Chaṭṭho bhāgo

Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa

Khuddakanikāye

Jātaka-aṭṭhakathā

22. Mahānipāto

JA 538: Mūgapakkhajātakavaṇṇanā

[PTS 6.1] paṇḍiccayaṁ vibhāvayā ti idaṁ satthā jetavane viharanto mahābhinikkhamanaṁ ārabbha kathesi. Ekadivasañhi bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannisinnā bhagavato nekkhammapāramiṁ vaṇṇayantā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Bhikkhave, idāni mama pūritapāramissa rajjaṁ chaḍḍetvā mahābhinikkhamanaṁ nāma anacchariyaṁ. Ahañhi pubbe aparipakke ñāṇe pāramiyo pūrento pi rajjaṁ chaḍḍetvā nikkhantoyevā” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte kāsiraṭṭhe bārāṇasiyaṁ kāsirājā nāma dhammena rajjaṁ kāresi. Tassa soḷasasahassā itthiyo ahesuṁ. Tāsu ekā pi puttaṁ vā dhītaraṁ vā na labhi. Nāgarā: “Amhākaṁ rañño vaṁsānurakkhako eko pi putto natthī” ti rājaṅgaṇe sannipatitvā kusajātake (JA. 531) āgatanayeneva rājānaṁ evamāhaṁsu: “Deva, puttaṁ patthethā” ti. Rājā tesaṁ vacanaṁ sutvā soḷasasahassā itthiyo: “Tumhe puttaṁ patthethā” ti āṇāpesi. Tā candādīnaṁ devatānaṁ āyācanaupaṭṭhānādīni katvā patthentiyo pi puttaṁ vā dhītaraṁ vā na labhiṁsu. Aggamahesī panassa maddarājadhītā candādevī nāma sīlasampannā ahosi. Rājā: “Bhadde, tvam-pi puttaṁ patthehī” ti āha. Sā puṇṇamadivase uposathaṁ samādiyitvā cūḷasayane nipannāva attano sīlaṁ āvajjetvā: “Sacāhaṁ akhaṇḍasīlā iminā me saccena [PTS 6.2] putto uppajjatū” ti saccakiriyaṁ akāsi.

Tassā sīlatejena sakkassa bhavanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. Sakko āvajjento taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Candādevī puttaṁ pattheti, handāhaṁ puttaṁ dassāmī” ti tassānucchavikaṁ puttaṁ upadhārento bodhisattaṁ passi. Bodhisatto pi tadāvīsativassāni bārāṇasiyaṁ rajjaṁ kāretvā tato cuto ussadaniraye nibbattitvā asītivassasahassāni tattha paccitvā tato cavitvā tāvatiṁsabhavane nibbatti. Tatthā pi yāvatāyukaṁ ṭhatvā tato cavitvā uparidevalokaṁ gantukāmo ahosi. Sakko tassa santikaṁ gantvā: “Mārisa, tayi manussaloke uppanne pāramiyo ca te pūrissanti, mahājanassa vuḍḍhi ca bhavissati, ayaṁ kāsirañño candādevī nāma aggamahesī puttaṁ pattheti, tassā kucchiyaṁ uppajjāhī” ti vatvā aññesañca cavanadhammānaṁ pañcasatānaṁ devaputtānaṁ paṭiññaṁ gahetvā sakaṭṭhānam-eva agamāsi. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā pañcahi devaputtasatehi saddhiṁ devalokato cavitvā sayaṁ candādeviyā kucchimhi paṭisandhiṁ gaṇhi. Itare pana devaputtā amaccabhariyānaṁ kucchīsu paṭisandhiṁ gaṇhiṁsu.

Tadā candādeviyā kucchi vajirapuṇṇā viya ahosi. Sā gabbhassa patiṭṭhitabhāvaṁ ñatvā rañño ārocesi. Taṁ sutvā rājā gabbhassa parihāraṁ dāpesi. Sā paripuṇṇagabbhā dasamāsaccayena dhaññapuññalakkhaṇasampannaṁ puttaṁ vijāyi. Taṁ divasam-eva amaccagehesu pañca kumārasatāni jāyiṁsu. Tasmiṁ khaṇe rājā amaccagaṇaparivuto mahātale nisinno ahosi. Athassa: “Putto, te deva, jāto” ti ārocayiṁsu. Tesaṁ vacanaṁ sutvā rañño puttapemaṁ uppajjitvā chaviyādīni chinditvā aṭṭhimiñjaṁ āhacca aṭṭhāsi, abbhantare pīti uppajji, hadayaṁ sītalaṁ jātaṁ. So amacce pucchi: “Tuṭṭhā nu kho tumhe, mama putto jāto” ti? “Kiṁ kathetha, deva, mayaṁ pubbe anāthā, idāni pana sanāthā jātā, sāmiko no laddho” ti āhaṁsu. Rājā mahāsenaguttaṁ pakkosāpetvā āṇāpesi: “Mama puttassa parivāro laddhuṁ vaṭṭati, gaccha tvaṁ amaccagehesu ajja jātā dārakā kittakā nāmāti olokehī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā amaccagehāni gantvā olokento pañca kumārasatāni disvā punāgantvā rañño ārocesi.

Rājā pañcannaṁ dārakasatānaṁ kumārapasādhanāni pesetvā puna pañca dhātisatāni ca dāpesi. Mahāsattassa pana atidīghādidosavajjitā [PTS 6.3] alambatthaniyo madhurathaññāyo catusaṭṭhi dhātiyo adāsi. Atidīghāya hi itthiyā passe nisīditvā thaññaṁ pivato dārakassa gīvā dīghā hoti, atirassāya passe nisīditvā thaññaṁ pivanto dārako nippīḷitakhandhaṭṭhiko hoti, atikisāya passe nisīditvā thaññaṁ pivato dārakassa ūrū rujjanti, atithūlāya passe nisīditvā thaññaṁ pivanto dārako pakkhapādo hoti, atikāḷikāya khīraṁ atisītalaṁ hoti, atiodātāya khīraṁ atiuṇhaṁ hoti, lambatthaniyā passe nisīditvā thaññaṁ pivanto dārako nippīḷitanāsiko hoti. Kāsānañca pana itthīnaṁ khīraṁ atiambilaṁ hoti, sāsānañca pana itthīnaṁ khīraṁ atikaṭukādibhedaṁ hoti, tasmā te sabbe pi dose vivajjetvā alambatthaniyo madhurathaññāyo catusaṭṭhi dhātiyo datvā mahantaṁ sakkāraṁ katvā candādeviyā pi varaṁ adāsi. Sā pi gahitakaṁ katvā ṭhapesi.

Rājā kumārassa nāmaggahaṇadivase lakkhaṇapāṭhake brāhmaṇe pakkosāpetvā tesaṁ mahantaṁ sakkāraṁ katvā kumārassa antarāyābhāvaṁ pucchi. Te tassa lakkhaṇasampattiṁ disvā: “Mahārāja, dhaññapuññalakkhaṇasampanno ayaṁ kumāro, tiṭṭhatu ekadīpo, dvisahassaparivārānaṁ catunnam-pi mahādīpānaṁ rajjaṁ kāretuṁ samattho hoti, nāssa koci antarāyo paññāyatī” ti vadiṁsu. Rājā tesaṁ vacanaṁ sutvā tussitvā kumārassa nāmaṁ karonto yasmā kumārassa jātadivase sakalakāsiraṭṭhe devo vassi, yasmā ca rañño ceva amaccānañca hadayaṁ sītalaṁ jātaṁ, yasmā ca temayamāno jāto, tasmā: “Temiyakumāro” tissa nāmaṁ akāsi. Atha naṁ dhātiyo ekamāsikaṁ alaṅkaritvā rañño santikaṁ ānayiṁsu. Rājā piyaputtaṁ āliṅgitvā sīse cumbitvā aṅke nisīdāpetvā ramayamāno nisīdi.

Tasmiṁ khaṇe cattāro corā ānītā. Rājā te disvā: “Tesu ekassa corassa sakaṇṭakāhi kasāhi pahārasahassaṁ karotha, ekassa saṅkhalikāya bandhitvā bandhanāgārapavesanaṁ karotha, ekassa sarīre sattipahāraṁ karotha, ekassa sūlāropanaṁ karothā” ti āṇāpesi. Atha mahāsatto pitu vacanaṁ sutvā bhītatasito hutvā: “Aho mama pitā rajjaṁ nissāya atibhāriyaṁ nirayagāmikammaṁ akāsī” ti cintesi. Punadivase pana taṁ setacchattassa heṭṭhā alaṅkatasirisayane nipajjāpesuṁ. So thokaṁ niddāyitvā pabuddho akkhīni ummīletvā setacchattaṁ olokento mahantaṁ sirivibhavaṁ passi. Athassa pakatiyā pi bhītatasitassa atirekataraṁ bhayaṁ uppajji. So: “Kuto nu [PTS 6.4] kho ahaṁ imaṁ coragehaṁ āgatomhī” ti upadhārento jātissarañāṇena devalokato āgatabhāvaṁ ñatvā tato paraṁ olokento ussadaniraye pakkabhāvaṁ passi, tato paraṁ olokento tasmiṁ yeva nagare rājabhāvaṁ aññāsi.

Athassa: “Ahaṁ vīsativassāni bārāṇasiyaṁ rajjaṁ kāretvā asītivassasahassāni ussadaniraye pacciṁ, idāni puna pi imasmiṁ yeva coragehe nibbattomhi, pitā me hiyyo catūsu coresu ānītesu tathārūpaṁ pharusaṁ nirayasaṁvattanikaṁ kathaṁ kathesi, sacāhaṁ rajjaṁ kāressāmi, puna pi niraye nibbattitvā mahādukkhaṁ anubhavissāmī” ti āvajjentassa mahantaṁ bhayaṁ uppajji. Bodhisattassa kañcanavaṇṇaṁ sarīraṁ hatthena parimadditaṁ padumaṁ viya milātaṁ dubbaṇṇaṁ ahosi. So: “Kathaṁ nu kho imamhā coragehā mucceyyan”-ti cintento nipajji. Atha naṁ ekasmiṁ attabhāve mātubhūtapubbā chatte adhivatthā devadhītā assāsetvā: “Tāta temiyakumāra, mā bhāyi, mā soci, mā cintayi. Sace ito muccitukāmosi, tvaṁ apīṭhasappī pi pīṭhasappī viya hohi, abadhiro pi badhiro viya hohi, amūgo pi mūgo viya hohi, imāni tīṇi aṅgāni adhiṭṭhāya attano paṇḍitabhāvaṁ mā pakāsehī” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Mā paṇḍiccayaṁ vibhāvaya, bālamato bhava sabbapāṇinaṁ,
Sabbo taṁ jano ocināyatu, evaṁ tava attho bhavissatī ti.

Tattha paṇḍiccayan-ti paṇḍiccaṁ, ayam-eva vā pāṭho. Bālamato ti bālo iti sammato. Sabbo jano ti sakalo antojano ceva bahijano ca. Ocināyatūti: “Nīharathetaṁ kāḷakaṇṇin”-ti avamaññatu, avajānātū ti attho.

So tassā vacanena assāsaṁ paṭilabhitvā:

2. Karomi te taṁ vacanaṁ, yaṁ maṁ bhaṇasi devate,
Atthakāmāsi me amma, hitakāmāsi devate ti.

Imaṁ gāthaṁ vatvā tāni tīṇi aṅgāni adhiṭṭhāsi. Sā ca devadhītā antaradhāyi. Rājā puttassa anukkaṇṭhanatthāya tāni pañca kumārasatāni tassa santike yeva ṭhapesi. Te dārakā thaññatthāya rodanti paridevanti. Mahāsatto pana nirayabhayatajjito: “Rajjato me sussitvā matam-eva seyyo” ti na rodati na paridevati. Athassa dhātiyo taṁ pavattiṁ ñatvā candādeviyā [PTS 6.5] ārocayiṁsu. Sā pi rañño ārocesi. Rājā nemittake brāhmaṇe pakkosāpetvā pucchi. Atha brāhmaṇā āhaṁsu: “Deva, kumārassa pakativelaṁ atikkamitvā thaññaṁ dātuṁ vaṭṭati, evaṁ so rodamāno thanaṁ daḷhaṁ gahetvā sayam-eva pivissatī” ti. Tato paṭṭhāya dhātiyo kumārassa pakativelaṁ atikkamitvā thaññaṁ denti. Dadamānā ca kadāci ekavāraṁ atikkamitvā denti, kadāci sakaladivasaṁ khīraṁ na denti.

Vīmaṁsanakaṇḍaṁ

So nirayabhayatajjito sussanto pi thaññatthāya na rodati, na paridevati. Atha naṁ arodantam-pi disvā: “Putto me chāto” ti mātā vā thaññaṁ pāyeti, kadāci dhātiyo vā pāyenti. Sesadārakā thaññaṁ aladdhavelāyam-eva rodanti paridevanti. Mahāsatto pana nirayabhayatajjito na rodati, na paridevati, na niddāyati, na hatthapāde samiñjati, na saddaṁ karoti. Athassa dhātiyo: “Pīṭhasappīnaṁ hatthapādā nāma na evarūpā honti, mūgānaṁ hanukapariyosānaṁ nāma na evarūpaṁ hoti, badhirānaṁ kaṇṇasotāni nāma na evarūpāni honti, bhavitabbamettha kāraṇena, vīmaṁsissāma nan”-ti cintetvā: “Khīrena tāva naṁ vīmaṁsissāmā” ti sakaladivasaṁ khīraṁ na denti. So sussanto pi khīratthāya saddaṁ na karoti. Athassa mātā: “Putto me chāto” ti sayam-eva thaññaṁ pāyeti. Evaṁ antarantarā khīraṁ adatvā ekasaṁvaccharaṁ vīmaṁsantāpissa antaraṁ na passiṁsu.

Tato amaccādayo rañño ārocesuṁ: “Ekavassikadārakā nāma pūvakhajjakaṁ piyāyanti, tena naṁ vīmaṁsissāmā” ti pañca kumārasatāni tassa santike yeva nisīdāpetvā nānāpūvakhajjakāni upanāmetvā bodhisattassa avidūre ṭhapetvā: “Yathāruci tāni pūvakhajjakāni gaṇhathā” ti paṭicchannaṭṭhāne tiṭṭhanti. Sesadārakā kalahaṁ karontā aññamaññaṁ paharantā taṁ taṁ gahetvā khādanti. Mahāsatto pana attānaṁ ovaditvā: “Tāta temiyakumāra, nirayabhayaṁ icchanto pūvakhajjakaṁ icchāhī” ti nirayabhayatajjito pūvakhajjakaṁ na olokesi. Evaṁ pūvakhajjakena pi ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu.

Tato: “Dvivassikadārakā nāma phalāphalaṁ piyāyanti, tena naṁ vīmaṁsissāmā” ti nānāphalāni upanāmetvā bodhisattassa avidūre ṭhapetvā vīmaṁsiṁsu. Sesadārakā [PTS 6.6] kalahaṁ katvā yujjhantā taṁ taṁ gahetvā khādanti. So nirayabhayatajjito tam-pi na olokesi. Evaṁ phalāphalena pi ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu.

Tato: “Tivassikadārakā nāma kīḷanabhaṇḍakaṁ piyāyanti, tena naṁ vīmaṁsissāmā” ti nānāsuvaṇṇamayāni hatthiassarūpakādīni kārāpetvā bodhisattassa avidūre ṭhapesuṁ. Sesadārakā aññamaññaṁ vilumpantā gaṇhiṁsu. Mahāsatto pana na kiñci olokesi. Evaṁ kīḷanabhaṇḍakena pi ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu.

Tato: “Catuvassikadārakā nāma bhojanaṁ piyāyanti, tena naṁ vīmaṁsissāmā” ti nānābhojanāni upanāmesuṁ. Sesadārakā taṁ piṇḍaṁ piṇḍaṁ katvā bhuñjanti. Mahāsatto pana attānaṁ ovaditvā: “Tāta temiyakumāra, aladdhabhojanānaṁ te attabhāvānaṁ gaṇanā nāma natthī” ti nirayabhayatajjito tam-pi na olokesi. Athassa mātā sayam-eva hadayena bhijjamānena viya asahantena sahatthena bhojanaṁ bhojesi. Evaṁ bhojanena pi ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu.

Tato: “Pañcavassikadārakā nāma aggino bhāyanti, tena naṁ vīmaṁsissāmā” ti rājaṅgaṇe anekadvārayuttaṁ mahantaṁ gehaṁ kāretvā tālapaṇṇehi chādetvā taṁ sesadārakehi parivutaṁ tassa majjhe nisīdāpetvā aggiṁ denti. Sesadārakā aggiṁ disvā viravantā palāyiṁsu. Mahāsatto pana cintesi: “Nirayaaggisantāpanato idam-eva aggisantāpanaṁ sataguṇena sahassaguṇena satasahassaguṇena varataran”-ti nirodhasamāpanno mahāthero viya niccalo va ahosi. Atha naṁ aggimhi āgacchante gahetvā apanenti. Evaṁ agginā pi ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu.

Tato: “Chavassikadārakā nāma mattahatthino bhāyanti, tena naṁ vīmaṁsissāmā” ti ekaṁ hatthiṁ susikkhitaṁ sikkhāpetvā bodhisattaṁ sesadārakehi parivutaṁ rājaṅgaṇe nisīdāpetvā taṁ hatthiṁ muñcanti. So koñcanādaṁ nadanto soṇḍāya bhūmiyaṁ pothento bhayaṁ dassento āgacchati. Sesadārakā taṁ disvā maraṇabhayabhītā disāvidisāsu palāyiṁsu. Mahāsatto pana mattahatthiṁ āgacchantaṁ disvā cintesi: “Caṇḍaniraye paccanato caṇḍahatthino hatthe maraṇam-eva seyyo” ti nirayabhayatajjito tattheva nisīdi. Susikkhito hatthī mahāsattaṁ pupphakalāpaṁ viya ukkhipitvā aparāparaṁ katvā akilametvāva gacchati. Evaṁ hatthinā pi ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu.

Tato: “Sattavassikadārakā nāma sappassa bhāyanti, tena naṁ vīmaṁsissāmā” ti bodhisattaṁ sesadārakehi saddhiṁ rājaṅgaṇe nisīdāpetvā uddhaṭadāṭhe katamukhabandhe sappe vissajjesuṁ. Sesadārakā te disvā viravantā palāyiṁsu. Mahāsatto pana nirayabhayaṁ āvajjetvā: “Caṇḍasappassa mukhe vināsam-eva varataran”-ti nirodhasamāpanno mahāthero viya niccalo va ahosi. Athassa sappo sakalasarīraṁ veṭhetvā matthake phaṇaṁ katvā acchi. Tadā pi so niccalo va ahosi. Evaṁ sappena pi ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu [PTS 6.7].

Tato: “Aṭṭhavassikadārakā nāma naṭasamajjaṁ piyāyanti, tena naṁ vīmaṁsissāmā” ti taṁ pañcadārakasatehi saddhiṁ rājaṅgaṇe nisīdāpetvā naṭasamajjaṁ kārāpesuṁ. Sesadārakā taṁ naṭasamajjaṁ disvā: “Sādhu sādhū” ti vadantā mahāhasitaṁ hasanti. Mahāsatto pana: “Niraye nibbattakāle tava khaṇamattam-pi hāso vā somanassaṁ vā natthī” ti nirayabhayaṁ āvajjetvā niccalo va ahosi, taṁ na olokesi. Evaṁ naṭasamajjena pi ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu.

Tato: “Navavassikadārakā nāma asino bhāyanti, tena naṁ vīmaṁsissāmā” ti taṁ pañcadārakasatehi saddhiṁ rājaṅgaṇe nisīdāpetvā dārakānaṁ kīḷanakāle eko puriso phalikavaṇṇaṁ asiṁ gahetvā paribbhamanto nadanto vagganto tāsento laṅghanto apphoṭento mahāsaddaṁ karonto: “Kāsirañño kira kāḷakaṇṇī eko putto atthi, so kuhiṁ, sīsamassa chindissāmī” ti abhidhāvati. Taṁ purisaṁ disvā sesadārakā bhītatasitā hutvā viravantā disāvidisāsu palāyiṁsu. Mahāsatto pana nirayabhayaṁ āvajjetvā ajānanto viya nisīdi. Atha naṁ so puriso asinā sīse parāmasitvā: “Sīsaṁ te chindissāmī” ti tāsento pi tāsetuṁ asakkonto apagami. Evaṁ khaggena pi ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu.

Tato dasavassikakāle panassa badhirabhāvavīmaṁsanatthaṁ sirisayane nisīdāpetvā sāṇiyā parikkhipāpetvā catūsu passesu chiddāni katvā tassa adassetvā heṭṭhāsayane saṅkhadhamake nisīdāpetvā ekappahāreneva saṅkhe dhamāpenti, ekaninnādaṁ ahosi. Amaccā catūsu passesu ṭhatvā sāṇiyā chiddehi olokentā pi mahāsattassa ekadivasam-pi satisammosaṁ vā hatthapādavikāraṁ vā phandanamattaṁ vā na passiṁsu. Evaṁ ekasaṁvaccharaṁ saṅkhasaddena pi antarantarā vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu.

Tato param-pi ekādasavassikakāle ekasaṁvaccharaṁ tatheva bherisaddena vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu.

Tato dvādasavassikakāle: “Dīpena naṁ vīmaṁsissāmā” ti: “Rattibhāge andhakāre hatthaṁ vā pādaṁ vā phandāpeti nu kho, no” ti ghaṭesu dīpe jāletvā sesadīpe nibbāpetvā thokaṁ andhakāre sayāpetvā ghaṭehi dīpe ukkhipitvā ekappahāreneva ālokaṁ katvā iriyāpathaṁ upadhārenti. Evaṁ dīpena pi ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa kiñci phandanamattam-pi na passiṁsu.

Tato terasavassikakāle: “Phāṇitena [PTS 6.8] naṁ vīmaṁsissāmā” ti sakalasarīraṁ phāṇitena makkhetvā bahumakkhike ṭhāne nipajjāpesuṁ. Makkhikā uṭṭhahanti, tā tassa sakalasarīraṁ parivāretvā sūcīhi vijjhamānā viya khādanti. So nirodhasamāpanno mahāthero viya niccalo va ahosi. Evaṁ phāṇitena pi ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa kiñci phandanamattam-pi na passiṁsu.

Athassa cuddasavassikakāle: “Idāni panesa mahallako jāto sucikāmo asucijigucchako, asucinā naṁ vīmaṁsissāmā” ti tato paṭṭhāya naṁ neva nhāpenti na ca ācamāpenti. So uccārapassāvaṁ katvā tattheva palipanno sayati. Duggandhabhāvena panassa antarudhīnaṁ nikkhamanakālo viya ahosi, asucigandhena makkhikā khādanti. So niccalo va ahosi. Atha naṁ parivāretvā ṭhitā dhātiyo āhaṁsu: “Tāta temiyakumāra, tvaṁ mahallako jāto, ko taṁ sabbadā paṭijaggissati, kiṁ na lajjasi, kasmā nipannosi, uṭṭhāya te sarīraṁ paṭijaggāhī” ti akkosanti paribhāsanti. So tathārūpe paṭikūle gūtharāsimhi nimuggo pi duggandhabhāvena yojanasatamatthake ṭhitānam-pi hadayuppatanasamatthassa gūthanirayassa duggandhabhāvaṁ āvajjetvā niccalo va ahosi. Evaṁ asucinā pi ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu.

Tato pannarasavassikakāle: “Aṅgārena naṁ vīmaṁsissāmā” ti athassa heṭṭhāmañcake aggikapallāni ṭhapayiṁsu: “Appeva nāma uṇhena pīḷito dukkhavedanaṁ asahanto vipphandanākāraṁ dasseyyā” ti. Athassa sarīre phoṭāni uṭṭhahanti. Mahāsatto: “Avīcinirayasantāpo yojanasatamatthake pharati, tamhā dukkhato idaṁ dukkhaṁ sataguṇena sahassaguṇena satasahassaguṇena varataran”-ti adhivāsetvā niccalo va ahosi. Athassa mātāpitaro bhijjamānahadayā viya manusse paṭikkamāpetvā taṁ tato aggisantāpanato apanetvā: “Tāta temiyakumāra, mayaṁ tava apīṭhasappi-ādibhāvaṁ jānāma. Na hi etesaṁ evarūpāni hatthapādakaṇṇasotāni honti, tvaṁ amhehi patthetvā laddhaputtako, mā no nāsehi, sakalajambudīpe vasantānaṁ rājūnaṁ santike garahato no mocehī” ti yāciṁsu. Evaṁ so tehi yācito pi asuṇanto viya hutvā niccalo va nipajji. Athassa mātāpitaro rodamānā paridevamānā paṭikkamanti [PTS 6.9]. Ekadā mātā ekikā upasaṅkamitvā yācati, ekadā pitā ekako va upasaṅkamitvā yācati. Evaṁ ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu.

Athassa soḷasavassikakāle amaccabrāhmaṇādayo cintayiṁsu: “Pīṭhasappī vā hotu, mūgo vā badhiro vā hotu, vaye pariṇate rajanīye arajjantā nāma natthi, dussanīye adussantā nāma natthi, samaye sampatte pupphavikasanaṁ viya hi dhammatā esā, nāṭakānampissa paccupaṭṭhāpetvā tāhi naṁ vīmaṁsissāmā” ti. Tato uttamarūpadharā devakaññāyo viya vilāsasampannā nāṭakitthiyo pakkosāpetvā: “Yā kumāraṁ hasāpetuṁ vā kilesehi bandhituṁ vā sakkoti, sā tassa aggamahesī bhavissatī” ti vatvā kumāraṁ gandhodakena nhāpetvā devaputtaṁ viya alaṅkaritvā devavimānasadise sirigabbhe supaññatte sirisayane āropetvā gandhadāmapupphadāmadhūmavāsacuṇṇādīhi antogabbhaṁ ekagandhasamodakaṁ katvā paṭikkamiṁsu. Atha naṁ tā itthiyo parivāretvā naccagītehi ceva madhuravacanādīhi ca nānappakārehi abhiramāpetuṁ vāyamiṁsu. So buddhisampannatāya tā itthiyo anoloketvā: “Imā itthiyo mama sarīrasamphassaṁ mā vindantū” ti adhiṭṭhahitvā assāsapassāse sannirumbhi, athassa sarīraṁ thaddhaṁ ahosi. Tā tassa sarīrasamphassaṁ avindantiyo hutvā: “Thaddhasarīro esa, nāyaṁ manusso, yakkho bhavissatī” ti bhītatasitā hutvā attānaṁ sandhāretuṁ asakkontiyo palāyiṁsu. Evaṁ nāṭakena pi ekasaṁvaccharaṁ antarantarā vīmaṁsantāpissa neva antaraṁ passiṁsu.

Evaṁ soḷasa saṁvaccharāni soḷasahi mahāvīmaṁsāhi ceva anekāhi khuddakavīmaṁsāhi ca vīmaṁsamānā pi tassa cittaṁ pariggaṇhituṁ nāsakkhiṁsu.

Vīmaṁsanakaṇḍaṁ niṭṭhitaṁ

Rajjayācanakaṇḍaṁ

Tato rājā vippaṭisārī hutvā lakkhaṇapāṭhake brāhmaṇe pakkosāpetvā: “Tumhe kumārassa jātakāle ‘dhaññapuññalakkhaṇasampanno ayaṁ kumāro, nāssa koci antarāyo paññāyatī’ ti me kathayittha, idāni pana so pīṭhasappī mūgabadhiro jāto, kathā vo na sametī” ti āha. Brāhmaṇā vadiṁsu: “Mahārāja, ācariyehi adiṭṭhakaṁ nāma natthi, apica kho pana, deva, ‘rājakulehi patthetvā laddhaputtako kāḷakaṇṇī’ ti [PTS 6.10] vutte ‘tumhākaṁ domanassaṁ siyā’ ti na kathayimhā” ti. Atha ne rājā evamāha: “Idāni pana kiṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti? “Mahārāja, imasmiṁ kumāre imasmiṁ gehe vasante tayo antarāyā paññāyissanti: jīvitassa vā antarāyo, setacchattassa vā antarāyo, aggamahesiyā vā antarāyo” ti. “Tasmā, deva, papañcaṁ akatvā avamaṅgalarathe avamaṅgalaasse yojetvā tattha naṁ nipajjāpetvā pacchimadvārena nīharitvā āmakasusāne catubbhittikaṁ āvāṭaṁ khaṇitvā nikhaṇituṁ vaṭṭatī” ti. Rājā antarāyabhayena bhīto tesaṁ vacanaṁ: “Sādhū” ti sampaṭicchi.

Tadā candādevī taṁ pavattiṁ sutvā turitaturitāva ekikā rājānaṁ upasaṅkamitvā vanditvā: “Deva, tumhehi mayhaṁ varo dinno, mayā ca gahitako katvā ṭhapito, idāni taṁ me dethā” ti yāci. “Gaṇhāhi, devī” ti. “Deva, puttassa me rajjaṁ dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Kiṁkāraṇā, devā” ti. “Putto, te devi, kāḷakaṇṇī” ti. “Tena hi, deva, yāvajīvaṁ adadantā pi satta vassāni dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, cha vassāni dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, pañca vassāni dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, cattāri vassāni dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, tīṇi vassāni dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, dve vassāni dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, ekavassaṁ rajjaṁ dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, satta māsāni rajjaṁ dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, cha māsāni rajjaṁ dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, pañca māsāni rajjaṁ dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, cattāri māsāni rajjaṁ dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, tīṇi māsāni rajjaṁ dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, dve māsāni rajjaṁ dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, ekamāsaṁ rajjaṁ dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, aḍḍhamāsaṁ rajjaṁ dethā” ti. “Na sakkā, devī” ti. “Tena hi, deva, satta divasāni rajjaṁ dethā” ti. Rājā: “Sādhu, devi, gaṇhāhī” ti āha. Sā tasmiṁ khaṇe puttaṁ alaṅkārāpetvā: “Temiyakumārassa idaṁ rajjan”-ti nagare bheriṁ carāpetvā sakalanagaraṁ alaṅkārāpetvā puttaṁ hatthikkhandhaṁ āropetvā setacchattaṁ tassa matthake kārāpetvā nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā puna āgantvā antonagaraṁ pavesetvā taṁ sirisayane nipajjāpetvā piyaputtaṁ sabbarattiṁ yāci: “Tāta temiyakumāra, taṁ nissāya soḷasa vassāni niddaṁ alabhitvā rodamānāya me akkhīni upakkāni, sokena me hadayaṁ bhijjamānaṁ viya ahosi, ahaṁ tava apīṭhasappi-ādibhāvaṁ jānāmi, mā maṁ anāthaṁ karī” ti. Sā iminā upāyeneva punadivase pi punadivasepīti pañca divasāni yāci.

Rajjayācanakaṇḍaṁ niṭṭhitaṁ

Atha chaṭṭhe divase rājā sunandaṁ nāma sārathiṁ pakkosāpetvā: “Tāta, sunandasārathi sve pāto va avamaṅgalarathe avamaṅgalaasse yojetvā kumāraṁ tattha nipajjāpetvā pacchimadvārena nīharitvā āmakasusāne catubbhittikaṁ āvāṭaṁ khaṇitvā tattha naṁ pakkhipitvā kuddālapiṭṭhena matthakaṁ bhinditvā jīvitakkhayaṁ pāpetvā upari paṁsuṁ datvā pathavivaḍḍhanakammaṁ [PTS 6.11] katvā nhatvā ehī” ti āṇāpesi. So: “Sādhu, devā” ti sampaṭicchi. Atha chaṭṭham-pi rattiṁ devī kumāraṁ yācitvā: “Tāta temiyakumāra, tava pitā kāsirājā taṁ sve pāto va āmakasusāne nikhaṇituṁ āṇāpesi, sve pāto va maraṇaṁ pāpuṇissasi puttā” ti āha. Taṁ sutvā mahāsattassa: “Tāta temiyakumāra, soḷasa vassāni tayā kato vāyāmo idāni matthakaṁ pakko” ti cintentassa abbhantare pīti uppajji. Mātuyā panassa hadayaṁ bhijjamānaṁ viya ahosi, evaṁ santepi: “Manoratho matthakaṁ pāpuṇissatī” ti mātuyā saddhiṁ nāla pi.

Athassā rattiyā accayena pāto va sunando sārathi rathaṁ yojento devatānubhāvena mahāsattassa pāramitānubhāvena ca maṅgalarathe maṅgalaasse yojetvā rathaṁ rājadvāre ṭhapetvā mahātalaṁ abhiruhitvā sirigabbhaṁ pavisitvā deviṁ vanditvā evamāha: “devi, mayhaṁ mā kujjha, rañño āṇā” ti vatvā puttaṁ āliṅgitvā nipannaṁ deviṁ piṭṭhihatthena apanetvā pupphakalāpaṁ viya kumāraṁ ukkhipitvā pāsādā otari. Tadā candādevī uraṁ paharitvā mahantena saddena paridevitvā mahātale ohīyi. Atha naṁ mahāsatto oloketvā: “Mayi akathente mātā hadayena phalitena marissatī” ti kathetukāmo hutvāpi: “Sace ahaṁ kathessāmi, soḷasa vassāni kato vāyāmo me mogho bhavissati, akathento panāhaṁ attano ca mātāpitūnañca mahājanassa ca paccayo bhavissāmī” ti adhivāsesi.

Atha naṁ sārathi rathaṁ āropetvā: “Pacchimadvārābhimukhaṁ rathaṁ pesessāmī” ti cintetvā rathaṁ pesesi. Tadā mahāsattassa pāramitānubhāvena devatāviggahito hutvā rathaṁ nivattāpetvā pācīnadvārābhimukhaṁ rathaṁ pesesi, atha rathacakkaṁ ummāre patihaññi. Mahāsatto pi tassa saddaṁ sutvā: “Manoratho me matthakaṁ patto” ti suṭṭhutaraṁ tuṭṭhacitto ahosi. Ratho nagarā nikkhamitvā devatānubhāvena tiyojanikaṁ ṭhānaṁ gato. Tattha vanaghaṭaṁ sārathissa āmakasusānaṁ viya upaṭṭhāsi. So: “Idaṁ ṭhānaṁ phāsukan”-ti sallakkhetvā rathaṁ maggā okkamāpetvā maggapasse ṭhapetvā rathā oruyha mahāsattassa ābharaṇabhaṇḍaṁ omuñcitvā bhaṇḍikaṁ katvā ekamantaṁ ṭhapetvā kuddālaṁ ādāya rathassa avidūre ṭhāne catubbhittikaṁ āvāṭaṁ khaṇituṁ ārabhi.

Tato bodhisatto cintesi: “Ayaṁ me vāyāmakālo, ahañhi soḷasa vassāni hatthapāde na cālesiṁ, kiṁ nu kho me balaṁ atthi, udāhu no” ti. So uṭṭhāya vāmahatthena dakkhiṇahatthaṁ, dakkhiṇahatthena vāmahatthaṁ [PTS 6.12] parāmasanto ubhohi hatthehi pāde sambāhitvā rathā otarituṁ cittaṁ uppādesi. Tāvadevassa pādapatitaṭṭhāne vātapuṇṇabhastacammaṁ viya mahāpathavī abbhuggantvā rathassa pacchimantaṁ āhacca aṭṭhāsi. Mahāsatto rathā otaritvā katipaye vāre aparāparaṁ caṅkamitvā: “Imināva niyāmena ekadivasaṁ yojanasatam-pi me gantuṁ balaṁ atthī” ti ñatvā: “Sace, sārathi, mayā saddhiṁ virujjheyya, atthi nu kho me tena saha paṭivirujjhituṁ balan”-ti upadhārento rathassa pacchimantaṁ gahetvā kumārakānaṁ kīḷanayānakaṁ viya ukkhipitvā rathaṁ paribbhamento aṭṭhāsi. Athassa: “Atthi me tena saha paṭivirujjhituṁ balan”-ti sallakkhetvā pasādhanatthāya cittaṁ uppajji.

Taṁkhaṇaññeva sakkassa bhavanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. Sakko āvajjento taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Temiyakumārassa manoratho matthakaṁ patto, idāni pasādhanatthāya cittaṁ uppannaṁ, kiṁ etassa mānusakena pasādhanenā” ti dibbapasādhanaṁ gāhāpetvā vissakammadevaputtaṁ pakkosāpetvā: “Tāta vissakamma devaputta, tvaṁ gaccha, kāsirājassa puttaṁ temiyakumāraṁ alaṅkarohī” ti āṇāpesi. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tāvatiṁsabhavanato otaritvā tassa santikaṁ gantvā dasahi dussasahassehi veṭhanaṁ katvā dibbehi ceva mānusakehi ca alaṅkārehi sakkaṁ viya taṁ alaṅkaritvā sakaṭṭhānam-eva gato. So devarājalīlāya sārathissa khaṇanokāsaṁ gantvā āvāṭatīre ṭhatvā pucchanto tatiyaṁ gāthamāha.

3. Kiṁ nu santaramānova, kāsuṁ khaṇasi sārathi,
Puṭṭho me samma akkhāhi, kiṁ kāsuyā karissasī ti.

Tattha kāsun-ti āvāṭaṁ.

Taṁ sutvā sārathi āvāṭaṁ khaṇanto uddhaṁ anoloketvāva catutthaṁ gāthāmāha.

4. Rañño mūgo ca pakkho ca, putto jāto acetaso,
Somhi raññā samajjhiṭṭho, puttaṁ me nikhaṇaṁ vane ti.

Tattha pakkho ti pīṭhasappī. “Mūgo” ti vacaneneva panassa badhirabhāvo pi sijjhati badhirassa hi paṭivacanaṁ kathetuṁ asakkuṇeyyattā. Acetaso ti acittako viya jāto. Soḷasa vassāni akathitattā evamāha. Samajjhiṭṭho ti āṇatto, pesitoti attho. Nikhaṇaṁ vane ti vane nikhaṇeyyāsi.

Atha naṁ mahāsatto āha:

5. Na badhiro na mūgosmi, na pakkho na ca vīkalo,
Adhammaṁ sārathi kayirā, maṁ ce tvaṁ nikhaṇaṁ vane.

6. Ūrū [PTS 6.13] bāhuñca me passa, bhāsitañca suṇohi me,
Adhammaṁ sārathi kayirā, maṁ ce tvaṁ nikhaṇaṁ vane ti.

Tattha na badhiro ti samma sārathi, sace taṁ rājā evarūpaṁ puttaṁ mārāpetuṁ āṇāpesi, ahaṁ pana evarūpo na bhavāmīti dīpetuṁ evamāha. Maṁ ce tvaṁ nikhaṇaṁ vane ti sace badhirabhāvādivirahitaṁ evarūpaṁ maṁ vane nikhaṇeyyāsi, adhammaṁ kammaṁ kareyyāsī ti attho. “Ūrū” ti idaṁ so purimagāthaṁ sutvā pi naṁ anolokentam-eva disvā: “Alaṅkatasarīramassa dassessāmī” ti cintetvā āha. Tassattho: samma sārathi, ime kañcanakadalikkhandhasadise ūrū, kanakacchaviṁ bāhuñca me passa, madhuravacanañca me suṇāhīti.

Tato sārathi evaṁ cintesi: “Ko nu kho esa, āgatakālato paṭṭhāya attānam-eva vaṇṇetī” ti. So āvāṭakhaṇanaṁ pahāya uddhaṁ olokento tassa rūpasampattiṁ disvā: “Ayaṁ puriso ko nu kho, manusso vā devo vā” ti ajānanto imaṁ gāthamāha.

7. Devatā nusi gandhabbo, adu sakko purindado,
Ko vā tvaṁ kassa vā putto, kathaṁ jānemu taṁ mayan-ti.

Athassa mahāsatto attānaṁ ācikkhitvā dhammaṁ desento āha:

8. Namhi devo na gandhabbo, namhi sakko purindado,
Kāsirañño ahaṁ putto, yaṁ kāsuyā nihaññasi.

9. Tassa rañño ahaṁ putto, yaṁ tvaṁ sammūpajīvasi,
Adhammaṁ sārathi kayirā, maṁ ce tvaṁ nikhaṇaṁ vane.

10. Yassa rukkhassa chāyāya, nisīdeyya sayeyya vā,
Na tassa sākhaṁ bhañjeyya, mittadubbho hi pāpako.

11. Yathā rukkho tathā rājā, yathā sākhā tathā ahaṁ,
Yathā chāyūpago poso, evaṁ tvamasi sārathi,
Adhammaṁ sārathi kayirā, maṁ ce tvaṁ nikhaṇaṁ vane ti.

Tattha nihaññasī ti nihanissasi. Yaṁ tvaṁ ettha nihanissāmīti saññāya kāsuṁ khaṇasi, so ahanti dīpeti. So: “Rājaputto ahan”-ti vutte pi na saddahati yeva, madhurakathāya panassa bajjhitvā dhammaṁ suṇanto aṭṭhāsi. Mittadubbho ti paribhuttachāyassa rukkhassa pattaṁ vā sākhaṁ vā aṅkuraṁ vā bhañjanto mittaghātako hoti lāmakapuriso, kimaṅgaṁ pana sāmiputtaghātako. Chāyūpago ti paribhogatthāya chāyaṁ upagato puriso viya rājānaṁ nissāya jīvamāno tvanti vadati.

So evaṁ [PTS 6.14] kathente pi bodhisatte na saddahati yeva. Atha mahāsatto: “Saddahāpessāmi nan”-ti devatānaṁ sādhukārena ceva attano ghosena ca vanaghaṭaṁ unnādento dasa mittapūjagāthā nāma ārabhi:

12. Pahūtabhakkho bhavati, vippavuṭṭho sakaṁgharā,
Bahū naṁ upajīvanti, yo mittānaṁ na dubbhati.

13. Yaṁ yaṁ janapadaṁ yāti, nigame rājadhāniyo,
Sabbattha pūjito hoti, yo mittānaṁ na dubbhati.

14. Nāssa corā pasāhanti, nātimaññanti khattiyā,
Sabbe amitte tarati, yo mittānaṁ na dubbhati.

15. Akkuddho sagharaṁ eti, sabhāyaṁ paṭinandito,
Ñātīnaṁ uttamo hoti, yo mittānaṁ na dubbhati.

16. Sakkatvā sakkato hoti, garu hoti sagāravo,
Vaṇṇakittibhato hoti, yo mittānaṁ na dubbhati.

17. Pūjako labhate pūjaṁ, vandako paṭivandanaṁ,
Yasokittiñca pappoti, yo mittānaṁ na dubbhati.

18. Aggi yathā pajjalati, devatāva virocati,
Siriyā ajahito hoti, yo mittānaṁ na dubbhati.

19. Gāvo tassa pajāyanti, khette vuttaṁ virūhati,
Vuttānaṁ phalamasnāti, yo mittānaṁ na dubbhati.

20. Darito pabbatāto vā, rukkhato patito naro,
Cuto patiṭṭhaṁ labhati, yo mittānaṁ na dubbhati.

21. Virūḷhamūlasantānaṁ, nigrodhamiva māluto,
Amittā nappasāhanti, yo mittānaṁ na dubbhatī ti.

Tattha sakaṁ gharā ti sakagharā, ayam-eva vā pāṭho. Na dubbhatī ti na dussati. Mittānan-ti buddhādīnaṁ kalyāṇamittānaṁ na dubbhati. “Sabbattha pūjito hotī” ti idaṁ sīvalivatthunā vaṇṇetabbaṁ. Na pasāhantī ti pasayhakāraṁ kātuṁ na sakkonti. Idaṁ saṁkiccasāmaṇeravatthunā dīpetabbaṁ. “Nātimaññanti khattiyā” ti idaṁ jotikaseṭṭhivatthunā dīpetabbaṁ. Taratī ti atikkamati. Sagharan-ti attagharaṁ. Mittānaṁ dubbhanto attano gharaṁ āgacchanto pi ghaṭṭitacitto kuddho va āgacchati, ayaṁ pana akuddho va sakagharaṁ eti. Paṭinandito ti [PTS 6.15] bahūnaṁ sannipātaṭṭhāne amittadubbhino guṇakathaṁ kathenti, tāya so paṭinandito hoti pamuditacitto.

Sakkatvā sakkato hotī ti paraṁ sakkatvā sayam-pi parehi sakkato hoti. Garu ho ti sagāravo ti paresu sagāravo sayam-pi parehi garuko hoti. Vaṇṇakittibhato ti bhatavaṇṇakitti, guṇañceva kittisaddañca ukkhipitvā caranto nāma hotī ti attho. Pūjako ti mittānaṁ pūjako hutvā sayam-pi pūjaṁ labhati. Vandako ti buddhādīnaṁ kalyāṇamittānaṁ vandako hutvā punabbhave paṭivandanaṁ labhati. Yasokittiñcā ti issariyaparivārañceva guṇakittiñca pappoti. Imāya gāthāya cittagahapatino vatthu (Dhp. 73-74) kathetabbaṁ.

Pajjalatī ti issariyaparivārena pajjalati. Siriyā ajahito hotī ti ettha anāthapiṇḍikassa vatthu (Dhp. 119-120) kathetabbaṁ. Asnātī ti paribhuñjati. “Patiṭṭhaṁ labhatī” ti idaṁ cūḷapadumajātakena (JA. 193) dīpetabbaṁ. Virūḷhamūlasantānan-ti vaḍḍhitamūlapārohaṁ. Amittā nappasāhantī ti ettha kuraraghariyasoṇattherassa mātu gehaṁ paviṭṭhacoravatthu kathetabbaṁ.

Sunando sārathi ettakāhi gāthāhi dhammaṁ desentam-pi taṁ asañjānitvā: “Ko nu kho ayan”-ti āvāṭakhaṇanaṁ pahāya rathasamīpaṁ gantvā tattha tañca pasādhanabhaṇḍañca ubhayaṁ adisvā puna āgantvā olokento taṁ sañjānitvā tassa pādesu patitvā añjaliṁ paggayha yācanto imaṁ gāthamāha.

22. Ehi taṁ paṭinessāmi, rājaputta sakaṁ gharaṁ,
Rajjaṁ kārehi bhaddante, kiṁ araññe karissasī ti.

Atha naṁ mahāsatto āha:

23. Alaṁ me tena rajjena, ñātakehi dhanena vā,
Yaṁ me adhammacariyāya, rajjaṁ labbhetha sārathī ti.

Tattha alan-ti paṭikkhepavacanaṁ.

Sārathi āha:

24. Puṇṇapattaṁ maṁ lābhehi, rājaputta ito gato,
Pitā mātā ca me dajjuṁ, rājaputta tayī gate.

25. Orodhā ca kumārā ca, vesiyānā ca brāhmaṇā,
Te pi attamanā dajjuṁ, rājaputta tayī gate.

26. Hatthārohā anīkaṭṭhā, rathikā pattikārakā,
Te pi attamanā dajjuṁ, rājaputta tayī gate.

27. Bahudhaññā jānapadā, negamā ca samāgatā,
Upāyanāni me dajjuṁ, rājaputta tayī gate ti.

Tattha puṇṇapattan-ti tuṭṭhidāyaṁ. Dajjun-ti sattaratanavassaṁ vassantā viya mama ajjhāsayapūraṇaṁ tuṭṭhidāyaṁ dadeyyuṁ. Idaṁ so: “Appeva [PTS 6.16] nāma mayi anukampāya gaccheyyā” ti cintetvā āha. Vesiyānā cā ti vessā ca. Upāyanānī ti paṇṇākārāni.

Atha naṁ mahāsatto āha:

28. Pitu mātu cahaṁ catto, raṭṭhassa nigamassa ca,
Atho sabbakumārānaṁ, natthi mayhaṁ sakaṁ gharaṁ.

29. Anuññāto ahaṁ matyā, sañcatto pitarā mahaṁ,
Ekoraññe pabbajito, na kāme abhipatthaye ti.

Tattha pitu mātu cā ti pitarā ca mātarā ca ahaṁ catto. Itaresu pi eseva nayo. Matyā ti samma sārathi, ahaṁ sattāhaṁ rajjaṁ paricchinditvā varaṁ gaṇhantiyā mātarā anuññāto nāma. Sañchatto ti suṭṭhu catto. Pabbajito ti pabbajitvā araññe vasanatthāya nikkhantoti attho.

Evaṁ mahāsattassa attano guṇe kathentassa pīti uppajji, tato pītivegena udānaṁ udānento āha:

30. Api ataramānānaṁ, phalāsāva samijjhati,
Vipakkabrahmacariyosmi, evaṁ jānāhi sārathi.

31. Api ataramānānaṁ, sammadattho vipaccati,
Vipakkabrahmacariyosmi, nikkhanto akutobhayo ti.

Tattha phalāsāvā ti ataramānassa mama soḷasavassehi katavāyāmassa samiddhaṁ ajjhāsayaphalaṁ dassetuṁ evamāha. Vipakkabrahmacariyosmī ti niṭṭhappattamanoratho. Sammadattho vipaccatī ti sammā upāyena kāraṇena kattabbakiccaṁ sampajjati.

Sārathi āha:

32. Evaṁ vaggukatho santo, visaṭṭhavacano casi,
Kasmā pitu ca mātucca, santike na bhaṇī tadā ti.

Tattha vaggukatho ti sakhilakatho.

Tato mahāsatto āha:

33. Nāhaṁ asandhitā pakkho, na badhiro asotatā,
Nāhaṁ ajivhatā mūgo, mā maṁ mūgamadhārayi.

34. Purimaṁ sarāmahaṁ jātiṁ, yattha rajjamakārayiṁ,
Kārayitvā tahiṁ rajjaṁ, pāpatthaṁ nirayaṁ bhusaṁ.

35. Vīsatiñceva vassāni, tahiṁ rajjamakārayiṁ,
Asītivassasahassāni, nirayamhi apaccisaṁ.

36. Tassa [PTS 6.17] rajjassahaṁ bhīto, mā maṁ rajjābhisecayuṁ,
Tasmā pitu ca mātucca, santike na bhaṇiṁ tadā.

37. Ucchaṅge maṁ nisādetvā, pitā atthānusāsati,
Ekaṁ hanatha bandhatha, ekaṁ khārāpatacchikaṁ,
Ekaṁ sūlasmiṁ uppetha, iccassa manusāsati.

38. Tāyāhaṁ pharusaṁ sutvā, vācāyo samudīritā,
Amūgo mūgavaṇṇena, apakkho pakkhasammato,
Sake muttakarīsasmiṁ, acchāhaṁ samparipluto.

39. Kasirañca parittañca, tañca dukkhena saṁyutaṁ,
Komaṁ jīvitamāgamma, veraṁ kayirātha kenaci.

40. Paññāya ca alābhena, dhammassa ca adassanā,
Komaṁ jīvitamāgamma, veraṁ kayirātha kenaci.

41. Api ataramānānaṁ, phalāsāva samijjhati,
Vipakkabrahmacariyosmi, evaṁ jānāhi sārathi.

42. Api ataramānānaṁ, sammadattho vipaccati,
Vipakkabrahmacariyosmi, nikkhanto akutobhayo ti.

Tattha asandhitā ti sandhīnaṁ abhāvena. Asotatā ti sotānaṁ abhāvena. Ajivhatā ti samparivattanajivhāya abhāvena mūgo ahaṁ na bhavāmi. Yatthā ti yāya jātiyā bārāṇasinagare rajjaṁ akārayiṁ. Pāpatthan-ti pāpataṁ. Patito asmīti vadati. Rajjābhisecayun-ti rajje abhisecayuṁ. Nisādetvā ti nisīdāpetvā. Atthānusāsatī ti atthaṁ anusāsati. Khārāpatacchikan-ti sattīhi paharitvā khārāhi patacchikaṁ karotha. Uppethā ti āvunatha. Iccassa manusāsatī ti evamassa atthaṁ anusāsati. Tāyāhan-ti tāyo vācāyo ahaṁ. Pakkhasammato ti pakkho iti sammato ahosiṁ. Acchāhan-ti acchiṁ ahaṁ, avasinti attho. Samparipluto ti samparikiṇṇo, nimuggo hutvā ti attho.

Kasiran-ti dukkhaṁ. Parittan-ti appaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: sammasārathi, sace pi sattānaṁ jīvitaṁ dukkham-pi samānaṁ bahuciraṭṭhitikaṁ bhaveyya, pattheyya, parittam-pi samānaṁ sace sukhaṁ bhaveyya, pattheyya, idaṁ pana kasirañca parittañca sakalena vaṭṭadukkhena saṁyuttaṁ sannihitaṁ omadditaṁ. Koman-ti ko imaṁ. Veran-ti pāṇātipātādipañcavidhaṁ veraṁ. Kenacī ti kenaci kāraṇena [PTS 6.18]. Paññāyā ti vipassanāpaññāya alābhena. Dhammassā ti sotāpattimaggassa adassanena. Puna udānagāthāyo agantukāmatāya thirabhāvadassanatthaṁ kathesi.

Taṁ sutvā sunando sārathi: “Ayaṁ kumāro evarūpaṁ rajjasiriṁ kuṇapaṁ viya chaḍḍetvā attano adhiṭṭhānaṁ abhinditvā: “Pabbajissāmīti araññaṁ paviṭṭho, mama iminā dujjīvitena ko attho, aham-pi tena saddhiṁ pabbajissāmī” ti cintetvā imaṁ gāthamāha.

43. Aham-pi pabbajissāmi, rājaputta tavantike,
Avhāyassu maṁ bhaddante, pabbajjā mama ruccatī ti.

Tattha tavantike ti tava santike. Avhāyassūti: “Ehi pabbajāhī” ti pakkosassu.

Evaṁ tena yācito pi mahāsatto: “Sacāhaṁ idāneva taṁ pabbājessāmi, mātāpitaro idha nāgacchissanti, atha nesaṁ parihāni bhavissati, ime assā ca ratho ca pasādhanabhaṇḍañca idheva nassissanti, ‘yakkho so, khādito nu kho tena sārathī’ ti garahā pi me uppajjissatī” ti cintetvā attano ca garahāmocanatthaṁ mātāpitūnañca vuḍḍhiṁ sampassanto asse ca rathañca pasādhanabhaṇḍañca tassa iṇaṁ katvā dassento imaṁ gāthamāha.

44. Rathaṁ niyyādayitvāna, anaṇo ehi sārathi,
Anaṇassa hi pabbajjā, etaṁ isīhi vaṇṇitan-ti.

Tattha etan-ti etaṁ pabbajjākaraṇaṁ buddhādīhi isīhi vaṇṇitaṁ pasatthaṁ thomitaṁ.

Taṁ sutvā sārathi: “Sace mayi nagaraṁ gate esa aññattha gaccheyya, pitā cassa imaṁ pavattiṁ sutvā ‘puttaṁ me dassehī’ ti puna āgato imaṁ na passeyya, rājadaṇḍaṁ me kareyya, tasmā ahaṁ attano guṇaṁ kathetvā aññatthāgamanatthāya paṭiññaṁ gaṇhissāmī” ti cintento gāthādvayamāha.

45. Yadeva tyāhaṁ vacanaṁ, akaraṁ bhaddamatthu te,
Tadeva me tvaṁ vacanaṁ, yācito kattumarahasi.

46. Idheva tāva acchassu, yāva rājānamānaye,
Appeva te pitā disvā, patīto sumano siyā ti.

Tato [PTS 6.19] mahāsatto āha:

47. Karomi te taṁ vacanaṁ, yaṁ maṁ bhaṇasi sārathi,
Aham-pi daṭṭhukāmosmi, pitaraṁ me idhāgataṁ.

48. Ehi samma nivattassu, kusalaṁ vajjāsi ñātinaṁ,
Mātaraṁ pitaraṁ mayhaṁ, vutto vajjāsi vandanan-ti.

Tattha karomi tetan-ti karomi te etaṁ vacanaṁ. Ehi samma nivattassū ti samma sārathi, tattha gantvā ehi, etto va khippam-eva nivattassu. Vutto vajjāsī ti mayā vutto hutvā: “Putto vo temiyakumāro vandatī” ti vandanaṁ vadeyyāsī ti attho.

Iti vatvā mahāsatto suvaṇṇakadali viya onamitvā pañcapatiṭṭhitena bārāṇasinagarābhimukho mātāpitaro vanditvā sārathissa sāsanaṁ adāsi. So sāsanaṁ gahetvā kumāraṁ padakkhiṇaṁ katvā rathamāruyha nagarābhimukho pāyāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

49. Tassa pāde gahetvāna, katvā ca naṁ padakkhiṇaṁ,
Sārathi rathamāruyha, rājadvāraṁ upāgamī ti.

Tassattho: bhikkhave, evaṁ vutto so sārathi, tassa kumārassa pāde gahetvā taṁ padakkhiṇaṁ katvā rathaṁ āruyha rājadvāraṁ upāgamīti.

Tasmiṁ khaṇe candādevī sīhapañjaraṁ vivaritvā: “Kā nu kho me puttassa pavattī” ti sārathissa āgamanamaggaṁ olokentī taṁ ekakaṁ āgacchantaṁ disvā uraṁ paharitvā paridevi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

50. Suññaṁ mātā rathaṁ disvā, ekaṁ sārathimāgataṁ,
Assupuṇṇehi nettehi, rodantī naṁ udikkhati.

51. Ayaṁ so sārathi eti, nihantvā mama atrajaṁ,
Nihato nūna me putto, pathabyā bhūmivaḍḍhano.

52. Amittā nūna nandanti, patītā nūna verino,
Āgataṁ sārathiṁ disvā, nihantvā mama atrajaṁ.

53. Suññaṁ mātā rathaṁ disvā, ekaṁ sārathimāgataṁ,
Assupuṇṇehi nettehi, rodantī paripucchi naṁ.

54. Kiṁ nu mūgo kiṁnu pakkho, kiṁnu so vilapī tadā,
Nihaññamāno bhūmiyā, taṁ me akkhāhi sārathi.

55. Kathaṁ hatthehi pādehi, mūgapakkho vivajjayi,
Nihaññamāno bhūmiyā, taṁ me akkhāhi pucchito ti.

Tattha mātā ti temiyakumārassa mātā. Pathabyā bhūmivaḍḍhano ti so mama putto bhūmivaḍḍhano hutvā pathabyā nihato nūna. Rodantī paripucchi nan-ti taṁ rathaṁ ekamantaṁ ṭhapetvā mahātalaṁ [PTS 6.20] abhiruyha candādeviṁ vanditvā ekamante ṭhitaṁ sārathiṁ paripucchi. Kinnū ti kiṁ nu so mama putto mūgo eva pakkho eva. Tadā ti yadā naṁ tvaṁ kāsuyaṁ pakkhipitvā kuddālena matthake pahari, tadā. Nihaññamāno bhūmiyā ti tayā bhūmiyaṁ nihaññamāno kiṁ nu vila pi. Taṁ me ti taṁ sabbaṁ aparihāpetvā me akkhāhi. Vivajjayīti: “Apehi sārathi, mā maṁ mārehī” ti kathaṁ hatthehi pādehi ca phandanto taṁ apanudi, taṁ me kathehī ti attho.

Tato sārathi āha:

56. Akkheyyaṁ te ahaṁ ayye, dajjāsi abhayaṁ mama,
Yaṁ me sutaṁ vā diṭṭhaṁ vā, rājaputtassa santike ti.

Tattha dajjāsī ti sace abhayaṁ dadeyyāsi, so idaṁ: “Sacāhaṁ ‘tava putto neva mūgo na pakkho madhurakatho dhammakathiko’ ti vakkhāmi, atha ‘kasmā taṁ gahetvā nāgatosī’ ti rājā kuddho rājadaṇḍam-pi me kareyya, abhayaṁ tāva yācissāmī” ti cintetvā āha.

Atha naṁ candādevī āha:

57. Abhayaṁ samma te dammi, abhīto bhaṇa sārathi,
Yaṁ te sutaṁ vā diṭṭhaṁ vā, rājaputtassa santike ti.

Tato sārathi āha:

58. Na so mūgo na so pakkho, visaṭṭhavacano ca so,
Rajjassa kira so bhīto, akarā ālaye bahū.

59. Purimaṁ sarati so jātiṁ, yattha rajjamakārayi,
Kārayitvā tahiṁ rajjaṁ, pāpattha nirayaṁ bhusaṁ.

60. Vīsatiñceva vassāni, tahiṁ rajjamakārayi,
Asītivassasahassāni, nirayamhi apacci so.

61. Tassa rajjassa so bhīto, mā maṁ rajjābhisecayuṁ,
Tasmā pitu ca mātucca, santike na bhaṇī tadā.

62. Aṅgapaccaṅgasampanno, ārohapariṇāhavā,
Visaṭṭhavacano pañño, magge saggassa tiṭṭhati.

63. Sace tvaṁ daṭṭhukāmāsi, rājaputtaṁ tavatrajaṁ,
Ehi taṁ pāpayissāmi, yattha sammati temiyo ti.

Tattha visaṭṭhavacano ti apalibuddhakatho. Akarā ālaye bahū ti tumhākaṁ vañcanāni bahūni akāsi. Pañño ti paññavā. Sace tvan-ti rājānaṁ dhuraṁ katvā ubho pi te evamāha. Yattha sammati temiyo ti yattha vo putto mayā gahitapaṭiñño hutvā acchati, tattha pāpayissāmi, idāni papañcaṁ akatvā lahuṁ gantuṁ vaṭṭatīti āha.

Kumāro [PTS 6.21] pana sārathiṁ pesetvā pabbajitukāmo ahosi. Tadā sakko tassa manaṁ ñatvā tasmiṁ khaṇe vissakammadevaputtaṁ pakkosāpetvā: “Tāta vissakammadevaputta, temiyakumāro pabbajitukāmo, tvaṁ tassa paṇṇasālañca pabbajitaparikkhārañca māpetvā ehī” ti pesesi. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā vegena gantvā tiyojanike vanasaṇḍe attano iddhibalena ramaṇīyaṁ assamaṁ māpetvā rattiṭṭhānadivāṭṭhānañca pokkharaṇiñca āvāṭañca akālaphalasampannaṁ rukkhañca katvā paṇṇasālasamīpe catuvīsatihatthappamāṇaṁ caṅkamaṁ māpetvā antocaṅkame ca phalikavaṇṇaṁ ruciraṁ vālukaṁ okiritvā sabbe pabbajitaparikkhāre māpetvā: “Ye pabbajitukāmā, te ime gahetvā pabbajantū” ti bhittiyaṁ akkharāni likhitvā caṇḍavāḷe ca amanāpasadde sabbe migapakkhino ca palāpetvā sakaṭṭhānam-eva gato.

Tasmiṁ khaṇe mahāsatto taṁ disvā sakkadattiyabhāvaṁ ñatvā, paṇṇasālaṁ pavisitvā vatthāni apanetvā, rattavākacīraṁ nivāsetvā ekaṁ pārupitvā ajinacammaṁ ekaṁse katvā jaṭāmaṇḍalaṁ bandhitvā kājaṁ aṁse katvā kattaradaṇḍamādāya paṇṇasālato nikkhamitvā pabbajitasiriṁ samubbahanto aparāparaṁ caṅkamitvā: “Aho sukhaṁ, aho sukhan”-ti udānaṁ udānento paṇṇasālaṁ pavisitvā kaṭṭhattharaṇe nisinno pañca abhiññā aṭṭha samāpattiyo ca nibbattetvā sāyanhasamaye paṇṇasālato nikkhamitvā caṅkamanakoṭiyaṁ ṭhitakārarukkhato paṇṇāni gahetvā, sakkadattiyabhājane aloṇake atakke nidhūpane udake sedetvā amataṁ viya paribhuñjitvā cattāro brahmavihāre bhāvetvā tattha vāsaṁ kappesi.

Kāsirājā pi sunandasārathissa vacanaṁ sutvā mahāsenaguttaṁ pakkosāpetvā taramānarūpo va gamanasajjaṁ kāretuṁ āha:

64. Yojayantu rathe asse, kacchaṁ nāgāna bandhatha,
Udīrayantu saṅkhapaṇavā, vādantu ekapokkharā.

65. Vādantu bherī sannaddhā, vaggū vādantu dundubhī,
Negamā ca maṁ anventu, gacchaṁ puttanivedako.

66. Orodhā ca kumārā ca, vesiyānā ca brāhmaṇā,
Khippaṁ yānāni yojentu, gacchaṁ puttanivedako.

67. Hatthārohā anīkaṭṭhā, rathikā pattikārakā,
Khippaṁ yānāni yojentu, gacchaṁ puttanivedako.

68. Samāgatā jānapadā, negamā ca samāgatā,
Khippaṁ yānāni yojentu, gacchaṁ puttanivedako ti.

Tattha [PTS 6.22] udīrayantū ti saddaṁ muñcantu. Vādantū ti vajjantu. Ekapokkharā ti ekamukhabheriyo. Sannaddhā ti suṭṭhu naddhā. Vaggū ti madhurassarā. Gacchan-ti gamissāmi. Puttanivedako ti puttassa nivedako ovādako hutvā gacchāmi. Taṁ ovaditvā mama vacanaṁ gāhāpetvā tattheva taṁ ratanarāsimhi ṭhapetvā abhisiñcitvā ānetuṁ gacchāmīti adhippāyenevamāha. Negamā ti kuṭumbikajanā. Samāgatā ti sannipatitā hutvā.

Evaṁ raññā āṇattā sārathino asse yojetvā rathe rājadvāre ṭhapetvā rañño ārocesuṁ. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

69. Asse ca sārathī yutte, sindhave sīghavāhane,
Rājadvāraṁ upāgacchuṁ, yuttā deva ime hayā ti.

Tattha asse ti sindhave sindhavajātike sīghavāhane javasampanne asse ādāya. Sārathī ti sārathino. Yutte ti rathesu yojite. Upāgacchun-ti te rathesu yutte asse ādāya āgamaṁsu, āgantvā ca pana: “Yuttā, deva, ime hayā” ti ārocesuṁ.

Tato sārathīnaṁ vacanaṁ sutvā rājā upaḍḍhagāthamāha.

70. Thūlā javena hāyanti, kisā hāyanti thāmunā ti.

Taṁ sutvā sārathino pi upaḍḍhagāthamāhaṁsu:

“Kise thūle vivajjetvā, saṁsaṭṭhā yojitā hayā” ti.

Tassattho: deva, kise ca thūle ca evarūpe asse aggaṇhitvā vayena vaṇṇena javena balena sadisā hayā yojitāti.

Atha rājā puttassa santikaṁ gacchanto cattāro vaṇṇe aṭṭhārasa seniyo sabbañca balakāyaṁ sannipātāpesi. Tassa sannipātentasseva tayo divasā atikkantā. Atha catutthe divase kāsirājā nagarato nikkhamitvā gahetabbayuttakaṁ gāhāpetvā assamapadaṁ gantvā puttena saddhiṁ paṭinandito paṭisanthāramakāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

71. Tato rājā taramāno, yuttamāruyha sandanaṁ,
Itthāgāraṁ ajjhabhāsi, sabbāva anuyātha maṁ.

72. Vāḷabījanimuṇhīsaṁ, khaggaṁ chattañca paṇḍaraṁ,
Upādhī rathamāruyha, suvaṇṇehi alaṅkatā.

73. Tato sa rājā pāyāsi, purakkhatvāna sārathiṁ,
Khippam-eva upāgacchi, yattha sammati temiyo.

74. Tañca [PTS 6.23] disvāna āyantaṁ, jalantamiva tejasā,
Khattasaṅghaparibyūḷhaṁ, temiyo etadabravi.

75. Kacci nu tāta kusalaṁ, kacci tāta anāmayaṁ,
Sabbā ca rājakaññāyo, arogā mayha mātaro.

76. Kusalañceva me putta, atho putta anāmayaṁ,
Sabbā ca rājakaññāyo, arogā tuyha mātaro.

77. Kacci amajjapo tāta, kacci te suramappiyaṁ,
Kacci sacce ca dhamme ca, dāne te ramate mano.

78. Amajjapo ahaṁ putta, atho me suramappiyaṁ,
Atho sacce ca dhamme ca, dāne me ramate mano.

79. Kacci arogaṁ yoggaṁ te, kacci vahati vāhanaṁ,
Kacci te byādhayo natthi, sarīrassupatāpanā.

80. Atho arogaṁ yoggaṁ me, atho vahati vāhanaṁ,
Atho me byādhayo natthi, sarīrassupatāpanā.

81. Kacci antā ca te phītā, majjhe ca bahalā tava,
Koṭṭhāgārañca kosañca, kacci te paṭisanthataṁ.

82. Atho antā ca me phītā, majjhe ca bahalā mama,
Koṭṭhāgārañca kosañca, sabbaṁ me paṭisanthataṁ.

83. Svāgataṁ te mahārāja, atho te adurāgataṁ,
Patiṭṭhapentu pallaṅkaṁ, yattha rājā nisakkatī ti.

Tattha upādhī rathamāruyhā ti suvaṇṇapādukā ca rathaṁ āropentū ti attho. Ime tayo pāde puttassa tattheva abhisekakaraṇatthāya: “Pañca rājakakudhabhaṇḍāni gaṇhathā” ti āṇāpento rājā āha. Suvaṇṇehi alaṅkatā ti idaṁ pādukaṁ sandhāyāha. Upāgacchī ti upāgato ahosi. Kāya velāyāti? Mahāsattassa kārapaṇṇāni pacitvā nibbāpentassa nisinnavelāya. Jalantamiva tejasā ti rājatejena jalantaṁ viya. Khattasaṅghaparibyūḷhan-ti kathāphāsukena amaccasaṅghena parivutaṁ, khattiyasamūhehi vā parivāritaṁ. Etadabravī ti kāsirājānaṁ bahi khandhāvāraṁ nivāsāpetvā padasāva paṇṇasālaṁ āgantvā taṁ vanditvā nisinnaṁ paṭisanthāraṁ karonto etaṁ vacanaṁ abravi.

Kusalaṁ anāmayan-ti ubhayena pi padena ārogyam-eva pucchati. Kacci amajjapo ti kacci majjaṁ na pivasīti pucchati. “Appamatto” ti pi pāṭho, kusaladhammesu nappamajjasī ti attho. Suramappiyan-ti surāpānaṁ appiyaṁ. “Suramappiyā” ti pi pāṭho, surā appiyā ti attho. Dhamme ti dasavidhe rājadhamme. Yoggan-ti yuge yuñjitabbaṁ te tava assagoṇādikaṁ. Kacci vahatī ti kacci arogaṁ hutvā vahati. Vāhanan-ti hatthiassādi sabbaṁ vāhanaṁ. Sarīrassupatāpanā ti sarīrassa upatāpakarā. Antā ti paccantajanapadā. Phītā ti iddhā subhikkhā, vatthābharaṇehi vā annapānehi vā paripuṇṇā gāḷhavāsā. Majjhe cā ti raṭṭhassa majjhe. Bahalā ti gāmanigamā ghanavāsā. Paṭisanthatan-ti paṭicchāditaṁ guttaṁ, paripuṇṇaṁ vā. Yattha rājā nisakkatī ti yasmiṁ pallaṅke rājā nisīdissati, taṁ paññāpentūti vadati.

Rājā mahāsatte gāravena pallaṅke na nisīdati. Atha [PTS 6.24] mahāsatto: “Sace pallaṅke na nisīdati, paṇṇasanthāraṁ paññāpethā” ti vatvā tasmiṁ paññatte nisīdanatthāya rājānaṁ nimantento gāthamāha.

84. Idheva te nisīdassu, niyate paṇṇasanthare,
Etto udakamādāya, pāde pakkhālayassu te ti.

Tattha niyate ti susanthate. Etto ti paribhogaudakaṁ dassento āha.

Rājā mahāsatte gāravena paṇṇasanthāre pi anisīditvā bhūmiyaṁ eva nisīdi. Mahāsatto pi paṇṇasālaṁ pavisitvā taṁ kārapaṇṇakaṁ nīharitvā rājānaṁ tena nimantento gāthamāha.

85. Idam-pi paṇṇakaṁ mayhaṁ, randhaṁ rāja aloṇakaṁ,
Paribhuñja mahārāja, pāhuno mesidhāgato ti.

Atha naṁ rājā āha:

86. Na cāhaṁ paṇṇaṁ bhuñjāmi, na hetaṁ mayha bhojanaṁ,
Sālīnaṁ odanaṁ bhuñje, suciṁ maṁsūpasecanan-ti.

Tattha na cāhan-ti paṭikkhepavacanaṁ.

Rājā tathārūpaṁ attano rājabhojanaṁ vaṇṇetvā tasmiṁ mahāsatte gāravena thokaṁ paṇṇakaṁ hatthatale ṭhapetvā: “Tāta, tvaṁ evarūpaṁ bhojanaṁ bhuñjasī” ti puttena saddhiṁ piyakathaṁ kathento nisīdi. Tasmiṁ khaṇe candādevī orodhena parivutā ekamaggena āgantvā bodhisattassa assamapadaṁ patvā piyaputtaṁ disvā tattheva patitvā visaññī ahosi. Tato paṭiladdhassāsā patitaṭṭhānato uṭṭhahitvā āgantvā bodhisattassa pāde daḷhaṁ gahetvā vanditvā assupuṇṇehi nettehi roditvā vandanaṭṭhānato uṭṭhāya ekamantaṁ nisīdi. Atha naṁ rājā: “Bhadde, tava puttassa bhojanaṁ passāhī” ti vatvā thokaṁ paṇṇakaṁ tassā hatthe ṭhapetvā sesaitthīnam-pi thokaṁ thokaṁ adāsi. Tā sabbāpi: “Sāmi, evarūpaṁ bhojanaṁ bhuñjasī” ti vadantiyo taṁ gahetvā attano attano sīse katvā: “Atidukkaraṁ karosi, sāmī” ti vatvā namassamānā nisīdiṁsu. Rājā puna: “Tāta, idaṁ mayhaṁ acchariyaṁ hutvā upaṭṭhātī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

87. Accherakaṁ maṁ paṭibhāti, ekakam-pi rahogataṁ,
Edisaṁ bhuñjamānānaṁ, kena vaṇṇo pasīdatī ti.

Tattha ekakan-ti tāta, taṁ ekakam-pi rahogataṁ iminā bhojanena yāpentaṁ disvā mama acchariyaṁ hutvā upaṭṭhāti. Edisan-ti evarūpaṁ aloṇakaṁ atakkaṁ nidhūpanaṁ randhaṁ pattaṁ bhuñjantānaṁ kena kāraṇena vaṇṇo pasīdatīti naṁ pucchi.

Athassa [PTS 6.25] so ācikkhanto āha:

88. Eko rāja nipajjāmi, niyate paṇṇasanthare,
Tāya me ekaseyyāya, rāja vaṇṇo pasīdati.

89. Na ca nettiṁsabandhā me, rājarakkhā upaṭṭhitā,
Tāya me sukhaseyyāya, rājavaṇṇo pasīdati.

90. Atītaṁ nānusocāmi, nappajappāmināgataṁ,
Paccuppannena yāpemi, tena vaṇṇo pasīdati.

91. Anāgatappajappāya, atītassānusocanā,
Etena bālā sussanti, naḷo va harito luto ti.

Tattha nettiṁsabandhā ti khaggabandhā. Rājarakkhā ti rājānaṁ rakkhitā. Nappajappāmī ti na patthemi. Harito ti haritavaṇṇo. Luto ti luñcitvā ātape khittanaḷo viya.

Atha rājā: “Idheva naṁ abhisiñcitvā ādāya gamissāmī” ti cintetvā rajjena nimantento āha:

92. Hatthānīkaṁ rathānīkaṁ, asse pattī ca vammino,
Nivesanāni rammāni, ahaṁ putta dadāmi te.

93. Itthāgāram-pi te dammi, sabbālaṅkārabhūsitaṁ,
Tā putta paṭipajjassu, tvaṁ no rājā bhavissasi.

94. Kusalā naccagītassa, sikkhitā cāturitthiyo,
Kāme taṁ ramayissanti, kiṁ araññe karissasi.

95. Paṭirājūhi te kaññā, ānayissaṁ alaṅkatā,
Tāsu putte janetvāna, atha pacchā pabbajissasi.

96. Yuvā ca daharo cāsi, paṭhamuppattiko susu,
Rajjaṁ kārehi bhaddante, kiṁ araññe karissasī ti.

Tattha hatthānīkan-ti dasahatthito paṭṭhāya hatthānīkaṁ nāma, tathā rathānīkaṁ. Vammino ti vammabaddhasūrayodhe. Kusalā ti chekā. Sikkhitā ti aññesu pi itthikiccesu sikkhitā. Cāturitthiyo ti caturā vilāsā itthiyo, atha vā caturā nāgarā itthiyo, atha vā caturā nāma nāṭakitthiyo. Paṭirājūhi te kaññā ti aññehi rājūhi tava rājakaññāyo ānayissāmi. Yuvā ti yobbanappatto. Daharo ti taruṇo. Paṭhamuppattiko ti paṭhamavayena uppattito samuggato. Susū ti atitaruṇo.

Ito paṭṭhāya bodhisattassa dhammakathā hoti:

97. Yuvā care brahmacariyaṁ, brahmacārī yuvā siyā,
Daharassa hi pabbajjā, etaṁ isīhi vaṇṇitaṁ.

98. Yuvā [PTS 6.26] care brahmacariyaṁ, brahmacārī yuvā siyā,
Brahmacariyaṁ carissāmi, nāhaṁ rajjena matthiko.

99. Passāmi vohaṁ daharaṁ, amma tāta vadantaraṁ,
Kicchāladdhaṁ piyaṁ puttaṁ, appatvāva jaraṁ mataṁ.

100. Passāmi vohaṁ dahariṁ, kumāriṁ cārudassaniṁ,
Navavaṁsakaḷīraṁva, paluggaṁ jīvitakkhayaṁ.

101. Daharā pi hi mīyanti, narā ca atha nāriyo,
Tattha ko vissase poso, ‘daharomhī’ ti jīvite.

102. Yassa ratyā vivasāne, āyu appataraṁ siyā,
Appodakeva macchānaṁ, kiṁ nu komārakaṁ tahiṁ.

103. Niccamabbhāhato loko, niccañca parivārito,
Amoghāsu vajantīsu, kiṁ maṁ rajjebhisiñcasī ti.

Kāsirājā āha:

104. Kena mabbhāhato loko, kena ca parivārito,
Kāyo amoghā gacchanti, taṁ me akkhāhi pucchito ti.

Bodhisatto āha:

105. Maccunābbhāhato loko, jarāya parivārito,
Ratyo amoghā gacchanti, evaṁ jānāhi khattiya.

106. Yathā pi tante vitate, yaṁ yadevūpavīyati,
Appakaṁ hoti vetabbaṁ, evaṁ maccāna jīvitaṁ.

107. Yathā vārivaho pūro, gacchaṁ nupanivattati,
Evamāyu manussānaṁ, gacchaṁ nupanivattati.

108. Yathā vārivaho pūro, vahe rukkhepakūlaje,
Evaṁ jarāmaraṇena, vuyhante sabbapāṇino ti.

Tattha brahmacārī yuvā siyā ti brahmacariyaṁ caranto yuvā bhaveyya. Isīhi vaṇṇitan-ti buddhādīhi isīhi thomitaṁ pasatthaṁ. Nāhaṁ rajjena matthiko ti ahaṁ rajjena atthiko na homi. Amma tāta vadantaranti: “Amma, tātā” ti vadantaṁ. Paluggan-ti maccunā luñcitvā gahitaṁ. Yassa ratyā vivasāne ti mahārāja, yassa mātukucchimhi paṭisandhiggahaṇakālato paṭṭhāya rattidivātikkamena appataraṁ āyu hoti. Komārakaṁ tahin-ti tasmiṁ vaye taruṇabhāvo kiṁ karissati.

Kena mabbhāhato ti kena abbhāhato. Idaṁ rājā saṁkhittena bhāsitassa atthaṁ ajānanto va pucchati. Ratyo ti rattiyo. Tā hi imesaṁ sattānaṁ āyuñca vaṇṇañca balañca khepentiyo eva gacchantīti amoghā gacchanti nāmāti veditabbaṁ [PTS 6.27]. Yaṁ yadevūpavīyatī ti yaṁ yaṁ tantaṁ upavīyati. Vetabban-ti tantasmiṁ vīte sesaṁ vetabbaṁ yathā appakaṁ hoti, evaṁ sattānaṁ jīvitaṁ. Nupanivattatī ti tasmiṁ tasmiṁ khaṇe gataṁ gatam-eva hoti, na upanivattati. Vahe rukkhepakūlaje ti upakūlaje rukkhe vaheyya.

Rājā mahāsattassa dhammakathaṁ sutvā: “Kiṁ me gharāvāsenā” ti ativiya ukkaṇṭhito pabbajitukāmo hutvā: “Nāhaṁ tāva puna nagaraṁ gamissāmi, idheva pabbajissāmi. Sace pana me putto nagaraṁ gaccheyya, setacchattamassa dadeyyan”-ti cintetvā taṁ vīmaṁsituṁ puna rajjena nimantento āha:

109. Hatthānīkaṁ rathānīkaṁ, asse pattī ca vammino,
Nivesanāni rammāni, ahaṁ putta dadāmi te.

110. Itthāgāram-pi te dammi, sabbālaṅkārabhūsitaṁ,
Tā putta paṭipajjassu, tvaṁ no rājā bhavissasi.

111. Kusalā naccagītassa, sikkhitā cāturitthiyo,
Kāme taṁ ramayissanti, kiṁ araññe karissasi.

112. Paṭirājūhi te kaññā, ānayissaṁ alaṅkatā,
Tāsu putte janetvāna, atha pacchā pabbajissasi.

113. Yuvā ca daharo cāsi, paṭhamuppattiko susu,
Rajjaṁ kārehi bhaddante, kiṁ araññe karissasi.

114. Koṭṭhāgārañca kosañca, vāhanāni balāni ca,
Nivesanāni rammāni, ahaṁ putta dadāmi te.

115. Gomaṇḍalaparibyūḷho, dāsisaṅghapurakkhato,
Rajjaṁ kārehi bhaddante, kiṁ araññe karissasī ti.

Tattha gomaṇḍalaparibyūḷho ti subhaṅgīnaṁ rājakaññānaṁ maṇḍalena purakkhato.

Atha mahāsatto rajjena anatthikabhāvaṁ pakāsento āha:

116. Kiṁ dhanena yaṁ khīyetha, kiṁ bhariyāya marissati,
Kiṁ yobbanena jiṇṇena, yaṁ jarāyābhibhuyyati.

117. Tattha kā nandi kā khiḍḍā, kā ratī kā dhanesanā,
Kiṁ me puttehi dārehi, rāja muttosmi bandhanā.

118. Yohaṁ evaṁ pajānāmi, maccu me nappamajjati,
Antakenādhipannassa, kā ratī kā dhanesanā.

119. Phalānamiva [PTS 6.28] pakkānaṁ, niccaṁ patanato bhayaṁ,
Evaṁ jātāna maccānaṁ, niccaṁ maraṇato bhayaṁ.

120. Sāyameke na dissanti, pāto diṭṭhā bahū janā,
Pāto ete na dissanti, sāyaṁ diṭṭhā bahū janā.

121. Ajjeva kiccaṁ ātapaṁ, ko jaññā maraṇaṁ suve,
Na hi no saṅgaraṁ tena, mahāsenena maccunā.

122. Corā dhanassa patthenti, rāja muttosmi bandhanā,
Ehi rāja nivattassu, nāhaṁ rajjena matthiko ti.

Tattha yaṁ khīyethā ti mahārāja, kiṁ tvaṁ maṁ dhanena nimantesi, yaṁ khīyetha khayaṁ gaccheyya. Dhanaṁ vā hi purisaṁ cajati, puriso vā taṁ dhanaṁ cajitvā gacchatīti sabbathā pi khayagāmī yeva hoti, kiṁ tvaṁ maṁ tena dhanena nimantesi. Kiṁ bhariyāyā ti bhariyāya kiṁ karissāmi, yā mayi ṭhite yeva marissati. Jiṇṇenā ti jarāya anuparitena anubhūtena. Abhibhuyyatī ti abhibhaviyyati. Tatthā ti tasmiṁ evaṁ jarāmaraṇadhamme lokasannivāse. Kā nandī ti kā nāma tuṭṭhi. Khiḍḍā ti kīḷā. Ratī ti pañcakāmaguṇarati. Bandhanā ti kāmabandhanā mutto asmi, mahārājāti jhānena vikkhambhitattā evamāha. Maccu me ti mama maccu nappamajjati, niccaṁ mama vadhāya appamatoyevā ti. Yo ahaṁ evaṁ pajānāmi, tassa mama antakena adhipannassa vadhitassa kā nāma rati, kā dhanesanāti. Niccan-ti jātakālato paṭṭhāya sadā jarāmaraṇato bhayam-eva uppajjati.

Ātapan-ti kusalakammavīriyaṁ. Kiccan-ti kattabbaṁ. Ko jaññā maraṇaṁ suve ti suve vā parasuve vā maraṇaṁ vā jīvitaṁ vā ko jāneyya. Saṅgaran-ti saṅketaṁ. Mahāsenenā ti pañcavīsatibhayabāttiṁsakammakaraṇachannavutirogappamukhādivasena puthusenena. Corā dhanassā ti dhanatthāya jīvitaṁ cajantā corā dhanassa patthenti nāma, ahaṁ pana dhanapatthanāsaṅkhātā bandhanā mutto asmi, na me dhanenatthoti attho. Nivattassū ti mama vacanena sammā nivattassu, rajjaṁ pahāya nekkhammaṁ paṭisaraṇaṁ katvā pabbajassu. Yaṁ pana cintesi: “Imaṁ rajje patiṭṭhāpessāmī” ti, taṁ mā cintayi, nāhaṁ rajjena atthikoti. Iti mahāsattassa dhammadesanā sahānusandhinā matthakaṁ pattā.

Taṁ sutvā rājānañca candādeviñca ādiṁ katvā soḷasasahassā orodhā ca amaccādayo ca sabbe pabbajitukāmā ahesuṁ. Rājā pi nagare bheriṁ carāpesi: “Ye mama puttassa santike pabbajituṁ icchanti, te pabbajantū” ti [PTS 6.29]. Sabbesañca suvaṇṇakoṭṭhāgārādīnaṁ dvārāni vivarāpetvā: “Asukaṭṭhāne ca mahānidhikumbhiyo atthi, atthikā gaṇhantū” ti suvaṇṇapaṭṭe akkharāni likhāpetvā mahāthambhe bandhāpesi. Te nāgarā yathāpasārite āpaṇe ca vivaṭadvārāni gehāni ca pahāya nagarato nikkhamitvā rañño santikaṁ āgamiṁsu. Rājā mahājanena saddhiṁ mahāsattassa santike pabbaji. Sakkadattiyaṁ tiyojanikaṁ assamapadaṁ paripuṇṇaṁ ahosi. Mahāsatto paṇṇasālāyo vicāresi, majjhe ṭhitā paṇṇasālāyo itthīnaṁ dāpesi. Kiṁkāraṇā? Bhīrukajātikā etāti. Purisānaṁ pana bahipaṇṇasālāyo dāpesi. Tā sabbā pi paṇṇasālāyo vissakammadevaputto va māpesi. Te ca phaladhararukkhe vissakammadevaputto yeva attano iddhiyā māpesi. Te sabbe vissakammena nimmitesu phaladhararukkhesu uposathadivase bhūmiyaṁ patitapatitāni phalāni gahetvā paribhuñjitvā samaṇadhammaṁ karonti. Tesu yo kāmavitakkaṁ vā byāpādavitakkaṁ vā vihiṁsāvitakkaṁ vā vitakketi, tassa manaṁ jānitvā mahāsatto ākāse nisīditvā madhuradhammaṁ kathesi. Te janā bodhisattassa madhuradhammaṁ sutvā ekaggacittā hutvā khippam-eva abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattesuṁ.

Tadā eko sāmantarājā: “Kāsirājā kira bārāṇasinagarato nikkhamitvā vanaṁ pavisitvā pabbajito” ti sutvā: “Bārāṇasiṁ gaṇhissāmī” ti nagarā nikkhamitvā bārāṇasiṁ patvā nagaraṁ pavisitvā alaṅkatanagaraṁ disvā rājanivesanaṁ āruyha sattavidhaṁ vararatanaṁ oloketvā: “Kāsirañño imaṁ dhanaṁ nissāya ekena bhayena bhavitabban”-ti cintento surāsoṇḍe pakkosāpetvā pucchi: “Tumhākaṁ rañño idha nagare bhayaṁ uppannaṁ atthī” ti? “Natthi, devā” ti. “Kiṁ kāraṇā” ti. “Amhākaṁ rañño putto temiyakumāro ‘bārāṇasiṁ rajjaṁ na karissāmī’ ti amūgo pi mūgo viya hutvā imamhā nagarā nikkhamitvā vanaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbaji, tena kāraṇena amhākaṁ rājā mahājanena saddhiṁ imamhā nagarā nikkhamitvā temiyakumārassa santikaṁ gantvā pabbajito” ti ārocesuṁ. Sāmantarājā tesaṁ vacanaṁ sutvā tussitvā: “Aham-pi pabbajissāmī” ti cintetvā: “Tāta, tumhākaṁ rājā kataradvārena nikkhanto” ti pucchi. “Deva, pācīnadvārenā” ti vutte attano parisāya saddhiṁ teneva pācīnadvārena nikkhamitvā nadītīrena pāyāsi.

Mahāsatto pi tassa āgamanaṁ ñatvā vanantaraṁ āgantvā ākāse nisīditvā madhuradhammaṁ desesi. So parisāya saddhiṁ tassa santike yeva pabbaji. Evaṁ apare pi satta rājāno: “Bārāṇasinagaraṁ gaṇhissāmī” ti āgatā. Te pi rājāno satta rajjāni chaḍḍetvā bodhisattassa santike yeva pabbajiṁsu. Hatthī pi araññahatthī jātā, assā pi araññaassā jātā, rathā pi araññe yeva vinaṭṭhā, bhaṇḍāgāresu kahāpaṇe assamapade vālukaṁ katvā vikiriṁsu. Sabbe pi abhiññāsamāpattiyo nibbattetvā jīvitapariyosāne brahmalokaparāyaṇā ahesuṁ. Tiracchānagatā hatthiassā pi isigaṇe cittaṁ pasādetvā chakāmāvacaralokesu nibbattiṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi rajjaṁ pahāya nikkhantoyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā chatte adhivatthā devadhītā uppalavaṇṇā [PTS 6.30] ahosi, sunando sārathi sāriputto, mātāpitaro mahārājakulāni, sesaparisā buddhaparisā, mūgapakkhapaṇḍito pana aham-eva sammāsambuddho ahosin”-ti.

Mūgapakkhajātakavaṇṇanā paṭhamā

JA 539: Mahājanakajātakavaṇṇanā

Koyaṁ majjhe samuddasmin-ti idaṁ satthā jetavane viharanto mahābhinikkhamanaṁ ārabbha kathesi. Ekadivasañhi bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannisinnā tathāgatassa mahābhinikkhamanaṁ vaṇṇayantā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi tathāgato mahābhinikkhamanaṁ nikkhantoyevā” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte videharaṭṭhe mithilāyaṁ mahājanako nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tassa dve puttā ahesuṁ ariṭṭhajanako ca polajanako cāti. Tesu rājā jeṭṭhaputtassa uparajjaṁ adāsi, kaniṭṭhassa senāpatiṭṭhānaṁ adāsi. Aparabhāge mahājanako kālamakāsi. Tassa sarīrakiccaṁ katvā rañño accayena ariṭṭhajanako rājā hutvā itarassa uparajjaṁ adāsi. Tasseko pādamūliko amacco rañño santikaṁ gantvā: “Deva, uparājā tumhe ghātetukāmo” ti āha. Rājā tassa punappunaṁ kathaṁ sutvā kaniṭṭhassa sinehaṁ bhinditvā polajanakaṁ saṅkhalikāhi bandhāpetvā rājanivesanato avidūre ekasmiṁ gehe vasāpetvā ārakkhaṁ ṭhapesi. Kumāro: “Sacāhaṁ bhātu verīmhi, saṅkhalikā pi me hatthapādā mā muccantu, dvāram-pi mā vivarīyatu, sace no verīmhi, saṅkhalikā pi me hatthapādā muccantu, dvāram-pi vivarīyatū” ti saccakiriyamakāsi. Tāvadeva [PTS 6.31] saṅkhalikā pi khaṇḍākhaṇḍaṁ chijjiṁsu, dvāram-pi vivaṭaṁ. So nikkhamitvā ekaṁ paccantagāmaṁ gantvā vāsaṁ kappesi.

Paccantagāmavāsino taṁ sañjānitvā upaṭṭhahiṁsu. Rājā pi taṁ gāhāpetuṁ nāsakkhi. So anupubbena paccantajanapadaṁ hatthagataṁ katvā mahāparivāro hutvā: “Ahaṁ pubbe bhātu na verī, idāni pana verīmhī” ti mahājanaparivuto mithilaṁ gantvā bahinagare khandhāvāraṁ katvā vāsaṁ kappesi. Nagaravāsino yodhā: “Kumāro kira āgato” ti sutvā yebhuyyena hatthiassavāhanādīni gahetvā tasseva santikaṁ āgamiṁsu, aññe pi nāgarā āgamiṁsu. So bhātu sāsanaṁ pesesi: “Nāhaṁ pubbe tumhākaṁ verī, idāni pana verīmhi, chattaṁ vā me detha, yuddhaṁ vā” ti. Rājā taṁ sutvā yuddhaṁ kātuṁ icchanto aggamahesiṁ āmantetvā: “Bhadde, yuddhe jayaparājayo nāma na sakkā ñātuṁ, sace mama antarāyo hoti, tvaṁ gabbhaṁ rakkheyyāsī” ti vatvā mahatiyā senāya parivuto nagarā nikkhami.

Atha naṁ yuddhe polajanakassa yodhā jīvitakkhayaṁ pāpesuṁ. Tadā: “Rājā mato” ti sakalanagare ekakolāhalaṁ jātaṁ. Devī pi tassa matabhāvaṁ ñatvā sīghaṁ sīghaṁ suvaṇṇasārādīni gahetvā pacchiyaṁ pakkhipitvā matthake kiliṭṭhapilotikaṁ attharitvā upari taṇḍule okiritvā kiliṭṭhapilotikaṁ nivāsetvā sarīraṁ virūpaṁ katvā pacchiṁ sīse ṭhapetvā divā divasseva nikkhami, na koci naṁ sañjāni. Sā uttaradvārena nikkhamitvā katthaci agatapubbattā maggaṁ ajānantī disaṁ vavatthāpetuṁ asakkontī kevalaṁ: “Kālacampānagaraṁ nāma atthī” ti sutattā: “Kālacampānagaraṁ gamikā nāma atthī” ti pucchamānā ekikā sālāyaṁ nisīdi. Kucchimhi panassā nibbattasatto na yo vā so vā, pūritapāramī mahāsatto nibbatti.

Tassa tejena sakkassa bhavanaṁ kam pi. Sakko āvajjento taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Tassā kucchiyaṁ nibbattasatto mahāpuñño, mayā gantuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā paṭicchannayoggaṁ māpetvā tattha mañcaṁ paññāpetvā mahallakapuriso viya yoggaṁ pājento tāya nisinnasālāya dvāre ṭhatvā: “Kālacampānagaraṁ gamikā nāma atthī” ti pucchi. “Ahaṁ, tāta, gamissāmī” ti. “Tena [PTS 6.32] hi yoggaṁ āruyha nisīda, ammā” ti. “Tāta, ahaṁ paripuṇṇagabbhā, na sakkā mayā yoggaṁ abhiruhituṁ, pacchato pacchato gamissāmi, imissā pana me pacchiyā okāsaṁ dehī” ti. “Amma, kiṁ vadesi, yoggaṁ pājetuṁ jānanasamattho nāma mayā sadiso natthi. Amma, mā bhāyi, āruyha nisīdā” ti. Sā: “Tāta, sādhū” ti vadati. So tassā ārohanakāle attano ānubhāvena vātapuṇṇabhastacammaṁ viya pathaviṁ unnāmetvā yoggassa pacchimante paharāpesi. Sā abhiruyha sayane nipajjitvāva: “Ayaṁ devatā bhavissatī” ti aññāsi. Sā dibbasayane nipannamattāva niddaṁ okkami.

Atha naṁ sakko tiṁsayojanamatthake ekaṁ nadiṁ patvā pabodhetvā: “Amma, otaritvā nadiyaṁ nhāyitvā ussīsake sāṭakayugaṁ atthi, taṁ nivāsehi, antoyogge puṭabhattaṁ atthi, taṁ bhuñjāhī” ti āha. Sā tathā katvā puna nipajjitvā sāyanhasamaye kālacampānagaraṁ patvā dvāraṭṭālakapākāre disvā: “Tāta, kiṁ nāma nagarametan”-ti pucchi. “Kālacampānagaraṁ, ammā” ti. “Kiṁ vadesi, tāta, nanu amhākaṁ nagarato kālacampānagaraṁ saṭṭhiyojanamatthake hotī” ti? “Evaṁ, amma, ahaṁ pana ujumaggaṁ jānāmī” ti. Atha naṁ dakkhiṇadvārasamīpe otāretvā: “Amma, amhākaṁ gāmo purato atthi, tvaṁ gantvā nagaraṁ pavisāhī” ti vatvā purato gantvā viya sakko antaradhāyitvā sakaṭṭhānam-eva gato.

Devī pi ekikāva sālāyaṁ nisīdi. Tasmiṁ khaṇe eko disāpāmokkho ācariyo kālacampānagaravāsī mantajjhāyako brāhmaṇo pañcahi māṇavakasatehi parivuto nhānatthāya gacchanto dūrato va oloketvā taṁ abhirūpaṁ sobhaggappattaṁ tattha nisinnaṁ disvā tassā kucchiyaṁ mahāsattassānubhāvena saha dassaneneva kaniṭṭhabhaginisinehaṁ uppādetvā māṇavake bahi ṭhapetvā ekako va sālaṁ pavisitvā: “Bhagini, kataragāmavāsikā tvan”-ti pucchi. “Tāta, mithilāyaṁ ariṭṭhajanakarañño aggamahesīmhī” ti. “Amma, idha kasmā āgatāsī” ti? “Tāta, polajanakena rājā mārito, athāhaṁ bhītā ‘gabbhaṁ anurakkhissāmī’ ti āgatā” ti. “Amma, imasmiṁ pana te nagare koci ñātako atthī” ti? “Natthi, tātā” ti. Tena hi mā cintayi, ahaṁ udiccabrāhmaṇo mahāsālo disāpāmokkhaācariyo, ahaṁ taṁ bhaginiṭṭhāne ṭhapetvā paṭijaggissāmi, tvaṁ: “Bhātikā” ti maṁ vatvā pādesu gahetvā paridevā ti. Sā mahāsaddaṁ katvā [PTS 6.33] tassa pādesu gahetvā paridevi. Te dve pi aññamaññaṁ parideviṁsu.

Athassa antevāsikā mahāsaddaṁ sutvā khippaṁ upadhāvitvā: “Ācariya, kiṁ te hotī” ti pucchiṁsu. So āha: “kaniṭṭhabhaginī me esā, asukakāle nāma mayā vinā jātā” ti. Atha māṇavā: “Tava bhaginiṁ diṭṭhakālato paṭṭhāya mā cintayittha ācariyā” ti āhaṁsu. So māṇave paṭicchannayoggaṁ āharāpetvā taṁ tattha nisīdāpetvā: “Tātā, vo gantvā brāhmaṇiyā mama kaniṭṭhabhaginibhāvaṁ kathetvā sabbakiccāni kātuṁ vadethā” ti vatvā gehaṁ pesesi. Te gantvā brāhmaṇiyā kathesuṁ. Atha naṁ brāhmaṇī pi uṇhodakena nhāpetvā sayanaṁ paññāpetvā nipajjāpesi. Atha brāhmaṇo pi nhātvā āgato bhojanakāle: “Bhaginiṁ me pakkosathā” ti pakkosāpetvā tāya saddhiṁ ekato bhuñjitvā antonivesane yeva taṁ paṭijaggi.

Sā na cirasseva suvaṇṇavaṇṇaṁ puttaṁ vijāyi, “mahājanakakumāro” tissa ayyakasantakaṁ nāmamakāsi. So vaḍḍhamāno dārakehi saddhiṁ kīḷanto ye taṁ rosenti, te asambhinnakhattiyakule jātattā mahābalavatāya ceva mānathaddhatāya ca daḷhaṁ gahetvā paharati. Tadā te mahāsaddena rodantā: “Kena pahaṭā” ti vutte: “Vidhavāputtenā” ti vadanti. Atha kumāro cintesi: “Ime maṁ ‘vidhavāputto’ ti abhiṇhaṁ vadanti, hotu, mama mātaraṁ pucchissāmī” ti. So ekadivasaṁ mātaraṁ pucchi: “Amma, ko mayhaṁ pitā” ti? Atha naṁ mātā: “Tāta, brāhmaṇo te pitā” ti vañcesi. So punadivase pi dārake paharanto: “Vidhavāputto” ti vutte: “Nanu brāhmaṇo me pitā” ti vatvā: “Brāhmaṇo kiṁ te hotī” ti vutte cintesi: “Ime maṁ, brāhmaṇo te kiṁ hotī’ ti abhiṇhaṁ vadanti, mātā me idaṁ kāraṇaṁ yathābhūtaṁ na kathesi, sā attano manena me na kathessati, hotu, kathāpessāmi nan”-ti. So thaññaṁ pivanto thanaṁ dantehi ḍaṁsitvā: “Amma, me pitaraṁ kathehi, sace na kathessasi, thanaṁ te chindissāmī” ti āha. Sā puttaṁ vañcetuṁ asakkontī: “Tāta, tvaṁ mithilāyaṁ ariṭṭhajanakarañño putto, pitā te polajanakena mārito, ahaṁ taṁ anurakkhantī imaṁ nagaraṁ āgatā, ayaṁ brāhmaṇo maṁ bhaginiṭṭhāne ṭhapetvā paṭijaggatī” ti kathesi. So taṁ sutvā tato paṭṭhāya: “Vidhavāputto” ti vutte pi na kujjhi.

So soḷasavassabbhantare yeva tayo vede ca sabbasippāni ca uggaṇhi [PTS 6.34], soḷasavassikakāle pana uttamarūpadharo ahosi. Atha so: “Pitu santakaṁ rajjaṁ gaṇhissāmī” ti cintetvā mātaraṁ pucchi: “Amma, kiñci dhanaṁ te hatthe atthi, udāhu no, ahaṁ vohāraṁ katvā dhanaṁ uppādetvā pitu santakaṁ rajjaṁ gaṇhissāmī” ti. Atha naṁ mātā āha: “tāta, nāhaṁ tucchahatthā āgatā, tayo me hatthe dhanasārā atthi, muttasāro, maṇisāro, vajirasāroti, tesu ekeko rajjaggahaṇappamāṇo, taṁ gahetvā rajjaṁ gaṇha, mā vohāraṁ karī” ti. “Amma, idam-pi dhanaṁ mayham-eva upaḍḍhaṁ katvā dehi, taṁ pana gahetvā suvaṇṇabhūmiṁ gantvā bahuṁ dhanaṁ āharitvā rajjaṁ gaṇhissāmī” ti. So upaḍḍhaṁ āharāpetvā bhaṇḍikaṁ katvā suvaṇṇabhūmiṁ gamikehi vāṇijehi saddhiṁ nāvāya bhaṇḍaṁ āropetvā puna nivattitvā mātaraṁ vanditvā: “Amma, ahaṁ suvaṇṇabhūmiṁ gamissāmī” ti āha. Atha naṁ mātā āha: “tāta, samuddo nāma appasiddhiko bahuantarāyo, mā gaccha, rajjaggahaṇāya te dhanaṁ bahū” ti. So: “Gacchissām-eva ammā” ti mātaraṁ vanditvā gehā nikkhamma nāvaṁ abhiruhi.

Taṁ divasam-eva polajanakassa sarīre rogo uppajji, anuṭṭhānaseyyaṁ sayi. Tadā satta jaṅghasatāni nāvaṁ abhiruhiṁsu. Nāvā sattadivasehi satta yojanasatāni gatā. Sā aticaṇḍavegena gantvā attānaṁ vahituṁ nāsakkhi, phalakāni bhinnāni, tato tato udakaṁ uggataṁ, nāvā samuddamajjhe nimuggā. Mahājanā rodanti paridevanti, nānādevatāyo namassanti. Mahāsatto pana neva rodati na paridevati, na devatāyo namassati, nāvāya pana nimujjanabhāvaṁ ñatvā sappinā sakkharaṁ omadditvā kucchipūraṁ khāditvā dve maṭṭhakasāṭake telena temetvā daḷhaṁ nivāsetvā kūpakaṁ nissāya ṭhito nāvāya nimujjanasamaye kūpakaṁ abhiruhi. Mahājanā macchakacchapabhakkhā jātā, samantā udakaṁ aḍḍhūsabhamattaṁ lohitaṁ ahosi. Mahāsatto kūpakamatthake ṭhitova: “Imāya nāma disāya mithilanagaran”-ti disaṁ vavatthapetvā kūpakamatthakā uppatitvā macchakacchape atikkamma mahābalavatāya usabhamatthake pati. Taṁ divasam-eva polajanako kālamakāsi. Tato paṭṭhāya mahāsatto maṇivaṇṇāsu ūmīsu parivattanto suvaṇṇakkhandho viya samuddaṁ [PTS 6.35] tarati. So yathā ekadivasaṁ, evaṁ sattāhaṁ tarati, “idāni puṇṇamīdivaso” ti velaṁ pana oloketvā loṇodakena mukhaṁ vikkhāletvā uposathiko hoti.

