, na kassaci kathessāmī” ti. So rattindivaṁ pāyāsam-eva cintento vītināmetvā pi dhananāsanabhayena kassaci akathetvāva pipāsaṁ adhivāsesi, anukkamena adhivāsetuṁ asakkonto uppaṇḍuppaṇḍukajāto ahosi. Evaṁ sante pi dhananāsanabhayena akathento aparabhāge dubbalo hutvā sayanaṁ upagūhitvā nipajji.

Atha naṁ bhariyā upagantvā hatthena piṭṭhiṁ parimajjamānā: “Kiṁ te, sāmi, aphāsukan”-ti pucchi. “Taveva sarīre aphāsukaṁ karohi, mama aphāsukaṁ natthī” ti. “Sāmi, uppaṇḍuppaṇḍukajātosi, kiṁ nu te kāci cintā atthi, udāhu rājā te kupito, adu puttehi avamāno kato, atha vā pana kāci taṇhā uppannā” ti? “Āma, taṇhā me uppannā” ti. “Kathehi, sāmī” ti? “Kathessāmi, sakkhissasi naṁ rakkhitun”-ti. “Rakkhitabbayuttakā ce, rakkhissāmī” ti. Evam-pi [PTS 5.385] dhananāsanabhayena kathetuṁ na ussahi. Tāya punappunaṁ pīḷiyamāno kathesi: “bhadde, ahaṁ ekadivasaṁ anuseṭṭhiṁ navasappimadhusakkharacuṇṇehi saṅkhataṁ pāyāsaṁ bhuñjantaṁ disvā tato paṭṭhāya tādisaṁ pāyāsaṁ bhuñjitukāmo jāto” ti. “Asappurisa, kiṁ tvaṁ duggato, sakalamārāṇasivāsīnaṁ pahonakaṁ pāyāsaṁ pacissāmī” ti. Athassa sīse daṇḍena paharaṇakālo viya ahosi. So tassā kujjhitvā: “Jānāmahaṁ tava mahaddhanabhāvaṁ, sace te kulagharā ābhataṁ atthi, pāyāsaṁ pacitvā nāgarānaṁ dehī” ti āha. “Tena hi ekavīthivāsīnaṁ pahonakaṁ katvā pacāmī” ti. “Kiṁ te etehi, attano pana santakaṁ khādantū” ti? “Tena hi ito cito ca sattasattagharavāsīnaṁ pahonakaṁ katvā pacāmī” ti. “Kiṁ te etehī” ti. “Tena hi imasmiṁ gehe parijanassā” ti. “Kiṁ te etenā” ti? “Tena hi bandhujanasseva pahonakaṁ katvā pacāmī” ti. “Kiṁ te etenā” ti? “Tena hi tuyhañca mayhañca pacāmi sāmī” ti. “Kāsi tvaṁ, na tuyhaṁ vaṭṭatī” ti? “Tena hi ekasseva te pahonakaṁ katvā pacāmī” ti. “Mayhañca tvaṁ mā paci, gehe pana pacante bahū paccāsīsanti, mayhaṁ pana patthaṁ taṇḍulānaṁ catubhāgaṁ khīrassa accharaṁ sakkharāya karaṇḍakaṁ sappissa karaṇḍakaṁ madhussa ekañca pacanabhājanaṁ dehi, ahaṁ araññaṁ pavisitvā tattha pacitvā bhuñjāmī” ti. Sā tathā akāsi. So taṁ sabbaṁ ceṭakena gāhāpetvā: “Gaccha asukaṭṭhāne tiṭṭhāhī” ti taṁ purato pesetvā ekako va oguṇṭhikaṁ katvā aññātakavesena tattha gantvā nadītīre ekasmiṁ gacchamūle uddhanaṁ kāretvā dārudakaṁ āharāpetvā: “Tvaṁ gantvā ekasmiṁ magge ṭhatvā kañcideva disvā mama saññaṁ dadeyyāsi, mayā pakkositakāleva āgaccheyyāsī” ti taṁ pesetvā aggiṁ katvā pāyāsaṁ paci.

Tasmiṁ khaṇe sakko devarājā dasasahassayojanaṁ alaṅkatadevanagaraṁ, saṭṭhiyojanaṁ [PTS 5.386] suvaṇṇavīthiṁ, yojanasahassubbedhaṁ vejayantaṁ, pañcayojanasatikaṁ sudhammasabhaṁ, saṭṭhiyojanaṁ paṇḍukambalasilāsanaṁ, pañcayojanāvaṭṭaṁ kañcanamālasetacchattaṁ, aḍḍhateyyakoṭisaṅkhā devaccharā, alaṅkatapaṭiyattaṁ attabhāvanti imaṁ attano siriṁ oloketvā: “Kiṁ nu kho katvā mayā ayaṁ yaso laddho” ti cintetvā bārāṇasiyaṁ seṭṭhibhūtena pavattitaṁ dānaṁ addasa. Tato: “Mama puttādayo kuhiṁ nibbattā” ti olokento: “Putto me cando devaputto hutvā nibbatti, tassa putto sūriyo, tassa putto, mātali, tassa putto, pañcasikho” ti sabbesaṁ nibbattiṁ disvā: “Pañcasikhassa putto kīdiso” ti olokento attano vaṁsassa upacchinnabhāvaṁ passi. Athassa etadahosi: “ayaṁ asappuriso maccharī hutvā neva attanā paribhuñjati, na paresaṁ deti, mama vaṁso tena upacchinno, kālaṁ katvā niraye nibbattissati, ovādamassa datvā mama vaṁsaṁ patiṭṭhāpetvā etassa imasmiṁ devanagare nibbattanākāraṁ karissāmī” ti. So candādayo pakkosāpetvā: “Etha manussapathaṁ gamissāma, macchariyakosiyena amhākaṁ vaṁso upacchinno, dānasālā jhāpitā, neva attanā paribhuñjati, na paresaṁ deti, idāni pana pāyāsaṁ bhuñjitukāmo hutvā ‘ghare paccante aññassa pi pāyāso dātabbo bhavissatī’ ti araññaṁ pavisitvā ekako va pacati, etaṁ dametvā dānaphalaṁ jānāpetvā āgamissāma, apica kho pana amhehi sabbehi ekato yāciyamāno tattheva mareyya. Mama paṭhamaṁ gantvā pāyāsaṁ yācitvā nisinnakāle tumhe brāhmaṇavaṇṇena paṭipāṭiyā āgantvā yāceyyāthā” ti vatvā sayaṁ tāva brāhmaṇavaṇṇena taṁ upasaṅkamitvā: “Bho, kataro bārāṇasigamanamaggo” ti pucchi. Atha naṁ macchariyakosiyo: “Kiṁ ummattakosi, bārāṇasimaggam-pi na jānāsi, kiṁ ito esi, etto yāhī” ti āha.

Sakko tassa vacanaṁ sutvā asuṇanto viya: “Kiṁ kathesī” ti taṁ upagacchateva. So pi, “are [PTS 5.387], badhira brāhmaṇa, kiṁ ito esi, purato yāhī” ti viravi. Atha naṁ sakko, “bho, kasmā viravasi, dhūmo paññāyati, aggi paññāyati, pāyāso paccati, brāhmaṇānaṁ nimantanaṭṭhānena bhavitabbaṁ, aham-pi brāhmaṇānaṁ bhojanakāle thokaṁ labhissāmi, kiṁ maṁ nicchubhasī” ti vatvā: “Natthettha brāhmaṇānaṁ nimantanaṁ, purato yāhī” ti vutte: “Tena hi kasmā kujjhasi, tava bhojanakāle thokaṁ labhissāmī” ti āha. Atha naṁ so: “Ahaṁ te ekasittham-pi na dassāmi, thokaṁ idaṁ mama yāpanamattam-eva, mayā pi cetaṁ yācitvāva laddhaṁ, tvaṁ aññato āhāraṁ pariyesāhī” ti vatvā bhariyaṁ yācitvā laddhabhāvaṁ sandhā yeva vatvā gāthamāha:

73. Neva kiṇāmi na pi vikkiṇāmi, na cā pi me sannicayo ca atthi,
Sukiccharūpaṁ vatidaṁ parittaṁ, patthodano nālamayaṁ duvinnan-ti.

Taṁ sutvā sakko: “Aham-pi te madhurasaddena ekaṁ silokaṁ kathessāmi, taṁ suṇāhī” ti vatvā: “Na me tava silokena attho” ti tassa vārentasseva gāthādvayamāha:

74. Appamhā appakaṁ dajjā, anumajjhato majjhakaṁ,
Bahumhā bahukaṁ dajjā, adānaṁ nūpapajjati.

75. Taṁ taṁ vadāmi kosiya, dehi dānāni bhuñja ca,
Ariyamaggaṁ samāruha, nekāsī labhate sukhan-ti.

Tattha anumajjhato majjhakan-ti appamattakam-pi majjhe chetvā dve koṭṭhāse karitvā ekaṁ koṭṭhāsaṁ datvā tato avasesato anumajjhato pi puna majjhe chetvā eko koṭṭhāso dātabbo yeva. Adānaṁ nūpapajjatī ti appaṁ vā bahuṁ vā dinnaṁ hotu, adānaṁ nāma na hoti, tam-pi dānam-eva mahapphalam-eva.

So [PTS 5.388] tassa vacanaṁ sutvā: “Manāpaṁ te, brāhmaṇa, kathitaṁ, pāyāse pakke thokaṁ labhissasi, nisīdāhī” ti āha. Sakko ekamante nisīdi. Tasmiṁ nisinne cando teneva niyāmena upasaṅkamitvā tatheva kathaṁ pavattetvā tassa vārentasseva gāthādvayamāha:

76. Moghañcassa hutaṁ hoti, moghañcā pi samīhitaṁ,
Atithismiṁ yo nisinnasmiṁ, eko bhuñjati bhojanaṁ.

77. Taṁ taṁ vadāmi kosiya, dehi dānāni bhuñja ca,
Ariyamaggaṁ samāruha, nekāsī labhate sukhan-ti.

Tattha samīhitan-ti dhanuppādanavīriyaṁ.

So tassa vacanaṁ sutvā kicchena kasirena: “Tena hi nisīda, thokaṁ labhissasī” ti āha. So gantvā sakkassa santike nisīdi. Tato sūriyo teneva nayena upasaṅkamitvā tatheva kathaṁ pavattetvā tassa vārentasseva gāthādvayamāha:

78. Saccañcassa hutaṁ hoti, saccañcā pi samīhitaṁ,
Atithismiṁ yo nisinnasmiṁ, neko bhuñjati bhojanaṁ.

79. Taṁ taṁ vadāmi kosiya, dehi dānāni bhuñja ca,
Ariyamaggaṁ samāruha, nekāsī labhate sukhan-ti.

Tassa pi vacanaṁ sutvā kicchena kasirena: “Tena hi nisīda, thokaṁ labhissasī” ti āha. So gantvā candassa santike nisīdi. Atha naṁ mātali teneva nayena upasaṅkamitvā tatheva kathaṁ pavattetvā tassa vārentasseva imā gāthā abhāsi:

80. Sarañca juhati poso, bahukāya gayāya ca,
Doṇe timbarutitthasmiṁ, sīghasote mahāvahe.

81. Atra cassa hutaṁ hoti, atra cassa samīhitaṁ,
Atithismiṁ yo nisinnasmiṁ, neko bhuñjati bhojanaṁ.

82. Taṁ taṁ vadāmi kosiya, dehi dānāni bhuñja ca,
Ariyamaggaṁ samāruha, nekāsī labhate sukhan-ti.

Tāsaṁ attho: yo puriso: “Nāgayakkhādīnaṁ balikammaṁ karomī” ti samuddasoṇḍipokkharaṇīādīsu yaṁ kiñci sarañca upagantvā juhati, tattha balikammaṁ karoti [PTS 5.389], tathā bahukāya nadiyā gayāya pokkharaṇiyā doṇanāmake ca timbarunāmake ca titthe sīghasote mahante vārivahe. Atra cassā ti yadi atrā pi etesu sarādīsu assa purisassa hutañceva samīhitañca hoti, saphalaṁ sukhudrayaṁ sampajjati. Atithismiṁ yo nisinnasmiṁ neko bhuñjati bhojanaṁ, ettha vattabbam-eva natthi, tena taṁ vadāmi: kosiya, dānāni ca dehi, sayañca bhuñja, ariyānaṁ dānābhiratānaṁ buddhādīnaṁ maggaṁ abhiruha. Na hi ekāsī eko va bhuñjamāno sukhaṁ nāma labhatīti.

So tassa pi vacanaṁ sutvā pabbatakūṭena otthaṭo viya kicchena kasirena: “Tena hi nisīda, thokaṁ labhissasī” ti āha. Mātali gantvā sūriyassa santike nisīdi. Tato pañcasikho teneva nayena upasaṅkamitvā tatheva kathaṁ pavattetvā tassa vārentasseva gāthādvayamāha:

83. Baḷisañhi so nigilati, dīghasuttaṁ sabandhanaṁ,
Atithismiṁ yo nisinnasmiṁ, eko bhuñjati bhojanaṁ.

84. Taṁ taṁ vadāmi kosiya, dehi dānāni bhuñja ca,
Ariyamaggaṁ samāruha, nekāsī labhate sukhan-ti.

Macchariyakosiyo taṁ sutvā dukkhavedano nitthunanto: “Tena hi nisīda, thokaṁ labhissasī” ti āha. Pañcasikho gantvā mātalissa santike nisīdi. Iti tesu pañcasu brāhmaṇesu nisinnamattesveva pāyāso pacci. Atha naṁ kosiyo uddhanā otāretvā: “Tumhākaṁ pattāni āharathā” ti āha. Te anuṭṭhāya yathānisinnāva hatthe pasāretvā himavantato māluvapattāni āhariṁsu. Kosiyo tāni disvā: “Tumhākaṁ etesu pattesu dātabbapāyāso natthi, khadirādīnaṁ pattāni āharathā” ti āha. Te tāni pi āhariṁsu. Ekekaṁ pattaṁ yodhaphalakappamāṇaṁ ahosi. So sabbesaṁ dabbiyā pāyāsaṁ adāsi, sabbantimassa dānakāle pi ukkhaliyā ūnaṁ na paññāyi, pañcannam-pi datvā sayaṁ ukkhaliṁ gahetvā nisīdi. Tasmiṁ khaṇe pañcasikho uṭṭhāya attabhāvaṁ vijahitvā sunakho hutvā tesaṁ purato passāvaṁ karonto agamāsi. Brāhmaṇā attano pāyāsaṁ pattena pidahiṁsu. Kosiyassa hatthapiṭṭhe passāvabindu pati. Brāhmaṇā [PTS 5.390] kuṇḍikāhi udakaṁ gahetvā pāyāsaṁ abbhukiritvā bhuñjamānā viya ahesuṁ. Kosiyo: “Mayham-pi udakaṁ detha, hatthaṁ dhovitvā bhuñjissāmī” ti āha. “Tava udakaṁ āharitvā hatthaṁ dhovā” ti. “Mayā tumhākaṁ pāyāso dinno, mayhaṁ thokaṁ udakaṁ dethā” ti. “Mayaṁ piṇḍapaṭipiṇḍakammaṁ nāma na karomā” ti. “Tena hi imaṁ ukkhaliṁ oloketha, hatthaṁ dhovitvā āgamissāmī” ti nadiṁ otari. Tasmiṁ khaṇe sunakho ukkhaliṁ passāvassa pūresi. So taṁ passāvaṁ karontaṁ disvā mahantaṁ daṇḍamādāya taṁ tajjento āgacchi. So assājānīyamatto hutvā taṁ anubandhanto nānāvaṇṇo ahosi, kāḷo pi hoti seto pi suvaṇṇavaṇṇo pi kabaro pi ucco pi nīco pi, evaṁ nānāvaṇṇo hutvā macchariyakosiyaṁ anubandhi. So maraṇabhayabhīto brāhmaṇe upasaṅkami. Te pi uppatitvā ākāse ṭhitā. So tesaṁ taṁ iddhiṁ disvā gāthamāha:

85. Uḷāravaṇṇā vata brāhmaṇā ime, ayañca vo sunakho kissa hetu,
Uccāvacaṁ vaṇṇanibhaṁ vikubbati, akkhātha no brāhmaṇā ke nu tumhe ti.

Taṁ sutvā sakko devarājā:

86. Cando ca sūriyo ca ubho idhāgatā, ayaṁ pana mātali devasārathi,
Sakkohamasmi tidasānamindo, Eso ca kho pañcasikhoti vuccatī ti.

Gāthaṁ vatvā tassa yasaṁ vaṇṇento gāthamāha:

87. Pāṇissarā mudiṅgā ca, murajālambarāni ca,
Suttamenaṁ pabodhenti, paṭibuddho ca nandatī ti.

So tassa vacanaṁ sutvā: “Sakka, evarūpaṁ dibbasampattiṁ kinti katvā labhasī” ti pucchi. Sakko: “Adānasīlā tāva pāpadhammā maccharino devalokaṁ na gacchanti, niraye nibbattantī” ti dassento:

88. Ye [PTS 5.391] kecime maccharino kadariyā, paribhāsakā samaṇabrāhmaṇānaṁ,
Idheva nikkhippa sarīradehaṁ, kāyassa bhedā nirayaṁ vajantī ti.

Imaṁ gāthaṁ vatvā dhamme ṭhitānaṁ devalokapaṭilābhaṁ dassetuṁ gāthamāha:

89. Ye kecime suggatimāsamānā, dhamme ṭhitā saṁyame saṁvibhāge,
Idheva nikkhippa sarīradehaṁ, kāyassa bhedā sugatiṁ vajantī ti.

Tattha āsamānā ti āsīsantā. Ye keci sugatiṁ āsīsanti, sabbe te saṁyamasaṅkhāte dasasīladhamme saṁvibhāgasaṅkhāte dānadhamme ca ṭhitā hutvā idha sarīrasaṅkhātaṁ dehaṁ nikkhipitvā tassa kāyassa bhedā sugatiṁ vajantī ti attho.

Evaṁ vatvā ca pana, “kosiya, na mayaṁ tava santike pāyāsatthāya āgatā, kāruññena pana taṁ anukampamānā āgatāmhā” ti tassa pakāsetuṁ āha:

90. Tvaṁ nosi ñāti purimāsu jātisu, so maccharī rosako pāpadhammo,
Taveva atthāya idhāgatamhā, mā pāpadhammo nirayaṁ gamitthā ti.

Tattha so ti so tvaṁ. Mā pāpadhammo ti ayaṁ amhākaṁ ñāti pāpadhammo mā nirayaṁ agamāti etadatthaṁ āgatamhā ti attho.

Taṁ sutvā kosiyo: “Atthakāmā kira me, ete maṁ nirayā uddharitvā sagge patiṭṭhāpetukāmā” ti tuṭṭhacitto āha:

91. Addhā maṁ vo hitakāmā, yaṁ maṁ samanusāsatha,
Sohaṁ tathā karissāmi, sabbaṁ vuttaṁ hitesibhi.

92. Esāhamajjeva uparamāmi, na cāhaṁ kiñci kareyya pāpaṁ,
Na [PTS 5.392] cā pi me kiñci adeyyamatthi, na cāpidatvā udakaṁ pivāmi.

93. Evañca me dadato sabbakālaṁ, bhogā ime vāsava khīyissanti,
Tato ahaṁ pabbajissāmi sakka, hitvāna kāmāni yathodhikānī ti.

Tattha man-ti mama. Vo ti tumhe. Yaṁ man-ti yena maṁ samanusāsatha, tena me tumhe hitakāmā. Tathā ti yathā vadatha, tatheva karissāmi. Uparamāmī ti maccharibhāvato uparamāmi. Adeyyamatthī ti ito paṭṭhāya ca mama ālopato upaḍḍham-pi adeyyaṁ nāma natthi, na cāpidatvā ti udakapasatam-pi cāhaṁ labhitvā adatvā na pivissāmi. Khīyissantī ti vikkhīyissanti. Yathodhikānī ti vatthukāmakilesakāmavasena yathāṭhitakoṭṭhāsāni yeva.

Sakko macchariyakosiyaṁ dametvā nibbisevanaṁ katvā dānaphalaṁ jānāpetvā dhammadesanāya pañcasu sīlesu patiṭṭhāpetvā saddhiṁ tehi devanagaram-eva gato. Macchariyakosiyo pi nagaraṁ pavisitvā rājānaṁ anujānāpetvā: “Gahitagahitabhājanāni pūretvā gaṇhantū” ti yācakānaṁ dhanaṁ datvā tasmiṁ khīṇe nikkhamma himavantato dakkhiṇapasse gaṅgāya ceva ekassa ca jātassarassa antare paṇṇasālaṁ katvā pabbajitvā vanamūlaphalāhāro tattha ciraṁ vihāsi, jaraṁ pāpuṇi.

Kosiyajātakavaṇṇanā sattamā

JA 471: Meṇḍakapañhajātakavaṇṇanā

94-105. Meṇḍakapañhajātakaṁ umaṅgajātake (JA. 542) āvi bhavissati.

Meṇḍakapañho

Aparasmiṁ divase rājā katapātarāso pāsādassa dīghantare caṅkamanto vātapānantarena olokento ekaṁ eḷakañca sunakhañca mittasanthavaṁ karontaṁ addasa. So kira eḷako hatthisālaṁ gantvā hatthissa purato khittaṁ anāmaṭṭhatiṇaṁ khādi. Atha naṁ hatthigopakā pothetvā nīhariṁsu. So viravitvā palāyi. Atha naṁ eko puriso vegenāgantvā piṭṭhiyaṁ daṇḍena tiriyaṁ pahari. So piṭṭhiṁ onāmetvā vedanāppatto hutvā gantvā rājagehassa mahābhittiṁ nissāya piṭṭhikāya nipajji. Taṁ divasam-eva rañño mahānase aṭṭhicammādīni khāditvā vaḍḍhitasunakho bhattakārake bhattaṁ sampādetvā bahi ṭhatvā sarīre sedaṁ nibbāpente macchamaṁsagandhaṁ ghāyitvā taṇhaṁ adhivāsetuṁ asakkonto mahānasaṁ pavisitvā bhājanapidhānaṁ pātetvā maṁsaṁ [PTS 6.350] khādi. Atha bhattakārako bhājanasaddena pavisitvā taṁ disvā dvāraṁ pidahitvā taṁ leḍḍudaṇḍādīhi pothesi. So khāditamaṁsaṁ mukheneva chaḍḍetvā viravitvā nikkhami. Bhattakārako pi tassa nikkhantabhāvaṁ ñatvā anubandhitvā piṭṭhiyaṁ daṇḍena tiriyaṁ pahari. So vedanāppatto piṭṭhiṁ onāmetvā ekaṁ pādaṁ ukkhipitvā eḷakassa nipannaṭṭhānam-eva pāvisi. Atha naṁ eḷako: “Samma, kiṁ piṭṭhiṁ onāmetvā āgacchasi, kiṁ te vāto vijjhatī” ti pucchi. Sunakho pi: “Tvam-pi piṭṭhiṁ onāmetvā nipannosi, kiṁ te vāto vijjhatī” ti pucchi. Te aññamaññaṁ attano pavattiṁ ārocesuṁ.

Atha naṁ eḷako pucchi: “Kiṁ pana tvaṁ puna bhattagehaṁ gantuṁ sakkhissasi sammā” ti? “Na sakkhissāmi, samma, gatassa me jīvitaṁ natthī” ti. “Tvaṁ pana puna hatthisālaṁ gantuṁ sakkhissasī” ti. “Mayā pi tattha gantuṁ na sakkā, gatassa me jīvitaṁ natthī” ti. Te: “Kathaṁ nu kho mayaṁ idāni jīvissāmā” ti upāyaṁ cintesuṁ. Atha naṁ eḷako āha: “sace mayaṁ samaggavāsaṁ vasituṁ sakkoma, attheko upāyo” ti. “Tena hi kathehī” ti. “Samma, tvaṁ ito paṭṭhāya hatthisālaṁ yāhi, “nāyaṁ tiṇaṁ khādatī” ti tayi hatthigopakā āsaṅkaṁ na karissanti, tvaṁ mama tiṇaṁ āhareyyāsi. Aham-pi bhattagehaṁ pavisissāmi, “nāyaṁ maṁsakhādako” ti bhattakārako mayi āsaṅkaṁ na karissati, ahaṁ te maṁsaṁ āharissāmī” ti. Te: “Sundaro upāyo” ti ubho pi sampaṭicchiṁsu. Sunakho hatthisālaṁ gantvā tiṇakalāpaṁ ḍaṁsitvā āgantvā mahābhittipiṭṭhikāya ṭhapesi. Itaro pi bhattagehaṁ gantvā maṁsakhaṇḍaṁ mukhapūraṁ ḍaṁsitvā ānetvā tattheva ṭhapesi. Sunakho maṁsaṁ khādi, eḷako tiṇaṁ khādi. Te iminā upāyena samaggā sammodamānā mahābhittipiṭṭhikāya vasanti. Rājā tesaṁ mittasanthavaṁ disvā cintesi: “Adiṭṭhapubbaṁ vata me kāraṇaṁ diṭṭhaṁ, ime paccāmittā hutvā pi samaggavāsaṁ vasanti. Idaṁ kāraṇaṁ gahetvā pañhaṁ katvā pañca paṇḍite pucchissāmi, imaṁ pañhaṁ ajānantaṁ raṭṭhā pabbājessāmi, taṁ jānantassa ‘evarūpo paṇḍito natthī’ ti [PTS 6.351] mahāsakkāraṁ karissāmi. Ajja tāva avelā, sve upaṭṭhānaṁ āgatakāle pucchissāmī” ti. So punadivase paṇḍitesu āgantvā nisinnesu pañhaṁ pucchanto imaṁ gāthamāha:

94. Yesaṁ na kadāci bhūtapubbaṁ, sakhyaṁ sattapadampimasmi loke,
Jātā amittā duve sahāyā, paṭisandhāya caranti kissa hetū ti.

Tattha paṭisandhāyā ti saddahitvā ghaṭitā hutvā.

Idañca pana vatvā puna evamāha:

95. Yadi me ajja pātarāsakāle, pañhaṁ na sakkuṇeyyātha vattumetaṁ,
Raṭṭhā pabbājayissāmi vo sabbe, na hi mattho duppaññajātikehī ti.

Tadā pana senako aggāsane nisinno ahosi, paṇḍito pana pariyante nisinno. So taṁ pañhaṁ upadhārento tamatthaṁ adisvā cintesi: “Ayaṁ rājā dandhadhātuko imaṁ pañhaṁ cintetvā saṅkharituṁ asamattho, kiñcideva, tena diṭṭhaṁ bhavissati, ekadivasaṁ okāsaṁ labhanto imaṁ pañhaṁ nīharissāmi, senako kenaci upāyena ajjekadivasamattaṁ adhivāsāpetū” ti. Itare pi cattāro paṇḍitā andhakāragabbhaṁ paviṭṭhā viya na kiñci passiṁsu. Senako: “Kā nu kho mahosadhassa pavattī” ti bodhisattaṁ olokesi. So pi taṁ olokesi. Senako bodhisattassa olokitākāreneva tassa adhippāyaṁ ñatvā: “Paṇḍitassa pi na upaṭṭhāti, tenekadivasaṁ okāsaṁ icchati, pūressāmissa manorathan”-ti cintetvā raññā saddhiṁ vissāsena mahāhasitaṁ hasitvā: “Kiṁ, mahārāja, sabbeva amhe pañhaṁ kathetuṁ asakkonte raṭṭhā pabbājessasi, etam-pi ‘eko gaṇṭhipañho’ ti tvaṁ sallakkhesi, na mayaṁ etaṁ kathetuṁ na sakkoma, apica kho thokaṁ adhivāsehi. Gaṇṭhipañho esa, na sakkoma mahājanamajjhe kathetuṁ, ekamante cintetvā pacchā tumhākaṁ kathessāma [PTS 6.352], okāsaṁ no dehī” ti mahāsattaṁ oloketvā imaṁ gāthādvayamāha:

96. Mahājanasamāgamamhi ghore, janakolāhalasaṅgamamhi jāte,
Vikkhittamanā anekacittā, pañhaṁ na sakkuṇoma vattumetaṁ.

97. Ekaggacittāva ekamekā, rahasi gatā atthaṁ nicintayitvā,
Paviveke sammasitvāna dhīrā, atha vakkhanti janinda etamatthan-ti.

Tattha sammasitvānā ti kāyacittaviveke ṭhitā ime dhīrā imaṁ pañhaṁ sammasitvā atha vo etaṁ atthaṁ vakkhanti.

Rājā tassa kathaṁ sutvā anattamano hutvāpi: “Sādhu cintetvā kathetha, akathente pana vo pabbājessāmī” ti tajjesi yeva. Cattāro paṇḍitā pāsādā otariṁsu. Senako itare āha: “sammā, rājā sukhumapañhaṁ pucchi, akathite mahantaṁ bhayaṁ bhavissati, sappāyabhojanaṁ bhuñjitvā sammā upadhārethā” ti. Te attano attano gehaṁ gatā. Paṇḍito pi uṭṭhāya udumbaradeviyā santikaṁ gantvā: “Devi, ajja vā hiyyo vā rājā kattha ciraṁ aṭṭhāsī” ti pucchi. “Tāta, dīghantare vātapānena olokento caṅkamatī” ti. Tato paṇḍito cintesi: “Raññā iminā passena kiñci diṭṭhaṁ bhavissatī” ti. So tattha gantvā bahi olokento eḷakasunakhānaṁ kiriyaṁ disvā: “Ime disvā raññā pañho abhisaṅkhato” ti sanniṭṭhānaṁ katvā gehaṁ gato. Itare pi tayo cintetvā kiñci adisvā senakassa santikaṁ agamaṁsu. So te pucchi: “Diṭṭho vo pañho” ti. “Na diṭṭho ācariyā” ti. “Yadi evaṁ rājā vo pabbājessati, kiṁ karissathā” ti? “Tumhehi pana diṭṭho” ti? “Aham-pi na passāmī” ti. “Tumhesu apassantesu mayaṁ kiṁ passāma, rañño pana santike ‘cintetvā kathessāmā’ ti sīhanādaṁ naditvā āgatamhā, akathite amhe rājā kujjhissati, kiṁ karoma, ayaṁ pañho na sakkā amhehi daṭṭhuṁ [PTS 6.353], paṇḍitena pana sataguṇaṁ sahassaguṇaṁ satasahassaguṇaṁ katvā cintito bhavissati, etha tassa santikaṁ gacchāmā” ti te cattāro paṇḍitā bodhisattassa gharadvāraṁ āgatabhāvaṁ ārocāpetvā: “Pavisantu paṇḍitā” ti vutte gehaṁ pavisitvā paṭisanthāraṁ katvā ekamantaṁ ṭhitā mahāsattaṁ pucchiṁsu: “Kiṁ pana, paṇḍita, cintito pañho” ti? “Āma, cintito, mayi acintente añño ko cintayissatī” ti. “Tena hi paṇḍita amhākam-pi kathethā” ti.

Paṇḍito: “Sacāhaṁ etesaṁ na kathessāmi, rājā te raṭṭhā pabbājessati, maṁ pana sattahi ratanehi pūjessati, ime andhabālā mā vinassantu, kathessāmi tesan”-ti cintetvā te cattāro pi nīcāsane nisīdāpetvā añjaliṁ paggaṇhāpetvā raññā diṭṭhataṁ ajānāpetvā: “Raññā pucchitakāle evaṁ katheyyāthā” ti catunnam-pi catasso gāthāyo bandhitvā pāḷim-eva uggaṇhāpetvā uyyojesi. Te dutiyadivase rājupaṭṭhānaṁ gantvā paññattāsane nisīdiṁsu. Rājā senakaṁ pucchi: “Ñāto te, senaka, pañho” ti? “Mahārāja, mayi ajānante añño ko jānissatī” ti. “Tena hi kathehī” ti. “Suṇātha devā” ti so uggahitaniyāmeneva gāthamāha:

98. Uggaputtarājaputtiyānaṁ, urabbhassa maṁsaṁ piyaṁ manāpaṁ,
Na sunakhassa te adenti maṁsaṁ, atha meṇḍassa suṇena sakhyamassā ti.

Tattha uggaputtarājaputtiyānan-ti uggatānaṁ amaccaputtānañceva rājaputtānañca.

Gāthaṁ vatvā pi senako atthaṁ na jānāti. Rājā pana attano diṭṭhabhāvena pajānāti, tasmā: “Senakena tāva ñāto” ti pukkusaṁ pucchi. So pissa: “Kiṁ aham-pi apaṇḍito” ti vatvā uggahitaniyāmeneva gāthamāha:

99. Cammaṁ vihananti eḷakassa, assapiṭṭhattharassukhassa hetu,
Na ca te sunakhassa attharanti, atha meṇḍassa suṇena sakhyamassā ti.

Tassa pi [PTS 6.354] attho apākaṭo yeva. Rājā pana attano pākaṭattā: “Iminā pi pukkusena ñāto” ti kāmindaṁ pucchi. So pi uggahitaniyāmeneva gāthamāha:

100. Āvellitasiṅgiko hi meṇḍo, na ca sunakhassa visāṇakāni atthi,
Tiṇabhakkho maṁsabhojano ca, atha meṇḍassa suṇena sakhyamassā ti.

Rājā: “Iminā pi ñāto” ti devindaṁ pucchi. So pi uggahitaniyāmeneva gāthamāha:

101. Tiṇamāsi palāsamāsi meṇḍo, na ca sunakho tiṇamāsi no palāsaṁ,
Gaṇheyya suṇo sasaṁ biḷāraṁ, atha meṇḍassa suṇena sakhyamassā ti.

Tattha tiṇamāsi palāsamāsī ti tiṇakhādako ceva paṇṇakhādako ca. No palāsan-ti paṇṇam-pi na khādati.

Atha rājā paṇḍitaṁ pucchi: “tāta, tvam-pi imaṁ pañhaṁ jānāsī” ti? “Mahārāja, avīcito yāva bhavaggā maṁ ṭhapetvā ko añño etaṁ jānissatī” ti. “Tena hi kathehī” ti. “Suṇa mahārājā” ti tassa pañhassa attano pākaṭabhāvaṁ pakāsento gāthādvayamāha:

102. Aṭṭhaḍḍhapado catuppadassa, meṇḍo aṭṭhanakho adissamāno,
Chādiyamāharatī ayaṁ imassa, maṁsaṁ āharatī ayaṁ amussa.

103. Pāsādavaragato videhaseṭṭho, vītihāraṁ aññamaññabhojanānaṁ,
Addakkhi kira sakkhikaṁ janindo, bubhukkassa puṇṇaṁmukhassa cetan-ti.

Tattha aṭṭhaḍḍhapado ti byañjanakusalatāya eḷakassa catuppādaṁ sandhāyāha. Meṇḍo ti eḷako. Aṭṭhanakho ti ekekasmiṁ pāde dvinnaṁ dvinnaṁ khurānaṁ vasenetaṁ vuttaṁ. Adissamāno ti maṁsaṁ āharaṇakāle apaññāyamāno. Chādiyan-ti gehacchadanaṁ. Tiṇanti attho. Ayaṁ imassā ti [PTS 6.355] sunakho eḷakassa. Vītihāran-ti vītiharaṇaṁ. Aññamaññabhojanānan-ti aññamaññassa bhojanānaṁ. Meṇḍo hi sunakhassa bhojanaṁ harati, so tassa vītiharati, sunakho pi tassa harati, itaro vītiharati. Addakkhī ti taṁ tesaṁ aññamaññabhojanānaṁ vītiharaṇaṁ sakkhikaṁ attano paccakkhaṁ katvā addasa. Bubhukkassā ti bhubhūti saddakaraṇasunakhassa. Puṇṇaṁmukhassā ti meṇḍassa. Imesaṁ etaṁ mittasanthavaṁ rājā sayaṁ passīti.

Rājā itarehi bodhisattaṁ nissāya ñātabhāvaṁ ajānanto: “Pañca paṇḍitā attano attano ñāṇabalena jāniṁsū” ti maññamāno somanassappatto hutvā imaṁ gāthamāha:

104. Lābhā vata me anapparūpā, yassa medisā paṇḍitā kulamhi,
Pañhassa gambhīragataṁ nipuṇamatthaṁ, paṭivijjhanti subhāsitena dhīrā ti.

Tattha paṭivijjhantī ti subhāsitena te viditvā kathenti.

Atha nesaṁ: “Tuṭṭhena nāma tuṭṭhākāro kattabbo” ti taṁ karonto imaṁ gāthamāha:

105. Assatarirathañca ekamekaṁ, phītaṁ gāmavarañca ekamekaṁ,
Sabbesaṁ vo dammi paṇḍitānaṁ, paramappatītamano subhāsitenā ti.

Iti vatvā tesaṁ taṁ sabbaṁ dāpesi.

Dvādasanipāte meṇḍakapañho niṭṭhito

Meṇḍakapañhajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 472: Mahāpadumajātakavaṇṇanā

Nādaṭṭhā [PTS 4.187] parato dosan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ciñcamāṇavikaṁ ārabbha kathesi. Paṭhamabodhiyañhi dasabalassa puthubhūtesu sāvakesu aparimāṇesu devamanussesu ariyabhūmiṁ okkantesu patthaṭesu guṇasamudayesu mahālābhasakkāro udapādi. Titthiyā sūriyuggamane khajjopanakasadisā ahesuṁ hatalābhasakkārā. Te antaravīthiyaṁ ṭhatvā: “Kiṁ samaṇo gotamo va buddho, mayam-pi buddhā, kiṁ tasseva dinnaṁ mahapphalaṁ, amhākam-pi dinnaṁ mahapphalam-eva, amhākam-pi detha karothā” ti evaṁ manusse viññāpentā pi lābhasakkāraṁ alabhantā raho sannipatitvā: “Kena nu kho upāyena samaṇassa gotamassa manussānaṁ antare avaṇṇaṁ uppādetvā lābhasakkāraṁ nāseyyāmā” ti mantayiṁsu. Tadā sāvatthiyaṁ ciñcamāṇavikā nāmekā paribbājikā uttamarūpadharā sobhaggappattā devaccharā viya. Tassā sarīrato rasmiyo niccharanti. Atheko kharamantī evamāha: “ciñcamāṇavikaṁ paṭicca samaṇassa gotamassa avaṇṇaṁ uppādetvā lābhasakkāraṁ nāsessāmā” ti. Te: “Attheso upāyo” ti sampaṭicchiṁsu. Atha sā titthiyārāmaṁ gantvā vanditvā aṭṭhāsi, titthiyā tāya saddhiṁ na kathesuṁ. Sā: “Ko nu kho me doso” ti yāvatatiyaṁ: “Vandāmi ayyā” ti vatvā: “Ayyā, ko nu kho me doso, kiṁ mayā saddhiṁ na kathethā” ti āha. “Bhagini, samaṇaṁ gotamaṁ amhe viheṭhentaṁ hatalābhasakkāre katvā vicarantaṁ na jānāsī” ti. “Nāhaṁ jānāmi ayyā, mayā kiṁ panettha kattabbanti. Sace tvaṁ bhagini, amhākaṁ sukhamicchasi, attānaṁ paṭicca samaṇasssa gotamassa avaṇṇaṁ uppādetvā lābhasakkāraṁ nāsehī” ti.

Sā: “Sādhu ayyā, mayhameveso bhāro, mā cintayitthā” ti vatvā pakkamitvā itthimāyāsu kusalatāya tato paṭṭhāya sāvatthivāsīnaṁ dhammakathaṁ sutvā jetavanā nikkhamanasamaye indagopakavaṇṇaṁ paṭaṁ pārupitvā gandhamālādihatthā jetavanābhimukhī [PTS 4.188] gacchantī: “Imāya velāya kuhiṁ gacchasī” ti vutte: “Kiṁ tumhākaṁ mama gamanaṭṭhānenā” ti vatvā jetavanasamīpe titthiyārāme vasitvā pātova: “Aggavandanaṁ vandissāmā” ti nagarā nikkhamante upāsakajane jetavane vutthā viya hutvā nagaraṁ pavisati. “Kuhiṁ vutthāsī” ti vutte: “Kiṁ tumhākaṁ mama vutthaṭṭhānenā” ti vatvā māsaḍḍhamāsaccayena pucchiyamānā: “Jetavane samaṇena gotamena saddhiṁ ekagandhakuṭiyā vutthāmhī” ti āha. Puthujjanānaṁ: “Saccaṁ nu kho etaṁ, no” ti kaṅkhaṁ uppādetvā temāsacatumāsaccayena pilotikāhi udaraṁ veṭhetvā gabbhinivaṇṇaṁ dassetvā upari rattapaṭaṁ pārupitvā: “Samaṇaṁ gotamaṁ paṭicca gabbho me laddho” ti andhabāle gāhāpetvā aṭṭhanavamāsaccayena udare dārumaṇḍalikaṁ bandhitvā upari rattapaṭaṁ pārupitvā hatthapādapiṭṭhiyo gohanukena koṭṭāpetvā ussade dassetvā kilantindriyā hutvā sāyanhasamaye tathāgate alaṅkatadhammāsane nisīditvā dhammaṁ desente dhammasabhaṁ gantvā tathāgatassa purato ṭhatvā: “Mahāsamaṇa, mahājanassa tāva dhammaṁ desesi, madhuro te saddo, suphusitaṁ dantāvaraṇaṁ, ahaṁ pana taṁ paṭicca gabbhaṁ labhitvā paripuṇṇagabbhā jātā, neva me sūtigharaṁ jānāsi, na sappitelādīni, sayaṁ akaronto upaṭṭhākānam-pi aññataraṁ kosalarājānaṁ vā anāthapiṇḍikaṁ vā visākhaṁ upāsikaṁ vā: “Imissā ciñcamāṇavikāya kattabbayuttaṁ karohī’ ti na vadasi, abhiramituṁ yeva jānāsi, gabbhaparihāraṁ na jānāsī” ti gūthapiṇḍaṁ gahetvā candamaṇḍalaṁ dūsetuṁ vāyamantī viya parisamajjhe tathāgataṁ akkosi. Tathāgato dhammakathaṁ ṭhapetvā sīho viya abhinadanto: “Bhagini, tayā kathitassa tathabhāvaṁ vā atathabhāvaṁ vā ahañceva tvañca jānāmā” ti āha. Āma, samaṇa, tayā ca mayā ca ñātabhāvenetaṁ jātanti.

Tasmiṁ khaṇe sakkassa bhavanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. So āvajjamāno: “Ciñcamāṇavikā tathāgataṁ abhūtena akkosatī” ti ñatvā: “Imaṁ vatthuṁ sodhessāmī” ti catūhi devaputtehi saddhiṁ āgami. Devaputtā mūsikapotakā hutvā dārumaṇḍalikassa [PTS 4.189] bandhanarajjuke ekappahāreneva chindiṁsu, pārutapaṭaṁ vāto ukkhi pi, dārumaṇḍalikaṁ patamānaṁ tassā pādapiṭṭhiyaṁ pati, ubho aggapādā chijjiṁsu. Manussā uṭṭhāya: “Kāḷakaṇṇi, sammāsambuddhaṁ akkosasī” ti sīse kheḷaṁ pātetvā leḍḍudaṇḍādihatthā jetavanā nīhariṁsu. Athassā tathāgatassa cakkhupathaṁ atikkantakāle mahāpathavī bhijjitvā vivaramadāsi, avīcito aggijālā uṭṭhahi. Sā kuladattiyaṁ kambalaṁ pārupamānā viya gantvā avīcimhi nibbatti. Aññatitthiyānaṁ lābhasakkāro parihāyi, dasabalassa bhiyyosomattāya vaḍḍhi. Punadivase dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, ciñcamāṇavikā evaṁ uḷāraguṇaṁ aggadakkhiṇeyyaṁ sammāsambuddhaṁ abhūtena akkositvā mahāvināsaṁ pattā” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi esā maṁ abhūtena akkositvā mahāvināsaṁ pattā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchimhi nibbatti, phullapadumasassirikamukhattā panassa: “Padumakumāro” tveva nāmaṁ kariṁsu. So vayappatto takkasilāyaṁ gantvā sabbasippāni uggaṇhitvā āgami. Athassa mātā kālamakāsi. Rājā aññaṁ aggamahesiṁ katvā puttassa uparajjaṁ adāsi. Aparabhāge rājā paccantaṁ kupitaṁ vūpasametuṁ aggamahesiṁ āha: “Bhadde, idheva vasa, ahaṁ paccantaṁ kupitaṁ vūpasametuṁ gacchāmī” ti vatvā: “Nāhaṁ idheva vasissāmi, aham-pi gamissāmī” ti vutte yuddhabhūmiyā ādīnavaṁ dassetvā: “Yāva mamāgamanā anukkaṇṭhamānā vasa, ahaṁ padumakumāraṁ yathā tava kattabbakiccesu appamatto hoti, evaṁ āṇāpetvā gamissāmī” ti vatvā tathā katvā gantvā paccāmitte palāpetvā janapadaṁ santappetvā paccāgantvā bahinagare khandhāvāraṁ nivāsesi. Bodhisatto pitu āgatabhāvaṁ ñatvā nagaraṁ [PTS 4.190] alaṅkārāpetvā rājagehaṁ paṭijaggāpetvā ekako va tassā santikaṁ agamāsi.

Sā tassa rūpasampattiṁ disvā paṭibaddhacittā ahosi. Bodhisatto taṁ vanditvā: “Amma, kiṁ amhākaṁ kattabban”-ti pucchi. Atha naṁ: “Ammāti maṁ vadasī” ti uṭṭhāya hatthe gahetvā: “Sayanaṁ abhiruhā” ti āha. “Kiṁkāraṇā” ti? “Yāva rājā na āgacchati, tāva ubho pi kilesaratiyā ramissāmā” ti. “Amma, tvaṁ mama mātā ca sasāmikā ca, mayā sapariggaho mātugāmo nāma kilesavasena indriyāni bhinditvā na olokitapubbo, kathaṁ tayā saddhiṁ evarūpaṁ kiliṭṭhakammaṁ karissāmī” ti. Sā dve tayo vāre kathetvā tasmiṁ anicchamāne: “Mama vacanaṁ na karosī” ti āha. “Āma, na karomī” ti. “Tena hi rañño kathetvā sīsaṁ te chindāpessāmī” ti. Mahāsatto: “Tava ruciṁ karohī” ti vatvā taṁ lajjāpetvā pakkāmi.

Sā bhītatasitā cintesi: “Sace ayaṁ paṭhamaṁ pitu ārocessati, jīvitaṁ me natthi, aham-eva puretaraṁ kathessāmī” ti bhattaṁ abhuñjitvā kiliṭṭhalomavatthaṁ nivāsetvā sarīre nakharājiyo dassetvā: “Kuhiṁ devīti rañño pucchanakāle: “Gilānā’ ti katheyyāthā” ti paricārikānaṁ saññaṁ datvā gilānālayaṁ katvā nipajji. Rājā pi nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā nivesanaṁ āruyha taṁ apassanto: “Kuhiṁ devī” ti pucchitvā: “Gilānā” ti sutvā sirigabbhaṁ pavisitvā: “Kiṁ te devi, aphāsukan”-ti pucchi. Sā tassa vacanaṁ asuṇantī viya hutvā dve tayo vāre pucchitā: “Mahārāja, kasmā kathesi, tuṇhī hohi, sasāmikaitthiyo nāma mādisā na hontī” ti vatvā: “Kena tvaṁ viheṭhitāsi, sīghaṁ me kathehi [PTS 4.191], sīsamassa chindissāmī” ti vutte: “Kaṁsi tvaṁ, mahārāja, nagare ṭhapetvā gato” ti vatvā: “Padumakumāran”-ti vutte: “So mayhaṁ vasanaṭṭhānaṁ āgantvā ‘tāta, mā evaṁ karohi, ahaṁ tava mātā’ ti vuccamāno pi ‘ṭhapetvā maṁ añño rājā natthi, ahaṁ taṁ gehe karitvā kilesaratiyā ramissāmī’ ti maṁ kesesu gahetvā aparāparaṁ luñcitvā attano vacanaṁ akarontiṁ maṁ pātetvā koṭṭetvā gato” ti āha.

Rājā anupaparikkhitvāva āsīviso viya kuddho purise āṇāpesi: “Gacchatha, bhaṇe, padumakumāraṁ bandhitvā ānethā” ti. Te nagaraṁ avattharantā viya tassa gehaṁ gantvā taṁ bandhitvā paharitvā pacchābāhaṁ gāḷhabandhanaṁ bandhitvā rattakaṇaveramālaṁ gīvāyaṁ paṭimuñcitvā vajjhaṁ katvā ānayiṁsu. So: “Deviyā idaṁ kamman”-ti ñatvā: “Bho purisā, nāhaṁ rañño dosakārako, nipparādhohamasmī” ti vilapanto āgacchati. Sakalanagaraṁ saṁkhubbhitvā: “Rājā kira mātugāmassa vacanaṁ gahetvā mahāpadumakumāraṁ ghātāpesī” ti sannipatitvā rājakumārassa pādamūle nipatitvā: “Idaṁ te sāmi, ananucchavikan”-ti mahāsaddena paridevi. Atha naṁ netvā rañño dassesuṁ. Rājā disvāva cittaṁ niggaṇhituṁ asakkonto: “Ayaṁ arājāva rājalīḷaṁ karoti, mama putto hutvā aggamahesiyā aparajjhati, gacchatha naṁ corapapāte pātetvā vināsaṁ pāpethā” ti āha. Mahāsatto: “Na mayhaṁ, tāta, evarūpo aparādho atthi, mātugāmassa vacanaṁ gahetvā mā maṁ nāsehī” ti pitaraṁ yāci. So tassa kathaṁ na gaṇhi.

Tato soḷasasahassā antepurikā: “Tāta mahāpadumakumāra, attano ananucchavikaṁ idaṁ laddhan”-ti mahāviravaṁ viraviṁsu. Sabbe [PTS 4.192] khattiyamahāsālādayo pi amaccaparijanāpi: “Deva, kumāro sīlācāraguṇasampanno vaṁsānurakkhito rajjadāyādo, mā naṁ mātugāmassa vacanaṁ gahetvā anupaparikkhitvāva vināsehi, raññā nāma nisammakārinā bhavitabban”-ti vatvā satta gāthā abhāsiṁsu:

106. Nādaṭṭhā parato dosaṁ, aṇuṁ thūlāni sabbaso,
Issaro paṇaye daṇḍaṁ, sāmaṁ appaṭivekkhiya.

107. Yo ca appaṭivekkhitvā, daṇḍaṁ kubbati khattiyo,
Sakaṇṭakaṁ so gilati, jaccandho va samakkhikaṁ.

108. Adaṇḍiyaṁ daṇḍayati, daṇḍiyañca adaṇḍiyaṁ,
Andho va visamaṁ maggaṁ, na jānāti samāsamaṁ.

109. Yo ca etāni ṭhānāni, aṇuṁ thūlāni sabbaso,
Sudiṭṭhamanusāseyya, sa ve voharitu marahati.

110. Nekantamudunā sakkā, ekantatikhiṇena vā,
Attaṁ mahante ṭhapetuṁ, tasmā ubhayamācare.

111. Paribhūto mudu hoti, atitikkho ca veravā,
Etañca ubhayaṁ ñatvā, anumajjhaṁ samācare.

112. Bahum-pi ratto bhāseyya, duṭṭho pi bahu bhāsati,
Na itthikāraṇā rāja, puttaṁ ghātetumarahasī ti.

Tattha nādaṭṭhā ti na adisvā. Parato ti parassa. Sabbaso ti sabbāni. Aṇuṁthūlānī ti khuddakamahantāni vajjāni. Sāmaṁ appaṭivekkhiyā ti parassa vacanaṁ gahetvā attano paccakkhaṁ akatvā pathavissaro rājā daṇḍaṁ na paṇaye na paṭṭhapeyya. Mahāsammatarājakālasmiñhi satato uttari daṇḍo nāma natthi, tāḷanagarahaṇapabbājanato uddhaṁ hatthapādacchedanaghātanaṁ nāma natthi, pacchā kakkhaḷarājūnaṁ yeva kāle etaṁ uppannaṁ, taṁ sandhāya te amaccā: “Ekanteneva parassa dosaṁ sāmaṁ adisvā kātuṁ na yuttan”-ti kathentā evamāhaṁsu.

Yo ca appaṭivekkhitvā ti mahārāja, evaṁ appaṭivekkhitvā dosānucchavike daṇḍe paṇetabbe yo rājā agatigamane ṭhito taṁ dosaṁ appaṭivekkhitvā hatthacchedādidaṇḍaṁ karoti, so [PTS 4.193] attano dukkhakāraṇaṁ karonto sakaṇṭakaṁ bhojanaṁ gilati nāma, jaccandho viya ca samakkhikaṁ bhuñjati nāma. Adaṇḍiyan-ti yo adaṇḍiyaṁ adaṇḍapaṇetabbañca daṇḍetvā daṇḍiyañca daṇḍapaṇetabbaṁ adaṇḍetvā attano rucim-eva karoti, so andho viya visamaṁ maggaṁ paṭipanno, na jānāti samāsamaṁ, tato pāsāṇādīsu pakkhalanto andho viya catūsu apāyesu mahādukkhaṁ pāpuṇātī ti attho. Etāni ṭhānānī ti etāni daṇḍiyādaṇḍiyakāraṇāni ceva daṇḍiyakāraṇesu pi aṇuṁthūlāni ca sabbāni sudiṭṭhaṁ disvā anusāseyya, sa ve voharituṁ rajjamanusāsituṁ arahatī ti attho.

Attaṁ mahante ṭhapetun-ti evarūpo anuppanne bhoge uppādetvā uppanne thāvare katvā attānaṁ mahante uḷāre issariye ṭhapetuṁ na sakkotī ti attho. Mudū ti mudurājā raṭṭhavāsīnaṁ paribhūto hoti avaññāto, so rajjaṁ niccoraṁ kātuṁ na sakkoti. Veravā ti atitikkhassa pana sabbe pi raṭṭhavāsino verino hontīti so veravā nāma hoti. Anumajjhan-ti anubhūtaṁ mudutikhiṇabhāvānaṁ majjhaṁ samācare, amudu atikkho hutvā rajjaṁ kāreyyā ti attho. Na itthikāraṇā ti pāpaṁ lāmakaṁ mātugāmaṁ nissāya vaṁsānurakkhakaṁ chattadāyādaṁ puttaṁ ghātetuṁ nārahasi, mahārājāti.

Evaṁ nānākāraṇehi kathentā pi amaccā attano kathaṁ gāhāpetuṁ nāsakkhiṁsu. Bodhisatto pi yācanto attano kathaṁ gāhāpetuṁ nāsakkhi. Andhabālo pana rājā: “Gacchatha naṁ corapapāte khipathā” ti āṇāpento aṭṭhamaṁ gāthamāha.

113. Sabbo va loko ekato, itthī ca ayamekikā,
Tenāhaṁ paṭipajjissaṁ, gacchatha pakkhipatheva tan-ti.

Tattha tenāhan-ti yena kāraṇena sabbo loko ekato kumārasseva pakkho hutvā ṭhito, ayañca itthī ekikāva, tena kāraṇena ahaṁ imissā vacanaṁ paṭipajjissaṁ, gacchatha taṁ pabbataṁ āropetvā papāte khipathevā ti.

Evaṁ vutte soḷasasahassāsu rājaitthīsu ekā pi sakabhāvena saṇṭhātuṁ nāsakkhi, sakalanagaravāsino bāhā paggayha kanditvā kese vikirayamānā vilapiṁsu. Rājā: “Ime imassa papāte khipanaṁ [PTS 4.194] paṭibāheyyun”-ti saparivāro gantvā mahājanassa paridevantasseva naṁ uddhaṁpādaṁ avaṁsiraṁ katvā gāhāpetvā papāte khipāpesi. Athassa mettānubhāvena pabbate adhivatthā devatā: “Mā bhāyi mahāpadumā” ti taṁ samassāsetvā ubhohi hatthehi gahetvā hadaye ṭhapetvā dibbasamphassaṁ pharāpetvā otaritvā pabbatapāde patiṭṭhitanāgarājassa phaṇagabbhe ṭhapesi. Nāgarājā bodhisattaṁ nāgabhavanaṁ netvā attano yasaṁ majjhe bhinditvā adāsi. So tattha ekasaṁvaccharaṁ vasitvā: “Manussapathaṁ gamissāmī” ti vatvā: “Kataraṁ ṭhānan”-ti vutte: “Himavantaṁ gantvā pabbajissāmī” ti āha. Nāgarājā: “Sādhū” ti taṁ gahetvā manussapathe patiṭṭhāpetvā pabbajitaparikkhāre datvā sakaṭṭhānam-eva gato. So pi himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññaṁ nibbattetvā vanamūlaphalāhāro tattha paṭivasati.

Atheko bārāṇasivāsī vanacarako taṁ ṭhānaṁ patto mahāsattaṁ sañjānitvā: “Nanu tvaṁ deva, mahāpadumakumāro” ti vatvā: “Āma, sammā” ti vutte taṁ vanditvā katipāhaṁ tattha vasitvā bārāṇasiṁ gantvā rañño ārocesi: “Deva, putto te himavantapadese isipabbajjaṁ pabbajitvā paṇṇasālāyaṁ vasati, ahaṁ tassa santike vasitvā āgato” ti. “Paccakkhato te diṭṭho” ti? “Āma devā” ti. Rājā mahābalakāyaparivuto tattha gantvā vanapariyante khandhāvāraṁ bandhitvā amaccagaṇaparivuto paṇṇasālaṁ gantvā kañcanarūpasadisaṁ paṇṇasāladvāre nisinnaṁ mahāsattaṁ disvā vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Amaccā pi vanditvā paṭisanthāraṁ katvā nisīdiṁsu. Bodhisatto pi rājānaṁ paṭipucchitvā paṭisanthāramakāsi. Atha naṁ rājā: “Tāta, mayā tvaṁ gambhīre [PTS 4.195] papāte khipāpito, kathaṁ sajīvitosī” ti pucchanto navamaṁ gāthamāha.

114. Anekatāle narake, gambhīre ca suduttare,
Pātito giriduggasmiṁ, kena tvaṁ tattha nāmarī ti.

Tattha anekatāle ti anekatālappamāṇe. Nāmarī ti na amari.

Tatoparaṁ:

115. Nāgo jātaphaṇo tattha, thāmavā girisānujo,
Paccaggahi maṁ bhogehi, tenāhaṁ tattha nāmariṁ.

116. Ehi taṁ paṭinessāmi, rājaputta sakaṁ gharaṁ,
Rajjaṁ kārehi bhaddante, kiṁ araññe karissasi.

117. Yathā gilitvā baḷisaṁ, uddhareyya salohitaṁ,
Uddharitvā sukhī assa, evaṁ passāmi attanaṁ.

118. Kiṁ nu tvaṁ baḷisaṁ brūsi, kiṁ tvaṁ brūsi salohitaṁ,
Kiṁ nu tvaṁ ubbhataṁ brūsi, taṁ me akkhāhi pucchito.

119. Kāmāhaṁ baḷisaṁ brūmi, hatthiassaṁ salohitaṁ,
Cattāhaṁ ubbhataṁ brūmi, evaṁ jānāhi khattiyā ti.

Imāsu pañcasu ekantarikā tisso gāthā bodhisattassa, dve rañño.

Tattha paccaggahi man-ti pabbatapatanakāle devatāya pariggahetvā dibbasamphassena samassāsetvā upanītaṁ maṁ paṭiggaṇhi, gahetvā ca pana nāgabhavanaṁ ānetvā mahantaṁ yasaṁ datvā: “Manussapathaṁ maṁ nehī” ti vutto maṁ manussapathaṁ ānesi. Ahaṁ idhāgantvā pabbajito, iti tena devatāya ca nāgarājassa ca ānubhāvena ahaṁ tattha nāmarinti sabbaṁ ārocesi.

Ehī ti rājā tassa vacanaṁ sutvā somanassappatto hutvā: “Tāta, ahaṁ bālabhāvena itthiyā vacanaṁ gahetvā evaṁ sīlācārasampanne tayi aparajjhiṁ, khamāhi me dosan”-ti pādesu nipatitvā: “Uṭṭhehi, mahārāja, khamāma te dosaṁ, ito paraṁ puna mā evaṁ anisammakārī bhaveyyāsī” ti vutte: “Tāta, tvaṁ attano kulasantakaṁ setacchattaṁ ussāpetvā rajjaṁ anusāsanto mayhaṁ khamasi nāmā” ti evamāha.

Uddharitvā ti [PTS 4.196] hadayavakkādīni asampattam-eva taṁ uddharitvā sukhī assa. Evaṁ passāmi attanan-ti attānaṁ mahārāja, evaṁ aham-pi puna sotthibhāvappattaṁ gilitabaḷisaṁ purisamiva attānaṁ passāmīti. “Kiṁ nu tvan”-ti idaṁ rājā tamatthaṁ vitthārato sotuṁ pucchati. Kāmāhan-ti pañca kāmaguṇe ahaṁ. Hatthiassaṁ salohitan-ti evaṁ hatthiassarathavāhanaṁ sattaratanādivibhavaṁ: “Salohitan”-ti brūmi. Cattāhan-ti cattaṁ ahaṁ, yadā taṁ sabbam-pi cattaṁ hoti pariccattaṁ, taṁ dānāhaṁ: “Ubbhatan”-ti brūmi.

“Iti kho, mahārāja, mayhaṁ rajjena kiccaṁ natthi, tvaṁ pana dasa rājadhamme akopetvā agatigamanaṁ pahāya dhammena rajjaṁ kārehī” ti mahāsatto pitu ovādaṁ adāsi. So rājā roditvā paridevitvā nagaraṁ gacchanto antarāmagge amacce pucchi. “Ahaṁ kaṁ nissāya evarūpena ācāraguṇasampannena puttena viyogaṁ patto” ti? “Aggamahesiṁ, devā” ti. Rājā taṁ uddhaṁpādaṁ gāhāpetvā corapapāte khipāpetvā nagaraṁ pavisitvā dhammena rajjaṁ kāresi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, pubbepesā maṁ akkositvā mahāvināsaṁ pattā” ti vatvā:

120. Ciñcamāṇavikā mātā, devadatto ca me pitā,
Ānando paṇḍito nāgo, sāriputto ca devatā,
Rājaputto ahaṁ āsiṁ, evaṁ dhāretha jātakan-ti.

Osānagāthāya jātakaṁ samodhānesi.

Mahāpadumajātakavaṇṇanā navamā

JA 473: Mittāmittajātakavaṇṇanā

Kāni kammānī ti idaṁ satthā jetavane viharanto kosalarañño atthacarakaṁ amaccaṁ ārabbha kathesi. So kira rañño bahūpakāro ahosi. Athassa rājā atirekasammānaṁ kāresi. Avasesā naṁ asahamānā: “Deva, asuko nāma amacco tumhākaṁ anatthakārako” ti paribhindiṁsu. Rājā taṁ pariggaṇhanto kiñci dosaṁ adisvā: “Ahaṁ imassa kiñci dosaṁ na passāmi, kathaṁ nu kho sakkā mayā imassa mittabhāvaṁ vā amittabhāvaṁ vā jānitun”-ti cintetvā: “Imaṁ pañhaṁ ṭhapetvā tathāgataṁ [PTS 4.197] añño jānituṁ na sakkhissati, gantvā pucchissāmī” ti bhuttapātarāso satthāraṁ upasaṅkamitvā: “Bhante, kathaṁ nu kho sakkā purisena attano mittabhāvaṁ vā amittabhāvaṁ vā jānitun”-ti pucchi. Atha naṁ satthā: “Pubbe pi mahārāja, paṇḍitā imaṁ pañhaṁ cintetvā paṇḍite pucchitvā tehi kathitavasena ñatvā amitte vajjetvā mitte seviṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa atthadhammānusāsako amacco ahosi. Tadā bārāṇasirañño ekaṁ atthacarakaṁ amaccaṁ sesā paribhindiṁsu. Rājā tassa dosaṁ apassanto: “Kathaṁ nu kho sakkā mittaṁ vā amittaṁ vā ñātun”-ti mahāsattaṁ pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

121. Kāni kammāni kubbānaṁ, kathaṁ viññū parakkame,
Amittaṁ jāneyya medhāvī, disvā sutvā ca paṇḍito ti.

Tassattho: kāni kammāni karontaṁ medhāvī paṇḍito puriso cakkhunā disvā vā sotena sutvā vā: “Ayaṁ mayhaṁ amitto” ti jāneyya, tassa jānanatthāya kathaṁ viññū parakkameyyāti.

Athassa amittalakkhaṇaṁ kathento āha:

122. Na naṁ umhayate disvā, na ca naṁ paṭinandati,
Cakkhūni cassa na dadāti, paṭilomañca vattati.

123. Amitte tassa bhajati, mitte tassa na sevati,
Vaṇṇakāme nivāreti, akkosante pasaṁsati.

124. Guyhañca tassa nakkhāti, tassa guyhaṁ na gūhati,
Kammaṁ tassa na vaṇṇeti, paññassa nappasaṁsati.

125. Abhave nandati tassa, bhave tassa na nandati,
Accheraṁ bhojanaṁ laddhā, tassa nuppajjate sati,
Tato naṁ nānukampati, aho so pi labheyyito.

126. Iccete soḷasākārā, amittasmiṁ patiṭṭhitā,
Yehi amittaṁ jāneyya, disvā sutvā ca paṇḍito ti.

Mahāsatto imā pañca gāthā vatvāna puna:

127. Kāni [PTS 4.198] kammāni kubbānaṁ, kathaṁ viññū parakkame,
Mittaṁ jāneyya medhāvī, disvā sutvā ca paṇḍito ti.

Imāya gāthāya mittalakkhaṇaṁ puṭṭho sesagāthā abhāsi:

128. Pavutthaṁ tassa sarati, āgataṁ abhinandati,
Tato kelāyito hoti, vācāya paṭinandati.

129. Mitte tasseva bhajati, amitte tassa na sevati,
Akkosante nivāreti, vaṇṇakāme pasaṁsati.

130. Guyhañca tassa akkhāti, tassa guyhañca gūhati,
Kammañca tassa vaṇṇeti, paññaṁ tassa pasaṁsati.

131. Bhave ca nandati tassa, abhave tassa na nandati,
Accheraṁ bhojanaṁ laddhā, tassa uppajjate sati,
Tato naṁ anukampati, aho so pi labheyyito.

132. Iccete soḷasākārā, mittasmiṁ suppatiṭṭhitā,
Yehi mittañca jāneyya, disvā sutvā ca paṇḍito ti.

Tattha na naṁ umhayate disvā ti taṁ mittaṁ mittapatirūpako disvā sitaṁ na karoti, pahaṭṭhākāraṁ na dasseti. Na ca naṁ paṭinandatī ti tassa kathaṁ paggaṇhanto na paṭinandati na tussati. Cakkhūni cassa na dadātī ti olokentaṁ na oloketi. Paṭilomañcā ti tassa kathaṁ paṭippharati paṭisattu hoti. Vaṇṇakāme ti tassa vaṇṇaṁ bhaṇante. Nakkhātī ti attano guyhaṁ tassa na ācikkhati. Kammaṁ tassā ti tena katakammaṁ na vaṇṇayati. Paññassā ti assa paññaṁ nappasaṁsati, ñāṇasampadaṁ na pasaṁsati. Abhave ti avaḍḍhiyaṁ. Tassa nuppajjate satī ti tassa mittapatirūpakassa: “Mama mittassa pi ito dassāmī” ti sati na uppajjati. Nānukampatī ti muducittena na cinteti. Labheyyito ti labheyya ito. Ākārā ti kāraṇāni. Pavutthan-ti videsagataṁ. Kelāyito ti kelāyati mamāyati pattheti piheti icchatī ti attho. Vācāyā ti madhuravacanena taṁ samudācaranto paṭinandati tussati. Sesaṁ vuttapaṭipakkhanayena veditabbaṁ. Rājā [PTS 4.199] mahāsattassa kathāya attamano hutvā tassa mahantaṁ yasaṁ adāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, mahārāja, pubbepesa pañho samuṭṭhahi, paṇḍitāva naṁ kathayiṁsu, imehi dvattiṁsāya ākārehi mittāmitto jānitabbo” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, paṇḍitāmacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Mittāmittajātakavaṇṇanā dasamā.

Jātakuddānaṁ:

Kuṇālaṁ bhaddasālañca, samuddavāṇija paṇḍitaṁ,
Janasandhaṁ mahākaṇhaṁ, kosiyaṁ sirimantakaṁ.

Padumaṁ mittāmittañca, iccete dasa jātake,
Saṅgāyiṁsu mahātherā, dvādasamhi nipātake.

Dvādasakanipātavaṇṇanā niṭṭhitā

13. Terasakanipāto

JA 474: Ambajātakavaṇṇanā

Ahāsi [PTS 4.200] me ambaphalāni pubbe ti idaṁ satthā jetavane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Devadatto hi: “Ahaṁ buddho bhavissāmi, mayhaṁ samaṇo gotamo neva ācariyo na upajjhāyo” ti ācariyaṁ paccakkhāya jhānaparihīno saṅghaṁ bhinditvā anupubbena sāvatthiṁ āgacchanto bahijetavane pathaviyā vivare dinne avīciṁ pāvisi. Tadā bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto ācariyaṁ paccakkhāya mahāvināsaṁ patto, avīcimahāniraye nibbatto” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi devadatto ācariyaṁ paccakkhāya mahāvināsaṁ pattoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente tassa purohitakulaṁ ahivātarogena vinassi. Eko va putto bhittiṁ bhinditvā palāto. So takkasilaṁ gantvā disāpāmokkhassācariyassa santike tayo vede ca avasesasippāni ca uggahetvā ācariyaṁ vanditvā nikkhanto: “Desacārittaṁ jānissāmī” ti caranto ekaṁ paccantanagaraṁ pāpuṇi. Taṁ nissāya mahācaṇḍālagāmako ahosi. Tadā bodhisatto tasmiṁ gāme paṭivasati, paṇḍito byatto akāle phalaṁ gaṇhāpanamantaṁ jānāti. So pāto va vuṭṭhāya kājaṁ ādāya tato gāmā nikkhimitvā araññe ekaṁ ambarukkhaṁ upasaṅkamitvā sattapadamatthake ṭhito taṁ mantaṁ parivattetvā ambarukkhaṁ ekena [PTS 4.201] udakapasatena paharati. Rukkhato taṅkhaṇaññeva purāṇapaṇṇāni patanti, navāni uṭṭhahanti, pupphāni pupphitvā patanti, ambaphalāni uṭṭhāya muhutteneva paccitvā madhurāni ojavantāni dibbarasasadisāni hutvā rukkhato patanti. Mahāsatto tāni uccinitvā yāvadatthaṁ khāditvā kājaṁ pūrāpetvā gehaṁ gantvā tāni vikkiṇitvā puttadāraṁ posesi.

So brāhmaṇakumāro mahāsattaṁ akāle ambapakkāni āharitvā vikkiṇantaṁ disvā: “Nissaṁsayena tehi mantabalena uppannehi bhavitabbaṁ, imaṁ purisaṁ nissāya idaṁ anagghamantaṁ labhissāmī” ti cintetvā mahāsattassa ambāni āharaṇaniyāmaṁ pariggaṇhanto tathato ñatvā tasmiṁ araññato anāgate yeva tassa gehaṁ gantvā ajānanto viya hutvā tassa bhariyaṁ: “Kuhiṁ ayyo, ācariyo” ti pucchitvā: “Araññaṁ gato” ti vutte taṁ āgataṁ āgamayamāno va ṭhatvā āgacchantaṁ disvā hatthato pacchiṁ gahetvā āharitvā gehe ṭhapesi. Mahāsatto taṁ oloketvā bhariyaṁ āha: “bhadde, ayaṁ māṇavo mantatthāya āgato, tassa hatthe manto nassati, asappuriso eso” ti. Māṇavo pi: “Ahaṁ imaṁ mantaṁ ācariyassa upakārako hutvā labhissāmī” ti cintetvā tato paṭṭhāya tassa gehe sabbakiccāni karoti. Dārūni āharati, vīhiṁ koṭṭeti, bhattaṁ pacati, dantakaṭṭhamukhadhovanādīni deti, pādaṁ dhovati.

Ekadivasaṁ mahāsattena: “Tāta māṇava, mañcapādānaṁ me upadhānaṁ dehī” ti vutte aññaṁ apassitvā sabbarattiṁ ūrumhi ṭhapetvā nisīdi. Aparabhāge mahāsattassa bhariyā puttaṁ vijāyi. Tassā pasūtikāle parikammaṁ sabbamakāsi. Sā ekadivasaṁ mahāsattaṁ āha: “Sāmi, ayaṁ māṇavo jātisampanno hutvā mantatthāya amhākaṁ veyyāvaccaṁ karoti, etassa hatthe manto tiṭṭhatu vā mā vā, detha tassa mantan”-ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā [PTS 4.202] tassa mantaṁ datvā evamāha: “tāta, anagghoyaṁ manto, tava imaṁ nissāya mahālābhasakkāro bhavissati, raññā vā rājamahāmattena vā ‘ko te ācariyo’ ti puṭṭhakāle mā maṁ nigūhittho, sace hi ‘caṇḍālassa me santikā manto gahito’ ti lajjanto ‘brāhmaṇamahāsālo me ācariyo’ ti kathessasi, imassa mantassa phalaṁ na labhissasī” ti. So: “Kiṁ kāraṇā taṁ nigūhissāmi, kenaci puṭṭhakāle tumhe yeva kathessāmī” ti vatvā taṁ vanditvā caṇḍālagāmato nikkhamitvā mantaṁ vīmaṁsitvā anupubbena bārāṇasiṁ patvā ambāni vikkiṇitvā bahuṁ dhanaṁ labhi.

Athekadivasaṁ uyyānapālo tassa hatthato ambaṁ kiṇitvā rañño adāsi. Rājā taṁ paribhuñjitvā: “Kuto samma, tayā evarūpaṁ ambaṁ laddhan”-ti pucchi. Deva, eko māṇavo akālaambaphalāni ānetvā vikkiṇāti, tato me gahitanti. Tena hi: “Ito paṭṭhāya idheva ambāni āharatū” ti naṁ vadehīti. So tathā akāsi. Māṇavo pi tato paṭṭhāya ambāni rājakulaṁ harati. Atha raññā: “Upaṭṭhaha man”-ti vutte rājānaṁ upaṭṭhahanto bahuṁ dhanaṁ labhitvā anukkamena vissāsiko jāto. Atha naṁ ekadivasaṁ rājā pucchi: “Māṇava, kuto akāle evaṁ vaṇṇagandharasasampannāni ambāni labhasi, kiṁ te nāgo vā supaṇṇo vā devo vā koci deti, udāhu mantabalaṁ etan”-ti? “Na me mahārāja, koci deti, anaggho pana me manto atthi, tasseva balan”-ti. “Tena hi mayam-pi te ekadivasaṁ mantabalaṁ daṭṭhukāmā” ti. “Sādhu, deva, dassessāmī” ti. Rājā punadivase tena saddhiṁ uyyānaṁ gantvā: “Dassehī” ti āha. So: “Sādhū” ti ambarukkhaṁ upagantvā sattapadamatthake ṭhito mantaṁ parivattetvā rukkhaṁ udakena pahari. Taṅkhaṇaññeva ambarukkho heṭṭhā vuttaniyāmeneva phalaṁ gahetvā [PTS 4.203] mahāmegho viya ambavassaṁ vassi. Mahājano sādhukāraṁ adāsi, celukkhepā pavattiṁsu.

Rājā ambaphalāni khāditvā tassa bahuṁ dhanaṁ datvā: “Māṇavaka, evarūpo te acchariyamanto kassa santike gahito” ti pucchi. Māṇavo: “Sacāhaṁ ‘caṇḍālassa santike’ ti vakkhāmi, lajjitabbakaṁ bhavissati, mañca garahissanti, manto kho pana me paguṇo, idāni na nassissati, disāpāmokkhaṁ ācariyaṁ apadisāmī” ti cintetvā musāvādaṁ katvā: “Takkasilāyaṁ disāpāmokkhācariyassa santike gahito me” ti vadanto ācariyaṁ paccakkhāsi. Taṅkhaṇaññeva manto antaradhāyi. Rājā somanassajāto taṁ ādāya nagaraṁ pavisitvā punadivase: “Ambāni khādissāmī” ti uyyānaṁ gantvā maṅgalasilāpaṭṭe nisīditvā māṇava, ambāni āharāti āha. So: “Sādhū” ti ambaṁ upagantvā sattapadamatthake ṭhito: “Mantaṁ parivattessāmī” ti mante anupaṭṭhahante antarahitabhāvaṁ ñatvā lajjito aṭṭhāsi. Rājā: “Ayaṁ pubbe parisamajjhe yeva ambāni āharitvā amhākaṁ deti, ghanameghavassaṁ viya ambavassaṁ vassāpeti, idāni thaddho viya ṭhito, kiṁ nu kho kāraṇan”-ti cintetvā taṁ pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Ahāsi me ambaphalāni pubbe, aṇūni thūlāni ca brahmacāri,
Teheva mantehi na dāni tuyhaṁ, dumapphalā pātubhavanti brahme ti.

Tattha ahāsī ti āhari. Dumapphalā ti rukkhaphalāni.

Taṁ sutvā māṇavo: “Sace ‘ajja ambaphalaṁ na gaṇhāmī’ ti vakkhāmi, rājā me kujjhissati, musāvādena naṁ vañcessāmī” ti dutiyaṁ gāthamāha.

2. Nakkhattayogaṁ paṭimānayāmi, khaṇaṁ muhuttañca mante na passaṁ,
Nakkhattayogañca [PTS 4.204] khaṇañca laddhā, addhā harissambaphalaṁ pahūtan-ti.

Tattha addhāharissambaphalan-ti addhā ambaphalaṁ āharissāmi.

Rājā: “Ayaṁ aññadā nakkhattayogaṁ na vadati, kiṁ nu kho etan”-ti pucchanto dve gāthā abhāsi:

3. Nakkhattayogaṁ na pure abhāṇi, khaṇaṁ muhuttaṁ na pure asaṁsi,
Sayaṁ harī ambaphalaṁ pahūtaṁ, vaṇṇena gandhena rasenupetaṁ.

4. Mantābhijappena pure hi tuyhaṁ, dumapphalā pātubhavanti brahme,
Svājja na pāresi jappam-pi mantaṁ, ayaṁ so ko nāma tavajja dhammo ti.

Tattha na pāresī ti na sakkosi. Jappampī ti jappanto pi parivattento pi. Ayaṁ so ti ayam-eva so tava sabhāvo ajja ko nāma jātoti.

Taṁ sutvā māṇavo: “Na sakkā rājānaṁ musāvādena vañcetuṁ, sace pi me sabhāve kathite āṇaṁ kareyya, karotu, sabhāvam-eva kathessāmī” ti cintetvā dve gāthā abhāsi:

5. Caṇḍālaputto mama sampadāsi, dhammena mante pakatiñca saṁsi,
Mā cassu me pucchito nāmagottaṁ, guyhittho atthaṁ vijaheyya manto.

6. Sohaṁ janindena janamhi puṭṭho, makkhābhibhūto alikaṁ abhāṇiṁ,
Mantā ime brāhmaṇassā’ ti micchā, pahīnamanto kapaṇo rudāmī ti.

Tattha dhammenā ti samena kāraṇena appaṭicchādetvāva adāsi. Pakatiñca saṁsīti: “Mā me pucchito nāmagottaṁ guyhittho, sace gūhasi [PTS 4.205], mantā te nassissantī” ti tesaṁ nassanapakatiñca mayhaṁ saṁsi. Brāhmaṇassā ti micchāti: “Brāhmaṇassa santike mayā ime mantā gahitā” ti micchāya abhaṇiṁ, tena me te mantā naṭṭhā, svāhaṁ pahīnamanto idāni kapaṇo rudāmīti.

Taṁ sutvā rājā: “Ayaṁ pāpadhammo evarūpaṁ ratanamantaṁ na olokesi, evarūpasmiñhi uttamaratanamante laddhe jāti kiṁ karissatī” ti kujjhitvā tassa garahanto:

7. Eraṇḍā pucimandā vā, atha vā pālibhaddakā,
Madhuṁ madhutthiko vinde, so hi tassa dumuttamo.

8. Khattiyā brāhmaṇā vessā, suddā caṇḍālapukkusā,
Yamhā dhammaṁ vijāneyya, so hi tassa naruttamo.

9. Imassa daṇḍañca vadhañca datvā, gale gahetvā khalayātha jammaṁ,
Yo uttamatthaṁ kasirena laddhaṁ, mānātimānena vināsayitthā ti.

Imā gāthā āha.

Tattha madhutthiko ti madhuatthiko puriso araññe madhuṁ olokento etesaṁ rukkhānaṁ yato madhuṁ labhati, so va dumo tassa dumuttamo nāma. Tatheva khattiyādīsu yamhā purisā dhammaṁ kāraṇaṁ yuttaṁ atthaṁ vijāneyya, so va tassa uttamo naro nāma. Imassa daṇḍañcā ti imassa pāpadhammassa sabbassaharaṇadaṇḍañca veḷupesikādīhi piṭṭhicammaṁ uppāṭetvā vadhañca datvā imaṁ jammaṁ gale gahetvā khalayātha, khalikārattaṁ pāpetvā niddhamatha nikkaḍḍhatha, kiṁ iminā idha vasantenāti.

Rājapurisā tathā katvā: “Tavācariyassa santikaṁ gantvā taṁ ārādhetvāva sace puna mante labhissasi, idha āgaccheyyāsi, no ce, imaṁ disaṁ mā olokeyyāsī” ti taṁ nibbisayamakaṁsu. So anātho hutvā: “Ṭhapetvā ācariyaṁ na me aññaṁ paṭisaraṇaṁ atthi, tasseva santikaṁ gantvā taṁ ārādhetvā puna mantaṁ yācissāmī” ti rodanto taṁ gāmaṁ agamāsi. Atha [PTS 4.206] naṁ āgacchantaṁ disvā mahāsatto bhariyaṁ āmantetvā: “Bhadde, passa taṁ pāpadhammaṁ parihīnamantaṁ puna āgacchantan”-ti āha. So mahāsattaṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisinno: “Kiṁkāraṇā āgatosī” ti puṭṭho: “Ācariya, musāvādaṁ katvā ācariyaṁ paccakkhitvā mahāvināsaṁ pattomhī” ti vatvā accayaṁ dassetvā puna mante yācanto:

10. Yathā samaṁ maññamāno pateyya, sobbhaṁ guhaṁ narakaṁ pūtipādaṁ,
Rajjūti vā akkame kaṇhasappaṁ, andho yathā jotimadhiṭṭhaheyya,
Evam-pi maṁ taṁ khalitaṁ sapañña, pahīnamantassa punappadāhī ti.

Gāthamāha,

Tattha yathā saman-ti yathā puriso idaṁ samaṁ ṭhānanti maññamāno sobbhaṁ vā guhaṁ vā bhūmiyā phalitaṭṭhānasaṅkhātaṁ narakaṁ vā pūtipādaṁ vā pateyya. Pūtipādo ti himavantapadese mahārukkhe sussitvā mate tassa mūlesu pūtikesu jātesu tasmiṁ ṭhāne mahāāvāṭo hoti, tassa nāmaṁ. Jotimadhiṭṭhaheyyā ti aggiṁ akkameyya. Evampī ti evaṁ aham-pi paññācakkhuno abhāvā andho tumhākaṁ visesaṁ ajānanto tumhesu khalito, taṁ maṁ khalitaṁ viditvā sapañña ñāṇasampanna pahīnamantassa mama puna pi dethāti.

Atha naṁ ācariyo: “Tāta, kiṁ kathesi, andho hi saññāya dinnāya sobbhādīni pariharati, mayā paṭhamam-eva tava kathitaṁ, idāni kimatthaṁ mama santikaṁ āgatosī” ti vatvā:

11. Dhammena mantaṁ tava sampadāsiṁ, tuvam-pi dhammena paṭiggahesi,
Pakatim-pi te attamano asaṁsiṁ, dhamme ṭhitaṁ taṁ na jaheyya manto.

12. Yo [PTS 4.207] bāla-mantaṁ kasirena laddhaṁ, yaṁ dullabhaṁ ajja manussaloke,
Kiñcā pi laddhā jīvituṁ appapañño, vināsayī alikaṁ bhāsamāno.

13. Bālassa mūḷhassa akataññuno ca, musā bhaṇantassa asaññatassa,
Mante mayaṁ tādisake na dema, kuto mantā gaccha na mayhaṁ ruccasī ti.

Imā gāthā āha.

Tattha dhammenā ti aham-pi tava ācariyabhāgaṁ hiraññaṁ vā suvaṇṇaṁ vā aggahetvā dhammeneva mantaṁ sampadāsiṁ, tvam-pi kiñci adatvā dhammena sameneva paṭiggahesi. Dhamme ṭhitan-ti ācariyapūjakadhamme ṭhitaṁ. Tādisake ti tathārūpe akālaphalagaṇhāpake mante na dema, gaccha na me ruccasīti.

So evaṁ ācariyena uyyojito: “Kiṁ mayhaṁ jīvitenā” ti araññaṁ pavisitvā anāthamaraṇaṁ mari.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi devadatto ācariyaṁ paccakkhāya mahāvināsaṁ patto” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā akataññū māṇavo devadatto ahosi, rājā ānando, caṇḍālaputto pana aham-eva ahosin”-ti.

Ambajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 475: Phandanajātakavaṇṇanā

Kuṭhārihattho puriso ti idaṁ satthā rohiṇīnadītīre viharanto ñātakānaṁ kalahaṁ ārabbha kathesi. Vatthu pana kuṇālajātake (JA. 536) āvi bhavissati. Tadā pana satthā ñātake āmantetvā: mahārājā, atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bahinagare vaḍḍhakigāmo ahosi. Tatreko brāhmaṇavaḍḍhakī araññato dārūni āharitvā rathaṁ katvā jīvikaṁ kappesi. Tadā himavantapadese mahāphandanarukkho ahosi [PTS 4.208]. Eko kāḷasīho gocaraṁ pariyesitvā āgantvā tassa mūle nipajji. Athassa ekadivasaṁ vāte paharante eko sukkhadaṇḍako patitvā khandhe avatthāsi. So thokaṁ khandhena rujantena bhītatasito uṭṭhāya pakkhanditvā puna nivatto āgatamaggaṁ olokento kiñci adisvā: “Añño maṁ sīho vā byaggho vā anubandhanto natthi, imasmiṁ pana rukkhe nibbattadevatā maṁ ettha nipajjantaṁ na sahati maññe, hotu jānissāmī” ti aṭṭhāne kopaṁ bandhitvā rukkhaṁ paharitvā: “Neva tava rukkhassa pattaṁ khādāmi, na sākhaṁ bhañjāmi, idha aññe mige vasante sahasi, maṁ na sahasi, ko mayhaṁ doso atthi, katipāhaṁ āgamehi, samūlaṁ te rukkhaṁ uppāṭetvā khaṇḍākhaṇḍikaṁ chedāpessāmī” ti rukkhadevataṁ tajjetvā ekaṁ purisaṁ upadhārento vicari. Tadā so brāhmaṇavaḍḍhakī dve tayo manusse ādāya rathadārūnaṁ atthāya yānakena taṁ padesaṁ gantvā ekasmiṁ ṭhāne yānakaṁ ṭhapetvā vāsipharasuhattho rukkhe upadhārento phandanasamīpaṁ agamāsi. Kāḷasīho taṁ disvā: “Ajja, mayā paccāmittassa piṭṭhiṁ daṭṭhuṁ vaṭṭatī” ti gantvā rukkhamūle aṭṭhāsi. Vaḍḍhakī ca ito cito oloketvā phandanasamīpena pāyāsi. So: “Yāva eso nātikkamati, tāvadevassa kathessāmī” ti cintetvā paṭhamaṁ gāthamāha.

14. Kuṭhārihattho puriso, vanamogayha tiṭṭhasi,
Puṭṭho me samma akkhāhi, kiṁ dāruṁ chetumicchasī ti.

Tattha puriso ti tvaṁ kuṭhārihattho eko puriso imaṁ vanaṁ ogayha tiṭṭhasīti.

So tassa vacanaṁ sutvā: “Acchariyaṁ vata bho, na vata me ito pubbe migo manussavācaṁ bhāsanto diṭṭhapubbo, esa rathānucchavikaṁ [PTS 4.209] dāruṁ jānissati, pucchissāmi nan”-ti cintetvā dutiyaṁ gāthamāha.

15. Isso vanāni carasi, samāni visamāni ca,
Puṭṭho me samma akkhāhi, kiṁ dāruṁ nemiyā daḷhan-ti.

Tattha isso ti tvam-pi eko kāḷasīho vanāni carasi, tvaṁ rathānucchavikaṁ dāruṁ jānissasīti.

Taṁ sutvā kāḷasīho: “Idāni me manoratho matthakaṁ pāpuṇissatī” ti cintetvā tatiyaṁ gāthamāha.

16. Neva sālo na khadiro, nāssakaṇṇo kuto dhavo,
Rukkho ca phandano nāma, taṁ dāruṁ nemiyā daḷhan-ti.

So taṁ sutvā somanassajāto: “Sudivasena vatamhi ajja araññaṁ paviṭṭho, tiracchānagato me rathānucchavikaṁ dāruṁ ācikkhati, aho sādhū” ti pucchanto catutthaṁ gāthamāha.

17. Kīdisānissa pattāni, khandho vā pana kīdiso,
Puṭṭho me samma akkhāhi, yathā jānemu phandanan-ti.

Athassa so ācikkhanto dve gāthā abhāsi:

18. Yassa sākhā palambanti, namanti na ca bhañjare,
So rukkho phandano nāma, yassa mūle ahaṁ ṭhito.

19. Arānaṁ cakkanābhīnaṁ, īsānemirathassa ca,
Sabbassa te kammaniyo, ayaṁ hessati phandano ti.

Tattha: “Arānan”-ti idaṁ so: “Kadācesa imaṁ rukkhaṁ na gaṇheyya, guṇampissa kathessāmī” ti cintetvā evamāha. Tattha īsānemirathassa cā ti īsāya ca nemiyā ca sesassa ca rathassa sabbassa te esa kammaniyo kammakkhamo bhavissatīti.

So evaṁ ācikkhitvā tuṭṭhamānaso ekamante vicari, vaḍḍhakī pi rukkhaṁ chindituṁ ārabhi. Rukkhadevatā cintesi: “Mayā etassa upari na kiñci pātitaṁ, ayaṁ aṭṭhāne āghātaṁ bandhitvā mama vimānaṁ nāseti, ahañca vinassissāmi, ekenupāyena [PTS 4.210] imañca issaṁ vināsessāmī” ti. Sā vanakammikapuriso viya hutvā tassa santikaṁ āgantvā pucchi: “Bho purisa manāpo te rukkho laddho, imaṁ chinditvā kiṁ karissasī” ti? “Rathanemiṁ karissāmī” ti. “Iminā rukkhena ratho bhavissatī” ti kena te akkhātanti. “Ekena kāḷasīhenā” ti. “Sādhu suṭṭhu tena akkhātaṁ, iminā rukkhena ratho sundaro bhavissati, kāḷasīhassa galacammaṁ uppāṭetvā caturaṅgulamatte ṭhāne ayapaṭṭena viya nemimaṇḍale parikkhitte nemi ca thirā bhavissati, bahuñca dhanaṁ labhissasī” ti. “Kāḷasīhacammaṁ kuto lacchāmī” ti? “Tvaṁ bālakosi, ayaṁ tava rukkho vane ṭhito na palāyati, tvaṁ yena te rukkho akkhāto, tassa santikaṁ gantvā ‘sāmi tayā dassitarukkhaṁ kataraṭṭhāne chindāmī’ ti vañcetvā ānehi, atha naṁ nirāsaṅkaṁ ‘idha ca ettha ca chindā’ ti mukhatuṇḍaṁ pasāretvā ācikkhantaṁ tikhiṇena mahāpharasunā koṭṭetvā jīvitakkhayaṁ pāpetvā cammaṁ ādāya varamaṁsaṁ khāditvā rukkhaṁ chindā” ti veraṁ appesi. Tamatthaṁ pakāsento satthā imā gāthā āha:

20. Iti phandanarukkho pi, tāvade ajjhabhāsatha,
Mayham-pi vacanaṁ atthi, bhāradvāja suṇohi me.

21. Issassa upakkhandhamhā, ukkacca caturaṅgulaṁ,
Tena nemiṁ pasāresi, evaṁ daḷhataraṁ siyā.

22. Iti phandanarukkho pi, veraṁ appesi tāvade,
Jātānañca ajātānaṁ, issānaṁ dukkhamāvahī ti.

Tattha bhāradvājā ti taṁ gottena ālapati. Upakkhandhamhā ti khandhato. Ukkaccā ti ukkantitvā.

Vaḍḍhakī rukkhadevatāya vacanaṁ sutvā: “Aho ajja mayhaṁ maṅgaladivaso” ti kāḷasīhaṁ ghātetvā rukkhaṁ chetvā pakkāmi. Tamatthaṁ [PTS 4.211] pakāsento satthā āha:

23. Iccevaṁ phandano issaṁ, isso ca pana phandanaṁ,
Aññamaññaṁ vivādena, aññamaññamaghātayuṁ.

24. Evam-eva manussānaṁ, vivādo yattha jāyati,
Mayūranaccaṁ naccanti, yathā te issaphandanā.

25. Taṁ vo vadāmi bhaddaṁ vo, yāvantettha samāgatā,
Sammodatha mā vivadatha, mā hotha issaphandanā.

26. Sāmaggim-eva sikkhetha, buddhehetaṁ pasaṁsitaṁ,
Sāmaggirato dhammaṭṭho, yogakkhemā na dhaṁsatī ti.

Tattha aghātayun-ti ghātāpesuṁ. Mayūranaccaṁ naccantī ti mahārājā yattha hi manussānaṁ vivādo hoti, tattha yathā nāma mayūrā naccantā paṭicchādetabbaṁ rahassaṅgaṁ pākaṭaṁ karonti, evaṁ manussā aññamaññassa randhaṁ pakāsentā mayūranaccaṁ naccanti nāma. Yathā te issaphandanā aññamaññassa randhaṁ pakāsentā nacciṁsu nāma. Taṁ vo ti tena kāraṇena tumhe vadāmi. Bhaddaṁ vo ti bhaddaṁ tumhākaṁ hotu. Yāvantetthā ti yāvanto ettha issaphandanasadisā mā ahuvattha. Sāmaggim-eva sikkhethā ti samaggabhāvam-eva tumhe sikkhatha, idaṁ paññāvuddhehi paṇḍitehi pasaṁsitaṁ. Dhammaṭṭho ti sucaritadhamme ṭhito. Yogakkhemā na dhaṁsatī ti yogehi khemā nibbānā na parihāyatīti nibbānena desanākūṭaṁ gaṇhi. Sakyarājāno dhammakathaṁ sutvā samaggā jātā.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā taṁ kāraṇaṁ viditvā tasmiṁ vanasaṇḍe nivutthadevatā aham-eva ahosin”-ti.

Phandanajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 476: Javanahaṁsajātakavaṇṇanā

Idheva haṁsa nipatā ti idaṁ satthā jetavane viharanto daḷhadhammadhanuggahasuttantadesanaṁ (SN. 2.228) ārabbha kathesi. Bhagavatā hi:

“Seyyathā pi, bhikkhave, cattāro daḷhadhammā dhanuggahā susikkhitā katahatthā katūpāsanā catuddisā ṭhitā assu, atha puriso āgaccheyya ‘ahaṁ imesaṁ catunnaṁ daḷhadhammānaṁ dhanuggahānaṁ susikkhitānaṁ katahatthānaṁ katūpāsanānaṁ [PTS 4.212] catuddisā kaṇḍe khitte apatiṭṭhite pathaviyaṁ gahetvā āharissāmī’ ti. “Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave, ‘javano puriso paramena javena samannāgato’ ti alaṁ vacanāyā” ti? “Evaṁ bhante” ti. Yathā ca, bhikkhave, tassa purisassa javo, yathā ca candimasūriyānaṁ javo, tato sīghataro. Yathā ca, bhikkhave, tassa purisassa javo, yathā ca candimasūriyānaṁ javo, yathā ca yā devatā candimasūriyānaṁ purato dhāvanti, tāsaṁ devatānaṁ javo, tato sīghataraṁ āyusaṅkhārā khīyanti, tasmātiha, bhikkhave, evaṁ sikkhitabbaṁ ‘appamattā viharissāmā’ ti. Evañhi vo, bhikkhave, sikkhitabban”-ti:

Imassa suttassa kathitadivasato dutiyadivase bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, satthā attano buddhavisaye ṭhatvā imesaṁ sattānaṁ āyusaṅkhāre ittare dubbale katvā paridīpento puthujjanabhikkhū ativiya santāsaṁ pāpesi, aho buddhabalaṁ nāmā” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Anacchariyaṁ, bhikkhave, svāhaṁ idāni sabbaññutaṁ patto āyusaṅkhārānaṁ ittarabhāvaṁ dassetvā bhikkhū saṁvejetvā dhammaṁ desemi, mayā hi pubbe ahetukahaṁsayoniyaṁ nibbattena pi āyusaṅkhārānaṁ ittarabhāvaṁ dassetvā bārāṇasirājānaṁ ādiṁ katvā sakalarājaparisaṁ saṁvejetvā dhammo desito” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto javanahaṁsayoniyaṁ nibbattitvā navutihaṁsasahassaparivuto cittakūṭe paṭivasati. So ekadivasaṁ jambudīpatale ekasmiṁ sare saparivāro sayaṁjātasāliṁ khāditvā ākāse suvaṇṇakilañjaṁ pattharanto viya mahantena parivārena bārāṇasinagarassa matthakena mandamandāya vilāsagatiyā cittakūṭaṁ gacchati. Atha naṁ bārāṇasirājā disvā: “Iminā pi mādisena raññā bhavitabban”-ti amaccānaṁ vatvā tasmiṁ sinehaṁ uppādetvā mālāgandhavilepanaṁ gahetvā mahāsattaṁ oloketvā sabbatūriyāni paggaṇhāpesi. Mahāsatto attano sakkāraṁ karontaṁ disvā haṁse pucchi: “Rājā [PTS 4.213], mama evarūpaṁ sakkāraṁ karonto kiṁ paccāsīsatī” ti? “Tumhehi saddhiṁ mittabhāvaṁ devā” ti. “Tena hi rañño amhehi saddhiṁ mittabhāvo hotū” ti raññā saddhiṁ mittabhāvaṁ katvā pakkāmi. Athekadivasaṁ rañño uyyānaṁ gatakāle anotattadahaṁ gantvā ekena pakkhena udakaṁ, ekena candanacuṇṇaṁ ādāya āgantvā rājānaṁ tena udakena nhāpetvā candanacuṇṇena okiritvā mahājanassa passantasseva saparivāro cittakūṭaṁ agamāsi. Tato paṭṭhāya rājā mahāsattaṁ daṭṭhukāmo hutvā: “Sahāyo me ajja āgamissati, sahāyo me ajja āgamissatī” ti āgamanamaggaṁ olokento acchati.

Tadā mahāsattassa kaniṭṭhā dve haṁsapotakā: “Sūriyena saddhiṁ javissāmā” ti mantetvā mahāsattassa ārocesuṁ: “Mayaṁ sūriyena saddhiṁ javissāmā” ti. “Tātā, sūriyajavo nāma sīgho, sūriyena saddhiṁ javituṁ na sakkhissatha, antarāva vinassissatha, mā gamitthā” ti. Te dutiyam-pi tatiyam-pi yāciṁsu, bodhisatto pi te yāvatatiyaṁ vāresi yeva. Te mānathaddhā attano balaṁ ajānantā mahāsattassa anācikkhitvāva: “Sūriyena saddhiṁ javissāmā” ti sūriye anuggate yeva gantvā yugandharamatthake nisīdiṁsu. Mahāsatto te adisvā: “Kahaṁ nu kho gatā” ti pucchitvā taṁ pavattiṁ sutvā cintesi: “Te sūriyena saddhiṁ javituṁ na sakkhissanti, antarāva vinassissanti, jīvitaṁ tesaṁ dassāmī” ti. So pi gantvā yugandharamatthake yeva nisīdi. Atha uggate sūriyamaṇḍale haṁsapotakā uppatitvā sūriyena saddhiṁ pakkhandiṁsu, mahāsatto pi tehi saddhiṁ pakkhandi. Kaniṭṭhabhātiko yāva pubbaṇhasamayā javitvā kilami, pakkhasandhīsu aggiuṭṭhānakālo viya ahosi. So bodhisattassa saññaṁ adāsi: “Bhātika, na sakkomī” ti. Atha naṁ mahāsatto: “Mā bhāyi, jīvitaṁ te dassāmī” ti pakkhapañjarena parikkhipitvā assāsetvā cittakūṭapabbataṁ netvā haṁsānaṁ majjhe ṭhapetvā puna pakkhanditvā sūriyaṁ patvā itarena saddhiṁ pāyāsi. So pi yāva upakaṭṭhamajjhanhikā sūriyena [PTS 4.214] saddhiṁ javitvā kilami, pakkhasandhīsu aggiuṭṭhānakālo viya ahosi. Tadā bodhisattassa saññaṁ adāsi: “Bhātika, na sakkomī” ti. Tam-pi mahāsatto tatheva samassāsetvā pakkhapañjarenādāya cittakūṭam-eva agamāsi. Tasmiṁ khaṇe sūriyo nabhamajjhaṁ pāpuṇi.

Atha mahāsatto: “Mama ajja sarīrabalaṁ vīmaṁsissāmī” ti cintetvā ekavegena pakkhanditvā yugandharamatthake nisīditvā tato uppatitvā ekavegena sūriyaṁ pāpuṇitvā kālena purato, kālena pacchato javitvā cintesi: “Mayhaṁ sūriyena saddhiṁ javanaṁ nāma niratthakaṁ ayonisomanasikārasambhūtaṁ, kiṁ me iminā, bārāṇasiṁ gantvā mama sahāyakassa rañño atthayuttaṁ dhammayuttaṁ kathaṁ kathessāmī” ti. So nivattitvā sūriye nabhamajjhaṁ anatikkante yeva sakalacakkavāḷagabbhaṁ antantena anusaṁyāyitvā vegaṁ parihāpento sakalajambudīpaṁ antantena anusaṁyāyitvā bārāṇasiṁ pāpuṇi. Dvādasayojanikaṁ sakalanagaraṁ haṁsacchannaṁ viya ahosi, chiddaṁ nāma na paññāyi, anukkamena vege parihāyante ākāse chiddāni paññāyiṁsu. Mahāsatto vegaṁ parihāpetvā ākāsato otaritvā sīhapañjarassa abhimukhaṭṭhāne aṭṭhāsi. Rājā: “Āgato me sahāyo” ti somanassappatto tassa nisīdanatthāya kañcanapīṭhaṁ paññapetvā: “Samma, pavisa, idha nisīdā” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

27. Idheva haṁsa nipata, piyaṁ me tava dassanaṁ,
Issarosi anuppatto, yamidhatthi pavedayā ti.

Tattha: “Idhā” ti kañcanapīṭhaṁ sandhāyāha. Nipatā ti nisīda. Issarosī ti tvaṁ imassa ṭhānassa issaro sāmi hutvā āgatosīti vadati. Yamidhatthi pavedayā ti yaṁ imasmiṁ nivesane atthi, taṁ aparisaṅkanto amhākaṁ kathehīti.

Mahāsatto kañcanapīṭhe nisīdi. Rājā satapākasahassapākehi telehi tassa pakkhantarāni makkhetvā kañcanataṭṭake madhulāje ca madhurodakañca sakkharodakañca dāpetvā madhurapaṭisanthāraṁ katvā [PTS 4.215] “samma, tvaṁ ekako va āgatosi, kuhiṁ agamitthā” ti pucchi. So taṁ pavattiṁ vitthārena kathesi. Atha naṁ rājā āha: “Samma, mama pi sūriyena saddhiṁ javitavegaṁ dassehī” ti. Mahārāja, na sakkā so vego dassetunti. Tena hi me sarikkhakamattaṁ dassehīti. Sādhu, mahārāja, sarikkhakamattaṁ dassessāmi, akkhaṇavedhī dhanuggahe sannipātehīti. Rājā sannipātesi. Mahāsatto cattāro dhanuggahe gahetvā nivesanā oruyha rājaṅgaṇe silāthambhaṁ nikhaṇāpetvā attano gīvāyaṁ ghaṇṭaṁ bandhāpetvā silāthambhamatthake nisīditvā cattāro dhanuggahe thambhaṁ nissāya catuddisābhimukhe ṭhapetvā: “Mahārāja, ime cattāro janā ekappahāreneva catuddisābhimukhā cattāri kaṇḍāni khipantu, tāni ahaṁ pathaviṁ appattāneva āharitvā etesaṁ pādamūle pātessāmi. Mama kaṇḍagahaṇatthāya gatabhāvaṁ ghaṇṭasaddasaññāya jāneyyāsi, maṁ pana na passissasī” ti vatvā tehi ekappahāreneva khittakaṇḍāni āharitvā tesaṁ pādamūle pātetvā silāthambhamatthake nisinnam-eva attānaṁ dassetvā: “Diṭṭho te, mahārāja, mayhaṁ vego” ti vatvā: “Mahārāja, ayaṁ vego mayhaṁ neva uttamo, majjhimo, paritto lāmakavego esa, evaṁ sīgho, mahārāja, amhākaṁ vego” ti āha.

Atha naṁ rājā pucchi: “Samma, atthi pana tumhākaṁ vegato añño sīghataro vego” ti? “Āma, mahārāja, amhākaṁ uttamavegato pi sataguṇena sahassaguṇena satasahassaguṇena imesaṁ sattānaṁ āyusaṅkhārā sīghataraṁ khīyanti bhijjanti, khayaṁ gacchantī” ti khaṇikanirodhavasena rūpadhammānaṁ nirodhaṁ dasseti, tato nāmadhammānaṁ. Rājā mahāsattassa kathaṁ sutvā maraṇabhayabhīto satiṁ paccupaṭṭhāpetuṁ asakkonto bhūmiyaṁ pati, mahājano utrāsaṁ patto ahosi. Rañño mukhaṁ udakena siñcitvā satiṁ labhāpesi. Atha naṁ mahāsatto: “Mahārāja, mā bhāyi, maraṇassatiṁ [PTS 4.216] bhāvehi, dhammaṁ carāhi, dānādīni puññāni karohi, appamatto hohi, devā” ti ovadi. Atha rājā: “Sāmi, mayaṁ tumhādisena ñāṇabalasampannena ācariyena vinā vasituṁ na sakkhissāma, cittakūṭaṁ agantvā mayhaṁ dhammaṁ desento mayhaṁ ovādācariyo hutvā idheva vasāhī” ti yācanto dve gāthā abhāsi:

28. Savanena ekassa piyā bhavanti, disvā panekassa viyeti chando,
Disvā ca sutvā ca piyā bhavanti, kaccinnu me pīyasi dassanena.

29. Savanena piyo mesi, bhiyyo cāgamma dassanaṁ,
Evaṁ piyadassano me, vasa haṁsa mamantike ti.

Tāsaṁ attho: samma haṁsarāja savanena ekassa ekacce piyā honti, “evaṁ guṇo nāmā” ti sutvā savanena piyāyati, ekassa pana ekacce disvāva chando vigacchati, pemaṁ antaradhāyati, khādituṁ āgatā yakkhā viya upaṭṭhahanti, ekassa ekacce disvā ca sutvā cāti ubhayathā pi piyā honti, tena taṁ pucchāmi. Kaccinnu me pīyasi dassanenā ti kacci nu tvaṁ maṁ piyāyasi, mayhaṁ pana tvaṁ savanena piyova, dassanaṁ panāgamma atipiyo va. Evaṁ mama piyadassano samāno cittakūṭaṁ agantvā idha mama santike vasāti.

Bodhisatto āha:

30. Vaseyyāma tavāgāre, niccaṁ sakkatapūjitā,
Matto ca ekadā vajje, haṁsarājaṁ pacantu me ti.

Tattha matto ca ekadā ti mahārāja, mayaṁ tava ghare niccaṁ pūjitā vaseyyāma, tvaṁ pana kadāci surāmadamatto maṁsakhādanatthaṁ: “Haṁsarājaṁ pacantu me” ti vadeyyāsi, atha evaṁ tava anujīvino maṁ māretvā paceyyuṁ, tadāhaṁ kiṁ karissāmīti.

Athassa [PTS 4.217] rājā: “Tena hi majjam-eva na pivissāmī” ti paṭiññaṁ dātuṁ imaṁ gāthamāha.

31. Dhiratthu taṁ majjapānaṁ, yaṁ me piyataraṁ tayā,
Na cā pi majjaṁ pissāmi, yāva me vacchasī ghare ti.

Tato paraṁ bodhisatto cha gāthā āha:

32. Suvijānaṁ siṅgālānaṁ, sakuṇānañca vassitaṁ,
Manussavassitaṁ rāja, dubbijānataraṁ tato.

33. Api ce maññatī poso, ñāti mitto sakhāti vā,
Yo pubbe sumano hutvā, pacchā sampajjate diso.

34. Yasmiṁ mano nivisati, avidūre sahā pi so,
Santike pi hi so dūre, yasmiṁ nāvisate mano.

35. Anto pi so hoti pasannacitto, pāraṁ samuddassa pasannacitto,
Anto pi so hoti paduṭṭhacitto, pāraṁ samuddassa paduṭṭhacitto.

36. Saṁvasantā vivasanti, ye disā te rathesabha,
Ārā santo saṁvasanti, manasā raṭṭhavaḍḍhana.

37. Aticiraṁ nivāsena, piyo bhavati appiyo,
Āmanta kho taṁ gacchāma, purā te homa appiyā ti.

Tattha vassitan-ti mahārāja, tiracchānagatā ujuhadayā, tena tesaṁ vassitaṁ suvijānaṁ, manussā pana kakkhaḷā, tasmā tesaṁ vacanaṁ dubbijānataranti attho. Yo pubbe ti yo puggalo paṭhamam-eva attamano hutvā: “Tvaṁ mayhaṁ ñātako mitto pāṇasamo sakhā” ti api evaṁ maññati, sveva pacchā diso verī sampajjati, evaṁ dubbijānaṁ nāma manussahadayanti. Nivisatī ti mahārāja, yasmiṁ puggale pemavasena mano nivisati, so dūre vasanto pi avidūre sahā pi vasati yeva nāma. Yasmiṁ pana puggale mano na nivisati apeti, so santike vasanto pi dūre yeva.

Anto pi so hotī ti mahārāja, yo sahāyo pasannacitto, so cittena allīnattā pāraṁ samuddassa vasanto pi anto yeva [PTS 4.218] hoti. Yo pana paduṭṭhacitto, so cittena anallīnattā anto vasanto pi pāraṁ samuddassa nāma. Ye disā te ti ye verino paccatthikā, te ekato vasantā pi dūre vasanti yeva nāma. Santo pana paṇḍitā ārā ṭhitā pi mettābhāvitena manasā āvajjentā saṁvasanti yeva. Purā te homā ti yāva tava appiyā na homa, tāvadeva taṁ āmantetvā gacchāmāti vadati.

Atha naṁ rājā āha:

38. Evaṁ ce yācamānānaṁ, añjaliṁ nāvabujjhasi,
Paricārakānaṁ sataṁ, vacanaṁ na karosi no,
Evaṁ taṁ abhiyācāma, puna kayirāsi pariyāyan-ti.

Tattha evaṁ ce ti sace haṁsarāja, evaṁ añjaliṁ paggayha yācamānānaṁ amhākaṁ imaṁ añjaliṁ nāvabujjhasi, tava paricārakānaṁ samānānaṁ vacanaṁ na karosi, atha naṁ evaṁ yācāma. Puna kayirāsi pariyāyan-ti kālena kālaṁ idha āgamanāya vāraṁ kareyyāsī ti attho.

Tato bodhisatto āha:

39. Evaṁ ce no viharataṁ, antarāyo na hessati,
Tuyhaṁ cā pi mahārāja, mayhañca raṭṭhavaḍḍhana,
Appeva nāma passemu, ahorattānamaccaye ti.

Tattha evaṁ ce no ti mahārāja, mā cintayittha, sace amhākam-pi evaṁ viharantānaṁ jīvitantarāyo na bhavissati, appeva nāma ubho aññamaññaṁ passissāma, apica tvaṁ mayā dinnaṁ ovādam-eva mama ṭhāne ṭhapetvā evaṁ ittarajīvite lokasannivāse appamatto hutvā dānādīni puññāni karonto dasa rājadhamme akopetvā dhammena rajjaṁ kārehi, evañhi me ovādaṁ karonto maṁ passissatiyevā ti. Evaṁ mahāsatto rājānaṁ ovaditvā cittakūṭapabbatam-eva gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, pubbe tiracchānayoniyaṁ nibbattena pi mayā āyusaṅkhārānaṁ dubbalabhāvaṁ dassetvā dhammo desito” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, kaniṭṭho moggallāno, majjhimo sāriputto, sesahaṁsagaṇā buddhaparisā, javanahaṁso pana aham-eva ahosin”-ti.

Javanahaṁsajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 477: Cūḷanāradajātakavaṇṇanā

Na [PTS 4.219] te kaṭṭhāni bhinnānī ti idaṁ satthā jetavane viharanto thullakumārikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthivāsino kirekassa kulassa pannarasasoḷasavassuddesikā dhītā ahosi sobhaggappattā, na ca naṁ koci vāresi. Athassā mātā cintesi: “Mama dhītā vayappattā, na ca naṁ koci vāreti, āmisena macchaṁ viya etāya ekaṁ sākiyabhikkhuṁ palobhetvā uppabbājetvā taṁ nissāya jīvissāmī” ti. Tadā ca sāvatthivāsī eko kulaputto sāsane uraṁ datvā pabbajitvā upasampannakālato paṭṭhāya sikkhākāmataṁ pahāya ālasiyo sarīramaṇḍanamanuyutto vihāsi. Mahāupāsikā gehe yāgukhādanīyabhojanīyāni sampādetvā dvāre ṭhatvā antaravīthiyā gacchantesu bhikkhūsu ekaṁ bhikkhuṁ rasataṇhāya bandhitvā gahetuṁ sakkuṇeyyarūpaṁ upadhārentī tepiṭakaābhidhammikavinayadharānaṁ mahantena parivārena gacchantānaṁ antare kañci gayhupagaṁ adisvā tesaṁ pacchato gacchantānaṁ madhuradhammakathikānaṁ acchinnavalāhakasadisānaṁ piṇḍapātikānam-pi antare kañci adisvāva ekaṁ yāva bahi apaṅgā akkhīni añjetvā kese osaṇhetvā dukūlantaravāsakaṁ nivāsetvā ghaṭitamaṭṭhaṁ cīvaraṁ pārupitvā maṇivaṇṇapattaṁ ādāya manoramaṁ chattaṁ dhārayamānaṁ vissaṭṭhindriyaṁ kāyadaḷhibahulaṁ āgacchantaṁ disvā: “Imaṁ sakkā gaṇhitun”-ti gantvā vanditvā pattaṁ gahetvā: “Etha, bhante” ti gharaṁ ānetvā nisīdāpetvā yāguādīhi parivisitvā katabhattakiccaṁ taṁ bhikkhuṁ: “Bhante, ito paṭṭhāya idhevāgaccheyyāthā” ti āha. So pi tato paṭṭhāya tattheva gantvā aparabhāge vissāsiko ahosi.

Athekadivasaṁ mahāupāsikā tassa savanapathe ṭhatvā: “Imasmiṁ gehe upabhogaparibhogamattā atthi, tathārūpo pana me putto vā jāmātā vā gehaṁ vicārituṁ samattho natthī” ti āha. So tassā vacanaṁ sutvā: “Kimatthaṁ nu kho kathetī” ti thokaṁ hadaye viddho viya ahosi. Sā dhītaraṁ āha: “Imaṁ palobhetvā tava vase vattāpehī” ti. Sā tato paṭṭhāya maṇḍitapasādhitā itthikuttavilāsehi taṁ palobhesi. Thullakumārikāti [PTS 4.220] na ca thūlasarīrā daṭṭhabbā, thūlā vā hotu kisā vā, pañcakāmaguṇikarāgena pana thūlatāya: “Thullakumārikā” ti vuccati. So daharo kilesavasiko hutvā: “Na dānāhaṁ buddhasāsane patiṭṭhātuṁ sakkhissāmī” ti cintetvā: “Vihāraṁ gantvā pattacīvaraṁ niyyādetvā asukaṭṭhānaṁ nāma gamissāmi, tatra me vatthāni pesethā” ti vatvā vihāraṁ gantvā pattacīvaraṁ niyyādetvā: “Ukkaṇṭhitosmī” ti ācariyupajjhāye āha. Te taṁ ādāya satthu santikaṁ netvā: “Ayaṁ bhikkhu ukkaṇṭhito” ti ārocesuṁ. Satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Kena ukkaṇṭhāpitosī” ti vatvā: “Thullakumārikāya, bhante” ti vutte: “Bhikkhu pubbepesā tava araññe vasantassa brahmacariyantarāyaṁ katvā mahantaṁ anatthamakāsi, puna tvaṁ etam-eva nissāya kasmā ukkaṇṭhitosī” ti vatvā bhikkhūhi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsiraṭṭhe mahābhoge brāhmaṇakule nibbattitvā uggahitasippo kuṭumbaṁ saṇṭhapesi, athassa bhariyā ekaṁ puttaṁ vijāyitvā kālamakāsi. So: “Yatheva me piyabhariyāya, evaṁ mayi pi maraṇaṁ āgamissati, kiṁ me gharāvāsena, pabbajissāmī” ti cintetvā kāme pahāya puttaṁ ādāya himavantaṁ pavisitvā tena saddhiṁ isipabbajjaṁ pabbajitvā jhānābhiññā nibbattetvā vanamūlaphalāhāro araññe vihāsi. Tadā paccantavāsino corā janapadaṁ pavisitvā gāmaṁ paharitvā karamare gahetvā bhaṇḍikaṁ ukkhipāpetvā puna paccantaṁ pāpayiṁsu. Tesaṁ antare ekā abhirūpā kumārikā kerāṭikapaññāya samannāgatā cintesi: “Ime amhe gahetvā dāsibhogena paribhuñjissanti, ekena upāyena palāyituṁ vaṭṭatī” ti. Sā: “Sāmi, sarīrakiccaṁ kātukāmāmhi, thokaṁ paṭikkamitvā tiṭṭhathā” ti vatvā core vañcetvā palāyitvā araññaṁ pavisantī bodhisattassa puttaṁ assame ṭhapetvā phalāphalatthāya gatakāle pubbaṇhasamaye taṁ assamaṁ pāpuṇitvā taṁ tāpasakumāraṁ [PTS 4.221] kāmaratiyā palobhetvā sīlamassa bhinditvā attano vase vattetvā: “Kiṁ te araññavāsena, ehi gāmaṁ gantvā vasissāma, tatra hi rūpādayo kāmaguṇā sulabhā” ti āha. So pi: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā: “Pitā tāva me araññato phalāphalaṁ āharituṁ gato, taṁ disvā ubho pi ekato va gamissāmā” ti āha.

Sā cintesi: “ayaṁ taruṇadārako na kiñci jānāti, pitarā panassa mahallakakāle pabbajitena bhavitabbaṁ, so āgantvā ‘idha kiṁ karosī’ ti maṁ pothetvā pāde gahetvā kaḍḍhetvā araññe khipissati, tasmiṁ anāgate yeva palāyissāmī” ti. Atha naṁ: “Ahaṁ purato gacchāmi, tvaṁ pacchā āgaccheyyāsī” ti vatvā maggasaññaṁ ācikkhitvā pakkāmi. So tassā gatakālato paṭṭhāya uppannadomanasso yathā pure kiñci vattaṁ akatvā sasīsaṁ pārupitvā antopaṇṇasālāya pajjhāyanto nipajji. Mahāsatto phalāphalaṁ ādāya āgantvā tassā padavalañjaṁ disvā: “Ayaṁ mātugāmassa padavalañjo, “puttassa mama sīlaṁ bhinnaṁ bhavissatī” ti cintento paṇṇasālaṁ pavisitvā phalāphalaṁ otāretvā puttaṁ pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

40. Na te kaṭṭhāni bhinnāni, na te udakamābhataṁ,
Aggī pi te na hāpito, kiṁ nu mando va jhāyasī ti.

Tattha aggī pi te na hāpito ti aggi pi te na jālito. Mandovā ti nippañño andhabālo viya.

So pitu kathaṁ sutvā uṭṭhāya pitaraṁ vanditvā gāraveneva araññavāse anussāhaṁ pavedento gāthādvayamāha.

41. Na ussahe vane vatthuṁ, kassapāmantayāmi taṁ,
Dukkho vāso araññamhi, raṭṭhaṁ icchāmi gantave.

42. Yathā ahaṁ ito gantvā, yasmiṁ janapade vasaṁ,
Ācāraṁ brahme sikkheyyaṁ, taṁ dhammaṁ anusāsa man-ti.

Tattha [PTS 4.222] kassapāmantayāmi tan-ti kassapa āmantayāmi taṁ. Gantave ti gantuṁ. Ācāran-ti yasmiṁ janapade vasāmi, tattha vasanto yathā ācāraṁ janapadacārittaṁ sikkheyyaṁ jāneyyaṁ, taṁ dhammaṁ anusāsa ovadāhīti vadati.

Mahāsatto: “Sādhu, tāta, desacārittaṁ te kathessāmī” ti vatvā gāthādvayamāha.

43. Sace araññaṁ hitvāna, vanamūlaphalāni ca,
Raṭṭhe rocayase vāsaṁ, taṁ dhammaṁ nisāmehi me.

44. Visaṁ mā paṭisevittho, papātaṁ parivajjaya,
Paṅke ca mā visīdittho, yatto cāsīvise care ti.

Tattha dhamman-ti sace raṭṭhavāsaṁ rocesi, tena hi tvaṁ janapadacārittaṁ dhammaṁ nisāmehi. Yatto cāsīvise ti āsīvisassa santike yatto paṭiyatto careyyāsi, sakkonto āsīvisaṁ parivajjeyyāsī ti attho.

Tāpasakumāro saṁkhittena bhāsitassa atthaṁ ajānanto pucchi:

45. Kiṁ nu visaṁ papāto vā, paṅko vā brahmacārinaṁ,
Kaṁ tvaṁ āsīvisaṁ brūsi, taṁ me akkhāhi pucchito ti.

Itaro pissa byākāsi:

46. Āsavo tāta lokasmiṁ, surā nāma pavuccati,
Manuñño surabhī vaggu, sādu khuddarasūpamo,
Visaṁ tadāhu ariyā se, brahmacariyassa nārada.

47. Itthiyo tāta lokasmiṁ, pamattaṁ pamathenti tā,
Haranti yuvino cittaṁ, tūlaṁ bhaṭṭhaṁva māluto,
Papāto eso akkhāto, brahmacariyassa nārada.

48. Lābho siloko sakkāro, pūjā parakulesu ca,
Paṅko eso ca akkhāto, brahmacariyassa nārada.

49. Sasatthā tāta rājāno, āvasanti mahiṁ imaṁ,
Te tādise manussinde, mahante tāta nārada.

50. Issarānaṁ [PTS 4.223] adhipatīnaṁ, na tesaṁ pādato care,
Āsīvisoti akkhāto, brahmacariyassa nārada.

51. Bhattattho bhattakāle ca, yaṁ gehamupasaṅkame,
Yadettha kusalaṁ jaññā, tattha ghāsesanaṁ care.

52. Pavisitvā parakulaṁ, pānatthaṁ bhojanāya vā,
Mitaṁ khāde mitaṁ bhuñje, na ca rūpe manaṁ kare.

53. Goṭṭhaṁ majjaṁ kirāṭañca, sabhā nikiraṇāni ca,
Ārakā parivajjehi, yānīva visamaṁ pathan-ti.

Tattha āsavo ti pupphāsavādi. Visaṁ tadāhū ti taṁ āsavasaṅkhātaṁ suraṁ ariyā: “Brahmacariyassa visan”-ti vadanti. Pamattan-ti muṭṭhassatiṁ. Tūlaṁ bhaṭṭhaṁvā ti rukkhā bhassitvā patitatūlaṁ viya. Akkhāto ti buddhādīhi kathito. Siloko ti kittivaṇṇo. Sakkāro ti añjalikammādi. Pūjā ti gandhamālādīhi pūjā. Paṅko ti esa osīdāpanaṭṭhena: “Paṅko” ti akkhāto. Mahante ti mahantabhāvappatte. Na tesaṁ pādato care ti tesaṁ santike na care, rājakulūpako na bhaveyyāsī ti attho. Rājāno hi āsīvisā viya muhutteneva kujjhitvā anayabyasanaṁ pāpenti. Apica antepurappavesane vuttādīnavavasenapettha attho veditabbo.

Bhattattho ti bhattena atthiko hutvā. Yadettha kusalan-ti yaṁ tesu upasaṅkamitabbesu gehesu kusalaṁ anavajjaṁ pañcaagocararahitaṁ jāneyyāsi, tattha ghāsesanaṁ careyyāsī ti attho. Na ca rūpe manaṁ kare ti parakule mattaññū hutvā bhojanaṁ bhuñjanto pi tattha itthirūpe manaṁ mā kareyyāsi, mā cakkhuṁ ummīletvā itthirūpe nimittaṁ gaṇheyyāsīti vadati. Goṭṭhaṁ majjaṁ kirāṭan-ti ayaṁ potthakesu pāṭho, aṭṭhakathāyaṁ pana: “Goṭṭhaṁ majjaṁ kirāsañcā” ti vatvā: “Goṭṭhan-ti gunnaṁ ṭhitaṭṭhānaṁ. Majjan-ti pānāgāraṁ. Kirāsan-ti dhuttakerāṭikajanan”-ti vuttaṁ. Sabhā nikiraṇāni cā ti sabhāyo ca hiraññasuvaṇṇānaṁ nikiraṇaṭṭhānāni ca. Ārakā ti etāni sabbāni dūrato parivajjeyyāsi. Yānīvā ti sappitelayānena gacchanto visamaṁ maggaṁ viya.

Māṇavo pitu kathentasseva satiṁ paṭilabhitvā: “Tāta, alaṁ me manussapathenā” ti āha. Athassa pitā [PTS 4.224] mettādibhāvanaṁ ācikkhi. So tassovāde ṭhatvā na cirasseva jhānābhiññā nibbattesi. Ubho pi pitāputtā aparihīnajjhānā kālaṁ katvā brahmaloke nibbattiṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sā kumārikā ayaṁ kumārikā ahosi, tāpasakumāro ukkaṇṭhitabhikkhu, pitā pana aham-eva ahosin”-ti.

Cūḷanāradajātakavaṇṇanā catutthā

JA 478: Dūtajātakavaṇṇanā

Dūte te brahme pāhesin-ti idaṁ satthā jetavane viharanto attano paññāpasaṁsanaṁ ārabbha kathesi. Dhammasabhāyaṁ bhikkhū kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Passatha, āvuso, dasabalassa upāyakosallaṁ, nandassa sakyaputtassa accharāgaṇaṁ dassetvā arahattaṁ adāsi, cūḷapanthakassa pilotikaṁ datvā saha paṭisambhidāhi arahattaṁ adāsi, kammāraputtassa padumaṁ dassetvā arahattaṁ adāsi, evaṁ nānāupāyehi satte vinetī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, tathāgato idāneva ‘iminā idaṁ hotī’ ti upāyakusalo, pubbe pi upāyakusaloyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente janapado ahirañño ahosi. So hi janapadaṁ pīḷetvā dhanam-eva saṁkaḍḍhi. Tadā bodhisatto kāsigāme brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilaṁ gantvā: “Pacchā dhammena bhikkhaṁ caritvā ācariyadhanaṁ āharissāmī” ti vatvā sippaṁ paṭṭhapetvā niṭṭhitasippo anuyogaṁ datvā: “Ācariya, tumhākaṁ dhanaṁ āharissāmī” ti āpucchitvā nikkhamma janapade caranto dhammena samena pariyesitvā satta nikkhe labhitvā: “Ācariyassa dassāmī” ti gacchanto antarāmagge gaṅgaṁ otarituṁ nāvaṁ abhiruhi. Tassa tattha nāvāya viparivattamānāya taṁ suvaṇṇaṁ udake pati. So cintesi: “Dullabhaṁ hiraññaṁ, janapade puna ācariyadhane pariyesiyamāne [PTS 4.225] papañco bhavissati, yaṁnūnāhaṁ gaṅgātīre yeva nirāhāro nisīdeyyaṁ, tassa me nisinnabhāvaṁ anupubbena rājā jānissati, tato amacce pesessati, ahaṁ tehi saddhiṁ na mantessāmi, tato rājā sayaṁ āgamissati, iminā upāyena tassa santike ācariyadhanaṁ labhissāmī” ti. So gaṅgātīre uttarisāṭakaṁ pārupitvā yaññasuttaṁ bahi ṭhapetvā rajatapaṭṭavaṇṇe vālukatale suvaṇṇapaṭimā viya nisīdi. Taṁ nirāhāraṁ nisinnaṁ disvā mahājano: “Kasmā nisinnosī” ti pucchi, kassaci na kathesi. Punadivase dvāragāmavāsino tassa tattha nisinnabhāvaṁ sutvā āgantvā pucchiṁsu, tesam-pi na kathesi. Te tassa kilamathaṁ disvā paridevantā pakkamiṁsu. Tatiyadivase nagaravāsino āgamiṁsu, catutthadivase nagarato issarajanā, pañcamadivase rājapurisā. Chaṭṭhadivase rājā amacce pesesi, tehi pi saddhiṁ na kathesi. Sattamadivase rājā bhayaṭṭito hutvā tassa santikaṁ gantvā pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

54. Dūte te brahme pāhesiṁ, gaṅgātīrasmi jhāyato,
Tesaṁ puṭṭho na byākāsi, dukkhaṁ guyhamataṁ nu te ti.

Tattha dukkhaṁ guyhamataṁ nu te ti kiṁ nu kho, brāhmaṇa, yaṁ tava dukkhaṁ uppannaṁ, taṁ te guyham-eva mataṁ, na aññassa ācikkhitabbanti.

Taṁ sutvā mahāsatto: “Mahārāja, dukkhaṁ nāma harituṁ samatthasseva ācikkhitabbaṁ, na aññassā” ti vatvā satta gāthā abhāsi:

55. Sace te dukkhamuppajje, kāsīnaṁ raṭṭhavaḍḍhana,
Mā kho naṁ tassa akkhāhi, yo taṁ dukkhā na mocaye.

56. Yo tassa dukkhajātassa, ekaṅgama pi bhāgaso,
Vippamoceyya dhammena, kāmaṁ tassa pavedaya.

57. Suvijānaṁ siṅgālānaṁ, sakuṇānañca vassitaṁ,
Manussavassitaṁ rāja, dubbijānataraṁ tato.

58. Api [PTS 4.226] ce maññatī poso, ñāti mitto sakhāti vā,
Yo pubbe sumano hutvā, pacchā sampajjate diso.

59. Yo attano dukkhamanānupuṭṭho, pavedaye jantu akālarūpe,
Ānandino tassa bhavanti mittā, hitesino tassa dukhī bhavanti.

60. Kālañca ñatvāna tathāvidhassa, medhāvinaṁ ekamanaṁ viditvā,
Akkheyya tibbāni parassa dhīro, saṇhaṁ giraṁ atthavatiṁ pamuñce.

61. Sace ca jaññā avisayhamattano, na te hi mayhaṁ sukhāgamāya,
Eko va tibbāni saheyya dhīro, saccaṁ hirottappamapekkhamāno ti.

Tattha uppajje ti sace tava uppajjeyya. Mā akkhāhī ti mā kathehi. Dubbijānataraṁ tato ti tato tiracchānagatavassitato pi dubbijānataraṁ, tasmā tathato ajānitvā harituṁ asamatthassa attano dukkhaṁ na kathetabbamevā ti. Api ce ti gāthā vuttatthāva. Anānupuṭṭho ti punappunaṁ puṭṭho. Pavedaye ti katheti. Akālarūpe ti akāle. Kālan-ti attano guyhassa kathanakālaṁ. Tathāvidhassā ti paṇḍitapurisaṁ attanā saddhiṁ ekamanaṁ viditvā tathāvidhassa ācikkheyya. Tibbānī ti dukkhāni.

Sace ti yadi attano dukkhaṁ avisayhaṁ attano vā paresaṁ vā purisakārena atekicchaṁ jāneyya. Te hī ti te eva lokapaveṇikā, aṭṭhalokadhammā ti attho. Idaṁ vuttaṁ hoti: atha ayaṁ lokapaveṇī na mayhaṁ eva sukhāgamāya uppannā, aṭṭhahi lokadhammehi parimutto nāma natthi, evaṁ sante sukham-eva patthentena parassa dukkhāropanaṁ nāma na yuttaṁ, netaṁ hirottappasampannena kattabbaṁ, atthi ca me hirī ottappanti saccaṁ saṁvijjamānaṁ attani hirottappaṁ apekkhamāno va aññassa anārocetvā eko va tibbāni saheyya dhīroti.

Evaṁ [PTS 4.227] mahāsatto sattahi gāthāhi rañño dhammaṁ desetvā attano ācariyadhanassa pariyesitabhāvaṁ dassento catasso gāthā abhāsi:

62. Ahaṁ raṭṭhe vicaranto, nigame rājadhāniyo,
Bhikkhamāno mahārāja, ācariyassa dhanatthiko.

63. Gahapatī rājapurise, mahāsāle ca brāhmaṇe,
Alatthaṁ satta nikkhāni, suvaṇṇassa janādhipa,
Te me naṭṭhā mahārāja, tasmā socāmahaṁ bhusaṁ.

64. Purisā te mahārāja, manasānuvicintitā,
Nālaṁ dukkhā pamocetuṁ, tasmā tesaṁ na byāhariṁ.

65. Tvañca kho me mahārāja, manasānuvicintito,
Alaṁ dukkhā pamocetuṁ, tasmā tuyhaṁ pavedayin-ti.

Tattha bhikkhamāno ti ete gahapati ādayo yācamāno. Te me ti te satta nikkhā mama gaṅgaṁ tarantassa naṭṭhā, gaṅgāyaṁ patitā. Purisā te ti mahārāja, tava dūtapurisā. Anuvicintitāti: “Nālaṁ ime maṁ dukkhā mocetun”-ti mayā ñātā. Tasmā ti tena kāraṇena tesaṁ attano dukkhaṁ nācikkhiṁ. Pavedayin-ti kathesiṁ.

Rājā tassa dhammakathaṁ sutvā: “Mā cintayi, brāhmaṇa, ahaṁ te ācariyadhanaṁ dassāmī” ti dviguṇadhanamadāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā osānagāthamāha.

66. Tassādāsi pasannatto, kāsīnaṁ raṭṭhavaḍḍhano,
Jātarūpamaye nikkhe, suvaṇṇassa catuddasā ti.

Tattha jātarūpamaye ti te suvaṇṇassa catuddasa nikkhe jātarūpamaye yeva adāsi, na yassa vā tassa vā suvaṇṇassā ti attho.

Mahāsatto rañño ovādaṁ datvā ācariyassa dhanaṁ datvā dānādīni puññāni katvā rājā pi tassovāde ṭhito dhammena rajjaṁ kāretvā ubho pi yathākammaṁ gatā.

Satthā [PTS 4.228] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi tathāgato upāyakusaloyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, ācariyo sāriputto, brāhmaṇamāṇavo pana aham-eva ahosin”-ti.

Dūtajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 479: Kāliṅgabodhijātakavaṇṇanā

Rājā kāliṅgo cakkavattī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ānandattherena kataṁ mahābodhipūjaṁ ārabbha kathesi. Veneyyasaṅgahatthāya hi tathāgate janapadacārikaṁ pakkante sāvatthivāsino gandhamālādihatthā jetavanaṁ gantvā aññaṁ pūjanīyaṭṭhānaṁ alabhitvā gandhakuṭidvāre pātetvā gacchanti, te uḷārapāmojjā na honti. Taṁ kāraṇaṁ ñatvā anāthapiṇḍiko tathāgatassa jetavanaṁ āgatakāle ānandattherassa santikaṁ gantvā: “Bhante, ayaṁ vihāro tathāgate cārikaṁ pakkante nipaccayo hoti, manussānaṁ gandhamālādīhi pūjanīyaṭṭhānaṁ na hoti, sādhu, bhante, tathāgatassa imamatthaṁ ārocetvā ekassa pūjanīyaṭṭhānassa sakkuṇeyyabhāvaṁ jānāthā” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tathāgataṁ pucchi: “Kati nu kho, bhante, cetiyānī” ti? “Tīṇi ānandā” ti. “Katamāni, bhante, tīṇī” ti? “Sārīrikaṁ pāribhogikaṁ uddissakan”-ti. “Sakkā pana, bhante, tumhesu dharantesu yeva cetiyaṁ kātun”-ti. “Ānanda, sārīrikaṁ na sakkā kātuṁ. Tañhi buddhānaṁ parinibbānakāle hoti, uddissakaṁ avatthukaṁ mamāyanamattam-eva hoti, buddhehi paribhutto mahābodhirukkho buddhesu dharantesu pi cetiyamevā” ti. “Bhante, tumhesu pakkantesu jetavanavihāro appaṭisaraṇo hoti, mahājano pūjanīyaṭṭhānaṁ na labhati, mahābodhito bījaṁ āharitvā jetavanadvāre ropessāmi, bhante” ti. “Sādhu, ānanda, ropehi, evaṁ sante jetavane mama nibaddhavāso viya bhavissatī” ti.

Thero kosalanarindassa anāthapiṇḍikassa visākhādīnañca ārocetvā jetavanadvāre bodhiropanaṭṭhāne āvāṭaṁ khaṇāpetvā mahāmoggallānattheraṁ āha: “bhante, ahaṁ jetavanadvāre bodhiṁ ropessāmi, mahābodhito me bodhipakkaṁ āharathā” ti. Thero: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā ākāsena bodhimaṇḍaṁ gantvā vaṇṭā parigalantaṁ [PTS 4.229] pakkaṁ bhūmiṁ asampattam-eva cīvarena sampaṭicchitvā gahetvā ānandattherassa adāsi. Ānandatthero: “Ajja bodhiṁ ropessāmī” ti kosalarājādīnaṁ ārocesi. Rājā sāyanhasamaye mahantena parivārena sabbūpakaraṇāni gāhāpetvā āgami, tathā anāthapiṇḍiko visākhā ca añño ca saddho jano. Thero mahābodhiropanaṭṭhāne mahantaṁ suvaṇṇakaṭāhaṁ ṭhapetvā heṭṭhā chiddaṁ kāretvā gandhakalalassa pūretvā: “Idaṁ bodhipakkaṁ ropehi, mahārājā” ti rañño adāsi. So cintesi: “Rajjaṁ nāma na sabbakālaṁ amhākaṁ hatthe tiṭṭhati, idaṁ mayā anāthapiṇḍikena ropāpetuṁ vaṭṭatī” ti. So taṁ bodhipakkaṁ mahāseṭṭhissa hatthe ṭhapesi. Anāthapiṇḍiko gandhakalalaṁ viyūhitvā tattha pātesi. Tasmiṁ tassa hatthato muttamatte yeva sabbesaṁ passantānaññeva naṅgalasīsappamāṇo bodhikhandho paṇṇāsahatthubbedho uṭṭhahi, catūsu disāsu uddhañcāti pañca mahāsākhā paṇṇāsahatthāva nikkhamiṁsu. Iti so taṅkhaṇaññeva vanappatijeṭṭhako hutvā aṭṭhāsi. Rājā aṭṭhārasamatte suvaṇṇarajataghaṭe gandhodakena pūretvā nīluppalahatthakādipaṭimaṇḍite mahābodhiṁ parikkhipitvā puṇṇaghaṭe paṭipāṭiyā ṭhapesi, sattaratanamayaṁ vedikaṁ kāresi, suvaṇṇamissakaṁ vālukaṁ okiri, pākāraparikkhepaṁ kāresi, sattaratanamayaṁ dvārakoṭṭhakaṁ kāresi, sakkāro mahā ahosi.

Thero tathāgataṁ upasaṅkamitvā: “Bhante, tumhehi mahābodhimūle samāpannasamāpattiṁ mayā ro pitabodhimūle nisīditvā mahājanassa hitatthāya samāpajjathā” ti āha. “Ānanda, kiṁ kathesi, mayi mahābodhimūle samāpannasamāpattiṁ samāpajjitvā nisinne añño padeso dhāretuṁ na sakkotī” ti. “Bhante, mahājanassa hitatthāya imassa bhūmippadesassa dhuvaniyāmena samāpattisukhena taṁ bodhimūlaṁ paribhuñjathā” ti. Satthā ekarattiṁ samāpattisukhena paribhuñji. Thero kosalarājādīnaṁ kathetvā bodhimahaṁ nāma kāresi. So pi kho bodhirukkho ānandattherena ro pitattā ānandabodhiyevā ti paññāyittha. Tadā bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso āyasmā ānando dharante yeva tathāgate bodhiṁ ropetvā mahāpūjaṁ kāresi [PTS 4.230], aho mahāguṇo thero” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi ānando saparivāresu catūsu mahādīpesu manusse gahetvā bahugandhamālādīni āharitvā mahābodhimaṇḍe bodhimahaṁ kāresiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte kaliṅgaraṭṭhe dantapuranagare kāliṅgo nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tassa mahākāliṅgo, cūḷakāliṅgoti dve puttā ahesuṁ. Nemittakā: “Jeṭṭhaputto pitu accayena rajjaṁ kāressati, kaniṭṭho pana isipabbajjaṁ pabbajitvā bhikkhāya carissati, putto panassa cakkavattī bhavissatī” ti byākariṁsu. Aparabhāge jeṭṭhaputto pitu accayena rājā ahosi, kaniṭṭho pana uparājā. So: “Putto kira me cakkavattī bhavissatī” ti puttaṁ nissāya mānaṁ akāsi. Rājā asahanto: “Cūḷakāliṅgaṁ gaṇhā” ti ekaṁ atthacarakaṁ āṇāpesi. So gantvā: “Kumāra, rājā taṁ gaṇhāpetukāmo, tava jīvitaṁ rakkhāhī” ti āha. So attano lañjanamuddikañca sukhumakambalañca khaggañcāti imāni tīṇi atthacarakāmaccassa dassetvā: “Imāya saññāya mama puttassa rajjaṁ dadeyyāthā” ti vatvā araññaṁ pavisitvā ramaṇīye bhūmibhāge assamaṁ katvā isipabbajjaṁ pabbajitvā nadītīre vāsaṁ kappesi.

Maddaraṭṭhe pi sāgalanagare maddarañño aggamahesī dhītaraṁ vijāyi. Taṁ nemittakā: “Ayaṁ bhikkhaṁ caritvā jīvikaṁ kappessati, putto panassā cakkavattī bhavissatī” ti byākariṁsu. Sakalajambudīpe rājāno taṁ pavattiṁ sutvā ekappahāreneva āgantvā sāgalanagaraṁ rundhiṁsu. Maddarājā cintesi: “Sacāhaṁ imaṁ ekassa dassāmi, sesarājāno kujjhissanti, mama dhītaraṁ rakkhissāmī” ti dhītarañca bhariyañca gahetvā aññātakavesena palāyitvā araññaṁ pavisitvā cūḷakāliṅgakumārassa assamapadato uparibhāge assamaṁ [PTS 4.231] katvā pabbajitvā uñchācariyāya jīvikaṁ kappento tattha paṭivasati. Mātāpitaro: “Dhītaraṁ rakkhissāmā” ti taṁ assamapade katvā phalāphalatthāya gacchanti. Sā tesaṁ gatakāle nānāpupphāni gahetvā pupphacumbaṭakaṁ katvā gaṅgātīre ṭhapitasopānapanti viya jāto eko supupphito ambarukkho atthi, taṁ abhiruhitvā kīḷitvā pupphacumbaṭakaṁ udake khi pi. Taṁ ekadivasaṁ gaṅgāyaṁ nhāyantassa cūḷakāliṅgakumārassa sīse laggi. So taṁ oloketvā: “Idaṁ ekāya itthiyā kataṁ, no ca kho mahallikāya, taruṇakumārikāya katakammaṁ, vīmaṁsissāmi tāva nan”-ti kilesavasena uparigaṅgaṁ gantvā tassā ambarukkhe nisīditvā madhurena sarena gāyantiyā saddaṁ sutvā rukkhamūlaṁ gantvā taṁ disvā: “Bhadde, kā nāma tvan”-ti āha. “Manussitthīhamasmi sāmī” ti. “Tena hi otarāhī” ti. “Na sakkā sāmi, ahaṁ khattiyā” ti. “Bhadde, aham-pi khattiyo yeva, otarāhī” ti. Sāmi, na vacanamatteneva khattiyo hoti, yadisi khattiyo, khattiyamāyaṁ kathehī” ti. Te ubho pi aññamaññaṁ khattiyamāyaṁ kathayiṁsu. Rājadhītā otari.

Te aññamaññaṁ ajjhācāraṁ cariṁsu. Sā mātāpitūsu āgatesu tassa kāliṅgarājaputtabhāvañceva araññaṁ paviṭṭhakāraṇañca vitthārena tesaṁ kathesi. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā taṁ tassa adaṁsu. Tesaṁ piyasaṁvāsena vasantānaṁ rājadhītā gabbhaṁ labhitvā dasamāsaccayena dhaññapuññalakkhaṇasampannaṁ puttaṁ vijāyi, “kāliṅgo” tissa nāmaṁ akaṁsu. So vayappatto pitu ceva ayyakassa ca santike sabbasippānaṁ nipphattiṁ pāpuṇi. Athassa pitā nakkhattayogavasena bhātu matabhāvaṁ ñatvā: “Tāta, mā tvaṁ araññe vasa, petteyyo te mahākāliṅgo kālakato, tvaṁ dantapuranagaraṁ gantvā kulasantakaṁ sakalarajjaṁ gaṇhāhī” ti vatvā attanā [PTS 4.232] ānītaṁ muddikañca kambalañca khaggañca datvā: “Tāta, dantapuranagare asukavīthiyaṁ amhākaṁ atthacarako amacco atthi, tassa gehe sayanamajjhe otaritvā imāni tīṇi ratanāni tassa dassetvā mama puttabhāvaṁ ācikkha, so taṁ rajje patiṭṭhāpessatī” ti uyyojesi. So mātāpitaro ca ayyakāyyike ca vanditvā puññamahiddhiyā ākāsena gantvā amaccassa sayanapiṭṭhe yeva otaritvā: “Kosi tvan”-ti puṭṭho: “Cūḷakāliṅgassa puttomhī” ti ācikkhitvā tāni ratanāni dassesi. Amacco rājaparisāya ārocesi. Amaccā nagaraṁ alaṅkārāpetvā tassa setacchattaṁ ussāpayiṁsu.

Athassa kāliṅgabhāradvājo nāma purohito tassa dasa cakkavattivattāni ācikkhi. So taṁ vattaṁ pūresi. Athassa pannarasauposathadivase cakkadahato cakkaratanaṁ, uposathakulato hatthiratanaṁ, valāhakakulato assaratanaṁ, vepullapabbatato maṇiratanaṁ āgami, itthiratanagahapatiratanapariṇāyakaratanāni pātubhavanti. So sakalacakkavāḷagabbhe rajjaṁ gaṇhitvā ekadivasañca chattiṁsayojanāya parisāya parivuto sabbasetaṁ kelāsakūṭapaṭibhāgaṁ hatthiṁ āruyha mahantena sirivilāsena mātāpitūnaṁ santikaṁ pāyāsi. Athassa sabbabuddhānaṁ jayapallaṅkassa pathavīnābhibhūtassa mahābodhimaṇḍassa uparibhāge nāgo gantuṁ nāsakkhi. Rājā punappunaṁ codesi, so nāsakkhi yeva. Tamatthaṁ pakāsento satthā paṭhamaṁ gāthamāha.

67. Rājā kāliṅgo cakkavatti, dhammena pathavimanusāsaṁ,
Agamā bodhisamīpaṁ, nāgena mahānubhāvenā ti.

Atha rañño purohito raññā saddhiṁ gacchanto: “Ākāse āvaraṇaṁ nāma natthi, kiṁ nu kho rājā hatthiṁ pesetuṁ na sakkoti [PTS 4.233], vīmaṁsissāmī” ti ākāsato oruyha sabbabuddhānaṁ yeva jayapallaṅkaṁ pathavīnābhimaṇḍalabhūtaṁ bhūmibhāgaṁ passi. Tadā kira tattha aṭṭharājakarīsamatte ṭhāne kesamassumattam-pi tiṇaṁ nāma natthi, rajatapaṭṭavaṇṇavālukā vippakiṇṇā honti, samantā tiṇalatāvanappatiyo bodhimaṇḍaṁ padakkhiṇaṁ katvā āvaṭṭetvā bodhimaṇḍābhimukhāva aṭṭhaṁsu. Brāhmaṇo taṁ bhūmibhāgaṁ oloketvā: “Idañhi sabbabuddhānaṁ sabbakilesaviddhaṁsanaṭṭhānaṁ, imassa uparibhāge sakkādīhi pi na sakkā gantun”-ti cintetvā kāliṅgarañño santikaṁ gantvā bodhimaṇḍassa vaṇṇaṁ kathetvā rājānaṁ: “Otarā” ti āha. Tamatthaṁ pakāsento satthā imā gāthā āha:

68. Kāliṅgo bhāradvājo ca, rājānaṁ kāliṅgaṁ samaṇakolaññaṁ,
Cakkaṁ vattayato pariggahetvā, pañjalī idamavoca.

69. Paccoroha mahārāja, bhūmibhāgo yathā samaṇuggato,
Idha anadhivarā buddhā, abhisambuddhā virocanti.

70. Padakkhiṇato āvaṭṭā, tiṇalatā asmiṁ bhūmibhāgasmiṁ,
Pathaviyā nābhiyaṁ maṇḍo, iti no sutaṁ mante mahārāja.

71. Sāgarapariyantāya, mediniyā sabbabhūtadharaṇiyā,
Pathaviyā ayaṁ maṇḍo, orohitvā namo karohi.

72. Ye te bhavanti nāgā ca, abhijātā ca kuñjarā,
Ettāvatā padesaṁ te, nāgā neva mupayanti.

73. Abhijāto nāgo kāmaṁ, pesehi kuñjaraṁ dantiṁ,
Ettāvatā padeso, sakkā nāgena mupagantuṁ.

74. Taṁ sutvā rājā kāliṅgo, veyyañjanikavaco nisāmetvā,
Sampesesi nāgaṁ ñassāma, mayaṁ yathimassidaṁ vacanaṁ.

75. Sampesito ca raññā, nāgo koñco va abhinaditvāna,
Paṭisakkitvā nisīdi, garuṁva bhāraṁ asahamāno ti.

Tattha [PTS 4.234] samaṇakolaññan-ti tāpasānaṁ puttaṁ. Cakkaṁ vattayato ti cakkaṁ vattayamānaṁ, cakkavattinti attho. Pariggahetvā ti bhūmibhāgaṁ vīmaṁsitvā. Samaṇuggato ti sabbabuddhehi vaṇṇito. Anadhivarā ti atulyā appameyyā. Virocantī ti vihatasabbakilesandhakārā taruṇasūriyā viya idha nisinnā virocanti. Tiṇalatā ti tiṇāni ca latāyo ca. Maṇḍo ti catunahutādhikadviyojanasatasahassabahalāya pathaviyā maṇḍo sāro nābhibhūto acalaṭṭhānaṁ, kappe saṇṭhahante paṭhamaṁ saṇṭhahati, vinassante pacchā vinassati. Iti no sutan-ti evaṁ amhehi lakkhaṇamantavasena sutaṁ. Orohitvā ti ākāsato otaritvā imassa sabbabuddhānaṁ kilesaviddhaṁsanaṭṭhānassa namo karohi, pūjāsakkāraṁ karohi.

Ye te ti ye cakkavattirañño hatthiratanasaṅkhātā uposathakule nibbattanāgā. Ettāvatā ti sabbe pi te ettakaṁ padesaṁ neva upayanti, koṭṭiyamānā pi na upagacchanti yeva. Abhijāto ti gocariyādīni aṭṭha hatthikulāni abhibhavitvā atikkamitvā uposathakule jāto. Kuñjaran-ti uttamaṁ. Ettāvatā ti ettako padeso sakkā etena nāgena upagantuṁ, ito uttari na sakkā, abhikaṅkhanto vajiraṅkusena saññaṁ datvā pesehīti. Veyyañjanikavaco nisāmetvā ti bhikkhave, so rājā tassa lakkhaṇapāṭhakassa veyyañjanikassa kāliṅgabhāradvājassa vaco nisāmetvā upadhāretvā: “Ñassāma mayaṁ yathā imassa vacanaṁ yadi vā saccaṁ yadi vā alikan”-ti vīmaṁsanto nāgaṁ pesesī ti attho. Koñco va abhinaditvānā ti bhikkhave, so nāgo tena raññā vajiraṅkusena codetvā pesito koñcasakuṇo viya naditvā paṭisakkitvā soṇḍaṁ ukkhipitvā gīvaṁ unnāmetvā garuṁ bhāraṁ vahituṁ asakkonto viya ākāse yeva nisīdi.

So tena punappunaṁ vijjhiyamāno vedanaṁ sahituṁ asakkonto kālamakāsi. Rājā panassa matabhāvaṁ ajānanto piṭṭhe nisinno va ahosi. Kāliṅgabhāradvājo: “Mahārāja, tava nāgo niruddho, aññaṁ hatthiṁ saṅkamā” ti āha. Tamatthaṁ pakāsento satthā dasamaṁ gāthamāha.

76. Kāliṅgabhāradvājo, nāgaṁ khīṇāyukaṁ viditvāna,
Rājānaṁ kāliṅgaṁ, taramāno ajjhabhāsittha,
Aññaṁ saṅkama nāgaṁ, nāgo khīṇāyuko mahārājā ti.

Tattha [PTS 4.235] nāgo khīṇāyuko ti nāgo te jīvitakkhayaṁ patto, yaṁ kiñci karontena na sakkā piṭṭhe nisinnena bodhimaṇḍamatthakena gantuṁ. Aññaṁ nāgaṁ saṅkamā ti rañño puññiddhibalena añño nāgo uposathakulato āgantvā piṭṭhiṁ upanāmesi.

Rājā tassa piṭṭhiyaṁ nisīdi. Tasmiṁ khaṇe matahatthī bhūmiyaṁ pati. Tamatthaṁ pakāsento satthā itaraṁ gāthamāha.

77. Taṁ sutvā kāliṅgo, taramāno saṅkamī nāgaṁ,
Saṅkanteva raññe nāgo, tattheva pati bhumyā,
Veyyañjanikavaco, yathā tathā ahu nāgo ti.

Atha rājā ākāsato oruyha bodhimaṇḍaṁ oloketvā pāṭihāriyaṁ disvā bhāradvājassa thutiṁ karonto āha:

78. Kāliṅgo rājā kāliṅgaṁ, brāhmaṇaṁ etad-avoca,
Tvam-eva asi sambuddho, sabbaññū sabbadassāvī ti.

Brāhmaṇo taṁ anadhivāsento attānaṁ nīcaṭṭhāne ṭhapetvā buddhe yeva ukkhipitvā vaṇṇesi. Tamatthaṁ pakāsento satthā imā gāthā abhāsi:

79. Taṁ anadhivāsento kāliṅga, brāhmaṇo idamavoca,
Veyyañjanikā hi mayaṁ, buddhā sabbaññuno mahārāja.

80. Sabbaññū sabbavidū ca, buddhā na lakkhaṇena jānanti,
Āgamabalasā hi mayaṁ, buddhā sabbaṁ pajānantī ti.

Tattha veyyañjanikā ti mahārāja, mayaṁ byañjanaṁ disvā byākaraṇasamatthā sutabuddhā nāma, buddhā pana sabbaññū sabbavidū. Buddhā hi atītādibhedaṁ sabbaṁ jānanti ceva passanti ca, sabbaññutaññāṇena te sabbaṁ jānanti, na lakkhaṇena. Mayaṁ pana āgamabalasā attano sippabaleneva jānāma, tañca ekadesam-eva, buddhā pana sabbaṁ pajānantīti.

Rājā buddhaguṇe sutvā somanassappatto hutvā sakalacakkavāḷavāsikehi bahugandhamālaṁ āharāpetvā mahābodhimaṇḍe sattāhaṁ vasitvā mahābodhipūjaṁ kāresi. Tamatthaṁ [PTS 4.236] pakāsento satthā imaṁ gāthādvayamāha.

81. Mahayitvā sambodhiṁ, nānāturiyehi vajjamānehi,
Mālāvilepanaṁ abhiharitvā, atha rājā manupāyāsi.

82. Saṭṭhi vāhasahassāni, pupphānaṁ sannipātayi,
Pūjesi rājā kāliṅgo, bodhimaṇḍamanuttaran-ti.

Tattha manupāyāsī ti mātāpitūnaṁ santikaṁ agamāsi. So mahābodhimaṇḍe aṭṭhārasahatthaṁ suvaṇṇatthambhaṁ ussāpesi. Tassa sattaratanamayā vedikā kāresi, ratanamissakaṁ vālukaṁ okirāpetvā pākāraparikkhittaṁ kāresi, sattaratanamayaṁ dvārakoṭṭhakaṁ kāresi, devasikaṁ pupphānaṁ saṭṭhivāhasahassāni sannipātayi, evaṁ bodhimaṇḍaṁ pūjesi. Pāḷiyaṁ pana: “Saṭṭhi vāhasahassāni pupphānan”-ti ettakam-eva āgataṁ.

Evaṁ mahābodhipūjaṁ katvā mātāpitaro ayyakāyyike ca ādāya dantapuram-eva ānetvā dānādīni puññāni katvā tāvatiṁsabhavane nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi ānando bodhipūjaṁ kāresiyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā māṇavakakāliṅgo ānando ahosi, kāliṅgabhāradvājo pana aham-eva ahosin”-ti.

Kāliṅgabodhijātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 480: Akittijātakavaṇṇanā

Akittiṁ disvā sammantan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ sāvatthivāsiṁ dānapatiṁ upāsakaṁ ārabbha kathesi. So kira satthāraṁ nimantetvā sattāhaṁ buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa mahādānaṁ datvā pariyosānadivase ariyasaṅghassa sabbaparikkhāre adāsi. Athassa satthā parisamajjhe yeva anumodanaṁ karonto: “Upāsaka, mahā te pariccāgo, aho dukkaraṁ tayā kataṁ, ayañhi dānavaṁso nāma porāṇakapaṇḍitānaṁ vaṁso, dānaṁ nāma gihinā pi pabbajitenā pi dātabbam-eva. Porāṇakapaṇḍitā pana pabbajitvā araññe vasantā pi aloṇakaṁ vidhūpanaṁ udakamattasittaṁ kārapaṇṇaṁ [PTS 4.237] khādamānā pi sampattayācakānaṁ yāvadatthaṁ datvā sayaṁ pītisukhena yāpayiṁsū” ti vatvā: “Bhante, idaṁ tāva sabbaparikkhāradānaṁ mahājanassa pākaṭaṁ, tumhehi vuttaṁ apākaṭaṁ, taṁ no kathethā” ti tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto asītikoṭivibhavassa brāhmaṇamahāsālassa kule nibbatti, “akittī” tissa nāmaṁ kariṁsu. Tassa padasā gamanakāle bhaginī pi jāyi, “yasavatī” tissā nāmaṁ kariṁsu. Mahāsatto soḷasavassakāle takkasilaṁ gantvā sabbasippāni uggaṇhitvā paccāgami. Athassa mātāpitaro kālamakaṁsu. So tesaṁ petakiccāni kāretvā dhanavilokanaṁ karonto: “Asuko nāma ettakaṁ dhanaṁ saṇṭhapetvā atīto, asuko ettakan”-ti vacanaṁ sutvā saṁviggamānaso hutvā: “Idaṁ dhanam-eva paññāyati, na dhanassa saṁhārakā, sabbe imaṁ dhanaṁ pahā yeva gatā, ahaṁ pana taṁ ādāya gamissāmī” ti bhaginiṁ pakkosāpetvā: “Tvaṁ imaṁ dhanaṁ paṭipajjāhī” ti āha. “Tumhākaṁ pana ko ajjhāsayo” ti? “Pabbajitukāmomhī” ti. “Bhātika, ahaṁ tumhehi chaḍḍitaṁ kheḷaṁ na sirasā sampaṭicchāmi, na me iminā attho, aham-pi pabbajissāmī” ti. So rājānaṁ āpucchitvā bheriṁ carāpesi: “Dhanena atthikā akittipaṇḍitassa gehaṁ āgacchantū” ti.

So sattāhaṁ mahādānaṁ pavattetvā dhane akhīyamāne cintesi: “Ime saṅkhārā khīyanti, kiṁ me dhanakīḷāya, atthikā taṁ gaṇhissantī” ti nivesanadvāraṁ vivaritvā: “Dinnaññeva harantū” ti sahiraññasuvaṇṇaṁ gehaṁ pahāya ñātimaṇḍalassa paridevantassa bhaginiṁ gahetvā bārāṇasito nikkhami. Yena dvārena nikkhami, taṁ akittidvāraṁ nāma jātaṁ, yena titthena nadiṁ otiṇṇo, tam-pi akittititthaṁ nāma jātaṁ. So dve tīṇi yojanāni gantvā ramaṇīye ṭhāne paṇṇasālaṁ katvā bhaginiyā saddhiṁ pabbaji. Tassa pabbajitakālato [PTS 4.238] paṭṭhāya bahugāmanigamarājadhānivāsino pabbajiṁsu. Mahāparivāro ahosi, mahālābhasakkāro nibbatti, buddhuppādakālo viya pavatti. Atha mahāsatto: “Ayaṁ lābhasakkāro mahā, parivāro pi mahanto, mayā ekakeneva viharituṁ vaṭṭatī” ti cintetvā avelāya antamaso bhaginim-pi ajānāpetvā ekako va nikkhamitvā anupubbena damiḷaraṭṭhaṁ patvā kāvīrapaṭṭanasamīpe uyyāne viharanto jhānābhiññāyo nibbattesi. Tatrāpissa mahālābhasakkāro uppajji. So taṁ jigucchitvā chaḍḍetvā ākāsena gantvā nāgadīpasamīpe kāradīpe otari. Tadā kāradīpo ahidīpo nāma ahosi. So tattha mahantaṁ kārarukkhaṁ upanissāya paṇṇasālaṁ māpetvā vāsaṁ kappesi. Tattha tassa vasanabhāvaṁ na koci jānāti. Athassa bhaginī bhātaraṁ gavesamānā anupubbena damiḷaraṭṭhaṁ patvā taṁ adisvā tena vasitaṭṭhāne yeva vasi, jhānaṁ pana nibbattetuṁ nāsakkhi.

Mahāsatto appicchatāya katthaci agantvā tassa rukkhassa phalakāle phalāni khādati, pattakāle pattāni udakasittāni khādati. Tassa sīlatejena sakkassa paṇḍukambalasilāsanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. Sakko: “Ko nu kho maṁ ṭhānā cāvetukāmo” ti āvajjento akittipaṇḍitaṁ disvā: “Kimatthaṁ esa tāpaso sīlāni rakkhati, sakkattaṁ nu kho pattheti, udāhu aññaṁ, vīmiṁsissāmi naṁ. Ayañhi dukkhena jīvikaṁ kappesi, udakasittāni kārapaṇṇāni khādati, sace sakkattaṁ pattheti, attano sittapattāni mayhaṁ dassati, no ce, na dassatī” ti brāhmaṇavaṇṇena tassa santikaṁ agamāsi. Bodhisatto kārapaṇṇāni sedetvā otāretvā: “Sītalabhūtāni khādissāmī” ti paṇṇasāladvāre nisīdi. Athassa purato sakko bhikkhāya aṭṭhāsi. Mahāsatto taṁ disvā somanassappatto hutvā: “Lābhā vata me, yohaṁ yācakaṁ passāmi, ajja me manorathaṁ matthakaṁ [PTS 4.239] pāpetvā dānaṁ dassāmī” ti pakkabhājaneneva ādāya gantvā: “Idaṁ me dānaṁ sabbaññutaññāṇassa paccayo hotū” ti attano asesetvāva tassa bhājane pakkhi pi. Brāhmaṇo taṁ gahetvā thokaṁ gantvā antaradhāyi. Mahāsatto pi tassa datvā puna apacitvā pītisukheneva vītināmetvā punadivase pacitvā tattheva paṇṇasāladvāre nisīdi.

Sakko puna brāhmaṇavesena agamāsi. Punapissa datvā mahāsatto tatheva vītināmesi. Tatiyadivase pi tatheva datvā: “Aho me lābhā vata, kārapaṇṇāni nissāya mahantaṁ puññaṁ pasutan”-ti somanassappatto tayo divase anāhāratāya dubbalo pi samāno majjhanhikasamaye paṇṇasālato nikkhamitvā dānaṁ āvajjento paṇṇasāladvāre nisīdi. Sakko pi cintesi: “Ayaṁ brāhmaṇo tayo divase nirāhāro hutvā evaṁ dubbalo pi dānaṁ dento tuṭṭhacitto va deti, cittassa aññathattam-pi natthi, ahaṁ imaṁ ‘idaṁ nāma patthetvā detī’ ti na jānāmi, pucchitvā ajjhāsayamassa sutvā dānakāraṇaṁ jānissāmī” ti. So majjhanhike vītivatte mahantena sirisobhaggena gaganatale taruṇasūriyo viya jalamāno āgantvā mahāsattassa purato va ṭhatvā: “Ambho tāpasa, evaṁ uṇhavāte paharante evarūpe loṇajalaparikkhitte araññe kimatthaṁ tapokammaṁ karosī” ti pucchi. Tamatthaṁ pakāsento satthā paṭhamaṁ gāthamāha.

83. Akittiṁ disvā sammantaṁ, sakko bhūtapatī bravi,
Kiṁ patthayaṁ mahābrahme, eko sammasi ghammanī ti.

Tattha kiṁ patthayan-ti kiṁ manussasampattiṁ patthento, udāhu sakkasampatti ādīnaṁ aññataranti.

Mahāsatto taṁ sutvā sakkabhāvañcassa ñatvā: “Nāhaṁ etā sampattiyo patthemi, sabbaññutaṁ pana patthento tapokammaṁ karomī” ti pakāsetuṁ dutiyaṁ gāthamāha.

84. Dukkho [PTS 4.240] punabbhavo sakka, sarīrassa ca bhedanaṁ,
Sammohamaraṇaṁ dukkhaṁ, tasmā sammāmi vāsavā ti.

Tattha tasmā ti yasmā punappunaṁ jāti khandhānaṁ bhedanaṁ sammohamaraṇañca dukkhaṁ, tasmā yatthetāni natthi, taṁ nibbānaṁ patthento idha sammāmīti evaṁ attano nibbānajjhāsayataṁ dīpeti.

Taṁ sutvā sakko tuṭṭhamānaso: “Sabbabhavesu kirāyaṁ ukkaṇṭhito nibbānatthāya araññe viharati, varamassa dassāmī” ti varena nimantento tatiyaṁ gāthamāha.

85. Etasmiṁ te sulapite, patirūpe subhāsite,
Varaṁ kassapa te dammi, yaṁ kiñci manasicchasī ti.

Tattha yaṁ kiñci manasicchasī ti yaṁ manasā icchasi, taṁ dammi, varaṁ gaṇhāhīti.

Mahāsatto varaṁ gaṇhanto catutthaṁ gāthamāha.

86. Varañce me ado sakka, sabbabhūtānamissara,
Yena putte ca dāre ca, dhanadhaññaṁ piyāni ca,
Laddhā narā na tappanti, so lobho na mayī vase ti.

Tattha varañce me ado ti sace varaṁ mayhaṁ desi. Piyāni cā ti aññāni ca yāni piyabhaṇḍāni. Na tappantī ti punappunaṁ puttādayo patthenti yeva, na tittiṁ upagacchanti. Na mayī vase ti mayi mā vasatu mā uppajjatu.

Athassa sakko tussitvā uttarim-pi varaṁ dento mahāsatto ca varaṁ gaṇhanto imā gāthā abhāsiṁsu:

87. Etasmiṁ te sulapite, patirūpe subhāsite,
Varaṁ kassapa te dammi, yaṁ kiñci manasicchasi.

88. Varañce me ado sakka, sabbabhūtānamissara,
Khettaṁ vatthuṁ hiraññañca, gavāssaṁ dāsaporisaṁ,
Yena jātena jīyanti, so doso na mayī vase.

89. Etasmiṁ te sulapite, patirūpe subhāsite,
Varaṁ kassapa te dammi, yaṁ kiñci manasicchasi.

90. Varañce me ado sakka, sabbabhūtānamissara,
Bālaṁ na passe na suṇe, na ca bālena saṁvase,
Bālenallāpasallāpaṁ, na kare na ca rocaye.

91. Kiṁ [PTS 4.241] nu te akaraṁ bālo, vada kassapa kāraṇaṁ,
Kena kassapa bālassa, dassanaṁ nābhikaṅkhasi.

92. Anayaṁ nayati dummedho, adhurāyaṁ niyuñjati,
Dunnayo seyyaso hoti, sammā vutto pakuppati,
Vinayaṁ so na jānāti, sādhu tassa adassanaṁ.

93. Etasmiṁ te sulapite, patirūpe subhāsite,
Varaṁ kassapa te dammi, yaṁ kiñci manasicchasi.

94. Varañce me ado sakka, sabbabhūtānamissara,
Dhīraṁ passe suṇe dhīraṁ, dhīrena saha saṁvase,
Dhīrenallāpasallāpaṁ, taṁ kare tañca rocaye.

95. Kiṁ nu te akaraṁ dhīro, vada kassapa kāraṇaṁ,
Kena kassapa dhīrassa, dassanaṁ abhikaṅkhasi.

96. Nayaṁ nayati medhāvī, adhurāyaṁ na yuñjati,
Sunayo seyyaso hoti, sammā vutto na kuppati,
Vinayaṁ so pajānāti, sādhu tena samāgamo.

97. Etasmiṁ te sulapite, patirūpe subhāsite,
Varaṁ kassapa te dammi, yaṁ kiñci manasicchasi.

98. Varañce me ado sakka, sabbabhūtānamissara,
Tato ratyā vivasāne, sūriyuggamanaṁ pati,
Dibbā bhakkhā pātubhaveyyuṁ, sīlavanto ca yācakā.

99. Dadato me na khīyetha, datvā nānutapeyyahaṁ,
Dadaṁ cittaṁ pasādeyyaṁ, etaṁ sakka varaṁ vare.

100. Etasmiṁ te sulapite, patirūpe subhāsite,
Varaṁ kassapa te dammi, yaṁ kiñci manasicchasi.

101. Varañce me ado sakka, sabbabhūtānamissara,
Na maṁ puna upeyyāsi, etaṁ sakka varaṁ vare.

102. Bahūhi vatacariyāhi, narā ca atha nāriyo,
Dassanaṁ abhikaṅkhanti, kiṁ nu me dassane bhayaṁ.

103. Taṁ tādisaṁ devavaṇṇaṁ, sabbakāmasamiddhinaṁ,
Disvā tapo pamajjeyyaṁ, etaṁ te dassane bhayan-ti.

Tattha yena jātenā ti yena cittena jātena kuddhā sattā pāṇavadhādīnaṁ katattā rājadaṇḍavasena visakhādanādīhi vā attano maraṇavasena [PTS 4.242] etāni khettādīni jīyanti, so doso mayi na vaseyyāti yācati. Na suṇe ti asukaṭṭhāne nāma vasatīti pi imehi kāraṇehi na suṇeyyaṁ. Kiṁ nu te akaran-ti kiṁ nu tava bālena mātā māritā, udāhu tava pitā, aññaṁ vā pana te kiṁ nāma anatthaṁ bālo akaraṁ.

Anayaṁ nayatī ti akāraṇaṁ: “Kāraṇan”-ti gaṇhāti, pāṇātipātādīni katvā jīvikaṁ kappessāmīti evarūpāni anatthakammāni cinteti. Adhurāyan-ti saddhādhurasīladhurapaññādhuresu ayojetvā ayoge niyuñjati. Dunnayo seyyaso hotī ti dunnayo va tassa seyyo hoti. Pañca dussīlakammāni samādāya vattanam-eva seyyoti gaṇhāti, hitapaṭipattiyā vā dunnayo hoti netuṁ asakkuṇeyyo. Sammā vutto ti hetunā kāraṇena vutto kuppati. Vinayanti: “Evaṁ abhikkamitabban”-ti ādikaṁ ācāravinayaṁ na jānāti, ovādañca na sampaṭicchati. Sādhu tassā ti etehi kāraṇehi tassa adassanam-eva sādhu.

Sūriyuggamanaṁ patī ti sūriyuggamanavelāya. Dibbā bhakkhā ti dibbabhojanaṁ yācakā ti tassa dibbabhojanassa paṭiggāhakā. Vatacariyāhī ti dānasīlauposathakammehi. Dassanaṁ abhikaṅkhantī ti dassanaṁ mama abhikaṅkhanti. Taṁ tādisan-ti evarūpaṁ dibbālaṅkāravibhūsitaṁ. Pamajjeyyan-ti pamādaṁ āpajjeyyaṁ. Tava sirisampattiṁ pattheyyaṁ, evaṁ nibbānatthāya pavattite tapokamme sakkaṭṭhānaṁ patthento pamatto nāma bhaveyyaṁ, etaṁ tava dassane mayhaṁ bhayanti.

Sakko: “Sādhu, bhante, ito paṭṭhāya na te santikaṁ āgamissāmā” ti taṁ vanditvā khamāpetvā pakkāmi. Mahāsatto yāvajīvaṁ tattheva vasanto brahmavihāre bhāvetvā brahmaloke nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sakko anuruddho ahosi, akittipaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Akittijātakavaṇṇanā sattamā

JA 481: Takkāriyajātakavaṇṇanā

Aham-eva dubbhāsitaṁ bhāsi bālo ti idaṁ satthā jetavane viharanto kokālikaṁ ārabbha kathesi. Ekasmiñhi antovasse dve aggasāvakā gaṇaṁ pahāya vivittāvāsaṁ vasitukāmā satthāraṁ āpucchitvā kokālikaraṭṭhe kokālikassa vasanaṭṭhānaṁ gantvā taṁ evamāhaṁsu: “Āvuso kokālika, taṁ [PTS 4.243] nissāya amhākaṁ, amhe ca nissāya tava phāsuvihāro bhavissati, imaṁ temāsaṁ idha vaseyyāmā” ti. “Ko panāvuso, maṁ nissāya tumhākaṁ phāsuvihāro” ti. Sace tvaṁ āvuso: “Dve aggasāvakā idha viharantī” ti kassaci nāroceyyāsi, mayaṁ sukhaṁ vihareyyāma, ayaṁ taṁ nissāya amhākaṁ phāsuvihāroti. “Atha tumhe nissāya mayhaṁ ko phāsuvihāro” ti? “Mayaṁ tuyhaṁ antotemāsaṁ dhammaṁ vācessāma, dhammakathaṁ kathessāma, esa tuyhaṁ amhe nissāya phāsuvihāro” ti. “Vasathāvuso, yathājjhāsayenā” ti. So tesaṁ patirūpaṁ senāsanaṁ adāsi. Te phalasamāpattisukhena sukhaṁ vasiṁsu. Koci nesaṁ tattha vasanabhāvaṁ na jānāti.

Te vutthavassā pavāretvā: “Āvuso, taṁ nissāya sukhaṁ vutthāmha, satthāraṁ vandituṁ gacchāmā” ti taṁ āpucchiṁsu. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā te ādāya dhuragāme piṇḍāya cari. Therā katabhattakiccā gāmato nikkhamiṁsu. Kokāliko te uyyojetvā nivattitvā manussānaṁ ārocesi: “Upāsakā, tumhe tiracchānasadisā, dve aggasāvake temāsaṁ dhuravihāre vasante na jānittha, idāni te gatā” ti. Manussā: “Kasmā pana, bhante, amhākaṁ nārocitthā” ti vatvā bahuṁ sappitelādibhesajjañceva vatthacchādanañca gahetvā there upasaṅkamitvā vanditvā: “Khamatha no, bhante, mayaṁ tumhākaṁ aggasāvakabhāvaṁ na jānāma, ajja no kokālikabhadantassa vacanena ñātā, amhākaṁ anukampāya imāni bhesajjavatthacchādanāni gaṇhathā” ti āhaṁsu.

Kokāliko: “Therā appicchā santuṭṭhā, imāni vatthāni attanā aggahetvā mayhaṁ dassantī” ti cintetvā upāsakehi saddhiṁ yeva therānaṁ santikaṁ gato. Therā bhikkhuparipācitattā tato kiñci neva attanā gaṇhiṁsu, na kokālikassa dāpesuṁ. Upāsakā: “Bhante, idāni agaṇhantā puna amhākaṁ anukampāya idha āgaccheyyāthā” ti yāciṁsu. Therā anadhivāsetvā satthu santikaṁ agamiṁsu. Kokāliko: “Ime therā attanā agaṇhantā mayhaṁ na dāpesun”-ti āghātaṁ bandhi. Therā pi satthu santike thokaṁ vasitvā attano parivāre pañcabhikkhusate ca ādāya bhikkhusahassena saddhiṁ cārikaṁ caramānā kokālikaraṭṭhaṁ pattā. Te upāsakā paccuggamanaṁ katvā there ādāya tam-eva vihāraṁ netvā devasikaṁ mahāsakkāraṁ kariṁsu. Pahutaṁ bhesajjavatthacchādanaṁ [PTS 4.244] uppajji, therehi saddhiṁ āgatabhikkhū cīvarāni vicārentā saddhiṁ āgatānaṁ bhikkhūnaññeva denti, kokālikassa na denti, therā pi tassa na dāpenti. Kokāliko cīvaraṁ alabhitvā: “Pāpicchā sāriputtamoggallānā, pubbe dīyamānaṁ lābhaṁ aggahetvā idāni gaṇhanti, pūretuṁ na sakkā, aññe na olokentī” ti there akkosati paribhāsati. Therā: “Ayaṁ amhe nissāya akusalaṁ pasavatī” ti saparivārā nikkhamitvā: “Aññaṁ, bhante, katipāhaṁ vasathā” ti manussehi yāciyamānā pi nivattituṁ na icchiṁsu.

Atheko daharo bhikkhu āha: “upāsakā, kathaṁ therā vasissanti, tumhākaṁ kulūpako thero idha imesaṁ vāsaṁ na sahatī” ti. Te tassa santikaṁ gantvā: “Bhante, tumhe kira therānaṁ idha vāsaṁ na sahatha, gacchatha ne khamāpetvā nivattetha, sace na nivattetha, palāyitvā aññattha vasathā” ti āhaṁsu. So upāsakānaṁ bhayena gantvā there yāci. Therā: “Gacchāvuso, na mayaṁ nivattāmā” ti pakkamiṁsu. So there nivattetuṁ asakkonto vihāram-eva paccāgato. Atha naṁ upāsakā pucchiṁsu: “Nivattitā te, bhante, therā” ti. “Nivattetuṁ nāsakkhiṁ āvuso” ti. Atha naṁ: “Imasmiṁ pāpadhamme vasante idha pesalā bhikkhū na vasissanti, nikkaḍḍhāma nan”-ti cintetvā: “Bhante, mā tvaṁ idha vasi, amhe nissāya tuyhaṁ kiñci natthī” ti āhaṁsu. So tehi nikkaḍḍhito pattacīvaramādāya jetavanaṁ gantvā satthāraṁ upasaṅkamitvā: “Pāpicchā, bhante, sāriputtamoggallānā, pāpikānaṁ icchānaṁ vasaṁ gatā” ti āha. Atha naṁ satthā: “Mā hevaṁ kokālika, avaca, mā hevaṁ kokālika avaca, pasādehi kokālika, sāriputtamoggallānesu cittaṁ, te pesalā bhikkhū” ti vāreti. Vārito pi kokāliko: “Tumhe, bhante, tumhākaṁ aggasāvakānaṁ saddahatha, ahaṁ paccakkhato addasaṁ, pāpicchā ete paṭicchannakammantā dussīlā” ti vatvā yāvatatiyaṁ satthārā vārito pi tatheva vatvā uṭṭhāyāsanā pakkāmi. Tassa pakkantamattasseva sakalasarīre sāsapamattā piḷakā uṭṭhahitvā anupubbena vaḍḍhitvā beḷuvapakkamattā hutvā bhijjitvā pubbalohitāni pagghariṁsu. So nitthunanto vedanāppatto jetavanadvārakoṭṭhake nipajji. “Kokālikena dve aggasāvakā akkuṭṭhā” ti yāva brahmalokā ekakolāhalaṁ ahosi.

Athassa upajjhāyo turū nāma brahmā [PTS 4.245] taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “There khamāpessāmī” ti āgantvā ākāse ṭhatvā: “Kokālika, pharusaṁ te kammaṁ kataṁ, aggasāvake pasādehī” ti āha. “Ko pana tvaṁ āvuso” ti? “Turū brahmā nāmāhan”-ti. “Nanu tvaṁ, āvuso, bhagavatā anāgāmīti byākato, anāgāmī ca anāvattidhammo asmā lokāti vuttaṁ, tvaṁ saṅkāraṭṭhāne yakkho bhavissasī” ti mahābrahmaṁ apasādesi. So taṁ attano vacanaṁ gāhāpetuṁ asakkonto: “Tava vācāya tvaññeva paññāyissasī” ti vatvā suddhāvāsam-eva gato. Kokāliko pi kālaṁ katvā padumaniraye uppajji. Tassa tattha nibbattabhāvaṁ ñatvā sahampatibrahmā tathāgatassa ārocesi, satthā bhikkhūnaṁ ārocesi. Bhikkhū tassa aguṇaṁ kathentā dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, kokāliko kira sāriputtamoggallāne akkositvā attano mukhaṁ nissāya padumaniraye uppanno” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva kokāliko vacanena hato attano mukhaṁ nissāya dukkhaṁ anubhoti, pubbe pi esa attano mukhaṁ nissāya dukkhaṁ anubhosiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente tassa purohito piṅgalo nikkhantadāṭho ahosi. Tassa brāhmaṇī aññena brāhmaṇena saddhiṁ aticari, so pi tādiso va. Purohito brāhmaṇiṁ punappunaṁ vārento pi vāretuṁ asakkonto cintesi: “Imaṁ mama veriṁ sahatthā māretuṁ na sakkā, upāyena naṁ māressāmī” ti. So rājānaṁ upasaṅkamitvā āha: “Mahārāja, tava nagaraṁ sakalajambudīpe agganagaraṁ, tvaṁ aggarājā, evaṁ aggarañño nāma tava dakkhiṇadvāraṁ duyuttaṁ avamaṅgalan”-ti. “Ācariya, idāni kiṁ kātabban”-ti? “Maṅgalaṁ katvā yojetabban”-ti. “Kiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti. “Purāṇadvāraṁ hāretvā maṅgalayuttāni dārūni gahetvā nagarapariggāhakānaṁ bhūtānaṁ baliṁ datvā maṅgalanakkhattena patiṭṭhāpetuṁ vaṭṭatī” ti. “Tena hi evaṁ karothā” ti. Tadā bodhisatto takkāriyo nāma māṇavo hutvā [PTS 4.246] tassa santike sippaṁ uggaṇhāti. Purohito purāṇadvāraṁ hāretvā navaṁ niṭṭhāpetvā rājānaṁ āha: “niṭṭhitaṁ, deva, dvāraṁ, sve bhaddakaṁ nakkhattaṁ, taṁ anatikkamitvā baliṁ katvā dvāraṁ patiṭṭhāpetuṁ vaṭṭatī” ti. “Ācariya, balikammatthāya kiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti? “Deva, mahesakkhaṁ dvāraṁ mahesakkhāhi devatāhi pariggahitaṁ, ekaṁ piṅgalaṁ nikkhantadāṭhaṁ ubhatovisuddhaṁ brāhmaṇaṁ māretvā tassa maṁsalohitena baliṁ katvā sarīraṁ heṭṭhā khipitvā dvāraṁ patiṭṭhāpetabbaṁ, evaṁ tumhākañca nagarassa ca vuḍḍhi bhavissatī” ti. “Sādhu ācariya, evarūpaṁ brāhmaṇaṁ māretvā dvāraṁ patiṭṭhāpehī” ti.

So tuṭṭhamānaso: “Sve paccāmittassa piṭṭhiṁ passissāmī” ti ussāhajāto attano gehaṁ gantvā mukhaṁ rakkhituṁ asakkonto turitaturito bhariyaṁ āha: “pāpe caṇḍāli ito paṭṭhāya kena saddhiṁ abhiramissasi, sve te jāraṁ māretvā balikammaṁ karissāmī” ti. “Niraparādhaṁ kiṁkāraṇā māressasī” ti? Rājā: “Kaḷārapiṅgalassa brāhmaṇassa maṁsalohitena balikammaṁ katvā nagaradvāraṁ patiṭṭhāpehī” ti āha, “jāro ca te kaḷārapiṅgalo, taṁ māretvā balikammaṁ karissāmī” ti. Sā jārassa santikaṁ sāsanaṁ pāhesi: “Rājā kira kaḷārapiṅgalaṁ brāhmaṇaṁ māretvā baliṁ kātukāmo, sace jīvitukāmo, aññe pi tayā sadise brāhmaṇe gahetvā kālasseva palāyassū” ti. So tathā akāsi. Taṁ nagare pākaṭaṁ ahosi, sakalanagarato sabbe kaḷārapiṅgalā palāyiṁsu.

Purohito paccāmittassa palātabhāvaṁ ajānitvā pāto va rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Deva, asukaṭṭhāne kaḷārapiṅgalo brāhmaṇo atthi, taṁ gaṇhāpethā” ti āha. Rājā amacce pesesi. Te taṁ apassantā āgantvā: “Palāto kirā” ti ārocesuṁ. “Aññattha upadhārethā” ti [PTS 4.247] sakalanagaraṁ upadhārentā pi na passiṁsu. Tato: “Aññaṁ upadhārethā” ti vutte: “Deva, ṭhapetvā purohitaṁ añño evarūpo natthī” ti vadiṁsu. Purohitaṁ na sakkā māretunti. “Deva, kiṁ kathetha, purohitassa kāraṇā ajja dvāre appatiṭṭhāpite nagaraṁ aguttaṁ bhavissati, ācariyo kathento: “Ajja nakkhattaṁ atikkamitvā ito saṁvaccharaccayena nakkhattaṁ labhissatī” ti kathesi, saṁvaccharaṁ nagare advārake paccatthikānaṁ okāso bhavissati, imaṁ māretvā aññena byattena brāhmaṇena balikammaṁ kāretvā dvāraṁ patiṭṭhāpessāmā” ti. “Atthi pana añño ācariyasadiso paṇḍito brāhmaṇo” ti? “Atthi deva, tassa antevāsī takkāriyamāṇavo nāma, tassa purohitaṭṭhānaṁ datvā maṅgalaṁ karothā” ti.

Rājā taṁ pakkosāpetvā sammānaṁ kāretvā purohitaṭṭhānaṁ datvā tathā kātuṁ āṇāpesi. So mahantena parivārena nagaradvāraṁ agamāsi. Purohitaṁ rājānubhāvena bandhitvā ānayiṁsu. Mahāsatto dvāraṭṭhapanaṭṭhāne āvāṭaṁ khaṇāpetvā sāṇiṁ parikkhipāpetvā ācariyena saddhiṁ antosāṇiyaṁ aṭṭhāsi. Ācariyo āvāṭaṁ oloketvā attano patiṭṭhaṁ alabhanto: “Attho tāva me nipphādito ahosi, bālattā pana mukhaṁ rakkhituṁ asakkonto vegena pāpitthiyā kathesiṁ, attanāva attano vadho ābhato” ti mahāsattaṁ ālapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

104. Aham-eva dubbhāsitaṁ bhāsi bālo, bhekovaraññe ahimavhāyamāno,
Takkāriye sobbhamimaṁ patāmi, na kireva sādhu ativelabhāṇī ti.

Tattha [PTS 4.248] dubbhāsitaṁ bhāsī ti dubbhāsitaṁ bhāsiṁ. Bhekovā ti yathā araññe maṇḍūko vassanto attano khādakaṁ ahiṁ avhāyamāno dubbhāsitaṁ bhāsati nāma, evaṁ aham-eva dubbhāsitaṁ bhāsiṁ. Takkāriye ti tassa nāmaṁ, takkāriyāti itthiliṅgaṁ nāmaṁ, teneva taṁ ālapanto evamāha.

Taṁ sutvā mahāsatto dutiyaṁ gāthamāha.

105. Pappoti macco ativelabhāṇī, bandhaṁ vadhaṁ sokapariddavañca,
Attānam-eva garahāsi ettha, ācera yaṁ taṁ nikhaṇanti sobbhe ti.

Tattha ativelabhāṇī ti velātikkantaṁ pamāṇātikkantaṁ katvā kathanaṁ nāma na sādhu, ativelabhāṇī puriso na sādhū ti attho. Sokapariddavañcā ti ācariya, evam-eva ativelabhāṇī puriso vadhaṁ bandhañca sokañca mahantena saddena paridevañca pappoti. Garahāsī ti paraṁ agarahitvā attānaṁ yeva garaheyyāsi. Etthā ti etasmiṁ kāraṇe. Ācera yaṁ tan-ti ācariya, yena kāraṇena taṁ nikhaṇanti sobbhe, taṁ tayāva kataṁ, tasmā attānam-eva garaheyyāsīti vadati.

Evañca pana vatvā: “Ācariya, vācaṁ arakkhitvā na kevalaṁ tvam-eva dukkhappatto, añño pi dukkhappattoyevā” ti vatvā atītaṁ āharitvā dassesi.

Pubbe kira bārāṇasiyaṁ kāḷī nāma gaṇikā ahosi, tassā tuṇḍilo nāma bhātā. Kāḷī ekadivasaṁ sahassaṁ gaṇhāti. Tuṇḍilo pana itthidhutto surādhutto akkhadhutto ahosi. Sā tassa dhanaṁ deti, so laddhaṁ laddhaṁ vināseti. Sā taṁ vārentī pi vāretuṁ nāsakkhi. So ekadivasaṁ jūtaparājito nivatthavatthāni datvā kaṭasārakakhaṇḍaṁ nivāsetvā tassā gehaṁ āgami. Tāya ca dāsiyo āṇattā honti: “Tuṇḍilassa āgatakāle [PTS 4.249] kiñci adatvā gīvāyaṁ naṁ gahetvā nīhareyyāthā” ti. Tā tathā kariṁsu. So dvāramūle rodanto aṭṭhāsi.

Atheko seṭṭhiputto niccakālaṁ kāḷiyā sahassaṁ āharāpento disvā: “Kasmā tuṇḍila rodasī” ti pucchi. “Sāmi, jūtaparājito mama bhaginiyā santikaṁ āgatomhi, taṁ maṁ dāsiyo gīvāyaṁ gahetvā nīhariṁsū” ti. “Tena hi tiṭṭha, bhaginiyā te kathessāmī” ti so gantvā: “Bhātā te kaṭasārakakhaṇḍaṁ nivāsetvā dvāramūle ṭhito, vatthānissa kimatthaṁ na desī” ti āha. “Ahaṁ tāva na demi, sace pana te sineho atthi, tvaṁ dehī” ti. Tasmiṁ pana gaṇikāya ghare idaṁcārittaṁ: ābhatasahassato pañcasatāni gaṇikāya honti, pañcasatāni vatthagandhamālamūlāni honti. Āgatapurisā tasmiṁ ghare laddhavatthāni nivāsetvā rattiṁ vasitvā punadivase gacchantā ābhatavatthāneva nivāsetvā gacchanti. Tasmā so seṭṭhiputto tāya dinnavatthāni nivāsetvā attano sāṭake tuṇḍilassa dāpesi. So nivāsetvā nadanto gajjanto gantvā surāgehaṁ pāvisi. Kāḷī pi dāsiyo āṇāpesi: “Sve etassa gamanakāle vatthāni acchindeyyāthā” ti. Tā tassa nikkhamanakāle ito cito ca upadhāvitvā vilumpamānā sāṭake gahetvā: “Idāni yāhi kumārā” ti naggaṁ katvā vissajjesuṁ. So naggo va nikkhami. Jano parihāsaṁ karoti. So lajjitvā: “Mayāvetaṁ kataṁ, aham-eva attano mukhaṁ rakkhituṁ nāsakkhin”-ti paridevi. Idaṁ tāva dassetuṁ tatiyaṁ gāthamāha.

