Jinacaritaṁ
The Life of the Victorious Buddha
[Vappamaṅgalakathā]
[The Story of the Ploughing Festival]
yadāsi rañño puthuvappamaṅgalaṁ
tadā puraṁ devapuraṁ va sajjitaṁ
vibhūsitā tā janatā manoramā
samāgatā tassa niketam-uttamaṁ [129]
Yadā Rañño Puthu-Vappa-Maṅgalaṁ āsi, tadā puraṁ Deva-puraṁ va sajjitaṁ tā janatā vibhūsitā manoramā tassa uttamaṁ niketaṁ samāgatā.
When it was (time for) the King’s Great Ploughing Festival, then the city was decked out like a Deva-city, and the people, in their finery, delighted, assembled at (King Suddhodana’s) supreme residence.
vibhūsitaṅgo janatāhi tāhi so
purakkhato bhūsanabhūsitatrajaṁ
tam-ādayitvātulavappamaṅgalaṁ
surindalīlāya gato narissaro [130]
So vibhūsita-aṅgo tāhi janatāhi purakkhato, taṁ bhūsana-bhūsita-atra-jaṁ ādayitvā, Nara-Issaro Sura-Inda-līlāya Atula-Vappa-Maṅgalaṁ gato.
With his body adorned, at the head of the people, having taken his son, who was adorned with (many) adorments, like (Sakka) the Lord of the Suras at play that Master of Men, went to that Incomparable Ploughing Festival.
nānāvirāgujjalacārusāṇi
parikkhitekamhi ca jambumūle
sayāpayitvā bahimaṅgalaṁ taṁ
udikkhituṁ dhātigaṇā gamiṁsu [131]
Nānā-virāga-ujjala-cāru-sāṇi parikkhita-ekamhi Jambu-mūle ca taṁ sayāpayitvā, dhāti-gaṇā maṅgalaṁ udikkhituṁ bahi gamiṁsu.
Having laid him at the root of a certain Rose Apple (tree), which was surrounded with a variegated, glorious, and charming screen, the nurses went outside to watch the festival.
suvaṇṇatārādi virājamānā
vitānajotujjalajambumūle
nisajja dhīro sayane manuññe
jhānaṁ samāpajji katāvakāso [132]
Suvaṇṇa-tāra-ādi virājamānā vitāna-joti-ujjala-Jambu-mūle manuññe sayane nisajja, kata-avakāso Dhīro jhānaṁ samāpajji.
While sitting on that pleasant couch at the root of that light, glorious, canopied Rose Apple (tree), which was resplendent with golden stars and so on, taking the opportunity, the Hero attained absorption.
suvaṇṇabimbaṁ viya taṁ nisinnaṁ
chāyañ-ca tassā ṭhitam-eva disvā
tam-abravī dhātijanopagantvā
puttassa te abbhutam-īdisan-ti [133]
Suvaṇṇa-bimbaṁ viya taṁ nisinnaṁ tassā chāyaṁ ca ṭhitaṁ eva disvā, dhāti-jano-upagantvā “Te puttassa abbhutaṁ īdisaṁ” ti taṁ abravi.
Having seen him sitting there like a golden statue, and (the Rose Apple tree’s)
visuddhacandānanabhāsurassa
sutvāna taṁ paṅkajalocanassa
savandanaṁ me dutiyan-ti vatvā
puttassa pāde sirasābhivandi [134]
Visuddha-canda-ānana-bhāsurassa paṅkaja-locanassa taṁ sutvāna: “Sa me dutiyaṁ vandanaṁ” ti vatvā, puttassa pāde sirasā-abhivandi.
After hearing this about him whose face shone like a clear moon, and whose eyes were like lotuses, and announcing: “This is the second time I pay respects to him”, with his head he paid his respects at his son’s feet.
tadaññāni pi lokasmiṁ jātānekavidhabbhutā
dassitā me samāsena ganthavitthārabhīrunā [135]
Lokasmiṁ tad-aññāni pi anekavidha-abbhutā jātā, gantha-vitthāra-abhīrunā me samāsena dassitā.
This and countless other wonders occurred in the world, but through fear of extending the book, I have shown (only) these in brief.