Tadā ca: “Ye mātupaṭṭhānādiguṇayuttā samudde marituṁ ananucchavikā sattā, te uddhārehī” ti catūhi lokapālehi maṇimekhalā nāma devadhītā samuddarakkhikā ṭhapitā hoti. Sā satta divasāni samuddaṁ na olokesi, dibbasampattiṁ anubhavantiyā kirassā sati pamuṭṭhā. “Devasamāgamaṁ gatā” ti pi vadanti. Atha sā: “Ajja me sattamo divaso samuddaṁ anolokentiyā, kā nu kho pavattī” ti olokentī mahāsattaṁ disvā: “Sace mahājanakakumāro samudde nassissa, devasamāgamapavesanaṁ na labhissan”-ti cintetvā mahāsattassa avidūre alaṅkatena sarīrena ākāse ṭhatvā mahāsattaṁ vīmaṁsamānā paṭhamaṁ gāthamāha.

123. Koyaṁ majjhe samuddasmiṁ, apassaṁ tīramāyuhe,
Kaṁ tvaṁ atthavasaṁ ñatvā, evaṁ vāyamase bhusan-ti.

Tattha apassaṁ tīramāyuhe ti tīraṁ apassanto va āyūhati vīriyaṁ karoti.

Atha mahāsatto tassā vacanaṁ sutvā: “Ajja me sattamo divaso samuddaṁ tarantassa, na me dutiyo satto diṭṭhapubbo, ko nu maṁ vadatī” ti ākāsaṁ olokento taṁ disvā dutiyaṁ gāthamāha.

124. Nisamma vattaṁ lokassa, vāyāmassa ca devate,
Tasmā majjhe samuddasmiṁ, apassaṁ tīramāyuhe ti.

Tattha nisamma vattaṁ lokassā ti ahaṁ lokassa vattakiriyaṁ disvā upadhāretvā viharāmī ti attho. Vāyāmassa cā ti vāyāmassa ca ānisaṁsaṁ nisāmetvā viharāmīti dīpeti. Tasmā ti yasmā nisamma viharāmi, “purisakāro nāma na nassati, sukhe patiṭṭhāpetī” ti jānāmi, tasmā tīraṁ apassanto pi āyūhāmi vīriyaṁ karomi, na ukkaṇṭhāmīti.

Sā tassa dhammakathaṁ sutvā uttari sotukāmā hutvā puna gāthamāha.

125. Gambhīre appameyyasmiṁ, tīraṁ yassa na dissati,
Mogho te purisavāyāmo, appatvāva marissasī ti.

Tattha appatvā ti tīraṁ appatvā yeva.

Atha naṁ mahāsatto: “Devate, kiṁ nāmetaṁ kathesi, vāyāmaṁ katvā maranto pi garahato muccissāmī” ti vatvā gāthamāha.

126. Anaṇo [PTS 6.36] ñātinaṁ hoti, devānaṁ pitunañca so,
Karaṁ purisakiccāni, na ca pacchānutappatī ti.

Tattha anaṇo ti vāyāmaṁ karonto ñātīnañceva devatānañca brahmānañca antare anaṇo hoti agarahito anindito. Karaṁ purisakiccānī ti yathā so puggalo purisehi kattabbāni kammāni karaṁ pacchākāle na ca anutappati, yathā nānusocati, evāham-pi vīriyaṁ karonto pacchākāle nānutappāmi nānusocāmī ti attho.

Atha naṁ devadhītā gāthamāha.

127. Apāraneyyaṁ yaṁ kammaṁ, aphalaṁ kilamathuddayaṁ,
Tattha ko vāyāmenattho, maccu yassābhinippatan-ti.

Tattha apāraneyyan-ti vāyāmena matthakaṁ apāpetabbaṁ. Maccu yassābhinippatan-ti yassa aṭṭhāne vāyāmakaraṇassa maraṇam-eva nipphannaṁ, tattha ko vāyāmenatthoti.

Evaṁ devadhītāya vutte taṁ appaṭibhānaṁ karonto mahāsatto uttari gāthā āha:

128. Apāraneyyamaccantaṁ, yo viditvāna devate,
Na rakkhe attano pāṇaṁ, jaññā so yadi hāpaye.

129. Adhippāyaphalaṁ eke, asmiṁ lokasmi devate,
Payojayanti kammāni, tāni ijjhanti vā na vā.

130. Sandiṭṭhikaṁ kammaphalaṁ, nanu passasi devate,
Sannā aññe tarāmahaṁ, tañca passāmi santike.

131. So ahaṁ vāyamissāmi, yathāsatti yathābalaṁ,
Gacchaṁ pāraṁ samuddassa, kassaṁ purisakāriyan-ti.

Tattha accantan-ti yo: “Idaṁ kammaṁ vīriyaṁ katvā nipphādetuṁ na sakkā, accantam-eva apāraneyyan”-ti viditvā caṇḍahatthi-ādayo apariharanto attano pāṇaṁ na rakkhati. Jaññā so yadi hāpaye ti so yadi tādisesu ṭhānesu vīriyaṁ hāpeyya, jāneyya tassa kusītabhāvassa phalaṁ. Tvaṁ yaṁ vā taṁ vā niratthakaṁ vadasīti dīpeti. Pāḷiyaṁ pana: “Jaññā so yadi hāpayan”-ti likhitaṁ, taṁ aṭṭhakathāsu natthi. Adhippāyaphalan-ti attano adhippāyaphalaṁ sampassamānā ekacce purisā kasivaṇijjādīni kammāni payojayanti, tāni ijjhanti vā na vā ijjhanti. “Ettha gamissāmi, idaṁ uggahessāmī” ti pana kāyikacetasikavīriyaṁ karontassa taṁ ijjhateva, tasmā taṁ kātuṁ vaṭṭatiyevā ti dasseti. Sannā aññe tarāmahan-ti aññe janā mahāsamudde sannā nimuggā vīriyaṁ akarontā macchakacchapabhakkhā jātā, ahaṁ pana ekako va tarāmi. Tañca passāmi santike ti idaṁ me vīriyaphalaṁ passa, mayā iminā attabhāvena devatā nāma [PTS 6.37] na diṭṭhapubbā, sohaṁ tañca iminā dibbarūpena mama santike ṭhitaṁ passāmi. Yathāsatti yathābalan-ti attano sattiyā ca balassa ca anurūpaṁ. Kassan-ti karissāmi.

Tato devatā tassa taṁ daḷhavacanaṁ sutvā thutiṁ karontī gāthamāha.

132. Yo tvaṁ evaṁ gate oghe, appameyye mahaṇṇave,
Dhammavāyāmasampanno, kammunā nāvasīdasi,
So tvaṁ tattheva gacchāhi, yattha te nirato mano ti.

Tattha evaṁ gate ti evarūpe gambhīre vitthate mahāsamudde. Dhammavāyāmasampanno ti dhammavāyāmena samannāgato. Kammunā ti attano purisakārakammena. Nāvasīdasī ti na avasīdasi. Yattha te ti yasmiṁ ṭhāne tava mano nirato, tattheva gacchāhīti.

Sā evañca pana vatvā: “Paṇḍita mahāparakkama, kuhiṁ taṁ nemī” ti pucchi. “Mithilanagaran”-ti vutte sā mahāsattaṁ pupphakalāpaṁ viya ukkhipitvā ubhohi hatthehi pariggayha ure nipajjāpetvā piyaputtaṁ ādāya gacchantī viya ākāse pakkhandi. Mahāsatto sattāhaṁ loṇodakena upakkasarīro hutvā dibbaphassena phuṭṭho niddaṁ okkami. Atha naṁ sā mithilaṁ netvā ambavanuyyāne maṅgalasilāpaṭṭe dakkhiṇapassena nipajjāpetvā uyyānadevatāhi tassa ārakkhaṁ gāhāpetvā sakaṭṭhānam-eva gatā.

Tadā polajanakassa putto natthi. Ekā panassa dhītā ahosi, sā sīvalidevī nāma paṇḍitā byattā. Amaccā tamenaṁ maraṇamañce nipannaṁ pucchiṁsu: “Mahārāja, tumhesu divaṅgatesu rajjaṁ kassa dassāmā” ti? Atha ne rājā: “Tātā, mama dhītaraṁ sīvalideviṁ ārādhetuṁ samatthassa rajjaṁ detha, yo vā pana caturassapallaṅkassa ussīsakaṁ jānāti, yo vā pana sahassathāmadhanuṁ āropetuṁ sakkoti, yo vā pana soḷasa mahānidhī nīharituṁ sakkoti, tassa rajjaṁ dethā” ti āha. Amaccā: “Deva, tesaṁ no nidhīnaṁ uddānaṁ kathethā” ti āhaṁsu. Atha rājā:

Sūriyuggamane nidhi, atho okkamane nidhi,
Anto nidhi bahi nidhi, na anto na bahi nidhi.

Ārohane [PTS 6.38] mahānidhi, atho orohane nidhi,
Catūsu mahāsālesu, samantā yojane nidhi.

Dantaggesu mahānidhi, vālaggesu ca kepuke,
Rukkhaggesu mahānidhi, soḷasete mahānidhī.

“Sahassathāmo pallaṅko, sīvali-ārādhanena cā” ti.
Mahānidhīhi saddhiṁ itaresam-pi uddānaṁ kathesi. Rājā imaṁ kathaṁ vatvā kālamakāsi.

Amaccā rañño accayena tassa matakiccaṁ katvā sattame divase sannipatitvā mantayiṁsu: “Ambho raññā ‘attano dhītaraṁ ārādhetuṁ samatthassa rajjaṁ dātabban’-ti vuttaṁ, ko taṁ ārādhetuṁ sakkhissatī” ti. Te: “Senāpati vallabho” ti vatvā tassa sāsanaṁ pesesuṁ. So sāsanaṁ sutvā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā rajjatthāya rājadvāraṁ gantvā attano āgatabhāvaṁ rājadhītāya ārocāpesi. Sā tassa āgatabhāvaṁ ñatvā: “Atthi nu khvassa setacchattasiriṁ dhāretuṁ dhitī” ti tassa vīmaṁsanatthāya: “Khippaṁ āgacchatū” ti āha. So tassā sāsanaṁ sutvā taṁ ārādhetukāmo sopānapādamūlato paṭṭhāya javenāgantvā tassā santike aṭṭhāsi. Atha naṁ sā vīmaṁsamānā: “Mahātale javena dhāvā” ti āha. So: “Rājadhītaraṁ tosessāmī” ti vegena pakkhandi. Atha naṁ: “Puna ehī” ti āha. So puna vegena āgato. Sā tassa dhitiyā virahitabhāvaṁ ñatvā: “Ehi samma, pāde me sambāhā” ti āha. So tassā ārādhanatthaṁ nisīditvā pāde sambāhi. Atha naṁ sā ure pādena paharitvā uttānakaṁ pātetvā: “Imaṁ andhabālapurisaṁ dhitivirahitaṁ pothetvā gīvāyaṁ gahetvā nīharathā” ti dāsīnaṁ saññaṁ adāsi. Tā tathā kariṁsu. So tehi: “Kiṁ senāpatī” ti puṭṭho: “Mā kathetha, sā neva manussitthī, yakkhinī” ti āha. Tato bhaṇḍāgāriko gato, tam-pi tatheva lajjāpesi. Tathā seṭṭhiṁ, chattaggāhaṁ, asiggāhanti sabbe pi te lajjāpesi yeva.

Atha amaccā sannipatitvā: “Rājadhītaraṁ ārādhetuṁ samattho nāma natthi, sahassathāmadhanuṁ āropetuṁ samatthassa rajjaṁ dethā” ti āha, tam-pi koci āropetuṁ nāsakkhi. Tato: “Caturassapallaṅkassa ussīsakaṁ jānantassa rajjaṁ dethā” ti āha, tam-pi koci na jānāti. Tato soḷasa mahānidhī nīharituṁ samatthassa rajjaṁ dethā” ti āha, te pi koci nīharituṁ [PTS 6.39] nāsakkhi. Tato: “Ambho arājikaṁ nāma raṭṭhaṁ pāletuṁ na sakkā, kiṁ nu kho kātabban”-ti mantayiṁsu. Atha ne purohito āha: “bho tumhe mā cintayittha, phussarathaṁ nāma vissajjetuṁ vaṭṭati, phussarathena hi laddharājā sakalajambudīpe rajjaṁ kāretuṁ samattho hotī” ti. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā nagaraṁ alaṅkārāpetvā maṅgalarathe cattāro kumudavaṇṇe asse yojetvā uttamapaccattharaṇaṁ attharitvā pañca rājakakudhabhaṇḍāni āropetvā caturaṅginiyā senāya parivāresuṁ. “Sasāmikassa rathassa purato tūriyāni vajjanti, asāmikassa pacchato vajjanti, tasmā sabbatūriyāni pacchato vādethā” ti vatvā suvaṇṇabhiṅkārena rathadhurañca patodañca abhisiñcitvā: “Yassa rajjaṁ kāretuṁ puññaṁ atthi, tassa santikaṁ gacchatū” ti rathaṁ vissajjesuṁ. Atha ratho rājagehaṁ padakkhiṇaṁ katvā vegena mahāvīthiṁ abhiruhi.

Senāpati ādayo: “Phussaratho mama santikaṁ āgacchatū” ti cintayiṁsu. So sabbesaṁ gehāni atikkamitvā nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā pācīnadvārena nikkhamitvā uyyānābhimukho pāyāsi. Atha naṁ vegena gacchantaṁ disvā: “Nivattethā” ti āhaṁsu. Purohito: “Mā nivattayittha, icchanto yojanasatam-pi gacchatu, mā nivārethā” ti āha. Ratho uyyānaṁ pavisitvā maṅgalasilāpaṭṭaṁ padakkhiṇaṁ katvā ārohanasajjo hutvā aṭṭhāsi. Purohito mahāsattaṁ nipannakaṁ disvā amacce āmantetvā: “Ambho eko silāpaṭṭe nipannako puriso dissati, setacchattānucchavikā panassa dhiti atthīti vā natthīti vā na jānāma, sace esa puññavā bhavissati, amhe na olokessati, kāḷakaṇṇisatto sace bhavissati, bhītatasito uṭṭhāya kampamāno olokessati, tasmā khippaṁ sabbatūriyāni paggaṇhathā” ti āha. Tāvadeva anekasatāni tūriyāni paggaṇhiṁsu. Tadā tūriyasaddo sāgaraghoso viya ahosi.

Mahāsatto tena saddena pabujjhitvā sīsaṁ vivaritvā olokento mahājanaṁ disvā: “Setacchattena me āgatena bhavitabban”-ti cintetvā puna sīsaṁ pārupitvā parivattitvā vāmapassena nipajji. Purohito tassa pāde vivaritvā lakkhaṇāni olokento: “Tiṭṭhatu ayaṁ eko dīpo, catunnam-pi mahādīpānaṁ rajjaṁ kāretuṁ samattho hotī” ti puna tūriyāni paggaṇhāpesi. Atha mahāsatto [PTS 6.40] mukhaṁ vivaritvā parivattitvā dakkhiṇapassena nipajjitvā mahājanaṁ olokesi. Tadā purohito parisaṁ ussāretvā añjaliṁ paggayha avakujjo hutvā: “Uṭṭhehi, deva, rajjaṁ te pāpuṇātī” ti āha. Atha naṁ mahāsatto: “Rājā vo kuhīn”-ti pucchitvā: “Kālakato devā” ti vutte: “Tassa putto vā bhātā vā natthī” ti pucchitvā: “Natthi devā” ti vutte: “Tena hi sādhu rajjaṁ kāressāmī” ti vatvā uṭṭhāya silāpaṭṭe pallaṅkena nisīdi. Atha naṁ tattheva abhisiñciṁsu. So mahājanako nāma rājā ahosi. So rathavaraṁ abhiruyha mahantena sirivibhavena nagaraṁ pavisitvā rājanivesanaṁ abhiruhanto: “Senāpati ādīnaṁ tāneva ṭhānāni hontū” ti vicāretvā mahātalaṁ abhiruhi.

Rājadhītā pana purimasaññāya eva tassa vīmaṁsanatthaṁ ekaṁ purisaṁ āṇāpesi: “Tāta, tvaṁ gaccha, rājānaṁ upasaṅkamitvā evaṁ vadehi ‘deva, sīvalidevī tumhe pakkosati, khippaṁ kirāgacchatū” ti. So gantvā tathā ārocesi. Rājā paṇḍito tassa vacanaṁ sutvā pi assuṇanto viya: “Aho sobhano vatāyaṁ pāsādo” ti pāsādam-eva vaṇṇeti. So taṁ sāvetuṁ asakkonto gantvā rājadhītāya taṁ pavattiṁ ārocesi: “Ayye, rājā tumhākaṁ vacanaṁ na suṇāti, pāsādam-eva vaṇṇeti, tumhākaṁ vacanaṁ tiṇaṁ viya na gaṇetī” ti. Sā tassa vacanaṁ sutvā: “So mahajjhāsayo puriso bhavissatī” ti cintetvā dutiyam-pi tatiyam-pi pesesi. Rājā pi attano ruciyā pakatigamanena sīho viya vijambhamāno pāsādaṁ abhiruhi. Tasmiṁ upasaṅkamante rājadhītā tassa tejena sakabhāvena saṇṭhātuṁ asakkontī āgantvā hatthālambakaṁ adāsi.

So tassā hatthaṁ olambitvā mahātalaṁ abhiruhitvā samussitasetacchatte rājapallaṅke nisīditvā amacce āmantetvā: “Ambho, atthi pana vo raññā kālaṁ karontena koci ovādo dinno” ti pucchitvā: “Āma, devā” ti vutte: “Tena hi vadethā” ti āha. Deva: “Sīvalideviṁ ārādhetuṁ samatthassa rajjaṁ dethā” ti tena vuttanti. Sīvalideviyā āgantvā hatthālambako dinno, ayaṁ tāva ārādhitā nāma, aññaṁ vadethāti. Deva: “Caturassapallaṅkassa ussīsakaṁ jānituṁ samatthassa rajjaṁ dethā” ti tena vuttanti. Rājā: “Idaṁ dujjānaṁ, upāyena sakkā jānitun”-ti cintetvā sīsato suvaṇṇasūciṁ nīharitvā sīvalideviyā hatthe ṭhapesi: “Imaṁ ṭhapehī” ti [PTS 6.41]. Sā taṁ gahetvā pallaṅkassa ussīsake ṭhapesi. “Khaggaṁ adāsī” ti pi vadanti yeva. So tāya saññāya: “Idaṁ ussīsakan”-ti ñatvā tesaṁ kathaṁ assuṇanto viya: “Kiṁ kathethā” ti vatvā puna tehi tathā vutte: “Idaṁ jānituṁ na garu, etaṁ ussīsakan”-ti vatvā: “Aññaṁ vadethā” ti āha. Deva, “sahassathāmadhanuṁ āropetuṁ samatthassa rajjaṁ dethā” ti tena vuttanti. “Tena hi āharatha nan”-ti āharāpetvā so dhanuṁ pallaṅke yathānisinno va itthīnaṁ kappāsaphoṭanadhanuṁ viya āropetvā: “Aññaṁ vadethā” ti āha. “Deva, soḷasa mahānidhī nīharituṁ samatthassa rajjaṁ dethā” ti tena vuttanti. “Tesaṁ kiñci uddānaṁ atthī” ti pucchitvā: “Āma, devā” ti vutte: “Tena hi naṁ kathethā” ti āha. Te: “Sūriyuggamane nidhī” ti uddānaṁ kathayiṁsu. Tassa taṁ suṇantasseva gaganatale puṇṇacando viya so attho pākaṭo ahosi.

Atha ne rājā āha: “ajja, bhaṇe, velā natthi, sve nidhī gaṇhissāmī” ti. So punadivase amacce sannipātetvā pucchi: “Tumhākaṁ rājā paccekabuddhe bhojesī” ti? “Āma, devā” ti. So cintesi: “Sūriyoti nāyaṁ sūriyo, sūriyasadisattā pana paccekabuddhā sūriyā nāma, tesaṁ paccuggamanaṭṭhāne nidhinā bhavitabban”-ti. Tato rājā: “Tesu paccekabuddhesu āgacchantesu paccuggamanaṁ karonto kataraṁ ṭhānaṁ gacchatī” ti pucchitvā: “Asukaṭṭhānaṁ nāma devā” ti vutte: “Taṁ ṭhānaṁ khaṇitvā nidhiṁ nīharathā” ti nidhiṁ nīharāpesi. “Gamanakāle anugacchanto kattha ṭhatvā uyyojesī” ti pucchitvā: “Asukaṭṭhāne nāmā” ti vutte: “Tato pi nidhiṁ nīharathā” ti nidhiṁ nīharāpesi. Atha mahājanā ukkuṭṭhisahassāni pavattentā: “Sūriyuggamane nidhī” ti vuttattā sūriyuggamanadisāyaṁ khaṇantā vicariṁsu. Atho: “Okkamane nidhī” ti vuttattā sūriyatthaṅgamanadisāyaṁ khaṇantā vicariṁsu. “Idaṁ pana dhanaṁ idheva hoti, aho acchariyan”-ti pītisomanassaṁ pavattayiṁsu. Antonidhī ti rājagehe mahādvārassa antoummārā nidhiṁ nīharāpesi. Bahi nidhī ti bahiummārā nidhiṁ nīharāpesi. Na anto na bahi nidhī ti heṭṭhāummārato nidhiṁ nīharāpesi [PTS 6.42]. Ārohane nidhī ti maṅgalahatthiṁ ārohanakāle suvaṇṇanisseṇiyā attharaṇaṭṭhānato nidhiṁ nīharāpesi. Atho orohane nidhī ti hatthikkhandhato orohanaṭṭhānato nidhiṁ nīharāpesi. Catūsu mahāsālesū ti bhūmiyaṁ kataupaṭṭhānaṭṭhāne sirisayanassa cattāro mañcapādā sālamayā, tesaṁ heṭṭhā catasso nidhikumbhiyo nīharāpesi. Samantāyojane nidhī ti yojanaṁ nāma rathayugapamāṇaṁ, sirisayanassa samantā rathayugappamāṇato nidhiṁ nīharāpesi. Dantaggesu mahānidhī ti maṅgalahatthiṭṭhāne tassa dvinnaṁ dantānaṁ abhimukhaṭṭhānato nidhiṁ nīharāpesi. Vālaggesū ti maṅgalahatthiṭṭhāne tassa vāladhisammukhaṭṭhānato nidhiṁ nīharāpesi. Kepuke ti kepukaṁ vuccati udakaṁ, maṅgalapokkharaṇito udakaṁ nīharāpetvā nidhiṁ dassesi. Rukkhaggesu mahānidhī ti uyyāne mahāsālarukkhamūle ṭhitamajjhanhikasamaye parimaṇḍalāya rukkhacchāyāya anto nidhiṁ nīharāpesi. Evaṁ soḷasa mahānidhayo nīharāpetvā: “Aññaṁ kiñci atthī” ti pucchi. “Natthi devā” ti vadiṁsu. Mahājano haṭṭhatuṭṭho ahosi.

Atha rājā: “Idaṁ dhanaṁ dānamukhe vikirissāmī” ti nagaramajjhe ceva catūsu nagaradvāresu cāti pañcasu ṭhānesu pañca dānasālāyo kārāpetvā mahādānaṁ paṭṭhapesi, kālacampānagarato attano mātarañca brāhmaṇañca pakkosāpetvā mahantaṁ sakkāraṁ akāsi. Tassa taruṇarajje yeva sakalaṁ videharaṭṭhaṁ: “Ariṭṭhajanakarañño kira putto mahājanako nāma rājā rajjaṁ kāreti, so kira paṇḍito upāyakusalo, passissāma nan”-ti dassanatthāya saṅkhubhitaṁ ahosi. Tato tato bahuṁ paṇṇākāraṁ gahetvā āgamiṁsu, nāgarā pi mahāchaṇaṁ sajjayiṁsu. Rājanivesane attharaṇādīni santharitvā gandhadāmamālādāmādīni osāretvā vippakiṇṇalājākusumavāsadhūmagandhākāraṁ kāretvā nānappakāraṁ pānabhojanaṁ upaṭṭhāpesuṁ. Rañño paṇṇākāratthāya rajatasuvaṇṇabhājanādīsu anekappakārāni khādanīyabhojanīyamadhuphāṇitaphalādīni gahetvā [PTS 6.43] tattha tattha parivāretvā aṭṭhaṁsu. Ekato amaccamaṇḍalaṁ nisīdi, ekato brāhmaṇagaṇo, ekato seṭṭhi-ādayo nisīdiṁsu, ekato uttamarūpadharā nāṭakitthiyo nisīdiṁsu, brāhmaṇā pi sotthikārena mukhamaṅgalikāni kathenti, naccagītādīsu kusalā naccagītādīni pavattayiṁsu, anekasatāni tūriyāni pavajjiṁsū. Tadā rājanivesanaṁ yugandharavātavegena pahaṭā sāgarakucchi viya ekaninnādaṁ ahosi. Olokitolokitaṭṭhānaṁ kampati.

Atha mahāsatto setacchattassa heṭṭhā rājāsane nisinno va sakkasirisadisaṁ mahantaṁ sirivilāsaṁ oloketvā attano mahāsamudde katavāyāmaṁ anussari. Tassa: “Vīriyaṁ nāma kattabbayuttakaṁ, sacāhaṁ mahāsamudde vīriyaṁ nākarissaṁ, na imaṁ sampattiṁ alabhissan”-ti taṁ vāyāmaṁ anussarantassa pīti uppajji. So pītivegena udānaṁ udānento āha:

133. Āsīsetheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito,
Passāmi vohaṁ attānaṁ, yathā icchiṁ tathā ahu.

134. Āsīsetheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito,
Passāmi vohaṁ attānaṁ, udakā thalamubbhataṁ.

135. Vāyametheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito,
Passāmi vohaṁ attānaṁ, yathā icchiṁ tathā ahu.

136. Vāyametheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito,
Passāmi vohaṁ attānaṁ, udakā thalamubbhataṁ.

137. Dukkhūpanīto pi naro sapañño, āsaṁ na chindeyya sukhāgamāya,
Bahū hi phassā ahitā hitā ca, avitakkitā maccumupabbajanti.

138. Acintitam-pi bhavati, cintitam-pi vinassati,
Na hi cintāmayā bhogā, itthiyā purisassa vā ti.

Tattha āsīsethevā ti āsāchedakammaṁ akatvā attano kammaṁ āsaṁ karotheva. Na nibbindeyyā ti vīriyaṁ karonto na nibbindeyya na alaseyya. Yathā icchin-ti yathā rājabhāvaṁ icchiṁ, tatheva rājā jātomhi. Ubbhatan-ti nīhaṭaṁ. Dukkhūpanīto ti kāyikacetasikadukkhena phuṭṭhopī ti attho. Ahitā hitā cā ti dukkhaphassā ahitā, sukhaphassā hitā. Avitakkitā ti avitakkitāro acintitāro. Idaṁ vuttaṁ hoti: tesu phassesu ahitaphassena phuṭṭhā sattā: “Hitaphasso pi atthīti vīriyaṁ karontā taṁ [PTS 6.44] pāpuṇantī” ti acintetvā vīriyaṁ na karonti, te imassa atthassa avitakkitāro hitaphassaṁ alabhitvāva maccumupabbajan-ti maraṇaṁ pāpuṇanti, tasmā vīriyaṁ kattabbamevā ti.

Acintitampī ti imesaṁ sattānaṁ acintitam-pi hoti, cintitam-pi vinassati. Mayā pi hi: “Ayujjhitvāva rajjaṁ labhissāmī” ti idaṁ acintitaṁ, “suvaṇṇabhūmito dhanaṁ āharitvā yujjhitvā pitu santakaṁ rajjaṁ gaṇhissāmī” ti pana cintitaṁ, idāni me cintitaṁ naṭṭhaṁ, acintitaṁ jātaṁ. Na hi cintāmayā bhogā ti imesaṁ sattānañhi bhogā cintāya anipphajjanato cintāmayā nāma na honti, tasmā vīriyam-eva kattabbaṁ. Vīriyavato hi acintitam-pi hotīti.

So tato paṭṭhāya dasa rājadhamme akopetvā dhammena samena rajjaṁ kāresi, paccekabuddhe ca upaṭṭhāsi. Aparabhāge sīvalidevī dhaññapuññalakkhaṇasampannaṁ puttaṁ vijāyi, “dīghāvukumāro” tissa nāmaṁ kariṁsu. Tassa vayappattassa rājā uparajjaṁ datvā sattavassasahassāni rajjaṁ kāresi. So ekadivasaṁ uyyānapālena phalāphalesu ceva nānāpupphesu ca ābhatesu tāni disvā tuṭṭho hutvā tassa sammānaṁ kāretvā: “Samma uyyānapāla, ahaṁ uyyānaṁ passissāmi, tvaṁ alaṅkarohi nan”-ti āha. So: “Sādhu, devā” ti sampaṭicchitvā tathā katvā rañño paṭivedesi. So hatthikkhandhavaragato mahantena parivārena nagarā nikkhamitvā uyyānadvāraṁ pāpuṇi. Tatra ca dve ambā atthi nīlobhāsā. Eko aphalo, eko phaladharo. So pana atimadhuro, raññā aggaphalassa aparibhuttattā tato koci phalaṁ gahetuṁ na ussahati. Rājā hatthikkhandhavaragato va tato ekaṁ phalaṁ gahetvā paribhuñji, tassa taṁ jivhagge ṭhapitamattam-eva dibbojaṁ viya upaṭṭhāsi. So: “Nivattanakāle bahū khādissāmī” ti cintesi. “Raññā aggaphalaṁ paribhuttan”-ti ñatvā uparājānaṁ ādiṁ katvā antamaso hatthimeṇḍaassameṇḍādayo pi phalaṁ gahetvā paribhuñjiṁsu. Aññe phalaṁ alabhantā daṇḍehi sākhaṁ bhinditvā nipaṇṇamakaṁsu. Rukkho obhaggavibhaggo aṭṭhāsi, itaro pana maṇipabbato viya vilāsamāno ṭhito.

Rājā uyyānā nikkhanto taṁ disvā: “Idaṁ kin”-ti amacce pucchati. “Devena aggaphalaṁ paribhuttanti mahājanena vilumpito devā” ti āhaṁsu. “Kiṁ nu kho bhaṇe, imassa pana neva pattaṁ, na vaṇṇo khīṇo” ti? “Nipphalatāya na khīṇo, devā” ti. Taṁ sutvā rājā saṁvegaṁ paṭilabhitvā: “Ayaṁ rukkho nipphalatāya [PTS 6.45] nīlobhāso ṭhito, ayaṁ pana saphalatāya obhaggavibhaggo ṭhito. Idam-pi rajjaṁ saphalarukkhasadisaṁ, pabbajjā pana nipphalarukkhasadisā. Sakiñcanasseva bhayaṁ, nākiñcanassa. Tasmā ahaṁ phalarukkho viya ahutvā nipphalarukkhasadiso bhavissāmi, imaṁ sampattiṁ cajitvā nikkhamma pabbajissāmī” ti daḷhaṁ samādānaṁ katvā manaṁ adhiṭṭhahitvā nagaraṁ pavisitvā pāsādadvāre ṭhito va senāpatiṁ pakkosāpetvā: “Mahāsenāpati, ajja me paṭṭhāya bhattahārakañceva mukhodakadantakaṭṭhadāyakañca ekaṁ upaṭṭhākaṁ ṭhapetvā aññe maṁ daṭṭhuṁ mā labhantu, porāṇakavinicchayāmacce gahetvā rajjaṁ anusāsatha, ahaṁ ito paṭṭhāya uparipāsādatale samaṇadhammaṁ karissāmī” ti vatvā pāsādamāruyha ekako va samaṇadhammaṁ akāsi. Evaṁ gate kāle mahājano rājaṅgaṇe sannipatitvā mahāsattaṁ adisvā: “Na no rājā porāṇako viya hotī” ti vatvā gāthādvayamāha.

139. Aporāṇaṁ vata bho rājā, sabbabhummo disampati,
Najja nacce nisāmeti, na gīte kurute mano.

140. Na mige na pi uyyāne, na pi haṁse udikkhati,
Mūgo va tuṇhimāsīno, na atthamanusāsatī ti.

Tattha mige ti sabbasaṅgāhikavacanaṁ, pubbe hatthī yujjhāpeti, meṇḍe yujjhāpeti, ajja te pi na oloketī ti attho. Uyyāne ti uyyānakīḷam-pi nānubhoti. Haṁse ti pañcapadumasañchannāsu uyyānapokkharaṇīsu haṁsagaṇaṁ na oloketi. Mūgovā ti bhattahārakañca upaṭṭhākañca pucchiṁsu: “Bho rājā, tumhehi saddhiṁ kiñci atthaṁ mantetī” ti. Te: “Na mantetī” ti vadiṁsu. Tasmā evamāhaṁsu.

Rājā kāmesu anallīyantena vivekaninnena cittena attano kulūpakapaccekabuddhe anussaritvā: “Ko nu kho me tesaṁ sīlādiguṇayuttānaṁ akiñcanānaṁ vasanaṭṭhānaṁ ācikkhissatī” ti tīhi gāthāhi udānaṁ udānesi:

141. Sukhakāmā rahosīlā, vadhabandhā upāratā,
Kassa nu ajja ārāme, daharā vuddhā ca acchare.

142. Atikkantavanathā [PTS 6.46] dhīrā, namo tesaṁ mahesinaṁ,
Ye ussukamhi lokamhi, viharanti manussukā.

143. Te chetvā maccuno jālaṁ, tataṁ māyāvino daḷhaṁ,
Chinnālayattā gacchanti, ko tesaṁ gatimāpaye ti.

Tattha sukhakāmā ti nibbānasukhakāmā. Rahosīlā ti paṭicchannasīlā na attano guṇappakāsanā. Daharā vuḍḍhā cā ti daharā ceva mahallakā ca. Acchare ti vasanti.

Tassevaṁ tesaṁ guṇe anussarantassa mahatī pīti uppajji. Atha mahāsatto pallaṅkato uṭṭhāya uttarasīhapañjaraṁ vivaritvā uttaradisābhimukho sirasi añjaliṁ patiṭṭhāpetvā: “Evarūpehi guṇehi samannāgatā paccekabuddhā” ti namassamāno: “Atikkantavanathā” ti ādimāha. Tattha atikkantavanathā ti pahīnataṇhā. Mahesinan-ti mahante sīlakkhandhādayo guṇe esitvā ṭhitānaṁ. Ussukamhī ti rāgādīhi ussukkaṁ āpanne lokasmiṁ. Maccuno jālan-ti kilesamārena pasāritaṁ taṇhājālaṁ. Tataṁ māyāvino ti atimāyāvino. Ko tesaṁ gatimāpaye ti ko maṁ tesaṁ paccekabuddhānaṁ nivāsaṭṭhānaṁ pāpeyya, gahetvā gaccheyyā ti attho.

Tassa pāsāde yeva samaṇadhammaṁ karontassa cattāro māsā atītā. Athassa ativiya pabbajjāya cittaṁ nami, agāraṁ lokantarikanirayo viya khāyi, tayo bhavā ādittā viya upaṭṭhahiṁsu. So pabbajjābhimukhena cittena: “Kadā nu kho imaṁ sakkabhavanaṁ viya alaṅkatappaṭiyattaṁ mithilaṁ pahāya himavantaṁ pavisitvā pabbajitavesagahaṇakālo mayhaṁ bhavissatī” ti cintetvā mithilavaṇṇanaṁ nāma ārabhi:

144. Kadāhaṁ mithilaṁ phītaṁ, vibhattaṁ bhāgaso mitaṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

145. Kadāhaṁ mithilaṁ phītaṁ, visālaṁ sabbatopabhaṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

146. Kadāhaṁ mithilaṁ phītaṁ, bahupākāratoraṇaṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

147. Kadāhaṁ mithilaṁ phītaṁ, daḷhamaṭṭālakoṭṭhakaṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

148. Kadāhaṁ mithilaṁ phītaṁ, suvibhattaṁ mahāpathaṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

149. Kadāhaṁ mithilaṁ phītaṁ, suvibhattantarāpaṇaṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

150. Kadāhaṁ mithilaṁ phītaṁ, gavāssarathapīḷitaṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

151. Kadāhaṁ [PTS 6.47] mithilaṁ phītaṁ, ārāmavanamāliniṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

152. Kadāhaṁ mithilaṁ phītaṁ, uyyānavanamāliniṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

153. Kadāhaṁ mithilaṁ phītaṁ, pāsādavanamāliniṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

154. Kadāhaṁ mithilaṁ phītaṁ, tipuraṁ rājabandhuniṁ,
Māpitaṁ somanassena, vedehena yasassinā,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

155. Kadāhaṁ vedehe phīte, nicite dhammarakkhite,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

156. Kadāhaṁ vedehe phīte, ajeyye dhammarakkhite,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

157. Kadāhaṁ antepuraṁ rammaṁ, vibhattaṁ bhāgaso mitaṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

158. Kadāhaṁ antepuraṁ rammaṁ, sudhāmattikalepanaṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

159. Kadāhaṁ antepuraṁ rammaṁ, sucigandhaṁ manoramaṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

160. Kadāhaṁ kūṭāgāre ca, vibhatte bhāgaso mite,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

161. Kadāhaṁ kūṭāgāre ca, sudhāmattikalepane,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

162. Kadāhaṁ kūṭāgāre ca, sucigandhe manorame,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

163. Kadāhaṁ kūṭāgāre ca, litte candanaphosite,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

164. Kadāhaṁ soṇṇapallaṅke, gonake cittasanthate,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

165. Kadāhaṁ maṇipallaṅke, gonake cittasanthate,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

166. Kadāhaṁ kappāsakoseyyaṁ, khomakoṭumbarāni ca,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

167. Kadāhaṁ pokkharaṇī rammā, cakkavākapakūjitā,
Mandālakehi sañchannā, padumuppalakehi ca,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

168. Kadāhaṁ hatthigumbe ca, sabbālaṅkārabhūsite,
Suvaṇṇakacche mātaṅge, hemakappanavāsase.

169. Ārūḷhe gāmaṇīyehi, tomaraṅkusapāṇibhi,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

170. Kadāhaṁ assagumbe ca, sabbālaṅkārabhūsite,
Ājānī yeva jātiyā, sindhave sīghavāhane.

171. Ārūḷhe gāmaṇīyehi, illiyācāpadhāribhi,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

172. Kadāhaṁ [PTS 6.48] rathaseniyo, sannaddhe ussitaddhaje,
Dīpe atho pi veyyagghe, sabbālaṅkārabhūsite.

173. Ārūḷhe gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

174. Kadāhaṁ sovaṇṇarathe, sannaddhe ussitaddhaje,
Dīpe atho pi veyyagghe, sabbālaṅkārabhūsite.

175. Ārūḷhe gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

176. Kadāhaṁ sajjhurathe ca, sannaddhe ussitaddhaje,
Dīpe atho pi veyyagghe, sabbālaṅkārabhūsite.

177. Ārūḷhe gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

178. Kadāhaṁ assarathe ca, sannaddhe ussitaddhaje,
Dīpe atho pi veyyagghe, sabbālaṅkārabhūsite.

179. Ārūḷhe gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

180. Kadāhaṁ oṭṭharathe ca, sannaddhe ussitaddhaje,
Dīpe atho pi veyyagghe, sabbālaṅkārabhūsite.

181. Ārūḷhe gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

182. Kadāhaṁ goṇarathe ca, sannaddhe ussitaddhaje,
Dīpe atho pi veyyagghe, sabbālaṅkārabhūsite.

183. Ārūḷhe gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

184. Kadāhaṁ ajarathe ca, sannaddhe ussitaddhaje,
Dīpe atho pi veyyagghe, sabbālaṅkārabhūsite.

185. Ārūḷhe gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

186. Kadāhaṁ meṇḍarathe ca, sannaddhe ussitaddhaje,
Dīpe atho pi veyyagghe, sabbālaṅkārabhūsite.

187. Ārūḷhe gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

188. Kadāhaṁ migarathe ca, sannaddhe ussitaddhaje,
Dīpe atho pi veyyagghe, sabbālaṅkārabhūsite.

189. Ārūḷhe gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

190. Kadāhaṁ hatthārohe ca, sabbālaṅkārabhūsite,
Nīlavammadhare sūre, tomaraṅkusapāṇine,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

191. Kadāhaṁ assārohe ca, sabbālaṅkārabhūsite,
Nīlavammadhare sūre, illiyācāpadhārine,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

192. Kadāhaṁ rathārohe ca, sabbālaṅkārabhūsite,
Nīlavammadhare sūre, cāpahatthe kalāpine,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

193. Kadāhaṁ [PTS 6.49] dhanuggahe ca, sabbālaṅkārabhūsite,
Nīlavammadhare sūre, cāpahatthe kalāpine,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

194. Kadāhaṁ rājaputte ca, sabbālaṅkārabhūsite,
Citravammadhare sūre, kañcanāveḷadhārine,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

195. Kadāhaṁ ariyagaṇe ca, vatavante alaṅkate,
Haricandanalittaṅge, kāsikuttamadhārine,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

196. Kadāhaṁ amaccagaṇe ca, sabbālaṅkārabhūsite,
Pītavammadhare sūre, purato gacchamāline,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

197. Kadāhaṁ sattasatā bhariyā, sabbālaṅkārabhūsitā,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

198. Kadāhaṁ sattasatā bhariyā, susaññā tanumajjhimā,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

199. Kadāhaṁ sattasatā bhariyā, assavā piyabhāṇinī,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

200. Kadāhaṁ satapalaṁ kaṁsaṁ, sovaṇṇaṁ satarājikaṁ,
Pahāya pabbajissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

201. Kadāssu maṁ hatthigumbā, sabbālaṅkārabhūsitā,
Suvaṇṇakacchā mātaṅgā, hemakappanavāsasā.

202. Ārūḷhā gāmaṇīyehi, tomaraṅkusapāṇibhi,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

203. Kadāssu maṁ assagumbā, sabbālaṅkārabhūsitā,
Ājānīyāva jātiyā, sindhavā sīghavāhanā.

204. Ārūḷhā gāmaṇīyehi, illiyācāpadhāribhi,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

205. Kadāssu maṁ rathasenī, sannaddhā ussitaddhajā,
Dīpā atho pi veyyagghā, sabbālaṅkārabhūsitā.

206. Ārūḷhā gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

207. Kadāssu maṁ soṇṇarathā, sannaddhā ussitaddhajā,
Dīpā atho pi veyyagghā, sabbālaṅkārabhūsitā.

208. Ārūḷhā gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

209. Kadāssu [PTS 6.50] maṁ sajjhurathā, sannaddhā ussitaddhajā,
Dīpā atho pi veyyagghā, sabbālaṅkārabhūsitā.

210. Ārūḷhā gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

211. Kadāssu maṁ assarathā, sannaddhā ussitaddhajā,
Dīpā atho pi veyyagghā, sabbālaṅkārabhūsitā.

212. Ārūḷhā gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

213. Kadāssu maṁ oṭṭharathā, sannaddhā ussitaddhajā,
Dīpā atho pi veyyagghā, sabbālaṅkārabhūsitā.

214. Ārūḷhā gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

215. Kadāssu maṁ goṇarathā, sannaddhā ussitaddhajā,
Dīpā atho pi veyyagghā, sabbālaṅkārabhūsitā.

216. Ārūḷhā gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

217. Kadāssu maṁ ajarathā, sannaddhā ussitaddhajā,
Dīpā atho pi veyyagghā, sabbālaṅkārabhūsitā.

218. Ārūḷhā gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

219. Kadāssu maṁ meṇḍarathā, sannaddhā ussitaddhajā,
Dīpā atho pi veyyagghā, sabbālaṅkārabhūsitā.

220. Ārūḷhā gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

221. Kadāssu maṁ migarathā, sannaddhā ussitaddhajā,
Dīpā atho pi veyyagghā, sabbālaṅkārabhūsitā.

222. Ārūḷhā gāmaṇīyehi, cāpahatthehi vammibhi,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

223. Kadāssu maṁ hatthārohā, sabbālaṅkārabhūsitā,
Nīlavammadharā sūrā, tomaraṅkusapāṇino,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

224. Kadāssu maṁ assārohā, sabbālaṅkārabhūsitā,
Nīlavammadharā sūrā, illiyācāpadhārino,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

225. Kadāssu maṁ rathārohā, sabbālaṅkārabhūsitā,
Nīlavammadharā sūrā, cāpahatthā kalāpino,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

226. Kadāssu maṁ dhanuggahā, sabbālaṅkārabhūsitā,
Nīlavammadharā sūrā, cāpahatthā kalāpino,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

227. Kadāssu maṁ rājaputtā, sabbālaṅkārabhūsitā,
Citravammadharā sūrā, kañcanāveḷadhārino,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

228. Kadāssu maṁ ariyagaṇā, vatavantā alaṅkatā,
Haricandanalittaṅgā, kāsikuttamadhārino,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

229. Kadāssu maṁ amaccagaṇā, sabbālaṅkārabhūsitā,
Pītavammadharā sūrā, purato gacchamālino,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

230. Kadāssu maṁ sattasatā bhariyā, sabbālaṅkārabhūsitā,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

231. Kadāssu [PTS 6.51] maṁ sattasatā bhariyā, susaññā tanumajjhimā,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

232. Kadāssu maṁ sattasatā bhariyā, assavā piyabhāṇinī,
Yantaṁ maṁ nānuyissanti, taṁ kudāssu bhavissati.

233. Kadāhaṁ pattaṁ gahetvāna, muṇḍo saṅghāṭipāruto,
Piṇḍikāya carissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

234. Kadāhaṁ paṁsukūlānaṁ, ujjhitānaṁ mahāpathe,
Saṅghāṭiṁ dhārayissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

235. Kadāhaṁ sattāhasammeghe, ovaṭṭho allacīvaro,
Piṇḍikāya carissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

236. Kadāhaṁ sabbattha gantvā, rukkhā rukkhaṁ vanā vanaṁ,
Anapekkho gamissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

237. Kadāhaṁ giriduggesu, pahīnabhayabheravo,
Adutiyo gamissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

238. Kadāhaṁ vīṇaṁva rujjako, sattatantiṁ manoramaṁ,
Cittaṁ ujuṁ karissāmi, taṁ kudāssu bhavissati.

239. Kadāhaṁ rathakārova, parikantaṁ upāhanaṁ,
Kāmasaññojane checchaṁ, ye dibbe ye ca mānuse ti.

Tattha kadā ti kālaparivitakko. Phītan-ti vatthālaṅkārādīhi supupphitaṁ. Vibhattaṁ bhāgaso mitan-ti chekehi nagaramāpakehi rājanivesanādīnaṁ vasena vibhattaṁ dvāravīthīnaṁ vasena koṭṭhāsato mitaṁ. Taṁ kudāssu bhavissatī ti taṁ evarūpaṁ nagaraṁ pahāya pabbajanaṁ kUd nāma me bhavissati. Sabbatopabhan-ti samantato alaṅkārobhāsena yuttaṁ. Bahupākāratoraṇan-ti bahalena puthulena pākārena ceva dvāratoraṇehi ca samannāgataṁ. Daḷhamaṭṭālakoṭṭhakan-ti daḷhehi aṭṭālakehi dvārakoṭṭhakehi ca samannāgataṁ. Pīḷitan-ti samākiṇṇaṁ. Tipuran-ti tīhi purehi samannāgataṁ, tipākāranti attho. Atha vā tipuran-ti tikkhattuṁ puṇṇaṁ. Rājabandhunīn-ti rājaññatakeheva puṇṇaṁ. Somanassenā ti evaṁnāmakena videharājena.

Nicite ti dhanadhaññanicayādinā sampanne. Ajeyye ti paccāmittehi ajetabbe. Candanaphosite ti lohitacandanena paripphosite. Koṭumbarānī ti koṭumbararaṭṭhe uṭṭhitavatthāni. Hatthigumbe ti hatthighaṭāyo. Hemakappanavāsase ti hemamayena sīsālaṅkārasaṅkhātena kappanena ca hemajālena ca samannāgate. Gāmaṇīyehī ti [PTS 6.52] hatthācariyehi. Ājānī yeva jātiyā ti jātiyā kāraṇākāraṇajānanatāya ājānī yeva, tādisānaṁ assānaṁ gumbe. Gāmaṇīyehī ti assācariyehi. Illiyācāpadhāribhī ti illiyañca cāpañca dhārentehi. Rathaseniyo ti rathaghaṭāyo. Sannandhe ti suṭṭhu naddhe. Dīpe atho pi veyyagghe ti dīpibyagghacammaparikkhitte. Gāmaṇīyehī ti rathācariyehi. Sajjhurathe ti rajatarathe. Ajarathameṇḍarathamigarathe sobhanatthāya yojenti.

Ariyagaṇe ti brāhmaṇagaṇe. Te kira tadā ariyācārā ahesuṁ, tena te evamāha. Haricandanalittaṅge ti kañcanavaṇṇena candanena littasarīre. Sattasatā bhariyā ti piyabhariyā yeva sandhāyāha. Susaññā ti suṭṭhu saññitā. Assavā ti sāmikassa vacanakārikā. Satapalan-ti palasatena suvaṇṇena kāritaṁ. Kaṁsan-ti pātiṁ. Satarājikan-ti piṭṭhipasse rājisatena samannāgataṁ. Yantaṁ man-ti anitthigandhavanasaṇḍe ekam-eva gacchantaṁ maṁ kadā nu te nānuyissanti. Sattāhasammeghe ti sattāhaṁ samuṭṭhite mahāmeghe, sattāhavaddaliketi attho. Ovaṭṭho ti onatasīso. Sabbatthā ti sabbadisaṁ. Rujjako ti vīṇāvādako. Kāmasaṁyojane ti kāmasaṁyojanaṁ. Dibbe ti dibbaṁ. Mānuse ti mānusaṁ.

So kira dasavassasahassāyukakāle nibbatto sattavassasahassāni rajjaṁ kāretvā tivassasahassāvasiṭṭhe āyumhi pabbajito. Pabbajanto panesa uyyānadvāre ambarukkhassa diṭṭhakālato paṭṭhāya cattāro māse agāre vasitvā: “Imamhā rājavesā pabbajitaveso varataro, pabbajissāmī” ti cintetvā upaṭṭhākaṁ rahassena āṇāpesi: “Tāta, kañci ajānāpetvā antarāpaṇato kāsāyavatthāni ceva mattikāpattañca kiṇitvā āharā” ti. So tathā akāsi. Rājā kappakaṁ pakkosāpetvā kesamassuṁ ohārāpetvā kappakassa gāmavaraṁ datvā kappakaṁ uyyojetvā ekaṁ kāsāvaṁ nivāsetvā ekaṁ pārupitvā ekaṁ aṁse katvā mattikāpattam-pi thavikāya osāretvā aṁse laggesi. Tato kattaradaṇḍaṁ gahetvā mahātale katipaye vāre paccekabuddhalīlāya aparāparaṁ caṅkami. So taṁ divasaṁ tattheva vasitvā punadivase sūriyuggamanavelāya pāsādā otarituṁ ārabhi.

Tadā sīvalidevī tā sattasatā vallabhitthiyo pakkosāpetvā: “Ciraṁ diṭṭho no rājā, cattāro māsā atītā, ajja naṁ passissāma, sabbālaṅkārehi alaṅkaritvā yathābalaṁ itthikuttahāsavilāse dassetvā kilesabandhanena bandhituṁ vāyameyyāthā” ti vatvā alaṅkatappaṭiyattāhi tāhi saddhiṁ: “Rājānaṁ passissāmā” ti pāsādaṁ [PTS 6.53] abhiruhantī taṁ otarantaṁ disvā pi na sañjāni. “Rañño ovādaṁ dātuṁ āgato paccekabuddho bhavissatī” ti saññāya vanditvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Mahāsatto pi pāsādā otari. Itarā pi pāsādaṁ abhiruhitvā sirisayanapiṭṭhe bhamaravaṇṇakese ca pasādhanabhaṇḍañca disvā: “Na so paccekabuddho, amhākaṁ piyasāmiko bhavissati, etha naṁ yācitvā nivattāpessāmī” ti mahātalā otaritvā rājaṅgaṇaṁ sampāpuṇi. Pāpuṇitvā ca pana sabbāhi tāhi saddhiṁ kese mocetvā piṭṭhiyaṁ vikiritvā ubhohi hatthehi uraṁ saṁsumbhitvā: “Kasmā evarūpaṁ kammaṁ karotha, mahārājā” ti atikaruṇaṁ paridevamānā rājānaṁ anubandhi, sakalanagaraṁ saṅkhubhitaṁ ahosi. Tepi: “Rājā kira no pabbajito, kuto pana evarūpaṁ dhammikarājānaṁ labhissāmā” ti rodamānā rājānaṁ anubandhiṁsu. Tatra tāsaṁ itthīnaṁ paridevanañceva paridevantiyo pi tā pahāya rañño gamanañca āvikaronto satthā āha:

240. Tā ca sattasatā bhariyā, sabbālaṅkārabhūsitā,
Bāhā paggayha pakkanduṁ, kasmā no vijahissasi.

241. Tā ca sattasatā bhariyā, susaññā tanumajjhimā,
Bāhā paggayha pakkanduṁ, kasmā no vijahissasi.

242. Tā ca sattasatā bhariyā, assavā piyabhāṇinī,
Bāhā paggayha pakkanduṁ, kasmā no vijahissasi.

243. Tā ca sattasatā bhariyā, sabbālaṅkārabhūsitā,
Hitvā sampaddavī rājā, pabbajjāya purakkhato.

244. Tā ca sattasatā bhariyā, susaññā tanumajjhimā,
Hitvā sampaddavī rājā, pabbajjāya purakkhato.

245. Tā ca sattasatā bhariyā, assavā piyabhāṇinī,
Hitvā sampaddavī rājā, pabbajjāya purakkhato.

246. Hitvā [PTS 6.54] satapalaṁ kaṁsaṁ, sovaṇṇaṁ satarājikaṁ,
Aggahī mattikaṁ pattaṁ, taṁ dutiyābhisecanan-ti.

Tattha bāhā paggayhā ti bāhā ukkhipitvā. Sampaddavī ti bhikkhave, so mahājanako rājā, tā ca sattasatā bhariyā: “Kiṁ no, deva, pahāya gacchasi, ko amhākaṁ doso” ti vilapantiyo va chaḍḍetvā sampaddavī gato, “pabbajjāya yāhī” ti codiyamāno viya purakkhato hutvā gatoti attho. Taṁ dutiyābhisecanan-ti bhikkhave, taṁ mattikāpattaggahaṇaṁ dutiyābhisecanaṁ katvā so rājā nikkhantoti.

Sīvalidevī pi paridevamānā rājānaṁ nivattetuṁ asakkontī: “Attheso upāyo” ti cintetvā mahāsenaguttaṁ pakkosāpetvā: “Tāta, rañño purato gamanadisābhāge jiṇṇagharajiṇṇasālādīsu aggiṁ dehi, tiṇapaṇṇāni saṁharitvā tasmiṁ tasmiṁ ṭhāne dhūmaṁ kārehī” ti āṇāpesi. So tathā kāresi. Sā rañño santikaṁ gantvā pādesu patitvā mithilāya ādittabhāvaṁ ārocentī gāthādvayamāha.

247. Bhesmā aggisamā jālā, kosā ḍayhanti bhāgaso,
Rajataṁ jātarūpañca, muttā veḷuriyā bahū.

248. Maṇayo saṅkhamuttā ca, vatthikaṁ haricandanaṁ,
Ajinaṁ dantabhaṇḍañca, lohaṁ kāḷāyasaṁ bahū,
Ehi rāja nivattassu, mā tetaṁ vinasā dhanan-ti.

Tattha bhesmā ti bhayānakā. Aggisamā jālā ti tesaṁ tesaṁ manussānaṁ gehāni aggi gaṇhi, so esa mahājāloti attho. Kosā ti suvaṇṇarajatakoṭṭhāgārādīni. Bhāgaso ti koṭṭhāsato suvibhattā pi no ete agginā ḍayhanti, devā ti. Lohan-ti tambalohādikaṁ. Mā tetaṁ vinasā dhanan-ti mā te etaṁ dhanaṁ vinassatu, ehi naṁ nibbāpeti, pacchā gamissasi, “mahājanako nagaraṁ ḍayhamānaṁ anoloketvāva nikkhanto” ti tumhākaṁ garahā bhavissati, tāya te lajjā pi vippaṭisāro pi bhavissati, ehi amacce āṇāpetvā aggiṁ nibbāpehi, devā ti.

Atha mahāsatto: “Devi, kiṁ kathesi, yesaṁ kiñcanaṁ atthi, tesaṁ taṁ ḍayhati, mayaṁ pana akiñcanā” ti dīpento gāthamāha.

249. Susukhaṁ vata jīvāma, yesaṁ no natthi kiñcanaṁ,
Mithilā ḍayhamānāya, na me kiñci aḍayhathā ti.

Tattha [PTS 6.55] kiñcanan-ti yesaṁ amhākaṁ palibuddhakilesasaṅkhātaṁ kiñcanaṁ natthi, te mayaṁ tena akiñcanabhāvena susukhaṁ vata jīvāma. Teneva kāraṇena mithilāya ḍayhamānāya na me kiñci aḍayhatha, appamattakam-pi attano bhaṇḍakaṁ ḍayhamānaṁ na passāmīti vadati.

Evañca pana vatvā mahāsatto uttaradvārena nikkhami. Tāpissa sattasatā bhariyā nikkhamiṁsu. Puna sīvalidevī ekaṁ upāyaṁ cintetvā: “Gāmaghātaraṭṭhavilumpanākāraṁ viya dassethā” ti amacce āṇāpesi. Taṁkhaṇaṁ yeva āvudhahatthe purise tato tato ādhāvante paridhāvante vilumpante viya sarīre lākhārasaṁ siñcitvā laddhappahāre viya phalake nipajjāpetvā vuyhante mate viya ca rañño dassesuṁ. Mahājano upakkosi: “Mahārāja, tumhesu dharantesu yeva raṭṭhaṁ vilumpanti, mahājanaṁ ghātentī” ti. Atha devī pi rājānaṁ vanditvā nivattanatthāya gāthamāha.

250. Aṭaviyo samuppannā, raṭṭhaṁ viddhaṁsayanti taṁ,
Ehi rāja nivattassu, mā raṭṭhaṁ vinasā idan-ti.

Tattha aṭaviyo ti mahārāja, tumhesu dharantesu yeva aṭavicorā samuppannā samuṭṭhitā, taṁ tayā dhammarakkhitaṁ tava raṭṭhaṁ viddhaṁsenti.

Taṁ sutvā rājā: “Mayi dharante yeva corā uṭṭhāya raṭṭhaṁ viddhaṁsentā nāma natthi, sīvalideviyā kiriyā esā bhavissatī” ti cintetvā taṁ appaṭibhānaṁ karonto āha:

251. Susukhaṁ vata jīvāma, yesaṁ no natthi kiñcanaṁ,
Raṭṭhe vilumpamānamhi, na me kiñci ahīratha.

252. Susukhaṁ vata jīvāma, yesaṁ no natthi kiñcanaṁ,
Pītibhakkhā bhavissāma, devā ābhassarā yathā ti.

Tattha vilumpamānamhī ti viluppamāne. Ābhassarā yathā ti yathā te brahmāno pītibhakkhā hutvā samāpattisukhena vītināmenti, tathā vītināmessāmāti.

Evaṁ vutte pi mahājano rājānaṁ anubandhi yeva. Athassa etadahosi: “Ayaṁ mahājano nivattituṁ na icchati, nivattessāmi nan”-ti. So aḍḍhagāvutamattaṁ gatakāle nivattitvā mahāmagge ṭhito va amacce: “Kassidaṁ rajjan”-ti pucchitvā: “Tumhākaṁ [PTS 6.56], devā” ti vutte: “Tena hi imaṁ lekhaṁ antaraṁ karontassa rājadaṇḍaṁ karothā” ti kattaradaṇḍena tiriyaṁ lekhaṁ ākaḍḍhi. Tena tejavatā raññā kataṁ lekhaṁ koci antaraṁ kātuṁ nāsakkhi. Mahājano lekhaṁ ussīsake katvā bāḷhaparidevaṁ paridevi. Devī pi taṁ lekhaṁ antaraṁ kātuṁ asakkontī rājānaṁ piṭṭhiṁ datvā gacchantaṁ disvā sokaṁ sandhāretuṁ asakkontī uraṁ paharitvā mahāmagge tiriyaṁ patitvā parivattamānā agamāsi. Mahājano: “Lekhasāmikehi lekhā bhinnā” ti vatvā deviyā gatamaggeneva gato. Atha mahāsatto pi uttarahimavantābhimukho agamāsi. Devī pi sabbaṁ senāvāhanaṁ ādāya tena saddhiṁ yeva gatā. Rājā mahājanaṁ nivattetuṁ asakkonto yeva saṭṭhiyojanamaggaṁ gato.

Tadā nārado nāma tāpaso himavante suvaṇṇaguhāyaṁ vasitvā pañcābhiñño jhānasukhena vītināmetvā sattāhaṁ atikkāmetvā jhānasukhato vuṭṭhāya: “Aho sukhaṁ, aho sukhan”-ti udānaṁ udānesi. So: “Atthi nu kho koci jambudīpatale idaṁ sukhaṁ pariyesanto” ti dibbacakkhunā olokento mahājanakabuddhaṅkuraṁ disvā: “Rājā mahābhinikkhamanaṁ nikkhanto pi sīvalidevippamukhaṁ mahājanaṁ nivattetuṁ na sakkoti, antarāyampissa kareyya, idāni gantvā bhiyyoso mattāya daḷhasamādānatthaṁ ovādaṁ dassāmī” ti cintetvā iddhibalena gantvā rañño purato ākāse ṭhito va tassa ussāhaṁ janetuṁ imaṁ gāthamāha.

253. Kimheso mahato ghoso, kā nu gām-eva kīḷiyā,
Samaṇa teva pucchāma, kattheso abhisaṭo jano ti.

Tassa taṁ sutvā rājā āha:

254. Mamaṁ ohāya gacchantaṁ, ettheso abhisaṭo jano,
Sīmātikkamanaṁ yantaṁ, munimonassa pattiyā,
Missaṁ nandīhi gacchantaṁ, kiṁ jānamanupucchasī ti.

Tattha kimheso ti kimhi kena kāraṇena eso hatthikāyādivasena mahato samūhassa ghoso. Kā nu gām-eva kīḷiyā ti kā nu esā tayā saddhiṁ āgacchantānaṁ [PTS 6.57] gāme viya kīḷi. Kattheso ti kimatthaṁ esa mahājano abhisaṭo sannipatito, taṁ parivāretvā āgacchatīti pucchi. Maman-ti yo ahaṁ etaṁ janaṁ ohāya gacchāmi, taṁ maṁ ohāya gacchantaṁ. Etthā ti etasmiṁ ṭhāne eso mahājano abhisaṭo anubandhanto āgato. Sīmātikkamanaṁ yantan-ti tvaṁ pana taṁ maṁ kilesasīmaṁ atikkamma anagāriyamuniñāṇasaṅkhātassa monassa pattiyā yantaṁ, “pabbajito vatamhī” ti nandiṁ avijahitvā khaṇe khaṇe uppajjamānāhi nandīhi missam-eva gacchantaṁ kiṁ jānanto pucchasi, udāhu ajānanto. Mahājanako kira videharaṭṭhaṁ chaḍḍetvā pabbajitoti kiṁ na sutaṁ tayāti.

Athassa so daḷhasamādānatthāya puna gāthamāha.

255. Māssu tiṇṇo amaññittha, sarīraṁ dhārayaṁ imaṁ,
Atīraṇeyya yamidaṁ, bahū hi paripanthayo ti.

Tattha māssu tiṇṇo amaññitthā ti imaṁ bhaṇḍukāsāvanivatthaṁ sarīraṁ dhārento: “Iminā pabbajitaliṅgaggahaṇamatteneva kilesasīmaṁ tiṇṇo atikkantosmī” ti mā amaññittha. Atīraṇeyya yamidan-ti idaṁ kilesajātaṁ nāma na ettakena tīretabbaṁ. Bahū hi paripanthayo ti saggamaggaṁ āvaritvā ṭhitā tava bahū kilesaparipanthāti.

Tato mahāsatto tassa vacanaṁ sutvā paripanthe pucchanto āha:

256. Ko nu me paripanthassa, mamaṁ evaṁvihārino,
Yo neva diṭṭhe nādiṭṭhe, kāmānamabhipatthaye ti.

Tattha yo neva diṭṭhe nādiṭṭhe ti yo ahaṁ neva diṭṭhe manussaloke, nādiṭṭhe devaloke kāmānaṁ abhipatthemi, tassa mama evaṁ ekavihārino ko nu paripantho assāti vadati.

Athassa so paripanthe dassento gāthamāha.

257. Niddā tandī vijambhitā, aratī bhattasammado,
Āvasanti sarīraṭṭhā, bahū hi paripanthayo ti.

Tattha niddā ti kapiniddā. Tandī ti ālasiyaṁ. Aratī ti ukkaṇṭhitā. Bhattasammado ti bhattapariḷāho. Idaṁ vuttaṁ hoti: “samaṇa, tvaṁ pāsādiko suvaṇṇavaṇṇo rajjaṁ pahāya pabbajito” ti vutte tuyhaṁ paṇītaṁ ojavantaṁ piṇḍapātaṁ dassanti, so tvaṁ pattapūraṁ ādāya yāvadatthaṁ paribhuñjitvā paṇṇasālaṁ pavisitvā kaṭṭhattharaṇe nipajjitvā kākacchamāno niddaṁ okkamitvā antarā pabuddho aparāparaṁ parivattitvā hatthapāde pasāretvā uṭṭhāya cīvaravaṁsaṁ gahetvā laggacīvaraṁ nivāsetvā ālasiyo hutvā neva sammajjaniṁ ādāya sammajjissasi, na pānīyaṁ āharissasi, puna nipajjitvā niddāyissasi [PTS 6.58], kāmavitakkaṁ vitakkessasi, tadā pabbajjāya ukkaṇṭhissasi, bhattapariḷāho te bhavissatīti. Āvasanti sarīraṭṭhā ti ime ettakā paripanthā tava sarīraṭṭhakā hutvā nivasanti, sarīre yeva te nibbattantīti dasseti.

Athassa mahāsatto thutiṁ karonto gāthamāha.

258. Kalyāṇaṁ vata maṁ bhavaṁ, brāhmaṇa manusāsati,
Brāhmaṇa teva pucchāmi, ko nu tvamasi mārisā ti.

Tattha brāhmaṇa manusāsatī ti brāhmaṇa, kalyāṇaṁ vata maṁ bhavaṁ anusāsati.

Tato tāpaso āha:

259. Nārado iti me nāmaṁ, kassapo iti maṁ vidū,
Bhoto sakāsamāgacchiṁ, sādhu sabbhi samāgamo.

260. Tassa te sabbo ānando, vihāro upavattatu,
Yaṁ ūnaṁ taṁ paripūrehi, khantiyā upasamena ca.

261. Pasāraya sannatañca, unnatañca pasāraya,
Kammaṁ vijjañca dhammañca, sakkatvāna paribbajā ti.

Tattha vidū ti gottena maṁ: “Kassapo” ti jānanti. Sabbhī ti paṇḍitehi saddhiṁ samāgamo nāma sādhu hotīti āgatomhi. Ānando ti tassa tava imissā pabbajjāya ānando tuṭṭhi somanassam-eva hotu mā ukkaṇṭhi. Vihāro ti catubbidho brahmavihāro. Upavattatū ti nibbattatu. Yaṁ ūnaṁ tan-ti yaṁ te sīlena kasiṇaparikammena jhānena ca ūnaṁ, taṁ etehi sīlādīhi pūraya. Khantiyā upasamena cāti: “Ahaṁ rājapabbajito” ti mānaṁ akatvā adhivāsanakhantiyā ca kilesūpasamena ca samannāgato hohi. Pasārayā ti mā ukkhipa mā patthara, pajahā ti attho. Sannatañca unnatañcāti: “Ko nāmāhan”-ti ādinā nayena pavattaṁ omānañca: “Ahamasmi jātisampanno” ti ādinā nayena pavattaṁ atimānañca. Kamman-ti dasakusalakammapathaṁ. Vijjan-ti pañcaabhiññā-aṭṭhasamāpattiñāṇaṁ. Dhamman-ti kasiṇaparikammasaṅkhātaṁ samaṇadhammaṁ. Sakkatvāna paribbajā ti ete guṇe sakkatvā vattassu, ete vā guṇe sakkatvā daḷhaṁ samādāya paribbaja, pabbajjaṁ pālehi, mā ukkaṇṭhī ti attho.

Evaṁ so mahāsattaṁ ovaditvā ākāsena sakaṭṭhānam-eva gato. Tasmiṁ gate aparo pi migājino nāma tāpaso tatheva samāpattito vuṭṭhāya olokento bodhisattaṁ disvā: “Mahājanaṁ nivattanatthāya tassa ovādaṁ dassāmī” ti tatthevāgantvā ākāse attānaṁ dassento āha:

262. Bahū [PTS 6.59] hatthī ca asse ca, nagare janapadāni ca,
Hitvā janaka pabbajito, kapāle ratimajjhagā.

263. Kacci nu te jānapadā, mittāmaccā ca ñātakā,
Dubbhimakaṁsu janaka, kasmā tetaṁ aruccathā ti.

Tattha kapāle ti mattikāpattaṁ sandhāyāha. Idaṁ vuttaṁ hoti: mahārāja, tvaṁ evarūpaṁ issariyādhipaccaṁ chaḍḍetvā pabbajito imasmiṁ kapāle ratiṁ ajjhagā adhigatoti pabbajjākāraṇaṁ pucchanto evamāha. Dubbhin-ti kiṁ nu ete tava antare kiñci aparādhaṁ kariṁsu, kasmā tava evarūpaṁ issariyasukhaṁ pahāya etaṁ kapālam-eva aruccitthāti.

Tato mahāsatto āha:

264. Na migājina jātucche, ahaṁ kañci kudācanaṁ,
Adhammena jine ñātiṁ, na cā pi ñātayo maman-ti.

Tattha na migājinā ti ambho migājina jātucche ekaṁseneva ahaṁ kañci ñātiṁ kudācanaṁ kismiñci kāle adhammena na jināmi. Te pi ca ñātayo maṁ adhammena na jinanteva, iti na koci mayi dubbhiṁ nāma akāsī ti attho.

Evamassa pañhaṁ paṭikkhipitvā idāni yena kāraṇena pabbajito, taṁ dassento āha:

265. Disvāna lokavattantaṁ, khajjantaṁ kaddamīkataṁ,
Haññare bajjhare cettha, yattha sanno puthujjano,
Etāhaṁ upamaṁ katvā, bhikkhakosmi migājinā ti.

Tattha disvāna lokavattantan-ti vaṭṭānugatassa bālalokassa vattaṁ tantiṁ paveṇiṁ ahamaddasaṁ, taṁ disvā pabbajitomhīti dīpeti. Khajjantaṁ kaddamīkatan-ti kilesehi khajjantaṁ teheva ca kaddamīkataṁ lokaṁ disvā. Yattha sanno puthujjano ti yamhi kilesavatthumhi sanno laggo puthujjano, tattha laggā bahū sattā haññanti ceva andubandhanādīhi ca bajjhanti. Etāhan-ti aham-pi sace ettha bajjhissāmi, ime sattā viya haññissāmi ceva bajjhissāmi cāti evaṁ etadeva kāraṇaṁ attano upamaṁ katvā kaddamīkataṁ lokaṁ disvā bhikkhako jātoti attho. Migājinā ti taṁ nāmena ālapati. Kathaṁ pana tena tassa nāmaṁ ñātanti? Paṭisanthārakāle paṭhamam-eva pucchitattā.

Tāpaso [PTS 6.60] taṁ kāraṇaṁ vitthārato sotukāmo hutvā gāthamāha.

266. Ko nu te bhagavā satthā, kassetaṁ vacanaṁ suci,
Na hi kappaṁ vā vijjaṁ vā, paccakkhāya rathesabha,
Samaṇaṁ āhu vattantaṁ, yathā dukkhassatikkamo ti.

Tattha kassetan-ti etaṁ tayā vuttaṁ sucivacanaṁ kassa vacanaṁ nāma. Kappan-ti kappetvā kappetvā pavattitānaṁ abhiññāsamāpattīnaṁ lābhiṁ kammavādiṁ tāpasaṁ. Vijjan-ti āsavakkhayañāṇavijjāya samannāgataṁ paccekabuddhaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: rathesabha mahārāja, na hi kappasamaṇaṁ vā vijjāsamaṇaṁ vā paccakkhāya tassovādaṁ vinā evaṁ paṭipajjituṁ sakkā. Yathā dukkhassa atikkamo hoti, evaṁ vattantaṁ samaṇaṁ āhu. Tesaṁ pana vacanaṁ sutvā sakkā evaṁ paṭipajjituṁ, tasmā vadehi, ko nu te bhagavā satthāti.

Mahāsatto āha:

267. Na migājina jātucche, ahaṁ kañci kudācanaṁ,
Samaṇaṁ brāhmaṇaṁ vā pi, sakkatvā anupāvisin-ti.

Tattha sakkatvā ti pabbajjāya guṇapucchanatthāya pūjetvā. Anupāvisin-ti na kañci anupaviṭṭhapubbosmi, na mayā añño koci samaṇo pucchitapubboti vadati. Iminā hi paccekabuddhānaṁ santike dhammaṁ suṇantena pi na kadāci odissakavasena pabbajjāya guṇo pucchitapubbo, tasmā evamāha.

Evañca pana vatvā yena kāraṇena pabbajito, taṁ ādito paṭṭhāya dīpento āha:

268. Mahatā cānubhāvena, gacchanto siriyā jalaṁ,
Gīyamānesu gītesu, vajjamānesu vaggusu.

269. Tūriyatāḷasaṅghuṭṭhe, sammatālasamāhite,
Sa migājina maddakkhiṁ, phaliṁ ambaṁ tirocchadaṁ,
Haññamānaṁ manussehi, phalakāmehi jantubhi.

270. So khohaṁ taṁ siriṁ hitvā, orohitvā migājina,
Mūlaṁ ambassupāgacchiṁ, phalino nipphalassa ca.

271. Phaliṁ ambaṁ hataṁ disvā, viddhastaṁ vinaḷīkataṁ,
Athekaṁ itaraṁ ambaṁ, nīlobhāsaṁ manoramaṁ.

272. Evam-eva [PTS 6.61] nūnamhe pi, issare bahukaṇṭake,
Amittā no vadhissanti, yathā ambo phalī hato.

273. Ajinamhi haññate dī pi, nāgo dantehi haññate,
Dhanamhi dhanino hanti, aniketamasanthavaṁ,
Phalī ambo aphalo ca, te satthāro ubho mamā ti.

Tattha vaggusū ti madhurassaresu tūriyesu vajjamānesu. Tūriyatāḷasaṅghuṭṭhe ti tūriyānaṁ tāḷitehi saṅghuṭṭhe uyyāne. Sammatālasamāhite ti sammehi ca tālehi ca samannāgate. Sa migājinā ti migājina, so ahaṁ adakkhiṁ. Phaliṁ amban-ti phalitaṁ ambarukkhanti attho. Tirocchadan-ti tiropākāraṁ uyyānassa antoṭhitaṁ bahipākāraṁ nissāya jātaṁ ambarukkhaṁ. Haññamānan-ti pothiyamānaṁ. Orohitvā ti hatthikkhandhā otaritvā. Vinaḷīkatan-ti nipattanaḷaṁ kataṁ.

Evamevā ti evaṁ eva. Phalī ti phalasampanno. Ajinamhī ti cammatthāya cammakāraṇā. Dantehī ti attano dantehi, haññate dantanimittaṁ haññateti attho. Hantī ti haññati. Aniketamasanthavan-ti yo pana niketaṁ pahāya pabbajitattā aniketo nāma sattasaṅkhāravatthukassa taṇhāsanthavassa abhāvā asanthavo nāma, taṁ aniketaṁ asanthavaṁ ko hanissatīti adhippāyo. Te satthāro ti te dve rukkhā mama satthāro ahesunti vadati.

Taṁ sutvā migājino: “Appamatto hohī” ti rañño ovādaṁ datvā sakaṭṭhānam-eva gato. Tasmiṁ gate sīvalidevī rañño pādamūle patitvā āha:

274. Sabbo jano pabyathito, rājā pabbajito iti,
Hatthārohā anīkaṭṭhā, rathikā pattikārakā.

275. Assāsayitvā janataṁ, ṭhapayitvā paṭicchadaṁ,
Puttaṁ rajje ṭhapetvāna, atha pacchā pabbajissasī ti.

Tattha pabyathito ti bhīto utrasto. Paṭicchadan-ti amhe ḍayhamāne pi viluppamāne pi rājā na oloketīti pabyathitassa mahājanassa āvaraṇaṁ rakkhaṁ ṭhapetvā puttaṁ dīghāvukumāraṁ rajje ṭhapetvā abhisiñcitvā pacchā pabbajissasī ti attho.

Tato bodhisatto āha:

276. Cattā mayā jānapadā, mittāmaccā ca ñātakā,
Santi [PTS 6.62] puttā videhānaṁ, dīghāvu raṭṭhavaḍḍhano,
Te rajjaṁ kārayissanti, mithilāyaṁ pajāpatī ti.

Tattha santi puttā ti sīvali samaṇānaṁ puttā nāma natthi, videharaṭṭhavāsīnaṁ pana puttā dīghāvu atthi, te rajjaṁ kārayissanti. Pajāpatī ti deviṁ ālapati.

Devī āha: “Deva, tumhesu tāva pabbajitesu ahaṁ kiṁ karomī” ti. Atha naṁ so: “Bhadde, ahaṁ taṁ anusikkhāmi, vacanaṁ me karohī” ti vatvā gāthamāha.

277. Ehi taṁ anusikkhāmi, yaṁ vākyaṁ mama ruccati,
Rajjaṁ tuvaṁ kārayasi, pāpaṁ duccaritaṁ bahuṁ,
Kāyena vācā manasā, yena gacchasi duggatiṁ.

278. Paradinnakena paraniṭṭhitena, piṇḍena yāpehi sa dhīradhammo ti.

Tattha tuvan-ti tvaṁ puttassa chattaṁ ussāpetvā: “Mama puttassa rajjan”-ti rajjaṁ anusāsamānā bahuṁ pāpaṁ karissasi. Gacchasī ti yena kāyādīhi katena bahupāpena duggatiṁ gamissasi. Sa dhīradhammo ti piṇḍiyālopena yāpetabbaṁ, esa paṇḍitānaṁ dhammoti.

Evaṁ mahāsatto tassā ovādaṁ adāsi. Tesaṁ aññamaññaṁ sallapantānaṁ gacchantānaññeva sūriyo atthaṅgato. Devī patirūpe ṭhāne khandhāvāraṁ nivāsāpesi. Mahāsatto pi ekaṁ rukkhamūlaṁ upagato. So tattha rattiṁ vasitvā punadivase sarīrapaṭijagganaṁ katvā maggaṁ paṭipajji. Devīpi: “Senā pacchato va āgacchatū” ti vatvā tassa pacchato va ahosi. Te bhikkhācāravelāyaṁ thūṇaṁ nāma nagaraṁ pāpuṇiṁsu. Tasmiṁ khaṇe antonagare eko puriso sūṇato mahantaṁ maṁsakhaṇḍaṁ kiṇitvā sūlena aṅgāresu pacāpetvā nibbāpanatthāya phalakakoṭiyaṁ ṭhapetvā aṭṭhāsi. Tassa aññavihitassa eko sunakho taṁ ādāya palāyi. So ñatvā taṁ anubandhanto yāva bahidakkhiṇadvāraṁ gantvā nibbindo nivatti. Rājā ca devī ca sunakhassa purato gacchantā dvidhā ahesuṁ [PTS 6.63]. So bhayena maṁsakhaṇḍaṁ chaḍḍetvā palāyi.

Mahāsatto taṁ disvā cintesi: “Ayaṁ sunakho chaḍḍetvā anapekkho palāto, añño pissa sāmiko na paññāyati, evarūpo anavajjo paṁsukūlapiṇḍapāto nāma natthi, paribhuñjissāmi nan”-ti. So mattikāpattaṁ nīharitvā taṁ maṁsakhaṇḍaṁ ādāya puñchitvā patte pakkhipitvā udakaphāsukaṭṭhānaṁ gantvā paribhuñjituṁ ārabhi. Tato devī: “Sace esa rajjenatthiko bhaveyya, evarūpaṁ jegucchaṁ paṁsumakkhitaṁ sunakhucchiṭṭhakaṁ na khādeyya. Sace khādeyya, idānesa amhākaṁ sāmiko na bhavissatī” ti cintetvā: “Mahārāja, evarūpaṁ jegucchaṁ khādasī” ti āha. “Devi, tvaṁ andhabālatāya imassa piṇḍapātassa visesaṁ na jānāsī” ti vatvā tasseva patitaṭṭhānaṁ paccavekkhitvā amataṁ viya paribhuñjitvā mukhaṁ vikkhāletvā hatthe dhovati. Tasmiṁ khaṇe devī nindamānā āha:

279. Yo pi catutthe bhattakāle na bhuñje, ajuṭṭhamārīva khudāya miyye,
Na tveva piṇḍaṁ luḷitaṁ anariyaṁ, kulaputtarūpo sappuriso na seve,
Tayidaṁ na sādhu tayidaṁ na suṭṭhu, sunakhucchiṭṭhakaṁ janaka bhuñjase tuvan-ti.

Tattha ajuṭṭhamārīvā ti anāthamaraṇam-eva. Luḷitan-ti paṁsumakkhitaṁ. Anariyan-ti asundaraṁ. Na seve ti na-kāro paripucchanatthe nipāto. Idaṁ vuttaṁ hoti: sace catutthe pi bhattakāle na bhuñjeyya, khudāya mareyya, nanu evaṁ sante pi kulaputtarūpo sappuriso evarūpaṁ piṇḍaṁ na tveva seveyyāti. Tayidan-ti taṁ idaṁ.

Mahāsatto āha:

280. Na cā pi me sīvali so abhakkho, yaṁ hoti cattaṁ gihino sunassa vā,
Ye [PTS 6.64] keci bhogā idha dhammaladdhā, sabbo so bhakkho anavayoti vutto ti.

Tattha abhakkho ti so piṇḍapāto mama abhakkho nāma na hoti. Yaṁ hotī ti yaṁ gihino vā sunassa vā cattaṁ hoti, taṁ paṁsukūlaṁ nāma asāmikattā anavajjam-eva hoti. Ye kecī ti tasmā aññe pi ye keci dhammena laddhā bhogā, sabbo so bhakkho. Anavayo ti anuavayo, anupunappunaṁ olokiyamāno pi avayo paripuṇṇaguṇo anavajjo, adhammaladdhaṁ pana sahassagghanakam-pi jigucchanīyamevā ti.

Evaṁ te aññamaññaṁ kathentāva thūṇanagaradvāraṁ sampāpuṇiṁsu. Tatra dārikāsu kīḷantīsu ekā kumārikā khuddakakullakena vālukaṁ papphoṭeti. Tassā ekasmiṁ hatthe ekaṁ valayaṁ, ekasmiṁ dve valayāni. Tāni aññamaññaṁ saṅghaṭṭenti, itaraṁ nissaddaṁ. Rājā taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Sīvalidevī mama pacchato carati, itthī ca nāma pabbajitassa malaṁ, ‘ayaṁ pabbajitvā pi bhariyaṁ jahituṁ na sakkotī’ ti garahissanti maṁ. Sacāyaṁ kumārikā paṇḍitā bhavissati, sīvalideviyā nivattanakāraṇaṁ kathessati, imissā kathaṁ sutvā sīvalideviṁ uyyojessāmī” ti cintetvā āha:

281. Kumārike upaseniye, niccaṁ niggaḷamaṇḍite,
Kasmā te eko bhujo janati, eko te na janatī bhujo ti.

Tattha upaseniye ti mātaraṁ upagantvā senike. Niggaḷamaṇḍite ti agalitamaṇḍanena maṇḍanasīliketi vadati. Janatī ti saddaṁ karoti.

Kumārikā āha:

282. Imasmiṁ me samaṇa hatthe, paṭimukkā dunīvarā,
Saṅghātā jāyate saddo, dutiyasseva sā gati.

283. Imasmiṁ me samaṇa hatthe, paṭimukko ekanīvaro,
So adutiyo na janati, munibhūto va tiṭṭhati.

284. Vivādappatto dutiyo, keneko vivadissati,
Tassa te saggakāmassa, ekattamuparocatan-ti.

Tattha [PTS 6.65] dunīvarā ti dve valayāni. Saṅghātā ti saṁhananato saṅghaṭṭanatoti attho. Gatī ti nibbatti. Dutiyasseva hi evarūpā nibbatti hotī ti attho. So ti so nīvaro. Munibhūtovā ti pahīnasabbakileso ariyapuggalo viya tiṭṭhati. Vivādappatto ti samaṇa dutiyako nāma vivādamāpanno hoti, kalahaṁ karoti, nānāgāhaṁ gaṇhāti. Keneko ti ekako pana kena saddhiṁ vivadissati. Ekattamuparocatan-ti ekībhāvo te ruccatu. Samaṇā nāma bhaginim-pi ādāya na caranti, kiṁ pana tvaṁ evarūpaṁ uttamarūpadharaṁ bhariyaṁ ādāya vicarasi, ayaṁ te antarāyaṁ karissati, imaṁ nīharitvā ekako va samaṇakammaṁ karohīti naṁ ovadati.

So tassā kumārikāya vacanaṁ sutvā paccayaṁ labhitvā deviyā saddhiṁ kathento āha:

285. Suṇāsi sīvali kathā, kumāriyā paveditā,
Pesiyā maṁ garahittho, dutiyasseva sā gati.

286. Ayaṁ dvedhāpatho bhadde, anuciṇṇo pathāvihi,
Tesaṁ tvaṁ ekaṁ gaṇhāhi, ahamekaṁ punāparaṁ.

287. Māvaca maṁ tvaṁ ‘pati me’ ti, nāhaṁ ‘bhariyā’ ti vā punā ti.

Tattha kumāriyā paveditā ti kumārikāya kathitā. Pesiyā ti sacāhaṁ rajjaṁ kāreyyaṁ, esā me pesiyā vacanakārikā bhaveyya, oloketum-pi maṁ na visaheyya. Idāni pana attano pesiyaṁ viya ca maññati, “dutiyasseva sā gatī” ti maṁ ovadati. Anuciṇṇo ti anusañcarito. Pathāvihī ti pathikehi. Ekan-ti tava ruccanakaṁ ekaṁ maggaṁ gaṇha, ahaṁ pana tayā gahitāvasesaṁ aparaṁ gaṇhissāmi. Māvaca maṁ tvan-ti sīvali ito paṭṭhāya puna maṁ: “Pati me” ti mā avaca, ahaṁ vā tvaṁ: “Bhariyā me” ti nāvacaṁ.

Sā tassa vacanaṁ sutvā: “Deva, tumhe uttamā, dakkhiṇamaggaṁ gaṇhatha, ahaṁ vāmamaggaṁ gaṇhissāmī” ti vatvā thokaṁ gantvā sokaṁ sandhāretuṁ asakkontī punāgantvā raññā saddhiṁ kathentī ekato va nagaraṁ pāvisi. Tamatthaṁ pakāsento satthā upaḍḍhagāthamāha.

“Imam-eva kathayantā, thūṇaṁ nagarupāgamun”-ti.

Tattha [PTS 6.66] nagarupāgamun-ti nagaraṁ paviṭṭhā.

Pavisitvā ca pana mahāsatto piṇḍatthāya caranto usukārassa gehadvāraṁ patto. Sīvalidevī pi ekamantaṁ aṭṭhāsi. Tasmiṁ samaye usukāro aṅgārakapalle usuṁ tāpetvā kañjiyena temetvā ekaṁ akkhiṁ nimīletvā ekena akkhinā olokento ujuṁ karoti. Taṁ disvā mahāsatto cintesi: “Sacāyaṁ paṇḍito bhavissati, mayhaṁ ekaṁ kāraṇaṁ kathessati, pucchissāmi nan”-ti. So upasaṅkamitvā pucchati. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

288. Koṭṭhake usukārassa, bhattakāle upaṭṭhite,
Tatrā ca so usukāro, ekaṁ daṇḍaṁ ujuṁ kataṁ,
Ekañca cakkhuṁ niggayha, jimhamekena pekkhatī ti.

Tattha koṭṭhake ti bhikkhave, so rājā attano bhattakāle upaṭṭhite usukārassa koṭṭhake aṭṭhāsi. Tatrā cā ti tasmiñca koṭṭhake. Niggayhā ti nimīletvā. Jimhamekenā ti ekena akkhinā vaṅkaṁ saraṁ pekkhati.

Atha naṁ mahāsatto āha:

289. Evaṁ no sādhu passasi, usukāra suṇohi me,
Yadekaṁ cakkhuṁ niggayha, jimhamekena pekkhasī ti.

Tassattho: samma usukāra, evaṁ nu tvaṁ sādhu passasi, yaṁ ekaṁ cakkhuṁ nimīletvā ekena cakkhunā vaṅkaṁ saraṁ pekkhasīti.

Athassa so kathento āha:

290. Dvīhi samaṇa cakkhūhi, visālaṁ viya khāyati,
Asampatvā paramaṁ liṅgaṁ, nujubhāvāya kappati.

291. Ekañca cakkhuṁ niggayha, jimhamekena pekkhato,
Sampatvā paramaṁ liṅgaṁ, ujubhāvāya kappati.

292. Vivādappatto dutiyo, keneko vivadissati,
Tassa te saggakāmassa, ekattamuparocatan-ti.

Tattha visālaṁ viyā ti vitthiṇṇaṁ viya hutvā khāyati. Asampatvā paramaṁ liṅgan-ti parato vaṅkaṭṭhānaṁ appatvā. Nujubhāvāyā ti na ujubhāvāya. Idaṁ vuttaṁ hoti: visāle khāyamāne parato ujuṭṭhānaṁ vā vaṅkaṭṭhānaṁ vā na pāpuṇeyya, tasmiṁ asampatte adissamāne ujubhāvāya kiccaṁ na kappati na sampajjatīti. Sampatvā ti cakkhunā patvā [PTS 6.67], disvā ti attho. Vivādappatto ti yathā dutiye akkhimhi ummīlite liṅgaṁ na paññāyati, vaṅkaṭṭhānam-pi ujukaṁ paññāyati, ujuṭṭhānam-pi vaṅkaṁ paññāyatīti vivādo hoti, evaṁ samaṇassa pi dutiyo nāma vivādamāpanno hoti, kalahaṁ karoti, nānāgāhaṁ gaṇhāti. Keneko ti eko pana kena saddhiṁ vivadissati. Ekattamuparocatan-ti ekībhāvo te ruccatu. Samaṇā nāma bhaginim-pi ādāya na caranti, kiṁ pana tvaṁ evarūpaṁ uttamarūpadharaṁ bhariyaṁ ādāya vicarasi. Ayaṁ te antarāyaṁ karissati, imaṁ nīharitvā ekako va samaṇadhammaṁ karohīti so taṁ ovadati.

Evamassa so ovādaṁ datvā tuṇhī ahosi. Mahāsatto pi piṇḍāya caritvā missakabhattaṁ saṁkaḍḍhitvā nagarā nikkhamitvā udakaphāsukaṭṭhāne nisīditvā katabhattakicco mukhaṁ vikkhāletvā pattaṁ thavikāya osāretvā sīvalideviṁ āmantetvā āha:

293. Suṇāsi sīvali kathā, usukārena veditā,
Pesiyā maṁ garahittho, dutiyasseva sā gati.

294. Ayaṁ dvedhāpatho bhadde, anuciṇṇo pathāvihi,
Tesaṁ tvaṁ ekaṁ gaṇhāhi, ahamekaṁ punāparaṁ.

295. Māvaca maṁ tvaṁ ‘pati me’ ti, nāhaṁ ‘bhariyā’ ti vā punā ti.

Tattha suṇāsī ti suṇa, tvaṁ kathā. “Pesiyā man”-ti idaṁ pana kumārikāya ovādam-eva sandhāyāha.

Sā kira: “Māvaca maṁ tvaṁ ‘pati me’ ti” vuttā pi mahāsattaṁ anubandhi yeva. Rājā naṁ nivattetuṁ na sakkoti. Mahājano pi anubandhi. Tato pana aṭavī avidūre hoti. Mahāsatto nīlavanarājiṁ disvā taṁ nivattetukāmo hutvā gacchanto yeva maggasamīpe muñjatiṇaṁ addasa. So tato īsikaṁ luñcitvā: “Passasi sīvali, ayaṁ idha puna ghaṭetuṁ na sakkā, evam-eva puna mayhaṁ tayā saddhiṁ saṁvāso nāma ghaṭetuṁ na sakkā” ti vatvā imaṁ upaḍḍhagāthamāha.

“Muñjāvesikā pavāḷhā, ekā vihara sīvalī” ti.

Tattha ekā viharā ti ahaṁ ekībhāvena viharissāmi, tvam-pi ekā viharāhīti tassā ovādamadāsi.

Taṁ sutvā sīvalidevī: “Itodāni paṭṭhāya natthi mayhaṁ mahājanakanarindena saddhiṁ saṁvāso” ti sokaṁ sandhāretuṁ asakkontī ubhohi hatthehi uraṁ paharitvā mahāmagge [PTS 6.68] pati. Mahāsatto tassā visaññibhāvaṁ ñatvā padaṁ vikopetvā araññaṁ pāvisi. Amaccā āgantvā tassā sarīraṁ udakena siñcitvā hatthapāde parimajjitvā saññaṁ labhāpesuṁ. Sā: “Tātā, kuhiṁ rājā” ti pucchi. “Nanu tumheva jānāthā” ti? “Upadhāretha tātā” ti. Te ito cito dhāvitvā vicinantā pi mahāsattaṁ na passiṁsu. Devī mahāparidevaṁ paridevitvā rañño ṭhitaṭṭhāne cetiyaṁ kāretvā gandhamālādīhi pūjetvā nivatti. Mahāsatto pi himavantaṁ pavisitvā sattāhabbhantare yeva pañca abhiññā ca, aṭṭha samāpattiyo ca nibbattetvā puna manussapathaṁ nāgami. Devī pi usukārena saddhiṁ kathitaṭṭhāne, kumārikāya saddhiṁ kathitaṭṭhāne, maṁsaparibhogaṭṭhāne, migājinena saddhiṁ kathitaṭṭhāne, nāradena saddhiṁ kathitaṭṭhāne cāti sabbaṭṭhānesu cetiyāni kāretvā gandhamālādīhi pūjetvā senaṅgaparivutā mithilaṁ patvā ambavanuyyāne puttassa abhisekaṁ kāretvā taṁ senaṅgaparivutaṁ nagaraṁ pesetvā sayaṁ isipabbajjaṁ pabbajitvā tattheva uyyāne vasantī kasiṇaparikammaṁ katvā jhānaṁ nibbattetvā brahmalokaparāyaṇā ahosi. Mahāsatto pi aparihīnajjhāno hutvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi tathāgato mahābhinikkhamanaṁ nikkhantoyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā samuddarakkhikā devadhītā uppalavaṇṇā ahosi, nārado sāriputto, migājino moggallāno, kumārikā khemā bhikkhunī, usukāro ānando, sīvalidevī rāhulamātā, dīghāvukumāro rāhulo, mātāpitaro mahārājakulāni, mahājanakanarindo pana aham-eva sammāsambuddho ahosin”-ti.

Mahājanakajātakavaṇṇanā dutiyā

JA 540: Suvaṇṇasāmajātakavaṇṇanā

Ko nu maṁ usunā vijjhī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ mātuposakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṁ kira aṭṭhārasakoṭivibhavassa ekassa seṭṭhikulassa ekaputtako ahosi mātāpitūnaṁ piyo manāpo. So ekadivasaṁ pāsādavaragato sīhapañjaraṁ ugghāṭetvā vīthiṁ olokento gandhamālādihatthaṁ mahājanaṁ dhammassavanatthāya jetavanaṁ gacchantaṁ [PTS 6.69] disvā: “Aham-pi dhammaṁ suṇissāmī” ti mātāpitaro vanditvā gandhamālādīni gāhāpetvā vihāraṁ gantvā vatthabhesajjapānakādīni bhikkhusaṅghassa dāpetvā gandhamālādīhi ca bhagavantaṁ pūjetvā ekamantaṁ nisinno dhammaṁ sutvā kāmesu ādīnavaṁ disvā pabbajjāya ca ānisaṁsaṁ sallakkhetvā parisāya vuṭṭhitāya bhagavantaṁ pabbajjaṁ yācitvā: “Mātāpitūhi ananuññātaṁ puttaṁ tathāgatā nāma na pabbājentī” ti sutvā bhagavantaṁ vanditvā puna gehaṁ gantvā sagāravena mātāpitaro vanditvā evamāha: “ammatātā, ahaṁ tathāgatassa santike pabbajissāmī” ti. Athassa mātāpitaro tassa vacanaṁ sutvā ekaputtakabhāvena sattadhā bhijjamānahadayā viya puttasinehena kampamānā evamāhaṁsu: “Tāta piyaputtaka, tāta kulaṅkura, tāta nayana, tāta hadaya, tāta pāṇasadisa, tayā vinā kathaṁ jīvāma, tayi paṭibaddhaṁ no jīvitaṁ. Mayañhi tāta, jarājiṇṇā vuḍḍhā mahallakā, ajja vā suve vā parasuve vā maraṇaṁ pāpuṇissāma, tasmā mā amhe ohāya gacchasi. Tāta, pabbajjā nāma atidukkarā, sītena atthe sati uṇhaṁ labhati, uṇhena atthe sati sītaṁ labhati, tasmā tāta, mā pabbajāhī” ti.

Taṁ sutvā kulaputto dukkhī dummano onatasīso pajjhāyanto va nisīdi sattāhaṁ nirāhāro. Athassa mātāpitaro evaṁ cintesuṁ: “Sace no putto ananuññāto, addhā marissati, puna na passissāma, pabbajjāya jīvamānaṁ puna naṁ passissāmā” ti. Cintetvā ca pana: “Tāta piyaputtaka, taṁ pabbajjāya anujānāma, pabbajāhī” ti anujāniṁsu. Taṁ sutvā kulaputto tuṭṭhamānaso hutvā attano sakalasarīraṁ oṇāmetvā mātāpitaro vanditvā vihāraṁ gantvā bhagavantaṁ pabbajjaṁ yāci. Satthā ekaṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā: “Imaṁ kumāraṁ pabbājehī” ti āṇāpesi. So taṁ pabbājesi. Tassa pabbajitakālato paṭṭhāya mahālābhasakkāro nibbatti. So ācariyupajjhāye ārādhetvā laddhūpasampado pañca vassāni dhammaṁ pariyāpuṇitvā: “Ahaṁ idha ākiṇṇo viharāmi, na me idaṁ patirūpan”-ti vipassanādhuraṁ pūretukāmo hutvā upajjhāyassa santike kammaṭṭhānaṁ gahetvā upajjhāyaṁ vanditvā jetavanā nikkhamitvā ekaṁ paccantagāmaṁ nissāya araññe vihāsi. So tattha vipassanaṁ vaḍḍhetvā dvādasa vassāni ghaṭento vāyamanto pi visesaṁ nibbattetuṁ nāsakkhi. Mātāpitaro pissa gacchante gacchante kāle duggatā ahesuṁ. Ye hi tesaṁ khettaṁ vā vaṇijjaṁ vā payojesuṁ, te: “Imasmiṁ kule putto vā bhātā vā iṇaṁ codetvā gaṇhanto nāma natthī” ti attano attano hatthagataṁ gahetvā yathāruci palāyiṁsu. Gehe dāsakammakarādayo pi hiraññasuvaṇṇādīni gahetvā palāyiṁsu.

Aparabhāge dve janā kapaṇā hutvā hatthe udakasiñcanam-pi alabhitvā gehaṁ vikkiṇitvā agharā hutvā kāruññabhāvaṁ pattā pilotikaṁ nivāsetvā kapālahatthā bhikkhāya cariṁsu. Tasmiṁ kāle eko bhikkhu jetavanato nikkhamitvā anupubbena tassa vasanaṭṭhānaṁ agamāsi. So tassa āgantukavattaṁ katvā sukhanisinnakāle: “Bhante, kuto āgatatthā” ti pucchitvā: “Jetavanā āgato āvuso” ti vutte satthuno ceva mahāsāvakādīnañca ārogyaṁ pucchitvā mātāpitūnañca pavattiṁ pucchi: “Kiṁ, bhante, sāvatthiyaṁ asukassa nāma seṭṭhikulassa ārogyan”-ti? “Āvuso, mā tassa kulassa pavattiṁ pucchā” ti. “Kiṁ bhante” ti. “Āvuso, tassa kira kulassa eko putto atthi, so buddhasāsane pabbajito, tassa pabbajitakālato paṭṭhāya etaṁ kulaṁ parikkhīṇaṁ, idāni dve janā paramakāruññabhāvaṁ pattā bhikkhāya carantī” ti. So tassa vacanaṁ sutvā sakabhāvena saṇṭhātuṁ asakkonto assupuṇṇehi nettehi rodituṁ ārabhi. “Āvuso, kiṁ rodasī” ti? “Bhante, te mayhaṁ mātāpitaro, ahaṁ tesaṁ putto” ti. “Āvuso, tava mātāpitaro taṁ nissāya vināsaṁ pattā, gaccha, te paṭijaggāhī” ti.

So: “Ahaṁ dvādasa vassāni ghaṭento vāyamanto pi maggaṁ vā phalaṁ vā nibbattetuṁ nāsakkhiṁ [PTS 6.70], abhabbo bhavissāmi, kiṁ me pabbajjāya, gihī hutvā mātāpitaro posetvā dānaṁ datvā saggaparāyaṇo bhavissāmī” ti cintetvā araññāvāsaṁ tassa therassa niyyādetvā punadivase araññā nikkhamitvā anupubbena gacchanto sāvatthito avidūre jetavanapiṭṭhivihāraṁ pāpuṇi. Tattha dve maggā ahesuṁ. Tesu eko maggo jetavanaṁ gacchati, eko sāvatthiṁ. So tattheva ṭhatvā: “Kiṁ nu kho paṭhamaṁ mātāpitaro passāmi, udāhu dasabalan”-ti cintetvā: “Mayā mātāpitaro ciraṁ diṭṭhapubbā, ito paṭṭhāya pana me buddhadassanaṁ dullabhaṁ bhavissati, tasmā ajjam-eva sammāsambuddhaṁ disvā dhammaṁ sutvā sve pāto va mātāpitaro passissāmī” ti sāvatthimaggaṁ pahāya sāyanhasamaye jetavanaṁ pāvisi. Taṁ divasaṁ pana satthā paccūsakāle lokaṁ olokento imassa kulaputtassa upanissayasampattiṁ addasa. So tassāgamanakāle mātuposakasuttena (SN. 1.205) mātāpitūnaṁ guṇaṁ vaṇṇesi. So pana bhikkhu parisapariyante ṭhatvā satthussa dhammakathaṁ suṇanto cintesi: “Ahaṁ gihī hutvā mātāpitaro paṭijaggituṁ sakkomīti cintesiṁ, satthā pana ‘pabbajito va samāno paṭijaggito upakārako mātāpitūnan’-ti vadati. Sacāhaṁ satthāraṁ adisvā gato, evarūpāya pabbajjāya parihīno bhaveyyaṁ. Idāni pana gihī ahutvā pabbajito va samāno mātāpitaro posessāmī” ti.