106. Kimevahaṁ tuṇḍilamanupucchiṁ, kareyya saṁ bhātaraṁ kāḷikāyaṁ,
Naggovahaṁ vatthayugañca jīno, ayam-pi attho bahutādisovā ti.

Tattha [PTS 4.250] bahutādisovā ti seṭṭhiputto hi attanā katena dukkhaṁ patto, tvam-pi tasmā ayam-pi tuyhaṁ dukkhappatti attho. Bahūhi kāraṇehi tādisova.

Aparo pi bārāṇasiyaṁ ajapālānaṁ pamādena gocarabhūmiyaṁ dvīsu meṇḍesu yujjhantesu eko kuliṅgasakuṇo: “Ime dāni bhinnehi sīsehi marissanti, vāressāmi teti mātulā mā yujjhathā” ti vāretvā tesaṁ kathaṁ aggahetvā yujjhantānaññeva piṭṭhiyam-pi sīse pi nisīditvā yācitvā vāretuṁ asakkonto: “Tena hi maṁ māretvā yujjhathā” ti ubhinnam-pi sīsantaraṁ pāvisi. Te aññamaññaṁ yujjhiṁsu yeva. So saṇhakaraṇiyaṁ pisito viya attanā kateneva vināsaṁ patto. Idam-pi aparaṁ kāraṇaṁ dassetuṁ catutthaṁ gāthamāha.

107. Yo yujjhamānānamayujjhamāno, meṇḍantaraṁ accupatī kuliṅgo,
So piṁsito meṇḍasirehi tattha, ayam-pi attho bahutādisovā ti.

Tattha meṇḍantaran-ti meṇḍānaṁ antaraṁ. Accupatī ti atigantvā uppati, ākāse sīsānaṁ vemajjhe aṭṭhāsī ti attho. Piṁsito ti pīḷito.

Apare pi bārāṇasivāsino gopālakā phalitaṁ tālarukkhaṁ disvā ekaṁ tālaphalatthāya rukkhaṁ āropesuṁ. Tasmiṁ phalāni pātente eko kaṇhasappo vammikā nikkhamitvā tālarukkhaṁ āruhi. Heṭṭhā patiṭṭhitā daṇḍehi paharantā nivāretuṁ nāsakkhiṁsu. Te: “Sappo tālaṁ abhiruhatī” ti itarassa ācikkhiṁsu. So bhīto mahāviravaṁ viravi. Heṭṭhā ṭhitā ekaṁ thirasāṭakaṁ catūsu kaṇṇesu gahetvā: “Imasmiṁ sāṭake patā” ti āhaṁsu. So patanto catunnam-pi antare sāṭakamajjhe pati. Tassa pana pātanavegena te sandhāretuṁ asakkontā aññamaññaṁ [PTS 4.251] sīsehi paharitvā bhinnehi sīsehi jīvitakkhayaṁ pattā. Idam-pi kāraṇaṁ dassento pañcamaṁ gāthamāha.

108. Caturo janā potthakamaggahesuṁ, ekañca posaṁ anurakkhamānā,
Sabbeva te bhinnasirā sayiṁsu, ayam-pi attho bahutādisovā ti.

Tattha potthakan-ti sāṇasāṭakaṁ. Sabbeva te ti te pi cattāro janā attanā kateneva bhinnasīsā sayiṁsu.

Apare pi bārāṇasivāsino eḷakacorā rattiṁ ekaṁ ajaṁ thenetvā: “Divā araññe khādissāmā” ti tassā avassanatthāya mukhaṁ bandhitvā veḷugumbe ṭhapesuṁ. Punadivase taṁ khādituṁ gacchantā āvudhaṁ pamussitvā agamaṁsu. Te: “Ajaṁ māretvā maṁsaṁ pacitvā khādissāma, āharathāvudhan”-ti ekassa pi hatthe āvudhaṁ adisvā: “Vinā āvudhena etaṁ māretvā pi maṁsaṁ gahetuṁ na sakkā, vissajjetha naṁ, puññamassa atthī” ti vissajjesuṁ. Tadā eko naḷakāro veḷuṁ gahetvā: “Puna pi āgantvā gahessāmī” ti naḷakārasatthaṁ veḷugumbantare ṭhapetvā pakkāmi. Ajā: “Muttāmhī” ti tussitvā veḷumūle kīḷamānā pacchimapādehi paharitvā taṁ satthaṁ pātesi. Corā satthasaddaṁ sutvā upadhārentā taṁ disvā tuṭṭhamānasā ajaṁ māretvā maṁsaṁ khādiṁsu. Iti: “Sā pi ajā attanā kateneva matā” ti dassetuṁ chaṭṭhaṁ gāthamāha.

109. Ajā yathā veḷugumbasmiṁ baddhā, avakkhipantī asimajjhagacchi,
Teneva tassā galakāvakantaṁ, ayam-pi attho bahutādisovā ti.

Tattha avakkhipantī ti kīḷamānā pacchimapāde khipantī.

Evañca [PTS 4.252] pana vatvā: “Attano vacanaṁ rakkhitvā mitabhāṇino nāma maraṇadukkhā muccantī” ti dassetvā kinnaravatthuṁ āhari.

Bārāṇasivāsī kireko luddako himavantaṁ gantvā ekenupāyena jayampatike dve kinnare gahetvā ānetvā rañño adāsi. Rājā adiṭṭhapubbe kinnare disvā tussitvā: “Ludda, imesaṁ ko guṇo” ti pucchi. “Deva, ete madhurena saddena gāyanti, manuññaṁ naccanti, manussā evaṁ gāyituñca naccituñca na jānantī” ti. Rājā luddassa bahuṁ dhanaṁ datvā kinnare: “Gāyatha naccathā” ti āha. Kinnarā: “Sace mayaṁ gāyantā byañjanaṁ paripuṇṇaṁ kātuṁ na sakkhissāma, duggītaṁ hoti, amhe garahissanti vadhissanti, bahuṁ kathentānañca pana musāvādo pi hotī” ti musāvādabhayena raññā punappunaṁ vuttā pi na gāyiṁsu na nacciṁsu. Rājā kujjhitvā: “Ime māretvā maṁsaṁ pacitvā āharathā” ti āṇāpento sattamaṁ gāthamāha.

110. Ime na devā na gandhabbaputtā, migā ime atthavasaṁ gatā me,
Ekañca naṁ sāyamāse pacantu, ekaṁ punappātarāse pacantū ti.

Tattha migā ime ti ime sace devā gandhabbā vā bhaveyyuṁ, nacceyyuñceva gāyeyyuñca, ime pana migā tiracchānagatā. Atthavasaṁ gatā me ti atthaṁ paccāsīsantena luddena ānītattā atthavasena mama hatthaṁ gatā. Etesu ekaṁ sāyamāse, ekaṁ pātarāse pacantūti.

Kinnarī cintesi: “Rājā kuddho nissaṁsayaṁ māressati, idāni kathetuṁ kālo” ti aṭṭhamaṁ gāthamāha.

111. Sataṁ sahassāni dubhāsitāni, kalam-pi nāgghanti subhāsitassa,
Dubbhāsitaṁ saṅkamāno kileso, tasmā tuṇhī kimpurisā na bālyā ti.

Tattha [PTS 4.253] saṅkamāno kileso ti kadāci ahaṁ bhāsamāno dubbhāsitaṁ bhāseyyaṁ, evaṁ dubbhāsitaṁ saṅkamāno kilissati kilamati. Tasmā ti tena kāraṇena tumhākaṁ na gāyiṁ, na bālabhāvenāti.

Rājā kinnariyā tussitvā anantaraṁ gāthamāha.

112. Yā mesā byāhāsi pamuñcathetaṁ, giriñca naṁ himavantaṁ nayantu,
Imañca kho dentu mahānasāya, pāto va naṁ pātarāse pacantū ti.

Tattha yā mesā ti yā me esā. Dentū ti mahānasatthāya dentu.

Kinnaro rañño vacanaṁ sutvā: “Ayaṁ maṁ akathentaṁ avassaṁ māressati, idāni kathetuṁ vaṭṭatī” ti itaraṁ gāthamāha.

113. Pajjunnanāthā pasavo, pasunāthā ayaṁ pajā,
Tvaṁ nāthosi mahārāja, nāthohaṁ bhariyāya me,
Dvinnamaññataraṁ ñatvā, mutto gaccheyya pabbatan-ti.

Tattha pajjunnanāthā pasavo ti tiṇabhakkhā pasavo meghanāthā nāma. Pasunāthā ayaṁ pajā ti ayaṁ pana manussapajā pañcagorasena upajīvantī pasunāthā pasupatiṭṭhā. Tvaṁ nāthosī ti tvaṁ mama patiṭṭhā asi. Nāthohan-ti mama bhariyāya ahaṁ nātho, ahamassā patiṭṭhā. Dvinnamaññataraṁ ñatvā, mutto gaccheyya pabbatan-ti amhākaṁ dvinnaṁ antare eko ekaṁ mataṁ ñatvā sayaṁ maraṇato mutto himavantaṁ gaccheyya, jīvamānā pana mayaṁ aññamaññaṁ na jahāma, tasmā sace pi imaṁ himavantaṁ pesetukāmo, maṁ paṭhamaṁ māretvā pacchā pesehīti.

Evañca pana vatvā: “Mahārāja, na mayaṁ tava vacanaṁ akātukāmatāya tuṇhī ahumha, mayaṁ kathāya pana dosaṁ disvā na kathayimhā” ti dīpento imaṁ gāthādvayamāha.

114. Na ve nindā suparivajjayetha, nānā janā sevitabbā janinda,
Yeneva [PTS 4.254] eko labhate pasaṁsaṁ, teneva añño labhate ninditāraṁ.

115. Sabbo loko paricitto aticitto, sabbo loko cittavā samhi citte,
Paccekacittā puthu sabbasattā, kassīdha cittassa vasena vatte ti.

Tattha suparivajjayethā ti mahārāja, nindā nāma sukhena parivajjetuṁ na sakkā. Nānā janā ti nānāchandā janā. Yenevā ti yena sīlādiguṇena eko pasaṁsaṁ labhati, teneva añño ninditāraṁ labhati. Amhākañhi kinnarānaṁ antare kathanena pasaṁsaṁ labhati, manussānaṁ antare nindaṁ, iti nindā nāma dupparivajjiyā, svāhaṁ kathaṁ tava santikā pasaṁsaṁ labhissāmīti.

Sabbo loko paricitto ti mahārāja, asappuriso nāma pāṇātipātādicittena, sappuriso pāṇātipātā veramaṇi ādicittena aticittoti, evaṁ sabbo loko paricitto aticittoti attho. Cittavā samhi citte ti sabbo pana loko attano hīnena vā paṇītena vā cittena cittavā nāma. Paccekacittā ti pāṭiyekkacittā puthuppabhedā sabbe sattā. Tesu kassekassa tava vā aññassa vā cittena kinnarī vā mādiso vā añño vā vatteyya, tasmā: “Ayaṁ mama cittavasena na vattatī” ti, mā mayhaṁ kujjhi. Sabbasattā hi attano cittavasena gacchanti, devā ti. Kimpuriso rañño dhammaṁ desesi.

Rājā: “Sabhāvam-eva katheti paṇḍito kinnaro” ti somanassappatto hutvā osānagāthamāha.

116. Tuṇhī ahū kimpuriso sabhariyo, yo dāni byāhāsi bhayassa bhīto,
So dāni mutto sukhito arogo, vācākirevatthavatī narānan-ti.

Tattha vācākirevatthavatī narānan-ti vācāgirā eva imesaṁ sattānaṁ atthavatī hitāvahā hotī ti attho.

Rājā kinnare suvaṇṇapañjare nisīdāpetvā tam-eva luddaṁ pakkosāpetvā: “Gaccha bhaṇe, gahitaṭṭhāne yeva vissajjehī” ti vissajjāpesi. Mahāsatto pi [PTS 4.255] “ācariya, evaṁ kinnarā vācaṁ rakkhitvā pattakāle kathitena subhāsiteneva muttā, tvaṁ pana dukkathitena mahādukkhaṁ patto” ti idaṁ udāharaṇaṁ dassetvā: “Ācariya, mā bhāyi, jīvitaṁ te ahaṁ dassāmī” ti assāsesi, “apica kho pana tumhe maṁ rakkheyyāthā” tivutte: “Na tāva nakkhattayogo labbhatī” ti divasaṁ vītināmetvā majjhimayāmasamanantare mataṁ eḷakaṁ āharāpetvā: “Brāhmaṇa, yattha katthaci gantvā jīvāhī” ti kañci ajānāpetvā uyyojetvā eḷakamaṁsena baliṁ katvā dvāraṁ patiṭṭhāpesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi kokāliko vācāya hatoyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kaḷārapiṅgalo kokāliko ahosi, takkāriyapaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Takkāriyajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 482: Rurumigarājajātakavaṇṇanā

Tassa gāmavaraṁ dammī ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. So kira bhikkhūhi: “Bahūpakāro te āvuso, devadattasatthā, tvaṁ tathāgataṁ nissāya pabbajjaṁ labhi, tīṇi piṭakāni uggaṇhi, lābhasakkāraṁ pāpuṇī” ti vutto: “Āvuso, satthārā mama tiṇaggamatto pi upakāro na kato, ahaṁ sayam-eva pabbajiṁ, sayaṁ tīṇi piṭakāni uggaṇhiṁ, sayaṁ lābhasakkāraṁ pāpuṇin”-ti kathesi. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Akataññū āvuso, devadatto akatavedī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, devadatto idāneva akataññū, pubbe pi akataññū yeva, pubbepesa mayā jīvite dinne pi mama guṇamattaṁ na jānātī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente eko asītikoṭivibhavo seṭṭhi puttaṁ labhitvā: “Mahādhanako” tissa, nāmaṁ katvā: “Sippaṁ uggaṇhanto mama putto kilamissatī” ti na kiñci sippaṁ uggaṇhāpesi. So gītanaccavāditakhādanabhojanato uddhaṁ na kiñci aññāsi. Taṁ vayappattaṁ patirūpena dārena saṁyojetvā mātāpitaro kālamakaṁsu. So tesaṁ accayena itthidhuttasurādhuttādīhi parivuto nānābyasanamukhehi [PTS 4.256] iṇaṁ ādāya taṁ dātuṁ asakkonto iṇāyikehi codiyamāno cintesi: “Kiṁ mayhaṁ jīvitena, ekenamhi attabhāvena añño viya jāto, mataṁ me seyyo” ti. So iṇāyike āha: “tumhākaṁ iṇapaṇṇāni gahetvā āgacchatha, gaṅgātīre me nidahitaṁ kulasantakaṁ dhanaṁ atthi, taṁ vo dassāmī” ti. Te tena saddhiṁ agamaṁsu. So: “Idha dhanan”-ti nidhiṭṭhānaṁ ācikkhanto viya: “Gaṅgāyaṁ patitvā marissāmī” ti palāyitvā gaṅgāyaṁ pati. So caṇḍasotena vuyhanto kāruññaravaṁ viravi.

Tadā mahāsatto rurumigayoniyaṁ nibbattitvā parivāraṁ chaḍḍetvā ekako va gaṅgānivattane ramaṇīye sālamissake supupphitaambavane vasati uposathaṁ upavutthāya. Tassa sarīracchavi sumajjitakañcanapaṭṭavaṇṇā ahosi, hatthapādā lākhārasaparikammakatā viya, naṅguṭṭhaṁ cāmarīnaṅguṭṭhaṁ viya, siṅgāni rajatadāmasadisāni, akkhīni sumajjitamaṇiguḷikā viya, mukhaṁ odahitvā ṭhapitarattakambalageṇḍukaṁ viya. Evarūpaṁ tassa rūpaṁ ahosi. So aḍḍharattasamaye tassa kāruññasaddaṁ sutvā: “Manussasaddo sūyati, mā mayi dharante maratu, jīvitamassa dassāmī” ti cintetvā sayanagumbā uṭṭhāya nadītīraṁ gantvā: “Ambho purisa, mā bhāyi, jīvitaṁ te dassāmī” ti assāsetvā sotaṁ chindanto gantvā taṁ piṭṭhiyaṁ āropetvā tīraṁ pāpetvā attano vasanaṭṭhānaṁ netvā phalāphalāni datvā dvīhatīhaccayena: “Bho purisa, ahaṁ taṁ ito araññato nīharitvā bārāṇasimagge ṭhapessāmi, tvaṁ sotthinā gamissasi, apica kho pana tvaṁ ‘asukaṭṭhāne nāma kañcanamigo vasatī’ ti dhanakāraṇā maṁ rañño ceva rājamahāmattassa ca mā ācikkhāhī” ti āha. So: “Sādhu sāmī” ti sampaṭicchi.

Mahāsatto tassa paṭiññaṁ gahetvā taṁ attano piṭṭhiyaṁ āropetvā bārāṇasimagge otāretvā nivatti. Tassa bārāṇasipavisanadivase yeva khemā nāma rañño aggamahesī paccūsakāle supinante suvaṇṇavaṇṇaṁ migaṁ attano dhammaṁ desentaṁ disvā [PTS 4.257] cintesi: “Sace evarūpo migo na bhaveyya, nāhaṁ supine passeyyaṁ, addhā bhavissati, rañño ārocessāmī” ti. Sā rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Mahārāja, ahaṁ suvaṇṇavaṇṇaṁ migaṁ passituṁ icchāmi, suvaṇṇavaṇṇamigassa dhammaṁ sotukāmāmhi, labhissāmi ce, jīveyyaṁ, no ce, natthi me jīvitan”-ti āha. Rājā taṁ assāsetvā: “Sace manussaloke atthi, labhissasī” ti vatvā brāhmaṇe pakkosāpetvā: “Suvaṇṇavaṇṇā migā nāma hontī” ti pucchitvā: “Āma, deva, hontī” ti sutvā alaṅkatahatthikkhandhe suvaṇṇacaṅkoṭake sahassathavikaṁ ṭhapetvā yo suvaṇṇavaṇṇaṁ migaṁ ācikkhissati, tassa saddhiṁ sahassathavikasuvaṇṇacaṅkoṭakena tañca hatthiṁ tato ca uttari dātukāmo hutvā suvaṇṇapaṭṭe gāthaṁ likhāpetvā ekaṁ amaccaṁ pakkosāpetvā: “Ehi tāta, mama vacanena imaṁ gāthaṁ nagaravāsīnaṁ kathehī” ti imasmiṁ jātake paṭhamaṁ gāthamāha.

117. Tassa gāmavaraṁ dammi, nāriyo ca alaṅkatā,
Yo me taṁ migamakkhāti, migānaṁ migamuttaman-ti.

Amacco suvaṇṇapaṭṭaṁ gahetvā sakalanagare vācāpesi. Atha so seṭṭhiputto bārāṇasiṁ pavisanto va taṁ kathaṁ sutvā amaccassa santikaṁ gantvā: “Ahaṁ rañño evarūpaṁ migaṁ ācikkhissāmi, maṁ rañño dassehī” ti āha. Amacco hatthikkhandhato otaritvā taṁ rañño santikaṁ netvā: “Ayaṁ kira, deva, taṁ migaṁ ācikkhissatī” ti dassesi. Rājā: “Saccaṁ ambho purisā” ti pucchi. So: “Saccaṁ mahārāja, tvaṁ etaṁ yasaṁ mayhaṁ dehī” ti vadanto dutiyaṁ gāthamāha.

118. Mayhaṁ gāmavaraṁ dehi, nāriyo ca alaṅkatā,
Ahaṁ te migamakkhissaṁ, migānaṁ migamuttaman-ti.

Taṁ sutvā rājā tassa mittadubbhissa tussitvā: “Abbho kuhiṁ so migo vasatī” ti pucchitvā: “Asukaṭṭhāne nāma devā” ti vutte tam-eva maggadesakaṁ katvā mahantena parivārena taṁ ṭhānaṁ agamāsi. Atha naṁ so mittadubbhī: “Senaṁ, deva, sannisīdāpehī” ti [PTS 4.258] vatvā sannisinnāya senāya eso, deva, suvaṇṇamigo etasmiṁ vane vasatī” ti hatthaṁ pasāretvā ācikkhanto tatiyaṁ gāthamāha.

119. Etasmiṁ vanasaṇḍasmiṁ, ambā sālā ca pupphitā,
Indagopakasañchannā, ettheso tiṭṭhate migo ti.

Tattha indagopakasañchannā ti etassa vanasaṇḍassa bhūmi indagopakavaṇṇāya rattāya sukhasamphassāya tiṇajātiyā sañchannā, sasakucchi viya mudukā, ettha etasmiṁ ramaṇīye vanasaṇḍe eso tiṭṭhatīti dasseti.

Rājā tassa vacanaṁ sutvā amacce āṇāpesi: “Tassa migassa palāyituṁ adatvā khippaṁ āvudhahatthehi purisehi saddhiṁ vanasaṇḍaṁ parivārethā” ti. Te tathā katvā unnadiṁsu. Rājā katipayehi janehi saddhiṁ ekamantaṁ aṭṭhāsi, so pissa avidūre aṭṭhāsi. Mahāsatto taṁ saddaṁ sutvā cintesi: “Mahanto balakāyasaddo, tamhā me purisā bhayena uppannena bhavitabban”-ti. So uṭṭhāya sakalaparisaṁ oloketvā rañño ṭhitaṭṭhānaṁ disvā: “Rañño ṭhitaṭṭhāne yeva me sotthi bhavissati, ettheva mayā gantuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā rājābhimukho pāyāsi. Rājā taṁ āgacchantaṁ disvā: “Nāgabalo migo avattharanto viya āgaccheyya, saraṁ sannayhitvā imaṁ migaṁ santāsetvā sace palāyati, vijjhitvā dubbalaṁ katvā gaṇhissāmī” ti dhanuṁ āropetvā bodhisattābhimukho ahosi. Tamatthaṁ pakāsento satthā imaṁ gāthādvayamāha.

120. Dhanuṁ advejjhaṁ katvāna, usuṁ sannayhupāgami,
Migo ca disvā rājānaṁ, dūrato ajjhabhāsatha.

121. Āgamehi mahārāja, mā maṁ vijjhi rathesabha,
Ko nu te idamakkhāsi, ettheso tiṭṭhate migo ti.

Tattha [PTS 4.259] advejjhaṁ katvānā ti jiyāya ca sarena ca saddhiṁ ekam-eva katvā. Sannayhā ti sannayhitvā. Āgamehīti: “Tiṭṭha, mahārāja, mā maṁ vijjhi, jīvaggāham-eva gaṇhāhī” ti madhurāya manussavācāya abhāsi.

Rājā tassa madhurakathāya bandhitvā dhanuṁ otāretvā gāravena aṭṭhāsi. Mahāsatto pi rājānaṁ upasaṅkamitvā madhurapaṭisanthāraṁ katvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Mahājano pi sabbāvudhāni chaḍḍetvā āgantvā rājānaṁ parivāresi. Tasmiṁ khaṇe mahāsatto suvaṇṇakiṅkiṇikaṁ cālento viya madhurena sarena rājānaṁ pucchi: “Ko nu te idamakkhāsi, ettheso tiṭṭhate migo” ti? Tasmiṁ khaṇe pāpapuriso thokaṁ paṭikkamitvā sotapatheva aṭṭhāsi. Rājā: “Iminā me dassito” ti kathento chaṭṭhaṁ gāthamāha.

122. Esa pāpacaro poso, samma tiṭṭhati ārakā,
Soyaṁ me idamakkhāsi, ettheso tiṭṭhate migo ti.

Tattha pāpacaro ti vissaṭṭhācāro.

Taṁ sutvā mahāsatto taṁ mittadubbhiṁ garahitvā raññā saddhiṁ sallapanto sattamaṁ gāthamāha.

123. Saccaṁ kireva māhaṁsu, narā ekacciyā idha,
Kaṭṭhaṁ niplavitaṁ seyyo, na tvevekacciyo naro ti.

Tattha niplavitan-ti uttāritaṁ. Ekacciyo ti ekacco pana mittadubbhī pāpapuggalo udake patanto pi uttārito na tveva seyyo. Kaṭṭhañhi nānappakārena upakārāya saṁvattati, mittadubbhī pana pāpapuggalo vināsāya, tasmā tato kaṭṭham-eva varataranti porāṇakapaṇḍitā kathayiṁsu, mayā pana tesaṁ vacanaṁ na katanti.

Taṁ sutvā rājā itaraṁ gāthamāha.

124. Kiṁ nu ruru garahasi migānaṁ, kiṁ pakkhīnaṁ kiṁ pana mānusānaṁ,
Bhayaṁ [PTS 4.260] hi maṁ vindatinapparūpaṁ, sutvāna taṁ mānusiṁ bhāsamānan-ti.

Tattha migānan-ti migānamaññataraṁ garahasi, udāhu pakkhīnaṁ, mānusānanti pucchi. Bhayañhi maṁ vindatī ti bhayaṁ maṁ paṭilabhati, ahaṁ attani anissaro bhayasantako viya homi. Anapparūpan-ti mahantaṁ.

Tato mahāsatto: “Mahārāja, na migaṁ, na pakkhiṁ garahāmi, manussaṁ pana garahāmī” ti dassento navamaṁ gāthamāha.

125. Yamuddhariṁ vāhane vuyhamānaṁ, mahodake salile sīghasote,
Tatonidānaṁ bhayamāgataṁ mama, dukkho have rāja asabbhi saṅgamo ti.

Tattha vāhane ti patitapatite vahituṁ samatthe gaṅgāvahe. Mahodake salile ti mahāudake mahāsalileti attho. Ubhayenā pi gaṅgāvahasseva bahuudakataṁ dasseti. Tatonidānan-ti mahārāja, yo mayhaṁ tayā dassito puriso, eso mayā gaṅgāya vuyhamāno aḍḍharattasamaye kāruññaravaṁ viravanto uddharito, tatonidānaṁ me idamajja bhayaṁ āgataṁ, asappurisehi samāgamo nāma dukkho, mahārājāti.

Taṁ sutvā rājā tassa kujjhitvā: “Evaṁ bahūpakārassa nāma guṇaṁ na jānāti, vijjhitvā naṁ jīvitakkhayaṁ pāpessāmī” ti dasamaṁ gāthamāha.

126. Sohaṁ catuppattamimaṁ vihaṅgamaṁ, tanucchidaṁ hadaye ossajāmi,
Hanāmi taṁ mittadubbhiṁ akiccakāriṁ, yo tādisaṁ kammakataṁ na jāne ti.

Tattha catuppattan-ti catūhi vājapattehi samannāgataṁ. Vihaṅgaman-ti ākāsagāmiṁ. Tanucchidan-ti sarīrachindanaṁ. Ossajāmī ti etassa hadaye vissajjemi.

Tato mahāsatto: “Mā esa maṁ nissāya nassatū” ti cintetvā ekādasamaṁ gāthamāha.

127. Dhīrassa [PTS 4.261] bālassa have janinda, santo vadhaṁ nappasaṁsanti jātu,
Kāmaṁ gharaṁ gacchatu pāpadhammo, yañcassa bhaṭṭhaṁ tadetassa dehi,
Ahañca te kāmakaro bhavāmī ti.

Tattha kāman-ti kāmena yathāruciyā attano gharaṁ gacchatu. Yañcassa bhaṭṭhaṁ tadetassa dehī ti yañca tassa: “Idaṁ nāma te dassāmī” ti tayā kathitaṁ, taṁ tassa dehi. Kāmakaro ti icchākaro, yaṁ icchasi, taṁ karohi, maṁsaṁ vā me khāda, kīḷāmigaṁ vā karohi, sabbattha te anukūlavattī bhavissāmī ti attho.

Taṁ sutvā rājā tuṭṭhamānaso mahāsattassa thutiṁ karonto anantaraṁ gāthamāha.

128. Addhā rurū aññataro sataṁ so, yo dubbhato mānusassa na dubbhi,
Kāmaṁ gharaṁ gacchatu pāpadhammo, yañcassa bhaṭṭhaṁ tadetassa dammi,
Ahañca te kāmacāraṁ dadāmī ti.

Tattha sataṁ so ti addhā tvaṁ sataṁ paṇḍitānaṁ aññataro. Kāmacāran-ti ahaṁ tava dhammakathāya pasīditvā tuyhaṁ kāmacāraṁ abhayaṁ dadāmi, ito paṭṭhāya tumhe nibbhayā yathāruciyā viharathāti mahāsattassa varaṁ adāsi.

Atha naṁ mahāsatto: “Mahārāja, manussā nāma aññaṁ mukhena bhāsanti, aññaṁ kāyena karontī” ti pariggaṇhanto dve gāthā abhāsi:

129. Suvijānaṁ siṅgālānaṁ, sakuṇānañca vassitaṁ,
Manussavassitaṁ rāja, dubbijānataraṁ tato.

130. Api ce maññatī poso, ñāti mitto sakhāti vā,
Yo pubbe sumano hutvā, pacchā sampajjate diso ti.

Taṁ sutvā rājā: “Migarāja, mā maṁ evaṁ maññi, ahañhi rajjaṁ jahanto pi na tuyhaṁ dinnavaraṁ jahissaṁ, saddahatha, mayhan”-ti [PTS 4.262] varaṁ adāsi. Mahāsatto tassa santike varaṁ gaṇhanto attānaṁ ādiṁ katvā sabbasattānaṁ abhayadānaṁ varaṁ gaṇhi. Rājā pi taṁ varaṁ datvā bodhisattaṁ nagaraṁ netvā mahāsattañca nagarañca alaṅkārāpetvā deviyā dhammaṁ desāpesi. Mahāsatto deviṁ ādiṁ katvā rañño ca rājaparisāya ca madhurāya manussabhāsāya dhammaṁ desetvā rājānaṁ dasahi rājadhammehi ovaditvā mahājanaṁ anusāsitvā araññaṁ pavisitvā migagaṇaparivuto vāsaṁ kappesi. Rājā: “Sabbesaṁ sattānaṁ abhayaṁ dammī” ti nagare bheriṁ carāpesi. Tato paṭṭhāya migapakkhīnaṁ koci hatthaṁ pasāretuṁ samattho nāma nāhosi. Migagaṇo manussānaṁ sassāni khādati, koci vāretuṁ na sakkoti. Mahājano rājaṅgaṇaṁ gantvā upakkosi. Tamatthaṁ pakāsento satthā imaṁ gāthamāha.

131. Samāgatā jānapadā, negamā ca samāgatā,
Migā sassāni khādanti, taṁ devo paṭisedhatū ti.

Tattha taṁ devo ti taṁ migagaṇaṁ devo paṭisedhatūti.

Taṁ sutvā rājā gāthādvayamāha.

132. Kāmaṁ janapado māsi, raṭṭhañcā pi vinassatu,
Na tvevāhaṁ ruruṁ dubbhe, datvā abhayadakkhiṇaṁ.

133. Mā me janapado āsi, raṭṭhañcā pi vinassatu,
Na tvevāhaṁ migarājassa, varaṁ datvā musā bhaṇe ti.

Tattha māsī ti kāmaṁ mayhaṁ janapado mā hotu. Rurun-ti na tveva ahaṁ suvaṇṇavaṇṇassa rurumigarājassa abhayadakkhiṇaṁ datvā dubbhissāmīti.

Mahājano rañño vacanaṁ sutvā kiñci vattuṁ avisahanto paṭikkami. Sā kathā vitthārikā ahosi. Taṁ sutvā mahāsatto migagaṇaṁ sannipātāpetvā: “Ito paṭṭhāya manussānaṁ sassāni mā khādathā” ti ovaditvā: “Attano khettesu paṇṇasaññaṁ bandhantū” ti [PTS 4.263] manussānaṁ ghosāpesi. Te tathā bandhiṁsu, tāya saññāya migā yāvajjatanā sassāni na khādanti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi devadatto akataññūyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā seṭṭhiputto devadatto ahosi, rājā ānando, rurumigarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Rurumigarājajātakavaṇṇanā navamā

JA 483: Sarabhamigajātakavaṇṇanā

Āsīsetheva puriso ti idaṁ satthā jetavane viharanto attanā saṁkhittena pucchitapañhassa dhammasenāpatino vitthārena byākaraṇaṁ ārabbha kathesi. Kadā pana satthā theraṁ saṁkhittena pañhaṁ pucchīti? Devorohane. Tatrāyaṁ saṅkhepato anupubbikathā. Rājagahaseṭṭhino hi santake candanapatte āyasmatā piṇḍolabhāradvājena iddhiyā gahite satthā bhikkhūnaṁ iddhipāṭihāriyakaraṇaṁ paṭikkhi pi. Tadā titthiyā: “Paṭikkhittaṁ samaṇena gotamena iddhipāṭihāriyakaraṇaṁ, idāni sayam-pi na karissatī” ti cintetvā maṅkubhūtehi attano sāvakehi: “Kiṁ, bhante, iddhiyā pattaṁ na gaṇhathā” ti vuccamānā: “Netaṁ āvuso, amhākaṁ dukkaraṁ, chavassa pana dārupattassatthāya attano saṇhasukhumaguṇaṁ ko gihīnaṁ pakāsessatīti na gaṇhimha, samaṇā pana sakyaputtiyā lolatāya iddhiṁ dassetvā gaṇhiṁsu. Mā ‘amhākaṁ iddhikaraṇaṁ bhāro’ ti cintayittha, mayañhi tiṭṭhantu samaṇassa gotamassa sāvakā, ākaṅkhamānā pana samaṇena gotamena saddhiṁ iddhiṁ dassessāma, sace hi samaṇo gotamo ekaṁ pāṭihāriyaṁ karissati, mayaṁ dviguṇaṁ karissāmā” ti kathayiṁsu.

Taṁ sutvā bhikkhū bhagavato ārocesuṁ: “Bhante, titthiyā kira pāṭihāriyaṁ karissantī” ti. Satthā: “Bhikkhave, karontu, aham-pi karissāmī” ti āha. Taṁ sutvā bimbisāro āgantvā bhagavantaṁ pucchi: “Bhante, pāṭihāriyaṁ kira karissathā” ti? “Āma, mahārājā” ti. “Nanu, bhante, sikkhāpadaṁ paññattan”-ti. “Mahārāja, taṁ mayā sāvakānaṁ paññattaṁ, buddhānaṁ pana sikkhāpadaṁ nāma [PTS 4.264] natthi. “Yathā hi, mahārāja, tava uyyāne pupphaphalaṁ aññesaṁ vāritaṁ, na tava, evaṁsampadamidaṁ daṭṭhabban”-ti. “Kattha pana, bhante, pāṭihāriyaṁ karissathā” ti? “Sāvatthinagaradvāre kaṇḍambarukkhamūle” ti. “Amhehi tattha kiṁ kattabban”-ti? “Natthi kiñci mahārājā” ti. Punadivase satthā katabhattakicco cārikaṁ pakkāmi. Manussā: “Kuhiṁ, bhante, satthā gacchatī” ti pucchanti. “Sāvatthinagaradvāre kaṇḍambarukkhamūle titthiyamaddanaṁ yamakapāṭihāriyaṁ kātun”-ti tesaṁ bhikkhū kathayanti. Mahājano: “Acchariyarūpaṁ kira pāṭihāriyaṁ bhavissati, passissāma nan”-ti gharadvārāni chaḍḍetvā satthārā saddhiṁ yeva agamāsi.

Aññatitthiyā: “Mayam-pi samaṇassa gotamassa pāṭihāriyakaraṇaṭṭhāne pāṭihāriyaṁ karissāmā” ti upaṭṭhākehi saddhiṁ satthāram-eva anubandhiṁsu. Satthā anupubbena sāvatthiṁ gantvā raññā: “Pāṭihāriyaṁ kira, bhante, karissathā” ti pucchito: “Karissāmī” ti vatvā: “Kadā, bhante” ti vutte: “Ito sattame divase āsāḷhipuṇṇamāsiyan”-ti āha. “Maṇḍapaṁ karomi bhante” ti? “Alaṁ mahārāja, mama pāṭihāriyakaraṇaṭṭhāne sakko devarājā dvādasayojanikaṁ ratanamaṇḍapaṁ karissatī” ti. “Etaṁ kāraṇaṁ nagare ugghosāpemi, bhante” ti? “Ugghosāpehi mahārājā” ti. Rājā dhammaghosakaṁ alaṅkatahatthipiṭṭhiṁ āropetvā: “Bhagavā kira sāvatthinagaradvāre kaṇḍambarukkhamūle titthiyamaddanaṁ pāṭihāriyaṁ karissati ito sattame divase” ti yāva chaṭṭhadivasā devasikaṁ ghosanaṁ kāresi. Titthiyā: “Kaṇḍambarukkhamūle kira karissatī” ti sāmikānaṁ dhanaṁ datvā sāvatthisāmante ambarukkhe chindāpayiṁsu. Dhammaghosako puṇṇamīdivase pātova: “Ajja, bhagavato pāṭihāriyaṁ bhavissatī” ti ugghosesi. Devatānubhāvena sakalajambudīpe dvāre ṭhatvā ugghositaṁ viya ahosi. Ye ye gantuṁ cittaṁ uppādenti, te te sāvatthiṁ pattam-eva attānaṁ passiṁsu, dvādasayojanikā parisā ahosi.

Satthā pāto va sāvatthiṁ piṇḍāya pavisituṁ nikkhami. Kaṇḍo nāma uyyānapālo piṇḍipakkam-eva kumbhapamāṇaṁ mahantaṁ ambapakkaṁ rañño haranto satthāraṁ nagaradvāre disvā: “Idaṁ tathāgatasseva anucchavikan”-ti adāsi. Satthā paṭiggahetvā tattheva ekamantaṁ nisinno paribhuñjitvā: “Ānanda, imaṁ ambaṭṭhiṁ uyyānapālakassa imasmiṁ ṭhāne ropanatthāya dehi, esa kaṇḍambo [PTS 4.265] nāma bhavissatī” ti āha. Thero tathā akāsi. Uyyānapālo paṁsuṁ viyūhitvā ropesi. Taṅkhaṇaññeva aṭṭhiṁ bhinditvā mūlāni otariṁsu, naṅgalasīsapamāṇo rattaṅkuro uṭṭhahi, mahājanassa olokentasseva paṇṇāsahatthakkhandho paṇṇāsahatthasākho ubbedhato ca hatthasatiko ambarukkho sampajji, tāvadevassa pupphāni ca phalāni ca uṭṭhahiṁsu. So madhukaraparivuto suvaṇṇavaṇṇaphalabharito nabhaṁ pūretvā aṭṭhāsi, vātappaharaṇakāle madhurapakkāni patiṁsu. Pacchā āgacchantā bhikkhū paribhuñjitvāva āgamiṁsu.

Sāyanhasamaye sakko devarājā āvajjento: “Satthu ratanamaṇḍapakaraṇaṁ amhākaṁ bhāro” ti ñatvā vissakammadevaputtaṁ pesetvā dvādasayojanikaṁ nīluppalasañchannaṁ sattaratanamaṇḍapaṁ kāresi. Evaṁ dasasahassacakkavāḷadevatā sannipatiṁsu. Satthā titthiyamaddanaṁ asādhāraṇaṁ sāvakehi yamakapāṭihāriyaṁ katvā bahujanassa pasannabhāvaṁ ñatvā oruyha buddhāsane nisinno dhammaṁ desesi. Vīsati pāṇakoṭiyo amatapānaṁ piviṁsu. Tato: “Purimabuddhā pana pāṭihāriyaṁ katvā kattha gacchantī” ti āvajjento: “Tāvatiṁsabhavanan”-ti ñatvā buddhāsanā uṭṭhāya dakkhiṇapādaṁ yugandharamuddhani ṭhapetvā vāmapādena sinerumatthakaṁ akkamitvā pāricchattakamūle paṇḍukambalasilāyaṁ vassaṁ upagantvā antotemāsaṁ devānaṁ abhidhammapiṭakaṁ kathesi. Parisā satthu gataṭṭhānaṁ ajānantī: “Disvāva gamissāmā” ti tattheva temāsaṁ vasi. Upakaṭṭhāya pavāraṇāya mahāmoggallānatthero gantvā bhagavato ārocesi. Atha naṁ satthā pucchi: “Kahaṁ pana etarahi sāriputto” ti? “Eso, bhante, pāṭihāriye pasīditvā pabbajitehi pañcahi bhikkhusatehi saddhiṁ saṅkassanagaradvāre vasī” ti. “Moggallāna, ahaṁ ito sattame divase saṅkassanagaradvāre otarissāmi, tathāgataṁ daṭṭhukāmā saṅkassanagare ekato sannipatantū” ti. Thero: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā āgantvā parisāya ārocetvā sakalaparisaṁ sāvatthito tiṁsayojanaṁ saṅkassanagaraṁ ekamuhutteneva pāpesi.

Satthā vutthavasso pavāretvā: “Mahārāja, manussalokaṁ gamissāmī” ti sakkassa ārocesi. Sakko vissakammaṁ āmantetvā: “Dasabalassa manussalokagamanatthāya tīṇi sopānāni karohī” ti āha. So sinerumatthake sopānasīsaṁ saṅkassanagaradvāre dhurasopānaṁ katvā majjhe maṇimayaṁ, ekasmiṁ passe rajatamayaṁ, ekasmiṁ passe suvaṇṇamayanti [PTS 4.266] tīṇi sopānāni māpesi, sattaratanamayā vedikāparikkhepā. Satthā lokavivaraṇaṁ pāṭihāriyaṁ katvā majjhe maṇimayena sopānena otari. Sakko pattacīvaraṁ aggahesi, suyāmo vālabījaniṁ, sahampati mahābrahmā chattaṁ dhāresi, dasasahassacakkavāḷadevatā dibbagandhamālādīhi pūjayiṁsu. Satthāraṁ dhurasopāne patiṭṭhitaṁ paṭhamam-eva sāriputtatthero vandi, pacchā sesaparisā. Tasmiṁ samāgame satthā cintesi: “Moggallāno: “Iddhimā’ ti pākaṭo, upāli ‘vinayadharo’ ti. Sāriputtassa pana mahāpaññaguṇo apākaṭo, ṭhapetvā maṁ añño etena sadiso samapañño nāma natthi, paññāguṇamassa pākaṭaṁ karissāmī” ti paṭhamaṁ tāva puthujjanānaṁ visaye pañhaṁ pucchi, taṁ puthujjanāva kathayiṁsu tato sotāpannānaṁ visaye pañhaṁ pucchi, tam-pi sotāpannāva kathayiṁsu, puthujjanā na jāniṁsu. Evaṁ sakadāgāmivisaye anāgāmivisaye khīṇāsavavisaye mahāsāvakavisaye ca pañhaṁ pucchi, tam-pi heṭṭhimā heṭṭhimā na jāniṁsu, uparimā uparimāva kathayiṁsu. Aggasāvakavisaye puṭṭhapañham-pi aggasāvakāva kathayiṁsu, aññe na jāniṁsu. Tato sāriputtattherassa visaye pañhaṁ pucchi, taṁ thero va kathesi, aññe na jāniṁsu.

Manussā: “Ko nāma esa thero satthārā saddhiṁ kathesī” ti pucchitvā: “Dhammasenāpati sāriputtatthero nāmā” ti sutvā: “Aho mahāpañño” ti vadiṁsu. Tato paṭṭhāya devamanussānaṁ antare therassa mahāpaññaguṇo pākaṭo jāto. Atha naṁ satthā:

Ye ca saṅkhātadhammāse, ye ca sekhā puthū idha,
Tesaṁ me nipako iriyaṁ, puṭṭho pabrūhi mārisā ti. (Snp. 1044, CNidd. ajitamāṇavapucchā 63, netti. 14).

Buddhavisaye pañhaṁ pucchitvā: “Imassa nu kho sāriputta, saṁkhittena bhāsitassa kathaṁ vitthārena attho daṭṭhabbo” ti āha. Thero pañhaṁ oloketvā: “Satthā maṁ sekhāsekhānaṁ bhikkhūnaṁ āgamanapaṭipadaṁ pucchatī” ti pañhe nikkaṅkho hutvā: “Āgamanapaṭipadā nāma khandhādivasena bahūhi mukhehi sakkā kathetuṁ, kataṁ nu kho kathento satthu ajjhāsayaṁ gaṇhituṁ sakkhissāmī” ti ajjhāsaye kaṅkhi. Satthā: “Sāriputto pañhe nikkaṅkho, ajjhāsaye pana me kaṅkhati, mayā naye adinne kathetuṁ na sakkhissati, nayamassa dassāmī” ti [PTS 4.267] nayaṁ dadanto: “Bhūtamidaṁ sāriputta samanupassā” ti āha. Evaṁ kirassa ahosi: “Sāriputto mama ajjhāsayaṁ gahetvā kathento khandhavasena kathessatī” ti. Therassa saha nayadānena so pañho nayasatena nayasahassena upaṭṭhāsi. So satthārā dinnanaye ṭhatvā buddhavisaye pañhaṁ kathesi.

Satthā dvādasayojanikāya parisāya dhammaṁ desesi. Tiṁsa pāṇakoṭiyo amatapānaṁ piviṁsu. Satthā parisaṁ uyyojetvā cārikaṁ caranto anupubbena sāvatthiṁ gantvā punadivase sāvatthiyaṁ piṇḍāya caritvā piṇḍapātapaṭikkanto bhikkhūhi vatte dassite gandhakuṭiṁ pāvisi. Sāyanhasamaye bhikkhū therassa guṇakathaṁ kathentā dhammasabhāyaṁ nisīdiṁsu: “Mahāpañño, āvuso, sāriputto puthupañño javanapañño tikkhapañño nibbedhikapañño dasabalena saṁkhittena pucchitapañhaṁ vitthārena kathesī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi esa saṁkhittena bhāsitassa vitthārena atthaṁ kathesiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sarabhamigayoniyaṁ nibbattitvā araññe vasati. Rājā migavittako ahosi thāmasampanno, aññaṁ manussaṁ: “Manusso” ti pi na gaṇeti. So ekadivasaṁ migavaṁ gantvā amacce āha: “yassa passena migo palāyati, tena so daṇḍo dātabbo” ti. Te cintayiṁsu: “Kadāci vemajjhe ṭhitamigaṁ vijjhanti, kadāci uṭṭhitaṁ, kadāci palāyantam pi, ajja pana yena kenaci upāyena rañño ṭhitaṭṭhānaññeva āropessāmā” ti. Cintetvā ca pana katikaṁ katvā rañño dhuramaggaṁ adaṁsu. Te mahantaṁ gumbaṁ parikkhipitvā muggarādīhi bhūmiṁ pothayiṁsu. Paṭhamam-eva sarabhamigo uṭṭhāya tikkhattuṁ gubbhaṁ anuparigantvā palāyanokāsaṁ olokento sesadisāsu manusse bāhāya bāhaṁ dhanunā dhanuṁ āhacca nirantare ṭhite disvā rañño ṭhitaṭṭhāne yeva okāsaṁ addasa. So ummīlitesu akkhīsu [PTS 4.268] vālukaṁ khipamāno viya rājānaṁ abhimukho agamāsi. Rājā taṁ lahusampattaṁ disvā saraṁ ukkhipitvā vijjhi. Sarabhamigā nāma saraṁ vañcetuṁ chekā honti, sare abhimukhaṁ āgacchante vegaṁ hāpetvā tiṭṭhanti, pacchato āgacchante vegena purato javanti, uparibhāgenāgacchante piṭṭhiṁ nāmenti, passenāgacchante thokaṁ apagacchanti, kucchiṁ sandhāyāgacchante parivattitvā patanti, sare atikkante vātacchinnavalāhakavegena palāyanti.

So pi rājā tasmiṁ parivattitvā patite: “Sarabhamigo me viddho” ti nādaṁ muñci. Sarabho uṭṭhāya vātavegena palāyi. Balamaṇḍalaṁ bhijjitvā ubhosu passesu ṭhitaamaccā sarabhaṁ palāyamānaṁ disvā ekato hutvā pucchiṁsu: “Migo kassa ṭhitaṭṭhānaṁ abhiruhī” ti? “Rañño ṭhitaṭṭhānan”-ti. “Rājā ‘viddho me’ ti vadati, konena viddho, nibbirajjho bho amhākaṁ rājā, bhūminena viddhā” ti te nānappakārena raññā saddhiṁ keḷiṁ kariṁsu. Rājā cintesi: “Ime maṁ parihasanti, na mama pamāṇaṁ jānantī” ti gāḷhaṁ nivāsetvā pattiko va khaggaṁ ādāya: “Sarabhaṁ gaṇhissāmī” ti vegena pakkhandi. Atha naṁ disvā tīṇi yojanāni anubandhi. Sarabho araññaṁ pāvisi, rājā pi pāvisi. Tattha sarabhamigassa gamanamagge saṭṭhihatthamatto mahāpūtipādanarakāvāṭo atthi, so tiṁsahatthamattaṁ udakena puṇṇo tiṇehi ca paṭicchanno. Sarabho udakagandhaṁ ghāyitvāva āvāṭabhāvaṁ ñatvā thokaṁ osakkitvā gato. Rājā pana ujukam-eva gacchanto tasmiṁ pati.

Sarabho tassa padasaddaṁ asuṇanto nivattitvā taṁ apassanto: “Narakāvāṭe patito bhavissatī” ti ñatvā āgantvā olokento taṁ gambhīraudake apatiṭṭhaṁ kilamantaṁ disvā tena kataṁ aparādhaṁ hadaye akatvā [PTS 4.269] sañjātakāruñño: “Mā mayi passanteva rājā nassatu, imamhā dukkhā naṁ mocessāmī” ti āvāṭatīre ṭhito: “Mā bhāyi, mahārāja, mahantā dukkhā taṁ mocessāmī” ti vatvā attano piyaputtaṁ uddharituṁ ussāhaṁ karonto viya tassuddharaṇatthāya silāya yoggaṁ katvāva: “Vijjhissāmī” ti āgataṁ rājānaṁ saṭṭhihatthā narakā uddharitvā assāsetvā piṭṭhiṁ āropetvā araññā nīharitvā senāya avidūre otāretvā ovādamassa datvā pañcasu sīlesu patiṭṭhāpesi. Rājā mahāsattaṁ vinā vasituṁ asakkonto āha: “Sāmi sarabhamigarāja, mayā saddhiṁ bārāṇasiṁ ehi, dvādasayojanikāya te bārāṇasiyaṁ rajjaṁ dammi, taṁ kārehī” ti. “Mahārāja, mayaṁ tiracchānagatā, na me rajjenattho, sace te mayi sineho atthi, mayā dinnāni sīlāni rakkhanto raṭṭhavāsino pi sīlaṁ rakkhāpehī” ti taṁ ovaditvā araññam-eva pāvisi.

So assupuṇṇehi nettehi tassa guṇaṁ saranto va senaṁ pāpuṇitvā senaṅgaparivuto nagaraṁ gantvā: “Ito paṭṭhāya sakalanagaravāsino pañca sīlāni rakkhantū” ti dhammabheriṁ carāpesi. Mahāsattena pana attano kataguṇaṁ kassaci akathetvā sāyanhe nānaggarasabhojanaṁ bhuñjitvā alaṅkatasayane sayitvā paccūsakāle mahāsattassa guṇaṁ saritvā uṭṭhāya sayanapiṭṭhe pallaṅkena nisīditvā pītipuṇṇena hadayena chahi gāthāhi udānesi:

134. Āsīsetheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito,
Passāmi vohaṁ attānaṁ, yathā icchiṁ tathā ahu.

135. Āsīsetheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito,
Passāmi vohaṁ attānaṁ, udakā thalamubbhataṁ.

136. Vāyametheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito,
Passāmi vohaṁ attānaṁ, yathā icchiṁ tathā ahu.

137. Vāyametheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito,
Passāmi vohaṁ attānaṁ, udakā thalamubbhataṁ.

138. Dukkhūpanīto pi naro sapañño, āsaṁ na chindeyya sukhāgamāya,
Bahū [PTS 4.270] hi phassā ahitā hitā ca, avitakkitā maccumupabbajanti.

139. Acintitam-pi bhavati, cintitam-pi vinassati,
Na hi cintāmayā bhogā, itthiyā purisassa vā ti.

Tattha āsīsetheva puriso ti āsacchedakakammaṁ akatvā attano kammesu āsaṁ karotheva na ukkaṇṭheyya. Yathā icchin-ti ahañhi saṭṭhihatthā narakā uṭṭhānaṁ icchiṁ, somhi tatheva jāto, tato uṭṭhitoyevā ti dīpeti. Ahitā hitā cā ti dukkhaphassā ca sukhaphassā ca, “maraṇaphassā jīvitaphassā cā” ti pi attho, sattānañhi maraṇaphasso ahito jīvitaphasso hito, tesaṁ avitakkito acintito pi maraṇaphasso āgacchatīti dasseti. Acinti tampī ti mayā: “Āvāṭe patissāmī” ti na cintitaṁ, “sarabhaṁ māressāmī” ti cintitaṁ, idāni pana me cintitaṁ naṭṭhaṁ, acintitam-eva jātaṁ. Bhogā ti yasaparivārā. Ete cintāmayā na honti, tasmā ñāṇavatā vīriyam-eva kātabbaṁ. Vīriyavato hi acintitam-pi hoti yeva.

Tassevaṁ udānaṁ udānentasseva aruṇaṁ uṭṭhahi. Purohito ca pāto va sukhaseyyapucchanatthaṁ āgantvā rājadvāre ṭhito tassa udānagītasaddaṁ sutvā cintesi: “Rājā hiyyo migavaṁ agamāsi, tattha sarabhamigaṁ viraddho bhavissati, tato amaccehi avahasiyamāno ‘māretvā naṁ āharissāmī’ ti khattiyamānena taṁ anubandhanto saṭṭhihatthe narake patito bhavissati, dayālunā sarabharājena rañño dosaṁ acintetvā rājā uddharito bhavissati, tena maññe udānaṁ udānetī” ti. Evaṁ brāhmaṇassa rañño paripuṇṇabyañjanaṁ udānaṁ sutvā sumajjite ādāse mukhaṁ olokentassa chāyā viya raññā ca sarabhena ca katakāraṇaṁ pākaṭaṁ ahosi. So nakhaggena dvāraṁ ākoṭesi. Rājā: “Ko eso” ti pucchi. “Ahaṁ deva purohito” ti. Athassa dvāraṁ vivaritvā: “Ito ehācariyā” ti āha. So pavisitvā rājānaṁ jayāpetvā ekamantaṁ ṭhito: “Ahaṁ, mahārāja, tayā araññe katakāraṇaṁ jānāmi, tvaṁ ekaṁ sarabhamigaṁ anubandhanto narake patito, atha naṁ so sarabho silāya yoggaṁ katvā [PTS 4.271] narakato uddhari, so tvaṁ tassa guṇaṁ anussaritvā udānaṁ udānesī” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

140. Sarabhaṁ giriduggasmiṁ, yaṁ tvaṁ anusarī pure,
Alīnacittassa tuvaṁ, vikkantamanujīvasi.

141. Yo taṁ viduggā narakā samuddhari, silāya yoggaṁ sarabho karitvā,
Dukkhūpanītaṁ maccumukhā pamocayi, alīnacittaṁ ta migaṁ vadesī ti.

Tattha anusarī ti anubandhi. Vikkantan-ti uddharaṇatthāya kataparakkamaṁ. Anujīvasī ti upajīvasi, tassānubhāvena tayā jīvitaṁ laddhanti attho. Samuddharī ti uddhari. Ta migaṁ vadesī ti taṁ suvaṇṇasarabhamigaṁ idha sirisayane nisinno vaṇṇesi.

Taṁ sutvā rājā: “Ayaṁ mayā saddhiṁ na migavaṁ gato, sabbaṁ pavattiṁ jānāti, kathaṁ nu kho jānāti, pucchissāmi nan”-ti cintetvā navamaṁ gāthamāha.

142. Kiṁ tvaṁ nu tattheva tadā ahosi, udāhu te koci naṁ etadakkhā,
Vivaṭacchaddo nusi sabbadassī, ñāṇaṁ nu te brāhmaṇa bhiṁsarūpan-ti.

Tattha bhiṁsarūpan-ti kiṁ nu te ñāṇaṁ balavajātikaṁ, tenetaṁ jānāsīti.

Brāhmaṇo: “Nāhaṁ sabbaññubuddho, byañjanaṁ amakkhetvā tayā kathitagāthānaṁ pana mayhaṁ attho upaṭṭhātī” ti dīpento dasamaṁ gāthamāha.

143. Na cevahaṁ tattha tadā ahosiṁ, na cā pi me koci naṁ etadakkhā,
Gāthāpadānañca [PTS 4.272] subhāsitānaṁ, atthaṁ tadānenti janinda dhīrā ti.

Tattha subhāsitānan-ti byañjanaṁ amakkhetvā suṭṭhu bhāsitānaṁ. Atthaṁ tadānentī ti yo tesaṁ attho, taṁ ānenti upadhārentīti.

Rājā tassa tussitvā bahuṁ dhanaṁ adāsi. Tato paṭṭhāya dānādipuññābhirato ahosi, manussā pi puññābhiratā hutvā matamatā saggam-eva pūrayiṁsu. Athekadivasaṁ rājā: “Lakkhaṁ vijjhissāmī” ti purohitamādāya uyyānaṁ gato. Tadā sakko devarājā bahū nave deve ca devakaññāyo ca disvā: “Kiṁ nu kho kāraṇan”-ti āvajjento sarabhamigena narakā uddharitvā rañño sīlesu patiṭṭhāpitabhāvaṁ ñatvā: “Rañño ānubhāvena mahājano puññāni karoti, tena devaloko paripūrati, idāni kho pana rājā lakkhaṁ vijjhituṁ uyyānaṁ gato, taṁ vīmaṁsitvā sīhanādaṁ nadāpetvā sarabhamigassa guṇaṁ kathāpetvā attano ca sakkabhāvaṁ jānāpetvā ākāse ṭhito dhammaṁ desetvā mettāya ceva pañcannaṁ sīlānañca guṇaṁ kathetvā āgamissāmī” ti cintetvā uyyānaṁ agamāsi. Rājāpi: “Lakkhaṁ vijjhissāmī” ti dhanuṁ āropetvā saraṁ sannayhi. Tasmiṁ khaṇe sakko rañño ca lakkhassa ca antare attano ānubhāvena sarabhaṁ dassesi. Rājā taṁ disvā saraṁ na muñci. Atha naṁ sakko purohitassa sarīre adhimuccitvā gāthaṁ abhāsi:

144. Ādāya pattiṁ paraviriyaghātiṁ, cāpe saraṁ kiṁ vicikicchase tuvaṁ,
Nunno saro sarabhaṁ hantu khippaṁ, annañhi etaṁ varapañña rañño ti.

Tattha pattin-ti vājapattehi samannāgataṁ. Paraviriyaghātin-ti paresaṁ vīriyaghātakaṁ. Cāpe saran-ti etaṁ pattasahitaṁ saraṁ cāpe ādāya sannayhitvā idāni tvaṁ kiṁ vicikicchasi. Hantū ti tayā vissaṭṭho hutvā esa saro [PTS 4.273] khippaṁ imaṁ sarabhaṁ hanatu. Annañhi etan-ti varapañña, mahārāja, sarabho nāma rañño āhāro bhakkhoti attho.

Tato rājā gāthamāha.

145. Addhā pajānāmi aham-pi etaṁ, annaṁ migo brāhmaṇa khattiyassa,
Pubbe katañca apacāyamāno, tasmā migaṁ sarabhaṁ no hanāmī ti.

Tattha pubbe katañcā ti brāhmaṇa, ahametaṁ ekaṁsena jānāmi yathā migo khattiyassa annaṁ, pubbe pana iminā mayhaṁ kataguṇaṁ pūjemi, tasmā taṁ na hanāmīti.

Tato sakko gāthādvayamāha.

146. Neso migo mahārāja, asureso disampati,
Etaṁ hantvā manussinda, bhavassu amarādhipo.

147. Sace ca rājā vicikicchase tuvaṁ, hantuṁ migaṁ sarabhaṁ sahāyakaṁ,
Saputtadāro naravīraseṭṭha, gantā tuvaṁ vetaraṇiṁ yamassā ti.

Tattha asureso ti asuro eso, asurajeṭṭhako sakko esoti adhippāyena vadati. Amarādhipo ti tvaṁ etaṁ sakkaṁ māretvā sayaṁ sakko devarājā hohīti vadati. Vetaraṇiṁ yamassāti: “Sace etaṁ ‘sahāyo me’ ti cintetvā na māressasi, saputtadāro yamassa vetaraṇinirayaṁ gato bhavissasī” ti naṁ tāsesi.

Tato rājā dve gāthā abhāsi:

148. Kāmaṁ ahaṁ jānapadā ca sabbe, puttā ca dārā ca sahāyasaṅghā,
Gacchemu taṁ vetaraṇiṁ yamassa, na tveva hañño mama pāṇado yo.

149. Ayaṁ [PTS 4.274] migo kicchagatassa mayhaṁ, ekassa kattā vivanasmi ghore,
Taṁ tādisaṁ pubbakiccaṁ saranto, jānaṁ mahābrahme kathaṁ haneyyan-ti.

Tattha mama pāṇado yo ti brāhmaṇa, yo mama pāṇadado yena me piyaṁ jīvitaṁ dinnaṁ, narakaṁ pavisantena mayā so na tveva hañño na hanitabbo, avajjho esoti vadati. Ekassa kattā vivanasmi ghore ti dāruṇe araññe paviṭṭhassa sato ekassa asahāyakassa mama kattā kārako jīvitassa dāyako, svāhaṁ taṁ iminā kataṁ tādisaṁ pubbakiccaṁ saranto yeva taṁ guṇaṁ jānanto yeva kathaṁ haneyyaṁ.

Atha sakko purohitassa sarīrato apagantvā sakkattabhāvaṁ māpetvā ākāse ṭhatvā rañño guṇaṁ pakāsento gāthādvayamāha.

150. Mittābhirādhī ciram-eva jīva, rajjaṁ imaṁ dhammaguṇe pasāsa,
Nārīgaṇehi paricāriyanto, modassu raṭṭhe tidiveva vāsavo.

151. Akkodhano niccapasannacitto, sabbātithī yācayogo bhavitvā,
Datvā ca bhutvā ca yathānubhāvaṁ, anindito saggamupehi ṭhānan-ti.

Tattha mittābhirādhī ti mitte ārādhento tosento tesu adubbhamāno. Sabbātithī ti sabbe dhammikasamaṇabrāhmaṇe atithī pāhunake yeva katvā pariharanto yācitabbayuttako hutvā. Anindito ti dānādīni puññāni karaṇena pamudito devalokena abhinandito hutvā saggaṭṭhānaṁ upehīti.

Evaṁ [PTS 4.275] vatvā sakko: “Ahaṁ mahārājaṁ taṁ pariggaṇhituṁ āgato, tvaṁ attānaṁ pariggaṇhituṁ nādāsi, appamatto hohī” ti taṁ ovaditvā sakaṭṭhānam-eva gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi sāriputto saṁkhittena bhāsitassa vitthārena atthaṁ jānātiyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, purohito sāriputto, sarabhamigo pana aham-eva ahosin”-ti.

Sarabhamigajātakavaṇṇanā dasamā

Jātakuddānaṁ:

Amba phandana javana, nārada dūta kaliṅgā,
Akitti takkāriyaṁ ruru, sarabhaṁ dasa terase.

Terasakanipātavaṇṇanā niṭṭhitā

14. Pakiṇṇakanipāto

JA 484: Sālikedārajātakavaṇṇanā

Sampannaṁ [PTS 4.276] sālikedāran-ti idaṁ satthā jetavane viharanto mātuposakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu sāmajātake (JA. 540) āvi bhavissati. Satthā pana taṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu gihī posesī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Kiṁ te hontī” ti vatvā: “Mātāpitaro me, bhante” ti vutte: “Sādhu bhikkhu, porāṇakapaṇḍitā tiracchānā hutvā suvayoniyaṁ nibbattitvā pi jiṇṇe mātāpitaro kulāvake nipajjāpetvā mukhatuṇḍakena gocaraṁ āharitvā posesun”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte rājagahe magadharājā nāma rajjaṁ kāresi. Tadā nagarato pubbuttaradisāya sāliddiyo nāma brāhmaṇagāmo ahosi. Tassa pubbuttaradisāya magadhakhettaṁ atthi, tattha kosiyagotto nāma sāliddiyavāsī brāhmaṇo sahassakarīsamattaṁ khettaṁ gahetvā sāliṁ vapāpesi. Uṭṭhite ca pana sasse vatiṁ thiraṁ kāretvā kassaci paṇṇāsakarīsamattaṁ, kassaci saṭṭhikarīsamattanti evaṁ pañcasatakarīsamattaṁ khettaṁ attano purisānaṁ yeva ārakkhaṇatthāya datvā sesaṁ [PTS 4.277] pañcasatakarīsamattaṁ khettaṁ bhatiṁ katvā ekassa bhatakassa adāsi. So tattha kuṭiṁ katvā rattindivaṁ vasati. Khettassa pana pubbuttaradisābhāge ekasmiṁ sānupabbate mahantaṁ simbalivanaṁ atthi, tattha anekāni suvasatāni vasanti. Tadā bodhisatto tasmiṁ suvasaṅghe suvarañño putto hutvā nibbatti. So vayappatto abhirūpo thāmasampanno sakaṭanābhipamāṇasarīro ahosi. Athassa pitā mahallakakāle: “Ahaṁ idāni dūraṁ gantuṁ na sakkomi, tvaṁ imaṁ gaṇaṁ pariharā” ti gaṇaṁ niyyādesi. So punadivasato paṭṭhāya mātāpitūnaṁ gocaratthāya gantuṁ nādāsi, suvagaṇaṁ pariharanto himavantaṁ gantvā sayaṁjātasālivane yāvadatthaṁ sāliṁ khāditvā āgamanakāle mātāpitūnaṁ pahonakaṁ gocaraṁ āharitvā mātāpitaro posesi.

Athassa ekadivasaṁ suvā ārocesuṁ: “Pubbe imasmiṁ kāle magadhakhette sāli paccati, idāni kiṁ nu kho jātan”-ti? “Tena hi jānāthā” ti dve suve pahiṇiṁsu. Te gantvā magadhakhette otarantā tassa bhatiyā rakkhaṇapurisassa khette otaritvā sāliṁ khāditvā ekaṁ sālisīsaṁ ādāya simbalivanaṁ gantvā sālisīsaṁ mahāsattassa pādamūle ṭhapetvā: “Tattha evarūpo sālī” ti vadiṁsu. So punadivase suvagaṇaparivuto tattha gantvā tasmiṁ bhatakassa khette otari. So pana puriso suve sāliṁ khādante disvā ito cito ca dhāvitvā vārento pi vāretuṁ na sakkoti. Sesā suvā yāvadatthaṁ sāliṁ khāditvā tucchamukhāva gacchanti. Suvarājā pana bahūni sālisīsāni ekato katvā tehi parivuto hutvā āharitvā mātāpitūnaṁ deti. Suvā punadivasato paṭṭhāya tattheva sāliṁ khādiṁsu. Atha so puriso: “Sace ime aññaṁ [PTS 4.278] katipāhaṁ evaṁ khādissanti, kiñci na bhavissati, brāhmaṇo sāliṁ agghāpetvā mayhaṁ iṇaṁ karissati, gantvā tassa ārocessāmī” ti sālimuṭṭhinā saddhiṁ tathārūpaṁ paṇṇākāraṁ gahetvā sāliddiyagāmaṁ gantvā brāhmaṇaṁ passitvā vanditvā paṇṇākāraṁ datvā ekamantaṁ ṭhito: “Kiṁ, bho purisa, sampannaṁ sālikhettan”-ti puṭṭho: “Āma, brāhmaṇa, sampannan”-ti vatvā dve gāthā abhāsi:

1. Sampannaṁ sālikedāraṁ, suvā bhuñjanti kosiya,
Paṭivedemi te brahme, na ne vāretumussahe.

2. Eko ca tattha sakuṇo, yo nesaṁ sabbasundaro,
Bhutvā sāliṁ yathākāmaṁ, tuṇḍenādāya gacchatī ti.

Tattha sampannan-ti paripuṇṇaṁ avekallaṁ. Sālikedāran-ti sālikhettaṁ. Sabbasundaro ti sabbehi koṭṭhāsehi sundaro rattatuṇḍo jiñjukasannibhaakkhi rattapādo tīhi rattarājīhi parikkhittagīvo mahāmayūrapamāṇo so yāvadatthaṁ sāliṁ khāditvā aññaṁ tuṇḍena gahetvā gacchatīti.

Brāhmaṇo tassa kathaṁ sutvā suvarāje sinehaṁ uppādetvā khettapālaṁ pucchi: “Ambho purisa, pāsaṁ oḍḍetuṁ jānāsī” ti? “Āma, jānāmī” ti. Atha naṁ gāthāya ajjhabhāsi:

3. Oḍḍentu vālapāsāni, yathā bajjhetha so dijo,
Jīvañca naṁ gahetvāna, ānayehi mamantike ti.

Tattha oḍḍentū ti oḍḍayantu. Vālapāsānī ti assavālādirajjumayapāsāni. Jīvañca nan-ti jīvantaṁ eva naṁ. Ānayehī ti ānehi.

Taṁ sutvā khettapālo sāliṁ agghāpetvā iṇassa akatabhāvena tuṭṭho gantvā assavāle vaṭṭetvā: “Ajja imasmiṁ ṭhāne otarissatī” ti suvarañño otaraṇaṭṭhānaṁ sallakkhetvā punadivase pāto va cāṭipamāṇaṁ pañjaraṁ katvā pāsañca oḍḍetvā suvānaṁ āgamanaṁ olokento kuṭiyaṁ nisīdi. Suvarājā pi suvagaṇaparivuto āgantvā aloluppacāratāya hiyyo khāditaṭṭhāne [PTS 4.279] oḍḍitapāse pādaṁ pavesanto va otari. So attano baddhabhāvaṁ ñatvā cintesi: “Sacāhaṁ idāneva baddharavaṁ ravissāmi, ñātakāme bhayatajjitā gocaraṁ aggahetvāva palāyissanti, yāva etesaṁ gocaraggahaṇaṁ, tāva adhivāsessāmī” ti. So tesaṁ suhitabhāvaṁ ñatvā maraṇabhayatajjito hutvā tikkhattuṁ baddharavaṁ ravi. Atha sabbe te suvā palāyiṁsu. Suvarājā: “Ettakesu me ñātakesu nivattitvā olokento eko pi natthi, kiṁ nu kho mayā pāpaṁ katan”-ti vilapanto gāthamāha.

4. Ete bhutvā pivitvā ca, pakkamanti vihaṅgamā,
Eko baddhosmi pāsena, kiṁ pāpaṁ pakataṁ mayā ti.

Khettapālo suvarājassa baddharavaṁ suvānañca ākāse pakkhandanasaddaṁ sutvā: “Kiṁ nu kho” ti kuṭiyā oruyha pāsāṭṭhānaṁ gantvā suvarājānaṁ disvā: “Yasseva me pāso oḍḍito, sveva baddho” ti tuṭṭhamānaso suvarājānaṁ pāsato mocetvā dve pāde ekato bandhitvā daḷhaṁ ādāya sāliddiyagāmaṁ gantvā suvarājaṁ brāhmaṇassa adāsi. Brāhmaṇo balavasinehena mahāsattaṁ ubhohi hatthehi daḷhaṁ gahetvā aṅke nisīdāpetvā tena saddhiṁ sallapanto dve gāthā abhāsi:

5. Udaraṁ nūna aññesaṁ, suva accodaraṁ tava,
Bhutvā sāliṁ yathākāmaṁ, tuṇḍenādāya gacchasi.

6. Koṭṭhaṁ nu tattha pūresi, suva veraṁ nu te mayā,
Puṭṭho me samma akkhāhi, kuhiṁ sāliṁ nidāhasī ti.

Tattha udaraṁ nūnā ti aññesaṁ udaraṁ udaram-eva maññe, tava udaraṁ pana atiudaraṁ. Tatthā ti tasmiṁ simbalivane. Pūresī ti vassārattatthāya pūresi. Nidāhasī ti nidhānaṁ katvā ṭhapesi, “nidhīyasī” ti pi pāṭho.

Taṁ sutvā suvarājā madhurāya manussabhāsāya sattamaṁ gāthamāha.

7. Na [PTS 4.280] me veraṁ tayā saddhiṁ, koṭṭho mayhaṁ na vijjati,
Iṇaṁ muñcāmiṇaṁ dammi, sampatto koṭasimbaliṁ,
Nidhim-pi tattha nidahāmi, evaṁ jānāhi kosiyā ti.

Tattha iṇaṁ muñcāmiṇaṁ dammī ti tava sāliṁ haritvā iṇaṁ muñcāmi ceva dammi cāti vadati. Nidhimpī ti ekaṁ tattha simbalivane anugāmikanidhim-pi nidahāmi.

Atha naṁ brāhmaṇo pucchi:

8. Kīdisaṁ te iṇadānaṁ, iṇamokkho ca kīdiso,
Nidhinidhānamakkhāhi, atha pāsā pamokkhasī ti.

Tattha iṇadānan-ti iṇassa dānaṁ. Nidhinidhānan-ti nidhino nidhānaṁ.

Evaṁ brāhmaṇena puṭṭho suvarājā tassa byākaronto catasso gāthā abhāsi:

9. Ajātapakkhā taruṇā, puttakā mayha kosiya,
Te maṁ bhatā bharissanti, tasmā tesaṁ iṇaṁ dade.

10. Mātā pitā ca me vuddhā, jiṇṇakā gatayobbanā,
Tesaṁ tuṇḍena hātūna, muñce pubbakataṁ iṇaṁ.

11. Aññe pi tattha sakuṇā, khīṇapakkhā sudubbalā,
Tesaṁ puññatthiko dammi, taṁ nidhiṁ āhu paṇḍitā.

12. Īdisaṁ me iṇadānaṁ, iṇamokkho ca īdiso,
Nidhinidhānamakkhāmi, evaṁ jānāhi kosiyā ti.

Tattha hātūnā ti haritvā. Taṁ nidhin-ti taṁ puññakammaṁ paṇḍitā anugāmikanidhiṁ nāma kathenti. Nidhinidhānan-ti nidhino nidhānaṁ, “nidhānanidhin”-ti pi pāṭho, ayamevattho.

Brāhmaṇo mahāsattassa dhammakathaṁ sutvā pasannacitto dve gāthā abhāsi.

13. Bhaddako vatayaṁ pakkhī, dijo paramadhammiko,
Ekaccesu manussesu, ayaṁ dhammo na vijjati.

14. Bhuñja [PTS 4.281] sāliṁ yathākāmaṁ, saha sabbehi ñātibhi,
Punā pi suva passemu, piyaṁ me tava dassanan-ti.

Tattha bhuñja sālin-ti ito paṭṭhāya nibbhayo hutvā bhuñjāti karīsasahassam-pi tasseva niyyādento evamāha. Passemū ti attano ruciyā āgataṁ aññesu pi divasesu taṁ passeyyāmāti.

Evaṁ brāhmaṇo mahāsattaṁ yācitvā piyaputtaṁ viya muducittena olokento pādato bandhanaṁ mocetvā satapākatelena pāde makkhetvā bhaddapīṭhe nisīdāpetvā kañcanataṭṭake madhulāje khādāpetvā sakkharodakaṁ pāyesi. Athassa suvarājā: “Appamatto hohi, brāhmaṇā” ti vatvā ovādaṁ dento āha:

15. Bhuttañca pītañca tavassamamhi, ratī ca no kosiya te sakāse,
Nikkhittadaṇḍesu dadāhi dānaṁ, jiṇṇe ca mātāpitaro bharassū ti.

Tattha tavassamamhī ti tava nivesane. Ratī ti abhirati.

Taṁ sutvā brāhmaṇo tuṭṭhamānaso udānaṁ udānento gāthamāha.

16. Lakkhī vata me udapādi ajja, yo addasāsiṁ pavaraṁ dijānaṁ,
Suvassa sutvāna subhāsitāni, kāhāmi puññāni anappakānī ti.

Tattha lakkhī ti sirī pi puññam-pi paññā pi.

Mahāsatto brāhmaṇena attano dinnaṁ karīsasahassamattaṁ paṭikkhipitvā aṭṭhakarīsam-eva gaṇhi. Brāhmaṇo thambhe nikhanitvā tassa khettaṁ niyyādetvā gandhamālādīhi pūjetvā khamāpetvā: “Gaccha sāmi, assumukhe rodamāne mātāpitaro assāsehī” ti vatvā taṁ uyyojesi. So tuṭṭhamānaso sālisīsaṁ ādāya gantvā mātāpitūnaṁ purato nikkhipitvā: “Ammatātā, uṭṭhethā” ti āha. Te assumukhā rodamānā uṭṭhahiṁsu, tāvadeva suvagaṇā [PTS 4.282] sannipatitvā: “Kathaṁ muttosi, devā” ti pucchiṁsu. So tesaṁ sabbaṁ vitthārato kathesi. Kosiyo pi suvarañño ovādaṁ sutvā tato paṭṭhāya dhammikasamaṇabrāhmaṇānaṁ mahādānaṁ paṭṭhapesi. Tamatthaṁ pakāsento satthā osānagāthamāha.

17. So kosiyo attamano udaggo, annañca pānañcabhisaṅkharitvā,
Annena pānena pasannacitto, santappayi samaṇabrāhmaṇe cā ti.

Tattha santappayī ti gahitagahitāni bhājanāni pūrento santappesīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ bhikkhu mātāpitūnaṁ posanaṁ nāma paṇḍitānaṁ vaṁso” ti vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne so bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā suvagaṇā buddhaparisā ahesuṁ, mātāpitaro mahārājakulāni, khettapālo channo, brāhmaṇo ānando, suvarājā pana aham-eva ahosinti.

Sālikedārajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 485: Candakinnarījātakavaṇṇanā

Upanīyatidaṁ maññe ti idaṁ satthā kapilavatthupuraṁ upanissāya nigrodhārāme viharanto rājanivesane rāhulamātaraṁ ārabbha kathesi. Idaṁ pana jātakaṁ dūrenidānato paṭṭhāya kathetabbaṁ. Sā panesā nidānakathā yāva laṭṭhivane uruvelakassapasīhanādā apaṇṇakajātake (JA. 1) kathitā, tato paraṁ yāva kapilavatthugamanā vessantarajātake (JA. 547) āvi bhavissati. Satthā pana pitu nivesane nisīditvā antarabhattasamaye mahādhammapālajātakaṁ (JA. 447) kathetvā katabhattakicco: “Rāhulamātu nivesane nisīditvā tassā guṇaṁ vaṇṇento candakinnarījātakaṁ (JA. 485) kathessāmī” ti rājānaṁ pattaṁ gāhāpetvā dvīhi aggasāvakehi saddhiṁ rāhulamātu nivesanaṭṭhānaṁ pāyāsi. Tadā tassā sammukhā cattālīsasahassanāṭakitthiyo vasanti tāsu khattiyakaññānaṁ yeva navutiadhikasahassaṁ. Sā tathāgatassa āgamanaṁ ñatvā: “Sabbā kāsāvāneva nivāsentū” ti tāsaṁ ārocāpesi. Tā tathā kariṁsu. Satthā āgantvā paññattāsane [PTS 4.283] nisīdi. Atha tā sabbā pi ekappahāreneva viraviṁsu, mahāparidevasaddo ahosi. Rāhulamātā pi paridevitvā sokaṁ vinodetvā satthāraṁ vanditvā rājagatena bahumānena sagāravena nisīdi. Rājā tassā guṇakathaṁ ārabhi, “bhante, mama suṇhā ‘tumhehi kāsāvāni nivatthānī’ ti sutvā kāsāvāneva nivāsesi, ‘mālādīni pariccattānī’ ti sutvā mālādīni pariccaji, ‘bhūmiyaṁ sayatī’ ti sutvā bhūmisayanāva jātā, tumhākaṁ pabbajitakāle vidhavā hutvā aññehi rājūhi pesitaṁ paṇṇākāraṁ na gaṇhi, evaṁ tumhesu asaṁhīracittā esā” ti nānappakārehi tassā guṇakathaṁ kathesi. Satthā: “Anacchariyaṁ, mahārāja, yaṁ esā idāni mama pacchime attabhāve mayi sasinehā asaṁhīracittā anaññaneyyā bhaveyya. Esā tiracchānayoniyaṁ nibbattā pi mayi asaṁhīracittā anaññaneyyā ahosī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente mahāsatto himavantapadese kinnarayoniyaṁ nibbatti, candā nāmassa bhariyā. Te ubho pi candanāmake rajatapabbate vasiṁsu. Tadā bārāṇasirājā amaccānaṁ rajjaṁ niyyādetvā dve kāsāyāni nivāsetvā sannaddhapañcāvudho ekako va himavantaṁ pāvisi. So migamaṁsaṁ khādanto ekaṁ khuddakanadiṁ anusañcaranto uddhaṁ abhiruhi. Candapabbatavāsino kinnarā vassārattasamaye anotaritvā pabbate yeva vasanti, nidāghasamaye otaranti. Tadā ca so candakinnaro attano bhariyāya saddhiṁ otaritvā tesu tesu ṭhānesu gandhe vilimpanto pupphareṇuṁ khādanto pupphapaṭe nivāsento pārupanto latādolāhi kīḷanto madhurassarena gāyanto taṁ khuddakanadiṁ patvā ekasmiṁ nivattanaṭṭhāne otaritvā udake pupphāni vikiritvā udakakīḷaṁ kīḷitvā pupphapaṭe nivāsetvā pārupitvā rajatapaṭṭavaṇṇāya vālukāya pupphāsanaṁ paññapetvā ekaṁ veḷu daṇḍakaṁ gahetvā sayane nisīdi [PTS 4.284]. Tato candakinnaro veḷuṁ vādento madhurasaddena gāyi. Candakinnarī muduhatthe nāmetvā tassa avidūre ṭhitā nacci ceva gāyi ca. So rājā tesaṁ saddaṁ sutvā padasaddaṁ asāvento saṇikaṁ gantvā paṭicchanne ṭhatvā te kinnare disvā kinnariyā paṭibaddhacitto hutvā: “Taṁ kinnaraṁ vijjhitvā jīvitakkhayaṁ pāpetvā imāya saddhiṁ saṁvāsaṁ kappessāmī” ti ṭhatvā candakinnaraṁ vijjhi. So vedanāppatto paridevamāno catasso gāthā abhāsi:

18. Upanīyatidaṁ maññe, cande lohitamaddane,
Ajja jahāmi jīvitaṁ, pāṇā me cande nirujjhanti.

19. Osīdi me dukkhaṁ hadayaṁ, me ḍayhate nitammāmi,
Tava candiyā socantiyā, na naṁ aññehi sokehi.

20. Tiṇamiva vanamiva milāyāmi, nadī aparipuṇṇāva sussāmi,
Tava candiyā socantiyā, na naṁ aññehi sokehi.

21. Vassamiva sare pāde, imāni assūni vattare mayhaṁ,
Tava candiyā socantiyā, na naṁ aññehi sokehī ti.

Tattha upanīyatī ti santativicchedaṁ upanīyati. Idan-ti jīvitaṁ. Pāṇā me ti bhadde, cande mama jīvitapāṇā nirujjhanti. Osīdi me ti jīvitaṁ me osīdati. Nitammāmī ti atikilamāmi. Tava candiyā ti idaṁ mama dukkhaṁ, na naṁ aññehi sokehi, atha kho tava candiyā socantiyā sokahetu yasmā tvaṁ mama viyogena socissasi, tasmā ti attho. Tiṇamiva vanamiva milāyāmī ti tattapāsāṇe khittatiṇamiva mūlachinnavanamiva milāyāmīti vadati. Sare pāde ti yathā nāma pabbatapāde patitavassaṁ saritvā acchinnadhāraṁ vattati.

Mahāsatto imāhi catūhi gāthāhi paridevitvā pupphasayane nipanno va satiṁ vissajjetvā parivatti. Rājā patiṭṭhito va. Itarā mahāsatte paridevante attano ratiyā mattā hutvā tassa [PTS 4.285] viddhabhāvaṁ na jānāti, visaññaṁ pana naṁ parivattitvā nipannaṁ disvā: “Kiṁ nu kho me piyasāmikassa dukkhan”-ti upadhārentī pahāramukhato paggharantaṁ lohitaṁ disvā piyasāmike uppannaṁ balavasokaṁ sandhāretuṁ asakkontī mahāsaddena paridevi. Rājā: “Kinnaro mato bhavissatī” ti nikkhamitvā attānaṁ dassesi. Candā taṁ disvā: “Iminā me corena piyasāmiko viddho bhavissatī” ti kampamānā palāyitvā pabbatamatthake ṭhatvā rājānaṁ paribhāsantī pañca gāthā abhāsi:

22. Pāpo khosi rājaputta, yo me icchitaṁ patiṁ varākiyā,
Vijjhasi vanamūlasmiṁ, soyaṁ viddho chamā seti.

23. Imaṁ mayhaṁ hadayasokaṁ, paṭimuñcatu rājaputta tava mātā,
Yo mayhaṁ hadayasoko, kimpurisaṁ avekkhamānāya.

24. Imaṁ mayhaṁ hadayasokaṁ, paṭimuñcatu rājaputta tava jāyā,
Yo mayhaṁ hadayasoko, kimpurisaṁ avekkhamānāya.

25. Mā ca puttaṁ mā ca patiṁ, addakkhi rājaputta tava mātā,
Yo kimpurisaṁ avadhi, adūsakaṁ mayha kāmā hi.

26. Mā ca puttaṁ mā ca patiṁ, addakkhi rājaputta tava jāyā,
Yo kimpurisaṁ avadhi, adūsakaṁ mayha kāmā hī ti.

Tattha varākiyā ti kapaṇāya. Paṭimuñcatū ti paṭilabhatu phusatu pāpuṇātu. Mayha kāmā hī ti mayhaṁ kāmena.

Rājā naṁ pañcahi gāthāhi paribhāsitvā pabbatamatthake ṭhitaṁ yeva assāsento gāthamāha.

27. Mā tvaṁ cande rodi mā so pi, vanatimiramattakkhi,
Mama tvaṁ hehisi bhariyā, rājakule pūjitā nārībhī ti.

Tattha [PTS 4.286] cande ti mahāsattassa paridevanakāle nāmassa sutattā evamāha. Vanatimiramattakkhī ti vanatimirapupphasamānaakkhi. Pūjitā nārībhī ti soḷasannaṁ itthisahassānaṁ jeṭṭhikā aggamahesī hessasi.

Candā tassa vacanaṁ sutvā: “Tvaṁ kiṁ maṁ vadesī” ti sīhanādaṁ nadantī anantaragāthamāha.

28. Api nūnahaṁ marissaṁ, nāhaṁ rājaputta tava hessaṁ,
Yo kimpurisaṁ avadhi, adūsakaṁ mayha kāmā hī ti.

Tattha a pi nūnahan-ti api ekaṁseneva ahaṁ marissaṁ.

So tassā vacanaṁ sutvā nicchandarāgo hutvā itaraṁ gāthamāha.

29. Api bhīruke api jīvitukāmike, kimpurisi gaccha himavantaṁ,
Tālīsatagarabhojanā, aññe taṁ migā ramissantī ti.

Tattha a pi bhīruke ti bhīrujātike. Tālīsatagarabhojanā ti tvaṁ tālīsapattatagarapattabhojanā migī, tasmā aññe taṁ migā ramissanti, na tvaṁ rājakulārahā, gacchāti naṁ avaca, vatvā ca pana nirapekkho hutvā pakkāmi.

Sā tassa gatabhāvaṁ ñatvā oruyha mahāsattaṁ āliṅgitvā pabbatamatthakaṁ āropetvā pabbatatale nipajjāpetvā sīsamassa attano ūrūsu katvā balavaparidevaṁ paridevamānā dvādasa gāthā abhāsi:

30. Te pabbatā tā ca kandarā, tā ca giriguhāyo tatheva tiṭṭhanti,
Tattheva taṁ apassantī, kimpurisa kathaṁ ahaṁ kassaṁ.

31. Te paṇṇasanthatā ramaṇīyā, vāḷamigehi anuciṇṇā,
Tattheva taṁ apassantī, kimpurisa kathaṁ ahaṁ kassaṁ.

32. Te pupphasanthatā ramaṇīyā, vāḷamigehi anuciṇṇā,
Tattheva taṁ apassantī, kimpurisa kathaṁ ahaṁ kassaṁ.

33. Acchā [PTS 4.287] savanti girivananadiyo, kusumābhikiṇṇasotāyo,
Tattheva taṁ apassantī, kimpurisa kathaṁ ahaṁ kassaṁ.

34. Nīlāni himavato pabbatassa, kūṭāni dassanīyāni,
Tattheva taṁ apassantī, kimpurisa kathaṁ ahaṁ kassaṁ.

35. Pītāni himavato pabbatassa, kūṭāni dassanīyāni,
Tattheva taṁ apassantī, kimpurisa kathaṁ ahaṁ kassaṁ.

36. Tambāni himavato pabbatassa, kūṭāni dassanīyāni,
Tattheva taṁ apassantī, kimpurisa kathaṁ ahaṁ kassaṁ.

37. Tuṅgāni himavato pabbatassa, kūṭāni dassanīyāni,
Tattheva taṁ apassantī, kimpurisa kathaṁ ahaṁ kassaṁ.

38. Setāni himavato pabbatassa, kūṭāni dassanīyāni,
Tattheva taṁ apassantī, kimpurisa kathaṁ ahaṁ kassaṁ.

39. Citrāni himavato pabbatassa, kūṭāni dassanīyāni,
Tattheva taṁ apassantī, kimpurisa kathaṁ ahaṁ kassaṁ.

40. Yakkhagaṇasevite gandhamādane, osadhebhi sañchanne,
Tattheva taṁ apassantī, kimpurisa kathaṁ ahaṁ kassaṁ.

41. Kimpurisasevite gandhamādane, osadhebhi sañchanne,
Tattheva taṁ apassantī, kimpurisa kathaṁ ahaṁ kassan-ti.

Tattha te pabbatā ti yesu mayaṁ ekato va abhiramimha, ime te pabbatā tā ca kandarā tā ca giriguhāyo tatheva ṭhitā. Tesu ahaṁ idāni taṁ apassantī kathaṁ kassaṁ, kiṁ karissāmi, tesu pupphaphalapallavādisobhaṁ taṁ apassantī kathaṁ adhivāsetuṁ sakkhissāmīti paridevati. Paṇṇasanthatā ti tālīsapattādigandhapaṇṇasantharā. Acchā ti vippasannodakā. Nīlānī ti nīlamaṇimayāni. Pītānī ti sovaṇṇamayāni. Tambānī ti manosilamayāni. Tuṅgānī ti uccāni tikhiṇaggāni. Setānī ti rajatamayāni. Citrānī ti sattaratanamissakāni. Yakkhagaṇasevite ti bhummadevatāhi sevite.

Iti sā dvādasahi gāthāhi paridevitvā mahāsattassa ure hatthaṁ ṭhapetvā santāpabhāvaṁ ñatvā: “Cando jīvati yeva, devujjhānakammaṁ katvā jīvitamassa dassāmī” ti cintetvā: “Kiṁ nu kho lokapālā nāma natthi, udāhu vippavutthā, adu matā [PTS 4.288], te me piyasāmikaṁ na rakkhantī” ti devujjhānakammaṁ akāsi. Tassā sokavegena sakkassa āsanaṁ uṇhaṁ ahosi. Sakko āvajjento taṁ kāraṇaṁ ñatvā brāhmaṇavaṇṇena vegeneva āgantvā kuṇḍikato udakaṁ gahetvā mahāsattaṁ āsiñci. Tāvadeva visaṁ antaradhāyi, vaṇo ruhi, imasmiṁ ṭhāne viddhoti pi na paññāyi. Mahāsatto sukhito uṭṭhāsi. Candā piyasāmikaṁ arogaṁ disvā somanassappattā sakkassa pāde vandantī anantaragāthamāha.

42. Vande te ayirabrahme, yo me icchitaṁ patiṁ varākiyā,
Amatena abhisiñci, samāgatāsmi piyatamenā ti.

Tattha amatenā ti udakaṁ: “Amatan”-ti maññamānā evamāha. Piyatamenā ti piyatarena, ayam-eva vā pāṭho.

Sakko tesaṁ ovādamadāsi: “Ito paṭṭhāya candapabbatato oruyha manussapathaṁ mā gamittha, idheva vasathā” ti. Evañca pana vatvā te ovaditvā sakaṭṭhānam-eva gato. Candāpi: “Kiṁ no sāmi iminā paripanthaṭṭhānena, ehi candapabbatam-eva gacchāmā” ti vatvā osānagāthamāha.

43. Vicarāma dāni girivananadiyo, kusumābhikiṇṇasotāyo,
Nānādumavasanāyo, piyaṁvadā aññamaññassā ti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na idāneva, pubbepesā mayi asaṁhīracittā anaññaneyyā evā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā devadatto ahosi, sakko anuruddho, candā rāhulamātā, candakinnaro pana aham-eva ahosin”-ti.

Candakinnarījātakavaṇṇanā dutiyā

JA 486: Mahāukkusajātakavaṇṇanā

Ukkā cilācā bandhantī ti idaṁ satthā jetavane viharanto mittabandhakaupāsakaṁ ārabbha kathesi. So kira sāvatthiyaṁ parijiṇṇassa kulassa [PTS 4.289] putto sahāyaṁ pesetvā aññataraṁ kuladhītaraṁ vārāpetvā: “Atthi panassa uppannakiccaṁ nittharaṇasamattho mitto vā sahāyo vā” ti vutte: “Natthī” ti vatvā: “Tena hi mitte tāva bandhatū” ti vutte tasmiṁ ovāde ṭhatvā paṭhamaṁ tāva catūhi dovārikehi saddhiṁ mettiṁ akāsi, athānupubbena nagaraguttikagaṇakamahāmattādīhi saddhiṁ mettiṁ katvā senāpatinā pi uparājenā pi saddhiṁ mettiṁ akāsi. Tehi pana saddhiṁ ekato hutvā raññā saddhiṁ mettiṁ akāsi. Tato asītiyā mahātherehi saddhiṁ ānandattherena pi saddhiṁ ekato hutvā tathāgatena saddhiṁ mettiṁ akāsi. Atha naṁ satthā saraṇesu ca sīlesu ca patiṭṭhāpesi, rājāpissa issariyamadāsi. So mittabandhakoyevā ti pākaṭo jāto. Athassa rājā mahantaṁ gehaṁ datvā āvāhamaṅgalaṁ kāresi. Rājānaṁ ādiṁ katvā mahājano paṇṇākāre pahiṇi. Athassa bhariyā raññā pahitaṁ paṇṇākāraṁ uparājassa, uparājena pahitaṁ paṇṇākāraṁ senāpatissāti etena upāyena sakalanagaravāsino ābandhitvā gaṇhi. Sattame divase mahāsakkāraṁ katvā dasabalaṁ nimantetvā pañcasatassa buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa mahādānaṁ datvā bhattakiccāvasāne satthārā kathitaṁ anumodanaṁ sutvā ubho pi jayampatikā sotāpattiphale patiṭṭhahiṁsu.

Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, mittabandhakaupāsako attano bhariyaṁ nissāya tassā vacanaṁ katvā sabbehi mettiṁ katvā rañño santikā mahantaṁ sakkāraṁ labhi, tathāgatena pana saddhiṁ mettiṁ katvā ubho pi jayampatikā sotāpattiphale patiṭṭhitā” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva so etaṁ mātugāmaṁ nissāya mahantaṁ yasaṁ sampatto, pubbe tiracchānayoniyaṁ nibbatto pi panesa etissā vacanena bahūhi saddhiṁ mettiṁ katvā puttasokato muttoyevā” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente ekacce paccantavāsino yattha yattha bahuṁ maṁsaṁ labhanti, tattha tattha gāmaṁ nivāsetvā araññe caritvā migādayo māretvā maṁsaṁ āharitvā puttadāre [PTS 4.290] posenti. Tesaṁ gāmato avidūre mahājātassaro atthi. Tassa dakkhiṇapasse eko senasakuṇo, pacchimapasse ekā senasakuṇī, uttarapasse sīho migarājā, pācīnapasse ukkusasakuṇarājā vasati. Jātassaramajjhe pana unnataṭṭhāne kacchapo vasati. Tadā seno seniṁ: “Bhariyā me hohī” ti vadati. Atha naṁ sā āha: “atthi pana te koci mitto” ti? “Natthi bhadde” ti. Amhākaṁ uppannaṁ bhayaṁ vā dukkhaṁ vā haraṇasamatthaṁ mittaṁ vā sahāyaṁ vā laddhuṁ vaṭṭati, mitte tāva gaṇhāhīti. “Kehi saddhiṁ mettiṁ karomi bhadde” ti? Pācīnapasse vasantena ukkusarājena, uttarapasse sīhena, jātassaramajjhe kacchapena saddhiṁ mettiṁ karohīti. So tassā vacanaṁ sampaṭicchitvā tathā akāsi. Tadā te ubho pi saṁvāsaṁ kappetvā tasmiṁ yeva sare ekasmiṁ dīpake kadambarukkho atthi samantā udakena parikkhitto, tasmiṁ kulāvakaṁ katvā paṭivasiṁsu.