So salākaggaṁ gantvā salākabhattañceva salākayāguñca gaṇhitvā dvādasa vassāni araññe vutthabhikkhu pārājikappatto viya ahosi. So pāto va sāvatthiyaṁ pavisitvā: “Kiṁ nu kho paṭhamaṁ yāguṁ gaṇhissāmi, udāhu mātāpitaro passissāmī” ti cintetvā: “Kapaṇānaṁ mātāpitūnaṁ santikaṁ tucchahatthena gantuṁ ayuttan”-ti cintetvā yāguṁ gahetvā etesaṁ porāṇakagehadvāraṁ gato. Mātāpitaro pissa yāgubhikkhaṁ caritvā parabhittiṁ nissāya viharanti. So upagantvā nisinnake disvā uppannasoko assupuṇṇehi nettehi tesaṁ avidūre aṭṭhāsi. Te taṁ disvā pi na sañjāniṁsu. Atha mātā: “Bhikkhatthāya ṭhito bhavissatī” ti saññāya: “Bhante, tumhākaṁ dātabbayuttakaṁ natthi, aticchathā” ti āha. So tassā kathaṁ sutvā hadayapūraṁ sokaṁ gahetvā assupuṇṇehi nettehi tattheva aṭṭhāsi. Dutiyam-pi tatiyampi: “Aticchathā” ti vuccamāno pi aṭṭhāsi yeva. Athassa pitā mātaraṁ āha: “gaccha, bhadde, jānāhi, putto nu kho no eso” ti. Sā uṭṭhāya upagantvā olokentī sañjānitvā pādamūle patitvā paridevi, pitāpissa tatheva akāsi, mahantaṁ kāruññaṁ ahosi.

So pi mātāpitaro disvā sakabhāvena saṇṭhātuṁ asakkonto assūni pavattesi. So sokaṁ adhivāsetvā: “Ammatātā, mā cintayittha, ahaṁ vo posessāmī” ti [PTS 6.71] mātāpitaro assāsetvā yāguṁ pāyetvā ekamante nisīdāpetvā puna bhikkhaṁ āharitvā te bhojetvā attano atthāya bhikkhaṁ pariyesitvā tesaṁ santikaṁ gantvā puna bhattenāpucchitvā pacchā sayaṁ paribhuñjati. So tato paṭṭhāya iminā niyāmena mātāpitaro paṭijaggati. Attanā laddhāni pakkhikabhattādīni tesaṁ yeva datvā sayaṁ piṇḍāya caritvā labhamāno bhuñjati, alabhamāno na bhuñjati, vassāvāsikam-pi aññam-pi yaṁ kiñci labhitvā tesaṁ yeva deti. Tehi paribhuttaṁ jiṇṇapilotikaṁ gahetvā aggaḷaṁ datvā rajitvā sayaṁ paribhuñjati. Bhikkhalabhanadivasehi panassa alabhanadivasā bahū ahesuṁ. Athassa nivāsanapārupanaṁ atilūkhaṁ hoti.

Iti so mātāpitaro paṭijagganto yeva aparabhāge kiso uppaṇḍuppaṇḍukajāto dhamanisanthatagatto ahosi. Atha naṁ sandiṭṭhasambhattā bhikkhū pucchiṁsu: “Āvuso, pubbe tava sarīravaṇṇo sobhati, idāni pana kiso uppaṇḍuppaṇḍukajāto dhamanisanthatagatto, byādhi te nu kho uppanno” ti. So: “Natthi me, āvuso, byādhi, apica pana palibodho me atthī” ti taṁ pavattiṁ ārocesi. Atha naṁ te bhikkhū āhaṁsu: “Āvuso, bhagavā saddhādeyyaṁ vinipātetuṁ na deti, tvaṁ pana saddhādeyyaṁ gahetvā gihīnaṁ dadamāno ayuttaṁ karosī” ti. So tesaṁ kathaṁ sutvā lajjito olīyi. Te ettakena pi asantuṭṭhā bhagavato santikaṁ gantvā: “Bhante, asuko nāma bhikkhu saddhādeyyaṁ vinipātetvā gihī posetī” ti satthu ārocesuṁ. Satthā taṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu saddhādeyyaṁ gahetvā gihī posesī” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte taṁ kiriyaṁ vaṇṇetukāmo attano ca pubbacariyaṁ pakāsetukāmo: “Bhikkhu, gihī posento ke posesī” ti pucchi. “Mātāpitaro me, bhante” ti vutte satthā tassa ussāhaṁ janetuṁ: “Sādhu sādhu, bhikkhū” ti tikkhattuṁ sādhukāraṁ datvā: “Tvaṁ mama gatamagge ṭhito, aham-pi pubbacariyaṁ caranto mātāpitaro posesin”-ti āha. So assāsaṁ paṭilabhi. Satthā tāya pubbacariyāya āvikaraṇatthaṁ tehi bhikkhūhi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasinagarato avidūre nadiyā orimatīre eko nesādagāmo ahosi, pārimatīre eko nesādagāmo. Ekekasmiṁ gāme pañca pañca kulasatāni vasanti. Dvīsu pi gāmesu dve nesādajeṭṭhakā sahāyakā ahesuṁ. Te daharakāle yeva katikavattaṁ kariṁsu: “Sace amhesu ekassa dhītā hoti, ekassa putto hoti, tesaṁ āvāhavivāhaṁ karissāmā” ti. Atha orimatīre gāmajeṭṭhakassa [PTS 6.72] gehe putto jāyi, jātakkhaṇe yeva dukūlena paṭiggahitattā: “Dukūlo” tvevassa nāmaṁ kariṁsu. Itarassa gehe dhītā jāyi, tassā paratīre jātattā: “Pārikā” ti nāmaṁ kariṁsu. Te ubho pi abhirūpā pāsādikā ahesuṁ suvaṇṇavaṇṇā. Te nesādakule jātā pi pāṇātipātaṁ nāma na kariṁsu.

Aparabhāge soḷasavassuddesikaṁ dukūlakumāraṁ mātāpitaro āhaṁsu: “Putta, kumārikaṁ te ānayissāmā” ti. So pana brahmalokato āgato suddhasatto ubho kaṇṇe pidhāya: “Na me gharāvāsenattho ammatātā, mā evarūpaṁ avacutthā” ti vatvā yāvatatiyaṁ vuccamāno pi na icchi yeva. Pārikā pi mātāpitūhi: “Amma, amhākaṁ sahāyakassa putto atthi, so abhirūpo suvaṇṇavaṇṇo, tassa taṁ dassāmā” ti vuttā tatheva vatvā ubho kaṇṇe pidahi. Sā pi brāhmalokato āgatā gharāvāsaṁ na icchi. Dukūlakumāro pana tassā rahassena sāsanaṁ pahiṇi: “Sace pārike methunadhammena atthikā, aññassa gehaṁ gacchatu, mayhaṁ methunadhamme chando natthī” ti. Sā pi tassa tatheva sāsanaṁ pesesi.

Atha mātāpitaro tesaṁ anicchamānānaññeva āvāhavivāhaṁ kariṁsu. Te ubho pi kilesasamuddaṁ anotaritvā dve mahābrahmāno viya ekato va vasiṁsu. Dukūlakumāro pana macchaṁ vā migaṁ vā na māreti, antamaso āhaṭamaṁsam-pi na vikkiṇāti. Atha naṁ mātāpitaro vadiṁsu: “Tāta, tvaṁ nesādakule nibbattitvā pi neva gharāvāsaṁ icchasi, na pāṇavadhaṁ karosi, kiṁ nāma kammaṁ karissasī” ti? “Ammatātā, tumhesu anujānantesu mayaṁ pabbajissāmā” ti. Taṁ sutvā mātāpitaro: “Tena hi pabbajathā” ti dve jane anujāniṁsu. Te tuṭṭhahaṭṭhā mātāpitaro vanditvā gāmato nikkhamitvā anupubbena gaṅgātīrena himavantaṁ pavisitvā yasmiṁ ṭhāne migasammatā nāma nadī himavantato otaritvā gaṅgaṁ pattā, taṁ ṭhānaṁ gantvā gaṅgaṁ pahāya migasammatābhimukhā abhiruhiṁsu.

Tasmiṁ khaṇe sakkassa bhavanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. Sakko olokento taṁ kāraṇaṁ ñatvā vissakammaṁ āmantetvā: “Tāta vissakamma, dve mahāpurisā gāmā nikkhamitvā himavantaṁ paviṭṭhā, tesaṁ nivāsaṭṭhānaṁ laddhuṁ vaṭṭati, migasammatānadiyā aḍḍhakosantare [PTS 6.73] etesaṁ paṇṇasālañca pabbajitaparikkhāre ca māpetvā ehī” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā mūgapakkhajātake (JA. 538) vuttanayeneva sabbaṁ saṁvidahitvā amanāpasadde migapakkhino palāpetvā ekapadikaṁ jaṅghamaggaṁ māpetvā sakaṭṭhānam-eva gato. Te pi taṁ maggaṁ disvā tena maggena gantvā taṁ assamapadaṁ pāpuṇiṁsu. Dukūlapaṇḍito paṇṇasālaṁ pavisitvā pabbajitaparikkhāre disvā: “Sakkena mayhaṁ dinnā” ti sakkadattiyabhāvaṁ ñatvā sāṭakaṁ omuñcitvā rattavākacīraṁ nivāsetvā ekaṁ pārupitvā ajinacammaṁ aṁse katvā jaṭāmaṇḍalaṁ bandhitvā isivesaṁ gahetvā pārikāya pi pabbajjaṁ adāsi. Ubho pi kāmāvacaramettaṁ bhāvetvā tattha vasiṁsu. Tesaṁ mettānubhāvena sabbe pi migapakkhino aññamaññaṁ mettacittam-eva paṭilabhiṁsu, na koci kañci viheṭhesi. Pārikā tato paṭṭhāya pānīyaṁ paribhojanīyaṁ āharati, assamapadaṁ sammajjati, sabbakiccāni karoti. Ubho pi phalāphalāni āharitvā paribhuñjitvā attano attano paṇṇasālaṁ pavisitvā samaṇadhammaṁ karontā tattha vāsaṁ kappayiṁsu.

Sakko tesaṁ upaṭṭhānaṁ āgacchati. So ekadivasaṁ anuolokento: “Imesaṁ cakkhūni parihāyissantī” ti antarāyaṁ disvā dukūlapaṇḍitaṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisīditvā evamāha: “bhante, tumhākaṁ antarāyo paññāyati, paṭijagganakaṁ puttaṁ laddhuṁ vaṭṭati, lokadhammaṁ paṭisevathā” ti. Atha naṁ dukūlapaṇḍito āha: “sakka, kinnāmetaṁ kathesi, mayaṁ agāramajjhe vasantā pi etaṁ lokadhammaṁ puḷavakagūtharāsiṁ viya jigucchimhā, idāni pana araññaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā kathaṁ evarūpaṁ karissāmā” ti. Atha sakko taṁ āha: “bhante, sace evaṁ na karotha, pārikāya tāpasiyā utunikāle nābhiṁ hatthena parāmaseyyāthā” ti. Dukūlapaṇḍito: “Idaṁ sakkā kātun”-ti sampaṭicchi. Sakko taṁ vanditvā sakaṭṭhānam-eva gato.

Dukūlapaṇḍito pi taṁ kāraṇaṁ pārikāya ācikkhitvā assā utunikāle nābhiṁ hatthena parāmasi. Tadā bodhisatto devalokato cavitvā tassā kucchimhi paṭisandhiṁ [PTS 6.74] gaṇhi. Sā dasamāsaccayena suvaṇṇavaṇṇaṁ puttaṁ vijāyi, tenevassa: “Suvaṇṇasāmo” ti nāmaṁ kariṁsu. Pārikāya phalāphalatthāya vanaṁ gatakāle pabbatantare kinnariyo dhātikiccaṁ kariṁsu. Te ubho pi bodhisattaṁ nhāpetvā paṇṇasālāyaṁ nipajjāpetvā phalāphalatthāya araññaṁ gacchanti. Tasmiṁ khaṇe kinnarā kumāraṁ gahetvā girikandarādīsu nhāpetvā pabbatamatthakaṁ āruyha nānāpupphehi alaṅkaritvā haritālamanosilādīni silāyaṁ ghaṁsitvā nalāṭe tilake katvā puna ānetvā paṇṇasālāyaṁ nipajjāpesuṁ. Pārikā pi āgantvā puttaṁ thaññaṁ pāyesi. Taṁ aparabhāge vaḍḍhitvā soḷasavassuddesikam-pi anurakkhantā mātāpitaro paṇṇasālāyaṁ nisīdāpetvā sayam-eva vanamūlaphalāphalatthāya vanaṁ gacchanti. Mahāsatto: “Mama mātāpitūnaṁ kadāci kocideva antarāyo bhaveyyā” ti cintetvā tesaṁ gatamaggaṁ sallakkhesi.

Athekadivasaṁ tesaṁ vanamūlaphalāphalaṁ ādāya sāyanhasamaye nivattantānaṁ assamapadato avidūre mahāmegho uṭṭhahi. Te ekaṁ rukkhamūlaṁ pavisitvā vammikamatthake aṭṭhaṁsu. Tassa ca abbhantare āsīviso atthi. Tesaṁ sarīrato sedagandhamissakaṁ udakaṁ otaritvā tassa nāsāpuṭaṁ pāvisi. So kujjhitvā nāsāvātena pahari. Dve pi andhā hutvā aññamaññaṁ na passiṁsu. Dukūlapaṇḍito pārikaṁ āmantetvā: “Pārike mama cakkhūni parihīnāni, ahaṁ taṁ na passāmī” ti āha. Sā pi tatheva āha. Te: “Natthi no idāni jīvitan”-ti maggaṁ apassantā paridevamānā aṭṭhaṁsu. “Kiṁ pana tesaṁ pubbakamman”-ti? Te kira pubbe vejjakule ahesuṁ. Atha so vejjo ekassa mahādhanassa purisassa akkhirogaṁ paṭijaggi. So tassa kiñci dhanaṁ na adāsi. Atha vejjo kujjhitvā attano gehaṁ gantvā bhariyāya ārocetvā: “Bhadde, ahaṁ tassa akkhirogaṁ paṭijaggāmi, idāni mayhaṁ dhanaṁ na deti, kiṁ karomā” ti āha. Sā pi kujjhitvā: “Na no tassa santakenattho, bhesajjaṁ tassa ekayogaṁ datvā akkhīni kāṇāni karohī” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tassa santikaṁ gantvā tathā akāsi. So nacirasseva andho hoti. Tesaṁ ubhinnam-pi iminā kammena cakkhūni andhāni jāyiṁsu.

Atha mahāsatto: “Mama mātāpitaro [PTS 6.75] aññesu divasesu imāya velāya āgacchanti, idāni tesaṁ pavattiṁ na jānāmi, paṭimaggaṁ gamissāmī” ti cintetvā maggaṁ gantvā saddamakāsi. Te tassa saddaṁ sañjānitvā paṭisaddaṁ karitvā puttasinehena: “Tāta suvaṇṇasāma, idha paripantho atthi, mā āgamī” ti vadiṁsu. Atha nesaṁ: “Tena hi imaṁ laṭṭhikoṭiṁ gahetvā mama santikaṁ ethā” ti dīghalaṭṭhiṁ adāsi. Te laṭṭhikoṭiṁ gahetvā tassa santikaṁ āgamiṁsu. Atha ne: “Kena kāraṇena vo cakkhūni vinaṭṭhānī” ti pucchi. Atha naṁ mātāpitaro āhaṁsu: “Tāta, mayaṁ deve vassante idha rukkhamūle vammikamatthake ṭhitā, tena kāraṇenā” ti. So mātāpitūnaṁ kathaṁ sutvāva aññāsi: “Tattha āsīvisena bhavitabbaṁ, tena kuddhena nāsāvāto vissaṭṭho bhavissatī” ti. So mātāpitaro disvā rodi ceva hasi ca. Atha naṁ te pucchiṁsu: “Kasmā, tāta, rodasi ceva hasasi cā” ti? Ammatātā, “tumhākaṁ daharakāle yeva evaṁ cakkhūni vinaṭṭhānī” ti rodiṁ, “idāni paṭijaggituṁ labhissāmī” ti hasiṁ. Ammatātā, tumhe mā cintayittha, ahaṁ vo paṭijaggissāmīti.

So mātāpitaro assāsetvā assamapadaṁ ānetvā tesaṁ rattiṭṭhānadivāṭṭhānesu caṅkame paṇṇasālāyaṁ vaccaṭṭhāne passāvaṭṭhāne cāti sabbaṭṭhānesu rajjuke bandhi, tato paṭṭhāya te assamapade ṭhapetvā sayaṁ vanamūlaphalādīni āharitvā paṇṇasālāyaṁ ṭhapetvā pāto va tesaṁ vasanaṭṭhānaṁ sammajjitvā mātāpitaro vanditvā ghaṭaṁ ādāya migasammatānadiṁ gantvā pānīyaparibhojanīyaṁ āharitvā upaṭṭhāpeti, dantakaṭṭhamukhodakādīni datvā madhuraphalāphalaṁ deti, tehi bhuñjitvā mukhe vikkhālite sayaṁ khāditvā mātāpitaro vanditvā migagaṇaparivuto phalāphalatthāya araññaṁ pāvisi. Pabbatapāde kinnaraparivāro phalāphalaṁ gahetvā sāyanhasamaye āgantvā ghaṭena udakaṁ āharitvā uṇhodakena tesaṁ yathāruci nhāpanaṁ pādadhovanaṁ vā katvā aṅgārakapallaṁ upanetvā hatthapāde sedetvā tesaṁ nisinnānaṁ phalāphalaṁ datvā khādāpetvā pariyosāne sayaṁ khāditvā sesakaṁ ṭhapesi. Iminā niyāmeneva mātāpitaro paṭijaggi.

Tasmiṁ samaye bārāṇasiyaṁ pīḷiyakkho nāma rājā rajjaṁ kāresi. So migamaṁsalobhena mātaraṁ rajjaṁ paṭicchāpetvā sannaddhapañcāvudho himavantaṁ pavisitvā mige vadhitvā maṁsaṁ khādanto [PTS 6.76] migasammatānadiṁ patvā anupubbena sāmassa pānīyaggahaṇatitthaṁ sampatto migapadavalañjaṁ disvā maṇivaṇṇāhi sākhāhi koṭṭhakaṁ katvā dhanuṁ ādāya visapītaṁ saraṁ sannahitvā nilīno va acchi. Mahāsatto pi sāyanhasamaye phalāphalaṁ āharitvā assamapade ṭhapetvā mātāpitaro vanditvā: “Pānīyaṁ āharissāmī” ti ghaṭaṁ gahetvā migagaṇaparivuto dve pi mige ekato katvā tesaṁ piṭṭhiyaṁ pānīyaghaṭaṁ ṭhapetvā hatthena gahetvā nadītitthaṁ agamāsi. Rājā koṭṭhake ṭhito va taṁ tathā āgacchantaṁ disvā: “Mayā ettakaṁ kālaṁ evaṁ vicarantena pi manusso nāma na diṭṭhapubbo, devo nu kho esa nāgo nu kho, sace panāhaṁ etaṁ upasaṅkamitvā pucchissāmi. Devo ce bhavissati, ākāsaṁ uppatissati. Nāgo ce, bhūmiyaṁ pavisissati. Na kho panāhaṁ sabbakālaṁ himavante yeva vicarissāmi, bārāṇasiṁ gamissāmi. Tatra maṁ pucchissanti ‘a pi nu kho te, mahārāja, himavante vasantena kiñci achariyaṁ diṭṭhapubba’nti? Tatrāhaṁ ‘evarūpo me satto diṭṭhapubbo’ ti vakkhāmi. ‘Ko nāmeso’ ti vutte sace ‘na jānāmī’ ti vakkhāmi, atha garahissanti maṁ, tasmā etaṁ vijjhitvā dubbalaṁ katvā pucchissāmī” ti cintesi.

Atha tesu migesu paṭhamam-eva otaritvā pānīyaṁ pivitvā uttiṇṇesu bodhisatto uggahitavatto mahāthero viya saṇikaṁ otaritvā passaddhadaratho paccuttaritvā rattavākacīraṁ nivāsetvā ekaṁ pārupitvā ajinacammaṁ aṁse katvā pānīyaghaṭaṁ ukkhipitvā udakaṁ puñchitvā vāmaaṁsakūṭe ṭhapesi. Tasmiṁ kāle: “Idāni vijjhituṁ samayo” ti rājā visapītaṁ saraṁ ukkhipitvā mahāsattaṁ dakkhiṇapasse vijjhi, saro vāmapassena nikkhami. Tassa viddhabhāvaṁ ñatvā migagaṇā bhītā palāyiṁsu. Suvaṇṇasāmapaṇḍito pana viddho pi pānīyaghaṭaṁ yathā vā tathā vā anavasumbhitvā satiṁ paccupaṭṭhāpetvā saṇikaṁ otāretvā vālukaṁ viyūhitvā ṭhapetvā disaṁ vavatthapetvā mātāpitūnaṁ vasanaṭṭhānadisābhāgena sīsaṁ katvā rajatapaṭṭavaṇṇāya vālukāya [PTS 6.77] suvaṇṇapaṭimā viya nipajjitvā satiṁ paccupaṭṭhāpetvā: “Imasmiṁ himavantappadese mama verī nāma natthi, mayhaṁ mātāpitūnañca verī nāma natthī” ti mukhena lohitaṁ chaḍḍetvā rājānaṁ adisvāva paṭhamaṁ gāthamāha.

296. Ko nu maṁ usunā vijjhi, pamattaṁ udahārakaṁ,
Khattiyo brāhmaṇo vesso, ko maṁ viddhā nilīyasī ti.

Tattha pamattan-ti mettābhāvanāya anupaṭṭhitasatiṁ. Idañhi so sandhāya tasmiṁ khaṇe attānaṁ pamattaṁ nāma akāsi. Viddhā ti vijjhitvā.

Evañca pana vatvā puna attano sarīramaṁsassa abhakkhasammatabhāvaṁ dassetuṁ dutiyaṁ gāthamāha.

297. Na me maṁsāni khajjāni, cammenattho na vijjati,
Atha kena nu vaṇṇena, viddheyyaṁ maṁ amaññathā ti.

Dutiyagāthaṁ vatvā tam-eva nāmādivasena pucchanto āha:

298. Ko vā tvaṁ kassa vā putto, kathaṁ jānemu taṁ mayaṁ,
Puṭṭho me samma akkhāhi, kiṁ maṁ viddhā nilīyasī ti.

Tattha amaññathā ti ayaṁ puriso kena kāraṇena maṁ vijjhitabbanti amaññitthā ti attho.

Evañca pana vatvā tuṇhī ahosi. Taṁ sutvā rājā: “Ayaṁ mayā visapītena sallena vijjhitvā pātito pi neva maṁ akkosati na paribhāsati, mama hadayaṁ sambāhanto viya piyavacanena samudācarati, gacchissāmissa santikan”-ti cintetvā gantvā tassa santike ṭhito va dve gāthā abhāsi:

299. Rājāhamasmi kāsīnaṁ, pīḷiyakkhoti maṁ vidū,
Lobhā raṭṭhaṁ pahitvāna, migamesaṁ carāmahaṁ.

300. Issatthe casmi kusalo, daḷhadhammoti vissuto,
Nāgo pi me na mucceyya, āgato usupātanan-ti.

Tattha rājāhamasmī ti evaṁ kirassa vitakko ahosi: “Devā pi nāgā pi manussabhāsāya kathenti yeva, ahametaṁ devoti vā nāgoti vā manussoti vā na jānāmi. Sace kujjheyya, nāseyya maṁ, ‘rājā’ ti vutte pana abhāyanto nāma natthī” ti. Tasmā attano rājabhāvaṁ jānāpetuṁ paṭhamaṁ: “Rājāhamasmī” ti āha. Lobhā ti migamaṁsalobhena. Migamesan-ti migaṁ esanto. Carāmahan-ti carāmi ahaṁ. Dutiyaṁ gāthaṁ pana attano [PTS 6.78] balaṁ dīpetukāmo evamāha. Tattha issatthe ti dhanusippe. Daḷhadhammo ti daḷhadhanuṁ sahassatthāmadhanuṁ oropetuñca āropetuñca samattho.

Iti rājā attano balaṁ vaṇṇetvā tassa nāmagottaṁ pucchanto āha:

301. Ko vā tvaṁ kassa vā putto, kathaṁ jānemu taṁ mayaṁ,
Pituno attano cā pi, nāmagottaṁ pavedayā ti.

Tattha pavedayā ti kathaya.

Taṁ sutvā mahāsatto: “Sacāhaṁ ‘devanāgakinnarakhattiyādīsu aññatarohamasmī’ ti katheyyaṁ, saddahey yeva esa, saccam-eva panassa kathetuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā evamāha.

302. Nesādaputto bhaddante, sāmo iti maṁ ñātayo,
Āmantayiṁsu jīvantaṁ, svajjevāhaṁ gato saye.

303. Viddhosmi puthusallena, savisena yathā migo,
Sakamhi lohite rāja, passa semi paripluto.

304. Paṭivāmagataṁ sallaṁ, passa dhimhāmi lohitaṁ,
Āturo tyānupucchāmi, kiṁ maṁ viddhā nilīyasi.

305. Ajinamhi haññate dī pi, nāgo dantehi haññate,
Atha kena nu vaṇṇena, viddheyyaṁ maṁ amaññathā ti.

Tattha jīvantan-ti maṁ ito pubbe jīvamānaṁ: “Ehi sāma, yāhi sāmā” ti ñātayo āmantayiṁsu. Svajjevāhaṁ gato ti so ahaṁ ajja evaṁ gato maraṇamukhe sampatto, paviṭṭhoti attho. Saye ti sayāmi. Paripluto ti nimuggo. Paṭivāmagatan-ti dakkhiṇapassena pavisitvā vāmapassena niggatanti attho. Passā ti olokehi maṁ. Dhimhāmī ti niṭṭhubhāmi, idaṁ so satiṁ paccupaṭṭhāpetvā avikampamāno va lohitaṁ mukhena chaḍḍetvā āha. Āturo tyānupucchāmī” ti bāḷhagilāno hutvā ahaṁ taṁ anupucchāmi. Nilīyasī ti etasmiṁ vanagumbe nilīno acchasi. Viddheyyanti vijjhitabbaṁ. Amaññathā ti amaññittha.

Rājā tassa vacanaṁ sutvā yathābhūtaṁ anācikkhitvā musāvādaṁ kathento āha:

306. Migo upaṭṭhito āsi, āgato usupātanaṁ,
Taṁ disvā ubbijī sāma, tena kodho mamāvisī ti.

Tattha āvisī ti ajjhotthari. Tena kāraṇena me kodho uppannoti dīpeti.

Atha [PTS 6.79] naṁ mahāsatto: “Kiṁ vadesi, mahārāja, imasmiṁ himavante maṁ disvā palāyanamigo nāma natthī” ti vatvā āha:

307. Yato sarāmi attānaṁ, yato pattosmi viññutaṁ,
Na maṁ migā uttasanti, araññe sāpadāni pi.

308. Yato nidhiṁ parihariṁ, yato pattosmi yobbanaṁ,
Na maṁ migā uttasanti, araññe sāpadāni pi.

309. Bhīrū kimpurisā rāja, pabbate gandhamādane,
Sammodamānā gacchāma, pabbatāni vanāni ca.

310. Na maṁ migā uttasanti, araññe sāpadāni pi,
Atha kena nu vaṇṇena, utrāsanti migā maman-ti.

Tattha na maṁ migā ti bho mahārāja, yato kālato paṭṭhāya ahaṁ attānaṁ sarāmi, yato kālato paṭṭhāya ahaṁ viññubhāvaṁ patto asmi bhavāmi, tato kālato paṭṭhāya maṁ disvā migā nāma na uttasanti. Sāpadānipī ti vāḷamigā pi. Yato nidhin-ti yato kālato paṭṭhāya ahaṁ vākacīraṁ parihariṁ. Bhīrū kimpurisā ti mahārāja, migā tāva tiṭṭhantu, kimpurisā nāma atibhīrukā honti. Ye imasmiṁ gandhamādanapabbate viharanti, te pi maṁ disvā na uttasanti, atha kho mayaṁ aññamaññaṁ sammodamānā gacchāma. Utrāsanti migā maman-ti mamaṁ disvā migā utrāseyyuṁ, kena kāraṇena tvaṁ maṁ saddahāpessasīti dīpeti.

Taṁ sutvā rājā: “Mayā imaṁ niraparādhaṁ vijjhitvā musāvādo kathito, saccam-eva kathayissāmī” ti cintetvā āha:

311. Na taṁ tasa migo sāma, kiṁ tāhaṁ alikaṁ bhaṇe,
Kodhalobhābhibhūtāhaṁ, usuṁ te taṁ avassajin-ti.

Tattha na taṁ tasā ti na taṁ disvā migo tasa, na bhītoti attho. Kiṁ tāhan-ti kiṁ te evaṁ kalyāṇadassanassa santike ahaṁ alikaṁ bhaṇissāmi. Kodhalobhābhibhūtāhan-ti kodhena ca lobhena ca abhibhūto hutvā ahaṁ. So hi paṭhamam-eva migesu uppannena kodhena: “Mige vijjhissāmī” ti dhanuṁ āropetvā ṭhito pacchā bodhisattaṁ disvā tassa devatādīsu aññatarabhāvaṁ ajānanto: “Pucchissāmi nan”-ti lobhaṁ uppādesi, tasmā evamāha.

Evañca pana vatvā: “Nāyaṁ suvaṇṇasāmo imasmiṁ araññe ekako va vasissati, ñātakehipissa bhavitabbaṁ, pucchissāmi nan”-ti cintetvā itaraṁ gāthamāha.

312. Kuto nu sāma āgamma, kassa vā pahito tuvaṁ,
Udahāro nadiṁ gaccha’, āgato migasammatan-ti.

Tattha sāmā ti mahāsattaṁ ālapati. Āgammā ti kuto desā imaṁ vanaṁ āgamitvā: “Amhākaṁ udahāro udakaṁ āharituṁ nadiṁ gacchā” ti kassa vā pahitokena puggalena pesito hutvā tuvaṁ imaṁ migasammataṁ āgatoti attho.

So [PTS 6.80] tassa kathaṁ sutvā mahantaṁ dukkhavedanaṁ adhivāsetvā mukhena lohitaṁ chaḍḍetvā gāthamāha.

313. Andhā mātāpitā mayhaṁ, te bharāmi brahāvane,
Tesāhaṁ udakāhāro, āgato migasammatan-ti.

Tattha bharāmī ti mūlaphalādīni āharitvā posemi.

Evañca pana vatvā mahāsatto mātāpitaro ārabbha vilapanto āha:

314. Atthi nesaṁ usāmattaṁ, atha sāhassa jīvitaṁ,
Udakassa alābhena, maññe andhā marissare.

315. Na me idaṁ tathā dukkhaṁ, labbhā hi pumunā idaṁ,
Yañca ammaṁ na passāmi, taṁ me dukkhataraṁ ito.

316. Na me idaṁ tathā dukkhaṁ, labbhā hi pumunā idaṁ,
Yañca tātaṁ na passāmi, taṁ me dukkhataraṁ ito.

317. Sā nūna kapaṇā ammā, cirarattāya rucchati,
Aḍḍharatteva ratte vā, nadīva avasucchati.

318. So nūna kapaṇo tāto, cirarattāya rucchati,
Aḍḍharatteva ratte vā, nadīva avasucchati.

319. Uṭṭhānapādacariyāya, pādasambāhanassa ca,
Sāma tātavilapantā, hiṇḍissanti brahāvane.

320. Idam-pi dutiyaṁ sallaṁ, kampeti hadayaṁ mamaṁ,
Yañca andhe na passāmi, maññe hissāmi jīvitan-ti.

Tattha usāmattan-ti bhojanamattaṁ. “Usā” ti hi bhojanassa nāmaṁ tassa ca atthitāya. Sāhassa jīvitan-ti chadivasamattaṁ jīvitanti attho. Idaṁ āharitvā ṭhapitaṁ phalāphalaṁ sandhāyāha. Atha vā usā ti usmā. Tenetaṁ dasseti: tesaṁ sarīre usmāmattaṁ atthi, atha mayā ābhatena phalāphalena sāhassa jīvitaṁ atthīti. Marissare ti marissantīti maññāmi. Pumunā ti purisena, evarūpañhi dukkhaṁ purisena labhitabbamevā ti attho. Cirarattāya rucchatī ti cirarattaṁ rodissati. Aḍḍharatte vā ti majjhimaratte vā. Ratte vā ti pacchimaratte vā. Avasucchatī ti kunnadī viya sussissatī ti attho. Uṭṭhānapādacariyāyā ti mahārāja, ahaṁ rattim-pi divā pi dve tayo vāre uṭṭhāya attano uṭṭhānavīriyena tesaṁ pādacariyaṁ karomi, hatthapāde sambāhāmi, idāni maṁ adisvā mamatthāya te parihīnacakkhukā: “Sāmatātā” ti vilapantā kaṇṭakehi vijjhiyamānā viya imasmiṁ [PTS 6.81] vanappadese hiṇḍissan-ti vicarissantī ti attho. Dutiyaṁ sallan-ti paṭhamaviddhavisapītasallato sataguṇena sahassaguṇena satasahassaguṇena dukkhataraṁ idaṁ dutiyaṁ tesaṁ adassanasokasallaṁ.

Rājā tassa vilāpaṁ sutvā: “Ayaṁ accantaṁ brahmacārī dhamme ṭhito mātāpitaro bharati, idāni evaṁ dukkhappatto pi tesaṁ yeva vilapati, evaṁ guṇasampanne nāma mayā aparādho kato, kathaṁ nu kho imaṁ samassāseyyan”-ti cintetvā: “Niraye paccanakāle rajjaṁ kiṁ karissati, iminā paṭijaggitaniyāmenevassa mātāpitaro paṭijaggissāmi, imassa maraṇam-pi amaraṇaṁ viya bhavissatī” ti sanniṭṭhānaṁ katvā āha:

321. Mā bāḷhaṁ paridevesi, sāma kalyāṇadassana,
Ahaṁ kammakaro hutvā, bharissaṁ te brahāvane.

322. Issatthe casmi kusalo, daḷhadhammoti vissuto,
Ahaṁ kammakaro hutvā, bharissaṁ te brahāvane.

323. Migānaṁ vighāsamanvesaṁ, vanamūlaphalāni ca,
Ahaṁ kammakaro hutvā, bharissaṁ te brahāvane.

324. Katamaṁ taṁ vanaṁ sāma, yattha mātāpitā tava,
Ahaṁ te tathā bharissaṁ, yathā te abharī tuvan-ti.

Tattha bharissaṁ te ti te tava mātāpitaro bharissāmi. Migānan-ti sīhādīnaṁ migānaṁ vighāsaṁ anvesanto. Idaṁ so: “Issatthe casmi kusaloti thūlathūle mige vadhitvā madhuramaṁsena tava mātāpitaro bharissāmī” ti vatvā: “Mā, mahārāja, amhe nissāya pāṇavadhaṁ karī” ti vutte evamāha. Yathā te ti yathā tvaṁ te abhari, tathevāham-pi bharissāmīti.

Athassa mahāsatto: “Sādhu, mahārāja, tena hi me mātāpitaro bharassū” ti vatvā maggaṁ ācikkhanto āha:

325. Ayaṁ ekapadī rāja, yoyaṁ ussīsake mama,
Ito gantvā aḍḍhakosaṁ, tattha nesaṁ agārakaṁ,
Yattha mātāpitā mayhaṁ, te bharassu ito gato ti.

Tattha ekapadī ti ekapadamaggo. Ussīsake ti yo esa mama matthakaṭṭhāne. Aḍḍhakosan-ti aḍḍhakosantare.

Evaṁ so tassa maggaṁ ācikkhitvā mātāpitūsu balavasinehena [PTS 6.82] tathārūpaṁ vedanaṁ adhivāsetvā tesaṁ bharaṇatthāya añjaliṁ paggayha yācanto puna evamāha.

326. Namo te kāsirājatthu, namo te kāsivaḍḍhana,
Andhā mātāpitā mayhaṁ, te bharassu brahāvane.

327. Añjaliṁ te paggaṇhāmi, kāsirāja namatthu te,
Mātaraṁ pitaraṁ mayhaṁ, vutto vajjāsi vandanan-ti.

Tattha vutto vajjāsīti: “Putto vo suvaṇṇasāmo nadītīrevisapītena sallena viddho rajatapaṭṭasadise vālukāpuline dakkhiṇapassena nipanno añjaliṁ paggayha tumhākaṁ pāde vandatī” ti evaṁ mahārāja, mayā vutto hutvā mātāpitūnaṁ me vandanaṁ vadeyyāsī ti attho.

Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Mahāsatto pi mātāpitūnaṁ vandanaṁ pesetvā visaññitaṁ pāpuṇi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

328. Idaṁ vatvāna so sāmo, yuvā kalyāṇadassano,
Mucchito visavegena, visaññī samapajjathā ti.

Tattha samapajjathā ti visaññī jāto.

So hi heṭṭhā ettakaṁ kathento nirassāso viya ahosi. Idāni panassa visavegena madditā bhavaṅgacittasantati hadayarūpaṁ nissāya pavatti, kathā pacchijji, mukhaṁ pihitaṁ, akkhīni nimīlitāni, hatthapādā thaddhabhāvaṁ pattā, sakalasarīraṁ lohitena makkhitaṁ. Rājā: “Ayaṁ idāneva mayā saddhiṁ kathesi, kiṁ nu kho” ti tassa assāsapassāse upadhāresi. Te pana niruddhā, sarīraṁ thaddhaṁ jātaṁ. So taṁ disvā: “Niruddho dāni sāmo” ti sokaṁ saddhāretuṁ asakkonto ubho hatthe matthake ṭhapetvā mahāsaddena paridevi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

329. Sa rājā paridevesi, bahuṁ kāruññasañhitaṁ,
Ajarāmarohaṁ āsiṁ, ajjetaṁ ñāmi no pure,
Sāmaṁ kālaṅkataṁ disvā, natthi maccussa nāgamo.

330. Yassu maṁ paṭimanteti, savisena samappito,
Svajja [PTS 6.83] evaṁ gate kāle, na kiñci mabhibhāsati.

331. Nirayaṁ nūna gacchāmi, ettha me natthi saṁsayo,
Tadā hi pakataṁ pāpaṁ, cirarattāya kibbisaṁ.

332. Bhavanti tassa vattāro, gāme kibbisakārako,
Araññe nimmanussamhi, ko maṁ vattumarahati.

333. Sārayanti hi kammāni, gāme saṁgaccha māṇavā,
Araññe nimmanussamhi, ko nu maṁ sārayissatī ti.

Tattha āsin-ti ahaṁ ettakaṁ kālaṁ ajarāmaromhīti saññī ahosiṁ. Ajjetan-ti ajja ahaṁ imaṁ sāmaṁ kālakataṁ disvā mamañceva aññesañca natthi maccussa nāgamoti taṁ maccussa āgamanaṁ ajja jānāmi, ito pubbe na jānāmīti vilapati. Svajja evaṁ gate kāle ti yo savisena sallena samappito idāneva maṁ paṭimanteti, so ajja evaṁ gate kāle evaṁ maraṇakāle sampatte kiñci appamattakam-pi na bhāsati. Tadā hī ti tasmiṁ khaṇe sāmaṁ vijjhantena mayā pāpaṁ kataṁ. Cirarattāya kibbisan-ti taṁ pana cirarattaṁ vipaccanasamatthaṁ dāruṇaṁ pharusaṁ.

Tassā ti tassa evarūpaṁ pāpakammaṁ katvā vicarantassa. Vattāro ti ninditāro bhavanti: “Kuhiṁ gāme kinti kibbisakārako” ti. Imasmiṁ pana araññe nimmanussamhi ko maṁ vattumarahati, sace hi bhaveyya, vadeyyāti vilapati. Sārayantī ti gāme vā nigamādīsu vā saṁgaccha māṇavā tattha tattha bahū purisā sannipatitvā: “Ambho purisaghātaka, dāruṇaṁ te kammaṁ kataṁ, asukadaṇḍaṁ patto nāma tvan”-ti evaṁ kammāni sārenti codenti. Imasmiṁ pana nimmanusse araññe maṁ ko sārayissatīti attānaṁ codento vilapati.

Tadā bahusundarī nāma devadhītā gandhamādanavāsinī mahāsattassa sattame attabhāve mātubhūtapubbā. Sā puttasinehena bodhisattaṁ niccaṁ āvajjeti, taṁ divasaṁ pana dibbasampattiṁ anubhavamānā na taṁ āvajjeti. “Devasamāgamaṁ gatā” ti pi vadanti yeva. Sā tassa visaññibhūtakāle: “Kiṁ nu kho me puttassa pavattī” ti āvajjamānā addasa: “Ayaṁ pīḷiyakkho nāma rājā mama puttaṁ visapītena sallena vijjhitvā migasammatānadītīre vālukāpuline ghātetvā mahantena saddena paridevati. Sacāhaṁ na gamissāmi, mama putto suvaṇṇasāmo ettheva marissati, rañño pi hadayaṁ phalissati, sāmassa mātāpitaro pi nirāhārā pānīyam-pi alabhantā sussitvā marissanti. Mayi pana gatāya rājā pānīyaghaṭaṁ ādāya tassa mātāpitūnaṁ santikaṁ gamissati, gantvā ca pana: “Putto vo mayā hato’ ti kathessati. Evañca vatvā tesaṁ vacanaṁ sutvā [PTS 6.84] te puttassa santikaṁ ānayissati. Atha kho te ca ahañca saccakiriyaṁ karissāma, saccabalena sāmassa visaṁ vinassissati. Evaṁ me putto jīvitaṁ labhissati, mātāpitaro ca cakkhūni labhissanti, rājā ca sāmassa dhammadesanaṁ sutvā nagaraṁ gantvā mahādānaṁ datvā saggaparāyaṇo bhavissati, tasmā gacchāmahaṁ tatthā” ti. Sā gantvā migasammatānadītīre adissamānena kāyena ākāse ṭhatvā raññā saddhiṁ kathesi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

334. Sā devatā antarahitā, pabbate gandhamādane,
Rañño va anukampāya, imā gāthā abhāsatha.

335. Āguṁ kira mahārāja, akari kammadukkaṭaṁ,
Adūsakā pitāputtā, tayo ekūsunā hatā.

336. Ehi taṁ anusikkhāmi, yathā te sugatī siyā,
Dhammenandhe vane posa, maññehaṁ sugatī tayā ti.

Tattha raññovā ti rañño yeva. Āguṁ kirā ti mahārāja, tvaṁ mahāparādhaṁ mahāpāpaṁ akari. Dukkaṭan-ti yaṁ kataṁ dukkaṭaṁ hoti, taṁ lāmakakammaṁ akari. Adūsakā ti niddosā. Pitāputtā ti mātā ca pitā ca putto ca ime tayo janā ekausunā hatā. Tasmiñhi hate tappaṭibaddhā tassa mātāpitaro pi hatāva honti. Anusikkhāmī ti sikkhāpemi anusāsāmi. Posā ti sāmassa ṭhāne ṭhatvā sinehaṁ paccupaṭṭhāpetvā sāmo viya te ubho andhe posehi. Maññehaṁ sugatī tayā ti evaṁ tayā sugati yeva gantabbā bhavissatīti ahaṁ maññāmi.

So devatāya vacanaṁ sutvā: “Ahaṁ kira tassa mātāpitaro posetvā saggaṁ gamissāmī” ti saddahitvā: “Kiṁ me rajjena, te yeva posessāmī” ti daḷhaṁ adhiṭṭhāya balavaparidevaṁ paridevanto sokaṁ tanukaṁ katvā: “Suvaṇṇasāmo mato bhavissatī” ti nānāpupphehi tassa sarīraṁ pūjetvā udakena siñcitvā tikkhattuṁ padakkhiṇaṁ katvā catūsu ṭhānesu vanditvā tena pūritaṁ udakaghaṭaṁ ādāya domanassappatto dakkhiṇadisābhimukho agamāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

337. Sa rājā paridevitvā, bahuṁ kāruññasañhitaṁ,
Udakakumbhamādāya, pakkāmi dakkhiṇāmukho ti.

Pakatiyā pi [PTS 6.85] mahāthāmo rājā pānīyaghaṭaṁ ādāya gacchanto assamapadaṁ koṭṭento viya pavisitvā dukūlapaṇḍitassa paṇṇasālādvāraṁ sampāpuṇi. Dukūlapaṇḍito anto nisinno va tassa padasaddaṁ sutvā: “Nāyaṁ sāmassa padasaddo, kassa nu kho” ti pucchanto gāthādvayamāha.

338. Kassa nu eso padasaddo, manussasseva āgato,
Neso sāmassa nigghoso, ko nu tvamasi mārisa.

339. Santañhi sāmo vajati, santaṁ pādāni neyati,
Neso sāmassa nigghoso, ko nu tvamasi mārisā ti.

Tattha manussassevā ti nāyaṁ sīhabyagghadīpiyakkhanāgakinnarānaṁ, āgacchato pana manussassevāyaṁ padasaddo, neso sāmassāti. Santaṁ hī ti upasamayuttaṁ eva. Vajatī ti caṅkamati. Neyatī ti patiṭṭhāpeti.

Taṁ sutvā rājā: “Sacāhaṁ attano rājabhāvaṁ akathetvā ‘mayā tumhākaṁ putto mārito’ ti vakkhāmi, ime kujjhitvā mayā saddhiṁ pharusaṁ kathessanti. Evaṁ me tesu kodho uppajjissati, atha ne viheṭhessāmi, taṁ mama akusalaṁ bhavissati, ‘rājā’ ti pana vutte abhāyantā nāma natthi, tasmā rājabhāvaṁ tāva kathessāmī” ti cintetvā pānīyamāḷake pānīyaghaṭaṁ ṭhapetvā paṇṇasālādvāre ṭhatvā āha:

340. Rājāhamasmi kāsīnaṁ, pīḷiyakkhoti maṁ vidū,
Lobhā raṭṭhaṁ pahitvāna, migamesaṁ carāmahaṁ.

341. Issatthe casmi kusalo, daḷhadhammoti vissuto,
Nāgo pi me na mucceyya, āgato usupātanan-ti.

Dukūlapaṇḍito pi tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ karonto āha:

342. Svāgataṁ te mahārāja, atho te adurāgataṁ,
Issarosi anuppatto, yaṁ idhatthi pavedaya.

343. Tindukāni piyālāni, madhuke kāsumāriyo,
Phalāni khuddakappāni, bhuñja rāja varaṁ varaṁ.

344. Idam-pi pānīyaṁ sītaṁ, ābhataṁ girigabbharā,
Tato piva mahārāja, sace tvaṁ abhikaṅkhasī ti,

Tassattho [PTS 6.86] sattigumbajātake (JA. 503) kathito. Idha pana: “Girigabbharā” ti migasammataṁ sandhāya vuttaṁ. Sā hi nadī girigabbharā nikkhantattā: “Girigabbharā” tveva jātā.

Evaṁ tena paṭisanthāre kate rājā: “Putto vo mayā mārito” ti paṭhamam-eva vattuṁ ayuttaṁ, ajānanto viya kathaṁ samuṭṭhāpetvā kathessāmī” ti cintetvā āha:

345. Nālaṁ andhā vane daṭṭhuṁ, ko nu vo phalamāhari,
Anandhassevayaṁ sammā, nivāpo mayha khāyatī ti.

Tattha nālan-ti tumhe andhā imasmiṁ vane kiñci daṭṭhuṁ na samatthā. Ko nu vo phalamāharī ti ko nu tumhākaṁ imāni phalāphalāni āhari. Nivāpo ti ayaṁ sammā nayena upāyena kāraṇena kato khāditabbayuttakānaṁ parisuddhānaṁ phalāphalānaṁ nivāpo sannicayo anandhassa viya mayhaṁ khāyati paññāyati upaṭṭhāti.

Taṁ sutvā dukūlapaṇḍito: “Mahārāja, na mayaṁ phalāphalāni āharāma, putto pana no āharatī” ti dassento gāthādvayamāha.

346. Daharo yuvā nātibrahā, sāmo kalyāṇadassano,
Dīghassa kesā asitā, atho sūnaggavellitā.

347. So have phalamāharitvā, ito ādāya kamaṇḍaluṁ,
Nadiṁ gato udahāro, maññe na dūramāgato ti.

Tattha nātibrahā ti nātidīgho nātirasso. Sūnaggavellitā ti sūnasaṅkhātāya maṁsakoṭṭanapotthaniyā aggaṁ viya vinatā. Kamaṇḍalun-ti ghaṭaṁ. Na dūramāgato ti idāni na dūraṁ āgato, āsannaṭṭhānaṁ āgato bhavissatīti maññāmī ti attho.

Taṁ sutvā rājā āha:

348. Ahaṁ taṁ avadhiṁ sāmaṁ, yo tuyhaṁ paricārako,
Yaṁ kumāraṁ pavedetha, sāmaṁ kalyāṇadassanaṁ.

349. Dīghassa kesā asitā, atho sūnaggavellitā,
Tesu lohitalittesu, seti sāmo mahā hato ti.

Tattha avadhin-ti visapītena sarena vijjhitvā māresiṁ. Pavedethā ti kathetha. Setī ti migasammatānadītīre vālukāpuline sayati.

Dukūlapaṇḍitassa pana avidūre pārikāya paṇṇasālā hoti. Sā tattha nisinnāva rañño vacanaṁ sutvā taṁ pavattiṁ sotukāmā [PTS 6.87] attano paṇṇasālato nikkhamitvā rajjukasaññāya dukūlapaṇḍitassa santikaṁ gantvā āha:

350. Kena dukūla mantesi, ‘hato sāmo’ ti vādinā,
Hato sāmo’ ti sutvāna, hadayaṁ me pavedhati.

351. Assatthasseva taruṇaṁ, pavāḷaṁ māluteritaṁ,
Hato sāmo’ ti sutvāna, hadayaṁ me pavedhatī ti.

Tattha vādināti: “Mayā sāmo hato” ti vadantena. Pavāḷan-ti pallavaṁ. Māluteritan-ti vātena pahaṭaṁ.

Dukūlapaṇḍito ovadanto āha:

352. Pārike kāsirājāyaṁ, so sāmaṁ migasammate,
Kodhasā usunā vijjhi, tassa mā pāpamicchimhā ti.

Tattha migasammate ti migasammatānadītīre. Kodhasā ti migesu uppannena kodhena. Mā pāpamicchimhā ti tassa mayaṁ ubho pi pāpaṁ mā icchimhā.

Puna pārikā āha:

353. Kicchā laddho piyo putto, yo andhe abharī vane,
Taṁ ekaputtaṁ ghātimhi, kathaṁ cittaṁ na kopaye ti.

Tattha ghātimhī ti ghātake.

Dukūlapaṇḍito āha:

354. Kicchā laddho piyo putto, yo andhe abharī vane,
Taṁ ekaputtaṁ ghātimhi, akkodhaṁ āhu paṇḍitā ti.

Tattha akkodhan-ti kodho nāma nirayasaṁvattaniko, tasmā taṁ kodhaṁ akatvā puttaghātakamhi akkodho eva kattabboti paṇḍitā āhu kathenti.

Evañca pana vatvā te ubhohi hatthehi uraṁ paharitvā mahāsattassa guṇe vaṇṇetvā bhusaṁ parideviṁsu. Atha ne rājā samassāsento āha:

355. Mā bāḷhaṁ paridevetha, ‘hato sāmo’ ti vādinā,
Ahaṁ kammakaro hutvā, bharissāmi brahāvane.

356. Issatthe casmi kusalo, daḷhadhammoti vissuto,
Ahaṁ kammakaro hutvā, bharissāmi brahāvane.

357. Migānaṁ vighāsamanvesaṁ, vanamūlaphalāni ca,
Ahaṁ kammakaro hutvā, bharissāmi brahāvane ti.

Tattha [PTS 6.88] vādinā ti tumhe: “Sāmo hato” ti vadantena mayā saddhiṁ: “Tayā no evaṁ guṇasampanno putto mārito, idāni ko amhe bharissatī” ti ādīni vatvā mā bāḷhaṁ paridevetha, ahaṁ tumhākaṁ kammakaro hutvā sāmo viya tumhe bharissāmīti.

Evaṁ rājā: “Tumhe mā cintayittha, na mayhaṁ rajjenattho, ahaṁ vo yāvajīvaṁ bharissāmī” ti te assāsesi. Te tena saddhiṁ sallapantā āhaṁsu:

358. Nesa dhammo mahārāja, netaṁ amhesu kappati,
Rājā tvamasi amhākaṁ, pāde vandāma te mayan-ti.

Tattha dhammo ti sabhāvo kāraṇaṁ vā. Netaṁ amhesu kappatī ti etaṁ tava kammakaraṇaṁ amhesu na kappati na sobhati. “Pāde vandāma te mayan”-ti idaṁ pana te pabbajitaliṅge ṭhitā pi puttasokena samabbhāhatāya ceva nihatamānatāya ca vadiṁsu. “Rañño vissāsaṁ uppādetuṁ evamāhaṁsū” ti pi vadanti.

Taṁ sutvā rājā ativiya tussitvā: “Aho acchariyaṁ, evaṁ dosakārake nāma mayi pharusavacanamattam-pi natthi, paggaṇhanti yeva maman”-ti cintetvā gāthamāha.

359. Dhammaṁ nesādā bhaṇatha, katā apacitī tayā,
Pitā tvamasi amhākaṁ, mātā tvamasi pārike ti.

Tattha tayā ti ekekaṁ vadanto evamāha. Pitā ti dukūlapaṇḍita, ajja paṭṭhāya tvaṁ mayhaṁ pituṭṭhāne tiṭṭha, amma pārike, tvam-pi me mātuṭṭhāne tiṭṭha, ahaṁ pana vo puttassa sāmassa ṭhāne ṭhatvā pādadhovanādīni sabbakiccāni karissāmi, maṁ rājāti asallakkhetvā sāmoti sallakkhethāti.

Te añjaliṁ paggayha vanditvā: “Mahārāja, tava amhākaṁ kammakaraṇakiccaṁ natthi, apica kho pana laṭṭhikoṭiyā no gahetvā ānetvā sāmaṁ dassehī” ti yācantā gāthādvayamāhaṁsu:

360. Namo te kāsirājatthu, namo te kāsivaḍḍhana,
Añjaliṁ te paggaṇhāma, yāva sāmānupāpaya.

361. Tassa pāde samajjantā, mukhañca bhujadassanaṁ,
Saṁsumbhamānā attānaṁ, kālamāgamayāmase ti.

Tattha yāva sāmānupāpayā ti yāva sāmo yattha, tattha amhe anupāpaya. Bhujadassanan-ti [PTS 6.89] kalyāṇadassanaṁ abhirūpaṁ. Saṁsumbhamānā ti pothentā. Kālamāgamayāmase ti kālakiriyaṁ āgamessāma.

Tesaṁ evaṁ kathentānaññeva sūriyo atthaṅgato. Atha rājā: “Sacāhaṁ idāneva ime tattha nessāmi, taṁ disvāva nesaṁ hadayaṁ phalissati, iti tiṇṇam-pi etesaṁ matakāle ahaṁ niraye uppajjanto yeva nāma, tasmā tesaṁ gantuṁ na dassāmī” ti cintetvā catasso gāthāyo ajjhabhāsi:

362. Brahā vāḷamigākiṇṇaṁ, ākāsantaṁva dissati,
Yattha sāmo hato seti, cando va patito chamā.

363. Brahā vāḷamigākiṇṇaṁ, ākāsantaṁva dissati,
Yattha sāmo hato seti, sūriyo va patito chamā.

364. Brahā vāḷamigākiṇṇaṁ, ākāsantaṁva dissati,
Yattha sāmo hato seti, paṁsunā patikunthito.

365. Brahā vāḷamigākiṇṇaṁ, ākāsantaṁva dissati,
Yattha sāmo hato seti, idheva vasathassame ti.

Tattha brahā ti accuggataṁ. Ākāsantaṁvā ti etaṁ vanaṁ ākāsassa anto viya hutvā dissati. Atha vā ākāsantan-ti ākāsamānaṁ, pakāsamānanti attho. Chamā ti chamāyaṁ, pathaviyanti attho. “Chaman”-ti pi pāṭho, pathaviṁ patito viyā ti attho. Patikunthito ti parikiṇṇo, paliveṭhitoti attho.

Atha te attano vāḷamigabhayābhāvaṁ dassetuṁ gāthamāhaṁsu:

366. Yadi tattha sahassāni, satāni niyutāni ca,
Nevamhākaṁ bhayaṁ koci, vane vāḷesu vijjatī ti.

Tattha kocī ti imasmiṁ vane katthaci ekasmiṁ padese pi amhākaṁ vāḷesu bhayaṁ nāma natthi.

Rājā te paṭibāhituṁ asakkonto hatthesu gahetvā tattha nesi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

367. Tato andhānamādāya, kāsirājā brahāvane,
Hatthe gahetvā pakkāmi, yattha sāmo hato ahū ti.

Tattha [PTS 6.90] tato ti tadā. Andhānan-ti andhe. Ahū ti ahosi. Yatthā ti yasmiṁ ṭhāne so nipanno, tattha nesī ti attho.

So ānetvā ca pana sāmassa santike ṭhapetvā: “Ayaṁ vo putto” ti ācikkhi. Athassa pitā sīsaṁ ukkhipitvā mātā pāde gahetvā ūrūsu ṭhapetvā nisīditvā vilapiṁsu. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

368. Disvāna patitaṁ sāmaṁ, puttakaṁ paṁsukunthitaṁ,
Apaviddhaṁ brahāraññe, candaṁva patitaṁ chamā.

369. Disvāna patitaṁ sāmaṁ, puttakaṁ paṁsukunthitaṁ,
Apaviddhaṁ brahāraññe, sūriyaṁva patitaṁ chamā.

370. Disvāna patitaṁ sāmaṁ, puttakaṁ paṁsukunthitaṁ,
Apaviddhaṁ brahāraññe, kalūnaṁ paridevayuṁ.

371. Disvāna patitaṁ sāmaṁ, puttakaṁ paṁsukunthitaṁ,
Bāhā paggayha pakkanduṁ, ‘adhammo kira bho’iti.

372. Bāḷhaṁ kho tvaṁ pamattosi, sāma kalyāṇadassana,
Yo ajjevaṁ gate kāle, na kiñci mabhibhāsasi.

373. Bāḷhaṁ kho tvaṁ padittosi, sāma kalyāṇadassana,
Yo ajjevaṁ gate kāle, na kiñci mabhibhāsasi.

374. Bāḷhaṁ kho tvaṁ pakuddhosi, sāma kalyāṇadassana,
Yo ajjevaṁ gate kāle, na kiñci mabhibhāsati.

375. Bāḷhaṁ kho tvaṁ pasuttosi, sāma kalyāṇadassana,
Yo ajjevaṁ gate kāle, na kiñci mabhibhāsasi.

376. Bāḷhaṁ kho tvaṁ vimanosi, sāma kalyāṇadassana,
Yo ajjevaṁ gate kāle, na kiñci mabhibhāsasi.

377. Jaṭaṁ valinaṁ paṁsugataṁ, kodāni saṇṭhapessati,
Sāmo ayaṁ kālakato, andhānaṁ paricārako.

378. Ko me sammajjamādāya, sammajjissati assamaṁ,
Sāmo ayaṁ kālakato, andhānaṁ paricārako.

379. Kodāni nhāpayissati, sītenuṇhodakena ca,
Sāmo ayaṁ kālakato, andhānaṁ paricārako.

380. Kodāni [PTS 6.91] bhojayissati, vanamūlaphalāni ca,
Sāmo ayaṁ kālakato, andhānaṁ paricārako ti.

Tattha apaviddhan-ti raññā niratthakaṁ chaḍḍitaṁ. Adhammo kira bho itī ti ayuttaṁ kira bho, ajja imasmiṁ loke vattati. Pamatto ti tikhiṇasuraṁ pivitvā viya matto pamatto pamādaṁ āpanno. Paditto ti dappito. “Pakuddhosi vimanosī” ti sabbaṁ vilāpavasena bhaṇanti. Jaṭan-ti tāta, amhākaṁ jaṭāmaṇḍalaṁ. Valinaṁ paṁsugatan-ti yadā ākulaṁ malaggahitaṁ bhavissati. Kodānī ti idāni ko saṇṭhapessati, sodhetvā ujuṁ karissatīti.

Athassa mātā bahuṁ vilapitvā tassa ure hatthaṁ ṭhapetvā santāpaṁ upadhārentī: “Puttassa me santāpo pavattati yeva, visavegena visaññitaṁ āpanno bhavissati, nibbisabhāvatthāya cassa saccakiriyaṁ karissāmī” ti cintetvā saccakiriyamakāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

381. Disvāna patitaṁ sāmaṁ, puttakaṁ paṁsukunthitaṁ,
Aṭṭitā puttasokena, mātā saccaṁ abhāsatha.

382. Yena saccenayaṁ sāmo, dhammacārī pure ahu,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

383. Yena saccenayaṁ sāmo, brahmacārī pure ahu,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

384. Yena saccenayaṁ sāmo, saccavādī pure ahu,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

385. Yena saccenayaṁ sāmo, mātāpettibharo ahu,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

386. Yena saccenayaṁ sāmo, kule jeṭṭhāpacāyiko,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

387. Yena saccenayaṁ sāmo, pāṇā piyataro mama,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

388. Yaṁ kiñcitthi kataṁ puññaṁ, mayhañceva pitucca te,
Sabbena tena kusalena, visaṁ sāmassa haññatū ti.

Tattha yena saccenā ti yena bhūtena sabhāvena. Dhammacārī ti dasakusalakammapathadhammacārī. Saccavādī ti hasitavasena pi musāvādaṁ na vadati. Mātāpettibharo ti [PTS 6.92] analaso hutvā rattindivaṁ mātāpitaro bhari. Kule jeṭṭhāpacāyiko ti jeṭṭhānaṁ mātāpitūnaṁ sakkārakārako hoti.

Evaṁ mātarā sattahi gāthāhi saccakiriyāya katāya sāmo parivattitvā nipajji. Athassa pitā: “Jīvati me putto, ahampissa saccakiriyaṁ karissāmī” ti tatheva saccakiriyamakāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

389. Disvāna patitaṁ sāmaṁ, puttakaṁ paṁsukunthitaṁ,
Aṭṭito puttasokena, pitā saccaṁ abhāsatha.

390. Yena saccenayaṁ sāmo, dhammacārī pure ahu,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

391. Yena saccenayaṁ sāmo, brahmacārī pure ahu,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

392. Yena saccenayaṁ sāmo, saccavādī pure ahu,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

393. Yena saccenayaṁ sāmo, mātāpettibharo ahu,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

394. Yena saccenayaṁ sāmo, kule jeṭṭhāpacāyiko,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

395. Yena saccenayaṁ sāmo, pāṇā piyataro mama,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

396. Yaṁ kiñcitthi kataṁ puññaṁ, mayhañceva mātucca te,
Sabbena tena kusalena, visaṁ sāmassa haññatū ti.

Evaṁ pitari saccakiriyaṁ karonte mahāsatto parivattitvā itarena passena nipajji. Athassa tatiyaṁ saccakiriyaṁ devatā akāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā aha:

397. Sā devatā antarahitā, pabbate gandhamādane,
Sāmassa anukampāya, imaṁ saccaṁ abhāsatha.

398. Pabbatyāhaṁ gandhamādane, cirarattanivāsinī,
Na me piyataro koci, añño sāmena vijjati,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

399. Sabbe vanā gandhamayā, pabbate gandhamādane,
Etena saccavajjena, visaṁ sāmassa haññatu.

400. Tesaṁ lālappamānānaṁ, bahuṁ kāruññasañhitaṁ,
Khippaṁ sāmo samuṭṭhāsi, yuvā kalyāṇadassano ti.

Tattha pabbatyāhan-ti pabbate ahaṁ. Sabbe vanā gandhamayā ti sabbe rukkhā gandhamayā. Na hi tattha agandho nāma koci rukkho atthi. Tesan-ti bhikkhave, tesaṁ ubhinnaṁ lālappamānānaññeva devatāya saccakiriyāya pariyosāne khippaṁ sāmo uṭṭhāsi, padumapattato udakaṁ viyassa visaṁ vinivattetvā ābādho vigato, idha nu kho viddho, ettha nu kho viddhoti viddhaṭṭhānam-pi na paññāyi.

Iti mahāsattassa nirogabhāvo, mātāpitūnañca cakkhupaṭilābho, aruṇuggamanañca, devatānubhāvena tesaṁ catunnaṁ assame yeva pākaṭabhāvo [PTS 6.93] cāti sabbaṁ ekakkhaṇe yeva ahosi. Mātāpitaro: “Cakkhūni no laddhāni, suvaṇṇasāmo ca arogo jāto” ti atirekataraṁ tussiṁsu. Atha ne sāmapaṇḍito gāthaṁ abhāsi:

401. Sāmohamasmi bhaddaṁ vo, sotthināmhi samuṭṭhito,
Mā bāḷhaṁ paridevetha, mañcunābhivadetha man-ti.

Tattha sotthināmhi samuṭṭhito ti sotthinā sukhena uṭṭhito amhi bhavāmi. Mañjunā ti madhurassarena maṁ abhivadetha.

Atha so rājānaṁ disvā paṭisanthāraṁ karonto āha:

402. Svāgataṁ te mahārāja, atho te adurāgataṁ,
Issarosi anuppatto, yaṁ idhatthi pavedaya.

403. Tindukāni piyālāni, madhuke kāsumāriyo,
Phalāni khuddakappāni, bhuñja rāja varaṁ varaṁ.

404. Atthi me pānīyaṁ sītaṁ, ābhataṁ girigabbharā,
Tato piva mahārāja, sace tvaṁ abhikaṅkhasī ti.

Rājā pi taṁ acchariyaṁ disvā āha:

405. Sammuyhāmi pamuyhāmi, sabbā muyhanti me disā,
Petaṁ taṁ sāma maddakkhiṁ, ko nu tvaṁ sāma jīvasī ti.

Tattha petan-ti sāma ahaṁ taṁ mataṁ addasaṁ. Ko nu tvan-ti kathaṁ nu tvaṁ jīvitaṁ paṭilabhasīti pucchi.

Mahāsatto: “Ayaṁ rājā maṁ ‘mato’ ti sallakkhesi, amatabhāvamassa pakāsessāmī” ti cintetvā āha:

406. Api jīvaṁ mahārāja, purisaṁ gāḷhavedanaṁ,
Upanītamanasaṅkappaṁ, jīvantaṁ maññate mataṁ.

407. Api jīvaṁ mahārāja, purisaṁ gāḷhavedanaṁ,
Taṁ nirodhagataṁ santaṁ, jīvantaṁ maññate matan-ti.

Tattha a pi jīvan-ti jīvamānaṁ a pi. Upanītamanasaṅkappan-ti bhavaṅgaotiṇṇacittācāraṁ. Jīvantan-ti jīvamānameva: “Eso mato” ti maññati. Nirodhagatan-ti assāsapassāsanirodhaṁ samāpannaṁ santaṁ vijjamānaṁ maṁ evaṁ loko mataṁ viya jīvantam-eva maññati.

Evañca pana vatvā mahāsatto rājānaṁ atthe yojetukāmo dhammaṁ desento puna dve gāthā abhāsi:

408. Yo [PTS 6.94] mātaraṁ pitaraṁ vā, macco dhammena posati,
Devā pi naṁ tikicchanti, mātāpettibharaṁ naraṁ.

409. Yo mātaraṁ pitaraṁ vā, macco dhammena posati,
Idheva naṁ pasaṁsanti, pecca sagge pamodatī ti.

Taṁ sutvā rājā: “Acchariyaṁ vata, bho, mātāpettibharassa jantuno uppannarogaṁ devatā pi tikicchanti, ativiya ayaṁ sāmo sobhatī” ti añjaliṁ paggayha yācanto āha:

410. Esa bhiyyo pamuyhāmi, sabbā muyhanti me disā,
Saraṇaṁ taṁ sāma gacchāmi, tvañca me saraṇaṁ bhavā ti.

Tattha bhiyyo ti yasmā tādise parisuddhasīlaguṇasampanne tayi aparajjhiṁ, tasmā atirekataraṁ sammuyhāmi. Tvañca me saraṇaṁ bhavā ti saraṇaṁ gacchantassa me tvaṁ saraṇaṁ bhava, patiṭṭhā hohi, devalokagāmimaggaṁ karohīti.

Atha naṁ mahāsatto: “Sace pi, mahārāja, devalokaṁ gantukāmosi, mahantaṁ dibbasampattiṁ paribhuñjitukāmosi, imāsu dasarājadhammacariyāsu vattassū” ti tassa dhammaṁ desento dasa rājadhammacariyagāthā abhāsi:

411. Dhammaṁ cara mahārāja, mātāpitūsu khattiya,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

412. Dhammaṁ cara mahārāja, puttadāresu khattiya,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

413. Dhammaṁ cara mahārāja, mittāmaccesu khattiya,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

414. Dhammaṁ cara mahārāja, vāhanesu balesu ca,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

415. Dhammaṁ cara mahārāja, gāmesu nigamesu ca,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

416. Dhammaṁ cara mahārāja, raṭṭhesu janapadesu ca,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

417. Dhammaṁ cara mahārāja, samaṇabrāhmaṇesu ca,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

418. Dhammaṁ cara mahārāja, migapakkhīsu khattiya,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

419. Dhammaṁ cara mahārāja, dhammo ciṇṇo sukhāvaho,
Idha dhammaṁ caritvāna, rāja saggaṁ gamissasi.

420. Dhammaṁ cara mahārāja, saindā devā sabrahmakā,
Suciṇṇena divaṁ pattā, mā dhammaṁ rāja pāmado ti.

Tāsaṁ attho tesakuṇajātake (JA. 521) vitthārito va. Evaṁ [PTS 6.95] mahāsatto tassa dasa rājadhamme desetvā uttari pi ovaditvā pañca sīlāni adāsi. So tassa ovādaṁ sirasā sampaṭicchitvā mahāsattaṁ vanditvā khamāpetvā bārāṇasiṁ gantvā dānādīni puññāni katvā saggaparāyaṇo ahosi. Bodhisatto pi yāvajīvaṁ mātāpitaro paricaritvā mātāpitūhi saddhiṁ pañca abhiññā ca aṭṭha samāpattiyo ca nibbattetvā brahmalokūpago ahosi.

Satthā idaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Bhikkhave, mātāpitūnaṁ posanaṁ nāma paṇḍitānaṁ vaṁso” ti vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne mātuposakabhikkhu sotāpattiphalaṁ pāpuṇi.

Tadā rājā ānando ahosi, devadhītā uppalavaṇṇā, sakko anuruddho, dukūlapaṇḍito mahākassapo, pārikā bhaddakāpilānī bhikkhunī, suvaṇṇasāmapaṇḍito pana aham-eva sammāsambuddho ahosinti.

Suvaṇṇasāmajātakavaṇṇanā tatiyā

JA 541: Nimijātakavaṇṇanā

Accheraṁ vata lokasmin-ti idaṁ satthā mithilaṁ upanissāya maghadevaambavane viharanto sitapātukammaṁ ārabbha kathesi. Ekadivasañhi satthā sāyanhasamaye sambahulehi bhikkhūhi saddhiṁ tasmiṁ ambavane cārikaṁ caramāno ekaṁ ramaṇīyaṁ bhūmippadesaṁ disvā attano pubbacariyaṁ kathetukāmo hutvā sitapātukammaṁ katvā āyasmatā ānandattherena sitapātukammakāraṇaṁ puṭṭho: “Ānanda, ayaṁ bhūmippadeso pubbe mayā maghadevarājakāle jhānakīḷhaṁ kīḷantena ajjhāvuṭṭhapubbo” ti vatvā tena yācito paññattāsane nisīditvā atītaṁ āhari.

Atīte videharaṭṭhe mithilanagare maghadevo nāma rājā rajjaṁ kāresi. So caturāsītivassasahassāni kumārakīḷhaṁ kīḷi, caturāsītivassasahassāni uparajjaṁ kāresi, caturāsītivassasahassāni rajjaṁ kārento: “Yadā me samma kappaka, sirasmiṁ palitāni passeyyāsi, tadā me āroceyyāsī” ti āha. Aparabhāge kappako palitāni disvā rañño ārocesi. Rājā palitaṁ suvaṇṇasaṇḍāsena uddharāpetvā hatthatale patiṭṭhāpetvā palitaṁ oloketvā maccurājena āgantvā nalāṭe laggaṁ viya maraṇaṁ sampassamāno [PTS 6.96] “idāni me pabbajitakālo” ti kappakassa gāmavaraṁ datvā jeṭṭhaputtaṁ pakkosāpetvā: “Tāta, rajjaṁ paṭiccha, ahaṁ pabbajissāmī” ti vatvā: “Kiṁ kāraṇā devā” ti vutte:

Uttamaṅgaruhā mayhaṁ, ime jātā vayoharā,
Pātubhūtā devadūtā, pabbajjāsamayo mamā ti.

Vatvā puttaṁ rajje abhisiñcitvā: “Tāta, tvam-pi evarūpaṁ palitaṁ disvāva pabbajeyyāsī” ti taṁ ovaditvā nagarā nikkhamitvā ambavane isipabbajjaṁ pabbajitvā caturāsītivassasahassāni cattāro brahmavihāre bhāvetvā brahmaloke nibbatti. Putto pissa eteneva upāyena pabbajitvā brahmalokaparāyaṇo ahosi. Tathā tassa putto, tathā tassa puttoti evaṁ dvīhi ūnāni caturāsītikhattiyasahassāni sīse palitaṁ disvāva imasmiṁ ambavane pabbajitvā cattāro brahmavihāre bhāvetvā brahmaloke nibbattiṁsu.

Tesaṁ sabbapaṭhamaṁ nibbatto maghadevarājā brahmaloke ṭhito va attano vaṁsaṁ olokento dvīhi ūnāni caturāsītikhattiyasahassāni pabbajitāni disvā tuṭṭhamānaso hutvā: “Ito nu kho paraṁ pavattissati, na pavattissatī” ti olokento appavattanabhāvaṁ ñatvā: “Mama vaṁsaṁ aham-eva ghaṭessāmī” ti cintetvā tato cavitvā mithilanagare rañño aggamahesiyā kucchimhi paṭisandhiṁ gaṇhitvā dasamāsaccayena mātu kucchito nikkhami. Rājā tassa nāmaggahaṇadivase nemittake brāhmaṇe pakkosāpetvā pucchi. Te tassa lakkhaṇāni oloketvā: “Mahārāja, ayaṁ kumāro tumhākaṁ vaṁsaṁ ghaṭento uppanno. Tumhākañhi vaṁso pabbajitavaṁso, imassa parato nāgamissatī” ti vadiṁsu. Taṁ sutvā rājā: “Ayaṁ kumāro rathacakkanemi viya mama vaṁsaṁ ghaṭento jāto, tasmā tassa ‘nimikumāro’ ti nāmaṁ karissāmī” ti cintetvā: “Nimikumāro” tissa nāmaṁ akāsi.

So daharakālato paṭṭhāya dāne sīle uposathakamme ca abhirato ahosi. Athassa pitā purimanayeneva palitaṁ disvā kappakassa gāmavaraṁ datvā puttassa rajjaṁ niyyādetvā ambavane pabbajitvā brahmalokaparāyaṇo ahosi. Nimirājā pana dānajjhāsayatāya catūsu nagaradvāresu nagaramajjhe cāti pañcasu ṭhānesu pañca dānasālāyo kārāpetvā mahādānaṁ [PTS 6.97] pavattesi. Ekekāya dānasālāya satasahassaṁ satasahassaṁ katvā devasikaṁ pañca pañca kahāpaṇasatasahassāni pariccaji, niccaṁ pañca sīlāni rakkhi, pakkhadivasesu uposathaṁ samādiyi, mahājanam-pi dānādīsu puññesu samādapesi, saggamaggaṁ ācikkhitvā nirayabhayena tajjetvā dhammaṁ desesi. Tassa ovāde ṭhitā manussā dānādīni puññāni katvā tato cutā devaloke nibbattiṁsu, devaloko paripūri, nirayo tuccho viya ahosi. Tadā tāvatiṁsabhavane devasaṅghā sudhammāyaṁ devasabhāyaṁ sannipatitvā: “Aho, vata amhākaṁ ācariyo nimirājā, taṁ nissāya mayaṁ imaṁ buddhaññaṇena pi aparicchindanīyaṁ dibbasampattiṁ anubhavāmā” ti vatvā mahāsattassa guṇe vaṇṇayiṁsu. Manussaloke pi mahāsamuddapiṭṭhe āsittatelaṁ viya mahāsattassa guṇakathā patthari. Satthā tamatthaṁ āvibhūtaṁ katvā bhikkhusaṅghassa kathento āha:

421. Accheraṁ vata lokasmiṁ, uppajjanti vicakkhaṇā,
Yadā ahu nimirājā, paṇḍito kusalatthiko.

422. Rājā sabbavidehānaṁ, adā dānaṁ arindamo,
Tassa taṁ dadato dānaṁ, saṅkappo udapajjatha,
Dānaṁ vā brahmacariyaṁ vā, katamaṁ su mahapphalan-ti.

Tattha yadā ahū ti bhikkhave, yadā paṇḍito attano ca paresañca kusalatthiko nimirājā ahosi, tadā devamanussā: “Accheraṁ vata, bho, evarūpā pi nāma anuppanne buddhañāṇe mahājanassa buddhakiccaṁ sādhayamānā lokasmiṁ vicakkhaṇā uppajjantī” ti evaṁ tassa guṇakathaṁ kathesunti attho. “Yathā ahū” ti pi pāṭho. Tassattho: yathā ahu nimirājā paṇḍito kusalatthiko yeva, tathārūpā mahājanassa buddhakiccaṁ sādhayamānā uppajjanti vicakkhaṇā. Yaṁ tesaṁ uppannaṁ, taṁ accheraṁ vata lokasminti. Iti satthā sayam-eva acchariyajāto evamāha. Sabbavidehānan-ti sabbavideharaṭṭhavāsīnaṁ. Katamaṁ sū ti etesu dvīsu katamaṁ nu kho mahapphalanti attho.

So kira pannarasīuposathadivase uposathiko hutvā sabbābharaṇāni omuñcitvā sirisayanapiṭṭhe nipanno va dve yāme niddaṁ okkamitvā pacchimayāme pabuddho pallaṅkaṁ ābhujitvā: “Ahaṁ mahājanassa aparimāṇaṁ dānam-pi demi, sīlam-pi rakkhāmi, dānassa nu kho mahantaṁ phalaṁ, udāhu brahmacariyassā” ti cintetvā attano kaṅkhaṁ chindituṁ nāsakkhi. Tasmiṁ khaṇe sakkassa bhavanaṁ uṇhākāraṁ dassesi. Sakko āvajjento taṁ tathā vitakkentaṁ disvā: “Kaṅkhamassa [PTS 6.98] chindissāmī” ti ekako va sīghaṁ āgantvā sakalanivesanaṁ ekobhāsaṁ katvā sirigabbhaṁ pavisitvā obhāsaṁ pharitvā ākāse ṭhatvā tena puṭṭho byākāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

423. Tassa saṅkappamaññāya, maghavā devakuñjaro,
Sahassanetto pāturahu, vaṇṇena vihanaṁ tamaṁ.

424. Salomahaṭṭho manujindo, vāsavaṁ avacā nimi,
Devatā nusi gandhabbo, adu sakko purindado.

425. Na ca me tādiso vaṇṇo, diṭṭho vā yadi vā suto,
Ācikkha me tvaṁ bhaddante, kathaṁ jānemu taṁ mayaṁ.

426. Salomahaṭṭhaṁ ñatvāna, vāsavo avacā nimiṁ,
Sakkohamasmi devindo, āgatosmi tavantike,
Alomahaṭṭho manujinda, puccha pañhaṁ yamicchasi.

427. So ca tena katokāso, vāsavaṁ avacā nimi,
Pucchāmi taṁ mahārāja, sabbabhūtānamissara,
Dānaṁ vā brahmacariyaṁ vā, katamaṁsu mahapphalaṁ’.

428. So puṭṭho naradevena, vāsavo avacā nimiṁ,
Vipākaṁ brahmacariyassa, jānaṁ akkhāsijānato.

429. Hīnena brahmacariyena, khattiye upapajjati,
Majjhimena ca devattaṁ, uttamena visujjhati.

430. Na hete sulabhā kāyā, yācayogena kenaci,
Ye kāye upapajjanti, anāgārā tapassino ti.

Tattha salomahaṭṭho ti bhikkhave, so nimirājā obhāsaṁ disvā ākāsaṁ olokento taṁ dibbābharaṇapaṭimaṇḍitaṁ disvāva bhayena lomahaṭṭho hutvā: “Devatā nusi gandhabbo” ti ādinā pucchi. Alomahaṭṭho ti nibbhayo ahaṭṭhalomo hutvā puccha, mahārājāti. Vāsavaṁ avacā ti tuṭṭhamānaso hutvā sakkaṁ avoca. Jānaṁ akkhāsijānato ti bhikkhave, so sakko atīte attanā paccakkhato diṭṭhapubbaṁ brahmacariyassa vipākaṁ jānanto tassa ajānato akkhāsi.

Hīnenāti ādīsu puthutitthāyatane methunaviratimattaṁ sīlaṁ hīnaṁ nāma, tena khattiyakule upapajjati. Jhānassa upacāramattaṁ majjhimaṁ nāma, tena devattaṁ upapajjati. Aṭṭhasamāpattinibbattanaṁ pana uttamaṁ nāma, tena brahmaloke nibbattati, taṁ bāhirakā nibbānanti kathenti. Tenāha: “Visujjhatī” ti. Imasmiṁ pana buddhasāsane parisuddhasīlassa bhikkhuno aññataraṁ devanikāyaṁ patthentassa brahmacariyacetanā hīnatāya hīnaṁ nāma, tena yathāpatthite devaloke nibbattati. Parisuddhasīlassa bhikkhuno aṭṭhasamāpattinibbattanaṁ majjhimaṁ nāma, tena brahmaloke nibbattati [PTS 6.99]. Parisuddhasīlassa vipassanaṁ vaḍḍhetvā arahattuppatti uttamaṁ nāma, tena visujjhatīti. Iti sakko: “Mahārāja, dānato sataguṇena sahassaguṇena satasahassaguṇena brahmacariyavāso va mahapphalo” ti vaṇṇeti. Kāyā ti brahmaghaṭā. Yācayogenā ti yācanayuttakena yaññayuttakena vāti ubhayatthā pi dāyakassevetaṁ nāmaṁ. Tapassino ti tapanissitakā.

Imāya gāthāya brahmacariyavāsasseva mahapphalabhāvaṁ dīpetvā idāni ye atīte mahādānaṁ datvā kāmāvacaraṁ atikkamituṁ nāsakkhiṁsu, te rājāno dassento āha:

431. Dudīpo sāgaro selo, mujakindo bhagīraso,
Usindaro kassapo ca, asako ca puthujjano.

432. Ete caññe ca rājāno, khattiyā brāhmaṇā bahū,
Puthuyaññaṁ yajitvāna, petattaṁ nātivattisun-ti.

Tassattho: mahārāja, pubbe bārāṇasiyaṁ dudīpo nāma rājā dānaṁ datvā maraṇacakkena chinno kāmāvacare yeva nibbatti. Tathā sāgarādayo aṭṭhāti ete ca aññe ca bahū rājāno ceva khattiyā brāhmaṇā ca puthuyaññaṁ yajitvāna anekappakāraṁ dānaṁ datvā kāmāvacarabhūmisaṅkhātaṁ petattaṁ nātivattiṁsū ti attho. Kāmāvacaradevatā hi rūpādino kilesavatthussa kāraṇā paraṁ paccāsīsanato kapaṇatāya: “Petā” ti vuccanti. Vuttam-pi cetaṁ:

Ye adutiyā na ramanti ekikā, vivekajaṁ ye na labhanti pītiṁ,
Kiñcā pi te indasamānabhogā, te ve parādhīnasukhā varākā ti.

Evam-pi dānaphalato brahmacariyaphalasseva mahantabhāvaṁ dassetvā idāni brahmacariyavāsena petabhavanaṁ atikkamitvā brahmaloke nibbattatāpase dassento āha:

433. Atha yīme avattiṁsu, anāgārā tapassino,
Sattisayo yāmahanu, somayāmo manojavo.

434. Samuddo māgho bharato ca, isi kālapurakkhato,
Aṅgīraso kassapo ca, kisavaccho akatti cā ti.

Tattha avattiṁsū ti kāmāvacaraṁ atikkamiṁsu. Tapassino ti sīlatapañceva samāpattitapañca nissitā. Sattisayo ti yāmahanuādayo satta bhātaro va sandhāyāha. Aṅgīrasādīhi catūhi saddhiṁ ekādasete avattiṁsu atikkamiṁsū ti attho.

Evaṁ [PTS 6.100] tāva sutavaseneva dānaphalato brahmacariyavāsasseva mahapphalataṁ vaṇṇetvā idāni attanā diṭṭhapubbaṁ āharanto āha:

435. Uttarena nadī sīdā, gambhīrā duratikkamā,
Naḷaggivaṇṇā jotanti, sadā kañcanapabbatā.

436. Parūḷhakacchā tagarā, rūḷhakacchā vanā nagā,
Tatrāsuṁ dasasahassā, porāṇā isayo pure.

437. Ahaṁ seṭṭhosmi dānena, saṁyamena damena ca,
Anuttaraṁ vataṁ katvā, pakiracārī samāhite.

438. Jātimantaṁ ajaccañca, ahaṁ ujugataṁ naraṁ,
Ativelaṁ namassissaṁ, kammabandhū hi māṇavā.

439. Sabbe vaṇṇā adhammaṭṭhā, patanti nirayaṁ adho,
Sabbe vaṇṇā visujjhanti, caritvā dhammamuttaman-ti.

Tattha uttarenā ti mahārāja, atīte uttarahimavante dvinnaṁ suvaṇṇapabbatānaṁ antare pavattā sīdā nāma nadī gambhīrā nāvāhi pi duratikkamā ahosi. Kiṁ kāraṇā? Sā hi atisukhumodakā, sukhumattā udakassa antamaso morapiñcha-mattam-pi tattha patitaṁ naṁ saṇṭhāti, osīditvā heṭṭhātalam-eva gacchati. Teneva sā sīdā nāma ahosi. Te pana tassā tīresu kañcanapabbatā sadā naḷaggivaṇṇā hutvā jotanti obhāsanti. Parūḷhakacchā tagarā ti tassā pana nadiyā tīre kacchā parūḷhatagarā ahesuṁ tagaragandhasugandhino. Rūḷhakacchā vanā nagā ti ye tattha aññe pi pabbatā, tesam-pi antare kacchā rūḷhavanā ahesuṁ, pupphaphalūpagarukkhasañchannā ti attho. Tatrāsun-ti tasmiṁ evaṁ ramaṇīye bhūmibhāge dasasahassā isayo ahesuṁ. Te sabbe pi abhiññāsamāpattilābhino va. Tesu bhikkhācāravelāya keci uttarakuruṁ gacchanti, keci mahājambudīpe jambuphalaṁ āharanti, keci himavante yeva madhuraphalāphalāni āharitvā khādanti, keci jambudīpatale taṁ taṁ nagaraṁ gacchanti. Eko pi rasataṇhābhibhūto natthi, jhānasukheneva vītināmenti. Tadā eko tāpaso ākāsena bārāṇasiṁ gantvā sunivattho supāruto piṇḍāya caranto purohitassa gehadvāraṁ pāpuṇi. So tassa upasame pasīditvā antonivesanaṁ ānetvā bhojetvā katipāhaṁ paṭijagganto vissāse uppanne: “Bhante, tumhe kuhiṁ vasathā” ti pucchi. “Asukaṭṭhāne nāmāvuso” ti. “Kiṁ pana tumhe ekako va tattha vasatha, udāhu aññe pi atthī” ti? “Kiṁ vadesi, āvuso, tasmiṁ padese dasasahassā isayo vasanti, sabbeva abhiññāsamāpattilābhino” ti. Tassa tesaṁ guṇaṁ sutvā pabbajjāya cittaṁ nami. Atha naṁ so āha: “bhante, mam-pi tattha netvā pabbājethā” ti. “Āvuso, tvaṁ rājapuriso, na taṁ sakkā pabbājetun”-ti. “Tena hi, bhante, ajjāhaṁ rājānaṁ āpucchissāmi, tumhe sve pi āgaccheyyāthā” ti. So adhivāsesi.

Itaro pi bhuttapātarāso rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Icchāmahaṁ, deva [PTS 6.101], pabbajitun”-ti āha. “Kiṁ kāraṇā pabbajissasī” ti? “Kāmesu dosaṁ nekkhamme ca ānisaṁsaṁ disvā” ti. “Tena hi pabbajāhi, pabbajito pi maṁ dasseyyāsī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā attano gehaṁ gantvā puttadāraṁ anusāsitvā sabbaṁ sāpateyyaṁ dassetvā attano pabbajitaparikkhāraṁ gahetvā tāpasassa āgamanamaggaṁ olokento va nisīdi. Tāpaso pi tatheva ākāsenāgantvā antonagaraṁ pavisitvā tassa gehaṁ pāvisi. So taṁ sakkaccaṁ parivisitvā: “Bhante, mayā kathaṁ kātabban”-ti āha. So taṁ bahinagaraṁ netvā hatthe ādāya attano ānubhāvena tattha netvā pabbājetvā punadivase taṁ tattheva ṭhapetvā bhattaṁ āharitvā datvā kasiṇaparikammaṁ ācikkhi. So katipāheneva abhiññāsamāpattiyo nibbattetvā sayam-eva piṇḍāya carati.

So aparabhāge: “Ahaṁ rañño attānaṁ dassetuṁ paṭiññaṁ adāsiṁ, dassessāmassa attānan”-ti cintetvā tāpase vanditvā ākāsena bārāṇasiṁ gantvā bhikkhaṁ caranto rājadvāraṁ pāpuṇi. Rājā taṁ disvā sañjānitvā antonivesanaṁ pavesetvā sakkāraṁ katvā: “Bhante, kuhiṁ vasathā” ti pucchi. “Uttarahimavantapadese kañcanapabbatantare pavattāya sīdānadiyā tīre, mahārājā” ti. “Kiṁ pana, bhante, ekako va tattha vasatha, udāhu aññe pi atthī” ti. “Kiṁ vadesi, mahārāja, tattha dasasahassā isayo vasanti, sabbeva abhiññāsamāpattilābhino” ti? Rājā tesaṁ guṇaṁ sutvā sabbesaṁ bhikkhaṁ dātukāmo ahosi. Atha naṁ rājā āha: “bhante, ahaṁ tesaṁ isīnaṁ bhikkhaṁ dātukāmomhi, kiṁ karomī” ti? “Mahārāja, te isayo jivhāviññeyyarase agiddhā, na sakkā idhānetun”-ti. “Bhante, tumhe nissāya te bhojessāmi, upāyaṁ me ācikkhathā” ti. “Tena hi, mahārāja, sace tesaṁ dānaṁ dātukāmosi, ito nikkhamitvā sīdānadītīre vasanto tesaṁ dānaṁ dehī” ti.

So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā sabbūpakaraṇāni gāhāpetvā caturaṅginiyā senāya saddhiṁ nikkhamitvā attano rajjasīmaṁ pāpuṇi. Atha naṁ tāpaso attano ānubhāvena saddhiṁ senāya sīdānadītīraṁ netvā nadītīre khandhāvāraṁ kārāpetvā ākāsena attano vasanaṭṭhānaṁ gantvā punadivase paccāgami. Atha naṁ rājā sakkaccaṁ bhojetvā: “Sve, bhante, dasasahasse isayo ādāya idheva āgacchathā” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā gantvā punadivase bhikkhācāravelāya tesaṁ isīnaṁ ārocesi: “Mārisā, bārāṇasirājā ‘tumhākaṁ bhikkhaṁ dassāmī’ ti āgantvā sīdānadītīre nisinno sve vo nimanteti, tassānukampāya khandhāvāraṁ gantvā bhikkhaṁ gaṇhathā” ti. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā ākāsena gantvā khandhāvārassa avidūre otariṁsu. Rājā te disvā paccuggamanaṁ katvā khandhāvāraṁ pavesetvā paññattāsanesu nisīdāpetvā isigaṇaṁ paṇītenāhārena santappetvā tesaṁ iriyāpathe pasanno svātanāya pi nimantesi. Etenupāyena dasannaṁ tāpasasahassānaṁ dasavassasahassāni dānaṁ adāsi. Dadanto ca tasmiṁ yeva padese nagaraṁ māpetvā sassakammaṁ kāresi. Na kho pana, mahārāja, tadā so rājā añño ahosi, atha kho ahaṁ seṭṭhosmi dānena, aham-eva hi tadā dānena seṭṭho hutvā taṁ mahādānaṁ datvā imaṁ petalokaṁ atikkamitvā brahmaloke nibbattituṁ nāsakkhiṁ. Mayā dinnaṁ pana dānaṁ bhuñjitvā sabbeva te tāpasā kāmāvacaraṁ atikkamitvā brahmaloke nibbattā, imināpetaṁ veditabbaṁ: “Brahmacariyavāso va mahapphalo” ti.

Evaṁ dānena attano seṭṭhabhāvaṁ pakāsetvā [PTS 6.102] itarehi tīhi padehi tesaṁ isīnaṁ guṇaṁ pakāseti. Tattha saṁyamenā ti sīlena. Damenā ti indriyadamena. Anuttaran-ti etehi guṇehi nirantaraṁ uttamaṁ vataṁ samādānaṁ caritvā. Pakiracārī ti gaṇaṁ pakiritvā paṭikkhipitvā pahāya ekacārike, ekībhāvaṁ gateti attho. Samāhite ti upacārappanāsamādhīhi samāhitacitte. Evarūpe ahaṁ tapassino upaṭṭhahinti dasseti. Ahaṁ ujugatan-ti ahaṁ, mahārāja, tesaṁ dasasahassānaṁ isīnaṁ antare kāyavaṅkādīnaṁ abhāvena ujugataṁ ekam-pi naraṁ hīnajacco vā hotu jātisampanno vā, jātiṁ avicāretvā tesaṁ guṇesu pasannamānaso hutvā sabbam-eva ativelaṁ namassissaṁ, niccakālam-eva namassissanti vadati. Kiṁ kāraṇā? Kammabandhū hi māṇavāti, sattā hi nāmete kammabandhū kammapaṭisaraṇā, teneva kāraṇena sabbe vaṇṇāti veditabbā.

Evañca pana vatvā: “Kiñcā pi, mahārāja, dānato brahmacariyam-eva mahapphalaṁ, dve pi panete mahāpurisavitakkāva, tasmā dvīsu pi appamatto va hutvā dānañca dehi, sīlañca rakkhāhī” ti taṁ ovaditvā sakaṭṭhānam-eva gato. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

440. Idaṁ vatvāna maghavā, devarājā sujampati,
Vedehamanusāsitvā, saggakāyaṁ apakkamī ti.

Tattha apakkamī ti pakkami, sudhammādevasabhāyaṁ nisinnam-eva attānaṁ dassesī ti attho.

Atha naṁ devagaṇā āhaṁsu: “Mahārāja, nanu na paññāyittha, kuhiṁ gatatthā” ti? “Mārisā mithilāyaṁ nimirañño ekā kaṅkhā uppajji, tassa pañhaṁ kathetvā taṁ rājānaṁ nikkaṅkhaṁ katvā āgatomhī” ti vatvā puna taṁ kāraṇaṁ gāthāya kathetuṁ āha:

441. Imaṁ bhonto nisāmetha, yāvantettha samāgatā,
Dhammikānaṁ manussānaṁ, vaṇṇaṁ uccāvacaṁ bahuṁ.

442. Yathā ayaṁ nimirājā, paṇḍito kusalatthiko,
Rājā sabbavidehānaṁ, adā dānaṁ arindamo.

443. Tassa taṁ dadato dānaṁ, saṅkappo udapajjatha,
Dānaṁ vā brahmacariyaṁ vā, katamaṁ su mahapphalan-ti.

Tattha iman-ti dhammikānaṁ kalyāṇadhammānaṁ manussānaṁ mayā vuccamānaṁ sīlavasena uccaṁ dānavasena avacaṁ bahuṁ imaṁ vaṇṇaṁ nisāmetha suṇāthā ti attho. Yathā ayan-ti ayaṁ nimirājā yathā ativiya paṇḍitoti.

Iti [PTS 6.103] so aparihāpetvā rañño vaṇṇaṁ kathesi. Taṁ sutvā devasaṅghā rājānaṁ daṭṭhukāmā hutvā: “Amhākaṁ nimirājā ācariyo, tassovāde ṭhatvā taṁ nissāya amhehi ayaṁ dibbasampatti laddhā, mayaṁ daṭṭhukāmamhā, taṁ pakkosāpehi, mahārājā” ti vadiṁsu. Sakko: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā mātaliṁ pakkosāpetvā: “Samma mātali, vejayantarathaṁ yojetvā mithilaṁ gantvā nimirājānaṁ dibbayāne āropetvā ānehī” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā rathaṁ yojetvā pāyāsi. Sakkassa pana devehi saddhiṁ kathentassa mātaliṁ āṇāpentassa ca rathaṁ yojentassa ca manussagaṇanāya māso atikkanto. Iti nimirañño puṇṇamāyaṁ uposathikassa pācīnasīhapañjaraṁ vivaritvā mahātale nisīditvā amaccagaṇaparivutassa sīlaṁ paccavekkhantassa pācīnalokadhātuto uggacchantena candamaṇḍalena saddhiṁ yeva so ratho paññāyati. Manussā bhuttasāyamāsā gharadvāresu nisīditvā sukhakathaṁ kathentā: “Ajja dve candā uggatā” ti āhaṁsu. Atha nesaṁ sallapantānaññeva ratho pākaṭo ahosi. Mahājano: “Nāyaṁ, cando, ratho” ti vatvā anukkamena sindhavasahassayutte mātalisaṅgāhake vejayantarathe ca pākaṭe jāte: “Kassa nu kho idaṁ dibbayānaṁ āgacchatī” ti cintetvā: “Na kassaci aññassa, amhākaṁ rājā dhammiko, sakkena vejayantaratho pesito bhavissati, amhākaṁ rañño va anucchaviko” ti tuṭṭhappahaṭṭho gāthamāha.

444. Abbhuto vata lokasmiṁ, uppajji lomahaṁsano,
Dibbo ratho pāturahu, vedehassa yasassino ti.

Tattha abbhuto ti abhūtapubbo. Acchariyoti te vimhayavasenevamāhaṁsu.

Tassa pana mahājanassa evaṁ kathentasseva mātali vātavegena āgantvā rathaṁ nivattetvā sīhapañjaraummāre pacchābhāgena ṭhapetvā ārohaṇasajjaṁ katvā ārohaṇatthāya rājānaṁ nimantesi [PTS 6.104]. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

445. Devaputto mahiddhiko, mātali devasārathi,
Nimantayittha rājānaṁ, vedehaṁ mithilaggahaṁ.

446. Ehimaṁ rathamāruyha, rājaseṭṭha disampati,
Devā dassanakāmā te, tāvatiṁsā saindakā,
Saramānā hi te devā, sudhammāyaṁ samacchare ti.

Tattha mithilaggahan-ti mithilāyaṁ patiṭṭhitagehaṁ, catūhi vā saṅgahavatthūhi mithilāyaṁ saṅgāhakaṁ. Samacchare ti taveva guṇakathaṁ kathentā nisinnāti.

Taṁ sutvā rājā: “Adiṭṭhapubbaṁ devalokañca passissāmi, mātalissa ca me saṅgaho kato bhavissati, gacchissāmī” ti cintetvā antepurañca mahājanañca āmantetvā: “Ahaṁ nacirasseva āgamissāmi, tumhe appamattā dānādīni puññāni karothā” ti vatvā rathaṁ abhiruhi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

447. Tato rājā taramāno, vedeho mithilaggaho,
Āsanā vuṭṭhahitvāna, pamukho rathamāruhi.

448. Abhirūḷhaṁ rathaṁ dibbaṁ, mātali etadabravi,
Kena taṁ nemi maggena, rājaseṭṭha disampati,
Yena vā pāpakammantā, puññakammā ca ye narā ti.

Tattha pamukho ti uttamo, abhimukho vā, mahājanassa piṭṭhiṁ datvā ārūḷhoti attho. Yena vā ti yena maggena gantvā yattha pāpakammantā vasanti, taṁ ṭhānaṁ sakkā daṭṭhuṁ, yena vā gantvā ye puññakammā narā vasanti, tesaṁ ṭhānaṁ sakkā daṭṭhuṁ, etesu dvīsu kena maggena taṁ nemi. Idaṁ so sakkena anāṇatto pi attano dūtavisesadassanatthaṁ āha.

Atha naṁ rājā: “Mayā dve ṭhānāni adiṭṭhapubbāni, dve pi passissāmī” ti cintetvā āha:

449. Ubhayeneva maṁ nehi, mātali devasārathi,
Yena vā pāpakammantā, puññakammā ca ye narā ti.

Tato mātali: “Dve pi ekapahāreneva na sakkā dassetuṁ, pucchissāmi nan”-ti pucchanto puna gāthamāha.

450. Kena taṁ paṭhamaṁ nemi, rājaseṭṭha disampati,
Yena vā pāpakammantā, puññakammā ca ye narā ti.

Nirayakaṇḍaṁ

Tato [PTS 6.105] rājā: “Ahaṁ avassaṁ devalokaṁ gamissāmi, nirayaṁ tāva passissāmī” ti cintetvā anantaraṁ gāthamāha.

451. Niraye tāva passāmi, āvāse pāpakamminaṁ,
Ṭhānāni luddakammānaṁ, dussīlānañca yā gatī ti.

Tattha yā gatī ti yā etesaṁ nibbatti, tañca passāmīti.

Athassa vetaraṇiṁ nadiṁ tāva dassesi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

452. Dassesi mātali rañño, duggaṁ vetaraṇiṁ nadiṁ,
Kuthitaṁ khārasaṁyuttaṁ, tattaṁ aggisikhūpaman-ti.

Tattha vetaraṇin-ti bhikkhave, mātali rañño kathaṁ sutvā nirayābhimukhaṁ rathaṁ pesetvā kammapaccaye utunā samuṭṭhitaṁ vetaraṇiṁ nadiṁ tāva dassesi. Tattha nirayapālā jalitāni asisattitomarabhindivālamuggarādīni āvudhāni gahetvā nerayikasatte paharanti vijjhanti viheṭhenti. Te taṁ dukkhaṁ asahantā vetaraṇiyaṁ patanti. Sā upari bhindivālappamāṇāhi sakaṇṭakāhi vettalatāhi sañchannā. Te tattha bahūni vassasahassāni pacciṁsu. Tesu pajjalantesu khuradhārātikhiṇesu kaṇṭakesu khaṇḍākhaṇḍikā honti. Tesaṁ heṭṭhā tālakkhandhappamāṇāni pajjalitaayasūlāni uṭṭhahanti. Nerayikasattā bahuṁ addhānaṁ vītināmetvā vettalatāhi gaḷitvā sūlesu patitvā viddhasarīrā sūlesu āvuṇitamacchā viya ciraṁ paccanti. Tāni sūlāni pi pajjalanti, nerayikasattā pi pajjalanti. Sūlānaṁ heṭṭhā udakapiṭṭhe jalitāni khuradhārāsadisāni tikhiṇāni ayopokkharapattāni honti. Te sūlehi gaḷitvā ayapokkharapattesu patitvā ciraṁ dukkhavedanaṁ anubhavanti. Tato khārodake patanti, udakaṁ pajjalati, nerayikasattā pi pajjalanti, dhūmo pi uṭṭhahati. Udakassa pana heṭṭhā nadītalaṁ khuradhārāhi sañchannaṁ. Te: “Heṭṭhā nu kho kīdisan”-ti udake nimujjitvā khuradhārāsu khaṇḍākhaṇḍikā honti. Te taṁ mahādukkhaṁ adhivāsetuṁ asakkontā mahantaṁ bheravaṁ viravantā vicaranti. Kadāci anusotaṁ vuyhanti, kadāci paṭisotaṁ. Atha ne tīre ṭhitā nirayapālā ususattitomarādīni ukkhipitvā macche viya vijjhanti. Te dukkhavedanāppattā mahāviravaṁ ravanti. Atha ne pajjalitehi ayabaḷisehi uddharitvā parikaḍḍhitvā pajjalitaayapathaviyaṁ nipajjāpetvā tesaṁ mukhe tattaṁ ayoguḷhaṁ pakkhipanti.