Tesaṁ aparabhāge dve sakuṇapotakā jāyiṁsu. Tesaṁ pakkhesu asañjātesu yeva ekadivasaṁ te jānapadā divasaṁ araññe caritvā kiñci alabhitvā: “Na sakkā tucchahatthena gharaṁ gantuṁ, macche vā kacchape vā gaṇhissāmā” ti saraṁ otaritvā taṁ dīpakaṁ gantvā tassa kadambassa mūle nipajjitvā makasādīhi khajjamānā tesaṁ palāpanatthāya araṇiṁ manthetvā aggiṁ nibbattetvā dhūmaṁ kariṁsu. Dhumo uggantvā sakuṇe pahari, sakuṇapotakā viraviṁsu. Jānapadā taṁ sutvā: “Ambho, sakuṇapotakānaṁ sūyati saddo, uṭṭhetha ukkā bandhatha, chātā sayituṁ na sakkoma, sakuṇamaṁsaṁ khāditvāva sayissāmā” ti vatvā aggiṁ jāletvā ukkā bandhiṁsu. Sakuṇikā tesaṁ saddaṁ sutvā: “Ime amhākaṁ potake khāditukāmā, mayaṁ evarūpassa bhayassa haraṇatthāya mitte gaṇhimha, sāmikaṁ ukkusarājassa santikaṁ pesessāmī” ti cintetvā: “Gaccha, sāmi [PTS 4.291], puttānaṁ no uppannabhayaṁ ukkusarājassa ārocehī” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

44. Ukkā cilācā bandhanti dīpe, pajā mamaṁ khādituṁ patthayanti,
Mittaṁ sahāyañca vadehi senaka, ācikkha ñātibyasanaṁ dijānan-ti.

Tattha cilācā ti jānapadā. Dīpe ti dīpakamhi. Pajā maman-ti mama puttake. Senakā ti senakasakuṇaṁ nāmenālapati. Ñātibyasanan-ti puttānaṁ byasanaṁ. Dijānan-ti amhākaṁ ñātīnaṁ dijānaṁ idaṁ byasanaṁ ukkusarājassa santikaṁ gantvā ācikkhāhīti vadati.

So vegena tassa vasanaṭṭhānaṁ gantvā vassitvā attano āgatabhāvaṁ jānāpetvā katokāso upasaṅkamitvā vanditvā: “Kiṁkāraṇā āgatosī” ti puṭṭho āgatakāraṇaṁ dassento dutiyaṁ gāthamāha.

45. Dijo dijānaṁ pavarosi pakkhima, ukkusarāja saraṇaṁ taṁ upema,
Pajā mamaṁ khādituṁ patthayanti, luddā cilācā bhava me sukhāyā ti.

Tattha dijo ti tvaṁ dijo ceva dijānaṁ pavaro ca.

Ukkusarājā: “Senaka mā bhāyī” ti taṁ assāsetvā tatiyaṁ gāthamāha.

46. Mittaṁ sahāyañca karonti paṇḍitā, kāle akāle sukhamesamānā,
Karomi te senaka etamatthaṁ, ariyo hi ariyassa karoti kiccan-ti.

Tattha kāle akāle ti divā ca rattiñca. Ariyo ti idha ācāraariyo adhippeto. Ācārasampanno hi ācārasampannassa kiccaṁ karoteva, kimettha karaṇīyanti vadati.

Atha [PTS 4.292] naṁ pucchi: “Kiṁ, samma, rukkhaṁ abhiruḷhā cilācā” ti? Na tāva abhiruḷhā, ukkā yeva bandhantīti. Tena hi tvaṁ sīghaṁ gantvā mama sahāyikaṁ assāsetvā mamāgamanabhāvaṁ ācikkhāhīti. So tathā akāsi. Ukkusarājā pi gantvā kadambassa avidūre cilācānaṁ abhiruhanaṁ olokento ekasmiṁ rukkhagge nisīditvā ekassa cilācassa abhiruhanakāle tasmiṁ kulāvakassa avidūraṁ abhiruḷhe sare nimujjitvā pakkhehi ca mukhena ca udakaṁ āharitvā ukkāya upari āsiñci, sā nibbāyi. Cilācā: “Imañca senakasakuṇapotake cassa khādissāmī” ti otaritvā puna ukkaṁ jālāpetvā abhiruhiṁsu. Puna so ukkaṁ vijjhāpesi. Etenupāyena baddhaṁ baddhaṁ vijjhāpentassevassa aḍḍharatto jāto. So ativiya kilami, heṭṭhāudare kilomakaṁ tanutaṁ gataṁ, akkhīni rattāni jātāni. Taṁ disvā sakuṇī sāmikaṁ āha: “sāmi, ativiya kilanto ukkusarājā, etassa thokaṁ vissamanatthāya gantvā kacchaparājassa kathehī” ti. So tassā vacanaṁ sutvā ukkusaṁ upasaṅkamitvā gāthāya ajjhabhāsi:

47. Yaṁ hoti kiccaṁ anukampakena, ariyassa ariyena kataṁ tayīdaṁ,
Attānurakkhī bhava mā aḍayhi, lacchāma putte tayi jīvamāne ti.

Tattha tayīdan-ti tayā idaṁ, ayam-eva vā pāṭho.

So tassa vacanaṁ sutvā sīhanādaṁ nadanto pañcamaṁ gāthamāha.

48. Taveva rakkhāvaraṇaṁ karonto, sarīrabhedā pi na santasāmi,
Karonti heke sakhinaṁ sakhāro, pāṇaṁ cajantā satamesa dhammo ti.

Chaṭṭhaṁ [PTS 4.293] pana satthā abhisambuddho hutvā tassa guṇaṁ vaṇṇento āha:

49. Sudukkaraṁ kammamakāsi, aṇḍajāyaṁ vihaṅgamo,
Atthāya kuraro putte, aḍḍharatte anāgate ti.

Tattha kuraro ti ukkusarājā. Putte ti senakassa putte rakkhanto tesaṁ atthāya aḍḍharatte anāgate yāva diyaḍḍhayāmā vāyāmaṁ karonto dukkaraṁ akāsi.

Seno pi ukkusaṁ: “Thokaṁ vissamāhi, sammā” ti vatvā kacchapassa santikaṁ gantvā taṁ uṭṭhāpetvā: “Kiṁ, samma, āgatosī” ti vutto: “Evarūpaṁ nāma bhayaṁ uppannaṁ, ukkusarājā paṭhamayāmato paṭṭhāya vāyamanto kilami, tenamhi tava santikaṁ āgato” ti vatvā sattamaṁ gāthamāha.

50. Cutā pi heke khalitā sakammunā, mittānukampāya patiṭṭhahanti,
Puttā mamaṭṭā gatimāgatosmi, atthaṁ caretho mama vāricarā ti.

Tassattho: sāmi, ekacce hi yasato vā dhanato vā cutā pi sakammunā khalitā pi mittānaṁ anukampāya patiṭṭhahanti, mama ca puttā aṭṭā āturā, tenāhaṁ taṁ gatiṁ paṭisaraṇaṁ katvā āgatosmi, puttānaṁ jīvitadānaṁ dadanto atthaṁ me carāhi vāricarāti.

Taṁ sutvā kacchapo itaraṁ gāthamāha.

51. Dhanena dhaññena ca attanā ca, mittaṁ sahāyañca karonti paṇḍitā,
Karomi te senaka etamatthaṁ, ariyo hi ariyassa karoti kiccan-ti.

Athassa putto avidūre nipanno pitu vacanaṁ sutvā: “Mā me pitā kilamatu, ahaṁ pitu kiccaṁ karissāmī” ti cintetvā navamaṁ gāthamāha.

52. Appossukko tāta tuvaṁ nisīda, putto pitu carati atthacariyaṁ,
Ahaṁ [PTS 4.294] carissāmi tavetamatthaṁ, senassa putte paritāyamāno ti.

Atha naṁ pitā gāthāya ajjhabhāsi:

53. Addhā hi tāta satamesa dhammo, putto pitu yaṁ care atthacariyaṁ,
Appeva maṁ disvāna pavaḍḍhakāyaṁ, senassa puttā na viheṭhayeyyun-ti.

Tattha satamesa dhammo ti paṇḍitānaṁ esa dhammo. Puttā ti senassa putte cilācā na heṭhayeyyunti.

Evaṁ vatvā mahākacchapo: “Samma, mā bhāyi, tvaṁ purato gaccha, idānāhaṁ āgamissāmī” ti taṁ uyyojetvā udake patitvā kalalañca sevālañca saṁkaḍḍhitvā ādāya dīpakaṁ gantvā aggiṁ vijjhāpetvā nipajji. Cilācā: “Kiṁ no senapotakehi, imaṁ kāḷakacchapaṁ parivattetvā māressāma, ayaṁ no sabbesaṁ pahossatī” ti valliyo uddharitvā jiyā gahetvā nivatthapilotikā pi mocetvā tesu tesu ṭhānesu bandhitvā kacchapaṁ parivattetuṁ na sakkonti. Kacchapo te ākaḍḍhanto gantvā gambhīraṭṭhāne udake pati. Te pi kacchapalobhena saddhiṁ yeva patitvā udakapuṇṇāya kucchiyā kilantā nikkhamitvā: “Bho ekena no ukkusena yāva aḍḍharattā ukkā vijjhāpitā, idāni iminā kacchapena udake pātetvā udakaṁ pāyetvā mahodarā katamha, puna aggiṁ karitvā aruṇe uggate pi ime senakapotake khādissāmā” ti aggiṁ kātuṁ ārabhiṁsu. Sakuṇī tesaṁ kathaṁ sutvā: “Sāmi, ime yāya kāyaci velāya amhākaṁ puttake khāditvā gamissanti, sahāyassa no sīhassa santikaṁ gacchāhī” ti āha. So taṅkhaṇaññeva sīhassa [PTS 4.295] santikaṁ gantvā: “Kiṁ avelāya āgatosī” ti vutte ādito paṭṭhāya taṁ pavattiṁ ārocetvā ekādasamaṁ gāthamāha.

54. Pasū manussā migavīraseṭṭha, bhayaṭṭitā seṭṭhamupabbajanti,
Puttā mamaṭṭā gatimāgatosmi, tvaṁ nosi rājā bhava me sukhāyā ti.

Tattha pasū ti sabbatiracchāne āha. Idaṁ vuttaṁ hoti: “sāmi, migesu vīriyena seṭṭha, sabbalokasmiñhi sabbe tiracchānā pi manussā pi bhayaṭṭitā hutvā seṭṭhaṁ upagacchanti, mama ca puttā aṭṭā āturā. Tasmāhaṁ taṁ gatiṁ katvā āgatomhi, tvaṁ amhākaṁ rājā sukhāya me bhavāhī” ti.

Taṁ sutvā sīho gāthamāha.

55. Karomi te senaka etamatthaṁ, āyāmi te taṁ disataṁ vadhāya,
Kathañhi viññū pahu sampajāno, na vāyame attajanassa guttiyā ti.

Tattha taṁ disatan-ti taṁ disasamūhaṁ, taṁ tava paccatthikagaṇanti attho. Pahū ti amitte hantuṁ samattho. Sampajāno ti mittassa bhayuppattiṁ jānanto. Attajanassā ti attasamassa aṅgasamānassa janassa, mittassā ti attho.

Evañca pana vatvā: “Gaccha tvaṁ putte samassāsehī” ti taṁ uyyojetvā maṇivaṇṇaṁ udakaṁ maddamāno pāyāsi. Cilācā taṁ āgacchantaṁ disvā: “Kurarena tāva amhākaṁ ukkā vijjhāpitā, tathā kacchapena amhe nivatthapilotikānam-pi assāmikā katā, idāni pana naṭṭhamhā, sīho no jīvitakkhayam-eva pāpessatī” ti maraṇabhayatajjitā yena vā tena vā palāyiṁsu. Sīho āgantvā rukkhamūle na kiñci addasa. Atha naṁ kuraro [PTS 4.296] ca kacchapo ca seno ca upasaṅkamitvā vandiṁsu. So tesaṁ mittānisaṁsaṁ kathetvā: “Ito paṭṭhāya mittadhammaṁ abhinditvā appamattā hothā” ti ovaditvā pakkāmi, te pi sakaṭhānāni gatā. Senasakuṇī attano putte oloketvā: “Mitte nissāya amhehi dārakā laddhā” ti sukhanisinnasamaye senena saddhiṁ sallapantī mittadhammaṁ pakāsamānā cha gāthā abhāsi:

56. Mittañca kayirātha suhadayañca, ayirañca kayirātha sukhāgamāya,
Nivatthakoco va sarebhihantvā, modāma puttehi samaṅgibhūtā.

57. Sakamittassa kammena, sahāyassāpalāyino,
Kūjantamupakūjanti, lomasā hadayaṅgamaṁ.

58. Mittaṁ sahāyaṁ adhigamma paṇḍito, so bhuñjatī putta pasuṁ dhanaṁ vā,
Ahañca puttā ca patī ca mayhaṁ, mittānukampāya samaṅgibhūtā.

59. Rājavatā sūravatā ca attho, sampannasakhissa bhavanti hete,
So mittavā yasavā uggatatto, asmiṁdhaloke modati kāmakāmī.

60. Karaṇīyāni mittāni, daliddenā pi senaka,
Passa mittānukampāya, samaggamhā sañātake.

61. Sūrena balavantena, yo mitte kurute dijo,
Evaṁ so sukhito hoti, yathāhaṁ tvañca senakā ti.

Tattha mittañcā ti yaṁkiñci attano mittañca suhadayañca suhadayasahāyañca sāmikasaṅkhātaṁ ayirañca karotheva. Nivatthakoco va sarebhihantvā ti ettha koco ti kavaco. Yathā nāma paṭimukkakavaco sare abhihanati nivāreti, evaṁ mayam-pi mittabalena paccatthike abhihantvā puttehi saddhiṁ [PTS 4.297] modāmāti vadati. Sakamittassa kammenā ti sakassa mittassa parakkamena. Sahāyassāpalāyino ti sahāyassa apalāyino migarājassa. Lomasā ti pakkhino amhākaṁ puttakā mañca tañca kūjantaṁ hadayaṅgamaṁ madhurassaraṁ nicchāretvā upakūjanti. Samaṅgibhūtā ti ekaṭṭhāne ṭhitā.

Rājavatā sūravatā ca attho ti yassa sīhasadiso rājā ukkusakacchapasadisā ca sūrā mittā honti, tena rājavatā sūravatā ca attho sakkā pāpuṇituṁ. Bhavanti hete ti yo ca sampannasakho paripuṇṇamittadhammo, tassa ete sahāyā bhavanti. Uggatatto ti sirisobhaggena uggatasabhāvo. Asmiṁdhaloke ti idhalokasaṅkhāte asmiṁ loke modati. Kāmakāmī ti sāmikaṁ ālapati. So hi kāme kāmanato kāmakāmī nāma. Samaggamhā ti samaggā jātamhā. Sañātake ti ñātakehi puttehi saddhiṁ.

Evaṁ sā chahi gāthāhi mittadhammassa guṇakathaṁ kathesi. Te sabbe pi sahāyakā mittadhammaṁ abhinditvā yāvatāyukaṁ ṭhatvā yathākammaṁ gatā.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva so bhariyaṁ nissāya sukhappatto, pubbe pi sukhappattoyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā seno ca senī ca jayampatikā ahesuṁ, puttakacchapo rāhulo, pitā mahāmoggallāno, ukkuso sāriputto, sīho pana aham-eva ahosin”-ti.

Mahāukkusajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 487: Uddālakajātakavaṇṇanā

Kharājinā jaṭilā paṅkadantā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kuhakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. So hi niyyānikasāsane pabbajitvā pi catupaccayatthāya tividhaṁ kuhakavatthuṁ pūresi. Athassa aguṇaṁ pakāsentā bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asuko nāma bhikkhu evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā kuhanaṁ nissāya jīvikaṁ kappetī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa kuhakoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 4.298] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa purohito ahosi paṇḍito byatto. So ekadivasaṁ uyyānakīḷaṁ gato ekaṁ abhirūpaṁ gaṇikaṁ disvā paṭibaddhacitto tāya saddhiṁ saṁvāsaṁ kappesi. Sā taṁ paṭicca gabbhaṁ paṭilabhi. Gabbhassa patiṭṭhitabhāvaṁ ñatvā taṁ āha: “sāmi, gabbho me patiṭṭhito, jātakāle nāmaṁ karontī assa kiṁ nāmaṁ karomī” ti? So: “Vaṇṇadāsiyā kucchimhi nibbattattā na sakkā kulanāmaṁ kātun”-ti cintetvā: “Bhadde, ayaṁ vātaghātarukkho uddālo nāma, idha paṭiladdhattā ‘uddālako’ tissa nāmaṁ kareyyāsī” ti vatvā aṅgulimuddikaṁ adāsi. “Sace dhītā hoti, imāya naṁ poseyyāsi, sace putto, atha naṁ vayappattaṁ mayhaṁ dasseyyāsī” ti āha. Sā aparabhāge puttaṁ vijāyitvā: “Uddālako” tissa nāmaṁ akāsi.

So vayappatto mātaraṁ pucchi: “amma, ko me pitā” ti? “Purohito tātā” ti. “Yadi evaṁ vede uggaṇhissāmī” ti mātu hatthato muddikañca ācariyabhāgañca gahetvā takkasilaṁ gantvā disāpāmokkhācariyassa santike sippaṁ uggaṇhanto ekaṁ tāpasagaṇaṁ disvā: “Imesaṁ santike varasippaṁ bhavissati, taṁ uggaṇhissāmī” ti sippalobhena pabbajitvā tesaṁ vattapaṭivattaṁ katvā: “Ācariyā maṁ tumhākaṁ jānanasippaṁ sikkhāpethā” ti āha. Te attano attano jānananiyāmeneva taṁ sikkhāpesuṁ. Pañcannaṁ tāpasasatānaṁ eko pi tena atirekapañño nāhosi, sveva tesaṁ paññāya aggo. Athassa te sannipatitvā ācariyaṭṭhānaṁ adaṁsu. Atha ne so āha: “mārisā, tumhe niccaṁ vanamūlaphalāhārā araññeva vasatha, manussapathaṁ kasmā na gacchathā” ti? “Mārisa, manussā nāma mahādānaṁ datvā anumodanaṁ kārāpenti, dhammiṁ kathaṁ bhaṇāpenti, pañhaṁ pucchanti, mayaṁ tena bhayena tattha na gacchāmā” ti. “Mārisā, sace pi cakkavattirājā bhavissati, manaṁ gahetvā kathanaṁ nāma mayhaṁ bhāro, tumhe mā bhāyathā” ti vatvā tehi saddhiṁ cārikaṁ caramāno anupubbena bārāṇasiṁ patvā [PTS 4.299] rājuyyāne vasitvā punadivase sabbehi saddhiṁ dvāragāme bhikkhāya cari, manussā mahādānaṁ adaṁsu. Tāpasā punadivase nagaraṁ pavisiṁsu manussā mahādānaṁ adaṁsu. Uddālakatāpaso dānānumodanaṁ karoti, maṅgalaṁ vadati, pañhaṁ vissajjeti, manussā pasīditvā bahupaccaye adaṁsu. Sakalanagaraṁ: “Paṇḍito gaṇasatthā dhammikatāpaso āgato” ti saṅkhubhi, taṁ rañño pi kathayiṁsu.

Rājā: “Kuhiṁ vasatī” ti pucchitvā: “Uyyāne” ti sutvā: “Sādhu ajja tesaṁ dassanāya gamissāmī” ti āha. Eko puriso gantvā: “Rājā kira vo passituṁ āgacchissatī” ti uddālakassa kathesi. So pi isigaṇaṁ āmantetvā: “Mārisā, rājā kira āgamissati, issare nāma ekadivasaṁ ārādhetvā yāvajīvaṁ alaṁ hotī” ti. “Kiṁ pana kātabbaṁ ācariyā” ti? So evamāha: “tumhesu ekacce vaggulivataṁ carantu, ekacce ukkuṭikappadhānamanuyuñjantu, ekacce kaṇṭakāpassayikā bhavantu, ekacce pañcātapaṁ tapantu, ekacce udakorohanakammaṁ karontu, ekacce tattha tattha mante sajjhāyantū” ti. Te tathā kariṁsu. Sayaṁ pana aṭṭha vā dasa vā paṇḍitavādino gahetvā manorame ādhārake ramaṇīyaṁ potthakaṁ ṭhapetvā antevāsikaparivuto supaññatte sāpassaye āsane nisīdi. Tasmiṁ khaṇe rājā purohitaṁ ādāya mahantena parivārena uyyānaṁ gantvā te micchātapaṁ carante disvā: “Apāyabhayamhā muttā” ti pasīditvā uddālakassa santikaṁ gantvā paṭisanthāraṁ katvā ekamantaṁ nisinno tuṭṭhamānaso purohitena saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

62. Kharājinā jaṭilā paṅkadantā, dummakkharūpā ye mantaṁ jappanti,
Kaccinnu te mānusake payoge, idaṁ vidū parimuttā apāyā ti.

Tattha [PTS 4.300] kharājinā ti sakhurehi ajinacammehi samannāgatā. Paṅkadantā ti dantakaṭṭhassa akhādanena malaggahitadantā. Dummakkharūpā ti anañjitakkhā amaṇḍitarūpā lūkhasaṅghāṭidharā. Mānusake payoge ti manussehi kattabbavīriye. Idaṁ vidū ti idaṁ tapacaraṇañca mantasajjhāyanañca jānantā. Apāyā ti kacci ācariya, ime catūhi apāyehi muttāti pucchati.

Taṁ sutvā purohito: “Ayaṁ rājā aṭṭhāne pasanno, tuṇhī bhavituṁ na vaṭṭatī” ti cintetvā dutiyaṁ gāthamāha.

63. Pāpāni kammāni karetha rāja, bahussuto ce na careyya dhammaṁ,
Sahassavedo pi na taṁ paṭicca, dukkhā pamucce caraṇaṁ apatvā ti.

Tattha bahussuto ce ti sace mahārāja, “ahaṁ bahussutomhī” ti paguṇavedo pi dasakusalakammapathadhammaṁ na careyya, tīhi dvārehi pāpāneva kareyya, tiṭṭhantu tayo vedā, sahassavedo pi samāno taṁ bāhusaccaṁ paṭicca aṭṭhasamāpattisaṅkhātaṁ caraṇaṁ appatvā apāyadukkhato na mucceyyāti.

Tassa vacanaṁ sutvā uddālako cintesi: “Rājā yathā vā tathā vā isigaṇassa pasīdi, ayaṁ pana brāhmaṇo carantaṁ goṇaṁ daṇḍena paharanto viya vaḍḍhitabhatte kacavaraṁ khipanto viya kathesi, tena saddhiṁ kathessāmī” ti. So tena saddhiṁ kathento tatiyaṁ gāthamāha.

64. Sahassavedo pi na taṁ paṭicca, dukkhā pamucce caraṇaṁ apatvā,
Maññāmi vedā aphalā bhavanti, sasaṁyamaṁ caraṇaññeva saccan-ti.

Tattha aphalā ti tava vāde vedā ca sesasippāni ca aphalāni āpajjanti, tāni kasmā uggaṇhanti, sīlasaṁyamena saddhiṁ caraṇaññeva ekaṁ saccaṁ āpajjatīti.

Tato [PTS 4.301] purohito catutthaṁ gāthamāha.

65. Na heva vedā aphalā bhavanti, sasaṁyamaṁ caraṇaññeva saccaṁ,
Kittiñhi pappoti adhicca vede, santiṁ puṇāti caraṇena danto ti.

Tattha na hevā ti nāhaṁ: “Vedā aphalā” ti vadāmi, apica kho pana sasaṁyamaṁ caraṇaṁ saccam-eva sabhāvabhūtaṁ uttamaṁ. Tena hi sakkā dukkhā muccituṁ. Santiṁ puṇātī ti samāpattisaṅkhātena caraṇena danto bhayasantikaraṁ nibbānaṁ pāpuṇātīti.

Taṁ sutvā uddālako: “Na sakkā iminā saddhiṁ paṭipakkhavasena ṭhātuṁ, ‘putto tavāhan’-ti vutte sinehaṁ akaronto nāma natthi, puttabhāvamassa kathessāmī” ti cintetvā pañcamaṁ gāthamāha.

66. Bhaccā mātā pitā bandhū, yena jāto sa yeva so,
Uddālako ahaṁ bhoto, sottiyākulavaṁsako ti.

Tattha bhaccā ti mātā ca pitā ca sesabandhū ca bharitabbā nāma. Yena pana jāto, so yeva so hoti. Attā yeva hi attano jāyati, ahañca tayāva uddālakarukkhamūle janito, tayā vuttam-eva nāmaṁ kataṁ, uddālako ahaṁ bhoti.

So: “Ekaṁsena tvaṁ uddālakosī” ti vutte: “Āmā” ti vatvā: “Mayā te mātu saññāṇaṁ dinnaṁ, taṁ kuhin”-ti vutte: “Idaṁ brāhmaṇā” ti muddikaṁ tassa hatthe ṭhapesi. Brāhmaṇo muddikaṁ sañjānitvā nicchayena: “Tvaṁ brāhmaṇadhammaṁ pajānāsī” ti vatvā brāhmaṇadhammaṁ pucchanto chaṭṭhaṁ gāthamāha.

67. Kathaṁ [PTS 4.302] bho brāhmaṇo hoti, kathaṁ bhavati kevalī,
Kathañca parinibbānaṁ, dhammaṭṭho kinti vuccatī ti.

Uddālako pi tassa ācikkhanto sattamaṁ gāthamāha.

68. Niraṁkatvā aggimādāya brāhmaṇo, āpo siñcaṁ yajaṁ usseti yūpaṁ,
Evaṁkaro brāhmaṇo hoti khemī, dhamme ṭhitaṁ tena amāpayiṁsū ti.

Tattha niraṁkatvā aggimādāyā ti nirantaraṁ katvā aggiṁ gahetvā paricarati. Āpo siñcaṁ yajaṁ usseti yūpan-ti abhisecanakakammaṁ karonto sammāpāsaṁ vā vājapeyyaṁ vā niraggaḷaṁ vā yajanto suvaṇṇayūpaṁ ussāpeti. Khemī ti khemappatto. Amāpayiṁsū ti teneva ca kāraṇena dhamme ṭhitaṁ kathayiṁsu.

Taṁ sutvā purohito tena kathitaṁ brāhmaṇadhammaṁ garahanto aṭṭhamaṁ gāthamāha.

69. Na suddhi secanenatthi, nā pi kevalī brāhmaṇo,
Na khantī nā pi soraccaṁ, nā pi so parinibbuto ti.

Tattha secanenā ti tena vuttesu brāhmaṇadhammesu ekaṁ dassetvā sabbaṁ paṭikkhipati. Idaṁ vuttaṁ hoti: “aggiparicaraṇena vā udakasecanena vā pasughātayaññena vā suddhi nāma natthi, nā pi ettakena brāhmaṇo kevalaparipuṇṇo hoti, na adhivāsanakhanti, na sīlasoraccaṁ, nā pi kilesaparinibbānena parinibbuto nāma hotī” ti.

Tato naṁ uddālako: “Yadi evaṁ brāhmaṇo na hoti, atha kathaṁ hotī” ti pucchanto navamaṁ gāthamāha.

70. Kathaṁ so brāhmaṇo hoti, kathaṁ bhavati kevalī,
Kathañca parinibbānaṁ, dhammaṭṭho kinti vuccatī ti.

Purohito pissa [PTS 4.303] kathento itaraṁ gāthamāha.

71. Akhettabandhū amamo nirāso, nillobhapāpo bhavalobhakhīṇo,
Evaṁkaro brāhmaṇo hoti khemī, dhamme ṭhitaṁ tena amāpayiṁsū ti.

Tattha akhettabandhū ti akkhetto abandhu, khettavatthugāmanigamapariggahena ceva ñātibandhavagottabandhavamittabandhavasahāyabandhavasippabandhavapariggahena ca rahito. Amamo ti sattasaṅkhāresu taṇhādiṭṭhimamāyanarahito. Nirāso ti lābhadhanaputtajīvitāsāya rahito. Nillobhapāpo ti pāpalobhavisamalobhena rahito. Bhavalobhakhīṇo ti khīṇabhavarāgo.

Tato uddālako gāthamāha.

72. Khattiyā brāhmaṇā vessā, suddā caṇḍālapukkusā,
Sabbeva soratā dantā, sabbeva parinibbutā,
Sabbesaṁ sītibhūtānaṁ, atthi seyyotha pāpiyo ti.

Tattha atthi seyyotha pāpiyo ti ete khattiyādayo sabbe pi soraccādīhi samannāgatā honti, evaṁ bhūtānaṁ pana tesaṁ ayaṁ seyyo, ayaṁ pāpiyoti evaṁ hīnukkaṭṭhatā atthi, natthīti pucchati.

Athassa: “Arahattuppattito paṭṭhāya hīnukkaṭṭhatā nāma natthī” ti dassetuṁ brāhmaṇo gāthamāha.

73. Khattiyā brāhmaṇā vessā, suddā caṇḍālapukkusā,
Sabbeva soratā dantā, sabbeva parinibbutā,
Sabbesaṁ sītibhūtānaṁ, natthi seyyotha pāpiyo ti.

Atha naṁ garahanto uddālako gāthādvayamāha.

74. Khattiyā brāhmaṇā vessā, suddā caṇḍālapukkusā,
Sabbeva soratā dantā, sabbeva parinibbutā.

75. Sabbesaṁ sītibhūtānaṁ, natthi seyyotha pāpiyo,
Panaṭṭhaṁ carasi brahmaññaṁ, sottiyākulavaṁsatan-ti.

Tassattho [PTS 4.304]: yadi etehi guṇehi samannāgatānaṁ viseso natthi, eko vaṇṇo va hoti, evaṁ sante tvaṁ ubhato sujātabhāvaṁ nāsento panaṭṭhaṁ carasi brahmaññaṁ, caṇḍālasamo hosi, sottiyakulavaṁsataṁ nāsesīti.

Atha naṁ purohito upamāya saññāpento gāthādvayamāha.

76. Nānārattehi vatthehi, vimānaṁ bhavati chāditaṁ,
Na tesaṁ chāyā vatthānaṁ, so rāgo anupajjatha.

77. Evam-eva manussesu, yadā sujjhanti māṇavā,
Te sajātiṁ pamuñcanti, dhammamaññāya subbatā ti.

Tattha vimānan-ti gehaṁ vā maṇḍapaṁ vā. Chāyā ti tesaṁ vatthānaṁ chāyā so nānāvidho rāgo na upeti, sabbā chāyā ekavaṇṇāva honti. Evamevā ti manussesu pi evam-eva ekacce aññāṇabrāhmaṇā akāraṇeneva cātuvaṇṇe suddhiṁ paññāpenti, esā atthīti mā gaṇhi. Yadā ariyamaggena māṇavā sujjhanti, tadā tehi paṭividdhaṁ nibbānadhammaṁ jānitvā subbatā sīlavantā paṇḍitapurisā te sajātiṁ muñcanti. Nibbānappattito paṭṭhāya hi jāti nāma niratthakāti.

Uddālako pana paccāharituṁ asakkonto appaṭibhāno va nisīdi. Atha brāhmaṇo rājānaṁ āha: “sabbe ete, mahārāja, kuhakā sakalajambudīpe kohaññeneva nāsenti, uddālakaṁ uppabbājetvā upapurohitaṁ karotha, sese uppabbājetvā phalakāvudhāni datvā sevake karothā” ti. “Sādhu, ācariyā” ti rājā tathā kāresi. Te rājānaṁ upaṭṭhahantāva yathākammaṁ gatā.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa kuhakoyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā uddālako kuhakabhikkhu ahosi, rājā ānando, purohito pana aham-eva ahosin”-ti.

Uddālakajātakavaṇṇanā catutthā

JA 488: Bhisajātakavaṇṇanā

Assaṁ gavaṁ rajataṁ jātarūpan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu pana kusajātake (JA. 531) āvi bhavissati. Tadā [PTS 4.305] pana satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Kiṁ paṭiccā” ti vatvā: “Kilesaṁ, bhante” ti vutte: “Bhikkhu evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā kasmā kilesaṁ paṭicca ukkaṇṭhitosi, porāṇakapaṇḍitā anuppanne buddhe bāhirakapabbajjaṁ pabbajitvā vatthukāmakilesakāme ārabbha uppajjanakasaññaṁ sapathaṁ katvā vihariṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto asītikoṭivibhavassa brāhmaṇamahāsālakulassa putto hutvā nibbatti, “mahākañcanakumāro” tissa nāmaṁ kariṁsu. Athassa padasā vicaraṇakāle aparo pi putto jāyi, “upakañcanakumāro” tissa nāmaṁ kariṁsu. Evaṁ paṭipāṭiyā satta puttā ahesuṁ. Sabbakaniṭṭhā panekā dhītā, tassā: “Kañcanadevī” ti nāmaṁ kariṁsu. Mahākañcanakumāro vayappatto takkasilato sabbasippāni uggaṇhitvā āgacchi. Atha naṁ mātāpitaro gharāvāsena bandhitukāmā: “Attanā samānajātiyakulato te dārikaṁ ānessāma, gharāvāsaṁ saṇṭhapehī” ti vadiṁsu. “Ammatātā, na mayhaṁ gharāvāsenattho, mayhañhi tayo bhavā ādittā viya sappaṭibhayā, bandhanāgāraṁ viya palibuddhā, ukkārabhūmi viya jegucchā hutvā upaṭṭhahanti, mayā supinena pi methunadhammo na diṭṭhapubbo, aññe vo puttā atthi, te gharāvāsena nimantethā” ti vatvā punappunaṁ yācito pi sahāye pesetvā tehi yācito pi na icchi.

Atha naṁ sahāyā: “Samma, kiṁ pana tvaṁ patthento kāme paribhuñjituṁ na icchasī” ti pucchiṁsu. So tesaṁ nekkhammajjhāsayataṁ ārocesi. Taṁ sutvā mātāpitaro sesaputte nimantesuṁ, te pi na icchiṁsu. Kañcanadevī pi na icchi yeva. Aparabhāge mātāpitaro kālamakaṁsu. Mahākañcanapaṇḍito mātāpitūnaṁ kattabbakiccaṁ katvā asītikoṭidhanena kapaṇaddhikānaṁ mahādānaṁ datvā cha bhātaro bhaginiṁ ekaṁ dāsaṁ ekaṁ dāsiṁ ekaṁ sahāyakañca ādāya mahābhinikkhamanaṁ [PTS 4.306] nikkhamitvā himavantaṁ pāvisi. Te tattha ekaṁ padumasaraṁ nissāya ramaṇīye bhūmibhāge assamaṁ katvā pabbajitvā vanamūlaphalāhārehi yāpayiṁsu. Te araññaṁ gacchantā ekato va gantvā yattha eko phalaṁ vā pattaṁ vā passati, tattha itare pi pakkositvā diṭṭhasutādīni kathentā uccinanti, gāmassa kammantaṭṭhānaṁ viya hoti. Atha ācariyo mahākañcanatāpaso cintesi: “Amhākaṁ asītikoṭidhanaṁ chaḍḍetvā pabbajitānaṁ evaṁ loluppacāravasena phalāphalatthāya vicaraṇaṁ nāma appatirūpaṁ, ito paṭṭhāya aham-eva phalāphalaṁ āharissāmī” ti. So assamaṁ patvā sabbe pi te sāyanhasamaye sannipātetvā tamatthaṁ ārocetvā: “Tumhe idheva samaṇadhammaṁ karontā acchatha, ahaṁ phalāphalaṁ āharissāmī” ti āha. Atha naṁ upakañcanādayo: “Mayaṁ ācariya, tumhe nissāya pabbajitā, tumhe idheva samaṇadhammaṁ karotha, bhaginī pi no idheva hotu, dāsī pi tassā santike acchatu, mayaṁ aṭṭha janā vārena phalāphalaṁ āharissāma, tumhe pana tayo vāramuttāva hothā” ti vatvā paṭiññaṁ gaṇhiṁsu.

Tato paṭṭhāya aṭṭhasu pi janesu ekeko vāreneva phalāphalaṁ āharati. Sesā attano attano paṇṇasālāyam-eva honti, akāraṇena ekato bhavituṁ na labhanti. Vārappatto phalāphalaṁ āharitvā eko māḷako atthi, tattha pāsāṇaphalake ekādasa koṭṭhāse katvā ghaṇḍisaññaṁ katvā attano koṭṭhāsaṁ ādāya vasanaṭṭhānaṁ pavisati. Sesā ghaṇḍisaññāya nikkhamitvā loluppaṁ akatvā gāravaparihārena gantvā attano pāpuṇanakoṭṭhāsaṁ ādāya vasanaṭṭhānaṁ gantvā paribhuñjitvā samaṇadhammaṁ karonti. Te aparabhāge bhisāni āharitvā khādantā tattatapā ghoratapā paramājitindriyā kasiṇaparikammaṁ karontā vihariṁsu. Atha tesaṁ sīlatejena sakkassa bhavanaṁ kam pi. Sakko pi āvajjento taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Kāmādhimuttā nu kho ime isayo [PTS 4.307], no” ti āsaṅkaṁ karoti yeva. So: “Ime tāva isayo pariggaṇhissāmī” ti cintetvā attano ānubhāvena mahāsattassa koṭṭhāsaṁ tayo divase antaradhāpesi. So paṭhamadivase koṭṭhāsaṁ adisvā: “Mama koṭṭhāsaṁ pamuṭṭho bhavissatī” ti cintesi, dutiyadivase: “Mama dosena bhavitabbaṁ, paṇāmanavasena mama koṭṭhāsaṁ na ṭhapesi maññe” ti cintesi, tatiyadivase: “Kena nu kho kāraṇena mayhaṁ koṭṭhāsaṁ na ṭhapenti, sace me doso atthi, khamāpessāmī” ti sāyanhasamaye ghaṇḍisaññaṁ adāsi.

Sabbe sannipatitvā: “Kena ghaṇḍisaññā dinnā” ti āhaṁsu. “Mayā tātā” ti. “Kiṁkāraṇā ācariyā” ti? “Tātā tatiyadivase kena phalāphalaṁ ābhatan”-ti? Tesu eko uṭṭhāya: “Mayā ācariyā” ti vanditvā aṭṭhāsi. Koṭṭhāse karontena te mayhaṁ koṭṭhāso katoti. “Āma, ācariya, jeṭṭhakakoṭṭhāso me kato” ti. “Hiyyo kenābhatan”-ti? “Mayā” ti aparo uṭṭhāya vanditvā aṭṭhāsi. Koṭṭhāsaṁ karonto maṁ anussarīti. “Tumhākaṁ me jeṭṭhakakoṭṭhāso ṭhapito” ti. “Ajja kenābhatan”-ti. “Mayā” ti aparo uṭṭhāya vanditvā aṭṭhāsi. Koṭṭhāsaṁ karonto maṁ anussarīti. “Tumhākaṁ me jeṭṭhakakoṭṭhāso kato” ti. “Tātā, ajja mayhaṁ koṭṭhāsaṁ alabhantassa tatiyo divaso, paṭhamadivase koṭṭhāsaṁ adisvā ‘koṭṭhāsaṁ karonto maṁ pamuṭṭho bhavissatī’ ti cintesiṁ, dutiyadivase: “Mama koci doso bhavissatī” ti cintesiṁ, ajja pana: “Sace me doso atthi, khamāpessāmī” ti cintetvā ghaṇḍisaññāya tumhe sannipātesiṁ. Ete bhisakoṭṭhāse tumhe: “Karimhā” ti vadatha, ahaṁ na labhāmi, etesaṁ thenetvā khādakaṁ ñātuṁ vaṭṭati, kāme pahāya pabbajitānaṁ bhisamattaṁ thenanaṁ nāma appatirūpanti. Te tassa kathaṁ sutvā: “Aho sāhasikakamman”-ti [PTS 4.308] sabbeva ubbegappattā ahesuṁ.

Tasmiṁ assamapade vanajeṭṭhakarukkhe nibbattadevatā pi otaritvā āgantvā tesaṁ yeva santike nisīdi. Āneñjakaraṇaṁ kāriyamāno dukkhaṁ adhivāsetuṁ asakkonto āḷānaṁ bhinditvā palāyitvā araññaṁ paviṭṭho eko vāraṇo kālena kālaṁ isigaṇaṁ vandati, so pi āgantvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Sappakīḷāpanako eko vānaro ahituṇḍikassa hatthato muccitvā palāyitvā araññaṁ pavisitvā tattheva assame vasati. So pi taṁ divasaṁ isigaṇaṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Sakko: “Isigaṇaṁ pariggaṇhissāmī” ti tesaṁ santike adissamānakāyo aṭṭhāsi. Tasmiṁ khaṇeva bodhisattassa kaniṭṭho upakañcanatāpaso uṭṭhāyāsanā bodhisattaṁ vanditvā sesānaṁ apacitiṁ dassetvā: “Ācariya, ahaṁ aññe apaṭṭhapetvā attānaññeva sodhetuṁ labhāmī” ti pucchi. “Āma, labhasī” ti. So isigaṇamajjhe ṭhatvā: “Sace te mayā bhisāni khāditāni, evarūpo nāma hotū” ti sapathaṁ karonto paṭhamaṁ gāthamāha.

78. Assaṁ gavaṁ rajataṁ jātarūpaṁ, bhariyañca so idha labhataṁ manāpaṁ,
Puttehi dārehi samaṅgi hotu, bhisāni te brāhmaṇa yo ahāsī ti.

Tattha: “Assaṁ gavan”-ti idaṁ: “So ‘yattakāni piyavatthūni honti, tehi vippayoge tattakāni sokadukkhāni uppajjantī’ ti vatthukāme garahanto abhāsī” ti veditabbaṁ.

Taṁ sutvā isigaṇo: “Mārisa, mā evaṁ kathetha, atibhāriyo te sapatho” ti kaṇṇe pidahi. Bodhisatto pi naṁ: “Tāta, atibhāriyo te sapatho, na tvaṁ khādasi, tava pattāsane nisīdā” ti āha. Tasmiṁ paṭhamaṁ sapathaṁ katvā nisinne dutiyo pi bhātā sahasā uṭṭhāya mahāsattaṁ vanditvā sapathena attānaṁ sodhento dutiyaṁ gāthamāha.

79. Mālañca [PTS 4.309] so kāsikacandanañca, dhāretu puttassa bahū bhavantu,
Kāmesu tibbaṁ kurutaṁ apekkhaṁ, bhisāni te brāhmaṇa yo ahāsī ti.

Tattha tibban-ti vatthukāmakilesakāmesu bahalaṁ apekkhaṁ karotūti. Idaṁ so: “Yassetesu tibbā apekkhā honti, so tehi vippayoge mahantaṁ dukkhaṁ pāpuṇātī” ti dukkhapaṭikkhepavaseneva āha.

Tasmiṁ nisinne sesā pi attano attano ajjhāsayānurūpena taṁ taṁ gāthaṁ abhāsiṁsu:

80. Pahūtadhañño kasimā yasassī, putte gihī dhanimā sabbakāme,
Vayaṁ apassaṁ gharamāvasātu, bhisāni te brāhmaṇa yo ahāsi.

81. So khattiyo hotu pasayhakārī, rājābhirājā balavā yasassī,
Sa cāturantaṁ mahimāvasātu, bhisāni te brāhmaṇa yo ahāsi.

82. So brāhmaṇo hotu avītarāgo, muhuttanakkhattapathesu yutto,
Pūjetu naṁ raṭṭhapatī yasassī, bhisāni te brāhmaṇa yo ahāsi.

83. Ajjhāyakaṁ sabbasamantavedaṁ, tapassinaṁ maññatu sabbaloko,
Pūjentu naṁ jānapadā samecca, bhisāni te brāhmaṇa yo ahāsi.

84. Catussadaṁ gāmavaraṁ samiddhaṁ, dinnañhi so bhuñjatu vāsavena,
Avītarāgo maraṇaṁ upetu, bhisāni te brāhmaṇa yo ahāsi.

85. So [PTS 4.310] gāmaṇī hotu sahāyamajjhe, naccehi gītehi pamodamāno,
So rājato byasana mālattha kiñci, bhisāni te brāhmaṇa yo ahāsi.

86. Yaṁ ekarājā pathaviṁ vijetvā, itthīsahassāna ṭhapetu aggaṁ,
Sīmantinīnaṁ pavarā bhavātu, bhisāni te brāhmaṇa yā ahāsi.

87. Isīnañhi sā sabbasamāgatānaṁ, bhuñjeyya sāduṁ avikampamānā,
Carātu lābhena vikatthamānā, bhisāni te brāhmaṇa yā ahāsi.

88. Āvāsiko hotu mahāvihāre, navakammiko hotu gajaṅgalāyaṁ,
Ālokasandhiṁ divasaṁ karotu, bhisāni te brāhmaṇa yo ahāsi.

89. So bajjhatū pāsasatehi chabbhi, rammā vanā niyyatu rājadhāniṁ,
Tuttehi so haññatu pācanehi, bhisāni te brāhmaṇa yo ahāsi.

90. Alakkamālī tipukaṇṇaviddho, laṭṭhīhato sappamukhaṁ upetu,
Sakacchabandho visikhaṁ carātu, bhisāni te brāhmaṇa yo ahāsī ti.

Tattha tatiyena vuttagāthāya kasimā ti sampannakasikammo. Putte gihī dhanimā sabbakāme ti putte labhatu, gihī hotu, sattavidhena ratanadhanena dhanimā hotu, rūpādibhede sabbakāme labhatu. Vayaṁ apassan-ti mahallakakāle pabbajjānurūpam-pi attano vayaṁ apassanto pañcakāmaguṇasamiddhaṁ gharam-eva āvasatūti. Idaṁ so: “Pañcakāmaguṇagiddho kāmaguṇavippayogena mahāvināsaṁ pāpuṇātī” ti dassetuṁ kathesi.

Catutthena vuttagāthāya [PTS 4.311] rājābhirājā ti rājūnaṁ antare abhirājāti. Idaṁ so: “Issarānaṁ nāma issariye parigalite mahantaṁ dukkhaṁ uppajjatī” ti rajje dosaṁ dassento kathesi. Pañcamena vuttagāthāya avītarāgo ti purohitaṭṭhānataṇhāya sataṇhoti. Idaṁ so: “Purohitassa purohitaṭṭhāne parigalite mahantaṁ domanassaṁ uppajjatī” ti dassetuṁ kathesi. Chaṭṭhena vuttagāthāya tapassinan-ti tapasīlasampannoti taṁ maññatu. Idaṁ so: “Lābhasakkārāpagamena mahantaṁ domanassaṁ uppajjatī” ti lābhasakkāragarahavasena kathesi.

Sahāyatāpasena vuttagāthāya catussadan-ti ākiṇṇamanussatāya manussehi, pahūtadhaññatāya dhaññena, sulabhadārutāya dārūhi, sampannodakatāya udakenāti catūhi ussannaṁ, catussadasamannāgatanti attho. Vāsavenā ti vāsavena dinnaṁ viya acalaṁ, vāsavato laddhavarānubhāvena ekaṁ rājānaṁ ārādhetvā tena dinnanti pi attho. Avītarāgo ti kaddame sūkaro viya kāmapaṅke nimuggo va hutvā. Iti so pi kāmānaṁ ādīnavaṁ kathento evamāha.

Dāsena vuttagāthāya gāmaṇī ti gāmajeṭṭhako. Ayam-pi kāme garahanto yeva evamāha. Kañcanadeviyā vuttagāthāya yan-ti yaṁ itthinti attho. Ekarājā ti aggarājā. Itthisahassānan-ti vacanamaṭṭhatāya vuttaṁ, soḷasannaṁ itthisahassānaṁ aggaṭṭhāne ṭhapetū ti attho. Sīmantinīnan-ti sīmantadharānaṁ itthīnanti attho. Iti sā itthibhāve ṭhatvā pi duggandhagūtharāsiṁ viya kāme garahantī yeva evamāha. Dāsiyā vuttagāthāya sabbasamāgatānan-ti sabbesaṁ sannipatitānaṁ majjhe nisīditvā avikampamānā anosakkamānā sādurasaṁ bhuñjatū ti attho. Dāsīnaṁ kira sāmikassa santike nisīditvā bhuñjanaṁ nāma appiyaṁ. Iti sā attano appiyatāya evamāha. Carātū ti caratu. Lābhena vikatthamānā ti lābhahetu kuhanakammaṁ karontī lābhasakkāraṁ uppādentī caratū ti attho. Iminā sā dāsibhāve ṭhitā pi kilesakāmavatthukāme garahati.

Devatāya vuttagāthāya āvāsiko ti āvāsajagganako. Gajaṅgalāyan-ti evaṁnāmake nagare. Tattha kira dabbasambhārā sulabhā. Ālokasandhiṁ divasan-ti ekadivaseneva vātapānaṁ karotu. So kira devaputto kassapabuddhakāle gajaṅgalanagaraṁ nissāya yojanike jiṇṇamahāvihāre āvāsikasaṅghatthero hutvā jiṇṇavihāre navakammaṁ karonto yeva mahādukkhaṁ anubhavi. Tasmā tadeva dukkhaṁ ārabbha evamāha. Hatthinā vuttagāthāya pāsasatehī ti bahūhi pāsehi. Chabbhī ti catūsu pādesu gīvāya kaṭibhāge cāti chasu ṭhānesu. Tuttehī ti dvikaṇḍakāhi dīghalaṭṭhīhi. Pācanehī ti dasapācanehi aṅkusehi vā. So kira attano anubhūtadukkhaññeva ārabbha evamāha.

Vānarena vuttagāthāya alakkamālī ti ahituṇḍikena kaṇṭhe parikkhipitvā ṭhapitāya alakkamālāya samannāgato. Tipukaṇṇaviddho ti tipupiḷandhanena piḷandhakaṇṇo. Laṭṭhīhato ti sappakīḷaṁ sikkhāpayamāno laṭṭhiyā hato hutvā. Eso pi ahituṇḍikassa hatthe attano anubhūtadukkham-eva sandhāya evamāha.

Evaṁ [PTS 4.312] tehi terasahi janehi sapathe kate mahāsatto cintesi: “Kadāci ime ‘ayaṁ anaṭṭham-eva naṭṭhanti kathetī’ ti mayi āsaṅkaṁ kareyyuṁ, aham-pi sapathaṁ karomī” ti. Atha naṁ karonto cuddasamaṁ gāthamāha.

91. Yo ve anaṭṭhaṁva naṭṭhanti cāha, kām-eva so labhataṁ bhuñjatañca,
Agāramajjhe maraṇaṁ upetu, yo vā bhonto saṅkati kañcidevā ti.

Tattha bhonto ti ālapanaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: bhavanto yo anaṭṭhe koṭṭhāse: “Naṭṭhaṁ me” ti vadati, yo vā tumhesu kañci āsaṅkati, so pañca kāmaguṇe labhatu ceva bhuñjatu ca, ramaṇīyam-eva pabbajjaṁ alabhitvā agāramajjhe yeva maratūti.

Evaṁ isīhi sapathe kate sakko bhāyitvā: “Ahaṁ ime vīmaṁsanto bhisāni antaradhāpesiṁ. Ime ca chaḍḍitakheḷapiṇḍaṁ viya kāme garahantā sapathaṁ karonti, kāme garahakāraṇaṁ te pucchissāmī” ti cintetvā dissamānarūpo bodhisattaṁ vanditvā pucchanto anantaraṁ gāthamāha.

92. Yadesamānā vicaranti loke, iṭṭhañca kantañca bahūnametaṁ,
Piyaṁ manuññaṁ cidha jīvaloke, kasmā isayo nappasaṁsanti kāme ti.

Tattha yadesamānā ti yaṁ vatthukāmaṁ kilesakāmañca kasigorakkhādīhi samavisamakammehi pariyesamānā sattā loke vicaranti, etaṁ bahūnaṁ devamanussānaṁ iṭṭhañca kantañca piyañca manuññañca, kasmā isayo nappasaṁsanti kāmeti attho. “Kāme” ti iminā taṁ vatthuṁ sarūpato dasseti.

Athassa pañhaṁ vissajjento mahāsatto dve gāthā abhāsi:

93. Kāmesu ve haññare bajjhare ca, kāmesu dukkhañca bhayañca jātaṁ,
Kāmesu bhūtādhipatī pamattā, pāpāni kammāni karonti mohā.

94. Te pāpadhammā pasavetva pāpaṁ, kāyassa bhedā nirayaṁ vajanti,
Ādīnavaṁ [PTS 4.313] kāmaguṇesu disvā, tasmā isayo nappasaṁsanti kāme ti.

Tattha kāmesū ti kāmahetu, kāme nissāya kāyaduccaritādīni karontī ti attho. Haññare ti daṇḍādīhi haññanti. Bajjhare ti rajjubandhanādīhi bajjhanti. Dukkhan-ti kāyikacetasikaṁ asātaṁ dukkhaṁ. Bhayan-ti attānuvādādikaṁ sabbam-pi bhayaṁ. Bhūtādhipatī ti sakkaṁ ālapati. Ādīnavan-ti evarūpaṁ dosaṁ. So panesa ādīnavo dukkhakkhandhādīhi suttehi (MN. 13-14) dīpetabbo.

Sakko mahāsattassa kathaṁ sutvā saṁviggamānaso anantaraṁ gāthamāha.

95. Vīmaṁsamāno isino bhisāni, tīre gahetvāna thale nidhesiṁ,
Suddhā apāpā isayo vasanti, etāni te brahmacārī bhisānī ti.

Tattha vimaṁsamāno ti bhante, ahaṁ: “Ime isayo kāmādhimuttā vā, no vā” ti vīmaṁsanto. Isino ti tava mahesino santakāni bhisāni. Tīre gahetvānā ti tīre nikkhittāni gahetvā thale ekamante nidhesiṁ. Suddhā ti idāni mayā tumhākaṁ sapathakiriyāya ñātaṁ: “Ime isayo suddhā apāpā hutvā vasantī” ti.

Taṁ sutvā bodhisatto gāthamāha.

96. Na te naṭā no pana kīḷaneyyā, na bandhavā no pana te sahāyā,
Kismiṁ vupatthambha sahassanetta, isīhi tvaṁ kīḷasi devarājā ti.

Tattha na te naṭā no ti devarāja, mayaṁ tava naṭā vā kīḷitabbayuttakā vā keci na homa, nā pi tava ñātakā, na sahāyā, atha tvaṁ kiṁ vā upatthambhaṁ katvā kiṁ nissāya isīhi saddhiṁ kīḷasī ti attho.

Atha naṁ sakko khamāpento vīsatimaṁ gāthamāha.

97. Ācariyo mesi pitā ca mayhaṁ, esā patiṭṭhā khalitassa brahme,
Ekāparādhaṁ khama bhūripañña, na paṇḍitā kodhabalā bhavantī ti.

Tattha esā patiṭṭhā ti esā tava pādacchāyā ajja mama khalitassa aparaddhassa patiṭṭhā hotu. Kodhabalā ti paṇḍitā nāma khantibalā bhavanti, na kodhabalāti.

Atha [PTS 4.314] mahāsatto sakkassa devarañño khamitvā sayaṁ isigaṇaṁ khamāpento itaraṁ gāthamāha.

98. Suvāsitaṁ isinaṁ ekarattaṁ, yaṁ vāsavaṁ bhūtapatiddasāma,
Sabbeva bhonto sumanā bhavantu, yaṁ brāhmaṇo paccupādī bhisānī ti.

Tattha suvāsitaṁ isinaṁ ekarattan-ti āyasmantānaṁ isīnaṁ ekarattam-pi imasmiṁ araññe vasitaṁ suvasitam-eva. Kiṁkāraṇā? Yaṁ vāsavaṁ bhūtapatiṁ addasāma, sace hi mayaṁ nagare avasimha, imaṁ na addasāma. Bhonto ti bhavanto sabbe pi sumanā bhavantu, tussantu, sakkassa devarañño khamantu. Kiṁkāraṇā? Yaṁ brāhmaṇo paccupādī bhisāni, yasmā tumhākaṁ ācariyo bhisāni paṭilabhīti.

Sakko isigaṇaṁ vanditvā devalokam-eva gato. Isigaṇo pi jhānābhiññāyo nibbattetvā brahmalokūpago ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ bhikkhu porāṇakapaṇḍitā sapathaṁ katvā kilese pajahiṁsū” ti vatvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Jātakaṁ samodhānento puna satthā tisso gāthā abhāsi:

99. Ahañca sāriputto ca, moggallāno ca kassapo,
Anuruddho puṇṇo ānando, tadāsuṁ satta bhātaro.

100. Bhaginī uppalavaṇṇā ca, dāsī khujjuttarā tadā,
Citto gahapati dāso, yakkho sātāgiro tadā.

101. Pālileyyo tadā nāgo, madhudo seṭṭhavānaro,
Kāḷudāyī tadā sakko, evaṁ dhāretha jātakan-ti.

Bhisajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 489: Surucijātakavaṇṇanā

Mahesī surucino bhariyā ti idaṁ satthā sāvatthiṁ upanissāya migāramātupāsāde viharanto visākhāya mahāupāsikāya laddhe aṭṭha vare ārabbha kathesi. Sā hi ekadivasaṁ jetavane dhammakathaṁ sutvā bhagavantaṁ saddhiṁ bhikkhusaṅghena svātanāya nimantetvā pakkāmi. Tassā pana rattiyā accayena cātuddīpiko mahāmegho pāvassi [PTS 4.315]. Bhagavā bhikkhū āmantetvā: “Yathā, bhikkhave, jetavane vassati, evaṁ catūsu dīpesu vassati, ovassāpetha, bhikkhave, kāyaṁ, ayaṁ pacchimako cātuddīpiko mahāmegho” ti vatvā ovassāpitakāyehi bhikkhūhi saddhiṁ iddhibalena jetavane antarahito visākhāya koṭṭhake pāturahosi. Upāsikā: “Acchariyaṁ vata bho, abbhutaṁ vata bho, tathāgatassa mahiddhikatā mahānubhāvatā, yatra hi nāma jāṇukamattesu pi oghesu vattamānesu kaṭimattesu pi oghesu vattamānesu na hi nāma ekabhikkhussa pi pādā vā cīvarāni vā allāni bhavissantī” ti haṭṭhā udaggā buddhappamukhaṁ bhikkhusaṅghaṁ parivisitvā katabhattakiccaṁ bhagavantaṁ etad-avoca: “Aṭṭhāhaṁ, bhante, bhagavantaṁ varāni yācāmī” ti. “Atikkantavarā kho, visākhe, tathāgatā” ti. “Yāni ca, bhante, kappiyāni yāni ca anavajjānī” ti. “Vadehi visākhe” ti. “Icchāmahaṁ, bhante, bhikkhusaṅghassa yāvajīvaṁ vassikasāṭikaṁ dātuṁ, āgantukabhattaṁ dātuṁ, gamikabhattaṁ dātuṁ, gilānabhattaṁ dātuṁ, gilānupaṭṭhākabhattaṁ dātuṁ, gilānabhesajjaṁ dātuṁ, dhuvayāguṁ dātuṁ, bhikkhunisaṅghassa yāvajīvaṁ udakasāṭikaṁ dātun”-ti.

Satthā: “Kaṁ pana tvaṁ, visākhe, atthavasaṁ sampassamānā tathāgataṁ aṭṭha varāni yācasī” ti pucchitvā tāya varānisaṁse kathite: “Sādhu sādhu, visākhe, sādhu kho tvaṁ, visākhe, imaṁ ānisaṁsaṁ sampassamānā tathāgataṁ aṭṭha varāni yācasī” ti vatvā: “Anujānāmi te, visākhe, aṭṭha varānī” ti aṭṭha vare datvā anumodanaṁ katvā pakkāmi. Athekadivasaṁ satthari pubbārāme viharante bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, visākhā mahāupāsikā mātugāmattabhāve ṭhatvā pi dasabalassa santike aṭṭha vare labhi, aho mahāguṇā” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, visākhā idāneva mama santikā vare labhati, pubbepesā labhiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte mithilāyaṁ suruci nāma rājā rajjaṁ kārento puttaṁ paṭilabhitvā tassa: “Surucikumāro” tveva nāmaṁ akāsi. So vayappatto: “Takkasilāyaṁ sippaṁ uggaṇhissāmī” ti gantvā nagaradvāre sālāyaṁ nisīdi. Bārāṇasirañño pi putto brahmadattakumāro [PTS 4.316] nāma tatheva gantvā surucikumārassa nisinnaphalake yeva nisīdi. Te aññamaññaṁ pucchitvā vissāsikā hutvā ekato va ācariyassa santikaṁ gantvā ācariyabhāgaṁ datvā sippaṁ paṭṭhapetvā na cirasseva niṭṭhitasippā ācariyaṁ āpucchitvā thokaṁ maggaṁ ekato va gantvā dvedhāpathe ṭhitā aññamaññaṁ āliṅgitvā mittadhammānurakkhaṇatthaṁ katikaṁ kariṁsu: “Sace mama putto jāyati, tava dhītā, tava putto, mama dhītā, tesaṁ āvāhavivāhaṁ karissāmā” ti. Tesu rajjaṁ kārentesu surucimahārājassa putto jāyi, “surucikumāro” tvevassa nāmaṁ kariṁsu. Brahmadattassa dhītā jāyi, “sumedhā” tissā nāmaṁ kariṁsu.

Surucikumāro vayappatto takkasilāyaṁ gantvā sippaṁ uggaṇhitvā āgacchi. Atha naṁ pitā rajje abhisiñcitukāmo hutvā: “Sahāyassa kira me bārāṇasirañño dhītā atthi, tamevassa aggamahesiṁ karissāmī” ti tassā atthāya bahuṁ paṇṇākāraṁ datvā amacce pesesi. Tesaṁ anāgatakāle yeva bārāṇasirājā deviṁ pucchi: “Bhadde, mātugāmassa nāma kiṁ atirekadukkhan”-ti? “Sapattirosadukkhaṁ devā” ti. “Tena hi, bhadde, amhākaṁ ekaṁ dhītaraṁ sumedhādeviṁ tamhā dukkhā mocetvā yo etaṁ ekikam-eva gaṇhissati, tassa dassāmā” ti āha. So tehi amaccehi āgantvā tassā nāme gahite: “Tātā, kāmaṁ mayā pubbe mayhaṁ sahāyassa paṭiññā katā, imaṁ pana mayaṁ itthighaṭāya antare na khipitukāmā, yo etaṁ ekikam-eva gaṇhāti, tassa dātukāmamhā” ti āha. Te rañño santikaṁ pahiṇiṁsu. Rājā pana: “Amhākaṁ rajjaṁ mahantaṁ, sattayojanikaṁ mithilanagaraṁ, tīṇi yojanasatāni raṭṭhaparicchedo, heṭṭhimantena soḷasa itthisahassāni laddhuṁ vaṭṭatī” ti vatvā na rocesi.

Surucikumāro pana sumedhāya rūpasampadaṁ sutvā savanasaṁsaggena [PTS 4.317] bajjhitvā: “Ahaṁ taṁ ekikam-eva gaṇhissāmi, na mayhaṁ itthighaṭāya attho, tam-eva ānentū” ti mātāpitūnaṁ pesesi. Te tassa manaṁ abhinditvā bahuṁ dhanaṁ pesetvā mahantena parivārena taṁ ānetvā kumārassa aggamahesiṁ katvā ekato va abhisiñciṁsu. So surucimahārājā nāma hutvā dhammena rajjaṁ kārento tāya saddhiṁ piyasaṁvāsaṁ vasi. Sā pana dasa vassasahassāni tassa gehe vasantī neva puttaṁ, na dhītaraṁ labhi. Atha nāgarā sannipatitvā rājaṅgaṇe upakkositvā: “Kimetan”-ti vutte: “Rañño doso natthi, vaṁsānupālako pana vo putto na vijjati, tumhākaṁ ekāva devī, rājakule ca nāma heṭṭhimantena soḷasahi itthisahassehi bhavitabbaṁ, itthighaṭaṁ gaṇha, deva, addhā tāsu puññavatī puttaṁ labhissatī” ti vatvā: “Tātā, kiṁ kathetha, ‘ahaṁ aññaṁ na gaṇhissāmī’ ti paṭiññaṁ datvā mayā esā ānītā, na sakkā musāvādaṁ kātuṁ, na mayhaṁ itthighaṭāya attho” ti raññā paṭikkhittā pakkamiṁsu.

Sumedhā taṁ kathaṁ sutvā: “Rājā tāva saccavāditāya aññā itthiyo na ānesi, aham-eva panassa ānessāmī” ti rañño mātusamabhariyaṭṭhāne ṭhatvā attano ruciyāva khattiyakaññānaṁ sahassaṁ, amaccakaññānaṁ sahassaṁ, gahapatikaññānaṁ sahassaṁ, sabbasamayanāṭakitthīnaṁ sahassanti cattāri itthisahassāni ānesi. Tā pi dasa vassasahassāni rājakule vasitvā neva puttaṁ, na dhītaraṁ labhiṁsu. Etenevupāyena aparāni pi tikkhattuṁ cattāri cattāri sahassāni ānesi. Tā pi neva puttaṁ, na dhītaraṁ labhiṁsu. Ettāvatā soḷasa itthisahassāni ahesuṁ. Cattālīsa vassasahassāni atikkamiṁsu, tāni tāya ekikāya vutthehi dasahi sahassehi saddhiṁ paññāsa vassasahassāni honti. Atha nāgarā sannipatitvā puna upakkositvā: “Kimetan”-ti vutte: “Deva, tumhākaṁ itthiyo [PTS 4.318] puttaṁ patthetuṁ āṇāpethā” ti vadiṁsu. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā: “Tumhe puttaṁ patthethā” ti āha. Tā tato paṭṭhāya puttaṁ patthayamānā nānādevatā namassanti, nānāvatāni caranti, putto nuppajjateva. Atha rājā sumedhaṁ āha: “Bhadde, tvam-pi puttaṁ patthehī” ti. Sā: “Sādhū” ti pannarasauposathadivase aṭṭhaṅgasamannāgataṁ uposathaṁ samādāya sirigabbhe sīlāni āvajjamānā kappiyamañcake nisīdi. Sesā ajavatagovatā hutvā puttaṁ alabhitvā uyyānaṁ agamaṁsu.

Sumedhāya sīlatejena sakkassa bhavanaṁ kam pi. Tadā sakko āvajjento: “Sumedhā puttaṁ pattheti, puttamassā dassāmi, na kho pana sakkā yaṁ vā taṁ vā dātuṁ, anucchavikamassā puttaṁ upadhāressāmī” ti upadhārento naḷakāradevaputtaṁ passi. So hi puññasampanno satto purimattabhāve bārāṇasiyaṁ vasanto vappakāle khettaṁ gacchanto ekaṁ paccekabuddhaṁ disvā dāsakammakare: “Vapathā” ti pahiṇi. Sayaṁ nivattitvā paccekabuddhaṁ gehaṁ netvā bhojetvā puna gaṅgātīraṁ ānetvā puttena saddhiṁ ekato hutvā udumbarabhittipādaṁ naḷabhittikaṁ paṇṇasālaṁ katvā dvāraṁ yojetvā caṅkamaṁ katvā paccekabuddhaṁ tattheva temāsaṁ vasāpetvā vutthavassaṁ dve pitāputtā ticīvarena acchādetvā uyyojesuṁ. Eteneva niyāmena sattaṭṭha paccekabuddhe tāya paṇṇasālāya vasāpetvā ticīvarāni adaṁsu. “Dve pitāputtā naḷakārā hutvā gaṅgātīre veḷuṁ upadhārentā paccekabuddhaṁ disvā evamakaṁsū” ti pi vadanti yeva.

Te kālaṁ katvā tāvatiṁsabhavane nibbattitvā chasu kāmāvacarasaggesu anulomapaṭilomena mahantaṁ devissariyaṁ anubhavantā vicaranti. Te tato cavitvā uparidevaloke nibbattitukāmā honti. Sakko tathā gatabhāvaṁ ñatvā tesu ekassa [PTS 4.319] vimānadvāraṁ gantvā taṁ āgantvā vanditvā ṭhitaṁ āha: “mārisa, tayā manussalokaṁ gantuṁ vaṭṭatī” ti. “Mahārāja, manussaloko nāma jeguccho paṭikūlo, tattha ṭhitā dānādīni puññāni katvā devalokaṁ patthenti, tattha gantvā kiṁ karissāmī” ti. “Mārisa, devaloke paribhuñjitabbasampattiṁ manussaloke paribhuñjissasi, pañcavīsatiyojanubbedhe navayojanaāyāme aṭṭhayojanavitthāre ratanapāsāde vasissasi, adhivāsehī” ti. So adhivāsesi. Sakko tassa paṭiññaṁ gahetvā isivesena rājuyyānaṁ gantvā tāsaṁ itthīnaṁ upari ākāse caṅkamanto attānaṁ dassetvā: “Kassāhaṁ puttavaraṁ dammi, kā puttavaraṁ gaṇhissatī” ti āha. “Bhante, mayhaṁ dehi, mayhaṁ dehī” ti soḷasa itthisahassāni hatthe ukkhipiṁsu. Tato sakko āha: “ahaṁ sīlavatīnaṁ puttaṁ dammi, tumhākaṁ kiṁ sīlaṁ, ko ācāro” ti. Tā ukkhittahatthe samañchitvā: “Sace sīlavatiyā dātukāmo, sumedhāya santikaṁ gacchāhī” ti vadiṁsu. So ākāseneva gantvā tassā vāsāgāre sīhapañjare aṭṭhāsi.

Athassā tā itthiyo ārocesuṁ: “Etha, devi, sakko devarājā ‘tumhākaṁ puttavaraṁ dassāmī’ ti ākāsenāgantvā sīhapañjare ṭhito” ti. Sā garuparihārenāgantvā sīhapañjaraṁ ugghāṭetvā: “Saccaṁ kira, bhante, tumhe sīlavatiyā puttavaraṁ dethā” ti āha. “Āma devī” ti. “Tena hi mayhaṁ dethā” ti. “Kiṁ pana te sīlaṁ, kathehi, sace me ruccati, dassāmi te puttavaran”-ti. Sā tassa vacanaṁ sutvā: “Tena hi suṇāhī” ti vatvā attano sīlaguṇaṁ kathentī pannarasa gāthā abhāsi:

102. Mahesī surucino bhariyā, ānītā paṭhamaṁ ahaṁ,
Dasa vassasahassāni, yaṁ maṁ surucimānayi.

103. Sāhaṁ brāhmaṇa rājānaṁ, vedehaṁ mithilaggahaṁ,
Nābhijānāmi kāyena, vācāya uda cetasā,
Suruciṁ atimaññittha, āvi vā yadi vā raho.

104. Etena [PTS 4.320] saccavajjena, putto uppajjataṁ ise,
Musā me bhaṇamānāya, muddhā phalatu sattadhā.

105. Bhattu mama sassu mātā, pitā cā pi ca sassuro,
Te maṁ brahme vinetāro, yāva aṭṭhaṁsu jīvitaṁ.

106. Sāhaṁ ahiṁsāratinī, kāmasā dhammacārinī,
Sakkaccaṁ te upaṭṭhāsiṁ, rattindivamatanditā.

107. Etena saccavajjena, putto uppajjataṁ ise,
Musā me bhaṇamānāya, muddhā phalatu sattadhā.

108. Soḷasitthisahassāni, sahabhariyāni brāhmaṇa,
Tāsu issā vā kodho vā, nāhu mayhaṁ kudācanaṁ.

109. Hitena tāsaṁ nandāmi, na ca me kāci appiyā,
Attānaṁvānukampāmi, sadā sabbā sapattiyo.

110. Etena saccavajjena, putto uppajjataṁ ise,
Musā me bhaṇamānāya, muddhā phalatu sattadhā.

111. Dāse kammakare pesse, ye caññe anujīvino,
Pesemi sahadhammena, sadā pamuditindriyā.

112. Etena saccavajjena, putto uppajjataṁ ise,
Musā me bhaṇamānāya, muddhā phalatu sattadhā.

113. Samaṇe brāhmaṇe cā pi, aññe cā pi vanibbake,
Tappemi annapānena, sadā payatapāṇinī.

114. Etena saccavajjena, putto uppajjataṁ ise,
Musā me bhaṇamānāya, muddhā phalatu sattadhā.

115. Cātuddasiṁ pañcaddasiṁ, yā ca pakkhassa aṭṭhamī,
Pāṭihāriyapakkhañca, aṭṭhaṅgasusamāgataṁ,
Uposathaṁ upavasāmi, sadā sīlesu saṁvutā.

116. Etena saccavajjena, putto uppajjataṁ ise,
Musā me bhaṇamānāya, muddhā phalatu sattadhā ti.

Tattha mahesī ti aggamahesī. Surucino ti surucirañño. Paṭhaman-ti soḷasannaṁ itthisahassānaṁ sabbapaṭhamaṁ. Yaṁ man-ti yasmiṁ kāle maṁ suruci ānayi, tato paṭṭhāya ahaṁ dasa vassasahassāni ekikāva imasmiṁ gehe vasiṁ. Atimaññitthā ti muhuttam-pi sammukhā vā parammukhā vā atimaññinti idaṁ atikkamitvā maññanaṁ na jānāmi na sarāmi. Ise ti taṁ ālapati.

Te man-ti sasuro ca sassu cāti te ubho pi maṁ vinetāro, tehi vinītā amhi, te [PTS 4.321] me yāva jīviṁsu, tāva ovādamadaṁsu. Ahiṁsāratinī ti ahiṁsāsaṅkhātāya ratiyā samannāgatā. Mayā hi kunthakipilliko pi na hiṁsitapubbo. Kāmasā ti ekanteneva. Dhammacārinī ti dasakusalakammapathesu pūremi. Upaṭṭhāsin-ti pādaparikammādīni kiccāni karontī upaṭṭhahiṁ.

Sahabhariyānī ti mayā saha ekasāmikassa bhariyabhūtāni. Nāhū ti kilesaṁ nissāya issādhammo vā kodhadhammo vā mayhaṁ na bhūtapubbo. Hitenā ti yaṁ tāsaṁ hitaṁ, teneva nandāmi, ure vutthadhītaro viya tā disvā tussāmi. Kācī ti tāsu ekā pi mayhaṁ appiyā nāma natthi, sabbā pi piyakā yeva. Anukampāmī ti muducittena sabbā soḷasasahassā pi tā attānaṁ viya anukampāmi.

Sahadhammenā ti nayena kāraṇena yo yaṁ kātuṁ sakkoti, taṁ tasmiṁ kamme payojemī ti attho. Pamuditindriyā ti pesentī ca niccaṁ pamuditindriyāva hutvā pesemi, “are duṭṭha dāsa idaṁ nāma karohī’ ti evaṁ kujjhitvā na me koci katthaci pesitapubbo. Payatapāṇinī ti dhotahatthā pasāritahatthāva hutvā. Pāṭihāriyapakkhañcā ti aṭṭhamīcātuddasīpannarasīnaṁ paccuggamanānuggamanavasena cattāro divasā. Sadā ti niccakālaṁ pañcasu sīlesu saṁvutā, tehi pihitago pitattabhāvāva homīti.

Evaṁ tassā gāthāya satena pi sahassena pi vaṇṇiyamānānaṁ guṇānaṁ pamāṇaṁ nāma natthi, tāya pannarasahi gāthāhi attano guṇānaṁ vaṇṇitakāle yeva sakko attano bahukaraṇīyatāya tassā kathaṁ avicchinditvā: “Pahūtā abbhutā yeva te guṇā” ti taṁ pasaṁsanto gāthādvayamāha.

117. Sabbeva te dhammaguṇā, rājaputti yasassini,
Saṁvijjanti tayi bhadde, ye tvaṁ kittesi attani.

118. Khattiyo jātisampanno, abhijāto yasassimā,
Dhammarājā videhānaṁ, putto uppajjate tavā ti.

Tattha dhammaguṇā ti sabhāvaguṇā bhūtaguṇā. Saṁvijjantī ti ye tayā vuttā, te sabbeva tayi upalabbhanti. Abhijāto ti atijāto suddhajāto. Yasassimā ti yasasampannena parivārasampannena samannāgato. Uppajjate ti evarūpo putto tava uppajjissati, mā cintayīti.

Sā tassa vacanaṁ sutvā somanassajātā taṁ pucchantī dve gāthā abhāsi:

119. Dummī [PTS 4.322] rajojalladharo, aghe vehāyasaṁ ṭhito,
Manuññaṁ bhāsase vācaṁ, yaṁ mayhaṁ hadayaṅgamaṁ.

120. Devatānusi saggamhā, isi vāsi mahiddhiko,
Ko vāsi tvaṁ anuppatto, attānaṁ me pavedayā ti.

Tattha dummī ti anañjitāmaṇḍito sakko āgacchanto ramaṇīyena tāpasavesena āgato, pabbajitavesena āgatattā pana sā evamāha. Aghe ti appaṭighe ṭhāne. Yaṁ mayhan-ti yaṁ etaṁ manuññaṁ vācaṁ mayhaṁ bhāsasi, taṁ bhāsamāno tvaṁ devatānusi saggamhā idhāgato. Isi vāsi mahiddhiko ti yakkhādīsu ko vā tvaṁ asi idhānuppatto, attānaṁ me pavedaya, yathābhūtaṁ kathehīti vadati.

Sakko tassā kathento cha gāthā abhāsi:

121. Yaṁ devasaṅghā vandanti, sudhammāyaṁ samāgatā,
Sohaṁ sakko sahassakkho, āgatosmi tavantike.

122. Itthiyo jīvalokasmiṁ, yā hoti samacārinī,
Medhāvinī sīlavatī, sassudevā patibbatā.

123. Tādisāya sumedhāya, sucikammāya nāriyā,
Devā dassanamāyanti, mānusiyā amānusā.

124. Tvañca bhadde suciṇṇena, pubbe sucaritena ca,
Idha rājakule jātā, sabbakāmasamiddhinī.

125. Ayañca te rājaputti, ubhayattha kaṭaggaho,
Devalokūpapattī ca, kittī ca idha jīvite.

126. Ciraṁ sumedhe sukhinī, dhammamattani pālaya,
Esāhaṁ tidivaṁ yāmi, piyaṁ me tava dassanan-ti.

Tattha sahassakkho ti atthasahassassa taṁmuhuttaṁ dassanavasena sahassakkho. Itthiyo ti itthī. Samacārinī ti tīhi dvārehi samacariyāya samannāgatā. Tādisāyā ti tathārūpāya. Sumedhāyā ti supaññāya. Ubhayattha kaṭaggaho ti ayaṁ tava imasmiñca attabhāve anāgate ca jayaggāho. Tesu anāgate devalokuppatti ca idha jīvite pavattamāne kitti cāti ayaṁ ubhayattha kaṭaggaho nāma. Dhamman-ti evaṁ sabhāvaguṇaṁ ciraṁ attani pālaya. Esāhan-ti eso ahaṁ. Piyaṁ me ti mayhaṁ tava dassanaṁ piyaṁ.

Devaloke [PTS 4.323] pana me kiccakaraṇīyaṁ atthi, tasmā gacchāmi, tvaṁ appamattā hohīti tassā ovādaṁ datvā pakkāmi. Naḷakāradevaputto pana paccūsakāle cavitvā tassā kucchiyaṁ paṭisandhiṁ gaṇhi. Sā gabbhassa patiṭṭhitabhāvaṁ ñatvā rañño ārocesi, rājā gabbhassa parihāraṁ adāsi. Sā dasamāsaccayena puttaṁ vijāyi, “mahāpanādo” tissa nāmaṁ kariṁsu. Ubhayaraṭṭhavāsino: “Sāmiputtassa no khīramūlan”-ti ekekaṁ kahāpaṇaṁ rājaṅgaṇe khipiṁsu, mahādhanarāsi ahosi. Raññā paṭikkhittāpi: “Sāmiputtassa no vaḍḍhitakāle paribbayo bhavissatī” ti aggahetvāva pakkamiṁsu. Kumāro pana mahāparivārena vaḍḍhitvā vayappatto soḷasavassakāle yeva sabbasippesu nipphattiṁ pāpuṇi. Rājā puttassa vayaṁ oloketvā deviṁ āha: “bhadde, puttassa me rajjābhisekakālo, ramaṇīyamassa pāsādaṁ kāretvā abhisekaṁ karissāmī” ti. Sā: “Sādhu devā” ti sampaṭicchi. Rājā vatthuvijjācariye pakkosāpetvā: “Tātā, vaḍḍhakiṁ gahetvā amhākaṁ nivesanato avidūre puttassa me pāsādaṁ māpetha, rajjena naṁ abhisiñcissāmā” ti āha. Te: “Sādhu, devā” ti bhūmippadesaṁ vīmaṁsanti.

Tasmiṁ khaṇe sakkassa bhavanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. So taṁ kāraṇaṁ ñatvā vissakammaṁ āmantetvā: “Gaccha, tāta, mahāpanādakumārassa āyāmena navayojanikaṁ, vitthārato aṭṭhayojanikaṁ, ubbedhena pañcavīsatiyojanikaṁ, ratanapāsādaṁ māpehī” ti pesesi. So vaḍḍhakīvesena vaḍḍhakīnaṁ santikaṁ gantvā: “Tumhe pātarāsaṁ bhuñjitvā ethā” ti te pesetvā daṇḍakena bhūmiṁ pahari, tāvadeva vuttappakāro sattabhūmiko pāsādo uṭṭhahi. Mahāpanādassa pāsādamaṅgalaṁ, chattamaṅgalaṁ, āvāhamaṅgalanti tīṇi maṅgalāni ekato va ahesuṁ. Maṅgalaṭṭhāne ubhayaraṭṭhavāsino sannipatitvā maṅgalacchaṇena satta vassāni vītināmesuṁ. Neva ne rājā uyyojesi, tesaṁ vatthālaṅkārakhādanīyabhojanīyādi [PTS 4.324] sabbaṁ rājakulasantakam-eva ahosi. Te sattasaṁvaccharaccayena upakkositvā surucimahārājena: “Kimetan”-ti puṭṭhā: “Mahārāja, amhākaṁ maṅgalaṁ bhuñjantānaṁ satta vassāni gatāni, kadā maṅgalassa osānaṁ bhavissatī” ti āhaṁsu. Tato rājā: “Tātā, puttena me ettakaṁ kālaṁ na hasitapubbaṁ, yadā so hasissati, tadā gamissathā” ti āha. Atha mahājano bheriṁ carāpetvā naṭe sannipātesi. Cha naṭasahassāni sannipatitvā satta koṭṭhāsā hutvā naccantā rājānaṁ hasāpetuṁ nāsakkhiṁsu. Tassa kira dīgharattaṁ dibbanāṭakānaṁ diṭṭhattā tesaṁ naccaṁ amanuññaṁ ahosi.

Tadā bhaṇḍukaṇḍo ca paṇḍukaṇḍo cāti dve nāṭakajeṭṭhakā: “Mayaṁ rājānaṁ hasāpessāmā” ti rājaṅgaṇaṁ pavisiṁsu. Tesu bhaṇḍukaṇḍo tāva rājadvāre mahantaṁ atulaṁ nāma ambaṁ māpetvā suttaguḷaṁ khipitvā tassa sākhāya laggāpetvā suttena atulambaṁ abhiruhi. Atulamboti kira vessavaṇassa ambo. Atha tam-pi vessavaṇassa dāsā gahetvā aṅgapaccaṅgāni chinditvā pātesuṁ, sesanāṭakā tāni samodhānetvā udakena abhisiñciṁsu. So pupphapaṭaṁ nivāsetvā ca pārupitvā ca naccanto va uṭṭhahi. Mahāpanādo tam-pi disvā neva hasi. Paṇḍukaṇḍo naṭo rājaṅgaṇe dārucitakaṁ kāretvā attano parisāya saddhiṁ aggiṁ pāvisi. Tasmiṁ nibbute citakaṁ udakena abhisiñciṁsu. So sapariso pupphapaṭaṁ nivāsetvā ca pārupitvā ca naccanto va uṭṭhahi. Tam-pi disvā rājā neva hasi. Iti taṁ hasāpetuṁ asakkontā manussā upaddutā ahesuṁ.

Sakko taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Gaccha, tāta, mahāpanādaṁ hasāpetvā ehī” ti devanaṭaṁ pesesi. So āgantvā rājaṅgaṇe ākāse ṭhatvā upaḍḍhaaṅgaṁ nāma [PTS 4.325] dassesi, eko va hattho, eko va pādo, ekaṁ akkhi, ekā dāṭhā naccati calati phandati, sesaṁ niccalamahosi. Taṁ disvā mahāpanādo thokaṁ hasitaṁ akāsi. Mahājano pana hasanto hasanto hāsaṁ sandhāretuṁ satiṁ paccupaṭṭhāpetuṁ asakkonto aṅgāni vissajjetvā rājaṅgaṇe yeva pati, tasmiṁ kāle maṅgalaṁ niṭṭhitaṁ. Sesamettha: “Panādo nāma so rājā, yassa yūpo suvaṇṇayo” ti mahāpanādajātakena (JA. 264) vaṇṇetabbaṁ. Rājā mahāpanādo dānādīni puññāni katvā āyupariyosāne devalokam-eva gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, visākhā pubbe pi mama santikā varaṁ labhiyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mahāpanādo bhaddaji ahosi, sumedhādevī visākhā, vissakammo ānando, sakko pana aham-eva ahosin”-ti.

Surucijātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 490: Pañcuposathajātakavaṇṇanā

Appossukko dāni tuvaṁ kapotā ti idaṁ satthā jetavane viharanto uposathike pañcasate upāsake ārabbha kathesi. Tadā hi satthā dhammasabhāyaṁ catuparisamajjhe alaṅkatabuddhāsane nisīditvā muducittena parisaṁ oloketvā: “Ajja upāsakānaṁ kathaṁ paṭicca desanā samuṭṭhahissatī” ti ñatvā upāsake āmantetvā: “Uposathikattha upāsakā” ti pucchitvā: “Āma, bhante” ti vutte: “Sādhu vo kataṁ, uposatho nāmesa porāṇakapaṇḍitānaṁ vaṁso, porāṇakapaṇḍitā hi rāgādikilesaniggahatthaṁ uposathavāsaṁ vasiṁsū” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte magadharaṭṭhādīnaṁ tiṇṇaṁ raṭṭhānaṁ antare aṭavī ahosi. Bodhisatto magadharaṭṭhe brāhmaṇamahāsālakule nibbattitvā vayappatto kāme pahāya nikkhamitvā taṁ aṭaviṁ pavisitvā assamaṁ katvā isipabbajjaṁ pabbajitvā vāsaṁ kappesi. Tassa pana assamassa avidūre ekasmiṁ veḷugahane attano bhariyāya saddhiṁ kapotasakuṇo [PTS 4.326] vasati, ekasmiṁ vammike ahi, ekasmiṁ vanagumbe siṅgālo, ekasmiṁ vanagumbe accho. Te cattāro pi kālena kālaṁ isiṁ upasaṅkamitvā dhammaṁ suṇanti.

Athekadivasaṁ kapoto bhariyāya saddhiṁ kulāvakā nikkhamitvā gocarāya pakkāmi. Tassa pacchato gacchantiṁ kapotiṁ eko seno gahetvā palāyi. Tassā viravasaddaṁ sutvā kapoto nivattitvā olokento taṁ tena hariyamānaṁ passi. Seno pi naṁ viravantiṁ yeva māretvā khādi. Kapoto tāya viyogena rāgapariḷāhena pariḍayhamāno cintesi: “Ayaṁ rāgo maṁ ativiya kilameti, na idāni imaṁ aniggahetvā gocarāya pakkamissāmī” ti. So gocarapathaṁ pacchinditvā tāpasassa santikaṁ gantvā rāganiggahāya uposathaṁ samādiyitvā ekamantaṁ nipajji.

Sappo pi: “Gocaraṁ pariyesissāmī” ti vasanaṭṭhānā nikkhamitvā paccantagāme gāvīnaṁ vicaraṇaṭṭhāne gocaraṁ pariyesati. Tadā gāmabhojakassa sabbaseto maṅgalausabho gocaraṁ gahetvā ekasmiṁ vammikapāde jaṇṇunā patiṭṭhāya siṅgehi mattikaṁ gaṇhanto kīḷati, sappo gāvīnaṁ padasaddena bhīto taṁ vammikaṁ pavisituṁ pakkanto. Atha naṁ usabho pādena akkami. So taṁ kujjhitvā ḍaṁsi, usabho tattheva jīvitakkhayaṁ patto. Gāmavāsino: “Usabho kira mato” ti sutvā sabbe ekato āgantvā roditvā kanditvā taṁ gandhamālādīhi pūjetvā āvāṭe nikhaṇitvā pakkamiṁsu. Sappo tesaṁ gatakāle nikkhamitvā: “Ahaṁ kodhaṁ nissāya imaṁ jīvitā voropetvā mahājanassa hadaye sokaṁ pavesesiṁ, na dāni imaṁ kodhaṁ aniggahetvā gocarāya pakkamissāmī” ti cintetvā nivattitvā taṁ assamaṁ gantvā kodhaniggahāya uposathaṁ samādiyitvā ekamantaṁ nipajji.

Siṅgālo pi gocaraṁ pariyesanto ekaṁ matahatthiṁ disvā: “Mahā me gocaro laddho” ti tuṭṭho gantvā soṇḍāyaṁ ḍaṁsi, thambhe daṭṭhakālo viya ahosi. Tattha assādaṁ alabhitvā dante ḍaṁsi, pāsāṇe daṭṭhakālo viya ahosi. Kucchiyaṁ ḍaṁsi, kusule daṭṭhakālo viya ahosi. Naṅguṭṭhe ḍaṁsi, ayasalāke [PTS 4.327] daṭṭhakālo viya ahosi. Vaccamagge ḍaṁsi, ghatapūve daṭṭhakālo viya ahosi. So lobhavasena khādanto antokucchiyaṁ pāvisi, tattha chātakāle maṁsaṁ khādati, pipāsitakāle lohitaṁ pivati, nipajjanakāle antāni ca papphāsañca avattharitvā nipajji. So: “Idheva me annapānañca sayanañca nipphannaṁ, aññattha kiṁ karissāmī” ti cintetvā tattheva abhirato bahi anikkhamitvā antokucchiyaṁ yeva vasi. Aparabhāge vātātapena hatthikuṇape sukkhante karīsamaggo pihito, siṅgālo antokucchiyaṁ nipajjamāno appamaṁsalohito paṇḍusarīro hutvā nikkhamanamaggaṁ na passi. Athekadivasaṁ akālamegho vassi, karīsamaggo temiyamāno mudu hutvā vivaraṁ dassesi. Siṅgālo chiddaṁ disvā: “Aticiramhi kilanto, iminā chiddena palāyissāmī” ti karīsamaggaṁ sīsena pahari. Tassa sambādhaṭṭhānena vegena nikkhantassa sinnasarīrassa sabbāni lomāni karīsamagge laggāni, tālakando viya nillomasarīro hutvā nikkhami. So: “Lobhaṁ nissāya mayā idaṁ dukkhaṁ anubhūtaṁ, na dāni imaṁ aniggahetvā gocaraṁ gaṇhissāmī” ti cintetvā taṁ assamaṁ gantvā lobhaniggahatthāya uposathaṁ samādiyitvā ekamantaṁ nipajji.

Accho pi araññā nikkhamitvā atricchābhibhūto mallaraṭṭhe paccantagāmaṁ gato. Gāmavāsino: “Accho kira āgato” ti dhanudaṇḍādihatthā nikkhamitvā tena paviṭṭhaṁ gumbaṁ parivāresuṁ. So mahājanena parivāritabhāvaṁ ñatvā nikkhamitvā palāyi, palāyantam-eva taṁ dhanūhi ceva daṇḍādīhi ca pothesuṁ. So bhinnena sīsena lohitena galantena attano vasanaṭṭhānaṁ gantvā: “Idaṁ dukkhaṁ mama atricchālobhavasena uppannaṁ, na dāni imaṁ aniggahetvā gocaraṁ gaṇhissāmī” ti cintetvā taṁ assamaṁ gantvā atricchāniggahāya uposathaṁ samādiyitvā [PTS 4.328] ekamantaṁ nipajji.

Tāpaso pi attano jātiṁ nissāya mānavasiko hutvā jhānaṁ uppādetuṁ na sakkoti. Atheko paccekabuddho tassa mānanissitabhāvaṁ ñatvā: “Ayaṁ na lāmakasatto, buddhaṅkuro esa, imasmiṁ yeva bhaddakappe sabbaññutaṁ pāpuṇissati, imassa mānaniggahaṁ katvā samāpattinibbattanākāraṁ karissāmī” ti tasmiṁ paṇṇasālāya nisinne yeva uttarahimavantato āgantvā tassa pāsāṇaphalake nisīdi. So nikkhamitvā taṁ attano āsane nisinnaṁ disvā mānanissitabhāvena anattamano hutvā taṁ upasaṅkamitvā accharaṁ paharitvā: “Nassa, vasala, kāḷakaṇṇi, muṇḍaka, samaṇaka, kimatthaṁ mama nisinnaphalake nisinnosī” ti āha. Atha naṁ so: “Sappurisa, kasmā mānanissitosi, ahaṁ paṭividdhapaccekabodhiñāṇo, tvaṁ imasmiṁ yeva bhaddakappe sabbaññubuddho bhavissasi, buddhaṅkurosi, pāramiyo pūretvā āgato aññaṁ ettakaṁ nāma kālaṁ atikkamitvā buddho bhavissasi, buddhattabhāve ṭhito siddhattho nāma bhavissasī” ti nāmañca gottañca kulañca aggasāvakādayo ca sabbe ācikkhitvā: “Kimatthaṁ tvaṁ mānanissito hutvā pharuso hosi, nayidaṁ tava anucchavikan”-ti ovādamadāsi. So tena evaṁ vutto pi neva naṁ vandi, na ca: “Kadāhaṁ buddho bhavissāmī” ti ādīni pucchi. Atha naṁ paccekabuddho: “Tava jātiyā mama guṇānaṁ mahantabhāvaṁ jāna, sace sakkosi, ahaṁ viya ākāse vicarāhī” ti vatvā ākāse uppatitvā attano pādapaṁsuṁ tassa jaṭāmaṇḍale vikiranto uttarahimavantam-eva gato.

Tāpaso tassa gatakāle saṁvegappatto hutvā: “Ayaṁ samaṇo evaṁ garusarīro vātamukhe khittatūlapicu viya ākāse pakkhando, ahaṁ jātimānena evarūpassa paccekabuddhassa neva pāde vandiṁ, na ca: “Kadāhaṁ buddho bhavissāmī’ ti pucchiṁ, jāti nāmesā kiṁ karissati, imasmiṁ loke sīlacaraṇam-eva mahantaṁ, ayaṁ kho pana [PTS 4.329] me māno vaḍḍhanto nirayaṁ upanessati, na idāni imaṁ mānaṁ aniggahetvā phalāphalatthāya gamissāmī” ti paṇṇasālaṁ pavisitvā mānaniggahāya uposathaṁ samādāya kaṭṭhattharikāya nisinno mahāñāṇo kulaputto mānaṁ niggahetvā kasiṇaṁ vaḍḍhetvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā nikkhamitvā caṅkamanakoṭiyaṁ pāsāṇaphalake nisīdi. Atha naṁ kapotādayo upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisīdiṁsu. Mahāsatto kapotaṁ pucchi: “Tvaṁ aññesu divasesu na imāya velāya āgacchasi, gocaraṁ pariyesasi, kiṁ nu kho ajja uposathiko jātosī” ti? “Āma bhante” ti. Atha naṁ: “Kena kāraṇenā” ti pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

127. Appossukko dāni tuvaṁ kapota, vihaṅgama na tava bhojanattho,
Khudaṁ pipāsaṁ adhivāsayanto, kasmā bhavaṁposathiko kapotā ti.