Iti nimirājā vetaraṇiyaṁ mahādukkhapīḷite nerayikasatte disvā bhītatasito saṅkampitahadayo hutvā: “Kiṁ nāmete sattā pāpakammaṁ akaṁsū” ti mātaliṁ pucchi. So pissa byākāsi. Tamatthaṁ pakāsento āha:

453. Nimī have mātalimajjhabhāsatha, disvā janaṁ patamānaṁ vidugge,
Bhayañhi [PTS 6.106] maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kimakaṁsu pāpaṁ, yeme janā vetaraṇiṁ patanti.

454. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

455. Ye dubbale balavantā jīvaloke, hiṁ santi rosenti supāpadhammā,
Te luddakammā pasavetva pāpaṁ, teme janā vetaraṇiṁ patantī ti.

Tattha vindatī ti ahaṁ attano anissaro hutvā bhayasantako viya jāto. Disvā ti patamānaṁ disvā. Jānan-ti bhikkhave, so mātali sayaṁ jānanto tassa ajānato akkhāsi. Dubbale ti sarīrabalabhogabalaāṇābalavirahite. Balavantā ti tehi balehi samannāgatā. Hiṁsantī ti pāṇippahārādīhi kilamenti. Rosentī ti nānappakārehi akkosavatthūhi akkosanti ghaṭenti. Pasavetvā ti janetvā, katvā ti attho.

Evaṁ mātali tassa pañhaṁ byākaritvā raññā vetaraṇiniraye diṭṭhe taṁ padesaṁ antaradhāpetvā purato rathaṁ pesetvā sunakhādīhi khādanaṭṭhānaṁ dassetvā taṁ disvā bhītena raññā pañhaṁ puṭṭho byākāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

456. Sāmā ca soṇā sabalā ca gijjhā, kākolasaṅghā adanti bheravā,
Bhayañhi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kiṁmakaṁsu pāpaṁ, yeme jane kākolasaṅghā adanti.

457. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

458. Ye kecime maccharino kadariyā, paribhāsakā samaṇabrāhmaṇānaṁ,
Hiṁ santi rosenti supāpadhammā, te luddakammā pasavetva pāpaṁ,
Teme jane kākolasaṅghā adantī ti.

Ito [PTS 6.107] paresu pañhesu ceva byākaraṇesu ca eseva nayo. Tattha sāmā ti rattavaṇṇā. Soṇā ti sunakhā. Sabalā cā ti kabaravaṇṇā ca, setakāḷapītalohitavaṇṇā cāti evaṁ pañcavaṇṇasunakhe dasseti. Te kira mahāhatthippamāṇā jalitaayapathaviyaṁ nerayikasatte mige viya anubandhitvā piṇḍikamaṁsesu ḍaṁsitvā tesaṁ tigāvutappamāṇaṁ sarīraṁ jalitaayapathaviyaṁ pātetvā mahāravaṁ ravantānaṁ dvīhi purimapādehi uraṁ akkamitvā aṭṭhim-eva sesetvā maṁsaṁ luñcitvā khādanti. Gijjhā ti mahābhaṇḍasakaṭappamāṇā lohatuṇḍā gijjhā. Ete tesaṁ kaṇayasadisehi tuṇḍehi aṭṭhīni bhinditvā aṭṭhimiñjaṁ khādanti. Kākolasaṅghā ti lohatuṇḍakākagaṇā. Te ativiya bhayānakā diṭṭhe diṭṭhe khādanti. Yeme jane ti ye ime nerayikasatte kākolasaṅghā khādanti, ime nu maccā kiṁ nāma pāpaṁ akaṁsūti pucchi. Maccharino ti aññesaṁ adāyakā. Kadariyā ti pare dente pi paṭisedhakā thaddhamaccharino. Samaṇabrāhmaṇānan-ti samitabāhitapāpānaṁ.

459. Sajotibhūtā pathaviṁ kamanti, tattehi khandhehi ca pothayanti,
Bhayañhi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kimakaṁsu pāpaṁ, yeme janā khandhahatā sayanti.

460. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

461. Ye jīvalokasmi supāpadhammino, narañca nāriñca apāpadhammaṁ,
Hiṁ santi rosenti supāpadhammā, te luddakammā pasavetva pāpaṁ,
Teme janā khandhahatā sayantī ti.

Tattha sajotibhūtā ti pajjalitasarīrā. Pathavin-ti pajjalitaṁ navayojanabahalaṁ ayapathaviṁ. Kamantī ti akkamanti. Khandhehi ca pothayantī ti nirayapālā anubandhitvā tālappamāṇehi jalitaayakkhandhehi jaṅghādīsu paharitvā pātetvā teheva khandhehi pothayanti, cuṇṇavicuṇṇaṁ karonti. Supāpadhammino ti attanā suṭṭhu pāpadhammā hutvā. Apāpadhamman-ti sīlācārādisampannaṁ, niraparādhaṁ vā.

462. Aṅgārakāsuṁ apare phuṇanti, narā rudantā paridaḍḍhagattā,
Bhayañhi [PTS 6.108] maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kiṁ makaṁsu pāpaṁ, yeme janā aṅgārakāsuṁ phuṇanti.

463. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

464. Ye keci pūgāya dhanassa hetu, sakkhiṁ karitvā iṇaṁ jāpayanti,
Te jāpayitvā janataṁ janinda, te luddakammā pasavetva pāpaṁ,
Teme janā aṅgārakāsuṁ phuṇantī ti.

Tattha aṅgārakāsun-ti samma mātali, ke nāmete apare vajaṁ apavisantiyo gāvo viya samparivāretvā nirayapālehi jalitaayaguḷehi pothiyamānā aṅgārakāsuṁ patanti. Tatra ca nesaṁ yāva kaṭippamāṇā nimuggānaṁ mahatīhi ayapacchīhi ādāya upariaṅgāre okiranti, atha ne aṅgāre sampaṭicchituṁ asakkontā rodantā daḍḍhagattā phuṇanti vidhunanti, kammabalena vā attano sīse aṅgāre phuṇanti okirantī ti attho. Pūgāya dhanassā ti okāse sati dānaṁ vā dassāma, pūjaṁ vā pavattessāma, vihāraṁ vā karissāmāti saṁkaḍḍhitvā ṭhapitassa pūgasantakassa dhanassa hetu. Jāpayantī ti taṁ dhanaṁ yathāruci khāditvā gaṇajeṭṭhakānaṁ lañjaṁ datvā: “Asukaṭṭhāne ettakaṁ vayakaraṇaṁ gataṁ, asukaṭṭhāne amhehi ettakaṁ dinnan”-ti kūṭasakkhiṁ karitvā taṁ iṇaṁ jāpayanti vināsenti.

465. Sajotibhūtā jalitā padittā, padissati mahatī lohakumbhī,
Bhayañhi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kimakaṁsu pāpaṁ, yeme janā avaṁsirā lohakumbhiṁ patanti.

466. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

467. Ye sīlavantaṁ samaṇaṁ brāhmaṇaṁ vā, hiṁsanti rosenti supāpadhammā,
Te luddakammā pasavetva pāpaṁ, teme janā avaṁsirā lohakumbhiṁ patantī ti.

Tattha [PTS 6.109] padittāti ādittā. Mahatī ti pabbatappamāṇā kappena saṇṭhitaloharasena sampuṇṇā. Avaṁsirā ti bhayānakehi nirayapālehi uddhaṁpāde adhosire katvā khipiyamānā taṁ lohakumbhiṁ patanti. Sīlavantan-ti sīlaācāraguṇasampannaṁ.

468. Luñcanti gīvaṁ atha veṭhayitvā, uṇhodakasmiṁ pakiledayitvā,
Bhayañhi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kimakaṁsu pāpaṁ, yeme janā luttasirā sayanti.

469. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

470. Ye jīvalokasmi supāpadhammino, pakkhī gahetvāna viheṭhayanti te,
Viheṭhayitvā sakuṇaṁ janinda, te luddakammā pasavetva pāpaṁ,
Teme janā luttasirā sayan-ti.

Tattha luñcantī ti uppāṭenti. Atha veṭhayitvā ti jalitalohayottehi adhomukhaṁ veṭhayitvā. Uṇhodakasmin-ti kappena saṇṭhitalohaudakasmiṁ. Pakiledayitvā ti temetvā khipitvā. Idaṁ vuttaṁ hoti: samma mātali, yesaṁ ime nirayapālā jalitalohayottehi gīvaṁ veṭhetvā tigāvutappamāṇaṁ sarīraṁ onāmetvā taṁ gīvaṁ samparivattakaṁ luñcitvā jalitaayadaṇḍehi ādāya ekasmiṁ jalitaloharase pakkhipitvā tuṭṭhahaṭṭhā honti, tāya ca gīvāya luñcitāya puna sīsena saddhiṁ gīvā uppajjati yeva. Kiṁ nāmete kammaṁ kariṁsu? Ete hi me disvā bhayaṁ uppajjatīti. Pakkhī gahetvāna viheṭhayantī ti mahārāja, ye jīvalokasmiṁ sakuṇe gahetvā pakkhe luñcitvā gīvaṁ veṭhetvā jīvitakkhayaṁ pāpetvā khādanti vā vikkiṇanti vā, te ime luttasirā sayantīti.

471. Pahūtatoyā anigādhakūlā, nadī ayaṁ sandati suppatitthā,
Ghammābhitattā manujā pivanti, pītañca tesaṁ bhusa hoti pāni.

472. Bhayañhi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kimakaṁsu pāpaṁ, pītañca tesaṁ bhusa hoti pāni.

473. Tassa [PTS 6.110] puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

474. Ye suddhadhaññaṁ palāsena missaṁ, asuddhakammā kayino dadanti,
Ghammābhitattāna pipāsitānaṁ, pītañca tesaṁ bhusa hoti pānī ti.

Tattha anigādhakūlā ti agambhīratīrā. Suppatitthā ti sobhanehi titthehi upetā. Bhusa hotī ti vīhibhusaṁ sampajjati. Pānī ti pānīyaṁ. Tasmiṁ kira padese pahūtasalilā ramaṇīyā nadī sandati, nerayikasattā aggisantāpena tattā pipāsaṁ sandhāretuṁ asakkontā bāhā paggayha jalitalohapathaviṁ maddantā taṁ nadiṁ otaranti, taṅkhaṇaññeva tīrā pajjalanti, pānīyaṁ bhusapalāsabhāvaṁ āpajjitvā pajjalati. Te pipāsaṁ sandhāretuṁ asakkontā taṁ jalitaṁ bhusapalāsaṁ khādanti. Taṁ tesaṁ sakalasarīraṁ jhāpetvā adhobhāgena nikkhamati. Te taṁ dukkhaṁ adhivāsetuṁ asakkontā bāhā paggayha kandanti. Suddhadhaññan-ti vīhi-ādisattavidhaṁ parisuddhadhaññaṁ. Palāsena missan-ti palāsena vā bhusena vā vālukāmattikādīhi vā missakaṁ katvā. Asuddhakammā ti kiliṭṭhakāyavacīmanokammā. Kayino ti: “Suddhadhaññaṁ dassāmī” ti kayikassa hatthato mūlaṁ gahetvā tathārūpaṁ asuddhadhaññaṁ dadanti.

475. Usūhi sattīhi ca tomarehi, dubhayāni passāni tudanti kandataṁ,
Bhayañhi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kimakaṁsu pāpaṁ, yeme janā sattihatā sayanti.

476. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

477. Ye jīvalokasmiṁ asādhukammino, adinnamādāya karonti jīvikaṁ,
Dhaññaṁ dhanaṁ rajataṁ jātarūpaṁ, ajeḷakañcā pi pasuṁ mahiṁsaṁ,
Te luddakammā pasavetva pāpaṁ, teme janā sattihatā sayantī ti.

Tattha dubhayānī ti ubhayāni. Tudantī ti vijjhanti. Kandatan-ti kandantānaṁ. Pharusā nirayapālā araññe luddā migaṁ viya samparivāretvā usuādīhi nānāvudhehi [PTS 6.111] dve passāni tudanti, sarīraṁ chiddāvachiddaṁ purāṇapaṇṇaṁ viya khāyati. Adinnamādāyātiparasantakaṁ saviññāṇakāviññāṇakaṁ sandhicchedādīhi ceva vañcanāya ca gahetvā jīvikaṁ kappenti.

478. Gīvāya baddhā kissa ime puneke, aññe vikantā bilakatā sayanti,
Bhayañhi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kimakaṁsu pāpaṁ, yeme janā bilakatā sayanti.

479. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

480. Orabbhikā sūkarikā ca macchikā, pasuṁ mahiṁsañca ajeḷakañca,
Hantvāna sūnesu pasārayiṁsu, te luddakammā pasavetva pāpaṁ,
Teme janā bilakatā sayantī ti.

Tattha gīvāya baddhā ti mahantehi jalitalohayottehi gīvāya bandhitvā ākaḍḍhitvā ayapathaviyaṁ pātetvā nānāvudhehi koṭṭiyamāne disvā pucchi. Aññe vikantā ti aññe pana khaṇḍākhaṇḍikaṁ chinnā. Bilakatā ti jalitesu ayaphalakesu ṭhapetvā maṁsaṁ viya potthaniyā koṭṭetvā puñjakatā hutvā sayanti. Macchikā ti macchaghātakā. Pasun-ti gāviṁ. Sūnesu pasārayiṁsū ti maṁsaṁ vikkiṇitvā jīvikakappanatthaṁ sūnāpaṇesu ṭhapesuṁ.

481. Rahado ayaṁ muttakarīsapūro, duggandharūpo asuci pūti vāti,
Khudāparetā manujā adanti, bhayañhi maṁ vindati sūta disvā,
Pucchāmi taṁ mātali devasārathi, ime nu maccā kimakaṁsu pāpaṁ,
Yeme janā muttakarīsabhakkhā.

482. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsi jānato.

483. Ye kecime kāraṇikā virosakā, paresaṁ hiṁsāya sadā niviṭṭhā,
Te [PTS 6.112] luddakammā pasavetva pāpaṁ, mittadduno mīḷhamadanti bālā ti,

Tattha khudāparetā manujā adantī ti ete nerayikā sattā chātakena phuṭṭhā khudaṁ sahituṁ asakkontā pakkuthitaṁ dhūmāyantaṁ pajjalantaṁ kappena saṇṭhitaṁ purāṇamīḷhaṁ piṇḍaṁ piṇḍaṁ katvā adanti khādanti. Kāraṇikā ti kāraṇakārakā. Virosakā ti mittasuhajjānam-pi viheṭhakā. Mittadduno ti ye tesaññeva gehe khāditvā bhuñjitvā paññattāsane nisīditvā sayitvā puna māsakahāpaṇaṁ nāma āharāpenti, lañjaṁ gaṇhanti, te mittadūsakā bālā evarūpaṁ mīḷhaṁ khādanti, mahārājāti.

484. Rahado ayaṁ lohitapubbapūro, duggandharūpo asuci pūti vāti,
Ghammābhitattā manujā pivanti, bhayañhi maṁ vindati sūta disvā,
Pucchāmi taṁ mātali devasārathi, ime nu maccā kimakaṁsu pāpaṁ,
Yeme janā lohitapubbabhakkhā.

485. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

486. Ye mātaraṁ vā pitaraṁ vā jīvaloke, pārājikā arahante hananti,
Te luddakammā pasavetva pāpaṁ, teme janā lohitapubbabhakkhā ti.

Tattha ghammābhitattā ti santāpena pīḷitā. Pārājikā ti parājitā jarājiṇṇe mātāpitaro ghātetvā gihibhāve yeva pārājikaṁ pattā. Arahante ti pūjāvisesassa anucchavike. Hanantī ti dukkarakārake mātāpitaro mārenti. Apica: “Arahante” ti padena buddhasāvake pi saṅgaṇhāti.

Aparasmim-pi ussadaniraye nirayapālā nerayikānaṁ tālappamāṇena jalitaayabaḷisena jivhaṁ vijjhitvā ākaḍḍhitvā te satte jalitaayapathaviyaṁ pātetvā usabhacammaṁ viya pattharitvā saṅkusatena hananti. Te thale khittamacchā viya phandanti, tañca dukkhaṁ sahituṁ asakkontā rodantā paridevantā mukhena kheḷaṁ muñcanti. Tasmiṁ rājā mātalinā dassite āha:

487. Jivha ca passa baḷisena viddhaṁ, vihataṁ yathā saṅkusatena cammaṁ,
Phandanti [PTS 6.113] macchāva thalamhi khittā, muñcanti kheḷaṁ rudamānā kimete.

488. Bhayañhi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kimakaṁsu pāpaṁ, yeme janā vaṅkaghastā sayantī ti.

489. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

490. Ye keci sandhānagatā manussā, agghena agghaṁ kayaṁ hāpayanti,
Kūṭena kūṭaṁ dhanalobhahetu, channaṁ yathā vāricaraṁ vadhāya.

491. Na hi kūṭakārissa bhavanti tāṇā, sakehi kammehi purakkhatassa,
Te luddakammā pasavetva pāpaṁ, teme janā vaṅkaghastā sayantī ti.

Tattha kimete ti kiṁkāraṇā ete. Vaṅkaghastā ti gilitabaḷisā. Sandhānagatā ti sandhānaṁ mariyādaṁ gatā, agghāpanakaṭṭhāne ṭhitā ti attho. Agghena agghan-ti taṁ taṁ agghaṁ lañjaṁ gahetvā hatthiassādīnaṁ vā jātarūparajatādīnaṁ vā tesaṁ tesaṁ saviññāṇakāviññāṇakānaṁ agghaṁ hāpenti. Kayan-ti taṁ hāpentā kāyikānaṁ kayaṁ hāpenti, sate dātabbe paṇṇāsaṁ dāpenti, itaraṁ tehi saddhiṁ vibhajitvā gaṇhanti. Kūṭena kūṭan-ti tulākūṭādīsu taṁ taṁ kūṭaṁ. Dhanalobhahetū ti dhanalobhena etaṁ kūṭakammaṁ karonti. Channaṁ yathā vāricaraṁ vadhāyā ti taṁ pana kammaṁ karontā pi madhuravācāya tathā katabhāvaṁ paṭicchannaṁ katvā yathā vāricaraṁ macchaṁ vadhāya upagacchantā baḷisaṁ āmisena paṭicchannaṁ katvā taṁ vadhenti, evaṁ paṭicchannaṁ katvā taṁ kammaṁ karonti. Na hi kūṭakārissā ti paṭicchannaṁ mama kammaṁ, na taṁ koci jānātīti maññamānassa hi kūṭakārissa tāṇā nāma na honti. So tehi kammehi purakkhato patiṭṭhaṁ na labhati.

492. Nārī imā samparibhinnagattā, paggayha kandanti bhuje dujaccā,
Sammakkhitā lohitapubbalittā, gāvo yathā āghātane vikantā,
Tā bhūmibhāgasmiṁ sadā nikhātā, khandhātivattanti sajotibhūtā.

493. Bhayañhi [PTS 6.114] maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Imā nu nāriyo kimakaṁsu pāpaṁ, yā bhūmibhāgasmiṁ sadā nikhātā,
Khandhātivattanti sajotibhūtā.

494. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

495. Kolitthiyāyo idha jīvaloke, asuddhakammā asataṁ acāruṁ,
Tā dittarūpā pati vippahāya, aññaṁ acāruṁ ratikhiḍḍahetu,
Tā jīvalokasmiṁ ramāpayitvā, khandhātivattanti sajotibhūtā ti.

Tattha nārī ti itthiyo. Samparibhinnagattā ti suṭṭhu samantato bhinnasarīrā. Dujaccā ti dujjātikā virūpā jegucchā. Āghātane ti gāvaghātaṭṭhāne. Vikantā ti chinnasīsā gāvo viya pubbalohitalittā hutvā. Sadā nikhātā ti niccaṁ jalitaayapathaviyaṁ kaṭimattaṁ pavesetvā nikhaṇitvā ṭhapitā viya ṭhitā. Khandhātivattantī ti samma mātali, tā nāriyo ete pabbatakkhandhā atikkamanti. Tāsaṁ kira evaṁ kaṭippamāṇaṁ pavisitvā ṭhitakāle puratthimāya disāya jalitaayapabbato samuṭṭhahitvā asani viya viravanto āgantvā sarīraṁ saṇhakaraṇī viya pisanto gacchati. Tasmiṁ ativattitvā pacchimapasse ṭhite puna ca tāsaṁ sarīraṁ pātu bhavati. Tā dukkhaṁ adhivāsetuṁ asakkontiyo bāhā paggayha kandanti. Sesadisāsu vuṭṭhitesu jalitapabbatesu pi eseva nayo. Dve pabbatā samuṭṭhāya ucchughaṭikaṁ viya pīḷenti, lohitaṁ pakkuthitaṁ sandati. Kadāci tayo pabbatā samuṭṭhāya pīḷenti. Kadāci cattāro pabbatā samuṭṭhāya tāsaṁ sarīraṁ pīḷenti. Tenāha: “Khandhātivattantī” ti.

Kolitthiyāyo ti kule patiṭṭhitā kuladhītaro. Asataṁ acārun-ti asaññatakammaṁ kariṁsu. Dittarūpā ti saṭharūpā dhuttajātikā hutvā. Pati vippahāyā ti attano patiṁ pajahitvā. Acārun-ti agamaṁsu. Ratikhiḍḍahetū ti kāmaratihetu ceva khiḍḍāhetu ca. Ramāpayitvā ti parapurisehi saddhiṁ attano cittaṁ ramāpayitvā idha upapannā. Atha tāsaṁ sarīraṁ ime khandhātivattanti sajotibhūtāti.

496. Pāde gahetvā kissa ime puneke, avaṁsirā narake pātayanti,
Bhayañhi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime [PTS 6.115] nu maccā kimakaṁsu pāpaṁ, yeme janā avaṁsirā narake pātayanti.

497. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

498. Ye jīvalokasmiṁ asādhukammino, parassa dārāni atikkamanti,
Te tādisā uttamabhaṇḍathenā, teme janā avaṁsirā narake pātayanti.

499. Te vassapūgāni bahūni tattha, nirayesu dukkhaṁ vedanaṁ vedayanti,
Na hi pāpakārissa bhavanti tāṇā, sakehi kammehi purakkhatassa,
Te luddakammā pasavetva pāpaṁ, teme janā avaṁsirā narake pātayantī ti.

Tattha narake ti jalitaaṅgārapuṇṇe mahāāvāṭe. Te kira vajaṁ apavisantiyo gāvo viya nirayapālehi nānāvudhāni gahetvā vijjhiyamānā pothiyamānā yadā taṁ narakaṁ upagacchanti, atha te nirayapālā uddhaṁpāde katvā tattha pātayanti khipanti. Evaṁ te pātiyamāne disvā pucchanto evamāha. Uttamabhaṇḍathenā ti manussehi piyāyitassa varabhaṇḍassa thenakā.

Evañca pana vatvā mātalisaṅgāhako taṁ nirayaṁ antaradhāpetvā rathaṁ purato pesetvā micchādiṭṭhikānaṁ paccanaṭṭhānaṁ nirayaṁ dassesi. Tena puṭṭho cassa viyākāsi.

500. Uccāvacāme vividhā upakkamā, nirayesu dissanti sughorarūpā,
Bhayañhi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kimakaṁsu pāpaṁ, yeme janā adhimattā dukkhā tibbā,
Kharā kaṭukā vedanā vedayanti.

501. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ pāpakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

502. Ye jīvalokasmiṁ supāpadiṭṭhino, vissāsakammāni karonti mohā,
Parañca diṭṭhīsu samādapenti, te [PTS 6.116] pāpadiṭṭhiṁ pasavetva pāpaṁ,
Teme janā adhimattā dukkhā tibbā, kharā kaṭukā vedanā vedayantī ti.

Tattha uccāvacāme ti uccā avacā ime, khuddakā ca mahantā cā ti attho. Upakkamā ti kāraṇappayogā. Supāpadiṭṭhino ti: “Natthi dinnan”-ti ādikāya dasavatthukāya micchādiṭṭhiyā suṭṭhu pāpadiṭṭhino. Vissāsakammānī ti tāya diṭṭhiyā vissāsena tannissitā hutvā nānāvidhāni pāpakammāni karonti. Teme ti te ime janā evarūpaṁ dukkhaṁ anubhavanti.

Iti rañño micchādiṭṭhikānaṁ paccananirayaṁ ācikkhi. Devaloke pi devagaṇā rañño āgamanamaggaṁ olokayamānā sudhammāyaṁ devasabhāyaṁ nisīdiṁsu yeva. Sakko pi: “Kiṁ nu kho, mātali, cirāyatī” ti upadhārento taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Mātali, attano dūtavisesaṁ dassetuṁ ‘mahārāja, asukakammaṁ katvā asukaniraye nāma paccantī’ ti niraye dassento vicarati, nimirañño pana appam-eva āyu khīyetha, nirayadassanaṁ nāssa pariyantaṁ gaccheyyā” ti ekaṁ mahājavaṁ devaputtaṁ pesesi: “Tvaṁ ‘sīghaṁ rājānaṁ gahetvā āgacchatū’ ti mātalissa vadehī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā javena gantvā ārocesi. Mātali, tassa vacanaṁ sutvā: “Na sakkā cirāyitun”-ti rañño ekapahāreneva catūsu disāsu bahū niraye dassetvā gāthamāha.

503. Viditāni te mahārāja, āvāsaṁ pāpakamminaṁ,
Ṭhānāni luddakammānaṁ, dussīlānañca yā gati,
Uyyāhi dāni rājīsi, devarājassa santike ti.

Tassattho: mahārāja, imaṁ pāpakammīnaṁ sattānaṁ āvāsaṁ disvā luddakammānañca ṭhānāni tayā viditāni. Dussīlānañca yā gati nibbatti, sā pi te viditā. Idāni devarājassa santike dibbasampattiṁ dassanatthaṁ uyyāhi gacchāhi, mahārājāti.

Nirayakaṇḍaṁ niṭṭhitaṁ.

Saggakaṇḍaṁ

Evañca pana vatvā mātali devalokābhimukhaṁ rathaṁ pesesi. Rājā devalokaṁ gacchanto dvādasayojanikaṁ maṇimayaṁ pañcathūpikaṁ sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitaṁ uyyānapokkharaṇisampannaṁ [PTS 6.117] kapparukkhaparivutaṁ bīraṇiyā devadhītāya ākāsaṭṭhakavimānaṁ disvā, tañca devadhītaraṁ antokūṭāgāre sayanapiṭṭhe nisinnaṁ accharāsahassaparivutaṁ maṇisīhapañjaraṁ vivaritvā olokentiṁ disvā mātaliṁ pucchanto gāthamāha. Itaro pissa byākāsi.

504. Pañcathūpaṁ dissatidaṁ vimānaṁ, mālāpiḷandhā sayanassa majjhe,
Tatthacchati nārī mahānubhāvā, uccāvacaṁ iddhi vikubbamānā.

505. Vittī hi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ayaṁ nu nārī kimakāsi sādhuṁ, yā modati saggapattā vimāne.

506. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ puññakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

507. Yadi te sutā bīraṇī jīvaloke, āmāyadāsī ahu brāhmaṇassa,
Sā pattakālaṁ atithiṁ viditvā, mātāva puttaṁ sakimābhinandī,
Saṁyamā saṁvibhāgā ca, sā vimānasmi modatī ti.

Tattha pañcathūpan-ti pañcahi kūṭāgārehi samannāgataṁ. Mālāpiḷandhā ti mālādīhi sabbābharaṇehi paṭimaṇḍitā ti attho. Tatthacchatī ti tasmiṁ vimāne acchati. Uccāvacaṁ iddhi vikubbamānā ti nānappakāraṁ deviddhiṁ dassayamānā. Disvā ti etaṁ disvā ṭhitaṁ maṁ vitti vindati paṭilabhati, vittisantako viya homi tuṭṭhiyā atibhūtattā ti attho. Āmāyadāsī ti gehadāsiyā kucchimhi jātadāsī. Ahu brāhmaṇassā ti sā kira kassapadasabalassa kāle ekassa brāhmaṇassa dāsī ahosi. Sā pattakālan-ti tena brāhmaṇena aṭṭha salākabhattāni saṅghassa pariccattāni ahesuṁ. So gehaṁ gantvā: “Sve paṭṭhāya ekekassa bhikkhussa ekekaṁ kahāpaṇagghanakaṁ katvā aṭṭha salākabhattāni sampādeyyāsī” ti brāhmaṇiṁ āha. Sā: “Sāmi, bhikkhu nāma dhutto, nāhaṁ sakkhissāmī” ti paṭikkhi pi. Dhītaro pissa paṭikkhipiṁsu. So dāsiṁ: “Sakkhissasi ammā” ti āha. Sā: “Sakkhissāmi ayyā” ti sampaṭicchitvā sakkaccaṁ yāgukhajjakabhattādīni sampādetvā salākaṁ labhitvā āgataṁ pattakālaṁ atithiṁ viditvā haritagomayupalitte katapupphupahāre supaññattāsane nisīdāpetvā yathā nāma vippavāsā āgataṁ puttaṁ mātā sakiṁ abhinandati, tathā niccakālaṁ abhinandati, sakkaccaṁ parivisati, attano santakam-pi kiñci [PTS 6.118] deti. Saṁyamā saṁvibhāgā cā ti sā sīlavatī ahosi cāgavatī ca, tasmā tena sīlena ceva cāgena ca imasmiṁ vimāne modati. Atha vā saṁyamā ti indriyadamanā.

Evañca pana vatvā mātali purato rathaṁ pesetvā soṇadinnadevaputtassa satta kanakavimānāni dassesi. So tāni ca tassa ca sirisampattiṁ disvā tena katakammaṁ pucchi. Itaro pissa byākāsi.

508. Daddallamānā ābhenti, vimānā satta nimmitā,
Tattha yakkho mahiddhiko, sabbābharaṇabhūsito,
Samantā anupariyāti, nārīgaṇapurakkhato.

509. Vittī hi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ayaṁ nu macco kimakāsi sādhuṁ, yo modati saggapatto vimāne.

510. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ puññakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

511. Soṇadinno gahapati, esa dānapatī ahu,
Esa pabbajituddissa, vihāre satta kārayi.

512. Sakkaccaṁ te upaṭṭhāsi, bhikkhavo tattha vāsike,
Acchādanañca bhattañca, senāsanaṁ padīpiyaṁ,
Adāsi ujubhūtesu, vippasannena cetasā.

513. Cātuddasiṁ pañcadasiṁ, yā ca pakkhassa aṭṭhamī,
Pāṭihāriyapakkhañca, aṭṭhaṅgasusamāgataṁ.

514. Uposathaṁ upavasī, sadā sīlesu saṁvuto,
Saṁyamā saṁvibhāgā ca, so vimānasmi modatī ti.

Tattha daddallamānā ti jalamānā. Ābhentī ti taruṇasūriyo viya obhāsanti. Tatthā ti tesu paṭipāṭiyā ṭhitesu sattasu vimānesu. Yakkho ti eko devaputto. Soṇadinno ti mahārāja, ayaṁ pubbe kassapadasabalassa kāle kāsiraṭṭhe aññatarasmiṁ nigame soṇadinno nāma gahapati dānapati ahosi. So pabbajite uddissa satta vihārakuṭiyo kāretvā tattha vāsike bhikkhū catūhi paccayehi sakkaccaṁ upaṭṭhāsi, uposathañca upavasi, niccaṁ sīlesu ca saṁvuto ahosi. So tato cavitvā idhūpapanno modatī ti attho. Ettha ca pāṭihāriyapakkhan-ti idaṁ pana aṭṭhamīuposathassa paccuggamanānugamanavasena sattaminavamiyo, cātuddasīpannarasīnaṁ paccuggamanānugamanavasena terasīpāṭipade ca sandhāya vuttaṁ.

Evaṁ [PTS 6.119] soṇadinnassa katakammaṁ kathetvā purato rathaṁ pesetvā phalikavimānaṁ dassesi. Taṁ ubbedhato pañcavīsatiyojanaṁ anekasatehi sattaratanamayatthambhehi samannāgataṁ, anekasatakūṭāgārapaṭimaṇḍitaṁ, kiṅkiṇikajālāparikkhittaṁ, samussitasuvaṇṇarajatamayadhajaṁ, nānāpupphavicittauyyānavanavibhūsitaṁ, ramaṇīyapokkharaṇisamannāgataṁ, naccagītavāditādīsu chekāhi accharāhi samparikiṇṇaṁ. Taṁ disvā rājā tāsaṁ accharānaṁ katakammaṁ pucchi, itaro pissa byākāsi.

515. Pabhāsati midaṁ byamhaṁ, phalikāsu sunimmitaṁ,
Nārīvaragaṇākiṇṇaṁ, kūṭāgāravarocitaṁ,
Upetaṁ annapānehi, naccagītehi cūbhayaṁ.

516. Vittī hi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kimakaṁsu sādhuṁ, yā modare saggapattā vimāne.

517. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ puññakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

518. Yā kāci nāriyo idha jīvaloke, sīlavantiyo upāsikā,
Dāne ratā niccaṁ pasannacittā, sacce ṭhitā uposathe appamattā,
Saṁyamā saṁvibhāgā ca, tā vimānasmi modare ti.

Tattha byamhan-ti vimānaṁ, pāsādoti vuttaṁ hoti. Phalikāsū ti phalikabhittīsu. Nārīvaragaṇākiṇṇan-ti varanārigaṇehi ākiṇṇaṁ. Kūṭāgāravarocitan-ti varakūṭāgārehi ocitaṁ samocitaṁ, vaḍḍhitanti attho. Ubhayan-ti ubhayehi. “Yā kācī” ti idaṁ kiñcā pi aniyametvā vuttaṁ, tā pana kassapabuddhasāsane bārāṇasiyaṁ upāsikā hutvā gaṇabandhanena etāni vuttappakārāni puññāni katvā taṁ dibbasampattiṁ pattāti veditabbā.

Athassa so purato rathaṁ pesetvā ekaṁ ramaṇīyaṁ maṇivimānaṁ dassesi. Taṁ same bhūmibhāge patiṭṭhitaṁ ubbedhasampannaṁ maṇipabbato viya obhāsamānaṁ tiṭṭhati, dibbagītavāditaninnāditaṁ bahūhi devaputtehi samparikiṇṇaṁ. Taṁ disvā rājā tesaṁ devaputtānaṁ katakammaṁ pucchi, itaro pissa byākāsi.

519. Pabhāsati [PTS 6.120] midaṁ byamhaṁ, veḷuriyāsu nimmitaṁ,
Upetaṁ bhūmibhāgehi, vibhattaṁ bhāgaso mitaṁ.

520. Āḷambarā mudiṅgā ca, naccagītā suvāditā,
Dibbā saddā niccharanti, savanīyā manoramā.

521. Nāhaṁ evaṁgataṁ jātu, evaṁsuruciraṁ pure,
Saddaṁ samabhijānāmi, diṭṭhaṁ vā yadi vā sutaṁ.

522. Vittī hi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kimakaṁsu sādhuṁ, ye modare saggapattā vimāne.

523. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ puññakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

524. Ye keci maccā idha jīvaloke, sīlavantā upāsakā,
Ārāme udapāne ca, papā saṅkamanāni ca,
Arahante sītibhūte, sakkaccaṁ paṭipādayuṁ.

525. Cīvaraṁ piṇḍapātañca, paccayaṁ sayanāsanaṁ,
Adaṁsu ujubhūtesu, vippasannena cetasā.

526. Cātuddasiṁ pañcadasiṁ, yā ca pakkhassa aṭṭhamī,
Pāṭihāriyapakkhañca, aṭṭhaṅgasusamāgataṁ.

527. Uposathaṁ upavasuṁ, sadā sīlesu saṁvutā,
Saṁyamā saṁvibhāgā ca, te vimānasmi modare ti.

Tattha veḷuriyāsū ti veḷuriyabhittīsu. Bhūmibhāgehī ti ramaṇīyehi bhūmibhāgehi upetaṁ. Āḷambarā mudiṅgā cā ti ete dve ettha vajjanti. Naccagītā suvāditā ti nānappakārāni naccāni ceva gītāni ca aparesam-pi tūriyānaṁ suvāditāni cettha pavattanti. Evaṁgatan-ti evaṁ manoramabhāvaṁ gataṁ. “Ye kecī” ti idam-pi kāmaṁ aniyametvā vuttaṁ, te pana kassapabuddhakāle bārāṇasivāsino upāsakā hutvā gaṇabandhanena etāni puññāni katvā taṁ sampattiṁ pattāti veditabbā. Tattha paṭipādayun-ti paṭipādayiṁsu, tesaṁ adaṁsū ti attho. Paccayan-ti gilānapaccayaṁ. Adaṁsū ti evaṁ nānappakārakaṁ dānaṁ adaṁsūti.

Itissa so tesaṁ katakammaṁ ācikkhitvā purato rathaṁ pesetvā aparam-pi phalikavimānaṁ dassesi. Taṁ anekakūṭāgārapaṭimaṇḍitaṁ, nānākusumasañchannadibbataruṇavanapaṭimaṇḍitatīrāya, vividhavihaṅgamaninnāditāya nimmalasalilāya nadiyā parikkhittaṁ [PTS 6.121], accharāgaṇaparivutassekassa puññavato nivāsabhūtaṁ. Taṁ disvā rājā tassa katakammaṁ pucchi, itaro pissa byākāsi.

528. Pabhāsati midaṁ byamhaṁ, phalikāsu sunimmitaṁ,
Nārīvaragaṇākiṇṇaṁ, kūṭāgāravarocitaṁ.

529. Upetaṁ annapānehi, naccagītehi cūbhayaṁ,
Najjo cānupariyāti, nānāpupphadumāyutā.

530. Vittī hi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ayaṁ nu macco kiṁmakāsi sādhuṁ, yo modatī saggapatto vimāne.

531. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ puññakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

532. Mithilāyaṁ gahapati, esa dānapatī ahu,
Ārāme udapāne ca, papā saṅkamanāni ca,
Arahante sītibhūte, sakkaccaṁ paṭipādayi.

533. Cīvaraṁ piṇḍapātañca, paccayaṁ sayanāsanaṁ,
Adāsi ujubhūtesu, vippasannena cetasā.

534. Cātuddasiṁ pañcadasiṁ, yā ca pakkhassa aṭṭhamī,
Pāṭihāriyapakkhañca, aṭṭhaṅgasusamāgataṁ.

535. Uposathaṁ upavasī, sadā sīlesu saṁvuto,
Saṁyamā saṁvibhāgā ca, so vimānasmi modatī ti.

Tattha najjo ti vacanavipallāso, ekā nadī taṁ vimānaṁ parikkhipitvā gatā ti attho. Nānāpupphadumāyutā ti sā nadī nānāpupphehi dumehi āyutā. Mithilāyan-ti esa mahārāja, kassapabuddhakāle mithilanagare eko gahapati dānapati ahosi. So etāni ārāmaropanādīni puññāni katvā imaṁ sampattiṁ pattoti.

Evamassa tena katakammaṁ ācikkhitvā purato rathaṁ pesetvā aparam-pi phalikavimānaṁ dassesi. Taṁ purimavimānato atirekāya nānāpupphaphalasañchannāya taruṇavanaghaṭāya samannāgataṁ. Taṁ disvā rājā tāya sampattiyā samannāgatassa devaputtassa katakammaṁ pucchi, itaro pissa byākāsi.

536. Pabhāsati midaṁ byamhaṁ, phalikāsu sunimmitaṁ,
Nārīvaragaṇākiṇṇaṁ, kūṭāgāravarocitaṁ.

537. Upetaṁ [PTS 6.122] annapānehi, naccagītehi cūbhayaṁ,
Najjo cānupariyāti, nānāpupphadumāyutā.

538. Rājāyatanā kapitthā ca, ambā sālā ca jambuyo,
Tindukā ca piyālā ca, dumā niccaphalā bahū.

539. Vittī hi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ayaṁ nu macco kimakāsi sādhuṁ, yo modatī saggapatto vimāne.

540. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ puññakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

541. Mithilāyaṁ gahapati, esa dānapatī ahu,
Ārāme udapāne ca, papā saṅkamanāni ca,
Arahante sītibhūte, sakkaccaṁ paṭipādayi.

542. Cīvaraṁ piṇḍapātañca, paccayaṁ sayanāsanaṁ,
Adāsi ujubhūtesu, vippasannena cetasā.

543. Cātuddasiṁ pañcadasiṁ, yā ca pakkhassa aṭṭhamī,
Pāṭihāriyapakkhañca, aṭṭhaṅgasusamāgataṁ.

544. Uposathaṁ upavasī, sadā sīlesu saṁvuto,
Saṁyamā saṁvibhāgā ca, so vimānasmi modatī ti.

Tattha mithilāyan-ti esa, mahārāja, kassapabuddhakāle videharaṭṭhe mithilanagare eko gahapati dānapati ahosi. So etāni puññāni katvā imaṁ sampattiṁ pattoti.

Evamassa tena katakammaṁ ācikkhitvā purato rathaṁ pesetvā purimasadisam-eva aparam-pi veḷuriyavimānaṁ dassetvā tattha sampattiṁ anubhavantassa devaputtassa katakammaṁ puṭṭho ācikkhi.

545. Pabhāsati midaṁ byamhaṁ, veḷuriyāsu nimmitaṁ,
Upetaṁ bhūmibhāgehi, vibhattaṁ bhāgaso mitaṁ.

546. Āḷambarā mudiṅgā ca, naccagītā suvāditā,
Dibyā saddā niccharanti, savanīyā manoramā.

547. Nāhaṁ evaṁgataṁ jātu, evaṁsuruciraṁ pure,
Saddaṁ samabhijānāmi, diṭṭhaṁ vā yadi vā sutaṁ.

548. Vittī hi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ayaṁ [PTS 6.123] nu macco kimakāsi sādhuṁ, yo modatī saggapatto vimāne.

549. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ puññakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

550. Bārāṇasiyaṁ gahapati, esa dānapatī ahu,
Ārāme udapāne ca, papā saṅkamanāni ca,
Arahante sītibhūte, sakkaccaṁ paṭipādayi.

551. Cīvaraṁ piṇḍapātañca, paccayaṁ sayanāsanaṁ,
Adāsi ujubhūtesu, vippasannena cetasā.

552. Cātuddasiṁ pañcadasiṁ, yā ca pakkhassa aṭṭhamī,
Pāṭihāriyapakkhañca, aṭṭhaṅgasusamāgataṁ.

553. Uposathaṁ upavasī, sadā sīlesu saṁvuto,
Saṁyamā saṁvibhāgā ca, so vimānasmi modatī ti.

Athassa purato rathaṁ pesetvā bālasūriyasannibhaṁ kanakavimānaṁ dassetvā tattha nivāsino devaputtassa sampattiṁ puṭṭho ācikkhi.

554. Yathā udayamādicco, hoti lohitako mahā,
Tathūpamaṁ idaṁ byamhaṁ, jātarūpassa nimmitaṁ.

555. Vittī hi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ayaṁ nu macco kimakāsi sādhuṁ, yo modatī saggapatto vimāne.

556. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ puññakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

557. Sāvatthiyaṁ gahapati, esa dānapatī ahu,
Ārāme udapāne ca, papā saṅkamanāni ca,
Arahante sītibhūte, sakkaccaṁ paṭipādayi.

558. Cīvaraṁ piṇḍapātañca, paccayaṁ sayanāsanaṁ,
Adāsi ujubhūtesu, vippasannena cetasā.

559. Cātuddasiṁ pañcadasiṁ, yā ca pakkhassa aṭṭhamī,
Pāṭihāriyapakkhañca, aṭṭhaṅgasusamāgataṁ.

560. Uposathaṁ upavasī, sadā sīlesu saṁvuto,
Saṁyamā saṁvibhāgā ca, so vimānasmi modatī ti.

Tattha udayamādicco ti uggacchanto ādicco. Sāvatthiyan-ti kassapabuddhakāle sāvatthinagare eko gahapati dānapati ahosi. So etāni puññāni katvā imaṁ sampattiṁ pattoti.

Evaṁ [PTS 6.124] tena imesaṁ aṭṭhannaṁ vimānānaṁ kathitakāle sakko devarājā: “Mātali, ativiya cirāyatī” ti aparam-pi javanadevaputtaṁ pesesi. So vegena gantvā ārocesi. So tassa vacanaṁ sutvā: “Na sakkā idāni cirāyitun”-ti catūsu disāsu ekappahāreneva bahūni vimānāni dassesi. Raññā ca tattha sampattiṁ anubhavantānaṁ devaputtānaṁ katakammaṁ puṭṭho ācikkhi.

561. Vehāyasāme bahukā, jātarūpassa nimmitā,
Daddallamānā ābhenti, vijjuvabbhaghanantare.

562. Vittī hi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Ime nu maccā kimakaṁsu sādhuṁ, ye modare saggapattā vimāne.

563. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ puññakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

564. Saddhāya suniviṭṭhāya, saddhamme suppavedite,
Akaṁsu satthu vacanaṁ, sammāsambuddhasāsane,
Tesaṁ etāni ṭhānāni, yāni tvaṁ rāja passasī ti.

Tattha vehāyasāme ti vehāyasā ime ākāse yeva saṇṭhitā. Ākāsaṭṭhakavimānā imeti vadati. Vijjuvabbhaghanantare ti ghanavalāhakantare jalamānā vijju viya. Suniviṭṭhāyā ti maggena āgatattā suppatiṭṭhitāya. Idaṁ vuttaṁ hoti: mahārāja, ete pure niyyānike kassapabuddhasāsane pabbajitvā parisuddhasīlā samaṇadhammaṁ karontā sotāpattiphalaṁ sacchikatvā arahattaṁ nibbattetuṁ asakkontā tato cutā imesu kanakavimānesu uppannā. Etesaṁ kassapabuddhasāvakānaṁ tāni ṭhānāni, yāni tvaṁ, mahārāja, passasīti.

Evamassa ākāsaṭṭhakavimānāni dassetvā sakkassa santikaṁ gamanatthāya ussāhaṁ karonto āha:

565. Viditāni te mahārāja, āvāsaṁ pāpakamminaṁ,
Atho kalyāṇakammānaṁ, ṭhānāni viditāni te,
Uyyāhi dāni rājīsi, devarājassa santike ti.

Tattha āvāsan-ti mahārāja, tayā paṭhamam-eva nerayikānaṁ āvāsaṁ disvā pāpakammānaṁ ṭhānāni viditāni, idāni pana ākāsaṭṭhakavimānāni passantena atho kalyāṇakammānaṁ ṭhānāni viditāni, idāni devarājassa santike sampattiṁ daṭṭhuṁ uyyāhi gacchāhīti.

Evañca [PTS 6.125] pana vatvā purato rathaṁ pesetvā sineruṁ parivāretvā ṭhite satta paribhaṇḍapabbate dassesi. Te disvā raññā mātalissa puṭṭhabhāvaṁ āvikaronto satthā āha:

566. Sahassayuttaṁ hayavāhiṁ, dibbayānamadhiṭṭhito,
Yāyamāno mahārājā, addā sīdantare nage,
Disvānāmantayī sūtaṁ, ime ke nāma pabbatā ti.

Tattha hayavāhin-ti hayehi vāhiyamānaṁ. Dibbayānamadhiṭṭhito ti dibbayāne ṭhito hutvā. Addā ti addasa. Sīdantare ti sīdāmahāsamuddassa antare. Tasmiṁ kira mahāsamudde udakaṁ sukhumaṁ, morapiñchamattam-pi pakkhittaṁ patiṭṭhātuṁ na sakkoti sīdateva, tasmā so: “Sīdāmahāsamuddo” ti vuccati. Tassa antare. Nage ti pabbate. Ke nāmā ti ke nāma nāmena ime pabbatāti.

Evaṁ nimiraññā puṭṭho mātali devaputto āha:

568. Sudassano karavīko, īsadharo yugandharo,
Nemindharo vinatako, assakaṇṇo girī brahā.

569. Ete sīdantare nagā, anupubbasamuggatā,
Mahārājānamāvāsā, yāni tvaṁ rāja passasī ti.

Tattha sudassano ti ayaṁ, mahārāja, etesaṁ sabbabāhiro sudassano pabbato nāma, tadanantare karavīko nāma, so sudassanato uccataro. Ubhinnam-pi pana tesaṁ antare eko pi sīdantaramahāsamuddo. Karavīkassa anantare īsadharo nāma, so karavīkato uccataro. Tesam-pi antare eko sīdantaramahāsamuddo. Īsadharassa anantare yugandharo nāma, so īsadharato uccataro. Tesam-pi antare eko sīdantaramahāsamuddo. Yugandharassa anantare nemindharo nāma, so yugandharato uccataro. Tesam-pi antare eko sīdantaramahāsamuddo. Nemindharassa anantare vinatako nāma, so nemindharato uccataro. Tesam-pi antare eko sīdantaramahāsamuddo. Vinatakassa anantare assakaṇṇo nāma, so vinatakato uccataro. Tesam-pi antare eko sīdantaramahāsamuddo. Anupubbasamuggatā ti ete sīdantaramahāsamudde satta pabbatā anupaṭipāṭiyā samuggatā sopānasadisā hutvā ṭhitā. Yānī ti ye tvaṁ, mahārāja, ime pabbate passasi, ete catuṇṇaṁ mahārājānaṁ āvāsāti.

Evamassa cātumahārājikadevalokaṁ dassetvā purato rathaṁ pesetvā tāvatiṁsabhavanassa cittakūṭadvārakoṭṭhakaṁ parivāretvā ṭhitā indapaṭimā dassesi. Taṁ disvā rājā pucchi, itaro pissa byākāsi.

570. Anekarūpaṁ ruciraṁ, nānācitraṁ pakāsati,
Ākiṇṇaṁ indasadisehi, byaggheheva surakkhitaṁ.

571. Vittī [PTS 6.126] hi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Imaṁ nu dvāraṁ kimabhaññamāhu, manoramaṁ dissati dūratova.

572. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ puññakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

573. ‘Citrakūṭo’ ti yaṁ āhu, devarājapavesanaṁ,
Sudassanassa girino, dvārañhetaṁ pakāsati.

574. Anekarūpaṁ ruciraṁ, nānācitraṁ pakāsati,
Ākiṇṇaṁ indasadisehi, byaggheheva surakkhitaṁ,
Pavisetena rājīsi, arajaṁ bhūmimakkamā ti.

Tattha anekarūpan-ti anekajātikaṁ. Nānācitran-ti nānāratanacitraṁ. Pakāsatī ti kiṁ nāma etaṁ paññāyati. Ākiṇṇan-ti samparipuṇṇaṁ. Byaggheheva surakkhitan-ti yathā nāma byagghehi vā sīhehi vā mahāvanaṁ, evaṁ indasadiseheva surakkhitaṁ. Tāsañca pana indapaṭimānaṁ ārakkhaṇatthāya ṭhapitabhāvo ekakanipāte kulāvakajātake (JA. 31) vuttanayena gahetabbo. Kiṁmabhaññamāhū ti kinnāmaṁ vadanti. Pavesanan-ti nikkhamanappavesanatthāya nimmitaṁ. Sudassanassā ti sobhanadassanassa sinerugirino. Dvāraṁ hetan-ti etaṁ sinerumatthake patiṭṭhitassa dasasahassayojanikassa devanagarassa dvāraṁ pakāsati, dvārakoṭṭhako paññāyatī ti attho. Pavisetenā ti etena dvārena devanagaraṁ pavisa. Arajaṁ bhūmimakkamā ti arajaṁ suvaṇṇarajatamaṇimayaṁ nānāpupphehi samākiṇṇaṁ dibbabhūmiṁ dibbayānena akkama, mahārājāti.

Evañca pana vatvā mātali rājānaṁ devanagaraṁ pavesesi. Tena vuttaṁ:

575. Sahassayuttaṁ hayavāhiṁ, dibbayānamadhiṭṭhito,
Yāyamāno mahārājā, addā devasabhaṁ idan-ti.

So dibbayāne ṭhito va gacchanto sudhammādevasabhaṁ disvā mātaliṁ pucchi, so pissa ācikkhi.

576. Yathā sarade ākāse, nīlobhāso padissati,
Tathūpamaṁ idaṁ byamhaṁ, veḷuriyāsu nimmitaṁ.

577. Vittī hi maṁ vindati sūta disvā, pucchāmi taṁ mātali devasārathi,
Imaṁ nu byamhaṁ kimabhaññamāhu, manoramaṁ dissati dūratova.

578. Tassa puṭṭho viyākāsi, mātali devasārathi,
Vipākaṁ puññakammānaṁ, jānaṁ akkhāsijānato.

579. ‘Sudhammā’ [PTS 6.127] iti yaṁ āhu, passesā dissate sabhā,
Veḷuriyārucirā citrā, dhārayanti sunimmitā.

580. Aṭṭhaṁsā sukatā thambhā, sabbe veḷuriyāmayā,
Yattha devā tāvatiṁsā, sabbe indapurohitā.

581. Atthaṁ devamanussānaṁ, cintayantā samacchare,
Pavisetena rājīsi, devānaṁ anumodananti.

Tattha idan-ti nipātamattaṁ, devasabhaṁ addasā ti attho. Passesā ti passa esā. Veḷuriyā rucirā ti ruciraveḷuriyā. Citrā ti nānāratanavicitrā. Dhārayantī ti imaṁ sabhaṁ ete aṭṭhaṁsādibhedā sukatā thambhā dhārayanti. Indapurohitā ti indaṁ purohitaṁ purecārikaṁ katvā parivāretvā ṭhitā devamanussānaṁ atthaṁ cintayantā acchanti. Pavisetenā ti iminā maggena yattha devā aññamaññaṁ anumodantā acchanti, taṁ ṭhānaṁ devānaṁ anumodanaṁ pavisa.

Devā pi kho tassāgamanamaggaṁ olokentāva nisīdiṁsu. Te: “Rājā āgato” ti sutvā dibbagandhavāsapupphahatthā yāva cittakūṭadvārakoṭṭhakā paṭimaggaṁ gantvā mahāsattaṁ dibbagandhamālādīhi pūjayantā sudhammādevasabhaṁ ānayiṁsu. Rājā rathā otaritvā devasabhaṁ pāvisi. Devā āsanena nimantayiṁsu. Sakko pi āsanena ceva kāmehi ca nimantesi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

582. Taṁ devā paṭinandiṁsu, disvā rājānamāgataṁ,
Svāgataṁ te mahārāja, atho te adurāgataṁ,
Nisīda dāni rājīsi, devarājassa santike.

583. Sakko pi paṭinandittha, vedehaṁ mithilaggahaṁ,
Nimantayittha kāmehi, āsanena ca vāsavo.

584. Sādhu khosi anuppatto, āvāsaṁ vasavattinaṁ,
Vasa devesu rājīsi, sabbakāmasamiddhisu,
Tāvatiṁsesu devesu, bhuñja kāme amānuse ti.

Tattha paṭinandiṁsū ti sampiyāyiṁsu, haṭṭhatuṭṭhāva hutvā sampaṭicchiṁsu. Sabbakāmasamiddhisū ti sabbesaṁ kāmānaṁ samiddhiyuttesu.

Evaṁ sakkena dibbakāmehi ceva āsanena ca nimantito rājā paṭikkhipanto āha:

585. Yathā yācitakaṁ yānaṁ, yathā yācitakaṁ dhanaṁ,
Evaṁ sampadamevetaṁ, yaṁ parato dānapaccayā.

586. Na [PTS 6.128] cāhametamicchāmi, yaṁ parato dānapaccayā,
Sayaṁkatāni puññāni, taṁ me āveṇikaṁ dhanaṁ.

587. Sohaṁ gantvā manussesu, kāhāmi kusalaṁ bahuṁ,
Dānena samacariyāya, saṁyamena damena ca,
Yaṁ katvā sukhito hoti, na ca pacchānutappatī ti.

Tattha yaṁ parato dānapaccayā ti yaṁ parato tassa parassa dānapaccayā tena dinnattā labbhati, taṁ yācitakasadisaṁ hoti, tasmā nāhaṁ etaṁ icchāmi. Sayaṁkatānī ti yāni pana mayā attanā katāni puññāni, tam-eva mama parehi asādhāraṇattā āveṇikaṁ dhanaṁ anugāmiyadhanaṁ. Samacariyāyā ti tīhi dvārehi samacariyāya. Saṁyamenā ti sīlarakkhaṇena. Damenā ti indriyadamena.

Evaṁ mahāsatto devānaṁ madhurasaddena dhammaṁ desesi. Dhammaṁ desento yeva manussagaṇanāya satta divasāni ṭhatvā devagaṇaṁ kosetvā devagaṇamajjhe ṭhito va mātalissa guṇaṁ kathento āha:

588. Bahūpakāro no bhavaṁ, mātali devasārathi,
Yo me kalyāṇakammānaṁ, pāpānaṁ paṭidassayī ti.

Tattha yo me kalyāṇakammānaṁ, pāpānaṁ paṭidassayī ti yo esa mayhaṁ kalyāṇakammānaṁ devānañca ṭhānāni pāpakammānaṁ nerayikānañca pāpāni ṭhānāni dassesī ti attho.

Saggakaṇḍaṁ niṭṭhitaṁ.

Atha rājā sakkaṁ āmantetvā: “Icchāmahaṁ, mahārāja, manussalokaṁ gantun”-ti āha. Sakko: “Tena hi, samma mātali, nimirājānaṁ tattheva mithilaṁ nehī” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā rathaṁ upaṭṭhāpesi. Rājā devagaṇehi saddhiṁ sammoditvā deve nivattāpetvā rathaṁ abhiruhi. Mātali rathaṁ pesento pācīnadisābhāgena mithilaṁ pāpuṇi. Mahājano dibbarathaṁ disvā: “Rājā no āgato” ti pamudito ahosi. Mātali mithilaṁ padakkhiṇaṁ katvā tasmiṁ yeva sīhapañjare mahāsattaṁ otāretvā: “Gacchāmahaṁ, mahārājā” ti āpucchitvā sakaṭṭhānam-eva gato. Mahājano pi rājānaṁ parivāretvā: “Kīdiso, deva, devaloko” ti pucchi. Rājā devatānañca sakkassa ca devarañño sampattiṁ vaṇṇetvā: “Tumhe pi dānādīni puññāni karotha, evaṁ tasmiṁ devaloke nibbattissathā” ti mahājanassa dhammaṁ desesi.

So aparabhāge kappakena palitassa jātabhāve ārocite palitaṁ suvaṇṇasaṇḍāsena uddharāpetvā hatthe ṭhapetvā kappakassa [PTS 6.129] gāmavaraṁ datvā pabbajitukāmo hutvā puttassa rajjaṁ paṭicchāpesi. Tena ca: “Kasmā, deva, pabbajissasī” ti vutte:

Uttamaṅgaruhā mayhaṁ, ime jātā vayoharā,
Pāhubhūtā devadūtā, pabbajjāsamayo mamā ti.

Gāthaṁ vatvā purimarājāno viya pabbajitvā tasmiṁ yeva ambavane viharanto cattāro brahmavihāre bhāvetvā brahmalokūpago ahosi. Tassevaṁ pabbajitabhāvaṁ āvikaronto satthā osānagāthamāha.

589. Idaṁ vatvā nimirājā, vedeho mithilaggaho,
Puthuyaññaṁ yajitvāna, saṁyamaṁ ajjhupāgamī ti.

Tattha idaṁ vatvāti: “Uttamaṅgaruhā mayhan”-ti imaṁ gāthaṁ vatvā. Puthuyaññaṁ yajitvānā ti mahādānaṁ datvā. Saṁyamaṁ ajjhupāgamī ti sīlasaṁyamaṁ upagato.

Putto panassa kāḷārajanako nāma taṁ vaṁsaṁ upacchindi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi tathāgato mahābhinikkhamanaṁ nikkhantoyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā sakko anuruddho ahosi, mātali ānando, caturāsīti khattiyasahassāni buddhaparisā, nimirājā pana aham-eva sammāsambuddho ahosin”-ti.

Nimijātakavaṇṇanā catutthā

JA 542: Umaṅgajātakavaṇṇanā

Pañcālo sabbasenāyā ti idaṁ satthā jetavane viharanto paññāpāramiṁ ārabbha kathesi. Ekadivasañhi bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannisinnā tathāgatassa paññāpāramiṁ vaṇṇayantā nisīdiṁsu: “Mahāpañño, āvuso, tathāgato puthupañño gambhīrapañño hāsapañño javanapañño tikkhapañño nibbedhikapañño parappavādamaddano, attano paññānubhāvena kūṭadantādayo brāhmaṇe, sabhiyādayo paribbājake, aṅgulimālādayo core, āḷavakādayo yakkhe, sakkādayo deve, bakādayo brahmāno ca dametvā nibbisevane akāsi, bahujanakāye pabbajjaṁ datvā maggaphalesu patiṭṭhāpesi, evaṁ mahāpañño, āvuso, satthā” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti [PTS 6.330] vutte: “Na, bhikkhave, tathāgato idāneva paññavā, atīte pi aparipakke ñāṇe bodhiñāṇatthāya cariyaṁ caranto pi paññavāyevā” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte videharaṭṭhe mithilāyaṁ vedeho nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tassa atthadhammānusāsakā cattāro paṇḍitā ahesuṁ senako, pukkuso, kāmindo, devindo cāti. Tadā rājā bodhisattassa paṭisandhiggahaṇadivase paccūsakāle evarūpaṁ supinaṁ addasa: rājaṅgaṇe catūsu koṇesu cattāro aggikkhandhā mahāpākārappamāṇā uṭṭhāya pajjalanti. Tesaṁ majjhe khajjopanakappamāṇo aggikkhando uṭṭhahitvā taṅkhaṇaññeva cattāro aggikkhandhe atikkamitvā yāva brahmalokā uṭṭhāya sakalacakkavāḷaṁ obhāsetvā ṭhito, bhūmiyaṁ patito sāsapabījamattam-pi paññāyati. Taṁ sadevakā lokā samārakā sabrahmakā gandhamālādīhi pūjenti, mahājano jālantareneva carati, lomakūpamattam-pi uṇhaṁ na gaṇhāti. Rājā imaṁ supinaṁ disvā bhītatasito uṭṭhāya: “Kiṁ nu kho me bhavissatī” ti cintento nisinnako va aruṇaṁ uṭṭhāpesi.

Cattāro pi paṇḍitā pātovāgantvā: “Kacci, deva, sukhaṁ sayitthā” ti sukhaseyyaṁ pucchiṁsu. So: “Kuto me sukhaseyyaṁ laddhan”-ti vatvā: “Evarūpo me supino diṭṭho” ti sabbaṁ kathesi. Atha naṁ senakapaṇḍito: “Mā bhāyi, mahārāja, maṅgalasupino esa, vuddhi vo bhavissatī” ti vatvā: “Kiṁ kāraṇā ācariyā” ti vutte: “Mahārāja, amhe cattāro paṇḍite abhibhavitvā añño vo pañcamo paṇḍito uppajjissati, mayañhi cattāro paṇḍitā cattāro aggikkhandhā viya, tesaṁ majjhe uppanno aggikkhandho viya añño pañcamo paṇḍito uppajjissati, so sadevake loke asadiso bhavissatī” ti vatvā: “Idāni panesa kuhin”-ti vutte: “Mahārāja, ajja tassa paṭisandhiggahaṇena vā mātukucchito nikkhamanena vā bhavitabban”-ti attano sippabalena dibbacakkhunā diṭṭho viya byākāsi. Rājā pi tato paṭṭhāya taṁ vacanaṁ anussari.

Mithilāyaṁ pana catūsu dvāresu pācīnayavamajjhako, dakkhiṇayavamajjhako, pacchimayavamajjhako, uttarayavamajjhakoti cattāro gāmā ahesuṁ. Tesu pācīnayavamajjhake [PTS 6.331] sirivaḍḍhano nāma seṭṭhi paṭivasati, sumanadevī nāmassa bhariyā ahosi. Mahāsatto taṁ divasaṁ raññā supinassa diṭṭhavelāya tāvatiṁsabhavanato cavitvā tassā kucchimhi paṭisandhiṁ gaṇhi. Tasmiṁ yeva kāle apare pi devaputtasahassā tāvatiṁsabhavanato cavitvā tasmiṁ yeva gāme seṭṭhānuseṭṭhīnaṁ kulesu paṭisandhiṁ gaṇhiṁsu. Sumanadevī pi dasamāsaccayena suvaṇṇavaṇṇaṁ puttaṁ vijāyi. Tasmiṁ khaṇe sakko manussalokaṁ olokento mahāsattassa mātukucchito nikkhamanabhāvaṁ ñatvā: “Imaṁ buddhaṅkuraṁ sadevake loke pākaṭaṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti mahāsattassa mātukucchito nikkhantakkhaṇe adissamānakāyena gantvā tassa hatthe ekaṁ osadhaghaṭikaṁ ṭhapetvā sakaṭṭhānam-eva gato. Mahāsatto taṁ muṭṭhiṁ katvā gaṇhi. Tasmiṁ pana mātukucchito nikkhante mātu appamattakam-pi dukkhaṁ nāhosi, dhamakaraṇato udakamiva sukhena nikkhami.

Sā tassa hatthe osadhaghaṭikaṁ disvā: “Tāta, kiṁ te laddhan”-ti āha. “Osadhaṁ, ammā” ti dibbosadhaṁ mātu hatthe ṭhapesi. Ṭhapetvā ca pana: “Amma, idaṁ osadhaṁ yena kenaci ābādhena ābādhikānaṁ dethā” ti āha. Sā tuṭṭhapahaṭṭhā sirivaḍḍhanaseṭṭhino ārocesi. Tassa pana sattavassiko sīsābādho atthi. So tuṭṭhapahaṭṭho hutvā: “Ayaṁ mātukucchito jāyamāno osadhaṁ gahetvā āgato, jātakkhaṇe yeva mātarā saddhiṁ kathesi, evarūpena puññavatā dinnaṁ osadhaṁ mahānubhāvaṁ bhavissatī” ti cintetvā taṁ osadhaṁ gahetvā nisadāyaṁ ghaṁsitvā thokaṁ nalāṭe makkhesi. Tasmiṁ khaṇe tassa sattavassiko sīsābādho padumapattato udakaṁ viya nivattitvā gato. So: “Mahānubhāvaṁ osadhan”-ti somanassappatto ahosi. Mahāsattassa osadhaṁ gahetvā āgatabhāvo sabbattha pākaṭo jāto. Ye keci ābādhikā, sabbe seṭṭhissa gehaṁ gantvā osadhaṁ yācanti. Sabbesaṁ nisadāyaṁ ghaṁsitvā thokaṁ gahetvā udakena āḷoletvā deti. Dibbosadhena sarīre makkhitamatte yeva sabbābādhā vūpasammanti. Sukhitā manussā: “Sirivaḍḍhanaseṭṭhino gehe osadhassa mahanto ānubhāvo” ti vaṇṇayantā pakkamiṁsu. Mahāsattassa pana nāmaggahaṇadivase [PTS 6.332] mahāseṭṭhi: “Mama puttassa ayyakādīnaṁ na nāmena attho atthi, jāyamānassa osadhaṁ gahetvā āgatattā osadhanāmako va hotū” ti vatvā: “Mahosadhakumāro” tvevassa nāmamakāsi.

Idañcassa ahosi: “Mama putto mahāpuñño, na ekako va nibbattissati, iminā saddhiṁ jātadārakehi bhavitabban”-ti. So olokāpento dārakasahassānaṁ nibbattabhāvaṁ sutvā sabbesam-pi kumārakānaṁ piḷandhanāni datvā dhātiyo dāpesi: “Puttassa me upaṭṭhākā bhavissantī” ti. Bodhisattena saddhiṁ yeva tesaṁ maṅgalaṭṭhāne maṅgalaṁ kāresi. Dārake alaṅkaritvā mahāsattassa upaṭṭhātuṁ ānenti. Bodhisatto tehi saddhiṁ kīḷanto vaḍḍhitvā sattavassikakāle suvaṇṇapaṭimā viya abhirūpo ahosi. Athassa gāmamajjhe tehi saddhiṁ kīḷantassa hatthiassādīsu āgacchantesu kīḷāmaṇḍalaṁ bhijjati. Vātātapapaharaṇakāle dārakā kilamanti. Ekadivasañca tesaṁ kīḷantānaṁ yeva akālamegho uṭṭhahi. Taṁ disvā nāgabalo bodhisatto dhāvitvā ekasālaṁ pāvisi. Itare dārakā pacchato dhāvantā aññamaññassa pādesu paharitvā upakkhalitvā patitā jaṇṇukabhedādīni pāpuṇiṁsu. Bodhisatto pi: “Imasmiṁ ṭhāne kīḷāsālaṁ kātuṁ vaṭṭati, evaṁ vāte vā vasse vā ātape vā āgate na kilamissāmā” ti cintetvā te dārake āha: “sammā, imasmiṁ ṭhāne vāte vā vasse vā ātape vā āgate ṭhānanisajjasayanakkhamaṁ ekaṁ sālaṁ kāressāma, ekekaṁ kahāpaṇaṁ āharathā” ti. Te tathā kariṁsu.

Mahāsatto mahāvaḍḍhakiṁ pakkosāpetvā: “Imasmiṁ ṭhāne sālaṁ karohī” ti sahassaṁ adāsi. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā sahassaṁ gahetvā khāṇukaṇṭake koṭṭetvā bhūmiṁ samaṁ kāretvā suttaṁ pasāresi. Mahāsatto tassa suttapasāraṇavidhānaṁ anārādhento: “Ācariya, evaṁ apasāretvā sādhukaṁ pasārehī” ti āha. Sāmi, ahaṁ attano sippānurūpena pasāresiṁ, ito aññaṁ na jānāmīti. ‘Ettakaṁ ajānanto tvaṁ amhākaṁ dhanaṁ gahetvā sālaṁ kathaṁ karissasi, āhara, suttaṁ pasāretvā te dassāmī” ti āharāpetvā sayaṁ suttaṁ pasāresi. Taṁ vissakammadevaputtassa pasāritaṁ viya [PTS 6.333] ahosi. Tato vaḍḍhakiṁ āha: “Evaṁ pasāretuṁ sakkhissasī” ti? “Na sakkhissāmī” ti. “Mama vicāraṇāya pana kātuṁ sakkhissasī” ti. “Sakkhissāmi, sāmī” ti. Mahāsatto yathā tassā sālāya ekasmiṁ padese anāthānaṁ vasanaṭṭhānaṁ hoti, ekasmiṁ anāthānaṁ itthīnaṁ vijāyanaṭṭhānaṁ, ekasmiṁ āgantukasamaṇabrāhmaṇānaṁ vasanaṭṭhānaṁ, ekasmiṁ āgantukamanussānaṁ vasanaṭṭhānaṁ, ekasmiṁ āgantukavāṇijānaṁ bhaṇḍaṭṭhapanaṭṭhānaṁ hoti, tathā sabbāni ṭhānāni bahimukhāni katvā sālaṁ vicāresi. Tattheva kīḷāmaṇḍalaṁ, tattheva vinicchayaṁ, tattheva dhammasabhaṁ kāresi. Katipāheneva niṭṭhitāya sālāya cittakāre pakkosāpetvā sayaṁ vicāretvā ramaṇīyaṁ cittakammaṁ kāresi. Sālā sudhammādevasabhāpaṭibhāgā ahosi.

Tato: “Na ettakena sālā sobhati, pokkharaṇiṁ pana kāretuṁ vaṭṭatī” ti pokkharaṇiṁ khaṇāpetvā iṭṭhakavaḍḍhakiṁ pakkosāpetvā sayaṁ vicāretvā sahassavaṅkaṁ satatitthaṁ pokkharaṇiṁ kāresi. Sā pañcavidhapadumasañchannā nandāpokkharaṇī viya ahosi. Tassā tīre pupphaphaladhare nānārukkhe ropāpetvā nandanavanakappaṁ uyyānaṁ kāresi. Tam-eva ca sālaṁ nissāya dhammikasamaṇabrāhmaṇānañceva āgantukagamikādīnañca dānavattaṁ paṭṭhapesi. Tassa sā kiriyā sabbattha pākaṭā ahosi. Bahū manussā osaranti. Mahāsatto sālāya nisīditvā sampattasampattānaṁ kāraṇākāraṇaṁ yuttāyuttaṁ kathesi, vinicchayaṁ ṭhapesi, buddhuppādakālo viya ahosi.

Vedeharājā pi sattavassaccayena: “Cattāro paṇḍitā ‘amhe abhibhavitvā pañcamo paṇḍito uppajjissatī’ ti me kathayiṁsu, kattha so etarahī” ti saritvā: “Tassa vasanaṭṭhānaṁ jānāthā” ti catūhi dvārehi cattāro amacce pesesi. Sesadvārehi nikkhantā amaccā mahāsattaṁ na passiṁsu. Pācīnadvārena nikkhanto amacco pana sālādīni disvā: “Paṇḍitena nāma imissā sālāya kārakena vā kārāpakena vā bhavitabban”-ti [PTS 6.334] cintetvā manusse pucchi: “Ayaṁ sālā kataravaḍḍhakinā katā” ti? Manussā: “Nāyaṁ vaḍḍhakinā katā, sirivaḍḍhanaseṭṭhiputtena mahosadhapaṇḍitena attano paññābalena vicāretvā katā” ti vadiṁsu. “Kativasso pana paṇḍito” ti? “Paripuṇṇasattavasso” ti. Amacco raññā diṭṭhasupinadivasato paṭṭhāya vassaṁ gaṇetvā: “Rañño diṭṭhasupinena sameti, ayam-eva so paṇḍito” ti rañño dūtaṁ pesesi: “Deva, pācīnayavamajjhakagāme sirivaḍḍhanaseṭṭhiputto mahosadhapaṇḍito nāma sattavassiko va samāno evarūpaṁ nāma sālaṁ vicāresi, pokkharaṇiṁ uyyānañca kāresi, imaṁ paṇḍitaṁ gahetvā ānemī” ti. Rājā taṁ kathaṁ sutvāva tuṭṭhacitto hutvā senakaṁ pakkosāpetvā tamatthaṁ ārocetvā: “Kiṁ, ācariya, ānema paṇḍitan”-ti pucchi. So lābhaṁ maccharāyanto: “Mahārāja, sālādīnaṁ kārāpitamattena paṇḍito nāma na hoti, yo koci etāni kāreti, appamattakaṁ etan”-ti āha. So tassa kathaṁ sutvā: “Bhavitabbamettha kāraṇenā” ti tuṇhī hutvā: “Tattheva vasanto paṇḍitaṁ vīmaṁsatū” ti amaccassa dūtaṁ paṭipesesi. Taṁ sutvā amacco tattheva vasanto paṇḍitaṁ vīmaṁsi.

Sattadārakapañho

Tatridaṁ vīmaṁsanuddānaṁ:

Maṁsaṁ goṇo ganthi suttaṁ, putto goto rathena ca,
Daṇḍo sīsaṁ ahī ceva, kukkuṭo maṇi vijāyanaṁ,
Odanaṁ vālukañcā pi, taḷākuyyānaṁ gadrabho maṇī ti.

Tattha maṁsan-ti ekadivasaṁ bodhisatte kīḷāmaṇḍalaṁ gacchante eko seno sūnaphalakato maṁsapesiṁ gahetvā ākāsaṁ pakkhandi. Taṁ disvā dārakā: “Maṁsapesiṁ chaḍḍāpessāmā” ti senaṁ anubandhiṁsu. Seno ito cito ca dhāvati. Te uddhaṁ oloketvā tassa pacchato pacchato gacchantā pāsāṇādīsu upakkhalitvā kilamanti. Atha ne paṇḍito āha: “Chaḍḍāpessāmi nan”-ti. “Chaḍḍāpehi sāmī” ti. “Tena hi passathā” ti so uddhaṁ anoloketvāva vātavegena dhāvitvā senassa chāyaṁ akkamitvā pāṇiṁ paharitvā mahāravaṁ ravi. Tassa tejena so saddo senassa kucchiyaṁ vinivijjhitvā nicchārito viya ahosi. So bhīto maṁsaṁ chaḍḍesi. Mahāsatto chaḍḍitabhāvaṁ ñatvā chāyaṁ olokento va bhūmiyaṁ patituṁ [PTS 6.335] adatvā ākāse yeva sampaṭicchi. Taṁ acchariyaṁ disvā mahājano nadanto vagganto apphoṭento mahāsaddaṁ akāsi. Amacco taṁ pavattiṁ ñatvā rañño dūtaṁ pesesi: “Paṇḍito iminā upāyena maṁsapesiṁ chaḍḍāpesi, idaṁ devo jānātū” ti. Taṁ sutvā rājā senakaṁ pucchi: “Kiṁ, senaka, ānema paṇḍitan”-ti? So cintesi: “Tassa idhāgatakālato paṭṭhāya mayaṁ nippabhā bhavissāma, atthibhāvam-pi no rājā na jānissati, na taṁ ānetuṁ vaṭṭatī” ti. So balavalābhamacchariyatāya: “Mahārāja, ettakena paṇḍito nāma na hoti, appamattakaṁ kiñci etan”-ti āha. Rājā majjhatto va hutvā: “Tattheva naṁ vīmaṁsatū” ti puna pesesi.

Goṇo ti eko pācīnayavamajjhakagāmavāsī puriso: “Vasse patite kasissāmī” ti gāmantarato goṇe kiṇitvā ānetvā gehe vasāpetvā punadivase gocaratthāya tiṇabhūmiṁ ānetvā goṇapiṭṭhe nisinno kilantarūpo otaritvā rukkhamūle nipanno va niddaṁ okkami. Tasmiṁ khaṇe eko coro goṇe gahetvā palāyi. So pabujjhitvā goṇe apassanto ito cito ca oloketvā goṇe gahetvā palāyantaṁ coraṁ disvā vegena pakkhanditvā: “Kuhiṁ me goṇe nesī” ti āha. “Mama goṇe attano icchitaṭṭhānaṁ nemī” ti. Tesaṁ vivādaṁ sutvā mahājano sannipati. Paṇḍito tesaṁ sālādvārena gacchantānaṁ saddaṁ sutvā ubho pi pakkosāpetvā tesaṁ kiriyaṁ disvāva: “Ayaṁ coro, ayaṁ goṇasāmiko” ti jānāti. Jānanto pi: “Kasmā vivadathā” ti pucchi. Goṇasāmiko āha: “sāmi, ime ahaṁ asukagāmato asukassa nāma hatthato kiṇitvā ānetvā gehe vasāpetvā gocaratthāya tiṇabhūmiṁ nesiṁ, tattha mama pamādaṁ disvā ayaṁ goṇe gahetvā palāyi. Svāhaṁ ito cito ca olokento imaṁ disvā anubandhitvā gaṇhiṁ, asukagāmavāsino mayā etesaṁ kiṇitvā gahitabhāvaṁ jānantī” ti. Coro pana: “Mamete gharajātikā, ayaṁ musā bhaṇatī” ti āha.

Atha ne paṇḍito: “Ahaṁ vo aḍḍaṁ dhammena vinicchinissāmi, ṭhassatha me vinicchaye” ti pucchitvā: “Āma, sāmi, ṭhassāmā” ti vutte: “Mahājanassa manaṁ gaṇhituṁ vaṭṭatī” ti paṭhamaṁ coraṁ pucchi: “Tayā ime goṇā kiṁ khādāpitā kiṁ pāyitā” ti? “Yāguṁ pāyitā tilapiṭṭhañca māse ca khādāpitā” ti. Tato goṇasāmikaṁ pucchi. So āha: “sāmi, kuto me duggatassa yāguādīni laddhāni, tiṇam-eva khādāpitā” ti. Paṇḍito tesaṁ kathaṁ parisaṁ gāhāpetvā piyaṅgupattāni āharāpetvā koṭṭāpetvā udakena maddāpetvā goṇe pāyesi. Goṇā tiṇam-eva chaḍḍayiṁsu. Paṇḍito: “Passathetan”-ti mahājanassa dassetvā coraṁ pucchi: “Tvaṁ corosi, na corosī” ti? So: “Coromhī” ti āha. “Tena hi tvaṁ ito paṭṭhāya mā evarūpamakāsī” ti ovadi. Bodhisattassa parisā pana taṁ hatthapādehi koṭṭetvā dubbalamakāsi. Atha naṁ paṇḍito: “Diṭṭhadhamme yeva tāva imaṁ dukkhaṁ labhasi, samparāye pana nirayādīsu mahādukkhaṁ anubhavissasi, samma, tvaṁ ito paṭṭhāya pajahetaṁ kamman”-ti vatvā tassa pañca sīlāni adāsi. Amacco taṁ pavattiṁ yathābhūtaṁ rañño ārocāpesi. Rājā senakaṁ pucchi: “Kiṁ, senaka, ānema paṇḍitan”-ti. “Goṇaaḍḍaṁ nāma, mahārāja, ye keci vinicchinanti, āgamehi tāvā” ti vutte rājā majjhatto hutvā puna tatheva sāsanaṁ pesesi. Sabbaṭṭhānesu pi evaṁ veditabbaṁ. Ito paraṁ pana uddānamattam-eva vibhajitvā dassayissāmāti.

Ganthī ti ekā duggatitthī nānāvaṇṇehi suttehi ganthike bandhitvā kataṁ suttaganthitapiḷandhanaṁ gīvato mocetvā sāṭakassa upari ṭhapetvā nhāyituṁ paṇḍitena kāritapokkharaṇiṁ otari. Aparā taruṇitthī taṁ disvā lobhaṁ uppādetvā ukkhipitvā: “Amma, ativiya sobhanaṁ idaṁ kittakena te kataṁ, aham-pi attano evarūpaṁ [PTS 6.336] karissāmi, gīvāya piḷandhitvā pamāṇaṁ tāvassa upadhāremī” ti vatvā tāya ujucittatāya: “Upadhārehī” ti vutte gīvāya piḷandhitvā pakkāmi. Itarā taṁ disvā sīghaṁ uttaritvā sāṭakaṁ nivāsetvā upadhāvitvā: “Kahaṁ me piḷandhanaṁ gahetvā palāyissasī” ti sāṭake gaṇhi. Itarā: “Nāhaṁ tava santakaṁ gaṇhāmi, mama gīvāyam-eva piḷandhanan”-ti āha. Mahājano taṁ sutvā sannipati. Paṇḍito dārakehi saddhiṁ kīḷanto tāsaṁ kalahaṁ katvā sālādvārena gacchantīnaṁ saddaṁ sutvā: “Kiṁ saddo eso” ti pucchitvā ubhinnaṁ kalahakāraṇaṁ sutvā pakkosāpetvā ākāreneva coriñca acoriñca ñatvā pi tamatthaṁ pucchitvā: “Ahaṁ vo dhammena vinicchinissāmi, mama vinicchaye ṭhassathā” ti vatvā: “Āma, ṭhassāma, sāmī” ti vutte paṭhamaṁ coriṁ pucchi: “Tvaṁ imaṁ piḷandhanaṁ piḷandhantī kataragandhaṁ vilimpasī” ti? “Ahaṁ niccaṁ sabbasaṁhārakaṁ vilimpāmī” ti. Sabbasaṁhārako nāma sabbagandhehi yojetvā katagandho. Tato itaraṁ pucchi. Sā āha: “Kuto, sāmi, laddho duggatāya mayhaṁ sabbasaṁhārako, ahaṁ niccaṁ piyaṅgupupphagandham-eva vilimpāmī” ti. Paṇḍito udakapātiṁ āharāpetvā taṁ piḷandhanaṁ tattha pakkhipāpetvā gandhikaṁ pakkosāpetvā: “Etaṁ gandhaṁ upasiṅghitvā asukagandhabhāvaṁ jānāhī” ti āha. So upasiṅghanto piyaṅgupupphabhāvaṁ ñatvā imaṁ ekakanipāte gāthamāha.

Sabbasaṁhārako natthi, suddhaṁ kaṅgu pavāyati,
Alikaṁ bhāsatiyaṁ dhuttī, saccamāhu mahallikā ti. (JA. 110).

Tattha dhuttī ti dhuttikā. Āhū ti āha, ayam-eva vā pāṭho.

Evaṁ mahāsatto taṁ kāraṇaṁ mahājanaṁ jānāpetvā: “Tvaṁ corīsi, na corīsī” ti pucchitvā coribhāvaṁ paṭijānāpesi. Tato paṭṭhāya mahāsattassa paṇḍitabhāvo pākaṭo jāto.

Suttan-ti ekā kappāsakkhettarakkhikā itthī kappāsakkhettaṁ rakkhantī tattheva parisuddhaṁ kappāsaṁ gahetvā sukhumasuttaṁ kantitvā guḷaṁ katvā ucchaṅge ṭhapetvā gāmaṁ āgacchantī: “Paṇḍitassa pokkharaṇiyaṁ nhāyissāmī” ti tīraṁ gantvā sāṭakaṁ muñcitvā sāṭakassa upari suttaguḷaṁ ṭhapetvā otaritvā pokkharaṇiyaṁ nhāyati. Aparā taṁ disvā luddhacittatāya taṁ gahetvā: “Aho manāpaṁ suttaṁ, amma, tayā katan”-ti accharaṁ paharitvā olokentī viya ucchaṅge katvā pakkāmi. Sesaṁ purimanayeneva vitthāretabbaṁ. Paṇḍito paṭhamaṁ coriṁ pucchi: “Tvaṁ guḷaṁ karontī anto kiṁ pakkhipitvā akāsī” ti? “Kappāsaphalaṭṭhim-eva sāmī” ti. Tato itaraṁ pucchi. Sā: “Sāmi timbaruaṭṭhin”-ti āha. So ubhinnaṁ vacanaṁ parisaṁ gāhāpetvā suttaguḷaṁ nibbeṭhāpetvā timbaruaṭṭhiṁ disvā taṁ coribhāvaṁ saṁpaṭicchāpesi. Mahājano haṭṭhatuṭṭho: “Suvinicchito aḍḍo” ti sādhukārasahassāni pavattesi.

Putto ti ekadivasaṁ ekā itthī puttaṁ ādāya mukhadhovanatthāya paṇḍitassa pokkharaṇiṁ gantvā puttaṁ nhāpetvā attano sāṭake nisīdāpetvā attano mukhaṁ dhovituṁ otari. Tasmiṁ khaṇe ekā yakkhinī taṁ dārakaṁ disvā khāditukāmā hutvā itthivesaṁ gahetvā: “Sahāyike, sobhati vatāyaṁ dārako, taveso putto” ti pucchitvā: “Āmā” ti vutte: “Pāyemi nan”-ti vatvā: “Pāyehī” ti vuttā taṁ gahetvā thokaṁ kīḷāpetvā ādāya palāyi. Itarā taṁ disvā dhāvitvā: “Kuhiṁ me puttaṁ nesī” ti gaṇhi. Yakkhinī: “Kuto tayā putto laddho, mameso putto” ti āha. Tā kalahaṁ karontiyo sālādvārena gacchanti. Paṇḍito taṁ kalahasaddaṁ sutvā pakkosāpetvā: “Kimetan”-ti pucchi. Tā tassa etamatthaṁ ārocesuṁ. Taṁ sutvā mahāsatto akkhīnaṁ animisatāya ceva [PTS 6.337] rattatāya ca nirāsaṅkatāya ca chāyāya abhāvatāya ca: “Ayaṁ yakkhinī” ti ñatvāpi: “Mama vinicchaye ṭhassathā” ti vatvā: “Āma, ṭhassāmā” ti vutte bhūmiyaṁ lekhaṁ kaḍḍhayitvā lekhāmajjhe dārakaṁ nipajjāpetvā yakkhiniṁ hatthesu, mātaraṁ pādesu gāhāpetvā: “Dve pi kaḍḍhitvā gaṇhatha, kaḍḍhituṁ sakkontiyā eva putto” ti āha.

Tā ubho pi kaḍḍhiṁsu. Dārako kaḍḍhiyamāno dukkhappatto hutvā viravi. Mātā hadayena phalitena viya hutvā puttaṁ muñcitvā rodamānā aṭṭhāsi. Paṇḍito mahājanaṁ pucchi: “Ambho, dārake, mātu hadayaṁ mudukaṁ hoti, udāhu amātū” ti. “Mātu hadayaṁ mudukaṁ hotī” ti. “Kiṁ dāni dārakaṁ gahetvā ṭhitā mātā hoti, udāhu vissajjetvā ṭhitā” ti? “Vissajjetvā ṭhitā paṇḍitā” ti. “Imaṁ pana dārakacoriṁ tumhe jānāthā” ti? “Na jānāma, paṇḍitā” ti. Atha ne paṇḍito āha: “yakkhinī esā, etaṁ khādituṁ gaṇhī” ti. “Kathaṁ jānāsi, paṇḍitā” ti. “Akkhīnaṁ animisatāya ceva rattatāya ca nirāsaṅkatāya ca chāyāya abhāvena ca nikkaruṇatāya cā” ti. Atha naṁ pucchi: “Kāsi tvan”-ti? “Yakkhinīmhi sāmī” ti. “Kasmā imaṁ dārakaṁ gaṇhī” ti? “Khādituṁ gaṇhāmi, sāmī” ti. “Andhabāle, tvaṁ pubbe pi pāpakammaṁ katvā yakkhinī jātāsi, idāni puna pi pāpaṁ karosi, aho andhabālāsī” ti vatvā taṁ pañcasīlesu patiṭṭhāpetvā: “Ito paṭṭhāya evarūpaṁ pāpakammaṁ mā akāsī” ti vatvā taṁ uyyojesi. Dārakamātā pi dārakaṁ labhitvā: “Ciraṁ jīvatu sāmī” ti paṇḍitaṁ thometvā puttaṁ ādāya pakkāmi.

Goto ti eko kira lakuṇḍakattā goto, kāḷavaṇṇatā ca kāḷoti gotakāḷo nāma puriso sattasaṁvaccharāni kammaṁ katvā bhariyaṁ labhi. Sā nāmena dīghatālā nāma. So ekadivasaṁ taṁ āmantetvā: “Bhadde, pūvakhādanīyaṁ pacāhi, mātāpitaro daṭṭhuṁ gamissāmā” ti vatvā: “Kiṁ te mātāpitūhī” ti tāya paṭikkhitto pi yāvatatiyaṁ vatvā pūvakhādanīyaṁ pacāpetvā pātheyyañceva paṇṇākārañca ādāya tāya saddhiṁ maggaṁ paṭipanno antarāmagge uttānavāhiniṁ ekaṁ nadiṁ addasa. Te pana dve pi udakabhīrukajātikāva, tasmā taṁ uttarituṁ avisahantā tīre aṭṭhaṁsu. Tadā dīghapiṭṭhi nāmeko duggatapuriso anuvicaranto taṁ ṭhānaṁ pāpuṇi. Atha naṁ te disvā pucchiṁsu: “Samma, ayaṁ nadī gambhīrā uttānā” ti. So tesaṁ kathaṁ sutvā udakabhīrukabhāvaṁ ñatvā: “Samma, ayaṁ nadī gambhīrā bahucaṇḍamacchākiṇṇā” ti āha. “Samma, kathaṁ tvaṁ gamissasī” ti? So āha: “saṁsumāramakarānaṁ amhehi paricayo atthi, tena te amhe na viheṭhentī” ti. “Tena hi, samma, amhe pi nehī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Athassa te khajjabhojanaṁ adaṁsu. So katabhattakicco: “Samma, kaṁ paṭhamaṁ nemī” ti pucchi. So āha: “tava sahāyikaṁ paṭhamaṁ nehi, maṁ pacchā nehī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā taṁ khandhe katvā pātheyyañceva paṇṇākārañca gahetvā nadiṁ otaritvā thokaṁ gantvā ukkuṭiko nisīditvā pakkāmi.

Gotakāḷo tīre ṭhitova: “Gambhīrāvatāyaṁ nadī, evaṁ dīghassa pi nāma evarūpā, mayhaṁ pana apasayhāva bhavissatī” ti cintesi. Itaro pi taṁ nadīmajjhaṁ netvā: “Bhadde, ahaṁ taṁ posessāmi, sampannavatthālaṅkārā dāsidāsaparivutā vicarissasi, kiṁ te ayaṁ lakuṇḍakavāmanako karissati, mama vacanaṁ karohī” ti āha. Sā tassa vacanaṁ sutvāva attano sāmike sinehaṁ bhinditvā taṁkhaṇaññeva tasmiṁ paṭibaddhacittā hutvā: “Sāmi, sace maṁ na chaḍḍessasi, karissāmi te vacanan”-ti sampaṭicchi. “Bhadde, kiṁ vadesi, ahaṁ taṁ posessāmī” ti. Te paratīraṁ gantvā ubho pi samaggā sammodamānā: “Gotakāḷaṁ pahāya tiṭṭha tvan”-ti vatvā tassa passantasseva khādanīyaṁ khādantā pakkamiṁsu. So disvā: “Ime ekato hutvā maṁ chaḍḍetvā palāyanti [PTS 6.338] maññe” ti aparāparaṁ dhāvanto thokaṁ otaritvā bhayena nivattitvā puna tesu kopena: “Jīvāmi vā marāmi vā” ti ullaṅghitvā nadiyaṁ patito uttānabhāvaṁ ñatvā nadiṁ uttaritvā vegena taṁ pāpuṇitvā: “Ambho duṭṭhacora, kuhiṁ me bhariyaṁ nesī” ti āha. Itaro pi taṁ: “Are duṭṭhavāmanaka, kuto tava bhariyā, mamesā bhariyā” ti vatvā gīvāyaṁ gahetvā khi pi. So dīghatālaṁ hatthe gahetvā” tiṭṭha tvaṁ kuhiṁ gacchasi, satta saṁvaccharāni kammaṁ katvā laddhabhariyā mesī” ti vatvā tena saddhiṁ kalahaṁ karonto sālāya santikaṁ pāpuṇi. Mahājano sannipati.

Paṇḍito: “Kiṁ saddo nāmeso” ti pucchitvā te ubho pi pakkosāpetvā vacanappaṭivacanaṁ sutvā: “Mama vinicchaye ṭhassathā” ti vatvā: “Āma, ṭhassāmā” ti vutte paṭhamaṁ dīghapiṭṭhiṁ pakkosāpetvā: “Tvaṁ konāmosī” ti pucchi. “Dīghapiṭṭhiko nāma, sāmī” ti. “Bhariyā te kā nāmā” ti? So tassā nāmaṁ ajānanto aññaṁ kathesi. “Mātāpitaro te ke nāmā” ti? “Asukā nāmā” ti. “Bhariyāya pana te mātāpitaro ke nāmā” ti? So ajānitvā aññaṁ kathesi. Tassa kathaṁ parisaṁ gāhāpetvā taṁ apanetvā itaraṁ pakkosāpetvā purimanayeneva sabbesaṁ nāmāni pucchi. So yathābhūtaṁ jānanto avirajjhitvā kathesi. Tam-pi apanetvā dīghatālaṁ pakkosāpetvā: “Tvaṁ kā nāmā” ti pucchi. “Dīghatālā nāma sāmī” ti. “Sāmiko te konāmo” ti? Sā ajānantī aññaṁ kathesi. “Mātāpitaro te ke nāmā” ti. “Asukā nāma sāmī” ti. “Sāmikassa pana te mātāpitaro ke nāmā” ti? Sā pi vilapantī aññaṁ kathesi. Itare dve pakkosāpetvā mahājanaṁ pucchi: “Kiṁ imissā dīghapiṭṭhissa vacanena sameti, udāhu gotakāḷassā” ti. “Gotakāḷassa paṇḍitā” ti. “Ayaṁ etissā sāmiko, itaro coro” ti. Atha naṁ: “Corosi, na corosī” ti pucchi. “Āma, sāmi, coromhī” ti corabhāvaṁ sampaṭicchi. Paṇḍitassa vinicchayena gotakāḷo attano bhariyaṁ labhitvā mahāsattaṁ thometvā taṁ ādāya pakkāmi. Paṇḍito dīghapiṭṭhimāha: “Mā puna evamakāsī” ti.

Rathena cā ti ekadivasaṁ eko pana puriso rathe nisīditvā mukhadhovanatthāya nikkhami. Tasmiṁ khaṇe sakko āvajjento paṇḍitaṁ disvā: “Mahosadhabuddhaṅkurassa paññānubhāvaṁ pākaṭaṁ karissāmī” ti cintetvā manussavesenāgantvā rathassa pacchābhāgaṁ gahetvā pāyāsi. Rathe nisinno puriso: “Tāta, kenatthenāgatosī” ti pucchitvā: “Tumhe upaṭṭhātun”-ti vutte: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā yānā oruyha sarīrakiccatthāya gato. Tasmiṁ khaṇe sakko rathaṁ abhiruhitvā vegena pājesi. Rathasāmiko pana sarīrakiccaṁ katvā nikkhanto sakkaṁ rathaṁ gahetvā palāyantaṁ disvā vegena gantvā: “Tiṭṭha tiṭṭha, kuhiṁ me rathaṁ nesī” ti vatvā: “Tava ratho añño bhavissati, ayaṁ pana mama ratho” ti vutte tena saddhiṁ kalahaṁ karonto sālādvāraṁ patto. Paṇḍito: “Kiṁ nāmetan”-ti pucchitvā te pakkosāpetvā āgacchante disvā nibbhayatāya ceva akkhīnaṁ animisatāya ca: “Ayaṁ sakko, ayaṁ rathasāmiko” ti aññāsi, evaṁ sante pi vivādakāraṇaṁ pucchitvā: “Mama vinicchaye ṭhassathā” ti vatvā: “Āma, ṭhassāmā” ti vutte: “Ahaṁ rathaṁ pājessāmi, tumhe dve pi rathaṁ pacchato gahetvā gacchatha, rathasāmiko na vissajjessati, itaro vissajjessatī” ti vatvā purisaṁ āṇāpesi: “Rathaṁ pājehī” ti. So tathā akāsi.

Itare pi dve pacchato gahetvā gacchanti. Rathasāmiko thokaṁ gantvā vissajjetvā ṭhito, sakko pana rathena saddhiṁ gantvā ratheneva saddhiṁ nivatti. Paṇḍito manusse ācikkhi: “Ayaṁ puriso thokaṁ gantvā rathaṁ [PTS 6.339] vissajjetvā ṭhito, ayaṁ pana rathena saddhiṁ dhāvitvā ratheneva saddhiṁ nivatti, nevassa sarīre sedabindumattam-pi atthi, assāsapassāso pi natthi, abhīto animisanetto, esa sakko devarājā” ti. Atha naṁ: “Sakko devarājāsī” ti pucchitvā: “Āma, paṇḍitā” ti vutte: “Kasmā āgatosī” ti vatvā: “Taveva paññāpakāsanatthaṁ paṇḍitā” ti vutte: “Tena hi mā puna evamakāsī” ti ovadati. Sakko pi sakkānubhāvaṁ dassento ākāse ṭhatvā: “Suvinicchito paṇḍitena aḍḍo” ti paṇḍitassa thutiṁ katvā sakaṭṭhānam-eva gato. Tadā so amacco sayam-eva rañño santikaṁ gantvā: “Mahārāja, paṇḍitena evaṁ rathaaḍḍo suvinicchito, sakko pi tena parājito, kasmā purisavisesaṁ na jānāsi, devā” ti āha. Rājā senakaṁ pucchi: “Kiṁ, senaka, ānema paṇḍitan”-ti. So lābhamaccharena: “Mahārāja, ettakena paṇḍito nāma na hoti, āgametha tāva vīmaṁsitvā jānissāmā” ti āha.

Sattadārakapañho niṭṭhito

Gadrabhapañho

Daṇḍo ti athekadivasaṁ rājā: “Paṇḍitaṁ vīmaṁsissāmā” ti khadiradaṇḍaṁ āharāpetvā tato vidatthiṁ gahetvā cundakāre pakkosāpetvā suṭṭhu likhāpetvā pācīnayavamajjhakagāmaṁ pesesi: “Pācīnayavamajjhakagāmavāsino kira paṇḍitā, ‘imassa khadiradaṇḍassa idaṁ aggaṁ, idaṁ mūlan’-ti jānantu, ajānantānaṁ sahassadaṇḍo” ti. Gāmavāsino sannipatitvā jānituṁ asakkontā seṭṭhino kathayiṁsu: “Kadāci mahosadhapaṇḍito jāneyya, pakkosāpetvā taṁ pucchathā” ti. Seṭṭhi paṇḍitaṁ kīḷāmaṇḍalā pakkosāpetvā tamatthaṁ ārocetvā: “Tāta, mayaṁ jānituṁ na sakkoma, api nu tvaṁ sakkhissasī” ti pucchi. Taṁ sutvā paṇḍito cintesi: “Rañño imassa aggena vā mūlena vā payojanaṁ natthi, mama vīmaṁsanatthāya pesitaṁ bhavissatī” ti. Cintetvā ca pana: “Āharatha, tāta, jānissāmī” ti āharāpetvā hatthena gahetvāva: “Idaṁ aggaṁ idaṁ mūlan”-ti ñatvā pi mahājanassa hadayaggahaṇatthaṁ udakapātiṁ āharāpetvā khadiradaṇḍakassa majjhe suttena bandhitvā suttakoṭiyaṁ gahetvā khadiradaṇḍakaṁ udakapiṭṭhe ṭhapesi. Mūlaṁ bhāriyatāya paṭhamaṁ udake nimujji. Tato mahājanaṁ pucchi: “Rukkhassa nāma mūlaṁ bhāriyaṁ hoti, udāhu aggan”-ti? “Mūlaṁ paṇḍitā” ti. Tena hi imassa paṭhamaṁ nimuggaṁ passatha, etaṁ mūlanti imāya saññāya aggañca mūlañca ācikkhi. Gāmavāsino: “Idaṁ aggaṁ idaṁ mūlan”-ti rañño pahiṇiṁsu. Rājā: “Ko imaṁ jānātī” ti pucchitvā: “Sirivaḍḍhanaseṭṭhino putto mahosadhapaṇḍito” ti sutvā: “Kiṁ, senaka, ānema paṇḍitan”-ti pucchi. Adhivāsehi, deva, aññena pi upāyena naṁ vīmaṁsissāmāti.

Sīsan-ti athekadivasaṁ itthiyā ca purisassa cāti dve sīsāni āharāpetvā: “Idaṁ itthisīsaṁ, idaṁ purisasīsanti jānantu, ajānantānaṁ sahassadaṇḍo” ti pahiṇiṁsu. Gāmavāsino ajānantā paṇḍitaṁ pucchiṁsu. So disvāva aññāsi. Kathaṁ jānāti? Purisasīse kira sibbinī ujukāva hoti, itthisīse sibbinī vaṅkā hoti, parivattitvā gacchati. So iminā abhiññāṇena: “Idaṁ itthiyā sīsaṁ, idaṁ purisassa sīsan”-ti ācikkhi. Gāmavāsino pi rañño pahiṇiṁsu. Sesaṁ purimasadisam-eva.

Ahī ti athekadivasaṁ sappañca sappiniñca āharāpetvā: “Ayaṁ sappo, ayaṁ sappinīti jānantu, ajānantānaṁ sahassadaṇḍo” ti vatvā gāmavāsīnaṁ pesesuṁ. Gāmavāsino ajānantā paṇḍitaṁ pucchiṁsu. So disvāva jānāti. Sappassa hi naṅguṭṭhaṁ thūlaṁ hoti, sappiniyā tanukaṁ hoti, sappassa sīsaṁ puthulaṁ hoti, sappiniyā tanukaṁ hoti, sappassa akkhīni mahantāni, sappiniyā khuddakāni, sappassa sovattiko parābaddho hoti, sappiniyā vicchinnako. So imehi abhiññāṇehi: “Ayaṁ [PTS 6.340] sappo, ayaṁ sappinī” ti ācikkhi. Sesaṁ vuttanayam-eva.

Kukkuṭo ti athekadivasaṁ: “Pācīnayavamajjhakagāmavāsino amhākaṁ sabbasetaṁ pādavisāṇaṁ sīsakakudhaṁ tayo kāle anatikkamitvā nadantaṁ usabhaṁ pesentu, no ce pesenti, sahassadaṇḍo” ti pahiṇiṁsu. Te ajānantā paṇḍitaṁ pucchiṁsu. So āha: “rājā vo sabbasetaṁ kukkuṭaṁ āharāpesi, so hi pādanakhasikhatāya pādavisāṇo nāma, sīsacūḷatāya sīsakakudho nāma, tikkhattuṁ vassanato tayo kāle anatikkamitvā nadati nāma, tasmā evarūpaṁ kukkuḷaṁ pesethā” ti āha. Te pesayiṁsu.

Maṇī ti sakkena kusarañño dinno maṇikkhandho aṭṭhasu ṭhānesu vaṅko hoti. Tassa purāṇasuttaṁ chinnaṁ, koci purāṇasuttaṁ nīharitvā navasuttaṁ pavesetuṁ na sakkoti, tasmā ekadivasaṁ: “Imasmā maṇikkhandhā purāṇasuttaṁ nīharitvā navasuttaṁ pavesentū” ti pesayiṁsu. Gāmavāsino purāṇasuttaṁ nīharitvā navasuttaṁ pavesetuṁ asakkontā paṇḍitassa ācikkhiṁsu. So: “Mā cintayittha, madhuṁ āharathā” ti āharāpetvā maṇino dvīsu passesu madhunā chiddaṁ makkhetvā kambalasuttaṁ vaṭṭetvā koṭiyaṁ madhunā makkhetvā thokaṁ chidde pavesetvā kipillikānaṁ nikkhamanaṭṭhāne ṭhapesi. Kipillikā madhugandhena nikkhamitvā maṇimhi purāṇasuttaṁ khādamānā gantvā kambalasuttakoṭiyaṁ ḍaṁsitvā kaḍḍhantā ekena passena nīhariṁsu. Paṇḍito pavesitabhāvaṁ ñatvā: “Rañño dethā” ti gāmavāsīnaṁ adāsi. Te rañño pesayiṁsu. So pavesitaupāyaṁ sutvā tussi.

Vijāyanan-ti athekadivasaṁ rañño maṅgalausabhaṁ bahū māse khādāpetvā mahodaraṁ katvā visāṇāni dhovitvā telena makkhetvā haliddiyā nhāpetvā gāmavāsīnaṁ pahiṇiṁsu: “Tumhe kira paṇḍitā, ayañca rañño maṅgalausabho patiṭṭhitagabbho, etaṁ vijāyāpetvā savacchakaṁ pesetha, apesentānaṁ sahassadaṇḍo” ti. Gāmavāsino: “Na sakkā idaṁ kātuṁ, kiṁ nu kho karissāmā” ti paṇḍitaṁ pucchiṁsu. So: “Iminā ekena pañhapaṭibhāgena bhavitabban”-ti cintetvā: “Sakkhissatha panekaṁ raññā saddhiṁ kathanasamatthaṁ visāradaṁ purisaṁ laddhun”-ti pucchi. “Na garu etaṁ, paṇḍitā” ti. “Tena hi naṁ pakkosathā” ti. Te pakkosiṁsu. Atha naṁ mahāsatto: “Ehi, bho purisa, tvaṁ tava kese piṭṭhiyaṁ vikiritvā nānappakāraṁ balavaparidevaṁ paridevanto rājadvāraṁ gaccha, aññehi pucchito pi kiñci avatvāva parideva, raññā pana pakkosāpetvā paridevakāraṇaṁ pucchito va samāno ‘pitā me deva vijāyituṁ na sakkoti, ajja sattamo divaso, paṭisaraṇaṁ me hohi, vijāyanupāyamassa karohī’ ti vatvā raññā ‘kiṁ vilapasi aṭṭhānametaṁ, purisā nāma vijāyantā natthī’ ti vutte ‘sace deva, evaṁ natthi, atha kasmā pācīnayavamajjhakagāmavāsino kathaṁ maṅgalausabhaṁ vijāyāpessantī’ ti vadeyyāsī” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tathā akāsi. Rājā: “Kenidaṁ pañhapaṭibhāgaṁ cintitan”-ti pucchitvā: “Mahosadhapaṇḍitenā” ti sutvā tussi.

Odanan-ti aparasmiṁ divase: “Paṇḍitaṁ vīmaṁsissāmā” ti: “Pācīnayavamajjhakagāmavāsino amhākaṁ aṭṭhaṅgasamannāgataṁ ambilodanaṁ pacitvā pesentu. Tatrimāni aṭṭhaṅgāni [PTS 6.341]: na taṇḍulehi, na udakena, na ukkhaliyā, na uddhanena, na agginā, na dārūhi, na itthiyā na purisena, na maggenāti. Apesentānaṁ sahassadaṇḍo” ti pahiṇiṁsu. Gāmavāsino taṁ kāraṇaṁ ajānantā paṇḍitaṁ pucchiṁsu. So: “Mā cintayitthā” ti vatvā: “Na taṇḍulehīti kaṇikaṁ gāhāpetvā, na udakenāti himaṁ gāhāpetvā, na ukkhaliyāti aññaṁ navamattikābhājanaṁ gāhāpetvā, na uddhanenāti khāṇuke koṭṭāpetvā, na aggināti pakatiaggiṁ pahāya araṇiaggiṁ gāhāpetvā, na dārūhīti paṇṇāni gāhāpetvā ambilodanaṁ pacāpetvā navabhājane pakkhipitvā lañchitvā, na itthiyā na purisenāti paṇḍakena ukkhipāpetvā, na maggenāti mahāmaggaṁ pahāya jaṅghamaggena rañño pesethā” ti āha. Te tathā kariṁsu. Rājā: “Kena panesa pañho ñāto” ti pucchitvā: “Mahosadhapaṇḍitenā” ti sutvā tussi.

Vālukan-ti aparasmiṁ divase paṇḍitassa vīmaṁsanatthaṁ gāmavāsīnaṁ pahiṇiṁsu: “Rājā dolāya kīḷitukāmo, rājakule purāṇayottaṁ chinnaṁ, ekaṁ vālukayottaṁ vaṭṭetvā pesentu, apesentānaṁ sahassadaṇḍo” ti. Te paṇḍitaṁ pucchiṁsu. Paṇḍito: “Iminā pi pañhapaṭibhāgeneva bhavitabban”-ti gāmavāsino assāsetvā vacanakusale dve tayo purise pakkosāpetvā: “Gacchatha tumhe, rājānaṁ vadetha ‘deva, gāmavāsino tassa yottassa tanukaṁ vā thūlaṁ vā pamāṇaṁ na jānanti, purāṇavālukayottato vidatthimattaṁ vā caturaṅgulamattaṁ vā khaṇḍaṁ pesetha, taṁ oloketvā tena pamāṇena vaṭṭessantī’ ti. Sace, vo rājā ‘amhākaṁ ghare vālukayottaṁ nāma na kadāci sutapubban’-ti vadati, atha naṁ ‘sace, mahārāja, vo evarūpaṁ na sakkā kātuṁ, pācīnayavamajjhakagāmavāsino kathaṁ karissantī’ ti vadeyyāthā” ti pesesi. Te tathā kariṁsu. Rājā: “Kena cintitaṁ pañhapaṭibhāgan”-ti pucchitvā: “Mahosadhapaṇḍitenā” ti sutvā tussi.

Taḷākan-ti aparasmiṁ divase paṇḍitassa vīmaṁsanatthaṁ: “Rājā udakakīḷaṁ kīḷitukāmo, pañcavidhapadumasacchannaṁ pokkharaṇiṁ pesentu, apesentānaṁ sahassadaṇḍo” ti gāmavāsīnaṁ pesayiṁsu. Te paṇḍitassa ārocesuṁ. So: “Iminā pi pañhapaṭibhāgeneva bhavitabban”-ti cintetvā vacanakusale katipaye manusse pakkosāpetvā: “Etha tumhe udakakīḷaṁ kīḷitvā akkhīni rattāni katvā allakesā allavatthā kaddamamakkhitasarīrā yottadaṇḍaleḍḍuhatthā rājadvāraṁ gantvā dvāre ṭhitabhāvaṁ rañño ārocāpetvā katokāsā pavisitvā ‘mahārāja, tumhehi kira pācīnayavamajjhakagāmavāsino pokkharaṇiṁ pesentūti pahitā mayaṁ tumhākaṁ anucchavikaṁ mahantaṁ pokkharaṇiṁ ādāya āgatā. Sā pana araññavāsikattā nagaraṁ disvā dvārapākāraparikhāaṭṭālakādīni oloketvā bhītatasitā yottāni chinditvā palāyitvā araññam-eva paviṭṭhā, mayaṁ leḍḍudaṇḍādīhi pothentā pi nivattetuṁ na sakkhimhā, tumhākaṁ araññā ānītaṁ purāṇapokkharaṇiṁ pesetha, tāya saddhiṁ yojetvā harissāmā’ ti vatvā raññāna kadāci mama araññato ānītapokkharaṇī nāma [PTS 6.342] bhūtapubbā, na ca mayā kassaci yojetvā āharaṇatthāya pokkharaṇī pesitapubbā’ ti vutte ‘sace, deva, vo evaṁ na sakkā kātuṁ, pācīnayavamajjhakagāmavāsino kathaṁ pokkharaṇiṁ pesessantī’ ti vadeyyāthā” ti vatvā pesesi. Te tathā kariṁsu. Rājā paṇḍitena ñātabhāvaṁ sutvā tussi.

Uyyānan-ti punekadivasaṁ: “Mayaṁ uyyānakīḷaṁ kīḷitukāmā, amhākañca purāṇauyyānaṁ parijiṇṇaṁ, obhaggaṁ jātaṁ, pācīnayavamajjhakagāmavāsino supupphitataruṇarukkhasañchannaṁ navauyyānaṁ pesentū” ti pahiṇiṁsu. Gāmavāsino paṇḍitassa ārocesuṁ. Paṇḍito: “Iminā pi pañhapaṭibhāgeneva bhavitabban”-ti te samassāsetvā manusse pesetvā purimanayeneva kathāpesi.

Tadā pi rājā tussitvā senakaṁ pucchi: “Kiṁ, senaka, ānema paṇḍitan”-ti. So lābhamacchariyena: “Ettakena paṇḍito nāma na hoti, āgametha, devā” ti āha. Tassa taṁ vacanaṁ sutvā rājā cintesi: “Mahosadhapaṇḍito sattadārakapañhehi mama manaṁ gaṇhi, evarūpesupissa guyhapañhavissajjanesu ceva pañhapaṭibhāgesu ca buddhassa viya byākaraṇaṁ, senako evarūpaṁ paṇḍitaṁ ānetuṁ na deti, kiṁ me senakena, ānessāmi nan”-ti. So mahantena parivārena taṁ gāmaṁ pāyāsi. Tassa maṅgalaassaṁ abhiruhitvā gacchantassa assassa pādo phalitabhūmiyā antaraṁ pavisitvā bhijji. Rājā tato va nivattitvā nagaraṁ pāvisi. Atha naṁ senako upasaṅkamitvā pucchi: “Mahārāja, paṇḍitaṁ kiṁ ānetuṁ pācīnayavamajjhakagāmaṁ agamitthā” ti. “Āma, paṇḍitā” ti. “Mahārāja, tumhe maṁ anatthakāmaṁ katvā passatha, ‘āgametha tāvā’ ti vutte pi atituritā nikkhamittha, paṭhamagamaneneva maṅgalaassassa pādo bhinno” ti.

So tassa vacanaṁ sutvā tuṇhī hutvā punekadivasaṁ tena saddhiṁ mantesi: “Kiṁ, senaka, ānema paṇḍitan”-ti. Deva, sayaṁ agantvā dūtaṁ pesetha: “Paṇḍita, amhākaṁ tava santikaṁ āgacchantānaṁ assassa pādo bhinno, assataraṁ vā no pesetu seṭṭhataraṁ vā” ti. “Yadi assataraṁ pesessati, sayaṁ āgamissati. Seṭṭhataraṁ pesento pitaraṁ pesessati, ayameko no pañho bhavissatī” ti. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tathā katvā dūtaṁ pesesi. Paṇḍito dūtassa vacanaṁ sutvā: “Rājā mamañceva pitarañca passitukāmo” ti cintetvā pitu santikaṁ gantvā vanditvā: “Tāta, rājā tumhe ceva mamañca daṭṭhukāmo, tumhe paṭhamataraṁ seṭṭhisahassaparivutā gacchatha, gacchantā ca tucchahatthā agantvā navasappipūraṁ candanakaraṇḍakaṁ ādāya gacchatha. Rājā tumhehi saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā ‘gahapati patirūpaṁ āsanaṁ ñatvā nisīdāhī’ ti vakkhati, atha tumhe tathārūpaṁ āsanaṁ ñatvā nisīdeyyātha. Tumhākaṁ nisinnakāle ahaṁ āgamissāmi, rājā mayā pi saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā ‘paṇḍita, tavānurūpaṁ āsanaṁ ñatvā nisīdā’ ti vakkhati, athāhaṁ tumhe olokessāmi, tumhe tāya saññāya āsanā vuṭṭhāya ‘tāta mahosadha, imasmiṁ āsane nisīdā’ ti vadeyyātha, ajja no eko pañho matthakaṁ pāpuṇissatī” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā vuttanayeneva gantvā attano dvāre ṭhitabhāvaṁ rañño ārocāpetvā: “Pavisatū” ti vutte pavisitvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ aṭṭhāsi.

Rājā tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā: “Gahapati, tavaputto mahosadhapaṇḍito kuhin”-ti pucchi. “Pacchato āgacchati, devā” ti. Rājā: “Pacchato āgacchatī” ti sutvā tuṭṭhamānaso hutvā: “Mahāseṭṭhi attano yuttāsanaṁ ñatvā nisīdā” ti āha. So attano yuttāsanaṁ ñatvā [PTS 6.343] ekamantaṁ nisīdi. Mahāsatto pi alaṅkatapaṭiyatto dārakasahassaparivuto alaṅkatarathe nisīditvā nagaraṁ pavisanto parikhāpiṭṭhe caramānaṁ ekaṁ gadrabhaṁ disvā thāmasampanne māṇave pesesi: “Ambho, etaṁ gadrabhaṁ anubandhitvā yathā saddaṁ na karoti, evamassa mukhabandhanaṁ katvā kilañjena veṭhetvā tasmiṁ ekenattharaṇena paṭicchādetvā aṁsenādāya āgacchathā” ti. Te tathā kariṁsu. Bodhisatto pi mahantena parivārena nagaraṁ pāvisi. Mahājano: “Esa kira sirivaḍḍhanaseṭṭhino putto mahosadhapaṇḍito nāma, esa kira jāyamāno osadhaghaṭikaṁ hatthena gahetvā jāto, iminā kira ettakānaṁ vīmaṁsanapañhānaṁ pañhapaṭibhāgo ñāto” ti mahāsattaṁ abhitthavanto olokento pi tittiṁ na gacchati. So rājadvāraṁ gantvā paṭivedesi. Rājā sutvāva haṭṭhatuṭṭho: “Mama putto mahosadhapaṇḍito khippaṁ āgacchatū” ti āha. So dārakasahassaparivuto pāsādaṁ abhiruhitvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Rājā taṁ disvāva somanassappatto hutvā madhurapaṭisanthāraṁ katvā: “Paṇḍita, patirūpaṁ āsanaṁ ñatvā nisīdā” ti āha. Atha so pitaraṁ olokesi. Athassa pitā pi olokitasaññāya uṭṭhāya: “Paṇḍita, imasmiṁ āsane nisīdā” ti āha. So tasmiṁ āsane nisīdi.

Taṁ tattha nisinnaṁ disvāva senakapukkusakāmindadevindā ceva aññe ca andhabālā pāṇiṁ paharitvā mahāhasitaṁ hasitvā: “Imaṁ andhabālaṁ ‘paṇḍito’ ti vadiṁsu, so pitaraṁ āsanā vuṭṭhāpetvā sayaṁ nisīdati, imaṁ ‘paṇḍito’ ti vattuṁ ayuttan”-ti parihāsaṁ kariṁsu. Rājā pi dummukho anattamano ahosi. Atha naṁ mahāsatto pucchi: “Kiṁ, mahārāja, dummukhatthā” ti? “Āma paṇḍita, dummukhomhi, savanam-eva te manāpaṁ, dassanaṁ pana amanāpaṁ jātan”-ti. “Kiṁ kāraṇā, mahārājā” ti? “Pitaraṁ āsanā vuṭṭhāpetvā nisinnattā” ti. “Kiṁ pana tvaṁ, mahārāja, ‘sabbaṭṭhānesu puttehi pitaro va uttamā’ ti maññasī” ti. “Āma, paṇḍitā” ti. Atha mahāsatto: “Nanu, mahārāja, tumhehi amhākaṁ ‘assataraṁ vā pesetu seṭṭhataraṁ vā’ ti sāsanaṁ pahitan”-ti vatvā āsanā vuṭṭhāya te māṇave oloketvā: “Tumhehi gahitaṁ gadrabhaṁ ānethā” ti āṇāpetvā rañño pādamūle nipajjāpetvā: “Mahārāja, ayaṁ gadrabho kiṁ agghatī” ti pucchi. “Paṇḍita, sace upakārako, aṭṭha kahāpaṇe agghatī” ti. “Imaṁ paṭicca jāto ājānīyavaḷavāya kucchimhi vuṭṭhaassataro kiṁ agghatī” ti? “Anaggho paṇḍitā” ti. “Deva, kasmā evaṁ kathetha, nanu tumhehi idāneva vuttaṁ ‘sabbaṭṭhānesu puttehi pitaro va uttamā’ ti. Sace taṁ saccaṁ, tumhākaṁ vāde assatarato gadrabho va uttamo hoti, kiṁ pana, mahārāja, tumhākaṁ paṇḍitā ettakam-pi jānituṁ asakkontā pāṇiṁ paharitvā hasanti, aho tumhākaṁ paṇḍitānaṁ paññāsampatti, kuto vo ete laddhā” ti cattāro paṇḍite parihasitvā rājānaṁ imāya ekakanipāte gāthāya ajjhabhāsi:

Haṁci tuvaṁ evamaññasi ‘seyyo, puttena pitā’ ti rājaseṭṭha,
Handassatarassa te ayaṁ, assatarassa hi gadrabho pitā ti. (JA. 111).

Tassattho: yadi, tvaṁ rājaseṭṭha, sabbaṭṭhānesu seyyo puttena pitāti evaṁ maññasi, tava assatarato pi ayaṁ gadrabho seyyo hotu. Kiṁ kāraṇā? Assatarassa hi gadrabho pitāti.

Evañca pana vatvā mahāsatto āha: “mahārāja [PTS 6.344], sace puttato pitā seyyo, mama pitaraṁ gaṇhatha. Sace pitito putto seyyo, maṁ gaṇhatha tumhākaṁ atthāyā” ti. Rājā somanassappatto ahosi. Sabbā rājaparisāpi: “Sukathito paṇḍitena pañho” ti unnadantā sādhukārasahassāni adaṁsu, aṅguliphoṭā ceva celukkhepā ca pavattiṁsu. Cattāro paṇḍitā pi dummukhā pajjhāyantāva ahesuṁ. Nanu mātāpitūnaṁ guṇaṁ jānanto bodhisattena sadiso nāma natthi, atha so kasmā evamakāsīti? Na so pitu avamānanatthāya, raññā pana: “Assataraṁ vā pesetu seṭṭhataraṁ vā” ti pesitaṁ, tasmā tasseva pañhassa āvibhāvatthaṁ attano ca paṇḍitabhāvassa ñāpanatthaṁ catunnañca paṇḍitānaṁ appaṭibhānakaraṇatthaṁ evamakāsīti.

Gadrabhapañho niṭṭhito

Ekūnavīsatimapañho

Rājā tussitvā gandhodakapuṇṇaṁ suvaṇṇabhiṅkāraṁ ādāya: “Pācīnayavamajjhakagāmaṁ rājabhogena paribhuñjatū” ti seṭṭhissa hatthe udakaṁ pātetvā: “Sesaseṭṭhino etasseva upaṭṭhākā hontū” ti vatvā bodhisattassa mātu ca sabbālaṅkāre pesetvā gadrabhapañhe pasanno bodhisattaṁ puttaṁ katvā gaṇhituṁ seṭṭhiṁ avoca: “gahapati, mahosadhapaṇḍitaṁ mama puttaṁ katvā dehī” ti. “Deva, atitaruṇo ayaṁ, ajjāpissa mukhe khīragandho vāyati, mahallakakāle tumhākaṁ santike bhavissatī” ti. “Gahapati, tvaṁ ito paṭṭhāya etasmiṁ nirālayo hohi, ayaṁ ajjatagge mama putto, ahaṁ mama puttaṁ posetuṁ sakkhissāmi, gaccha tvan”-ti taṁ uyyojesi. So rājānaṁ vanditvā paṇḍitaṁ āliṅgitvā ure nipajjāpetvā sīse cumbitvā: “Tāta, appamatto hohī” ti ovādamassa adāsi. So pi pitaraṁ vanditvā: “Tāta, mā cintayitthā” ti assāsetvā pitaraṁ uyyojesi. Rājā paṇḍitaṁ pucchi: “Tāta, antobhattiko bhavissasi, udāhu bahibhattiko” ti. So: “Mahā me parivāro, tasmā bahibhattikena mayā bhavituṁ vaṭṭatī” ti cintetvā: “Bahibhattiko bhavissāmi, devā” ti āha. Athassa rājā anurūpaṁ gehaṁ dāpetvā dārakasahassaṁ ādiṁ katvā paribbayaṁ dāpetvā sabbaparibhoge dāpesi. So tato paṭṭhāya rājānaṁ upaṭṭhāsi.

Rājā pi naṁ vīmaṁsitukāmo ahosi. Tadā ca nagarassa dakkhiṇadvārato avidūre pokkharaṇitīre ekasmiṁ tālarukkhe kākakulāvake maṇiratanaṁ ahosi. Tassa chāyā pokkharaṇiyaṁ paññāyi. Mahājano: “Pokkharaṇiyaṁ maṇi atthī” ti rañño ārocesi. So senakaṁ āmantetvā: “Pokkharaṇiyaṁ [PTS 6.345] kira maṇiratanaṁ paññāyati, kathaṁ taṁ gaṇhāpessāmā” ti pucchitvā: “Mahārāja, udakaṁ nīharāpetvā gaṇhituṁ vaṭṭatī” ti vutte: “Tena hi, ācariya, evaṁ karohī” ti tasseva bhāramakāsi. So bahū manusse sannipātāpetvā udakañca kaddamañca nīharāpetvā bhūmiṁ bhinditvā pi maṇiṁ nāddasa. Puna puṇṇāya pokkharaṇiyā maṇicchāyā paññāyi. So puna pi tathā katvā na ca addasa. Tato rājā paṇḍitaṁ āmantetvā: “Tāta, pokkharaṇiyaṁ eko maṇi paññāyati, senako udakañca kaddamañca nīharāpetvā bhūmiṁ bhinditvā pi nāddasa, puna puṇṇāya pokkharaṇiyā paññāyati, sakkhissasi taṁ maṇiṁ gaṇhāpetun”-ti pucchi. So: “Netaṁ, mahārāja, garu, etha dassessāmī” ti āha. Rājā tassa vacanaṁ tussitvā: “Passissāmi ajja paṇḍitassa ñāṇabalan”-ti mahājanaparivuto pokkharaṇitīraṁ gato.

Mahāsatto tīre ṭhatvā maṇiṁ olokento: “Nāyaṁ maṇi pokkharaṇiyaṁ, tālarukkhe kākakulāvake maṇinā bhavitabban”-ti ñatvā: “Natthi, deva, pokkharaṇiyaṁ maṇī” ti vatvā: “Nanu udake paññāyatī” ti vutte: “Tena hi udakapātiṁ āharā” ti udakapātiṁ āharāpetvā: “Passatha, deva, nāyaṁ maṇi pokkharaṇiyaṁ yeva paññāyati, pātiyam-pi paññāyatī” ti vatvā: “Paṇḍita, kattha pana maṇinā bhavitabban”-ti vutte: “Deva, pokkharaṇiyam-pi pātiyam-pi chāyāva paññāyati, na maṇi, maṇi pana tālarukkhe kākakulāvake atthi, purisaṁ āṇāpetvā āharāpehī” ti āha. Rājā tathā katvā maṇiṁ āharāpesi. So āharitvā paṇḍitassa adāsi. Paṇḍito taṁ gahetvā rañño hatthe ṭhapesi. Taṁ disvā mahājano paṇḍitassa sādhukāraṁ datvā senakaṁ paribhāsanto: “Maṇiratanaṁ tālarukkhe kākakulāvake atthi, senakabālo bahū manusse pokkharaṇim-eva bhindāpesi, paṇḍitena nāma mahosadhasadisena bhavitabban”-ti mahāsattassa thutimakāsi. Rājāpissa tuṭṭho attano gīvāya piḷandhanaṁ muttāhāraṁ datvā dārakasahassānam-pi muttāvaliyo dāpesi. Bodhisattassa ca parivārassa ca iminā parihārena upaṭṭhānaṁ anujānīti.

Ekūnavīsatimapañho niṭṭhito

Kakaṇṭakapañho

Punekadivasaṁ rājā paṇḍitena saddhiṁ uyyānaṁ agamāsi. Tadā [PTS 6.346] eko kakaṇṭako toraṇagge vasati. So rājānaṁ āgacchantaṁ disvā otaritvā bhūmiyaṁ nipajji. Rājā tassa taṁ kiriyaṁ oloketvā: “Paṇḍita, ayaṁ kakaṇṭako kiṁ karotī” ti pucchi. Mahāsatto: “Mahārāja, tumhe sevatī” ti āha. “Sace evaṁ amhākaṁ sevati, etassa mā nipphalo hotu, bhogamassa dāpehī” ti. “Deva, tassa bhogena kiccaṁ natthi, khādanīyamattaṁ alametassā” ti. “Kiṁ panesa, khādatī” ti? “Maṁsaṁ devā” ti. “Kittakaṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti? “Kākaṇikamattagghanakaṁ devā” ti. Rājā ekaṁ purisaṁ āṇāpesi: “Rājadāyo nāma kākaṇikamattaṁ na vaṭṭati, imassa nibaddhaṁ aḍḍhamāsagghanakaṁ maṁsaṁ āharitvā dehī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tato paṭṭhāya tathā akāsi. So ekadivasaṁ uposathe māghāte maṁsaṁ alabhitvā tam-eva aḍḍhamāsakaṁ vijjhitvā suttena āvunitvā tassa gīvāyaṁ piḷandhi. Athassa taṁ nissāya māno uppajji. Taṁ divasam-eva rājā puna mahosadhena saddhiṁ uyyānaṁ agamāsi. So rājānaṁ āgacchantaṁ disvā pi dhanaṁ nissāya uppannamānavasena: “Vedeha, tvaṁ nu kho mahaddhano, ahaṁ nu kho” ti raññā saddhiṁ attānaṁ samaṁ karonto anotaritvā toraṇagge yeva sīsaṁ cālento nipajji. Rājā tassa taṁ kiriyaṁ oloketvā: “Paṇḍita, esa pubbe viya ajja na otarati, kiṁ nu kho kāraṇan”-ti pucchanto imaṁ gāthamāha.

Nāyaṁ pure unnamati, toraṇagge kakaṇṭako,
Mahosadha vijānāhi, kena thaddho kakaṇṭako ti. (JA. 170).

Tattha unnamatī ti yathā ajja anotaritvā toraṇagge yeva sīsaṁ cālento unnamati, evaṁ pure na unnamati. Kena thaddho ti kena kāraṇena thaddhabhāvaṁ āpannoti.

Paṇḍito tassa vacanaṁ sutvā: “Mahārāja, uposathe māghāte maṁsaṁ alabhantena rājapurisena gīvāya baddhaṁ aḍḍhamāsakaṁ nissāya tassa mānena bhavitabban”-ti ñatvā imaṁ gāthamāha.

Aladdhapubbaṁ laddhāna, aḍḍhamāsaṁ kakaṇṭako,
Atimaññati rājānaṁ, vedehaṁ mithilaggahan-ti. (JA. 170).

Rājā [PTS 6.347] tassa vacanaṁ sutvā taṁ purisaṁ pakkosāpetvā pucchi. So yathābhūtaṁ rañño ārocesi. Rājā taṁ kathaṁ sutvā: “Kañci apucchitvāva sabbaññubuddhena viya paṇḍitena kakaṇṭakassa ajjhāsayo ñāto” ti ativiya pasīditvā paṇḍitassa catūsu dvāresu suṅkaṁ dāpesi. Kakaṇṭakassa pana kujjhitvā vattaṁ hāretuṁ ārabhi. Paṇḍito pana: “Mā hārehi mahārājā” ti taṁ nivāresi.

Kakaṇṭakapañho niṭṭhito

Sirikāḷakaṇṇipañho

Atheko mithilavāsī piṅguttaro nāma māṇavo takkasilaṁ gantvā disāpāmokkhācariyassa santike sippaṁ sikkhanto khippam-eva sikkhi. So anuyogaṁ datvā: “Gacchāmahan”-ti ācariyaṁ āpucchi. Tasmiṁ pana kule: “Sace vayappattā dhītā hoti, jeṭṭhantevāsikassa dātabbā” ti vattaṁva, tasmā tassa ācariyassa vayappattā ekā dhītā atthi, sā abhirūpā devaccharāpaṭibhāgā. Atha naṁ ācariyo: “Dhītaraṁ te, tāta, dassāmi, taṁ ādāya gamissasī” ti āha. So pana māṇavo dubbhago kāḷakaṇṇī, kumārikā pana mahāpuññā. Tassa taṁ disvā cittaṁ na allīyati. So taṁ arocento pi: “Ācariyassa vacanaṁ na bhindissāmī” ti sampaṭicchi. Ācariyo dhītaraṁ tassa adāsi. So rattibhāge alaṅkatasirisayane nipanno tāya āgantvā sayanaṁ abhiruḷhamattāya aṭṭīyamāno harāyamāno jigucchamāno pakampamāno otaritvā bhūmiyaṁ nipajji. Sā pi otaritvā tassa santikaṁ gantvā nipajji, so uṭṭhāya sayanaṁ abhiruhi. Sā pi puna sayanaṁ abhiruhi, so puna sayanā otaritvā bhūmiyaṁ nipajji. Kāḷakaṇṇī nāma siriyā saddhiṁ na sameti. Kumārikā sayane yeva nipajji, so bhūmiyaṁ sayi.

Evaṁ sattāhaṁ vītināmetvā taṁ ādāya ācariyaṁ vanditvā nikkhami, antarāmagge ālāpasallāpamattam-pi natthi. Anicchamānāva ubho pi mithilaṁ sampattā. Atha piṅguttaro nagarā avidūre phalasampannaṁ udumbararukkhaṁ disvā khudāya pīḷito taṁ abhiruhitvā phalāni khādi. Sā pi chātajjhattā rukkhamūlaṁ gantvā: “Sāmi, mayham-pi phalāni pātethā” ti āha. Kiṁ tava hatthapādā natthi, sayaṁ abhiruhitvā khādāti. Sā abhiruhitvā khādi. So tassā abhiruḷhabhāvaṁ ñatvā khippaṁ otaritvā rukkhaṁ [PTS 6.348] kaṇṭakehi parikkhipitvā: “Muttomhi kāḷakaṇṇiyā” ti vatvā palāyi. Sā pi otarituṁ asakkontī tattheva nisīdi. Atha rājā uyyāne kīḷitvā hatthikkhandhe nisinno sāyanhasamaye nagaraṁ pavisanto taṁ disvā paṭibaddhacitto hutvā: “Sapariggahā, apariggahā” ti pucchāpesi. Sāpi: “Atthi me, sāmi, kuladattiko pati, so pana maṁ idha nisīdāpetvā chaḍḍetvā palāto” ti āha. Amacco taṁ kāraṇaṁ rañño ārocesi. Rājā: “Asāmikabhaṇḍaṁ nāma rañño pāpuṇātī” ti taṁ otāretvā hatthikkhandhaṁ āropetvā nivesanaṁ netvā abhisiñcitvā aggamahesiṭṭhāne ṭhapesi. Sā tassa piyā ahosi manāpā. Udumbararukkhe laddhattā: “Udumbaradevī” tvevassā nāmaṁ sañjāniṁsu.

Athekadivasaṁ rañño uyyānagamanatthāya dvāragāmavāsikehi maggaṁ paṭijaggāpesuṁ. Piṅguttaro pi bhatiṁ karonto kacchaṁ bandhitvā kuddālena maggaṁ tacchi. Magge aniṭṭhite yeva rājā udumbaradeviyā saddhiṁ rathe nisīditvā nikkhami. Udumbaradevī kāḷakaṇṇiṁ maggaṁ tacchantaṁ disvā: “Evarūpaṁ siriṁ dhāretuṁ nāsakkhi ayaṁ kāḷakaṇṇī” ti taṁ olokentī hasi. Rājā hasamānaṁ disvā kujjhitvā: “Kasmā hasī” ti pucchi. Deva, ayaṁ maggatacchako puriso mayhaṁ porāṇakasāmiko, esa maṁ udumbararukkhaṁ āropetvā kaṇṭakehi parikkhipitvā gato, imāhaṁ oloketvā: “Evarūpaṁ siriṁ dhāretuṁ nāsakkhi kāḷakaṇṇī ayan”-ti cintetvā hasinti. Rājā: “Tvaṁ musāvādaṁ kathesi, aññaṁ kañci purisaṁ disvā tayā hasitaṁ bhavissati, taṁ māressāmī” ti asiṁ aggahesi. Sā bhayappattā: “Deva, paṇḍite tāva pucchathā” ti āha. Rājā senakaṁ pucchi: “Senaka, imissā vacanaṁ tvaṁ saddahasī” ti. “Na saddahāmi, deva, ko nāma evarūpaṁ itthiratanaṁ pahāya gamissatī” ti. Sā tassa kathaṁ sutvā atirekataraṁ bhītā ahosi. Atha rājā: “Senako kiṁ jānāti, paṇḍitaṁ pucchissāmī” ti cintetvā taṁ pucchanto imaṁ gāthamāha.

Itthī siyā rūpavatī, sā ca sīlavatī siyā,
Puriso taṁ na iccheyya, saddahāsi mahosadhā ti. (JA. 192.83).

Tattha [PTS 6.349] sīlavatī ti ācāraguṇasampannā.

Taṁ sutvā paṇḍito gāthamāha.

Saddahāmi mahārāja, puriso dubbhago siyā,
Sirī ca kāḷakaṇṇī ca, na samenti kudācanan-ti. (JA. 192.84).

Tattha na samentī ti samuddassa orimatīrapārimatīrāni viya ca gaganatalapathavitalāni viya ca na samāgacchanti.

Rājā tassa vacanena taṁ kāraṇaṁ sutvā tassā na kujjhi, hadayamassa nibbāyi. So tassa tussitvā: “Sace paṇḍito nābhavissa, ajjāhaṁ bālasenakassa kathāya evarūpaṁ itthiratanaṁ hīno assaṁ, taṁ nissāya mayā esā laddhā” ti satasahassena pūjaṁ kāresi. Devī pi rājānaṁ vanditvā: “Deva, paṇḍitaṁ nissāya mayā jīvitaṁ laddhaṁ, imāhaṁ kaniṭṭhabhātikaṭṭhāne ṭhapetuṁ varaṁ yācāmī” ti āha. “Sādhu, devi, gaṇhāhi, dammi te varan”-ti. “Deva, ajja paṭṭhāya mama kaniṭṭhaṁ vinā kiñci madhurarasaṁ na khādissāmi, ito paṭṭhāya velāya vā avelāya vā dvāraṁ vivarāpetvā imassa madhurarasaṁ pesetuṁ labhanakavaraṁ gaṇhāmī” ti. “Sādhu, bhadde, imañca varaṁ gaṇhāhī” ti.

Sirikāḷakaṇṇipañho niṭṭhito

Meṇḍakapañho

Aparasmiṁ divase rājā katapātarāso pāsādassa dīghantare caṅkamanto vātapānantarena olokento ekaṁ eḷakañca sunakhañca mittasanthavaṁ karontaṁ addasa. So kira eḷako hatthisālaṁ gantvā hatthissa purato khittaṁ anāmaṭṭhatiṇaṁ khādi. Atha naṁ hatthigopakā pothetvā nīhariṁsu. So viravitvā palāyi. Atha naṁ eko puriso vegenāgantvā piṭṭhiyaṁ daṇḍena tiriyaṁ pahari. So piṭṭhiṁ onāmetvā vedanāppatto hutvā gantvā rājagehassa mahābhittiṁ nissāya piṭṭhikāya nipajji. Taṁ divasam-eva rañño mahānase aṭṭhicammādīni khāditvā vaḍḍhitasunakho bhattakārake bhattaṁ sampādetvā bahi ṭhatvā sarīre sedaṁ nibbāpente macchamaṁsagandhaṁ ghāyitvā taṇhaṁ adhivāsetuṁ asakkonto mahānasaṁ pavisitvā bhājanapidhānaṁ pātetvā maṁsaṁ [PTS 6.350] khādi. Atha bhattakārako bhājanasaddena pavisitvā taṁ disvā dvāraṁ pidahitvā taṁ leḍḍudaṇḍādīhi pothesi. So khāditamaṁsaṁ mukheneva chaḍḍetvā viravitvā nikkhami. Bhattakārako pi tassa nikkhantabhāvaṁ ñatvā anubandhitvā piṭṭhiyaṁ daṇḍena tiriyaṁ pahari. So vedanāppatto piṭṭhiṁ onāmetvā ekaṁ pādaṁ ukkhipitvā eḷakassa nipannaṭṭhānam-eva pāvisi. Atha naṁ eḷako: “Samma, kiṁ piṭṭhiṁ onāmetvā āgacchasi, kiṁ te vāto vijjhatī” ti pucchi. Sunakho pi: “Tvam-pi piṭṭhiṁ onāmetvā nipannosi, kiṁ te vāto vijjhatī” ti pucchi. Te aññamaññaṁ attano pavattiṁ ārocesuṁ.

Atha naṁ eḷako pucchi: “Kiṁ pana tvaṁ puna bhattagehaṁ gantuṁ sakkhissasi sammā” ti? “Na sakkhissāmi, samma, gatassa me jīvitaṁ natthī” ti. “Tvaṁ pana puna hatthisālaṁ gantuṁ sakkhissasī” ti. “Mayā pi tattha gantuṁ na sakkā, gatassa me jīvitaṁ natthī” ti. Te: “Kathaṁ nu kho mayaṁ idāni jīvissāmā” ti upāyaṁ cintesuṁ. Atha naṁ eḷako āha: “sace mayaṁ samaggavāsaṁ vasituṁ sakkoma, attheko upāyo” ti. “Tena hi kathehī” ti. “Samma, tvaṁ ito paṭṭhāya hatthisālaṁ yāhi, “nāyaṁ tiṇaṁ khādatī” ti tayi hatthigopakā āsaṅkaṁ na karissanti, tvaṁ mama tiṇaṁ āhareyyāsi. Aham-pi bhattagehaṁ pavisissāmi, “nāyaṁ maṁsakhādako” ti bhattakārako mayi āsaṅkaṁ na karissati, ahaṁ te maṁsaṁ āharissāmī” ti. Te: “Sundaro upāyo” ti ubho pi sampaṭicchiṁsu. Sunakho hatthisālaṁ gantvā tiṇakalāpaṁ ḍaṁsitvā āgantvā mahābhittipiṭṭhikāya ṭhapesi. Itaro pi bhattagehaṁ gantvā maṁsakhaṇḍaṁ mukhapūraṁ ḍaṁsitvā ānetvā tattheva ṭhapesi. Sunakho maṁsaṁ khādi, eḷako tiṇaṁ khādi. Te iminā upāyena samaggā sammodamānā mahābhittipiṭṭhikāya vasanti. Rājā tesaṁ mittasanthavaṁ disvā cintesi: “Adiṭṭhapubbaṁ vata me kāraṇaṁ diṭṭhaṁ, ime paccāmittā hutvā pi samaggavāsaṁ vasanti. Idaṁ kāraṇaṁ gahetvā pañhaṁ katvā pañca paṇḍite pucchissāmi, imaṁ pañhaṁ ajānantaṁ raṭṭhā pabbājessāmi, taṁ jānantassa ‘evarūpo paṇḍito natthī’ ti [PTS 6.351] mahāsakkāraṁ karissāmi. Ajja tāva avelā, sve upaṭṭhānaṁ āgatakāle pucchissāmī” ti. So punadivase paṇḍitesu āgantvā nisinnesu pañhaṁ pucchanto imaṁ gāthamāha.

Yesaṁ na kadāci bhūtapubbaṁ, sakhyaṁ sattapadampimasmi loke,
Jātā amittā duve sahāyā, paṭisandhāya caranti kissa hetū ti. (JA. 471.94).

Tattha paṭisandhāyā ti saddahitvā ghaṭitā hutvā.

Idañca pana vatvā puna evamāha.

Yadi me ajja pātarāsakāle, pañhaṁ na sakkuṇeyyātha vattumetaṁ,
Raṭṭhā pabbājayissāmi vo sabbe, na hi mattho duppaññajātikehī ti. (JA. 471.95).

Tadā pana senako aggāsane nisinno ahosi, paṇḍito pana pariyante nisinno. So taṁ pañhaṁ upadhārento tamatthaṁ adisvā cintesi: “Ayaṁ rājā dandhadhātuko imaṁ pañhaṁ cintetvā saṅkharituṁ asamattho, kiñcideva, tena diṭṭhaṁ bhavissati, ekadivasaṁ okāsaṁ labhanto imaṁ pañhaṁ nīharissāmi, senako kenaci upāyena ajjekadivasamattaṁ adhivāsāpetū” ti. Itare pi cattāro paṇḍitā andhakāragabbhaṁ paviṭṭhā viya na kiñci passiṁsu. Senako: “Kā nu kho mahosadhassa pavattī” ti bodhisattaṁ olokesi. So pi taṁ olokesi. Senako bodhisattassa olokitākāreneva tassa adhippāyaṁ ñatvā: “Paṇḍitassa pi na upaṭṭhāti, tenekadivasaṁ okāsaṁ icchati, pūressāmissa manorathan”-ti cintetvā raññā saddhiṁ vissāsena mahāhasitaṁ hasitvā: “Kiṁ, mahārāja, sabbeva amhe pañhaṁ kathetuṁ asakkonte raṭṭhā pabbājessasi, etam-pi ‘eko gaṇṭhipañho’ ti tvaṁ sallakkhesi, na mayaṁ etaṁ kathetuṁ na sakkoma, apica kho thokaṁ adhivāsehi. Gaṇṭhipañho esa, na sakkoma mahājanamajjhe kathetuṁ, ekamante cintetvā pacchā tumhākaṁ kathessāma [PTS 6.352], okāsaṁ no dehī” ti mahāsattaṁ oloketvā imaṁ gāthādvayamāha.

Mahājanasamāgamamhi ghore, janakolāhalasaṅgamamhi jāte,
Vikkhittamanā anekacittā, pañhaṁ na sakkuṇoma vattumetaṁ.

Ekaggacittāva ekamekā, rahasi gatā atthaṁ nicintayitvā,
Paviveke sammasitvāna dhīrā, atha vakkhanti janinda etamatthan-ti. (JA. 471.96-97).

Tattha sammasitvānā ti kāyacittaviveke ṭhitā ime dhīrā imaṁ pañhaṁ sammasitvā atha vo etaṁ atthaṁ vakkhanti.

Rājā tassa kathaṁ sutvā anattamano hutvāpi: “Sādhu cintetvā kathetha, akathente pana vo pabbājessāmī” ti tajjesi yeva. Cattāro paṇḍitā pāsādā otariṁsu. Senako itare āha: “sammā, rājā sukhumapañhaṁ pucchi, akathite mahantaṁ bhayaṁ bhavissati, sappāyabhojanaṁ bhuñjitvā sammā upadhārethā” ti. Te attano attano gehaṁ gatā. Paṇḍito pi uṭṭhāya udumbaradeviyā santikaṁ gantvā: “Devi, ajja vā hiyyo vā rājā kattha ciraṁ aṭṭhāsī” ti pucchi. “Tāta, dīghantare vātapānena olokento caṅkamatī” ti. Tato paṇḍito cintesi: “Raññā iminā passena kiñci diṭṭhaṁ bhavissatī” ti. So tattha gantvā bahi olokento eḷakasunakhānaṁ kiriyaṁ disvā: “Ime disvā raññā pañho abhisaṅkhato” ti sanniṭṭhānaṁ katvā gehaṁ gato. Itare pi tayo cintetvā kiñci adisvā senakassa santikaṁ agamaṁsu. So te pucchi: “Diṭṭho vo pañho” ti. “Na diṭṭho ācariyā” ti. “Yadi evaṁ rājā vo pabbājessati, kiṁ karissathā” ti? “Tumhehi pana diṭṭho” ti? “Aham-pi na passāmī” ti. “Tumhesu apassantesu mayaṁ kiṁ passāma, rañño pana santike ‘cintetvā kathessāmā’ ti sīhanādaṁ naditvā āgatamhā, akathite amhe rājā kujjhissati, kiṁ karoma, ayaṁ pañho na sakkā amhehi daṭṭhuṁ [PTS 6.353], paṇḍitena pana sataguṇaṁ sahassaguṇaṁ satasahassaguṇaṁ katvā cintito bhavissati, etha tassa santikaṁ gacchāmā” ti te cattāro paṇḍitā bodhisattassa gharadvāraṁ āgatabhāvaṁ ārocāpetvā: “Pavisantu paṇḍitā” ti vutte gehaṁ pavisitvā paṭisanthāraṁ katvā ekamantaṁ ṭhitā mahāsattaṁ pucchiṁsu: “Kiṁ pana, paṇḍita, cintito pañho” ti? “Āma, cintito, mayi acintente añño ko cintayissatī” ti. “Tena hi paṇḍita amhākam-pi kathethā” ti.

Paṇḍito: “Sacāhaṁ etesaṁ na kathessāmi, rājā te raṭṭhā pabbājessati, maṁ pana sattahi ratanehi pūjessati, ime andhabālā mā vinassantu, kathessāmi tesan”-ti cintetvā te cattāro pi nīcāsane nisīdāpetvā añjaliṁ paggaṇhāpetvā raññā diṭṭhataṁ ajānāpetvā: “Raññā pucchitakāle evaṁ katheyyāthā” ti catunnam-pi catasso gāthāyo bandhitvā pāḷim-eva uggaṇhāpetvā uyyojesi. Te dutiyadivase rājupaṭṭhānaṁ gantvā paññattāsane nisīdiṁsu. Rājā senakaṁ pucchi: “Ñāto te, senaka, pañho” ti? “Mahārāja, mayi ajānante añño ko jānissatī” ti. “Tena hi kathehī” ti. “Suṇātha devā” ti so uggahitaniyāmeneva gāthamāha.

Uggaputtarājaputtiyānaṁ, urabbhassa maṁsaṁ piyaṁ manāpaṁ,
Na sunakhassa te adenti maṁsaṁ, atha meṇḍassa suṇena sakhyamassā ti. (JA. 471.98).

Tattha uggaputtarājaputtiyānan-ti uggatānaṁ amaccaputtānañceva rājaputtānañca.

Gāthaṁ vatvā pi senako atthaṁ na jānāti. Rājā pana attano diṭṭhabhāvena pajānāti, tasmā: “Senakena tāva ñāto” ti pukkusaṁ pucchi. So pissa: “Kiṁ aham-pi apaṇḍito” ti vatvā uggahitaniyāmeneva gāthamāha.

Cammaṁ vihananti eḷakassa, assapiṭṭhattharassukhassa hetu,
Na ca te sunakhassa attharanti, atha meṇḍassa suṇena sakhyamassā ti. (JA. 471.99).

Tassa pi [PTS 6.354] attho apākaṭo yeva. Rājā pana attano pākaṭattā: “Iminā pi pukkusena ñāto” ti kāmindaṁ pucchi. So pi uggahitaniyāmeneva gāthamāha.

Āvellitasiṅgiko hi meṇḍo, na ca sunakhassa visāṇakāni atthi,
Tiṇabhakkho maṁsabhojano ca, atha meṇḍassa suṇena sakhyamassā ti. (JA. 471.100).

Rājā: “Iminā pi ñāto” ti devindaṁ pucchi. So pi uggahitaniyāmeneva gāthamāha.

Tiṇamāsi palāsamāsi meṇḍo, na ca sunakho tiṇamāsi no palāsaṁ,
Gaṇheyya suṇo sasaṁ biḷāraṁ, atha meṇḍassa suṇena sakhyamassā ti. (JA. 471.101).

Tattha tiṇamāsi palāsamāsī ti tiṇakhādako ceva paṇṇakhādako ca. No palāsan-ti paṇṇam-pi na khādati.

Atha rājā paṇḍitaṁ pucchi: “tāta, tvam-pi imaṁ pañhaṁ jānāsī” ti? “Mahārāja, avīcito yāva bhavaggā maṁ ṭhapetvā ko añño etaṁ jānissatī” ti. “Tena hi kathehī” ti. “Suṇa mahārājā” ti tassa pañhassa attano pākaṭabhāvaṁ pakāsento gāthādvayamāha.

Aṭṭhaḍḍhapado catuppadassa, meṇḍo aṭṭhanakho adissamāno,
Chādiyamāharatī ayaṁ imassa, maṁsaṁ āharatī ayaṁ amussa.

Pāsādavaragato videhaseṭṭho, vītihāraṁ aññamaññabhojanānaṁ,
Addakkhi kira sakkhikaṁ janindo, bubhukkassa puṇṇaṁmukhassa cetan-ti. (JA. 471.102-103).

Tattha aṭṭhaḍḍhapado ti byañjanakusalatāya eḷakassa catuppādaṁ sandhāyāha. Meṇḍo ti eḷako. Aṭṭhanakho ti ekekasmiṁ pāde dvinnaṁ dvinnaṁ khurānaṁ vasenetaṁ vuttaṁ. Adissamāno ti maṁsaṁ āharaṇakāle apaññāyamāno. Chādiyan-ti gehacchadanaṁ. Tiṇanti attho. Ayaṁ imassā ti [PTS 6.355] sunakho eḷakassa. Vītihāran-ti vītiharaṇaṁ. Aññamaññabhojanānan-ti aññamaññassa bhojanānaṁ. Meṇḍo hi sunakhassa bhojanaṁ harati, so tassa vītiharati, sunakho pi tassa harati, itaro vītiharati. Addakkhī ti taṁ tesaṁ aññamaññabhojanānaṁ vītiharaṇaṁ sakkhikaṁ attano paccakkhaṁ katvā addasa. Bubhukkassā ti bhubhūti saddakaraṇasunakhassa. Puṇṇaṁmukhassā ti meṇḍassa. Imesaṁ etaṁ mittasanthavaṁ rājā sayaṁ passīti.

Rājā itarehi bodhisattaṁ nissāya ñātabhāvaṁ ajānanto: “Pañca paṇḍitā attano attano ñāṇabalena jāniṁsū” ti maññamāno somanassappatto hutvā imaṁ gāthamāha.

Lābhā vata me anapparūpā, yassa medisā paṇḍitā kulamhi,
Pañhassa gambhīragataṁ nipuṇamatthaṁ, paṭivijjhanti subhāsitena dhīrā ti. (JA. 471.104).

Tattha paṭivijjhantī ti subhāsitena te viditvā kathenti.

Atha nesaṁ: “Tuṭṭhena nāma tuṭṭhākāro kattabbo” ti taṁ karonto imaṁ gāthamāha.

Assatarirathañca ekamekaṁ, phītaṁ gāmavarañca ekamekaṁ,
Sabbesaṁ vo dammi paṇḍitānaṁ, paramappatītamano subhāsitenā ti. (JA. 471.105).

Iti vatvā tesaṁ taṁ sabbaṁ dāpesi.

Dvādasanipāte meṇḍakapañho niṭṭhito

Sirimantapañho

Udumbaradevī pana itarehi paṇḍitaṁ nissāya pañhassa ñātabhāvaṁ ñatvā: “Raññā muggaṁ māsena nibbisesakaṁ karontena viya pañcannaṁ samako va sakkāro kato, nanu mayhaṁ kaniṭṭhassa visesaṁ sakkāraṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā rañño santikaṁ gantvā pucchi: “Deva, kena vo pañho kathito” ti? “Pañcahi paṇḍitehi, bhadde” ti. “Deva, cattāro janā taṁ pañhaṁ kaṁ nissāya jāniṁsū” ti? “Na jānāmi, bhadde” ti. “Mahārāja, kiṁ te jānanti, paṇḍito pana ‘mā nassantu ime bālā’ ti pañhaṁ uggaṇhāpesi, tumhe sabbesaṁ [PTS 6.356] samakaṁ sakkāraṁ karotha, ayuttametaṁ, paṇḍitassa visesakaṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti. Rājā: “Attānaṁ nissāya ñātabhāvaṁ na kathesī” ti paṇḍitassa tussitvā atirekataraṁ sakkāraṁ kātukāmo cintesi: “Hotu mama puttaṁ ekaṁ pañhaṁ pucchitvā kathitakāle mahantaṁ sakkāraṁ karissāmī” ti. So pañhaṁ cintento sirimantapañhaṁ cintetvā ekadivasaṁ pañcannaṁ paṇḍitānaṁ upaṭṭhānaṁ āgantvā sukhanisinnakāle senakaṁ āha: “senaka, pañhaṁ pucchissāmī” ti. “Puccha devā” ti. Rājā sirimantapañhe paṭhamaṁ gāthamāha.

Paññāyupetaṁ siriyā vihīnaṁ, yasassinaṁ vā pi apetapaññaṁ,
Pucchāmi taṁ senaka etamatthaṁ, kamettha seyyo kusalā vadantī ti. (JA. 500.83).

Tattha kamettha seyyo ti imesu dvīsu kataraṁ paṇḍitā seyyoti vadanti.

Ayañca kira pañho senakassa vaṁsānugato, tena naṁ khippam-eva kathesi:

Dhīrā ca bālā ca have janinda, sippūpapannā ca asippino ca,
Sujātimanto pi ajātimassa, yasassino pesakarā bhavanti,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti. (JA. 500.84).

Tattha pañño nihīno ti paññavā nihīno, issaro va uttamoti attho.

Rājā tassa vacanaṁ sutvā itare tayo apucchitvā saṅghanavakaṁ hutvā nisinnaṁ mahosadhapaṇḍitaṁ āha:

Tuvam-pi pucchāmi anomapañña, mahosadha kevaladhammadassi,
Bālaṁ yasassiṁ paṇḍitaṁ appabhogaṁ, kamettha seyyo kusalā vadantī ti. (JA. 500.85).

Tattha kevaladhammadassī ti sabbadhammadassi.

Athassa [PTS 6.357] mahāsatto: “Suṇa, mahārājā” ti vatvā kathesi:

Pāpāni kammāni karoti bālo, idham-eva seyyo iti maññamāno,
Idhalokadassī paralokamadassī, ubhayattha bālo kalimaggahesi,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti. (JA. 500.86).

Tattha idham-eva seyyo ti idhaloke issariyam-eva mayhaṁ seṭṭhanti maññamāno. Kalimaggahesī ti bālo issariyamānena pāpakammaṁ katvā nirayādiṁ upapajjanto paraloke ca puna tato āgantvā nīcakule dukkhabhāvaṁ patvā nibbattamāno idhaloke cāti ubhayattha parājayam-eva gaṇhāti. Etam-pi kāraṇaṁ ahaṁ disvā paññāsampanno va uttamo, issaro pana bālo na uttamoti vadāmi.

Evaṁ vutte rājā senakaṁ oloketvā: “Nanu mahosadho paññavantam-eva uttamoti vadatī” ti āha. Senako: “Mahārāja, mahosadho daharo, ajjāpissa mukhe khīragandho vāyati, kimesa jānātī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

Nisippametaṁ vidadhāti bhogaṁ, na bandhuvā na sarīravaṇṇo yo,
Passeḷamūgaṁ sukhamedhamānaṁ, sirī hi naṁ bhajate goravindaṁ,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti.

Tattha eḷamūgan-ti paggharitalālamukhaṁ. Goravindan-ti so kira tasmiṁ yeva nagare asītikoṭivibhavo seṭṭhi virūpo. Nāssa putto na ca dhītā, na kiñci sippaṁ jānāti. Kathentassapissa hanukassa ubhohi pi passehi lālādhārā paggharati. Devaccharā viya dve itthiyo sabbālaṅkārehi vibhūsitā supupphitāni nīluppalāni gahetvā ubhosu passesu ṭhitā taṁ lālaṁ nīluppalehi sampaṭicchitvā nīluppalāni vātapānena chaḍḍenti. Surāsoṇḍā pi pānāgāraṁ pavisantā nīluppalehi atthe sati tassa gehadvāraṁ gantvā: “Sāmi goravinda, seṭṭhī” ti vadanti. So tesaṁ saddaṁ sutvā vātapāne ṭhatvā: “Kiṁ, tātā” ti vadati. Athassa lālādhārā paggharati. Tā itthiyo taṁ nīluppalehi sampaṭicchitvā nīluppalāni antaravīthiyaṁ khipanti. Surādhuttā tāni gahetvā [PTS 6.358] udakena vikkhāletvā piḷandhitvā pānāgāraṁ pavisanti. Evaṁ sirisampanno ahosi. Senako taṁ udāharaṇaṁ katvā dassento evamāha.

Taṁ sutvā rājā: “Kīdisaṁ, tāta, mahosadhapaṇḍitā” ti āha. Paṇḍito: “Deva, kiṁ senako jānāti, odanasitthaṭṭhāne kāko viya dadhiṁ pātuṁ āraddhasunakho viya ca yasam-eva passati, sīse patantaṁ mahāmuggaraṁ na passati, suṇa, devā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

Laddhā sukhaṁ majjati appapañño, dukkhena phuṭṭho pi pamohameti,
Āgantunā dukkhasukhena phuṭṭho, pavedhati vāricaro va ghamme,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti. (JA. 500.88).

Tattha sukhan-ti issariyasukhaṁ labhitvā bālo pamajjati, pamatto samāno pāpaṁ karoti. Dukkhenā ti kāyikacetasikadukkhena. Āgantunā ti na ajjhattikena. Sattānañhi sukham-pi dukkham-pi āgantukam-eva, na niccapavattaṁ. Ghamme ti udakā uddharitvā ātape khittamaccho viya.

Taṁ sutvā rājā: “Kīdisaṁ ācariyā” ti āha. Senako: “Deva, kimesa jānāti, tiṭṭhantu tāva manussā, araññe jātarukkhesu pi phalasampannam-eva bahū vihaṅgamā bhajantī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

Dumaṁ yathā sāduphalaṁ araññe, samantato samabhisaranti pakkhī,
Evam-pi aḍḍhaṁ sadhanaṁ sabhogaṁ, bahujjano bhajati atthahetu,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti. (JA. 500.89).

Tattha bahujjano ti mahājano.

Taṁ sutvā rājā: “Kīdisaṁ tātā” ti āha. Paṇḍito: “Kimesa mahodaro jānāti, suṇa, devā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

Na sādhu balavā bālo, sāhasā vindate dhanaṁ,
Kandantametaṁ dummedhaṁ, kaḍḍhanti nirayaṁ bhusaṁ,
Etam-pi [PTS 6.359] disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti. (JA. 500.90).

Tattha sāhasā ti sāhasena sāhasikakammaṁ katvā janaṁ pīḷetvā dhanaṁ vindati. Atha naṁ nirayapālā kandantam-eva dummedhaṁ balavavedanaṁ nirayaṁ kaḍḍhanti.

Puna raññā: “Kiṁ senakā” ti vutte senako imaṁ gāthamāha.

Yā kāci najjo gaṅgamabhissavanti, sabbāva tā nāmagottaṁ jahanti,
Gaṅgā samuddaṁ paṭipajjamānā, na khāyate iddhiṁ pañño pi loke,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti. (JA. 500.91).

Tattha najjo ti ninnā hutvā sandamānā antamaso kunnadiyo pi gaṅgaṁ abhissavanti. Jahantī ti gaṅgātveva saṅkhyaṁ gacchanti, attano nāmagottaṁ jahanti. Na khāyate ti sā pi gaṅgā samuddaṁ paṭipajjamānā na paññāyati, samuddotveva nāmaṁ labhati. Evam-eva mahāpañño pi issarasantikaṁ patto na khāyati na paññāyati,samuddaṁ paviṭṭhagaṅgā viya hoti.

Puna rājā: “Kiṁ paṇḍitā” ti āha. So: “Suṇa, mahārājā” ti vatvā imaṁ gāthādvayamāha.

Yametamakkhā udadhiṁ mahantaṁ, savanti najjo sabbakālamasaṅkhyaṁ,
So sāgaro niccamuḷāravego, velaṁ na acceti mahāsamuddo.

Evam-pi bālassa pajappitāni, paññaṁ na acceti sirī kadāci,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti. (JA. 500.92-93).

Tattha yametamakkhā ti yaṁ etaṁ akkhāsi vadesi. Asaṅkhyan-ti agaṇanaṁ. Velaṁ na accetī ti uḷāravego pi hutvā ūmisahassaṁ ukkhipitvā pi velaṁ atikkamituṁ na sakkoti, velaṁ patvā avassaṁ sabbā ūmiyo bhijjanti. Evam-pi bālassa pajappitānī ti bālassa vacanāni pi evam-eva paññavantaṁ atikkamituṁ na [PTS 6.360] sakkonti, taṁ patvāva bhijjanti. Paññaṁ na accetī ti paññavantaṁ sirimā nāma nātikkamati. Na hi koci manujo atthānatthe uppannakaṅkho taṁchindanatthāya paññavantaṁ atikkamitvā bālassa issarassa pādamūlaṁ gacchati, paññavantassa pana pādamūle yeva vinicchayo nāma labbhatīti.

Taṁ sutvā rājā: “Kathaṁ senakā” ti āha. So: “Suṇa, devā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

Asaññato ce pi paresamatthaṁ, bhaṇāti sandhānagato yasassī,
Tasseva taṁ rūhati ñātimajjhe, sirī hi naṁ kārayate na paññā,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti. (JA. 500.94).

Tattha asaññato cepī ti issaro hi sace pi kāyādīhi asaññato dussīlo. Sandhānagato ti vinicchaye ṭhito hutvā paresaṁ atthaṁ bhaṇati, tasmiṁ vinicchayamaṇḍale mahāparivāraparivutassa musāvādaṁ vatvā sāmikam-pi assāmikaṁ karontassa tasseva taṁ vacanaṁ ruhati. Sirī hi naṁ tathā kārayate na paññā, tasmā pañño nihīno, sirimāva seyyoti vadāmi.

Puna raññā: “Kiṁ, tātā” ti vutte paṇḍito: “Suṇa, deva, bālasenako kiṁ jānātī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

Parassa vā attano vā pi hetu, bālo musā bhāsati appapañño,
So nindito hoti sabhāya majjhe, pacchā pi so duggatigāmī hoti,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti. (JA. 500.95).

Tato senako imaṁ gāthamāha.

Attham-pi ce bhāsati bhūripañño, anāḷhiyo appadhano daliddo,
Na tassa taṁ rūhati ñātimajjhe, sirī [PTS 6.361] ca paññāṇavato na hoti,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti. (JA. 500.96).

Tattha atthampī ti kāraṇam-pi ce bhāsati. Ñātimajjhe ti parisamajjhe. Paññāṇavato ti mahārāja, paññāṇavantassa sirisobhaggappattassa santikaṁ gantvā pakatiyā vijjamānā pi sirī nāma na hoti. So hi tassa santike sūriyuggamane khajjopanako viya khāyatīti dasseti.

Puna raññā: “Kīdisaṁ, tātā” ti vutte paṇḍito: “Kiṁ jānāti, senako, idhalokamattam-eva oloketi, na paralokan”-ti vatvā imaṁ gāthamāha.

Parassa vā attano vā pi hetu, na bhāsati alikaṁ bhūripañño,
So pūjito hoti sabhāya majjhe, pacchā pi so suggatigāmī hoti,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti. (JA. 500.97).

Tato senako gāthamāha.

Hatthī gavāssā maṇikuṇḍalā ca, thiyo ca iddhesu kulesu jātā,
Sabbāva tā upabhogā bhavanti, iddhassa posassa aniddhimanto,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti. (JA. 500.98).

Tattha iddhassā ti issarassa. Aniddhimanto ti na kevalaṁ tā nāriyova, atha kho sabbe aniddhimanto pi sattā tassa upabhogā bhavanti.

Tato paṇḍito: “Kiṁ esa jānātī” ti vatvā ekaṁ kāraṇaṁ āharitvā dassento imaṁ gāthamāha.

Asaṁvihitakammantaṁ, bālaṁ dummedhamantinaṁ,
Sirī jahati dummedhaṁ, jiṇṇaṁva urago tacaṁ,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi,
Pañño va seyyo na yasassi bālo ti. (JA. 500.99).

Tattha [PTS 6.362] “sirī jahatī” ti padassa cetiyajātakena (JA. 422) attho vaṇṇetabbo.

Atha senako raññā: “Kīdisan”-ti vutte: “Deva, kiṁ esa taruṇadārako jānāti, suṇāthā” ti vatvā: “Paṇḍitaṁ appaṭibhānaṁ karissāmī” ti cintetvā imaṁ gāthamāha.

Pañca paṇḍitā mayaṁ bhaddante, sabbe pañjalikā upaṭṭhitā,
Tvaṁ no abhibhuyya issarosi, sakko va bhūtapati devarājā,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño nihīno sirīmāva seyyo ti. (JA. 500.100).

Idaṁ kira sutvā rājā: “Sādhurūpaṁ senakena kāraṇaṁ ābhataṁ, sakkhissati nu kho me putto imassa vādaṁ bhinditvā aññaṁ kāraṇaṁ āharitun”-ti cintetvā: “Kīdisaṁ paṇḍitā” ti āha. Senakena kira imasmiṁ kāraṇe ābhate ṭhapetvā bodhisattaṁ añño taṁ vādaṁ bhindituṁ samattho nāma natthi, tasmā mahāsatto attano ñāṇabalena tassa vādaṁ bhindanto: “Mahārāja, kimesa bālo jānāti, yasam-eva oloketi, paññāya visesaṁ na jānāti, suṇāthā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

Dāso va paññassa yasassi bālo, atthesu jātesu tathāvidhesu,
Yaṁ paṇḍito nipuṇaṁ saṁvidheti, sammohamāpajjati tattha bālo,
Etam-pi disvāna ahaṁ vadāmi, pañño va seyyo na yasassi bālo ti. (JA. 500.101).

Tattha atthesū ti kiccesu jātesu. Saṁvidhetī ti saṁvidahati.

Iti mahāsatto sinerupādato suvaṇṇavālukaṁ uddharanto viya gaganatale puṇṇacandaṁ uṭṭhāpento viya ca nayakāraṇaṁ dassesi. Evaṁ mahāsattena paññānubhāvaṁ dassetvā kathite rājā senakaṁ āha: “kīdisaṁ, senaka, sakkonto uttari pi kathehī” ti. So koṭṭhe ṭhapitadhaññaṁ viya uggahitakaṁ khepetvā appaṭibhāno maṅkubhūto pajjhāyanto [PTS 6.363] nisīdi. Sace hi so aññaṁ kāraṇaṁ āhareyya, na gāthāsahassena pi imaṁ jātakaṁ niṭṭhāyetha. Tassa pana appaṭibhānassa ṭhitakāle gambhīraṁ oghaṁ ānento viya mahāsatto uttari pi paññam-eva vaṇṇento imaṁ gāthamāha.

Addhā hi paññāva sataṁ pasatthā, kantā sirī bhogaratā manussā,
Ñāṇañca buddhānamatulyarūpaṁ, paññaṁ na acceti sirī kadācī ti. (JA. 500.102).

Tattha satan-ti buddhādīnaṁ sappurisānaṁ. Bhogaratā ti mahārāja, yasmā andhabālamanussā bhogaratāva, tasmā tesaṁ sirī kantā. Yaso nāmesa paṇḍitehi garahito bālānaṁ kantoti cāyaṁ attho bhisajātakena (JA. 488) vaṇṇetabbo. Buddhānan-ti sabbaññubuddhānañca ñāṇaṁ. Kadācī ti kismiñci kāle ñāṇavantaṁ sirī nāma nātikkamati, devā ti.

Taṁ sutvā rājā mahāsattassa pañhabyākaraṇena tuṭṭho ghanavassaṁ vassento viya mahāsattaṁ dhanena pūjento imaṁ gāthamāha.

Yaṁ taṁ apucchimha akittayī no, mahosadha kevaladhammadassī,
Gavaṁ sahassaṁ usabhañca nāgaṁ, ājaññayutte ca rathe dasa ime,
Pañhassa veyyākaraṇena tuṭṭho, dadāmi te gāmavarāni soḷasā ti. (JA. 500.103).

Tattha usabhañca nāgan-ti tassa gavaṁ sahassassa usabhaṁ katvā alaṅkatapaṭiyattaṁ ārohanīyaṁ nāgaṁ dammīti.

Vīsatinipāte sirimantapañho niṭṭhito

Channapathapañho

Tato paṭṭhāya bodhisattassa yaso mahā ahosi. Taṁ sabbaṁ udumbaradevī yeva vicāresi. Sā tassa soḷasavassikakāle cintesi: “Mama kaniṭṭho mahallako jāto, yaso pissa mahā ahosi, āvāhamassa kātuṁ vaṭṭatī” ti. Sā rañño tamatthaṁ ārocesi. Rājā: “Sādhu jānāpehi nan”-ti āha. Sā taṁ jānāpetvā [PTS 6.364] tena sampaṭicchite: “Tena hi, tāta, te kumārikaṁ ānemī” ti āha. Atha mahāsatto: “Kadāci imehi ānītā mama na rucceyya, sayam-eva tāva upadhāremī” ti cintetvā evamāha: “devi, katipāhaṁ mā kiñci rañño vadetha, ahaṁ ekaṁ kumārikaṁ sayaṁ pariyesitvā mama cittarucitaṁ tumhākaṁ ācikkhissāmī” ti. “Evaṁ karohi, tātā” ti. So deviṁ vanditvā attano gharaṁ gantvā sahāyakānaṁ saññaṁ datvā aññātakavesena tunnavāyaupakaraṇāni gahetvā ekako va uttaradvārena nikkhamitvā uttarayavamajjhakaṁ pāyāsi. Tadā pana tattha ekaṁ porāṇaseṭṭhikulaṁ parikkhīṇaṁ ahosi. Tassa kulassa dhītā amarādevī nāma abhirūpā dassanīyā pāsādikā sabbalakkhaṇasampannā puññavatī. Sā taṁ divasaṁ pāto va yāguṁ pacitvā ādāya: “Pitu kasanaṭṭhānaṁ gamissāmī” ti nikkhamitvā tam-eva maggaṁ paṭipajji. Mahāsatto taṁ āgacchantiṁ disvā: “Sabbalakkhaṇasampannāyaṁ itthī, sace apariggahā, imāya me pādaparicārikāya bhavituṁ vaṭṭatī” ti cintesi.

Sā pi taṁ disvāva: “Sace evarūpassa purisassa gehe bhaveyyaṁ, sakkā mayā kuṭumbaṁ saṇṭhāpetun”-ti cintesi.

Atha mahāsatto: “imissā sapariggahāpariggahabhāvaṁ na jānāmi, hatthamuṭṭhiyā naṁ pucchissāmi, sace esā paṇḍitā bhavissati, jānissati. No ce, na jānissati, idheva naṁ chaḍḍetvā gacchāmī” ti cintetvā dūre ṭhito va hatthamuṭṭhimakāsi. Sāpi: “Ayaṁ mama sasāmikāsāmikabhāvaṁ pucchatī” ti ñatvā hatthaṁ pasāresi. So apariggahabhāvaṁ ñatvā samīpaṁ gantvā: “Bhadde, kā nāma tvan”-ti pucchi. “Sāmi, ahaṁ atīte vā anāgate vā etarahi vā yaṁ natthi, tannāmikā” ti. “Bhadde, loke amarā nāma natthi, tvaṁ amarā nāma bhavissasī” ti. “Evaṁ, sāmī” ti. “Bhadde, kassa yāguṁ harissasī” ti? “Pubbadevatāya, sāmī” ti. “Bhadde, pubbadevatā nāma mātāpitaro, tava pitu yāguṁ harissasi maññe” ti. “Evaṁ, sāmī” ti. “Bhadde, tava pitā kiṁ karotī” ti? “Sāmi, ekaṁ dvidhā karotī” ti. “Ekassa dvidhākaraṇaṁ nāma kasanaṁ, tava pitā kasatī” ti [PTS 6.365]. “Evaṁ, sāmī” ti. “Katarasmiṁ pana ṭhāne te pitā kasatī” ti? “Yattha sakiṁ gatā na enti, tasmiṁ ṭhāne, sāmī” ti. “Sakiṁ gatānaṁ na paccāgamanaṭṭhānaṁ nāma susānaṁ, susānasantike kasati, bhadde” ti. “Evaṁ, sāmī” ti. “Bhadde, ajjeva essasī” ti. “Sace essati, na essā”mi. “No ce essati, essāmi, sāmī” ti. “Bhadde, pitā te maññe nadīpāre kasati, udake ente na essasi, anente essasī” ti. “Evaṁ, sāmī” ti. Ettakaṁ nāma mahāsatto ālāpasallāpaṁ karoti.

Atha naṁ amarādevī: “Yāguṁ pivissasi, sāmī” ti nimantesi. Mahāsatto: “Paṭhamam-eva paṭikkhipanaṁ nāma avamaṅgalan”-ti cintetvā: “Āma, pivissāmī” ti āha. Sā pana yāgughaṭaṁ otāresi. Mahāsatto cintesi: “Sace pātiṁ adhovitvā hatthadhovanaṁ adatvā dassati, ettheva naṁ pahāya gamissāmī” ti. Sā pana pātiṁ dhovitvā pātiyā udakaṁ āharitvā hatthadhovanaṁ datvā tucchapātiṁ hatthe aṭṭhapetvā bhūmiyaṁ ṭhapetvā ghaṭaṁ āluḷetvā yāguyā pūresi, tattha pana sitthāni mahantāni. Atha naṁ mahāsatto āha: “Kiṁ, bhadde, atibahalā yāgū” ti. “Udakaṁ na laddhaṁ, sāmī” ti. “Kedāre udakaṁ na laddhaṁ bhavissati maññe” ti. “Evaṁ, sāmī” ti. Sā pitu yāguṁ ṭhapetvā bodhisattassa adāsi. So yāguṁ pivitvā mukhaṁ vikkhāletvā: “Bhadde, tuyhaṁ mātu gehaṁ gamissāmi, maggaṁ me ācikkhā” ti āha. Sā: “Sādhū” ti vatvā maggaṁ ācikkhantī ekakanipāte imaṁ gāthamāha.

Yena sattubilaṅgā ca, diguṇapalāso ca pupphito,
Yena dadāmi tena vadāmi, yena na dadāmi na tena vadāmi,
Esa maggo yavamajjhakassa, etaṁ annapathaṁ vijānāhī ti. (JA. 112).

Tassattho: “sāmi, antogāmaṁ pavisitvā ekaṁ sattuāpaṇaṁ passissasi, tato kañjikāpaṇaṁ, tesaṁ purato diguṇapaṇṇo koviḷāro supupphito, tasmā tvaṁ yena sattubilaṅgā [PTS 6.366] ca koviḷāro ca pupphito, tena gantvā koviḷāramūle ṭhatvā dakkhiṇaṁ gaṇha vāmaṁ muñca, esa maggo yavamajjhakassa yavamajjhakagāme ṭhitassa amhākaṁ gehassa, etaṁ evaṁ paṭicchādetvā mayā vuttaṁ channapathaṁ paṭicchannapathaṁ channapathaṁ vā paṭicchannakāraṇaṁ vijānāhī” ti. Ettha hi yena dadāmī ti yena hatthena dadāmi, idaṁ dakkhiṇahatthaṁ sandhāya vuttaṁ, itaraṁ vāmahatthaṁ. Evaṁ sā tassa maggaṁ ācikkhitvā pitu yāguṁ gahetvā agamāsi.

Channapathapañho niṭṭhito

Amarādevipariyesanā

So pi tāya kathitamaggeneva taṁ gehaṁ gato. Atha naṁ amarādeviyā mātā disvā āsanaṁ datvā: “Yāguṁ pivissasi, sāmī” ti āha. “Amma, kaniṭṭhabhaginiyā me amarādeviyā thokā yāgu me dinnā” ti. Taṁ sutvā sā: “Dhītu me atthāya āgato bhavissatī” ti aññāsi. Mahāsatto tesaṁ duggatabhāvaṁ jānanto pi: “Amma, ahaṁ tunnavāyo, kiñci sibbitabbayuttakaṁ atthī” ti pucchi. “Atthi, sāmi, mūlaṁ pana natthī” ti? “Amma mūlena kammaṁ natthi, ānehi, sibbissāmi nan”-ti. Sā jiṇṇasāṭakāni āharitvā adāsi. Bodhisatto āhaṭāhaṭaṁ niṭṭhāpesi yeva. Puññavato hi kiriyā nāma samijjhati yeva. Atha naṁ āha: “Amma, vīthibhāgena āroceyyāsī” ti. Sā sakalagāmaṁ ārocesi. Mahāsatto tunnavāyakammaṁ katvā ekāheneva sahassaṁ kahāpaṇaṁ uppādesi. Mahallikāpissa pātarāsabhattaṁ pacitvā datvā: “Tāta, sāyamāsaṁ kittakaṁ pacāmī” ti āha. “Amma, yattakā imasmiṁ gehe bhuñjanti, tesaṁ pamāṇenā” ti. Sā anekasūpabyañjanaṁ bahubhattaṁ paci. Amarādevī pi sāyaṁ sīsena dārukalāpaṁ, ucchaṅgena paṇṇaṁ ādāya araññato āgantvā puragehadvāre dārukalāpaṁ nikkhipitvā pacchimadvārena gehaṁ pāvisi. Pitāpissā sāyataraṁ āgamāsi. Mahāsatto nānaggarasabhojanaṁ bhuñji. Itarā mātāpitaro bhojetvā pacchā sayaṁ bhuñjitvā mātāpitūnaṁ pāde dhovitvā mahāsattassa pāde dhovi.

So taṁ pariggaṇhanto katipāhaṁ tattheva vasi. Atha naṁ vīmaṁsanto ekadivasaṁ āha: “bhadde, aḍḍhanāḷikataṇḍule gahetvā tato mayhaṁ yāguñca pūvañca bhattañca pacāhī” ti. Sā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā taṇḍule koṭṭetvā mūlataṇḍulehi bhattaṁ, majjhimataṇḍulehi yāguṁ, kaṇakāhi pūvaṁ pacitvā tadanurūpaṁ sūpabyañjanaṁ sampādetvā mahāsattassa sabyañjanaṁ yāguṁ adāsi. Sā yāgu mukhe ṭhapitamattāva [PTS 6.367] satta rasaharaṇisahassāni pharitvā aṭṭhāsi. So tassā vīmaṁsanatthameva: “Bhadde, yāguṁ pacituṁ ajānantī kimatthaṁ mama taṇḍule nāsesī” ti kuddho viya saha kheḷena niṭṭhubhitvā bhūmiyaṁ pātesi. Sā tassa akujjhitvāva: “Sāmi, sace yāgu na sundarā, pūvaṁ khādā” ti pūvaṁ adāsi. Tam-pi tatheva akāsi. “Sace, sāmi, pūvaṁ na sundaraṁ, bhattaṁ bhuñjā” ti bhattaṁ adāsi. Bhattam-pi tatheva katvā: “Bhadde, tvaṁ pacituṁ ajānantī mama santakaṁ kimatthaṁ nāsesī” ti kuddho viya tīṇi pi ekato madditvā sīsato paṭṭhāya sakalasarīraṁ limpitvā: “Gaccha, dvāre nisīdāhī” ti āha. Sā akujjhitvāva: “Sādhu, sāmī” ti gantvā tathā akāsi. So tassā nihatamānabhāvaṁ ñatvā: “Bhadde, ehī” ti āha. Sā akujjhitvā ekavacaneneva āgatā. Mahāsatto pana āgacchanto kahāpaṇasahassena saddhiṁ ekasāṭakayugaṁ tambūlapasibbake ṭhapetvā āgato. Atha so taṁ sāṭakaṁ nīharitvā tassā hatthe ṭhapetvā: “Bhadde, tava sahāyikāhi saddhiṁ nhāyitvā imaṁ sāṭakaṁ nivāsetvā ehī” ti āha. Sā tathā akāsi.

Paṇḍito uppāditadhanañca, ābhatadhanañca sabbaṁ tassā mātāpitūnaṁ datvā samassāsetvā sasure āpucchitvā taṁ ādāya nagarābhimukho agamāsi. Antarāmagge tassā vīmaṁsanatthāya chattañca upāhanañca datvā evamāha: “bhadde, imaṁ chattaṁ gahetvā attānaṁ dhārehi, upāhanaṁ abhiruhitvā yāhī” ti. Sā taṁ gahetvā tathā akatvā abbhokāse sūriyasantāpe chattaṁ adhāretvā vanante dhāretvā gacchati, thalaṭṭhāne upāhanaṁ paṭimuñcitvā udakaṭṭhānaṁ sampattakāle abhiruhitvā gacchati. Bodhisatto taṁ kāraṇaṁ disvā pucchi: “Kiṁ, bhadde, thalaṭṭhāne upāhanaṁ paṭimuñcitvā udakaṭṭhāne abhiruhitvā gacchasi, sūriyasantāpe chattaṁ adhāretvā vanante dhāretvā” ti? Sā āha: “sāmi, thalaṭṭhāne kaṇṭakādīni passāmi, udakaṭṭhāne macchakacchapakaṇṭakādīni na passāmi, tesu pāde paviṭṭhesu dukkhavedanā bhaveyya, abbhokāse sukkharukkhakaṇṭakādīni natthi, vanantaraṁ paviṭṭhānaṁ pana sukkharukkhadaṇḍādikesu matthake patitesu dukkhavedanā bhaveyya, tasmā tāni paṭighātanatthāya evaṁ karomī” ti.

Bodhisatto dvīhi kāraṇehi tassā kathaṁ sutvā tussitvā gacchanto ekasmiṁ ṭhāne phalasampannaṁ ekaṁ badararukkhaṁ disvā badararukkhamūle nisīdi. Sā badararukkhamūle nisinnaṁ mahāsattaṁ disvā: “Sāmi, abhiruhitvā badaraphalaṁ gahetvā khādāhi, mayham-pi dehī” ti āha. “Bhadde, ahaṁ kilamāmi, abhiruhituṁ na sakkomi, tvam-eva abhiruhā” ti. Sā tassa vacanaṁ sutvā badararukkhaṁ abhiruyha sākhantare nisīditvā phalaṁ ocini. Bodhisatto taṁ āha: “bhadde, phalaṁ mayhaṁ dehī” ti. Sā: “Ayaṁ puriso paṇḍito vā apaṇḍito vā vīmaṁsissāmī” ti cintetvā taṁ āha: “Sāmi, uṇhaphalaṁ khādissasi, udāhu sītaphalan”-ti? So taṁ kāraṇaṁ ajānanto viya evamāha: “bhadde, uṇhaphalena me attho” ti. Sā phalāni bhūmiyaṁ khipitvā: “Sāmi, khādā” ti āha. Bodhisatto taṁ gahetvā dhamento khādi. Puna vīmaṁsamāno naṁ evamāha: “bhadde, sītalaṁ me dehī” ti. Atha sā badaraphalāni tiṇabhūmiyā upari khi pi. So taṁ gahetvā khāditvā: “Ayaṁ dārikā ativiya paṇḍitā” ti cintetvā tussi. Atha mahāsatto taṁ āha: “bhadde, badararukkhato otarāhī” ti. Sā mahāsattassa vacanaṁ sutvā rukkhato otaritvā ghaṭaṁ gahetvā nadiṁ gantvā udakaṁ ānetvā mahāsattassa adāsi. Mahāsatto pivitvā mukhaṁ vikkhāletvā tato uṭṭhāya gacchanto nagaram-eva sampatto.

Atha so taṁ vīmaṁsanatthāya dovārikassa gehe ṭhapetvā dovārikassa bhariyāya ācikkhitvā attano nivesanaṁ gantvā purise āmantetvā: “Asukagehe itthiṁ ṭhapetvā āgatomhi, imaṁ sahassaṁ ādāya gantvā taṁ vīmaṁsathā” ti sahassaṁ datvā pesesi. Te tathā kariṁsu. Sā āha: “idaṁ mama sāmikassa pādarajam-pi na agghatī” ti. Te āgantvā paṇḍitassa ārocesuṁ. Puna pi yāvatatiyaṁ pesetvā catutthe vāre mahāsatto te yeva: “Tena hi naṁ hatthe gahetvā kaḍḍhantā ānethā” ti āha. Te tathā kariṁsu. Sā mahāsattaṁ mahāsampattiyaṁ ṭhitaṁ na sañjāni, naṁ oloketvā ca pana hasi ceva rodi ca. So ubhayakāraṇaṁ pucchi. Atha naṁ sā āha: “sāmi, ahaṁ hasamānā tava sampattiṁ oloketvā ‘ayaṁ akāraṇena na laddhā, purimabhave kusalaṁ katvā laddhā, aho puññānaṁ phalaṁ nāmā’ ti hasiṁ. Rodamānā pana ‘idāni parassa rakkhitago pitavatthumhi aparajjhitvā [PTS 6.368] nirayaṁ gamissatī’ ti tayi kāruññena rodin”-ti.

So taṁ vīmaṁsitvā suddhabhāvaṁ ñatvā: “Gacchatha naṁ tattheva nethā” ti vatvā pesetvā puna tunnavāyavesaṁ gahetvā gantvā tāya saddhiṁ sayitvā punadivase pāto va rājakulaṁ pavisitvā udumbaradeviyā ārocesi. Sā rañño ārocetvā amarādeviṁ sabbālaṅkārehi alaṅkaritvā mahāyogge nisīdāpetvā mahantena sakkārena mahāsattassa gehaṁ netvā maṅgalaṁ kāresi. Rājā bodhisattassa sahassamūlaṁ paṇṇākāraṁ pesesi. Dovārike ādiṁ katvā sakalanagaravāsino paṇṇākāre pahiṇiṁsu. Amarādevī pi raññā pahitaṁ paṇṇākāraṁ dvidhā bhinditvā ekaṁ koṭṭhāsaṁ rañño pesesi. Etenupāyena sakalanagaravāsīnam-pi paṇṇākāraṁ pesetvā nagaraṁ saṅgaṇhi. Tato paṭṭhāya mahāsatto tāya saddhiṁ samaggavāsaṁ vasanto rañño atthañca dhammañca anusāsi.

Amarādevipariyesanā niṭṭhitā

Sabbaratanathenavaṇṇanā

Athekadivasaṁ senako itare tayo attano santikaṁ āgate āmantesi: “Ambho, mayaṁ gahapatiputtassa mahosadhasseva nappahoma, idāni pana tena attanā byattatarā bhariyā ānītā, kinti naṁ rañño antare paribhindeyyāmā” ti. “Ācariya, mayaṁ kiṁ jānāma, tvaṁ yeva jānāhī” ti. “Hotu mā cintayittha, attheko upāyo, ahaṁ rañño cūḷāmaṇiṁ thenetvā āharissāmi, pukkusa, tvaṁ suvaṇṇamālaṁ āhara, kāminda, tvaṁ kambalaṁ, devinda, tvaṁ suvaṇṇapādukanti evaṁ mayaṁ cattāro pi upāyena tāni āharissāma, tato amhākaṁ gehe aṭṭhapetvā gahapatiputtassa gehaṁ pesessāmā” ti. Atha kho te cattāro pi tathā kariṁsu. Tesu senako tāva cūḷāmaṇiṁ takkaghaṭe pakkhipitvā dāsiyā hatthe ṭhapetvā pesesi: “Imaṁ takkaghaṭaṁ aññesaṁ gaṇhantānaṁ adatvā sace mahosadhassa gehe gaṇhāti, ghaṭeneva saddhiṁ dehī” ti. Sā paṇḍitassa gharadvāraṁ gantvā: “Takkaṁ gaṇhatha, takkaṁ gaṇhathā” ti aparāparaṁ carati.

Amarādevī dvāre ṭhitā tassā kiriyaṁ disvā: “Ayaṁ aññattha na gacchati, bhavitabbamettha kāraṇenā” ti iṅgitasaññāya dāsiyo paṭikkamāpetvā sayameva: “Amma, ehi takkaṁ gaṇhissāmī” ti [PTS 6.369] pakkositvā tassā āgatakāle dāsīnaṁ saññaṁ datvā tāsu anāgacchantīsu: “Gaccha, amma, dāsiyo pakkosāhī” ti tam-eva pesetvā takkaghaṭe hatthaṁ otāretvā maṇiṁ disvā taṁ dāsiṁ pucchi: “Amma, tvaṁ kassa santakā” ti? “Ayye, senakapaṇḍitassa dāsīmhī” ti. Tato tassā nāmaṁ tassā ca mātuyā nāmaṁ pucchitvā: “Asukā nāmā” ti vutte: “Amma, imaṁ takkaṁ katimūlan”-ti pucchi. “Ayye, catunāḷikan”-ti. “Tena hi, amma, imaṁ takkaṁ me dehī” ti vatvā: “Ayye, tumhesu gaṇhantīsu mūlena me ko attho, ghaṭeneva saddhiṁ gaṇhathā” ti vutte: “Tena hi yāhī” ti taṁ uyyojetvā sā: “Asukamāse asukadivase senakācariyo asukāya nāma dāsiyā dhītāya asukāya nāma hatthe rañño cūḷāmaṇiṁ pahenakatthāya pahiṇī” ti paṇṇe likhitvā takkaṁ gaṇhi. Pukkuso pi suvaṇṇamālaṁ sumanapupphacaṅkoṭake ṭhapetvā sumanapupphena paṭicchādetvā tatheva pesesi. Kāmindo pi kambalaṁ paṇṇapacchiyaṁ ṭhapetvā paṇṇehi chādetvā pesesi. Devindo pi suvaṇṇapādukaṁ yavakalāpantare bandhitvā pesesi. Sā sabbāni pi tāni gahetvā paṇṇe akkharāni āropetvā mahāsattassa ācikkhitvā ṭhapesi.

Te pi cattāro paṇḍitā rājakulaṁ gantvā: “Kiṁ, deva, tumhe cūḷāmaṇiṁ na piḷandhathā” ti āhaṁsu. Rājā: “Piḷandhissāmi āharathā” ti purise āha. Te maṇiṁ na passiṁsu, itarāni pi na passiṁsu yeva. Atha te cattāro paṇḍitā: “Deva, tumhākaṁ ābharaṇāni mahosadhassa gehe atthi, so tāni sayaṁ vaḷañjeti, paṭisattu te mahārāja, gahapatiputto” ti taṁ bhindiṁsu. Athassa atthacarakā manussā sīghaṁ gantvā ārocesuṁ. So: “Rājānaṁ disvā jānissāmī” ti rājupaṭṭhānaṁ agamāsi. Rājā kujjhitvā: “Ko jānissati, kiṁ bhavissati kiṁ karissatī” ti attānaṁ passituṁ nādāsi. Paṇḍito rañño kuddhabhāvaṁ ñatvā attano nivesanam-eva gato. Rājā: “Naṁ gaṇhathā” ti āṇāpesi. Paṇḍito atthacarakānaṁ vacanaṁ sutvā: “Mayā apagantuṁ vaṭṭatī” ti amarādeviyā saññaṁ datvā aññātakavesena nagarā nikkhamitvā dakkhiṇayavamajjhakagāmaṁ gantvā tasmiṁ kumbhakārakammaṁ akāsi. Nagare: “Paṇḍito palāto” ti ekakolāhalaṁ jātaṁ.

Senakādayo pi cattāro janā tassa palātabhāvaṁ ñatvā: “Mā cintayittha, mayaṁ kiṁ apaṇḍitā” ti aññamaññaṁ ajānāpetvāva amarādeviyā paṇṇākāraṁ pahiṇiṁsu [PTS 6.370] sā tehi catūhi pesitapaṇṇākāraṁ gahetvā: “Asuka-asukavelāya āgacchatū” ti vatvā ekaṁ kūpaṁ khaṇāpetvā gūtharāsino saha udakena tattha pūretvā gūthakūpassa uparitale yantaphalakāhi pidahitvā kiḷañjena paṭicchādetvā sabbaṁ niṭṭhāpesi. Atha senako sāyanhasamaye nhatvā attānaṁ alaṅkaritvā nānaggarasabhojanaṁ bhuñjitvā bodhisattassa gehaṁ agamāsi. So gharadvāre ṭhatvā attano āgatabhāvaṁ jānāpesi. Sā: “Ehi, ācariyā” ti āha. So gantvā tassā santike aṭṭhāsi. Sā evamāha: “sāmi, idāni ahaṁ tava vasaṁ gatā, attano sarīraṁ anhāyitvā sayituṁ ayuttan”-ti. So tassā vacanaṁ sutvā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Sā nikkhamitvā udakapūraṁ ghaṭaṁ gahetvā āsittā viya: “Ehi, ācariya, nhānatthāya phalakāni āruhā” ti vatvā tassa phalakāni abhiruyha ṭhitakāle gehaṁ pavisitvā phalakakoṭiyaṁ akkamitvā gūthakūpe pātesi.

Pukkuso pi sāyanhasamaye nhatvā alaṅkaritvā nānaggarasabhojanaṁ bhuñjitvā bodhisattassa gehaṁ gantvā gharadvāre ṭhatvā attano āgatabhāvaṁ jānāpesi. Ekā paricārikā itthī amarādeviyā ārocesi. Sā tassā vacanaṁ sutvā: “Ehi, ācariya, attano sarīraṁ anhāyitvā sayituṁ ayuttan”-ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Sā nikkhamitvā udakapūraṁ ghaṭaṁ gahetvā āsiñcamānā viya: “Ehi, ācariya, nhānatthāya phalakāni abhiruhā” ti āha. Tassa phalakāni abhiruyha ṭhitakāle sā gehaṁ pavisitvā phalakāni ākaḍḍhitvā gūthakūpe pātesi. Pukkusaṁ senako: “Ko eso” ti pucchi. “Ahaṁ pukkuso” ti. “Tvaṁ ko nāma manusso” ti? “Ahaṁ senako” ti aññamaññaṁ pucchitvā aṭṭhaṁsu. Tathā itare dve pi tattheva pātesi. Sabbe pi te jegucche gūthakūpe aṭṭhaṁsu. Sā vibhātāya rattiyā tato ukkhipāpetvā, cattāro pi jane khuramuṇḍe kārāpetvā taṇḍulāni gāhāpetvā udakena temetvā koṭṭāpetvā cuṇṇaṁ bahalayāguṁ pacāpetvā madditvā sīsato paṭṭhāya sakalasarīraṁ vilimpāpetvā tūlapicūni gāhāpetvā tatheva sīsato paṭṭhāya okirāpetvā mahādukkhaṁ pāpetvā kilañjakucchiyaṁ nipajjāpetvā veṭhetvā rañño ārocetukāmā hutvā tehi saddhiṁ cattāri ratanāni gāhāpetvā rañño santikaṁ gantvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ nisīditvā: “deva, setavānaraṁ nāma mahāpaṇṇākāraṁ paṭiggaṇhathā” ti vatvā cattāri kilañjāni rañño pādamūle ṭhapāpesi. Atha rājā vivarāpetvā setamakkaṭasadise cattāro pi jane passi. Atha sabbe manussā: “Aho adiṭṭhapubbā, aho mahāsetavānarā” ti vatvā mahāhasitaṁ hasiṁsu. Te cattāro pi mahālajjā ahesuṁ.

Atha amarādevī attano sāmino niddosabhāvaṁ kathentī rājānaṁ āha: “deva, mahosadhapaṇḍito na coro, ime cattāro va corā. Etesu hi senako maṇicoro, pukkuso suvaṇṇamālācoro, kāmindo kambalacoro, devindo suvaṇṇapādukācoro. Ime corā asukamāse asukadivase asukadāsidhītānaṁ asukadāsīnaṁ hatthe imāni ratanāni pahiṇanti. Imaṁ paṇṇaṁ passatha, attano santakañca gaṇhatha, core ca, deva, paṭicchathā” ti. Sā cattāro pi jane mahāvippakāraṁ pāpetvā rājānaṁ vanditvā attano geham-eva gatā. Rājā bodhisattassa palātabhāvena tasmiṁ āsaṅkāya ca aññesaṁ paṇḍitapatimantīnaṁ abhāvena ca tesaṁ kiñci avatvā: “Paṇḍitā nhāpetvā attano gehāni gacchathā” ti pesesi. Cattāro janā mahāvippakāraṁ patvā rājānaṁ vanditvā attano geham-eva gatā.

Sabbaratanathenā niṭṭhitā

Khajjopanakapañho

Athassa chatte adhivatthā devatā bodhisattassa dhammadesanaṁ assuṇantī: “Kiṁ nu kho kāraṇan”-ti āvajjamānā taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Paṇḍitassa ānayanakāraṇaṁ karissāmī” ti cintetvā rattibhāge chattapiṇḍikaṁ vivaritvā rājānaṁ catukkanipāte devatāya pucchitapañhe āgate: “Hanti hatthehi pādehī” ti ādike cattāro pañhe pucchi. Rājā ajānanto: “Ahaṁ na jānāmi, aññe paṇḍite pucchissāmī” ti ekadivasaṁ okāsaṁ yācitvā punadivase: “Āgacchantū” ti catunnaṁ paṇḍitānaṁ sāsanaṁ pesesi. Tehi: “Mayaṁ khuramuṇḍā vīthiṁ otarantā lajjāmā” ti vutte rājā cattāro nāḷipaṭṭe pesesi: “Ime sīsesu katvā āgacchantū” ti. Tadā kira te nāḷipaṭṭā uppannā. Te āgantvā paññattāsane nisīdiṁsu. Atha rājā: “Senaka, ajja rattibhāge chatte adhivatthā devatā maṁ cattāro pañhe pucchi, ahaṁ pana ajānanto ‘paṇḍite pucchissāmī’ ti avacaṁ, kathehi me te pañhe” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

Hanti hatthehi pādehi, mukhañca parisumbhati,
Sa ve rāja piyo hoti, kaṁ tena tvābhipassasī ti. (JA. 542.197).

Senako ajānanto: “Kiṁ hanti, kathaṁ hantī” ti taṁ taṁ vilapitvā neva antaṁ [PTS 6.371] passi, na koṭiṁ passi. Sesā pi appaṭibhānā ahesuṁ. Atha rājā vippaṭisārī hutvā puna rattibhāge devatāya: “Pañho te ñāto” ti puṭṭho: “Mayā cattāro paṇḍitā puṭṭhā, te pi na jāniṁsū” ti āha. Devatā: “Kiṁ te jānissanti, ṭhapetvā mahosadhapaṇḍitaṁ añño koci ete pañhe kathetuṁ samattho nāma natthi. Sace taṁ pakkosāpetvā ete pañhe na kathāpessasi, iminā te jalitena ayakūṭena sīsaṁ bhindissāmī” ti rājānaṁ tajjetvā: “Mahārāja, agginā atthe sati khajjopanakaṁ dhamituṁ na vaṭṭati, khīrena atthe sati visāṇaṁ duhituṁ na vaṭṭatī” ti vatvā imaṁ pañcakanipāte khajjopanakapañhaṁ udāhari:

Ko nu santamhi pajjote, aggipariyesanaṁ caraṁ,
Addakkhi ratti khajjotaṁ, jātavedaṁ amaññatha.

Svassa gomayacuṇṇāni, abhimatthaṁ tiṇāni ca,
Viparītāya saññāya, nāsakkhi pajjaletave.

Evam-pi anupāyena, atthaṁ na labhate migo,
Visāṇato gavaṁ dohaṁ, yattha khīraṁ na vindati.

Vividhehi upāyehi, atthaṁ papponti māṇavā,
Niggahena amittānaṁ, mittānaṁ paggahena ca.

Senāmokkhapalābhena, vallabhānaṁ nayena ca,
Jagatiṁ jagatipālā, āvasanti vasundharan-ti. (JA. 542.75-79).

Tattha santamhi pajjote ti aggimhi sante. Caran-ti caranto. Addakkhī ti passi, disvā ca pana vaṇṇasāmaññatāya khajjopanakaṁ: “Jātavedo ayaṁ bhavissatī” ti amaññittha. Svassā ti so assa khajjopanakassa upari sukhumāni gomayacuṇṇāni ceva tiṇāni ca. Abhimatthan-ti hatthehi ghaṁsitvā ākiranto jaṇṇukehi bhūmiyaṁ patiṭṭhāya mukhena dhamanto jālessāmi nanti viparītāya saññāya vāyamanto pi jāletuṁ nāsakkhi. Migo ti migasadiso andhabālo evaṁ anupāyena pariyesanto atthaṁ na labhati. Yatthā ti yasmiṁ visāṇe khīram-eva natthi, tato gāviṁ duhanto viya ca atthaṁ na vindati. Senāmokkhapalābhenā ti senāmokkhānaṁ amaccānaṁ lābhena. Vallabhānan-ti piyamanāpānaṁ [PTS 6.372] vissāsikānaṁ amaccānaṁ nayena ca. Vasundharan-ti vasusaṅkhātānaṁ ratanānaṁ dhāraṇato vasundharanti laddhanāmaṁ jagatiṁ jagatipālā rājāno āvasanti.

Na te tayā sadisā hutvā aggimhi vijjamāne yeva khajjopanakaṁ dhamanti. Mahārāja, tvaṁ pana aggimhi sati khajjopanakaṁ dhamanto viya, tulaṁ chaḍḍetvā hatthena tulayanto viya, khīrena atthe jāte visāṇato duhanto viya ca, senakādayo pucchasi, ete kiṁ jānanti. Khajjopanakasadisā hete. Aggikkhandhasadiso mahosadho paññāya jalati, taṁ pakkosāpetvā puccha. Ime te pañhe ajānantassa jīvitaṁ natthīti rājānaṁ tajjetvā antaradhāyi.

Khajjopanakapañho niṭṭhito

Bhūripañho

Atha rājā maraṇabhayatajjito punadivase cattāro amacce pakkosāpetvā: “Tātā, tumhe cattāro catūsu rathesu ṭhatvā catūhi nagaradvārehi nikkhamitvā yattha mama puttaṁ mahosadhapaṇḍitaṁ passatha, tatthevassa sakkāraṁ katvā khippaṁ ānethā” ti āṇāpesi. Te pi cattāro ekekena dvārena nikkhamiṁsu. Tesu tayo janā paṇḍitaṁ na passiṁsu. Dakkhiṇadvārena nikkhanto pana dakkhiṇayavamajjhakagāme mahāsattaṁ mattikaṁ āharitvā ācariyassa cakkaṁ vaṭṭetvā mattikāmakkhitasarīraṁ palālapiṭṭhake nisīditvā muṭṭhiṁ muṭṭhiṁ katvā appasūpaṁ yavabhattaṁ bhuñjamānaṁ passi. Kasmā panesa etaṁ kammaṁ akāsīti? Rājā kira: “Nissaṁsayaṁ paṇḍito rajjaṁ gaṇhissatī” ti āsaṅkati. “So ‘kumbhakārakammena jīvatī’ ti sutvā nirāsaṅko bhavissatī” ti cintetvā evamakāsīti. So amaccaṁ disvā attano santikaṁ āgatabhāvaṁ ñatvā: “Ajja mayhaṁ yaso puna pākatiko bhavissati, amarādeviyā sampāditaṁ nānaggarasabhojanam-eva bhuñjissāmī” ti cintetvā gahitaṁ yavabhattapiṇḍaṁ chaḍḍetvā uṭṭhāya mukhaṁ vikkhāletvā nisīdi. Tasmiṁ khaṇe so amacco taṁ upasaṅkami. So pana senakapakkhiko, tasmā naṁ ghaṭento: “Paṇḍita, ācariyasenakassa vacanaṁ niyyānikaṁ, tava nāma yase parihīne tathārūpā paññā patiṭṭhā hotuṁ nāsakkhi, idāni mattikāmakkhito palālapiṭṭhe nisīditvā evarūpaṁ bhattaṁ bhuñjasī” ti vatvā dasakanipāte bhūripañhe paṭhamaṁ gāthamāha.

Saccaṁ [PTS 6.373] kira, tvaṁ api bhūripañña, yā tādisī sirī dhitī matī ca,
Na tāyatebhāvavasūpanitaṁ, yo yavakaṁ bhuñjasi appasūpan-ti. (JA. 452.145).

Tattha saccaṁ kirā ti yaṁ ācariyasenako āha, taṁ kira saccam-eva. Sirī ti issariyaṁ. Dhitī ti abbhocchinnavīriyaṁ. Na tāyatebhāvavasūpanitan-ti abhāvassa avuḍḍhiyā vasaṁ upanītaṁ taṁ na rakkhati na gopeti, patiṭṭhā hotuṁ na sakkoti. Yavakan-ti yavabhattaṁ.

Atha naṁ mahāsatto: “Andhabāla, ahaṁ attano paññābalena puna taṁ yasaṁ pākatikaṁ kātukāmo evaṁ karomī” ti vatvā imaṁ gāthādvayamāha.

Sukhaṁ dukkhena paripācayanto, kālākālaṁ vicinaṁ chandachanno,
Atthassa dvārāni avāpuranto, tenāhaṁ tussāmi yavodanena.