Tattha appossukko ti nirālayo. Na tava bhojanattho ti kiṁ ajja tava bhojanena attho natthi.

Taṁ sutvā kapoto dve gāthā abhāsi:

128. Ahaṁ pure giddhigato kapotiyā, asmiṁ padesasmimubho ramāma,
Athaggahī sākuṇiko kapotiṁ, akāmako tāya vinā ahosiṁ.

129. Nānābhavā vippayogena tassā, manomayaṁ vedana vedayāmi,
Tasmā ahaṁposathaṁ pālayāmi, rāgo mamaṁ mā punarāgamāsī ti.

Tattha ramāmā ti imasmiṁ bhūmibhāge kāmaratiyā ramāma. Sākuṇiko ti senasakuṇo.

Kapotena [PTS 4.330] attano uposathakamme vaṇṇite mahāsatto sappādīsu ekekaṁ pucchi. Te pi yathābhūtaṁ byākariṁsu:

130. Anujjugāmī uragā dujivha, dāṭhāvudho ghoravisosi sappa,
Khudaṁ pipāsaṁ adhivāsayanto, kasmā bhavaṁposathiko nu dīgha.

131. Usabho ahū balavā gāmikassa, calakkakū vaṇṇabalūpapanno,
So maṁ akkami taṁ kupito aḍaṁsiṁ, dukkhābhituṇṇo maraṇaṁ upāgā.

132. Tato janā nikkhamitvāna gāmā, kanditvā roditvā apakkamiṁsu,
Tasmā ahaṁposathaṁ pālayāmi, kodho mamaṁ mā punarāgamāsi.

133. Matāna maṁsāni bahū susāne, manuññarūpaṁ tava bhojane taṁ,
Khudaṁ pipāsaṁ adhivāsayanto, kasmā bhavaṁposathiko siṅgāla.

134. Pavisi kucchiṁ mahato gajassa, kuṇape rato hatthimaṁsesu giddho,
Uṇho ca vāto tikhiṇā ca rasmiyo, te sosayuṁ tassa karīsamaggaṁ.

135. Kiso ca paṇḍū ca ahaṁ bhadante, na me ahū nikkhamanāya maggo,
Mahā ca megho sahasā pavassi, so temayī tassa karīsamaggaṁ.

136. Tato ahaṁ nikkhamisaṁ bhadante, cando yathā rāhumukhā pamutto,
Tasmā [PTS 4.331] ahaṁposathaṁ pālayāmi, lobho mamaṁ mā punarāgamāsi.

137. Vammīkathūpasmiṁ kipillikāni, nippothayanto tuvaṁ pure carāsi,
Khudaṁ pipāsaṁ adhivāsayanto, kasmā bhavaṁposathiko nu accha.

138. Sakaṁ niketaṁ atihīḷayāno, atricchatā mallagāmaṁ agacchiṁ,
Tato janā nikkhamitvāna gāmā, kodaṇḍakena paripothayiṁsu maṁ.

139. So bhinnasīso ruhiramakkhitaṅgo, paccāgamāsiṁ sakaṁ niketaṁ,
Tasmā ahaṁposathaṁ pālayāmi, atricchatā mā punarāgamāsī ti.

Tattha anujjugāmīti ādīhi taṁ ālapati. Calakkakū ti calamānakakudho. Dukkhābhituṇṇo ti so usabho dukkhena abhituṇṇo āturo hutvā. Bahū ti bahūni. Pavisī ti pāvisiṁ. Rasmiyo ti sūriyarasmiyo. Nikkhamisan-ti nikkhamiṁ. Kipillikānī ti upacikāyo. Nippothayanto ti khādamāno. Atihīḷayāno ti atimaññanto nindanto garahanto. Kodaṇḍakenā ti dhanudaṇḍakehi ceva muggarehi ca.

Evaṁ te cattāro pi attano uposathakammaṁ vaṇṇetvā uṭṭhāya mahāsattaṁ vanditvā: “Bhante, tumhe aññesu divasesu imāya velāya phalāphalatthāya gacchatha, ajja agantvā kasmā uposathikatthā” ti pucchantā gāthamāhaṁsu:

140. Yaṁ no apucchittha tuvaṁ bhadante, sabbeva byākarimha yathāpajānaṁ,
Mayam-pi pucchāma tuvaṁ bhadante, kasmā bhavaṁposathiko nu brahme ti.

So pi [PTS 4.332] nesaṁ byākāsi:

141. Anūpalitto mama assamamhi, paccekabuddho muhuttaṁ nisīdi,
So maṁ avedī gatimāgatiñca, nāmañca gottaṁ caraṇañca sabbaṁ.

142. Evampahaṁ na vandi tassa pāde, na cā pi naṁ mānagatena pucchiṁ,
Tasmā ahaṁposathaṁ pālayāmi, māno mamaṁ mā punarāgamāsī ti.

Tattha yaṁ no ti yaṁ atthaṁ tvaṁ amhe apucchi. Yathāpajānan-ti attano pajānananiyāmena taṁ mayaṁ byākarimha. Anūpalitto ti sabbakilesehi alitto. So maṁ avedī ti so mama idāni gantabbaṭṭhānañca gataṭṭhānañca: “Anāgate tvaṁ evaṁnāmo buddho bhavissasi evaṁgotto, evarūpaṁ te sīlacaraṇaṁ bhavissatī” ti evaṁ nāmañca gottañca caraṇañca sabbaṁ maṁ avedi jānāpesi, kathesī ti attho. Evampahaṁ na vandī ti evaṁ kathentassa pi tassa ahaṁ attano mānaṁ nissāya pāde na vandinti.

Evaṁ mahāsatto attano uposathakāraṇaṁ kathetvā te ovaditvā uyyojetvā paṇṇasālaṁ pāvisi, itare pi yathāṭṭhānāni agamaṁsu. Mahāsatto aparihīnajjhāno brahmalokaparāyaṇo ahosi, itare ca tassovāde ṭhatvā saggaparāyaṇā ahesuṁ.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ upāsakā, uposatho nāmesa porāṇakapaṇḍitānaṁ vaṁso, upavasitabbo uposathavāso” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kapoto anuruddho ahosi, accho kassapo, siṅgālo moggallāno, sappo sāriputto, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Pañcuposathajātakavaṇṇanā sattamā

JA 491: Mahāmorajātakavaṇṇanā

Sace hi tyāhaṁ dhanahetu gāhito ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tañhi bhikkhuṁ satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ [PTS 4.333] ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Bhikkhu ayaṁ nandīrāgo tādisaṁ kiṁ nāma nālolessati, na hi sineruubbāhanakavāto sāmante purāṇapaṇṇassa lajjati, pubbe satta vassasatāni antokilesasamudācāraṁ vāretvā viharante visuddhasattepesa ālolesiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto paccantapadese morasakuṇiyā kucchimhi paṭisandhiṁ aggahesi. Gabbhe paripākagate mātā gocarabhūmiyaṁ aṇḍaṁ pātetvā pakkāmi. Aṇḍañca nāma mātu arogabhāve sati aññasmiṁ dīghajātikādiparipanthe ca avijjamāne na nassati. Tasmā taṁ aṇḍaṁ kaṇikāramakulaṁ viya suvaṇṇavaṇṇaṁ hutvā pariṇatakāle attano dhammatāya bhijji, suvaṇṇavaṇṇo moracchāpo nikkhami. Tassa dve akkhīni jiñjukāphalasadisāni, tuṇḍaṁ pavāḷavaṇṇaṁ, tisso rattarājiyo gīvaṁ parikkhipitvā piṭṭhimajjhena agamaṁsu. So vayappatto bhaṇḍasakaṭamattasarīro abhirūpo ahosi. Taṁ sabbe nīlamorā sannipatitvā rājānaṁ katvā parivārayiṁsu.

So ekadivasaṁ udakasoṇḍiyaṁ pānīyaṁ pivanto attano rūpasampattiṁ disvā cintesi: “Ahaṁ sabbamorehi atirekarūpasobho, sacāhaṁ imehi saddhiṁ manussapathe vasissāmi, paripantho me uppajjissati, himavantaṁ gantvā ekako va phāsukaṭṭhāne vasissāmī” ti. So rattibhāge moresu paṭisallīnesu kañci ajānāpetvā uppatitvā himavantaṁ pavisitvā tisso pabbatarājiyo atikkamma catutthāya pabbatarājiyā ekasmiṁ araññe padumasañchanno jātassaro atthi, tassa avidūre ekaṁ pabbataṁ nissāya ṭhito mahānigrodharukkho atthi, tassa sākhāya nilīyi. Tassa pana pabbatassa vemajjhe manāpā guhā atthi. So tattha vasitukāmo hutvā tassā pamukhe pabbatatale nilīyi. Taṁ pana ṭhānaṁ neva heṭṭhābhāgena abhiruhituṁ, na uparibhāgena otarituṁ sakkā, biḷāladīghajātikamanussabhayehi [PTS 4.334] vimuttaṁ. So: “Idaṁ me phāsukaṭṭhānan”-ti taṁ divasaṁ tattheva vasitvā punadivase pabbataguhāto uṭṭhāya pabbatamatthake puratthābhimukho nisinno udentaṁ sūriyamaṇḍalaṁ disvā attano divārakkhāvaraṇatthāya: “Udetayaṁ cakkhumā ekarājā” ti parittaṁ katvā gocarabhūmiyaṁ otaritvā gocaraṁ gahetvā sāyaṁ āgantvā pabbatamatthake pacchābhimukho nisinno atthaṅgataṁ sūriyamaṇḍalaṁ disvā attano rattirakkhāvaraṇatthāya: “Apetayaṁ cakkhumā ekarājā” ti parittaṁ katvā etenupāyena vasati.

Atha naṁ ekadivasaṁ eko luddaputto araññe vicaranto pabbatamatthake nisinnaṁ moraṁ disvā attano nivesanaṁ āgantvā maraṇāsannakāle puttaṁ āha: “tāta, catutthāya pabbatarājiyā araññe suvaṇṇavaṇṇo moro atthi, sace rājā pucchati, ācikkheyyāsī” ti. Athekasmiṁ divase bārāṇasirañño khemā nāma aggamahesī paccūsakāle supinaṁ passi. Evarūpo supino ahosi: “suvaṇṇavaṇṇo moro dhammaṁ deseti, sā sādhukāraṁ datvā dhammaṁ suṇāti, moro dhammaṁ desetvā uṭṭhāya pakkāmi”. Sā: “Morarājā gacchati, gaṇhatha nan”-ti vadantī yeva pabujjhi, pabujjhitvā ca pana supinabhāvaṁ ñatvā: “Supinoti vutte rājā na ādaraṁ karissati, ‘dohaḷo me’ ti vutte karissatī” ti cintetvā dohaḷinī viya hutvā nipajji. Atha naṁ rājā upasaṅkamitvā pucchi: “Bhadde, kiṁ te aphāsukan”-ti. “Dohaḷo me uppanno” ti. “Kiṁ icchasi bhadde” ti? “Suvaṇṇavaṇṇassa morassa dhammaṁ sotuṁ devā” ti. “Bhadde, kuto evarūpaṁ moraṁ lacchāmī” ti? “Deva, sace na labhāmi, jīvitaṁ me natthī” ti. “Bhadde, mā cintayi, sace katthaci atthi, labhissasī” ti rājā naṁ assāsetvā gantvā rājāsane nisinno amacce pucchi: “Ambho, devī suvaṇṇavaṇṇassa morassa dhammaṁ sotukāmā, morā [PTS 4.335] nāma suvaṇṇavaṇṇā hontī” ti? “Brāhmaṇā jānissanti devā” ti.

Rājā brāhmaṇe pakkosāpetvā pucchi. Brāhmaṇā evamāhaṁsu: “Mahārāja jalajesu macchakacchapakakkaṭakā, thalajesu migā haṁsā morā tittirā ete tiracchānagatā ca manussā ca suvaṇṇavaṇṇā hontīti amhākaṁ lakkhaṇamantesu āgatan”-ti. Rājā attano vijite luddaputte sannipātetvā: “Suvaṇṇavaṇṇo moro vo diṭṭhapubbo” ti pucchi. Sesā: “Na diṭṭhapubbo” ti āhaṁsu. Yassa pana pitarā ācikkhitaṁ, so āha: “mayā pi na diṭṭhapubbo, pitā pana me ‘asukaṭṭhāne nāma suvaṇṇavaṇṇo moro atthī’ ti kathesī” ti. Atha naṁ rājā: “Samma, mayhañca deviyā ca jīvitaṁ dinnaṁ bhavissati, gantvā taṁ bandhitvā ānehī” ti bahuṁ dhanaṁ datvā uyyojesi. So puttadārassa dhanaṁ datvā tattha gantvā mahāsattaṁ disvā pāse oḍḍetvā: “Ajja bajjhissati, ajja bajjhissatī” ti abajjhitvāva mato, devī pi patthanaṁ alabhantī matā. Rājā: “Taṁ moraṁ nissāya piyabhariyā me matā” ti kujjhitvā kodhavasiko hutvā: “Himavante catutthāya pabbatarājiyā suvaṇṇavaṇṇo moro carati, tassa maṁsaṁ khāditvā ajarā amarā hontī” ti suvaṇṇapaṭṭe likhāpetvā taṁ paṭṭaṁ sāramañjūsāyaṁ ṭhapetvā kālamakāsi.

Atha añño rājā ahosi. So suvaṇṇapaṭṭe akkharāni disvā: “Ajaro amaro bhavissāmī” ti tassa gahaṇatthāya ekaṁ luddaputtaṁ pesesi. So pi tattheva mato. Evaṁ cha rājaparivaṭṭā gatā, cha luddaputtā himavante yeva matā. Sattamena pana raññā pesito sattamo luddo: “Ajja ajjevā” ti satta saṁvaccharāni bajjhituṁ asakkonto cintesi: “Kiṁ nu kho imassa morarājassa pāde pāsassa asañcaraṇakāraṇan”-ti? Atha naṁ pariggaṇhanto sāyaṁpātaṁ parittaṁ karontaṁ disvā: “Imasmiṁ ṭhāne añño moro natthi, iminā brahmacārinā bhavitabbaṁ, brahmacariyānubhāvena [PTS 4.336] ceva parittānubhāvena cassa pādo pāse na bajjhatī” ti nayato pariggahetvā paccantajanapadaṁ gantvā ekaṁ moriṁ bandhitvā yathā sā accharāya pahaṭāya vassati, pāṇimhi pahaṭe naccati, evaṁ sikkhāpetvā ādāya gantvā bodhisattassa parittakaraṇato puretaram-eva pāsaṁ oḍḍetvā accharaṁ paharitvā moriṁ vassāpesi. Moro tassā saddaṁ suṇi, tāvadevassa satta vassasatāni sannisinnakileso phaṇaṁ karitvā daṇḍena pahaṭāsīviso viya uṭṭhahi. So kilesāturo hutvā parittaṁ kātuṁ asakkuṇitvāva vegena tassā santikaṁ gantvā pāse pādaṁ pavesento yeva ākāsā otari. Satta vassasatāni asañcaraṇakapāso taṅkhaṇaññeva sañcaritvā pādaṁ bandhi.

Atha naṁ luddaputto yaṭṭhiagge olambantaṁ disvā cintesi: “Imaṁ morarājaṁ cha luddaputtā bandhituṁ nāsakkhiṁsu, aham-pi satta vassāni nāsakkhiṁ, ajja panesa imaṁ moriṁ nissāya kilesāturo hutvā parittaṁ kātuṁ asakkuṇitvā āgamma pāse baddho heṭṭhāsīsako olambati, evarūpo me sīlavā kilamito, evarūpaṁ rañño paṇṇākāratthāya netuṁ ayuttaṁ, kiṁ me raññā dinnena sakkārena, vissajjessāmi nan”-ti. Puna cintesi: “Ayaṁ nāgabalo thāmasampanno mayi upasaṅkamante ‘esa maṁ māretuṁ āgacchatī’ ti maraṇabhayatajjito phandamāno pādaṁ vā pakkhaṁ vā bhindeyya, anupagantvā pana paṭicchanne ṭhatvā khurappenassa pāsaṁ chindissāmi, tato sayam-eva yathāruciyā gamissatī” ti. So paṭicchanne ṭhatvā dhanuṁ āropetvā khurappaṁ sannayhitvā ākaḍḍhi. Moro pi: “Ayaṁ luddako maṁ kilesāturaṁ katvā baddhabhāvaṁ ñatvā nirāsaṅko āgacchissati, kahaṁ nu kho so” ti cintetvā ito cito ca viloketvā dhanuṁ āropetvā ṭhitaṁ disvā: “Māretvā [PTS 4.337] maṁ ādāya gantukāmo bhavissatī” ti maññamāno maraṇabhayatajjito hutvā jīvitaṁ yācanto paṭhamaṁ gāthamāha.

143. Sace hi tyāhaṁ dhanahetu gāhito, mā maṁ vadhī jīvagāhaṁ gahetvā,
Rañño ca maṁ samma upantikaṁ nehi, maññe dhanaṁ lacchasinapparūpan-ti.

Tattha sace hi tyāhan-ti sace hi te ahaṁ. Upantikaṁ nehī ti upasantikaṁ nehi. Lacchasinapparūpan-ti lacchasi anappakarūpaṁ.

Taṁ sutvā luddaputto cintesi: “morarājā, ‘ayaṁ maṁ vijjhitukāmatāya khurappaṁ sannayhī’ ti maññati, assāsessāmi nan”-ti. So assāsento dutiyaṁ gāthamāha.

144. Na me ayaṁ tuyha vadhāya ajja, samāhito cāpadhure khurappo,
Pāsañca tyāhaṁ adhipātayissaṁ, yathāsukhaṁ gacchatu morarājā ti.

Tattha adhipātayissan-ti chindayissaṁ.

Tato morarājā dve gāthā abhāsi:

145. Yaṁ satta vassāni mamānubandhi, rattindivaṁ khuppipāsaṁ sahanto,
Atha kissa maṁ pāsavasūpanītaṁ, pamuttave icchasi bandhanasmā.

146. Pāṇātipātā virato nusajja, abhayaṁ nu te sabbabhūtesu dinnaṁ,
Yaṁ maṁ tuvaṁ pāsavasūpanītaṁ, pamuttave icchasi bandhanasmā ti.

Tattha yan-ti yasmā maṁ ettakaṁ kālaṁ tvaṁ anubandhi, tasmā taṁ pucchāmi, atha kissa maṁ pāsavasaṁ upanītaṁ bandhanasmā pamocetuṁ icchasī ti attho. Virato nusajjā ti virato nusi ajja. Sabbabhūtesū ti sabbasattānaṁ.

Ito [PTS 4.338] paraṁ:

147. Pāṇātipātā viratassa brūhi, abhayañca yo sabbabhūtesu deti,
Pucchāmi taṁ morarājetamatthaṁ, ito cuto kiṁ labhate sukhaṁ so.

148. Pāṇātipātā viratassa brūmi, abhayañca yo sabbabhūtesu deti,
Diṭṭheva dhamme labhate pasaṁsaṁ, saggañca so yāti sarīrabhedā.

149. Na santi devā iti āhu eke, idheva jīvo vibhavaṁ upeti,
Tathā phalaṁ sukatadukkaṭānaṁ, dattupaññattañca vadanti dānaṁ,
Tesaṁ vaco arahataṁ saddahāno, tasmā ahaṁ sakuṇe bādhayāmī ti.

Imā uttānasambandhagāthā pāḷinayena veditabbā.

Tattha iti āhu eke ti ekacce samaṇabrāhmaṇā evaṁ kathenti. Tesaṁ vaco arahataṁ saddahāno ti tassa kira kulūpakā ucchedavādino naggasamaṇakā. Te taṁ paccekabodhiñāṇassa upanissayasampannam-pi sattaṁ ucchedavādaṁ gaṇhāpesuṁ. So tehi saṁsaggena: “Kusalākusalaṁ natthī” ti gahetvā sakuṇe māreti. Evaṁ mahāsāvajjā esā asappurisasevanā nāma. Te yeva ayaṁ: “Arahanto” ti maññamāno evamāha.

Taṁ sutvā mahāsatto: “Tasseva paralokassa atthibhāvaṁ kathessāmī” ti pāsayaṭṭhiyaṁ adhosiro olambamāno va imaṁ gāthamāha.

150. Cando ca suriyo ca ubho sudassanā, gacchanti obhāsayamantalikkhe,
Imassa lokassa parassa vā te, kathaṁ nu te āhu manussaloke ti.

Tattha [PTS 4.339] imassā ti kiṁ nu te imassa lokassa santi, udāhu paralokassāti. Bhummatthe vā etaṁ sāmivacanaṁ. Kathaṁ nu te ti etesu vimānesu candimasūriyadevaputte kathaṁ nu kathenti, kiṁ atthīti kathenti, udāhu natthīti, kiṁ vā devā, udāhu manussāti?

Luddaputto gāthamāha.

151. Cando ca suriyo ca ubho sudassanā, gacchanti obhāsayamantalikkhe,
Parassa lokassa na te imassa, devā ti te āhu manussaloke ti.

Atha naṁ mahāsatto āha:

152. Ettheva te nīhatā hīnavādā, ahetukā ye na vadanti kammaṁ,
Tathā phalaṁ sukatadukkaṭānaṁ, dattupaññattaṁ ye ca vadanti dānan-ti.

Tattha ettheva te nihatā hīnavādā ti sace candimasūriyā devaloke ṭhitā, na manussaloke, sace ca te devā, na manussā, ettheva ettake byākaraṇe te tava kulūpakā hīnavādā nīhatā honti. Ahetukā: “Visuddhiyā vā saṁkilesassa vā hetubhūtaṁ kammaṁ natthī” ti evaṁvādā. Dattupaññattan-ti ye ca dānaṁ: “Bālakehi paññattan”-ti vadanti.

So mahāsatte kathente sallakkhetvā gāthādvayamāha.

153. Addhā hi saccaṁ vacanaṁ tavedaṁ, kathañhi dānaṁ aphalaṁ bhaveyya,
Tathā phalaṁ sukatadukkaṭānaṁ, dattupaññattañca kathaṁ bhaveyya.

154. Kathaṁkaro kintikaro kimācaraṁ, kiṁ sevamāno kena tapoguṇena,
Akkhāhi me morarājetamatthaṁ, yathā ahaṁ no nirayaṁ pateyyan-ti.

Tattha [PTS 4.340] dattupaññattañcā ti dānañca dattupaññattaṁ nāma kathaṁ bhaveyyā ti attho. Kathaṁkaro ti katarakammaṁ karonto. Kintikaro ti kena kāraṇena karonto ahaṁ nirayaṁ na gaccheyyaṁ. Itarāni tasseva vevacanāni.

Taṁ sutvā mahāsatto: “Sacāhaṁ imaṁ pañhaṁ na kathessāmi, manussaloko tuccho viya kato bhavissati, tathevassa dhammikānaṁ samaṇabrāhmaṇānaṁ atthibhāvaṁ kathessāmī” ti cintetvā dve gāthā abhāsi:

155. Ye keci atthi samaṇā pathabyā, kāsāyavatthā anagāriyā te,
Pāto va piṇḍāya caranti kāle, vikālacariyā viratā hi santo.

156. Te tattha kālenupasaṅkamitvā, pucchāhi yaṁ te manaso piyaṁ siyā,
Te te pavakkhanti yathāpajānaṁ, imassa lokassa parassa catthan-ti.

Tattha santo ti santapāpā paṇḍitā paccekabuddhā. Yathāpajānan-ti te tuyhaṁ attano pajānananiyāmena vakkhanti, kaṅkhaṁ te chinditvā kathessanti. Imassa lokassa parassa catthan-ti iminā nāma kammena manussaloke nibbattanti, iminā devaloke, iminā nirayādīsūti evaṁ imassa ca parassa ca lokassa atthaṁ ācikkhissanti, te pucchāti.

Evañca pana vatvā nirayabhayena tajjesi. So pana pūritapāramī paccekabodhisatto sūriyarasmisamphassaṁ oloketvā ṭhitaṁ pariṇatapadumaṁ viya paripākagatañāṇo vicarati. So tassa dhammakathaṁ suṇanto ṭhitapadeneva ṭhito saṅkhāre pariggaṇhitvā tilakkhaṇaṁ sammasanto paccekabodhiñāṇaṁ paṭivijjhi. Tassa paṭivedho ca mahāsattassa pāsato mokkho ca ekakkhaṇe yeva ahosi. Paccekabuddho sabbakilese padāletvā bhavapariyante ṭhito va udānaṁ udānanto gāthamāha.

157. Tacaṁva [PTS 4.341] jiṇṇaṁ urago purāṇaṁ, paṇḍūpalāsaṁ harito dumova,
Esappahīno mama luddabhāvo, jahāmahaṁ luddakabhāvamajjā ti.

Tassattho: yathā jiṇṇaṁ purāṇaṁ tacaṁ urago jahati, yathā ca harito sampajjamānanīlapatto dumo katthaci ṭhitaṁ paṇḍupalāsaṁ jahati, evaṁ aham-pi ajja luddabhāvaṁ dāruṇabhāvaṁ jahitvā ṭhito, so dāni esa pahīno mama luddabhāvo, sādhu vata jahāmahaṁ luddakabhāvamajjāti. Jahāmahan-ti pajahiṁ ahanti attho.

So imaṁ udānaṁ udānetvā: “Ahaṁ tāva sabbakilesabandhanehi mutto, nivesane pana me bandhitvā ṭhapitā bahū sakuṇā atthi, te kathaṁ mocessāmī” ti cintetvā mahāsattaṁ pucchi: “morarāja, nivesane me bahū sakuṇā baddhā atthi, te kathaṁ mocessāmī” ti? Paccekabuddhato pi sabbaññubodhisattānaññeva upāyapariggahañāṇaṁ mahantataraṁ hoti, tena naṁ āha: “Yaṁ vo maggena kilese khaṇḍetvā paccekabodhiñāṇaṁ paṭividdhaṁ, taṁ ārabbha saccakiriyaṁ karotha, sakalajambudīpe bandhanagato satto nāma na bhavissatī” ti. So bodhisattena dinnanayadvāre ṭhatvā saccakiriyaṁ karonto gāthamāha.

158. Ye cā pi me sakuṇā atthi baddhā, satāninekāni nivesanasmiṁ,
Tesampahaṁ jīvitamajja dammi, mokkhañca te pattā sakaṁ niketan-ti.

Tattha mokkhañca te pattā ti svāhaṁ mokkhaṁ patto paccekabodhiñāṇaṁ paṭivijjhitvā ṭhito, te satte jīvitadānena anukampāmi, etena saccena. Sakaṁ niketan-ti sabbe pi te sattā attano attano vasanaṭṭhānaṁ gacchantūti vadati.

Athassa [PTS 4.342] saccakiriyāsamakālam-eva sabbe bandhanā muccitvā tuṭṭhiravaṁ ravantā sakaṭṭhānam-eva agamiṁsu. Tasmiṁ khaṇe tesaṁ tesaṁ gehesu biḷāle ādiṁ katvā sakalajambudīpe bandhanagato satto nāma nāhosi. Paccekabuddho hatthaṁ ukkhipitvā sīsaṁ parāmasi. Tāvadeva gihiliṅgaṁ antaradhāyi, pabbajitaliṅgaṁ pāturahosi. So saṭṭhivassikatthero viya ākappasampanno aṭṭhaparikkhāradharo hutvā: “Tvam-eva mama patiṭṭhā ahosī” ti morarājassa añjaliṁ paggayha padakkhiṇaṁ katvā ākāse uppatitvā nandamūlakapabbhāraṁ agamāsi. Morarājā pi yaṭṭhiaggato uppatitvā gocaraṁ gahetvā attano vasanaṭṭhānaṁ gato. Idāni luddassa satta vassāni pāsahatthassa caritvā pi morarājānaṁ nissāya dukkhā muttabhāvaṁ pakāsento satthā osānagāthamāha.

159. Luddo carī pāsahattho araññe, bādhetu morādhipatiṁ yasassiṁ,
Bandhitvā morādhipatiṁ yasassiṁ, dukkhā sa pamucci yathāhaṁ pamutto ti.

Tattha bādhetū ti māretuṁ, ayam-eva vā pāṭho. Bandhitvā ti bandhitvā ṭhitassa dhammakathaṁ sutvā paṭiladdhasaṁvego hutvā ti attho. Yathāhan-ti yathā ahaṁ sayambhuñāṇena mutto, evam-eva so pi muttoti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu arahattaṁ pāpuṇi. Tadā morarājā aham-eva ahosinti.

Mahāmorajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 492: Tacchasūkarajātakavaṇṇanā

Yadesamānā vicarimhā ti idaṁ satthā jetavane viharanto dve mahallakatthere ārabbha kathesi. Mahākosalo kira rañño bimbisārassa dhītaraṁ dento dhītu nhānīyamūlatthāya kāsigāmaṁ adāsi. Pasenadi rājā ajātasattunā [PTS 4.343] pitari mārite taṁ gāmaṁ acchindi. Tesu tassatthāya yujjhantesu paṭhamaṁ ajātasattussa jayo ahosi. Kosalarājā parājayappatto amacce pucchi: “Kena nu kho upāyena ajātasattuṁ gaṇheyyāmā” ti. Mahārāja, bhikkhū nāma mantakusalā honti, carapurise pesetvā vihāre bhikkhūnaṁ kathaṁ pariggaṇhituṁ vaṭṭatīti. Rājā: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā: “Etha, tumhe vihāraṁ gantvā paṭicchannā hutvā bhadantānaṁ kathaṁ pariggaṇhathā” ti carapurise payojesi. Jetavane pi bahū rājapurisā pabbajitā honti. Tesu dve mahallakattherā vihārapaccante paṇṇasālāyaṁ vasanti, eko dhanuggahatissatthero nāma, eko mantidattatthero nāma. Te sabbarattiṁ supitvā paccūsakāle pabujjhiṁsu.

Tesu dhanuggahatissatthero aggiṁ jāletvā āha: “Bhante, mantidattattherā” ti. “Kiṁ bhante” ti. “Niddāyatha tumhe” ti. “Na niddāyāmi, kiṁ kātabban”-ti? “Bhante, lālako vatāyaṁ kosalarājā cāṭimattabhojanam-eva bhuñjituṁ jānātī” ti. “Atha kiṁ bhante” ti. “Attano kucchimhi pāṇakamattena ajātasattunā parājito rājā” ti. “Kinti pana bhante kātuṁ vaṭṭatī” ti? “Bhante, mantidattatthera yuddhaṁ nāma sakaṭabyūhacakkabyūhapadumabyūhavasena tividhaṁ. Tesu bhāgineyyaṁ ajātasattuṁ gaṇhantena sakaṭabyūhaṁ katvā gaṇhituṁ vaṭṭati, asukasmiṁ nāma pabbatakaṇṇe dvīsu passesu sūrapurise ṭhapetvā purato balaṁ dassetvā anto paviṭṭhabhāvaṁ ñatvā naditvā vaggitvā kumine paviṭṭhamacchaṁ viya antomuṭṭhiyaṁ katvāva naṁ gahetuṁ sakkā” ti.

Payojitapurisā taṁ kathaṁ sutvā rañño ārocesuṁ. Rājā mahatiyā senāya gantvā tathā katvā ajātasattuṁ gahetvā saṅkhalikabandhanena bandhitvā katipāhaṁ nimmadaṁ katvā: “Puna evarūpaṁ mā karī” ti assāsetvā mocetvā dhītaraṁ vajirakumāriṁ nāma tassa datvā mahantena parivārena vissajjesi. “Kosalaraññā dhanuggahatissattherassa saṁvidhānena ajātasattu gahito” ti bhikkhūnaṁ antare kathā samuṭṭhahi, dhammasabhāyam-pi tam-eva kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi dhanuggahatisso yuddhasaṁvidhāne chekoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 4.344] bārāṇasinagarassa dvāragāmavāsī eko vaḍḍhakī dāruatthāya araññaṁ gantvā āvāṭe patitaṁ ekaṁ sūkarapotakaṁ disvā ānetvā: “Tacchasūkaro” tissa nāmaṁ katvā posesi. So tassa upakārako ahosi. Tuṇḍena rukkhe parivattetvā deti, dāṭhāya veṭhetvā kāḷasuttaṁ kaḍḍhati, mukhena ḍaṁsitvā vāsinikhādanamuggare āharati. So vuḍḍhippatto mahābalo mahāsarīro ahosi. Atha vaḍḍhakī tasmiṁ puttapemaṁ paccupaṭṭhāpetvā: “Imaṁ idha vasantaṁ kocideva hiṁseyyā” ti araññe vissajjesi. So cintesi: “Ahaṁ imasmiṁ araññe ekako va vasituṁ na sakkhissāmi, ñātake pariyesitvā tehi parivuto vasissāmī” ti. So vanaghaṭāya sūkare pariyesanto bahū sūkare disvā tussitvā tisso gāthā abhāsi:

160. Yadesamānā vicarimha, pabbatāni vanāni ca,
Anvesaṁ vicariṁ ñātī, teme adhigatā mayā.

161. Bahuñcidaṁ mūlaphalaṁ, bhakkho cāyaṁ anappako,
Rammā cimā girīnajjo, phāsuvāso bhavissati.

162. Idhevāhaṁ vasissāmi, saha sabbehi ñātibhi,
Appossukko nirāsaṅkī, asoko akutobhayo ti.

Tattha yadesamānā ti yaṁ ñātigaṇaṁ pariyesantā mayaṁ vicarimha. Anvesan-ti ciraṁ vata anvesanto vicariṁ. Teme ti te ime. Bhakkho ti sveva vanamūlaphalasaṅkhāto bhakkho. Appossukko ti anussukko hutvā.

Sūkarā tassa vacanaṁ sutvā catutthaṁ gāthamāhaṁsu:

163. Aññam-pi leṇaṁ pariyesa, sattu no idha vijjati,
So taccha sūkare hanti, idhāgantvā varaṁ varan-ti.

Tattha tacchā ti taṁ nāmenālapanti. Varaṁ varan-ti sūkare hananto thūlamaṁsaṁ varaṁ varaññeva hanati.

Ito paraṁ uttānasambandhagāthā pāḷinayena veditabbā:

164. Ko numhākaṁ idha sattu, ko ñātī susamāgate,
Duppadhaṁse padhaṁseti, taṁ me akkhātha pucchitā.

165. Uddhaggarājī [PTS 4.345] migarājā, balī dāṭhāvudho migo,
So taccha sūkare hanti, idhāgantvā varaṁ varaṁ.

166. Na no dāṭhā na vijjanti, balaṁ kāye samohitaṁ,
Sabbe samaggā hutvāna, vasaṁ kāhāma ekakaṁ.

167. Hadayaṅgamaṁ kaṇṇasukhaṁ, vācaṁ bhāsasi tacchaka,
Yo pi yuddhe palāyeyya, tam-pi pacchā hanāmase ti.

Tattha ko numhākan-ti ahaṁ tumhe disvāva: “Ime sūkarā appamaṁsalohitā, bhayena nesaṁ bhavitabban”-ti cintesiṁ, tasmā me ācikkhatha, ko nu amhākaṁ idha sattu. Uddhaggarājī ti uddhaggāhi sarīrarājīhi samannāgato. Byagghaṁ sandhā yevamāhaṁsu. Yopī ti yo amhākaṁ antare eko pi palāyissati, tam-pi mayaṁ pacchā hanissāmāti.

Tacchasūkaro sabbe sūkare ekacitte katvā pucchi: “Kāya velāya byaggho āgamissatī” ti. Ajja pāto va ekaṁ gahetvā gato, sve pāto va āgamissatīti. So yuddhakusalo: “Imasmiṁ ṭhāne ṭhitena sakkā jetun”-ti bhūmisīsaṁ pajānāti, tasmā ekaṁ padesaṁ sallakkhetvā rattim-eva sūkare gocaraṁ gāhāpetvā balavapaccūsato paṭṭhāya: “Yuddhaṁ nāma sakaṭabyūhādivasena tividhaṁ hotī” ti vatvā padumabyūhaṁ saṁvidahati. Majjhe ṭhāne khīrapivake sūkarapotake ṭhapesi. Te parivāretvā tesaṁ mātaro, tā parivāretvā vañjhā sūkariyo, tāsaṁ anantarā sūkarapotake, tesaṁ anantarā makuladāṭhe taruṇasūkare, tesaṁ anantarā mahādāṭhe, tesaṁ anantarā jiṇṇasūkare, tato tattha tattha dasavaggaṁ vīsativaggaṁ tiṁsavaggañca katvā balagumbaṁ ṭhapesi. Attano atthāya ekaṁ āvāṭaṁ, byagghassa patanatthāya ekaṁ suppasaṇṭhānaṁ pabbhāraṁ katvā khaṇāpesi. Dvinnaṁ āvāṭānaṁ antare attano vasanatthāya pīṭhakaṁ kāresi. So thāmasampanne yodhasūkare gahetvā tasmiṁ tasmiṁ ṭhāne sūkare assāsento vicari. Tassevaṁ [PTS 4.346] karontasseva sūriyo uggacchati.

Atha byaggharājā kūṭajaṭilassa assamapadā nikkhamitvā pabbatatale aṭṭhāsi. Taṁ disvā sūkarā: “Āgato no bhante verī” ti vadiṁsu. Mā bhāyatha, yaṁ yaṁ esa karoti, taṁ sabbaṁ sarikkhā hutvā karothāti. Byaggho sarīraṁ vidhunitvā osakkanto viya passāvamakāsi, sūkarā pi tatheva kariṁsu. Byaggho sūkare oloketvā mahānadaṁ nadi, te pi tatheva kariṁsu. So tesaṁ kiriyaṁ disvā cintesi: “Na ime pubbasadisā, ajja mayhaṁ paṭisattuno hutvā vaggavaggā ṭhitā, saṁvidahako nesaṁ senānāyako pi atthi, ajja mayā etesaṁ santikaṁ gantuṁ na vaṭṭatī” ti maraṇabhayatajjito nivattitvā kūṭajaṭilassa santikaṁ gato. Atha naṁ so tucchahatthaṁ disvā navamaṁ gāthamāha.

168. Pāṇātipātā virato nu ajja, abhayaṁ nu te sabbabhūtesu dinnaṁ,
Dāṭhā nu te migavadhāya na santi, yo saṅghapatto kapaṇo va jhāyasī ti.

Tattha saṅghapatto ti yo tvaṁ sūkarasaṅghapatto hutvā kiñci gocaraṁ alabhitvā kapaṇo viya jhāyasīti.

Atha byaggho tisso gāthā abhāsi:

169. Na me dāṭhā na vijjanti, balaṁ kāye samohitaṁ,
Ñātī ca disvāna sāmaggī ekato, tasmā ca jhāyāmi vanamhi ekako.

170. Imassudaṁ yanti disodisaṁ pure, bhayaṭṭitā leṇagavesino puthu,
Te dāni saṅgamma vasanti ekato, yatthaṭṭhitā duppasahajja te mayā.

171. Pariṇāyakasampannā [PTS 4.347], sahitā ekavādino,
Te maṁ samaggā hiṁseyyuṁ, tasmā nesaṁ na patthaye ti.

Tattha sāmaggī ekato ti sahitā hutvā ekato ṭhite. Imassudan-ti ime sudaṁ mayā akkhīni ummīletvā olokitamattāva pubbe disodisaṁ gacchanti. Puthū ti visuṁ visuṁ. Yatthaṭṭhitā ti yasmiṁ bhūmibhāge ṭhitā. Pariṇāyakasampannā ti senānāyakena sampannā. Tasmā nesaṁ na patthaye ti tena kāraṇena etesaṁ na patthemi.

Taṁ sutvā kūṭajaṭilo tassa ussāhaṁ janayanto gāthamāha.

172. Eko va indo asure jināti, eko va seno hanti dije pasayha,
Eko va byaggho migasaṅghapatto, varaṁ varaṁ hanti balañhi tādisan-ti.

Tattha migasaṅghapatto ti migagaṇapatto hutvā varaṁ varaṁ migaṁ hanti. Balañhi tādisan-ti tādisañhi tassa balaṁ.

Atha byaggho gāthamāha.

173. Na heva indo na seno, na pi byaggho migādhipo,
Samagge sahite ñātī, na byagghe kurute vase ti.

Tattha byagghe ti byagghasadise hutvā sarīravidhūnanādīni katvā ṭhite vase na kurute, attano vase vattāpetuṁ na sakkotī ti attho.

Puna jaṭilo taṁ ussāhento dve gāthā abhāsi:

174. Kumbhīlakā sakuṇakā, saṅghino gaṇacārino,
Sammodamānā ekajjhaṁ, uppatanti ḍayanti ca.

175. Tesañca ḍayamānānaṁ, ekettha apasakkati,
Tañca seno nitāḷeti, veyyagghi yeva sā gatī ti.

Tattha [PTS 4.348] kumbhīlakā ti evaṁnāmakā khuddakasakuṇā. Uppatantī ti gocaraṁ carantā uppatanti. Ḍayanti cā ti gocaraṁ gahetvā ākāsena gacchanti. Ekettha apasakkatī ti eko etesu osakkitvā vā ekapassena vā visuṁ gacchati. Nitāḷetī ti paharitvā gaṇhāti. Veyyagghi yeva sā gatī ti byagghānaṁ esāti veyyagghi, samaggānaṁ gacchantānam-pi esā evarūpā gati byagghānaṁ gati yeva nāma hoti. Na hi sakkā sabbehi ekato va gantuṁ, tasmā yo evaṁ tattha eko gacchati, taṁ gaṇhāti.

Evañca pana vatvā: “Byaggharāja tvaṁ attano balaṁ na jānāsi, mā bhāyi, kevalaṁ tvaṁ naditvā pakkhanda, dve ekato gacchantā nāma na bhavissantī” ti ussāhesi. So tathā akāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

176. Ussāhito jaṭilena, luddenāmisacakkhunā,
Dāṭhī dāṭhīsu pakkhanti, maññamāno yathā pure ti.

Tattha dāṭhī ti sayaṁ dāṭhāvudho itaresu dāṭhāvudhesu pakkhandi. Yathā pure ti yathā pubbe maññati, tatheva maññamāno.

So kira gantvā pabbatatale tāva aṭṭhāsi. Sūkarā: “Punāgato sāmi, coro” ti tacchassa ārocesuṁ. So: “Mā bhāyathā” ti te assāsetvā uṭṭhāya dvinnaṁ āvāṭānaṁ antare pīṭhakāya aṭṭhāsi. Byaggho vegaṁ janetvā tacchasūkaraṁ sandhāya pakkhandi. Tacchasūkaro parivattitvā pacchāmukho purimaāvāṭe pati. Byaggho ca vegaṁ sandhāretuṁ asakkonto gantvā suppapabbhāre āvāṭe patitvā puñjakito va aṭṭhāsi. Tacchasūkaro vegena uṭṭhāya tassa antarasatthimhi dāṭhaṁ otāretvā yāva hadayā phāletvā maṁsaṁ khāditvā mukhena ḍaṁsitvā bahi-āvāṭe pātetvā: “Gaṇhathimaṁ dāsan”-ti āha. Paṭhamāgatā [PTS 4.349] ekavāram-eva tuṇḍotāraṇamattaṁ labhiṁsu, pacchā āgatā alabhitvā: “Byagghamaṁsaṁ nāma kīdisan”-ti vadiṁsu. Tacchasūkaro āvāṭā uttaritvā sūkare oloketvā: “Kiṁ nu kho na tussathā” ti āha. “Sāmi, eko tāva byaggho gahito, añño paneko dasabyagghagghanako atthī” ti? “Ko nāmeso” ti? “Byagghena ābhatābhatamaṁsaṁ khādako kūṭajaṭilo” ti. “Tena hi etha, gaṇhissāma nan”-ti tehi saddhiṁ vegena pakkhandi.

Jaṭilo: “Byaggho cirāyatī” ti tassa āgamanamaggaṁ olokento bahū sūkare āgacchante disvā: “Ime byagghaṁ māretvā mama māraṇatthāya āgacchanti maññe” ti palāyitvā ekaṁ udumbararukkhaṁ abhiruhi. Sūkarā: “Esa rukkhaṁ āruḷho” ti vadiṁsu. “Kiṁ rukkhan”-ti. “Udumbararukkhan”-ti. “Tena hi mā cintayittha, idāni naṁ gaṇhissāmā” ti taruṇasūkare pakkositvā rukkhamūlatā paṁsuṁ apabyūhāpesi, sūkarīhi mukhapūraṁ udakaṁ āharāpesi, mahādāṭhasūkarehi samantā mūlāni chindāpesi. Ekaṁ ujukaṁ otiṇṇamūlam-eva aṭṭhāsi. Tato sesasūkare: “Tumhe apethā” ti ussāretvā jaṇṇukehi patiṭṭhahitvā dāṭhāya mūlaṁ pahari, pharasunā pahaṭaṁ viya chijjitvā gataṁ. Rukkho parivattitvā pati. Taṁ kūṭajaṭilaṁ patantam-eva sampaṭicchitvā maṁsaṁ bhakkhesuṁ. Taṁ acchariyaṁ disvā rukkhadevatā gāthamāha.

177. Sādhu sambahulā ñātī, api rukkhā araññajā,
Sūkarehi samaggehi, byaggho ekāyane hato ti.

Tattha ekāyane hato ti ekagamanasmiṁ yeva hato.

Ubhinnaṁ pana nesaṁ hatabhāvaṁ pakāsento satthā itaraṁ gāthamāha.

178. Brāhmaṇañceva byagghañca, ubho hantvāna sūkarā,
Ānandino pamuditā, mahānādaṁ panādisun-ti.

Puna [PTS 4.350] tacchasūkaro te pucchi: “Aññe pi vo amittā atthī” ti? Sūkarā: “Natthi, sāmī” ti vatvā: “Taṁ abhisiñcitvā rājānaṁ karissāmā” ti udakaṁ pariyesantā jaṭilassa pānīyasaṅkhaṁ disvā taṁ dakkhiṇāvaṭṭaṁ saṅkharatanaṁ pūretvā udakaṁ abhiharitvā tacchasūkaraṁ udumbararukkhamūle yeva abhisiñciṁsu. Abhisekaudakaṁ āsittaṁ, sūkarimevassa aggamahesiṁ kariṁsu. Tato paṭṭhāya udumbarabhaddapīṭhe nisīdāpetvā dakkhiṇāvaṭṭasaṅkhena abhisekakaraṇaṁ pavattaṁ. Tam-pi atthaṁ pakāsento satthā osānagāthamāha.

179. Te su udumbaramūlasmiṁ, sūkarā susamāgatā,
Tacchakaṁ abhisiñciṁsu, tvaṁ no rājāsi issaro ti.

Tattha te sū ti te sūkarā, su-kāro nipātamattaṁ. Udumbaramūlasmin-ti udumbarassa mūle.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi dhanuggahatissatthero yuddhasaṁvidahane chekoyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kūṭajaṭilo devadatto ahosi, tacchasūkaro dhanuggahatisso, rukkhadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Tacchasūkarajātakavaṇṇanā navamā

JA 493: Mahāvāṇijajātakavaṇṇanā

Vāṇijā samitiṁ katvā ti idaṁ satthā jetavane viharanto sāvatthivāsino vāṇije ārabbha kathesi. Te kira vohāratthāya gacchantā satthu mahādānaṁ datvā saraṇesu ca sīlesu ca patiṭṭhāya: “Bhante, sace arogā āgamissāma, puna tumhākaṁ pāde vandissāmā” ti vatvā pañcamattehi sakaṭasatehi nikkhamitvā kantāraṁ patvā maggaṁ asallakkhetvā maggamūḷhā nirudake nirāhāre araññe vicarantā ekaṁ nāgapariggahitaṁ nigrodharukkhaṁ disvā sakaṭāni mocetvā rukkhamūle nisīdiṁsu. Te tassa udakatintāni viya nīlāni siniddhāni pattāni udakapuṇṇā viya ca sākhā disvā cintayiṁsu: “Imasmiṁ rukkhe udakaṁ sañcarantaṁ viya paññāyati, imassa purimasākhaṁ chindāma, pānīyaṁ no dassatī” ti. Atheko [PTS 4.351] rukkhaṁ abhiruhitvā sākhaṁ chindi, tato tālakkhandhappamāṇā udakadhārā pavatti. Te tattha nhatvā pivitvā ca dakkhiṇasākhaṁ chindiṁsu, tato nānaggarasabhojanaṁ nikkhami. Taṁ bhuñjitvā pacchimasākhaṁ chindiṁsu, tato alaṅkataitthiyo nikkhamiṁsu. Tāhi saddhiṁ abhiramitvā uttarasākhaṁ chindiṁsu, tato satta ratanāni nikkhamiṁsu. Tāni gahetvā pañca sakaṭasatāni pūretvā sāvatthiṁ paccāgantvā dhanaṁ gopetvā gandhamālādihatthā jetavanaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā pūjetvā ekamantaṁ nisinnā dhammakathaṁ sutvā nimantetvā punadivase mahādānaṁ datvā: “Bhante, imasmiṁ dāne amhākaṁ dhanadāyikāya rukkhadevatāya pattiṁ demā” ti pattiṁ adaṁsu. Satthā niṭṭhitabhattakicco: “Katararukkhadevatāya pattiṁ dethā” ti pucchi. Vāṇijā nigrodharukkhe dhanassa laddhākāraṁ tathāgatassārocesuṁ. Satthā: “Tumhe tāva mattaññutāya taṇhāvasikā ahutvā dhanaṁ labhittha, pubbe pana amattaññutāya taṇhāvasikā dhanañca jīvitañca vijahiṁsū” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasinagare tadeva pana kantāraṁ sveva nigrodho. Vāṇijā maggamūḷhā hutvā tam-eva nigrodhaṁ passiṁsu. Tamatthaṁ satthā abhisambuddho hutvā kathento imā gāthā āha:

180. Vāṇijā samitiṁ katvā, nānāraṭṭhato āgatā,
Dhanāharā pakkamiṁsu, ekaṁ katvāna gāmaṇiṁ.

181. Te taṁ kantāramāgamma, appabhakkhaṁ anodakaṁ,
Mahānigrodhamaddakkhuṁ, sītacchāyaṁ manoramaṁ.

182. Te ca tattha nisīditvā, tassa rukkhassa chāyayā,
Vāṇijā samacintesuṁ, bālā mohena pārutā.

183. Allāyate ayaṁ rukkho, api vārīva sandati,
Iṅghassa purimaṁ sākhaṁ, mayaṁ chindāma vāṇijā.

184. Sā ca chinnāva pagghari, acchaṁ vāriṁ anāvilaṁ,
Te tattha nhatvā pivitvā, yāvaticchiṁsu vāṇijā.

185. Dutiyaṁ samacintesuṁ, bālā mohena pārutā,
Iṅghassa dakkhiṇaṁ sākhaṁ, mayaṁ chindāma vāṇijā.

186. Sā [PTS 4.352] ca chinnāva pagghari, sālimaṁsodanaṁ bahuṁ,
Appodavaṇṇe kummāse, siṅgiṁ vidalasūpiyo.

187. Te tattha bhutvā khāditvā, yāvaticchiṁsu vāṇijā,
Tatiyaṁ samacintesuṁ, bālā mohena pārutā,
Iṅghassa pacchimaṁ sākhaṁ, mayaṁ chindāma vāṇijā.

188. Sā ca chinnāva pagghari, nāriyo samalaṅkatā,
Vicitravatthābharaṇā, āmuttamaṇikuṇḍalā.

189. Api su vāṇijā ekā, nāriyo paṇṇavīsati,
Samantā parivāriṁsu, tassa rukkhassa chāyayā,
Te tāhi paricāretvā, yāvaticchiṁsu vāṇijā.

190. Catutthaṁ samacintesuṁ, bālā mohena pārutā,
Iṅghassa uttaraṁ sākhaṁ, mayaṁ chindāma vāṇijā.

191. Sā ca chinnāva pagghari, muttā veḷuriyā bahū,
Rajataṁ jātarūpañca, kuttiyo paṭiyāni ca.

192. Kāsikāni ca vatthāni, uddiyāni ca kambalā,
Te tattha bhāre bandhitvā, yāvaticchiṁsu vāṇijā.

193. Pañcamaṁ samacintesuṁ, bālā mohena pārutā,
Iṅghassa mūlaṁ chindāma, api bhiyyo labhāmase.

194. Athuṭṭhahi satthavāho, yācamāno katañjalī,
Nigrodho kiṁ parajjhati, vāṇijā bhaddamatthu te.

195. Vāridā purimā sākhā, annapānañca dakkhiṇā,
Nāridā pacchimā sākhā, sabbakāme ca uttarā,
Nigrodho kiṁ parajjhati, vāṇijā bhaddamatthu te.

196. Yassa rukkhassa chāyāya, nisīdeyya sayeyya vā,
Na tassa sākhaṁ bhañjeyya, mittadubbho hi pāpako.

197. Te ca tassānādiyitvā, ekassa vacanaṁ bahū,
Nisitāhi kuṭhārīhi, mūlato naṁ upakkamun-ti.

Tattha samitiṁ katvā ti bārāṇasiyaṁ samāgamaṁ katvā, bahū ekato hutvā ti attho. Pakkamiṁsū ti pañcahi sakaṭasatehi bārāṇaseyyakaṁ bhaṇḍaṁ ādāya pakkamiṁsu. Gāmaṇin-ti ekaṁ paññavantataraṁ satthavāhaṁ katvā [PTS 4.353]. Chāyayā ti chāyāya. Allāyate ti udakabharito viya allo hutvā paññāyati. Chinnāva paggharī ti eko rukkhārohanakusalo abhiruhitvā taṁ chindi, sā chinnamattāva paggharīti dasseti. Parato pi eseva nayo.

Appodavaṇṇe kummāse ti appodakapāyāsasadise kummāse. Siṅgin-ti siṅgiverādikaṁ uttaribhaṅgaṁ. Vidalasūpiyo ti muggasūpādayo. Vāṇijā ekā ti ekekassa vāṇijassa yattakā vāṇijā, tesu ekekassa ekekāva, satthavāhassa pana santike pañcavīsatī ti attho. Parivāriṁsū ti parivāresuṁ. Tāhi pana saddhiṁ yeva nāgānubhāvena sāṇivitānasayanādīni pagghariṁsu.

Kuttiyo ti hatthattharādayo. Paṭiyānicā ti uṇṇāmayapaccattharaṇāni. “Setakambalānī” ti pi vadanti yeva. Uddiyāni ca kambalā ti uddiyāni nāma kambalā atthi. Te tattha bhāre bandhitvā ti yāvatakaṁ icchiṁsu, tāvatakaṁ gahetvā pañca sakaṭasatāni pūretvā ti attho. Vāṇijā bhaddamatthu te ti ekekaṁ vāṇijaṁ ālapanto: “Bhaddaṁ te atthū” ti āha. Annapānañcā ti annañca pānañca adāsi. Sabbakāme cā ti sabbakāme ca adāsi. Mittadubbho hī ti mittānaṁ dubbhanapuriso hi pāpako lāmako nāma. Anādiyitvā ti tassa vacanaṁ aggahetvā. Upakkamun-ti mohāva chindituṁ ārabhiṁsu.

Atha ne chindanatthāya rukkhaṁ upagate disvā nāgarājā cintesi: “Ahaṁ etesaṁ pipāsitānaṁ pānīyaṁ dāpesiṁ, tato dibbabhojanaṁ, tato sayanādīni ceva paricārikā ca nāriyo, tato pañcasatasakaṭapūraṁ ratanaṁ, idāni panime: “Rukkhaṁ mūlato chindissāmā’ ti vadanti, ativiya luddhā ime, ṭhapetvā satthavāhaṁ avasese māretuṁ vaṭṭatī” ti. So: “Ettakā sannaddhayodhā nikkhamantu, ettakā dhanuggahā, ettakā vammino” ti senaṁ vicāresi. Tamatthaṁ pakāsento satthā gāthamāha.

198. Tato nāgā nikkhamiṁsu, sannaddhā paṇṇavīsati,
Dhanuggahānaṁ tisatā, chasahassā ca vammino ti.

Tattha sannaddhā ti suvaṇṇarajatādivammakavacikā. Dhanuggahānaṁ tisatā ti meṇḍavisāṇadhanuggahānaṁ tīṇi satāni. vammino ti kheṭakaphalakahatthā chasahassā.

199. Ete [PTS 4.354] hanatha bandhatha, mā vo muñcittha jīvitaṁ,
Ṭhapetvā satthavāhaṁva, sabbe bhasmaṁ karotha ne ti.

ayaṁ nāgarājena vuttagāthā,

Tattha mā vo muñcittha jīvitan-ti kassaci ekassa pi jīvitaṁ mā muñcittha.

Nāgā tathā katvā attharaṇādīni pañcasu sakaṭasatesu āropetvā satthavāhaṁ gahetvā sayaṁ tāni sakaṭāni pājentā bārāṇasiṁ gantvā sabbaṁ dhanaṁ tassa gehe paṭisāmetvā taṁ āpucchitvā attano nāgabhavanam-eva gatā. Tamatthaṁ viditvā satthā ovādavasena gāthādvayamāha.

200. Tasmā hi paṇḍito poso, sampassaṁ atthamattano,
Lobhassa na vasaṁ gacche, haneyyārisakaṁ manaṁ.

201. Evamādīnavaṁ ñatvā, taṇhā dukkhassa sambhavaṁ,
Vītataṇho anādāno, sato bhikkhu paribbaje ti.

Tattha tasmā ti yasmā lobhavasikā mahāvināsaṁ pattā, satthavāho uttamasampattiṁ, tasmā. Haneyyārisakaṁ manan-ti anto uppajjamānānaṁ nānāvidhānaṁ lobhasattūnaṁ santakaṁ manaṁ, lobhasampayuttacittaṁ haneyyā ti attho. Evamādīnavan-ti evaṁ lobhe ādīnavaṁ jānitvā. Taṇhā dukkhassa sambhavan-ti jāti ādidukkhassa taṇhā sambhavo, tato etaṁ dukkhaṁ nibbattati, evaṁ taṇhāva dukkhassa sambhavaṁ ñatvā vītataṇho taṇhāādānena anādāno maggena āgatāya satiyā sato hutvā bhikkhu paribbaje iriyetha vattethāti arahattena desanāya kūṭaṁ gaṇhi.

Imañca pana dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ upāsakā pubbe lobhavasikā vāṇijā mahāvināsaṁ pattā, tasmā lobhavasikena na bhavitabban”-ti vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne te vāṇijā sotāpattiphale patiṭṭhitā. Tadā nāgarājā sāriputto ahosi, satthavāho pana aham-eva ahosinti.

Mahāvāṇijajātakavaṇṇanā dasamā

JA 494: Sādhinajātakavaṇṇanā

Abbhuto [PTS 4.355] vata lokasmin-ti idaṁ satthā jetavane viharanto uposathike upāsake ārabbha kathesi. Tadā hi satthā: “Upāsakā porāṇakapaṇḍitā attano uposathakammaṁ nissāya manussasarīreneva devalokaṁ gantvā ciraṁ vasiṁsū” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte mithilāyaṁ sādhino nāma rājā dhammena rajjaṁ kāresi. So catūsu nagaradvāresu nagaramajjhe nivesanadvāre cāti cha dānasālāyo kāretvā sakalajambudīpaṁ unnaṅgalaṁ katvā mahādānaṁ pavattesi, devasikaṁ cha satasahassāni vayakaraṇaṁ gacchanti, pañca sīlāni rakkhati, uposathaṁ upavasati. Raṭṭhavāsino pi tassa ovāde ṭhatvā dānādīni puññāni katvā matamatā devanagare yeva nibbattiṁsu. Sudhammadevasabhaṁ pūretvā nisinnā devā rañño sīlādiguṇam-eva vaṇṇayanti. Taṁ sutvā sesadevā pi rājānaṁ daṭṭhukāmā ahesuṁ. Sakko devarājā tesaṁ manaṁ viditvā āha: “sādhinarājānaṁ daṭṭhukāmatthā” ti. “Āma devā” ti. So mātaliṁ āṇāpesi: “Gaccha tvaṁ vejayantarathaṁ yojetvā sādhinarājānaṁ ānehī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā rathaṁ yojetvā videharaṭṭhaṁ agamāsi, tadā puṇṇamadivaso hoti. Mātali manussānaṁ sāyamāsaṁ bhuñjitvā gharadvāresu sukhakathāya nisinnakāle candamaṇḍalena saddhiṁ rathaṁ pesesi. Manussā: “Dve candā uṭṭhitā” ti vadantā puna candamaṇḍalaṁ ohāya rathaṁ āgacchantaṁ disvā: “Nāyaṁ cando, ratho eso, devaputto paññāyati, kassesa etaṁ manomayasindhavayuttaṁ dibbarathaṁ āneti, na aññassa, amhākaṁ rañño bhavissati, rājā hi no dhammiko dhammarājā” ti somanassajātā hutvā añjaliṁ paggayha ṭhitā paṭhamaṁ gāthamāhaṁsu:

202. Abbhuto vata lokasmiṁ, uppajji lomahaṁsano,
Dibbo ratho pāturahu, vedehassa yasassino ti.

Tassattho [PTS 4.356]: abbhuto vatesa amhākaṁ rājā, lokasmiṁ lomahaṁsano uppajji, yassa dibbo ratho pāturahosi vedehassa yasassinoti.

Mātalipie taṁ rathaṁ ānetvā manussesu gandhamālādīhi pūjentesu tikkhattuṁ nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā rañño nivesanadvāraṁ gantvā rathaṁ nivattetvā pacchābhāgena sīhapañjaraummāre ṭhapetvā ārohaṇasajjaṁ katvā aṭṭhāsi. Taṁ divasaṁ rājā pi dānasālāyo oloketvā: “Iminā niyāmena dānaṁ dethā” ti āṇāpetvā uposathaṁ samādiyitvā divasaṁ vītināmetvā amaccagaṇaparivuto alaṅkatamahātale pācīnasīhapañjarābhimukho dhammayuttaṁ kathento nisinno hoti. Atha naṁ mātali rathābhiruhanatthaṁ nimantetvā ādāya agamāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā imā gāthā abhāsi:

203. Devaputto mahiddhiko, mātali devasārathi,
Nimantayittha rājānaṁ, vedehaṁ mithilaggahaṁ.

204. Ehimaṁ rathamāruyha, rājaseṭṭha disampati,
Devā dassanakāmā te, tāvatiṁsā saindakā,
Saramānā hi te devā, sudhammāyaṁ samacchare.

205. Tato ca rājā sādhino, vedeho mithilaggaho,
Sahassayuttamāruyha, agā devāna santike,
Taṁ devā paṭinandiṁsu, disvā rājānamāgataṁ.

206. Svāgataṁ te mahārāja, atho te adurāgataṁ,
Nisīda dāni rājīsi, devarājassa santike.

207. Sakko pi paṭinandittha, vedehaṁ mithilaggahaṁ,
Nimantayittha kāmehi, āsanena ca vāsavo.

208. Sādhu khosi anuppatto, āvāsaṁ vasavattinaṁ,
Vasa devesu rājīsi, sabbakāmasamiddhisu,
Tāvatiṁsesu devesu, bhuñja kāme amānuse ti.

Tattha samacchare ti acchanti. Agā devāna santike ti devānaṁ santikaṁ agamāsi. Tasmiñhi rathaṁ abhiruhitvā ṭhite ratho ākāsaṁ pakkhandi, so mahājanassa olokentasseva antaradhāyi. Mātali rājānaṁ devalokaṁ nesi [PTS 4.357]. Taṁ disvā devatā ca sakko ca haṭṭhatuṭṭhā paccuggamanaṁ katvā paṭisanthāraṁ kariṁsu. Tamatthaṁ dassetuṁ: “Taṁ devā” ti ādi vuttaṁ. Tattha paṭinandiṁsū ti punappunaṁ nandiṁsu. Āsanena cā ti rājānaṁ āliṅgitvā: “Idha nisīdā” ti attano paṇḍukambalasilāsanena ca kāmehi ca nimantesi, upaḍḍharajjaṁ datvā ekāsane nisīdāpesī ti attho.

Tattha sakkena devaraññā dasayojanasahassaṁ devanagaraṁ aḍḍhatiyā ca accharākoṭiyo vejayantapāsādañca majjhe bhinditvā dinnaṁ sampattiṁ anubhavantassa manussagaṇanāya satta vassasatāni atikkantāni. Tenattabhāvena devaloke vasanakaṁ puññaṁ khīṇaṁ, anabhirati uppannā, tasmā sakkena saddhiṁ sallapanto gāthamāha.

209. Ahaṁ pure saggagato ramāmi, naccehi gītehi ca vāditehi,
So dāni ajja na ramāmi sagge, āyuṁ nu khīṇo maraṇaṁ nu santike,
udāhu mūḷhosmi janindaseṭṭhā ti.

Tattha āyuṁ nu khīṇo ti kiṁ nu mama sarasena jīvitindriyaṁ khīṇaṁ, udāhu upacchedakakammavasena maraṇaṁ santike jātanti pucchati. Janindaseṭṭhā ti janindānaṁ devānaṁ seṭṭha.

Atha naṁ sakko āha:

210. Na tāyu khīṇaṁ maraṇañca dūre, na cā pi mūḷho naravīraseṭṭha,
Tuyhañca puññāni parittakāni, yesaṁ vipākaṁ idha vedayittho.

211. Vasa devānubhāvena, rājaseṭṭha disampati,
Tāvatiṁsesu devesu, bhuñja kāme amānuse ti.

Tattha: “Parittakānī” ti idaṁ tena attabhāvena devaloke vipākadāyakāni puññāni sandhāya vuttaṁ, itarāni panassa puññāni pathaviyaṁ paṁsu viya appamāṇāni. Vasa devānubhāvenā ti ahaṁ te attano puññāni majjhe bhinditvā dassāmi, mamānubhāvena vasāti taṁ samassāsento āha.

Atha [PTS 4.358] naṁ paṭikkhipanto mahāsatto āha:

212. Yathā yācitakaṁ yānaṁ, yathā yācitakaṁ dhanaṁ,
Evaṁsampadamevetaṁ, yaṁ parato dānapaccayā.

213. Na cāhametamicchāmi, yaṁ parato dānapaccayā,
Sayaṁkatāni puññāni, taṁ me āveṇikaṁ dhanaṁ.

214. Sohaṁ gantvā manussesu, kāhāmi kusalaṁ bahuṁ,
Dānena samacariyāya, saṁyamena damena ca,
Yaṁ katvā sukhito hoti, na ca pacchānutappatī ti.

Tattha yaṁ parato dānapaccayā ti yaṁ parena dinnattā labbhati, taṁ yācitakasadisam-eva hoti. Yācitakañhi tuṭṭhakāle denti, atuṭṭhakāle acchinditvā gaṇhantīti vadati. Samacariyāyā ti kāyādīhi pāpassa akaraṇena. Saṁyamenā ti sīlasaṁyamena. Damenā ti indriyadamanena. Yaṁ katvā ti yaṁ karitvā sukhito ceva hoti na ca pacchānutappati, tathārūpam-eva kammaṁ karissāmīti.

Athassa vacanaṁ sutvā sakko mātaliṁ āṇāpesi: “Gaccha, tāta, sādhinarājānaṁ mithilaṁ netvā uyyāne otārehī” ti. So tathā akāsi. Rājā uyyāne caṅkamati. Atha naṁ uyyānapālo disvā pucchitvā gantvā nāradarañño ārocesi. So rañño āgatabhāvaṁ sutvā: “Tvaṁ purato gantvā uyyānaṁ sajjetvā tassa ca mayhañca dve āsanāni paññāpehī” ti uyyānapālaṁ uyyojesi. So tathā akāsi. Atha naṁ rājā pucchi: “Kassa dve āsanāni paññāpesī” ti? “Ekaṁ tumhākaṁ, ekaṁ amhākaṁ rañño” ti. Atha naṁ rājā: “Ko añño satto mama santike āsane nisīdissatī” ti vatvā ekasmiṁ nisīditvā ekasmiṁ pāde ṭhapesi. Nāradarājā āgantvā tassa pāde vanditvā ekamantaṁ nisīdi. So kirassa sattamo panattā. Tadā kira vassasatāyukakālo va hoti. Mahāsatto pana attano puññabalena ettakaṁ kālaṁ vītināmesi. So nāradaṁ hatthe gahetvā uyyāne vicaranto tisso gāthā abhāsi:

215. Imāni tāni khettāni, imaṁ nikkhaṁ sukuṇḍalaṁ,
Imā tā haritānūpā, imā najjo savantiyo.

216. Imā [PTS 4.359] tā pokkharaṇī rammā, cakkavākapakūjitā,
Mandālakehi sañchannā, padumuppalakehi ca,
Yassimāni mamāyiṁsu, kiṁ nu te disataṁ gatā.

217. Tānīdha khettāni so bhūmibhāgo, te yeva ārāmavanūpacārā,
Tam-eva mayhaṁ janataṁ apassato, suññaṁva me nārada khāyate disā ti.

Tattha khettānī ti bhūmibhāge sandhāyāha. Imaṁ nikkhan-ti imaṁ tādisam-eva udakaniddhamanaṁ. Sukuṇḍalan-ti sobhanena musalapavesanakuṇḍalena samannāgataṁ. Haritānūpā ti udakaniddhamanassa ubhosu passesu haritatiṇasañchannā anūpabhūmiyo. Yassimāni mamāyiṁsū ti tāta nārada, ye mama upaṭṭhākā ca orodhā ca imasmiṁ uyyāne mahantena yasena mayā saddhiṁ vicarantā imāni ṭhānāni mamāyiṁsu piyāyiṁsu, kataraṁ nu te disataṁ gatā, kattha te pesitā. Tānīdha khettānī ti imasmiṁ uyyāne tāneva etāni uparopanakaviruhanaṭṭhānāni. Te yeva ārāmavanūpacārā ti ime te yeva ārāmavanūpacārā, vihārabhūmiyoti attho.

Atha naṁ nārado āha: “deva, tumhākaṁ devalokagatānaṁ idāni satta vassasatāni, ahaṁ vo sattamo panattā, tumhākaṁ upaṭṭhākā ca orodhā ca maraṇamukhaṁ pattā, idaṁ vo attano santakaṁ rajjaṁ, anubhavatha nan”-ti. Rājā: “Tāta nārada, nāhaṁ idhāgacchanto rajjatthāya āgato, puññakaraṇatthāyamhi āgato, ahaṁ puññam-eva karissāmī” ti vatvā gāthā āha:

218. Diṭṭhā mayā vimānāni, obhāsentā catuddisā,
Sammukhā devarājassa, tidasānañca sammukhā.

219. Vutthaṁ me bhavanaṁ dibyaṁ, bhuttā kāmā amānusā,
Tāvatiṁsesu devesu, sabbakāmasamiddhisu.

220. Sohaṁ etādisaṁ hitvā, puññāyamhi idhāgato,
Dhammam-eva carissāmi, nāhaṁ rajjena atthiko.

221. Adaṇḍāvacaraṁ [PTS 4.360] maggaṁ, sammāsambuddhadesitaṁ,
Taṁ maggaṁ paṭipajjissaṁ, yena gacchanti subbatā ti.

Tattha vutthaṁ me bhavanaṁ dibyan-ti vejayantaṁ sandhāya āha. Sohaṁ etādisan-ti tāta nārada, sohaṁ buddhañāṇena aparicchindanīyaṁ evarūpaṁ kāmaguṇasampattiṁ pahāya puññakaraṇatthāya idhāgato. Adaṇḍāvacaran-ti adaṇḍehi nikkhittadaṇḍahatthehi avacaritabbaṁ sammādiṭṭhipurekkhāraṁ aṭṭhaṅgikaṁ maggaṁ. Subbatā ti yena maggena subbatā sabbaññubuddhā gacchanti, aham-pi agatapubbaṁ disaṁ gantuṁ bodhitale nisīditvā tam-eva maggaṁ paṭipajjissāmīti.

Evaṁ bodhisatto imā gāthāyo sabbaññutaññāṇena saṅkhipitvā kathesi. Nārado puna pi āha: “rajjaṁ, deva, anusāsā” ti. “Tāta, na me rajjenattho, satta vassasatāni vigataṁ dānaṁ sattāheneva dātukāmamhī” ti. Nārado: “Sādhū” ti tassa vacanaṁ sampaṭicchitvā mahādānaṁ paṭiyādesi. Rājā sattāhaṁ dānaṁ datvā sattame divase kālaṁ katvā tāvatiṁsabhavane yeva nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ vasitabbayuttakaṁ uposathakammaṁ nāmā” ti dassetvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne uposathikesu upāsakesu keci sotāpattiphale, keci sakadāgāmiphale, keci anāgāmiphale patiṭṭhahiṁsu. Tadā nāradarājā sāriputto ahosi, mātali ānando, sakko anuruddho, sādhinarājā pana aham-eva ahosinti.

Sādhinajātakavaṇṇanā ekādasamā

JA 495: Dasabrāhmaṇajātakavaṇṇanā

Rājā avoca vidhuran-ti idaṁ satthā jetavane viharanto asadisadānaṁ ārabbha kathesi. Taṁ aṭṭhakanipāte ādittajātake (JA. 424) vitthāritam-eva. Rājā kira taṁ dānaṁ dadanto satthāraṁ jeṭṭhakaṁ katvā pañca bhikkhusatāni vicinitvā gaṇhitvā mahākhīṇāsavānaṁ yeva adāsi. Athassa guṇakathaṁ kathentā: “Āvuso, rājā asadisadānaṁ dadanto vicinitvā mahapphalaṭṭhāne adāsī” ti dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Anacchariyaṁ, bhikkhave, yaṁ kosalarājā [PTS 4.361] mādisassa buddhassa upaṭṭhāko hutvā viceyyadānaṁ deti, porāṇakapaṇḍitā anuppanne buddhe pi viceyyadānaṁ adaṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte kururaṭṭhe indapatthanagare yudhiṭṭhilagotto korabyo nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tassa vidhuro nāma amacco atthañca dhammañca anusāsati. Rājā sakalajambudīpaṁ khobhetvā mahādānaṁ deti. Taṁ gahetvā bhuñjantesu eko pi pañcasīlamattaṁ rakkhanto nāma natthi, sabbe dussīlāva, dānaṁ rājānaṁ na toseti. Rājā: “Viceyyadānaṁ mahapphalan”-ti sīlavantānaṁ dātukāmo hutvā cintesi: “Vidhurapaṇḍitena saddhiṁ mantayissāmī” ti. So taṁ upaṭṭhānaṁ āgataṁ āsane nisīdāpetvā pañhaṁ pucchi. Tamatthaṁ pakāsento satthā upaḍḍhagāthamāha.

222. Rājā avoca vidhuraṁ, dhammakāmo yudhiṭṭhilo ti,
Parato rañño ca vidhurassa ca vacanapaṭivacanaṁ hoti:

“Brāhmaṇe vidhura pariyesa, sīlavante bahussute.

223. Virate methunā dhammā, ye me bhuñjeyyu bhojanaṁ,
Dakkhiṇaṁ samma dassāma, yattha dinnaṁ mahapphalaṁ.

224. Dullabhā brāhmaṇā deva, sīlavanto bahussutā,
Viratā methunā dhammā, ye te bhuñjeyyu bhojanaṁ.

225. Dasa khalu mahārāja, yā tā brāhmaṇajātiyo,
Tesaṁ vibhaṅgaṁ vicayaṁ, vitthārena suṇohi me.

226. Pasibbake gahetvāna, puṇṇe mūlassa saṁvute,
Osadhikāyo ganthenti, nhāpayanti japanti ca.

227. Tikicchakasamā rāja, te pi vuccanti brāhmaṇā,
Akkhātā te mahārāja, tādise nipatāmase.

228. Apetā [PTS 4.362] te ca brahmaññā, (iti rājā korabyo)
Na te vuccanti brāhmaṇā,
Aññe vidhura pariyesa, sīlavante bahussute.

229. Virate methunā dhammā, ye me bhuñjeyyu bhojanaṁ,
Dakkhiṇaṁ samma dassāma, yattha dinnaṁ mahapphalaṁ.

230. Kiṅkiṇikāyo gahetvā, ghosenti purato pi te,
Pesanāni pi gacchanti, rathacariyāsu sikkhare.

231. Paricārakasamā rāja, te pi vuccanti brāhmaṇā,
Akkhātā te mahārāja, tādise nipatāmase.

232. Apetā te ca brahmaññā, (iti rājā korabyo)
Na te vuccanti brāhmaṇā,
Aññe vidhura pariyesa, sīlavante bahussute.

233. Virate methunā dhammā, ye me bhuñjeyyu bhojanaṁ,
Dakkhiṇaṁ samma dassāma, yattha dinnaṁ mahapphalaṁ.

234. Kamaṇḍaluṁ gahetvāna, vaṅkadaṇḍañca brāhmaṇā,
Paccupessanti rājāno, gāmesu nigamesu ca,
Nādinne vuṭṭhahissāma, gāmamhi vā vanamhi vā.

235. Niggāhakasamā rāja, te pi vuccanti brāhmaṇā,
Akkhātā te mahārāja, tādise nipatāmase.

236. Apetā te ca brahmaññā, (iti rājā korabyo)
Na te vuccanti brāhmaṇā,
Aññe vidhura pariyesa, sīlavante bahussute.

237. Virate methunā dhammā, ye me bhuñjeyyu bhojanaṁ,
Dakkhiṇaṁ samma dassāma, yattha dinnaṁ mahapphalaṁ.

238. Parūḷhakacchanakhalomā, paṅkadantā rajassirā,
Okiṇṇā rajareṇūhi, yācakā vicaranti te.

239. Khāṇughātasamā rāja, te pi vuccanti brāhmaṇā,
Akkhātā te mahārāja, tādise nipatāmase.

240. Apetā [PTS 4.363] te ca brahmaññā, (iti rājā korabyo)
Na te vuccanti brāhmaṇā,
Aññe vidhura pariyesa, sīlavante bahussute.

241. Virate methunā dhammā, ye me bhuñjeyyu bhojanaṁ,
Dakkhiṇaṁ samma dassāma, yattha dinnaṁ mahapphalaṁ.

242. Harītakaṁ āmalakaṁ, ambaṁ jambuṁ vibhītakaṁ,
Labujaṁ dantapoṇāni, beluvā badarāni ca.

243. Rājāyatanaṁ ucchupuṭaṁ, dhūmanettaṁ madhuañjanaṁ,
Uccāvacāni paṇiyāni, vipaṇenti janādhipa.

244. Vāṇijakasamā rāja, te pi vuccanti brāhmaṇā,
Akkhātā te mahārāja, tādise nipatāmase.

245. Apetā te ca brahmaññā, (iti rājā korabyo)
Na te vuccanti brāhmaṇā,
Aññe vidhura pariyesa, sīlavante bahussute.

246. Virate methunā dhammā, ye me bhuñjeyyu bhojanaṁ,
Dakkhiṇaṁ samma dassāma, yattha dinnaṁ mahapphalaṁ.

247. Kasivāṇijjaṁ kārenti, posayanti ajeḷake,
Kumāriyo pavecchanti, vivāhantāvahanti ca.

248. Samā ambaṭṭhavessehi, te pi vuccanti brāhmaṇā,
Akkhātā te mahārāja, tādise nipatāmase.

249. Apetā te ca brahmaññā, (iti rājā korabyo)
Na te vuccanti brāhmaṇā,
Aññe vidhura pariyesa, sīlavante bahussute.

250. Virate methunā dhammā, ye me bhuñjeyyu bhojanaṁ,
Dakkhiṇaṁ samma dassāma, yattha dinnaṁ mahapphalaṁ.

251. Nikkhittabhikkhaṁ [PTS 4.364] bhuñjanti, gāmesveke purohitā,
Bahū te paripucchanti, aṇḍacchedā nilañchakā.

252. Pasū pi tattha haññanti, mahiṁsā sūkarā ajā,
Goghātakasamā rāja, te pi vuccanti brāhmaṇā,
Akkhātā te mahārāja, tādise nipatāmase.

253. Apetā te ca brahmaññā, (iti rājā korabyo)
Na te vuccanti brāhmaṇā,
Aññe vidhura pariyesa, sīlavante bahussute.

254. Virate methunā dhammā, ye me bhuñjeyyu bhojanaṁ,
Dakkhiṇaṁ samma dassāma, yattha dinnaṁ mahapphalaṁ.

255. Asicammaṁ gahetvāna, khaggaṁ paggayha brāhmaṇā,
Vessapathesu tiṭṭhanti, satthaṁ abbāhayanti pi.

256. Samā gopanisādehi, te pi vuccanti brāhmaṇā,
Akkhātā te mahārāja, tādise nipatāmase.

257. Apetā te ca brahmaññā, (iti rājā korabyo)
Na te vuccanti brāhmaṇā,
Aññe vidhura pariyesa, sīlavante bahussute.

258. Virate methunā dhammā, ye me bhuñjeyyu bhojanaṁ,
Dakkhiṇaṁ samma dassāma, yattha dinnaṁ mahapphalaṁ.

259. Araññe kuṭikaṁ katvā, kuṭāni kārayanti te,
Sasabiḷāre bādhenti, āgodhā macchakacchapaṁ.

260. Te luddakasamā rāja, te pi vuccanti brāhmaṇā,
Akkhātā te mahārāja, tādise nipatāmase.

261. Apetā te ca brahmaññā, (iti rājā korabyo)
Na te vuccanti brāhmaṇā,
Aññe vidhura pariyesa, sīlavante bahussute.

262. Virate [PTS 4.365] methunā dhammā, ye me bhuñjeyyu bhojanaṁ,
Dakkhiṇaṁ samma dassāma, yattha dinnaṁ mahapphalaṁ.

263. Aññe dhanassa kāmā hi, heṭṭhāmañce pasakkitā,
Rājāno upari nhāyanti, somayāge upaṭṭhite.

264. Malamajjakasamā rāja, te pi vuccanti brāhmaṇā,
Akkhātā te mahārāja, tādise nipatāmase.

265. Apetā te ca brahmaññā, (iti rājā korabyo)
Na te vuccanti brāhmaṇā,
Aññe vidhura pariyesa, sīlavante bahussute.

266. Virate methunā dhammā, ye me bhuñjeyyu bhojanaṁ,
Dakkhiṇaṁ samma dassāma, yattha dinnaṁ mahapphalan-ti.

Tattha sīlavante ti maggenāgatasīle. Bahussute ti paṭivedhabahussute. Dakkhiṇan-ti dānaṁ. Ye te ti ye dhammikā samaṇabrāhmaṇā tava dānaṁ bhuñjeyyuṁ, te dullabhā. Brāhmaṇajātiyo ti brāhmaṇakulāni. Tesaṁ vibhaṅgaṁ vicayan-ti tesaṁ brāhmaṇānaṁ vibhaṅgaṁ mama paññāya vicitabhāvaṁ vitthārena suṇohi. Saṁvute ti baddhamukhe. Osadhikāyo ganthentīti: “Idaṁ imassa rogassa bhesajjaṁ, idaṁ imassa rogassa bhesajjan”-ti evaṁ siloke bandhitvā manussānaṁ denti. Nhāpayantī ti nahāpanaṁ nāma karonti. Japanti cā ti bhūtavijjaṁ parivattenti. Tikicchakasamā ti vejjasadisā. Te pi vuccantī ti tepi: “Brāhmaṇā vā mayaṁ, abrāhmaṇā vā” ti ajānitvā vejjakammena jīvikaṁ kappentā vohārena: “Brāhmaṇā” ti vuccanti. Akkhātā te ti ime te mayā vejjabrāhmaṇā nāma akkhātā. Nipatāmase ti vadehi dāni, kiṁ tādise brāhmaṇe nipatāma, nimantanatthāya upasaṅkamāma, atthi te etehi atthoti pucchati. Brahmaññā ti brāhmaṇadhammato. Na te vuccantī ti te bāhitapāpatāya brāhmaṇā nāma na vuccanti.

Kiṅkiṇikāyo ti mahārāja, apare pi brāhmaṇā attano brāhmaṇadhammaṁ chaḍḍetvā jīvikatthāya rājarājamahāmattānaṁ purato kaṁsatāḷe gahetvā vādentā gāyantā gacchanti. Pesanānipī ti dāsakammakarā viya pesanāni pi gacchanti. Rathacariyāsū ti rathasippaṁ sikkhanti. Paricārakasamā ti dāsakammakarasadisā. Vaṅkadaṇḍan-ti [PTS 4.366] vaṅkadaṇḍakaṭṭhaṁ. Paccupessanti rājāno ti rājarājamahāmatte paṭicca āgamma sandhāya upasevanti. Gāmesu nigamesu cā ti tesaṁ nivesanadvāre nisīdanti. Niggāhakasamā ti niggahakārakehi balisādhakarājapurisehi samā. Yathā te purisā: “Aggahetvā na gamissāmā” ti niggahaṁ katvā gaṇhanti yeva, tathā: “Gāme vā vane vā aladdhā marantā pi na vuṭṭhahissāmā” ti upavasanti. Tepī ti te pi balisādhakasadisā pāpadhammā.

Rajareṇūhī ti rajehi ca paṁsūhi ca okiṇṇā. Yācakā ti dhanayācakā. Khāṇughātasamā ti malīnasarīratāya jhāmakhette khāṇughātakehi bhūmiṁ khaṇitvā jhāmakhāṇukauddharaṇakamanussehi samānā, “aggahetvā na gamissāmā” ti niccalabhāvena ṭhitattā nikhaṇitvā ṭhapitavatikhāṇukā viyāti pi attho. Tepī ti te pi tathā laddhaṁ dhanaṁ vaḍḍhiyā payojetvā puna tatheva ṭhitattā dussīlā brāhmaṇā.

Ucchupuṭan-ti ucchuñceva phāṇitapuṭañca. Madhuañjanan-ti madhuñceva añjanañca. Uccāvacānī ti mahagghaappagghāni. Paṇiyānī ti bhaṇḍāni. Vipaṇentī ti vikkiṇanti. Tepī ti te pi imāni ettakāni vikkiṇitvā jīvikakappakā vāṇijakabrāhmaṇā. Posayantī ti gorasavikkayena jīvikakappanatthaṁ posenti. Pavecchantī ti attano dhītaro hiraññasuvaṇṇaṁ gahetvā paresaṁ denti. Te evaṁ paresaṁ dadamānā vivāhanti nāma, attano puttānaṁ atthāya gaṇhamānā āvāhanti nāma. Ambaṭṭhavessehī ti kuṭumbikehi ceva gahapatīhi ca samā, te pi vohāravasena: “Brāhmaṇā” ti vuccanti.

Nikkhittabhikkhan-ti gāmapurohitā hutvā attano atthāya nibaddhabhikkhaṁ. Bahū te ti bahū janā ete gāmapurohite nakkhattamuhuttamaṅgalāni pucchanti. Aṇḍacchedā nilañchakā ti bhatiṁ gahetvā balibaddānaṁ aṇḍacchedakā ceva tisūlādiaṅkakaraṇena lañchakā ca, lakkhaṇakārakā ti attho. Tatthā ti tesaṁ gāmapurohitānaṁ gehesu maṁsavikkiṇanatthaṁ ete pasuādayo pi haññanti. Tepī ti te pi goghātakasamā brāhmaṇāti vuccanti.

Asicamman-ti asilaṭṭhiñceva kaṇḍavāraṇañca. Vessapathesū ti vāṇijānaṁ gamanamaggesu. Satthaṁ abbāhayantī ti satthavāhānaṁ hatthato satam-pi sahassam-pi gahetvā satthe corāṭaviṁ atibāhenti. Gopanisādehī ti gopālakehi ceva nisādehi ca gāmaghātakacorehi samāti vuttaṁ. Tepī ti te pi evarūpā brāhmaṇāti vuccanti. Kuṭāni kārayanti te ti kūṭapāsādīni ropenti. Sasabiḷāre ti sase ceva biḷāre ca. Etena thalacare mige dasseti. Āgodhā macchakacchapan-ti thalajesu tāva āgodhato mahante ca khuddake ca pāṇayo bādhenti mārenti, jalajesu macchakacchape. Tepī ti te pi luddakasamā [PTS 4.367] brāhmaṇāti vuccanti.

Aññe dhanassa kāmā hī ti apare brāhmaṇā dhanaṁ patthentā. Heṭṭhāmañce pasakkitāti: “Kalipavāhakammaṁ kāressāmā” ti ratanamayaṁ mañcaṁ kāretvā tassa heṭṭhā nipannā acchanti. Atha nesaṁ somayāge upaṭṭhite rājāno upari nahāyanti, te kira somayāge niṭṭhite āgantvā tasmiṁ mañce nisīdanti. Atha ne aññe brāhmaṇā: “Kaliṁ pavāhessāmā” ti nahāpenti. Ratanamañco ceva rañño rājālaṅkāro ca sabbo heṭṭhāmañce nipannasseva hoti. Tepī ti te pi malamajjakehi nahāpitehi sadisā brāhmaṇāti vuccanti.

Evañcime vohāramattabrāhmaṇe dassetvā idāni paramatthabrāhmaṇe dassento dve gāthā abhāsi:

267. Atthi kho brāhmaṇā deva, sīlavanto bahussutā,
Viratā methunā dhammā, ye te bhuñjeyyu bhojanaṁ.

268. Ekañca bhattaṁ bhuñjanti, na ca majjaṁ pivanti te,
Akkhātā te mahārāja, tādise nipatāmase ti.

Tattha sīlavanto ti ariyasīlena samannāgatā. Bahussutā ti paṭivedhabāhusaccena samannāgatā. Tādise ti evarūpe bāhitapāpe paccekabuddhabrāhmaṇe nimantanatthāya upasaṅkamāmāti.

Rājā tassa kathaṁ sutvā pucchi: “Samma vidhura, evarūpā aggadakkhiṇeyyā brāhmaṇā kahaṁ vasantī” ti? Uttarahimavante nandamūlakapabbhāre, mahārājāti. “Tena hi, paṇḍita, tava balena mayhaṁ te brāhmaṇe pariyesā” ti tuṭṭhamānaso gāthamāha.

269. Ete kho brāhmaṇā vidhura, sīsavanto bahussutā,
Ete vidhura pariyesa, khippañca ne nimantayā ti.

Mahāsatto: “Sādhū” ti tassa vacanaṁ sampaṭicchitvā: “Tena hi, mahārāja, nagaraṁ alaṅkārāpetvā sabbe nagaravāsino dānaṁ datvā uposathaṁ adhiṭṭhāya samādinnasīlā hontū” ti bheriṁ carāpetvā: “Tumhe pi saddhiṁ parijanena uposathaṁ samādiyathā” ti vatvā sayaṁ pāto va bhuñjitvā uposathaṁ samādāya sāyanhasamaye jātipupphapuṇṇaṁ suvaṇṇasamuggaṁ āharāpetvā raññā saddhiṁ pañcapatiṭṭhitaṁ patiṭṭhahitvā [PTS 4.368] paccekabuddhānaṁ guṇe anussaritvā vanditvā: “Uttarahimavante nandamūlakapabbhāravāsino pañcasatā paccekabuddhā sve amhākaṁ bhikkhaṁ gaṇhantū” ti nimantetvā ākāse aṭṭha pupphamuṭṭhiyo vissajjesi. Tadā tattha pañcasatā paccekabuddhā vasanti, pupphāni gantvā tesaṁ upari patiṁsu. Te āvajjentā taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Mārisā, vidhurapaṇḍitena nimantitamha, na kho panesa ittarasatto, buddhaṅkuro esa, imasmiṁ yeva kappe buddho bhavissati, karissāmassa saṅgahan”-ti nimantanaṁ adhivāsayiṁsu. Mahāsatto pupphānaṁ anāgamanasaññāya adhivāsitabhāvaṁ ñatvā: “Mahārāja, sve paccekabuddhā āgamissanti, sakkārasammānaṁ karohī” ti āha. Rājā punadivase mahāsakkāraṁ katvā mahātale mahārahāni āsanāni paññapesi. Paccekabuddhā anotattadahe katasarīrapaṭijagganā velaṁ sallakkhetvā ākāsenāgantvā rājaṅgaṇe otariṁsu. Rājā ca bodhisatto ca pasannamānasā tesaṁ hatthato pattāni gahetvā pāsādaṁ āropetvā nisīdāpetvā dakkhiṇodakaṁ datvā paṇītena khādanīyena bhojanīyena parivisiṁsu. Bhattakiccapariyosāne ca punadivasatthāyāti evaṁ satta divase nimantetvā mahādānaṁ datvā sattame divase sabbaparikkhāre adaṁsu. Te anumodanaṁ katvā ākāsena tattheva gatā, parikkhārā pi tehi saddhiṁ yeva gatā.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Anacchariyaṁ, bhikkhave, kosalarañño mama upaṭṭhākassa sato viceyyadānaṁ dātuṁ, porāṇakapaṇḍitā anuppanne pi buddhe dānaṁ adaṁsuyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, vidhurapaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Dasabrāhmaṇajātakavaṇṇanā dvādasamā

JA 496: Bhikkhāparamparajātakavaṇṇanā

Sukhumālarūpaṁ [PTS 4.369] disvā ti idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ kuṭumbikaṁ ārabbha kathesi. So kira saddho ahosi pasanno, tathāgatassa ceva saṅghassa ca nibaddhaṁ mahāsakkāraṁ karoti. Athekadivasaṁ cintesi: “Ahaṁ buddharatanassa ceva saṅgharatanassa ca paṇītāni khādanīyabhojanīyāni ceva sukhumavatthāni ca dento niccaṁ mahāsakkāraṁ karomi, idāni dhammaratanassa pi karissāmi, kathaṁ nu kho tassa sakkāraṁ karontena kattabban”-ti. So bahūni gandhamālādīni ādāya jetavanaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā pucchi: “Ahaṁ, bhante, dhammaratanassa sakkāraṁ kattukāmomhi, kathaṁ nu kho tassa sakkāraṁ karontena kattabban”-ti. Atha naṁ satthā āha: “sace dhammaratanassa sakkāraṁ kattukāmo, dhammabhaṇḍāgārikassa ānandassa sakkāraṁ karohī” ti. So: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā theraṁ nimantetvā punadivase mahantena sakkārena attano gehaṁ netvā mahārahe āsane nisīdāpetvā gandhamālādīhi pūjetvā nānaggarasabhojanaṁ datvā mahagghe ticīvarappahonake sāṭake adāsi. Thero pi: “Ayaṁ sakkāro dhammaratanassa kato, na mayhaṁ anucchaviko, aggasāvakassa dhammasenāpatissa anucchaviko” ti cintetvā piṇḍapātañca vatthāni ca vihāraṁ haritvā sāriputtattherassa adāsi. So pi: “Ayaṁ sakkāro dhammaratanassa kato, ekantena dhammassāmino sammāsambuddhasseva anucchaviko” ti cintetvā dasabalassa adāsi. Satthā attano uttaritaraṁ adisvā piṇḍapātaṁ paribhuñji, cīvarasāṭake aggahesi.

Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asuko nāma kuṭumbiko ‘dhammaratanassa sakkāraṁ karomī’ ti dhammabhaṇḍāgārikassa ānandattherassa adāsi. Thero ‘nāyaṁ mayhaṁ anucchaviko’ ti dhammasenāpatino adāsi, so pi ‘nāyaṁ mayhaṁ anucchaviko’ ti tathāgatassa adāsi. Tathāgato aññaṁ uttaritaraṁ apassanto attano dhammassāmitāya ‘mayhameveso anucchaviko’ ti taṁ piṇḍapātaṁ paribhuñji, cīvarasāṭake pi gaṇhi, evaṁ so piṇḍapāto yathānucchavikatāya dhammassāmino va pādamūlaṁ gato” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva piṇḍapāto paramparā yathānucchavikaṁ gacchati, pubbe pi anuppanne buddhe agamāsiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 4.370] bārāṇasiyaṁ brahmadatto agatigamanaṁ pahāya dasa rājadhamme akopento dhammena rajjaṁ kāresi. Evaṁ santepissa vinicchayo suñño viya ahosi. Rājā attano aguṇagavesako hutvā antonivesanādīni pariggaṇhanto antepure ca antonagare ca dvāragāmesu ca attano aguṇaṁ kathentaṁ adisvā: “Janapade gavesissāmī” ti amaccānaṁ rajjaṁ niyyādetvā purohitena saddhiṁ aññātakaveseneva kāsiraṭṭhe caranto kañci aguṇaṁ kathentaṁ adisvā paccante ekaṁ nigamaṁ patvā bahidvārasālāyaṁ nisīdi. Tasmiṁ khaṇe nigamavāsī asītikoṭivibhavo kuṭumbiko mahantena parivārena nhānatitthaṁ gacchanto sālāyaṁ nisinnaṁ suvaṇṇavaṇṇaṁ sukhumālasarīraṁ rājānaṁ disvā uppannasineho sālaṁ pavisitvā paṭisanthāraṁ katvā: “Idheva hothā” ti vatvā gehaṁ gantvā nānaggarasabhojanaṁ sampādetvā mahantena parivārena bhattabhājanāni gāhāpetvā agamāsi. Tasmiṁ khaṇe himavantavāsī pañcābhiñño tāpaso āgantvā tattheva nisīdi. Nandamūlakapabbhārato paccekabuddho pi āgantvā tattheva nisīdi.