Kālañca ñatvā abhijīhanāya, mantehi atthaṁ paripācayitvā,
Vijambhissaṁ sīhavijambhitāni, tāyiddhiyā dakkhasi maṁ punāpī ti. (JA. 452.146-147).

Tattha dukkhenā ti iminā kāyikacetasikadukkhena attano porāṇakasukhaṁ paṭipākatikakaraṇena paripācayantovaḍḍhento. Kālākālan-ti ayaṁ paṭicchanno hutvā caraṇakālo, ayaṁ appaṭicchannoti evaṁ kālañca akālañca vicinanto rañño kuddhakāle channena caritabbanti ñatvā chandena attano ruciyā channo paṭicchanno hutvā kumbhakārakammena jīvanto attano atthassa kāraṇasaṅkhātāni dvārāni avāpuranto viharāmi, tena kāraṇenāhaṁ yavodanena tussāmī ti attho. Abhijīhanāyā ti vīriyakaraṇassa. Mantehi atthaṁ paripācayitvā ti attano ñāṇabalena mama yasaṁ vaḍḍhetvā manosilātale vijambhamāno sīho viya vijambhissaṁ, tāya iddhiyā maṁ puna pi tvaṁ passissasīti.

Atha naṁ amacco āha: “paṇḍita, chatte adhivatthā devatā rājānaṁ pañhaṁ pucchi. Rājā cattāro paṇḍite pucchi. Tesu eko pi taṁ pañhaṁ kathetuṁ nāsakkhi, tasmā rājā tava santikaṁ maṁ pahiṇī” ti. “Evaṁ [PTS 6.374] sante paññāya ānubhāvaṁ kasmā na passasi, evarūpe hi kāle na issariyaṁ patiṭṭhā hoti, paññāsampanno va patiṭṭhā hotī” ti mahāsatto paññāya ānubhāvaṁ vaṇṇesi. Amacco raññā: “Paṇḍitaṁ diṭṭhaṭṭhāne yeva sakkāraṁ katvā ānethā” ti dinnaṁ kahāpaṇasahassaṁ mahāsattassa hatthe ṭhapesi. Kumbhakāro: “Mahosadhapaṇḍito kira mayā pesakārakammaṁ kārito” ti bhayaṁ āpajji. Atha naṁ mahāsatto: “Mā bhāyi, ācariya, bahūpakāro tvaṁ amhākan”-ti assāsetvā sahassaṁ datvā mattikāmakkhiteneva sarīrena rathe nisīditvā nagaraṁ pāvisi. Amacco rañño ārocetvā: “Tāta, kuhiṁ paṇḍito diṭṭho” ti vutte: “Deva, dakkhiṇayavamajjhakagāme kumbhakārakammaṁ katvā jīvati, tumhe pakkosathāti sutvāva anhāyitvā mattikāmakkhiteneva sarīrena āgato” ti āha. Rājā: “Sace mayhaṁ paccatthiko assa, issariyavidhinā careyya, nāyaṁ mama paccatthiko” ti cintetvā: “Mama puttassa ‘attano gharaṁ gantvā nhatvā alaṅkaritvā mayā dinnavidhānena āgacchatū’ ti vadeyyāthā” ti āha. Taṁ sutvā paṇḍito tathā katvā āgantvā: “Pavisatū” ti vutte pavisitvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Rājā paṭisanthāraṁ katvā paṇḍitaṁ vīmaṁsanto imaṁ gāthamāha.

Sukhī pi heke na karonti pāpaṁ, avaṇṇasaṁsaggabhayā puneke,
Pahū samāno vipulatthacintī, kiṁ kāraṇā me na karosi dukkhan-ti. (JA. 452.148).

Tattha sukhī ti paṇḍita, ekacce: “Mayaṁ sukhino sampannaissariyā, alaṁ no ettakenā” ti uttari issariyakāraṇā pāpaṁ na karonti, ekacce: “Evarūpassa no yasadāyakassa sāmikassa aparajjhantānaṁ avaṇṇo bhavissatī” ti avaṇṇasaṁsaggabhayā na karonti. Eko na samattho hoti, eko mandapañño, tvaṁ pana samattho ca vipulatthacintī ca, icchanto pana sakalajambudīpe rajjam-pi kāreyyāsi. Kiṁ kāraṇā mama rajjaṁ gahetvā dukkhaṁ na karosīti.

Atha naṁ bodhisatto āha:

Na paṇḍitā attasukhassa hetu, pāpāni kammāni samācaranti,
Dukkhena [PTS 6.375] phuṭṭhā khalitā pi santā, chandā ca dosā na jahanti dhamman-ti. (JA. 452.149).

Tattha khalitāpī ti sampattito khalitvā vipattiyaṁ ṭhitasabhāvā hutvā pi. Na jahanti dhamman-ti paveṇiyadhammam-pi sucaritadhammam-pi na jahanti.

Puna rājā tassa vīmaṁsanatthaṁ khattiyamāyaṁ kathento imaṁ gāthamāha.

Yena kenaci vaṇṇena, mudunā dāruṇena vā,
Uddhare dīnamattānaṁ, pacchā dhammaṁ samācare ti. (JA. 452.150).

Tattha dīnan-ti duggataṁ attānaṁ uddharitvā sampattiyaṁ ṭhapeyyāti.

Athassa mahāsatto rukkhūpamaṁ dassento imaṁ gāthamāha.

Yassa rukkhassa chāyāya, nisīdeyya sayeyya vā,
Na tassa sākhaṁ bhañjeyya, mittadubbho hi pāpako ti. (JA. 452.151).

Evañca pana vatvā: “mahārāja, yadi paribhuttarukkhassa sākhaṁ bhañjanto pi mittadubbhī hoti, yehi tumhehi mama pitā uḷāre issariye patiṭṭhāpito, ahañca mahantena anuggahena anuggahito, tesu tumhesu aparajjhanto ahaṁ kathaṁ nāma mittadubbho na bhaveyyan”-ti sabbathā pi attano amittadubbhibhāvaṁ kathetvā rañño cittācāraṁ codento imaṁ gāthamāha.

Yassā pi dhammaṁ puriso vijaññā, ye cassa kaṅkhaṁ vinayanti santo,
Taṁ hissa dīpañca parāyaṇañca, na tena mettiṁ jarayetha pañño ti. (JA. 452.152).

Tassattho: mahārāja, yassa ācariyassa santikā yo puriso appamattakam-pi dhammaṁ kāraṇaṁ jāneyya, ye cassa santo uppannaṁ kaṅkhaṁ vinayanti, taṁ tassa patiṭṭhānaṭṭhena dīpañceva parāyaṇañca, tādisena ācariyena saddhiṁ paṇḍito mittabhāvaṁ nāma na jīreyya na nāseyya.

Idāni taṁ ovadanto imaṁ gāthādvayamāha.

Alaso gihī kāmabhogī na sādhu, asaññato pabbajito na sādhu,
Rājā na sādhu anisammakārī, yo paṇḍito kodhano taṁ na sādhu.

Nisamma [PTS 6.376] khattiyo kayirā, nānisamma disampati,
Nisammakārino rāja, yaso kitti ca vaḍḍhatī ti. (JA. 452.153-154).

Tattha na sādhū ti na sundaro. Anisammakārī ti kiñci sutvā anupadhāretvā attano paccakkhaṁ akatvā kārako. Yaso kitti cā ti issariyaparivāro ca guṇakitti ca ekantena vaḍḍhatīti.

Bhūripañho niṭṭhito

Devatāpañho

Evaṁ vutte rājā mahāsattaṁ samussitasetacchatte rājapallaṅke nisīdāpetvā sayaṁ nīcāsane nisīditvā āha: “paṇḍita, setacchatte adhivatthā devatā maṁ cattāro pañhe pucchi, te ahaṁ na jānāmi. Cattāro pi paṇḍitā na jāniṁsu, kathehi me, tāta, te pañhe” ti. Mahārāja, chatte adhivatthā devatā vā hotu, cātumahārājikādayo vā hontu, yena kenaci pucchitapañhaṁ ahaṁ kathetuṁ sakkomi. Vada, mahārāja, devatāya pucchitapañheti. Atha rājā devatāya pucchitaniyāmeneva kathento paṭhamaṁ gāthamāha.

Hanti hatthehi pādehi, mukhañca parisumbhati,
Sa ve rāja piyo hoti, kaṁ tena tvābhipassasī ti. (JA. 350.197).

Tattha hantī ti paharati. Parisumbhatī ti paharati yeva. Sa ve ti so evaṁ karonto piyo hoti. Kaṁ tena tvābhipassasī ti tena paharaṇakāraṇena piyaṁ katamaṁ puggalaṁ tvaṁ, rāja, abhipassasīti.

Mahāsattassa taṁ kathaṁ sutvāva gaganatale puṇṇacando viya attho pākaṭo ahosi. Atha mahāsatto: “Suṇa, mahārāja, yadā hi mātuaṅke nipanno daharakumāro haṭṭhatuṭṭho kīḷanto mātaraṁ hatthapādehi paharati, kese luñcati, muṭṭhinā mukhaṁ paharati, tadā naṁ mātā ‘coraputtaka, kathaṁ tvaṁ no evaṁ paharasī’ ti ādīni pemasinehavaseneva vatvā pemaṁ sandhāretuṁ asakkontī āliṅgitvā thanantare nipajjāpetvā mukhaṁ paricumbati. Iti so tassā evarūpe kāle piyataro hoti, tathā pitunopī” ti evaṁ gaganamajjhe sūriyaṁ uṭṭhāpento viya pākaṭaṁ katvā pañhaṁ kathesi. Taṁ sutvā devatā chattapiṇḍikaṁ vivaritvā nikkhamitvā upaḍḍhaṁ sarīraṁ dassetvā: “Sukathito paṇḍitena pañho” ti madhurassarena sādhukāraṁ datvā ratanacaṅkoṭakaṁ pūretvā dibbapupphagandhavāsehi bodhisattaṁ pūjetvā antaradhāyi. Rājā pi paṇḍitaṁ pupphādīhi pūjetvā [PTS 6.377] itaraṁ pañhaṁ yācitvā: “Vada, mahārājā” ti vutte dutiyaṁ gāthamāha.

Akkosati yathākāmaṁ, āgamañcassa icchati,
Sa ve rāja piyo hoti, kaṁ tena tvābhipassasī ti. (JA. 350.198).

Athassa mahāsatto: “mahārāja, mātā vacanapesanaṁ kātuṁ samatthaṁ sattaṭṭhavassikaṁ puttaṁ ‘tāta, khettaṁ gaccha, antarāpaṇaṁ gacchā’ ti ādīni vatvā ‘amma, sace idañcidañca khādanīyaṁ bhojanīyaṁ dassasi, gamissāmī’ ti vutte ‘sādhu, putta, gaṇhāhī’ ti vatvā deti. So dārako taṁ khāditvā bahi gantvā dārakehi saddhiṁ kīḷitvā mātupesanaṁ na gacchati. Mātarā: “Tāta, gacchāhī’ ti vutte so mātaraṁ ‘amma, tvaṁ sītāya gharacchāyāya nisīdasi, kiṁ pana ahaṁ tava bahi pesanakammaṁ karissāmi, ahaṁ taṁ vañcemī’ ti vatvā hatthavikāramukhavikāre katvā gato. Sā gacchantaṁ disvā kujjhitvā daṇḍakaṁ gahetvā ‘tvaṁ mama santakaṁ khāditvā khette kiccaṁ kātuṁ na icchasī’ ti tajjentī vegena palāyantaṁ anubandhitvā pāpuṇituṁ asakkontī ‘corā taṁ khaṇḍākhaṇḍaṁ chindantū’ ti ādīni vatvā yathākāmaṁ akkosati paribhāsati. Yaṁ pana mukhena bhaṇati, tathā hadaye appamattakam-pi na icchati, āgamanañcassa icchati, so divasabhāgaṁ kīḷitvā sāyaṁ gehaṁ pavisituṁ avisahanto ñātakānaṁ santikaṁ gacchati. Mātāpissa āgamanamaggaṁ olokentī anāgacchantaṁ disvā ‘pavisituṁ na visahati maññe’ ti sokassa hadayaṁ pūretvā assupuṇṇehi nettehi ñātighare upadhārentī puttaṁ disvā āliṅgitvā sīse cumbitvā ubhohi hatthehi daḷhaṁ gahetvā ‘tāta piyaputtaka, mama vacanaṁ hadaye ṭhapesī’ ti atirekataraṁ pemaṁ uppādesi. Evaṁ, mahārāja, mātuyā kuddhakāle putto piyataro nāma hotī” ti dutiyaṁ pañhaṁ kathesi. Devatā tatheva pūjesi.

Rājā pi pūjetvā tatiyaṁ pañhaṁ yācitvā: “Vada, mahārājā” ti vutte tatiyaṁ gāthamāha.

Abbhakkhāti abhūtena, alikenābhisāraye,
Sa ve rāja piyo hoti, kaṁ tena tvābhipassasī ti. (JA. 350.199).

Athassa mahāsatto: “Rāja, yadā ubho jayampatikā rahogatā lokassādaratiyā [PTS 6.378] kīḷantā ‘bhadde, tava mayi pemaṁ natthi, hadayaṁ te bahi gatan’-ti evaṁ aññamaññaṁ abhūtena abbhācikkhanti, alikena sārenti codenti, tadā te atirekataraṁ aññamaññaṁ piyāyanti. Evamassa pañhassa atthaṁ jānāhī” ti kathesi. Devatā tatheva pūjesi.

Rājā pi pūjetvā itaraṁ pañhaṁ yācitvā: “Vada, mahārājā” ti vutte catutthaṁ gāthamāha.

Haraṁ annañca pānañca, vatthasenāsanāni ca,
Aññadatthuharā santā, te ve rāja piyā honti,
Kaṁ tena tvābhipassasī ti. (JA. 350.200).

Athassa mahāsatto: “Mahārāja, ayaṁ pañho dhammikasamaṇabrāhmaṇe sandhāya vutto. Saddhāni hi kulāni idhalokaparalokaṁ saddahitvā denti ceva dātukāmāni ca honti, tāni tathārūpe samaṇabrāhmaṇe yācante pi laddhaṁ harante bhuñjante pi disvā ‘amhe yeva yācanti, amhākaṁ yeva santakāni annapānādīni paribhuñjantī’ ti tesu atirekataraṁ pemaṁ karonti. Evaṁ kho, mahārāja, aññadatthuharā santā ekaṁsena yācantā ceva laddhaṁ harantā ca samānā piyā hontī” ti kathesi. Imasmiṁ pana pañhe kathite devatā tatheva pūjetvā sādhukāraṁ datvā sattaratanapūraṁ ratanacaṅkoṭakaṁ: “Gaṇha, mahāpaṇḍitā” ti mahāsattassa pādamūle khi pi. Rājāpissa atirekataraṁ pūjaṁ karonto ativiya pasīditvā senāpatiṭṭhānaṁ adāsi. Tato paṭṭhāya mahāsattassa yaso mahā ahosi.

Devatāpañho niṭṭhito

Pañcapaṇḍitapañho

Puna te cattāro paṇḍitā: “Ambho, gahapatiputto idāni mahantataro jāto, kiṁ karomā” ti mantayiṁsu. Atha ne senako āha: “hotu diṭṭho me upāyo, mayaṁ gahapatiputtaṁ upasaṅkamitvā ‘rahassaṁ nāma kassa kathetuṁ vaṭṭatī’ ti pucchissāma, so ‘na kassaci kathetabban’-ti vakkhati. Atha naṁ ‘gahapatiputto te, deva, paccatthiko jāto’ ti paribhindissāmā” ti. Te cattāro pi paṇḍitā tassa gharaṁ gantvā paṭisanthāraṁ katvā: “Paṇḍita, pañhaṁ pucchitukāmamhā” ti vatvā: “Pucchathā” ti vutte senako pucchi: “Paṇḍita, purisena nāma kattha patiṭṭhātabban”-ti? “Sacce patiṭṭhātabban”-ti. “Sacce patiṭṭhitena [PTS 6.379] kiṁ uppādetabban”-ti? “Dhanaṁ uppādetabban”-ti. “Dhanaṁ uppādetvā kiṁ kātabban”-ti? “Manto gahetabbo” ti. “Mantaṁ gahetvā kiṁ kātabban”-ti? “Attano rahassaṁ parassa na kathetabban”-ti. Te: “Sādhu paṇḍitā” ti vatvā tuṭṭhamānasā hutvā: “Idāni gahapatiputtassa piṭṭhiṁ passissāmā” ti rañño santikaṁ gantvā: “Mahārāja, gahapatiputto te paccatthiko jāto” ti vadiṁsu. “Nāhaṁ tumhākaṁ vacanaṁ saddahāmi, na so mayhaṁ paccatthiko bhavissatī” ti. Saccaṁ, mahārāja, saddahatha, asaddahanto pana tam-eva pucchatha: “Paṇḍita, attano rahassaṁ nāma kassa kathetabban”-ti? Sace paccatthiko na bhavissati, “asukassa nāma kathetabban”-ti vakkhati. Sace paccatthiko bhavissati, “kassaci na kathetabbaṁ, manorathe paripuṇṇe kathetabban”-ti vakkhati. Tadā amhākaṁ vacanaṁ saddahitvā nikkaṅkhā bhaveyyāthāti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā ekadivasaṁ sabbesu samāgantvā nisinnesu vīsatinipāte pañcapaṇḍitapañhe paṭhamaṁ gāthamāha.

Pañca paṇḍitā samāgatāttha, pañhā me paṭibhāti taṁ suṇātha,
Nindiyamatthaṁ pasaṁsiyaṁ vā, kassevāvikareyya guyhamatthan-ti. (JA. 508.315).

Evaṁ vutte senako: “Rājānam-pi amhākaṁ yeva abbhantare pakkhipissāmī” ti cintetvā imaṁ gāthamāha.

Tvaṁ āvikarohi bhūmipāla, bhattā bhārasaho tuvaṁ vadetaṁ,
Tava chandarucīni sammasitvā, atha vakkhanti janinda pañca dhīrā ti. (JA. 508.316).

Tattha bhattā ti tvaṁ amhākaṁ sāmiko ceva uppannassa ca bhārassa saho, paṭhamaṁ tāva tvam-eva etaṁ vadehi. Tava chandarucīnī ti pacchā tava chandañceva ruccanakāraṇāni ca sammasitvā ime pañca paṇḍitā vakkhanti.

Atha rājā attano kilesavasikatāya imaṁ gāthamāha.

Yā sīlavatī anaññatheyyā, bhattucchandavasānugā piyā manāpā,
Nindiyamatthaṁ [PTS 6.380] pasaṁsiyaṁ vā, bhariyāyāvikareyya guyhamatthan-ti. (JA. 508.317).

Tattha anaññatheyyā ti kilesavasena aññena na thenitabbā.

Tato senako: “Idāni rājānaṁ amhākaṁ abbhantare pakkhipimhā” ti tussitvā sayaṁkatakāraṇam-eva dīpento imaṁ gāthamāha.

Yo kicchagatassa āturassa, saraṇaṁ hoti gatī parāyaṇañca,
Nindiyamatthaṁ pasaṁsiyaṁ vā, sakhinovāvikareyya guyhamatthan-ti. (JA. 508.318).

Atha rājā pukkusaṁ pucchi: “Kathaṁ, pukkusa, passasi, nindiyaṁ vā pasaṁsiyaṁ vā rahassaṁ kassa kathetabban”-ti? So kathento imaṁ gāthamāha.

Jeṭṭho atha majjhimo kaniṭṭho, yo ce sīlasamāhito ṭhitatto,
Nindiyamatthaṁ pasaṁsiyaṁ vā, bhātuvāvikareyya guyhamatthan-ti. (JA. 508.319).

Tattha ṭhitatto ti ṭhitasabhāvo nibbisevano.

Tato rājā kāmindaṁ pucchi: “Kathaṁ kāminda passasi, rahassaṁ kassa kathetabban”-ti? So kathento imaṁ gāthamāha.

Yo ve pituhadayassa paddhagū, anujāto pitaraṁ anomapañño,
Nindiyamatthaṁ pasaṁsiyaṁ vā, puttassāvikareyya guyhamatthan-ti. (JA. 508.320).

Tattha paddhagū ti pesanakārako yo pitussa pesanaṁ karoti, pitu cittassa vase vattati, ovādakkhamo hotī ti attho. Anujāto ti tayo puttā atijāto ca anujāto ca avajāto cāti. Anuppannaṁ yasaṁ uppādento atijāto, kulabhāro avajāto, kulapaveṇirakkhako pana anujāto. Taṁ sandhāya evamāha.

Tato rājā devindaṁ pucchi: “kathaṁ devinda, passasi, rahassaṁ kassa kathetabban”-ti? So attano katakāraṇam-eva kathento imaṁ gāthamāha.

Mātā dvipadājanindaseṭṭha, yā naṁ poseti chandasā piyena,
Nindiyamatthaṁ pasaṁsiyaṁ vā, mātuyāvikareyya guyhamatthan-ti. (JA. 508.321).

Tattha [PTS 6.381] dvipadājanindaseṭṭhā ti dvipadānaṁ seṭṭha, janinda. Chandasā piyenā ti chandena ceva pemena ca.

Evaṁ te pucchitvā rājā paṇḍitaṁ pucchi: “Kathaṁ passasi, paṇḍita, rahassaṁ kassa kathetabban”-ti. “Mahārāja, yāva attano icchitaṁ na nipphajjati, tāva paṇḍito adhivāseyya, kassaci na katheyyā” ti so imaṁ gāthamāha.

Guyhassa hi guyham-eva sādhu, na hi guyhassa pasatthamāvikammaṁ,
Anipphannatā saheyya dhīro, nipphanno va yathāsukhaṁ bhaṇeyyā ti. (JA. 508.322).

Tattha anipphannatā ti mahārāja, yāva attano icchitaṁ na nipphajjati, tāva paṇḍito adhivāseyya, na kassaci katheyyāti.

Paṇḍitena pana evaṁ vutte rājā anattamano ahosi. Senako rājānaṁ olokesi, rājā pi senakamukhaṁ olokesi. Bodhisatto tesaṁ kiriyaṁ disvāva jāni: “Ime cattāro janā paṭhamam-eva maṁ rañño antare paribhindiṁsu, vīmaṁsanavasena pañho pucchito bhavissatī” ti. Tesaṁ pana kathentānaññeva sūriyo atthaṅgato, dīpā jalitā. Paṇḍito: “Rājakammāni nāma bhāriyāni, na paññāyati ‘kiṁ bhavissatī’ ti, khippam-eva gantuṁ vaṭṭatī” ti uṭṭhāyāsanā rājānaṁ vanditvā nikkhamitvā cintesi: “Imesu eko ‘sahāyakassa kathetuṁ vaṭṭatī’ ti āha, eko ‘bhātussa, eko puttassa, eko mātu kathetuṁ vaṭṭatī’ ti āha. Imehi etaṁ katam-eva bhavissati, diṭṭham-eva kathitanti maññāmi, hotu ajjeva etaṁ jānissāmī” ti. Te pana cattāro pi aññesu divasesu rājakulā nikkhamitvā rājanivesanadvāre ekassa bhattaambaṇassa piṭṭhe nisīditvā kiccakaraṇīyāni mantetvā gharāni gacchanti. Tasmā paṇḍito: “Ahaṁ etesaṁ catunnaṁ rahassaṁ ambaṇassa heṭṭhā nipajjitvā jānituṁ sakkuṇeyyan”-ti cintetvā taṁ ambaṇaṁ ukkhipāpetvā attharaṇaṁ attharāpetvā ambaṇassa heṭṭhā pavisitvā purisānaṁ saññaṁ adāsi: “Tumhe catūsu paṇḍitesu mantetvā gatesu āgantvā maṁ āneyyāthā” ti. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā pakkamiṁsu. Senako pi rājānaṁ āha: “mahārāja, amhākaṁ vacanaṁ na saddahatha, idāni [PTS 6.382] kiṁ karissathā” ti. So tassa vacanaṁ gahetvā anisāmetvāva bhītatasito hutvā: “Idāni kiṁ karoma, senaka paṇḍitā” ti pucchi. “Mahārāja, papañcaṁ akatvā kañci ajānāpetvā gahapatiputtaṁ māretuṁ vaṭṭatī” ti. Rājā: “Senaka, ṭhapetvā tumhe añño mama atthakāmo nāma natthi, tumhe attano suhade gahetvā dvārantare ṭhatvā gahapatiputtassa pāto va upaṭṭhānaṁ āgacchantassa khaggena sīsaṁ chindathā” ti attano khaggaratanaṁ adāsi. Te: “Sādhu, deva, mā bhāyi, mayaṁ taṁ māressāmā” ti vatvā nikkhamitvā: “Diṭṭhā no paccāmittassa piṭṭhī” ti bhattaambaṇassa piṭṭhe nisīdiṁsu. Tato senako āha: “Ambho, ko gahapatiputtaṁ māressatī” ti. Itare: “Tumhe yeva ācariya, mārethā” ti tasseva bhāraṁ kariṁsu.

Atha ne senako pucchi: “Tumhe ‘rahassaṁ nāma asukassa asukassa kathetabban’-ti vadatha, kiṁ vo etaṁ kataṁ, udāhu diṭṭhaṁ sutan”-ti? “Kataṁ etaṁ, ācariyā” ti. Tumhe: “Rahassaṁ nāma sahāyakassa kathetabban”-ti vadatha, “kiṁ vo etaṁ kataṁ, udāhu diṭṭhaṁ sutan”-ti? “Kataṁ etaṁ mayā” ti? “Kathetha, ācariyā” ti. “Imasmiṁ rahasse raññā ñāte jīvitaṁ me natthī” ti. “Mā bhāyatha ācariya, idha tumhākaṁ rahassabhedako natthi, kathethā” ti. So nakhena ambaṇaṁ koṭṭetvā: “Atthi nu kho imassa heṭṭhā gahapatiputto” ti āha. “Ācariya, gahapatiputto attano issariyena evarūpaṁ ṭhānaṁ na pavisissati, idāni yasena matto bhavissati, kathetha [PTS 6.383] tumhe” ti. Senako tāva attano rahassaṁ kathento āha: “tumhe imasmiṁ nagare asukaṁ nāma vesiṁ jānāthā” ti? “Āma, ācariyā” ti. “Idāni sā paññāyatī” ti. “Na paññāyati, ācariyā” ti. “Ahaṁ sālavanuyyāne tāya saddhiṁ purisakiccaṁ katvā tassā piḷandhanesu lobhena taṁ māretvā tassā yeva sāṭakena bhaṇḍikaṁ katvā āharitvā amhākaṁ ghare asukabhūmikāya asuke nāma gabbhe nāgadantake laggesiṁ, vaḷañjetuṁ 3 visahāmi, purāṇabhāvamassa olokemi, evarūpaṁ aparādhakammaṁ katvā mayā ekassa sahāyakassa kathitaṁ, na tena kassaci kathitapubbaṁ, iminā kāraṇena ‘sahāyakassa guyhaṁ kathetabban’-ti mayā kathitan”-ti. Paṇḍito tassa rahassaṁ sādhukaṁ vavatthapetvā sallakkhesi.

Pukkuso pi attano rahassaṁ kathento āha: “mama ūruyā kuṭṭhaṁ atthi, kaniṭṭho me pāto va kañci ajānāpetvā taṁ dhovitvā bhesajjena makkhetvā upari pilotikaṁ datvā bandhati. Rājā mayi muducitto ‘ehi pukkusā’ ti maṁ pakkositvā yebhuyyena mama ūruyā yeva sayati, sace pana etaṁ rājā jāneyya, maṁ māreyya. Taṁ mama kaniṭṭhaṁ ṭhapetvā añño jānanto nāma natthi, tena kāraṇena ‘rahassaṁ nāma bhātu kathetabban’-ti mayā vuttan”-ti. Kāmindo pi attano rahassaṁ kathento āha: “maṁ kāḷapakkhe uposathadivase naradevo nāma yakkho gaṇhāti, ahaṁ ummattakasunakho viya viravāmi, svāhaṁ tamatthaṁ puttassa kathesiṁ. So mama yakkhena gahitabhāvaṁ ñatvā maṁ antogehagabbhe nipajjāpetvā dvāraṁ pidahitvā nikkhamitvā mama saddaṁ paṭicchādanatthaṁ dvāre samajjaṁ kāresi, iminā kāraṇena ‘rahassaṁ nāma puttassa kathetabban’-ti mayā vuttan”-ti. Tato tayo pi devindaṁ pucchiṁsu. So attano rahassaṁ kathento āha: “mayā maṇipahaṁsanakammaṁ karontena rañño santakaṁ sakkena kusarañño dinnaṁ, siripavesanaṁ maṅgalamaṇiratanaṁ thenetvā mātuyā dinnaṁ. Sā kañci ajānāpetvā mama rājakulaṁ pavisanakāle taṁ mayhaṁ deti, ahaṁ tena maṇinā siriṁ pavesetvā rājanivesanaṁ gacchāmi. Rājā tumhehi saddhiṁ akathetvā paṭhamataraṁ mayā saddhiṁ kathesi. Devasikaṁ aṭṭha, soḷasa, dvattiṁsa, catusaṭṭhi kahāpaṇe mama paribbayatthāya deti. Sace tassa maṇiratanassa channabhāvaṁ rājā jāneyya, mayhaṁ jīvitaṁ natthi, iminā kāraṇena ‘rahassaṁ nāma mātu kathetabban’-ti mayā vuttan”-ti.

Mahāsatto sabbesam-pi guyhaṁ attano paccakkhaṁ akāsi [PTS 6.384]. Te pana attano udaraṁ phāletvā antaṁ bāhiraṁ karontā viya rahassaṁ aññamaññaṁ kathetvā: “Tumhe appamattā pāto va āgacchatha, gahapatiputtaṁ māressāmā” ti uṭṭhāya pakkamiṁsu. Tesaṁ gatakāle paṇḍitassa purisā āgantvā ambaṇaṁ ukkhipitvā mahāsattaṁ ādāya pakkamiṁsu. So gharaṁ gantvā nhatvā alaṅkaritvā subhojanaṁ bhuñjitvā: “Ajja me bhaginī udumbaradevī rājagehato sāsanaṁ pesessatī” ti ñatvā dvāre paccāyikaṁ purisaṁ ṭhapesi: “Rājagehato āgataṁ sīghaṁ pavesetvā mama dasseyyāsī” ti. Evañca pana vatvā sayanapiṭṭhe nipajji. Tasmiṁ khaṇe rājā pi sayanapiṭṭhe nipanno va paṇḍitassa guṇaṁ saritvā: “Mahosadhapaṇḍito sattavassikakālato paṭṭhāya maṁ upaṭṭhahanto na kiñci mayhaṁ anatthaṁ akāsi, devatāya pucchitapañhe pi paṇḍite asati jīvitaṁ me laddhaṁ na siyā. Veripaccāmittānaṁ vacanaṁ gahetvā ‘asamadhuraṁ paṇḍitaṁ mārethā’ ti khaggaṁ dentena ayuttaṁ mayā kataṁ, sve dāni naṁ passituṁ na labhissāmī” ti sokaṁ uppādesi. Sarīrato sedā mucciṁsu. So sokasamappito cittassādaṁ na labhi. Udumbaradevī pi tena saddhiṁ ekasayanagatā taṁ ākāraṁ disvā: “Kiṁ nu kho mayhaṁ koci aparādho atthi, udāhu devassa kiñci sokakāraṇaṁ uppannaṁ, pucchissāmi tāva nan”-ti imaṁ gāthamāha.

Kiṁ tvaṁ vimanosi rājaseṭṭha, dvipadajaninda vacanaṁ suṇoma metaṁ,
Kiṁ cintayamāno dummanosi, nūna deva aparādho atthi mayhan-ti. (JA. 508.323).

Atha rājā kathento gāthamāha.

Paṇhe vajjho mahosadhoti, āṇatto me vamāya bhūripañño,
Taṁ cintayamāno dummanosmi, na hi devī aparādho atthi tuyhan-ti. (JA. 508.324).

Tattha āṇatto ti bhadde, cattāro paṇḍitā: “Mahosadho mama paccatthiko” ti kathayiṁsu. Mayā tathato avicinitvā: “Vadhetha nan”-ti bhūripañño vadhāya āṇatto. Taṁ kāraṇaṁ cintayamāno dummanosmīti.

Tassā [PTS 6.385] tassa vacanaṁ sutvāva mahāsatte sinehena pabbatamatto soko uppajji. Tato sā cintesi: “Ekena upāyena rājānaṁ assāsetvā rañño niddaṁ okkamanakāle mama kaniṭṭhassa sāsanaṁ pahiṇissāmī” ti. Atha sā: “Mahārāja, tayāvetaṁ kataṁ gahapatiputtaṁ mahante issariye patiṭṭhāpentena, tumhehi so senāpatiṭṭhāne ṭhapito, idāni kira so tumhākaṁ yeva paccatthiko jāto, na kho pana paccatthiko khuddako nāma atthi, māretabbova, tumhe mā cintayitthā” ti rājānaṁ assāsesi. So tanubhūtasoko niddaṁ okkami. Devī uṭṭhāya gabbhaṁ pavisitvā: “Tāta mahosadha, cattāro paṇḍitā taṁ paribhindiṁsu, rājā kuddho sve dvārantare taṁ vadhāya āṇāpesi, sve rājakulaṁ mā āgaccheyyāsi, āgacchanto pana nagaraṁ hatthagataṁ katvā samattho hutvā āgaccheyyāsī” ti paṇṇaṁ likhitvā modakassa anto pakkhipitvā modakaṁ suttena veṭhetvā navabhājane katvā chādetvā lañchetvā atthacārikāya dāsiyā adāsi: “Imaṁ modakaṁ gahetvā mama kaniṭṭhassa dehī” ti. Sā tathā akāsi. “Rattiṁ kathaṁ nikkhantā” ti na cintetabbaṁ. Raññā paṭhamam-eva deviyā varo dinno, tena na naṁ koci nivāresi. Bodhisatto paṇṇākāraṁ gahetvā naṁ uyyojesi. Sā puna āgantvā dinnabhāvaṁ ārocesi. Tasmiṁ khaṇe devī āgantvā raññā saddhiṁ nipajji. Mahāsatto pi modakaṁ bhinditvā paṇṇaṁ vācetvā tamatthaṁ ñatvā kattabbakiccaṁ vicāretvā sayane nipajji.

Itare pi cattāro janā pāto va khaggaṁ gahetvā dvārantare ṭhatvā paṇḍitaṁ apassantā dummanā hutvā rañño santikaṁ gantvā: “Kiṁ paṇḍitā mārito vo gahapatiputto” ti vutte: “Na passāma, devā” ti āhaṁsu. Mahāsatto pi aruṇuggamane yeva nagaraṁ attano hatthagataṁ katvā tattha tattha ārakkhaṁ ṭhapetvā mahājanaparivuto rathaṁ āruyha mahantena parivārena rājadvāraṁ agamāsi. Rājā sīhapañjaraṁ ugghāṭetvā bahi olokento aṭṭhāsi. Atha mahāsatto rathā otaritvā rājānaṁ vanditvā aṭṭhāsi. Rājā taṁ disvā cintesi: “Sace ayaṁ mama paccatthiko bhaveyya [PTS 6.386], na maṁ vandeyyā” ti. Atha naṁ pakkosāpetvā rājā āsane nisīdi. Mahāsatto pi ekamantaṁ nisīdi. Cattāro pi paṇḍitā tattheva nisīdiṁsu. Atha naṁ rājā kiñci ajānanto viya: “Tāta, tvaṁ hiyyo gantvā idāni āgacchasi, kiṁ maṁ pariccajasī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

Abhidosagato dāni ehisi, kiṁ sutvā kiṁ saṅkate mano te,
Ko te kimavoca bhūripañña, iṅgha vacanaṁ suṇoma brūhi metan-ti. (JA. 508.325).

Tattha abhidosagato ti hiyyo paṭhamayāme gato idāni āgato. Kiṁ saṅkate ti kiṁ āsaṅkate. Kimavocā ti kiṁ rañño santikaṁ mā gamīti taṁ koci avoca.

Atha naṁ mahāsatto: “Mahārāja, tayā me catunnaṁ paṇḍitānaṁ vacanaṁ gahetvā vadho āṇatto, tenāhaṁ na emī” ti codento imaṁ gāthamāha.

Paṇhe vajjho mahosadhoti, yadi te mantayitaṁ janinda dosaṁ,
Bhariyāya rahogato asaṁsi, guyhaṁ pātukataṁ sutaṁ mametan-ti. (JA. 508.326).

Tattha yadi te ti yasmā tayā. Mantayitan-ti kathitaṁ. Dosan-ti abhidosaṁ, rattibhāgeti attho. Kassa kathitanti? Bhariyāya. Tvañhi hiyyo tassā imamatthaṁ rahogato asaṁsi. Guyhaṁ pātukatan-ti tassā evarūpaṁ attano rahassaṁ pātukataṁ. Sutaṁ mametan-ti mayā panetaṁ tasmiṁ khaṇe yeva sutaṁ.

Rājā taṁ sutvā: “Imāya taṅkhaṇaññeva sāsanaṁ pahitaṁ bhavissatī” ti kuddho deviṁ olokesi. Taṁ ñatvā mahāsatto: “Kiṁ, deva, deviyā kujjhatha, ahaṁ atītānāgatapaccuppannaṁ sabbaṁ jānāmi. Deva, tumhākaṁ tāva rahassaṁ deviyā kathitaṁ hotu, ācariyasenakassa pukkusādīnaṁ vā rahassaṁ mama kena kathitaṁ, ahaṁ etesam-pi rahassaṁ jānāmiyevā” ti senakassa tāva rahassaṁ kathento imaṁ gāthamāha.

Yaṁ sālavanasmiṁ senako, pāpakammaṁ akāsi asabbhirūpaṁ,
Sakhino va [PTS 6.387] rahogato asaṁsi, guyhaṁ pātukataṁ sutaṁ mametan-ti. (JA. 508.327).

Tattha asabbhirūpan-ti asādhujātikaṁ lāmakaṁ akusalakammaṁ akāsi. Imasmiṁ yeva hi nagare asukaṁ nāma vesiṁ sālavanuyyāne purisakiccaṁ katvā taṁ māretvā alaṅkāraṁ gahetvā tassā yeva sāṭakena bhaṇḍikaṁ katvā attano ghare asukaṭṭhāne nāgadantake laggetvā ṭhapesi. Sakhinovā ti atha naṁ, mahārāja, ekassa sahāyakassa rahogato hutvā akkhāsi, tam-pi mayā sutaṁ. Nāhaṁ devassa paccatthiko, senako yeva. Yadi te paccatthikena kammaṁ atthi, senakaṁ gaṇhāpehīti.

Rājā senakaṁ oloketvā: “Saccaṁ, senakā” ti pucchitvā: “Saccaṁ, devā” ti vutte tassa bandhanāgārappavesanaṁ āṇāpesi. Paṇḍito pukkusassa rahassaṁ kathento imaṁ gāthamāha.

Pukkusapurisassa te janinda, uppanno rogo arājayutto,
Bhātucca rahogato asaṁsi, guyhaṁ pātukataṁ sutaṁ mametan-ti. (JA. 508.328).

Tattha arājayutto ti mahārāja, etassa kuṭṭharogo uppanno, so rājānaṁ pattuṁ ayutto, chupanānucchaviko na hoti. Tumhe ca: “Pukkusassa ūru muduko” ti yebhuyyena tassa ūrumhi nipajjatha. So panesa vaṇabandhapilotikāya phasso, devā ti.

Rājā tam-pi oloketvā: “Saccaṁ pukkusā” ti pucchitvā: “Saccaṁ devā” ti vutte tam-pi bandhanāgāraṁ pavesāpesi. Paṇḍito kāmindassa pi rahassaṁ kathento imaṁ gāthamāha.

Ābādhoyaṁ asabbhirūpo, kāmindo naradevena phuṭṭho,
Puttassa rahogato asaṁsi, guyhaṁ pātukataṁ sutaṁ mametan-ti. (JA. 508.329).

Tattha asabbhirūpo ti yena so ābādhena phuṭṭho ummattakasunakho viya viravati, so naradevayakkhābādho asabbhijātiko lāmako, rājakulaṁ pavisituṁ na yutto, mahārājāti vadati.

Rājā [PTS 6.388] tam-pi oloketvā: “Saccaṁ kāmindā” ti pucchitvā: “Saccaṁ devā” ti vutte tam-pi bandhanāgāraṁ pavesāpesi. Paṇḍito devindassa pi rahassaṁ kathento imaṁ gāthamāha.

Aṭṭhavaṅkaṁ maṇiratanaṁ uḷāraṁ, sakko te adadā pitāmahassa,
Devindassa gataṁ tadajja hatthaṁ, mātucca rahogato asaṁsi,
Guyhaṁ pātukataṁ sutaṁ mametan-ti. (JA. 508.330).

Tattha pitāmahassā ti tava pitāmahassa kusarājassa. Tadajja hatthan-ti taṁ maṅgalasammataṁ maṇiratanaṁ ajja devindassa hatthagataṁ, mahārājāti.

Rājā tam-pi oloketvā: “Saccaṁ devindā” ti pucchitvā: “Saccaṁ devā” ti vutte tam-pi bandhanāgāraṁ pavesāpesi. Evaṁ: “Bodhisattaṁ vadhissāmā” ti cintetvā sabbe pi te bandhanāgāraṁ paviṭṭhā. Bodhisatto: “Mahārāja, iminā kāraṇenāhaṁ ‘attano guyhaṁ parassa na kathetabban’-ti vadāmi, vadantā pana mahāvināsaṁ pattā” ti vatvā uttari dhammaṁ desento imā gāthā abhāsi:

Guyhassa hi guyham-eva sādhu, na guyhassa pasatthamāvikammaṁ,
Anipphannatā saheyya dhīro, nipphanno va yathāsukhaṁ bhaṇeyya.

Na guyhamatthaṁ vivareyya, rakkheyya naṁ yathā nidhiṁ,
Na hi pātukato sādhu, guyho attho pajānatā.

Thiyā guyhaṁ na saṁseyya, amittassa ca paṇḍito,
Yo cāmisena saṁhīro, hadayattheno ca yo naro.

Guyhamatthaṁ asambuddhaṁ, sambodhayati yo naro,
Mantabhedabhayā tassa, dāsabhūto titikkhati.

Yāvanto purisassatthaṁ, guyhaṁ jānanti mantinaṁ,
Tāvanto tassa ubbegā, tasmā guyhaṁ na vissaje.

Vivicca bhāseyya divā rahassaṁ, rattiṁ giraṁ nātivelaṁ pamuñce,
Upassutikā [PTS 6.389] hi suṇanti mantaṁ, tasmā manto khippamupeti bhedan-ti. (JA. 508.331-336).

Tattha amittassa cā ti itthiyā ca paccatthikassa ca na katheyya. Saṁhīro ti yo ca yena kenaci āmisena saṁhīrati upalāpati saṅgahaṁ gacchati, tassa pi na saṁseyya. Hadayattheno ti yo ca amitto mittapatirūpako mukhena aññaṁ katheti, hadayena aññaṁ cinteti, tassa pi na saṁseyya. Asambuddhan-ti parehi aññātaṁ. “Asambodhan”-ti pi pāṭho, paresaṁ bodhetuṁ ayuttanti attho. Titikkhatī ti tassa akkosam-pi paribhāsam-pi pahāram-pi dāso viya hutvā adhivāseti. Mantinan-ti mantitaṁ, mantīnaṁ vā antare yāvanto jānantī ti attho. Tāvanto ti te guyhajānanake paṭicca tattakā tassa ubbegā santāsā uppajjanti. Na vissaje ti na vissajjeyya paraṁ na jānāpeyya. Viviccā ti sace divā rahassaṁ mantetukāmo hoti, vivittaṁ okāsaṁ kāretvā suppaṭicchannaṭṭhāne manteyya. Nātivelan-ti rattiṁ rahassaṁ kathento pana ativelaṁ mariyādātikkantaṁ mahāsaddaṁ karonto giraṁ nappamuñceyya. Upassutikā hī ti mantanaṭṭhānaṁ upagantvā tirokuṭṭādīsu ṭhatvā sotāro. Tasmā ti mahārāja, tena kāraṇena so manto khippam-eva bhedamupāgamīti.

Rājā mahāsattassa kathaṁ sutvā: “Ete sayaṁ rājaverino hutvā paṇḍitaṁ mama veriṁ karontī” ti kujjhitvā: “Gacchatha ne nagarā nikkhamāpetvā sūlesu vā uttāsetha, sīsāni vā tesaṁ chindathā” ti āṇāpesi. Tesu pacchābāhaṁ bandhitvā catukke catukke kasāhi pahārasahassaṁ datvā nīyamānesu paṇḍito: “Deva, ime tumhākaṁ porāṇakā amaccā, khamatha nesaṁ aparādhan”-ti rājānaṁ khamāpesi. Rājā tassa vacanaṁ sutvā: “Sādhū” ti te pakkosāpetvā tasseva dāse katvā adāsi. So pana te tattheva bhujisse akāsi. Rājā: “Tena hi mama vijite mā vasantū” ti pabbājanīyakammaṁ āṇāpesi. Paṇḍito: “Khamatha, deva, etesaṁ andhabālānaṁ dosan”-ti khamāpetvā tesaṁ ṭhānantarāni puna pākatikāni kāresi. Rājā: “Paccāmittesu pi tāvassa evarūpā mettā bhavati, aññesu janesu kathaṁ na bhavissatī” ti paṇḍitassa ativiya pasanno ahosi. Tato paṭṭhāya cattāro paṇḍitā uddhatadāṭhā viya sappā nibbisā hutvā kiñci kathetuṁ nāsakkhiṁsu.

Pañcapaṇḍitapañho niṭṭhito

Niṭṭhitā ca paribhindakathā

Yuddhaparājayakaṇḍaṁ

Tato paṭṭhāya paṇḍito va rañño atthañca dhammañca anusāsati. So cintesi: “Rañño setachattamattam-eva, rajjaṁ pana aham-eva vicāremi [PTS 6.390], mayā appamattena bhavituṁ vaṭṭatī” ti. So nagare mahāpākāraṁ nāma kāresi, tathā anupākārañca dvāraṭṭālake antaraṭṭālake udakaparikhaṁ kaddamaparikhaṁ sukkhaparikhanti tisso parikhāyo kāresi, antonagare jiṇṇagehāni paṭisaṅkharāpesi, mahāpokkharaṇiyo kāretvā tāsu udakanidhānaṁ kāresi, nagare sabbakoṭṭhāgārāni dhaññassa pūrāpesi, himavantappadesato kulupakatāpasehi kudrūsakumudabījāni āharāpesi, udakaniddhamanāni sodhāpetvā tattha ropāpesi, bahinagare pi jiṇṇasālāpaṭisaṅkharaṇakammaṁ kāresi. Kiṁ kāraṇā? Anāgatabhayapaṭibāhanatthaṁ. Tato tato āgatavāṇijakepi: “Sammā, tumhe kuto āgatatthā” ti pucchitvā: “Asukaṭṭhānato” ti vutte: “Tumhākaṁ raññā kiṁ piyan”-ti pucchitvā: “Asukaṁ nāmā” ti vutte tesaṁ sammānaṁ kāretvā uyyojetvā attano ekasate yodhe pakkosāpetvā: “Sammā, mayā dinne paṇṇākāre gahetvā ekasatarājadhāniyo gantvā ime paṇṇākāre attano piyakāmatāya tesaṁ rājūnaṁ datvā te yeva upaṭṭhahantā tesaṁ kiriyaṁ vā mantaṁ vā ñatvā mayhaṁ sāsanaṁ pesentā tattheva vasatha, ahaṁ vo puttadāraṁ posessāmī” ti vatvā kesañci kuṇḍale, kesañci pādukāyo, kesañci khagge, kesañci suvaṇṇamālāyo akkharāni chinditvā: “Yadā mama kiccaṁ atthi, tadā paññāyantū” ti adhiṭṭhahitvā tesaṁ hatthe datvā pesesi. Te tattha tattha gantvā tesaṁ tesaṁ rājūnaṁ paṇṇākāraṁ datvā: “Kenatthenāgatā” ti vutte: “Tumheva upaṭṭhātuṁ āgatamhā” ti vatvā: “Kuto āgatatthā” ti puṭṭhā āgataṭṭhānaṁ avatvā aññāni ṭhānāni ācikkhitvā: “Tena hi sādhū” ti sampaṭicchite upaṭṭhahantā tesaṁ abbhantarikā ahesuṁ.

Tadā kapilaraṭṭhe saṅkhabalako nāma rājā āvudhāni sajjāpesi, senaṁ saṅkaḍḍhi. Tassa santike upanikkhittakapuriso paṇḍitassa sāsanaṁ pesesi: “Sāmi, mayaṁ idha pavattiṁ ‘idaṁ nāma karissatī’ ti na jānāma, āvudhāni sajjāpeti, senaṁ saṅkaḍḍhati, tumhe purisavisese pesetvā idaṁ pavattiṁ tathato jānāthā” ti. Atha mahāsatto suvapotakaṁ āmantetvā: “Samma, kapilaraṭṭhe saṅkhabalako nāma rājā āvudhāni sajjāpesi, tvaṁ tattha gantvā ‘imaṁ nāma karotī’ ti tathato ñatvā sakalajambudīpaṁ [PTS 6.391] āhiṇḍitvā mayhaṁ pavattiṁ āharāhī” ti vatvā madhulāje khādāpetvā madhupānīyaṁ pāyetvā satapākasahassapākehi telehi pakkhantaraṁ makkhetvā pācīnasīhapañjare ṭhatvā vissajjesi. So pi tattha gantvā tassa purisassa santikā tassa rañño pavattiṁ tathato ñatvā sakalajambudīpaṁ pariggaṇhanto kapilaraṭṭhe uttarapañcālanagaraṁ pāpuṇi. Tadā tattha cūḷanibrahmadatto nāma rājā rajjaṁ kāresi. Tassa kevaṭṭo nāma brāhmaṇo atthañca dhammañca anusāsati, paṇḍito byatto. So paccūsakāle pabujjhitvā dīpālokena alaṅkatappaṭiyattaṁ sirigabbhaṁ olokento attano mahantaṁ yasaṁ disvā: “Ayaṁ mama yaso, kassa santako” ti cintetvā: “Na aññassa santako cūḷanibrahmadattassa, evarūpaṁ pana yasadāyakaṁ rājānaṁ sakalajambudīpe aggarājānaṁ kātuṁ vaṭṭati, ahañca aggapurohito bhavissāmī” ti cintetvā pāto va nhatvā bhuñjitvā alaṅkaritvā rañño santikaṁ gantvā: “Mahārāja, sukhaṁ sayathā” ti sukhaseyyaṁ pucchitvā: “Āma, paṇḍitā” ti vutte rājānaṁ: “Deva, mantetabbaṁ atthī” ti āha. “Vada, ācariyā” ti. “Deva, antonagare raho nāma na sakkā laddhuṁ, uyyānaṁ gacchāmā” ti. “Sādhu, ācariyā” ti rājā tena saddhiṁ uyyānaṁ gantvā balakāyaṁ bahi ṭhapetvā ārakkhaṁ kāretvā brāhmaṇena saddhiṁ uyyānaṁ pavisitvā maṅgalasilāpaṭṭe nisīdi.

Tadā suvapotako pi taṁ kiriyaṁ disvā: “Bhavitabbamettha kāraṇena, ajja paṇḍitassa ācikkhitabbayuttakaṁ kiñci suṇissāmī” ti uyyānaṁ pavisitvā maṅgalasālarukkhassa pattantare nilīyitvā nisīdi. Rājā: “Kathetha, ācariyā” ti āha. “Mahārāja, tava kaṇṇe ito karohi, catukkaṇṇo va manto bhavissati. Sace, mahārāja, mama vacanaṁ kareyyāsi, sakalajambudīpe taṁ aggarājānaṁ karomī” ti. So mahātaṇhatāya tassa vacanaṁ sutvā somanassappatto hutvā: “Kathetha, ācariya, karissāmi te vacanan”-ti āha. “Deva, mayaṁ senaṁ saṅkaḍḍhitvā paṭhamaṁ khuddakanagaraṁ rumbhitvā gaṇhissāma, ahañhi cūḷadvārena nagaraṁ pavisitvā rājānaṁ vakkhāmi: mahārāja, tava yuddhena kiccaṁ natthi, kevalaṁ amhākaṁ rañño santako hohi, tava rajjaṁ taveva bhavissati, yujjhanto pana amhākaṁ balavāhanassa mahantatāya [PTS 6.392] ekantena parājissasī” ti. “Sace me vacanaṁ karissati, saṅgaṇhissāma naṁ. No ce, yujjhitvā jīvitakkhayaṁ pāpetvā dve senā gahetvā aññaṁ nagaraṁ gaṇhissāma, tato aññanti etenupāyena sakalajambudīpe rajjaṁ gahetvā ‘jayapānaṁ pivissāmā’ ti vatvā ekasatarājāno amhākaṁ nagaraṁ ānetvā uyyāne āpānamaṇḍapaṁ kāretvā tattha nisinne visamissakaṁ suraṁ pāyetvā sabbe pi te rājāno jīvitakkhayaṁ pāpetvā ekasatarājadhānīsu rajjaṁ amhākaṁ hatthagataṁ karissāma. Evaṁ tvaṁ sakalajambudīpe aggarājā bhavissasī” ti. So pi: “Sādhu, ācariya, evaṁ karissāmī” ti vadati. “Mahārāja, catukkaṇṇo manto nāma, ayañhi manto na sakkā aññena jānituṁ, tasmā papañcaṁ akatvā sīghaṁ nikkhamathā” ti. Rājā tussitvā: “Sādhū” ti sampaṭicchi.

Suvapotako taṁ sutvā tesaṁ mantapariyosāne sākhāyaṁ olambakaṁ otārento viya kevaṭṭassa sīse chakaṇapiṇḍaṁ pātetvā: “Kimetan”-ti mukhaṁ vivaritvā uddhaṁ olokentassa aparam-pi mukhe pātetvā: “Kiri kirī” ti saddaṁ viravanto sākhato uppatitvā: “Kevaṭṭa, tvaṁ catukkaṇṇamantoti maññasi, idāneva chakkaṇṇo jāto, puna aṭṭhakaṇṇo bhavitvā anekasatakaṇṇo pi bhavissatī” ti vatvā: “Gaṇhatha, gaṇhathā” ti vadantānaññeva vātavegena mithilaṁ gantvā paṇḍitassa nivesanaṁ pāvisi. Tassa pana idaṁ vattaṁ: sace kutoci ābhatasāsanaṁ paṇḍitasseva kathetabbaṁ hoti, athassa aṁsakūṭe otarati, sace amarādeviyā pi sotuṁ vaṭṭati, ucchaṅge otarati, sace mahājanena sotabbaṁ, bhūmiyaṁ otarati. Tadā so paṇḍitassa aṁsakūṭe otari. Tāya saññāya: “Rahassena bhavitabban”-ti mahājano paṭikkami. Paṇḍito taṁ gahetvā uparipāsādatalaṁ abhiruyha: “Kiṁ te, tāta, diṭṭhaṁ sutan”-ti pucchi. Athassa so: “Ahaṁ, deva, sakalajambudīpe vicaranto aññassa rañño santike kiñci guyhaṁ na passāmi, uttarapañcālanagare pana cūḷanibrahmadattassa purohito kevaṭṭo nāma brāhmaṇo rājānaṁ uyyānaṁ netvā catukkaṇṇamantaṁ gaṇhi. Athāhaṁ sākhantare nisīditvā tesaṁ mantaṁ suṇitvā mantapariyosāne tassa sīse ca mukhe ca chakaṇapiṇḍaṁ pātetvā āgatomhī” ti vatvā sabbaṁ kathesi. ‘Raññā sampaṭicchitan”-ti [PTS 6.393] vutte: “Sampaṭicchi, devā” ti āha.

Athassa paṇḍito kattabbayuttakaṁ sakkāraṁ karitvā taṁ mudupaccattharaṇe suvaṇṇapañjare suṭṭhu sayāpetvā: “Kevaṭṭo mama mahosadhassa paṇḍitabhāvaṁ na jānāti maññe, ahaṁ na dānissa mantassa matthakaṁ pāpuṇituṁ dassāmī” ti cintetvā nagarato duggatakulāni nīharāpetvā bahi nivāsāpesi, raṭṭhajanapadadvāragāmesu samiddhāni issariyakulāni āharitvā antonagare nivāsāpesi, bahuṁ dhanadhaññaṁ kāresi. Cūḷanibrahmadatto pi kevaṭṭassa vacanaṁ gahetvā senaṅgaparivuto gantvā ekaṁ khuddakanagaraṁ parikkhi pi. Kevaṭṭo pi vuttanayeneva tattha pavisitvā taṁ rājānaṁ saññāpetvā attano santakamakāsi. Dve senā ekato katvā tato aññaṁ nagaraṁ rumbhati. Etenupāyena paṭipāṭiyā sabbāni tāni nagarāni gaṇhi. Evaṁ cūḷanibrahmadatto kevaṭṭassa ovāde ṭhito, ṭhapetvā vedeharājānaṁ sesarājāno sakalajambudīpe attano santake akāsi. Bodhisattassa pana upanikkhittakapurisā: “Cūḷanibrahmadattena ettakāni nagarāni gahitāni, appamatto hotū” ti niccaṁ sāsanaṁ pahiṇiṁsu. So pi tesaṁ: “Ahaṁ idha appamatto vasāmi, tumhe pi anukkaṇṭhantā appamatto hutvā vasathā” ti paṭipesesi.

Cūḷanibrahmadatto sattadivasasattamāsādhikehi sattasaṁvaccharehi videharajjaṁ vajjetvā sesaṁ sakalajambudīpe rajjaṁ gahetvā kevaṭṭaṁ āha: “ācariya, mithilāyaṁ videharajjaṁ gaṇhāmā” ti. “Mahārāja, mahosadhapaṇḍitassa vasananagare rajjaṁ gaṇhituṁ na sakkhissāma. So hi evaṁ ñāṇasampanno evaṁ upāyakusalo” ti so vitthāretvā candamaṇḍalaṁ uṭṭhāpento viya mahosadhassa guṇe kathesi. Ayañhi sayam-pi upāyakusalova, tasmā: “Mithilanagaraṁ nāma deva appamattakaṁ, sakalajambudīpe rajjaṁ amhākaṁ pahoti, kiṁ no etenā” ti upāyeneva rājānaṁ sallakkhāpesi. Sesarājāno pi: “Mayaṁ mithilarajjaṁ gahetvāva jayapānaṁ pivissāmā” ti vadanti. Kevaṭṭo te pi nivāretvā: “Videharajjaṁ gahetvā kiṁ karissāma, so pi rājā amhākaṁ santakova, tasmā nivattathā” ti te upāyeneva bodhesi. Te tassa vacanaṁ sutvā nivattiṁsu. Mahāsattassa upanikkhittakapurisā sāsanaṁ pesayiṁsu: “Brahmadatto ekasatarājaparivuto mithilaṁ āgacchanto va nivattitvā attano nagaram-eva [PTS 6.394] gato” ti. So pi tesaṁ: “Ito paṭṭhāya tassa kiriyaṁ jānantū” ti paṭipesesi. Brahmadatto pi kevaṭṭena saddhiṁ: “Idāni kiṁ karissāmī” ti mantetvā: “Jayapānaṁ pivissāmā” ti vutte uyyānaṁ alaṅkaritvā cāṭisatesu cāṭisahassesu suraṁ ṭhapetha, nānāvidhāni ca macchamaṁsādīni upanethā” ti sevake āṇāpesi. Upanikkhittakapurisā taṁ pavattiṁ paṇḍitassa ārocesuṁ. Te pana: “Visena suraṁ yojetvā rājāno māretukāmo” ti na jāniṁsu. Mahāsatto pana suvapotakassa santikā sutattā tathato jānitvā: “Nesaṁ surāpānadivasaṁ tathato jānitvā mama pesethā” ti paṭisāsanaṁ pesesi. Te tathā kariṁsu.

Paṇḍito: “Mādise dharamāne ettakānaṁ rājūnaṁ maraṇaṁ ayuttaṁ, avassayo nesaṁ bhavissāmī” ti cintetvā sahajātaṁ yodhasahassaṁ pakkosāpetvā: “Sammā, cūḷanibrahmadatto kira uyyānaṁ alaṅkārāpetvā ekasatarājaparivuto suraṁ pātukāmo, tumhe tattha gantvā rājūnaṁ āsanesu paññattesu kismiñci anisinne yeva ‘cūḷanibrahmadattassa anantaraṁ mahārahaṁ āsanaṁ amhākaṁ rañño va dethā’ ti vadantā gahetvā tesaṁ purisehi ‘tumhe kassa purisā’ ti vutte ‘videharājassā’ ti vadeyyātha. Te tumhehi saddhiṁ ‘mayaṁ sattadivasasattamāsādhikāni sattavassāni rajjaṁ gaṇhantā ekadivasam-pi videharājānaṁ na passāma, kiṁ rājā nāmesa, gacchatha pariyante āsanaṁ gaṇhathā’ ti vadantā kalahaṁ karissanti. Atha tumhe ‘ṭhapetvā brahmadattaṁ añño amhākaṁ rañño uttaritaro idha natthī’ ti kalahaṁ vaḍḍhetvā amhākaṁ rañño āsanamattam-pi alabhantā ‘na dāni vo suraṁ pātuṁ macchamaṁsaṁ khādituṁ dassāmā’ ti nadantā vaggantā mahāghosaṁ karontā tesaṁ santāsaṁ janentā mahantehi leḍḍudaṇḍehi sabbacāṭiyo bhinditvā macchamaṁsaṁ vippakiritvā aparibhogaṁ katvā javena senāya antaraṁ pavisitvā devanagaraṁ paviṭṭhā asurā viya ulloḷaṁ uṭṭhāpetvā ‘mayaṁ mithilanagare mahosadhapaṇḍitassa purisā, sakkontā amhe gaṇhathā’ ti tumhākaṁ āgatabhāvaṁ jānāpetvā āgacchathā” ti pesesi. Te: “Sādhū” ti tassa vacanaṁ sampaṭicchitvā [PTS 6.395] vanditvā sannaddhapañcāvudhā nikkhamitvā tattha gantvā nandanavanamiva alaṅkatauyyānaṁ pavisitvā samussitasetacchatte ekasatarājapallaṅke ādiṁ katvā alaṅkatappaṭiyattaṁ sirivibhavaṁ disvā mahāsattena vuttaniyāmeneva sabbaṁ katvā mahājanaṁ saṅkhobhetvā mithilābhimukhā pakkamiṁsu. Rājapurisā pi taṁ pavattiṁ tesaṁ rājūnaṁ ārocesuṁ. Cūḷanibrahmadatto pi: “Evarūpassa nāma me visayogassa antarāyo kato” ti kujjhi. Rājāno pi: “Amhākaṁ jayapānaṁ pātuṁ nādāsī” ti kujjhiṁsu. Balakāyāpi: “Mayaṁ amūlakaṁ suraṁ pātuṁ na labhimhā” ti kujjhiṁsu.

Cūḷanibrahmadatto te rājāno āmantetvā: “Etha, bho, mithilaṁ gantvā videharājassa khaggena sīsaṁ chinditvā pādehi akkamitvā nisinnā jayapānaṁ pivissāma, senaṁ gamanasajjaṁ karothā” ti vatvā puna rahogato kevaṭṭassa pi etamatthaṁ kathetvā: “Amhākaṁ evarūpassa mantassa antarāyakaraṁ paccāmittaṁ gaṇhissāma, ekasatarājūnaṁ aṭṭhārasaakkhobhaṇisaṅkhāya senāya parivutā gacchāma, etha, ācariyā” ti āha. Brāhmaṇo attano paṇḍitabhāvena cintesi: “Mahosadhapaṇḍitaṁ jinituṁ nāma na sakkā, amhākaṁ yeva lajjitabbaṁ bhavissati, nivattāpessāmi nan”-ti. Atha naṁ evamāha: “mahārāja, na esa videharājassa thāmo, mahosadhapaṇḍitassa saṁvidhānametaṁ, mahānubhāvo panesa, tena rakkhitā mithilā sīharakkhitaguhā viya na sakkā kenaci gahetuṁ, kevalaṁ amhākaṁ lajjanakaṁ bhavissati, alaṁ tattha gamanenā” ti. Rājā pana khattiyamānena issariyamadena matto hutvā: “Kiṁ so karissatī” ti vatvā ekasatarājaparivuto aṭṭhārasaakkhobhaṇisaṅkhāya senāya saddhiṁ nikkhami. Kevaṭṭo pi attano kathaṁ gaṇhāpetuṁ asakkonto: “Rañño paccanīkavutti nāma ayuttā” ti tena saddhiṁ yeva nikkhami. Te pi yodhā ekaratteneva mithilaṁ patvā attanā katakiccaṁ paṇḍitassa kathayiṁsu. Paṭhamaṁ upanikkhittakapurisāpissa sāsanaṁ pahiṇiṁsu. “Cūḷanibrahmadatto ‘videharājānaṁ gaṇhissāmī’ ti ekasatarājaparivuto āgacchati, paṇḍito appamatto hotu, ajja asukaṭṭhānaṁ nāma āgato, ajja [PTS 6.396] asukaṭṭhānaṁ, ajja nagaraṁ pāpuṇissatī” ti paṇḍitassa nibaddhaṁ pesenti yeva. Taṁ sutvā mahāsatto appamatto ahosi. Videharājā pana: “Brahmadatto kira imaṁ nagaraṁ gahetuṁ āgacchatī” ti paramparaghosena assosi.

Atha brahmadatto aggapadose yeva ukkāsatasahassena dhāriyamānena āgantvā sakalanagaraṁ parivāresi. Atha naṁ hatthipākārarathapākārādīhi parikkhipāpetvā tesu tesu ṭhānesu balagumbaṁ ṭhapesi. Manussā unnādentā apphoṭentā seḷentā naccantā gajjantā tajjentā mahāghosaṁ karontā aṭṭhaṁsu. Dīpobhāsena ceva alaṅkārobhāsena ca sakalasattayojanikā mithilā ekobhāsā ahosi. Hatthiassarathatūriyānaṁ saddena pathaviyā bhijjanakālo viya ahosi. Cattāro paṇḍitā ulloḷasaddaṁ sutvā ajānantā rañño santikaṁ gantvā: “Mahārāja, ulloḷasaddo jāto, na kho pana mayaṁ jānāma, kiṁ nāmetaṁ, vīmaṁsituṁ vaṭṭatī” ti āhaṁsu. Taṁ sutvā rājā: “Cūḷanibrahmadatto nu kho āgato bhaveyyā” ti sīhapañjaraṁ vivaritvā olokento tassāgamanabhāvaṁ ñatvā bhītatasito: “Natthi amhākaṁ jīvitaṁ, sabbe no jīvitakkhayaṁ pāpessatī” ti tehi saddhiṁ sallapanto nisīdi. Mahāsatto pana tassāgatabhāvaṁ ñatvā sīho viya achambhito sakalanagare ārakkhaṁ saṁvidahitvā: “Rājānaṁ assāsessāmī” ti rājanivesanaṁ abhiruhitvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Rājā taṁ disvāva paṭiladdhassāso hutvā: “Ṭhapetvā mama puttaṁ mahosadhapaṇḍitaṁ añño maṁ imamhā dukkhā mocetuṁ samattho nāma natthī” ti cintetvā tena saddhiṁ sallapanto āha:

590. Pañcālo sabbasenāya, brahmadattoyamāgato,
Sāyaṁ pañcāliyā senā, appameyyo mahosadha.

591. Vīthimatī pattimatī, sabbasaṅgāmakovidā,
Ohārinī saddavatī, bherisaṅkhappabodhanā.

592. Lohavijjālaṅkārābhā, dhajinī vāmarohinī,
Sippiyehi susampannā, sūrehi suppatiṭṭhitā.

593. Dasettha paṇḍitā āhu, bhūripaññā rahogamā,
Mātā ekādasī rañño, pañcāliyaṁ pasāsati.

594. Athetthekasataṁ [PTS 6.397]khatyā, anuyantā yasassino,
Acchinnaraṭṭhā byathitā, pañcāliyaṁ vasaṁ gatā.

595. Yaṁvadā takkarā rañño, akāmā piyabhāṇino,
Pañcālamanuyāyanti, akāmā vasino gatā.

596. Tāya senāya mithilā, tisandhiparivāritā,
Rājadhānī videhānaṁ, samantā parikhaññati.

597. Uddhaṁ tārakajātāva, samantā parivāritā,
Mahosadha vijānāhi, kathaṁ mokkho bhavissatī ti.

Tattha sabbasenāyā ti sabbāya ekasatarājanāyikāya aṭṭhārasaakkhobhaṇisaṅkhāya senāya saddhiṁ āgato kira, tātāti vadati. Pañcāliyā ti pañcālarañño santakā. Vīthimatī ti vīthiyā ānīte dabbasambhāre gahetvā vicarantena vaḍḍhakigaṇena samannāgatā. Pattimatī ti padasañcarena balakāyena samannāgatā. Sabbasaṅgāmakovidā ti sabbasaṅgāme kusalā. Ohārinī ti parasenāya antaraṁ pavisitvā apaññāyantāva parasīsaṁ āharituṁ samatthā. Saddavatī ti dasahi saddehi avivittā. Bherisaṅkhappabodhanāti: “Etha yātha yujjhathā” ti ādīni tattha vacībhedena jānāpetuṁ na sakkā, tādisāni panettha kiccāni bherisaṅkhasaddeheva bodhentīti bherisaṅkhappabodhanā. Lohavijjālaṅkārābhā ti ettha lohavijjā ti lohasippāni. Sattaratanapaṭimaṇḍitānaṁ kavacacammajālikāsīsakareṇikādīnaṁ etaṁ nāmaṁ. Alaṅkārā ti rājamahāmattādīnaṁ alaṅkārā. Tasmā lohavijjāhi ceva alaṅkārehi ca bhāsatīti lohavijjālaṅkārābhāti ayamettha attho. Dhajinī ti suvaṇṇādipaṭimaṇḍitehi nānāvatthasamujjalehi rathādīsu samussitadhajehi samannāgatā. Vāmarohinī ti hatthī ca asse ca ārohantā vāmapassena ārohanti, tena: “Vāmarohinī” ti vuccanti, tehi samannāgatā, aparimitahatthiassasamākiṇṇā ti attho. Sippiyehī ti hatthisippaassasippādīsu aṭṭhārasasu sippesu nipphattiṁ pattehi suṭṭhu samannāgatā susamākiṇṇā. Sūrehī ti tāta, esā kira senā sīhasamānaparakkamehi sūrayodhehi suppatiṭṭhitā.

Āhū ti dasa kirettha senāya paṇḍitāti vadanti. Bhūripaññā ti pathavisamāya vipulāya paññāya samannāgatā. Rahogamā ti raho gamanasīlā raho nisīditvā mantanasīlā. Te kira ekāhadvīhaṁ cintetuṁ labhantā pathaviṁ parivattetuṁ ākāse gaṇhituṁ samatthā. Ekādasī ti tehi kira paṇḍitehi atirekatarapaññā pañcālarañño mātā. Sā tesaṁ ekādasī hutvā pañcāliyaṁ senaṁ pasāsati anusāsati.

Ekadivasaṁ kireko puriso ekaṁ taṇḍulanāḷiñca puṭakabhattañca kahāpaṇasahassañca gahetvā: “Nadiṁ tarissāmī” ti otiṇṇo nadimajjhaṁ patvā tarituṁ asakkonto tīre ṭhite manusse evamāha: “ambho, mama hatthe ekā taṇḍulanāḷi puṭakabhattaṁ kahāpaṇasahassañca atthi, ito yaṁ mayhaṁ ruccati, taṁ dassāmi. Yo sakkoti, so maṁ uttāretū” ti. Atheko thāmasampanno puriso gāḷhaṁ nivāsetvā nadiṁ ogāhetvā taṁ hatthe gahetvā paratīraṁ uttāretvā: “Dehi me dātabban”-ti āha. “So taṇḍulanāḷiṁ vā puṭakabhattaṁ vā gaṇhāhī” ti [PTS 6.398]. “Samma, ahaṁ jīvitaṁ agaṇetvā taṁ uttāresiṁ, na me etehi attho, kahāpaṇaṁ me dehī” ti. Ahaṁ: “Ito mayhaṁ yaṁ ruccati, taṁ dassāmī” ti avacaṁ, idāni mayhaṁ yaṁ ruccati, taṁ dammi, icchanto gaṇhāti. So samīpe ṭhitassa ekassa kathesi. So pi taṁ: “Esa attano ruccanakaṁ tava deti, gaṇhā” ti āha. So: “Ahaṁ na gaṇhissāmī” ti taṁ ādāya vinicchayaṁ gantvā vinicchayāmaccānaṁ ārocesi. Te pi sabbaṁ sutvā tathevāhaṁsu. So tesaṁ vinicchayena atuṭṭho rañño santikaṁ gantvā tamatthaṁ ārocesi. Rājā pi vinicchayāmacce pakkosāpetvā tesaṁ santike ubhinnaṁ vacanaṁ sutvā vinicchinituṁ ajānanto attano jīvitaṁ pahāya nadiṁ otiṇṇaṁ parajjāpesi.

Tasmiṁ khaṇe rañño mātā calākadevī nāma avidūre nisinnā ahosi. Sā rañño dubbinicchitabhāvaṁ ñatvā: “Tāta, imaṁ aḍḍaṁ ñatvāva suṭṭhu vinicchitan”-ti āha. “Amma, ahaṁ ettakaṁ jānāmi. Sace tumhe uttaritaraṁ jānātha, tumheva vinicchinathā” ti. Sā: “Evaṁ karissāmī” ti vatvā taṁ purisaṁ pakkosāpetvā: “Ehi, tāta, tava hatthagatāni tīṇi pi bhūmiyaṁ ṭhapehī” ti paṭipāṭiyā ṭhapāpetvā: “Tāta, tvaṁ udake vuyhamāno imassa kiṁ kathesī” ti pucchitvā: “Idaṁ nāmayye” ti vutte: “Tena hi tava ruccanakaṁ gaṇhā” ti āha. So sahassatthavikaṁ gaṇhi. Atha naṁ sā thokaṁ gatakāle pakkosāpetvā: “Tāta, sahassaṁ te ruccatī” ti pucchitvā: “Āma, ruccatī” ti vutte: “Tāta, tayā ‘ito yaṁ mayhaṁ ruccati, taṁ dassāmī’ ti imassa vuttaṁ, na vuttan”-ti pucchitvā: “Vuttaṁ devī” ti vutte: “Tena hi imaṁ sahassaṁ etassa dehī” ti vatvā dāpesi. So rodanto paridevanto adāsi. Tasmiṁ khaṇe rājā amaccā ca tussitvā sādhukāraṁ pavattayiṁsu. Tato paṭṭhāya tassā paṇḍitabhāvo sabbattha pākaṭo jāto. Taṁ sandhāya videharājā: “Mātā ekādasī rañño” ti āha.

Khatyā ti khattiyā. Acchinnaraṭṭhā ti cūḷanibrahmadattena acchinditvā gahitaraṭṭhā. Byathitā ti maraṇabhayabhītā aññaṁ gahetabbagahaṇaṁ apassantā. Pañcāliyaṁ vasaṁ gatā ti etassa pañcālarañño vasaṁ gatā ti attho. Sāmivacanatthe hi etaṁ upayogavacanaṁ. Yaṁvadā takkarā ti yaṁ mukhena vadanti, taṁ rañño kātuṁ sakkontāva. Vasino gatā ti pubbe sayaṁvasino idāni panassa vasaṁ gatā ti attho. Tisandhī ti paṭhamaṁ hatthipākārena parikkhittā, tato rathapākārena, tato assapākārena, tato yodhapattipākārena parikkhittāti imehi catūhi saṅkhepehi tisandhīhi parivāritā. Hatthirathānañhi antaraṁ eko sandhi, rathaassānaṁ antaraṁ eko sandhi, assapattīnaṁ antaraṁ eko sandhi. Parikhaññatī ti khanīyati. Imañhi idāni uppāṭetvā gaṇhitukāmā viya samantato khananti. Uddhaṁ tārakajātāvā ti tāta, yāya senāya samantā parivāritā, sā anekasatasahassadaṇḍadīpikāhi uddhaṁ tārakajātā viya khāyati. Vijānāhī ti tāta mahosadhapaṇḍita, avīcito yāva bhavaggā añño tayā sadiso upāyakusalo paṇḍito nāma natthi, paṇḍitabhāvo nāma evarūpesu ṭhānesu paññāyati, tasmā tvam-eva jānāhi, kathaṁ amhākaṁ ito dukkhā pamokkho bhavissatīti.

Imaṁ rañño kathaṁ sutvā mahāsatto cintesi: “Ayaṁ rājā ativiya maraṇabhayabhīto, gilānassa kho pana vejjo paṭisaraṇaṁ, chātassa [PTS 6.399] bhojanaṁ, pipāsitassa pānīyaṁ, imassa pi maṁ ṭhapetvā aññaṁ paṭisaraṇaṁ natthi, assāsessāmi nan”-ti. Atha mahāsatto manosilātale nadanto sīho viya: “Mā bhāyi, mahārāja, rajjasukhaṁ anubhava, ahaṁ leḍḍuṁ

Gahetvā kākaṁ viya, dhanuṁ gahetvā makkaṭaṁ viya ca, imaṁ aṭṭhārasaakkhobhaṇisaṅkhaṁ senaṁ udare bandhasāṭakānam-pi assāmikaṁ katvā palāpessāmī” ti vatvā navamaṁ gāthamāha.

598. Pāde deva pasārehi, bhuñja kāme ramassu ca,
Hitvā pañcāliyaṁ senaṁ, brahmadatto palāyitī ti.

Tassattho: “deva, tvaṁ yathāsukhaṁ attano rajjasukhasaṅkhāte te pāde pasārehi, pasārento ca saṅgāme cittaṁ akatvā bhuñja, kāme ramassu ca, esa brahmadatto imaṁ senaṁ chaḍḍetvā palāyissatī” ti.

Evaṁ paṇḍito rājānaṁ samassāsetvā vanditvā rājanivesanā nikkhamitvā nagare chaṇabheriṁ carāpetvā nāgare āha: “ambho, tumhe mā cintayittha, sattāhaṁ mālāgandhavilepanapānabhojanādīni sampādetvā chaṇakīḷaṁ paṭṭhapetha. Tattha tattha manussā yathārūpaṁ mahāpānaṁ pivantu, gandhabbaṁ karontu, vādentu vaggantu seḷentu nadantu naccantu gāyantu apphoṭentu, paribbayo pana vo mama santako va hotu, ahaṁ mahosadhapaṇḍito nāma, passissatha me ānubhāvan”-ti. Te tathā kariṁsu. Tadā gītavāditādisaddaṁ bahinagare ṭhitā suṇanti, cūḷadvārena manussā nagaraṁ pavisanti. Ṭhapetvā paṭisattuṁ diṭṭhaṁ diṭṭhaṁ na gaṇhanti, tasmā sañcāro na chijjati, nagaraṁ paviṭṭhamanussā chaṇakīḷanissitaṁ janaṁ passanti.

Cūḷanibrahmadatto pi nagare kolāhalaṁ sutvā amacce evamāha: “ambho, amhesu aṭṭhārasaakkhobhaṇiyā senāya nagaraṁ parivāretvā ṭhitesu nagaravāsīnaṁ bhayaṁ vā sārajjaṁ vā natthi, ānanditā somanassappattā apphoṭenti nadanti seḷenti naccanti gāyanti, kiṁ nāmetan”-ti? Atha naṁ upanikkhittakapurisā musāvādaṁ katvā evamāhaṁsu: “Deva, mayaṁ ekena kammena cūḷadvārena nagaraṁ pavisitvā chaṇanissitaṁ mahājanaṁ disvā pucchimhā ‘ambho [PTS 6.400], sakalajambudīparājāno āgantvā tumhākaṁ nagaraṁ parikkhipitvā ṭhitā, tumhe pana atipamattā, kiṁ nāmeta’nti? Te evamāhaṁsu ‘ambho, amhākaṁ rañño kumārakāle eko manoratho ahosi sakalajambudīparājūhi nagare parivārite chaṇaṁ karissāmīti, tassa ajja manoratho matthakaṁ patto, tasmā chaṇabheriṁ carāpetvā sayaṁ mahātale mahāpānaṁ pivatī” ti.

Rājā tesaṁ kathaṁ sutvā kujjhitvā senaṁ āṇāpesi: “bhonto, gacchatha, khippaṁ ito cito ca nagaraṁ avattharitvā parikhaṁ bhinditvā pākāraṁ maddantā dvāraṭṭālake bhindantā nagaraṁ pavisitvā sakaṭehi kumbhaṇḍāni viya mahājanassa sīsāni gaṇhatha, videharañño sīsaṁ āharathā” ti. Taṁ sutvā sūrayodhā nānāvudhahatthā dvārasamīpaṁ gantvā paṇḍitassa purisehi sakkharavālukakalalasiñcanapāsāṇapatanādīhi upaddutā paṭikkamanti. “Pākāraṁ bhindissāmā” ti parikhaṁ otiṇṇe pi antaraṭṭālakesu ṭhitā ususattitomarādīhi vijjhantā mahāvināsaṁ pāpenti. Paṇḍitassa yodhā cūḷanibrahmadattassa yodhe hatthavikārādīni dassetvā nānappakārehi akkosanti paribhāsanti tajjenti. “Tumhe kilamantā bhattaṁ alabhantā thokaṁ pivissatha khādissathā” ti surāpiṭṭhakāni ceva macchamaṁsasūlāni ca pasāretvā sayam-eva pivanti khādanti, anupākāre caṅkamanti. Itare kiñci kātuṁ asakkontā cūḷanibrahmadattassa santikaṁ gantvā: “Deva, ṭhapetvā iddhimante aññehi niddharituṁ na sakkā” ti vadiṁsu.

Rājā catupañcāhaṁ vasitvā gahetabbayuttakaṁ apassanto kevaṭṭaṁ pucchi: “Ācariya, nagaraṁ gaṇhituṁ na sakkoma, eko pi upasaṅkamituṁ samattho natthi, kiṁ kātabban”-ti. Kevaṭṭo: “Hotu, mahārāja, nagaraṁ nāma bahiudakaṁ hoti, udakakkhayena naṁ gaṇhissāma, manussā udakena kilamantā dvāraṁ vivarissantī” ti āha. So: “Attheso upāyo” ti sampaṭicchi. Tato paṭṭhāya udakaṁ pavesetuṁ na denti. Paṇḍitassa upanikkhittakapurisā paṇṇaṁ likhitvā kaṇḍe bandhitvā taṁ pavattiṁ pesesuṁ. Tena pi paṭhamam-eva āṇattaṁ: “Yo yo kaṇḍe paṇṇaṁ passati, so [PTS 6.401] so me āharatū” ti. Atheko puriso taṁ disvā paṇḍitassa dassesi. So taṁ pavattiṁ ñatvā: “Na me paṇḍitabhāvaṁ jānantī” ti saṭṭhihatthaṁ veḷuṁ dvidhā phāletvā parisuddhaṁ sodhāpetvā puna ekato katvā cammena bandhitvā upari kalalena makkhetvā himavantato iddhimantatāpasehi ānītaṁ kudrūsakumudabījaṁ pokkharaṇitīre kalalesu ropāpetvā upari veḷuṁ ṭhapāpetvā udakassa pūrāpesi. Ekaratteneva vaḍḍhitvā pupphaṁ veḷumatthakato uggantvā ratanamattaṁ aṭṭhāsi.

Atha naṁ uppāṭetvā: “Idaṁ cūḷanibrahmadattassa dethā” ti attano purisānaṁ dāpesi. Te tassa daṇḍakaṁ valayaṁ katvā: “Ambho, brahmadattassa pādamūlikā chātakena mā marittha, gaṇhathetaṁ uppalaṁ piḷandhitvā daṇḍakaṁ kucchipūraṁ khādathā” ti vatvā khipiṁsu. Tameko paṇḍitassa upanikkhittakapuriso uṭṭhāya gaṇhi, atha taṁ rañño santikaṁ āharitvā: “Passatha, deva, imassa daṇḍakaṁ, na no ito pubbe evaṁ dīghadaṇḍako diṭṭhapubbo” ti vatvā: “Minatha nan”-ti vutte paṇḍitassa purisā saṭṭhihatthaṁ daṇḍakaṁ asītihatthaṁ katvā miniṁsu. Puna raññā: “Katthetaṁ jātan”-ti vutte eko musāvādaṁ katvā evamāha: “deva, ahaṁ ekadivasaṁ pipāsito hutvā ‘suraṁ pivissāmī’ ti cūḷadvārena nagaraṁ paviṭṭho, nāgarānaṁ udakakīḷatthāya kataṁ mahāpokkharaṇiṁ passiṁ, mahājano nāvāya nisīditvā pupphāni gaṇhāti. Tattha idaṁ tīrappadese jātaṁ, gambhīraṭṭhāne jātassa pana daṇḍako satahattho bhavissatī” ti.

Taṁ sutvā rājā kevaṭṭaṁ āha: “ācariya, na sakkā udakakkhayena idaṁ gaṇhituṁ, harathekaṁ upāyan”-ti. “Tena hi, deva, dhaññakkhayena gaṇhissāma, nagaraṁ nāma bahidhaññaṁ hotī” ti. Evaṁ hotu ācariyāti, paṇḍito purimanayeneva taṁ pavattiṁ ñatvā: “Na me kevaṭṭabrāhmaṇo paṇḍitabhāvaṁ jānātī” ti anupākāramatthake kalalaṁ katvā vīhiṁ tattha ropāpesi. Bodhisattānaṁ adhippāyo nāma samijjhatīti vīhī ekaratteneva vuṭṭhāya pākāramatthake nīlā hutvā paññāyanti. Taṁ [PTS 6.402] disvā cūḷanibrahmadatto: “Ambho, kimetaṁ pākāramatthake nīlaṁ hutvā paññāyatī” ti pucchi. Paṇḍitassa upanikkhittakapuriso rañño vacanaṁ mukhato jivhaṁ luñcanto viya gahetvā: “Deva, gahapatiputto mahosadhapaṇḍito anāgatabhayaṁ disvā pubbeva raṭṭhato dhaññaṁ āharāpetvā koṭṭhāgārādīni pūrāpetvā sesadhaññaṁ pākārapasse nikkhipāpesi. Te kira vīhayo ātapena sukkhantā vassena tementā tattheva sassaṁ janesuṁ. Ahaṁ ekadivasaṁ ekena kammena cūḷadvārena pavisitvā pākāramatthake vīhirāsito vīhiṁ hatthena gahetvā vīthiyaṁ chaḍḍente passiṁ. Atha te maṁ parihāsantā ‘chātosi maññe, vīhiṁsāṭakadasante bandhitvā tava gehaṁ haritvā koṭṭetvā pacāpetvā bhuñjāhī’ ti vadiṁsū” ti ārocesi.

Taṁ sutvā rājā kevaṭṭaṁ: “Ācariya, dhaññakkhayena pi gaṇhituṁ na sakkā, ayam-pi anupāyo” ti āha. “Tena hi, deva, dārukkhayena gaṇhissāma, nagaraṁ nāma bahidārukaṁ hotī” ti. “Evaṁ hotu, ācariyā” ti. Paṇḍito purimanayeneva taṁ pavattiṁ ñatvā pākāramatthake vīhiṁ atikkamitvā paññāyamānaṁ dārurāsiṁ kāresi. Paṇḍitassa manussā cūḷanibrahmadattassa purisehi saddhiṁ parihāsaṁ karontā: “Sace chātattha, yāgubhattaṁ pacitvā bhuñjathā” ti mahantamahantāni dārūni khipiṁsu. Rājā: “Pākāramatthakena dārūni paññāyanti, kimetan”-ti pucchitvā: “Deva, gahapatiputto kira mahosadhapaṇḍito anāgatabhayaṁ disvā dārūni āharāpetvā kulānaṁ pacchāgehesu ṭhapāpetvā atirekāni pākāraṁ nissāya ṭhapāpesī” ti upanikkhittakānaññeva santikā vacanaṁ sutvā kevaṭṭaṁ āha: “ācariya, dārukkhayena pi na sakkā amhehi gaṇhituṁ, āharathekaṁ upāyan”-ti. “Mā cintayittha, mahārāja, añño upāyo atthī” ti. “Ācariya, kiṁ upāyo nāmesa, nāhaṁ tava upāyassa antaṁ passāmi, na sakkā amhehi vedehaṁ gaṇhituṁ, amhākaṁ nagaram-eva gamissāmā” ti. “Deva, ‘cūḷanibrahmadatto ekasatakhattiyehi saddhiṁ vedehaṁ gaṇhituṁ nāsakkhī’ ti amhākaṁ lajjanakaṁ bhavissati, kiṁ pana mahosadho va paṇḍito, aham-pi paṇḍito yeva, ekaṁ lesaṁ karissāmī” ti. “Kiṁ leso nāma, ācariyā” ti. “Dhammayuddhaṁ nāma karissāma, devā” ti. “Kimetaṁ [PTS 6.403] dhammayuddhaṁ nāmā” ti? “Mahārāja na senā yujjhissanti, dvinnaṁ pana rājūnaṁ dve paṇḍitā ekaṭṭhāne bhavissanti. Tesu yo vandissati, tassa parājayo bhavissati. Mahosadho pana imaṁ mantaṁ na jānāti, ahaṁ mahallako, so daharo, maṁ disvāva vandissati, tadā videho parājito nāma bhavissati, atha mayaṁ videhaṁ parājetvā attano nagaram-eva gamissāma, evaṁ no lajjanakaṁ na bhavissati. Idaṁ dhammayuddhaṁ nāmā” ti.

Paṇḍito tam-pi rahassaṁ purimanayeneva ñatvā: “Sace kevaṭṭassa parajjāmi, nāhaṁ paṇḍitosmī” ti cintesi. Cūḷanibrahmadatto pi: “Sobhano, ācariya, upāyo” ti vatvā: “Sve dhammayuddhaṁ bhavissati, dvinnam-pi paṇḍitānaṁ dhammena jayaparājayo bhavissati. Yo dhammayuddhaṁ na karissati, so pi parājito nāma bhavissatī” ti paṇṇaṁ likhāpetvā cūḷadvārena vedehassa pesesi. Taṁ sutvā vedeho paṇḍitaṁ pakkosāpetvā tamatthaṁ ācikkhi. Taṁ pavattiṁ sutvā paṇḍito: “Sādhu, deva, sve pāto va pacchimadvāre dhammayuddhamaṇḍalaṁ sajjessanti, ‘dhammayuddhamaṇḍalaṁ āgacchatū’ ti pesethā” ti āha. Taṁ sutvā rājā āgatadūtasseva hatthe paṇṇakaṁ adāsi. Paṇḍito punadivase: “Kevaṭṭasseva parājayo hotū” ti pacchimadvāre dhammayuddhamaṇḍalaṁ sajjāpesi. Te pi kho ekasatapurisā: “Ko jānāti, kiṁ bhavissatī” ti paṇḍitassa ārakkhatthāya kevaṭṭaṁ parivārayiṁsu. Te pi ekasatarājāno dhammayuddhamaṇḍalaṁ gantvā pācīnadisaṁ olokentā aṭṭhaṁsu, tathā kevaṭṭabrāhmaṇo pi.

Bodhisatto pana pāto va gandhodakena nhatvā satasahassagghanakaṁ kāsikavatthaṁ nivāsetvā sabbālaṅkārapaṭimaṇḍito nānaggarasabhojanaṁ bhuñjitvā mahantena parivārena rājadvāraṁ gantvā: “Pavisatu me putto” ti vutte pavisitvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ ṭhatvā: “Kuhiṁ gamissasi, tātā” ti vutte: “Dhammayuddhamaṇḍalaṁ gamissāmī” ti āha. “Kiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti? “Deva, kevaṭṭabrāhmaṇaṁ maṇiratanena vañcetukāmomhi, aṭṭhavaṅkaṁ maṇiratanaṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti. “Gaṇha, tātā” ti. So taṁ gahetvā rājānaṁ vanditvā rājanivesanā otiṇṇo sahajātehi yodhasahassehi parivuto navutikahāpaṇasahassagghanakaṁ [PTS 6.404] setasindhavayuttaṁ rathavaramāruyha pātarāsavelāya dvārasamīpaṁ pāpuṇi. Kevaṭṭo pana: “Idāni āgamissati, idāni āgamissatī” ti tassāgamanaṁ olokento yeva aṭṭhāsi, olokanena dīghagīvataṁ patto viya ahosi, sūriyatejena sedā muccanti. Mahāsatto pi mahāparivāratāya mahāsamuddo viya ajjhottharanto kesarasīho viya achambhito vigatalomahaṁso dvāraṁ vivarāpetvā nagarā nikkhamma rathā oruyha sīho viya vijambhamāno pāyāsi. Ekasatarājāno pi tassa rūpasiriṁ disvā: “Esa kira sirivaḍḍhanaseṭṭhiputto mahosadhapaṇḍito paññāya sakalajambudīpe adutiyo” ti ukkuṭṭhisahassāni pavattayiṁsu.

So pi marugaṇaparivuto viya sakko anomena sirivibhavena taṁ maṇiratanaṁ hatthena gahetvā kevaṭṭābhimukho agamāsi. Kevaṭṭo pi taṁ disvāva sakabhāvena saṇṭhātuṁ asakkonto paccuggamanaṁ katvā evamāha: “paṇḍita mahosadha, mayaṁ dve paṇḍitā, amhākaṁ tumhe nissāya ettakaṁ kālaṁ vasantānaṁ tumhehi paṇṇākāramattam-pi na pesitapubbaṁ, kasmā evamakatthā” ti? Atha naṁ mahāsatto: “Paṇḍita, tumhākaṁ anucchavikaṁ paṇṇākāraṁ olokentā ajja mayaṁ imaṁ maṇiratanaṁ labhimhā, handa, imaṁ maṇiratanaṁ gaṇhatha, evarūpaṁ nāma aññaṁ maṇiratanaṁ natthī” ti āha. So tassa hatthe jalamānaṁ maṇiratanaṁ disvā: “Dātukāmo me bhavissatī” ti cintetvā: “Tena hi, paṇḍita, dehī” ti hatthaṁ pasāresi. Mahāsatto: “Gaṇhāhi, ācariyā” ti khipitvā pasāritahatthassa aṅgulīsu pātesi. Brāhmaṇo garuṁ maṇiratanaṁ aṅgulīhi dhāretuṁ nāsakkhi. Maṇiratanaṁ parigaḷitvā mahāsattassa pādamūle pati. Brāhmaṇo lobhena: “Gaṇhissāmi nan”-ti tassa pādamūle oṇato ahosi. Athassa mahāsatto uṭṭhātuṁ adatvā ekena hatthena khandhaṭṭhike, ekena piṭṭhikacchāyaṁ gahetvā: “Uṭṭhetha ācariya, uṭṭhetha ācariya, ahaṁ atidaharo tumhākaṁ nattumatto, mā maṁ vandathā” ti vadanto aparāparaṁ katvā mukhaṁ bhūmiyaṁ ghaṁsitvā lohitamakkhitaṁ katvā: “Andhabāla, tvaṁ mama santikā vandanaṁ paccāsīsasī” ti gīvāyaṁ [PTS 6.405] gahetvā khi pi. So usabhamatte ṭhāne patitvā uṭṭhāya palāyi. Maṇiratanaṁ pana mahāsattassa manussā yeva gaṇhiṁsu.

Bodhisattassa pana: “Uṭṭhetha ācariya, uṭṭhetha ācariya, mā maṁ vandathā” ti vacīghoso sakalaparisaṁ chādetvā aṭṭhāsi. “Kevaṭṭabrāhmaṇo mahosadhassa pāde vandatī” ti purisāpissa ekappahāreneva unnādādīni akaṁsu. Brahmadattaṁ ādiṁ katvā sabbe pi te rājāno kevaṭṭaṁ mahāsattassa pādamūle oṇataṁ addasaṁsu yeva. Te: “Amhākaṁ paṇḍitena mahosadho vandito, idāni parājitamhā, na no jīvitaṁ dassatī” ti attano attano asse abhiruhitvā uttarapañcālābhimukhā palāyituṁ ārabhiṁsu. Te palāyante disvā bodhisattassa purisā: “Cūḷanibrahmadatto ekasatakhattiye gahetvā palāyatī” ti puna ukkuṭṭhimakaṁsu. Taṁ sutvā te rājāno maraṇabhayabhītā bhiyyosomattāya palāyantā senaṅgaṁ bhindiṁsu. Bodhisattassa purisā pi nadantā vaggantā suṭṭhutaraṁ kolāhalamakaṁsu. Mahāsatto senaṅgaparivuto nagaram-eva pāvisi. Cūḷanibrahmadattassa senā pi tiyojanamattaṁ pakkhandi.

Kevaṭṭo assaṁ abhiruyha nalāṭe lohitaṁ puñchamāno senaṁ patvā assapiṭṭhiyaṁ nisinnova: “Bhonto mā palāyatha, bhonto mā palāyatha, nāhaṁ gahapatiputtaṁ vandāmi, tiṭṭhatha tiṭṭhathā” ti āha. Senā asaddahantā aṭṭhatvā āgacchantaṁ kevaṭṭaṁ akkosantā paribhāsantā: “Pāpadhamma duṭṭhabrāhmaṇa, ‘dhammayuddhaṁ nāma karissāmī’ ti vatvā nattumattaṁ appahontam-pi vandati, natthi tava kattabban”-ti kathaṁ asuṇantā viya gacchanteva. So vegena gantvā senaṁ pāpuṇitvā: “Bhonto vacanaṁ saddahatha mayhaṁ, nāhaṁ taṁ vandāmi, maṇiratanena maṁ vañcesī” ti sabbe pi te rājāno nānākāraṇehi sambodhetvā attano kathaṁ gaṇhāpetvā tathā bhinnaṁ senaṁ paṭinivattesi. Sā pana tāva mahatī senā sace ekekapaṁsumuṭṭhiṁ vā ekekaleḍḍuṁ vā gahetvā nagarābhimukhā khipeyya, parikhaṁ pūretvā pākārappamāṇā rāsi bhaveyya. Bodhisattānaṁ pana adhippāyo nāma samijjhati yeva, tasmā eko pi paṁsumuṭṭhiṁ vā leḍḍuṁ vā nagarābhimukhaṁ khipanto nāma nāhosi. Sabbe pi te nivattitvā attano attano khandhāvāraṭṭhānam-eva paccāgamiṁsu [PTS 6.406].

Rājā kevaṭṭaṁ pucchi: “Kiṁ karoma, ācariyā” ti. “Deva, kassaci cūḷadvārena nikkhamituṁ adatvā sañcāraṁ chindāma, manussā nikkhamituṁ alabhantā ukkaṇṭhitvā dvāraṁ vivarissanti, atha mayaṁ paccāmittaṁ gaṇhissāmā” ti. Paṇḍito taṁ pavattiṁ purimanayeneva ñatvā cintesi: “Imesu ciraṁ idheva vasantesu phāsukaṁ nāma natthi. Upāyeneva te palāpetuṁ vaṭṭatī” ti. So: “Mantena te palāpessāmī” ti ekaṁ mantakusalaṁ upadhārento anukevaṭṭaṁ nāma brāhmaṇaṁ disvā taṁ pakkosāpetvā: “Ācariya, amhākaṁ ekaṁ kammaṁ niddharituṁ vaṭṭatī” ti āha. “Kiṁ karoma, paṇḍita, vadehī” ti. “Ācariya, tumhe anupākāre ṭhatvā amhākaṁ manussānaṁ pamādaṁ oloketvā antarantarā brahmadattassa manussānaṁ pūvamacchamaṁsādīni khipitvā: “Ambho, idañcidañca khādatha mā ukkaṇṭhatha, aññaṁ katipāhaṁ vasituṁ vāyamatha, nagaravāsino pañjare baddhakukkuṭā viya ukkaṇṭhitā nacirasseva vo dvāraṁ vivarissanti. Atha tumhe vedehañca duṭṭhagahapatiputtañca gaṇhissathā” ti vadeyyātha. Amhākaṁ manussā taṁ kathaṁ sutvā tumhe akkositvā tajjetvā brahmadattassa manussānaṁ passantānaññeva tumhe hatthapādesu gahetvā veḷupesikādīhi paharantā viya hutvā kese ohāretvā pañca cūḷā gāhāpetvā iṭṭhakacuṇṇena okirāpetvā kaṇavīramālaṁ kaṇṇe katvā katipayapahāre datvā piṭṭhiyaṁ rājiyo dassetvā pākāraṁ āropetvā sikkāya pakkhipitvā yottena otāretvā: “Gaccha mantabhedaka, corā” ti cūḷanibrahmadattassa manussānaṁ dassanti. Te taṁ rañño santikaṁ ānessanti. Rājā taṁ disvā: “Ko te aparādho” ti pucchissati. Athassa evaṁ vadeyyātha: “Mahārāja, mayhaṁ pubbe yaso mahanto, gahapatiputto mantabhedako” ti maṁ kujjhitvā rañño kathetvā sabbaṁ me vibhavaṁ acchindi, “ahaṁ mama yasabhedakassa gahapatiputtassa sīsaṁ gaṇhāpessāmī” ti tumhākaṁ manussānaṁ ukkaṇṭhitamocanena etesaṁ [PTS 6.407] ṭhitānaṁ khādanīyaṁ vā bhojanīyaṁ vā demi. Ettakena maṁ porāṇaveraṁ hadaye katvā imaṁ byasanaṁ pāpesi. “Taṁ sabbaṁ tumhākaṁ manussā jānanti, mahārājā” ti nānappakārehi taṁ saddahāpetvā vissāse uppanne vadeyyātha: “Mahārāja, tumhe mamaṁ laddhakālato paṭṭhāya mā cintayittha. Idāni vedehassa ca gahapatiputtassa ca jīvitaṁ natthi, ahaṁ imasmiṁ nagare pākārassa thiraṭṭhānadubbalaṭṭhānañca parikhāyaṁ kumbhīlādīnaṁ atthiṭṭhānañca natthiṭṭhānañca jānāmi, na cirasseva vo nagaraṁ gahetvā dassāmī” ti. Atha so rājā saddahitvā tumhākaṁ sakkāraṁ karissati, senāvāhanañca paṭicchāpessati. Athassa senaṁ vāḷakumbhīlaṭṭhānesu yeva otāreyyātha. Tassa senā kumbhīlabhayena na otarissati, tadā tumhe rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Tumhākaṁ senāya, deva, gahapatiputtena lañjo dinno, sabbe rājāno ca ācariyakevaṭṭañca ādiṁ katvā na kenaci lañjo aggahito nāma atthi. Kevalaṁ ete tumhe parivāretvā caranti, sabbe pana gahapatiputtassa santakāva, ahameko va tumhākaṁ puriso. Sace me na saddahatha, sabbe rājāno alaṅkaritvā maṁ dassanāya āgacchantū” ti pesetha. “Atha nesaṁ gahapatiputtena attano nāmarūpaṁ likhitvā dinnesu vatthālaṅkārakhaggādīsu akkharāni disvā niṭṭhaṁ gaccheyyāthā” ti vadeyyātha. So tathā katvā tāni disvā niṭṭhaṁ gantvā bhītatasito te rājāno uyyojetvā: “Idāni kiṁ karoma paṇḍitā” ti tumhe pucchissati. Tamenaṁ tumhe evaṁ vadeyyātha: “Mahārāja, gahapatiputto bahumāyo. Sace aññāni katipayadivasāni vasissatha, sabbaṁ vo senaṁ attano hatthagataṁ katvā tumhe gaṇhissati. Tasmā papañcaṁ akatvā ajjeva majjhimayāmānantare assapiṭṭhiyaṁ nisīditvā palāyissāma, mā no parahatthe maraṇaṁ hotū” ti. So tumhākaṁ vacanaṁ sutvā tathā karissati. Tumhe tassa palāyanavelāya nivattitvā amhākaṁ manusse jānāpeyyāthāti.