Kuṭumbiko rañño hatthadhovanaudakaṁ datvā nānaggarasehi sūpabyañjanehi bhattapātiṁ sajjetvā rañño upanesi. Rājā naṁ gahetvā purohitassa brāhmaṇassa adāsi. Brāhmaṇo gahetvā tāpasassa adāsi. Tāpaso paccekabuddhassa santikaṁ gantvā vāmahatthena bhattapātiṁ, dakkhiṇahatthena kamaṇḍaluṁ gahetvā dakkhiṇodakaṁ datvā patte bhattaṁ pakkhi pi. So kañci animantetvā anāpucchitvā paribhuñji. Tassa bhattakiccapariyosāne kuṭumbiko cintesi: “Mayā rañño bhattaṁ dinnaṁ, raññā brāhmaṇassa, brāhmaṇena tāpasassa, tāpasena paccekabuddhassa, paccekabuddho kañci anāpucchitvā paribhuñji, kiṁ nu kho imesaṁ ettakaṁ dānakāraṇaṁ, kiṁ imassa kañci anāpucchitvāva [PTS 4.371] bhuñjanakāraṇaṁ, anupubbena te pucchissāmī” ti. So ekekaṁ upasaṅkamitvā vanditvā pucchi. Tepissa kathesuṁ:

270. Sukhumālarūpaṁ disvā, raṭṭhā vivanamāgataṁ,
Kuṭāgāravarūpetaṁ, mahāsayanamupāsitaṁ.

271. Tassa te pemakenāhaṁ, adāsiṁ vaḍḍhamodanaṁ,
Sālīnaṁ vicitaṁ bhattaṁ, suciṁ maṁsūpasecanaṁ.

272. Taṁ tvaṁ bhattaṁ paṭiggayha, brāhmaṇassa adāsayi,
Attānaṁ anasitvāna, koyaṁ dhammo namatthu te.

273. Ācariyo brāhmaṇo mayhaṁ, kiccākiccesu byāvaṭo,
Garu ca āmantanīyo ca, dātumarahāmi bhojanaṁ.

274. Brāhmaṇaṁ dāni pucchāmi, gotamaṁ rājapūjitaṁ,
Rājā te bhattaṁ pādāsi, suciṁ maṁsūpasecanaṁ.

275. Taṁ tvaṁ bhattaṁ paṭiggayha, isissa bhojanaṁ adā,
Akhettaññūsi dānassa, koyaṁ dhammo namatthu te.

276. Bharāmi puttadāre ca, gharesu gadhito ahaṁ,
Bhuñje mānusake kāme, anusāsāmi rājino.

277. Āraññikassa isino, cirarattaṁ tapassino,
Vuḍḍhassa bhāvitattassa, dātumarahāmi bhojanaṁ.

278. Isiñca dāni pucchāmi, kisaṁ dhamanisanthataṁ,
Parūḷhakacchanakhalomaṁ, paṅkadantaṁ rajassiraṁ.

279. Eko araññe viharasi, nāvakaṅkhasi jīvitaṁ,
Bhikkhu kena tayā seyyo, yassa tvaṁ bhojanaṁ adā.

280. Khaṇantālukalambāni, bilālitakkalāni ca,
Dhunaṁ sāmākanīvāraṁ, saṅghāriyaṁ pasāriyaṁ.

281. Sākaṁ bhisaṁ madhuṁ maṁsaṁ, badarāmalakāni ca,
Tāni āharitvā bhuñjāmi, atthi me so pariggaho.

282. Pacanto [PTS 4.372] apacantassa, amamassa sakiñcano,
Anādānassa sādāno, dātumarahāmi bhojanaṁ.

283. Bhikkhuñca dāni pucchāmi, tuṇhīmāsīna subbataṁ,
Isi te bhattaṁ pādāsi, suciṁ maṁsūpasecanaṁ.

284. Taṁ tvaṁ bhattaṁ paṭiggayha, tuṇhī bhuñjasi ekako,
Nāññaṁ kañci nimantesi, koyaṁ dhammo namatthu te.

285. Na pacāmi na pācemi, na chindāmi na chedaye,
Taṁ maṁ akiñcanaṁ ñatvā, sabbapāpehi ārataṁ.

286. Vāmena bhikkhamādāya, dakkhiṇena kamaṇḍaluṁ,
Isi me bhattaṁ pādāsi, suciṁ maṁsūpasecanaṁ.

287. Ete hi dātumarahanti, samamā sapariggahā,
Paccanīkamahaṁ maññe, yo dātāraṁ nimantaye ti.

Tattha vivanan-ti nirudakāraññasadisaṁ imaṁ paccantaṁ āgataṁ. Kūṭāgāravarūpetan-ti kūṭāgāravarena upagataṁ, ekaṁ varakūṭāgāravāsinanti attho. Mahāsayanamupāsitan-ti tattheva supaññattaṁ sirisayanaṁ upāsitaṁ. Tassa te ti evarūpaṁ taṁ disvā ahaṁ pemamakāsiṁ, tassa te pemakena. Vaḍḍhamodanan-ti uttamodanaṁ. Vicitan-ti apagatakhaṇḍakāḷakehi vicitataṇḍulehi kataṁ. Adāsayī ti adāsi. Attānan-ti attanā, ayam-eva vā pāṭho. Anasitvānā ti abhuñjitvā. Koyaṁ dhammo ti mahārāja, ko esa tumhākaṁ sabhāvo. Namatthu te ti namo tava atthu, yo tvaṁ attanā abhuñjitvā parassa adāsi.

Ācariyo ti kuṭumbika esa mayhaṁ ācārasikkhāpako ācariyo. Byāvaṭo ti ussuko. Āmantanīyo ti āmantetabbayuttako mayā dinnaṁ bhattaṁ gahetuṁ anurūpo. Dātumarahāmīti: “Ahaṁ evarūpassa ācariyassa bhojanaṁ dātuṁ arahāmī” ti rājā brāhmaṇassa guṇaṁ vaṇṇesi. Akhettaññūsī ti nāhaṁ dānassa khettaṁ, mayi dinnaṁ mahapphalaṁ na hotīti evaṁ attānaṁ dānassa akhettaṁ jānāsi maññeti. Anusāsāmī ti attano atthaṁ pahāya rañño atthañca dhammañca anusāsāmi.

Evaṁ attano aguṇaṁ kathetvā āraññikassā ti isino guṇaṁ kathesi. Isino ti sīlādiguṇapariyesakassa. Tapassino ti tapanissitassa. Vuḍḍhassā ti [PTS 4.373] paṇḍitassa guṇavuḍḍhassa. Nāvakaṅkhasī ti sayaṁ dullabhabhojano hutvā evarūpaṁ bhojanaṁ aññassa desi, kiṁ attano jīvitaṁ na kaṅkhasi. Bhikkhu kenā ti ayaṁ bhikkhu katarena guṇena tayā seṭṭhataro.

Khaṇantālukalambānī ti khaṇanto ālūni ceva tālakandāni ca. Bilālitakkalāni cā ti bilālikandatakkalakandāni ca. Dhunaṁ sāmākanīvāran-ti sāmākañca nīvārañca dhunitvā. Saṅghāriyaṁ pasāriyan-ti ete sāmākanīvāre dhunanto saṅghāretvā puna sukkhāpite pasāretvā suppena papphoṭetvā koṭṭetvā taṇḍule ādāya pacitvā bhuñjāmīti vadati. Sākan-ti yaṁ kiñci sūpeyyapaṇṇaṁ. Maṁsan-ti sīhabyagghavighāsādimaṁsaṁ. Tāni āharitvā ti tāni sākādīni āharitvā. Amamassā ti taṇhādiṭṭhimamattarahitassa. Sakiñcano ti sapalibodho. Anādānassā ti niggahaṇassa. Dātumarahāmī ti evarūpassa paccekabuddhassa attanā laddhabhojanaṁ dātuṁ arahāmi.

Tuṇhīmāsīnan-ti kiñci avatvā nisinnaṁ. Akiñcanan-ti rāgakiñcanādīhi rahitaṁ. Āratan-ti virataṁ sabbapāpāni pahāya ṭhitaṁ. Kamaṇḍalun-ti kuṇḍikaṁ. Ete hī ti ete rājādayo tayo janāti hatthaṁ pasāretvā te niddisanto evamāha. Dātumarahantī ti mādisassa dātuṁ arahanti. Paccanīkan-ti paccanīkapaṭipadaṁ. Dāyakassa hi nimantanaṁ ekavīsatiyā anesanāsu aññatarāya piṇḍapātapariyesanāya jīvikakappanasaṅkhātā micchājīvapaṭipatti nāma hoti.

Tassa vacanaṁ sutvā kuṭumbiko attamano dve osānagāthā abhāsi:

288. Atthāya vata me ajja, idhāgacchi rathesabho,
Sohaṁ ajja pajānāmi, yattha dinnaṁ mahapphalaṁ.

289. Raṭṭhesu giddhā rājāno, kiccākiccesu brāhmaṇā,
Isī mūlaphale giddhā, vippamuttā ca bhikkhavo ti.

Tattha rathesabho ti rājānaṁ sandhāyāha. Kiccākiccesū ti rañño kiccakaraṇīyesu. Bhikkhavo ti paccekabuddhā bhikkhavo pana sabbabhavehi vippamuttā.

Paccekabuddho tassa dhammaṁ desetvā sakaṭṭhānam-eva gato, tathā tāpaso. Rājā pana katipāhaṁ tassa santike vasitvā bārāṇasim-eva gato.

Satthā [PTS 4.374] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva piṇḍapāto yathānucchavikaṁ gacchati, pubbe pi gatoyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kuṭumbiko dhammaratanassa sakkārakārako kuṭumbiko ahosi, rājā ānando, purohito sāriputto, himavantatāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Bhikkhāparamparajātakavaṇṇanā terasamā

Jātakuddānaṁ:

Kedāraṁ candakinnarī, ukkusuddālabhisakaṁ,
Suruci pañcuposathaṁ, mahāmorañca tacchakaṁ.

Mahāvāṇija sādhinaṁ, dasabrāhmaṇajātakaṁ,
Bhikkhāparamparā pi ca, terasāni pakiṇṇake.

Pakiṇṇakanipātavaṇṇanā niṭṭhitā

15. Vīsatinipāto

JA 497: Mātaṅgajātakavaṇṇanā

Kuto [PTS 4.375] nu āgacchasi dummavāsī ti idaṁ satthā jetavane viharanto udenaṁ nāma vaṁsarājānaṁ ārabbha kathesi. Tasmiñhi kāle āyasmā piṇḍolabhāradvājo jetavanato ākāsena gantvā yebhuyyena kosambiyaṁ udenassa rañño uyyānaṁ divāvihārāya gacchati. Thero kira purimabhave rajjaṁ kārento dīghamaddhānaṁ tasmiṁ uyyāne mahāparivāro sampattiṁ anubhavi. So tena pubbāciṇṇena yebhuyyena tattheva divāvihāraṁ nisīditvā phalasamāpattisukhena vītināmeti. Tasmiṁ ekadivasaṁ tattha gantvā supupphitasālamūle nisinne udeno sattāhaṁ mahāpānaṁ pivitvā: “Uyyānakīḷaṁ kīḷissāmī” ti mahantena parivārena uyyānaṁ gantvā maṅgalasilāpaṭṭe aññatarāya itthiyā aṅke nipanno surāmadamattatāya niddaṁ okkami. Gāyantā nisinnitthiyo tūriyāni chaḍḍetvā uyyānaṁ pavisitvā pupphaphalādīni vicinantiyo theraṁ disvā gantvā vanditvā nisīdiṁsu. Thero tāsaṁ dhammakathaṁ kathento nisīdi. Itarā pi itthī aṅkaṁ cāletvā rājānaṁ pabodhetvā: “Kuhiṁ tā vasaliyo gatā” ti vutte: “Ekaṁ samaṇaṁ parivāretvā nisinnā” ti āha. So kuddho gantvā theraṁ akkositvā paribhāsitvā: “Handāhaṁ, taṁ samaṇaṁ tambakipillakehi khādāpessāmī” ti kodhavasena therassa sarīre tambakipillakapuṭaṁ bhindāpesi. Thero ākāse ṭhatvā tassovādaṁ datvā jetavane gandhakuṭidvāre yeva otaritvā tathāgatena: “Kuto āgatosī” ti puṭṭho thero tamatthaṁ ārocesi. Satthā: “Na kho, bhāradvāja, udeno idāneva pabbajite viheṭheti, pubbe pi viheṭhesiyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 4.376] bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente tadā mahāsatto bahinagare caṇḍālayoniyaṁ nibbatti, “mātaṅgo” tissa nāmaṁ kariṁsu. Aparabhāge viññutaṁ patto: “Mātaṅgapaṇḍito” ti pākaṭo ahosi. Tadā bārāṇasiseṭṭhino dhītā diṭṭhamaṅgalikā nāma ekamāsadvemāsavārena mahāparivārā uyyānaṁ kīḷituṁ gacchati. Athekadivasaṁ mahāsatto kenaci kammena nagaraṁ pavisanto antaradvāre diṭṭhamaṅgalikaṁ disvā ekamantaṁ apagantvā allīyitvā aṭṭhāsi. Diṭṭhamaṅgalikā sāṇiyā antarena olokentī taṁ disvā: “Ko eso” ti pucchitvā: “Caṇḍālo ayye” ti vutte: “Adiṭṭhapubbayuttakaṁ vata passāmī” ti gandhodakena akkhīni dhovitvā tato nivatti. Tāya saddhiṁ nikkhantajano: “Are, duṭṭha caṇḍāla, ajja taṁ nissāya amhākaṁ amūlakaṁ surābhattaṁ naṭṭhan”-ti kodhābhibhūto mātaṅgapaṇḍitaṁ hatthehi ca pādehi ca pothetvā visaññiṁ katvā pakkāmi. So muhuttaṁ vītināmetvā paṭiladdhasañño cintesi: “Diṭṭhamaṅgalikāya parijano maṁ niddosaṁ akāraṇena pothesi, diṭṭhamaṅgalikaṁ labhitvāva uṭṭhahissāmi, no alabhitvā” ti adhiṭṭhāya gantvā tassā pitu nivesanadvāre nipajji. So: “Kena kāraṇena nipannosī” ti vutte: “Aññaṁ kāraṇaṁ natthi, diṭṭhamaṅgalikāya me attho” ti āha. Eko divaso atīto, tathā dutiyo, tatiyo, catuttho, pañcamo, chaṭṭho ca. Bodhisattānaṁ adhiṭṭhānaṁ nāma samijjhati, tasmā sattame divase diṭṭhamaṅgalikaṁ nīharitvā tassa adaṁsu.

Atha naṁ sā: “Uṭṭhehi, sāmi, tumhākaṁ gehaṁ gacchāmā” ti āha. Bhadde, tava parijanenamhi supothito dubbalo, maṁ ukkhipitvā piṭṭhiṁ āropetvā ādāya gacchāhīti. Sā tathā katvā nagaravāsīnaṁ passantānaññeva nagarā nikkhamitvā caṇḍālagāmakaṁ gatā. Atha naṁ mahāsatto jātisambhedavītikkamaṁ akatvāva katipāhaṁ gehe vasāpetvā cintesi: “Ahametaṁ lābhaggayasaggappattaṁ karonto pabbajitvāva kātuṁ sakkhissāmi, na itarathā” ti [PTS 4.377]. Atha naṁ āmantetvā ‘bhadde, mayi araññato kiñci anāharante amhākaṁ jīvikā nappavattati, yāva mamāgamanā mā ukkaṇṭhi, ahaṁ araññaṁ gamissāmī” ti vatvā gehavāsino pi: “Imaṁ mā pamajjitthā” ti ovaditvā araññaṁ gantvā samaṇapabbajjaṁ pabbajitvā appamatto sattame divase aṭṭha samāpattiyo ca pañca abhiññāyo ca uppādetvā: “Idāni diṭṭhamaṅgalikāya avassayo bhavituṁ sakkhissāmī” ti iddhiyā gantvā caṇḍālagāmadvāre otaritvā diṭṭhamaṅgalikāya gehadvāraṁ agamāsi. Sā tassāgamanaṁ sutvā gehato nikkhamitvā: “Sāmi, kasmā maṁ anāthaṁ katvā pabbajitosī” ti paridevi. Atha naṁ: “Bhadde, mā cintayi, tava porāṇakayasato idāni mahantataraṁ yasaṁ karissāmi, apica kho pana ‘na mayhaṁ mātaṅgapaṇḍito sāmiko, mahābrahmā me sāmiko’ ti ettakaṁ parisamajjhe vattuṁ sakkhissasī’ ti āha. “Āma, sāmi, sakkhissāmī” ti. “Tena hi: “Idāni te sāmiko kuhinti puṭṭhā ‘brahmalokaṁ gato’ ti vatvā ‘kadā āgamissatī’ ti vutte ‘ito sattame divase puṇṇamāyaṁ candaṁ bhinditvā āgamissatī’ ti vadeyyāsī” ti naṁ vatvā mahāsatto himavantam-eva gato.

Diṭṭhamaṅgalikā pi bārāṇasiyaṁ mahājanassa majjhe tesu tesu ṭhānesu tathā kathesi. Mahājano: “Aho mahābrahmā samāno diṭṭhamaṅgalikaṁ na gacchati, evametaṁ bhavissatī” ti saddahi. Bodhisatto pi puṇṇamadivase candassa gaganamajjhe ṭhitakāle brahmattabhāvaṁ māpetvā sakalaṁ kāsiraṭṭhaṁ dvādasayojanikaṁ bārāṇasinagarañca ekobhāsaṁ katvā candamaṇḍalaṁ bhinditvā otaritvā bārāṇasiyā uparūpari tikkhattuṁ paribbhamitvā mahājanena gandhamālādīhi pūjiyamāno caṇḍālagāmakābhimukho ahosi. Brahmabhattā sannipatitvā caṇḍālagāmakaṁ gantvā diṭṭhamaṅgalikāya gehaṁ suddhavatthehi chādetvā bhūmiṁ catujjātiyagandhehi opuñchitvā pupphāni vikiritvā dhūmaṁ [PTS 4.378] datvā celavitānaṁ pasāretvā mahāsayanaṁ paññapetvā gandhatelehi dīpaṁ jāletvā dvāre rajatapaṭṭavaṇṇavālukaṁ okiritvā pupphāni vikiritvā dhaje bandhiṁsu. Evaṁ alaṅkate gehe mahāsatto otaritvā anto pavisitvā thokaṁ sayanapiṭṭhe nisīdi.

Tadā diṭṭhamaṅgalikā utunī hoti. Athassā aṅguṭṭhakena nābhiṁ parāmasi, kucchiyaṁ gabbho patiṭṭhāsi. Atha naṁ mahāsatto āmantetvā: “Bhadde, gabbho te patiṭṭhito, tvaṁ puttaṁ vijāyissasi, tvam-pi putto pi te lābhaggayasaggappattā bhavissatha, tava pādadhovanaudakaṁ sakalajambudīpe rājūnaṁ abhisekodakaṁ bhavissati, nahānodakaṁ pana te amatosadhaṁ bhavissati, ye taṁ sīse āsiñcissanti, te sabbarogehi muccissanti, kāḷakaṇṇiṁ parivajjessanti, tava pādapiṭṭhe sīsaṁ ṭhapetvā vandantā sahassaṁ dassanti, sotapathe ṭhatvā vandantā sataṁ dassanti, cakkhupathe ṭhatvā vandantā ekaṁ kahāpaṇaṁ datvā vandissanti, appamattā hohī” ti naṁ ovaditvā gehā nikkhamitvā mahājanassa passantasseva uppatitvā candamaṇḍalaṁ pāvisi. Brahmabhattā sannipatitvā ṭhitakāva rattiṁ vītināmetvā pāto va diṭṭhamaṅgalikaṁ suvaṇṇasivikaṁ āropetvā sīsena ukkhipitvā nagaraṁ pavisiṁsu. “Mahābrahmabhariyā” ti taṁ upasaṅkamitvā mahājano gandhamālādīhi pūjesi. Pādapiṭṭhe sīsaṁ ṭhapetvā vandituṁ labhantā sahassatthavikaṁ denti, sotapathe ṭhatvā vandituṁ labhantā sataṁ denti, cakkhupathe ṭhatvā vandituṁ labhantā ekaṁ kahāpaṇaṁ denti. Evaṁ dvādasayojanikaṁ bārāṇasiṁ taṁ gahetvā vicarantā aṭṭhārasakoṭidhanaṁ labhiṁsu.

Atha naṁ nagaraṁ pariharitvā ānetvā nagaramajjhe mahāmaṇḍapaṁ kāretvā sāṇiṁ parikkhipitvā mahāsayanaṁ paññapetvā mahantena sirisobhaggena tattha vasāpesuṁ. Maṇḍapasantike yeva sattadvārakoṭṭhaṁ sattabhūmikaṁ pāsādaṁ kātuṁ ārabhiṁsu, mahantaṁ navakammaṁ ahosi. Diṭṭhamaṅgalikā maṇḍape yeva puttaṁ vijāyi. Athassa nāmaggahaṇadivase brāhmaṇā sannipatitvā [PTS 4.379] maṇḍape jātattā: “Maṇḍabyakumāro” ti nāmaṁ kariṁsu. Pāsādo pana dasahi māsehi niṭṭhito. Tato paṭṭhāya sā mahantena yasena tasmiṁ vasati, maṇḍabyakumāro pi mahantena parivārena vaḍḍhati. Tassa sattaṭṭhavassakāle yeva jambudīpatale uttamācariyā sannipatiṁsu. Te taṁ tayo vede uggaṇhāpesuṁ. So soḷasavassakālato paṭṭhāya brāhmaṇānaṁ bhattaṁ paṭṭhapesi, nibaddhaṁ soḷasa brāhmaṇasahassāni bhuñjanti. Catutthe dvārakoṭṭhake brāhmaṇānaṁ dānaṁ deti.

Athekasmiṁ mahāmahadivase gehe bahuṁ pāyāsaṁ paṭiyādesuṁ. Soḷasa brāhmaṇasahassāni catutthe dvārakoṭṭhake nisīditvā suvaṇṇarasavaṇṇena navasappinā pakkamadhukhaṇḍasakkharāhi ca abhisaṅkhataṁ pāyāsaṁ paribhuñjanti. Kumāro pi sabbālaṅkārapaṭimaṇḍito suvaṇṇapādukā āruyha hatthena kañcanadaṇḍaṁ gahetvā: “Idha sappiṁ detha, idha madhun”-ti vicārento carati. Tasmiṁ khaṇe mātaṅgapaṇḍito himavante assamapade nisinno: “Kā nu kho diṭṭhamaṅgalikāya puttassa pavattī” ti olokento tassa atitthe pakkhandabhāvaṁ disvā: “Ajjeva gantvā māṇavaṁ dametvā yattha dinnaṁ mahapphalaṁ hoti, tattha dānaṁ dāpetvā āgamissāmī” ti cintetvā ākāsena anotattadahaṁ gantvā mukhadhovanādīni katvā manosilātale ṭhito rattadupaṭṭaṁ nivāsetvā kāyabandhanaṁ bandhitvā paṁsukūlasaṅghāṭiṁ pārupitvā mattikāpattaṁ ādāya ākāsenāgantvā catutthe dvārakoṭṭhake dānagge yeva otaritvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Maṇḍabyo kumāro ito cito ca olokento taṁ disvā: “Evaṁvirūpo saṅkārayakkhasadiso ayaṁ pabbajito imaṁ ṭhānaṁ āgacchanto kuto nu kho āgacchatī” ti tena saddhiṁ sallapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Kuto [PTS 4.380] nu āgacchasi dummavāsī, otallako paṁsupisācakova,
Saṅkāracoḷaṁ paṭimuñca kaṇṭhe, ko re tuvaṁ hosi adakkhiṇeyyo ti.

Tattha dummavāsī ti anañjitaamaṇḍitaghaṭitasaṅghāṭikapilotikavasano. Otallako ti lāmako olambavilambanantakadharo vā. Paṁsupisācakovā ti saṅkāraṭṭhāne pisācako viya. Saṅkāracoḷan-ti saṅkāraṭṭhāne laddhapilotikaṁ. Paṭimuñcā ti paṭimuñcitvā. Adakkhiṇeyyo ti tvaṁ adakkhiṇeyyo imesaṁ paramadakkhiṇeyyānaṁ nisinnaṭṭhānaṁ eko hutvā kuto āgato.

Taṁ sutvā mahāsatto muducitteneva tena saddhiṁ sallapanto dutiyaṁ gāthamāha.

2. Annaṁ tavedaṁ pakataṁ yasassi, taṁ khajjare bhuñjare piyyare ca,
Jānāsi maṁ tvaṁ paradattūpajīviṁ, uttiṭṭhapiṇḍaṁ labhataṁ sapāko ti.

Tattha pakatan-ti paṭiyattaṁ. Yasassī ti parivārasampanna. Taṁ khajjare ti taṁ khajjanti ca bhuñjanti ca pivanti ca. Kiṁkāraṇā mayhaṁ kujjhasi? Uttiṭṭhapiṇḍan-ti upatiṭṭhitvā labhitabbapiṇḍaṁ, uṭṭhāya ṭhitehi vā dīyamānaṁ heṭṭhā ṭhatvā labhitabbapiṇḍaṁ. Labhataṁ sapāko ti sapāko caṇḍālo pi labhatu. Jātisampannā hi yattha katthaci labhanti, sapākacaṇḍālassa pana ko deti, dullabhapiṇḍo ahaṁ, tasmā me jīvitapavattanatthaṁ bhojanaṁ dāpehi, kumārāti.

Tato maṇḍabyo gāthamāha.

3. Annaṁ mamedaṁ pakataṁ brāhmaṇānaṁ, attatthāya saddahato mamedaṁ,
Apehi etto kimidhaṭṭhitosi, na mādisā tumhaṁ dadanti jammā ti.

Tattha [PTS 4.381] attatthāyā ti attano vaḍḍhiatthāya. Apehi etto ti imamhā ṭhānā apagaccha. Na mādisā ti mādisā jātisampannānaṁ udiccabrāhmaṇānaṁ dānaṁ denti, na tuyhaṁ caṇḍālassa, gaccha, jammāti.

Tato mahāsatto gāthamāha.

4. Thale ca ninne ca vapanti bījaṁ, anūpakhette phalamāsamānā,
Etāya saddhāya dadāhi dānaṁ, appeva ārādhaye dakkhiṇeyye ti.

Tassattho: kumāra, sassaphalaṁ āsīsamānā tīsu pi khettesu bījaṁ vapanti. Tattha ativuṭṭhikāle thale sassaṁ sampajjati, ninne pūtikaṁ hoti, anūpakhette nadiñca taḷākañca nissāya kataṁ oghena vuyhati. Mandavuṭṭhikāle thale khette vipajjati, ninne thokaṁ sampajjati, anūpakhette sampajjateva. Samavuṭṭhikāle thale khette thokaṁ sampajjati, itaresu sampajjateva. Tasmā yathā phalamāsīsamānā tīsu pi khettesu vapanti, tathā tvam-pi etāya phalasaddhāya āgatāgatānaṁ sabbesaṁ yeva dānaṁ dehi, appeva nāma evaṁ dadanto dakkhiṇeyye ārādheyyāsi labheyyāsīti.

Tato maṇḍabyo gāthamāha.

5. Khettāni mayhaṁ viditāni loke, yesāhaṁ bījāni patiṭṭhapemi,
Ye brāhmaṇā jātimantūpapannā, tānīdha khettāni supesalānī ti.

Tattha yesāhan-ti yesu ahaṁ. Jātimantūpapannā ti jātiyā ca mantehi ca upapannā.

Tato mahāsatto dve gāthā abhāsi:

6. Jātimado ca atimānitā ca, lobho ca doso ca mado ca moho,
Ete aguṇā yesu ca santi sabbe, tānīdha khettāni apesalāni.

7. Jātimado ca atimānitā ca, lobho ca doso ca mado ca moho,
Ete [PTS 4.382] aguṇā yesu na santi sabbe, tānīdha khettāni supesalānī ti.

Tattha jātimado ti: “Ahamasmi jātisampanno” ti evaṁ uppannamāno. Atimānitā cāti: “Añño mayā saddhiṁ jāti ādīhi sadiso natthī” ti atikkamma pavattamāno. Lobhādayo lubbhanadussanamajjanamuyhanamattāva. Apesalānī ti evarūpā puggalā āsīvisabharitā viya vammikā appiyasīlā honti. Evarūpānaṁ dinnaṁ na mahapphalaṁ hoti, tasmā mā etesaṁ supesalakhettabhāvaṁ maññittha. Na hi jātimantā saggadāyakā. Ye pana jātimānādirahitā ariyā, tāni khettāni supesalāni, tesu dinnaṁ mahapphalaṁ, te saggadāyakā hontīti.

Iti so mahāsatte punappunaṁ kathente kujjhitvā: “Ayaṁ ativiya bahuṁ vippalapati, kuhiṁ gatā ime dovārikā, nayimaṁ caṇḍālaṁ nīharantī” ti gāthamāha.

8. Kvettha gatā upajotiyo ca, upajjhāyo atha vā gaṇḍakucchi,
Imassa daṇḍañca vadhañca datvā, gale gahetvā khalayātha jamman-ti.

Tattha kvettha gatā ti imesu tīsu dvāresu ṭhapitā upajotiyo ca upajjhāyo ca gaṇḍakucchi cāti tayo dovārikā kuhiṁ gatā ti attho.

Te pi tassa vacanaṁ sutvā vegenāgantvā vanditvā: “Kiṁ karoma devā” ti āhaṁsu. “Ayaṁ vo jammo caṇḍālo diṭṭho” ti? “Na passāma deva, kutoci āgatabhāvaṁ na jānāmā” ti. “Ko cesa māyākāro vā vijjādharo vā bhavissati, idāni kiṁ tiṭṭhathā” ti. “Kiṁ karoma devā” ti? “Imassa mukham-eva pothetvā bhindantā daṇḍaveḷupesikāhi piṭṭhicammaṁ uppāṭentā vadhañca datvā gale gahetvā etaṁ jammaṁ khalayātha, ito nīharathā” ti.

Mahāsatto tesu attano santikaṁ anāgatesveva uppatitvā ākāse ṭhito gāthamāha.

9. Giriṁ [PTS 4.383] nakhena khaṇasi, ayo dantehi khādasi,
Jātavedaṁ padahasi, yo isiṁ paribhāsasī ti.

Tattha jātavedaṁ padahasī ti aggiṁ gilituṁ vāyamasi.

Imañca pana gāthaṁ vatvā mahāsatto passantasseva māṇavassa ca brāhmaṇānañca ākāse pakkhandi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

10. Idaṁ vatvāna mātaṅgo, isi saccaparakkamo,
Antalikkhasmiṁ pakkāmi, brāhmaṇānaṁ udikkhatan-ti.

Tattha saccaparakkamo ti sabhāvaparakkamo.

So pācīnadisābhimukho gantvā ekāya vīthiyā otaritvā: “Padavaḷañjaṁ paññāyatū” ti adhiṭṭhāya pācīnadvārasamīpe piṇḍāya caranto missakabhattaṁ saṁkaḍḍhitvā ekissaṁ sālāyaṁ nisīditvā missakabhattaṁ paribhuñji. Nagaradevatā: “Ayaṁ amhākaṁ ayyaṁ viheṭhetvā kathetī” ti asahamānā āgamiṁsu. Athassa jeṭṭhakayakkho maṇḍabyassa gīvaṁ gahetvā parivattesi, sesadevatā sesabrāhmaṇānaṁ gīvaṁ gaṇhitvā parivattesuṁ. Bodhisatte muducittatāya pana: “Tassa putto” ti naṁ na mārenti, kevalaṁ kilamenti yeva. Maṇḍabyassa sīsaṁ parivattitvā piṭṭhipassābhimukhaṁ jātaṁ, hatthapādā ujukā thaddhāva aṭṭhaṁsu, akkhīni kālakatasseva parivattiṁsu. So thaddhasarīro va nipajji, sesabrāhmaṇā mukhena kheḷaṁ vamantā aparāparaṁ parivattanti. Māṇavā: “Ayye, puttassa te kiṁ jātan”-ti diṭṭhamaṅgalikāya ārocayiṁsu. Sā vegena gantvā puttaṁ disvā: “Kimetan”-ti vatvā gāthamāha.

11. Āvellitaṁ piṭṭhito uttamaṅgaṁ, bāhuṁ pasāreti akammaneyyaṁ,
Setāni akkhīni yathā matassa, ko me imaṁ puttamakāsi evan-ti.

Tattha [PTS 4.384] āvellitan-ti parivattitaṁ.

Athassā tasmiṁ ṭhāne ṭhitajano ārocetuṁ gāthamāha.

12. Idhāgamā samaṇo dummavāsī, otallako paṁsupisācakova,
Saṅkāracoḷaṁ paṭimuñca kaṇṭhe, so te imaṁ puttamakāsi evan-ti.

Sā taṁ sutvāva cintesi: “Aññassetaṁ balaṁ natthi, nissaṁsayaṁ mātaṅgapaṇḍito bhavissati, sampannamettābhāvano kho pana dhīro na ettakaṁ janaṁ kilametvā gamissati, kataraṁ nu kho disaṁ gato bhavissatī” ti. Tato pucchantī gāthamāha.

13. Katamaṁ disaṁ agamā bhūripañño, akkhātha me māṇavā etamatthaṁ,
Gantvāna taṁ paṭikaremu accayaṁ, appeva naṁ putta labhemu jīvitan-ti.

Tattha gantvānā ti tassa santikaṁ gantvā. Taṁ paṭikaremu accayan-ti taṁ accayaṁ paṭikarissāma desessāma, khamāpessāma nanti. Putta labhemu jīvitan-ti appeva nāma puttassa jīvitaṁ labheyyāma.

Athassā tattha ṭhitā māṇavā kathentā gāthamāhaṁsu:

14. Vehāyasaṁ agamā bhūripañño, pathaddhuno pannaraseva cando,
Api cā pi so purimadisaṁ agacchi, saccappaṭiñño isi sādhurūpo ti.

Tattha pathaddhuno ti ākāsapathasaṅkhātassa addhuno majjhe ṭhito pannarase cando viya. Api cā pi so ti apica kho pana so puratthimaṁ disaṁ gato.

Sā tesaṁ vacanaṁ sutvā: “Mama sāmikaṁ upadhāressāmī” ti suvaṇṇakalasasuvaṇṇasarakāni gāhāpetvā dāsigaṇaparivutā tena padavaḷañjassa adhiṭṭhitaṭṭhānaṁ patvā tenānusārena gacchantī tasmiṁ pīṭhikāya nisīditvā bhuñjamāne tassa santikaṁ gantvā [PTS 4.385] vanditvā aṭṭhāsi. So taṁ disvā thokaṁ odanaṁ patte ṭhapesi. Diṭṭhamaṅgalikā suvaṇṇakalasena tassa udakaṁ adāsi. So tattheva hatthaṁ dhovitvā mukhaṁ vikkhālesi. Atha naṁ sā: “Kena me puttassa so vippakāro kato” ti pucchantī gāthamāha.

15. Āvellitaṁ piṭṭhito uttamaṅgaṁ, bāhuṁ pasāreti akammaneyyaṁ,
Setāni akkhīni yathā matassa, ko me imaṁ puttamakāsi evan-ti.

Tato parā tesaṁ vacanapaṭivacanagāthā honti:

16. Yakkhā have santi mahānubhāvā, anvāgatā isayo sādhurūpā,
Te duṭṭhacittaṁ kupitaṁ viditvā, yakkhā hi te puttamakaṁsu evaṁ.

17. Yakkhā ca me puttamakaṁsu evaṁ, tvaññeva me mā kuddho brahmacāri,
Tumheva pāde saraṇaṁ gatāsmi, anvāgatā puttasokena bhikkhu.

18. Tadeva hi etarahi ca mayhaṁ, manopadoso na mamatthi koci,
Putto ca te vedamadena matto, atthaṁ na jānāti adhicca vede.

19. Addhā have bhikkhu muhuttakena, sammuyhateva purisassa saññā,
Ekāparādhaṁ khama bhūripañña, na paṇḍitā kodhabalā bhavantī ti.

Tattha yakkhā ti nagarapariggāhakayakkhā. Anvāgatā ti anu āgatā, isayo sādhurūpā guṇasampannāti evaṁ jānamānā ti attho. Te ti te isīnaṁ guṇaṁ ñatvā tava puttaṁ duṭṭhacittaṁ kupitacittaṁ viditvā. Tvaññeva me ti sace [PTS 4.386] yakkhā kupitā evamakaṁsu, karontu, devatā nāma pānīyauḷuṅkamattena santappetuṁ sakkā, tasmāhaṁ tesaṁ na bhāyāmi, kevalaṁ tvaññeva me puttassa mā kujjhi. Anvāgatā ti āgatāsmi. Bhikkhū ti mahāsattaṁ ālapantī puttassa jīvitadānaṁ yācati. Tadeva hī ti diṭṭhamaṅgalike tadā tava puttassa maṁ akkosanakāle ca mayhaṁ manopadoso natthi, etarahi ca tayi yācamānāya pi mama tasmiṁ manopadoso natthi yeva. Vedamadenāti: “Tayo vedā me uggahitā” ti madena. Adhiccā ti vede uggahetvā pi atthānatthaṁ na jānāti. Muhuttakenā ti yaṁ kiñci uggahetvā muhuttakeneva.

Evaṁ tāya khamāpiyamāno mahāsatto: “Tena hi etesaṁ yakkhānaṁ palāyanatthāya amatosadhaṁ dassāmī” ti vatvā gāthamāha.

20. Idañca mayhaṁ uttiṭṭhapiṇḍaṁ, tava maṇḍabyo bhuñjatu appapañño,
Yakkhā ca te naṁ na viheṭhayeyyuṁ, putto ca te hessati so arogo ti.

Tattha uttiṭṭhapiṇḍan-ti ucchiṭṭhakapiṇḍaṁ, “ucchiṭṭhapiṇḍan”-ti pi pāṭho.

Sā mahāsattassa vacanaṁ sutvā: “Detha, sāmi, amatosadhan”-ti suvaṇṇasarakaṁ upanāmesi. Mahāsatto ucchiṭṭhakakañjikaṁ tattha āsiñcitvā: “Paṭhamaññeva ito upaḍḍhaṁ tava puttassa mukhe osiñcitvā sesaṁ cāṭiyaṁ udakena missetvā sesabrāhmaṇānaṁ mukhe osiñcehi, sabbe pi nirogā bhavissantī” ti vatvā uppatitvā himavantam-eva gato. Sā pi taṁ sarakaṁ sīsenādāya: “Amatosadhaṁ me laddhan”-ti vadantī nivesanaṁ gantvā paṭhamaṁ puttassa mukhe kañjikaṁ osiñci, yakkho palāyi. Itaro paṁsuṁ puñchanto uṭṭhāya: “Amma kimetan”-ti āha. Tayā kataṁ tvam-eva jānissasi. Ehi, tāta, tava dakkhiṇeyyānaṁ tesaṁ vippakāraṁ passāti. So te disvā vippaṭisārī ahosi. Atha [PTS 4.387] naṁ mātā: “Tāta maṇḍabya, tvaṁ bālo dānassa mahapphalaṭṭhānaṁ na jānāsi, dakkhiṇeyyā nāma evarūpā na honti, mātaṅgapaṇḍitasadisāva honti, ito paṭṭhāya mā etesaṁ dussīlānaṁ dānamadāsi, sīlavantānaṁ dehī” ti vatvā āha:

21. Maṇḍabya bālosi parittapañño, yo puññakkhettānamakovidosi,
Mahakkasāvesu dadāsi dānaṁ, kiliṭṭhakammesu asaññatesu.

22. Jaṭā ca kesā ajinā nivatthā, jarūdapānaṁva mukhaṁ parūḷhaṁ,
Pajaṁ imaṁ passatha dummarūpaṁ, na jaṭājinaṁ tāyati appapaññaṁ.

23. Yesaṁ rāgo ca doso ca, avijjā ca virājitā,
Khīṇāsavā arahanto, tesu dinnaṁ mahapphalan-ti.

Tattha mahakkasāvesū ti mahākasāvesu mahantehi rāgakasāvādīhi samannāgatesu. Jaṭā ca kesā ti tāta maṇḍabya, tava dakkhiṇeyyesu ekaccānaṁ kesā jaṭā katvā baddhā. Ajinā nivatthā ti sakhurāni ajinacammāni nivatthā. Jarūdapānaṁ vā ti tiṇagahanena jiṇṇakūpo viya mukhaṁ dīghamassutāya parūḷhaṁ. Pajaṁ iman-ti imaṁ evarūpaṁ anañjitāmaṇḍitalūkhavesaṁ pajaṁ passatha. Na jaṭājinan-ti etaṁ jaṭājinaṁ imaṁ appapaññaṁ pajaṁ tāyituṁ na sakkoti, sīlapaññāṇatapokammāneva imesaṁ sattānaṁ patiṭṭhā honti. Yesan-ti yasmā yesaṁ ete rajjanadussanamuyhanasabhāvā rāgādayo aṭṭhavatthukā ca avijjā virājitā vigatā, vigatattā yeva ca etesaṁ kilesānaṁ ye khīṇāsavā arahanto, tesu dinnaṁ mahapphalaṁ, tasmā tvaṁ, tāta, ito paṭṭhāya evarūpānaṁ dussīlānaṁ adatvā ye loke aṭṭhasamāpattilābhino pañcābhiññā dhammikasamaṇabrāhmaṇā ca paccekabuddhā ca santi, tesaṁ dānaṁ dehi. Ehi, tāta, tava kulūpake amatosadhaṁ pāyetvā aroge [PTS 4.388] karissāmāti vatvā ucchiṭṭhakañjikaṁ gāhāpetvā udakacāṭiyaṁ pakkhipitvā soḷasannaṁ brāhmaṇasahassānaṁ mukhesu āsiñcāpesi.

Ekeko paṁsuṁ puñchanto va uṭṭhahi. Atha ne brāhmaṇā: “Imehi caṇḍālucchiṭṭhakaṁ pītan”-ti abrāhmaṇe kariṁsu. Te lajjitā bārāṇasito nikkhamitvā majjharaṭṭhaṁ gantvā majjharañño santike vasiṁsu, maṇḍabyo pana tattheva vasi. Tadā vettavatīnagaraṁ upanissāya vettavatīnadītīre jātimanto nāmeko brāhmaṇo pabbajito jātiṁ nissāya mahantaṁ mānamakāsi. Mahāsatto: “Etassa mānaṁ bhindissāmī” ti taṁ ṭhānaṁ gantvā tassa santike uparisote vāsaṁ kappesi. So ekadivasaṁ dantakaṭṭhaṁ khāditvā: “Imaṁ dantakaṭṭhaṁ jātimantassa jaṭāsu laggatū” ti adhiṭṭhāya nadiyaṁ pātesi. Taṁ tassa udakaṁ ācamantassa jaṭāsu laggi. So taṁ disvāva: “Nassa vasalā” ti vatvā: “Kuto ayaṁ kāḷakaṇṇī āgato, upadhāressāmi nan”-ti uddhaṁsotaṁ gacchanto mahāsattaṁ disvā: “Kiṁjātikosī” ti pucchi. “Caṇḍālosmī” ti. “Tayā nadiyā dantakaṭṭhaṁ pātitan”-ti? “Āma, mayā” ti. “Nassa, vasala, caṇḍāla kāḷakaṇṇi mā idha vasi, heṭṭhāsote vasāhī” ti vatvā heṭṭhāsote vasantena pi tena pātite dantakaṭṭhe paṭisotaṁ āgantvā jaṭāsu laggante so: “Nassa vasala, sace idha vasissasi, sattame divase sattadhā muddhā phalissatī” ti āha.

Mahāsatto: “Sacāhaṁ etassa kujjhissāmi, sīlaṁ me arakkhitaṁ bhavissati, upāyenevassa mānaṁ bhindissāmī” ti sattame divase sūriyuggamanaṁ nivāresi. Manussā ubbāḷhā jātimantaṁ tāpasaṁ upasaṅkamitvā: “Bhante, tumhe sūriyuggamanaṁ na dethā” ti pucchiṁsu. So āha: “na me taṁ kammaṁ, nadītīre paneko caṇḍālo vasati, tassetaṁ kammaṁ bhavissatī” ti. Manussā mahāsattaṁ upasaṅkamitvā: “Tumhe, bhante, sūriyuggamanaṁ [PTS 4.389] na dethā” ti pucchiṁsu. “Āmāvuso” ti. “Kiṁkāraṇā” ti. “Tumhākaṁ kulūpako tāpaso maṁ niraparādhaṁ abhisa pi, tasmiṁ āgantvā khamāpanatthāya mama pādesu patite sūriyaṁ vissajjessāmī” ti. Te gantvā taṁ kaḍḍhantā ānetvā mahāsattassa pādamūle nipajjāpetvā khamāpetvā āhaṁsu: “Sūriyaṁ vissajjetha bhante” ti. “Na sakkā vissajjetuṁ, sacāhaṁ vissajjessāmi, imassa sattadhā muddhā phalissatī” ti. “Atha, bhante, kiṁ karomā” ti? So: “Mattikāpiṇḍaṁ āharathā” ti āharāpetvā: “Imaṁ tāpasassa sīse ṭhapetvā tāpasaṁ otāretvā udake ṭhapethā” ti ṭhapāpetvā sūriyaṁ vissajjesi. Sūriyarasmīhi pahaṭamatte mattikāpiṇḍo sattadhā bhijji, tāpaso udake nimujji.

Mahāsatto taṁ dametvā: “Kahaṁ nu kho dāni soḷasa brāhmaṇasahassāni vasantī” ti upadhārento: “Majjharañño santike” ti ñatvā: “Te damessāmī” ti iddhiyā gantvā nagarasāmante otaritvā pattaṁ ādāya nagare piṇḍāya cari. Brāhmaṇā taṁ disvā: “Ayaṁ idha ekaṁ dve divase vasanto pi amhe appatiṭṭhe karissatī” ti vegena gantvā: “Mahārāja, māyākāro eko vijjādharo coro āgato, gaṇhāpetha nan”-ti rañño ārocesuṁ. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Mahāsatto pi missakabhattaṁ ādāya aññataraṁ kuṭṭaṁ nissāya pīṭhikāya nisinno bhuñjati. Atha naṁ aññavihitakaṁ āhāraṁ paribhuñjamānam-eva raññā pahitapurisā asinā gīvaṁ paharitvā jīvitakkhayaṁ pāpesuṁ. So kālaṁ katvā brahmaloke nibbatti. Imasmiṁ kira jātake bodhisatto koṇḍadamako ahosi. So teneva paratantiyuttabhāvena jīvitakkhayaṁ pāpuṇi. Devatā kujjhitvā sakalam-eva majjharaṭṭhaṁ uṇhaṁ kukkuḷavassaṁ vassāpetvā raṭṭhaṁ araṭṭhamakaṁsu. Tena vuttaṁ:

Upahacca manaṁ majjho, mātaṅgasmiṁ yasassine,
Sapārisajjo ucchinno, majjhāraññaṁ tadā ahū ti.

Satthā [PTS 4.390] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na idāneva, pubbe pi udeno pabbajite viheṭhesiyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā maṇḍabyo udeno ahosi, mātaṅgapaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Mātaṅgajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 498: Cittasambhūtajātakavaṇṇanā

Sabbaṁ narānaṁ saphalaṁ suciṇṇan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto āyasmato mahākassapassa piyasaṁvāse dve saddhivihārike bhikkhū ārabbha kathesi. Te kira aññamaññaṁ appaṭivibhattabhogā paramavissāsikā ahesuṁ, piṇḍāya carantā pi ekato va gacchanti, ekato va āgacchanti, vinā bhavituṁ na sakkonti. Dhammasabhāyaṁ bhikkhū tesaṁ yeva vissāsaṁ vaṇṇayamānā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Anacchariyaṁ, bhikkhave, imesaṁ ekasmiṁ attabhāve vissāsikattaṁ, porāṇakapaṇḍitā tīṇi cattāri bhavantarāni gacchantā pi mittabhāvaṁ na vijahiṁsuyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte avantiraṭṭhe ujjeniyaṁ avantimahārājā nāma rajjaṁ kāresi. Tadā ujjeniyā bahi caṇḍālagāmako ahosi. Mahāsatto tattha nibbatti, aparo pi satto tasseva mātucchāputto hutvā nibbatti. Tesu eko citto nāma ahosi, eko sambhūto nāma. Te ubho pi vayappattā caṇḍālavaṁsadhovanaṁ nāma sippaṁ uggaṇhitvā ekadivasaṁ: “Ujjenīnagaradvāre sippaṁ dassessāmā” ti eko uttaradvāre sippaṁ dassesi, eko pācīnadvāre. Tasmiñca nagare dve diṭṭhamaṅgalikāyo ahesuṁ, ekā seṭṭhidhītā, ekā purohitadhītā. Tā bahukhādanīyabhojanīyamālāgandhādīni gāhāpetvā: “Uyyānakīḷaṁ kīḷissāmā” ti ekā uttaradvārena nikkhami, ekā pācīnadvārena. Tā te caṇḍālaputte sippaṁ dassente disvā: “Ke ete” ti pucchitvā: “Caṇḍālaputtā” ti sutvā: “Apassitabbayuttakaṁ vata passimhā” ti gandhodakena [PTS 4.391] akkhīni dhovitvā nivattiṁsu. Mahājano: “Are duṭṭhacaṇḍāla, tumhe nissāya mayaṁ amūlakāni surābhattādīni na labhimhā” ti te ubho pi bhātike pothetvā anayabyasanaṁ pāpesi.

Te paṭiladdhasaññā uṭṭhāya aññamaññassa santikaṁ gacchantā ekasmiṁ ṭhāne samāgantvā aññamaññassa taṁ dukkhuppattiṁ ārocetvā roditvā paridevitvā: “Kinti karissāmā” ti mantetvā: “Imaṁ amhākaṁ jātiṁ nissāya dukkhaṁ uppannaṁ, caṇḍālakammaṁ kātuṁ na sakkhissāma, jātiṁ paṭicchādetvā brāhmaṇamāṇavavaṇṇena takkasilaṁ gantvā sippaṁ uggaṇhissāmā” ti sanniṭṭhānaṁ katvā tattha gantvā dhammantevāsikā hutvā disāpāmokkhācariyassa santike sippaṁ paṭṭhapesuṁ. Jambudīpatale: “Dve kira caṇḍālā jātiṁ paṭicchādetvā sippaṁ uggaṇhantī” ti sūyittha. Tesu cittapaṇḍitassa sippaṁ niṭṭhitaṁ, sambhūtassa na tāva niṭṭhāti.

Athekadivasaṁ eko gāmavāsī: “Brāhmaṇavācanakaṁ karissāmī” ti ācariyaṁ nimantesi. Tam-eva rattiṁ devo vassitvā magge kandarādīni pūresi. Ācariyo pāto va cittapaṇḍitaṁ pakkosāpetvā: “Tāta, ahaṁ gantuṁ na sakkhissāmi, tvaṁ māṇavehi saddhiṁ gantā maṅgalaṁ vatvā tumhehi laddhaṁ bhuñjitvā amhehi laddhaṁ āharā” ti pesesi. So: “Sādhū” ti māṇavake gahetvā gato. Yāva māṇavā nhāyanti ceva mukhāni ca dhovanti, tāva manussā pāyāsaṁ vaḍḍhetvā nibbātūti ṭhapesuṁ. Māṇavā tasmiṁ anibbute yeva āgantvā nisīdiṁsu. Manussā dakkhiṇodakaṁ datvā tesaṁ purato pātiyo ṭhapesuṁ. Sambhūto luddhadhātuko viya hutvā: “Sītalo” ti saññāya pāyāsapiṇḍaṁ ukkhipitvā mukhe ṭhapesi, so tassa ādittaayoguḷo viya mukhaṁ dahi. So kampamāno satiṁ anupaṭṭhāpetvā cittapaṇḍitaṁ oloketvā caṇḍālabhāsāya eva: “Khaḷu khaḷū” ti āha [PTS 4.392]. So pi tatheva satiṁ anupaṭṭhāpetvā caṇḍālabhāsāya eva: “Niggala niggalā” ti āha. Māṇavā aññamaññaṁ oloketvā: “Kiṁ bhāsā nāmesā” ti vadiṁsu. Cittapaṇḍito maṅgalaṁ abhāsi. Māṇavā bahi nikkhamitvā vaggavaggā hutvā tattha tattha nisīditvā bhāsaṁ sodhentā: “Caṇḍālabhāsā” ti ñatvā: “Are duṭṭhacaṇḍālā, ettakaṁ kālaṁ ‘brāhmaṇāmhā’ ti vatvā vañcayitthā” ti ubho pi te pothayiṁsu. Atheko sappuriso: “Apethā” ti vāretvā: “Ayaṁ tumhākaṁ jātiyā doso, gacchatha katthaci deseva pabbajitvā jīvathā” ti te ubho uyyojesi. Māṇavā tesaṁ caṇḍālabhāvaṁ ācariyassa ārocesuṁ.

Te pi araññaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā na cirasseva tato cavitvā nerañjarāya tīre migiyā kucchismiṁ nibbattiṁsu. Te mātukucchito nikkhantakālato paṭṭhāya ekato va vicaranti, vinā bhavituṁ na sakkonti. Te ekadivasaṁ gocaraṁ gahetvā ekasmiṁ rukkhamūle sīsena sīsaṁ, siṅgena siṅgaṁ, tuṇḍena tuṇḍaṁ allīyāpetvā romanthayamāne ṭhite disvā eko luddako sattiṁ khipitvā ekappahāreneva jīvitā voropesi. Tato cavitvā nammadānadītīre ukkusayoniyaṁ nibbattiṁsu. Tatrā pi vuddhippatte gocaraṁ gahetvā sīsena sīsaṁ, tuṇḍena tuṇḍaṁ allīyāpetvā ṭhite disvā eko yaṭṭhiluddako ekappahāreneva bandhitvā vadhi. Tato pana cavitvā cittapaṇḍito kosambiyaṁ purohitassa putto hutvā nibbatti. Sambhūtapaṇḍito uttarapañcālarañño putto hutvā nibbatti. Te nāmaggahaṇadivasato paṭṭhāya attano jātiṁ anussariṁsu. Tesu sambhūtapaṇḍito nirantaraṁ sarituṁ asakkonto catutthaṁ caṇḍālajātim-eva anussarati, cittapaṇḍito paṭipāṭiyā catasso pi jātiyo. So soḷasavassakāle nikkhamitvā himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā [PTS 4.393] jhānābhiññaṁ nibbattetvā jhānasukhena vītināmento vasi. Sambhūtapaṇḍito pi pitu accayena chattaṁ ussāpetvā chattamaṅgaladivase yeva mahājanamajjhe maṅgalagītaṁ katvā udānavasena dve gāthā abhāsi. Taṁ sutvā: “Amhākaṁ rañño maṅgalagītan”-ti orodhā pi gandhabbā pi tam-eva gītaṁ gāyanti. Anukkameneva: “Rañño piyagītan”-ti sabbe pi nagaravāsino manussā tam-eva gāyanti.

Cittapaṇḍito pi himavantapadese vasanto yeva: “Kiṁ nu kho mama bhātikena sambhūtena chattaṁ laddhaṁ, udāhu na vā” ti upadhārento laddhabhāvaṁ ñatvā: “Navarajjaṁ tāva idāni gantvā pi bodhetuṁ na sakkhissāmi, mahallakakāle naṁ upasaṅkamitvā dhammaṁ kathetvā pabbājessāmī” ti cintetvā paṇṇāsa vassāni agantvā rañño puttadhītāhi vaḍḍhitakāle iddhiyā gantvā uyyāne otaritvā maṅgalasilāpaṭṭe suvaṇṇapaṭimā viya nisīdi. Tasmiṁ khaṇe eko dārako taṁ gītaṁ gāyanto dārūni uddharati. Cittapaṇḍito taṁ pakkosi. So āgantvā vanditvā aṭṭhāsi. Atha naṁ āha: “tvaṁ pāto va paṭṭhāya imam-eva gītaṁ gāyasi, kiṁ aññaṁ na jānāsī” ti. “Bhante, aññāni pi bahūni jānāmi, imāni pana dve rañño piyagītāni, tasmā imāneva gāyāmī” ti. “Atthi pana rañño gītassa paṭigītaṁ gāyanto” ti? “Natthi bhante” ti. “Sakkhissasi pana tvaṁ paṭigītaṁ gāyitun”-ti? “Jānanto sakkhissāmī” ti. “Tena hi tvaṁ raññā dvīsu gītesu gāyitesu idaṁ tatiyaṁ katvā gāyassū” ti gītaṁdatvā: “Gantvā rañño santike gāyissasi, rājā te pasīditvā mahantaṁ issariyaṁ dassatī” ti uyyojesi.

So sīghaṁ mātu santikaṁ gantvā attānaṁ alaṅkārāpetvā rājadvāraṁ gantvā: “Eko kira dārako tumhehi saddhiṁ paṭigītaṁ gāyissatī” ti rañño ārocāpetvā: “Āgacchatū” ti vutte gantvā vanditvā: “Tvaṁ kira, tāta, paṭigītaṁ gāyissasī” ti [PTS 4.394] puṭṭho: “Āma, deva, sabbaṁ rājaparisaṁ sannipātethā” ti sannipatitāya parisāya rājānaṁ āha: “Tumhe tāva, deva, tumhākaṁ gītaṁ gāyatha, athāhaṁ paṭigītaṁ gāyissāmī” ti. Rājā gāthādvayamāha.

24. Sabbaṁ narānaṁ saphalaṁ suciṇṇaṁ, na kammunā kiñcana moghamatthi,
Passāmi sambhūtaṁ mahānubhāvaṁ, sakammunā puññaphalūpapannaṁ.

25. Sabbaṁ narānaṁ saphalaṁ suciṇṇaṁ, na kammunā kiñcana moghamatthi,
Kaccinnu cittassa pi evamevaṁ, iddho mano tassa yathā pi mayhan-ti.

Tattha na kammunā kiñcana moghamatthī ti sukatadukkaṭesu kammesu kiñcana ekakammam-pi moghaṁ nāma natthi, nipphalaṁ na hoti, vipākaṁ datvāva nassatīti aparāpariyavedanīyakammaṁ sandhāyāha. Sambhūtan-ti attānaṁ vadati, passāmahaṁ āyasmantaṁ sambhūtaṁ sakena kammena puññaphalūpapannaṁ, sakammaṁ nissāya puññaphalena upapannaṁ taṁ passāmī ti attho. Kaccinnu cittassapī ti mayañhi dve pi janā ekato hutvā na ciraṁ sīlaṁ rakkhimha, ahaṁ tāva tassa phalena mahantaṁ yasaṁ patto, kacci nu kho me bhātikassa cittassa pi evam-eva mano iddho samiddhoti.

Tassa gītāvasāne dārako gāyanto tatiyaṁ gāthamāha.

26. Sabbaṁ narānaṁ saphalaṁ suciṇṇaṁ, na kammunā kiñcana moghamatthi,
Cittam-pi jānāhi tatheva deva, iddho mano tassa yathā pi tuyhan-ti.

Taṁ sutvā rājā catutthaṁ gāthamāha.

27. Bhavaṁ nu citto sutamaññato te, udāhu te koci naṁ etadakkhā,
Gāthā sugītā na mamatthi kaṅkhā, dadāmi te gāmavaraṁ satañcā ti.

Tattha [PTS 4.395] sutamaññato te ti ahaṁ sambhūtassa bhātā citto nāmāti vadantassa cittasseva nu te santikā sutanti attho. Koci nan-ti udāhu mayā sambhūtassa rañño bhātā citto diṭṭhoti koci te etamatthaṁ ācikkhi. Sugītā ti sabbathā pi ayaṁ gāthā sugītā, natthettha mama kaṅkhā. Gāmavaraṁ satañcā ti gāmavarānaṁ te sataṁ dadāmīti vadati.

Tato dārako pañcamaṁ gāthamāha.

28. Na cāhaṁ citto sutamaññato me, isī ca me etamatthaṁ asaṁsi,
Gantvāna rañño paṭigāhi gāthaṁ, api te varaṁ attamano dadeyyā ti.

Tattha etamatthan-ti tumhākaṁ uyyāne nisinno eko isi mayhaṁ etamatthaṁ ācikkhi.

Taṁ sutvā rājā: “So mama bhātā citto bhavissati, idāneva naṁ gantvā passissāmī” ti purise āṇāpento gāthādvayamāha.

29. Yojentu ve rājarathe, sukate cittasibbane,
Kacchaṁ nāgānaṁ bandhatha, gīveyyaṁ paṭimuñcatha.

30. Āhaññantu bherimudiṅgasaṅkhe, sīghāni yānāni ca yojayantu,
Ajjevahaṁ assamaṁ taṁ gamissaṁ, yattheva dakkhissamisiṁ nisinnan-ti.

Tattha āhaññantū ti āhanantu. Assamaṁ tan-ti taṁ assamaṁ.

So evaṁ vatvā rathaṁ abhiruyha sīghaṁ gantvā uyyānadvāre rathaṁ ṭhapetvā cittapaṇḍitaṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisinno tuṭṭhamānaso aṭṭhamaṁ gāthamāha.

31. Suladdhalābho vata me ahosi, gāthā sugītā parisāya majjhe,
Svāhaṁ isiṁ sīlavatūpapannaṁ, disvā patīto sumanohamasmī ti.

Tassattho [PTS 4.396]: suladdhalābho vata mayhaṁ chattamaṅgaladivase parisāya majjhe gītagāthā sugītāva ahosi, svāhaṁ ajja sīlavatasampannaṁ isiṁ disvā pītisomanassappatto jātoti.

So cittapaṇḍitassa diṭṭhakālato paṭṭhāya somanassappatto: “Bhātikassa me pallaṅkaṁ attharathā” ti ādīni āṇāpento navamaṁ gāthamāha.

32. Āsanaṁ udakaṁ pajjaṁ, paṭiggaṇhātu no bhavaṁ,
Agghe bhavantaṁ pucchāma, agghaṁ kurutu no bhavan-ti.

Tattha agghe ti atithino dātabbayuttakasmiṁ agghe bhavantaṁ āpucchāma. Kurutu no ti imaṁ no agghaṁ bhavaṁ paṭiggaṇhātu.

Evaṁ madhurapaṭisanthāraṁ katvā rajjaṁ majjhe bhinditvā dento itaraṁ gāthamāha.

33. Rammañca te āvasathaṁ karontu, nārīgaṇehi paricārayassu,
Karohi okāsamanuggahāya, ubho pimaṁ issariyaṁ karomā ti.

Tattha imaṁ issariyan-ti kapilaraṭṭhe uttarapañcālanagare rajjaṁ majjhe bhinditvā dve pi janā karoma anubhavāma.

Tassa taṁ vacanaṁ sutvā cittapaṇḍito dhammaṁ desento cha gāthā abhāsi:

34. Disvā phalaṁ duccaritassa rāja, attho suciṇṇassa mahāvipākaṁ,
Attānam-eva paṭisaṁyamissaṁ, na patthaye putta pasuṁ dhanaṁ vā.

35. Dasevimā vassadasā, maccānaṁ idha jīvitaṁ,
Apattaññeva taṁ odhiṁ, naḷo chinno va sussati.

36. Tattha kā nandi kā khiḍḍā, kā ratī kā dhanesanā,
Kiṁ me puttehi dārehi, rāja muttosmi bandhanā.

37. Sohaṁ evaṁ pajānāmi, maccu me nappamajjati,
Antakenādhipannassa, kā ratī kā dhanesanā.

38. Jāti [PTS 4.397] narānaṁ adhamā janinda, caṇḍālayoni dvipadākaniṭṭhā,
Sakehi kammehi supāpakehi, caṇḍālagabbhe avasimha pubbe.

39. Caṇḍālāhumha avantīsu, migā nerañjaraṁ pati,
Ukkusā nammadātīre, tyajja brāhmaṇakhattiyā ti.

Tattha duccaritassā ti mahārāja, tvaṁ sucaritasseva phalaṁ jānāsi, ahaṁ pana duccaritassa pi phalaṁ passāmi yeva. Mayañhi ubho duccaritassa phalena ito catutthe attabhāve caṇḍālayoniyaṁ nibbattā. Tattha na ciraṁ sīlaṁ rakkhitvā tassa phalena tvaṁ khattiyakule nibbatto, ahaṁ brāhmaṇakule, evāhaṁ duccaritassa ca phalaṁ suciṇṇassa ca mahāvipākaṁ disvā attānam-eva sīlasaṁyamena paṭisaṁyamissaṁ, puttaṁ vā pasuṁ vā dhanaṁ vā na patthemi.

Dasevimā vassadasā ti mahārāja, mandadasakaṁ khiḍḍādasakaṁ vaṇṇadasakaṁ baladasakaṁ paññādasakaṁ hānidasakaṁ pabbhāradasakaṁ vaṅkadasakaṁ momūhadasakaṁ sayanadasakanti imesañhi dasannaṁ dasakānaṁ vasena daseva vassadasā imesaṁ maccānaṁ idha manussaloke jīvitaṁ. Tayidaṁ na niyamena sabbā eva etā dasā pāpuṇāti, atha kho appattaññeva taṁ odhiṁ naḷo chinno va sussati. Ye pi sakalaṁ vassasataṁ jīvanti, tesam-pi mandadasake pavattā rūpārūpadhammā vicchinditvā ātape khittanaḷo viya tattheva sussanti antaradhāyanti, taṁ odhiṁ atikkamitvā khiḍḍādasakaṁ na pāpuṇanti, tathā khiṭṭādasakādīsu pavattā vaṇṇadasakādīni.

Tatthā ti tasmiṁ evaṁ sussamāne jīvite kā pañca kāmaguṇe nissāya abhinandī, kā kāyakīḷādivasena khiḍḍā, kā somanassavasena rati, kā dhanesanā, kiṁ me puttehi, kiṁ dārehi, muttosmi tamhā puttadārabandhanā ti attho. Antakenādhipannassā ti jīvitantakarena maccunā abhibhūtassa. Dvipadākaniṭṭhā ti dvipadānaṁ antare lāmakā. Avasimhā ti dve pi mayaṁ vasimha.

Caṇḍālāhumhā ti mahārāja, ito pubbe catutthaṁ jātiṁ avantiraṭṭhe ujjeninagare caṇḍālā ahumha, tato cavitvā nerañjarāya nadiyā tīre ubho pi migā ahumha. Tattha dve pi amhe ekasmiṁ rukkhamūle aññamaññaṁ nissāya ṭhite eko luddako ekeneva sattipahārena jīvitā voropesi, tato cavitvā nammadānadītīre kurarā ahumha. Tatrā pi no nissāya ṭhite eko nesādo ekappahāreneva bandhitvā jīvitakkhayaṁ pāpesi, tato cavitvā te [PTS 4.398] mayaṁ ajja brāhmaṇakhattiyā jātā. Ahaṁ kosambiyaṁ brāhmaṇakule nibbatto, tvaṁ idha rājā jātoti.

Evamassa atīte lāmakajātiyo pakāsetvā idāni imissā pi jātiyā āyusaṅkhāraparittataṁ dassetvā puññesu ussāhaṁ janento catasso gāthā abhāsi:

40. Upanīyati jīvitamappamāyu, jarūpanītassa na santi tāṇā,
Karohi pañcāla mameta vākyaṁ, mākāsi kammāni dukkhudrayāni.

41. Upanīyati jīvitamappamāyu, jarūpanītassa na santi tāṇā,
Karohi pañcāla mameta vākyaṁ, mākāsi kammāni dukkhapphalāni.

42. Upanīyati jīvitamappamāyu, jarūpanītassa na santi tāṇā,
Karohi pañcāla mameta vākyaṁ, mākāsi kammāni rajassirāni.

43. Upanīyati jīvitamappamāyu, vaṇṇaṁ jarā hanti narassa jiyyato,
Karohi pañcāla mameta vākyaṁ, mākāsi kammaṁ nirayūpapattiyā ti.

Tattha upanīyatī ti mahārāja, idaṁ jīvitaṁ maraṇaṁ upagacchati. Idañhi imesaṁ sattānaṁ appamāyu sarasaparittatāya pi ṭhitiparittatāya pi parittakaṁ, sūriyuggamane tiṇagge ussāvabindusadisaṁ. Na santi tāṇā ti na hi jarāya maraṇaṁ upanītassa puttādayo tāṇā nāma honti. Mameta vākyan-ti mama etaṁ vacanaṁ. Mākāsī ti mā rūpādikāmaguṇahetu pamādaṁ āpajjitvā nirayādīsu dukkhavaḍḍhanāni kammāni kari. Dukkhapphalānī ti dukkhavipākāni. Rajassirānī ti kilesarajena okiṇṇasīsāni. Vaṇṇan-ti jīramānassa narassa sarīravaṇṇaṁ jarā hanti. Nirayūpapattiyā ti nirassāde niraye uppajjanatthāya.

Evaṁ [PTS 4.399] mahāsatte kathente rājā tussitvā tisso gāthā abhāsi:

44. Addhā hi saccaṁ vacanaṁ tavetaṁ, yathā isī bhāsasi evametaṁ,
Kāmā ca me santi anapparūpā, te duccajā mādisakena bhikkhu.

45. Nāgo yathā paṅkamajjhe byasanno, passaṁ thalaṁ nābhisambhoti gantuṁ,
Evampahaṁ kāmapaṅke byasanno, na bhikkhuno maggamanubbajāmi.

46. Yathā pi mātā ca pitā ca puttaṁ, anusāsare kinti sukhī bhaveyya,
Evam-pi maṁ tvaṁ anusāsa bhante, yathā ciraṁ pecca sukhī bhaveyyan-ti.

Tattha anapparūpā ti aparittajātikā bahū aparimitā. Te duccajā mādisakenā ti bhātika, tvaṁ kilese pahāya ṭhito, ahaṁ pana kāmapaṅke nimuggo, tasmā mādisakena te kāmā duccajā. “Nāgo yathā” ti iminā attano kāmapaṅke nimuggabhāvassa upamaṁ dasseti. Tattha byasanno ti visanno anupaviṭṭho ayam-eva vā pāṭho. Maggan-ti tumhākaṁ ovādānusāsanīmaggaṁ nānubbajāmi pabbajituṁ na sakkomi, idheva pana me ṭhitassa ovādaṁ dethāti. Anusāsare ti anusāsanti.

Atha naṁ mahāsatto āha:

47. No ce tuvaṁ ussahase janinda, kāme ime mānusake pahātuṁ,
Dhammiṁ baliṁ paṭṭhapayassu rāja, adhammakāro tava māhu raṭṭhe.

48. Dūtā vidhāvantu disā catasso, nimantakā samaṇabrāhmaṇānaṁ,
Te annapānena upaṭṭhahassu, vatthena senāsanapaccayena ca.

49. Annena [PTS 4.400] pānena pasannacitto, santappaya samaṇabrāhmaṇe ca,
Datvā ca bhutvā ca yathānubhāvaṁ, anindito saggamupehi ṭhānaṁ.

50. Sace ca taṁ rāja mado saheyya, nārīgaṇehi paricārayantaṁ,
Imam-eva gāthaṁ manasī karohi, bhāsesi cenaṁ parisāya majjhe.

51. Abbhokāsasayo jantu, vajantyā khīrapāyito,
Parikiṇṇo suvānehi, svājja rājāti vuccatī ti.

Tattha ussahase ti ussahasi. Dhammiṁ balin-ti dhammena samena anatirittaṁ baliṁ gaṇhā ti attho. Adhammakāro ti porāṇakarājūhi ṭhapitaṁ vinicchayadhammaṁ bhinditvā pavattā adhammakiriyā. Nimantakā ti dhammikasamaṇabrāhmaṇe nimantetvā pakkosakā. Yathānubhāvan-ti yathābalaṁ yathāsattiṁ. Imam-eva gāthan-ti idāni vattabbaṁ sandhāyāha. Tatrāyaṁ adhippāyo: “mahārāja, sace taṁ mado abhibhaveyya, sace te nārīgaṇaparivutassa rūpādayo vā kāmaguṇe rajjasukhaṁ vā ārabbha māno uppajjeyya, athevaṁ cinteyyāsi ‘ahaṁ pure caṇḍālayoniyaṁ nibbatto channassa tiṇakuṭimattassa pi abhāvā abbhokāsasayo ahosiṁ, tadā hi me mātā caṇḍālī araññaṁ dārupaṇṇādīnaṁ atthāya gacchantī maṁ kukkuragaṇassa majjhe abbhokāse nipajjāpetvā attano khīraṁ pāyetvā gacchati, sohaṁ kukkurehi parivārito tehi yeva saddhiṁ sunakhiyā khīraṁ pivitvā vaḍḍhito, evaṁ nīcajacco hutvā ajja rājā nāma jāto’ ti. ‘Iti kho, tvaṁ mahārāja, iminā atthena attānaṁ ovadanto yo so pubbe abbhokāsasayo jantu araññe vajantiyā caṇḍāliyā ito cito ca anusañcarantiyā sunakhiyā ca khīraṁ pāyito sunakhehi parikiṇṇo vaḍḍhito, so ajja rājāti vuccatī’ ti imaṁ gāthaṁ bhāseyyāsī” ti.

Evaṁ mahāsatto tassa ovādaṁ datvā: “Dinno te mayā ovādo, idāni tvaṁ pabbaja vā mā vā, attanāva attano kammassa vipākaṁ paṭisevissatī” ti vatvā ākāse uppatitvā tassa matthake pādarajaṁ pātento himavantam-eva gato. Rājā pi taṁ disvā [PTS 4.401] uppannasaṁvego jeṭṭhaputtassa rajjaṁ datvā balakāyaṁ nivattetvā himavantābhimukho pāyāsi. Mahāsatto tassāgamanaṁ ñatvā isigaṇaparivuto āgantvā taṁ ādāya gantvā pabbājetvā kasiṇaparikammaṁ ācikkhi. So jhānābhiññaṁ nibbattesi. Iti te ubho pi brahmalokūpagā ahesuṁ.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, porāṇakapaṇḍitā tīṇi cattāri bhavantarāni gacchantā pi daḷhavissāsāva ahesun”-ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sambhūtapaṇḍito ānando ahosi, cittapaṇḍito pana aham-eva ahosin”-ti.

Cittasambhūtajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 499: Sivijātakavaṇṇanā

Dūre apassaṁ therovā ti idaṁ satthā jetavane viharanto asadisadānaṁ ārabbha kathesi. Taṁ aṭṭhakanipāte sivijātake (JA. 499) vitthāritam-eva. Tadā pana rājā sattame divase sabbaparikkhāre datvā anumodanaṁ yāci, satthā akatvāva pakkāmi. Rājā bhuttapātarāso vihāraṁ gantvā: “Kasmā, bhante, anumodanaṁ na karitthā” ti āha. Satthā: “Aparisuddhā, mahārāja, parisā” ti vatvā: “Na ve kadariyā devalokaṁ vajantī” ti (Dhp. 177) gāthāya dhammaṁ desesi. Rājā pasīditvā satasahassagghanakena sīveyyakena uttarāsaṅgena tathāgataṁ pūjetvā nagaraṁ pāvisi. Punadivase dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, kosalarājā asadisadānaṁ datvā tādisena pi dānena atitto dasabalena dhamme desite puna satasahassagghanakaṁ sīveyyakavatthaṁ adāsi, yāva atitto vata āvuso dānena rājā” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā ‘imāya nāmā” ti vutte: “Bhikkhave, bāhirabhaṇḍaṁ nāma sudinnaṁ, porāṇakapaṇḍitā sakalajambudīpaṁ unnaṅgalaṁ katvā devasikaṁ chasatasahassapariccāgena dānaṁ dadamānā pi bāhiradānena atittā ‘piyassa dātā piyaṁ labhatī’ ti sampattayācakānaṁ akkhīni uppāṭetvā adaṁsuyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte siviraṭṭhe ariṭṭhapuranagare sivimahārāje rajjaṁ kārente mahāsatto tassa putto hutvā nibbatti, “sivikumāro” tissa nāmaṁ kariṁsu. So vayappatto takkasilaṁ gantvā uggahitasippo [PTS 4.402] āgantvā pitu sippaṁ dassetvā uparajjaṁ labhitvā aparabhāge pitu accayena rājā hutvā agatigamanaṁ pahāya dasa rājadhamme akopetvā dhammena rajjaṁ kāretvā catūsu dvāresu nagaramajjhe nivesanadvāre cāti cha dānasālāyo kāretvā devasikaṁ chasatasahassapariccāgena mahādānaṁ pavattesi. Aṭṭhamiyaṁ cātuddasiyaṁ pannarasiyañca niccaṁ dānasālaṁ gantvā dānaṁ olokesi. So ekadā puṇṇamadivase pāto va samussitasetacchatte rājapallaṅke nisinno attanā dinnadānaṁ āvajjento bāhiravatthuṁ attanā adinnaṁ nāma adisvā: “Mayā bāhiravatthu adinnaṁ nāma natthi, na maṁ bāhiradānaṁ toseti, ahaṁ ajjhattikadānaṁ dātukāmo, aho vata ajja mama dānasālaṁ gatakāle kocideva yācako bāhiravatthuṁ ayācitvā ajjhattikassa nāmaṁ gaṇheyya, sace hi me koci hadayamaṁsassa nāmaṁ gaṇheyya, kaṇayena uraṁ paharitvā pasannaudakato sanāḷaṁ padumaṁ uddharanto viya lohitabindūni paggharantaṁ hadayaṁ nīharitvā dassāmi. Sace sarīramaṁsassa nāmaṁ gaṇheyya, avalekhanasatthakena telasiṅgaṁ likhanto viya sarīramaṁsaṁ otāretvā dassāmi. Sace lohitassa nāmaṁ gaṇheyya, yantamukhe pakkhanditvā upanītaṁ bhājanaṁ pūretvā lohitaṁ dassāmi. Sace vā pana koci ‘gehe me kammaṁ nappavattati, gehe me dāsakammaṁ karohī’ ti vadeyya, rājavesaṁ apanetvā bahi ṭhatvā attānaṁ sāvetvā dāsakammaṁ karissāmi. Sace me koci akkhino nāmaṁ gaṇheyya, tālamiñjaṁ nīharanto viya akkhīni uppāṭetvā dassāmī” ti cintesi.

Iti so:

Yaṁkiñci mānusaṁ dānaṁ, adinnaṁ me na vijjati,
Yo pi yāceyya maṁ cakkhuṁ, dadeyyaṁ avikampito ti. (Cp. 1.52).

Cintetvā soḷasahi gandhodakaghaṭehi nhāyitvā sabbālaṅkārapaṭimaṇḍito nānaggarasabhojanaṁ bhuñjitvā alaṅkatahatthikkhandhavaragato [PTS 4.403] dānaggaṁ agamāsi. Sakko tassa ajjhāsayaṁ viditvā: “Sivirājā ‘ajja sampattayācakānaṁ cakkhūni uppāṭetvā dassāmī’ ti cintesi, sakkhissati nu kho dātuṁ, udāhu no” ti tassa vimaṁsanatthāya jarāpatto andhabrāhmaṇo viya hutvā rañño dānaggagamanakāle ekasmiṁ unnatappadese hatthaṁ pasāretvā rājānaṁ jayāpetvā aṭṭhāsi. Rājā tadabhimukhaṁ vāraṇaṁ pesetvā: “Brāhmaṇa, kiṁ vadesī” ti pucchi. Atha naṁ sakko: “Mahārāja, tava dānajjhāsayaṁ nissāya samuggatena kittighosena sakalalokasannivāso nirantaraṁ phuṭo, ahaṁ andho, tvaṁ dvicakkhuko” ti vatvā cakkhuṁ yācanto paṭhamaṁ gāthamāha.

52. Dūre apassaṁ therova, cakkhuṁ yācitumāgato,
Ekanettā bhavissāma, cakkhuṁ me dehi yācito ti.

Tattha dūre ti ito dūre vasanto. Thero ti jarājiṇṇathero. Ekanettā ti ekaṁ nettaṁ mayhaṁ dehi, evaṁ dve pi ekekanettā bhavissāmāti.

Taṁ sutvā mahāsatto: “Idānevāhaṁ pāsāde nisinno cintetvā āgato, aho me lābho, ajjeva me manoratho matthakaṁ pāpuṇissati, adinnapubbaṁ dānaṁ dassāmī” ti tuṭṭhamānaso dutiyaṁ gāthamāha.

53. Kenānusiṭṭho idha māgatosi, vanibbaka cakkhupathāni yācituṁ,
Suduccajaṁ yācasi uttamaṅgaṁ, yamāhu nettaṁ purisena ‘duccaja’nti.

Tattha vanibbakā ti taṁ ālapati. Cakkhupathānī ti cakkhūnametaṁ nāmaṁ. Yamāhū ti yaṁ paṇḍitā: “Duccajan”-ti kathenti.

Ito paraṁ uttānasambandhagāthā pāḷinayeneva veditabbā:

54. Yamāhu devesu sujampatīti, maghavāti naṁ āhu manussaloke,
Tenānusiṭṭho [PTS 4.404] idha māgatosmi, vanibbako cakkhupathāni yācituṁ.

55. Vanibbato mayha vaniṁ anuttaraṁ, dadāhi te cakkhupathāni yācito,
Dadāhi me cakkhupathaṁ anuttaraṁ, yamāhu nettaṁ purisena duccajaṁ.

56. Yena atthena āgacchi, yamatthamabhipatthayaṁ,
Te te ijjhantu saṅkappā, labha cakkhūni brāhmaṇa.

57. Ekaṁ te yācamānassa, ubhayāni dadāmahaṁ,
Sa cakkhumā gaccha janassa pekkhato, yadicchase tvaṁ tadate samijjhatū ti.

Tattha vanibbato ti yācantassa. Vanin-ti yācanaṁ. Te te ti te tava tassa atthassa saṅkappā. Sa cakkhumā ti so tvaṁ mama cakkhūhi cakkhumā hutvā. Yadicchase tvaṁ tadate samijjhatū ti yaṁ tvaṁ mama santikā icchasi, taṁ te samijjhatūti.

Rājā ettakaṁ kathetvā: “Idheva mayā akkhīni uppāṭetvā dātuṁ asāruppan”-ti cintetvā brāhmaṇaṁ ādāya antepuraṁ gantvā rājāsane nisīditvā sīvikaṁ nāma vejjaṁ pakkosāpetvā: “Akkhiṁ me sodhehī” ti āha. “Amhākaṁ kira rājā akkhīni uppāṭetvā brāhmaṇassa dātukāmo” ti sakalanagare ekakolāhalaṁ ahosi. Atha senāpati ādayo rājavallabhā ca nāgarā ca orodhā ca sabbe sannipatitvā rājānaṁ vārentā tisso gāthā avocuṁ:

58. Mā no deva adā cakkhuṁ, mā no sabbe parākari,
Dhanaṁ dehi mahārāja, muttā veḷuriyā bahū.

59. Yutte deva rathe dehi, ājānīye calaṅkate,
Nāge dehi mahārāja, hemakappanavāsase.

60. Yathā [PTS 4.405] taṁ sivayo sabbe, sayoggā sarathā sadā,
Samantā parikireyyuṁ, evaṁ dehi rathesabhā ti.

Tattha parākarī ti pariccaji. Akkhīsu hi dinnesu rajjaṁ tvaṁ na kāressasi, añño rājā bhavissati, evaṁ tayā mayaṁ pariccattā nāma bhavissāmāti adhippāyenevamāhaṁsu. Parikireyyun-ti parivāreyyuṁ. Evaṁ dehī ti yathā taṁ avikalacakkhuṁ sivayo parivāreyyuṁ, evaṁ bāhiradhanamevassa dehi, mā akkhīni. Akkhīsu hi dinnesu na taṁ sivayo parivāressantīti.

Atha rājā tisso gāthā abhāsi:

61. Yo ve dassanti vatvāna, adāne kurute mano,
Bhūmyaṁ so patitaṁ pāsaṁ, gīvāyaṁ paṭimuñcati.

62. Yo ve dassanti vatvānaṁ, adāne kurute mano,
Pāpā pāpataro hoti, sampatto yamasādhanaṁ.

63. Yañhi yāce tañhi dade, yaṁ na yāce na taṁ dade,
Svāhaṁ tam-eva dassāmi, yaṁ maṁ yācati brāhmaṇo ti.

Tattha paṭimuñcatī ti paveseti. Pāpā pāpataro ti lāmakā pi lāmakataro nāma hoti. Sampatto yamasādhanan-ti yamassa āṇāpavattiṭṭhānaṁ ussadanirayaṁ esa patto yeva nāma hoti. Yañhi yāce ti yaṁ yācako yāceyya, dāyako pi tam-eva dadeyya, na ayācitaṁ, ayañca brāhmaṇo maṁ cakkhuṁ yācati, na muttādikaṁ dhanaṁ, tadevassāhaṁ dassāmīti vadati.

Atha naṁ amaccā: “Kiṁ patthetvā cakkhūni desī” ti pucchantā gāthamāhaṁsu:

64. Āyuṁ nu vaṇṇaṁ nu sukhaṁ balaṁ nu, kiṁ patthayāno nu janinda desi,
Kathañhi rājā sivinaṁ anuttaro, cakkhūni dajjā paralokahetū ti.

Tattha paralokahetū ti mahārāja, kathaṁ nāma tumhādiso paṇḍitapuriso sandiṭṭhikaṁ issariyaṁ pahāya paralokahetu cakkhūni dadeyyāti.

Atha [PTS 4.406] nesaṁ kathento rājā gāthamāha.

65. Na vāhametaṁ yasasā dadāmi, na puttamicche na dhanaṁ na raṭṭhaṁ,
Satañca dhammo carito purāṇo, icceva dāne ramate mano mamā ti.

Tattha na vāhan-ti na ve ahaṁ. Yasasā ti dibbassa vā mānusassa vā yasassa kāraṇā. Na puttamicche ti imassa cakkhudānassa phalena nevāhaṁ puttaṁ icchāmi, na dhanaṁ na raṭṭhaṁ, apica sataṁ paṇḍitānaṁ sabbaññubodhisattānaṁ esa āciṇṇo samāciṇṇo porāṇakamaggo, yadidaṁ pāramīpūraṇaṁ nāma. Na hi pāramiyo apūretvā bodhipallaṅke sabbaññutaṁ pāpuṇituṁ samattho nāma atthi, ahañca pāramiyo pūretvā buddho bhavitukāmo. Icceva dāne ramate mano mamā ti iminā kāraṇena mama mano dāne yeva niratoti vadati.

Sammāsambuddho pi dhammasenāpatisāriputtattherassa cariyāpiṭakaṁ desento: “Mayhaṁ dvīhi cakkhūhi pi sabbaññutaññāṇam-eva piyataran”-ti dīpetuṁ āha:

Na me dessā ubho cakkhū, attānaṁ me na dessiyaṁ,
Sabbaññutaṁ piyaṁ mayhaṁ, tasmā cakkhuṁ adāsahan-ti. (Cp. 1.66).

Mahāsattassa pana kathaṁ sutvā amaccesu appaṭibhāṇesu ṭhitesu mahāsatto sīvikaṁ vejjaṁ gāthāya ajjhabhāsi:

66. Sakhā ca mitto ca mamāsi sīvika, susikkhito sādhu karohi me vaco,
Uddharitvā cakkhūni mamaṁ jigīsato, hatthesu ṭhapehi vanibbakassā ti.

Tassattho: samma sīvika, tvaṁ mayhaṁ sahāyo ca mitto ca vejjasippe cāsi susikkhito, sādhu me vacanaṁ karohi. Mama jigīsato upadhārentassa olokentasseva tālamiñjaṁ viya me akkhīni uddharitvā imassa yācakassa hatthesu ṭhapehīti.

Atha naṁ sīviko āha: “Cakkhudānaṁ nāma bhāriyaṁ, upadhārehi, devā” ti. Sīvika, upadhāritaṁ mayā, tvaṁ mā papañcaṁ [PTS 4.407] karohi, mā mayā saddhiṁ bahuṁ kathehīti. So cintesi: “Ayuttaṁ mādisassa susikkhitassa vejjassa rañño akkhīsu satthapātanan”-ti. So nānābhesajjāni ghaṁsitvā bhesajjacuṇṇena nīluppalaṁ paribhāvetvā dakkhiṇakkhiṁ upasiṅghāpesi, akkhi parivatti, dukkhavedanā uppajji. “Sallakkhehi, mahārāja, paṭipākatikakaraṇaṁ mayhaṁ bhāro” ti. “Alañhi tāta mā papañcaṁ karī” ti. So paribhāvetvā puna upasiṅghāpesi, akkhi akkhikūpato mucci, balavatarā vedanā udapādi. “Sallakkhehi mahārāja, sakkomahaṁ paṭipākatikaṁ kātun”-ti. “Mā papañcaṁ karī” ti. So tatiyavāre kharataraṁ paribhāvetvā upanāmesi. Akkhi osadhabalena paribbhamitvā akkhikūpato nikkhamitvā nhārusuttakena olambamānaṁ aṭṭhāsi. Sallakkhehi narinda, puna pākatikakaraṇaṁ mayhaṁ balanti. Mā papañcaṁ karīti. Adhimattā vedanā udapādi, lohitaṁ pagghari, nivatthasāṭakā lohitena temiṁsu. Orodhā ca amaccā ca rañño pādamūle patitvā: “Deva akkhīni mā dehī” ti mahāparidevaṁ parideviṁsu.

Rājā vedanaṁ adhivāsetvā: “Tāta, mā papañcaṁ karī” ti āha. So: “Sādhu, devā” ti vāmahatthena akkhiṁ dhāretvā dakkhiṇahatthena satthakaṁ ādāya akkhisuttakaṁ chinditvā akkhiṁ gahetvā mahāsattassa hatthe ṭhapesi. So vāmakkhinā dakkhiṇakkhiṁ oloketvā vedanaṁ adhivāsetvā: “Ehi brāhmaṇā” ti brāhmaṇaṁ pakkositvā: “Mama ito akkhito sataguṇena sahassaguṇena satasahassaguṇena sabbaññutaññāṇakkhim-eva piyataraṁ, tassa me idaṁ paccayo hotū” ti vatvā brāhmaṇassa akkhiṁ adāsi. So taṁ ukkhipitvā attano akkhimhi ṭhapesi. Taṁ tassānubhāvena vikasitanīluppalaṁ viya hutvā patiṭṭhāsi. Mahāsatto vāmakkhinā tassa taṁ akkhiṁ disvā: “Aho, sudinnaṁ mayā akkhidānan”-ti anto samuggatāya [PTS 4.408] pītiyā nirantaraṁ phuṭo hutvā itaram-pi akkhiṁ adāsi. Sakko tam-pi attano akkhimhi ṭhapetvā rājanivesanā nikkhamitvā mahājanassa olokentasseva nagarā nikkhamitvā devalokam-eva gato. Tamatthaṁ pakāsento satthā diyaḍḍhagāthamāha.

67. Codito sivirājena, sīviko vacanaṁkaro,
Rañño cakkhūnuddharitvā, brāhmaṇassūpanāmayi,
Sacakkhu brāhmaṇo āsi, andho rājā upāvisī ti.

Rañño na cirasseva akkhīni ruhiṁsu, ruhamānāni ca āvāṭabhāvaṁ appatvā kambalageṇḍukena viya uggatena maṁsapiṇḍena pūretvā cittakammarūpassa viya akkhīni ahesuṁ, vedanā pacchijji. Atha mahāsatto katipāhaṁ pāsāde vasitvā: “Kiṁ andhassa rajjena, amaccānaṁ rajjaṁ niyyādetvā uyyānaṁ gantvā pabbajitvā samaṇadhammaṁ karissāmī” ti cintetvā amacce pakkosāpetvā tesaṁ tamatthaṁ ārocetvā: “Eko mukhadhovanādidāyako kappiyakārako va mayhaṁ santike bhavissati, sarīrakiccaṭṭhānesu pi me rajjukaṁ bandhathā” ti vatvā sārathiṁ āmantetvā: “Rathaṁ yojehī” ti āha. Amaccā panassa rathena gantuṁ adatvā suvaṇṇasivikāya naṁ netvā pokkharaṇītīre nisīdāpetvā ārakkhaṁ saṁvidhāya paṭikkamiṁsu. Rājā pallaṅkena nisinno attano dānaṁ āvajjesi. Tasmiṁ khaṇe sakkassa āsanaṁ uṇhaṁ ahosi. So āvajjento taṁ kāraṇaṁ disvā: “Mahārājassa varaṁ datvā cakkhuṁ paṭipākatikaṁ karissāmī” ti cintetvā tattha gantvā mahāsattassa avidūre aparāparaṁ caṅkami. Tamatthaṁ pakāsento satthā imā gāthā āha:

68. Tato so katipāhassa, uparūḷhesu cakkhusu,
Sūtaṁ āmantayī rājā, sivīnaṁ raṭṭhavaḍḍhano.

69. Yojehi [PTS 4.409] sārathi yānaṁ, yuttañca paṭivedaya,
Uyyānabhūmiṁ gacchāma, pokkharañño vanāni ca.

70. So ca pokkharaṇītīre, pallaṅkena upāvisi,
Tassa sakko pāturahu, devarājā sujampatī ti.

Sakko pi mahāsattena padasaddaṁ sutvā: “Ko eso” ti puṭṭho gāthamāha.

71. Sakkohamasmi devindo, āgatosmi tavantike,
Varaṁ varassu rājīsi, yaṁ kiñci manasicchasī ti.

Evaṁ vutte rājā gāthamāha.

72. Pahūtaṁ me dhanaṁ sakka, balaṁ koso canappako,
Andhassa me sato dāni, maraṇaññeva ruccatī ti.

Tattha maraṇaññeva ruccatī ti devarāja, idāni mayhaṁ andhabhāvena maraṇam-eva ruccati, taṁ me dehīti.

Atha naṁ sakko āha: “Sivirāja, kiṁ pana tvaṁ maritukāmo hutvā maraṇaṁ rocesi, udāhu andhabhāvenā” ti? “Andhabhāvena devā” ti. “Mahārāja, dānaṁ nāma na kevalaṁ samparāyattham-eva dīyati, diṭṭhadhammatthāya pi paccayo hoti, tvañca ekaṁ cakkhuṁ yācito dve adāsi, tena saccakiriyaṁ karohī” ti kathaṁ samuṭṭhāpetvā āha:

73. Yāni saccāni dvipadinda, tāni bhāsassu khattiya,
Saccaṁ te bhaṇamānassa, puna cakkhu bhavissatī ti.

Taṁ sutvā mahāsatto: “Sakka, sacesi mama cakkhuṁ dātukāmo, aññaṁ upāyaṁ mā kari, mama dānanissandeneva me cakkhu uppajjatū” ti vatvā sakkena: “Mahārāja, ahaṁ sakko devarājā pi na paresaṁ cakkhuṁ dātuṁ sakkomi, tayā dinnadānassa phaleneva te cakkhu uppajjissatī” ti vutte: “Tena hi mayā dānaṁ sudinnan”-ti vatvā saccakiriyaṁ karonto gāthamāha.

74. Ye [PTS 4.410] maṁ yācitumāyanti, nānāgottā vanibbakā,
Yo pi maṁ yācate tattha, so pi me manaso piyo,
Etena saccavajjena, cakkhu me upapajjathā ti.

Tattha ye man-ti ye maṁ yācituṁ āgacchanti, tesu yācakesu āgacchantesu yo pi maṁ yācate, so pi me manaso piyo. Etenā ti sace mama sabbe pi yācakā piyā, saccamevetaṁ mayā vuttaṁ, etena me saccavacanena ekaṁ me cakkhu upapajjatha upapajjatūti āha.

Athassa vacanānantaram-eva paṭhamaṁ cakkhu udapādi. Tato dutiyassa uppajjanatthāya gāthādvayamāha.

75. Yaṁ maṁ so yācituṁ āgā, dehi cakkhunti brāhmaṇo,
Tassa cakkhūni pādāsiṁ, brāhmaṇassa vanibbato.

76. Bhiyyo maṁ āvisī pīti, somanassañcanappakaṁ,
Etena saccavajjena, dutiyaṁ me upapajjathā ti.

Tattha yaṁ man-ti yo maṁ yācati. So ti so cakkhuvikalo brāhmaṇo: “Dehi me cakkhun”-ti yācituṁ āgato. Vanibbato ti yācantassa. Bhiyyo maṁ āvisī ti brāhmaṇassa cakkhūni datvā andhakālato paṭṭhāya tasmiṁ andhakāle tathārūpaṁ vedanaṁ agaṇetvā: “Aho sudinnaṁ me dānan”-ti paccavekkhantaṁ maṁ bhiyyo atirekatarā pīti āvisi, mama hadayaṁ paviṭṭhā, somanassañca mama anantaṁ aparimāṇaṁ uppajji. Etenā ti sace mama tadā anappakaṁ pītisomanassaṁ uppannaṁ, saccamevetaṁ mayā vuttaṁ, etena me saccavacanena dutiyam-pi cakkhu upapajjatūti āha.

Taṅkhaṇaññeva dutiyam-pi cakkhu udapādi. Tāni panassa cakkhūni neva pākatikāni, na dibbāni. Sakkabrāhmaṇassa hi dinnaṁ cakkhuṁ puna pākatikaṁ kātuṁ na sakkā, upahatavatthuno ca dibbacakkhu nāma na uppajjati, tāni panassa [PTS 4.411] saccapāramitānubhāvena sambhūtāni cakkhūnīti vuttāni. Tesaṁ uppattisamakālam-eva sakkānubhāvena sabbā rājaparisā sannipatitāva ahesuṁ. Athassa sakko mahājanamajjhe yeva thutiṁ karonto gāthādvayamāha.

77. Dhammena bhāsitā gāthā, sivīnaṁ raṭṭhavaḍḍhana,
Etāni tava nettāni, dibbāni paṭidissare.

78. Tirokuṭṭaṁ tiroselaṁ, samatiggayha pabbataṁ,
Samantā yojanasataṁ, dassanaṁ anubhontu te ti.

Tattha dhammena bhāsitā ti mahārāja, imā te gāthā dhammena sabhāveneva bhāsitā. Dibbānī ti dibbānubhāvayuttāni. Paṭidissare ti paṭidissanti. Tirokuṭṭan-ti mahārāja, imāni te cakkhūni devatānaṁ cakkhūni viya parakuṭṭaṁ paraselaṁ yaṁkiñci pabbatam-pi samatiggayha atikkamitvā samantā dasa disā yojanasataṁ rūpadassanaṁ anubhontu sādhentū ti attho.

Iti so ākāse ṭhatvā mahājanamajjhe imā gāthā bhāsitvā: “Appamatto hohī” ti mahāsattaṁ ovaditvā devalokam-eva gato. Mahāsatto pi mahājanaparivuto mahantena sakkārena nagaraṁ pavisitvā sucandakaṁ pāsādaṁ abhiruhi. Tena cakkhūnaṁ paṭiladdhabhāvo sakalasiviraṭṭhe pākaṭo jāto. Athassa dassanatthaṁ sakalaraṭṭhavāsino bahuṁ paṇṇākāraṁ gahetvā āgamiṁsu. Mahāsatto: “Imasmiṁ mahājanasannipāte mama dānaṁ vaṇṇayissāmī” ti rājadvāre mahāmaṇḍapaṁ kāretvā samussitasetacchatte rājapallaṅke nisinno nagare bheriṁ carāpetvā sabbaseniyo sannipātetvā: “Ambho, siviraṭṭhavāsino imāni me dibbacakkhūni disvā ito paṭṭhāya dānaṁ adatvā mā bhuñjathā” ti dhammaṁ desento catasso gāthā abhāsi:

79. Ko nīdha vittaṁ na dadeyya yācito, api visiṭṭhaṁ supiyam-pi attano,
Tadiṅgha sabbe sivayo samāgatā, dibbāni nettāni mamajja passatha.

80. Tirokuṭṭaṁ [PTS 4.412] tiroselaṁ, samatiggayha pabbataṁ,
Samantā yojanasataṁ, dassanaṁ anubhonti me.

81. Na cāgamattā paramatthi kiñci, maccānaṁ idha jīvite,
Datvāna mānusaṁ cakkhuṁ, laddhaṁ me cakkhuṁ amānusaṁ.

82. Etam-pi disvā sivayo, detha dānāni bhuñjatha,
Datvā ca bhutvā ca yathānubhāvaṁ, aninditā saggamupetha ṭhānan-ti.

Tattha konīdhā ti ko nu idha. Api visiṭṭhan-ti uttamam-pi samānaṁ. Cāgamattā ti cāgapamāṇato aññaṁ varaṁ nāma natthi. Idha jīvite ti imasmiṁ jīvaloke. “Idha jīvatan”-ti pi pāṭho, imasmiṁ loke jīvamānānanti attho. Amānusan-ti dibbacakkhu mayā laddhaṁ, iminā kāraṇena veditabbametaṁ: “Cāgato uttamaṁ nāma natthī” ti. Etam-pi disvā ti etaṁ mayā laddhaṁ dibbacakkhuṁ disvā pi.

Iti imāhi catūhi gāthāhi dhammaṁ desetvā tato paṭṭhāya anvaddhamāsaṁ pannarasuposathesu mahājanaṁ sannipātāpetvā niccaṁ imāhi gāthāhi dhammaṁ desesi. Taṁ sutvā mahājano dānādīni puññāni katvā devalokaṁ pūrento va agamāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, porāṇakapaṇḍitā bāhiradānena asantuṭṭhā sampattayācakānaṁ attano cakkhūni uppāṭetvā adaṁsū” ti vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sīvikavejjo ānando ahosi, sakko anuruddho ahosi, sesaparisā buddhaparisā, sivirājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Sivijātakavaṇṇanā tatiyā

JA 500: Sirīmantajātakavaṇṇanā

83-103. Paññāyupetaṁ siriyā vihīnan-ti ayaṁ sirīmantapañho mahāummaṅge (JA. 542) āvi bhavissati.

Sirimantapañho

Udumbaradevī pana itarehi paṇḍitaṁ nissāya pañhassa ñātabhāvaṁ ñatvā: “Raññā muggaṁ māsena nibbisesakaṁ karontena viya pañcannaṁ samako va sakkāro kato, nanu mayhaṁ kaniṭṭhassa visesaṁ sakkāraṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā rañño santikaṁ gantvā pucchi: “Deva, kena vo pañho kathito” ti? “Pañcahi paṇḍitehi, bhadde” ti. “Deva, cattāro janā taṁ pañhaṁ kaṁ nissāya jāniṁsū” ti? “Na jānāmi, bhadde” ti. “Mahārāja, kiṁ te jānanti, paṇḍito pana ‘mā nassantu ime bālā’ ti pañhaṁ uggaṇhāpesi, tumhe sabbesaṁ [PTS 6.356] samakaṁ sakkāraṁ karotha, ayuttametaṁ, paṇḍitassa visesakaṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti. Rājā: “Attānaṁ nissāya ñātabhāvaṁ na kathesī” ti paṇḍitassa tussitvā atirekataraṁ sakkāraṁ kātukāmo cintesi: “Hotu mama puttaṁ ekaṁ pañhaṁ pucchitvā kathitakāle mahantaṁ sakkāraṁ karissāmī” ti. So pañhaṁ cintento sirimantapañhaṁ cintetvā ekadivasaṁ pañcannaṁ paṇḍitānaṁ upaṭṭhānaṁ āgantvā sukhanisinnakāle senakaṁ āha: “senaka, pañhaṁ pucchissāmī” ti. “Puccha devā” ti. Rājā sirimantapañhe paṭhamaṁ gāthamāha:

83. Paññāyupetaṁ siriyā vihīnaṁ, yasassinaṁ vā pi apetapaññaṁ,
Pucchāmi taṁ senaka etamatthaṁ, kamettha seyyo kusalā vadantī ti.

Tattha kamettha seyyo ti imesu dvīsu kataraṁ paṇḍitā seyyoti vadanti.

Ayañca kira pañho senakassa vaṁsānugato, tena naṁ khippam-eva kathesi:

84. Dhīrā ca bālā ca have janinda, sippūpapannā ca asippino ca,
Sujātimanto pi ajātimassa, yasassino pesakarā bhavanti,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti.

Tattha pañño nihīno ti paññavā nihīno, issaro va uttamoti attho.

Rājā tassa vacanaṁ sutvā itare tayo apucchitvā saṅghanavakaṁ hutvā nisinnaṁ mahosadhapaṇḍitaṁ āha:

85. Tuvam-pi pucchāmi anomapañña, mahosadha kevaladhammadassi,
Bālaṁ yasassiṁ paṇḍitaṁ appabhogaṁ, kamettha seyyo kusalā vadantī ti.

Tattha kevaladhammadassī ti sabbadhammadassi.

Athassa [PTS 6.357] mahāsatto: “Suṇa, mahārājā” ti vatvā kathesi:

86. Pāpāni kammāni karoti bālo, idham-eva seyyo iti maññamāno,
Idhalokadassī paralokamadassī, ubhayattha bālo kalimaggahesi,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti.

Tattha idham-eva seyyo ti idhaloke issariyam-eva mayhaṁ seṭṭhanti maññamāno. Kalimaggahesī ti bālo issariyamānena pāpakammaṁ katvā nirayādiṁ upapajjanto paraloke ca puna tato āgantvā nīcakule dukkhabhāvaṁ patvā nibbattamāno idhaloke cāti ubhayattha parājayam-eva gaṇhāti. Etam-pi kāraṇaṁ ahaṁ disvā paññāsampanno va uttamo, issaro pana bālo na uttamoti vadāmi.

Evaṁ vutte rājā senakaṁ oloketvā: “Nanu mahosadho paññavantam-eva uttamoti vadatī” ti āha. Senako: “Mahārāja, mahosadho daharo, ajjāpissa mukhe khīragandho vāyati, kimesa jānātī” ti vatvā imaṁ gāthamāha:

87. Nisippametaṁ vidadhāti bhogaṁ, na bandhuvā na sarīravaṇṇo yo,
Passeḷamūgaṁ sukhamedhamānaṁ, sirī hi naṁ bhajate goravindaṁ,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti.

Tattha eḷamūgan-ti paggharitalālamukhaṁ. Goravindan-ti so kira tasmiṁ yeva nagare asītikoṭivibhavo seṭṭhi virūpo. Nāssa putto na ca dhītā, na kiñci sippaṁ jānāti. Kathentassapissa hanukassa ubhohi pi passehi lālādhārā paggharati. Devaccharā viya dve itthiyo sabbālaṅkārehi vibhūsitā supupphitāni nīluppalāni gahetvā ubhosu passesu ṭhitā taṁ lālaṁ nīluppalehi sampaṭicchitvā nīluppalāni vātapānena chaḍḍenti. Surāsoṇḍā pi pānāgāraṁ pavisantā nīluppalehi atthe sati tassa gehadvāraṁ gantvā: “Sāmi goravinda, seṭṭhī” ti vadanti. So tesaṁ saddaṁ sutvā vātapāne ṭhatvā: “Kiṁ, tātā” ti vadati. Athassa lālādhārā paggharati. Tā itthiyo taṁ nīluppalehi sampaṭicchitvā nīluppalāni antaravīthiyaṁ khipanti. Surādhuttā tāni gahetvā [PTS 6.358] udakena vikkhāletvā piḷandhitvā pānāgāraṁ pavisanti. Evaṁ sirisampanno ahosi. Senako taṁ udāharaṇaṁ katvā dassento evamāha.

Taṁ sutvā rājā: “Kīdisaṁ, tāta, mahosadhapaṇḍitā” ti āha. Paṇḍito: “Deva, kiṁ senako jānāti, odanasitthaṭṭhāne kāko viya dadhiṁ pātuṁ āraddhasunakho viya ca yasam-eva passati, sīse patantaṁ mahāmuggaraṁ na passati, suṇa, devā” ti vatvā imaṁ gāthamāha:

88. Laddhā sukhaṁ majjati appapañño, dukkhena phuṭṭho pi pamohameti,
Āgantunā dukkhasukhena phuṭṭho, pavedhati vāricaro va ghamme,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti.

Tattha sukhan-ti issariyasukhaṁ labhitvā bālo pamajjati, pamatto samāno pāpaṁ karoti. Dukkhenā ti kāyikacetasikadukkhena. Āgantunā ti na ajjhattikena. Sattānañhi sukham-pi dukkham-pi āgantukam-eva, na niccapavattaṁ. Ghamme ti udakā uddharitvā ātape khittamaccho viya.

Taṁ sutvā rājā: “Kīdisaṁ ācariyā” ti āha. Senako: “Deva, kimesa jānāti, tiṭṭhantu tāva manussā, araññe jātarukkhesu pi phalasampannam-eva bahū vihaṅgamā bhajantī” ti vatvā imaṁ gāthamāha:

89. Dumaṁ yathā sāduphalaṁ araññe, samantato samabhisaranti pakkhī,
Evam-pi aḍḍhaṁ sadhanaṁ sabhogaṁ, bahujjano bhajati atthahetu,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti.

Tattha bahujjano ti mahājano.

Taṁ sutvā rājā: “Kīdisaṁ tātā” ti āha. Paṇḍito: “Kimesa mahodaro jānāti, suṇa, devā” ti vatvā imaṁ gāthamāha:

90. Na sādhu balavā bālo, sāhasā vindate dhanaṁ,
Kandantametaṁ dummedhaṁ, kaḍḍhanti nirayaṁ bhusaṁ,
Etam-pi [PTS 6.359] disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti.

Tattha sāhasā ti sāhasena sāhasikakammaṁ katvā janaṁ pīḷetvā dhanaṁ vindati. Atha naṁ nirayapālā kandantam-eva dummedhaṁ balavavedanaṁ nirayaṁ kaḍḍhanti.

Puna raññā: “Kiṁ senakā” ti vutte senako imaṁ gāthamāha:

91. Yā kāci najjo gaṅgamabhissavanti, sabbāva tā nāmagottaṁ jahanti,
Gaṅgā samuddaṁ paṭipajjamānā, na khāyate iddhiṁ pañño pi loke,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti.

Tattha najjo ti ninnā hutvā sandamānā antamaso kunnadiyo pi gaṅgaṁ abhissavanti. Jahantī ti gaṅgātveva saṅkhyaṁ gacchanti, attano nāmagottaṁ jahanti. Na khāyate ti sā pi gaṅgā samuddaṁ paṭipajjamānā na paññāyati, samuddotveva nāmaṁ labhati. Evam-eva mahāpañño pi issarasantikaṁ patto na khāyati na paññāyati,samuddaṁ paviṭṭhagaṅgā viya hoti.

Puna rājā: “Kiṁ paṇḍitā” ti āha. So: “Suṇa, mahārājā” ti vatvā imaṁ gāthādvayamāha:

92. Yametamakkhā udadhiṁ mahantaṁ, savanti najjo sabbakālamasaṅkhyaṁ,
So sāgaro niccamuḷāravego, velaṁ na acceti mahāsamuddo.

93. Evam-pi bālassa pajappitāni, paññaṁ na acceti sirī kadāci,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti.

Tattha yametamakkhā ti yaṁ etaṁ akkhāsi vadesi. Asaṅkhyan-ti agaṇanaṁ. Velaṁ na accetī ti uḷāravego pi hutvā ūmisahassaṁ ukkhipitvā pi velaṁ atikkamituṁ na sakkoti, velaṁ patvā avassaṁ sabbā ūmiyo bhijjanti. Evam-pi bālassa pajappitānī ti bālassa vacanāni pi evam-eva paññavantaṁ atikkamituṁ na [PTS 6.360] sakkonti, taṁ patvāva bhijjanti. Paññaṁ na accetī ti paññavantaṁ sirimā nāma nātikkamati. Na hi koci manujo atthānatthe uppannakaṅkho taṁchindanatthāya paññavantaṁ atikkamitvā bālassa issarassa pādamūlaṁ gacchati, paññavantassa pana pādamūle yeva vinicchayo nāma labbhatīti.

Taṁ sutvā rājā: “Kathaṁ senakā” ti āha. So: “Suṇa, devā” ti vatvā imaṁ gāthamāha:

94. Asaññato ce pi paresamatthaṁ, bhaṇāti sandhānagato yasassī,
Tasseva taṁ rūhati ñātimajjhe, sirī hi naṁ kārayate na paññā,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti.

Tattha asaññato cepī ti issaro hi sace pi kāyādīhi asaññato dussīlo. Sandhānagato ti vinicchaye ṭhito hutvā paresaṁ atthaṁ bhaṇati, tasmiṁ vinicchayamaṇḍale mahāparivāraparivutassa musāvādaṁ vatvā sāmikam-pi assāmikaṁ karontassa tasseva taṁ vacanaṁ ruhati. Sirī hi naṁ tathā kārayate na paññā, tasmā pañño nihīno, sirimāva seyyoti vadāmi.

Puna raññā: “Kiṁ, tātā” ti vutte paṇḍito: “Suṇa, deva, bālasenako kiṁ jānātī” ti vatvā imaṁ gāthamāha:

95. Parassa vā attano vā pi hetu, bālo musā bhāsati appapañño,
So nindito hoti sabhāya majjhe, pacchā pi so duggatigāmī hoti,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti.

Tato senako imaṁ gāthamāha:

96. Attham-pi ce bhāsati bhūripañño, anāḷhiyo appadhano daliddo,
Na tassa taṁ rūhati ñātimajjhe, sirī [PTS 6.361] ca paññāṇavato na hoti,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti.

Tattha atthampī ti kāraṇam-pi ce bhāsati. Ñātimajjhe ti parisamajjhe. Paññāṇavato ti mahārāja, paññāṇavantassa sirisobhaggappattassa santikaṁ gantvā pakatiyā vijjamānā pi sirī nāma na hoti. So hi tassa santike sūriyuggamane khajjopanako viya khāyatīti dasseti.

Puna raññā: “Kīdisaṁ, tātā” ti vutte paṇḍito: “Kiṁ jānāti, senako, idhalokamattam-eva oloketi, na paralokan”-ti vatvā imaṁ gāthamāha:

97. Parassa vā attano vā pi hetu, na bhāsati alikaṁ bhūripañño,
So pūjito hoti sabhāya majjhe, pacchā pi so suggatigāmī hoti,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti.

Tato senako gāthamāha:

98. Hatthī gavāssā maṇikuṇḍalā ca, thiyo ca iddhesu kulesu jātā,
Sabbāva tā upabhogā bhavanti, iddhassa posassa aniddhimanto,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti.

Tattha iddhassā ti issarassa. Aniddhimanto ti na kevalaṁ tā nāriyova, atha kho sabbe aniddhimanto pi sattā tassa upabhogā bhavanti.

Tato paṇḍito: “Kiṁ esa jānātī” ti vatvā ekaṁ kāraṇaṁ āharitvā dassento imaṁ gāthamāha:

99. Asaṁvihitakammantaṁ, bālaṁ dummedhamantinaṁ,
Sirī jahati dummedhaṁ, jiṇṇaṁva urago tacaṁ,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi,
Pañño va seyyo na yasassi bālo ti.

Tattha [PTS 6.362] “sirī jahatī” ti padassa cetiyajātakena (JA. 422) attho vaṇṇetabbo.

Atha senako raññā: “Kīdisan”-ti vutte: “Deva, kiṁ esa taruṇadārako jānāti, suṇāthā” ti vatvā: “Paṇḍitaṁ appaṭibhānaṁ karissāmī” ti cintetvā imaṁ gāthamāha:

100. Pañca paṇḍitā mayaṁ bhaddante, sabbe pañjalikā upaṭṭhitā,
Tvaṁ no abhibhuyya issarosi, sakko va bhūtapati devarājā,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti. .

Idaṁ kira sutvā rājā: “Sādhurūpaṁ senakena kāraṇaṁ ābhataṁ, sakkhissati nu kho me putto imassa vādaṁ bhinditvā aññaṁ kāraṇaṁ āharitun”-ti cintetvā: “Kīdisaṁ paṇḍitā” ti āha. Senakena kira imasmiṁ kāraṇe ābhate ṭhapetvā bodhisattaṁ añño taṁ vādaṁ bhindituṁ samattho nāma natthi, tasmā mahāsatto attano ñāṇabalena tassa vādaṁ bhindanto: “Mahārāja, kimesa bālo jānāti, yasam-eva oloketi, paññāya visesaṁ na jānāti, suṇāthā” ti vatvā imaṁ gāthamāha:

101. Dāso va paññassa yasassi bālo, atthesu jātesu tathāvidhesu,
Yaṁ paṇḍito nipuṇaṁ saṁvidheti, sammohamāpajjati tattha bālo,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti.

Tattha atthesū ti kiccesu jātesu. Saṁvidhetī ti saṁvidahati.

Iti mahāsatto sinerupādato suvaṇṇavālukaṁ uddharanto viya gaganatale puṇṇacandaṁ uṭṭhāpento viya ca nayakāraṇaṁ dassesi. Evaṁ mahāsattena paññānubhāvaṁ dassetvā kathite rājā senakaṁ āha: “kīdisaṁ, senaka, sakkonto uttari pi kathehī” ti. So koṭṭhe ṭhapitadhaññaṁ viya uggahitakaṁ khepetvā appaṭibhāno maṅkubhūto pajjhāyanto [PTS 6.363] nisīdi. Sace hi so aññaṁ kāraṇaṁ āhareyya, na gāthāsahassena pi imaṁ jātakaṁ niṭṭhāyetha. Tassa pana appaṭibhānassa ṭhitakāle gambhīraṁ oghaṁ ānento viya mahāsatto uttari pi paññam-eva vaṇṇento imaṁ gāthamāha:

102. Addhā hi paññāva sataṁ pasatthā, kantā sirī bhogaratā manussā,
Ñāṇañca buddhānamatulyarūpaṁ, paññaṁ na acceti sirī kadācī ti.

Tattha satan-ti buddhādīnaṁ sappurisānaṁ. Bhogaratā ti mahārāja, yasmā andhabālamanussā bhogaratāva, tasmā tesaṁ sirī kantā. Yaso nāmesa paṇḍitehi garahito bālānaṁ kantoti cāyaṁ attho bhisajātakena (JA. 488) vaṇṇetabbo. Buddhānan-ti sabbaññubuddhānañca ñāṇaṁ. Kadācī ti kismiñci kāle ñāṇavantaṁ sirī nāma nātikkamati, devā ti.

Taṁ sutvā rājā mahāsattassa pañhabyākaraṇena tuṭṭho ghanavassaṁ vassento viya mahāsattaṁ dhanena pūjento imaṁ gāthamāha:

103. Yaṁ taṁ apucchimha akittayī no, mahosadha kevaladhammadassī,
Gavaṁ sahassaṁ usabhañca nāgaṁ, ājaññayutte ca rathe dasa ime,
Pañhassa veyyākaraṇena tuṭṭho, dadāmi te gāmavarāni soḷasā ti.

Tattha usabhañca nāgan-ti tassa gavaṁ sahassassa usabhaṁ katvā alaṅkatapaṭiyattaṁ ārohanīyaṁ nāgaṁ dammīti.

Vīsatinipāte sirimantapañho niṭṭhito

Sirīmantajātakavaṇṇanā catutthā

JA 501: Rohaṇamigajātakavaṇṇanā

Ete [PTS 4.413] yūthā patiyantī ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto āyasmato ānandassa jīvitapariccāgaṁ ārabbha kathesi. So panassa jīvitapariccāgo asītinipāte cūḷahaṁsajātake (JA. 533) dhanapāladamane āvi bhavissati. Evaṁ tenāyasmatā satthu atthāya jīvite pariccatte dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, āyasmā ānando sekkhapaṭisambhidappatto hutvā dasabalassatthāya jīvitaṁ pariccajī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa mamatthāya jīvitaṁ pariccajiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente khemā nāmassa aggamahesī ahosi. Tadā bodhisatto himavantapadese migayoniyaṁ nibbattitvā suvaṇṇavaṇṇo ahosi sobhaggappatto. Kaniṭṭho pissa cittamigo nāma suvaṇṇavaṇṇo va ahosi, kaniṭṭhabhaginīpissa sutanā nāma suvaṇṇavaṇṇāva ahosi. Mahāsatto pana rohaṇo nāma migarājā ahosi. So himavante dve pabbatarājiyo atikkamitvā tatiyāya antare rohaṇaṁ nāma saraṁ nissāya asītimigasahassaparivāro vāsaṁ kappesi. So andhe jiṇṇe mātāpitaro posesi. Atheko bārāṇasito avidūre nesādagāmavāsī nesādaputto himavantaṁ paviṭṭho mahāsattaṁ disvā attano gāmaṁ āgantvā aparabhāge kālaṁ karonto puttassārocesi: “Tāta, amhākaṁ kammabhūmiyaṁ asukasmiṁ nāma ṭhāne suvaṇṇavaṇṇo migo vasati, sace rājā puccheyya, katheyyāsī” ti.

Athekadivasaṁ khemā devī paccūsakāle supinaṁ addasa. Evarūpo supino ahosi: suvaṇṇavaṇṇo migo āgantvā kañcanapīṭhe nisīditvā suvaṇṇakiṅkiṇikaṁ ākoṭento viya madhurassarena deviyā dhammaṁ deseti, sā sādhukāraṁ datvā dhammaṁ suṇāti. Migo dhammakathāya aniṭṭhitāya eva uṭṭhāya gacchati, sā: “Migaṁ gaṇhatha gaṇhathā” ti vadantī yeva pabujjhi. Paricārikāyo tassā saddaṁ sutvā: “Pihitadvāravātapānaṁ gehaṁ vātassa pi okāso natthi, ayyā, imāya velāya migaṁ gaṇhāpetī” ti avahasiṁsu. Sā tasmiṁ khaṇe [PTS 4.414] “supino ayan”-ti ñatvā cintesi: “Supinoti vutte rājā anādaro bhavissati, ‘dohaḷo uppanno’ ti vutte pana ādarena pariyesissati, suvaṇṇavaṇṇassa migassa dhammakathaṁ suṇissāmī” ti. Sā gilānālayaṁ katvā nipajji. Rājā āgantvā: “Bhadde, kiṁ te aphāsukan”-ti pucchi. “Deva, aññaṁ natthi, dohaḷo pana me uppanno” ti. “Kiṁ icchasi devī” ti? “Suvaṇṇavaṇṇassa dhammikamigassa dhammaṁ sotukāmā devā” ti. “Bhadde, yaṁ natthi, tattha te dohaḷo uppanno, suvaṇṇavaṇṇo nāma migo yeva natthī” ti. So: “Sace na labhāmi, idheva me maraṇan”-ti rañño piṭṭhiṁ datvā nipajji.

Rājā: “Sace atthi, labhissasī” ti parisamajjhe nisīditvā morajātake (JA. 159) vuttanayeneva amacce ca brāhmaṇe ca pucchitvā: “Suvaṇṇavaṇṇā migā nāma hontī” ti sutvā luddake sannipātetvā: “Evarūpo migo kena diṭṭho, kena suto” ti pucchitvā tena nesādaputtena pitu santikā sutaniyāmena kathite: “Samma, tassa te migassa ānītakāle mahantaṁ sakkāraṁ karissāmi, gaccha ānehi nan”-ti vatvā paribbayaṁ datvā taṁ pesesi. So pi: “Sacāhaṁ, deva, taṁ ānetuṁ na sakkhissāmi, cammamassa ānessāmi, taṁ ānetuṁ asakkonto lomānipissa ānessāmi, tumhe mā cintayitthā” ti vatvā attano nivesanaṁ gantvā puttadārassa paribbayaṁ datvā tattha gantvā taṁ migarājānaṁ disvā: “Kasmiṁ nu kho ṭhāne pāsaṁ oḍḍetvā imaṁ migarājānaṁ gaṇhituṁ sakkhissāmī” ti vīmaṁsanto pānīyatitthe okāsaṁ passi. So daḷhaṁ cammayottaṁ vaṭṭetvā mahāsattassa pānīyapivanaṭṭhāne yaṭṭhipāsaṁ oḍḍesi.

Punadivase mahāsatto asītiyā migasahassehi saddhiṁ gocaraṁ caritvā: “Pakatititthe yeva pānīyaṁ pivissāmī” ti tattha gantvā otaranto yeva pāse bajjhi. So: “Sacāhaṁ idāneva baddharavaṁ ravissāmi, ñātigaṇā pānīyaṁ apivitvāva bhītā palāyissantī” ti cintetvā yaṭṭhiyaṁ [PTS 4.415] allīyitvā attano vase vattetvā pānīyaṁ pivanto viya ahosi. Atha asītiyā migasahassānaṁ pānīyaṁ pivitvā uttaritvā ṭhitakāle: “Pāsaṁ chindissāmī” ti tikkhattuṁ ākaḍḍhi. Paṭhamavāre cammaṁ chijji, dutiyavāre maṁsaṁ chijji, tatiyavāre nhāruṁ chinditvā pāso aṭṭhiṁ āhacca aṭṭhāsi. So chindituṁ asakkonto baddharavaṁ ravi, migagaṇā bhāyitvā tīhi ghaṭāhi palāyiṁsu. Cittamigo tiṇṇam-pi ghaṭānaṁ antare mahāsattaṁ adisvā: “Idaṁ bhayaṁ uppajjamānaṁ mama bhātu uppannaṁ bhavissatī” ti cintetvā tassa santikaṁ gantvā baddhaṁ passi. Atha naṁ mahāsatto disvā: “Bhātika, mā idha tiṭṭha, sāsaṅkaṁ idaṁ ṭhānan”-ti vatvā uyyojento paṭhamaṁ gāthamāha.

104. Ete yūthā patiyanti, bhītā maraṇassa cittaka,
Gaccha tuvam-pi mākaṅkhi, jīvissanti tayā sahā ti.

Tattha ete ti cakkhupathaṁ atikkamitvā dūragate sandhāyāha. Patiyantī ti patigacchanti, palāyantī ti attho. Cittakā ti taṁ ālapati. Tayā sahā ti tvaṁ etesaṁ mama ṭhāne ṭhatvā rājā hohi, ete tayā saddhiṁ jīvissantīti.

Tato ubhinnam-pi tisso ekantarikagāthāyo honti:

105. Nāhaṁ rohaṇa gacchāmi, hadayaṁ me avakassati,
Na taṁ ahaṁ jahissāmi, idha hissāmi jīvitaṁ.

106. Te hi nūna marissanti, andhā apariṇāyakā,
Gaccha tuvam-pi mākaṅkhi, jīvissanti tayā saha.

107. Nāhaṁ rohaṇa gacchāmi, hadayaṁ me avakassati,
Na taṁ baddhaṁ jahissāmi, idha hissāmi jīvitan-ti.

Tattha rohaṇā ti mahāsattaṁ nāmenālapati. Avakassatī ti kaḍḍhayati, sokena vā kaḍḍhīyati. Te hi nūnā ti te amhākaṁ mātāpitaro ekaṁseneva dvīsu pi amhesu idha matesu apariṇāyakā hutvā appaṭijaggiyamānā sussitvā marissanti, tasmā bhātika cittaka, gaccha tuvaṁ, tayā saha te jīvissantī ti attho. Idha hissāmī ti imasmiṁ yeva ṭhāne jīvitaṁ jahissāmīti.

Iti vatvā bodhisattassa [PTS 4.416] dakkhiṇapassaṁ nissāya taṁ sandhāretvā assāsento aṭṭhāsi. Sutanā pi migapotikā palāyitvā migānaṁ antare ubho bhātike apassantī: “Idaṁ bhayaṁ mama bhātikānaṁ uppannaṁ bhavissatī” ti nivattitvā tesaṁ santikaṁ āgatā. Naṁ āgacchantiṁ disvā mahāsatto pañcamaṁ gāthamāha.

108. Gaccha bhīru palāyassu, kūṭe baddhosmi āyase,
Gaccha tuvam-pi mākaṅkhi, jīvissanti tayā sahā ti.

Tattha bhīrū ti mātugāmo nāma appamattakena pi bhāyati, tena naṁ evaṁ ālapati. Kūṭe ti paṭicchannapāse. Āyase ti so hi antoudake ayakkhandhaṁ koṭṭetvā tattha sāradāruṁ yaṭṭhiṁ bandhitvā oḍḍito, tasmā evamāha. Tayā sahā ti te asītisahassā migā tayā saddhiṁ jīvissantīti.

Tato paraṁ purimanayeneva tisso gāthā honti:

109. Nāhaṁ rohaṇa gacchāmi, hadayaṁ me avakassati,
Na taṁ ahaṁ jahissāmi, idha hissāmi jīvitaṁ.

110. Te hi nūna marissanti, andhā apariṇāyakā,
Gaccha tuvam-pi mākaṅkhi, jīvissanti tayā saha.

111. Nāhaṁ rohaṇa gacchāmi, hadayaṁ me avakassati,
Na taṁ baddhaṁ jahissāmi, idha hissāmi jīvitan-ti.

Tattha te hi nūnā ti idhā pi mātāpitaro yeva sandhāyāha.

Sā pi tatheva paṭikkhipitvā mahāsattassa vāmapassaṁ nissāya assāsayamānā aṭṭhāsi. Luddo pi te mige palāyante disvā baddharavañca sutvā: “Baddho bhavissati migarājā” ti daḷhaṁ kacchaṁ bandhitvā migamāraṇasattiṁ ādāya vegenāgacchi. Mahāsatto taṁ āgacchantaṁ disvā navamaṁ gāthamāha.

112. Ayaṁ so luddako eti, luddarūpo sahāvudho,
Yo no vadhissati ajja, usunā sattiyā apī ti.

Tattha luddarūpo ti dāruṇajātiko. Sattiyā apī ti sattiyā pi no paharitvā vadhissati, tasmā yāva so nāgacchati, tāva palāyathāti.

Taṁ [PTS 4.417] disvā pi cittamigo na palāyi. Sutanā pana sakabhāvena saṇṭhātuṁ asakkontī maraṇabhayabhītā thokaṁ palāyitvā: “ahaṁ dve bhātike pahāya kuhiṁ palāyissāmī” ti attano jīvitaṁ jahitvā nalāṭena maccuṁ ādāya punāgantvā bhātu vāmapasse aṭṭhāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā dasamaṁ gāthamāha.

113. Sā muhuttaṁ palāyitvā, bhayaṭṭā bhayatajjitā,
Sudukkaraṁ akarā bhīru, maraṇāyūpanivattathā ti.

Tattha maraṇāyūpanivattathā ti maraṇatthāya upanivatti.

Luddo pi āgantvā te tayo jane ekato ṭhite disvā mettacittaṁ uppādetvā ekakucchiyaṁ nibbattabhātaro viya te maññamāno cintesi: “Migarājā, tāva pāse baddho, ime pana dve janā hirottappabandhanena baddhā, kiṁ nu kho ime etassa hontī” ti? Atha naṁ pucchanto gāthamāha.

114. Kiṁ nu teme migā honti, muttā baddhaṁ upāsare,
Na taṁ cajitumicchanti, jīvitassa pi kāraṇā ti.

Tattha kiṁ nu teme ti kiṁ nu te ime. Upāsare ti upāsanti.

Athassa bodhisatto ācikkhi:

115. Bhātaro honti me ludda, sodariyā ekamātukā,
Na maṁ cajitumicchanti, jīvitassa pi kāraṇā ti.

So tassa vacanaṁ sutvā bhiyyosomattāya muducitto ahosi. Cittamigarājā tassa muducittabhāvaṁ ñatvā: “Samma luddaka, mā tvaṁ etaṁ migarājānaṁ ‘migamattoyevā’ ti maññittha, ayañhi asītiyā migasahassānaṁ rājā sīlācārasampanno sabbasattesu muducitto mahāpañño andhe jiṇṇe mātāpitaro poseti. Sace tvaṁ evarūpaṁ dhammikaṁ migaṁ māresi, etaṁ mārento mātāpitaro ca no mañca bhaginiñca meti amhe pañca pi jane māresi yeva. Mayhaṁ pana bhātu jīvitaṁ dento pañcannam-pi janānaṁ jīvitadāyakosī” ti vatvā gāthamāha.

116. Te [PTS 4.418] hi nūna marissanti, andhā apariṇāyakā,
Pañcannaṁ jīvitaṁ dehi, bhātaraṁ muñca luddakā ti.

So tassa dhammakathaṁ sutvā pasannacitto: “Mā bhāyi sāmī” ti vatvā anantaraṁ gāthamāha.

117. So vo ahaṁ pamokkhāmi, mātāpettibharaṁ migaṁ,
Nandantu mātāpitaro, muttaṁ disvā mahāmigan-ti.

Tattha vo ti nipātamattaṁ. Muttan-ti bandhanā muttaṁ passitvā.

Evañca pana vatvā cintesi: “Raññā dinnayaso mayhaṁ kiṁ karissati, sacāhaṁ imaṁ migarājānaṁ vadhissāmi, ayaṁ vā me pathavī bhijjitvā vivaraṁ dassati, asani vā me matthake patissati, vissajjessāmi nan”-ti. So mahāsattaṁ upasaṅkamitvā yaṭṭhiṁ pātetvā cammayottaṁ chinditvā migarājānaṁ āliṅgitvā udakapariyante nipajjāpetvā muducittena saṇikaṁ pāsā mocetvā nhārūhi nhāruṁ, maṁsena maṁsaṁ, cammena cammaṁ samodhānetvā udakena lohitaṁ dhovitvā mettacittena punappunaṁ parimajji. Tassa mettānubhāveneva mahāsattassa pāramitānubhāvena ca sabbāni nhārumaṁsacammāni sandhīyiṁsu, pādo sañchannachavi sañchannalomo ahosi, asukaṭṭhāne baddho ahosīti pi na paññāyi. Mahāsatto sukhappatto hutvā aṭṭhāsi. Taṁ disvā cittamigo somanassajāto luddassa anumodanaṁ karonto gāthamāha.

118. Evaṁ luddaka nandassu, saha sabbehi ñātibhi,
Yathāhamajja nandāmi, muttaṁ disvā mahāmigan-ti.

Atha mahāsatto: “Kiṁ nu kho esa luddo maṁ gaṇhanto attano kāmena gaṇhi, udāhu aññassa āṇattiyā” ti cintetvā gahitakāraṇaṁ pucchi. Luddaputto āha: “sāmi, na mayhaṁ tumhehi kammaṁ atthi, rañño pana aggamahesī khemā nāma tumhākaṁ dhammakathaṁ sotukāmā, tadatthāya rañño āṇattiyā tvaṁ mayā gahito” ti. Samma, evaṁ sante maṁ vissajjento atidukkaraṁ [PTS 4.419] karosi, ehi maṁ netvā rañño dassehi, deviyā dhammaṁ kathessāmīti. Sāmi, rājāno nāma kakkhaḷā, ko jānāti, kiṁ bhavissati, mayhaṁ raññā dinnayasena kammaṁ natthi, gaccha tvaṁ yathāsukhanti. Puna mahāsatto: “Iminā maṁ vissajjentena atidukkaraṁ kataṁ, yasapaṭilābhassa upāyamassa karissāmī” ti cintetvā: “Samma, piṭṭhiṁ tāva me hatthena parimajjā” ti āha. “So parimajji, hattho suvaṇṇavaṇṇehi lomehi pūri”. “Sāmi, imehi lomehi kiṁ kāromī” ti. “Samma, imāni haritvā rañño ca deviyā ca dassetvā ‘imāni tassa suvaṇṇavaṇṇamigassa lomānī’ ti vatvā mama ṭhāne ṭhatvā imāhi gāthāhi deviyā dhammaṁ desehi, taṁ sutvā yeva cassā dohaḷo paṭippassambhissatī” ti. “Dhammaṁ cara mahārājā” ti dasa dhammacariyagāthā uggaṇhāpetvā pañca sīlāni datvā appamādena ovaditvā uyyojesi. Luddaputto mahāsattaṁ ācariyaṭṭhāne ṭhapetvā tikkhattuṁ padakkhiṇaṁ katvā catūsu ṭhānesu vanditvā lomāni paduminipattena gahetvā pakkāmi. Te pi tayo janā thokaṁ anugantvā mukhena gocarañca pānīyañca gahetvā mātāpitūnaṁ santikaṁ gamiṁsu. Mātāpitaro: “Tāta rohaṇa, tvaṁ kira pāse baddho kathaṁ muttosī” ti pucchantā gāthamāhaṁsu:

119. Kathaṁ tvaṁ pamokkho āsi, upanītasmi jīvite,
Kathaṁ putta amocesi, kūṭapāsamha luddako ti.

Tattha upanītasmī ti tava jīvite maraṇasantikaṁ upanīte kathaṁ pamokkho āsi.

Taṁ sutvā bodhisatto tisso gāthā abhāsi:

120. Bhaṇaṁ kaṇṇasukhaṁ vācaṁ, hadayaṅgaṁ hadayassitaṁ,
Subhāsitāhi vācāhi, cittako maṁ amocayi.

121. Bhaṇaṁ kaṇṇasukhaṁ vācaṁ, hadayaṅgaṁ hadayassitaṁ,
Subhāsitāhi vācāhi, sutanā maṁ amocayi.

122. Sutvā [PTS 4.420] kaṇṇasukhaṁ vācaṁ, hadayaṅgaṁ hadayassitaṁ,
Subhāsitāni sutvāna, luddako maṁ amocayī ti.

Tattha bhaṇan-ti bhaṇanto. Hadayaṅgan-ti hadayaṅgamaṁ. Dutiyagāthāya bhaṇan-ti bhaṇamānā. Sutvā ti so imesaṁ ubhinnaṁ vācaṁ sutvā.

Athassa mātāpitaro anumodantā āhaṁsu:

123. Evaṁ ānandito hotu, saha dārehi luddako,
Yathā mayajja nandāma, disvā rohaṇamāgatan-ti.

Luddo pi araññā nikkhamitvā rājakulaṁ gantvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Taṁ disvā rājā gāthamāha.

124. Nanu tvaṁ avaca ludda, ‘migacammāni āhariṁ’,
Atha kena nu vaṇṇena, migacammāni nāharī ti.

Tattha migacammānī ti migaṁ vā cammaṁ vā. Āharin-ti āharissāmi. Idaṁ vuttaṁ hoti: ambho ludda, nanu tvaṁ evaṁ avaca: “Migaṁ ānetuṁ asakkonto cammaṁ āharissāmi, taṁ asakkonto lomānī” ti, so tvaṁ kena kāraṇena neva migaṁ, na migacammaṁ āharīti?

Taṁ sutvā luddo gāthamāha.

125. Āgamā ceva hatthatthaṁ, kūṭapāsañca so migo,
Abajjhi taṁ migarājaṁ, tañca muttā upāsare.

126. Tassa me ahu saṁvego, abbhuto lomahaṁsano,
Imañcāhaṁ migaṁ haññe, ajja hissāmi jīvitan-ti.

Tattha āgamā ti mahārāja, so migo mama hatthatthaṁ hatthapāsañceva mayā oḍḍitaṁ kūṭapāsañca āgato, tasmiñca kūṭapāse abajjhi. Tañca muttā upāsare ti tañca baddhaṁ apare muttā abaddhāva dve migā assāsentā taṁ nissāya aṭṭhaṁsu. Abbhuto ti pubbe abhūtapubbo. Imañcāhan-ti atha me saṁviggassa etadahosi: “Sace ahaṁ imaṁ migaṁ hanissāmi, ajjeva imasmiṁ yeva ṭhāne jīvitaṁ jahissāmī” ti.

Taṁ sutvā rājā āha:

127. Kīdisā te migā ludda, kīdisā dhammikā migā,
Kathaṁvaṇṇā kathaṁsīlā, bāḷhaṁ kho ne pasaṁsasī ti.

Idaṁ so rājā vimhayavasena punappunaṁ pucchati. Taṁ sutvā luddo gāthamāha.

128. Odātasiṅgā [PTS 4.421] sucivālā, jātarūpatacūpamā,
Pādā lohitakā tesaṁ, añjitakkhā manoramā ti.

Tattha odātasiṅgā ti rajatadāmasadisasiṅgā. Sucivālā ti cāmarivālasadisena sucinā vālena samannāgatā. Lohitakā ti rattanakhā pavāḷasadisā. Pādā ti khurapariyantā. Añjitakkhā ti añjitehi viya visuddhapañcapasādehi akkhīhi samannāgatā.

Iti so kathento va mahāsattassa suvaṇṇavaṇṇāni lomāni rañño hatthe ṭhapetvā tesaṁ migānaṁ sarīravaṇṇaṁ pakāsento gāthamāha.

129. Edisā te migā deva, edisā dhammikā migā,
Mātāpettibharā deva, na te so abhihāritun-ti.

Tattha mātāpettibharā ti jiṇṇe andhe mātāpitaro posenti, etādisā nesaṁ dhammikatā. Na te so abhihāritun-ti so migarājā na sakkā kenaci tava paṇṇākāratthāya abhiharitunti attho. “Abhihārayin”-ti pi pāṭho, so ahaṁ taṁ te paṇṇākāratthāya nābhihārayiṁ na āharinti attho.

Iti so mahāsattassa ca cittamigassa ca sutanāya migapotikāya ca guṇaṁ kathetvā: “Mahārāja, ahaṁ tena migaraññā ‘attano lomāni dassetvā mama ṭhāne ṭhatvā dasahi rājadhammacariyagāthāhi deviyā dhammaṁ katheyyāsī’ ti uggaṇhāpito āṇatto” ti āha. Taṁ sutvā rājā naṁ nhāpetvā ahatavatthāni nivāsetvā sattaratanakhacite pallaṅke nisīdāpetvā sayaṁ deviyā saddhiṁ nīcāsane ekamantaṁ nisīditvā taṁ añjaliṁ paggayha yācati. So dhammaṁ desento āha:

Dhammaṁ cara mahārāja, mātāpitūsu khattiya,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

Dhammaṁ cara mahārāja, puttadāresu khattiya,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

Dhammaṁ cara mahārāja, mittāmaccesu khattiya,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

Dhammaṁ cara mahārāja, vāhanesu balesu ca,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

Dhammaṁ cara mahārāja, gāmesu nigamesu ca,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

Dhammaṁ cara mahārāja, raṭṭhesu janapadesu ca,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

Dhammaṁ cara mahārāja, samaṇabrāhmaṇesu ca,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

Dhammaṁ cara mahārāja, migapakkhīsu khattiya,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

Dhammaṁ cara mahārāja, dhammo ciṇṇo sukhāvaho,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

Dhammaṁ cara mahārāja, saindā devā sabrahmakā,
Suciṇṇena divaṁ pattā, mā dhammaṁ rāja pāmado ti. (JA. 527.114-123).

Iti nesādaputto mahāsattena desitaniyāmena ākāsagaṅgaṁ otārento viya buddhalīlāya dhammaṁ desesi. Mahājano sādhukārasahassāni pavattesi. Dhammakathaṁ sutvā yeva deviyā [PTS 4.422] dohaḷo paṭippassambhi. Rājā tussitvā luddaputtaṁ mahantena yasena santappento tisso gāthā abhāsi:

130. Dammi nikkhasataṁ ludda, thūlañca maṇikuṇḍalaṁ,
Catussadañca pallaṅkaṁ, umāpupphasarinnibhaṁ.

131. Dve ca sādisiyo bhariyā, usabhañca gavaṁ sataṁ,
Dhammena rajjaṁ kāressaṁ, bahukāro mesi luddaka.

132. Kasivāṇijjā iṇadānaṁ, ucchācariyā ca luddaka,
Etena dāraṁ posehi, mā pāpaṁ akarī punā ti.

Tattha thūlan-ti mahagghaṁ maṇikuṇḍalapasādhanañca te dammi. Catussadan-ti caturussadaṁ, catuussīsakanti attho. Umāpupphasarinnibhan-ti nīlapaccattharaṇattā umāpupphasadisāya nibhāya obhāsena samannāgataṁ, kāḷavaṇṇadārusāramayaṁ vā. Sādisiyo ti aññamaññaṁ [PTS 4.423] rūpena ca bhogena ca sadisā. Usabhañca gavaṁ satan-ti usabhaṁ jeṭṭhakaṁ katvā gavaṁ satañca te dammi. Kāressan-ti dasa rājadhamme akopento dhammeneva rajjaṁ kāressāmi. Bahukāro mesī ti suvaṇṇavaṇṇassa migarañño ṭhāne ṭhatvā dhammassa desitattā tvaṁ mama bahupakāro, migarājena vuttaniyāmeneva te ahaṁ pañcasu sīlesu patiṭṭhāpito. Kasivāṇijjā ti samma luddaka, aham-pi migarājānaṁ adisvā tassa vacanam-eva sutvā pañcasu sīlesu patiṭṭhito, tvam-pi ito paṭṭhāya sīlavā hohi, yāni tāni kasivāṇijjāni iṇadānaṁ uñchācariyāti ājīvamukhāni, eteneva sammāājīvena tava puttadāraṁ posehi, mā puna pāpaṁ karīti.

So rañño kathaṁ sutvā: “Na me gharāvāsenattho, pabbajjaṁ me anujānātha devā” ti anujānāpetvā raññā dinnadhanaṁ puttadārassa datvā himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā aṭṭha samāpattiyo nibbattetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi. Rājā pi mahāsattassa ovāde ṭhatvā saggapuraṁ pūresi, tassa ovādo vassasahassaṁ pavatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ bhikkhave pubbe pi mamatthāya ānandena jīvitaṁ pariccattamevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā luddo channo ahosi, rājā sāriputto, devī khemā bhikkhunī, mātāpitaro mahārājakulāni, sutanā uppalavaṇṇā, cittamigo ānando, asīti migasahassāni sākiyagaṇo, rohaṇo migarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Rohaṇamigajātakavaṇṇanā pañcamā

JA 502: Cūḷahaṁsajātakavaṇṇanā

Ete haṁsā pakkamantī ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto ānandatherassa jīvitapariccāgam-eva ārabbha kathesi. Tadā pi hi dhammasabhāyaṁ therassa guṇakathaṁ kathentesu bhikkhūsu satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi ānandena mamatthāya jīvitaṁ pariccattamevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ bahuputtako nāma rājā rajjaṁ kāresi. Khemā nāmassa aggamahesī ahosi. Tadā mahāsatto suvaṇṇahaṁsayoniyaṁ nibbattitvā navutihaṁsasahassaparivuto cittakūṭe vasi. Tadā pi devī [PTS 4.424] vuttanayeneva supinaṁ disvā rañño suvaṇṇavaṇṇahaṁsassa dhammadesanāsavanadohaḷaṁ ārocesi. Rājā pi amacce pucchitvā: “Suvaṇṇavaṇṇahaṁsā nāma cittakūṭapabbate vasantī” ti ca sutvā khemaṁ nāma saraṁ kāretvā nānappakārāni nivāpadhaññāni ropāpetvā catūsu kaṇṇesu devasikaṁ abhayaghosanaṁ ghosāpesi, ekañca luddaputtaṁ haṁsānaṁ gahaṇatthāya payojesi. Tassa payojitākāro ca, tena tattha sakuṇānaṁ upaparikkhitabhāvo ca, suvaṇṇahaṁsānaṁ āgatakāle rañño ārocetvā pāsānaṁ oḍḍitaniyāmo ca, mahāsattassa pāse baddhaniyāmo ca, sumukhassa haṁsasenāpatino tīsu haṁsaghaṭāsu taṁ adisvā nivattanañca sabbaṁ mahāhaṁsajātake (JA. 534) āvi bhavissati. Idhā pi mahāsatto yaṭṭhipāse bajjhitvā pāsayaṭṭhiyaṁ olambanto yeva gīvaṁ pasāretvā haṁsānaṁ gatamaggaṁ olokento sumukhaṁ āgacchantaṁ disvā: “Āgatakāle naṁ vīmaṁsissāmī” ti cintetvā tasmiṁ āgate tisso gāthā abhāsi:

133. Ete haṁsā pakkamanti, vakkaṅgā bhayameritā,
Harittaca hemavaṇṇa, kāmaṁ sumukha pakkama.

134. Ohāya maṁ ñātigaṇā, ekaṁ pāsavasaṁ gataṁ,
Anapekkhamānā gacchanti, kiṁ eko avahiyyasi.

135. Pateva patataṁ seṭṭha, natthi baddhe sahāyatā,
Mā anīghāya hāpesi, kāmaṁ sumukha pakkamā ti.

Tattha bhayameritā ti bhayeritā bhayatajjitā bhayacalitā. Harittaca hemavaṇṇā ti dvīhi pi vacanehi tamevālapati. Kāman-ti suvaṇṇattaca, suvaṇṇavaṇṇa, sundaramukha ekaṁsena pakkamāhi yeva, kiṁ te idhāgamanenāti vadati. Ohāyā ti maṁ jahitvā uppatitā. Anapekkhamānā ti te mama ñātakā mayi anapekkhāva gacchanti. Patevā ti uppateva. Mā anīghāyā ti ito gantvā pattabbāya niddukkhabhāvāya vīriyaṁ mā hāpesi.

Tato [PTS 4.425] sumukho paṅkapiṭṭhe nisīditvā gāthamāha.

136. Nāhaṁ dukkhaparetoti, dhataraṭṭha tuvaṁ jahe,
Jīvitaṁ maraṇaṁ vā me, tayā saddhiṁ bhavissatī ti.

Tattha dukkhapareto ti mahārāja, “tvaṁ maraṇadukkhapareto” ti ettakeneva nāhaṁ taṁ jahāmi.

Evaṁ sumukhena sīhanāde kathite dhataraṭṭho gāthamāha.

137. Etadariyassa kalyāṇaṁ, yaṁ tvaṁ sumukha bhāsasi,
Tañca vīmaṁsamānohaṁ, patatetaṁ avassajin-ti.

Tattha etadariyassā ti yaṁ tvaṁ: “Nāhaṁ taṁ jahe” ti bhāsasi, etaṁ ācārasampannassa ariyassa kalyāṇaṁ uttamavacanaṁ. Patatetan-ti ahañca na taṁ vissajjetukāmo va evaṁ avacaṁ, atha kho taṁ vīmaṁsamāno: “Patatū” ti etaṁ vacanaṁ avassajiṁ, gacchāti taṁ avocanti attho.

Evaṁ tesaṁ kathentānaññeva luddaputto daṇḍamādāya vegenāgato. Sumukho dhataraṭṭhaṁ assāsetvā tassābhimukho gantvā apacitiṁ dassetvā haṁsarañño guṇe kathesi. Tāvadeva luddo muducitto ahosi. So tassa muducittakaṁ ñatvā puna gantvā haṁsarājam-eva assāsento aṭṭhāsi. Luddo pi haṁsarājānaṁ upasaṅkamitvā chaṭṭhaṁ gāthamāha.

138. Apadena padaṁ yāti, antalikkhacaro dijo,
Ārā pāsaṁ na bujjhi tvaṁ, haṁsānaṁ pavaruttamā ti.

Tattha apadena padan-ti mahārāja, tumhādiso antalikkhacaro dijo apade ākāse padaṁ katvā yāti. Na bujjhi tvan-ti so tvaṁ evarūpo dūrato va imaṁ pāsaṁ na bujjhi na jānīti pucchati.

Mahāsatto āha:

139. Yadā parābhavo hoti, poso jīvitasaṅkhaye,
Atha jālañca pāsañca, āsajjā pi na bujjhatī ti.

Tattha [PTS 4.426] yadā parābhavo ti samma luddaputta, yadā parābhavo avuḍḍhi vināso sampatto hoti, atha poso jīvitasaṅkhaye patte jālañca pāsañca patvā pi na jānātī ti attho.

Luddo haṁsarañño kathaṁ abhinanditvā sumukhena saddhiṁ sallapanto tisso gāthā abhāsi:

140. Ete haṁsā pakkamanti, vakkaṅgā bhayameritā,
Harittaca hemavaṇṇa, tvaññeva avahiyyasi.

141. Ete bhutvā ca pivitvā ca, pakkamanti vihaṅgamā,
Anapekkhamānā vakkaṅgā, tvaññeveko upāsasi.

142. Kiṁ nu tyāyaṁ dijo hoti, mutto baddhaṁ upāsasi,
Ohāya sakuṇā yanti, kiṁ eko avahiyyasī ti.

Tattha tvaññevā ti tvam-eva ohiyyasīti pucchati. Upāsasī ti payirupāsasi.

Sumukho āha:

143. Rājā me so dijo mitto, sakhā pāṇasamo ca me,
Neva naṁ vijahissāmi, yāva kālassa pariyāyan-ti.

Tattha yāva kālassa pariyāyan-ti luddaputta, yāva jīvitakālassa pariyosānaṁ ahaṁ etaṁ na vijahissāmi yeva.

Taṁ sutvā luddo pasannacitto hutvā: “Sacāhaṁ evaṁ sīlasampannesu imesu aparajjhissāmi, pathavī pi me vivaraṁ dadeyya, kiṁ me rañño santikā laddhena dhanena, vissajjessāmi nan”-ti cintetvā gāthamāha.

144. Yo ca tvaṁ sakhino hetu, pāṇaṁ cajitumicchasi,
So te sahāyaṁ muñcāmi, hotu rājā tavānugo ti.

Tattha yo ca tvan-ti yo nāma tvaṁ. So ti so ahaṁ. Tavānugo ti esa haṁsarājā tava vasaṁ anugato hotu, tayā saddhiṁ ekaṭṭhāne vasatu.

Evañca pana vatvā dhataraṭṭhaṁ yaṭṭhipāsato otāretvā saratīraṁ netvā pāsaṁ muñcitvā muducittena lohitaṁ dhovitvā nhāruādīni [PTS 4.427] paṭipādesi. Tassa muducittatāya mahāsattassa pāramitānubhāvena ca tāvadeva pādo sacchavi ahosi, baddhaṭṭhānam-pi na paññāyi. Sumukho bodhisattaṁ oloketvā tuṭṭhacitto anumodanaṁ karonto gāthamāha.

145. Evaṁ luddaka nandassu, saha sabbehi ñātibhi,
Yathāhamajja nandāmi, muttaṁ disvā dijādhipan-ti.

Taṁ sutvā luddo: “Gacchatha, sāmī” ti āha. Atha naṁ mahāsatto: “Kiṁ pana tvaṁ samma, maṁ attano atthāya bandhi, udāhu aññassa āṇattiyā” ti pucchitvā tena tasmiṁ kāraṇe ārocite: “Kiṁ nu kho me ito va cittakūṭaṁ gantuṁ seyyo, udāhu nagaran”-ti vimaṁsanto: “Mayi nagaraṁ gate luddaputto dhanaṁ labhissati, deviyā dohaḷo paṭippassambhissati, sumukhassa mittadhammo pākaṭo bhavissati, tathā mama ñāṇabalaṁ, khemañca saraṁ abhayadakkhiṇaṁ katvā labhissāmi, tasmā nagaram-eva gantuṁ seyyo” ti sanniṭṭhānaṁ katvā: “Ludda, tvaṁ amhe kājenādāya rañño santikaṁ nehi, sace no rājā vissajjetukāmo bhavissati, vissajjessatī” ti āha. Rājāno nāma sāmi, kakkhaḷā, gacchatha tumheti. Mayaṁ tādisaṁ luddam-pi mudukaṁ karimha, rañño ārādhane amhākaṁ bhāro, nehi yeva no, sammāti. So tathā akāsi. Rājā haṁse disvāva somanassajāto hutvā dve pi haṁse kañcanapīṭhe nisīdāpetvā madhulāje khādāpetvā madhurodakaṁ pāyetvā añjaliṁ paggayha dhammakathaṁ āyāci. Haṁsarājā tassa sotukāmataṁ viditvā paṭhamaṁ tāva paṭisanthāramakāsi. Tatrimā haṁsassa ca rañño ca vacanapaṭivacanagāthāyo honti:

146. Kaccinnu bhoto kusalaṁ, kacci bhoto anāmayaṁ,
Kacci raṭṭhamidaṁ phītaṁ, dhammena manusāsasi.

147. Kusalaṁ [PTS 4.428] ceva me haṁsa, atho haṁsa anāmayaṁ,
Atho raṭṭhamidaṁ phītaṁ, dhammena manusāsahaṁ.

148. Kacci bhoto amaccesu, doso koci na vijjati,
Kacci ārā amittā te, chāyā dakkhiṇatoriva.

149. Atho pi me amaccesu, doso koci na vijjati,
Atho ārā amittā me, chāyā dakkhiṇatoriva.

150. Kacci te sādisī bhariyā, assavā piyabhāṇinī,
Puttarūpayasūpetā, tava chandavasānugā.

151. Atho me sādisī bhariyā, assavā piyabhāṇinī,
Puttarūpayasūpetā, mama chandavasānugā.

152. Kacci te bahavo puttā, sujātā raṭṭhavaḍḍhana,
Paññājavena sampannā, sammodanti tato tato.

153. Satameko ca me puttā, dhataraṭṭha mayā sutā,
Tesaṁ tvaṁ kiccamakkhāhi, nāvarujjhanti te vaco ti.

Tattha kusalan-ti ārogyaṁ, itaraṁ tasseva vevacanaṁ. Phītan-ti kacci te idaṁ raṭṭhaṁ phītaṁ subhikkhaṁ, dhammena ca naṁ anusāsasīti pucchati. Doso ti aparādho. Chāyā dakkhiṇatorivā ti yathā nāma dakkhiṇadisābhimukhā chāyā na vaḍḍhati, evaṁ te kacci amittā na vaḍḍhantīti vadati. Sādisī ti jātigottakulapadesehi samānā. Evarūpā hi aticārinī na hoti. Assavā ti vacanapaṭiggāhikā. Puttarūpayasūpetā ti puttehi ca rūpena ca yasena ca upetā. Paññājavenā ti paññāvegena paññaṁ javāpetvā tāni tāni kiccāni paricchindituṁ samatthāti pucchati. Sammodanti tato tato ti yattha yattha niyuttā honti, tato tato sammodanteva, na virujjhantīti pucchati. Mayā sutā ti mayā vissutā. Mañhi loko: “Bahuputtarājā” ti vadati, iti te maṁ nissāya vissutā pākaṭā jātāti mayā sutā nāma hontīti vadati. Tesaṁ tvaṁ kiccamakkhāhī ti tesaṁ mama puttānaṁ: “Idaṁ nāma karontū” ti tvaṁ kiccamakkhāhi, na te vacanaṁ avarujjhanti, ovādaṁ nesaṁ dehīti adhippāyenevamāha.

Taṁ sutvā mahāsatto tassa ovādaṁ dento pañca gāthā abhāsi:

154. Upapanno pi ce hoti, jātiyā vinayena vā,
Atha pacchā kurute yogaṁ, kicche āpāsu sīdati.

155. Tassa [PTS 4.429] saṁhīrapaññassa, vivaro jāyate mahā,
Rattimandho va rūpāni, thūlāni manupassati.

156. Asāre sārayogaññū, matiṁ na tveva vindati,
Sarabho va giriduggasmiṁ, antarā yeva sīdati.

157. Hīnajacco pi ce hoti, uṭṭhātā dhitimā naro,
Ācārasīlasampanno, nise aggīva bhāsati.

158. Etaṁ me upamaṁ katvā, putte vijjāsu vācaya,
Saṁvirūḷhetha medhāvī, khette bījaṁva vuṭṭhiyā ti.

Tattha vinayenā ti ācārena. Pacchā kurute yogan-ti yo ce sikkhitabbasikkhāsu daharakāle yogaṁ vīriyaṁ akatvā pacchā mahallakakāle karoti, evarūpo pacchā tathārūpe dukkhe vā āpadāsu vā uppannāsu sīdati, attānaṁ uddharituṁ na sakkoti. Tassa saṁhīrapaññassā ti tassa asikkhitattā tato tato haritabbapaññassa niccaṁ calabuddhino. Vivaro ti bhogādīnaṁ chiddaṁ, parihānī ti attho. Rattimandho ti rattandho. Idaṁ vuttaṁ hoti: “yathā rattandho rattikāṇo rattiṁ candobhāsādīhi thūlarūpāneva passati, sukhumāni passituṁ na sakkoti, evaṁ asikkhito saṁhīrapañño kismiñcideva bhaye uppanne sukhumāni kiccāni passituṁ na sakkoti, oḷārike yeva passati, tasmā tava putte daharakāle yeva sikkhāpetuṁ vaṭṭatī” ti.

Asāre ti nissāre lokāyatavedasamaye. Sārayogaññū ti sārayutto esa samayoti maññamāno. Matiṁ na tveva vindatī ti bahuṁ sikkhitvā pi paññaṁ na labhati yeva. Giriduggasmin-ti so evarūpo yathā nāma sarabho attano vasanaṭṭhānaṁ āgacchanto antarāmagge visamam-pi samanti maññamāno giridugge vegenāgacchanto narakapapātaṁ patitvā antarā yeva sīdati, āvāsaṁ na pāpuṇāti, evametaṁ asāraṁ lokāyatavedasamayaṁ sārasaññāya uggahetvā mahāvināsaṁ pāpuṇāti. Tasmā tava putte atthanissitesu vaḍḍhi-āvahesu kiccesu yojetvā sikkhāpehīti. Nise aggīvā ti mahārāja, hīnajātiko pi uṭṭhānādiguṇasampanno rattiṁ aggikkhandho viya obhāsati. Etaṁ me ti etaṁ mayā vuttaṁ rattandhañca aggikkhandhañca upamaṁ katvā tava putte vijjāsu vācaya, sikkhitabbayuttāsu sikkhāsu yojehi. Evaṁ yutto hi yathā sukhette suvuṭṭhiyā bījaṁ saṁvirūhati, tatheva medhāvī saṁvirūhati, yasena ca bhogehi ca vaḍḍhatīti.

Evaṁ [PTS 4.430] mahāsatto sabbarattiṁ rañño dhammaṁ desesi, deviyā dohaḷo paṭippassambhi. Mahāsatto aruṇuggamanavelāyam-eva rājānaṁ pañcasu sīlesu patiṭṭhapetvā appamādena ovaditvā saddhiṁ sumukhena uttarasīhapañjarena nikkhamitvā cittakūṭam-eva gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, pubbe pi iminā mamatthāya jīvitaṁ pariccattamevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā luddo channo ahosi, rājā sāriputto, devī khemābhikkhunī, haṁsaparisā sākiyagaṇo, sumukho ānando, haṁsarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Cūḷahaṁsajātakavaṇṇanā chaṭṭhā

JA 503: Sattigumbajātakavaṇṇanā

Migaluddo mahārājā ti idaṁ satthā maddakucchismiṁ migadāye viharanto devadattaṁ ārabbha kathesi. Devadattena hi silāya paviddhāya bhagavato pāde sakalikāya khate balavavedanā uppajji. Tathāgatassa dassanatthāya bahū bhikkhū sannipatiṁsu. Atha bhagavā parisaṁ sannipatitaṁ disvā: “Bhikkhave, idaṁ senāsanaṁ atisambādhaṁ, sannipāto mahā bhavissati, maṁ mañcasivikāya maddakucchiṁ nethā” ti āha. Bhikkhū tathā kariṁsu. Jīvako tathāgatassa pādaṁ phāsukaṁ akāsi. Bhikkhū satthu santike nisinnāva kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto sayam-pi pāpo, parisāpissa pāpā, iti so pāpo pāpaparivāro va viharatī” ti. Satthā: “Kiṁ kathetha, bhikkhave” ti pucchitvā: “Idaṁ nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi devadatto pāpo pāpaparivāroyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte uttarapañcālanagare pañcālo nāma rājā rajjaṁ kāresi. Mahāsatto araññāyatane ekasmiṁ sānupabbate simbalivane ekassa suvarañño putto hutvā nibbatti, dve bhātaro ahesuṁ. Tassa pana pabbatassa uparivāte coragāmako ahosi pañcannaṁ corasatānaṁ nivāso, adhovāte assamo pañcannaṁ isisatānaṁ nivāso. Tesaṁ suvapotakānaṁ pakkhanikkhamanakāle vātamaṇḍalikā udapādi. Tāya pahaṭo eko suvapotako coragāmake [PTS 4.431] corānaṁ āvudhantare patito, tassa tattha patitattā: “Sattigumbo” tveva nāmaṁ kariṁsu. Eko assame vālukatale pupphantare pati, tassa tattha patitattā: “Pupphako” tveva nāmaṁ kariṁsu. Sattigumbo corānaṁ antare vaḍḍhito, pupphako isīnaṁ.

Athekadivasaṁ rājā sabbālaṅkārapaṭimaṇḍito rathavaraṁ abhiruhitvā mahantena parivārena migavadhāya nagarato nātidūre supupphitaphalitaṁ ramaṇīyaṁ upagumbavanaṁ gantvā: “Yassa passena migo palāyati, tasseva gīvā” ti vatvā rathā oruyha paṭicchādetvā dinne koṭṭhake dhanuṁ ādāya aṭṭhāsi. Purisehi migānaṁ uṭṭhāpanatthāya vanagumbesu pothiyamānesu eko eṇimigo uṭṭhāya gamanamaggaṁ olokento rañño ṭhitaṭṭhānasseva vivittataṁ disvā tadabhimukho pakkhanditvā palāyi. Amaccā: “Kassa passena migo palāyito” ti pucchantā: “Rañño passenā” ti ñatvā raññā saddhiṁ keḷiṁ kariṁsu. Rājā asmimānena tesaṁ keḷiṁ asahanto: “Idāni taṁ migaṁ gahessāmī” ti rathaṁ āruyha: “Sīghaṁ pesehī” ti sārathiṁ āṇāpetvā migena gatamaggaṁ paṭipajji. Rathaṁ vegena gacchantaṁ parisā anubandhituṁ nāsakkhi. Rājā sārathidutiyo yāva majjhanhikā gantvā taṁ migaṁ adisvā nivattanto tassa coragāmassa santike ramaṇīyaṁ kandaraṁ disvā rathā oruyha nhatvā ca pivitvā ca paccuttari. Athassa sārathi rathassa uttarattharaṇaṁ otāretvā sayanaṁ rukkhacchāyāya paññapesi, so tattha nipajji. Sārathi pi tassa pāde sambāhanto nisīdi. Rājā antarantarā niddāyati ceva pabujjhati ca.

Coragāmavāsino corā pi rañño ārakkhaṇatthāya araññam-eva pavisiṁsu. Coragāmake sattigumbo ceva bhattarandhako patikolambo nāmeko puriso cāti dveva ohīyiṁsu. Tasmiṁ khaṇe sattigumbo gāmakā nikkhamitvā rājānaṁ disvā: “Imaṁ niddāyamānam-eva māretvā ābharaṇāni gahessāmā” ti cintetvā patikolambassa santikaṁ gantvā taṁ kāraṇaṁ ārocesi. Tamatthaṁ [PTS 4.432] pakāsento satthā pañca gāthā abhāsi:

159. Migaluddo mahārājā, pañcālānaṁ rathesabho,
Nikkhanto saha senāya, ogaṇo vanamāgamā.

160. Tatthaddasā araññasmiṁ, takkarānaṁ kuṭiṁ kataṁ,
Tassā kuṭiyā nikkhamma, suvo luddāni bhāsati.

161. Sampannavāhano poso, yuvā sammaṭṭhakuṇḍalo,
Sobhati lohituṇhīso, divā sūriyo va bhāsati.

162. Majjhanhike sampatike, sutto rājā sasārathi,
Handassābharaṇaṁ sabbaṁ, gaṇhāma sāhasā mayaṁ.

163. Nisīthe pi rahodāni, sutto rājā sasārathi,
Ādāya vatthaṁ maṇikuṇḍalañca, hantvāna sākhāhi avattharāmā ti.

Tattha migaluddo ti luddo viya migānaṁ gavesanato: “Migaluddo” ti vutto. Ogaṇo ti gaṇā ohīno parihīno hutvā. Takkarānaṁ kuṭiṁ katan-ti so rājā tattha araññe corānaṁ vasanatthāya kataṁ gāmakaṁ addasa. Tassā ti tato corakuṭito. Luddāni bhāsatī ti patikolambena saddhiṁ dāruṇāni vacanāni katheti. Sampannavāhano ti sampannaassavāhano. Lohituṇhīso ti rattena uṇhīsapaṭṭena samannāgato. Sampatike ti sampati idāni, evarūpe ṭhitamajjhanhikakāleti attho. Sāhasā ti sāhasena pasayhākāraṁ katvā gaṇhāmāti vadati. Nisīthe pi rahodānī ti nisīthe pi idāni pi raho. Idaṁ vadati: yathā nisīthe aḍḍharattasamaye manussā kilantā sayanti, raho nāma hoti, idāni ṭhitamajjhanhike pi kāle tathevā ti. Hantvānā ti rājānaṁ māretvā vatthābharaṇānissa gahetvā atha naṁ pāde gahetvā kaḍḍhitvā ekamante sākhāhi paṭicchādemāti.

Iti so vegena sakiṁ nikkhamati, sakiṁ patikolambassa santikaṁ gacchati. So tassa vacanaṁ sutvā nikkhamitvā olokento rājabhāvaṁ ñatvā bhīto gāthamāha.

164. Kinnu ummattarūpova, sattigumba pabhāsasi,
Durāsadā hi rājāno, aggi pajjalito yathā ti.

Atha naṁ suvo gāthāya ajjhabhāsi:

165. Atha tvaṁ patikolamba, matto thullāni gajjasi,
Mātari mayha naggāya, kinnu tvaṁ vijigucchase ti.

Tattha [PTS 4.433] atha tvan-ti nanu tvaṁ. Matto ti corānaṁ ucchiṭṭhasuraṁ labhitvā tāya matto hutvā pubbe mahāgajjitāni gajjasi. Mātarī ti corajeṭṭhakassa bhariyaṁ sandhāyāha. Sā kira tadā sākhābhaṅgaṁ nivāsetvā carati. Vijigucchase ti mama mātari naggāya kinnu tvaṁ idāni corakammaṁ jigucchasi, kātuṁ na icchasīti.

Rājā pabujjhitvā tassa tena saddhiṁ manussabhāsāya kathentassa vacanaṁ sutvā: “Sappaṭibhayaṁ idaṁ ṭhānan”-ti sārathiṁ uṭṭhāpento gāthamāha.

166. Uṭṭhehi samma taramāno, rathaṁ yojehi sārathi,
Sakuṇo me na ruccati, aññaṁ gacchāma assaman-ti.

So pi sīghaṁ uṭṭhahitvā rathaṁ yojetvā gāthamāha.

167. Yutto ratho mahārāja, yutto ca balavāhano,
Adhitiṭṭha mahārāja, aññaṁ gacchāma assaman-ti.

Tattha balavāhano ti balavavāhano, mahāthāmaassasampannoti attho. Adhitiṭṭhā ti abhiruha.

Abhiruḷhamatte yeva ca tasmiṁ sindhavā vātavegena pakkhandiṁsu. Sattigumbo rathaṁ gacchantaṁ disvā saṁvegappatto dve gāthā abhāsi:

168. Ko num-eva gatā sabbe, ye asmiṁ paricārakā,
Esa gacchati pañcālo, mutto tesaṁ adassanā.

169. Kodaṇḍakāni gaṇhatha, sattiyo tomarāni ca,
Esa gacchati pañcālo, mā vo muñcittha jīvatan-ti.

Tattha ko nume ti kuhiṁ nu ime. Asmin-ti imasmiṁ assame. Paricārakā ti corā. Adassanā ti etesaṁ corānaṁ adassanena mutto esa gacchatīti, etesaṁ hatthato mutto hutvā esa adassanaṁ gacchatīti pi attho. Kodaṇḍakānī ti dhanūni. Jīvatan-ti tumhākaṁ jīvantānaṁ mā muñcittha, āvudhahatthā dhāvitvā gaṇhatha nanti.

Evaṁ tassa viravitvā aparāparaṁ dhāvantasseva rājā isīnaṁ assamaṁ patto. Tasmiṁ khaṇe isayo phalāphalatthāya gatā [PTS 4.434]. Eko pupphakasuvo va assamapade ṭhito hoti. So rājānaṁ disvā paccuggamanaṁ katvā paṭisanthāramakāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā catasso gāthā abhāsi:

170. Athāparo paṭinandittha, suvo lohitatuṇḍako,
Svāgataṁ te mahārāja, atho te adurāgataṁ,
Issarosi anuppatto, yaṁ idhatthi pavedaya.

171. Tiṇḍukāni piyālāni, madhuke kāsumāriyo,
Phalāni khuddakappāni, bhuñja rāja varaṁ varaṁ.

172. Idam-pi pānīyaṁ sītaṁ, ābhataṁ girigabbharā,
Tato piva mahārāja, sace tvaṁ abhikaṅkhasi.

173. Araññaṁ uñchāya gatā, ye asmiṁ paricārakā,
Sayaṁ uṭṭhāya gaṇhavho, hatthā me natthi dātave ti.

Tattha paṭinanditthā ti rājānaṁ disvāva tussi. Lohitatuṇḍako ti rattatuṇḍo sobhaggappatto. Madhuke ti madhukaphalāni. Kāsumāriyo ti evaṁnāmakāni phalāni, kāraphalāni vā. Tato pivā ti tato pānīyamāḷato gahetvā pānīyaṁ piva. Ye asmiṁ paricārakā ti mahārāja, ye imasmiṁ assame vicaraṇakā isayo, te araññaṁ uñchāya gatā. Gaṇhavho ti phalāphalāni gaṇhatha. Dātave ti dātuṁ.

Rājā tassa paṭisanthāre pasīditvā gāthādvayamāha.

174. Bhaddako vatayaṁ pakkhī, dijo paramadhammiko,
Atheso itaro pakkhī, suvo luddāni bhāsati.

175. ‘Etaṁ hanatha bandhatha, mā vo muñcittha jīvataṁ’,
Iccevaṁ vilapantassa, sotthiṁ pattosmi assaman-ti.

Tattha itaro ti corakuṭiyaṁ suvako. Iccevan-ti ahaṁ pana tassa evaṁ vilapantasseva imaṁ assamaṁ sotthinā patto.

Rañño kathaṁ sutvā pupphako dve gāthā abhāsi:

176. Bhātarosma mahārāja, sodariyā ekamātukā,
Ekarukkhasmiṁ saṁvaḍḍhā, nānākhettagatā ubho.

177. Sattigumbo ca corānaṁ, ahañca isinaṁ idha,
Asataṁ so, sataṁ ahaṁ, tena dhammena no vinā ti.

Tattha [PTS 4.435] bhātarosmā ti mahārāja, so ca ahañca ubho bhātaro homa. Corānan-ti so corānaṁ santike saṁvaḍḍho, ahaṁ isīnaṁ santike. Asataṁ so, sataṁ ahan-ti so asādhūnaṁ dussīlānaṁ santikaṁ upagato, ahaṁ sādhūnaṁ sīlavantānaṁ. Tena dhammena no vinā ti mahārāja, taṁ sattigumbaṁ corā coradhammena corakiriyāya vinesuṁ, maṁ isayo isidhammena isisīlācārena, tasmā so pi tena coradhammena no vinā hoti, aham-pi isidhammena no vinā homīti.

Idāni taṁ dhammaṁ vibhajanto gāthādvayamāha.

178. Tattha vadho ca bandho ca, nikatī vañcanāni ca,
Ālopā sāhasākārā, tāni so tattha sikkhati.

179. Idha saccañca dhammo ca, ahiṁsā saṁyamo damo,
Āsanūdakadāyīnaṁ, aṅke vaddhosmi bhāradhā ti.

Tattha nikatī ti patirūpakena vañcanā. Vañcanānī ti ujukavañcanāneva. Ālopā ti divā gāmaghātā. Sāhasākārā ti gehaṁ pavisitvā maraṇena tajjetvā sāhasikakammakaraṇāni. Saccan-ti sabhāvo. Dhammo ti sucaritadhammo. Ahiṁsā ti mettāpubbabhāgo. Saṁyamo ti sīlasaṁyamo. Damo ti indriyadamanaṁ. Āsanūdakadāyīnan-ti abbhāgatānaṁ āsanañca udakañca dānasīlānaṁ. Bhāradhā ti rājānaṁ ālapati.

Idāni rañño dhammaṁ desento imā gāthā abhāsi:

180. Yaṁ yañhi rāja bhajati, santaṁ vā yadi vā asaṁ,
Sīlavantaṁ visīlaṁ vā, vasaṁ tasseva gacchati.

181. Yādisaṁ kurute mittaṁ, yādisaṁ cūpasevati,
So pi tādisako hoti, sahavāso hi tādiso.

182. Sevamāno sevamānaṁ, samphuṭṭho samphusaṁ paraṁ,
Saro diddho kalāpaṁva, alittamupalimpati,
Upalepabhayā dhīro, neva pāpasakhā siyā.

183. Pūtimacchaṁ kusaggena, yo naro upanayhati,
Kusā pi pūti vāyanti, evaṁ bālūpasevanā.

184. Tagarañca [PTS 4.436] palāsena, yo naro upanayhati,
Pattā pi surabhi vāyanti, evaṁ dhīrūpasevanā.

185. Tasmā pattapuṭasseva, ñatvā sampākamattano,
Asante nopaseveyya, sante seveyya paṇḍito,
Asanto nirayaṁ nenti, santo pāpenti suggatin-ti.

Tattha santaṁ vā yadi vā asan-ti sappurisaṁ vā asappurisaṁ vā. Sevamāno sevamānan-ti seviyamāno ācariyo sevamānaṁ antevāsikaṁ. Samphuṭṭho ti antevāsinā vā phuṭṭho ācariyo. Samphusaṁ paran-ti paraṁ ācariyaṁ samphusanto antevāsī vā. Alittan-ti taṁ antevāsikaṁ pāpadhammena alittaṁ so ācariyo visadiddho saro sesaṁ sarakalāpaṁ viya limpati. Evaṁ bālūpasevanā ti bālūpasevī hi pūtimacchaṁ upanayhanakusaggaṁ viya hoti, pāpakammaṁ akaronto pi avaṇṇaṁ akittiṁ labhati. Dhīrūpasevanā ti dhīrūpasevī puggalo tagarādigandhajātipaliveṭhanapattaṁ viya hoti, paṇḍito bhavituṁ asakkonto pi kalyāṇamittasevī guṇakittiṁ labhati. Pattapuṭassevā ti duggandhasugandhapaliveṭhanapaṇṇasseva. Sampākamattano ti kalyāṇamittasaṁsaggavasena attano paripākaṁ paribhāvanaṁ ñatvā ti attho. Pāpenti suggatin-ti santo sammādiṭṭhikā attānaṁ nissite satte saggam-eva pāpentīti desanaṁ yathānusandhim-eva pāpesi.

Rājā tassa dhammakathāya pasīdi, isigaṇo pi āgato. Rājā isayo vanditvā: “Bhante, maṁ anukampamānā mama vasanaṭṭhāne vasathā” ti vatvā tesaṁ paṭiññaṁ gahetvā nagaraṁ gantvā suvānaṁ abhayaṁ adāsi. Isayo pi tattha agamaṁsu. Rājā isigaṇaṁ uyyāne vasāpento yāvajīvaṁ upaṭṭhahitvā saggapuraṁ pūresi. Athassa putto pi chattaṁ ussāpento isigaṇaṁ paṭijaggiyevā ti tasmiṁ kulaparivaṭṭe satta rājāno isigaṇassa dānaṁ pavattayiṁsu. Mahāsatto araññe vasanto yeva yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, pubbe pi devadatto pāpo pāpaparivāroyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sattigumbo devadatto ahosi, corā devadattaparisā [PTS 4.437], rājā ānando, isigaṇā buddhaparisā, pupphakasuvo pana aham-eva ahosin”-ti.

Sattigumbajātakavaṇṇanā sattamā

JA 504: Bhallātiyajātakavaṇṇanā

Bhallātiyo nāma ahosi rājā ti idaṁ satthā jetavane viharanto mallikaṁ deviṁ ārabbha kathesi. Tassā kira ekadivasaṁ raññā saddhiṁ sayanaṁ nissāya kalaho ahosi. Rājā kujjhitvā naṁ na olokesi. Sā cintesi: “Nanu tathāgato rañño mayi kuddhabhāvaṁ na jānātī” ti. Satthā taṁ kāraṇaṁ ñatvā punadivase bhikkhusaṅghaparivuto sāvatthiṁ piṇḍāya pavisitvā rañño gehadvāraṁ gato. Rājā paccuggantvā pattaṁ gahetvā satthāraṁ pāsādaṁ āropetvā paṭipāṭiyā bhikkhusaṅghaṁ nisīdāpetvā dakkhiṇodakaṁ datvā paṇītenāhārena parivisitvā bhattakiccāvasāne ekamantaṁ nisīdi. Satthā: “Kiṁ nu kho, mahārāja, mallikā na paññāyatī” ti pucchitvā: “Attano sukhamadamattatāyā” ti vutte: “Nanu, mahārāja, tvaṁ pubbe kinnarayoniyaṁ nibbattitvā ekarattiṁ kinnariyā vinā hutvā satta vassasatāni paridevamāno vicarī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ bhallātiyo nāma rājā rajjaṁ kārento: “Aṅgārapakkamigamaṁsaṁ khādissāmī” ti rajjaṁ amaccānaṁ niyyādetvā sannaddhapañcāvudho susikkhitakoleyyakasuṇakhagaṇaparivuto nagarā nikkhamitvā himavantaṁ pavisitvā anugaṅgaṁ gantvā upari abhiruhituṁ asakkonto ekaṁ gaṅgaṁ otiṇṇanadiṁ disvā tadanusārena gacchanto migasūkarādayo vadhitvā aṅgārapakkamaṁsaṁ khādanto uccaṭṭhānaṁ abhiruhi. Tattha ramaṇīyā nadikā paripuṇṇakāle thanapamāṇodakā hutvā sandati, aññadā jaṇṇukapamāṇodakā hoti. Tattha nānappakārakā macchakacchapā vicaranti. Udakapariyante rajatapaṭṭavaṇṇavālukā ubhosu tīresu nānāpupphaphalabharitavinamitā rukkhā pupphaphalarasamattehi nānāvihaṅgamabhamaragaṇehi samparikiṇṇā vividhamigasaṅghanisevitā sītacchāyā. Evaṁ ramaṇīyāya hemavatanadiyā tīre dve [PTS 4.438] kinnarā aññamaññaṁ āliṅgitvā paricumbitvā nānappakārehi paridevantā rodanti.

Rājā tassā nadiyā tīrena gandhamādanaṁ abhiruhanto te kinnare disvā: “Kiṁ nu kho ete evaṁ paridevanti, pucchissāmi ne” ti cintetvā sunakhe oloketvā accharaṁ pahari. Susikkhitakoleyyakasunakhā tāya saññāya gumbaṁ pavisitvā urena nipajjiṁsu. So tesaṁ paṭisallīnabhāvaṁ ñatvā dhanukalāpañceva sesāvudhāni ca rukkhaṁ nissāya ṭhapetvā padasaddaṁ akaronto saṇikaṁ tesaṁ santikaṁ gantvā: “Kiṁkāraṇā tumhe rodathā” ti kinnare pucchi. Tamatthaṁ pakāsento satthā tisso gāthā abhāsi:

186. Bhallātiyo nāma ahosi rājā, raṭṭhaṁ pahāya migavaṁ acāri so,
Agamā girivaraṁ gandhamādanaṁ, supupphitaṁ kimpurisānuciṇṇaṁ.

187. Sāḷūrasaṅghañca nisedhayitvā, dhanuṁ kalāpañca so nikkhipitvā,
Upāgami vacanaṁ vattukāmo, yatthaṭṭhitā kimpurisā ahesuṁ.

188. Himaccaye hemavatāya tīre, kimidhaṭṭhitā mantayavho abhiṇhaṁ,
Pucchāmi vo mānusadehavaṇṇe, kathaṁ vo jānanti manussaloke ti.

Tattha sāḷūrasaṅghan-ti sunakhagaṇaṁ. Himaccaye ti catunnaṁ hemantamāsānaṁ atikkame. Hemavatāyā ti imissā hemavatāya nadiyā tīre.

Rañño vacanaṁ sutvā kinnaro tuṇhī ahosi, kinnarī pana raññā saddhiṁ sallapi:

189. Mallaṁ giriṁ paṇḍarakaṁ tikūṭaṁ, sītodakā anuvicarāma najjo,
Migā [PTS 4.439] manussāva nibhāsavaṇṇā, jānanti no kimpurisāti luddā ti.

Tattha mallaṁ girin-ti samma luddaka, mayaṁ imaṁ mallagiriñca paṇḍarakañca tikūṭañca imā ca najjo anuvicarāma. “Mālāgirin”-ti pi pāṭho. Nibhāsavaṇṇā ti nibhāsamānavaṇṇā, dissamānasarīrā ti attho.

Tato rājā tisso gāthā abhāsi:

190. Sukiccharūpaṁ paridevayavho, āliṅgito cāsi piyo piyāya,
Pucchāmi vo mānusadehavaṇṇe, kimidha vane rodatha appatītā.

191. Sukiccharūpaṁ paridevayavho, āliṅgito cāsi piyo piyāya,
Pucchāmi vo mānusadehavaṇṇe, kimidha vane vilapatha appatītā.

192. Sukiccharūpaṁ paridevayavho, āliṅgito cāsi piyo piyāya,
Pucchāmi vo mānusadehavaṇṇe, kimidha vane socatha appatītā ti.

Tattha sukiccharūpan-ti suṭṭhu dukkhappattā viya hutvā. Āliṅgito cāsi piyo piyāyā ti tayā piyāya tava piyo āliṅgito ca āsi. “Āliṅgiyo cāsī” ti pi pāṭho, ayamevattho. Kimidha vane ti kiṁkāraṇā idha vane antarantarā āliṅgitvā paricumbitvā piyakathaṁ kathetvā puna appatītā rodathāti.

Tato parā ubhinnam-pi ālāpasallāpagāthā honti:

193. Mayekarattaṁ vippavasimha ludda, akāmakā aññamaññaṁ sarantā,
Tamekarattaṁ anutappamānā, socāma ‘sā ratti punaṁ na hossati’.

194. Yamekarattaṁ anutappathetaṁ, dhanaṁva naṭṭhaṁ pitaraṁva petaṁ,
Pucchāmi [PTS 4.440] vo mānusadehavaṇṇe, kathaṁ vinā vāsamakappayittha.

195. Yamimaṁ nadiṁ passasi sīghasotaṁ, nānādumacchādanaṁ selakūlaṁ,
Taṁ me piyo uttari vassakāle, mamañca maññaṁ anubandhatīti.

196. Ahañca aṅkolakamocināmi, atimuttakaṁ sattaliyothikañca,
Piyo ca me hehiti mālabhārī, ahañca naṁ mālinī ajjhupessaṁ’.

197. Ahañcidaṁ kuravakamocināmi, uddālakā pāṭalisindhuvārakā,
Piyo ca me hehiti mālabhārī, ahañca naṁ mālinī ajjhupessaṁ’.

198. Ahañca sālassa supupphitassa, oceyya pupphāni karomi mālaṁ,
Piyo ca me hehiti mālabhārī, ahañca naṁ mālinī ajjhupessaṁ’.

199. Ahañca sālassa supupphitassa, oceyya pupphāni karomi bhāraṁ,
Idañca no hehiti santharatthaṁ, yatthajjimaṁ viharissāma rattiṁ.

200. Ahañca kho agaḷuṁ candanañca, silāya piṁsāmi pamattarūpā,
Piyo ca me hehiti rositaṅgo, ahañca naṁ rositā ajjhupessaṁ’.

201. Athāgamā salilaṁ sīghasotaṁ, nudaṁ sāle salaḷe kaṇṇikāre,
Āpūratha [PTS 4.441] tena muhuttakena, sāyaṁ nadī āsi mayā suduttarā.

202. Ubhosu tīresu mayaṁ tadā ṭhitā, sampassantā ubhayo aññamaññaṁ,
Sakim-pi rodāma sakiṁ hasāma, kicchena no āgamā saṁvarī sā.

203. Pāto va kho uggate sūriyamhi, catukkaṁ nadiṁ uttariyāna ludda,
Āliṅgiyā aññamaññaṁ mayaṁ ubho, sakim-pi rodāma sakiṁ hasāma.

204. Tīhūnakaṁ satta satāni ludda, yamidha mayaṁ vippavasimha pubbe,
Vassekimaṁ jīvitaṁ bhūmipāla, ko nīdha kantāya vinā vaseyya.

205. Āyuñca vo kīvatako nu samma, sace pi jānātha vadetha āyuṁ,
Anussavā vuḍḍhato āgamā vā, akkhātha metaṁ avikampamānā.

206. Āyuñca no vassasahassaṁ ludda, na cantarā pāpako atthi rogo,
Appañca dukkhaṁ sukham-eva bhiyyo, avītarāgā vijahāma jīvitan-ti.

Tattha mayekarattan-ti mayaṁ ekarattaṁ. Vippavasimhā ti vippayuttā hutvā vasimha. Anutappamānāti: “Anicchamānānaṁ no ekaratto atīto” ti taṁ ekarattaṁ anucintayamānā. Punaṁ na hessatī ti puna na bhavissati nāgamissatīti socāma. Dhanaṁva naṭṭhaṁ pitaraṁva petan-ti dhanaṁ vā naṭṭhaṁ pitaraṁ vā mātaraṁ vāpetaṁ kālakataṁ kiṁ nu kho tumhe cintayamānā kena kāraṇena taṁ ekarattaṁ vinā vāsaṁ akappayittha, idaṁ me ācikkhathāti pucchati. Yamiman-ti yaṁ imaṁ. Selakūlan-ti dvinnaṁ selānaṁ antare sandamānaṁ. Vassakāle ti ekassa meghassa uṭṭhāya vassanakāle [PTS 4.442]. Amhākañhi imasmiṁ vanasaṇḍe rativasena carantānaṁ eko megho uṭṭhahi. Atha me piyasāmiko kinnaromaṁ: “Pacchato āgacchatī” ti maññamāno etaṁ nadiṁ uttarīti āha.

Ahañcā ti ahaṁ panetassa paratīraṁ gatabhāvaṁ ajānantī supupphitāni aṅkolakādīni pupphāni ocināmi. Tattha sattaliyothikañcā ti kundālapupphañca suvaṇṇayothikañca ocinantī pana: “Piyo ca me mālabhārī bhavissati, ahañca naṁ mālinī hutvā ajjhupessan”-ti iminā kāraṇena ocināmi. Uddālakā pāṭalisindhuvārakā ti te pi mayā ocitāyevā ti vadati. Oceyyā ti ocinitvā. Agaḷuṁ candanañcā ti kāḷāgaḷuñca rattacandanañca. Rositaṅgo ti vilittasarīro. Rositā ti vilittā hutvā. Ajjhupessan-ti sayane upagamissāmi. Nudaṁ sāle salaḷe kaṇṇikāre ti etāni mayā ocinitvā tīre ṭhapitāni pupphāni nudantaṁ harantaṁ. Suduttarā ti tassā hi orimatīre ṭhitakāle yeva nadiyā udakaṁ āgataṁ, taṅkhaṇaññeva sūriyo atthaṅgato, vijjulatā niccharanti, kinnarā nāma udakabhīrukā honti, iti sā otarituṁ na visahi. Tenāha: “Sāyaṁ nadī āsi mayā suduttarā” ti.

Sampassantā ti vijjulatāniccharaṇakāle passantā. Rodāmā ti andhakārakāle apassantā rodāma, vijjulatāniccharaṇakāle passantā hasāma. Saṁvarī ti ratti. Catukkan-ti tucchaṁ. Uttariyānā ti uttaritvā. Tīhūnakan-ti tīhi ūnāni satta vassasatāni. Yamidha mayan-ti yaṁ kālaṁ idha mayaṁ vippavasimha, so ito tīhi ūnakāni satta vassasatāni hontīti vadati. Vassekiman-ti vassaṁ ekaṁ imaṁ, tumhākaṁ ekam-eva vassasataṁ imaṁ jīvitanti vadati. Ko nīdhā ti evaṁ parittake jīvite ko nu idha kantāya vinā bhaveyya, ayuttaṁ tava piyabhariyāya vinā bhavitunti dīpeti.

Kīvatako nū ti rājā kinnariyā vacanaṁ sutvā: “Imesaṁ āyuppamāṇaṁ pucchissāmī” ti cintetvā: “Tumhākaṁ kittako āyū” ti pucchati. Anussavā ti sace vo kassaci vadantassa vā sutaṁ, mātāpitūnaṁ vā vuḍḍhānaṁ mahallakānaṁ santikā āgamo atthi, atha me tato anussavā vuḍḍhato āgamā vā etaṁ avikampamānā akkhātha. Na cantarā ti amhākaṁ vassasahassaṁ āyu, antarā ca no pāpako jīvitantarāyakaro rogo pi natthi. Avītarāgā ti aññamaññaṁ avigatapemāva hutvā.