Taṁ sutvā anukevaṭṭabrāhmaṇo: “Sādhu paṇḍita, karissāmi te vacanan”-ti āha. “Tena hi katipayapahāre sahituṁ vaṭṭatī” ti. “Paṇḍita [PTS 6.408], mama jīvitañca hatthapāde ca ṭhapetvā sesaṁ attano rucivasena karohī” ti. So tassa gehe manussānaṁ sakkāraṁ kāretvā anukevaṭṭaṁ vuttanayena vippakāraṁ pāpetvā yottena otāretvā brahmadattamanussānaṁ dāpesi. Atha te taṁ gahetvā tassa dassesuṁ. Rājā taṁ vīmaṁsitvā saddahitvā sakkāramassa katvā senaṁ paṭicchāpesi. So pi taṁ vāḷakumbhīlaṭṭhānesu yeva otāreti. Manussā kumbhīlehi khajjamānā aṭṭālakaṭṭhitehi manussehi ususattitomarehi vijjhiyamānā mahāvināsaṁ pāpuṇanti. Tato paṭṭhāya koci bhayena upagantuṁ na sakkoti. Anukevaṭṭo rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Tumhākaṁ atthāya yujjhanakā nāma natthi, sabbehi lañjo gahito, asaddahanto pakkosāpetvā nivatthavatthādīsu akkharāni olokethā” ti āha. Rājā tathā katvā sabbesaṁ vatthādīsu akkharāni disvā: “Addhā imehi lañjo gahito” ti niṭṭhaṁ gantvā: “Ācariya, idāni kiṁ kattabban”-ti pucchitvā: “Deva, aññaṁ kātabbaṁ natthi. Sace papañcaṁ karissatha, gahapatiputto vo gaṇhissati, ācariyakevaṭṭo pi kevalaṁ nalāṭe vaṇaṁ katvā carati, lañjo pana etena pi gahito. Ayañhi maṇiratanaṁ gahetvā tumhe tiyojanaṁ palāpesi, puna saddahāpetvā nivattesi, ayam-pi paribhindako va. Ekarattivāso pi mayhaṁ na ruccati, ajjeva majjhimayāmasamanantare palāyituṁ vaṭṭati, maṁ ṭhapetvā añño tava suhadayo nāma natthī” ti vutte: “Tena hi ācariya tumhe yeva me assaṁ kappetvā yānasajjaṁ karothā” ti āha.

Brāhmaṇo tassa nicchayena palāyanabhāvaṁ ñatvā: “Mā bhāyi, mahārājā” ti assāsetvā bahi nikkhamitvā upanikkhittakapurisānaṁ: “Ajja rājā palāyissati, mā niddāyitthā” ti ovādaṁ datvā rañño asso yathā ākaḍḍhito suṭṭhutaraṁ palāyati, evaṁ avakappanāya kappetvā majjhimayāmasamanantare: “Kappito, deva, asso, velaṁ jānāhī” ti āha. Rājā assaṁ abhiruhitvā palāyi. Anukevaṭṭo pi assaṁ abhiruhitvā tena saddhiṁ gacchanto viya thokaṁ gantvā nivatto. Avakappanāya kappitaasso [PTS 6.409] ākaḍḍhiyamāno pi rājānaṁ gahetvā palāyi. Anukevaṭṭo senāya antaraṁ pavisitvā: “Cūḷanibrahmadatto palāto” ti ukkuṭṭhimakāsi. Upanikkhittakapurisā pi attano manussehi saddhiṁ upaghosiṁsu. Sesarājāno taṁ sutvā: “Mahosadhapaṇḍito dvāraṁ vivaritvā nikkhanto bhavissati, na no dāni jīvitaṁ dassatī” ti bhītatasitā upabhogaparibhogabhaṇḍāni pi anoloketvā ito cito ca palāyiṁsu. Manussā: “Rājāno palāyantī” ti suṭṭhutaraṁ upaghosiṁsu. Taṁ sutvā dvāraṭṭālakādīsu ṭhitā pi unnādiṁsu apphoṭayiṁsu. Iti tasmiṁ khaṇe pathavī viya bhijjamānā samuddo viya saṅkhubhito sakalanagaraṁ anto ca bahi ca ekaninnādaṁ ahosi. Aṭṭhārasaakkhobhaṇisaṅkhā manussā: “Mahosadhapaṇḍitena kira brahmadatto ekasatarājāno ca gahitā” ti maraṇabhayabhītā attano attano udarabaddhasāṭakam-pi chaḍḍetvā palāyiṁsu. Khandhāvāraṭṭhānaṁ tucchaṁ ahosi. Cūḷanibrahmadatto ekasate khattiye gahetvā attano nagaram-eva gato. Punadivase pana pāto va nagaradvārāni vivaritvā balakāyā nagarā nikkhamitvā mahāvilopaṁ disvā: “Kiṁ karoma, paṇḍitā” ti mahāsattassa ārocayiṁsu. So āha: “etehi chaḍḍitaṁ dhanaṁ amhākaṁ pāpuṇāti, sabbesaṁ rājūnaṁ santakaṁ amhākaṁ rañño, detha, seṭṭhīnañca kevaṭṭabrāhmaṇassa ca santakaṁ amhākaṁ āharatha, avasesaṁ pana nagaravāsino gaṇhantū” ti. Tesaṁ mahaggharatanabhaṇḍam-eva āharantānaṁ aḍḍhamāso vītivatto. Sesaṁ pana catūhi māsehi āhariṁsu. Mahāsatto anukevaṭṭassa mahantaṁ sakkāramakāsi. Tato paṭṭhāya ca kira mithilavāsino bahū hiraññasuvaṇṇā jātā. Brahmadattassa pi tehi rājūhi saddhiṁ uttarapañcālanagare vasantassa ekavassaṁ atītaṁ.

Brahmadattassa yuddhaparājayakaṇḍaṁ niṭṭhitaṁ

Suvakaṇḍaṁ

Athekadivasaṁ kevaṭṭo ādāse mukhaṁ olokento nalāṭe vaṇaṁ disvā: “Idaṁ gahapatiputtassa kammaṁ, tenāhaṁ ettakānaṁ rājūnaṁ antare lajjāpito” ti cintetvā samuppannakodho hutvā: “Kadā nu khvassa piṭṭhiṁ passituṁ samattho bhavissāmī” ti cintento: “Attheso upāyo, amhākaṁ rañño dhītā pañcālacandī nāma uttamarūpadharā [PTS 6.410] devaccharāpaṭibhāgā, taṁ videharañño dassāmā” ti vatvā: “Vedehaṁ kāmena palobhetvā gilitabaḷisaṁ viya macchaṁ saddhiṁ mahosadhena ānetvā ubho te māretvā jayapānaṁ pivissāmā” ti sanniṭṭhānaṁ katvā rājānaṁ upasaṅkamitvā āha: “deva, eko manto atthī” ti. “Ācariya, tava mantaṁ nissāya udarabaddhasāṭakassa pi assāmino jātamhā, idāni kiṁ karissasi, tuṇhī hohī” ti. “Mahārāja, iminā upāyena sadiso añño natthī” ti. “Tena hi bhaṇāhī” ti. “Mahārāja, amhehi dvīhi yeva ekato bhavituṁ vaṭṭatī” ti. “Evaṁ hotū” ti. Atha naṁ brāhmaṇo uparipāsādatalaṁ āropetvā āha: “mahārāja, videharājānaṁ kilesena palobhetvā idhānetvā saddhiṁ gahapatiputtena māressāmā” ti. “Sundaro, ācariya, upāyo, kathaṁ pana taṁ palobhetvā ānessāmā” ti? “Mahārāja, dhītā vo pañchālacandī uttamarūpadharā, tassā rūpasampattiṁ cāturiyavilāsena kavīhi gītaṁ bandhāpetvā tāni kabbāni mithilāyaṁ gāyāpetvā ‘evarūpaṁ itthiratanaṁ alabhantassa videhanarindassa kiṁ rajjenā’ ti tassa savanasaṁsaggeneva paṭibaddhabhāvaṁ ñatvā ahaṁ tattha gantvā divasaṁ vavatthapessāmi. So mayi divasaṁ vavatthapetvā āgate gilitabaḷiso viya maccho gahapatiputtaṁ gahetvā āgamissati, atha ne māressāmā” ti.

Rājā tassa vacanaṁ sutvā tussitvā: “Sundaro upāyo, ācariya, evaṁ karissāmā” ti sampaṭicchi. Taṁ pana mantaṁ cūḷanibrahmadattassa sayanapālikā sāḷikā sutvā paccakkhamakāsi. Rājā nipuṇe kabbakāre pakkosāpetvā bahuṁ dhanaṁ datvā dhītaraṁ tesaṁ dassetvā: “Tātā, etissā rūpasampattiṁ nissāya kabbaṁ karothā” ti āha. Te atimanoharāni gītāni bandhitvā rājānaṁ sāvayiṁsu. Rājā tussitvā bahuṁ dhanaṁ tesaṁ adāsi. Kavīnaṁ santikā naṭā sikkhitvā samajjamaṇḍale gāyiṁsu. Iti tāni vitthāritāni ahesuṁ. Tesu manussānaṁ antare vitthāritattaṁ gatesu rājā gāyake pakkosāpetvā āha: “tātā, tumhe mahāsakuṇe gahetvā rattibhāge rukkhaṁ abhiruyha tattha nisinnā gāyitvā paccūsakāle tesaṁ gīvāsu [PTS 6.411] kaṁsatāle bandhitvā te uppātetvā otarathā” ti. So kira: “Pañcālarañño dhītu sarīravaṇṇaṁ devatā pi gāyantī” ti pākaṭabhāvakaraṇatthaṁ tathā kāresi. Puna rājā kavī pakkosāpetvā: “Tātā, idāni tumhe ‘evarūpā kumārikā jambudīpatale aññassa rañño nānucchavikā, mithilāyaṁ vedeharañño anucchavikā’ ti rañño ca issariyaṁ imāya ca rūpaṁ vaṇṇetvā gītāni bandhathā” ti āha. Te tathā katvā rañño ārocayiṁsu.

Rājā tesaṁ dhanaṁ datvā puna gāyake pakkosāpetvā: “Tātā, mithilaṁ gantvā tattha imināva upāyena gāyathā” ti pesesi. Te tāni gāyantā anupubbena mithilaṁ gantvā samajjamaṇḍale gāyiṁsu. Tāni sutvā mahājano ukkuṭṭhisahassāni pavattetvā tesaṁ bahuṁ dhanaṁ adāsi. Te rattisamaye rukkhesu pi gāyitvā paccūsakāle sakuṇānaṁ gīvāsu kaṁsatāle bandhitvā otaranti. Ākāse kaṁsatālasaddaṁ sutvā: “Pañcālarājadhītu sarīravaṇṇaṁ devatā pi gāyantī” ti sakalanagare ekakolāhalaṁ ahosi. Rājā sutvā gāyake pakkosāpetvā antonivesane samajjaṁ kāretvā: “Evarūpaṁ kira uttamarūpadharaṁ dhītaraṁ cūḷanirājā mayhaṁ dātukāmo” ti tussitvā tesaṁ bahuṁ dhanaṁ adāsi. Te āgantvā brahmadattassa ārocesuṁ. Atha naṁ kevaṭṭo āha: “idāni, mahārāja, divasaṁ vavatthapanatthāya gamissāmī” ti. “Sādhu, ācariya, kiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti? “Thokaṁ paṇṇākāran”-ti. “Tena hi gaṇhā” ti dāpesi. So taṁ ādāya mahantena parivārena vedeharaṭṭhaṁ pāpuṇi. Tassāgamanaṁ sutvā nagare ekakolāhalaṁ jātaṁ: “Cūḷanirājā kira vedeho ca mittasanthavaṁ karissanti, cūḷanirājā attano dhītaraṁ amhākaṁ rañño dassati, kevaṭṭo divasaṁ vavatthapetuṁ etī” ti. Vedeharājā pi suṇi, mahāsatto pi, sutvāna panassa etadahosi: “Tassāgamanaṁ mayhaṁ na ruccati, tathato naṁ jānissāmī” ti. So cūḷanisantike upanikkhittakapurisānaṁ sāsanaṁ pesesi: “Imamatthaṁ tathato jānitvā pesentū” ti. Atha te: “Mayametaṁ tathato na jānāma, rājā ca kevaṭṭo ca sayanagabbhe nisīditvā mantenti, rañño pana sayanapālikā sāḷikā sakuṇikā etamatthaṁ jāneyyā” ti paṭipesayiṁsu.

Taṁ sutvā mahāsatto cintesi: “Yathā paccāmittānaṁ okāso [PTS 6.412] na hoti, evaṁ suvibhattaṁ katvā susajjitaṁ nagaraṁ ahaṁ kevaṭṭassa daṭṭhuṁ na dassāmī” ti. So nagaradvārato yāva rājagehā, rājagehato ca yāva attagehā, gamanamaggaṁ ubhosu passesu kilañjehi parikkhipāpetvā matthake pi kilañjehi paṭicchādāpetvā cittakammaṁ kārāpetvā bhūmiyaṁ pupphāni vikiritvā puṇṇaghaṭe ṭhapāpetvā kadaliyo bandhāpetvā dhaje paggaṇhāpesi. Kevaṭṭo nagaraṁ pavisitvā suvibhattaṁ nagaraṁ apassanto: “Raññā me maggo alaṅkārāpito” ti cintetvā nagarassa adassanatthaṁ katabhāvaṁ na jāni. So gantvā rājānaṁ disvā paṇṇākāraṁ paṭicchāpetvā paṭisanthāraṁ katvā ekamantaṁ nisīditvā raññā katasakkārasammāno āgatakāraṇaṁ ārocento dve gāthā abhāsi:

599. Rājā santhavakāmo te, ratanāni pavecchati,
Āgacchantu ito dūtā, mañjukā piyabhāṇino.

600. Bhāsantu mudukā vācā, yā vācā paṭinanditā,
Pañcālo ca videho ca, ubho ekā bhavantu te ti.

Tattha santhavakāmo ti mahārāja, amhākaṁ rājā tayā saddhiṁ mittasanthavaṁ kātukāmo. Ratanānī ti itthiratanaṁ attano dhītaraṁ ādiṁ katvā tumhākaṁ sabbaratanāni dassati. Āgacchantū ti ito paṭṭhāya kira uttarapañcālanagarato paṇṇākāraṁ gahetvā madhuravacanā piyabhāṇino dūtā idha āgacchantu, ito ca tattha gacchantu. Ekā bhavantū ti gaṅgodakaṁ viya yamunodakena saddhiṁ saṁsandantā ekasadisāva hontūti.

Evañca pana vatvā: “Mahārāja, amhākaṁ rājā aññaṁ mahāmattaṁ pesetukāmo hutvā pi ‘añño manāpaṁ katvā sāsanaṁ ārocetuṁ na sakkhissatī’ ti maṁ pesesi ‘ācariya, tumhe rājānaṁ sādhukaṁ pabodhetvā ādāya āgacchathā’ ti, gacchatha rājaseṭṭha abhirūpañca kumārikaṁ labhissatha, amhākañca raññā saddhiṁ mittabhāvo patiṭṭhahissatī” ti āha. So tassa vacanaṁ sutvā tuṭṭhamānaso: “Uttamarūpadharaṁ kira kumārikaṁ labhissāmī” ti savanasaṁsaggena bajjhitvā: “Ācariya, tumhākañca kira mahosadhapaṇḍitassa ca dhammayuddhe vivādo ahosi, gacchatha puttaṁ me passatha, ubho pi paṇḍitā aññamaññaṁ [PTS 6.413] khamāpetvā mantetvā ethā” ti āha. Taṁ sutvā kevaṭṭo: “Passissāmi paṇḍitan”-ti taṁ passituṁ agamāsi. Mahāsatto pi taṁ divasaṁ: “Tena me pāpadhammena saddhiṁ sallāpo mā hotū” ti pāto va thokaṁ sappiṁ pivi, gehampissa bahalena allagomayena lepāpesi, thambhe telena makkhesi, tassa nipannamañcakaṁ ṭhapetvā sesāni mañcapīṭhādīni nīharāpesi.

So manussānaṁ saññamadāsi: “Tātā, brāhmaṇe kathetuṁ āraddhe evaṁ vadeyyātha ‘brāhmaṇa, mā paṇḍitena saddhiṁ kathayittha, ajja tena tikhiṇasap pi pivita’nti. Mayi ca tena saddhiṁ kathanākāraṁ karonte pi ‘deva tikhiṇasap pi te pivitaṁ, mā kathethā’ ti maṁ nivārethā” ti. Evaṁ vicāretvā mahāsatto rattapaṭaṁ nivāsetvā sattasu dvārakoṭṭhakesu manusse ṭhapetvā sattame dvārakoṭṭhake paṭamañcake nipajji. Kevaṭṭo pissa paṭhamadvārakoṭṭhake ṭhatvā: “Kahaṁ paṇḍito” ti pucchi. Atha naṁ te manussā: “Brāhmaṇa, mā saddamakari, sace pi āgacchitukāmo, tuṇhī hutvā ehi, ajja paṇḍitena tikhiṇasap pi pītaṁ, mahāsaddaṁ kātuṁ na labbhatī” ti āhaṁsu. Sesadvārakoṭṭhakesu pi naṁ tatheva āhaṁsu. So sattamadvārakoṭṭhakaṁ atikkamitvā paṇḍitassa santikaṁ agamāsi. Paṇḍito kathanākāraṁ dassesi. Atha naṁ manussā: “Deva, mā kathayittha, tikhiṇasap pi te pītaṁ, kiṁ te iminā duṭṭhabrāhmaṇena saddhiṁ kathitenā” ti vatvā vārayiṁsu. Iti so tassa santikaṁ gantvā neva nisīdituṁ, na āsanaṁ nissāya ṭhitaṭṭhānaṁ labhi, allagomayaṁ akkamitvā aṭṭhāsi.

Atha naṁ oloketvā eko akkhīni nimīli, eko bhamukaṁ ukkhi pi, eko kapparaṁ kaṇḍūyi. So tesaṁ kiriyaṁ oloketvā maṅkubhūto: “Gacchāmahaṁ paṇḍitā” ti vatvā aparena: “Are duṭṭhabrāhmaṇa, ‘mā saddamakāsī’ ti vutto saddam-eva karosi, aṭṭhīni te bhindissāmī” ti vutte bhītatasito hutvā nivattitvā olokesi. Atha naṁ añño veḷupesikāya piṭṭhiyaṁ tālesi, añño gīvāyaṁ gahetvā khi pi, añño piṭṭhiyaṁ hatthatalena pahari. So dīpimukhā muttamigo viya bhītatasito nikkhamitvā rājagehaṁ gato. Rājā cintesi: “Ajja [PTS 6.414] mama putto imaṁ pavattiṁ sutvā tuṭṭho bhavissati, dvinnaṁ paṇḍitānaṁ mahatiyā dhammasākacchāya bhavitabbaṁ, ajja ubho aññamaññaṁ khamāpessanti, lābhā vata me” ti. So kevaṭṭaṁ disvā paṇḍitena saddhiṁ saṁsandanākāraṁ pucchanto gāthamāha.

601. Kathaṁ nu kevaṭṭa mahosadhena, samāgamo āsi tadiṅgha brūhi,
Kacci te paṭinijjhatto, kacci tuṭṭho mahosadho ti.

Tattha paṭinijjhatto ti dhammayuddhamaṇḍale pavattaviggahassa vūpasamanatthaṁ kacci tvaṁ tena, so ca tayā nijjhatto khamāpito. Kacci tuṭṭho ti kacci tumhākaṁ raññā pesitaṁ pavattiṁ sutvā tuṭṭhoti.

Taṁ sutvā kevaṭṭo: “Mahārāja, tumhe ‘paṇḍito’ ti taṁ gahetvā vicaratha, tato asappurisataro nāma natthī” ti gāthamāha.

602. Anariyarūpo puriso janinda, asammodako thaddho asabbhirūpo,
Yathā mūgo ca badhiro ca, na kiñcitthaṁ abhāsathā ti.

Tattha asabbhirūpo ti apaṇḍitajātiko. Na kiñcitthan-ti mayā saha kiñci atthaṁ na bhāsittha, teneva naṁ apaṇḍitoti maññāmīti bodhisattassa aguṇaṁ kathesi.

Rājā tassa vacanaṁ anabhinanditvā appaṭikkositvā tassa ca tena saddhiṁ āgatānañca paribbayañceva nivāsagehañca dāpetvā: “Gacchathācariya, vissamathā” ti taṁ uyyojetvā: “Mama putto paṇḍito paṭisanthārakusalo, iminā kira saddhiṁ neva paṭisanthāraṁ akāsi, na tuṭṭhiṁ pavedesi. Kiñci tena anāgatabhayaṁ diṭṭhaṁ bhavissatī” ti sayam-eva kathaṁ samuṭṭhāpesi:

603. Addhā idaṁ mantapadaṁ sududdasaṁ, attho suddho naraviriyena diṭṭho,
Tathā hi kāyo mama sampavedhati, hitvā sayaṁ ko parahatthamessatī ti.

Tattha idan-ti yaṁ mama puttena diṭṭhaṁ, addhā idaṁ mantapadaṁ aññena itarapurisena sududdasaṁ. Naraviriyenā ti vīriyavantena mahosadhapaṇḍitena suddho attho diṭṭho bhavissati. Sayan-ti sakaṁ raṭṭhaṁ hitvā ko parahatthaṁ gamissati.

“Mama [PTS 6.415] puttena brāhmaṇassa āgamane doso diṭṭho bhavissati. Ayañhi āgacchanto na mittasanthavatthāya āgamissati, maṁ pana kāmena palobhetvā nagaraṁ netvā gaṇhanatthāya āgatena bhavitabbaṁ. Taṁ anāgatabhayaṁ diṭṭhaṁ bhavissati paṇḍitenā” ti tassa tamatthaṁ āvajjetvā bhītatasitassa nisinnakāle cattāro paṇḍitā āgamiṁsu. Rājā senakaṁ pucchi: “Senaka, ruccati te uttarapañcālanagaraṁ gantvā cūḷanirājassa dhītu ānayanan”-ti? Kiṁ kathetha mahārāja, na hi siriṁ āgacchantiṁ daṇḍena paharitvā palāpetuṁ vaṭṭati. Sace tumhe tattha gantvā taṁ gaṇhissatha, ṭhapetvā cūḷanibrahmadattaṁ añño tumhehi samo jambudīpatale na bhavissati. Kiṁ kāraṇā? Jeṭṭharājadhītāya gahitattā. So hi: “Sesarājāno mama manussā, vedeho eko va mayā sadiso” ti sakalajambudīpe uttamarūpadharaṁ dhītaraṁ tumhākaṁ dātukāmo jāto, karothassa vacanaṁ. Mayam-pi tumhe nissāya vatthālaṅkāre labhissāmāti. Rājā sese pi pucchi. Te pi tatheva kathesuṁ. Tassa tehi saddhiṁ kathentasseva kevaṭṭabrāhmaṇo attano nivāsagehā nikkhamitvā: “Rājānaṁ āmantetvā gamissāmī” ti āgantvā: “Mahārāja, na sakkā amhehi papañcaṁ kātuṁ, gamissāma mayaṁ narindā” ti āha. Rājā tassa sakkāraṁ katvā taṁ uyyojesi. Mahāsatto tassa gamanabhāvaṁ ñatvā nhatvā alaṅkaritvā rājupaṭṭhānaṁ āgantvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Rājā cintesi: “Putto me mahosadhapaṇḍito mahāmantī mantapāraṅgato atītānāgatapaccuppannaṁ atthaṁ jānāti. Amhākaṁ tattha gantuṁ yuttabhāvaṁ vā ayuttabhāvaṁ vā paṇḍito jānissatī” ti. So attanā paṭhamaṁ cintitaṁ avatvā rāgaratto mohamūḷho hutvā taṁ pucchanto gāthamāha.

604. Channañhi ekāva matī sameti, ye paṇḍitā uttamabhūripattā,
Yānaṁ ayānaṁ atha vā pi ṭhānaṁ, mahosadha tvam-pi matiṁ karohī ti.

Tattha channan-ti paṇḍita, kevaṭṭabrāhmaṇassa ca mama ca imesañca catunnanti channaṁ amhākaṁ ekāva mati eko yeva ajjhāsayo gaṅgodakaṁ viya yamunodakena [PTS 6.416] saṁsandati sameti. Ye mayaṁ cha pi janā paṇḍitā uttamabhūripattā, tesaṁ no channam-pi cūḷanirājadhītu ānayanaṁ ruccatīti. Ṭhānan-ti idheva vāso. Matiṁ karohī ti amhākaṁ ruccanakaṁ nāma appamāṇaṁ, tvam-pi cintehi, kiṁ amhākaṁ āvāhatthāya tattha yānaṁ, udāhu ayānaṁ, adu idheva vāso ruccatīti.

Taṁ sutvā paṇḍito: “Ayaṁ rājā ativiya kāmagiddho andhabālabhāvena imesaṁ catunnaṁ vacanaṁ gaṇhāti, gamane dosaṁ kathetvā nivattessāmi na”ni cintetvā catasso gāthāyo abhāsi:

605. Jānāsi kho rāja mahānubhāvo, mahabbalo cūḷanibrahmadatto,
Rājā ca taṁ icchati māraṇatthaṁ, migaṁ yathā okacarena luddo.

606. Yathā pi maccho baḷisaṁ, vaṅkaṁ maṁsena chāditaṁ,
Āmagiddho na jānāti, maccho maraṇamattano.

607. Evam-eva tuvaṁ rāja, cūḷaneyyassa dhītaraṁ,
Kāmagiddho na jānāsi, maccho va maraṇamattano.

608. Sace gacchasi pañcālaṁ, khippamattaṁ jahissasi,
Migaṁ panthānubandhaṁva, mahantaṁ bhayamessatī ti.

Tattha rājā ti videhaṁ ālapati. Mahānubhāvo ti mahāyaso. Mahabbalo ti aṭṭharasaakkhobhaṇisaṅkhena balena samannāgato. Māraṇatthan-ti māraṇassa atthāya. Okacarenā ti okacārikāya migiyā. Luddo hi ekaṁ migiṁ sikkhāpetvā rajjukena bandhitvā araññaṁ netvā migānaṁ gocaraṭṭhāne ṭhapesi. Sā bālamigaṁ attano santikaṁ ānetukāmā sakasaññāya rāgaṁ janentī viravati. Tassā saddaṁ sutvā bālamigo migagaṇaparivuto vanagumbe nipanno sesamigīsu saññaṁ akatvā tassā saddassavanasaṁsaggena baddho vuṭṭhāya nikkhamitvā gīvaṁ ukkhipitvā kilesavasena taṁ migiṁ upagantvā luddassa passaṁ datvā tiṭṭhati. Tamenaṁ so tikhiṇāya sattiyā vijjhitvā jīvitakkhayaṁ pāpeti. Tattha luddo viya cūḷanirājā, okacārikā viya assa dhītā, luddassa hatthe āvudhaṁ viya kevaṭṭabrāhmaṇo. Iti yathā okacarena luddo migaṁ māraṇatthāya icchati, evaṁ so pi rājā taṁ icchatī ti attho.

Āmagiddho ti byāmasatagambhīre udake vasanto pi tasmiṁ baḷisassa vaṅkaṭṭhānaṁ chādetvā ṭhite āmasaṅkhāte āmise giddho hutvā baḷisaṁ gilati, attano maraṇaṁ na jānāti. Dhītaranti cūḷanibāḷisikassa kevaṭṭabrāhmaṇassa vacanabaḷisaṁ chādetvā ṭhitaṁ āmisasadisaṁ. Tassa rañño [PTS 6.417] dhītaraṁ kāmagiddho hutvā maccho attano maraṇasaṅkhātaṁ āmisaṁ viya na jānāsi. Pañcālan-ti uttarapañcālanagaraṁ. Attan-ti attānaṁ. Panthānubandhan-ti yathā gāmadvāramaggaṁ anubandhamigaṁ mahantaṁ bhayamessati, tañhi migaṁ māraṇatthāya āvudhāni gahetvā nikkhantesu manussesu ye ye passanti, te te mārenti, evaṁ uttarapañcālanagaraṁ gacchantam-pi taṁ mahantaṁ maraṇabhayaṁ essati upagamissatīti.

Evaṁ mahāsatto catūhi gāthāhi rājānaṁ niggaṇhitvā kathesi. So rājā tena ativiya niggahitova: “Ayaṁ maṁ attano dāsaṁ viya maññati, rājāti saññam-pi na karoti, aggarājena ‘dhītaraṁ dassāmī’ ti mama santikaṁ pesitaṁ ñatvā ekam-pi maṅgalapaṭisaṁyuttaṁ kathaṁ akathetvā maṁ ‘bālamigo viya, gilitabaḷisamaccho viya panthānubandhamigo viya, maraṇaṁ pāpuṇissatī’ ti vadatī” ti kujjhitvā anantaraṁ gāthamāha.

609. Mayam-eva bālamhase eḷamūgā, ye uttamatthāni tayī lapimhā,
Kim-eva tvaṁ naṅgalakoṭivaḍḍho, atthāni jānāsi yathā pi aññe ti.

Tattha bālamhase ti bālāmha. Eḷamūgā ti lālamukhā mayam-eva. Uttamatthānī ti uttamaitthiratanapaṭilābhakāraṇāni. Tayī lavimhā ti tava santike kathayimhā. Kimevā ti garahatthe nipāto. Naṅgalakoṭivaḍḍho ti gahapatiputto daharakālato paṭṭhāya naṅgalakoṭiṁ vahanto yeva vaḍḍhati, tamatthaṁ sandhāya: “Tvaṁ gahapatikammam-eva jānāsi, na khattiyānaṁ maṅgalakamman”-ti iminā adhippāyenevamāha. Aññe ti yathā kevaṭṭo vā senakādayo vā aññe paṇḍitā imāni khattiyānaṁ maṅgalatthāni jānanti, tathā tvaṁ tāni kiṁ jānāsi, gahapatikammajānanam-eva tavānucchavikanti.

Iti naṁ akkositvā paribhāsitvā: “Gahapatiputto mama maṅgalantarāyaṁ karoti, nīharatha nan”-ti nīharāpetuṁ gāthamāha.

610. Imaṁ gale gahetvāna, nāsetha vijitā mama,
Yo me ratanalābhassa, antarāyāya bhāsatī ti.

So rañño kuddhabhāvaṁ ñatvā: “Sace kho pana maṁ koci rañño vacanaṁ gahetvā hatthe vā gīvāya vā parāmaseyya, taṁ me alaṁ assa yāvajīvaṁ lajjituṁ, tasmā sayam-eva nikkhamissāmī” ti [PTS 6.418] cintetvā rājānaṁ vanditvā attano gehaṁ gato. Rājā pi kevalaṁ kodhavaseneva vadati, bodhisatte pana garucittatāya na kañci tathā kātuṁ āṇāpesi. Atha mahāsatto: “Ayaṁ rājā bālo attano hitāhitaṁ na jānāti, kāmagiddho hutvā ‘tassa dhītaraṁ labhissāmiyevā’ ti anāgatabhayaṁ ajānitvā gacchanto mahāvināsaṁ pāpuṇissati. Nāssa kathaṁ hadaye kātuṁ vaṭṭati, bahupakāro me esa mahāyasadāyako, imassa mayā paccayena bhavituṁ vaṭṭati. Paṭhamaṁ kho pana suvapotakaṁ pesetvā tathato ñatvā pacchā ahaṁ gamissāmī” ti cintetvā suvapotakaṁ pesesi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

611. Tato ca so apakkamma, vedehassa upantikā,
Atha āmantayī dūtaṁ, mādharaṁ suvapaṇḍitaṁ.

612. Ehi samma haritapakkha, veyyāvaccaṁ karohi me,
Atthi pañcālarājassa, sāḷikā sayanapālikā.

613. Taṁ bandhanena pucchassu, sā hi sabbassa kovidā,
Sā tesaṁ sabbaṁ jānāti, rañño ca kosiyassa ca.

614. Āmoti so paṭissutvā, mādharo suvapaṇḍito,
Agamāsi haritapakkho, sāḷikāya upantikaṁ.

615. Tato ca kho so gantvāna, mādharo suvapaṇḍito,
Athāmantayi sugharaṁ, sāḷikaṁ mañjubhāṇikaṁ.

616. Kacci te sughare khamanīyaṁ, kacci vesse anāmayaṁ,
Kacci te madhunā lājā, labbhate sughare tuvaṁ.

617. Kusalañceva me samma, atho samma anāmayaṁ,
Atho me madhunā lājā, labbhate suvapaṇḍita.

618. Kuto nu samma āgamma, kassa vā pahito tuvaṁ,
Na ca mesi ito pubbe, diṭṭho vā yadi vā suto ti.

Tattha haritapakkhā ti haritapattasamānapakkhā. Veyyāvaccanti: “Ehi, sammā” ti vutte āgantvā aṅke nisinnaṁ: “Samma, aññena manussabhūtena kātuṁ asakkuṇeyyaṁ mamekaṁ veyyāvaṭikaṁ karohī” ti āha.

“Kiṁ karomi, devā” ti [PTS 6.419] vutte: “Samma, kevaṭṭabrāhmaṇassa dūteyyenāgatakāraṇaṁ ṭhapetvā rājānañca kevaṭṭañca aññe na jānanti, ubho va rañño sayanagabbhe nisinnā mantayiṁsu. Tassa pana atthi pañcālarājassa sāḷikā sayanapālikā. Sā kira taṁ rahassaṁ jānāti, tvaṁ tattha gantvā tāya saddhiṁ methunapaṭisaṁyuttaṁ vissāsaṁ katvā tesaṁ taṁ rahassaṁ bandhanena pucchassu. Taṁ sāḷikaṁ paṭicchanne padese yathā taṁ koci na jānāti, evaṁ puccha. Sace hi te koci saddaṁ suṇāti, jīvitaṁ te natthi, tasmā paṭicchanne ṭhāne saṇikaṁ pucchā” ti. Sā tesaṁ sabban-ti sā tesaṁ rañño ca kosiyagottassa ca kevaṭṭassāti dvinnam-pi janānaṁ sabbaṁ rahassaṁ jānāti.

Āmotī ti bhikkhave, so suvapotako paṇḍitena purimanayeneva sakkāraṁ katvā pesito: “Āmo” ti tassa paṭissutvā mahāsattaṁ vanditvā padakkhiṇaṁ katvā vivaṭasīhapañjarena nikkhamitvā vātavegena siviraṭṭhe ariṭṭhapuraṁ nāma gantvā tattha pavattiṁ sallakkhetvā sāḷikāya santikaṁ gato. Kathaṁ? So hi rājanivesanassa kañcanathupikāya nisīditvā rāganissitaṁ madhuraravaṁ ravi. Kiṁ kāraṇā? Imaṁ saddaṁ sutvā sāḷikā paṭiravissati, tāya saññāya tassā santikaṁ gamissāmīti. Sā pi tassa saddaṁ sutvā rājasayanassa santike suvaṇṇapañjare nisinnā rāgarattacittā hutvā tikkhattuṁ paṭiravi. So thokaṁ gantvā punappunaṁ saddaṁ katvā tāya katasaddānusārena kamena sīhapañjaraummāre ṭhatvā parissayābhāvaṁ oloketvā tassā santikaṁ gato. Atha naṁ sā: “Ehi, samma, suvaṇṇapañjare nisīdā” ti āha. So gantvā nisīdi. Āmantayī ti evaṁ so gantvā methunapaṭisaṁyuttaṁ vissāsaṁ kattukāmo hutvā taṁ āmantesi. Sugharan-ti kañcanapañjare vasanatāya sundaragharaṁ. Vesse ti vessike vessajātike. Sāḷikā kira sakuṇesu vessajātikā nāma, tena taṁ evaṁ ālapati. Tuvan-ti sughare taṁ pucchāmi: “Kacci te madhunā saddhiṁ lājā labbhatī” ti. Āgammā ti samma, kuto āgantvā idha paviṭṭhoti pucchati. Kassa vā ti kena vā pesito tvaṁ idhāgatoti.

So tassā vacanaṁ sutvā: “Sacāhaṁ ‘mithilato āgato’ ti vakkhāmi, esā maraṇamāpannā pi mayā saddhiṁ vissāsaṁ na karissati. Siviraṭṭhe kho pana ariṭṭhapuraṁ sallakkhetvā āgato, tasmā musāvādaṁ katvā sivirājena pesito hutvā tato āgatabhāvaṁ kathessāmī” ti cintetvā āha:

619. Ahosiṁ sivirājassa, pāsāde sayanapālako,
Tato so dhammiko rājā, baddhe mocesi bandhanā ti.

Tattha baddhe ti attano dhammikatāya sabbe baddhake bandhanā mocesi. Evaṁ mocento mam-pi saddahitvā: “Muñcatha nan”-ti mocāpesi. Sohaṁ vivaṭā suvaṇṇapañjarā nikkhamitvā pi bahipāsāde yatthicchāmi, tattha gocaraṁ gahetvā suvaṇṇapañjare yeva vasāmi. Yathā tvaṁ, na evaṁ niccakālaṁ pañjare yeva acchāmīti.

Athassa [PTS 6.420] sā attano atthāya suvaṇṇataṭṭake ṭhapite madhulāje ceva madhurodakañca datvā: “Samma, tvaṁ dūrato āgato, kenatthena idhāgatosī” ti pucchi. So tassā vacanaṁ sutvā rahassaṁ sotukāmo musāvādaṁ katvā āha:

620. Tassa mekā dutiyāsi, sāḷikā mañjubhāṇikā,
Taṁ tattha avadhī seno, pekkhato sughare mamā ti.

Tattha tassa mekā ti tassa mayhaṁ ekā. Dutiyāsī ti purāṇadutiyikā ahosi.

Atha naṁ sā pucchi: “Kathaṁ pana te bhariyaṁ seno avadhī” ti? So tassā ācikkhanto: “Suṇa bhadde, ekadivasaṁ amhākaṁ rājā udakakīḷaṁ gacchanto mam-pi pakkosi. Athāhaṁ bhariyaṁ ādāya tena saddhiṁ gantvā kīḷitvā sāyanhasamaye teneva saddhiṁ paccāgantvā raññā saddhiṁ yeva pāsādaṁ abhiruyha sarīraṁ sukkhāpanatthāya bhariyaṁ ādāya sīhapañjarena nikkhamitvā kūṭāgārakucchiyaṁ nisīdiṁ. Tasmiṁ khaṇe eko seno kūṭāgārā nikkhanto amhe gaṇhituṁ pakkhandi. Ahaṁ maraṇabhayabhīto vegena palāyiṁ. Sā pana tadā garugabbhā ahosi, tasmā vegena palāyituṁ nāsakkhi. Atha so mayhaṁ passantasseva taṁ māretvā ādāya gato. Atha maṁ tassā sokena rodamānaṁ disvā amhākaṁ rājā ‘samma, kiṁ rodasī’ ti pucchitvā tamatthaṁ sutvā ‘mā bāḷhaṁ, samma, rodasi, aññaṁ bhariyaṁ pariyesāhī’ ti vatvā ‘kiṁ, deva, aññāya anācārāya dussīlāya bhariyāya ānītāya, tato pi ekakeneva carituṁ varan’-ti vutte ‘samma, ahaṁ ekaṁ sakuṇikaṁ sīlācārasampannaṁ assosiṁ, tava bhariyāya sadisam-eva. Cūḷanirājassa hi sayanapālikā sāḷikā evarūpā, tvaṁ tattha gantvā tassā manaṁ pucchitvā okāsaṁ kāretvā sace te ruccati, āgantvā amhākaṁ ācikkha. Athāhaṁ vo vivāhaṁ katvā mahantena parivārena taṁ ānessāmā’ ti vatvā maṁ idha pahiṇi, tenamhi kāraṇenāgato” ti vatvā gāthaṁ āha:

621. Tassā kāmā hi sammatto, āgatosmi tavanti ke,
Sace kareyya okāsaṁ, ubhayo va vasāmase ti.

[PTS 6.421] tassa vacanaṁ sutvā somanassappattā ahosi. Evaṁ sante pi attano piyabhāvaṁ ajānāpetvā anicchamānā viya āha:

622. Suvo va suviṁ kāmeyya, sāḷiko pana sāḷikaṁ,
Suvassa sāḷikā yeva, saṁvāso hoti kīdiso ti.

Tattha suvo ti samma suvapaṇḍita, suvo va suviṁ kāmeyya. Kīdiso ti asamānajātikānaṁ saṁvāso nāma kīdiso hoti. Suvo hi samānajātikaṁ suviṁ disvā cirasanthavam-pi sāḷikaṁ jahissati, so piyavippayogo mahato dukkhāya bhavissati, asamānajātikānaṁ saṁvāso nāma na sametīti.

Itaro taṁ sutvā: “Ayaṁ maṁ na paṭikkhipati, parihāram-eva karoti, addhā maṁ icchissati, nānāvidhāhi naṁ upamāhi saddahāpessāmī” ti cintetvā āha:

623. Yoyaṁ kāme kāmayati, api caṇḍālikāma pi,
Sabbo hi sadiso hoti, natthi kāme asādiso ti.

Tattha caṇḍālikāmapī ti caṇḍālikaṁ a pi. Sadiso ti cittasadisatāya sabbo saṁvāso sadiso va hoti. Kāmasmiñhi cittam-eva pamāṇaṁ, na jātīti.

Evañca pana vatvā manussesu tāva nānājātikānaṁ samānabhāvadassanatthaṁ atītaṁ āharitvā dassento anantaraṁ gāthamāha.

624. Atthi jampāvatī nāma, mātā sivissa rājino,
Sā bhariyā vāsudevassa, kaṇhassa mahesī piyā ti.

Tattha jampāvatī ti sivirañño mātā jampāvatī nāma caṇḍālī ahosi. Sā kaṇhāyanagottassa dasabhātikānaṁ jeṭṭhakassa vāsudevassa piyā mahesī ahosi. So kirekadivasaṁ dvāravatito nikkhamitvā uyyānaṁ gacchanto nagaraṁ pavisantiṁ ekamante ṭhitaṁ abhirūpaṁ ekaṁ caṇḍālikaṁ disvāva paṭibaddhacitto hutvā: “Kiṁ jātikā” ti pucchāpetvā: “Caṇḍālajātikā” ti sutvā pi paṭibaddhacittatāya asāmikabhāvaṁ pucchāpetvā: “Asāmikā” ti sutvā taṁ ādāya tato nivattitvā nivesanaṁ netvā aggamahesiṁ akāsi. Sā siviṁ nāma puttaṁ vijāyi. So pitu accayena dvāravatiyaṁ rajjaṁ kāresi. Taṁ sandhāyetaṁ vuttaṁ.

Iti [PTS 6.422] so imaṁ udāharaṇaṁ āharitvā: “Evarūpo pi nāma khattiyo caṇḍāliyā saddhiṁ saṁvāsaṁ kappesi, amhesu tiracchānagatesu kiṁ vattabbaṁ, aññamaññaṁ saṁvāsarocanaṁ yeva pamāṇan”-ti vatvā aparam-pi udāharaṇaṁ āharanto āha:

625. Raṭṭhavatī kimpurisī, sā pi vacchaṁ akāmayi,
Manusso migiyā saddhiṁ, natthi kāme asādiso ti.

Tattha vacchan-ti evaṁnāmakaṁ tāpasaṁ. Kathaṁ pana sā taṁ kāmesīti? Atītasmiñhi eko brāhmaṇo kāmesu ādīnavaṁ disvā mahantaṁ yasaṁ pahāya isipabbajjaṁ pabbajitvā himavante paṇṇasālaṁ māpetvā vasi. Tassa paṇṇasālato avidūre ekissā guhāya bahū kinnarā vasanti. Tattheva eko makkaṭako dvāre vasati. So jālaṁ vinetvā tesaṁ sīsaṁ bhinditvā lohitaṁ pivati. Kinnarā nāma dubbalā honti bhīrukajātikā. So pi makkaṭako ativisālo. Te tassa kiñci kātuṁ asakkontā taṁ tāpasaṁ upasaṅkamitvā katapaṭisanthārā āgatakāraṇaṁ puṭṭhā: “Deva, eko makkaṭako jīvitaṁ no hanati, tumhe ṭhapetvā amhākaṁ aññaṁ paṭisaraṇaṁ na passāma, taṁ māretvā amhākaṁ sotthibhāvaṁ karohī” ti āhaṁsu. Taṁ sutvā tāpaso: “Apetha na mādisā pāṇātipātaṁ karontī” ti apasādesi. Tesu raṭṭhavatī nāma kinnarī abhirūpā pāsādikā asāmikā ahosi. Te taṁ alaṅkaritvā tāpasassa santikaṁ netvā: “Deva, ayaṁ te pādaparicārikā hotu, amhākaṁ paccāmittaṁ vadhehī” ti āhaṁsu. Tāpaso taṁ disvāva paṭibaddhacitto hutvā tāya saddhiṁ saṁvāsaṁ kappetvā guhādvāre ṭhatvā gocaratthāya nikkhantaṁ makkaṭakaṁ muggarena pothetvā jīvitakkhayaṁ pāpesi. So tāya saddhiṁ samaggavāsaṁ vasanto puttadhītāhi vaḍḍhitvā tattheva kālamakāsi. Evaṁ sā taṁ kāmesi. Suvapotako imaṁ udāharaṇaṁ āharitvā: “Vacchatāpaso tāva manusso hutvā tiracchānagatāya kinnariyā saddhiṁ saṁvāsaṁ kappesi, kimaṅgaṁ pana amhākaṁ? Mayañhi ubho pakkhino va tiracchānagatāvā” ti dīpento: “Manusso migiyā saddhin”-ti āha. Evaṁ manussā tiracchānagatāhi saddhiṁ samaggavāsaṁ vasanti, natthi kāme asādiso nāma, cittam-eva pamāṇanti kathesi.

Sā tassa vacanaṁ sutvā: “Sāmi, cittaṁ nāma sabbakālaṁ ekasadisaṁ na hoti, piyavippayogassa bhāyāmī” ti āha. So pi suvapotako itthimāyāsu kusalo, tena taṁ vīmaṁsanto puna gāthamāha.

626. Handa khvāhaṁ gamissāmi, sāḷike mañjubhāṇike,
Paccakkhānupadañhetaṁ, atimaññasi nūna man-ti.

Tattha paccakkhānupadaṁ hetan-ti yaṁ tvaṁ vadesi, sabbametaṁ paccakkhānassa anupadaṁ, paccakkhānakāraṇaṁ paccakkhānakoṭṭhāso panesa. Atimaññasi nūna manti: “Nūna maṁ icchati ayan”-ti tvaṁ maṁ atikkamitvā maññasi, mayhaṁ [PTS 6.423] sāraṁ na jānāsi. Ahañhi rājapūjito, na mayhaṁ bhariyā dullabhā, aññaṁ bhariyaṁ pariyesissāmīti.

Sā tassa vacanaṁ sutvāva bhijjamānahadayā viya tassa saha dassaneneva uppannakāmaratiyā anuḍayhamānā viya hutvā pi attano itthimāyāya anicchamānā viya hutvā diyaḍḍhaṁ gāthamāha.

627. Na sirī taramānassa, mādhara suvapaṇḍita,
Idheva tāva acchassu, yāva rājāna dakkhasi,
Sossi saddaṁ mudiṅgānaṁ, ānubhāvañca rājino ti.

Tattha na sirī ti samma suvapaṇḍita, taramānassa sirī nāma na hoti, taramānena katakammaṁ na sobhati, “gharāvāso ca nāmesa atigaruko” ti cintetvā tuletvā kātabbo. Idheva tāva acchassu, yāva mahantena yasena samannāgataṁ amhākaṁ rājānaṁ passissasi. Sossī ti sāyanhasamaye kinnarisamānalīlāhi uttamarūpadharāhi nārīhi vajjamānānaṁ mudiṅgānaṁ aññesañca gītavāditānaṁ saddaṁ tvaṁ suṇissasi, rañño ca ānubhāvaṁ mahantaṁ sirisobhaggaṁ passissasi. “Samma, kiṁ tvaṁ turitosi, kiṁ lesam-pi na jānāsi, acchassu tāva, pacchā jānissāmā” ti.

Atha te sāyanhasamanantare methunasaṁvāsaṁ kariṁsu, samaggā sammodamānā piyasaṁvāsaṁ vasiṁsu. Atha naṁ suvapotako: “Na idānesā mayhaṁ rahassaṁ guhissati, idāni naṁ pucchitvā gantuṁ vaṭṭatī” ti cintetvā: “Sāḷike” ti āha. “Kiṁ, sāmī” ti? “Ahaṁ kiñci te vattukāmomhī” ti. “Vada, sāmī” ti. “Hotu, ajja amhākaṁ maṅgaladivaso, aññatarasmiṁ divase jānissāmī” ti. “Sace maṅgalapaṭisaṁyuttā kathā bhavissati, kathehi. No ce, mā kathehi sāmī” ti. “Maṅgalakathāvesā, bhadde” ti. “Tena hi kathehī” ti. Atha naṁ: “Bhadde, sace sotukāmā bhavissasi, kathessāmi te” ti vatvā taṁ rahassaṁ pucchanto diyaḍḍhaṁ gāthamāha.

628. Yo nu khvāyaṁ tibbo saddo, tirojanapade suto,
Dhītā pañcālarājassa, osadhī viya vaṇṇinī,
Taṁ dassati videhānaṁ, so vivāho bhavissatī ti.

Tassattho: yo nu kho ayaṁ saddo tibbo bahalo, tirojanapade suto pararaṭṭhesu janapadesu vissuto paññāto pākaṭo patthaṭo. Kinti? Dhītā pañcālarājassa osadhītārakā viya virocamānā tāya eva samānavaṇṇinī atthi, taṁ so videhānaṁ dassati, so vivāho bhavissati. Yo so evaṁ patthaṭo saddo, ahaṁ taṁ sutvā cintesiṁ: “Ayaṁ [PTS 6.424] kumārikā uttamarūpadharā, videharājā pi cūḷanirañño paṭisattu ahosi. Aññe bahū rājāno cūḷanibrahmadattassa vasavattino santi, tesaṁ adatvā kiṁ kāraṇā videhassa dhītaraṁ dassatī” ti?

Sā tassa vacanaṁ sutvā evamāha: “sāmi, kiṁ kāraṇā maṅgaladivase avamaṅgalaṁ kathesī” ti? “Ahaṁ, bhadde, ‘maṅgalan’-ti kathemi, tvaṁ ‘avamaṅgalan’-ti kathesi, kiṁ nu kho etan”-ti? “Sāmi, amittānam-pi tesaṁ evarūpā maṅgalakiriyā mā hotū” ti. “Kathehi tāva bhadde” ti. “Sāmi, na sakkā kathetun”-ti. “Bhadde, tayā viditaṁ rahassaṁ mama akathitakālato paṭṭhāya natthi amhākaṁ samaggasaṁvāso” ti. Sā tena nippīḷiyamānā: “Tena hi, sāmi, suṇāhī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

629. Ediso mā amittānaṁ, vivāho hotu mādhara,
Yathā pañcālarājassa, vedehena bhavissatī ti.

Imaṁ gāthaṁ vatvā puna tena: “Bhadde, kasmā evarūpaṁ kathaṁ kathesī” ti vutte: “Tena hi suṇāhi, ettha dosaṁ te kathessāmī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

630. Ānayitvāna vedehaṁ, pañcālānaṁ rathesabho,
Tato naṁ ghātayissati, nassa sakhī bhavissatī ti.

Tattha tato naṁ ghātayissatī ti yadā so imaṁ nagaraṁ āgato bhavissati, tadā tena saddhiṁ sakhibhāvaṁ mittadhammaṁ na karissati, daṭṭhumpissa dhītaraṁ na dassati. Eko kirassa pana atthadhammānusāsako mahosadhapaṇḍito nāma atthi, tena saddhiṁ taṁ ghātessati. Te ubho jane ghātetvā jayapānaṁ pivissāmāti kevaṭṭo raññā saddhiṁ mantetvā taṁ gaṇhitvā āgantuṁ gatoti.

Evaṁ sā guyhamantaṁ nissesaṁ katvā suvapaṇḍitassa kathesi. Taṁ sutvā suvapaṇḍito: “Ācariyo kevaṭṭo upāyakusalo, acchariyaṁ tassa rañño evarūpena upāyena ghātanan”-ti kevaṭṭaṁ vaṇṇetvā: “Evarūpena avamaṅgalena amhākaṁ ko attho, tuṇhībhūtā sayāmā” ti vatvā āgamanakammassa nipphattiṁ ñatvā taṁ rattiṁ tāya saddhiṁ vasitvā: “Bhadde, ahaṁ siviraṭṭhaṁ gantvā manāpāya bhariyāya laddhabhāvaṁ sivirañño deviyā ca ārocessāmī” ti gamanaṁ anujānāpetuṁ āha:

631. Handa [PTS 6.425] kho maṁ anujānāhi, rattiyo sattamattiyo,
Yāvāhaṁ sivirājassa, ārocemi mahesino,
Laddho ca me āvasatho, sāḷikāya upantikan-ti.

Tattha mahesino ti mahesiyā cassa. Āvasatho ti vasanaṭṭhānaṁ. Upantikan-ti atha ne: “Etha tassā santikaṁ gacchāmā” ti vatvā aṭṭhame divase idhānetvā mahantena parivārena taṁ gahetvā gamissāmi, yāva mamāgamanaṁ, tāva mā ukkaṇṭhīti.

Taṁ sutvā sāḷikā tena viyogaṁ anicchamānā pi tassa vacanaṁ paṭikkhipituṁ asakkontī anantaraṁ gāthamāha.

632. Handa kho taṁ anujānāmi, rattiyo sattamattiyo,
Sace tvaṁ sattarattena, nāgacchasi mamantike,
Maññe okkantasattaṁ maṁ, matāya āgamissasī ti.

Tattha maññe okkantasattaṁ man-ti evaṁ sante ahaṁ maṁ apagatajīvitaṁ sallakkhemi. So tvaṁ aṭṭhame divase anāgacchanto mayi matāya āgamissasi, tasmā mā papañcaṁ akāsīti.

Itaro pi: “Bhadde, kiṁ vadesi, mayham-pi aṭṭhame divase taṁ apassantassa kuto jīvitan”-ti vācāya vatvā hadayena pana: “Jīva vā tvaṁ mara vā, kiṁ tayā mayhan”-ti cintetvā uṭṭhāya thokaṁ siviraṭṭhābhimukho gantvā nivattitvā mithilaṁ gantvā paṇḍitassa aṁsakūṭe otaritvā mahāsattena pana tāya saññāya uparipāsādaṁ āropetvā puṭṭho sabbaṁ taṁ pavattiṁ paṇḍitassa ārocesi. So pissa purimanayeneva sabbaṁ sakkāramakāsi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

633. Tato ca kho so gantvāna, mādharo suvapaṇḍito,
Mahosadhassa akkhāsi, sāḷikāvacanaṁ idan-ti.

Tattha sāḷikāvacanaṁ idan-ti idaṁ sāḷikāya vacananti sabbaṁ vitthāretvā kathesīti.

Suvakaṇḍaṁ niṭṭhitaṁ.

Mahāumaṅgakaṇḍaṁ

Taṁ sutvā mahāsatto cintesi: “Rājā mama anicchamānasseva gamissati, gantvā ca pana mahāvināsaṁ pāpuṇissati. Atha mayhaṁ ‘evarūpassa [PTS 6.426] nāma yasadāyakassa rañño vacanaṁ hadaye katvā tassa saṅgahaṁ nākāsī’ ti garahā pi uppajjissati, mādise paṇḍite vijjamāne kiṁkāraṇā esa nassissati, ahaṁ rañño puretaram-eva gantvā cūḷaniṁ disvā suvibhattaṁ katvā videharañño nivāsatthāya nagaraṁ māpetvā gāvutamattaṁ jaṅghaumaṅgaṁ, aḍḍhayojanikañca mahāumaṅgaṁ, kāretvā cūḷanirañño dhītaraṁ abhisiñcitvā amhākaṁ raññopādaparicārikaṁ katvā aṭṭhārasaakkhobhaṇisaṅkhehi balehi ekasatarājūsu parivāretvā ṭhitesveva amhākaṁ rājānaṁ rāhumukhato candaṁ viya mocetvā ādāyāgamanaṁ nāma mama bhāro” ti. Tassevaṁ cintentassa sarīre pīti uppajji. So pītivegena udānaṁ udānento imaṁ upaḍḍhagāthamāha.

634. Yasseva ghare bhuñjeyya bhogaṁ, tasseva atthaṁ puriso careyyā ti.

Tassattho: yassa rañño santike puriso mahantaṁ issariyaṁ labhitvā bhogaṁ bhuñjeyya, akkosantassa pi paharantassa pi gale gahetvā nikkaḍḍhantassa pi tasseva atthaṁ hitaṁ vuḍḍhiṁ paṇḍito kāyadvārādīhi tīhi dvārehi careyya. Na hi mittadubbhikammaṁ paṇḍitehi kātabbanti.

Iti cintetvā so nhatvā alaṅkaritvā mahantena yasena rājakulaṁ gantvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ ṭhito āha: “kiṁ, deva, gacchissatha uttarapañcālanagaran”-ti? “Āma, tāta, pañcālacandiṁ alabhantassa mama kiṁ rajjena, mā maṁ pariccaji, mayā saddhiṁ yeva ehi. Tattha amhākaṁ gatakāraṇā dve atthā nipphajjissanti, itthiratanañca lacchāmi, raññā ca me saddhiṁ metti patiṭṭhahissatī” ti. Atha naṁ paṇḍito: “Tena hi, deva, ahaṁ pure gantvā tumhākaṁ nivesanāni māpessāmi, tumhe mayā pahitasāsanena āgaccheyyāthā” ti vadanto dve gāthā abhāsi:

Handāhaṁ gacchāmi pure janinda, pañcālarājassa puraṁ surammaṁ,
Nivesanāni māpetuṁ, vedehassa yasassino.

635. Nivesanāni māpetvā, vedehassa yasassino,
Yadā te pahiṇeyyāmi, tadā eyyāsi khattiyā ti.

Tattha [PTS 6.427] vedehassā ti tava videharājassa. Eyyāsī ti āgaccheyyāsīti.

Taṁ sutvā rājā: “Na kira maṁ paṇḍito pariccajatī” ti haṭṭhatuṭṭho hutvā āha: “tāta, tava pure gacchantassa kiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti? “Balavāhanaṁ, devā” ti. “Yattakaṁ icchasi, tattakaṁ gaṇha, tātā” ti. “Cattāri bandhanāgārāni vivarāpetvā corānaṁ saṅkhalikabandhanāni bhindāpetvā te pi mayā saddhiṁ pesetha devā” ti. “Yathāruci karohi, tātā” ti. Mahāsatto bandhanāgāradvārāni vivarāpetvā sūre mahāyodhe gataṭṭhāne kammaṁ nipphādetuṁ samatthe nīharāpetvā: “Maṁ upaṭṭhahathā” ti vatvā tesaṁ sakkāraṁ kāretvā vaḍḍhakikammāracammakāraiṭṭhakapāsāṇakāracittakārādayo nānāsippakusalā aṭṭhārasa seniyo ādāya vāsipharasukuddālakhaṇitti ādīni bahūni upakaraṇāni gāhāpetvā mahābalakāyaparivuto nagarā nikkhami. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

636. Tato ca pāyāsi pure mahosadho, pañcālarājassa puraṁ surammaṁ,
Nivesanāni māpetuṁ, vedehassa yasassino ti.

Mahāsatto pi gacchanto yojanantare yojanantare ekekaṁ gāmaṁ nivesetvā ekekaṁ amaccaṁ: “Tumhe rañño pañcālacandiṁ gahetvā nivattanakāle hatthiassarathe kappetvā rājānaṁ ādāya paccāmitte paṭibāhantā khippaṁ mithilaṁ pāpeyyāthā” ti vatvā ṭhapesi. Gaṅgātīraṁ pana patvā ānandakumāraṁ pakkosāpetvā: “Ānanda, tvaṁ tīṇi vaḍḍhakisatāni ādāya uddhaṁgaṅgaṁ gantvā sāradārūni gāhāpetvā tisatamattā nāvā māpetvā nagarassatthāya tattheva tacchāpetvā sallahukānaṁ dārūnaṁ nāvāya pūrāpetvā khippaṁ āgaccheyyāsī” ti pesesi. Sayaṁ pana nāvāya gaṅgaṁ taritvā otiṇṇaṭṭhānato paṭṭhāya padasaññā yeva gaṇetvā: “Idaṁ aḍḍhayojanaṭṭhānaṁ, ettha mahāumaṅgo bhavissati, imasmiṁ ṭhāne rañño nivesananagaraṁ bhavissati, ito paṭṭhāya yāva rājagehā gāvutamatte ṭhāne [PTS 6.428] jaṅghaumaṅgo bhavissatī” ti paricchinditvā nagaraṁ pāvisi. Cūḷanirājā bodhisattassa āgamanaṁ sutvā: “Idāni me manoratho matthakaṁ pāpuṇissati, paccāmittānaṁ piṭṭhiṁ passissāmi, imasmiṁ āgate vedeho pi na cirasseva āgamissati, atha ne ubho pi māretvā sakalajambudīpatale ekarajjaṁ karissāmī” ti paramatuṭṭhiṁ patto ahosi. Sakalanagaraṁ saṅkhubhi: “Esa kira mahosadhapaṇḍito, iminā kira ekasatarājāno leḍḍunā kākā viya palāpitā” ti.

Mahāsatto nāgaresu attano rūpasampattiṁ passantesu yeva rājadvāraṁ gantvā rañño paṭivedetvā: “Pavisatū” ti vutte pavisitvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Atha naṁ rājā paṭisanthāraṁ katvā: “Tāta, rājā kadā āgamissatī” ti pucchi. “Mayā pesitakāle, devā” ti. “Tvaṁ pana kimatthaṁ āgatosī” ti. “Amhākaṁ rañño nivesanaṁ māpetuṁ, devā” ti. “Sādhu, tātā” ti. Athassa senāya paribbayaṁ dāpetvā mahāsattassa mahantaṁ sakkāraṁ kāretvā nivesanagehaṁ dāpetvā: “Tāta, yāva te rājā nāgacchati, tāva anukkaṇṭhamāno amhākam-pi kattabbayuttakaṁ karonto va vasāhi tvan”-ti āha. So kira rājanivesanaṁ abhiruhanto va mahāsopānapādamūle ṭhatvā: “Idha jaṅghaumaṅgadvāraṁ bhavissatī” ti sallakkhesi. Athassa etadahosi: “Rājā ‘amhākam-pi kattabbayuttakaṁ karohī’ ti vadati, umaṅge khaṇiyamāne yathā idaṁ sopānaṁ na osakkati, tathā kātuṁ vaṭṭatī” ti. Atha rājānaṁ evamāha: “deva, ahaṁ pavisanto sopānapādamūle ṭhatvā navakammaṁ olokento mahāsopāne dosaṁ passiṁ. Sace te ruccati, ahaṁ dārūni labhanto manāpaṁ katvā atthareyyan”-ti. “Sādhu, paṇḍita, attharāhī” ti. So: “Idha umaṅgadvāraṁ bhavissatī” ti sallakkhetvā taṁ porāṇasopānaṁ haritvā yattha umaṅgadvāraṁ bhavissati, tattha paṁsuno apatanatthāya phalakasanthāraṁ kāretvā yathā sopānaṁ na osakkati, evaṁ niccalaṁ katvā sopānaṁ atthari. Rājā taṁ kāraṇaṁ ajānanto: “Mama sinehena karotī” ti maññi.

Evaṁ taṁ divasaṁ teneva navakammena [PTS 6.429] vītināmetvā punadivase rājānaṁ āha: “deva, sace amhākaṁ rañño vasanaṭṭhānaṁ jāneyyāma, manāpaṁ katvā paṭijaggeyyāmā” ti. Sādhu, paṇḍita, ṭhapetvā mama nivesanaṁ sakalanagare yaṁ nivesanaṁ icchasi, taṁ gaṇhāti. Mahārāja, mayaṁ āgantukā, tumhākaṁ bahū vallabhā yodhā, te attano attano gehesu gayhamānesu amhehi saddhiṁ kalahaṁ karissanti. “Tadā, deva, tehi saddhiṁ mayaṁ kiṁ karissāmā” ti? “Tesaṁ vacanaṁ mā gaṇha. Yaṁ icchasi, taṁ ṭhānam-eva gaṇhāpehī” ti. “Deva, te punappunaṁ āgantvā tumhākaṁ kathessanti, tena tumhākaṁ cittasukhaṁ na labhissati. Sace pana iccheyyātha, yāva mayaṁ nivesanāni gaṇhāma, tāva amhākaṁ yeva manussā dovārikā assu. Tato te dvāraṁ alabhitvā nāgamissanti. Evaṁ sante tumhākam-pi cittasukhaṁ labhissatī” ti. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchi.

Mahāsatto sopānapādamūle sopānasīse mahādvāreti sabbattha attano manusse yeva ṭhapetvā: “Kassaci pavisituṁ mā adatthā” ti vatvā atha rañño mātu nivesanaṁ gantvā: “Bhindanākāraṁ dassethā” ti manusse āṇāpesi. Te dvārakoṭṭhakālindato paṭṭhāya iṭṭhakā ca mattikā ca apanetuṁ ārabhiṁsu. Rājamātā taṁ pavattiṁ sutvā āgantvā: “Kissa, tātā, mama gehaṁ bhindathā” ti āha. “Mahosadhapaṇḍito bhindāpetvā attano rañño nivesanaṁ kātukāmo” ti. “Yadi evaṁ idheva vasathā” ti. “Amhākaṁ rañño mahantaṁ balavāhanaṁ, idaṁ nappahoti, aññaṁ mahantaṁ gehaṁ karissāmā” ti. “Tumhe maṁ na jānātha, ahaṁ rājamātā, idāni puttassa santikaṁ gantvā jānissāmī” ti. “Mayaṁ rañño vacanena bhindāma, sakkontī vārehī” ti. Sā kujjhitvā: “Idāni vo kattabbaṁ jānissāmī” ti rājadvāraṁ agamāsi. Atha naṁ: “Mā pavisā” ti dovārikā vārayiṁsu. “Ahaṁ rājamātā” ti. “Na mayaṁ taṁ jānāma, mayaṁ raññā ‘kassaci pavisituṁ mā adatthā’ ti āṇattā, gaccha tvan”-ti. Sā gahetabbagahaṇaṁ apassantī nivattitvā attano nivesanaṁ olokentī aṭṭhāsi. Atha naṁ eko puriso: “Kiṁ idha [PTS 6.430] karosi, gacchasi, na gacchasī” ti gīvāya gahetvā bhūmiyaṁ pātesi.

Sā cintesi: “Addhā ime rañño āṇattā bhavissanti, itarathā evaṁ kātuṁ na sakkhissanti, paṇḍitasseva santikaṁ gacchissāmī” ti. Sā gantvā: “Tāta mahosadha, kasmā mama nivesanaṁ bhindāpesī” ti āha. So tāya saddhiṁ na kathesi, santike ṭhito puriso panassa: “Devi, kiṁ kathesī” ti āha. “Tāta, mahosadhapaṇḍito kasmā mama gehaṁ bhindāpetī” ti? “Vedeharañño vasanaṭṭhānaṁ kātun”-ti. “Kiṁ, tāta, evaṁ mahante nagare aññattha nivesanaṭṭhānaṁ na labbhatī” ti maññati. “Imaṁ satasahassaṁ lañjaṁ gahetvā aññattha gehaṁ kāretū” ti. “Sādhu, devi, tumhākaṁ gehaṁ vissajjāpessāmi, lañjassa gahitabhāvaṁ mā kassaci kathayittha. Mā no aññe pi lañjaṁ datvā gehāni vissajjāpetukāmā ahesun”-ti. Sādhu, tāta, “rañño mātā lañjaṁ adāsī” ti mayham-pi lajjanakam-eva, tasmā na kassaci kathessāmīti. So: “Sādhū” ti tassā santikā satasahassaṁ gahetvā gehaṁ vissajjāpetvā kevaṭṭassa gehaṁ agamāsi. So pi dvāraṁ gantvā veḷupesikāhi piṭṭhicammuppāṭanaṁ labhitvā gahetabbagahaṇaṁ apassanto puna gehaṁ gantvā satasahassam-eva adāsi. Etenupāyena sakalanagare gehaṭṭhānaṁ gaṇhantena lañjaṁ gahetvā laddhakahāpaṇānaññeva nava koṭiyo jātā.

Mahāsatto sakalanagaraṁ vicaritvā rājakulaṁ agamāsi. Atha naṁ rājā pucchi: “Kiṁ, paṇḍita, laddhaṁ te vasanaṭṭhānan”-ti? “Mahārāja, adentā nāma natthi, apica kho pana gehesu gayhamānesu kilamanti. Tesaṁ piyavippayogaṁ kātuṁ amhākaṁ ayuttaṁ. Bahinagare gāvutamatte ṭhāne gaṅgāya ca nagarassa ca antare asukaṭṭhāne amhākaṁ rañño vasananagaraṁ karissāmī” ti. Taṁ sutvā rājā: “Antonagare yujjhitum-pi dukkhaṁ, neva sakasenā, na parasenā ñātuṁ sakkā. Bahinagare pana sukhaṁ yuddhaṁ kātuṁ, tasmā bahinagare yeva te koṭṭetvā [PTS 6.431] māressāmā” ti tussitvā: “Sādhu, paṇḍita, tayā sallakkhitaṭṭhāne yeva kārehī” ti āha. “Mahārāja, ahaṁ kāressāmi, tumhākaṁ pana manussehi dārupaṇṇādīnaṁ atthāya amhākaṁ navakammaṭṭhānaṁ nāgantabbaṁ. Āgacchantā hi kalahaṁ karissanti, teneva tumhākañca amhākañca cittasukhaṁ na bhavissatī” ti. “Sādhu, paṇḍita, tena passena nisañcāraṁ kārehī” ti. “Deva, amhākaṁ hatthī udakābhiratā udake yeva kīḷissanti. Udake āvile jāte ‘mahosadhassa āgatakālato paṭṭhāya pasannaṁ udakaṁ pātuṁ na labhāmā’ ti sace nāgarā kujjhissanti, tam-pi sahitabban”-ti. Rājā: “Vissatthā tumhākaṁ hatthī kīḷantū” ti vatvā nagare bheriṁ carāpesi: “yo ito nikkhamitvā mahosadhassa nagaramāpitaṭṭhānaṁ gacchati, tassa sahassadaṇḍo” ti.

Mahāsatto rājānaṁ vanditvā attano parisaṁ ādāya nikkhamitvā yathāparicchinnaṭṭhāne nagaraṁ māpetuṁ ārabhi. Pāragaṅgāya vagguliṁ nāma gāmaṁ kāretvā hatthiassarathavāhanañceva gobalibaddañca tattha ṭhapetvā nagarakaraṇaṁ vicārento: “Ettakā idaṁ karontū” ti sabbakammāni vibhajitvā umaṅgakammaṁ paṭṭhapesi. Mahāumaṅgadvāraṁ gaṅgātitthe ahosi. Saṭṭhimattāni yodhasatāni mahāumaṅgaṁ khaṇanti. Mahantehi cammapasibbakehi vālukapaṁsuṁ haritvā gaṅgāya pātenti. Pātitapātitaṁ paṁsuṁ hatthī maddanti, gaṅgā āḷulā sandati. Nagaravāsino: “Mahosadhassa āgatakālato paṭṭhāya pasannaṁ udakaṁ pātuṁ na labhāma, gaṅgā āḷulā sandati, kiṁ nu kho etan”-ti vadanti. Atha nesaṁ paṇḍitassa upanikkhittakapurisā ārocenti: “Mahosadhassa kira hatthī udakaṁ kīḷantā gaṅgāya kaddamaṁ karonti, tena gaṅgā āḷulā sandatī” ti.

Bodhisattānaṁ adhippāyo nāma samijjhati, tasmā umaṅge mūlāni vā khāṇukāni vā marumbāni vā pāsāṇāni vā sabbe pi bhūmiyaṁ pavisiṁsu. Jaṅghaumaṅgassa dvāraṁ tasmiṁ yeva nagare ahosi. Tīṇi purisasatāni jaṅghaumaṅgaṁ khaṇanti [PTS 6.432], cammapasibbakehi paṁsuṁharitvā tasmiṁ nagare pātenti. Pātitapātitaṁ udakena maddāpetvā pākāraṁ cinanti, aññāni vā kammāni karonti. Mahāumaṅgassa pavisanadvāraṁ nagare ahosi aṭṭhārasahatthubbedhena yantayuttadvārena samannāgataṁ. Tañhi ekāya āṇiyā akkantāya pidhīyati, ekāya āṇiyā akkantāya vivarīyati. Mahāumaṅgassa dvīsu passesu iṭṭhakāhi cinitvā sudhākammaṁ kāresi, matthake phalakena channaṁ kāretvā ullokaṁ mattikāya limpāpetvā setakammaṁ kāretvā cittakammaṁ kāresi. Sabbāni panettha asīti mahādvārāni catusaṭṭhi cūḷadvārāni ahesuṁ, sabbāni yantayuttāneva. Ekāya āṇiyā akkantāya sabbāneva pidhīyanti, ekāya āṇiyā akkantāya sabbāneva vivarīyanti. Dvīsu passesu anekasatadīpālayā ahesuṁ, te pi yantayuttā yeva. Ekasmiṁ vivariyamāne sabbe vivarīyanti, ekasmiṁ pidhīyamāne sabbe pidhīyanti. Dvīsu passesu ekasatānaṁ khattiyānaṁ ekasatasayanagabbhā ahesuṁ. Ekekasmiṁ gabbhe nānāvaṇṇapaccattharaṇatthataṁ ekekaṁ mahāsayanaṁ samussitasetacchattaṁ, ekekaṁ mahāsayanaṁ nissāya ekekaṁ mātugāmarūpakaṁ uttamarūpadharaṁ patiṭṭhitaṁ. Taṁ hatthena aparāmasitvā: “Manussarūpan”-ti na sakkā ñātuṁ, apica umaṅgassa ubhosu passesu kusalā cittakārā nānappakāraṁ cittakammaṁ kariṁsu. Sakkavilāsasinerusattaparibhaṇḍacakkavāḷasāgarasattamahāsara- catumahādīpa-himavanta-anotattasara-manosilātala candimasūriya-cātumahārājikādichakāmāvacarasampattiyo pi sabbā umaṅge yeva dassayiṁsu. Bhūmiyaṁ rajatapaṭṭavaṇṇā vālukā okiriṁsu, upari ullokapadumāni dassesuṁ. Ubhosu passesu nānappakāre āpaṇe pi dassayiṁsu. Tesu tesu ṭhānesu gandhadāmapupphadāmādīni olambetvā sudhammādevasabhaṁ viya umaṅgaṁ alaṅkariṁsu.

Tāni pi kho tīṇi vaḍḍhakisatāni tīṇi nāvāsatāni bandhitvā niṭṭhitaparikammānaṁ dabbasambhārānaṁ pūretvā gaṅgāya āharitvā paṇḍitassa ārocesuṁ. Tāni so nagare upayogaṁ netvā: “Mayā āṇattadivase yeva āhareyyāthā” ti vatvā nāvā paṭicchannaṭṭhāne ṭhapāpesi. Nagare udakaparikhā, kaddamaparikhā, sukkhaparikhāti tisso parikhāyo kāresi. Aṭṭhārasahattho pākāro gopuraṭṭālako [PTS 6.433] rājanivesanāni hatthisālādayo pokkharaṇiyoti sabbametaṁ niṭṭhaṁ agamāsi. Iti mahāumaṅgo jaṅghaumaṅgo nagaranti sabbametaṁ catūhi māsehi niṭṭhitaṁ. Atha mahāsatto catumāsaccayena rañño āgamanatthāya dūtaṁ pāhesi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

637. Nivesanāni māpetvā, vedehassa yasassino,
Athassa pāhiṇī dūtaṁ, vedehaṁ mithilaggahaṁ,
Ehi dāni mahārāja, māpitaṁ te nivesanan-ti.

Tattha pāhiṇī ti pesesi.

Rājā dūtassa vacanaṁ sutvā tuṭṭhacitto hutvā mahantena parivārena nagarā nikkhami. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

638. Tato ca rājā pāyāsi, senāya caturaṅgiyā,
Anantavāhanaṁ daṭṭhuṁ, phītaṁ kapiliyaṁ puran-ti.

Tattha anantavāhanan-ti aparimitahatthiassādivāhanaṁ. Kapiliyaṁ puran-ti kapilaraṭṭhe māpitaṁ nagaraṁ.

So anupubbena gantvā gaṅgātīraṁ pāpuṇi. Atha naṁ mahāsatto paccuggantvā attanā katanagaraṁ pavesesi. So tattha pāsādavaragato nānaggarasabhojanaṁ bhuñjitvā thokaṁ vissamitvā sāyanhasamaye attano āgatabhāvaṁ ñāpetuṁ cūḷanirañño dūtaṁ pesesi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

639. Tato ca kho so gantvāna, brahmadattassa pāhiṇi,
Āgatosmi mahārāja, tava pādāni vandituṁ.

640. Dadāhi dāni me bhariyaṁ, nāriṁ sabbaṅgasobhiniṁ,
Suvaṇṇena paṭicchannaṁ, dāsīgaṇapurakkhatan-ti.

Tattha vanditun-ti vedeho mahallako, cūḷanirājā tassa puttanattamatto pi na hoti, kilesavasena mucchito pana hutvā: “Jāmātarena nāma sasuro vandanīyo” ti cintetvā tassa cittaṁ ajānanto va vandanasāsanaṁ pahiṇi. Dadāhi dānī ti ahaṁ tayā: “Dhītaraṁ dassāmī” ti pakkosāpito, taṁ me idāni dehīti pahiṇi. Suvaṇṇena paṭicchannan-ti suvaṇṇālaṅkārena paṭimaṇḍitaṁ.

Cūḷanirājā [PTS 6.434] dūtassa vacanaṁ sutvā somanassappatto: “Idāni me paccāmitto kuhiṁ gamissati, ubhinnam-pi nesaṁ sīsāni chinditvā jayapānaṁ pivissāmā” ti cintetvā kevalaṁ somanassaṁ dassento dūtassa sakkāraṁ katvā anantaraṁ gāthamāha.

641. Svāgataṁ teva vedeha, atho te adurāgataṁ,
Nakkhattaññeva paripuccha, ahaṁ kaññaṁ dadāmi te,
Suvaṇṇena paṭicchannaṁ, dāsīgaṇapurakkhatan-ti.

Tattha vedehā ti vedehassa sāsanaṁ sutvā taṁ purato ṭhitaṁ viya ālapati. Atha vā: “Evaṁ brahmadattena vuttanti vadehī” ti dūtaṁ āṇāpento evamāha.

Taṁ sutvā dūto vedehassa santikaṁ gantvā: “Deva, maṅgalakiriyāya anucchavikaṁ nakkhattaṁ kira jānāhi, rājā te dhītaraṁ detī” ti āha. So: “Ajjeva nakkhattaṁ sobhanan”-ti puna dūtaṁ pahiṇi. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

642. Tato ca rājā vedeho, nakkhattaṁ paripucchatha,
Nakkhattaṁ paripucchitvā, brahmadattassa pāhiṇi.

643. Dadāhi dāni me bhariyaṁ, nāriṁ sabbaṅgasobhiniṁ,
Suvaṇṇena paṭicchannaṁ, dāsīgaṇapurakkhatan-ti.

Cūḷanirājāpi:

644. Dadāmi dāni te bhariyaṁ, nāriṁ sabbaṅgasobhiniṁ,
Suvaṇṇena paṭicchannaṁ, dāsīgaṇapurakkhatan-ti.

Imaṁ gāthaṁ vatvā: “Idāni pesemi, idāni pesemī” ti musāvādaṁ katvā ekasatarājūnaṁ saññaṁ adāsi: “Aṭṭhārasaakkhobhaṇisaṅkhāya senāya saddhiṁ sabbe yuddhasajjā hutvā nikkhamantu, ajja ubhinnam-pi paccatthikānaṁ sīsāni chinditvā sve jayapānaṁ pivissāmā” ti. Te sabbe pi nikkhamiṁsu. Sayaṁ nikkhanto pana mātaraṁ calākadeviñca aggamahesiṁ, nandādeviñca, puttaṁ pañcālacandañca, dhītaraṁ pañcālacandiñcāti cattāro jane orodhehi saddhiṁ pāsāde nivāsāpetvā nikkhami. Bodhisatto pi vedeharañño ceva tena saddhiṁ āgatasenāya ca mahantaṁ sakkāraṁ kāresi [PTS 6.435]. Keci manussā suraṁ pivanti, keci macchamaṁsādīni khādanti, keci dūramaggā āgatattā kilantā sayanti. Videharājā pana senakādayo cattāro paṇḍite gahetvā amaccagaṇaparivuto alaṅkatamahātale nisīdi.

Cūḷanirājā pi aṭṭhārasaakkhobhaṇisaṅkhāya senāya sabbaṁ taṁ nagaraṁ tisantiṁ catusaṅkhepaṁ parikkhipitvā anekasatasahassāhi ukkāhi dhāriyamānāhi aruṇe uggacchante yeva gahaṇasajjo hutvā aṭṭhāsi. Taṁ ñatvā mahāsatto attano yodhānaṁ tīṇi satāni pesesi: “Tumhe jaṅghaumaṅgena gantvā rañño mātarañca aggamahesiñca puttañca dhītarañca jaṅghaumaṅgena ānetvā mahāumaṅgena netvā umaṅgadvārato bahi akatvā antoumaṅge yeva ṭhapetvā yāva amhākaṁ āgamanā rakkhantā tattha ṭhatvā amhākaṁ āgamanakāle umaṅgā nīharitvā umaṅgadvāre mahāvisālamāḷake ṭhapethā” ti. Te tassa vacanaṁ sampaṭicchitvā jaṅghaumaṅgena gantvā sopānapādamūle phalakasantharaṇaṁ ugghāṭetvā sopānapādamūle sopānasīse mahātaleti ettake ṭhāne ārakkhamanusse ca khujjādiparicārikāyo ca hatthapādesu bandhitvā mukhañca pidahitvā tattha tattha paṭicchannaṭṭhāne ṭhapetvā rañño paṭiyattaṁ khādanīyabhojanīyaṁ kiñci khāditvā kiñci bhinditvā cuṇṇavicuṇṇaṁ katvā aparibhogaṁ katvā chaḍḍetvā uparipāsādaṁ abhiruhiṁsu. Tadā calākadevī nandādeviñca rājaputtañca rājadhītarañca gahetvā: “Ko jānāti, kiṁ bhavissatī” ti maññamānā attanā saddhiṁ ekasayane yeva sayāpesi. Te yodhā gabbhadvāre ṭhatvā pakkosiṁsu. Sā nikkhamitvā: “Kiṁ, tātā” ti āha. “Devi, amhākaṁ rājā vedehañca mahosadhañca jīvitakkhayaṁ pāpetvā sakalajambudīpe ekarajjaṁ katvā ekasatarājaparivuto mahantena yasena ajja mahājayapānaṁ pivanto tumhe cattāro pi jane gahetvā ānehī” ti amhe pahiṇīti.

Te pi tesaṁ vacanaṁ saddahitvā pāsādā otaritvā sopānapādamūlaṁ agamiṁsu. Atha ne gahetvā jaṅghaumaṅgaṁ pavisiṁsu. Te āhaṁsu: “Mayaṁ ettakaṁ kālaṁ idha vasantā imaṁ vīthiṁ na otiṇṇapubbā” ti. “Devi, imaṁ vīthiṁ na sabbadā otaranti, maṅgalavīthi nāmesā, ajja maṅgaladivasabhāvena rājā iminā maggena [PTS 6.436] ānetuṁ āṇāpesī” ti. Te tesaṁ vacanaṁ saddahiṁsu. Athekacce te cattāro gahetvā gacchiṁsu. Ekacce nivattitvā rājanivesane ratanagabbhe vivaritvā yathicchitaṁ ratanasāraṁ gahetvā āgamiṁsu. Itare pi cattāro khattiyā purato mahāumaṅgaṁ patvā alaṅkatadevasabhaṁ viya umaṅgaṁ disvā: “Rañño atthāya sajjitan”-ti saññaṁ kariṁsu. Atha ne gaṅgāya avidūraṭhānaṁ netvā antoumaṅge yeva alaṅkatagabbhe nisīdāpetvā ekacce ārakkhaṁ gahetvā acchiṁsu. Ekacce tesaṁ ānītabhāvaṁ ñāpetuṁ gantvā bodhisattassa ārocesuṁ. So tesaṁ kathaṁ sutvā: “Idāni me manoratho matthakaṁ pāpuṇissatī” ti somanassajāto rañño santikaṁ gantvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Rājā pi kilesāturatāya: “Idāni me dhītaraṁ pesessati, idāni me dhītaraṁ pesessatī” ti pallaṅkato uṭṭhāya vātapānena olokento anekehi ukkāsatasahassehi ekobhāsaṁ jātaṁ nagaraṁ mahatiyā senāya parivutaṁ disvā āsaṅkitaparisaṅkito: “Kiṁ nu kho etan”-ti paṇḍitehi saddhiṁ mantento gāthamāha.

645. Hatthī assā rathā pattī, senā tiṭṭhanti vammitā,
Ukkā padittā jhāyanti, kiṁ nu maññanti paṇḍitā ti.

Tattha kiṁ nu maññantī ti cūḷanirājā amhākaṁ tuṭṭho, udāhu kuddho, kiṁ nu paṇḍitā maññantīti pucchi.

Taṁ sutvā senako āha: “mā cintayittha, mahārāja, atibahū ukkā paññāyanti, rājā tumhākaṁ dātuṁ dhītaraṁ gahetvā eti maññe” ti. Pukkuso pi: “Tumhākaṁ āgantukasakkāraṁ kātuṁ ārakkhaṁ gahetvā ṭhito bhavissatī” ti āha. Evaṁ tesaṁ yaṁ yaṁ ruccati, taṁ taṁ kathayiṁsu. Rājā pana: “Asukaṭṭhāne senā tiṭṭhantu, asukaṭṭhāne ārakkhaṁ gaṇhatha, appamattā hothā” ti vadantānaṁ saddaṁ sutvā olokento sannaddhapañcāvudhaṁ senaṁ passitvā maraṇabhayabhīto hutvā mahāsattassa kathaṁ paccāsīsanto itaraṁ gāthamāha.

646. Hatthī assā rathā pattī, senā tiṭṭhanti vammitā,
Ukkā padittā jhāyanti, kiṁ nu kāhanti paṇḍitā ti.

Tattha kiṁ nu kāhanti paṇḍitā ti paṇḍita, kiṁ nāma cintesi, imā senā amhākaṁ kiṁ karissantīti.

Taṁ [PTS 6.437] sutvā mahāsatto: “Imaṁ andhabālaṁ thokaṁ santāsetvā pacchā mama paññābalaṁ dassetvā assāsessāmī” ti cintetvā āha:

647. Rakkhati taṁ mahārāja, cūḷaneyyo mahabbalo,
Paduṭṭho brahmadattena, pāto taṁ ghātayissatī ti.

Taṁ sutvā sabbe maraṇabhayatajjitā jātā. Rañño kaṇḍo sussi mukhe kheḷo parichijji, sarīre dāho uppajji. So maraṇabhayabhīto paridevanto dve gāthā āha:

648. Ubbedhati me hadayaṁ, mukhañca parisussati,
Nibbutiṁ nādhigacchāmi, aggidaḍḍho va ātape.

649. Kammārānaṁ yathā ukkā, attho jhāyati no bahi,
Evam-pi hadayaṁ mayhaṁ, anto jhāyati no bahī ti.

Tattha ubbedhatī ti tāta mahosadhapaṇḍita, hadayaṁ me mahāvātappaharitaṁ viya pallavaṁ kampati. Anto jhāyatī ti so: “Ukkā viya mayhaṁ hadayamaṁsaṁ abbhantare jhāyati, bahi pana na jhāyatī” ti paridevati.

Mahāsatto tassa paridevitasaddaṁ sutvā: “Ayaṁ andhabālo aññesu divasesu mama vacanaṁ na akāsi, bhiyyo naṁ niggaṇhissāmī” ti cintetvā āha:

650. Pamatto mantanātīto, bhinnamantosi khattiya,
Idāni kho taṁ tāyantu, paṇḍitā mantino janā.

651. Akatvāmaccassa vacanaṁ, atthakāmahitesino,
Attapītirato rājā, migo kūṭeva ohito.

652. Yathā pi maccho baḷisaṁ, vaṅkaṁ maṁsena chāditaṁ,
Āmagiddho na jānāti, maccho maraṇamattano.

653. Evam-eva tuvaṁ rāja, cūḷaneyyassa dhītaraṁ,
Kāmagiddho na jānāsi, maccho va maraṇamattano.

654. Sace gacchasi pañcālaṁ, khippamattaṁ jahissasi,
Migaṁ panthānubandhaṁva, mahantaṁ bhayamessati.

655. Anariyarūpo puriso janinda, ahīva ucchaṅgagato ḍaseyya,
Na tena mittiṁ kayirātha dhīro, dukkho have kāpurisena saṅgamo.

656. Yadeva [PTS 6.438] jaññā purisaṁ janinda, sīlavāyaṁ bahussuto,
Teneva mittiṁ kayirātha dhīro, sukho have sappurisena saṅgamo ti.

Tattha pamatto ti mahārāja, tvaṁ kāmena pamatto. Mantanātīto ti mayā anāgatabhayaṁ disvā paññāya paricchinditvā mantitamantanaṁ atikkamanto. Bhinnamanto ti mantanātikkantattā yeva bhinnamanto, yo vā te senakādīhi saddhiṁ manto gahito, eso bhinnoti pi bhinnamantosi jāto. Paṇḍitā ti ime senakādayo cattāro janā idāni taṁ rakkhantu, passāmi nesaṁ balanti dīpeti. Akatvāmaccassā ti mama uttamaamaccassa vacanaṁ akatvā. Attapītirato ti attano kilesapītiyā abhirato hutvā. Migo kūṭeva ohito ti yathā nāma nivāpalobhena āgato migo kūṭapāse bajjhati, evaṁ mama vacanaṁ aggahetvā: “Pañcālacandiṁ labhissāmī” ti kilesalobhena āgantvā idāni kūṭapāse baddho migo viya jātosīti.

“Yathā pi macco” ti gāthādvayaṁ: “Tadā mayā ayaṁ upamā ābhatā” ti dassetuṁ vuttaṁ. “Sace gacchasī” ti gāthāpi: “Na kevalaṁ ettakam-eva, imam-pi ahaṁ āharin”-ti dassetuṁ vuttā. Anariyarūpo ti kevaṭṭabrāhmaṇasadiso asappurisajātiko nillajjapuriso. Na tena mittin-ti tādisena saddhiṁ mittidhammaṁ na kayirātha, tvaṁ pana kevaṭṭena saddhiṁ mittidhammaṁ katvā tassa vacanaṁ gaṇhi. Dukkho ti evarūpena saddhiṁ saṅgamo nāma ekavāram-pi kato idhaloke pi paraloke pi mahādukkhāvahanato dukkho nāma hoti. Yadevā ti yaṁ eva, ayam-eva vā pāṭho. Sukho ti idhaloke pi paraloke pi sukho yeva.

Atha naṁ: “Puna evarūpaṁ karissatī” ti suṭṭhutaraṁ niggaṇhanto pubbe raññā kathitakathaṁ āharitvā dassento:

657. Bālo tuvaṁ eḷamūgosi rāja, yo uttamatthāni mayī lapittho,
Kimevahaṁ naṅgalakoṭivaḍḍho, atthāni jānāmi yathā pi aññe.

658. Imaṁ gale gahetvāna, nāsetha vijitā mama,
Yo me ratanalābhassa, antarāyāya bhāsatī ti.

Imā dve gāthā vatvā: “Mahārāja, ahaṁ gahapatiputto, yathā tava aññe senakādayo paṇḍitā atthāni jānanti, tathā kim-eva ahaṁ jānissaṁ, agocaro esa mayhaṁ, gahapatisippamevāhaṁ jānāmi, ayaṁ attho senakādīnaṁ paṇḍitānaṁ pākaṭo hoti, ajja te aṭṭhārasaakkhobhaṇisaṅkhāya [PTS 6.439] senāya parivāritassa senakādayo avassayā hontu, maṁ pana gīvāyaṁ gahetvā nikkaḍḍhituṁ āṇāpesi, idāni maṁ kasmā pucchasī” ti evaṁ suniggahitaṁ niggaṇhi.

Taṁ sutvā rājā cintesi: “Paṇḍito mayā kathitadosam-eva katheti. Pubbeva hi idaṁ anāgatabhayaṁ jāni, tena maṁ ativiya niggaṇhāti, na kho panāyaṁ ettakaṁ kālaṁ nikkammako va acchissati, avassaṁ iminā mayhaṁ sotthibhāvo kato bhavissatī” ti. Atha naṁ pariggaṇhanto dve gāthā abhāsi:

659. Mahosadha atītena, nānuvijjhanti paṇḍitā,

Kiṁ maṁ assaṁva sambaddhaṁ, patodeneva vijjhasi.

660. Sace passasi mokkhaṁ vā, khemaṁ vā pana passasi,
Teneva maṁ anusāsa, kiṁ atītena vijjhasī ti.

Tattha nānuvijjhantī ti atītadosaṁ gahetvā mukhasattīhi na vijjhanti. Assaṁva sambaddhan-ti sattusenāya parivutattā suṭṭhu bandhitvā ṭhapitaṁ assaṁ viya kiṁ maṁ vijjhasi. Teneva man-ti evaṁ te mokkho bhavissati, evaṁ khemanti teneva sotthibhāvena maṁ anusāsa assāsehi, tañhi ṭhapetvā aññaṁ me paṭisaraṇaṁ natthīti.

Atha naṁ mahāsatto: “Ayaṁ rājā ativiya andhabālo, purisavisesaṁ na jānāti, thokaṁ kilametvā pacchā tassa avassayo bhavissamī” ti cintetvā āha:

661. Atītaṁ mānusaṁ kammaṁ, dukkaraṁ durabhisambhavaṁ,
Na taṁ sakko pi mocetuṁ, tvaṁ pajānassu khattiya.

662. Santi vehāyasā nāgā, iddhimanto yasassino,
Te pi ādāya gaccheyyuṁ, yassa honti tathāvidhā.

663. Santi vehāyasā assā, iddhimanto yasassino,
Te pi ādāya gaccheyyuṁ, yassa honti tathāvidhā.

664. Santi vehāyasā pakkhī, iddhimanto yasassino,
Te pi ādāya gaccheyyuṁ, yassa honti tathāvidhā.

665. Santi vehāyasā yakkhā, iddhimanto yasassino,
Te pi ādāya gaccheyyuṁ, yassa honti tathāvidhā.

666. Atītaṁ mānusaṁ kammaṁ, dukkaraṁ durabhisambhavaṁ,
Na taṁ sakkomi mocetuṁ, antalikkhena khattiyā ti.

Tattha [PTS 6.440] kamman-ti mahārāja, idaṁ ito tava mocanaṁ nāma atītaṁ, manussehi kattabbakammaṁ atītaṁ. Dukkaraṁ durabhisambhavan-ti neva kātuṁ, na sambhavituṁ sakkā. Na taṁ sakkomī ti ahaṁ taṁ ito mocetuṁ na sakkomi. Tvaṁ pajānassu khattiyā ti mahārāja, tvamevettha kattabbaṁ jānassu. Vehāyasā ti ākāsena gamanasamatthā. Nāgā ti hatthino. Yassā ti yassa rañño. Tathāvidhā ti chaddantakule vā uposathakule vā jātā nāgā honti, taṁ rājānaṁ te ādāya gaccheyyuṁ. Assā ti valāhakaassarājakule jātā assā. Pakkhī ti garuḷhaṁ sandhāyāha. Yakkhā ti sātāgirādayo yakkhā. Antalikkhenā ti antalikkhena mocetuṁ na sakkomi, taṁ ādāya ākāsena mithilaṁ netuṁ na sakkomī ti attho.

Rājā taṁ sutvā appaṭibhāno nisīdi. Atha senako cintesi: “Idāni rañño ceva amhākañca ṭhapetvā paṇḍitaṁ aññaṁ paṭisaraṇaṁ natthi, rājā panassa kathaṁ sutvā maraṇabhayatajjito kiñci vattuṁ na sakkoti, ahaṁ paṇḍitaṁ yācissāmī” ti. So yācanto dve gāthā abhāsi:

667. Atīradassī puriso, mahante udakaṇṇave,
Yattha so labhate gādhaṁ, tattha so vindate sukhaṁ.

668. Evaṁ amhañca rañño ca, tvaṁ patiṭṭhā mahosadha,
Tvaṁ nosi mantinaṁ seṭṭho, amhe dukkhā pamocayā ti.

Tattha atīradassī ti samudde bhinnanāvo tīraṁ apassanto. Yatthā ti ūmivegabbhāhato vicaranto yamhi padese patiṭṭhaṁ labhati. Pamocayā ti pubbe pi mithilaṁ parivāretvā ṭhitakāle tayāva pamocitamhā, idāni pi tvam-eva amhe dukkhā mocehīti yāci.

Atha naṁ niggaṇhanto mahāsatto gāthāya ajjhabhāsi:

669. Atītaṁ mānusaṁ kammaṁ, dukkaraṁ durabhisambhavaṁ,
Na taṁ sakkomi mocetuṁ, tvaṁ pajānassu senakā ti.

Tattha pajānassu senakā ti senaka, ahaṁ na sakkomi, tvaṁ pana imaṁ rājānaṁ ākāsena mithilaṁ nehīti.

Rājā gahetabbagahaṇaṁ apassanto maraṇabhayatajjito mahāsattena saddhiṁ kathetuṁ asakkonto: “Kadāci senako pi kiñci upāyaṁ jāneyya, pucchissāmi tāva nan”-ti pucchanto gāthamāha.

670. Suṇohi metaṁ vacanaṁ, passa senaṁ mahabbhayaṁ,
Senakaṁ dāni pucchāmi, kiṁ kiccaṁ idha maññasī ti.

Tattha [PTS 6.441] kiṁ kiccan-ti kiṁ kātabbayuttakaṁ idha maññasi, mahosadhenamhi pariccatto, yadi tvaṁ jānāsi, vadehīti.

Taṁ sutvā senako: “Maṁ rājā upāyaṁ pucchati, sobhano vā hotu mā vā, kathessāmi ekaṁ upāyan”-ti cintetvā gāthamāha.

671. Aggiṁ vā dvārato dema, gaṇhāmase vikantanaṁ,
Aññamaññaṁ vadhitvāna, khippaṁ hissāma jīvitaṁ,
Mā no rājā brahmadatto, ciraṁ dukkhena mārayī ti.

Tattha dvārato ti dvāraṁ pidahitvā tattha aggiṁ dema. Vikantanan-ti aññamaññaṁ vikantanaṁ satthaṁ gaṇhāma. Hissāmā ti jīvitaṁ khippaṁ jahissāma, alaṅkatapāsādo yeva no dārucitako bhavissati.

Taṁ sutvā rājā anattamano: “Attano puttadārassa evarūpaṁ citakaṁ karohī” ti vatvā pukkusādayo pucchi. Te pi attano patirūpā bālakathā yeva kathayiṁsu. Tena vuttaṁ:

672. Suṇohi metaṁ vacanaṁ, passa senaṁ mahabbhayaṁ,
Pukkusaṁ dāni pucchāmi, kiṁ kiccaṁ idha maññasi.

673. Visaṁ khāditvā mīyāma, khippaṁ hissāma jīvitaṁ,
Mā no rājā brahmadatto, ciraṁ dukkhena mārayi.

674. Suṇohi metaṁ vacanaṁ, passa senaṁ mahabbhayaṁ,
Kāmindaṁ dāni pucchāmi, kiṁ kiccaṁ idha maññasi.

675. Rajjuyā bajjha mīyāma, papātā papatāmase,
Mā no rājā brahmadatto, ciraṁ dukkhena mārayi.

676. Suṇohi metaṁ vacanaṁ, passa senaṁ mahabbhayaṁ,
Devindaṁ dāni pucchāmi, kiṁ kiccaṁ idha maññasi.

677. Aggiṁ vā dvārato dema, gaṇhāmase vikantanaṁ,
Aññamaññaṁ vadhitvāna, khippaṁ hissāma jīvitaṁ,
Na no sakkoti mocetuṁ, sukheneva mahosadho ti.

Apica etesu devindo: “Ayaṁ rājā kiṁ karoti, aggimhi sante khajjopanakaṁ dhamati, ṭhapetvā mahosadhaṁ añño idha sotthibhāvaṁ kātuṁ samattho nāma natthi, ayaṁ taṁ apucchitvā [PTS 6.442] amhe pucchati, mayaṁ kiṁ jānāmā” ti cintetvā aññaṁ upāyaṁ apassanto senakena kathitam-eva kathetvā mahāsattaṁ vaṇṇento dve pāde āha. Tatrāyaṁ adhippāyo: “mahārāja, mayaṁ sabbe pi paṇḍitam-eva yācāma. Sace pana yāciyamāno pi na no sakkoti mocetuṁ sukheneva mahosadho, atha senakassa vacanaṁ karissāmā” ti.

Taṁ sutvā rājā pubbe bodhisattassa kathitadosaṁ saritvā tena saddhiṁ kathetuṁ asakkonto tassa suṇantasseva paridevanto āha:

678. Yathā kadalino sāraṁ, anvesaṁ nādhigacchati,
Evaṁ anvesamānā naṁ, pañhaṁ najjhagamāmase.

679. Yathā simbalino sāraṁ, anvesaṁ nādhigacchati,
Evaṁ anvesamānā naṁ, pañhaṁ najjhagamāmase.

680. Adese vata no vuṭṭhaṁ, kuñjarānaṁ vanodake,
Sakāse dummanussānaṁ, bālānaṁ avijānataṁ.

681. Ubbedhati me hadayaṁ, mukhañca parisussati,
Nibbutiṁ nādhigacchāmi, aggidaḍḍho va ātape.

682. Kammārānaṁ yathā ukkā, anto jhāyati no bahi,
Evam-pi hadayaṁ mayhaṁ, anto jhāyati no bahī ti.

Tattha kadalino ti yathā kadalikkhandhassa nissārattā sāratthiko puriso anvesanto pi tato sāraṁ nādhigacchati, evaṁ mayaṁ imamhā dukkhā muccanupāyaṁ pañhaṁ pañca paṇḍite pucchitvā anvesamānā pi pañhaṁ najjhagamāmase. Amhehi pucchitaṁ upāyaṁ ajānantā assuṇantā viya jātā, mayaṁ taṁ pañhaṁ nādhigacchāma. Dutiyagāthāya pi eseva nayo. Kuñjarānaṁ vanodake ti yathā kuñjarānaṁ nirudake ṭhāne vuṭṭhaṁ adese vuṭṭhaṁ nāma hoti, te hi tathārūpe nirudake vanagahane padese vasantā khippam-eva paccāmittānaṁ vasaṁ gacchanti, evaṁ amhehi pi imesaṁ dummanussānaṁ bālānaṁ santike vasantehi adese vuṭṭhaṁ. Ettakesu hi paṇḍitesu eko pi me idāni paṭisaraṇaṁ natthīti nānāvidhena vilapati.

Taṁ sutvā paṇḍito: “Ayaṁ rājā ativiya kilamati. Sace naṁ na assāsessāmi, hadayena phalitena marissatī” ti cintetvā assāsesi. Tamatthaṁ [PTS 6.443] pakāsento satthā āha:

683. Tato so paṇḍito dhīro, atthadassī mahosadho,
Vedehaṁ dukkhitaṁ disvā, idaṁ vacanamabravi.

684. Mā tvaṁ bhāyi mahārāja, mā tvaṁ bhāyi rathesabha,
Ahaṁ taṁ mocayissāmi, rāhuggahaṁva candimaṁ.

685. Mā tvaṁ bhāyi mahārāja, mā tvaṁ bhāyi rathesabha,
Ahaṁ taṁ mocayissāmi, rāhuggahaṁva sūriyaṁ.

686. Mā tvaṁ bhāyi mahārāja, mā tvaṁ bhāyi rathesabha,
Ahaṁ taṁ mocayissāmi, paṅke sannaṁva kuñjaraṁ.

687. Mā tvaṁ bhāyi mahārāja, mā tvaṁ bhāyi rathesabha,
Ahaṁ taṁ mocayissāmi, peḷābaddhaṁva pannagaṁ.

688. Mā tvaṁ bhāyi mahārāja, mā tvaṁ bhāyi rathesabha,
Ahaṁ taṁ mocayissāmi, pakkhiṁ baddhaṁva pañjare.

689. Mā tvaṁ bhāyi mahārāja, mā tvaṁ bhāyi rathesabha,
Ahaṁ taṁ mocayissāmi, macche jālagateriva.

690. Mā tvaṁ bhāyi mahārāja, mā tvaṁ bhāyi rathesabha,
Ahaṁ taṁ mocayissāmi, sayoggabalavāhanaṁ.

691. Mā tvaṁ bhāyi mahārāja, mā tvaṁ bhāyi rathesabha,
Pañcālaṁ vāhayissāmi, kākasenaṁva leḍḍunā.

692. Adu paññā kimatthiyā, amacco vā pi tādiso,
Yo taṁ sambādhapakkhandaṁ, dukkhā na parimocaye ti.

Tattha idan-ti davaḍāhadaḍḍhe araññe ghanavassaṁ vassāpento viya naṁ assāsento idaṁ: “Mā tvaṁ bhāyi, mahārājā” ti ādikaṁ vacanaṁ abravi. Tattha sannan-ti laggaṁ. Peḷābaddhan-ti peḷāya abbhantaragataṁ sappaṁ. Pañcālan-ti etaṁ evaṁ mahantim-pi pañcālarañño senaṁ. Vāhayissāmī ti palāpessāmi. Adū ti nāmatthe nipāto, paññā nāma kimatthiyā ti attho. Amacco vā pi tādiso ti tādiso paññāya sampanno amacco vā pi kimatthiyo, yo taṁ evaṁ maraṇasambādhappattaṁ dukkhā na parimocaye. Mahārāja, ahaṁ paṭhamataraṁ āgacchanto nāma kimatthaṁ āgatoti maññasi. Mā bhāyi, ahaṁ taṁ imamhā dukkhā mocayissāmīti assāsesi.