Taṁ sutvā rājā: “Ime hi nāma tiracchānagatā hutvā ekarattiṁ vippayogena satta vassasatāni rodantā vicaranti, ahaṁ pana tiyojanasatike rajje mahāsampattiṁ pahāya araññe vicarāmi, aho akiccakārimhī” ti tato va nivatto bārāṇasiṁ gantvā: “Kiṁ te, mahārāja, himavante acchariyaṁ diṭṭhan”-ti amaccehi [PTS 4.443] puṭṭho sabbaṁ ārocetvā tato paṭṭhāya dānāni dadanto bhoge bhuñji. Tamatthaṁ pakāsento satthā:

207. Idañca sutvāna amānusānaṁ, bhallātiyo ittaraṁ jīvitanti,
Nivattatha na migavaṁ acari, adāsi dānāni abhuñji bhoge ti.

Imaṁ gāthaṁ vatvā puna ovadanto dve gāthā abhāsi:

208. Idañca sutvāna amānusānaṁ, sammodatha mā kalahaṁ akattha,
Mā vo tapī attakammāparādho, yathā pi te kimpurisekarattaṁ.

209. Idañca sutvāna amānusānaṁ, sammodatha mā vivādaṁ akattha,
Mā vo tapī attakammāparādho, yathā pi te kimpurisekarattan-ti.

Tattha amānusānan-ti kinnarānaṁ. Attakammāparādho ti attano kammadoso. Kimpurisekarattan-ti yathā te kimpurise ekarattiṁ kato attano kammadoso ta pi, tathā tumhe pi mā tapī ti attho.

Mallikā devī tathāgatassa dhammadesanaṁ sutvā uṭṭhāyāsanā añjaliṁ paggayha dasabalassa thutiṁ karontī osānagāthamāha.

210. Vividhaṁ adhimanā suṇomahaṁ, vacanapathaṁ tava atthasaṁhitaṁ,
Muñcaṁ giraṁ nudaseva me daraṁ, samaṇa sukhāvaha jīva me ciran-ti.

Tattha vividhaṁ adhimanā suṇomahan-ti bhante, tumhehi vividhehi nānākāraṇehi alaṅkaritvā desitaṁ dhammadesanaṁ ahaṁ adhimanā pasannacittā hutvā suṇomi. Vacanapathan-ti taṁ tumhehi vuttaṁ vividhavacanaṁ. Muñcaṁ giraṁ nudaseva me daran-ti kaṇṇasukhaṁ madhuraṁ giraṁ muñcanto mama hadaye sokadarathaṁ nudasi yeva harasi yeva. Samaṇa [PTS 4.444] sukhāvaha jīva me ciran-ti bhante buddhasamaṇa, dibbamānusalokiyalokuttarasukhāvaha mama sāmi dhammarāja, ciraṁ jīvāti.

Kosalarājā tato paṭṭhāya tāya saddhiṁ samaggavāsaṁ vasi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kinnaro kosalarājā ahosi, kinnarī mallikā devī, bhallātiyarājā aham-eva ahosin”-ti.

Bhallātiyajātakavaṇṇanā aṭṭhamā

JA 505: Somanassajātakavaṇṇanā

Ko taṁ hiṁsati heṭhetī ti idaṁ satthā jetavane viharanto devadattassa vadhāya parisakkanaṁ ārabbha kathesi. Tadā hi satthā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepesa mama vadhāya parisakkiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte kururaṭṭhe uttarapañcālanagare reṇu nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tadā mahārakkhito nāma tāpaso pañcasatatāpasaparivāro himavante ciraṁ vasitvā loṇambilasevanatthāya cārikaṁ caranto uttarapañcālanagaraṁ patvā rājuyyāne vasitvā sapariso piṇḍāya caranto rājadvāraṁ pāpuṇi. Rājā isigaṇaṁ disvā iriyāpathe pasanno alaṅkatamahātale nisīdāpetvā paṇītenāhārena parivisitvā: “Bhante, imaṁ vassārattaṁ mama uyyāne yeva vasathā” ti vatvā tehi saddhiṁ uyyānaṁ gantvā vasanaṭṭhānāni kāretvā pabbajitaparikkhāre datvā vanditvā nikkhami. Tato paṭṭhāya sabbe pi te rājanivesane bhuñjanti. Rājā pana aputtako puttaṁ pattheti, puttā nuppajjanti. Vassārattaccayena mahārakkhito: “Idāni himavanto ramaṇīyo, tattheva gamissāmā” ti rājānaṁ āpucchitvā raññā katasakkārasammāno nikkhamitvā antarāmagge majjhanhikasamaye maggā okkamma ekassa sandacchāyassa rukkhassa heṭṭhā taruṇatiṇapiṭṭhe saparivāro nisīdi.

Tāpasā kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Rājagehe vaṁsānurakkhito putto natthi, sādhu vatassa sace rājā puttaṁ labheyya, paveṇi ghaṭīyethā” ti. Mahārakkhito tesaṁ kathaṁ sutvā: “Bhavissati nu kho rañño [PTS 4.445] putto, udāhu no” ti upadhārento: “Bhavissatī” ti ñatvā evamāha: “Mā bhonto cintayittha, ajja paccūsakāle eko devaputto cavitvā rañño aggamahesiyā kucchimhi paṭisandhiṁ gaṇhissatī” ti. Taṁ sutvā eko kuṭajaṭilo: “Idāni rājakulūpako bhavissāmī” ti cintetvā tāpasānaṁ gamanakāle gilānālayaṁ katvā nipajjitvā: “Ehi gacchāmā” ti vutto: “Na sakkomī” ti āha. Mahārakkhito tassa nipannakāraṇaṁ ñatvā: “Yadā sakkosi, tadā āgaccheyyāsī” ti vatvā isigaṇaṁ ādāya himavantam-eva gato. Kuhako pi nivattitvā vegenāgantvā rājadvāre ṭhatvā: “Mahārakkhitassa upaṭṭhākatāpaso āgato” ti rañño ārocāpetvā raññā vegena pakkosāpito pāsādaṁ abhiruyha paññattāsane nisīdi. Rājā kuhakaṁ tāpasaṁ vanditvā ekamantaṁ nisinno isīnaṁ ārogyaṁ pucchitvā: “Bhante, atikhippaṁ nivattittha, vegena kenatthenāgatatthā” ti āha. “Āma, mahārāja, isigaṇo sukhanisinno ‘sādhu vatassa, sace rañño paveṇipālako putto uppajjeyyā’ ti kathaṁ samuṭṭhāpesi. Ahaṁ kathaṁ sutvā: “Bhavissati nu kho rañño putto, udāhu no” ti dibbacakkhunā olokento: “Mahiddhiko devaputto cavitvā aggamahesiyā sudhammāya kucchimhi nibbattissatī” ti disvā: “Ajānantā gabbhaṁ nāseyyuṁ, ācikkhissāmi nesan”-ti tumhākaṁ kathanatthāya āgato. Kathitaṁ te mayā, gacchāmahaṁ, mahārājāti. Rājā: “Bhante, na sakkā gantun”-ti haṭṭhatuṭṭho pasannacitto kuhakatāpasaṁ uyyānaṁ netvā vasanaṭṭhānaṁ saṁvidahitvā adāsi. So tato paṭṭhāya rājakule bhuñjanto vasati, “dibbacakkhuko” tvevassa nāmaṁ ahosi.

Tadā bodhisatto tāvatiṁsabhavanā cavitvā tattha paṭisandhiṁ gaṇhi. Jātassa cassa nāmaggahaṇadivase: “Somanassakumāro” tveva nāmaṁ kariṁsu. So kumāraparihārena vaḍḍhati. Kuhakatāpaso pi uyyānassa ekasmiṁ passe nānappakāraṁ sūpeyyasākañca valliphalāni ca ropetvā paṇṇikānaṁ hatthe vikkiṇanto dhanaṁ saṇṭhapesi. Bodhisattassa sattavassikakāle rañño paccanto [PTS 4.446] kup pi. “Dibbacakkhutāpasaṁ mā pamajjī” ti kumāraṁ paṭicchāpetvā: “Paccantaṁ vūpasamessāmī” ti gato. Athekadivasaṁ kumāro: “Jaṭilaṁ passissāmī” ti uyyānaṁ gantvā kūṭajaṭilaṁ ekaṁ gaṇṭhikakāsāvaṁ nivāsetvā ekaṁ pārupitvā ubhohi hatthehi dve udakaghaṭe gahetvā sākavatthusmiṁ udakaṁ āsiñcantaṁ disvā: “Ayaṁ kūṭajaṭilo attano samaṇadhammaṁ akatvā paṇṇikakammaṁ karotī” ti ñatvā: “Kiṁ karosi paṇṇikagahapatikā” ti taṁ lajjāpetvā avanditvāva nikkhami. Kūṭajaṭilo: “Ayaṁ idāneva evarūpo paccāmitto, ko jānāti kiṁ karissati, idāneva naṁ nāsetuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā rañño āgamanakāle pāsāṇaphalakaṁ ekamantaṁ khipitvā pānīyaghaṭaṁ bhinditvā paṇṇasālāya tiṇāni vikiritvā sarīraṁ telena makkhetvā paṇṇasālaṁ pavisitvā sasīsaṁ pārupitvā mahādukkhappatto viya mañce nipajji. Rājā āgantvā nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā nivesanaṁ apavisitvāva: “Mama sāmikaṁ dibbacakkhukaṁ passissāmī” ti paṇṇasāladvāraṁ gantvā taṁ vippakāraṁ disvā: “Kiṁ nu kho etan”-ti anto pavisitvā taṁ nipannakaṁ disvā pāde parimajjanto paṭhamaṁ gāthamāha.

211. Ko taṁ hiṁsati heṭheti, kiṁ dummano socasi appatīto,
Kassajja mātāpitaro rudantu, kvajja setu nihato pathabyā ti.

Tattha hiṁsatī ti paharati. Heṭhetī ti akkosati. Kvajja setū ti ko ajja sayatu.

Taṁ sutvā kūṭajaṭilo nitthunanto uṭṭhāya dutiyaṁ gāthamāha.

212. Tuṭṭhosmi deva tava dassanena, cirassaṁ passāmi taṁ bhūmipāla,
Ahiṁsako [PTS 4.447] reṇumanuppavissa, puttena te heṭhayitosmi devā ti.

Ito parā uttānasambandhagāthā pāḷinayeneva veditabbā:

213. Āyantu dovārikā khaggabandhā, kāsāviyā yantu antepurantaṁ,
Hantvāna taṁ somanassaṁ kumāraṁ, chetvāna sīsaṁ varamāharantu.

214. Pesitā rājino dūtā, kumāraṁ etadabravuṁ,
Issarena vitiṇṇosi, vadhaṁ pattosi khattiya.

215. Sa rājaputto paridevayanto, dasaṅguliṁ añjaliṁ paggahetvā,
Aham-pi icchāmi janinda daṭṭhuṁ, jīvaṁ maṁ netvā paṭidassayetha.

216. Tassa taṁ vacanaṁ sutvā, rañño puttaṁ adassayuṁ,
Putto ca pitaraṁ disvā, dūratovajjhabhāsatha.

217. Āgacchuṁ dovārikā khaggabandhā, kāsāviyā hantu mamaṁ janinda,
Akkhāhi me pucchito etamatthaṁ, aparādho ko nidha mamajja atthī ti.

Tattha ahiṁsako ti ahaṁ kassaci ahiṁsako sīlācārasampanno. Reṇumanuppavissā ti mahārāja reṇu, ahaṁ tava puttena mahāparivārena anupavisitvā: “Are kūṭatāpasa, kasmā tvaṁ idha vasasī” ti vatvā pāsāṇaphalakaṁ khipitvā ghaṭaṁ bhinditvā hatthehi ca pādehi ca koṭṭentena viheṭhitosmīti evaṁ so abhūtam-eva bhūtaṁ viya katvā rājānaṁ saddahāpesi. Āyantū ti gacchantu. “Mama sāmimhi vippaṭipannakālato paṭṭhāya mayi pi so na lajjissatī” ti kujjhitvā tassa vadhaṁ āṇāpento evamāha. Kāsāviyā ti coraghātakā. Te pi pharasuhatthā attano vidhānena gacchantūti vadati. Varan-ti varaṁ sīsaṁ uttamasīsaṁ chinditvā āharantu.

Rājino ti bhikkhave, rañño santikā dūtā raññā pesitā vegena gantvā mātarā alaṅkaritvā attano aṅke nisīdāpitaṁ kumāraṁ parivāretvā etadavocuṁ. Issarenā ti raññā. Vitiṇṇosī ti pariccattosi. Sa rājaputto ti bhikkhave, tesaṁ vacanaṁ sutvā maraṇabhayatajjito mātu aṅkato uṭṭhāya so rājaputto [PTS 4.448]. Paṭidassayethā ti dassetha. Tassā ti bhikkhave, te dūtā kumārassa taṁ vacanaṁ sutvā māretuṁ avisahantā goṇaṁ viya naṁ rajjuyā parikaḍḍhantā netvā rañño dassayuṁ. Kumāre pana nīyamāne dāsigaṇaparivutā saddhiṁ orodhehi sudhammā pi devī nāgarāpi: “Mayaṁ niraparādhaṁ kumāraṁ māretuṁ na dassāmā” ti tena saddhiṁ yeva agamaṁsu. Āgacchun-ti tumhākaṁ āṇāya mama santikaṁ āgamiṁsu. Hantuṁ maman-ti maṁ māretuṁ. Ko nīdhā ti ko nu idha mama aparādho, yena maṁ tvaṁ māresīti pucchi.

Rājā: “Bhavaggaṁ atinīcaṁ, tava doso atimahanto” ti tassa dosaṁ kathento gāthamāha.

218. Sāyañca pāto udakaṁ sajāti, aggiṁ sadā pāricaratappamatto,
Taṁ tādisaṁ saṁyataṁ brahmacāriṁ, kasmā tuvaṁ brūsi gahappatī ti.

Tattha udakaṁ sajātī ti udakorohaṇakammaṁ karoti. Taṁ tādisan-ti taṁ tathārūpaṁ mama sāmiṁ dibbacakkhutāpasaṁ kasmā tvaṁ gahapativādena samudācarasīti vadati.

Tato kumāro: “Deva, mayhaṁ gahapatiññeva ‘gahapatī’ ti vadantassa ko doso” ti vatvā gāthamāha.

219. Tālā ca mūlā ca phalā ca deva, pariggahā vividhā santimassa,
Te rakkhati gopayatappamatto, tasmā ahaṁ brūmi gahappatī ti.

Tattha mūlā ti mūlakādimūlāni. Phalā ti nānāvidhāni valliphalāni. Te rakkhati gopayatappamatto ti te esa tava kulūpakatāpaso paṇṇikakammaṁ karonto nisīditvā rakkhati, vatiṁ katvā gopayati appamatto, tena kāraṇena so tava brāhmaṇo gahapati nāma hoti.

Iti naṁ ahampi: “Gahapatī” ti kathesiṁ. Sace na saddahasi, catūsu dvāresu paṇṇike pucchāpehīti. Rājā pucchāpesi. Te [PTS 4.449] “āma, mayaṁ imassa hatthato paṇṇañca phalāphalāni ca kiṇāmā” ti āhaṁsu. Paṇṇavatthum-pi upadhārāpetvā paccakkhamakāsi. Paṇṇasālampissa pavisitvā kumārassa purisā paṇṇavikkayaladdhaṁ kahāpaṇamāsakabhaṇḍikaṁ nīharitvā rañño dassesuṁ. Rājā mahāsattassa niddosabhāvaṁ ñatvā gāthamāha.

220. Saccaṁ kho etaṁ vadasi kumāra, pariggahā vividhā santimassa,
Te rakkhati gopayatappamatto, sa brāhmaṇo gahapati tena hotī ti.

Tato mahāsatto cintesi: “Evarūpassa bālassa rañño santike vāsato himavantaṁ pavisitvā pabbajituṁ varaṁ, parisamajjhe yevassa dosaṁ āvikatvā āpucchitvā ajjeva nikkhamitvā pabbajissāmī” ti. So parisāya namakkāraṁ katvā gāthamāha.

221. Suṇantu mayhaṁ parisā samāgatā, sanegamā jānapadā ca sabbe,
Bālāyaṁ bālassa vaco nisamma, ahetunā ghātayate maṁ janindo ti.

Tattha bālāyaṁ bālassā ti ayaṁ rājā sayaṁ bālo imassa bālassa kūṭajaṭilassa vacanaṁ sutvā ahetunāva maṁ ghātayateti.

Evañca pana vatvā pitaraṁ vanditvā attānaṁ pabbajjāya anujānāpento itaraṁ gāthamāha.

222. Daḷhasmi mūle visaṭe virūḷhe, dunnikkayo veḷu pasākhajāto,
Vandāmi pādāni tava janinda, anujāna maṁ pabbajissāmi devā ti.

Tattha visaṭe ti visāle mahante jāte. Dunnikkayo ti dunnikkaḍḍhiyo.

Tato [PTS 4.450] parā rañño ca puttassa ca vacanapaṭivacanagāthā honti:

223. Bhuñjassu bhoge vipule kumāra, sabbañca te issariyaṁ dadāmi,
Ajjeva tvaṁ kurūnaṁ hohi rājā, mā pabbajī pabbajjā hi dukkhā.

224. Kinnūdha deva tavamatthi bhogā, pubbevahaṁ devaloke ramissaṁ,
Rūpehi saddehi atho rasehi, gandhehi phassehi manoramehi.

225. Bhuttā ca me bhogā tidivasmiṁ deva, parivārito accharānaṁ gaṇena,
Tuvañca bālaṁ paraneyyaṁ viditvā, na tādise rājakule vaseyyaṁ.

226. Sacāhaṁ bālo paraneyyo asmi, ekāparādhaṁ khama putta mayhaṁ,
Puna pi ce edisakaṁ bhaveyya, yathāmatiṁ somanassa karohī ti.

Tattha dukkhā ti tāta, pabbajjā nāma parapaṭibaddhajīvikattā dukkhā, mā pabbaji, rājā hohīti taṁ yāci. Kinnūdha devā ti deva, ye tava bhogā, tesu kiṁ nāma bhuñjitabbaṁ atthi. Parivārito ti paricārito, ayam-eva vā pāṭho. Tassa kira jātissarañāṇaṁ uppajji, tasmā evamāha. Paraneyyan-ti andhaṁ viya yaṭṭhiyā parena netabbaṁ. Tādise ti tādisassa rañño santike na paṇḍitena vasitabbaṁ, mayā attano ñāṇabalena ajja jīvitaṁ laddhaṁ, nāhaṁ tava santike vasissāmīti ñāpetuṁ evamāha. Yathāmatin-ti sace puna mayhaṁ evarūpo doso hoti, atha tvaṁ yathāajjhāsayaṁ karohīti puttaṁ khamāpesi.

Mahāsatto rājānaṁ ovadanto aṭṭha gāthā abhāsi:

227. Anisamma [PTS 4.451] kataṁ kammaṁ, anavatthāya cintitaṁ,
Bhesajjasseva vebhaṅgo, vipāko hoti pāpako.

228. Nisamma ca kataṁ kammaṁ, sammāvatthāya cintitaṁ,
Bhesajjasseva sampatti, vipāko hoti bhadrako.

229. Alaso gihī kāmabhogī na sādhu, asaññato pabbajito na sādhu,
Rājā na sādhu anisammakārī, yo paṇḍito kodhano taṁ na sādhu.

230. Nisamma khattiyo kayirā, nānisamma disampati,
Nisammakārino rāja, yaso kitti ca vaḍḍhati.

231. Nisamma daṇḍaṁ paṇayeyya issaro, vegā kataṁ tappati bhūmipāla,
Sammāpaṇīdhī ca narassa atthā, anānutappā te bhavanti pacchā.

232. Anānutappāni hi ye karonti, vibhajja kammāyatanāni loke,
Viññuppasatthāni sukhudrayāni, bhavanti buddhānumatāni tāni.

233. Āgacchuṁ dovārikā khaggabandhā, kāsāviyā hantu mamaṁ janinda,
Mātuñca aṅkasmimahaṁ nisinno, ākaḍḍhito sahasā tehi deva.

234. Kaṭukañhi sambādhaṁ sukicchaṁ patto, madhuram-pi yaṁ jīvitaṁ laddha rāja,
Kicchenahaṁ ajja vadhā pamutto, pabbajjamevābhimanohamasmī ti.

Tattha [PTS 4.452] anisammā ti anoloketvā anupadhāretvā. Anavatthāya cintitan-ti anavatthapetvā atuletvā atīretvā cintitaṁ. Vipāko ho ti pāpako ti tassa hi yathā nāma bhesajjassa vebhaṅgo vipatti, evamevaṁ vipāko hoti pāpako. Asaññato ti kāyādīhi asaññato dussīlo. Taṁ na sādhū ti taṁ tassa kodhanaṁ na sādhu. Nānisammā ti anisāmetvā kiñci kammaṁ na kareyya. Paṇayeyyā ti paṭṭhapeyya pavatteyya. Vegā ti vegena sahasā. Sammāpaṇīdhī cā ti yoniso ṭhapitena cittena katā narassa atthā pacchā anānutappā bhavantī ti attho. Vibhajjāti: “Imāni kātuṁ yuttāni, imāni ayuttānī” ti evaṁ paññāya vibhajitvā. Kammāyatanānī ti kammāni. Buddhānumatānī ti paṇḍitehi anumatāni anavajjāni honti. Kaṭukan-ti deva, kaṭukaṁ sambādhaṁ sukicchaṁ maraṇabhayaṁ pattomhi. Laddhā ti attano ñāṇabalena labhitvā. Pabbajjamevābhimanohamasmī ti pabbajjābhimukhacitto yevasmi.

Evaṁ mahāsattena dhamme desite rājā deviṁ āmantetvā gāthamāha.

235. Putto tavāyaṁ taruṇo sudhamme, anukampako somanasso kumāro,
Taṁ yācamāno na labhāmi svajja, arahasi naṁ yācitave tuvampī ti.

Tattha yācitave ti yācituṁ.

Sā pabbajjāyam-eva uyojentī gāthamāha.

236. Ramassu bhikkhācariyāya putta, nisamma dhammesu paribbajassu,
Sabbesu bhūtesu nidhāya daṇḍaṁ, anindito brahmamupeti ṭhānan-ti.

Tattha nisammā ti pabbajanto ca nisāmetvā micchādiṭṭhikānaṁ pabbajjaṁ pahāya sammādiṭṭhiyuttaṁ niyyānikapabbajjaṁ pabbaja.

Atha rājā gāthamāha.

237. Accherarūpaṁ vata yādisañca, dukkhitaṁ maṁ dukkhāpayase sudhamme,
Yācassu [PTS 4.453] puttaṁ iti vuccamānā, bhiyyo va ussāhayase kumāran-ti.

Tattha yādisañcā ti yādisaṁ idaṁ tvaṁ vadesi, taṁ acchariyarūpaṁ vata. Dukkhitan-ti pakatiyā pi maṁ dukkhitaṁ bhiyyo dukkhāpayasi.

Puna devī gāthamāha.

238. Ye vippamuttā anavajjabhogino, parinibbutā lokamimaṁ caranti,
Tamariyamaggaṁ paṭipajjamānaṁ, na ussahe vārayituṁ kumāran-ti.

Tattha vippamuttā ti rāgādīhi vippamuttā. Parinibbutā ti kilesaparinibbānena nibbutā. Tamariyamaggan-ti taṁ tesaṁ buddhādīnaṁ ariyānaṁ santakaṁ maggaṁ paṭipajjamānaṁ mama puttaṁ vāretuṁ na ussahāmi devā ti.

Tassā vacanaṁ sutvā rājā osānagāthamāha.

239. Addhā have sevitabbā sapaññā, bahussutā ye bahuṭhānacintino,
Yesāyaṁ sutvāna subhāsitāni, appossukkā vītasokā sudhammā ti.

Tattha bahuṭhānacintino ti bahukāraṇacintino. Yesāyan-ti yesaṁ ayaṁ. Somanassakumārasseva hi sā subhāsitaṁ sutvā appossukkā jātā, rājā pi tadeva sandhāyāha.

Mahāsatto mātāpitaro vanditvā: “Sace mayhaṁ doso atthi, khamathā” ti mahājanassa añjaliṁ katvā himavantābhimukho gantvā manussesu nivattesu manussavaṇṇenāgantvā devatāhi satta pabbatarājiyo atikkamitvā himavantaṁ nīto vissakammunā nimmitāya paṇṇasālāya isipabbajjaṁ pabbaji. Taṁ tattha yāva soḷasavassakālā rājakulaparicārikavesena devatā yeva upaṭṭhahiṁsu. Kūṭajaṭilam-pi mahājano pothetvā jīvitakkhayaṁ pāpesi. Mahāsatto jhānābhiññaṁ nibbattetvā brahmalokūpago ahosi.

Satthā [PTS 4.454] imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, pubbepesa mayhaṁ vadhāya parisakkiyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kuhako devadatto ahosi, mātā mahāmāyā, mahārakkhito sāriputto, somanassakumāro pana aham-eva ahosin”-ti.

Somanassajātakavaṇṇanā navamā

JA 506: Campeyyajātakavaṇṇanā

nu vijjurivābhāsī ti idaṁ satthā jetavane viharanto uposathakammaṁ ārabbha kathesi. Tadā hi satthā: “Sādhu vo kataṁ upāsakā uposathavāsaṁ vasantehi, porāṇakapaṇḍitā nāgasampattiṁ pahāya uposathavāsaṁ vasiṁsuyevā” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte aṅgaraṭṭhe aṅge ca magadharaṭṭhe magadhe ca rajjaṁ kārente aṅgamagadharaṭṭhānaṁ antare campā nāma nadī, tattha nāgabhavanaṁ ahosi. Campeyyo nāma nāgarājā rajjaṁ kāresi. Kadāci magadharājā aṅgaraṭṭhaṁ gaṇhāti, kadāci aṅgarājā magadharaṭṭhaṁ. Athekadivasaṁ magadharājā aṅgena saddhiṁ yujjhitvā yuddhaparājito assaṁ āruyha palāyanto aṅgarañño yodhehi anubaddho puṇṇaṁ campānadiṁ patvā: “Parahatthe maraṇato nadiṁ pavisitvā mataṁ seyyo” ti asseneva saddhiṁ nadiṁ otari. Tadā campeyyo nāgarājā antodake ratanamaṇḍapaṁ nimminitvā mahāparivāro mahāpānaṁ pivati. Asso raññā saddhiṁ udake nimujjitvā nāgarañño purato otari. Nāgarājā alaṅkatapaṭiyattaṁ rājānaṁ disvā sinehaṁ uppādetvā āsanā uṭṭhāya: “Mā bhāyi, mahārājā” ti rājānaṁ attano pallaṅke nisīdāpetvā udake nimuggakāraṇaṁ pucchi. Rājā yathābhūtaṁ kathesi. Atha naṁ: “Mā bhāyi, mahārāja, ahaṁ taṁ dvinnaṁ raṭṭhānaṁ sāmikaṁ karissāmī” ti assāsetvā sattāhaṁ mahantaṁ yasaṁ anubhavitvā sattame divase magadharājena saddhiṁ nāgabhavanā nikkhami. Magadharājā nāgarājassānubhāvena aṅgarājānaṁ gahetvā jīvitā voropetvā dvīsu raṭṭhesu rajjaṁ kāresi. Tato paṭṭhāya rañño ca nāgarājassa ca vissāso thiro ahosi. Rājā anusaṁvaccharaṁ campānadītīre [PTS 4.455] ratanamaṇḍapaṁ kāretvā mahantena pariccāgena nāgarañño balikammaṁ karoti. So pi mahantena parivārena nāgabhavanā nikkhamitvā balikammaṁ sampaṭicchati. Mahājano nāgarañño sampattiṁ oloketi.

Tadā bodhisatto daliddakule nibbatto rājaparisāya saddhiṁ nadītīraṁ gantvā taṁ nāgarājassa sampattiṁ disvā lobhaṁ uppādetvā taṁ patthayamāno dānaṁ datvā sīlaṁ rakkhitvā campeyyanāgarājassa kālakiriyato sattame divase cavitvā tassa vasanapāsāde sirigabbhe sirisayanapiṭṭhe nibbatti. Sarīraṁ sumanadāmavaṇṇaṁ mahantaṁ ahosi. So taṁ disvā vippaṭisārī hutvā: “Mayā katakusalanissandena chasu kāmasaggesu issariyaṁ koṭṭhe paṭisāmitaṁ dhaññaṁ viya ahosi. Svāhaṁ imissā tiracchānayoniyā paṭisandhiṁ gaṇhiṁ, kiṁ me jīvitenā” ti maraṇāya cittaṁ uppādesi. Atha naṁ sumanā nāma nāgamāṇavikā disvā: “Mahānubhāvo satto nibbatto bhavissatī” ti sesanāgamāṇavikānaṁ saññaṁ adāsi, sabbā nānātūriyahatthā āgantvā tassa upahāraṁ kariṁsu. Tassa taṁ nāgabhavanaṁ sakkabhavanaṁ viya ahosi, maraṇacittaṁ paṭippassambhi, sappasarīraṁ vijahitvā sabbālaṅkārapaṭimaṇḍito sayanapiṭṭhe nisīdi. Athassa tato paṭṭhāya yaso mahā ahosi.

So tattha nāgarajjaṁ kārento aparabhāge vippaṭisārī hutvā: “Kiṁ me imāya tiracchānayoniyā, uposathavāsaṁ vasitvā ito muccitvā manussapathaṁ gantvā saccāni paṭivijjhitvā dukkhassantaṁ karissāmī” ti cintetvā tato paṭṭhāya tasmiṁ yeva pāsāde uposathakammaṁ karoti. Alaṅkatanāgamāṇavikā tassa santikaṁ gacchanti, yebhuyyenassa sīlaṁ bhijjati. So tato paṭṭhāya pāsādā nikkhamitvā uyyānaṁ gacchati. Tā tatrā pi gacchanti, uposatho bhijjateva. So cintesi: “Mayā ito nāgabhavanā nikkhamitvā manussalokaṁ gantvā uposathavāsaṁ vasituṁ vaṭṭatī” ti. So tato paṭṭhāya [PTS 4.456] uposathadivasesu nāgabhavanā nikkhamitvā ekassa paccantagāmassa avidūre mahāmaggasamīpe vammikamatthake: “Mama cammādīhi atthikā gaṇhantu, maṁ kīḷāsappaṁ vā kātukāmā karontū” ti sarīraṁ dānamukhe vissajjetvā bhoge ābhujitvā nipanno uposathavāsaṁ vasati. Mahāmaggena gacchantā ca āgacchantā ca taṁ disvā gandhādīhi pūjetvā pakkamanti. Paccantagāmavāsino gantvā: “Mahānubhāvo nāgarājā” ti tassa upari maṇḍapaṁ karitvā samantā vālukaṁ okiritvā gandhādīhi pūjayiṁsu. Tato paṭṭhāya manussā mahāsatte pasīditvā pūjaṁ katvā puttaṁ patthenti, dhītaraṁ patthenti.

Mahāsatto pi uposathakammaṁ karonto cātuddasīpannarasīsu vammikamatthake nipajjitvā pāṭipade nāgabhavanaṁ gacchati. Tassevaṁ uposathaṁ karontassa addhā vītivatto. Ekadivasaṁ sumanā aggamahesī āha: “Deva, tvaṁ manussalokaṁ gantvā uposathaṁ upavasasi, manussaloko ca sāsaṅko sappaṭibhayo, sace te bhayaṁ uppajjeyya, atha mayaṁ yena nimittena jāneyyāma, taṁ no ācikkhāhī” ti. Atha naṁ mahāsatto maṅgalapokkharaṇiyā tīraṁ netvā: “Sace maṁ bhadde, koci paharitvā kilamessati, imissā pokkharaṇiyā udakaṁ āvilaṁ bhavissati, sace supaṇṇo gahessati, udakaṁ pakkuthissati, sace ahituṇḍiko gaṇhissati, udakaṁ lohitavaṇṇaṁ bhavissatī” ti āha. Evaṁ tassā tīṇi nimittāni ācikkhitvā cātuddasīuposathaṁ adhiṭṭhāya nāgabhavanā nikkhamitvā tattha gantvā vammikamatthake nipajji sarīrasobhāya vammikaṁ sobhayamāno. Sarīrañhissa rajatadāmaṁ viya setaṁ ahosi matthako rattakambalageṇḍuko viya. Imasmiṁ pana jātake bodhisattassa sarīraṁ naṅgalasīsapamāṇaṁ ahosi, bhūridattajātake (JA. 543) ūruppamāṇaṁ, saṅkhapālajātake (JA. 524) ekadoṇikanāvapamāṇaṁ.

Tadā eko bārāṇasivāsī māṇavo takkasilaṁ gantvā disāpāmokkhassa ācariyassa santike alampāyanamantaṁ [PTS 4.457] uggaṇhitvā tena maggena attano gehaṁ gacchanto mahāsattaṁ disvā: “Imaṁ sappaṁ gahetvā gāmanigamarājadhānīsu kīḷāpento dhanaṁ uppādessāmī” ti cintetvā dibbosadhāni gahetvā dibbamantaṁ parivattetvā tassa santikaṁ agamāsi. Dibbamantasutakālato paṭṭhāya mahāsattassa kaṇṇesu ayasalākapavesanakālo viya jāto, matthako sikharena abhimatthiyamāno viya jāto. So: “Ko nu kho eso” ti bhogantarato sīsaṁ ukkhipitvā olokento ahituṇḍikaṁ disvā cintesi: “Mama visaṁ mahantaṁ, sacāhaṁ kujjhitvā nāsavātaṁ vissajjessāmi, etassa sarīraṁ bhasmamuṭṭhi viya vippakirissati, atha me sīlaṁ khaṇḍaṁ bhavissati, na dāni taṁ olokessāmī” ti. So akkhīni nimmīletvā sīsaṁ bhogantare ṭhapesi.

Ahituṇḍiko brāhmaṇo osadhaṁ khāditvā mantaṁ parivattetvā kheḷaṁ mahāsattassa sarīre o pi, osadhānañca mantassa cānubhāvena kheḷena phuṭṭhaphuṭṭhaṭṭhāne phoṭānaṁ uṭṭhānakālo viya jāto. Atha naṁ so naṅguṭṭhe gahetvā kaḍḍhitvā dīghaso nipajjāpetvā ajapadena daṇḍena uppīḷento dubbalaṁ katvā sīsaṁ daḷhaṁ gahetvā nippīḷi, mahāsattassa mukhaṁ vivari. Athassa mukhe kheḷaṁ o pitvā osadhamantaṁ katvā dante bhindi, mukhaṁ lohitassa pūri. Mahāsatto attano sīlabhedabhayena evarūpaṁ dukkhaṁ adhivāsento akkhīni ummīletvā olokanamattam-pi nākari. So pi: “Nāgarājānaṁ dubbalaṁ karissāmī” ti naṅguṭṭhato paṭṭhāyassa aṭṭhīni cuṇṇayamāno viya sakalasarīraṁ madditvā paṭṭakaveṭhanaṁ nāma veṭhesi, tantamajjitaṁ nāma majji, naṅguṭṭhaṁ gahetvā dussapothimaṁ nāma pothesi. Mahāsattassa sakalasarīraṁ lohitamakkhitaṁ ahosi. So mahāvedanaṁ adhivāsesi.

Athassa dubbalabhāvaṁ ñatvā vallīhi peḷaṁ [PTS 4.458] karitvā tattha naṁ pakkhipitvā paccantagāmaṁ netvā mahājanamajjhe kīḷāpesi. Nīlādīsu vaṇṇesu vaṭṭacaturassādīsu saṇṭhānesu aṇuṁthūlādīsu pamāṇesu yaṁ yaṁ brāhmaṇo icchati, mahāsatto taṁtadeva katvā naccati, phaṇasataṁ phaṇasahassam-pi karoti yeva. Mahājano pasīditvā bahuṁ dhanaṁ adāsi. Ekadivasam-eva kahāpaṇasahassañceva sahassagghanake ca parikkhāre labhi. Brāhmaṇo ādito va sahassaṁ labhitvā: “Vissajjessāmī” ti cintesi, taṁ pana dhanaṁ labhitvā: “Paccantagāme yeva tāva me ettakaṁ dhanaṁ laddhaṁ, rājarājamahāmaccānaṁ santike bahuṁ dhanaṁ labhissāmī” ti sakaṭañca sukhayānakañca gahetvā sakaṭe parikkhāre ṭhapetvā sukhayānake nisinno mahantena parivārena mahāsattaṁ gāmanigamādīsu kīḷāpento: “Bārāṇasiyaṁ uggasenarañño santike kīḷāpetvā vissajjessāmī” ti agamāsi. So maṇḍūke māretvā nāgarañño deti. Nāgarājā: “Punappunaṁ esa maṁ nissāya māressatī” ti na khādati. Athassa madhulāje adāsi. Mahāsatto: “Sacāhaṁ bhojanaṁ gaṇhissāmi, antopeḷāya eva maraṇaṁ bhavissatī” ti te pi na khādati. Brāhmaṇo māsamattena bārāṇasiṁ patvā dvāragāmesu kīḷāpento bahuṁ dhanaṁ labhi.

Rājā pi naṁ pakkosāpetvā: “Amhākaṁ kīḷāpehī” ti āha. “Sādhu, deva, sve pannarase tumhākaṁ kīḷāpessāmī” ti. Rājā: “Sve nāgarājā rājaṅgaṇe naccissati, mahājano sannipatitvā passatū” ti bheriṁ carāpetvā punadivase rājaṅgaṇaṁ alaṅkārāpetvā brāhmaṇaṁ pakkosāpesi. So ratanapeḷāya mahāsattaṁ netvā vicittatthare peḷaṁ ṭhapetvā nisīdi. Rājā pi pāsādā oruyha mahājanaparivuto rājāsane nisīdi. Brāhmaṇo mahāsattaṁ nīharitvā naccāpesi. Mahājano sakabhāvena saṇṭhātuṁ asakkonto celukkhepasahassaṁ pavatteti. Bodhisattassa upari sattaratanavassaṁ vassati. Tassa gahitassa māso sampūri. Ettakaṁ kālaṁ nirāhāro va ahosi. Sumanā [PTS 4.459] “aticirāyati me piyasāmiko, idānissa idha anāgacchantassa māso sampuṇṇo, kiṁ nu kho kāraṇan”-ti gantvā pokkharaṇiṁ olokentī lohitavaṇṇaṁ udakaṁ disvā: “Ahituṇḍikena gahito bhavissatī” ti ñatvā nāgabhavanā nikkhamitvā vammikasantikaṁ gantvā mahāsattassa gahitaṭṭhānañca kilamitaṭṭhānañca disvā roditvā kanditvā paccantagāmaṁ gantvā pucchitvā taṁ pavattiṁ sutvā bārāṇasiṁ gantvā rājaṅgaṇe parisamajjhe ākāse rodamānā aṭṭhāsi. Mahāsatto naccanto va ākāsaṁ oloketvā taṁ disvā lajjito peḷaṁ pavisitvā nipajji. Rājā tassa peḷaṁ paviṭṭhakāle: “Kiṁ nu kho kāraṇan”-ti ito cito ca olokento taṁ ākāse ṭhitaṁ disvā paṭhamaṁ gāthamāha.

240. Kā nu vijjurivābhāsi, osadhī viya tārakā,
Devatā nusi gandhabbī, na taṁ maññāmī mānusin-ti.

Tattha na taṁ maññāmi mānusin-ti ahaṁ taṁ mānusīti na maññāmi, tayā ekāya devatāya gandhabbiyā vā bhavituṁ vaṭṭatīti vadati.

Idāni tesaṁ vacanapaṭivacanagāthā honti:

241. Namhi devī na gandhabbī, na mahārāja mānusī,
Nāgakaññāsmi bhaddante, atthenamhi idhāgatā.

242. Vibbhantacittā kupitindriyāsi, nettehi te vārigaṇā savanti,
Kiṁ te naṭṭhaṁ kiṁ pana patthayānā, idhāgatā nāri tadiṅgha brūhi.

243. Yamuggatejo uragoti cāhu, nāgoti naṁ āhu janā janinda,
Tamaggahī puriso jīvikattho, taṁ bandhanā muñca patī mameso.

244. Kathaṁ nvayaṁ balaviriyūpapanno, hatthattamāgacchi vanibbakassa,
Akkhāhi me nāgakaññe tamatthaṁ, kathaṁ vijānemu gahītanāgaṁ.

245. Nagaram-pi [PTS 4.460] nāgo bhasmaṁ kareyya, tathā hi so balaviriyūpapanno,
Dhammañca nāgo apacāyamāno, tasmā parakkamma tapo karotī ti.

Tattha atthenamhī ti ahaṁ ekaṁ kāraṇaṁ paṭicca idhāgatā. Kupitindriyā ti kilantindriyā. Vārigaṇā ti assubindughaṭā. Urago ti cāhū ti uragoti cāyaṁ mahājano kathesi. Tamaggahī puriso ti ayaṁ puriso taṁ nāgarājānaṁ jīvikatthāya aggahesi. Vanibbakassā ti imassa vanibbakassa kathaṁ nu esa mahānubhāvo samāno hatthattaṁ āgatoti pucchati. Dhammañcā ti pañcasīladhammaṁ uposathavāsadhammañca garuṁ karonto viharati, tasmā iminā purisena gahito pi: “Sacāhaṁ imassa upari nāsavātaṁ vissajjessāmi, bhasmamuṭṭhi viya vikirissati, evaṁ me sīlaṁ bhijjissatī” ti sīlabhedabhayā parakkamma taṁ dukkhaṁ adhivāsetvā tapo karoti, vīriyam-eva karotīti āha.

Rājā: “Kahaṁ paneso iminā gahito” ti pucchi. Athassa sā ācikkhantī gāthamāha.

246. Cātuddasiṁ pañcadasiñca rāja, catuppathe sammati nāgarājā,
Tamaggahī puriso jīvikattho, taṁ bandhanā muñca patī mameso ti.

Tattha catuppathe ti catukkamaggassa āsannaṭṭhāne ekasmiṁ vammike caturaṅgasamannāgataṁ adhiṭṭhānaṁ adhiṭṭhahitvā uposathavāsaṁ vasanto nipajjatī ti attho. Taṁ bandhanā ti taṁ evaṁ dhammikaṁ guṇavantaṁ nāgarājānaṁ etassa dhanaṁ datvā peḷabandhanā pamuñca.

Evañca pana vatvā puna pi taṁ yācantī dve gāthā abhāsi:

247. Soḷasitthisahassāni, āmuttamaṇikuṇḍalā,
Vārigehasayā nārī, tā pi taṁ saraṇaṁ gatā.

248. Dhammena mocehi asāhasena, gāmena nikkhena gavaṁ satena,
Ossaṭṭhakāyo urago carātu, puññatthiko muñcatu bandhanasmā ti.

Tattha [PTS 4.461] soḷasitthisahassānī ti mā tvaṁ esa yo vā so vā daliddanāgoti maññittha. Etassa hi ettakā sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitā itthiyova, sesā sampatti aparimāṇāti dasseti. Vārigehasayā ti udakacchadanaṁ udakagabbhaṁ katvā tattha sayanasīlā. Ossaṭṭhakāyo ti nissaṭṭhakāyo hutvā. Carātū ti caratu.

Atha naṁ rājā tisso gāthā abhāsi:

249. Dhammena mocemi asāhasena, gāmena nikkhena gavaṁ satena,
Ossaṭṭhakāyo urago carātu, puññatthiko muñcatu bandhanasmā.

250. Dammi nikkhasataṁ ludda, thūlañca maṇikuṇḍalaṁ,
Catussadañca pallaṅkaṁ, umāpupphasarinnibhaṁ.

251. Dve ca sādisiyo bhariyā, usabhañca gavaṁ sataṁ,
Ossaṭṭhakāyo urago carātu, puññatthiko muñcatu bandhanasmā ti.

Tattha luddā ti rājā uragaṁ mocetuṁ ahituṇḍikaṁ āmantetvā tassa dātabbaṁ deyyadhammaṁ dassento evamāha. Gāthā pana heṭṭhā vuttatthā yeva.

Atha naṁ luddo āha:

252. Vinā pi dānā tava vacanaṁ janinda, muñcemu naṁ uragaṁ bandhanasmā,
Ossaṭṭhakāyo urago carātu, puññatthiko muñcatu bandhanasmā ti.

Tattha tava vacanan-ti mahārāja, vinā pi dānena tava vacanam-eva amhākaṁ garu. Muñcemu nan-ti muñcissāmi etanti vadati.

Evañca pana vatvā mahāsattaṁ peḷato nīhari. Nāgarājā nikkhamitvā pupphantaraṁ pavisitvā taṁ attabhāvaṁ vijahitvā māṇavakavaṇṇena alaṅkatasarīro hutvā pathaviṁ bhindanto viya nikkhanto aṭṭhāsi. Sumanā ākāsato otaritvā tassa santike ṭhitā. Nāgarājā añjaliṁ paggayha rājānaṁ namassamāno aṭṭhāsi. Tamatthaṁ [PTS 4.462] pakāsento satthā dve gāthā abhāsi:

253. Mutto campeyyako nāgo, rājānaṁ etadabravi,
Namo te kāsirājatthu, namo te kāsivaḍḍhana,
Añjaliṁ te paggaṇhāmi, passeyyaṁ me nivesanaṁ.

254. Addhā hi dubbissasametamāhu, yaṁ mānuso vissase amānusamhi,
Sace ca maṁ yācasi etamatthaṁ, dakkhemu te nāga nivesanānī ti.

Tattha passeyyaṁ me nivesanan-ti mama nivesanaṁ campeyyanāgabhavanaṁ ramaṇīyaṁ passitabbayuttakaṁ. Taṁ te ahaṁ dassetukāmo, taṁ sabalavāhano tvaṁ āgantvā passa, narindāti vadati. Dubbissasan-ti duvissāsanīyaṁ. Sace cā ti sace maṁ yācasi, passeyyāma te nivesanāni, api ca kho pana taṁ na saddahāmīti vadati.

Atha naṁ saddahāpetuṁ sapathaṁ karonto mahāsatto dve gāthā abhāsi:

255. Sace pi vāto girimāvaheyya, cando ca suriyo ca chamā pateyyuṁ,
Sabbā ca najjo paṭisotaṁ vajeyyuṁ, na tvevahaṁ rāja musā bhaṇeyyaṁ.

256. Nabhaṁ phaleyya udadhī pi susse, saṁvaṭṭaye bhūtadharā vasundharā,
Siluccayo meru samūlamuppate, na tvevahaṁ rāja musā bhaṇeyyan-ti.

Tattha saṁvaṭṭaye bhūtadharā vasundharā ti ayaṁ bhūtadharāti ca vasundharāti ca saṅkhaṁ gatā mahāpathavī kilañjaṁ viya saṁvaṭṭeyya. Samūlamuppate ti evaṁ mahāsinerupabbato samūlo uṭṭhāya purāṇapaṇṇaṁ viya ākāse pakkhandeyya.

So mahāsattena evaṁ vutte pi asaddahanto:

257. Addhā hi dubbissasametamāhu, yaṁ mānuso vissase amānusamhi,
Sace [PTS 4.463] ca maṁ yācasi etamatthaṁ, dakkhemu te nāga nivesanānī ti.

Puna pi tam-eva gāthaṁ vatvā: “Tvaṁ mayā kataguṇaṁ jānituṁ arahasi, saddahituṁ pana yuttabhāvaṁ vā ayuttabhāvaṁ vā ahaṁ jānissāmī” ti pakāsento itaraṁ gāthamāha.

258. Tumhe khottha ghoravisā uḷārā, mahātejā khippakopī ca hotha,
Maṁkāraṇā bandhanasmā pamutto, arahasi no jānituye katānī ti.

Tattha uḷārā ti uḷāravisā. Jānituye ti jānituṁ.

Atha naṁ saddahāpetuṁ puna sapathaṁ karonto mahāsatto gāthamāha.

259. So paccataṁ niraye ghorarūpe, mā kāyikaṁ sātamalattha kiñci,
Peḷāya baddho maraṇaṁ upetu, yo tādisaṁ kammakataṁ na jāne ti.

Tattha paccatan-ti paccatu. Kammakatan-ti katakammaṁ evaṁ guṇakārakaṁ tumhādisaṁ yo na jānāti, so evarūpo hotūti vadati.

Athassa rājā saddahitvā thutiṁ karonto gāthamāha.

260. Saccappaṭiññā tava mesa hotu, akkodhano hohi anupanāhī,
Sabbañca te nāgakulaṁ supaṇṇā, aggiṁva gimhesu vivajjayantū ti.

Tattha tava mesa hotū ti tava esā paṭiññā saccā hotu. Aggiṁva gimhesu vivajjayantū ti yathā manussā gimhakāle santāpaṁ anicchantā jalamānaṁ aggiṁ vivajjenti, evaṁ vivajjentu dūrato va pariharantu.

Mahāsatto pi rañño thutiṁ karonto itaraṁ gāthamāha.

261. Anukampasī nāgakulaṁ janinda, mātā yathā suppiyaṁ ekaputtaṁ,
Ahañca te nāgakulena saddhiṁ, kāhāmi veyyāvaṭikaṁ uḷāran-ti.

Taṁ [PTS 4.464] sutvā rājā nāgabhavanaṁ gantukāmo senaṁ gamanasajjaṁ kātuṁ āṇāpento gāthamāha.

262. Yojentu ve rājarathe sucitte, kambojake assatare sudante,
Nāge ca yojentu suvaṇṇakappane, dakkhemu nāgassa nivesanānī ti.

Tattha kambojake assatare sudante ti susikkhite kambojaraṭṭhasambhave assatare yojentu.

Itarā abhisambuddhagāthā:

263. Bherī mudiṅgā paṇavā ca saṅkhā, avajjayiṁsu uggasenassa rañño,
Pāyāsi rājā bahu sobhamāno, purakkhato nārigaṇassa majjhe ti.

Tattha bahu sobhamāno ti bhikkhave, bārāṇasirājā soḷasahi nārīsahassehi purakkhato parivārito tassa nārīgaṇassa majjhe bārāṇasito nāgabhavanaṁ gacchanto ativiya sobhamāno pāyāsi.

Tassa nagarā nikkhantakāle yeva mahāsatto attano ānubhāvena nāgabhavanaṁ sabbaratanamayaṁ pākārañca dvāraṭṭālake ca dissamānarūpe katvā nāgabhavanagāmiṁ maggaṁ alaṅkatapaṭiyattaṁ māpesi. Rājā sapariso tena maggena nāgabhavanaṁ pavisitvā ramaṇīyaṁ bhūmibhāgañca pāsāde ca addasa. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

264. Suvaṇṇacitakaṁ bhūmiṁ, addakkhi kāsivaḍḍhano,
Sovaṇṇamayapāsāde, veḷuriyaphalakatthate.

265. Sa rājā pāvisi byamhaṁ, campeyyassa nivesanaṁ,
Ādiccavaṇṇasannibhaṁ, kaṁsavijjupabhassaraṁ.

266. Nānārukkhehi sañchannaṁ, nānāgandhasamīritaṁ,
So pāvekkhi kāsirājā, campeyyassa nivesanaṁ.

267. Paviṭṭhasmiṁ kāsiraññe, campeyyassa nivesanaṁ,
Dibbā tūriyā pavajjiṁsu, nāgakaññā ca naccisuṁ.

268. Taṁ [PTS 4.465] nāgakaññā caritaṁ gaṇena, anvāruhī kāsirājā pasanno,
Nisīdi sovaṇṇamayamhi pīṭhe, sāpassaye candanasāralitte ti.

Tattha suvaṇṇacitakan-ti suvaṇṇavālukāya santhataṁ. Byamhan-ti alaṅkatanāgabhavanaṁ. Campeyyassā ti nāgabhavanaṁ pavisitvā campeyyanāgarājassa nivesanaṁ pāvisi. Kaṁsavijjupabhassaran-ti meghamukhe sañcaraṇasuvaṇṇavijju viya obhāsamānaṁ. Nānāgandhasamīritan-ti nānāvidhehi dibbagandhehi anusañcaritaṁ. Caritaṁ gaṇenā ti taṁ nivesanaṁ nāgakaññāgaṇena caritaṁ anusañcaritaṁ. Candanasāralitte ti dibbasāracandanena anulitte.

Tattha nisinnamattassevassa nānaggarasaṁ dibbabhojanaṁ upanāmesuṁ, tathā soḷasannaṁ itthisahassānaṁ sesarājaparisāya ca. So sattāhamattaṁ sapariso dibbannapānādīni paribhuñjitvā dibbehi kāmaguṇehi abhiramitvā sukhasayane nisinno mahāsattassa yasaṁ vaṇṇetvā: “Nāgarāja, tvaṁ evarūpaṁ sampattiṁ pahāya manussaloke vammikamatthake nipajjitvā kasmā uposathavāsaṁ vasī” ti pucchi. So pissa kathesi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

269. So tattha bhutvā ca atho ramitvā, campeyyakaṁ kāsirājā avoca,
Vimānaseṭṭhāni imāni tuyhaṁ, ādiccavaṇṇāni pabhassarāni,
Netādisaṁ atthi manussaloke, kiṁ patthayaṁ nāga tapo karosi.

270. Tā kambukāyūradharā suvatthā, vaṭṭaṅgulī tambatalūpapannā,
Paggayha pāyenti anomavaṇṇā, netādisaṁ atthi manussaloke,
Kiṁ patthayaṁ nāga tapo karosi.

271. Najjo [PTS 4.466] ca temā puthulomamacchā, āṭāsakuntābhirUd sutitthā,
Netādisaṁ atthi manussaloke, kiṁ patthayaṁ nāga tapo karosi.

272. Koñcā mayūrā diviyā ca haṁsā, vaggussarā kokilā sampatanti,
Netādisaṁ atthi manussaloke, kiṁ patthayaṁ nāga tapo karosi.

273. Ambā ca sālā tilakā ca jambuyo, uddālakā pāṭaliyo ca phullā,
Netādisaṁ atthi manussaloke, kiṁ patthayaṁ nāga tapo karosi.

274. Imā ca te pokkharañño samantato, dibbā ca gandhā satataṁ pavāyanti,
Netādisaṁ atthi manussaloke, kiṁ patthayaṁ nāga tapo karosi.

275. Na puttahetu na dhanassa hetu, na āyuno cā pi janinda hetu,
Manussayoniṁ abhipatthayāno, tasmā parakkamma tapo karomī ti.

Tattha ti soḷasasahassanāgakaññāyo sandhāyāha. Kambukāyūradharā ti suvaṇṇābharaṇadharā. Vaṭṭaṅgulī ti pavāḷaṅkurasadisavaṭṭaṅgulī. Tambatalūpapannā ti abhirattehi hatthapādatalehi samannāgatā. Pāyentī ti dibbapānaṁ ukkhipitvā taṁ pāyenti. Puthulomamacchā ti puthulapattehi nānāmacchehi samannāgatā. ĀṭāsakuntābhirUd ti āṭāsaṅkhātehi sakuṇehi abhirUd. Sutitthā ti sundaratitthā. Diviyā ca haṁsā ti dibbahaṁsā ca. Sampatantī ti manuññaravaṁ ravantā rukkhato rukkhaṁ sampatanti. Dibbā ca gandhā ti tāsu pokkharaṇīsu satataṁ dibbagandhā vāyanti. Abhipatthayāno ti patthayanto vicarāmi. Tasmā ti tena kāraṇena parakkamma vīriyaṁ paggahetvā tapo karomi, uposathaṁ upavasāmīti.

Evaṁ vutte rājā āha:

276. Tvaṁ lohitakkho vihatantaraṁso, alaṅkato kappitakesamassu,
Surosito lohitacandanena, gandhabbarājāva disā pabhāsasi.

277. Deviddhipattosi mahānubhāvo, sabbehi kāmehi samaṅgibhūto,
Pucchāmi taṁ nāgarājetamatthaṁ, seyyo ito kena manussaloko ti.

Tattha [PTS 4.467] surosito ti suvilitto.

Athassa ācikkhanto nāgarājā āha:

278. Janinda nāññatra manussalokā, suddhīva saṁvijjati saṁyamo vā,
Ahañca laddhāna manussayoniṁ, kāhāmi jātimaraṇassa antan-ti.

Tattha suddhī vā ti mahārāja, aññatra manussalokā amatamahānibbānasaṅkhātā suddhi vā sīlasaṁyamo vā natthi. Antan-ti manussayoniṁ laddhā jātimaraṇassa antaṁ karissāmīti tapo karomīti.

Taṁ sutvā rājā āha:

279. Addhā have sevitabbā sapaññā, bahussutā ye bahuṭhānacintino,
Nāriyo ca disvāna tuvañca nāga, kāhāmi puññāni anappakānī ti.

Tattha nāriyo cā ti imā tava nāgakaññāyo ca tuvañca disvā bahūni puññāni karissāmīti vadati.

Atha naṁ nāgarājā āha:

280. Addhā have sevitabbā sapaññā, bahussutā ye bahuṭhānacintino,
Nāriyo ca disvāna mamañca rāja, karohi puññāni anappakānī ti.

Tattha karohī ti kareyyāsi, mahārājāti.

Evaṁ vutte uggaseno gantukāmo hutvā: “Nāgarāja, ciraṁ vasimha, gamissāmā” ti āpucchi. Atha naṁ mahāsatto: “Tena hi mahārāja, yāvadicchakaṁ dhanaṁ gaṇhāhī” ti dhanaṁ dassento āha:

281. Idañca me jātarūpaṁ pahūtaṁ, rāsī suvaṇṇassa ca tālamattā,
Ito haritvāna suvaṇṇagharāni, karassu rūpiyapākāraṁ karontu.

282. Muttā [PTS 4.468] ca vāhasahassāni pañca, veḷuriyamissāni ito haritvā,
Antepure bhūmiyaṁ santharantu, nikkaddamā hehiti nīrajā ca.

283. Etādisaṁ āvasa rājaseṭṭha, vimānaseṭṭhaṁ bahu sobhamānaṁ,
Bārāṇasiṁ nagaraṁ iddhaṁ phītaṁ, rajjañca kārehi anomapaññā ti.

Tattha rāsī ti tesu tesu ṭhānesu tālapamāṇā rāsiyo. Suvaṇṇagharānī ti suvaṇṇagehāni. Nikkaddamā ti evaṁ te antepure bhūmi nikkaddamā ca nirajā ca bhavissati. Etādisan-ti evarūpaṁ suvaṇṇamayaṁ rajatapākāraṁ muttāveḷuriyasanthatabhūmibhāgaṁ. Phītan-ti phītaṁ bārāṇasinagarañca āvasa. Anomapaññā ti alāmakapaññā.

Rājā tassa kathaṁ sutvā adhivāsesi. Atha mahāsatto nāgabhavane bheriṁ carāpesi: “Sabbā rājaparisā yāvadicchakaṁ hiraññasuvaṇṇādikaṁ dhanaṁ gaṇhantū” ti. Rañño ca anekehi sakaṭasatehi dhanaṁ pesesi. Rājā mahantena yasena nāgabhavanā nikkhamitvā bārāṇasim-eva gato. Tato paṭṭhāya kira jambudīpatalaṁ sahiraññaṁ jātaṁ.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ porāṇakapaṇḍitā nāgasampattiṁ pahāya uposathavāsaṁ vasiṁsū” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā ahituṇḍiko devadatto ahosi, sumanā rāhulamātā, uggaseno sāriputto, campeyyanāgarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Campeyyajātakavaṇṇanā dasamā

JA 507: Mahāpalobhanajātakavaṇṇanā

Brahmalokā cavitvānā ti idaṁ satthā jetavane viharanto visuddhasaṁkilesaṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā vitthāritam-eva. Idha pana satthā: “Bhikkhu mātugāmo nāmesa visuddhasatte pi saṁkiliṭṭhe karotī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte [PTS 4.469] bārāṇasiyanti cūḷapalobhane (JA. 263) vuttanayeneva atītavatthu vitthāritabbaṁ. Tadā pana mahāsatto brahmalokā cavitvā kāsirañño putto hutvā nibbatti, anitthigandhakumāro nāma ahosi. Itthīnaṁ hatthe na saṇṭhāti, purisavesena naṁ thaññaṁ pāyenti, jhānāgāre vasati, itthiyo na passati. Tamatthaṁ pakāsento satthā catasso gāthā abhāsi:

284. Brahmalokā cavitvāna, devaputto mahiddhiko,
Rañño putto udapādi, sabbakāmasamiddhisu.

285. Kāmā vā kāmasaññā vā, brahmaloke na vijjati,
Svāssu tā yeva saññāya, kāmehi vijigucchatha.

286. Tassa cantepure āsi, jhānāgāraṁ sumāpitaṁ,
So tattha paṭisallīno, eko rahasi jhāyatha.

287. Sa rājā paridevesi, puttasokena aṭṭito,
Ekaputto cayaṁ mayhaṁ, na ca kāmāni bhuñjatī ti.

Tattha sabbakāmasamiddhisū ti sabbakāmānaṁ samiddhīsu sampattīsu ṭhitassa rañño putto hutvā eko devaputto nibbatti. Svāssū ti so kumāro. Tāyevā ti tāya brahmaloke nibbattitāya jhānasaññāya eva. Sumāpitan-ti pitarā suṭṭhu manāpaṁ katvā māpitaṁ. Rahasi jhāyathā ti mātugāmaṁ apassanto vasi. Paridevesī ti vila pi.

Pañcamā rañño paridevanagāthā:

288. Ko nu khvettha upāyo so, ko vā jānāti kiñcanaṁ,
Yo me puttaṁ palobheyya, yathā kāmāni patthaye ti.

Tattha ko nu khvettha upāyo ti ko nu kho ettha etassa kāmānaṁ bhuñjanaupāyo. “Ko nu kho idhupāyo so” ti pi pāṭho, aṭṭhakathāyaṁ pana: “Ko nu kho etaṁ upavasitvā upalāpanakāraṇaṁ jānātī” ti vuttaṁ. Ko vā jānā ti kiñcanan-ti ko vā etassa palibodhakāraṇaṁ jānātī ti attho.

Tato paraṁ diyaḍḍhagāthā abhisambuddhagāthā:

289. Ahu kumārī tattheva, vaṇṇarūpasamāhitā,
Kusalā naccagītassa, vādite ca padakkhiṇā.

290. Sā tattha upasaṅkamma, rājānaṁ etadabravī ti,
Tattha [PTS 4.470] ahūti bhikkhave, tattheva antepure cūḷanāṭakānaṁ antare ekā taruṇakumārikā ahosi. Padakkhiṇāti susikkhitā.

“Ahaṁ kho naṁ palobheyyaṁ, sace bhattā bhavissatī” ti.

Upaḍḍhagāthā kumārikāya vuttā.

Tattha sace bhattā ti sace esa mayhaṁ pati bhavissatīti.

291. Taṁ tathāvādiniṁ rājā, kumāriṁ etadabravi,
Tvaññeva naṁ palobhehi, tava bhattā bhavissatīti.

Tattha tava bhattā ti tavesa pati bhavissati, tvaññeva tassa aggamahesī bhavissasi, gaccha naṁ palobhehi, kāmarasaṁ jānāpehīti.

Evaṁ vatvā rājā: “Imissā kira okāsaṁ karontū” ti kumārassa upaṭṭhākānaṁ pesesi. Sā paccūsakāle vīṇaṁ ādāya gantvā kumārassa sayanagabbhassa bahi avidūre ṭhatvā agganakhehi vīṇaṁ vādentī madhurasarena gāyitvā taṁ palobhesi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

292. Sā ca antepuraṁ gantvā, bahuṁ kāmupasaṁhitaṁ,
Hadayaṅgamā pemanīyā, citrā gāthā abhāsatha.

293. Tassā ca gāyamānāya, saddaṁ sutvāna nāriyā,
Kāmacchandassa uppajji, janaṁ so paripucchatha.

294. Kasseso saddo ko vā so, bhaṇati uccāvacaṁ bahuṁ,
Hadayaṅgamaṁ pemanīyaṁ, aho kaṇṇasukhaṁ mama.

295. Esā kho pamadā deva, khiḍḍā esā anappikā,
Sace tvaṁ kāme bhuñjeyya, bhiyyo bhiyyo chādeyyu taṁ.

296. Iṅgha āgacchatorena, avidūramhi gāyatu,
Assamassa samīpamhi, santike mayha gāyatu.

297. Tirokuṭṭamhi gāyitvā, jhānāgāramhi pāvisi,
Bandhi naṁ anupubbena, āraññamiva kuñjaraṁ.

298. Tassa kāmarasaṁ ñatvā, issādhammo ajāyatha,
Aham-eva kāme bhuñjeyyaṁ, mā añño puriso ahu’.

299. Tato asiṁ gahetvāna, purise hantuṁ upakkami,
Ahameveko bhuñjissaṁ, mā añño puriso siyā.

300. Tato [PTS 4.471] jānapadā sabbe, vikkandiṁsu samāgatā,
Putto tyāyaṁ mahārāja, janaṁ heṭhetyadūsakaṁ.

301. Tañca rājā vivāhesi, samhā raṭṭhā ca khattiyo,
Yāvatā vijitaṁ mayhaṁ, na te vatthabba tāvade.

302. Tato so bhariyamādāya, samuddaṁ upasaṅkami,
Paṇṇasālaṁ karitvāna, vanamuñchāya pāvisi.

303. Athettha isi māgacchi, samuddaṁ uparūpari,
So tassa gehaṁ pāvekkhi, bhattakāle upaṭṭhite.

304. Tañca bhariyā palobhesi, passa yāva sudāruṇaṁ,
Cuto so brahmacariyamhā, iddhiyā parihāyatha.

305. Rājaputto ca uñchāto, vanamūlaphalaṁ bahuṁ,
Sāyaṁ kājena ādāya, assamaṁ upasaṅkami.

306. Isī ca khattiyaṁ disvā, samuddaṁ upasaṅkami,
Vehāyasaṁ gamissa’nti, sīdate so mahaṇṇave.

307. Khattiyo ca isiṁ disvā, sīdamānaṁ mahaṇṇave,
Tasseva anukampāya, imā gāthā abhāsatha.

308. Abhijjamāne vārismiṁ, sayaṁ āgamma iddhiyā,
Missībhāvitthiyā gantvā, saṁsīdasi mahaṇṇave.

309. Āvaṭṭanī mahāmāyā, brahmacariyavikopanā,
Sīdanti naṁ viditvāna, ārakā parivajjaye.

310. Analā mudusambhāsā, duppūrā tā nadīsamā,
Sīdanti naṁ viditvāna, ārakā parivajjaye.

311. Yaṁ etā upasevanti, chandasā vā dhanena vā,
Jātavedo va saṁ ṭhānaṁ, khippaṁ anudahanti taṁ.

312. Khattiyassa vaco sutvā, isissa nibbidā ahu,
Laddhā porāṇakaṁ maggaṁ, gacchate so vihāyasaṁ.

313. Khattiyo ca isiṁ disvā, gacchamānaṁ vihāyasaṁ,
Saṁvegaṁ alabhī dhīro, pabbajjaṁ samarocayi.

314. Tato so pabbajitvāna, kāmarāgaṁ virājayi,
Kāmarāgaṁ virājetvā, brāhmalokūpago ahū ti.

Tattha [PTS 4.472] antepuran-ti kumārassa vasanaṭṭhānaṁ. Bahun-ti bahuṁ nānappakāraṁ. Kāmupasaṁhitan-ti kāmanissitaṁ gītaṁ pavattayamānā. Kāmacchandassā ti assa anitthigandhakumārassa kāmacchando uppajji. Janan-ti attano santikāvacaraṁ paricārikajanaṁ. Uccāvacan-ti uggatañca anuggatañca. Bhuñjeyyā ti sace bhuñjeyyāsi. Chādeyyu tan-ti ete kāmā nāma tava rucceyyuṁ. So: “Pamadā” ti vacanaṁ sutvā tuṇhī ahosi. Itarā punadivase pi gāyi. Evaṁ kumāro paṭibaddhacitto hutvā tassā āgamanaṁ rocento paricārike āmantetvā: “Iṅghā” ti gāthamāha.

Tirokuṭṭamhī ti sayanagabbhakuṭṭassa bahi. Mā añño ti añño kāme paribhuñjanto puriso nāma mā siyā. Hantuṁ upakkamī ti antaravīthiṁ otaritvā māretuṁ ārabhi. Vikandiṁsū ti kumārena katipayesu purisesu pahatesu purisā palāyitvā gehāni pavisiṁsu. So purise alabhanto thokaṁ vissami. Tasmiṁ khaṇe rājaṅgaṇe sannipatitvā upakkosiṁsu. Janaṁ heṭhetyadūsakan-ti niraparādhaṁ janaṁ heṭheti, taṁ gaṇhāpethāti vadiṁsu. Rājā upāyena kumāraṁ gaṇhāpetvā: “Imassa kiṁ kattabban”-ti pucchi. “Deva, aññaṁ natthi, imaṁ pana kumāraṁ tāya kumārikāya saddhiṁ raṭṭhā pabbājetuṁ vaṭṭatī” ti vutte tathā akāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā: “Tañcā” ti ādimāha. Tattha vivāhesī ti pabbājesi. Na te vatthabba tāvade ti yattakaṁ mayhaṁ vijitaṁ, tattake tayā na vatthabbaṁ. Uñchāyā ti phalāphalatthāya.

Tasmiṁ pana vanaṁ paviṭṭhe itarā yaṁ tattha pacitabbayuttakaṁ atthi, taṁ pacitvā tassāgamanaṁ olokentī paṇṇasāladvāre nisīdati. Evaṁ kāle gacchante ekadivasaṁ antaradīpakavāsī eko iddhimantatāpaso assamapadato nikkhamitvā maṇiphalakaṁ viya udakaṁ maddamāno va ākāse uppatitvā bhikkhācāraṁ gacchanto paṇṇasālāya uparibhāgaṁ patvā dhūmaṁ disvā: “Imasmiṁ ṭhāne manussā vasanti maññe” ti paṇṇasāladvāre otari. Sā taṁ disvā nisīdāpetvā paṭibaddhacittā hutvā itthikuttaṁ dassetvā tena saddhiṁ anācāraṁ acari. Tamatthaṁ pakāsento satthā: “Athetthā” ti ādimāha. Tattha isi māgacchī ti isi āgacchi. Samuddaṁ uparūparī ti samuddassa matthakamatthakena. Passa yāva sudāruṇan-ti passatha, bhikkhave, tāya kumārikāya yāva sudāruṇaṁ kammaṁ katanti attho.

Sāyan-ti sāyanhasamaye. Disvā ti taṁ vijahituṁ asakkonto sakaladivasaṁ tattheva hutvā sāyanhasamaye rājaputtaṁ āgataṁ disvā palāyituṁ: “Vehāyasaṁ gamissan”-ti uppatanākāraṁ karonto patitvā mahaṇṇave sīdati. Isiṁ disvā ti anubandhamāno gantvā passitvā. Anukampāyā ti sacāyaṁ bhūmiyā āgato abhavissa, palāyitvā araññaṁ paviseyya, ākāsena āgato [PTS 4.473] bhavissati, tasmā samudde patito pi uppatanākāram-eva karotīti anukampaṁ uppādetvā tasseva anukampāya abhāsatha. Tāsaṁ pana gāthānaṁ attho tikanipāte vutto yeva. Nibbidā ahū ti kāmesu nibbedo jāto. Porāṇakaṁ maggan-ti pubbe adhigataṁ jhānavisesaṁ. Pabbajitvānā ti taṁ itthiṁ manussāvāsaṁ netvā nivattitvā araññe isipabbajjaṁ pabbajitvā kāmarāgaṁ virājayi, virājetvā brahmalokūpago ahosīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Evaṁ, bhikkhave, mātugāmaṁ paṭicca visuddhasattā pi saṁkilissantī” ti vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu arahattaṁ patto. Tadā anitthigandhakumāro aham-eva ahosinti.

Mahāpalobhanajātakavaṇṇanā ekādasamā

JA 508: Pañcapaṇḍitajātakavaṇṇanā

315-336. Pañcapaṇḍitajātakaṁ mahāummaṅge āvi bhavissati.

Pañcapaṇḍitapañho

Puna te cattāro paṇḍitā: “Ambho, gahapatiputto idāni mahantataro jāto, kiṁ karomā” ti mantayiṁsu. Atha ne senako āha: “hotu diṭṭho me upāyo, mayaṁ gahapatiputtaṁ upasaṅkamitvā ‘rahassaṁ nāma kassa kathetuṁ vaṭṭatī’ ti pucchissāma, so ‘na kassaci kathetabban’-ti vakkhati. Atha naṁ ‘gahapatiputto te, deva, paccatthiko jāto’ ti paribhindissāmā” ti. Te cattāro pi paṇḍitā tassa gharaṁ gantvā paṭisanthāraṁ katvā: “Paṇḍita, pañhaṁ pucchitukāmamhā” ti vatvā: “Pucchathā” ti vutte senako pucchi: “Paṇḍita, purisena nāma kattha patiṭṭhātabban”-ti? “Sacce patiṭṭhātabban”-ti. “Sacce patiṭṭhitena [PTS 6.379] kiṁ uppādetabban”-ti? “Dhanaṁ uppādetabban”-ti. “Dhanaṁ uppādetvā kiṁ kātabban”-ti? “Manto gahetabbo” ti. “Mantaṁ gahetvā kiṁ kātabban”-ti? “Attano rahassaṁ parassa na kathetabban”-ti. Te: “Sādhu paṇḍitā” ti vatvā tuṭṭhamānasā hutvā: “Idāni gahapatiputtassa piṭṭhiṁ passissāmā” ti rañño santikaṁ gantvā: “Mahārāja, gahapatiputto te paccatthiko jāto” ti vadiṁsu. “Nāhaṁ tumhākaṁ vacanaṁ saddahāmi, na so mayhaṁ paccatthiko bhavissatī” ti. Saccaṁ, mahārāja, saddahatha, asaddahanto pana tam-eva pucchatha: “Paṇḍita, attano rahassaṁ nāma kassa kathetabban”-ti? Sace paccatthiko na bhavissati, “asukassa nāma kathetabban”-ti vakkhati. Sace paccatthiko bhavissati, “kassaci na kathetabbaṁ, manorathe paripuṇṇe kathetabban”-ti vakkhati. Tadā amhākaṁ vacanaṁ saddahitvā nikkaṅkhā bhaveyyāthāti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā ekadivasaṁ sabbesu samāgantvā nisinnesu vīsatinipāte pañcapaṇḍitapañhe paṭhamaṁ gāthamāha:

315. Pañca paṇḍitā samāgatāttha, pañhā me paṭibhāti taṁ suṇātha,
Nindiyamatthaṁ pasaṁsiyaṁ vā, kassevāvikareyya guyhamatthan-ti.

Evaṁ vutte senako: “Rājānam-pi amhākaṁ yeva abbhantare pakkhipissāmī” ti cintetvā imaṁ gāthamāha:

316. Tvaṁ āvikarohi bhūmipāla, bhattā bhārasaho tuvaṁ vadetaṁ,
Tava chandarucīni sammasitvā, atha vakkhanti janinda pañca dhīrā ti.

Tattha bhattā ti tvaṁ amhākaṁ sāmiko ceva uppannassa ca bhārassa saho, paṭhamaṁ tāva tvam-eva etaṁ vadehi. Tava chandarucīnī ti pacchā tava chandañceva ruccanakāraṇāni ca sammasitvā ime pañca paṇḍitā vakkhanti.

Atha rājā attano kilesavasikatāya imaṁ gāthamāha:

317. Yā sīlavatī anaññatheyyā, bhattucchandavasānugā piyā manāpā,
Nindiyamatthaṁ [PTS 6.380] pasaṁsiyaṁ vā, bhariyāyāvikareyya guyhamatthan-ti.

Tattha anaññatheyyā ti kilesavasena aññena na thenitabbā.

Tato senako: “Idāni rājānaṁ amhākaṁ abbhantare pakkhipimhā” ti tussitvā sayaṁkatakāraṇam-eva dīpento imaṁ gāthamāha:

318. Yo kicchagatassa āturassa, saraṇaṁ hoti gatī parāyaṇañca,
Nindiyamatthaṁ pasaṁsiyaṁ vā, sakhinovāvikareyya guyhamatthan-ti.

Atha rājā pukkusaṁ pucchi: “Kathaṁ, pukkusa, passasi, nindiyaṁ vā pasaṁsiyaṁ vā rahassaṁ kassa kathetabban”-ti? So kathento imaṁ gāthamāha:

319. Jeṭṭho atha majjhimo kaniṭṭho, yo ce sīlasamāhito ṭhitatto,
Nindiyamatthaṁ pasaṁsiyaṁ vā, bhātuvāvikareyya guyhamatthan-ti.

Tattha ṭhitatto ti ṭhitasabhāvo nibbisevano.

Tato rājā kāmindaṁ pucchi: “Kathaṁ kāminda passasi, rahassaṁ kassa kathetabban”-ti? So kathento imaṁ gāthamāha:

320. Yo ve pituhadayassa paddhagū, anujāto pitaraṁ anomapañño,
Nindiyamatthaṁ pasaṁsiyaṁ vā, puttassāvikareyya guyhamatthan-ti.

Tattha paddhagū ti pesanakārako yo pitussa pesanaṁ karoti, pitu cittassa vase vattati, ovādakkhamo hotī ti attho. Anujāto ti tayo puttā atijāto ca anujāto ca avajāto cāti. Anuppannaṁ yasaṁ uppādento atijāto, kulabhāro avajāto, kulapaveṇirakkhako pana anujāto. Taṁ sandhāya evamāha.

Tato rājā devindaṁ pucchi: “kathaṁ devinda, passasi, rahassaṁ kassa kathetabban”-ti? So attano katakāraṇam-eva kathento imaṁ gāthamāha:

321. Mātā dvipadājanindaseṭṭha, yā naṁ poseti chandasā piyena,
Nindiyamatthaṁ pasaṁsiyaṁ vā, mātuyāvikareyya guyhamatthan-ti.

Tattha [PTS 6.381] dvipadājanindaseṭṭhā ti dvipadānaṁ seṭṭha, janinda. Chandasā piyenā ti chandena ceva pemena ca.

Evaṁ te pucchitvā rājā paṇḍitaṁ pucchi: “Kathaṁ passasi, paṇḍita, rahassaṁ kassa kathetabban”-ti. “Mahārāja, yāva attano icchitaṁ na nipphajjati, tāva paṇḍito adhivāseyya, kassaci na katheyyā” ti so imaṁ gāthamāha:

322. Guyhassa hi guyham-eva sādhu, na hi guyhassa pasatthamāvikammaṁ,
Anipphannatā saheyya dhīro, nipphanno va yathāsukhaṁ bhaṇeyyā ti.

Tattha anipphannatā ti mahārāja, yāva attano icchitaṁ na nipphajjati, tāva paṇḍito adhivāseyya, na kassaci katheyyāti.

Paṇḍitena pana evaṁ vutte rājā anattamano ahosi. Senako rājānaṁ olokesi, rājā pi senakamukhaṁ olokesi. Bodhisatto tesaṁ kiriyaṁ disvāva jāni: “Ime cattāro janā paṭhamam-eva maṁ rañño antare paribhindiṁsu, vīmaṁsanavasena pañho pucchito bhavissatī” ti. Tesaṁ pana kathentānaññeva sūriyo atthaṅgato, dīpā jalitā. Paṇḍito: “Rājakammāni nāma bhāriyāni, na paññāyati ‘kiṁ bhavissatī’ ti, khippam-eva gantuṁ vaṭṭatī” ti uṭṭhāyāsanā rājānaṁ vanditvā nikkhamitvā cintesi: “Imesu eko ‘sahāyakassa kathetuṁ vaṭṭatī’ ti āha, eko ‘bhātussa, eko puttassa, eko mātu kathetuṁ vaṭṭatī’ ti āha. Imehi etaṁ katam-eva bhavissati, diṭṭham-eva kathitanti maññāmi, hotu ajjeva etaṁ jānissāmī” ti. Te pana cattāro pi aññesu divasesu rājakulā nikkhamitvā rājanivesanadvāre ekassa bhattaambaṇassa piṭṭhe nisīditvā kiccakaraṇīyāni mantetvā gharāni gacchanti. Tasmā paṇḍito: “Ahaṁ etesaṁ catunnaṁ rahassaṁ ambaṇassa heṭṭhā nipajjitvā jānituṁ sakkuṇeyyan”-ti cintetvā taṁ ambaṇaṁ ukkhipāpetvā attharaṇaṁ attharāpetvā ambaṇassa heṭṭhā pavisitvā purisānaṁ saññaṁ adāsi: “Tumhe catūsu paṇḍitesu mantetvā gatesu āgantvā maṁ āneyyāthā” ti. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā pakkamiṁsu. Senako pi rājānaṁ āha: “mahārāja, amhākaṁ vacanaṁ na saddahatha, idāni [PTS 6.382] kiṁ karissathā” ti. So tassa vacanaṁ gahetvā anisāmetvāva bhītatasito hutvā: “Idāni kiṁ karoma, senaka paṇḍitā” ti pucchi. “Mahārāja, papañcaṁ akatvā kañci ajānāpetvā gahapatiputtaṁ māretuṁ vaṭṭatī” ti. Rājā: “Senaka, ṭhapetvā tumhe añño mama atthakāmo nāma natthi, tumhe attano suhade gahetvā dvārantare ṭhatvā gahapatiputtassa pāto va upaṭṭhānaṁ āgacchantassa khaggena sīsaṁ chindathā” ti attano khaggaratanaṁ adāsi. Te: “Sādhu, deva, mā bhāyi, mayaṁ taṁ māressāmā” ti vatvā nikkhamitvā: “Diṭṭhā no paccāmittassa piṭṭhī” ti bhattaambaṇassa piṭṭhe nisīdiṁsu. Tato senako āha: “Ambho, ko gahapatiputtaṁ māressatī” ti. Itare: “Tumhe yeva ācariya, mārethā” ti tasseva bhāraṁ kariṁsu.

Atha ne senako pucchi: “Tumhe ‘rahassaṁ nāma asukassa asukassa kathetabban’-ti vadatha, kiṁ vo etaṁ kataṁ, udāhu diṭṭhaṁ sutan”-ti? “Kataṁ etaṁ, ācariyā” ti. Tumhe: “Rahassaṁ nāma sahāyakassa kathetabban”-ti vadatha, “kiṁ vo etaṁ kataṁ, udāhu diṭṭhaṁ sutan”-ti? “Kataṁ etaṁ mayā” ti? “Kathetha, ācariyā” ti. “Imasmiṁ rahasse raññā ñāte jīvitaṁ me natthī” ti. “Mā bhāyatha ācariya, idha tumhākaṁ rahassabhedako natthi, kathethā” ti. So nakhena ambaṇaṁ koṭṭetvā: “Atthi nu kho imassa heṭṭhā gahapatiputto” ti āha. “Ācariya, gahapatiputto attano issariyena evarūpaṁ ṭhānaṁ na pavisissati, idāni yasena matto bhavissati, kathetha [PTS 6.383] tumhe” ti. Senako tāva attano rahassaṁ kathento āha: “tumhe imasmiṁ nagare asukaṁ nāma vesiṁ jānāthā” ti? “Āma, ācariyā” ti. “Idāni sā paññāyatī” ti. “Na paññāyati, ācariyā” ti. “Ahaṁ sālavanuyyāne tāya saddhiṁ purisakiccaṁ katvā tassā piḷandhanesu lobhena taṁ māretvā tassā yeva sāṭakena bhaṇḍikaṁ katvā āharitvā amhākaṁ ghare asukabhūmikāya asuke nāma gabbhe nāgadantake laggesiṁ, vaḷañjetuṁ 3 visahāmi, purāṇabhāvamassa olokemi, evarūpaṁ aparādhakammaṁ katvā mayā ekassa sahāyakassa kathitaṁ, na tena kassaci kathitapubbaṁ, iminā kāraṇena ‘sahāyakassa guyhaṁ kathetabban’-ti mayā kathitan”-ti. Paṇḍito tassa rahassaṁ sādhukaṁ vavatthapetvā sallakkhesi.

Pukkuso pi attano rahassaṁ kathento āha: “mama ūruyā kuṭṭhaṁ atthi, kaniṭṭho me pāto va kañci ajānāpetvā taṁ dhovitvā bhesajjena makkhetvā upari pilotikaṁ datvā bandhati. Rājā mayi muducitto ‘ehi pukkusā’ ti maṁ pakkositvā yebhuyyena mama ūruyā yeva sayati, sace pana etaṁ rājā jāneyya, maṁ māreyya. Taṁ mama kaniṭṭhaṁ ṭhapetvā añño jānanto nāma natthi, tena kāraṇena ‘rahassaṁ nāma bhātu kathetabban’-ti mayā vuttan”-ti. Kāmindo pi attano rahassaṁ kathento āha: “maṁ kāḷapakkhe uposathadivase naradevo nāma yakkho gaṇhāti, ahaṁ ummattakasunakho viya viravāmi, svāhaṁ tamatthaṁ puttassa kathesiṁ. So mama yakkhena gahitabhāvaṁ ñatvā maṁ antogehagabbhe nipajjāpetvā dvāraṁ pidahitvā nikkhamitvā mama saddaṁ paṭicchādanatthaṁ dvāre samajjaṁ kāresi, iminā kāraṇena ‘rahassaṁ nāma puttassa kathetabban’-ti mayā vuttan”-ti. Tato tayo pi devindaṁ pucchiṁsu. So attano rahassaṁ kathento āha: “mayā maṇipahaṁsanakammaṁ karontena rañño santakaṁ sakkena kusarañño dinnaṁ, siripavesanaṁ maṅgalamaṇiratanaṁ thenetvā mātuyā dinnaṁ. Sā kañci ajānāpetvā mama rājakulaṁ pavisanakāle taṁ mayhaṁ deti, ahaṁ tena maṇinā siriṁ pavesetvā rājanivesanaṁ gacchāmi. Rājā tumhehi saddhiṁ akathetvā paṭhamataraṁ mayā saddhiṁ kathesi. Devasikaṁ aṭṭha, soḷasa, dvattiṁsa, catusaṭṭhi kahāpaṇe mama paribbayatthāya deti. Sace tassa maṇiratanassa channabhāvaṁ rājā jāneyya, mayhaṁ jīvitaṁ natthi, iminā kāraṇena ‘rahassaṁ nāma mātu kathetabban’-ti mayā vuttan”-ti.

Mahāsatto sabbesam-pi guyhaṁ attano paccakkhaṁ akāsi [PTS 6.384]. Te pana attano udaraṁ phāletvā antaṁ bāhiraṁ karontā viya rahassaṁ aññamaññaṁ kathetvā: “Tumhe appamattā pāto va āgacchatha, gahapatiputtaṁ māressāmā” ti uṭṭhāya pakkamiṁsu. Tesaṁ gatakāle paṇḍitassa purisā āgantvā ambaṇaṁ ukkhipitvā mahāsattaṁ ādāya pakkamiṁsu. So gharaṁ gantvā nhatvā alaṅkaritvā subhojanaṁ bhuñjitvā: “Ajja me bhaginī udumbaradevī rājagehato sāsanaṁ pesessatī” ti ñatvā dvāre paccāyikaṁ purisaṁ ṭhapesi: “Rājagehato āgataṁ sīghaṁ pavesetvā mama dasseyyāsī” ti. Evañca pana vatvā sayanapiṭṭhe nipajji. Tasmiṁ khaṇe rājā pi sayanapiṭṭhe nipanno va paṇḍitassa guṇaṁ saritvā: “Mahosadhapaṇḍito sattavassikakālato paṭṭhāya maṁ upaṭṭhahanto na kiñci mayhaṁ anatthaṁ akāsi, devatāya pucchitapañhe pi paṇḍite asati jīvitaṁ me laddhaṁ na siyā. Veripaccāmittānaṁ vacanaṁ gahetvā ‘asamadhuraṁ paṇḍitaṁ mārethā’ ti khaggaṁ dentena ayuttaṁ mayā kataṁ, sve dāni naṁ passituṁ na labhissāmī” ti sokaṁ uppādesi. Sarīrato sedā mucciṁsu. So sokasamappito cittassādaṁ na labhi. Udumbaradevī pi tena saddhiṁ ekasayanagatā taṁ ākāraṁ disvā: “Kiṁ nu kho mayhaṁ koci aparādho atthi, udāhu devassa kiñci sokakāraṇaṁ uppannaṁ, pucchissāmi tāva nan”-ti imaṁ gāthamāha:

323. Kiṁ tvaṁ vimanosi rājaseṭṭha, dvipadajaninda vacanaṁ suṇoma metaṁ,
Kiṁ cintayamāno dummanosi, nūna deva aparādho atthi mayhan-ti.

Atha rājā kathento gāthamāha:

324. Paṇhe vajjho mahosadhoti, āṇatto me vamāya bhūripañño,
Taṁ cintayamāno dummanosmi, na hi devī aparādho atthi tuyhan-ti.

Tattha āṇatto ti bhadde, cattāro paṇḍitā: “Mahosadho mama paccatthiko” ti kathayiṁsu. Mayā tathato avicinitvā: “Vadhetha nan”-ti bhūripañño vadhāya āṇatto. Taṁ kāraṇaṁ cintayamāno dummanosmīti.

Tassā [PTS 6.385] tassa vacanaṁ sutvāva mahāsatte sinehena pabbatamatto soko uppajji. Tato sā cintesi: “Ekena upāyena rājānaṁ assāsetvā rañño niddaṁ okkamanakāle mama kaniṭṭhassa sāsanaṁ pahiṇissāmī” ti. Atha sā: “Mahārāja, tayāvetaṁ kataṁ gahapatiputtaṁ mahante issariye patiṭṭhāpentena, tumhehi so senāpatiṭṭhāne ṭhapito, idāni kira so tumhākaṁ yeva paccatthiko jāto, na kho pana paccatthiko khuddako nāma atthi, māretabbova, tumhe mā cintayitthā” ti rājānaṁ assāsesi. So tanubhūtasoko niddaṁ okkami. Devī uṭṭhāya gabbhaṁ pavisitvā: “Tāta mahosadha, cattāro paṇḍitā taṁ paribhindiṁsu, rājā kuddho sve dvārantare taṁ vadhāya āṇāpesi, sve rājakulaṁ mā āgaccheyyāsi, āgacchanto pana nagaraṁ hatthagataṁ katvā samattho hutvā āgaccheyyāsī” ti paṇṇaṁ likhitvā modakassa anto pakkhipitvā modakaṁ suttena veṭhetvā navabhājane katvā chādetvā lañchetvā atthacārikāya dāsiyā adāsi: “Imaṁ modakaṁ gahetvā mama kaniṭṭhassa dehī” ti. Sā tathā akāsi. “Rattiṁ kathaṁ nikkhantā” ti na cintetabbaṁ. Raññā paṭhamam-eva deviyā varo dinno, tena na naṁ koci nivāresi. Bodhisatto paṇṇākāraṁ gahetvā naṁ uyyojesi. Sā puna āgantvā dinnabhāvaṁ ārocesi. Tasmiṁ khaṇe devī āgantvā raññā saddhiṁ nipajji. Mahāsatto pi modakaṁ bhinditvā paṇṇaṁ vācetvā tamatthaṁ ñatvā kattabbakiccaṁ vicāretvā sayane nipajji.

Itare pi cattāro janā pāto va khaggaṁ gahetvā dvārantare ṭhatvā paṇḍitaṁ apassantā dummanā hutvā rañño santikaṁ gantvā: “Kiṁ paṇḍitā mārito vo gahapatiputto” ti vutte: “Na passāma, devā” ti āhaṁsu. Mahāsatto pi aruṇuggamane yeva nagaraṁ attano hatthagataṁ katvā tattha tattha ārakkhaṁ ṭhapetvā mahājanaparivuto rathaṁ āruyha mahantena parivārena rājadvāraṁ agamāsi. Rājā sīhapañjaraṁ ugghāṭetvā bahi olokento aṭṭhāsi. Atha mahāsatto rathā otaritvā rājānaṁ vanditvā aṭṭhāsi. Rājā taṁ disvā cintesi: “Sace ayaṁ mama paccatthiko bhaveyya [PTS 6.386], na maṁ vandeyyā” ti. Atha naṁ pakkosāpetvā rājā āsane nisīdi. Mahāsatto pi ekamantaṁ nisīdi. Cattāro pi paṇḍitā tattheva nisīdiṁsu. Atha naṁ rājā kiñci ajānanto viya: “Tāta, tvaṁ hiyyo gantvā idāni āgacchasi, kiṁ maṁ pariccajasī” ti vatvā imaṁ gāthamāha:

325. Abhidosagato dāni ehisi, kiṁ sutvā kiṁ saṅkate mano te,
Ko te kimavoca bhūripañña, iṅgha vacanaṁ suṇoma brūhi metan-ti.

Tattha abhidosagato ti hiyyo paṭhamayāme gato idāni āgato. Kiṁ saṅkate ti kiṁ āsaṅkate. Kimavocā ti kiṁ rañño santikaṁ mā gamīti taṁ koci avoca.

Atha naṁ mahāsatto: “Mahārāja, tayā me catunnaṁ paṇḍitānaṁ vacanaṁ gahetvā vadho āṇatto, tenāhaṁ na emī” ti codento imaṁ gāthamāha:

326. Paṇhe vajjho mahosadhoti, yadi te mantayitaṁ janinda dosaṁ,
Bhariyāya rahogato asaṁsi, guyhaṁ pātukataṁ sutaṁ mametan-ti.

Tattha yadi te ti yasmā tayā. Mantayitan-ti kathitaṁ. Dosan-ti abhidosaṁ, rattibhāgeti attho. Kassa kathitanti? Bhariyāya. Tvañhi hiyyo tassā imamatthaṁ rahogato asaṁsi. Guyhaṁ pātukatan-ti tassā evarūpaṁ attano rahassaṁ pātukataṁ. Sutaṁ mametan-ti mayā panetaṁ tasmiṁ khaṇe yeva sutaṁ.

Rājā taṁ sutvā: “Imāya taṅkhaṇaññeva sāsanaṁ pahitaṁ bhavissatī” ti kuddho deviṁ olokesi. Taṁ ñatvā mahāsatto: “Kiṁ, deva, deviyā kujjhatha, ahaṁ atītānāgatapaccuppannaṁ sabbaṁ jānāmi. Deva, tumhākaṁ tāva rahassaṁ deviyā kathitaṁ hotu, ācariyasenakassa pukkusādīnaṁ vā rahassaṁ mama kena kathitaṁ, ahaṁ etesam-pi rahassaṁ jānāmiyevā” ti senakassa tāva rahassaṁ kathento imaṁ gāthamāha:

327. Yaṁ sālavanasmiṁ senako, pāpakammaṁ akāsi asabbhirūpaṁ,
Sakhino va [PTS 6.387] rahogato asaṁsi, guyhaṁ pātukataṁ sutaṁ mametan-ti.

Tattha asabbhirūpan-ti asādhujātikaṁ lāmakaṁ akusalakammaṁ akāsi. Imasmiṁ yeva hi nagare asukaṁ nāma vesiṁ sālavanuyyāne purisakiccaṁ katvā taṁ māretvā alaṅkāraṁ gahetvā tassā yeva sāṭakena bhaṇḍikaṁ katvā attano ghare asukaṭṭhāne nāgadantake laggetvā ṭhapesi. Sakhinovā ti atha naṁ, mahārāja, ekassa sahāyakassa rahogato hutvā akkhāsi, tam-pi mayā sutaṁ. Nāhaṁ devassa paccatthiko, senako yeva. Yadi te paccatthikena kammaṁ atthi, senakaṁ gaṇhāpehīti.

Rājā senakaṁ oloketvā: “Saccaṁ, senakā” ti pucchitvā: “Saccaṁ, devā” ti vutte tassa bandhanāgārappavesanaṁ āṇāpesi. Paṇḍito pukkusassa rahassaṁ kathento imaṁ gāthamāha:

328. Pukkusapurisassa te janinda, uppanno rogo arājayutto,
Bhātucca rahogato asaṁsi, guyhaṁ pātukataṁ sutaṁ mametan-ti.

Tattha arājayutto ti mahārāja, etassa kuṭṭ