So pi tassa vacanaṁ sutvā: “Idāni me jīvitaṁ laddhan”-ti assāsaṁ paṭilabhi. Bodhisattena sīhanāde kate sabbe ca tussiṁsu. Atha naṁ senako pucchi: “Paṇḍita, tvaṁ sabbe amhe gahetvā gacchanto kenupāyena gamissasī” ti? “Alaṅkataumaṅgena nessāmi, tumhe gamanasajjā hothā” ti vatvā umaṅgadvāravivaraṇatthaṁ yodhe āṇāpento gāthamāha.

693. Etha [PTS 6.444] māṇavā uṭṭhetha, mukhaṁ sodhetha sandhino,
Vedeho sahamaccehi, umaṅgena gamissatī ti.

Tattha māṇavā ti taruṇādhivacanaṁ. Mukhaṁ sodhethā ti umaṅgadvāraṁ vivaratha. Sandhino ti gharasandhino ca dvāraṁ sodhetha, ekasatānaṁ sayanagabbhānaṁ dvāraṁ vivaratha, anekasatānaṁ dīpālayānaṁ dvāraṁ vivarathāti.

Te uṭṭhāya umaṅgadvāraṁ vivariṁsu. Sakalo umaṅgo ekobhāso alaṅkatadevasabhā viya viroci. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

694. Tassa taṁ vacanaṁ sutvā, paṇḍitassānucārino,
Umaṅgadvāraṁ vivariṁsu, yantayutte ca aggaḷe ti.

Tattha anucārino ti veyyāvaccakarā. Yantayutte ca aggaḷe ti sūcighaṭikasampannāni ca dvārakavāṭāni.

Te umaṅgadvāraṁ vivaritvā mahāsattassa ārocesuṁ. So rañño saññamadāsi: “Kālo, deva, pāsādā otarathā” ti. Taṁ sutvā rājā otari. Atha senako sīsato nāḷipaṭṭaṁ apanetvā sāṭakaṁ omuñcitvā kacchaṁ daḷhaṁ bandhi. Atha naṁ mahāsatto disvā: “Senaka, kiṁ karosī” ti pucchi. “Paṇḍita, umaṅgena gacchantehi nāma veṭhanaṁ mocetvā kacchaṁ daḷhaṁ bandhitvā gantabban”-ti. “Senaka, ‘umaṅgaṁ pavisanto onamitvā jaṇṇukehi patiṭṭhāya pavisissāmī’ ti mā saññamakāsi. Sace hatthinā gantukāmosi, hatthiṁ abhiruyha gacchāhi. Sace assena gantukāmosi, assaṁ abhiruyha gacchāhi. Ucco umaṅgo aṭṭhārasahatthubbedho visāladvāro, tvaṁ yathāruciyā alaṅkatappaṭiyatto rañño purato gacchāhī” ti āha. Bodhisatto kira senakassa gamanaṁ purato vicāretvā rājānaṁ majjhe katvā sayaṁ pacchato ahosi. Kiṁ kāraṇā? Rājā alaṅkataumaṅgaṁ olokento mā saṇikaṁ agamāsīti. Umaṅge mahājanassa yāgubhattakhādanīyādīni appamāṇāni ahesuṁ. Te manussā khādantā pivantā umaṅgaṁ olokentā gacchanti. Mahāsatto: “Yātha mahārāja, yātha mahārājā” ti codento pacchato yāti. Rājā alaṅkatadevasabhaṁ viya umaṅgaṁ olokento yāti. Tamatthaṁ [PTS 6.445] pakāsento satthā āha:

695. Purato senako yāti, pacchato ca mahosadho,
Majjhe ca rājā vedeho, amaccaparivārito ti.

Rañño āgatabhāvaṁ ñatvā te māṇavā rājamātarañca deviñca puttañca dhītarañca umaṅgā nīharitvā mahāvisālamāḷake ṭhapesuṁ. Rājā pi bodhisattena saddhiṁ umaṅgā nikkhami. Te rājānañca paṇḍitañca disvā: “Nissaṁsayaṁ parahatthaṁ gatamhā, amhe gahetvā āgatehi paṇḍitassa purisehi bhavitabban”-ti maraṇabhayatajjitā mahāviravaṁ viraviṁsu. Cūḷanirājā pi kira vedeharañño palāyanabhayena gaṅgāto gāvutamattaṭṭhāne aṭṭhāsi. So sannisinnāya rattiyā tesaṁ viravaṁ sutvā: “Nandādeviyā viya saddo” ti vattukāmo pi: “Kuhiṁ nandādeviṁ passissasī” ti parihāsabhayena na kiñci āha. Mahāsatto pana tasmiṁ ṭhāne pañcālacandiṁ kumārikaṁ ratanarāsimhi ṭhapetvā abhisiñcitvā: “Mahārāja, tvaṁ imissā kāraṇā āgato, ayaṁ te aggamahesī hotū” ti āha. Tīṇi nāvāsatāni upaṭṭhāpesuṁ, rājā visālamāḷakā otaritvā alaṅkatanāvaṁ abhiruhi. Te pi cattāro khattiyā nāvaṁ abhiruhiṁsu. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

696. Umaṅgā nikkhamitvāna, vedeho nāvamāruhi,
Abhiruḷhañca taṁ ñatvā, anusāsi mahosadho.

697. Ayaṁ te sasuro deva, ayaṁ sassu janādhipa,
Yathā mātu paṭipatti, evaṁ te hotu sassuyā.

698. Yathā pi niyako bhātā, saudariyo ekamātuko,
Evaṁ pañcālacando te, dayitabbo rathesabha.

699. Ayaṁ pañcālacandī te, rājaputtī abhicchitā,
Kāmaṁ karohi te tāya, bhariyā te rathesabhā ti.

Tattha anusāsī ti evaṁ kirassa ahosi: “Kadāci eso kujjhitvā cūḷanirañño mātaraṁ māreyya, abhirūpāya nandādeviyā saddhiṁ saṁvāsaṁ kappeyya, rājakumāraṁ vā māreyya, paṭiññamassa gaṇhissāmī” ti. Tasmā: “Ayaṁ te” ti ādīni vadanto anusāsi. Tattha ayaṁ te sasuro ti ayaṁ tava sasurassa cūḷanirañño putto pañcālacandiyā kaniṭṭhabhātiko, ayaṁ te idāni sasuro. Ayaṁ sassū ti ayaṁ imissā mātā nandādevī nāma tava sassu. Yathāmātū ti yathā mātu puttā vattappaṭivattaṁ karonti, evaṁ [PTS 6.446] te etissā hotu, balavatiṁ mātusaññaṁ paccupaṭṭhāpetvā mā naṁ kadāci lobhacittena olokehi. Niyako ti ajjhattiko ekapitarā jāto. Ekamātuko ti ekamātarā jāto. Dayitabbo ti piyāyitabbo. Bhariyā ti ayaṁ te bhariyā, mā etissā avamānaṁ akāsīti rañño paṭiññaṁ gaṇhi.

Rājāpi: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Rājamātaraṁ pana ārabbha kiñci na kathesi. Kiṁ kāraṇā? Tassā mahallakabhāveneva. Idaṁ pana sabbaṁ bodhisatto tīre ṭhatvāva kathesi. Atha naṁ rājā mahādukkhato muttatāya gantukāmo hutvā: “Tāta, tvaṁ tīre ṭhito va kathesī” ti vatvā gāthamāha.

700. Āruyha nāvaṁ taramāno, kiṁ nu tīramhi tiṭṭhasi,
Kicchā muttāmha dukkhato, yāma dāni mahosadhā ti.

Mahāsatto: “Deva, tumhehi saddhiṁ gamanaṁ nāma mayhaṁ ayuttan”-ti vatvā āha:

701. Nesa dhammo mahārāja, yohaṁ senāya nāyako,
Senaṅgaṁ parihāpetvā, attānaṁ parimocaye.

702. Nivesanamhi te deva, senaṅgaṁ parihāpitaṁ,
Taṁ dinnaṁ brahmadattena, ānayissaṁ rathesabhā ti.

Tattha dhammo ti sabhāvo. Nivesanamhī ti taṁ nagaraṁ sandhāyāha. Parimocaye ti parimoceyyaṁ. Parihāpitan-ti chaḍḍitaṁ. Tesu hi manussesu dūramaggaṁ āgatattā keci kilantā niddaṁ okkantā keci khādantā pivantā amhākaṁ nikkhantabhāvam-pi na jāniṁsu, keci gilānā. Mayā saddhiṁ cattāro māse kammaṁ katvā mama upakārakā manussā cettha bahū, na sakkā mayā ekamanussam-pi chaḍḍetvā gantuṁ, ahaṁ pana nivattitvā sabbam-pi taṁ tava senaṁ brahmadattena dinnaṁ appaṭividdhaṁ ānessāmi. Tumhe, mahārāja, katthaci avilambantā sīghaṁ gacchatha. Mayā evā antarāmagge hatthivāhanādīni ṭhapitāni, kilantakilantāni pahāya samatthasamatthehi sīghaṁ mithilam-eva pavisathāti.

Tato rājā gāthamāha.

703. Appaseno mahāsenaṁ, kathaṁ viggayha ṭhassasi,
Dubbalo balavantena, vihaññissasi paṇḍitā ti.

Tattha [PTS 6.447] viggayhā ti parippharitvā. Vihaññissasī ti haññissasi.

Tato bodhisatto āha:

704. Appaseno pi ce mantī, mahāsenaṁ amantinaṁ,
Jināti rājā rājāno, ādiccovudayaṁ taman-ti.

Tattha mantī ti mantāya samannāgato paññavā upāyakusalo. Amantinan-ti anupāyakusalaṁ jināti, paññavā duppaññaṁ jināti. Rājā rājāno ti eko pi ca evarūpo rājā bahū pi duppaññarājāno jināti yeva. Yathā kinti? Ādiccovudayaṁ tamanti, yathā ādicco udayanto tamaṁ viddhaṁsetvā ālokaṁ dasseti, evaṁ jināti ceva sūriyo viya virocati ca.

Idaṁ vatvā mahāsatto rājānaṁ: “Gacchatha tumhe” ti vanditvā uyyojesi. So: “Mutto vatamhi amittahatthato, imissā ca laddhattā manoratho pi me matthakaṁ patto” ti bodhisattassa guṇe āvajjetvā uppannapītipāmojjo paṇḍitassa guṇe senakassa kathento gāthamāha.

705. Susukhaṁ vata saṁvāso, paṇḍitehīti senaka,
Pakkhīva pañjare baddhe, macche jālagateriva,
Amittahatthattagate, mocayī no mahosadho ti.

Tattha susukhaṁ vatā ti atisukhaṁ vata idaṁ, yo saṁvāso paṇḍitehi. Itī ti kāraṇatthe nipāto. Idaṁ vuttaṁ hoti: yasmā amittahatthagate mocayi no mahosadho, tasmā, senaka, vadāmi. Susukhaṁ vata idaṁ, yo esa paṇḍitehi saṁvāsoti.

Taṁ sutvā senako pi paṇḍitassa guṇe kathento āha:

706. Evametaṁ mahārāja, paṇḍitā hi sukhāvahā,
Pakkhīva pañjare baddhe, macche jālagateriva,
Amittahatthattagate, mocayī no mahosadho ti.

Atha vedeharājā nadiṁ uttaritvā yojanantare yojanantare mahāsattena kāritagāmaṁ sampatto. Tatrassa bodhisattena ṭhapitamanussā hatthivāhanādīni ceva annapānādīni ca adaṁsu. So kilante hatthiassarathādayo ṭhapetvā itare ādāya tehi saddhiṁ aññaṁ gāmaṁ pāpuṇi. Etenupāyena yojanasatikaṁ maggaṁ atikkamitvā punadivase pāto va mithilaṁ pāvisi. Mahāsatto pi umaṅgadvāraṁ gantvā [PTS 6.448] attanā sannaddhakhaggaṁ omuñcitvā umaṅgadvāre vālukaṁ viyūhitvā ṭhapesi. Ṭhapetvā ca pana umaṅgaṁ pavisitvā umaṅgena gantvā nagaraṁ pavisitvā pāsādaṁ abhiruyha gandhodakena nhatvā nānaggarasabhojanaṁ bhuñjitvā sayanavaragato: “Manoratho me matthakaṁ patto” ti āvajjento nipajji. Atha tassā rattiyā accayena cūḷanirājā senaṅgaṁ vicārayamāno taṁ nagaraṁ upāgami. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

707. Rakkhitvā kasiṇaṁ rattiṁ, cūḷaneyyo mahabbalo,
Udentaṁ aruṇuggasmiṁ, upakāriṁ upāgami.

708. Āruyha pavaraṁ nāgaṁ, balavantaṁ saṭṭhihāyanaṁ,
Rājā avoca pañcālo, cūḷaneyyo mahabbalo.

709. Sannaddho maṇivammena, saramādāya pāṇinā,
Pesiye ajjhabhāsittha, puthugumbe samāgate ti.

Tattha kasiṇan-ti sakalaṁ nissesaṁ. Udentan-ti udente. Upakārin-ti pañcālanagaraṁ upādāya mahāsattenakāritattā: “Upakārī” ti laddhanāmakaṁ taṁ nagaraṁ upāgami. Avocā ti attano senaṁ avoca. Pesiye ti attano pesanakārake. Ajjhabhāsitthā ti adhiabhāsittha, puretaram-eva abhāsittha, puthugumbe ti bahūsu sippesu patiṭṭhite anekasippajānanaketi.

Idāni te sarūpato dassetumāha.

710. Hatthārohe anīkaṭṭhe, rathike pattikārake,
Upāsanamhi katahatthe, vālavedhe samāgate ti.

Tattha upāsanamhī ti dhanusippe. Katahatthe ti avirajjhanavedhitāya sampannahatthe.

Idāni rājā vedehaṁ jīvaggāhaṁ gaṇhāpetuṁ āṇāpento āha:

711. Pesetha kuñjare dantī, balavante saṭṭhihāyane,
Maddantu kuñjarā nagaraṁ, vedehena sumāpitaṁ.

712. Vacchadantamukhā setā, tikkhaggā aṭṭhivedhino,
Paṇunnā dhanuvegena, sampatantutarītarā.

713. Māṇavā vammino sūrā, citradaṇḍayutāvudhā,
Pakkhandino mahānāgā, hatthīnaṁ hontu sammukhā.

714. Sattiyo teladhotāyo, accimantā pabhassarā,
Vijjotamānā tiṭṭhantu, sataraṁsīva tārakā.

715. Āvudhabalavantānaṁ [PTS 6.449], guṇikāyūradhārinaṁ,
Etādisānaṁ yodhānaṁ, saṅgāme apalāyinaṁ,
Vedeho kuto muccissati, sace pakkhīva kāhiti.

716. Tiṁsa me purisanāvutyo, sabbevekekaniccitā,
Yesaṁ samaṁ na passāmi, kevalaṁ mahīmaṁ caraṁ.

717. Nāgā ca kappitā dantī, balavanto saṭṭhihāyanā,
Yesaṁ khandhesu sobhanti, kumārā cārudassanā.

718. Pītālaṅkārā pītavasanā, pītuttaranivāsanā,
Nāgakhandhesu sobhanti, devaputtāva nandane.

719. Pāṭhīnavaṇṇā nettiṁsā, teladhotā pabhassarā,
Niṭṭhitā naradhīrebhi, samadhārā sunissitā.

720. Vellālino vītamalā, sikkāyasamayā daḷā,
Gahitā balavantebhi, suppahārappahāribhi.

721. Suvaṇṇatharusampannā, lohitakacchupadhāritā,
Vivattamānā sobhanti, vijjūvabbhaghanantare.

722. Paṭākā vammino sūrā, asicammassa kovidā,
Dhanuggahā sikkhitarā, nāgakhandhe nipātino.

723. Etādisehi parikkhitto, natthi mokkho ito tava,
Pabhāvaṁ te na passāmi, yena tvaṁ mithilaṁ vaje ti.

Tattha dantī ti sampannadante. Vacchadantamukhā ti nikhādanasadisamukhā. Paṇunnā ti vissaṭṭhā. Sampatantutarītarā ti evarūpā sarā itarītarā sampatantu samāgacchantu. Ghanameghavassaṁ viya saravassaṁ vassathāti āṇāpesi. Māṇavā ti taruṇayodhā. Vammino ti vammahatthā. Citradaṇḍayutāvudhā ti citradaṇḍayuttehi āvudhehi samannāgatā. Pakkhandino ti saṅgāmapakkhandikā. Mahānāgā ti mahānāgesu koñcanādaṁ katvā āgacchantesu pi niccalā ṭhatvā tesaṁ dante gahetvā luñcituṁ samatthā yodhā. Sataraṁsīva tārakā ti sataraṁsī viya osadhitārakā. Āvudhabalavantānan-ti āvudhabalena yuttānaṁ samannāgatānaṁ. Guṇikāyūradhārinan-ti guṇi vuccati kavacaṁ, kavacāni ceva kāyūrābharaṇāni ca dhārentānaṁ, kavacasaṅkhātāni vā kāyūrāni dhārentānaṁ. Sace pakkhīva kāhitī ti sace pi pakkhī viya ākāse pakkhandanaṁ karissati, tathā pi kiṁ muccissatīti vadati.

Tiṁsa me purisanāvutyo ti purisānaṁ tiṁsasahassāni navutisatāni tiṁsanāvutyoti vuccanti. Sabbevekekaniccitā ti [PTS 6.450] ettakā mayhaṁ paresaṁ hatthato āvudhaṁ gahetvā paccāmittānaṁ sīsapātanasamatthā ekekaṁ vicinitvā gahitā anivattino yodhāti dasseti. Kevalaṁ mahīmaṁ caran-ti sakalam-pi imaṁ mahiṁ caranto yesaṁ samaṁ sadisaṁ na passāmi, kuto uttaritaraṁ, te yeva me yodhā ettakāti dasseti. Cārudassanā ti cāru vuccati suvaṇṇaṁ, suvaṇṇavaṇṇā ti attho. Pītālaṅkārā ti pītavaṇṇasuvaṇṇālaṅkārā. Pītavasanā ti pītavaṇṇasuvaṇṇavatthā. Pītuttaranivāsanā ti pītauttarāsaṅganivatthā. Pāṭhīnavaṇṇā ti pāsāṇamacchasadisā. Nettiṁsā ti khaggā. Naradhīrebhī ti paṇḍitapurisehi. Sunissitā ti sunisitā atitikhiṇā.

Vellālino ti ṭhitamajjhanhike sūriyo viya vijjotamānā. Sikkāyasamayā ti satta vāre koñcasakuṇe khādāpetvā gahitena sikkāyasena katā. Suppahārappahāribhī ti daḷhappahārehi yodhehi. Lohitakacchupadhāritā ti lohitavaṇṇāya kosiyā samannāgatā. Paṭākā ti ākāse parivattanasamatthā. Sūrā ti jātisūrā. Asicammassa kovidā ti etesaṁ gahaṇe kusalā. Dhanuggahā ti dhanuggahakā. Sikkhitarā ti etasmiṁ dhanuggahaṇe ativiya sikkhitā. Nāgakhandhe nipātino ti hatthikkhandhe khaggena chinditvā nipātanasamatthā. Natthi mokkho ti ambho, vedeha, tvaṁ paṭhamaṁ tāva gahapatiputtassānubhāvena muttosi, idāni pana natthi tava mokkhoti vadati. Pabhāvaṁ te ti idāni te rājānubhāvaṁ na passāmi, yena tvaṁ mithilaṁ gamissasi khippaṁ, jāle paviṭṭhamaccho viya jātosīti.

Cūḷanirājā vedehaṁ tajjento: “Idāni naṁ gaṇhissāmī” ti vajiraṅkusena nāgaṁ codento: “Gaṇhatha, bhindatha, vijjhathā” ti senaṁ āṇāpento upakārinagaraṁ avattharanto viya upāgami. Atha naṁ mahāsattassa upanikkhittakapurisā: “Ko jānāti, kiṁ bhavissatī” ti attano upaṭṭhāke gahetvā parivārayiṁsu. Tasmiṁ khaṇe bodhisatto sirisayanā vuṭṭhāya katasarīrappaṭijaggano bhuttapātarāso alaṅkatappaṭiyatto satasahassagghanakaṁ kāsikavatthaṁ nivāsetvā rattakambalaṁ ekaṁse karitvā sattaratanavicittaṁ valañjanadaṇḍakaṁ ādāya suvaṇṇapādukaṁ āruyha devaccharāya viya alaṅkataitthiyā vālabījaniyā bījiyamāno alaṅkatapāsāde sīhapañjaraṁ vivaritvā cūḷanirañño attānaṁ dassento sakkadevarājalīlāya aparāparaṁ caṅkami. Cūḷanirājā pi tassa rūpasiriṁ oloketvā cittaṁ pasādetuṁ nāsakkhi, “idāni naṁ gaṇhissāmī” ti [PTS 6.451] turitaturito va hatthiṁ pesesi. Paṇḍito cintesi: “Ayaṁ ‘vedeho me laddho’ ti saññāya turitaturito va āgacchati, na jānāti attano puttadāraṁ gahetvā amhākaṁ rañño gatabhāvaṁ, suvaṇṇādāsasadisaṁ mama mukhaṁ dassetvā kathessāmi tena saddhin”-ti. So vātapāne ṭhito va madhurassaraṁ nicchāretvā tena saddhiṁ kathento āha:

724. Kiṁ nu santaramānova, nāgaṁ pesesi kuñjaraṁ,
Pahaṭṭharūpo āpatasi, siddhatthosmīti maññasi.

725. Oharetaṁ dhanuṁ cāpaṁ, khurappaṁ paṭisaṁhara,
Oharetaṁ subhaṁ vammaṁ, veḷuriyamaṇisanthatan-ti.

Tattha kuñjaran-ti seṭṭhaṁ. Pahaṭṭharūpo ti haṭṭhatuṭṭhacitto somanassajāto. Āpatasī ti āgacchasi. Siddhatthosmī ti nipphannatthosmi, manoratho me matthakaṁ pattoti maññasi. Oharetan-ti imaṁ cāpasaṅkhātaṁ dhanuṁ ohara, avahara, chaḍḍehi, ko nu te etenattho. Paṭisaṁharā ti apanetvā aññassa vā dehi, paṭicchanne vā ṭhāne ṭhapehi, kiṁ khurappena karissasi. Vamman-ti etaṁ vammam-pi apanehi. Idaṁ tayā hiyyo paṭimukkaṁ bhavissati, chaḍḍehi naṁ, mā te sarīraṁ uppaṇḍukaṁ ahosi, akilametvā pāto va nagaraṁ pavisāhīti raññā saddhiṁ keḷimakāsi.

So tassa vacanaṁ sutvā: “Gahapatiputto mayā saddhiṁ keḷiṁ karoti, ajja te kattabbaṁ jānissāmī” ti taṁ tajjento gāthamāha.

726. Pasannamukhavaṇṇosi, mhitapubbañca bhāsasi,
Hoti kho maraṇakāle, edisī vaṇṇasampadā ti.

Tattha mhitapubbañcā ti paṭhamaṁ mhitaṁ katvā pacchā bhāsanto mhitapubbam-eva bhāsasi, maṁ kismiñci na gaṇesi. Ho ti kho ti maraṇakāle nāma vaṇṇasampadā hoti yeva, tasmā tvaṁ virocasi, ajja te sīsaṁ chinditvā jayapānaṁ pivissāmāti.

Evaṁ tassa tena saddhiṁ kathanakāle mahābalakāyo mahāsattassa rūpasiriṁ disvā: “Ambho, amhākaṁ rājā mahosadhapaṇḍitena saddhiṁ manteti, kiṁ nu kho kathesi, etesaṁ kathaṁ suṇissāmā” ti rañño santikam-eva agamāsi. Paṇḍito pi tassa kathaṁ sutvā: “Na maṁ ‘mahosadhapaṇḍito’ ti jānāsi. Nāhaṁ attānaṁ māretuṁ dassāmi, manto te [PTS 6.452], deva, bhinno, kevaṭṭena ca tayā ca hadayena cintitaṁ na jātaṁ, mukhena kathitam-eva jātan”-ti pakāsento āha:

727. Moghaṁ te gajjitaṁ rāja, bhinnamantosi khattiya,
Duggaṇhosi tayā rājā, khaḷuṅkeneva sindhavo.

728. Tiṇṇo hiyyo rājā gaṅgaṁ, sāmacco saparijjano,
Haṁsarājaṁ yathā dhaṅko, anujjavaṁ patissasī ti.

Tattha bhinnamantosī ti yo tayā kevaṭṭena saddhiṁ sayanagabbhe manto gahito, taṁ mantaṁ na jānātīti mā saññaṁ kari, pageva so mayā ñāto, bhinnamanto asi jāto. Duggaṇhosi tayā ti mahārāja, tayā amhākaṁ rājā assakhaḷuṅkena sindhavo viya duggaṇhosi, khaḷuṅkaṁ āruḷhena javasampannaṁ ājānīyaṁ āruyha gacchanto viya gahetuṁ na sakkā ti attho. Khaḷuṅko viya hi kevaṭṭo, taṁ āruḷhapuriso viya tvaṁ, javasampanno sindhavo viya ahaṁ, taṁ āruḷhapuriso viya amhākaṁ rājāti dasseti. Tiṇṇo hiyyo ti hiyyo va uttiṇṇo. So ca kho sāmacco saparijano, na ekako va palāyitvā gato. Anujjavan-ti sace pana tvaṁ taṁ anujavissasi anubandhissasi, atha yathā suvaṇṇahaṁsarājaṁ anujavanto dhaṅko antarāva patissati, evaṁ patissasi, antarāva vināsaṁ pāpuṇissasīti vadati.

Idāni so achambhitakesarasīho viya udāharaṇaṁ āharanto āha:

729. Siṅgālā rattibhāgena, phullaṁ disvāna kiṁsukaṁ,
Maṁsapesīti maññantā, paribyūḷhā migādhamā.

730. Vītivattāsu rattīsu, uggatasmiṁ divākare,
Kiṁ sukaṁ phullitaṁ disvā, āsacchinnā migādhamā.

731. Evam-eva tuvaṁ rāja, vedehaṁ parivāriya,
Āsacchinno gamissasi, siṅgālā kiṁsukaṁ yathā ti.

Tattha disvānā ti candālokena oloketvā. Paribyūḷhā ti pāto va maṁsapesiṁ khāditvā gamissāmāti parivāretvā aṭṭhaṁsu. Vītivattāsū ti te yāsu yāsu rattīsu evaṁ aṭṭhaṁsu, tāsu tāsu rattīsu atītāsu. Disvā ti sūriyālokena kiṁsukaṁ disvā: “Na idaṁ maṁsan”-ti ñatvā chinnāsā hutvā palāyiṁsu. Siṅgālā ti yathā siṅgālā kiṁsukaṁ parivāretvā āsacchinnā gatā, evaṁ tuvam-pi idha vedeharañño natthibhāvaṁ ñatvā āsacchinno hutvā gamissasi, senaṁ gahetvā palāyissasīti dīpeti.

Rājā tassa achambhitavacanaṁ sutvā cintesi: “Ayaṁ gahapatiputto atisūro hutvā kathesi, nissaṁsayaṁ vedeho palāto bhavissatī” ti. So ativiya kujjhitvā: “Pubbe mayaṁ gahapatiputtaṁ [PTS 6.453] nissāya udarasāṭakassa pi assāmikā jātā, idāni tena amhākaṁ hatthagato paccāmitto palāpito, bahussa vata no anatthassa kārako, ubhinnaṁ kattabbakāraṇaṁ imasseva karissāmī” ti tassa kāraṇaṁ kātuṁ āṇāpento āha:

732. Imassa hatthe pāde ca, kaṇṇanāsañca chindatha,
Yo me amittaṁ hatthagataṁ, vedehaṁ parimocayi.

733. Imaṁ maṁsaṁva pātabyaṁ, sūle katvā pacantu naṁ,
Yo me amittaṁ hatthagataṁ, vedehaṁ parimocayi.

734. Yathā pi āsabhaṁ cammaṁ, pathabyā vitanīyati,
Sīhassa atho byagghassa, hoti saṅkusamāhataṁ.

735. Evaṁ taṁ vitanitvāna, vedhayissāmi sattiyā,
Yo me amittaṁ hatthagataṁ, vedehaṁ parimocayī ti.

Tattha pātabyan-ti pācayitabbaṁ pacitabbayuttakaṁ migādīnaṁ maṁsaṁ viya imaṁ gahapatiputtaṁ sūle āvuṇitvā pacantu. Sīhassa atho byagghassā ti etesañca yathā cammaṁ saṅkusamāhataṁ hoti, evaṁ hotu. Vedhayissāmī ti vijjhāpessāmi.

Taṁ sutvā mahāsatto hasitaṁ katvā: “Ayaṁ rājā attano deviyā ca bandhavānañca mayā mithilaṁ pahitabhāvaṁ na jānāti, tena me imaṁ kammakāraṇaṁ vicāreti, kodhavasena kho pana maṁ usunā vā vijjheyya, aññaṁ vā attano ruccanakaṁ kareyya, sokāturaṁ imaṁ vedanāppattaṁ katvā hatthipiṭṭhe yeva visaññiṁ naṁ nipajjāpetuṁ taṁ kāraṇaṁ ārocessāmī” ti cintetvā āha:

736. Sace me hatthe pāde ca, kaṇṇanāsañca checchasi,
Evaṁ pañcālacandassa, vedeho chedayissati.

737. Sace me hatthe pāde ca, kaṇṇanāsañca checchasi,
Evaṁ pañcālacandiyā, vedeho chedayissati.

738. Sace me hatthe pāde ca, kaṇṇanāsañca checchasi,
Evaṁ nandāya deviyā, vedeho chedayissati.

739. Sace me hatthe pāde ca, kaṇṇanāsañca checchasi,
Evaṁ te puttadārassa, vedeho chedayissati.

740. Sace [PTS 6.454] maṁsaṁva pātabyaṁ, sūle katvā pacissasi,
Evaṁ pañcālacandassa, vedeho pācayissati.

741. Sace maṁsaṁva pātabyaṁ, sūle katvā pacissasi,
Evaṁ pañcālacandiyā, vedeho pācayissati.

742. Sace maṁsaṁva pātabyaṁ, sūle katvā pacissasi,
Evaṁ nandāya deviyā, vedeho pācayissati.

743. Sace maṁsaṁva pātabyaṁ, sūle katvā pacissasi,
Evaṁ te puttadārassa, vedeho pācayissati.

744. Sace maṁ vitanitvāna, vedhayissasi sattiyā,
Evaṁ pañcālacandassa, vedeho vedhayissati.

745. Sace maṁ vitanitvāna, vedhayissasi sattiyā,
Evaṁ pañcālacandiyā, vedeho vedhayissati.

746. Sace maṁ vitanitvāna, vedhayissasi sattiyā,
Evaṁ nandāya deviyā, vedeho vedhayissati.

747. Sace maṁ vitanitvāna, vedhayissasi sattiyā,
Evaṁ te puttadārassa, vedeho vedhayissati,
Evaṁ no mantitaṁ raho, vedehena mayā saha.

748. Yathā pi palasataṁ cammaṁ, kontimantāsuniṭṭhitaṁ,
Upeti tanutāṇāya, sarānaṁ paṭihantave.

749. Sukhāvaho dukkhanudo, vedehassa yasassino,
Matiṁ te paṭihaññāmi, usuṁ palasatena vā ti.

Tattha chedayissatīti: “Paṇḍitassa kira cūḷaninā hatthapādā chinnā” ti sutvāva chedayissati. Puttadārassā ti mama ekassa chindanapaccayā tava dvinnaṁ puttānañceva aggamahesiyā cāti tiṇṇam-pi janānaṁ amhākaṁ rājā chedayissati. Evaṁ no mantitaṁ raho ti mahārāja, mayā ca vedeharājena ca evaṁ rahasi mantitaṁ: “Yaṁ yaṁ idha mayhaṁ cūḷanirājā kāreti, taṁ taṁ tattha tassa puttadārānaṁ kātabban”-ti. Palasatan-ti palasatappamāṇaṁ bahū khāre khādāpetvā mudubhāvaṁ upanītaṁ cammaṁ. Kontimantāsuniṭṭhitan-ti kontimantā vuccati cammakārasatthaṁ, tāya kantanalikhitānaṁ vasena katattā suṭṭhu niṭṭhitaṁ. Tanutāṇāyā ti yathā taṁ cammaṁ saṅgāme sarānaṁ paṭihantave sarīratāṇaṁ upeti, sare paṭihanitvā sarīraṁ rakkhati. Sukhāvaho ti mahārāja, aham-pi amhākaṁ [PTS 6.455] rañño paccāmittānaṁ vāraṇatthena taṁ saraparittāṇacammaṁ viya sukhāvaho. Dukkhanudo ti kāyikasukhacetasikasukhañca āvahāmi, dukkhañca nudemi. Matin-ti tasmā tava matiṁ paññaṁ usuṁ tena palasatacammena viya attano matiyā paṭihanissāmīti.

Taṁ sutvā rājā cintesi: “Gahapatiputto kiṁ katheti, yathā kira ahaṁ etassa karissāmi, evaṁ vedeharājā mama puttadārānaṁ kammakāraṇaṁ karissati, na jānāti mama puttadārānaṁ ārakkhassa susaṁvihitabhāvaṁ, ‘idāni māressatī’ ti maraṇabhayena vilapati, nāssa vacanaṁ saddahāmī” ti. Mahāsatto: “Ayaṁ maṁ maraṇabhayena kathetīti maññati, jānāpessāmi nan”-ti cintetvā āha:

750. Iṅgha passa mahārāja, suññaṁ antepuraṁ tava,
Orodhā ca kumārā ca, tava mātā ca khattiya,
Umaṅgā nīharitvāna, vedehassupanāmitā ti.

Tattha umaṅgā ti mahārāja, mayā attano māṇave pesetvā pāsādā otarāpetvā jaṅghaumaṅgena āharāpetvā mahāumaṅgā nīharitvā bandhavā te vedehassa upanāmitāti.

Taṁ sutvā rājā cintesi: “Paṇḍito ativiya daḷhaṁ katvā katheti, mayā ca rattibhāge gaṅgāpasse nandādeviyā saddo viya suto, mahāpañño paṇḍito kadāci saccaṁ bhaṇeyyā” ti. So uppannabalavasoko pi satiṁ upaṭṭhāpetvā asocanto viya ekaṁ amaccaṁ pakkosāpetvā jānanatthāya pesento imaṁ gāthamāha.

751. Iṅgha antepuraṁ mayhaṁ, gantvāna vicinātha naṁ,
Yathā imassa vacanaṁ, saccaṁ vā yadi vā musā ti.

So saparivāro rājanivesanaṁ gantvā dvāraṁ vivaritvā anto pavisitvā hatthapāde bandhitvā mukhañca pidahitvā nāgadantakesu olaggite antepurapālake ca khujjavāmanakādayo ca bhājanāni bhinditvā tattha tattha vippakiṇṇakhādanīyabhojanīyañca ratanagharadvārāni vivaritvā kataratanavilopaṁ vivaṭadvāraṁ sirigabbhañca yathāvivaṭehi eva vātapānehi pavisitvā caramānaṁ kākagaṇañca [PTS 6.456] chaḍḍitagāmasadisaṁ susānabhūmiyaṁ viya ca nissirikaṁ rājanivesanañca disvā punāgantvā rañño ārocento āha:

752. Evametaṁ mahārāja, yathā āha mahosadho,
Suññaṁ antepuraṁ sabbaṁ, kākapaṭṭanakaṁ yathā ti.

Tattha kākapaṭṭanakaṁ yathā ti macchagandhena āgatehi kākagaṇehi samākiṇṇo samuddatīre chaḍḍitagāmako viya.

Taṁ sutvā rājā catunnaṁ janānaṁ piyavippayogasambhavena sokena kampamāno: “Idaṁ mama dukkhaṁ gahapatiputtaṁ nissāya uppannan”-ti daṇḍena ghaṭṭito āsīviso viya bodhisattassa ativiya kujjhi. Mahāsatto tassākāraṁ disvā: “Ayaṁ rājā mahāyaso kadāci kodhavasena ‘kiṁ mama etehī’ ti khattiyamānena maṁ viheṭheyya, yaṁnūnāhaṁ nandādeviṁ iminā adiṭṭhapubbaṁ viya karonto tassā sarīravaṇṇaṁ vaṇṇeyyaṁ. Atha so taṁ anussaritvā ‘sacāhaṁ mahosadhaṁ māressāmi, evarūpaṁ itthiratanaṁ na labhissāmi, amārento puna taṁ labhissāmī’ ti attano bhariyāya sinehena na kiñci mayhaṁ karissatī” ti cintetvā attano anurakkhaṇatthaṁ pāsāde ṭhito va rattakambalantarā suvaṇṇavaṇṇaṁ bāhuṁ nīharitvā tassā gatamaggācikkhanavasena vaṇṇento āha:

753. Ito gatā mahārāja, nārī sabbaṅgasobhanā,
Kosambaphalakasussoṇī, haṁsagaggarabhāṇinī.

754. Ito nītā mahārāja, nārī sabbaṅgasobhanā,
Koseyyavasanā sāmā, jātarūpasumekhalā.

755. Surattapādā kalyāṇī, suvaṇṇamaṇimekhalā,
Pārevatakkhī sutanū, bimboṭṭhā tanumajjhimā.

756. Sujātā bhujalaṭṭhīva, vedīva tanumajjhimā,
Dīghassā kesā asitā, īsakaggapavellitā.

757. Sujātā migachāpāva, hemantaggisikhāriva,
Nadīva giriduggesu, sañchannā khuddaveḷubhi.

758. Nāganāsūru [PTS 6.457] kalyāṇī, paramā timbarutthanī,
Nātidīghā nātirassā, nālomā nātilomasā ti.

Tattha ito ti umaṅgaṁ dasseti. Kosambaphalakasussoṇī ti visālakañcanaphalakaṁ viya sundarasoṇī. Haṁsagaggarabhāṇinī ti gocaratthāya vicarantānaṁ haṁsapotakānaṁ viya gaggarena madhurena sarena samannāgatā. Koseyyavasanā ti kañcanakhacitakoseyyavatthavasanā. Sāmā ti suvaṇṇasāmā. Pārevatakkhī ti pañcasu pasādesu rattaṭṭhāne pārevatasakuṇisadisakkhī. Sutanū ti sobhanasarīrā. Bimboṭṭhā ti bimbaphalaṁ viya surajjitamaṭṭhoṭṭhapariyosānā. Tanumajjhimā ti karamitatanumajjhimā. Sujātā bhujalaṭṭhīvā ti vijambhanakāle vāteritarattapallavavilāsinī sujātā bhujalatā viya virocati. Vedīvā ti kañcanavedi viya tanumajjhimā. Īsakaggapavellitā ti īsakaṁ aggesu onatā. Īsakaggapavellitā vā nettiṁsāya aggaṁ viya vinatā.

Migachāpāvā ti pabbatasānumhi sujātā ekavassikabyagghapotikā viya vilāsakuttiyuttā. Hemantaggisikhārivā ti obhāsasampannatāya hemante aggisikhā viya sobhati. Khuddaveḷubhī ti yathā khuddakehi udakaveḷūhi sañchannā nadī sobhati, evaṁ tanukalomāya lomarājiyā sobhati. Kalyāṇī ti chavimaṁsakesanhāruaṭṭhīnaṁ vasena pañcavidhena kalyāṇena samannāgatā. Paramā timbarutthanī ti timbarutthanī paramā uttamā, suvaṇṇaphalake ṭhapitasuvaṇṇavaṇṇatimbaruphaladvayamivassā susaṇṭhānasampannaṁ nirantaraṁ thanayugalaṁ.

Evaṁ mahāsatte tassā rūpasiriṁ vaṇṇenteva tassa sā pubbe adiṭṭhapubbā viya ahosi, balavasinehaṁ uppādesi. Athassa sinehuppattibhāvaṁ ñatvā mahāsatto anantaraṁ gāthamāha.

759. Nandāya nūna maraṇena, nandasi sirivāhana,
Ahañca nūna nandā ca, gacchāma samasādhanan-ti.

Tattha sirivāhanā ti sirisampannavāhana mahārāja, nūna tvaṁ evaṁ uttamarūpadharāya nandāya maraṇena nandasīti vadati. Gacchāmā ti sace hi tvaṁ maṁ māressasi, ekaṁseneva amhākaṁ rājā nandaṁ māressati. Iti nandā ca ahañca yamassa santikaṁ gamissāma, yamo amhe ubho disvā nandaṁ mayham-eva dassati, tassa tuyhaṁ maṁ māretvā tādisaṁ itthiratanaṁ alabhantassa kiṁ rajjena, nāhaṁ attano maraṇena parihāniṁ passāmi, devā ti.

Iti [PTS 6.458] mahāsatto ettake ṭhāne nandam-eva vaṇṇesi, na itare tayo jane. Kiṁkāraṇā? Sattā hi nāma piyabhariyāsu viya sesesu ālayaṁ na karonti, mātaraṁ vā saranto puttadhītaro pi sarissatīti tasmā tam-eva vaṇṇesi, rājamātaraṁ pana mahallikābhāvena na vaṇṇesi. Ñāṇasampanne mahāsatte madhurassarena vaṇṇente yeva nandādevī āgantvā rañño purato ṭhitā viya ahosi. Tato rājā cintesi: “Ṭhapetvā mahosadhaṁ añño mama bhariyaṁ ānetuṁ samattho nāma natthī” ti. Athassa naṁ sarantassa soko uppajji. Atha naṁ mahāsatto: “Mā cintayittha, mahārāja, devī ca te putto ca mātā ca tayo pi āgacchissanti, mama gamanamevettha pamāṇaṁ, tasmā tvaṁ assāsaṁ paṭilabha, narindā” ti rājānaṁ assāsesi. Atha rājā cintesi: “Ahaṁ attano nagaraṁ surakkhitaṁ sugo pitaṁ kārāpetvā imaṁ upakārinagaraṁ ettakena balavāhanena parikkhipitvāva ṭhito. Ayaṁ pana paṇḍito evaṁ sugo pitā pi mama nagarā deviñca me puttañca mātarañca ānetvā vedehassa dāpesi. Amhesu ca evaṁ parivāretvā ṭhitesveva ekassa pi ajānantassa vedehaṁ sasenāvāhanaṁ palāpesi. Kiṁ nu kho dibbamāyaṁ jānāti, udāhu cakkhumohanan”-ti. Atha naṁ pucchanto āha:

760. Dibbaṁ adhīyase māyaṁ, akāsi cakkhumohanaṁ,
Yo me amittaṁ hatthagataṁ, vedehaṁ parimocayī ti.

Taṁ sutvā mahāsatto: “Ahaṁ dibbamāyaṁ jānāmi, paṇḍitā hi nāma dibbamāyaṁ uggaṇhitvā bhaye sampatte attānam-pi param-pi dukkhato mocayantiyevā” ti vatvā āha:

761. Adhīyanti mahārāja, dibbamāyidha paṇḍitā,
Te mocayanti attānaṁ, paṇḍitā mantino janā.

762. Santi māṇavaputtā me, kusalā sandhichedakā,
Yesaṁ katena maggena, vedaho mithilaṁ gato ti.

Tattha dibbamāyidhā ti dibbamāyaṁ idha. Māṇavaputtā ti upaṭṭhākataruṇayodhā. Yesaṁ katenā ti yehi katena. Maggenā ti alaṅkataumaṅgena.

Taṁ [PTS 6.459] sutvā rājā: “Alaṅkataumaṅgena kira gato, kīdiso nu kho umaṅgo” ti umaṅgaṁ daṭṭhukāmo ahosi. Athassa icchitaṁ ñatvā mahāsatto: “Rājā umaṅgaṁ daṭṭhukāmo, dassessāmissa umaṅgan”-ti dassento āha:

763. Iṅgha passa mahārāja, umaṅgaṁ sādhu māpitaṁ,
Hatthīnaṁ atha assānaṁ, rathānaṁ atha pattinaṁ,
Ālokabhūtaṁ tiṭṭhantaṁ, umaṅgaṁ sādhu māpitan-ti.

Tattha hatthīnan-ti iṭṭhakakammacittakammavasena katānaṁ etesaṁ hatthi-ādīnaṁ pantīhi upasobhitaṁ alaṅkatadevasabhāsadisaṁ ekobhāsaṁ hutvā tiṭṭhantaṁ umaṅgaṁ passa, devā ti.

Evañca pana vatvā: “Mahārāja, mama paññāya māpite candassa ca sūriyassa ca uṭṭhitaṭṭhāne viya pākaṭe alaṅkataumaṅge asītimahādvārāni catusaṭṭhicūḷadvārāni ekasatasayanagabbhe anekasatadīpagabbhe ca passa, mayā saddhiṁ samaggo sammodamāno hutvā attano balena saddhiṁ upakārinagaraṁ pavisa, devā” ti nagaradvāraṁ vivarāpesi. Rājā ekasatarājaparivāro nagaraṁ pāvisi. Mahāsatto pāsādā oruyha rājānaṁ vanditvā saparivāraṁ ādāya umaṅgaṁ pāvisi. Rājā alaṅkatadevasabhaṁ viya umaṅgaṁ disvā bodhisattassa guṇe vaṇṇento āha:

764. Lābhā vata videhānaṁ, yassimedisā paṇḍitā,
Ghare vasanti vijite, yathā tvaṁsi mahosadhā ti.

Tattha videhānan-ti evarūpānaṁ paṇḍitānaṁ ākarassa uṭṭhānaṭṭhānabhūtassa videhānaṁ janapadassa lābhā vata. Yassimedisā ti yassa ime evarūpā paṇḍitā upāyakusalā santike vā ekaghare vā ekajanapade vā ekaraṭṭhe vā vasanti, tassa pi lābhā vata. Yathā tvaṁsī ti yathā tvaṁ asi, tādisena paṇḍitena saddhiṁ yeva ekaraṭṭhe vā ekajanapade vā ekanagare vā ekaghare vā vasituṁ labhanti. Tesaṁ videharaṭṭhavāsīnañceva mithilanagaravāsīnañca tayā saddhiṁ ekato vasituṁ labhantānaṁ lābhā vatāti vadati.

Athassa [PTS 6.460] mahāsatto ekasatasayanagabbhe dasseti. Ekassa dvāre vivaṭe sabbesaṁ vivarīyati. Ekassa dvāre pidahite sabbesaṁ pidhīyati. Rājā umaṅgaṁ olokento purato gacchati, paṇḍito pana pacchato. Sabbā senā umaṅgam-eva pāvisi. Rājā umaṅgato nikkhami. Paṇḍito tassa nikkhantabhāvaṁ ñatvā sayaṁ nikkhamitvā aññesaṁ nikkhamituṁ adatvā umaṅgadvāraṁ pidahanto āṇiṁ akkami. Tāvadeva asītimahādvārāni catusaṭṭhicūḷadvārāni ekasatasayanagabbhadvārāni anekasatadīpagabbhadvārāni ca ekappahāreneva pidahiṁsu. Sakalo umaṅgo lokantariyanirayo viya andhakāro ahosi. Mahājano bhītatasito ahosi. Mahāsatto hiyyo umaṅgaṁ pavisanto yaṁ khaggaṁ vāluke ṭhapesi, taṁ gahetvā bhūmito aṭṭhārasahatthubbedhaṁ ākāsaṁ ullaṅghitvā oruyha rājānaṁ hatthe gahetvā asiṁ uggiritvā tāsetvā: “Mahārāja, sakalajambudīpe rajjaṁ kassa rajjan”-ti pucchi. So bhīto: “Tuyham-eva paṇḍitā” ti vatvā: “Abhayaṁ me dehī” ti āha. “Mā bhāyittha, mahārāja, nāhaṁ taṁ māretukāmatāya khaggaṁ parāmasiṁ, mama paññānubhāvaṁ dassetuṁ parāmasin”-ti khaggaṁ rañño adāsi. Atha naṁ khaggaṁ gahetvā ṭhitaṁ: “Mahārāja, sace maṁ māretukāmosi, idāneva iminā khaggena mārehi. Atha abhayaṁ dātukāmo, abhayaṁ dehī” ti āha. “Paṇḍita, mayā tuyham-pi abhayaṁ dinnam-eva, tvaṁ mā cintayī” ti asiṁ ṭhapetvā ubho pi aññamaññaṁ adubbhāya sapathaṁ kariṁsu.

Atha rājā bodhisattaṁ āha: “paṇḍita, evaṁ ñāṇabalasampanno hutvā rajjaṁ kasmā na gaṇhāsī” ti? “Mahārāja, ahaṁ icchamāno ajjeva sakalajambudīpe rājāno māretvā rajjaṁ gaṇheyyaṁ, paraṁ māretvā ca yasaggahaṇaṁ nāma paṇḍitehi na pasatthan”-ti. “Paṇḍita, mahājano dvāraṁ alabhamāno paridevati, umaṅgadvāraṁ vivaritvā mahājanassa jīvitadānaṁ dehī” ti. So dvāraṁ vivari, sakalo umaṅgo ekobhāso ahosi. Mahājano assāsaṁ paṭilabhi. Sabbe rājāno attano senāya saddhiṁ nikkhamitvā paṇḍitassa santikaṁ āgamiṁsu. So raññā saddhiṁ visālamāḷake aṭṭhāsi. Atha [PTS 6.461] naṁ te rājāno āhaṁsu: “Paṇḍita, taṁ nissāya jīvitaṁ laddhaṁ, sace muhuttaṁ umaṅgadvāraṁ na vivarittha, sabbesaṁ no tattheva maraṇaṁ abhavissā” ti. “Na mahārājāno idāneva tumhehi maññeva nissāya jīvitaṁ laddhaṁ, pubbe pi laddhaṁyevā” ti. “Kadā, paṇḍitā” ti? “Ṭhapetvā amhākaṁ nagaraṁ sakalajambudīpe rajjaṁ gahetvā uttarapañcālanagaraṁ gantvā uyyāne jayapānaṁ pātuṁ surāya paṭiyattakālaṁ sarathā” ti? “Āma, paṇḍitā” ti. Tadā esa rājā kevaṭṭena saddhiṁ dummantitena visayojitāya surāya ceva macchamaṁsehi ca tumhe māretuṁ kiccamakāsi. Athāhaṁ: “Mādise paṇḍite dharamāne ime anāthamaraṇaṁ mā marantū” ti attano yodhe pesetvā sabbabhājanāni bhindāpetvā etesaṁ mantaṁ bhinditvā tumhākaṁ jīvitadānaṁ adāsinti.

Te sabbe pi ubbiggamānasā hutvā cūḷanirājānaṁ pucchiṁsu: “Saccaṁ kira, mahārājā” ti? “Āma, mayā kevaṭṭassa kathaṁ gahetvā kataṁ, saccam-eva paṇḍito kathetī” ti. Te sabbe pi mahāsattaṁ āliṅgitvā: “Paṇḍita, tvaṁ sabbesaṁ no patiṭṭhā jāto, taṁ nissāya mayaṁ jīvitaṁ labhimhā” ti sabbapasādhanehi mahāsattassa pūjaṁ kariṁsu. Paṇḍito rājānaṁ āha: “mahārāja, tumhe mā cintayittha, pāpamittasaṁsaggasseva esa doso, ime rājāno khamāpethā” ti. Rājā: “Mayā duppurisaṁ nissāya tumhākaṁ evarūpaṁ kataṁ, esa mayhaṁ doso, khamatha me dosaṁ, puna evarūpaṁ na karissāmī” ti khamāpesi. Te aññamaññaṁ accayaṁ desetvā samaggā sammodamānā ahesuṁ. Atha rājā bahūni khādanīyabhojanīyagandhamālādīni āharāpetvā sabbehi saddhiṁ sattāhaṁ umaṅge yeva kīḷitvā nagaraṁ pavisitvā mahāsattassa mahāsakkāraṁ kāretvā ekasatarājaparivuto mahātale nisīditvā paṇḍitaṁ attano santike vasāpetukāmatāya āha:

765. Vuttiñca parihārañca, diguṇaṁ bhattavetanaṁ,
Dadāmi vipule bhoge, bhuñja kāme ramassu ca,
Mā videhaṁ paccagamā, kiṁ videho karissatī ti.

Tattha vuttin-ti yasanissitaṁ jīvitavuttiṁ. Parihāran-ti gāmanigamadānaṁ. Bhattan-ti nivāpaṁ. Vetanan-ti paribbayaṁ. Bhoge ti aññe pi te vipule bhoge dadāmi.

Paṇḍito [PTS 6.462] taṁ paṭikkhipanto āha:

766. Yo cajetha mahārāja, bhattāraṁ dhanakāraṇā,
Ubhinnaṁ hoti gārayho, attano ca parassa ca,
Yāva jīveyya vedeho, nāññassa puriso siyā.

767. Yo cajetha mahārāja, bhattāraṁ dhanakāraṇā,
Ubhinnaṁ hoti gārayho, attano ca parassa ca,
Yāva tiṭṭheyya vedeho, nāññassa vijite vase ti.

Tattha attano ca parassa cā ti evarūpañhi: “Dhanakāraṇā mayā attano bhattāraṁ pariccajantena pāpaṁ katan”-ti attā pi attānaṁ garahati, “iminā dhanakāraṇā attano bhattā pariccatto, pāpadhammo ayan”-ti paro pi garahati. Tasmā na sakkā tasmiṁ dharante mayā aññassa vijite vasitunti.

Atha naṁ rājā āha: “tena hi, paṇḍita, tava rañño divaṅgatakāle idhāgantuṁ paṭiññaṁ dehī” ti. So: “Sādhu, deva, ahaṁ jīvanto āgamissāmī” ti āha. Athassa rājā sattāhaṁ mahāsakkāraṁ katvā sattāhaccayena puna āpucchanakāle: “Ahaṁ te, paṇḍita, idañcidañca dammī” ti vadanto gāthamāha.

768. Dammi nikkhasahassaṁ te, gāmāsītiñca kāsisu,
Dāsisatāni cattāri, dammi bhariyāsatañca te,
Sabbaṁ senaṅgamādāya, sotthiṁ gaccha mahosadhā ti.

Tattha nikkhasahassan-ti pañcasuvaṇṇena nikkhena nikkhānaṁ sahassaṁ. Gāmā ti ye gāmā saṁvacchare saṁvacchare sahassasahassuṭṭhānakā, te ca gāme te dammi. Kāsisū ti kāsiraṭṭhe. Taṁ videharaṭṭhassa āsannaṁ, tasmā tatthassa asītigāme adāsi.

So pi rājānaṁ āha: “mahārāja, tumhe bandhavānaṁ mā cintayittha, ahaṁ mama rañño gamanakāle yeva ‘mahārāja, nandādeviṁ mātuṭṭhāne ṭhapeyyāsi, pañcālacandaṁ kaniṭṭhaṭṭhāne’ ti vatvā dhītāya te abhisekaṁ dāpetvā rājānaṁ uyyojesiṁ, mātarañca deviñca puttañca sīgham-eva pesessāmī” ti. So: “Sādhu, paṇḍitā” ti attano dhītu dātabbāni dāsidāsavatthālaṅkārasuvaṇṇahiraññaalaṅkatahatthiassarathādīni: “Imāni tassā dadeyyāsī” ti mahāsattaṁ paṭicchāpetvā senāvāhanassa kattabbakiccaṁ vicārento āha:

769. Yāva [PTS 6.463] dadantu hatthīnaṁ, assānaṁ diguṇaṁ vidhaṁ,
Tappentu annapānena, rathike pattikārake ti.

Tattha yāvā ti na kevalaṁ diguṇam-eva, yāva pahoti, tāva hatthīnañca assānañca yavagodhumādividhaṁ dethāti vadati. Tappentū ti yattakena te antarāmagge akilantā gacchanti, tattakaṁ dentā tappentu.

Evañca pana vatvā paṇḍitaṁ uyyojento āha:

770. Hatthī asse rathe pattī, gacchevādāya paṇḍita,
Passatu taṁ mahārājā, vedeho mithilaṁ gatan-ti.

Tattha mithilaṁ gatan-ti sotthinā taṁ mithilanagaraṁ sampattaṁ passatu.

Iti so paṇḍitassa mahantaṁ sakkāraṁ katvā uyyojesi. Te pi ekasatarājāno mahāsattassa sakkāraṁ katvā bahuṁ paṇṇākāraṁ adaṁsu. Tesaṁ santike upanikkhittakapurisā pi paṇḍitam-eva parivārayiṁsu. So mahantena parivārena parivuto maggaṁ paṭipajjitvā antarāmagge yeva cūḷaniraññā dinnagāmato āyaṁ āharāpetuṁ purise pesetvā videharaṭṭhaṁ sampāpuṇi. Senako pi kintarāmagge attano purisaṁ ṭhapesi: “Cūḷanirañño puna āgamanaṁ vā anāgamanaṁ vā jānitvā yassa kassaci āgamanañca mayhaṁ āroceyyāsī” ti. So tiyojanamatthake yeva mahāsattaṁ disvā āgantvā: “Paṇḍito mahantena parivārena āgacchatī” ti senakassa ārocesi. So taṁ sutvā rājakulaṁ agamāsi. Rājā pi pāsādatale ṭhito vātapānena olokento mahatiṁ senaṁ disvā: “Mahosadhapaṇḍitassa senā mandā, ayaṁ ativiya mahatī senā dissati, kiṁ nu kho cūḷanirājā āgato siyā” ti bhītatasito tamatthaṁ pucchanto āha:

771. Hatthī assā rathā pattī, senā padissate mahā,
Caturaṅginī bhīsarūpā, kiṁ nu maññasi paṇḍitā ti.

Athassa senako tamatthaṁ ārocento āha:

772. Ānando te mahārāja, uttamo paṭidissati,
Sabbaṁ senaṅgamādāya, sotthiṁ patto mahosadho ti.

Taṁ sutvā rājā āha: “senaka, paṇḍitassa senā mandā, ayaṁ pana [PTS 6.464] mahatī” ti. “Mahārāja, cūḷanirājā tena pasādito bhavissati, tenassa pasannena dinnā bhavissatī” ti. Rājā nagare bheriṁ carāpesi: “Nagaraṁ alaṅkaritvā paṇḍitassa paccuggamanaṁ karontū” ti. Nāgarā tathā kariṁsu. Paṇḍito nagaraṁ pavisitvā rājakulaṁ gantvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Atha naṁ rājā uṭṭhāya āliṅgitvā pallaṅkavaragato paṭisanthāraṁ karonto āha:

773. Yathā petaṁ susānasmiṁ, chaḍḍetvā caturo janā,
Evaṁ kapilayye tyamha, chaḍḍayitvā idhāgatā.

774. Atha tvaṁ kena vaṇṇena, kena vā pana hetunā,
Kena vā atthajātena, attānaṁ parimocayī ti.

Tattha caturo janā ti paṇḍita, yathā nāma kālakataṁ caturo janā mañcakena susānaṁ netvā tattha chaḍḍetvā anapekkhā gacchanti, evaṁ kapilayye raṭṭhe taṁ chaḍḍetvā mayaṁ imāgatā ti attho. Kena vaṇṇenā ti kena kāraṇena. Hetunā ti paccayena. Atthajātenā ti atthena. Attānaṁ parimocayī ti amittahatthagato kena kāraṇena paccayena kena atthena tvaṁ attānaṁ parimocesīti pucchati.

Tato mahāsatto āha:

775. Atthaṁ atthena vedeha, mantaṁ mantena khattiya,
Parivārayiṁ rājānaṁ, jambudīpaṁva sāgaro ti.

Tassattho: ahaṁ, mahārāja, tena cintitaṁ atthaṁ attano cintitena atthena, tena ca mantitaṁ mantaṁ attano mantitena mantena parivāresiṁ. Na kevalañca ettakam-eva, ekasatarājaparivāraṁ pana taṁ rājānaṁ jambudīpaṁ sāgaro viya parivārayissanti. Sabbaṁ attano katakammaṁ vitthāretvā kathesi.

Taṁ sutvā rājā ativiya tussi. Athassa paṇḍito cūḷaniraññā attano dinnaṁ paṇṇākāraṁ ācikkhanto āha:

776. Dinnaṁ nikkhasahassaṁ me, gāmāsīti ca kāsisu,
Dāsisatāni cattāri, dinnaṁ bhariyāsatañca me,
Sabbaṁ senaṅgamādāya, sotthināmhi idhāgato ti.

Tato rājā ativiya tuṭṭhapahaṭṭho mahāsattassa guṇaṁ vaṇṇento tam-eva udānaṁ udānesi:

777. Susukhaṁ [PTS 6.465] vata saṁvāso, paṇḍitehīti senaka,
Pakkhīva pañjare baddhe macche jālagateriva,
Amittahatthattagate, mocayī no mahosadho ti.

Senako pi tassa vacanaṁ sampaṭicchanto tam-eva gāthamāha.

778. Evametaṁ mahārāja, paṇḍitā hi sukhāvahā,
Pakkhīva pañjare baddhe, macche jālagateriva,
Amittahatthattagate, mocayī no mahosadho ti.

Atha rājā nagare chaṇabheriṁ carāpetvā: “Sattāhaṁ mahāchaṇaṁ karontu, yesaṁ mayi sineho atthi, te sabbe paṇḍitassa sakkāraṁ sammānaṁ karontū” ti āṇāpento āha:

779. Āhaññantu sabbavīṇā, bheriyo dindimāni ca,
Dhamentu māgadhā saṅkhā, vaggū nadantu dundubhī ti.

Tattha āhaññantū ti vādiyantu. Māgadhā saṅkhā ti magadharaṭṭhe sañjātā saṅkhā. Dundubhī ti mahābheriyo.

Atha te nāgarā ca jānapadā ca pakatiyā pi paṇḍitassa sakkāraṁ kātukāmā bherisaddaṁ sutvā atirekataraṁ akaṁsu. Tamatthaṁ pakāsento satthā āha:

780. Orodhā ca kumārā ca, vesiyānā ca brāhmaṇā,
Bahuṁ annañca pānañca, paṇḍitassābhihārayuṁ.

781. Hatthārohā anīkaṭṭhā, rathikā pattikārakā,
Bahuṁ annañca pānañca, paṇḍitassābhihārayuṁ.

782. Samāgatā jānapadā, negamā ca samāgatā,
Bahuṁ annañca pānañca, paṇḍitassābhihārayuṁ.

783. Bahujano pasannosi, disvā paṇḍitamāgataṁ,
Paṇḍitamhi anuppatte, celukkhepo avattathā ti.

Tattha orodhā ti udumbaradeviṁ ādiṁ katvā antepurikā. Abhihārayun-ti abhihārāpesuṁ, pahiṇiṁsū ti attho. Bahujano ti bhikkhave, nagaravāsino ca catudvāragāmavāsino ca janapadavāsino cāti bahujano pasanno ahosi. Disvā paṇḍitamāgatan-ti paṇḍitaṁ mithilaṁ āgataṁ disvā. Avattathā ti paṇḍitamhi mithilaṁ anuppatte: “Ayaṁ no paṭhamam-eva paccāmittavasaṁ gataṁ rājānaṁ [PTS 6.466] mocetvā pesetvā pacchā ekasatarājāno aññamaññaṁ khamāpetvā samagge katvā cūḷaniṁ pasādetvā tena dinnaṁ mahantaṁ yasaṁ ādāya āgato” ti tuṭṭhacittena janena pavattito celukkhepo pavattatha.

Atha mahāsatto chaṇāvasāne rājakulaṁ āgantvā: “Mahārāja, cūḷanirañño mātarañca deviñca puttañca sīghaṁ pesetuṁ vaṭṭatī” ti āha. “Sādhu, tāta, pesehī” ti. So tesaṁ tiṇṇaṁ janānaṁ mahantaṁ sakkāraṁ katvā attanā saddhiṁ āgatasenāya pi sakkāraṁ sammānaṁ kāretvā te tayo jane mahantena parivārena attano purisehi saddhiṁ pesesi. Raññā attano dinnā satabhariyā ca cattāri dāsisatāni ca nandādeviyā saddhiṁ pesesi, attanā saddhiṁ āgatasenam-pi tehi saddhiṁ yeva pesesi. Te mahantena parivārena uttarapañcālanagaraṁ pāpuṇiṁsu. Atha rājā mātaraṁ pucchi: “Kiṁ, amma, vedeharājena te saṅgaho kato” ti? “Kiṁ tāta, kathesi, maṁ devatāṭhāne ṭhapetvā sakkāramakāsi, nandādevim-pi mātuṭṭhāne ṭhapesi, pañcālacandaṁ kaniṭṭhabhātikaṭṭhāne ṭhapesī” ti. Taṁ sutvā rājā ativiya tussitvā bahuṁ paṇṇākāraṁ pesesi. Tato paṭṭhāya te ubho pi samaggā sammodamānā vasiṁsūti.

Mahāumaṅgakaṇḍaṁ niṭṭhitaṁ.

Dakarakkhasapañho

Pañcālacandī videharaññā piyā ahosi manāpā. Sā dutiye saṁvacchare puttaṁ vijāyi. Tassa dasame saṁvacchare vedeharājā kālamakāsi. Bodhisatto tassa chattaṁ ussāpetvā: “Deva, ahaṁ tava ayyakassa cūḷanirañño santikaṁ gamissāmī” ti āpucchi. Paṇḍita, mā maṁ daharaṁ chaḍḍetvā gamittha, ahaṁ taṁ pituṭṭhāne ṭhapetvā sakkāraṁ karissāmīti. Pañcālacandī pi naṁ: “Paṇḍita, tumhākaṁ gatakāle aññaṁ paṭisaraṇaṁ natthi, mā gamitthā” ti yāci. So pi: “Mayā rañño paṭiññā dinnā, na sakkā agantun”-ti mahājanassa kalunaṁ paridevantasseva attano upaṭṭhāke gahetvā nagarā nikkhamitvā uttarapañcālanagaraṁ gato. Rājā tassāgamanaṁ sutvā paccuggantvā mahantena sakkārena nagaraṁ pavesetvā mahantaṁ gehaṁ datvā ṭhapetvā paṭhamadinne [PTS 6.467] asītigāme na aññaṁ bhogaṁ adāsi. So taṁ rājānaṁ upaṭṭhāsi.

Tadā bherī nāma paribbājikā rājagehe bhuñjati, sā paṇḍitā byattā. Tāya mahāsatto na diṭṭhapubbo, “mahosadhapaṇḍito kira rājānaṁ upaṭṭhātī” ti saddam-eva suṇāti. Tena pi sā na diṭṭhapubbā, “bherī nāma paribbājikā rājagehe bhuñjatī” ti saddam-eva suṇāti. Nandādevī pana: “Piyavippayogaṁ katvā amhe kilamāpesī” ti bodhisatte anattamanā ahosi. Sā pañcasatā vallabhitthiyo āṇāpesi: “Mahosadhassa ekaṁ dosaṁ upadhāretvā rañño antare paribhindituṁ vāyamathā” ti. Tā tassa antaraṁ olokentiyo vicaranti.

Athekadivasaṁ sā paribbājikā bhuñjitvā rājagehā nikkhantī bodhisattaṁ rājupaṭṭhānaṁ āgacchantaṁ rājaṅgaṇe passi. So taṁ vanditvā aṭṭhāsi. Sā: “Ayaṁ kira paṇḍito, jānissāmi tāvassa paṇḍitabhāvaṁ vā apaṇḍitabhāvaṁ vā” ti hatthamuddāya pañhaṁ pucchantī bodhisattaṁ oloketvā hatthaṁ pasāresi. Sā kira: “Kīdisaṁ, paṇḍita, rājā taṁ paradesato ānetvā idāni paṭijaggati, na paṭijaggatī” ti manasāva pañhaṁ pucchi. Bodhisatto: “Ayaṁ hatthamuddāya maṁ pañhaṁ pucchatī” ti ñatvā pañhaṁ vissajjento hatthamuṭṭhiṁ akāsi. So kira: “Ayye, mama paṭiññaṁ gahetvā pakkositvā idāni rājā gāḷhamuṭṭhiva jāto, na me apubbaṁ kiñci detī” ti manasāva pañhaṁ vissajjesi. Sā taṁ kāraṇaṁ ñatvā hatthaṁ ukkhipitvā attano sīsaṁ parāmasi. Tena idaṁ dasseti: “Paṇḍita, sace kilamasi, mayaṁ viya kasmā na pabbajasī” ti? Taṁ ñatvā mahāsatto attano kucchiṁ parāmasi. Tena idaṁ dasseti: “Ayye, mama positabbā puttadārā bahutarā, tena na pabbajāmī” ti. Iti sā hatthamuddāya pañhaṁ pucchitvā attano āvāsam-eva agamāsi. Mahāsatto pi taṁ vanditvā rājupaṭṭhānaṁ gato.

Nandādeviyā payuttā vallabhitthiyo sīhapañjare ṭhitā taṁ kiriyaṁ disvā cūḷanirañño santikaṁ gantvā: “Deva, mahosadho bheriparibbājikāya saddhiṁ ekato hutvā tumhākaṁ rajjaṁ gaṇhitukāmo, tumhākaṁ paccatthiko hotī” ti paribhindiṁsu. Rājā āha: “kiṁ vo diṭṭhaṁ vā sutaṁ vā” ti? Mahārāja [PTS 6.468], paribbājikā bhuñjitvā otarantī mahosadhaṁ disvā rājānaṁ hatthatalaṁ viya khalamaṇḍalaṁ viya ca samaṁ katvā: “Rajjaṁ attano hatthagataṁ kātuṁ sakkosī” ti hatthaṁ pasāresi. Mahosadho pi khaggaggahaṇākāraṁ dassento: “Katipāhaccayena sīsaṁ chinditvā rajjaṁ attano hatthagataṁ karissāmī” ti muṭṭhiṁ akāsi. Sā: “Sīsam-eva chindāhī” ti attano hatthaṁ ukkhipitvā sīsaṁ parāmasi. Mahosadho: “Majjhe yeva naṁ chindissāmī” ti kucchiṁ parāmasi. Appamattā, mahārāja, hotha, mahosadhaṁ ghātetuṁ vaṭṭatīti. So tāsaṁ kathaṁ sutvā cintesi: “Na sakkā paṇḍitena mayi dussituṁ, paribbājikaṁ pucchissāmī” ti.

So punadivase paribbājikāya bhuttakāle taṁ upasaṅkamitvā pucchi: “Ayye, kacci te mahosadhapaṇḍito diṭṭho” ti? “Āma, mahārāja, hiyyo ito bhuñjitvā nikkhantiyā diṭṭho” ti. “Koci pana vo kathāsallāpo ahosī” ti. “Mahārāja, sallāpo natthi, ‘so pana paṇḍito’ ti sutvā ‘sace paṇḍito, idaṁ jānissatī’ ti hatthamuddāya naṁ pañhaṁ pucchantī: “Paṇḍita, kacci te rājā pasāritahattho, na saṅkucitahattho, kacci te saṅgaṇhātī” ti hatthaṁ pasāresiṁ. Paṇḍito: “rājā mama paṭiññaṁ gahetvā pakkositvā idāni kiñci na detī” ti muṭṭhimakāsi. Athāhaṁ: “sace kilamasi, mayaṁ viya kasmā na pabbajasī” ti sīsaṁ parāmasiṁ. So: “mama posetabbā puttadārā bahutarā, tena na pabbajāmī” ti attano kucchiṁ parāmasīti. “Paṇḍito, ayye, mahosadho” ti? “Āma, mahārāja, pathavitale paññāya tena sadiso nāma natthī” ti. Rājā tassā kathaṁ sutvā taṁ vanditvā uyyojesi. Tassā gatakāle paṇḍito rājupaṭṭhānaṁ paviṭṭho. Atha naṁ pucchi: “Kacci te, paṇḍita, bherī nāma paribbājikā diṭṭhā” ti? “Āma, mahārāja, hiyyo ito nikkhantiṁ passiṁ, sā hatthamuddāya evaṁ maṁ pañhaṁ pucchi, ahañcassā tatheva vissajjesin”-ti tāya kathitaniyāmeneva kathesi. Rājā taṁ divasaṁ pasīditvā paṇḍitassa senāpatiṭṭhānaṁ adāsi, sabbakiccāni tam-eva paṭicchāpesi. Tassa yaso mahā ahosi.

Rañño dinnayasānantaram-eva so cintesi: “Raññā ekappahāreneva [PTS 6.469] mayhaṁ atimahantaṁ issariyaṁ dinnaṁ, rājāno kho pana māretukāmā pi evaṁ karonti yeva, yaṁnūnāhaṁ ‘mama suhadayo vā no vā’ ti rājānaṁ vīmaṁseyyaṁ, na kho panañño jānituṁ sakkhissati, bherī paribbājikā ñāṇasampannā, sā ekenupāyena jānissatī” ti. So bahūni gandhamālādīni gahetvā paribbājikāya āvāsaṁ gantvā taṁ pūjayitvā vanditvā: “Ayye, tumhehi rañño mama guṇakathāya kathitadivasato paṭṭhāya rājā ajjhottharitvā mayhaṁ atimahantaṁ yasaṁ deti, taṁ kho pana ‘sabhāvena vā deti, no vā’ ti na jānāmi, sādhu vatassa, sace ekenupāyena rañño mayi sinehabhāvaṁ jāneyyāthā” ti āha. Sā: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā punadivase rājagehaṁ gacchamānā dakarakkhasapañhaṁ nāma cintesi. Evaṁ kirassā ahosi: “Ahaṁ carapuriso viya hutvā upāyena rājānaṁ pañhaṁ pucchitvā ‘paṇḍitassa suhadayo vā, no vā’ ti jānissāmī” ti. Sā gantvā katabhattakiccā nisīdi. Rājā pi naṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Tassā etadahosi: “Sace rājā paṇḍitassa upari duhadayo bhavissati, pañhaṁ puṭṭho attano duhadayabhāvaṁ mahājanamajjhe yeva kathessati, taṁ ayuttaṁ, ekamante naṁ pañhaṁ pucchissāmī” ti. Sā: “Raho paccāsīsāmi, mahārājā” ti āha. Rājā manusse paṭikkamāpesi. Atha naṁ sā āha: “mahārāja, taṁ pañhaṁ pucchāmī” ti. “Puccha, ayye, jānanto kathessāmī” ti. Atha sā dakarakkhasapañhe paṭhamaṁ gāthamāha.

Sace vo vuyhamānānaṁ, sattannaṁ udakaṇṇave,
Manussabalimesāno, nāvaṁ gaṇheyya rakkhaso,
Anupubbaṁ kathaṁ datvā, muñcesi dakarakkhasā ti. (JA. 517.224).

Tattha sattannan-ti tumhākaṁ mātā ca nandādevī ca tikhiṇamantikumāro ca dhanusekhasahāyo ca purohito ca mahosadho ca tumhe cāti imesaṁ sattannaṁ. Udakaṇṇave ti gambhīravitthate udake. Manussabalimesāno ti manussabaliṁ gavesanto. Gaṇheyyā ti thāmasampanno dakarakkhaso udakaṁ dvidhā katvā nikkhamitvā taṁ nāvaṁ gaṇheyya, gahetvā ca pana: “Mahārāja, ime cha jane mama anupaṭipāṭiyā dehi, taṁ vissajjessāmī” ti vadeyya. Atha tvaṁ anupubbaṁ kathaṁ datvā muñcesi dakarakkhasā, kaṁ paṭhamaṁ datvā . . . pe. . . kaṁ chaṭṭhaṁ datvā dakarakkhasato muñceyyāsīti?

Taṁ [PTS 6.470] sutvā rājā attano yathājjhāsayaṁ kathento imaṁ gāthamāha.

Mātaraṁ paṭhamaṁ dajjaṁ, bhariyaṁ datvāna bhātaraṁ,
Tato sahāyaṁ datvāna, pañcamaṁ dajjaṁ brāhmaṇaṁ,
Chaṭṭhāhaṁ dajjamattānaṁ, neva dajjaṁ mahosadhan-ti. (JA. 517.225).

Tattha chaṭṭhāhan-ti ayye, pañcame khādite athāhaṁ: “Bho dakarakkhasa, mukhaṁ vivarā” ti vatvā tena mukhe vivaṭe daḷhaṁ kacchaṁ bandhitvā imaṁ rajjasiriṁ agaṇetvā: “Idāni maṁ khādā” ti tassa mukhe pateyyaṁ, na tveva jīvamāno mahosadhapaṇḍitaṁ dadeyyanti, ettakena ayaṁ pañho niṭṭhito.

Evaṁ ñātaṁ paribbājikāya rañño mahāsatte suhadayataṁ, na pana ettakeneva paṇḍitassa guṇo cando viya pākaṭo hoti. Tenassā etadahosi: “Ahaṁ mahājanamajjhe etesaṁ guṇaṁ kathayissāmi, rājā tesaṁ aguṇaṁ kathetvā paṇḍitassa guṇaṁ kathessati, evaṁ paṇḍitassa guṇo nabhe puṇṇacando viya pākaṭo bhavissatī” ti. Sā sabbaṁ antepurajanaṁ sannipātāpetvā ādito paṭṭhāya puna rājānaṁ tam-eva pañhaṁ pucchitvā tena tatheva vutte: “Mahārāja, tvaṁ ‘mātaraṁ paṭhamaṁ dassāmī’ ti vadasi, mātā nāma mahāguṇā, tuyhañca mātā na aññesaṁ mātusadisā. Bahūpakārā te esā” ti tassā guṇaṁ kathentī gāthādvayamāha.

Posetā te janettī ca, dīgharattānukampikā,
Chabbhī tayi padussati, paṇḍitā atthadassinī,
Aññaṁ upanisaṁ katvā, vadhā taṁ parimocayi.

Taṁ tādisiṁ pāṇadadiṁ, orasaṁ gabbhadhāriniṁ,
Mātaraṁ kena dosena, dajjāsi dakarakkhino ti. (JA. 517.226-227).

Tattha posetā ti daharakāle dve tayo vāre nhāpetvā pāyetvā bhojetvā taṁ posesi. Dīgharattānukampikā ti cirakālaṁ mudunā hitacittena anukampikā. Chambhī tayi padussatī ti yadā tayi chambhī nāma brāhmaṇo padussi, tadā sā paṇḍitā atthadassinī aññaṁ tava paṭirūpakaṁ katvā taṁ vadhā parimocayi.

Cūḷanissa kira mahācūḷanī nāma pitā ahosi. Sā imassa daharakāle purohitena saddhiṁ methunaṁ paṭisevitvā rājānaṁ visena mārāpetvā brāhmaṇassa chattaṁ ussāpetvā tassa aggamahesī hutvā ekadivasaṁ: “Amma, chātomhī” ti [PTS 6.471] vutte puttassa phāṇitena saddhiṁ pūvakhajjakaṁ dāpesi. Atha naṁ makkhikā parivārayiṁsu, so: “Imaṁ nimmakkhikaṁ katvā khādissāmī” ti thokaṁ paṭikkamitvā bhūmiyaṁ phāṇitabindūni pātetvā attano santike makkhikā pothetvā palāpesi. Tā gantvā itaraṁ phāṇitaṁ parivārayiṁsu. So nimmakkhikaṁ katvā khajjakaṁ khāditvā hatthaṁ dhovitvā mukhaṁ vikkhāletvā pakkāmi. Brāhmaṇo tassa taṁ kiriyaṁ disvā cintesi: “Ayaṁ dārako idāneva nimmakkhikaṁ phāṇitaṁ khādati, vuḍḍhippatto mama rajjaṁ na dassati, idāneva naṁ māressāmī” ti. So deviyā tamatthaṁ ārocesi.

Sā: “Sādhū, deva, ahaṁ tayi sinehena attano sāmikam-pi māresiṁ, iminā me ko attho, mahārāja, ekam-pi ajānāpetvā rahassena naṁ māressāmī” ti brāhmaṇaṁ vañcetvā: “Attheso upāyo” ti paṇḍitaṁ upāyakusalaṁ bhattakārakaṁ pakkosāpetvā: “Samma, mama putto cūḷanikumāro ca tava putto dhanusekhakumāro ca ekadivasaṁ jātā ekato kumāraparihārena vaḍḍhitā piyasahāyakā, chabbhibrāhmaṇo mama puttaṁ māretukāmo, tvaṁ tassa jīvitadānaṁ dehī” ti vatvā: “Sādhu, devi, kiṁ karomī” ti vutte: “Mama putto abhiṇhaṁ tava gehe hotu, tvañca te ca katipāhaṁ nirāsaṅkabhāvatthāya mahānase yeva supatha. Tato nirāsaṅkabhāvaṁ ñatvā tumhākaṁ sayanaṭṭhāne eḷakaṭṭhīni ṭhapetvā manussānaṁ sayanavelāya mahānase aggiṁ datvā kañci ajānāpetvā mama puttañca tava puttañca gahetvā aggadvāreneva nikkhamitvā tiroraṭṭhaṁ gantvā mama puttassa rājaputtabhāvaṁ anācikkhitvā jīvitaṁ anurakkhāhī” ti āha.

So: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Athassa sā ratanasāraṁ adāsi. So tathā katvā kumārañca puttañca ādāya maddaraṭṭhe sāgalanagaraṁ gantvā rājānaṁ upaṭṭhāsi. So porāṇabhattakārakaṁ apanetvā tassa taṁ ṭhānaṁ adāsi. Dve pi kumārā tena saddhiṁ yeva rājanivesanaṁ gacchanti. Rājā: “Kassete puttā kumārā” ti pucchi. Bhattakārako: “Mayhaṁ puttā” ti āha. “Nanu dve asadisā” ti? “Dvinnaṁ itthīnaṁ puttā, devā” ti. Te gacchante kāle vissāsikā hutvā maddarañño dhītāya saddhiṁ rājanivesane yeva kīḷanti. Atha cūḷanikumāro ca rājadhītā ca abhiṇhadassanena aññamaññaṁ paṭibaddhacittā ahesuṁ. Kīḷanaṭṭhāne kumāro rājadhītaraṁ geṇḍukam-pi pāsakam-pi āharāpeti. Anāharantiṁ sīse paharati, sā rodati. Athassā saddaṁ sutvā rājā: “Kena me dhītā pahaṭā” ti vadati. Dhātiyo āgantvā pucchanti. Kumārikā: “Sacāhaṁ ‘iminā pahaṭāmhī’ ti vakkhāmi, pitā me etassa rājadaṇḍaṁ karissatī” ti sinehena na katheti, “nāhaṁ kenaci pahaṭā” ti vadati.

Athekadivasaṁ maddarājā naṁ paharantaṁ addasa. Disvānassa etadahosi: “Ayaṁ kumāro na ca bhattakārakena sadiso abhirūpo pāsādiko ativiya achambhito, na iminā etassa puttena bhavitabban”-ti. So tato paṭṭhāya taṁ pariggaṇhi. Dhātiyo kīḷanaṭṭhāne khādanīyaṁ āharitvā rājadhītāya denti, sā aññesam-pi dārakānaṁ deti. Te jaṇṇunā patiṭṭhāya onatā gaṇhanti. Cūḷanikumāro pana ṭhitako va tassā hatthato acchinditvā gaṇhāti. Rājā pi taṁ kiriyaṁ addasa. Athekadivasaṁ cūḷanikumārassa geṇḍuko rañño cūḷasayanassa heṭṭhā pāvisi. Kumāro taṁ gaṇhanto attano issaramānena: “Imassa paccantarañño heṭṭhāsayane na pavisāmī” ti [PTS 6.472] taṁ daṇḍakena nīharitvā gaṇhi. Rājā tam-pi kiriyaṁ disvā: “Nicchayenesa na bhattakārakassa putto” ti taṁ pakkosāpetvā: “Kasseso putto” ti pucchi. “Mayhaṁ putto, devā” ti. “Ahaṁ tava puttañca aputtañca jānāmi, sabhāvaṁ me kathehi, no ce kathesi, jīvitaṁ te natthī” ti khaggaṁ uggiri. So maraṇabhayabhīto: “Kathemi, deva, raho pana paccāsīsāmī” ti vatvā raññā okāse kate abhayaṁ yācitvā yathābhūtaṁ ārocesi. Rājā tathato ñatvā attano dhītaraṁ alaṅkaritvā tassa pādaparicārikaṁ katvā adāsi.

Imesaṁ pana palātadivase: “Bhattakārako ca cūḷanikumāro ca bhattakārakassa putto ca mahānase paditte yeva daḍḍhā” ti sakalanagare ekakolāhalaṁ ahosi. Calākadevī pi taṁ pavattiṁ sutvā brāhmaṇassa ārocesi: “Deva, tumhākaṁ manoratho matthakaṁ patto, te kira tayo pi bhattagehe yeva daḍḍhā” ti. So tuṭṭhahaṭṭho ahosi. Calākadevīpi: “Cūḷanikumārassa aṭṭhīnī” ti eḷakassa aṭṭhīni āharāpetvā brāhmaṇassa dassetvā chaḍḍāpesi. Imamatthaṁ sandhāya paribbājikā: “Aññaṁ upanisaṁ katvā, vadhā taṁ parimocayī” ti āha. Sā hi eḷakassa aṭṭhīni: “Manussaaṭṭhīnī” ti dassetvā taṁ vadhā mocesi. Orasan-ti yāya tvaṁ ure katvā vaḍḍhito, taṁ orasaṁ piyaṁ manāpaṁ. Gabbhadhārinin-ti yāya tvaṁ kucchinā dhārito, taṁ evarūpaṁ mātaraṁ kena dosena dakarakkhasassa dassasīti.

Taṁ sutvā rājā: “Ayye, bahū mama mātu guṇā, ahañcassā mama upakārabhāvaṁ jānāmi, tato pi pana mam-eva guṇā bahutarā” ti mātu aguṇaṁ kathento imaṁ gāthādvayamāha.

Daharā viyalaṅkāraṁ, dhāreti apiḷandhanaṁ,
Dovārike anīkaṭṭhe, ativelaṁ pajagghati.

Atho pi paṭirājūnaṁ, sayaṁ dūtāni sāsati,
Mātaraṁ tena dosena, dajjāhaṁ dakarakkhino ti. (JA. 517.228-229).

Tattha daharā viyā ti mahallikā pi hutvā taruṇī viya. Dhāreti apiḷandhanan-ti piḷandhituṁ ayuttaṁ alaṅkāraṁ dhāreti. Sā kira vajirapūritaṁ kañcanamekhalaṁ piḷandhitvā rañño amaccehi saddhiṁ mahātale nisinnakāle aparāparaṁ caṅkamati, mekhalāsaddena rājanivesanaṁ ekaninnādaṁ hoti. Pajagghatī ti esā dovārike ca hatthi-ācariyādike anīkaṭṭhe ca, ye etissā ucchiṭṭhakam-pi bhuñjituṁ ayuttarūpā, te pi āmantetvā tehi saddhiṁ ativelaṁ mahāhasitaṁ hasati. Paṭirājūnan-ti aññesaṁ rājūnaṁ. Sayaṁ dūtāni sāsatī ti mama vacanena sayaṁ paṇṇaṁ likhitvā dūte pi peseti: “Mama mātā kāme paribhuñjanavayasmiṁ yeva ṭhitā, asukarājā kira āgantvā taṁ ānetū” ti. Te: “Mayaṁ rañño upaṭṭhākā, kasmā no evaṁ vadesī” ti paṭipaṇṇāni pesenti. Tesu parisamajjhe vāciyamānesu mama sīsaṁ chindanakālo viya hoti, mātaraṁ tena dosena dakarakkhasassa dassāmīti.

Atha paribbājikā: “Mahārāja [PTS 6.473], mātaraṁ tāva iminā dosena dehi, bhariyā pana te bahūpakārā” ti tassā guṇaṁ kathentī dve gāthā abhāsi:

Itthigumbassa pavarā, accantaṁ piyabhāṇinī,
Anuggatā sīlavatī, chāyāva anapāyinī.

Akkodhanā puññavatī, paṇḍitā atthadassinī,
Ubbariṁ kena dosena, ajjāsi dakarakkhino ti. (JA. 517.230-231).

Tattha itthigumbassā ti itthigaṇassa. Anuggatā ti daharakālato paṭṭhāya anugatā. “Akkodhanā” ti ādikena panassā guṇe katheti. Maddaraṭṭhe sāgalanagare vasanakāle pahaṭā pi tava āṇākaraṇabhayena tayi sinehena mātāpitūnaṁ na kathesi, evamesā akkodhanā puññavatī paṇḍitā atthadassinīti. Idaṁ daharakāle akkodhanādibhāvaṁ sandhāyāha. Ubbarin-ti orodhaṁ. Evaṁ guṇasampannaṁ nandādeviṁ kena dosena dakarakkhasassa dassasīti vadati.

So tassā aguṇaṁ kathento āha:

Khiḍḍāratisamāpannaṁ, anatthavasamāgataṁ,
Sā maṁ sakāna puttānaṁ, ayācaṁ yācate dhanaṁ.

Sohaṁ dadāmi sāratto, bahuṁ uccāvacaṁ dhanaṁ,
Suduccajaṁ cajitvāna, pacchā socāmi dummano,
Ubbariṁ tena dosena, dajjāhaṁ dakarakkhino ti. (JA. 517.232-233).
Tattha anatthavasamāgatanti tāya khiḍḍāratiyā kāmakīḷāya anatthakārakānaṁ kilesānaṁ vasaṁ āgataṁ maṁ viditvā. Sā manti sā nandādevī maṁ. Sakāna puttānanti yaṁ mayā attano puttadhītānañca bhariyānañca dinnaṁ piḷandhanaṁ, taṁ ayācitabbarūpaṁ mayhaṁ dehī ti yācati. Pacchā socāmīti sā dutiyadivase imāni piḷandhanāni raññā me dinnāni, āharathetānī ti tesaṁ rodantānaṁ omuñcitvā gaṇhāti. Athāhaṁ te rodamāne mama santikaṁ āgate disvā pacchā socāmi. Evaṁ dosakārikā esā. Iminā naṁ dosena dakarakkhasassa dassāmīti.

Atha naṁ paribbājikā: “Imaṁ tāva iminā dosena dehi, kaniṭṭho pana te tikhiṇamantikumāro upakārako, taṁ kena dosena dassatī” ti pucchantī āha:

Yenocitā [PTS 6.474] janapadā, ānītā ca paṭiggahaṁ,
Ābhataṁ pararajjebhi, abhiṭṭhāya bahuṁ dhanaṁ.

Dhanuggahānaṁ pavaraṁ, sūraṁ tikhiṇamantinaṁ,
Bhātaraṁ kena dosena, dajjāsi dakarakkhino ti. (JA. 517.234-235).

Tattha ocitā ti vaḍḍhitā. Paṭiggahan-ti yena ca tumhe paradese vasantā puna gehaṁ ānītā. Abhiṭṭhāyā ti abhibhavitvā. Tikhiṇamantinan-ti tikhiṇapaññaṁ.

So kira mātu brāhmaṇena saddhiṁ vasanakāle jāto. Athassa vayappattassa brāhmaṇo khaggaṁ hatthe datvā: “Imaṁ gahetvā maṁ upaṭṭhahā” ti āha. So brāhmaṇaṁ: “Pitā me” ti saññāya upaṭṭhāsi. Atha naṁ eko amacco: “Kumāra, na tvaṁ etassa putto, tava kucchigatakāle calākadevī rājānaṁ māretvā etassa chattaṁ ussāpesi, tvaṁ mahācūḷanirañño putto” ti āha. So kujjhitvā: “Ekena upāyena naṁ māressāmī” ti rājakulaṁ pavisanto taṁ khaggaṁ ekassa pādamūlikassa datvā aparaṁ: “Tvaṁ rājadvāre ‘mameso khaggo’ ti iminā saddhiṁ vivādaṁ kareyyāsī” ti vatvā pāvisi. Te kalahaṁ kariṁsu. So: “Kiṁ esa kalaho” ti ekaṁ purisaṁ pesesi. So āgantvā: “Khaggatthāyā” ti āha. Brāhmaṇo taṁ sutvā: “Kiṁ etan”-ti pucchi. So kira tumhehi mama dinnakhaggo parassa santakoti. “Kiṁ vadesi, tāta, tena hi āharāpehi, sañjānissāmi nan”-ti āha. So taṁ āharāpetvā kosato nikkaḍḍhitvā: “Passathā” ti taṁ sañjhānāpento viya upagantvā ekappahāreneva tassa sīsaṁ chinditvā attano pādamūle pātesi. Tato rājagehaṁ paṭijaggitvā nagaraṁ alaṅkaritvā tassa abhiseke upanīte mātā cūḷanikumārassa maddaraṭṭhe vasanabhāvaṁ ācikkhi. Taṁ sutvā kumāro senaṅgaparivuto tattha gantvā bhātaraṁ ānetvā rajjaṁ paṭicchāpesi. Tato paṭṭhāya taṁ: “Tikhiṇamantī” ti sañjāniṁsu. Paribbājikā taṁ: “Evarūpaṁ bhātaraṁ kena dosena dakarakkhasassa dajjāsī” ti pucchi.

Rājā tassa dosaṁ kathento āha:

Yenocitā janapadā, ānītā ca paṭiggahaṁ,
Ābhataṁ pararajjebhi, abhiṭṭhāya bahuṁ dhanaṁ.

Dhanuggahānaṁ pavaro, sūro tikhiṇamanti ca,
Mayāyaṁ sukhito rājā, atimaññati dārako.

Upaṭṭhānam-pi me ayye, na so eti yathā pure,
Bhātaraṁ tena dosena, dajjāhaṁ dakarakkhino ti. (JA. 517.236-238).

Tattha pararajjebhī ti imassa pararajjato ca bahu dhanaṁ ābhataṁ, ayañca pararajje vasanto puna imaṁ gehaṁ ānetvā: “Esa mayā mahati yase patiṭṭhāpito” ti [PTS 6.475] vadati. Yathā pure ti pubbe pāto va āgacchati, idāni pana na tathā eti. Iminā naṁ dosena dakarakkhasassa dassāmīti.

Atha paribbājikā: “Bhātu tāva ko doso hotu, dhanusekhakumāro pana tayi sinehaguṇayutto bahūpakāro” ti tassa guṇaṁ kathentī āha:

Ekarattena ubhayo, tvañceva dhanusekha ca,
Ubho jātettha pañcālā, sahāyā susamāvayā.

Cariyā taṁ anubandhittho, ekadukkhasukho tava,
Ussukko te divārattiṁ, sabbakiccesu byāvaṭo,
Sahāyaṁ kena dosena, dajjāsi dakarakkhino ti. (JA. 517.239-240).
Tattha dhanusekhacāti dhanusekho ca, dhanusekhakumāro cā ti attho. Etthāti idheva nagare. Pañcālāti uttarapañcālanagare jātattā evaṁvohārā. Susamāvayāti suṭṭhu samavayā. Cariyā taṁ anubandhitthoti daharakāle janapadacārikāya pakkantaṁ taṁ anubandhi, chāyāva na vijahi. Ussukkoti tava kiccesu ratthindivaṁ ussukko chandajāto niccaṁ byāvaṭo. Taṁ kena dosena dakarakkhasassa dassasīti.

Athassa rājā dosaṁ kathento āha:

Cariyā maṁ ayaṁ ayye, pajagghittho mayā saha,
Ajjā pi tena vaṇṇena, ativelaṁ pajagghati.

Ubbariyāpihaṁ ayye, mantayāmi rahogato,
Anāmanto pavisati, pubbe appaṭivedito.

Laddhadvāro katokāso, ahirikaṁ anādaraṁ,
Sahāyaṁ tena dosena, dajjāhaṁ dakarakkhino ti. (JA. 517.241-243).

Tattha ajjā pi tena vaṇṇenā ti yathā cariyāya pubbe maṁ anubandhanto mayā anāthena saddhiṁ ekato va bhuñjanto sayanto hatthaṁ paharitvā mahāhasitaṁ hasi, ajjā pi tatheva hasati, duggatakāle viya maṁ maññati. Anāmanto ti raho nandādeviyā saddhiṁ mantente pi mayi ajānāpetvā sahasāva pavisati. Iminā dosena taṁ ahirikaṁ anādaraṁ dakarakkhasassa dassāmīti.

Atha paribbājikā: “Mahārāja, tava sahāyakassa tāva eso doso hotu, purohito pana tava bahūpakāro” ti tassa guṇaṁ kathentī āha:

Kusalo sabbanimittānaṁ, rutaññū āgatāgamo,
Uppāte supine yutto, niyyāne ca pavesane.

Paṭṭho [PTS 6.476] bhūmantalikkhasmiṁ, nakkhattapadakovido,
Brāhmaṇaṁ kena dosena, dajjāsi dakarakkhino ti. (JA. 517.244-245).

Tattha sabbanimittānanti: “Iminā nimittena idaṁ bhavissati, iminā idan”-ti evaṁ sabbanimittesu kusalo. Rutaññū ti sabbaravaṁ jānāti. Uppāte ti candaggāhasūriyaggāhaukkāpātadisāḍāhādike uppāte. Supine yutto ti supine ca tassa nipphattijānanavasena yutto. Niyyāne ca pavesane ti iminā nakkhattena niyyāyitabbaṁ, iminā pavisitabbanti jānāti. Paṭṭho ti cheko paṭibalo, bhūmiyañca antalikkhe ca dosaguṇe jānituṁ samattho. Nakkhattapadakovido ti aṭṭhavīsatiyā nakkhattakoṭṭhāsesu cheko. Taṁ kena dosena dakarakkhasassa dassasīti.

Rājā tassa dosaṁ kathento āha:

Parisāyam-pi me ayye, ummīletvā udikkhati,
Tasmā accabhamuṁ luddaṁ, dajjāhaṁ dakarakkhino ti. (JA. 517.246).

Tassattho: ayye, esa maṁ parisamajjhe olokento pi akkhīni ummīletvā kuddho viya udikkhati, tasmā evaṁ atikkamitvā ṭhitabhamuṁ amanāpena ukkhittabhamukaṁ viya luddaṁ bhayānakaṁ taṁ ahaṁ dakarakkhasassa dassāmīti.

Tato paribbājikā: “Mahārāja, tvaṁ ‘mātaraṁ ādiṁ katvā ime pañca dakarakkhasassa dammī’ ti vadasi, ‘evarūpañca sirivibhavaṁ agaṇetvā attano jīvitam-pi mahosadhassa dammī’ ti vadasi, kaṁ tassa guṇaṁ passasī” ti pucchantī imā gāthāyo āha:

Sasamuddapariyāyaṁ, mahiṁ sāgarakuṇḍalaṁ,
Vasundharaṁ āvasati, amaccaparivārito.

Cāturanto mahāraṭṭho, vijitāvī mahabbalo,
Pathabyā ekarājāsi, yaso te vipulaṁ gato.

Soḷasitthisahassāni, āmuttamaṇikuṇḍalā,
Nānājanapadā nārī, devakaññūpamā subhā.

Evaṁ sabbaṅgasampannaṁ, sabbakāmasamiddhinaṁ,
Sukhitānaṁ piyaṁ dīghaṁ, jīvitaṁ āhu khattiya.

Atha tvaṁ kena vaṇṇena, kena vā pana hetunā,
Paṇḍitaṁ anurakkhanto, pāṇaṁ cajasi duccajan-ti. (JA. 517.247-251).

Tattha [PTS 6.477] sasamuddapariyāyanti samuddamariyādasaṅkhātena samuddaparikkhepena samannāgataṁ. Sāgarakuṇḍalanti parikkhipitvā ṭhitassa sāgarassa kuṇḍalabhūtaṁ. Vijitāvīti vijitasaṅgāmo. Ekarājāti aññassa attano sadisassa rañño abhāvato eko va rājā. Sabbakāmasamiddhinanti sabbesam-pi vatthukāmakilesakāmānaṁ samiddhiyā samannāgatānaṁ. Sukhitānanti evarūpānaṁ sukhitānaṁ sattānaṁ evaṁ sabbaṅgasampannaṁ jīvitaṁ dīgham-eva piyaṁ, na te appaṁ jīvitamicchantīti paṇḍitā vadanti. Pāṇanti evarūpaṁ attano jīvitaṁ kasmā paṇḍitaṁ anurakkhanto cajasīti.

Rājā tassā kathaṁ sutvā paṇḍitassa guṇaṁ kathento imā gāthā abhāsi:

Yato pi āgato ayye, mama hatthaṁ mahosadho,
Nābhijānāmi dhīrassa, aṇumattam-pi dukkaṭaṁ.

Sace ca kismici kāle, maraṇaṁ me pure siyā,
So me putte paputte ca, sukhāpeyya mahosadho.

Anāgataṁ paccuppannaṁ, sabbamattham-pi passati,
Anāparādhakammantaṁ, na dajjaṁ dakarakkhino ti. (JA. 517.252-254).

Tattha kismicī ti kismiñci kāle. Sukhāpeyyā ti sukhasmiṁ yeva patiṭṭhāpeyya. Sabbamatthan-ti esa anāgatañca paccuppannañca atītañca sabbaṁ atthaṁ sabbaññubuddho viya passati. Anāparādhakammantan-ti kāyakammādīsu aparādharahitaṁ. Na dajjan-ti ayye, evaṁ asamadhuraṁ paṇḍitaṁ nāhaṁ dakarakkhasassa dassāmīti evaṁ so mahāsattassa guṇe candamaṇḍalaṁ uddharanto viya ukkhipitvā kathesi.

Iti imaṁ jātakaṁ yathānusandhippattaṁ. Atha paribbājikā cintesi: “Ettakena pi paṇḍitassa guṇā pākaṭā na honti, sakalanagaravāsīnaṁ majjhe sāgarapiṭṭhe āsittatelaṁ vippakirantī viya tassa guṇe pākaṭe karissāmī” ti rājānaṁ gahetvā pāsādā oruyha rājaṅgaṇe āsanaṁ paññapetvā tattha nisīdāpetvā nāgare sannipātāpetvā puna rājānaṁ ādito paṭṭhāya dakarakkhasassa pañhaṁ pucchitvā tena heṭṭhā kathitaniyāmeneva kathitakāle nāgare āmantetvā āha:

Idaṁ suṇātha pañcālā, cūḷaneyyassa bhāsitaṁ,
Paṇḍitaṁ anurakkhanto, pāṇaṁ cajati duccajaṁ.

Mātu [PTS 6.478] bhariyāya bhātucca, sakhino brāhmaṇassa ca,
Attano cā pi pañcālo, channaṁ cajati jīvitaṁ.

Evaṁ mahatthikā paññā, nipuṇā sādhucintinī,
Diṭṭhadhammahitatthāya, samparāyasukhāya cā ti. (JA. 517.255-257).

Tattha mahatthikā ti mahantaṁ atthaṁ gahetvā ṭhitā. Diṭṭhadhammahitatthāyā ti imasmiṁ yeva attabhāve hitatthāya ca paraloke sukhatthāya ca hotīti.

Iti sā ratanagharassa maṇikkhandhena kūṭaṁ gaṇhantī viya mahāsattassa guṇehi desanākūṭaṁ gaṇhīti.

Dakarakkhasapañho niṭṭhito

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva tathāgato paññavā, pubbe pi paññavāyevā” ti jātakaṁ samodhānento osānagāthā āha:

Bherī uppalavaṇṇāsi, pitā suddhodano ahu,
Mātā āsi mahāmāyā, amarā bimbasundarī.

Suvo ahosi ānando, sāriputto ca cūḷanī,
Devadatto ca kevaṭṭo, calākā thullanandinī.

Pañcālacandī sundarī, sāḷikā mallikā ahu,
Ambaṭṭho āsi kāmindo, poṭṭhapādo ca pukkuso.

Pilotiko ca devindo, senako āsi kassapo,
Udumbarā maṅgalikā, vedeho kāḷudāyako,
Mahosadho lokanātho, evaṁ dhāretha jātakan-ti.

Umaṅgajātakavaṇṇanā pañcamā

Chaṭṭho bhāgo niṭṭhito